Džūda Devero
Negaidītais mantojums

Romāns no “Nantaketas līgavu” triloģijas

Prologs

   Halijai nekādi neizdevās atrast dokumentus, kurus vajadzēja atdot priekšniekam. Viņa skaidri atcerējās, ka ielikusi tos lielā, baltā aploksnē un pēc tam savā prāvajā somā. Tagad šī soma atradās viņas automašīnas bagāžniekā, taču aploksnes tajā nebija.
   Iebraukusi iepirkšanās centra autostāvvietā, Halija prātā pārcilāja itin visas vietas, kurās no rīta bija iegriezusies. Aptieka. Tur viņa nopirka savas pusmāsas iecienītāko matu kopšanas līdzekli. Ķīmiskā tīrītava. No turienes vajadzēja paņemt svārkus, ko Šellija bija notraipījusi. Vēl Halija apmeklēja autoservisu, lai apvaicātos, kad galu galā būs salabota Šellijas automašīna, lai viņa pati beidzot varētu doties savās sasodītajās darīšanās.
   Lai nomierinātos, Halija ievilka elpu. Bagāžniekā atradās vēl seši plastikāta maisiņi – tie visi bija pilni ar pusmāsas drēbēm, kurpēm, skaistumkopšanas produktiem un vēl citām lietām, kuras būtu vajadzējis gādāt pašai Šellijai, – taču nevienā no tiem nebija aploksnes ar Halijas dokumentiem.
   Viņa aizvēra bagāžnieku un aizgriezās. “Man vienreiz pietiek!” viņa nodomāja. Viņai tā visa nudien jau bija par daudz. Kopš dienas, kad pirms sešām nedēļām atgriezās Šellija, visa Halijas dzīve pārvērtās vienā vienīgā haosā. Halija bija radusi celties agri, savukārt pusmāsa mēdza palikt nomodā vai augu nakti. Halijai bija nepieciešams klusums, lai mierīgi gatavotos eksāmeniem, bet Šellijai likās, ka dzīve iespējama vien tad, ja blakus darbojas vismaz viena trokšņaina ierīce. Automašīna, ar kuru Šellija atgriezās no Kalifornijas, bija tik bēdīgā tehniskā stāvoklī, ka bija nepieciešams to buksēt.
   – Es aizņemšos tavējo, – Šellija paziņoja un izgāja no istabas, pirms Halija vispār paguva bilst kaut vienu protesta vārdu.
   Un vēlāk Šellija paskaidroja, kālab vēlas palikt. Viņa bija nolēmusi, ka Halijai ir jāpārdod māja un iegūtā nauda jāsadala uz pusēm. Fakts, ka Halijas tēvs pēc apprecēšanās ar Šellijas māti nebija mainījis sava testamenta noteikumus, viņai nelikās nekā vērts. Šellija paziņoja, ka “pēc likuma” mājas puse varbūt viņai arī nepieder, taču “pēc būtības” tā viņai pienākoties.
   – Viņš taču bija arī mans tēvs, – Šellija pavēstīja, un viņas acīs zem pārmēru biezi nokrāsotajām skropstām ievizējās pa asarai. Jau būdama pavisam maza, jauka meitenīte, viņa bija izkopusi šo skumjās nabadzītes tēlu līdz pilnībai un prata panākt to, ka cilvēki allaž izpilda viņas vēlmes. Pieaugusi Šellija pārvērtās par visai pievilcīgu jaunu sievieti un nesaskatīja nekādus iemeslus, lai neturpinātu izmantot savu izskatu kā ieroci manipulēšanai ar cilvēkiem.
   Taču Halija nekad nemēdza uzķerties uz šāda āķa. – Viss, nu jau pietiek! – viņa sacīja. – Atceries, ka tu runā ar mani. Es neesmu nekāds aktieru atlases vadītājs, kuru tu par katru cenu vēlies pavedināt.
   Šellija nopūtās un apsēdās taisnāk. Viņas asaras nekavējoties pazuda. – Labi. Tad parunāsim par tevi. Tu tikai iedomājies, ko gan tu varētu iesākt ar savu naudas pusi! Tu varētu ceļot, apskatīt pasauli.
   Halija atspiedās pret automašīnu un pavērsa seju pret sauli. Bija pavasaris, un Jaunanglijā koki jau raisīja pumpurus.
   Pusmāsas dzīves pozīcija – “tu manā labā varētu izdarīt vēl to un to” – spēja pilnībā izsūkt visus spēkus. Šellijas nepārtrauktā runāšana, tirdīšana ar jautājumiem un nemitīgā žēlā lūgšanās Haliju reizēm noveda tik tālu, ka viņa jau bija gandrīz gatava pacelt rokas, padoties un aicināt nekustamo īpašumu pārdošanas aģentu. Viņa bija rādījusi pusmāsai dokumentus un skaidrojusi, ka, pārdodot māju pirms hipotekārā kredīta nomaksāšanas, nāktos likt mājai jaunu jumtu un nomainīt visu kanalizācijas sistēmu, kā arī elektrības vadus, bet tas savukārt nozīmēja, ka ieguvums no pārdošanas pat nesegtu visus ieguldītos līdzekļus. Šellija tikai atmeta ar roku un sacīja, ka Losandželosā mājas tiekot pārdotas par miljoniem.
   Pēdējās divās nedēļās radās iespaids, ka Šellija ir mazliet nomierinājusies, it kā būtu padevusies. Viņa apvaicājās Halijai par fizioterapeites darbu un sacīja: – Ko tu ieteiktu darīt cilvēkam, kuram ir traumēts ceļgals?
   – Pastāsti sīkāk par traumu! Kāda tieši tā ir? – Halija mudināja, un Šellija nolasīja to, kas bija rakstīts nesen saņemtajā elektroniskā pasta vēstulītē.
   Iepriecināta par Šellijas izrādīto interesi, Halija pacietīgi izskaidroja ilgstošo rehabilitācijas procesu, kas šim cilvēkam būs nepieciešams.
   Šellija neiedziļinājās detaļās, tomēr Halijai radās nojauta, ka pusmāsai ir kāds draugs, kurš guvis šādu savainojumu. Lai kāds arī būtu iemesls, tomēr tā bija uzskatāma par zināmu atelpu no Šellijas nepārtrauktās gaušanās un pūliņiem sasniegt kāroto mērķi. Halija sāka domāt, ka viņas dzīve pamazām atkal iegūst puslīdz normālu ritējumu. Viņa bija pabeigusi kursa darbu, nokārtojusi eksāmenus un Masačūsetsā saņēmusi fizioterapeites sertifikātu. Un nākamajā nedēļā viņa uzsāks darbu nelielā vietējā slimnīcā.
   Halija ieskatījās pulkstenī. Viņai vēl bija pietiekami daudz laika, lai aizbrauktu uz mājām, paņemtu dokumentus un aizvestu tos uz biroju, pirms doktors Kērtiss būs devies projām nedēļas nogalē.
   Braukdama Halija prātoja, cik lieliski tas būs – pavisam jaunas dzīves sākums. Jauns darbs, jaunas karjeras iespējas un vispār… pavisam jauna pasaule. Lai gan pilnīgi jauna tā tomēr nebūs. Viņas darba vieta atradās pavisam tuvu pie mājas, kurā Halija bija nodzīvojusi visu savu mūžu, un viņa strādās kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā reiz gājusi skolā. Turklāt arī pusmāsa bija iecerējusi palikt tajā apkaimē.
   – Tu esi mans vienīgais ģimenes loceklis, kas man vēl palicis, – Šellija sacīja. Un Halija zināja, ka tas nozīmē pusmāsas atrašanos viņas mājā ik katrās brīvdienās, svētkos, nedēļas nogalēs un reizēs, kad Šellijas ārkārtīgi dramatiskajā dzīvē būs atgadījusies kārtējā katastrofa.
   Halija vienmēr centās uz visu raudzīties no gaišākās puses, tomēr dažkārt viņu pārņēma vēlēšanās sameklēt sev darbu kaut kur ļoti tālā un eksotiskā pasaules malā.
   Iegriezusies savā ielā, Halija uzreiz pamanīja zilu BMW, kas bija novietots viņas mājas priekšā. Uz apkārtējo Chevrolet un Toyota automobiļu fona tas izcēlās gluži kā mirdzošs dārgakmens grants kaudzē.
   Ielas otrā pusē Vestbrukas kundze vēra vaļā savu pastkastīti. – Breidens ir mājās! – viņa uzsauca, pirms Halija paguva iebraukt savas mājas pievedceļā. – Tev vajadzētu atnākt!
   Izdzirdējusi pieminam šās kundzes dēla, advokāta, vārdu, Halija manīja, ka viņas sirds mazliet salecas. – Ar nepacietību gaidīšu to brīdi, – viņa godīgi atteica. Jau kopš bērnības Halija itin bieži bija viesojusies pie šīs padzīvojušās sievietes un mātes aizstājējas brīžos, kad Šellijas uzstājīgie “dod man, dod man!” vairs neļāva ne elpu atvilkt. Likās, ka šokolādes kūka spēja susināt mazās Halijas asaras.
   Viņa novietoja automašīnu, izkāpa no tās un klusi aizvēra durvis. Halijai negribējās sastapties ar Šellijas viesi, lai kas viņš arī būtu. Tomēr, paraudzījusies uz mirdzošo transportlīdzekli, Halija sajuta ziņkāri. “Kas gan tajā atbraucis?”
   Halija lēnām atvēra sētas puses durvis, lai tās neiečīkstētos. Iegājusi iekšā, viņa uzreiz pamanīja aploksni, kas bija nolikta uz galda virtuves tālākajā stūrī. Bija dzirdamas balsis. Eja no virtuves uz dzīvojamo istabu nebija nodalīta ar durvīm, tālab Halijai bija grūti iedomāties, kā gan viņa varēs paņemt savu aploksni un palikt nepamanīta.
   Vīrieša balss skaņa lika aizmirst domas par dokumentiem. Viņa to bija dzirdējusi jau iepriekš, tikai nespēja īsti atcerēties, kuram tā pieder. Halija uzmanīgi ielūkojās dzīvojamā istabā, un ieraudzītais viņu satrieca.
   Šellija sēdēja sāniski, un viņai mugurā bija viens no Halijas kostīmiem. Pusmāsa bija garāka un tievāka nekā Halija, tālab svārki bija īsāki nekā vajadzētu, bet žakete – mazliet par lielu, tomēr viņa izskatījās visai lietišķa.
   Uz kafijas galdiņa bija kūka un cepumi, kā arī Vestbrukas kundzes labākā tējas servīze. Bija skaidri noprotams, ka Šellija zinājusi par šā apmeklētāja ierašanos, taču neko nepateica Halijai.
   Vīrietis sēdēja uz dīvāna ar seju pret virtuvi, bet pilnībā bija pievērsis uzmanību Šellijai. Viņš kaut ko klusītēm sacīja par māju. Kādu brīdi Halijai šķita, ka viņš ir nekustamo īpašumu pārdošanas aģents. Tomēr nē. Viņa šo vīrieti bija redzējusi jau iepriekš.
   Halija pagriezās projām no virtuves un piepeši atcerējās. Tas bija Džērids Montgomerijs, pazīstams arhitekts. Skolas gados Halija kādu laiku satikās ar arhitektūras studentu, kurš bija uzstājis, lai abi kopā apmeklētu kādu lekciju. Puisis jūsmoja par arhitektu, kurš lasīja šo lekciju. Halija bija noskaņojusies uz lielu garlaikošanos, un daļēji tā arī notika. Pati lekcija viņai nešķita interesanta, taču lektors gan – ļoti izskatīgs, gara auguma, slaids un muskuļots, ar tumšām acīm un līdzīgas krāsas matiem.
   Toreiz nepavisam nelikās pārsteidzoši tas, ka lielākā daļa auditorijā bija sievietes. Halijai blakus sēdēja kāda meitene un čukstēja: – Es ceru, ka viņš, lekciju lasot, iztēlojas savas klausītājas kailas. – Halija iesmējās.
   “Ko gan šis slavenais Džērids Montgomerijs dara manā dzīvojamā istabā?”
   Halija pūlējās saklausīt, par ko abi runāja, taču balsis bija pārāk klusas. Viņa īsti nespēja izlemt, vai labāk būtu ieiet un stādīties priekšā, vai arī uz pirkstgaliem izlavīties no mājas, atstājot viņus vienus.
   Jau pagriezusies uz iešanu, Halija izdzirdēja Džēridu sakām: – Tā, Halij, ja jūs tagad parakstīsieties šeit, māja būs jūsu.
   Tobrīd Halija sastinga. “Šellija izliekas par mani un pārdod māju šim vīrietim?”
   Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Šellijai rokā bija pildspalva, un viņa tikko bija parakstījusi dokumentu. – Vai drīkstu to apskatīt? – Halija vaicāja rimti un savaldīgi, par spīti uzvilnījušajām karstajām dusmām.
   Šellija bija tik ļoti nobālusi, ka šķita pilnīgi bezkrāsaina, un paklausīgi pasniedza pusmāsai dokumentu – sīkā drukā rakstītu līgumu. Apakšā bija visai prasmīgs Halijas paraksta atdarinājums.
   – Lūdzu, ļauj man paskaidrot, – Šellija sacīja panikas pilnā balsī. – Ir tikai godīgi, ka arī man piederēs māja. Tas, ka tev mantojumā palicis absolūti viss, ir netaisni! Vai tad ne? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tētis būtu gribējis, lai man piederētu puse no visa, kas reiz piederējis viņam. Viņš būtu…
   – Atvainojiet, – ierunājās Džērids, – vai kāda no jums būtu tik laipna un izstāstītu, kas īsti te notiek?
   Halijas dusmas izlauzās uz āru. Viņa pastiepa dokumentu uz vīrieša pusi. – Jūs esat arhitekts Džērids Montgomerijs. Vai ne? Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka jums neizdosies šeit uzcelt kādu debesskrāpi, jo kaimiņi noteikti iebildīs un cīnīsies, lai tā nenotiktu. Cīnīsies visiem likumīgi iespējamiem līdzekļiem.
   Izskatījās, ka viņas paziņojums ir sasmīdinājis vīrieti. – Es visiem spēkiem pūlēšos apspiest savu vēlmi būvēt debesskrāpjus, lai kur es arī dotos. Kas jūs būtu? Halijas pusmāsa?
   – Nē. Es esmu Halija.
   No vīrieša pievilcīgās sejas smaids pazuda acumirklī, un viņš raudzījās te uz vienu, te atkal otru glīto sievieti. Neko nesacījis, viņš no sava portfeļa izņēma kādu dokumentu un pasniedza to Halijai.
   To paņēmusi, Halija jutās pilnīgi satriekta. Izrādījās, ka tā ir viņas pases kopija, taču viņas fotogrāfijas vietā bija Šellijas seja. Ieskatoties ciešāk, bija pamanāma vieta, kur pusmāsa rūpīgi izgriezusi īsto fotogrāfiju un uzmanīgi pieskaņojusi savējo. Paraugoties īstajā pasē un salīdzinot to ar kopiju, kļūtu pilnīgi skaidrs, ka Šellija veikusi krimināli sodāmu pārkāpumu.
   – Man tas bija jādara, – Šellija kā neprātā skaidroja. – Tu taču manī nemaz neklausījies, tālab es darīju to, kas man bija jādara. Ja tu būtu klausījusies, man nenāktos…
   Halijas skatiens lika pusmāsai apklust. Ne vārda nebildusi, Halija aizgāja uz guļamistabu, atvēra rakstāmgalda augšējo atvilktni un izņēma pasi. Atgriezusies dzīvojamā istabā, viņa pasniedza dokumentu Montgomerijam.
   Viņš rūpīgi izpētīja abus dokumentus, pēc tam paraudzījās uz Haliju, kura stāvēja pavisam mierīgi. – Tā bija mana vaina, – Džērids sacīja. – Es iepriekš pietiekami uzmanīgi neapskatīju pases kopiju. Tagad es skaidri redzu, kas tur ir darīts. – Viņš palūkojās uz Šelliju un mazliet pievēra dusmās mirdzošās, tumšās acis. – Man nepatīk, ja mani kāds cenšas iesaistīt nelikumībās. Ar jums sazināsies mans advokāts.
   – Es taču negribēju neko sliktu… – Šellija aizstāvējās, un no viņas skaistajām acīm straumēm plūda asaras. – Es tikai pūlējos izdarīt tā, lai viss būtu godīgi. Kāpēc gan Halijai būtu jāsaņem viss, bet man vispār nekas? Tētis būtu gribējis, lai man pieder…
   – Apklustiet! – Džērids pavēlēja. – Apsēdieties tur un vairs nesakiet ne vārda! – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Pamazām es sāku aptvert šā nozieguma apmērus un nespēju vien jums pietiekami atvainoties. Kā noprotu, šīs pēdējās divas nedēļas elektroniskajā pastā es nemaz neesmu sarakstījies ar jums.
   – Nē. – Halija nikni raudzījās uz Šelliju, kura sēdēja, galvu noliekusi, un kurai pār vaigiem ritēja karstas asaras, bet kopā sadotās rokas bija noguldītas uz ceļgaliem. – Es jūs pazinu vienīgi tālab, ka reiz apmeklēju kādu no jūsu lekcijām Hārvardā.
   – Kas par jucekli! – Džērids pārlaida plaukstu pār seju un atkal pievērsās Halijai. – Tā kā man nav ne jausmas, kas ir patiesība un kas ne… – Viņš uzmeta dusmīgu skatienu Šellijai. – Es labāk sākšu visu no sākuma. Jūs esat fizioterapeite un pavisam nesen esat ieguvusi sertifikātu, kas ļauj jums praktizēt šajā arodā.
   – Jā.
   – Kāds atvieglojums! Kas jums ir zināms par jūsu tēva radiem?
   – Visai maz, – Halija atbildēja. – Viņš agri kļuva bārenis un pabija vairāku audžuvecāku mājās. Viņam nebija dzīvu radinieku, vismaz ne tādu, par kuriem viņš zinātu.
   – Tieši tā, – Džērids apstiprināja. – Man stāstīja to pašu. Liekas, ka… – Viņš pievērsa skatienu Šellijai, kuras krokodila asarām tagad bija pievienojušies visai skaļi šņuksti, kas ar katru brīdi kļuva tikai skaļāki.
   Šellija pacēla galvu un lūdzoši paraudzījās uz savu pusmāsu. “Ko gan tu man atkal grasies izlūgties?” Halija nodomāja. “Piedošanu? Gribi, lai es pierādu to, cik esmu “taisnīga”, un izdaru visu pēc tavām iegribām?”
   – Paklau, Šellij, – viņa klusi, tomēr strikti sacīja, – es vēlos, lai to aploksni ar dokumentiem, kas atrodas uz virtuves galda, tu nogādātu uz doktora Kērtisa biroju. Es zinu, ka tev nav ne mazākās nojausmas, kur es strādāju, taču uz aploksnes ir uzrakstīta adrese. Vai es visu skaidri pateicu?
   – Jā, Halij. Protams, ka tu visu pateici skaidri, bet, kad atgriezīšos, mums abām būs jārunā. Un šajā reizē tev nāksies manī ieklausīties, lai tu saprastu…
   – Nē! – strikti noteica Halija. – Šellij, šajā reizē es negrasos tev piedot! Un tagad paņem rezerves atslēgas un ar manu mašīnu aizbrauc uz doktora biroju!
   Pusmāsa izskatījās pēc mocekles, kas nepatiesi apsūdzēta nodarījumā, un tomēr izpildīja Halijas norādījumus.
   Kad viņa bija izgājusi no mājas, Džērids sacīja: – Ja jūs vēlēsieties vērsties tiesā, es uzņemšos atbildību par visu finansiālo pusi. Es šajā situācijā jūtos patiešām muļķīgi.
   – Tā jau nav jūsu vaina, Montgomerija kungs, – Halija atvairījās, un viņš sacīja, lai saucot viņu tikai par Džēridu. Halija paraudzījās uz dokumentu ar viltoto parakstu. Halija skaidri apzinājās, ka, bruņojusies ar šādu pierādījumu, droši varētu vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Tomēr Halija apzinājās arī to, ka šāda rīcība nav viņas dabā.
   – Halij, – vīrietis ierunājās un paraudzījās uz viņu. – Man ir ļoti daudz sakāma un paskaidrojama. Pat vēl vairāk, man būtu pienākums jums to kaut kā atdarīt ar labu… Halija… es gribēju teikt… Šellija grasījās kopā ar mani šodien doties projām.
   – Saprotu, – bilda Halija un tikai tagad pamanīja savu bagāžu, kas bija sakrauta istabas stūrī. Viņas balss tonis skaidri pauda visu, ko viņa domāja par šādu sakaru.
   – Nav gluži tā, – Džērids sacīja. – Mēs ar sievu dzīvojam Nantaketā. Apmēram pēc stundas man jābūt kāda mana drauga lidmašīnā, lai atgrieztos mājās. Šellija grasījās lidot kopā ar mani, taču varu jums apliecināt, ka tikai un vienīgi ar lietišķiem nolūkiem.
   Halija neko nesaprata. – Bet šī māja? Kālab tad jūs grasījāties to nopirkt?
   – Šo māju? – Viņš paraudzījās apkārt. – Neuzskatiet to par aizvainojumu, bet… – Viņš apklusa, jo atskārta, ka paskaidrojumi viņam nemaz nevedas. – Jūsu pusmāsa nemēģināja jums nozagt šo māju. Es esmu mūžībā aizgājušā Henrija Bella testamenta izpildītājs, un viņš jums ir novēlējis savu māju Nantaketā.
   Šie jaunumi tik ļoti satricināja Haliju, ka viņa uz brīdi palika bez valodas un pēc tam izstomīja: – Es nepazīstu nekādu Henriju Bellu.
   – Tas man ir zināms. – Viņš ar pirkstiem pabungoja pa savu portfeli. – Man te ir visa informācija, un dokumentu kopijas es nosūtīju jūsu pusmāsai. Lai jūs to visu izlasītu, būs nepieciešams diezgan prāvs laiks. Un… – Viņš izelpoja. – Ir vēl kaut kas, ko jums vajadzētu zināt. – Viņš mirkli klusēja. – Halija un es… proti, Šellija un es… mēs sarakstījāmies, taču viņa rakstīja arī manam brālēnam. Viņa apgalvoja, ka esot fizioterapeite, un viņam…
   – Bija sarautas ceļgala saites slēpošanas negadījuma dēļ, – Halija sacīja. Mozaīkmīklas gabaliņi palēnām sakrita vietās. – Šellija mani izprašņāja par to, kāda ir rehabilitācijas procedūra šādiem pacientiem.
   – Ak… nu jā, skaidrs, – Džērids noteica. – Kā lai jums labāk paskaidroju? Viņa atļāva jūsu īpašuma vecajā darbnīcā ierīkot vingrošanas zāli. – Viņš mirkli svārstījās. – Un vēl… viņa uzaicināja manu brālēnu apmesties jūsu mājas apakšējā stāva dzīvojamā istabā. Augšstāvu viņa grasījās apdzīvot pati. Bija ieplānots, ka nākamajos dažos mēnešos viņa strādātu ar Džeimiju un dabūtu viņu atkal uz kājām. – Montgomerijs iepleta acis. – Ja šī krāpšana nebūtu nākusi gaismā, hmm… kā gan viņa būtu tikusi galā ar jūsu darbu?
   – Man nav ne jausmas, – Halija sacīja. – Taču jāteic, ka manas pusmāsas rīcība nav tik viegli paredzama. – Dažus mirkļus Halija klusējot vēroja Montgomeriju un pūlējās pilnībā aptvert viņa vārdus. Vispirms nedrīkstēja pieļaut, lai dusmas ņemtu virsroku un traucētu skaidri domāt. Pagaidām Halija redzēja tikai divas izvēles iespējas. Viņa varēja palikt, uzsākt jauno darbu, kas solīja visai maz attīstības perspektīvu, un dzīvot savas bērnības mājā. Un tas pilnīgi noteikti nozīmētu, ka viņai joprojām nāktos uzklausīt Šellijas nemitīgās vaimanas par netaisnību, ko varētu izlīdzināt tikai tad, ja Halija dotu vēl, vēl, vēl, darītu vairāk, vairāk, vairāk un vispār – labāk rūpētos par savu pusmāsu.
   Vai arī viņa varēja… doties uz Nantaketu. Halijai nebija ne jausmas, kas viņu tur gaida, un tajā mirklī tas viņai likās vienkārši debešķīgi.
   Halija ievilka elpu. – Vai jūs sakāt, ka skaistajā Nantaketas salā mani gaida māja un darbs?
   Tonis, kādā viņa to pateica, Džēridam apliecināja, ka tūdaļ piepildīsies kāda brīnumaina vēlēšanās. Atceroties, ko viņai tikko bija mēģinājusi nodarīt pusmāsa, likās, ka tas ir īstais piedāvājums. – Ja jūs to vēlaties, tad noteikti, jā. Jūs varat doties man līdzi jau tagad, vai arī atbraukt vēlāk. Es varu arī pārdot māju un jums nosūtīt saņemtos līdzekļus. Izvēle ir jūsu rokās. Es jums palīdzēšu, lai ko jūs izlemtu darīt. Es pavisam noteikti jūtos jūsu parādnieks.
   Pirmo reizi pēc ierašanās mājās Halija pasmaidīja. – Vai man būs divdesmit minūtes laika sakravāt mantas?
   Džērids arī pasmaidīja. – Es piezvanīšu pilotam, lai mazliet aizkavē izlidošanu, un jums būs veselas trīsdesmit.
   Halija piegāja pie ceļasomām, ko Šellija bija piepildījusi pati ar savām mantām, izgāza somu saturu uz grīdas un atlasīja savas lietas, ko pusmāsa bija uzskatījusi par “aizdotām”. Viņa paraudzījās uz Džēridu. – Ja reiz Šellija vēlējās to darīt, tas nozīmē, ka jūsu brālēnam Džeimijam jābūt vai nu pasakaini lieliskam, vai arī milzīgi bagātam, vai arī abējādi.
   – Es nezinu par to pasakaino lieliskumu. – Džērids paraustīja plecus. – Viņš ir neliela auguma, plecīgs, patiesībā vēl gluži bērns, taču viņa pamāte ir rakstniece Keila Andersone.
   Halija pamāja ar galvu. – Bagāts. Tā jau man likās. Pēc divdesmit piecām minūtēm es būšu gatava.

Pirmā nodaļa

   Pat tad, kad Halija ieraudzīja privāto lidmašīnu, kas viņu aizvedīs uz Nantaketu, garastāvoklis neuzlabojās. Lidaparāta iekšpuse bija apdarināta ar ādu un tumšu koku; viss bija skaisti un eleganti. Viņi ar Džēridu bija vienīgie pasažieri. Halija cerēja, ka pārlidojums izkliedēs smagās domas. Vēl tikai pirms dažām stundām viņa būtu gatava apzvērēt, ka pusmāsa nav spējīga izdarīt neko nodevīgu vai nelikumīgu. Viltotā pases kopija, ieplānotā tikšanās ar slavenu arhitektu un paraksta viltošana uz līguma… Domas par to visu nemitējās šaudīties viņai prātā.
   Pa ceļam uz lidostu Halija vaicāja Džēridam, kā viņš sākotnēji sazinājies ar Šelliju. Viņš atbildēja, ka nosūtījis dokumentus ar eksprespastu. Šellija acīmredzot vēstuli bija atvērusi, izlasījusi un nospriedusi, ka šis ir īstais brīdis paņemt to, kas viņai nemaz nepieder.
   Halija domāja arī par to, kas būtu noticis, ja viņa tik negaidīti nebūtu atgriezusies mājās. “Vai vēlāk es tās atrastu tukšas un Šellija būtu atstājusi zīmīti, ka nolēmusi aizbraukt no pilsētas? Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai tomēr uzzinātu par nozagto mantojumu?”
   Viņi iekāpa lidmašīnā, un Džērids parūpējās, lai Halija piesprādzējas sēdeklī, tad pasniedza viņai biezu papīru žūksni un pa rokai nolika glāzi šampanieša. Tiklīdz viņi bija pacēlušies gaisā, Montgomerijs pievērsās savām darīšanām.
   Viņam bija veicami vairāki telefona zvani. Halija savukārt sāka lasīt, lai noskaidrotu, kālab pilnīgs svešinieks viņai novēlējis savu īpašumu. Cik varēja spriest, viņai bijis kāds sencis Līlends Hārtlijs, kas bijis precējies ar Džuliānu Bellu, kuras ģimenei, tostarp arī māsai Hiacintei, piederējusi māja. Ieraugot šo neparasto un arī pašai dāvāto vārdu, Halija iedegās ziņkārē. “Vai tiešām tie bijuši mani senči? Taču nē.” Nabaga Džuliāna un viņas māsa nomira, nepaguvušas laist pasaulē bērnus. Līlends Hārtlijs atgriezies Bostonā, tur apprecējies vēlreiz, un viņam bijis viens dēls. Halijas radniecība saistījās ar viņu. Tieši radinieks no Bellu puses – Henrijs bija novēlējis māju Halijai. Viņam nebija ģimenes, tālab viņš visu savu īpašumu novēlēja Hiacintei Lorīnai Hārtlijai, pazīstamai kā Halijai.
   Henrijs bija izveidojis ģenealoģisko koku un iezīmējis Līlenda saistību ar Haliju. Viņa atlocīja garo papīra rulli un uzmanīgi lasīja vārdus, gadskaitļus, datumus. Dokumentā bija atspoguļots viņas mātes nāves datums. Halijai tolaik bija četri gadi. Bija ierakstītas arī viņas tēva otrās laulības. Tad Halijai bija jau vienpadsmit. Ieraksti beidzās ar viņas tēva un Šellijas mātes Rūbijas nāvi satiksmes negadījumā. Halija tobrīd mācījās koledžas otrajā kursā, bet Šellija vēl bija vidusskolniece.
   Džērids atkal piegāja pie Halijas krēsla. – Vai jums viss ir saprotams par mantojumu?
   – Man tā šķiet, – Halija atbildēja. – Tomēr Henrija Bella asinsradiniece es neesmu.
   – Tas man ir zināms, – Džērids atteica, – bet Nantaketā mēs radniecību, lai cik niecīga tā arī būtu, uztveram ļoti nopietni. Turklāt Henrijs māju novēlējis tieši jums, nevis jūsu tēvam. Lai ko apgalvotu jūsu pusmāsa, viņai uz šo īpašumu nav ne mazāko tiesību. Iepriekš, kad sacīju, ka esmu gatavs segt tiesāšanās izdevumus, ja jūs grasītos vērsties pēc taisnības, es to domāju pilnīgi nopietni. – Viņš ievilka elpu. – Jo īpaši es vēlos atvainoties par to, ka atļāvu jūsu mājā iemitināt pacientu, lai gan nebiju saņēmis jūsu atļauju šādai rīcībai. Šellija tādu atļauju deva, taču tagad es zinu, ka tā nebijāt jūs. Ja vēlaties, lai sūtu viņu projām, jūs tikai pasakiet. Es piezvanīšu un, kad piezemēsimies, viņš no mājas jau būs pazudis.
   – Paldies! – tencināja Halija.
   Viņa paskatījās uz dokumentu mapi. Beigās bija pievienotas arī dažas piezīmes par viņas pacientu Džeimsu Maiklu Tegertu, kas iesaukts par Džeimiju. Tās bija ļoti īsas un nesniedza daudz informācijas. Lai gan Halija jau bija visu dzirdējusi, kad Šellija viņu iztaujāja, it kā interesēdamās sava savainotā drauga dēļ. Halijai pat negribējās iedomāties, kas būtu noticis ar šo jauno cilvēku bez pienācīgas aprūpes.
   Šajos dokumentos galvenokārt bija atspoguļoti lieliskie finansiālie noteikumi, kas viņai tika piedāvāti par pacienta rehabilitāciju. Tagad viņai bija iespēja gan maksāt hipotekāro kredītu par māju Bostonas pievārtē, ko viņa mantojusi no sava tēva, gan arī nodrošināt sevi Nantaketā.
   Halija paraudzījās uz Džēridu. Likās, viņš ir aizņemts ar dokumentu izskatīšanu vai brīžiem ar īsziņu rakstīšanu. Kādā brīdī viņš ierunājās: – Mana sieva Eliksa teic, ka ļoti vēloties ar jums iepazīties.
   – Es arī ļoti vēlos iepazīties ar viņu, – Halija atsaucās un ieprātojās, kāda gan Džērida Montgomerija sieva varētu izskatīties. “Viņš ir slavens, tad jau laikam būs apprecējis kādu elegantu blondīni, kura tērē viņa naudu sava skaistuma nemitīgai papildināšanai.”
   Maltītes laikā – tika pasniegta lieliski pagatavota vista ar salātiem, ko atnesa lidojuma pavadone, – Halija apvaicājās par to, kuram pieder šī lidmašīna.
   Viņš atbildēja: – Džeimija ģimenei. – Halija pamāja ar galvu. Izskatījās, ka viņas pacients patiešām ir īstu bagātnieku atvase. Viņš bija devies slēpot laikam jau uz kādu eksotisku vietu un smagi savainojis ceļgalu. Tā kā viņa ģimene varēja atļauties itin visu, kas pieejams šajā pasaulē, dēlam tika sagādāti privātas fizioterapeites pakalpojumi. Džērids bija viņai sacījis, ka ģimene pat ierīkojusi privātu vingrošanas zāli dēla rehabilitācijas nodarbībām.
   – Kāds viņš ir? – Halija vaicāja. – Kā personība?
   Džērids paraustīja plecus. – Viņš man ir kādas tālākas pakāpes brālēns, taču īpaši labi es viņu nepazīstu. Man vairāk ir sanācis kontaktēties ar viņa tēvu. Puiku esmu redzējis tikai pa gabalu. Ir radies iespaids, ka viņa tuvumā allaž uzturas kādi citi ģimenes locekļi.
   Halija atkal pamāja ar galvu un nodomāja: “Bagāts un izlutināts. Viņam viss vienmēr tiek pienests uz paplātes.”
   – Joprojām vēl ir laiks piezvanīt, – Džērids atgādināja.
   – Domāju, ka es pamēģināšu. Tad jau redzēs, kas no tā visa iznāks.
   Viņi sāka runāt par fizioterapeites darbu, ko Halija bija grasījusies uzsākt mazajā slimnīcā, un viņa Džēridam pavēstīja, ka viņai vēl jāpiezvana un jāpavēsta par atteikšanos no vakances. Tā kā uz šo vietu pretendēja daudzi, Halija nejutās vainīga. Džērids teica, ka viņa īpaši izdarīgā sekretāre varētu parūpēties arī par to, un Halija viņam pateicās par šādu iespēju.
   – Jūs to visu uztverat ļoti labi, – Džērids sacīja. – Meistarīgi.
   Halija pasmaidīja par šādu komplimentu. Dzīve kopā ar pamāti un pusmāsu bija iemācījusi viņai labi slēpt emocijas.
   Kad lidmašīna piezemējās, Haliju, par spīti ārējai drosmei, pārņēma satraukums. Protams, bija interesanti domāt par gaidāmo nākotni kā par īstu piedzīvojumu, taču tas šķita arī biedējoši. Halijai bija divdesmit seši gadi, un viņa savā mājā bija nodzīvojusi visu šo laiku. Viņa bija mācījusies tuvējā koledžā un jau gandrīz bija sākusi strādāt vietējā slimnīcā, kas atradās teju pie pašas mājas. Un tagad viņa bija aizbraukusi no cilvēkiem, kurus pazina teju kopš savas dzimšanas. Tas attiecās arī uz Breidenu. “Bet tā ir mana izvēle,” viņa sev atgādināja. “Vienalga, vai tā attieksies uz ilgstošu laika periodu vai īsu.”
   Nelielajā Nantaketas lidostā Halija stāvēja nomaļus un gaidīja, līdz Džērids būs pabeidzis sarunāties. Šis lidojums ar privātu lidmašīnu Halijai bija īpašs piedzīvojums, taču šķita, ka uz salas tā ir ierasta prakse. Un patiesi, gandrīz tajā pašā laikā tur nolaidās vēl trīs privātas lidmašīnas. Džērida un Halijas reisam pat bija jāgaida, līdz tiks dota atļauja piezemēties. Džērids aprunājās ar citiem pasažieriem, bagāžas nesējiem, pilotiem un ar kādu vīrieti, kurš laikam bija lidostas vadītājs. Halijai radās iespaids, ka Džērids pazīst vai katru šajā teritorijā redzamo cilvēku. Te noteikti bija pilnīgi citādi nekā Bostonā!
   Piepeši Džērids novērsās no viņiem un strauji piegāja pie Halijas. – Nāciet, mums jādodas projām. Tūlīt nosēdīsies tūristu lidmašīna. – Viņš to pateica tik nopietni, it kā ziņotu par draudoša cunami tuvošanos. Viņš pieskārās Halijas mugurai un steidzināja ātrāk doties ārā spožajā saules gaismā un tīrajā, sāļajā Nantaketas gaisā.
   Līdz brīdim, kamēr viņi iesēdās Džērida automašīnā, Halija vēl īsti nebija aptvērusi realitāti. Un piepeši tas notika. Automašīna bija veca un daudz pieredzējusi, par ko liecināja skrambas un švīkas. Un tas jau bija kaut kas patiešām īsts. Džērida BMW ar polsterētajiem ādas sēdekļiem Bostonā un privātā lidmašīna viņai bija pārāk neierasta vide, lai spētu domāt skaidri. Taču nu bija pienācis brīdis, kad Halija pilnībā aptvēra patiesību. Viņa brauca uz māju, kas piederēja viņai, bet, kuru viņa nekad vēl nebija redzējusi. Un kādu laiku viņai vajadzēja dzīvot zem viena jumta ar jaunekli, kuru viņa nekad iepriekš nav satikusi.
   Pa ceļam no lidostas Halija apbrīnoja apkārtnes mājas. Gandrīz visām bija lubiņu jumti, kas daudzu gadu ritumā bija kļuvuši skaisti dūmakaini pelēki. Likās, ka Halija ir aizceļojusi atpakaļ laikā, kad Nantaketa bija pazīstama kā vaļu medību vieta. Nemaz neliktos pārsteidzoši, ja viņa ieraudzītu vīrus garos gumijas zābakos nesam pār plecu harpūnas.
   Džērids brauca pa biedējoši šauru ielu un apturēja automašīnu pie nelielas divstāvu mājas ar glītām zilām durvīm. Pie mājas uz režģa vijās sārtas rozes un kuploja bagātīgi zaļi krūmi. – Vai esam atbraukuši?
   – Jā, – Džērids sacīja un atvēra automašīnas durvis. – Vai jums patīk?
   – Izskatās kā pasakā.
   – Jumts ir labs, bet logus es liku nomainīt. – Džērids paraustīja plecus. – Vēlāk es gribēšu šo to pārbaudīt; pamatos ir parādījušās dažas plaisas.
   Halija viņam uzsmaidīja. – Jūs runājat kā īstens arhitekts. Viņš atvēra ieejas durvis. – Jums liekas, ka es esmu nelabojams? Pagaidiet, līdz iepazīsieties ar manu sievu!
   Tobrīd Halija iegāja nelielā priekšnamā un sev priekšā ieraudzīja kāpnes.
   Māja bija patiešām skaista! Tai piemita senatnīgums, atmiņu aura un tāda omulība, kādu viņa nebija jutusi vēl nekur citur. – Un tā ir mana? – viņa nočukstēja.
   – Tieši tā. – Viņu iepriecināja Halijas reakcija. – Apskatiet te visu, bet es tostarp uzmeklēšu Džeimiju.
   Platām acīm vērdamās apkārt, Halija neko neteica, tikai pamāja ar galvu. Džērids iegāja pa durvīm labajā pusē, bet Halija devās augšup, kur atradās neliels kāpņu laukumiņš un tam abās pusēs – durvis. Katras veda uz lielu, kārtīgi mēbelētu guļamistabu ar savu vannas istabu. Mazliet tālāk atradās neliela dzīvojamā istaba ar plašu logu, kas dāvāja skatu uz mājas otru pusi.
   Māja bija piederējusi iesīkstējušam vecpuisim, tālab Haliju pārsteidza tas, cik tā likās silta un aicinoša. Viss bija pārdomāts līdz pat sīkākajām detaļām – jaukas, meža puķu rakstiem rotātas tapetes, senlaicīgo gultu pārklāji maigi zaļos un zilos toņos, lieli, mīksti spilveni gultu galvgaļos, pie logiem sēdekļi ar spilveniem gaiši sārtos un persiku toņos, aizkaru sasaites ar skaistiem pušķiem galos.
   Halija piegāja pie loga, paraudzījās uz dārzu un noelsās. Mājas priekšā zemes bija pavisam maz, taču otrā pusē pletās satriecoši plašs laukums T formā un auga vairāki milzīgi koki un puķes dobēs. Tās gan bija gandrīz tukšas, un Halijas plaukstas jau prasījās tajās kaut ko iestādīt. Gluži negaidot, viņai prātā iešāvās doma, ka tagad, kad tuvumā nebūs ne Šellijas, ne viņas mātes, šim dārzam nekad nedraudēs izpostīšanas briesmas un to nenolīdzinās ar buldozeru.
   “Interesanti, kur gan atrodas Džērida pieminētā darbnīca, kas pārveidota par Džimija sporta zāli?” Halija minēja. Pacēlusi logu uz augšu, viņa palūkojās ārā, lai saredzētu kaut ko pāri augstajam žogam, kas ieskāva dārzu.
   Viņa saklausīja balsis un atvirzījās no loga. Tuvojās divi cilvēki. Kāda padzīvojusi, sīka auguma sieviete un vīrietis uz kruķiem. Abi atradās pietiekami tuvu, lai Halija skaidri redzētu, ka viņš ir ļoti pievilcīgs. Pat skaists. Ne jau tāds kā modeļi, kuru attēli redzami žurnālos, bet īsts vīrietis. Tāds, uz kuru paskatoties, ļimst ceļgali, – bieziem, melniem matiem, vaigu bārdu, spēcīgu zodu un lūpām, kas šķita tik maigas, ka Halijai noreiba galva.
   Vīrietis uzsmaidīja sirmajai sievietei, un Halija pamanīja, ka viņam pie acīm ievelkas sīkas rieviņas. “Viņam ir vismaz trīsdesmit,” Halija sprieda. Džērids viņu bija raksturojis kā “īsu”, bet viņa augums bija pāri par sešām pēdām, un “plecīgu”, taču izskatījās, ka viņam ir apmēram divsimt mārciņas spēcīgu muskuļu. Vīrietim mugurā bija krekls ar garām piedurknēm, bet tas nenoslēpa lielisko ķermeni. Kājās viņam bija treniņbikses, kas kļāvās pie spēcīgajiem gurniem; Halija saskatīja, kā izspiežas ceļgala šina.
   “Nevar būt, ka ar viņu man nāksies strādāt,” Halija domāja. “Džērids sacīja, ka viņš ir “gandrīz vēl bērns”! Īss un plecīgs.” Un šāds apraksts nekādā ziņā nesaderēja ar vīrieti, ko viņa redzēja.
   Halija atkāpās tālāk un piespiedās pie sienas. Sacīt, ka šis vīrietis ir viņas gaumē, nozīmētu nepateikt visu līdz galam. Viņai vienmēr bija patikuši atlētiski, muskuļoti vīrieši. “Tas var radīt sarežģījumus,” viņa sprieda. Pasniedzēji masāžas kursos un vēlāk arī fizikālās terapijas kursos nemitējās atgādināt par to, cik svarīga ir profesionāla attieksme. Fizioterapeits nekad nedrīkst ielaisties personiskās attiecībās ar klientu. Halija tika brīdināta, ka daži klienti mēģinās flirtēt un ķircinās viņu. Prakses laikā viņa bija ievērojusi, ka tā patiešām ir taisnība. Toreiz izrādījās gluži viegli ar jokiem atvairīt šos puišus. Halija tik ļoti koncentrējās darbam, ka par kaut ko citu pat domāt nebija laika. Turklāt viņai neviens no tiem puišiem tā īsti nemaz nepatika.
   Taču šis vīrietis – Džeimijs Tegerts – bija citāds. Halija pamanīja, ka viņai trīc rokas un uz virslūpas ir izspiedušās sviedru lāsītes.
   – Kontrolē sevi! – viņa noteica un atkāpās no sienas. Vairākas reizes dziļi ieelpojusi, lai nomierinātos, viņa izgāja no guļamistabas kāpnēs.
   Halija ieraudzīja divas skaistas, senatnīgas durvis. Vienas bija aizslēgtas, bet otras veda uz dzīvojamo istabu. Tās griesti bija ļoti zemi, ar lielām, pamatīgām sijām, kas liecināja par mājas cienījamo vecumu, turklāt pastiprināja tajā valdošo rimtuma un miera sajūtu. Pie vienas sienas atradās dziļš un plašs kamīns, tālākajā malā bija skaisti logi. Dīvāns un divi zviļņi izskatījās mīksti un ērti. Tie bija pabīdīti tālāk, lai iegūtu vietu šaurai gultai un rakstāmgaldam.
   Skatoties uz šo gultu, Halija ieprātojās: “Kā gan vīrietis ar tik platiem pleciem spēj gulēt tajā? Vai viņa kājas un rokas nokarājas pāri malām?” No šādām domām Halijai gandrīz sanāca smiekli.
   Kāda impulsa vadīta, viņa piegāja pie rakstāmgalda. Tas bija vecs, un daudzie lietošanas gadi bija atstājuši savas pēdas. Uz tā bija kaudzīte grāmatu mīkstajā iesējumā – vīriešu sarakstīti romāni par noslēpumainām slepkavībām – un liels, ādas vākos iesiets plānotājs, kā arī tam pieskaņots pildspalvas turētājs.
   Halija apsēdās uz neliela koka krēsla un, ātri paraudzījusies apkārt, lai pārliecinātos, ka šajā istabā patiešām atrodas tikai viņa, atvēra plānotāju.
   No ieraudzītā viņai gadrīz aizrāvās elpa. Tur bija lieli, mirdzoši Šellijas portreti. Viena bija profesionāļa uzņemta fotogrāfija, kurā redzama tikai viņas galva. Vēl kāda, kurā iemūžināta Šellija, tikko iznākusi no dušas, bija skaista, taču pamatīgi uzlabota – mati atmesti uz vienu pusi, ideālajās lūpās tikko jaušams, pavedinošs smaids. Satriecoši.
   Bija vēl arī citas fotogrāfijas. Šellija vada automašīnu ar nolaižamo jumtu. Mati vējā sabužināti, seja pavērsta pret sauli. Izskatījās, ka šis attēls gatavots kādas filmas aktieru atlasei. Vēl viena – Šellija ģērbusies sarkanā zīda blūzē, kas atpogāta tā, lai būtu redzams viņas melnais krūšturis. Iespējams, tā bija uzņemta uz skatuves. Kādā citā Šellija bija piespiedusi pie vaiga ziepju gabaliņu. Varbūt tas domāts reklāmai?
   Un pēdējā – Šellija visā augumā, ģērbusies bikini. Piecas pēdas vienpadsmit collas gara, ne grama liekā svara, garie, blondie mati sasieti augstā zirgastē. Īsta amerikāņu meitene. Katra vīrieša sapnis.
   Pārņēma sajūta, ka tūdaļ vairs nespēs paelpot. Halija atspiedās pret krēsla atzveltni.
   Kņadā un satraukumā, kas galu galā visu vērta par nogurdinošu dienu, Halija tikai tagad attapa, ko Džērids bija sacījis un kas viņai tobrīd paslīdējis garām, īsti neapjausts, – Šellija pa elektronisko pastu sazinājusies ar savu “potenciālo pacientu”. Tanī acumirklī viņas prāts bija pārpildīts ar domām par to, ka pusmāsa viltojusi viņas pases kopiju un pūlējusies nozagt viņas māju.
   Halija pacēla fotogrāfiju, kurā Šellija bija redzama bikini. Viņa nekad nebija spējusi aptvert, kā gan Šellija un viņas māte ar viņām tik raksturīgo trekno burgeru, kartupeļu frī un kolas diētu bija spējušas nepieņemties svarā ne par unci. Pēc tam, kad viņas bija ienākušas Halijas dzīvē, viņai vajadzēja no vecvecāku gatavotajām veselīgajām maltītēm pāriet uz nebeidzamiem līdzi nešanai domātiem ēdieniem, un viņa ātri vien sajuta, ka kļūst apaļāka. Skolā futbola treniņu laikā viņa varēja atbrīvoties no lielākās daļas liekā svara, taču, kad nomira tēvs un pamāte, Halija bija spiesta sākt strādāt, lai uzturētu Šelliju. Ēdiena gatavošanai laika neatlika. Bija darbs un tikai darbs. Viņa atgriezās mājās vēlās nakts stundās, ēda “Bigmakus” un dzēra kokakolu, un tas, protams, atstāja iespaidu uz viņas svaru. Klāt nāca divdesmit piecas mārciņas. Ņemot vērā to, ka augumā Halija bija tikai piecas pēdas un četras collas gara…
   Viņai negribējās salīdzināt savu un Šellijas fizisko formu. Pārāk daudzus gadus viņa tā jau bija darījusi. “Un abas šīs ir jūsu meitas?” cilvēki mēdza vaicāt viņas tēvam. Garā, slaikā Šellija un īsā, bērnišķīgi apaļīgā Halija – vienu vecāku bērni? Tas taču nav iespējams!
   Reiz Rūbija atbildēja ar vārdiem: – Bet viņa toties ir patiešām gudra.
   Protams, Rūbija to sacīja, labu domādama, tomēr tas vienalga bija sāpīgi. Ģimenē Halija allaž bija tā gudrā, atbildīgā, tā, kura vienmēr visu darīja saprātīgi, savukārt Šellija bija skaistulīte, kura vienmēr pamanījās visu sabojāt, taču viņai tas allaž tika piedots. – Halij, palīdzi Šellijai! – Tādus vārdus viņa dzirdēja katru mīļu dienu.
   Halija piecēlās un uzmanīgi ielika fotogrāfijas atpakaļ plānotājā. “Tā iet, ja sāk okšķerēties!”
   Viņa piestūma krēslu vietā un devās uz virtuvi. Tā bija tik burvīga, ka domas uzreiz kļuva gaišākas. Vecvecākiem ļoti būtu patikusi šī vecmodīgi iekārtotā telpa. Milzīga izlietne, ietilpīgs ledusskapis un paliela gāzes plīts. Telpas centrā bija novietots četrstūrains galds, kas izskatījās tikpat sens kā pati māja. Un iepretī šim galdam bija kamīns.
   Dubultdurvis, kas veda ārā no virtuves, bija aizslēgtas, bet pa citām varēja nokļūt nelielā iestiklotā lievenī, kur bija novietots no baltām klūdziņām pīts krēsls ar sārtiem un zaļiem spilveniem. Rokdarbu rāmī bija ievietots balta linauduma gabals, un Halija to paņēma rokās. Divi putni. Viens no tiem jau bija gandrīz pabeigts. Rūpīgs, skaists izšuvums. “Vai tiešām nelaiķa Henrijs Bells būtu ar to nodarbojies?” Halija nodomāja.
   Drīz pēc tam Halija izdzirdēja noklikšķam durvis, un jau tuvāk atskanēja divu vīriešu balsis. Viņa sastinga uz vietas. Viens runātājs bija Džērids, bet otra balss bija zema, samtaini dimdoša un no tās Halijai aizrāvās elpa
   “Nolādēts!” viņa prātā izsaucās. “Tas puisis taču cer ieraudzīt Šelliju un tagad būs ārkārtīgi vīlies. Es varu izteikt vienīgi līdzjūtību.”
   – Halij! – Džērids sauca. – Vai esat šeit?
   Izslējusies taisnāk, Halija iegāja virtuvē un ieraudzīja viņu. “Lai Dievs stāv klāt! Viņš taču tuvumā ir vēl skaistāks nekā sākumā likās.” Un tas vēl nudien nebija viss. Ap šo vīrieti vilnīja tāda enerģija, kas vilktin vilka Haliju pie viņa. Kāda viņas dvēseles daļa jau tagad vēlējās steigties viņam klāt un noslīkt viņa spēcīgo roku skāvienā.
   Taču gadiem krātā pieredze emociju slēpšanā ļāva Halijai palikt uz vietas, kā arī saglabāt laipnu, tomēr neko neizsakošu sejas izteiksmi.
   – Tas ir… – Džērids sāka iepazīstināšanu, taču Džeimijs viņu pārtrauca.
   – Jūs esat Halija? – pacients vaicāja un platām acīm raudzījās viņai pretī. – Bet jūs taču neesat… – Viņš apklusa un no galvas līdz kājām nopētīja Haliju tā, kā ikviena sieviete varētu gribēt, lai pasakaini skaists vīrietis skatās uz viņu. Tas nebija baudkārs un neķītrs skatiens, kas sievietei liek justies kailai un viegli ievainojamai, bet tāds, kas liek sajusties skaistai un ļoti, ļoti iekārojamai.
   Džeimijs pieķērās izlietnes malai, it kā bez šāda atbalsta varētu nokrist zemē. – Es domāju, ka ieradīsies kāda cita, bet jūs… Jūs esat… – Likās, ka vairāk viņš neko nespēj pateikt. Kad Džeimijs atspiedās pret virtuves bufeti, viņa kruķi gandrīz nogāzās zemē, taču Džērids paguva tos satvert.
   Halija izslējās taisnāk. Izskatījās, ka viņam šķiet laba gan viena, gan otra sieviete. Ja nevarēja dabūt dievišķo Šelliju, visnotaļ piemērota būs arī šī.
   Daudzus gadus Halija bija pieredzējusi, kā puiši pielabinās viņai, lai tikai piekļūtu tuvāk Šellijai. Un viņa skaidri zināja, ka šādi gājieni jāpārtrauc jau uzreiz!
   Viņa paspēra soli tuvāk, un Džeimijs sāka smaidīt platāk. Halija sarauca pieri. – Paklausieties, Tegerta kungs! Vismaz es atļaujos pieņemt, ka tieši tas jūs esat. Es nezinu, ko jūs par mani domājat, taču jūs noteikti kļūdāties. Jūs atrodaties šeit, manā mājā, lai es varētu jums palīdzēt atlabt pēc traumas. Tas arī viss. Vai es izteicos gana skaidri?
   – Jā, kundze, – viņš klusi atbildēja, iepletis acis vēl platāk.
   Halija paspēra vēl soli tuvāk viņam un ar pirkstu norādīja uz viņa krūtīm. – Ja es manīšu, ka jūsu attieksmē parādās kaut kas tāds, kas nesaistās ar profesionālām attiecībām, jūs nekavējoties pazudīsiet no šīs mājas! Vai sapratāt? – Džeimijs mirkšķināja acis, bet piekrītoši māja ar galvu. – Stingri profesionālas attiecības! – Viņa piesita ar pirkstu pie vīrieša ļoti stingrajiem krūšu muskuļiem. – Tikai piedurieties man, un viss. Dosieties projām. Skaidrs?
   Viņš noteica: – Jā.
   Tobrīd Halija sajuta viņa elpu uz sejas. Viņš smaržoja pēc vīrieša. Viņa spēji atkāpās, apgāja apkārt galdam, apkārt abiem vīriešiem, apstājās pie tālākajām durvīm un tad paraudzījās uz Džēridu. – Maza auguma, plecīgs puika, ja? – Pēc tam viņa izgāja ārā un spēcīgi aizcirta durvis.
   Pirmais ierunājās Džērids. – Tā, un tagad nežēlastībā kritīšu es! Ko gan tu vispār iedomājies, ka atļāvies pie viņas šādi ierasties? – viņš gandrīz kliedza. – Tā tas neies! Ja vien tu zinātu, ko tā meitene ir pārcietusi… – Viņš nikni paraudzījās uz Džeimiju. – Viņas māsa, turklāt ar manu palīdzību, pūlējās nozagt viņai šo māju!
   Džeimijs aizkliboja līdz krēslam un apsēdās. – Viņa ir skaista, vai ne?
   – Ja tu runā par to pusmāsu, tad es saku “nē”. Patiesību sakot, man viņa neiepatikās jau no pirmā mirkļa, kad viņu ieraudzīju. Viņa pārāk līdzinās visām tām meitenēm, ar kurām es kādreiz satikos.
   – Kura tad ir tā pusmāsa? – Džeimija pilnīgā neizpratne bija skaidri lasāma viņa sejā.
   – Blondā, – Džērids atbildēja ar tādu izteiksmi, kas lika domāt, ka Džeimijam vispār nav smadzeņu. – Pases fotogrāfiju atceries? Tā meiča, kura apgalvoja, ka esot Halija.
   – Ā, – Džeimijs novilka, – viņa. Šī man patīk labāk. Viņai ir tik skaistas acis! Un viņa ir lieliski veidota, vai ne?
   – Tu liec man atgriezties jaunībā. – Džērids novaidējās. – Es tikai vēlos zināt, vai ir droši viņu te atstāt divatā ar tevi. Šajās nepatikšanās viņa ir nonākusi manis dēļ, un es grasos viņu pieskatīt.
   Džeimija sejā nemanīja ne smaida ēnas. – Tu tagad vaicā, vai es grasos paņemt to, ko viņa nevēlas man dot?
   Džērids bija augumā garāks un gados vecāks par Džeimiju, taču viņam bija īsti vērša muskuļi. Viņš nenobijās. – Jā, tieši to es tev vaicāju.
   – Tad jau izskatās, ka viņu sargāt esam nolēmuši mēs abi. – Džeimija sejas izteiksme kļuva draudzīgāka. – Es atvainojos tev un pēc tam par savu uzvedību atvainošos arī viņai. Vienkārši es nebiju gaidījis, ka ieradīsies… viņa. Garas, kaulainas blondīnes mani nepavisam neinteresē, taču šī sieviete man nudien patīk.
   To dzirdot, Džērids savieba seju grimasē. – Es došos mājās pie sievas. Nākamreiz, kad runāšu ar Haliju, būs labāk, ja viņa varēs man pastāstīt, ka esi pret viņu izturējies kā īsts džentlmenis. Pretējā gadījumā man nāksies piezvanīt tavam tētim, lai atbrauc tev pakaļ un aizved projām.
   – Runā kā īstens Montgomerijs, – Džeimijs noteica, smieklu liesmiņām uzplaiksnījot acīs. – Vai tu no tiesas viņai pateici, ka es esmu vēl tikai puika?
   – Man tu tāds esi.
   Džeimijs joprojām turpināja smaidīt. – Tā jau tu saki. Un tagad vari doties projām. Kopā ar mani viņa ir drošībā. Un viņa arī pati prot parūpēties par sevi, vai ne?
   Džērids nojauta, ka, paliekot šajā mājā, vajadzēs stundām ilgi klausīties stāstus par šā jaunā vīrieša izjūtām, un viņš nemaz nešaubījās, ka lielākoties runa būtu par iekāri. – Pēc stundas es atgriezīšos un tad pavaicāšu Halijai, vai tu drīksti te palikt. Ja viņa kaut vai tikai dos mājienu, ka tu te kaut ko mēģināji, tu pārvāksies uz manu māju.
   – Jā, kungs! – Džeimijs noteica, acīm zibot.

Otrā nodaļa

   Izgājusi ārā, Halija atskārta, ka galvenokārt tomēr dusmojas uz pusmāsu par mēģinājumu nozagt viņai šo māju, bet ne uz jauno vīrieti, kuram vajadzīga viņas profesionālā palīdzība. Un dusmas pieauga, kad nāca apjausma par to, ka viņai tik ļoti pievilcīgs šķiet vīrietis, kurš glabā Šellijas fotogrāfijas.
   Priekšā Halijai klājās liels zāles laukums, ko krustām šķērsām izraibināja veci ķieģeļu celiņi. Katrā pusē bija augstas sienas un kaut kas tāds, kas līdzinājās stādu audzēšanas vietām. Nezāles bija izrautas, tātad varēja secināt, ka par dārzu kāds rūpējas, tomēr tas vienalga izskatījās diezgan nolaists. Daži nīkulīgi krūmi un gandrīz nekā vairāk.
   Halija aizgāja līdz sienas galam un ieraudzīja šauru, garu zemes strēli, kas stiepās perpendikulāri. Arī tā bija norobežota ar sienām. Vienā galā atradās lieli sarkani vārti, bet dārza otrā pusē bija kāda celtne, kurai vienā malā piekļāvās vīnstīgām noaugusi lapene.
   Pa šauro ķieģeļu taku Halija devās uz nelielo ēku. Tās durvis izrādījās atvērtas, un iekšā bija redzamas daudzas jaunas vingrošanas ierīces. Kad Šellija apvaicājās par savainojumiem, kādi, kā izrādās, bija Džeimijam, Halija jutās glaimota. Viņa ar prieku bija nosaukusi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu. Tagad tas bija redzams šajā telpā. Ierīces un hanteles atradās telpas centrā, bet pie sienām bija piekarināti gumijas amortizatori un jogas nodarbībām nepieciešamais aprīkojums. Pa savienojošajām durvīm Halija iegāja lapenē un ieraudzīja iekārtotu atpūtas stūrīti, kā arī masāžas galdu, kas viņai noteikti būs noderīgs. Virs galvas viņai vijās vīnstīgas, kuras tikko raisīja skaistas, svaigi zaļas lapas. Masāža tādā lapenē būs gluži vienkārši ideāla.
   Izdzirdējusi kreisajā pusē kādu ieklepojamies, Halija saprata, ka vīrietis vēlas pavēstīt par savu tuvošanos.
   Viņš apstājās lapenes malā un atbalstījās uz kruķiem. – Es atvainojos par savu uzvedību, – Džeimijs sacīja. – Man ir patiešām žēl, ka tā izturējos.
   – Un es atvainojos par savējo, – Halija sacīja. – Šī man ir bijusi smaga diena, un dusmas es izgāzu pār jums. Tad jau varbūt novelciet drēbes un sāksim?
   Džeimijs iepleta acis.
   Halijas domas tik ļoti nodarbināja viss iepriekš notikušais, ka viņa pat kādu brīdi neattapa, ko īsti pateikusi.
   – Es runāju par masāžu! Sāksim strādāt ar jūsu ceļgalu, – Halija skaidroja un juta, ka seja strauji pietvīkst sarkana.
   – Tad nu gan neveicas! – viņš pateica tik izjusti, ka Halija nevilšus iesmējās, un jau drīz pievienojās arī Džeimijs. Tomēr izģērbties gan viņš nesteidzās, bet devās pie krēsla un smagi apsēdās tajā. – Pag, es vēlētos sākt visu no gala. Es esmu Džeimss, parasti visi mani sauc par Džeimiju. – Pāri nelielajam galdiņam, kas atradās starp viņiem, vīrietis pastiepa roku sveicienam.
   – Mani sauc Hiacinte, bet, laimīgā kārtā, mani dēvē par Haliju. – Paspiežot Džeimija roku, Halijai likās, ka vīrieša acis piedāvā vienīgi draudzību, un viņai par to bija prieks. Abi atzvila krēslos un sēdēja, raudzīdamies uz dārzu. – Vai vienu no mājas sākotnējām īpašniecēm arī sauca par Hiacinti? – Džeimijs vaicāja.
   – Jā. Manam tēvam bija vien gaužām neliela lādīte ar dokumentiem par mūsu ģimeni. Viņš par radiniekiem vispār nekad nemēdza runāt, taču mamma tos papīrus atrada bēniņos mājā, kurā es uzaugu. Viņa izlasīja vārdu “Hiacinte” un arī mani nosauca šajā vārdā.
   – Un jūsu māti sauca Rūbija, vai ne?
   – Nē, Rūbija ir Šellijas māte, – Halija strikti attrauca.
   – Es atvainojos, – Džeimijs sacīja. – Laikam jau varu sacīt, ka esmu mazliet apjucis. Nezinu, vai Džērids jums sacīja, taču es neilgu laiku sarakstījos ar sievieti, par kuru domāju, ka tā esat jūs. Viņa sacīja, ka viņas māti saukuši par Rūbiju un Rūbija nomirusi, kad Halijai… vai laikam jau Šellijai bija četri gadi.
   – Daļēji taisnība. Mana mamma nomira, kad man bija četri gadi, taču viņu sauca Lorīna.
   – Mana bioloģiskā māte nomira, kad es vēl biju pavisam maziņš, – Džeimijs klusām noteica.
   “Tas mums abiem ir kopīgs,” Halija nodomāja, taču skaļi neko nesacīja, un uz kādu brīdi pār viņiem nolaidās smags klusums. Kopīgas traģēdijas nav labs pamats jaukām sarunām, tālab Halija vēlējās mainīt tematu. – Un kurp ved tie vārti celiņa galā?
   – Man nav ne jausmas. Es šajā mājā ierados tikai vakar un šorīt ilgi gulēju. Kad pamodos, mazliet papētīju, kas un kā, bet pēc tam atnācu šurp, lai apskatītu vingrošanas telpu. Kad mani meklēt ieradās Džērids, es jau gāju atpakaļ uz māju.
   – Es jūs redzēju kopā ar kādu padzīvojušu sievieti. Izskatījās, ka esat draugi.
   – Tā bija Īdita, un mēs tikko kā iepazināmies. Viņa dzīvo viesnīcā turpat blakus, tad jau laikam jāsecina, ka tie vārti ved uz turieni. Viesnīcu vada viņas dēls un vedekla, taču man šķiet, ka viņa te ienāk visai bieži.
   – Varbūt viņa bija Bella kunga draudzene un skumst pēc viņa?
   – Tā varētu būt, taču viņa neko tamlīdzīgu neteica. Izstāstiet, ko tieši jūsu pusmāsa izdarīja!
   – Nē, – Halija sacīja, – es nevēlos tajā iedziļināties. Es patiešām tagad gribētu apskatīt jūsu ceļgalu. Turklāt pēc jūsu plecu stāvokļa man nākas secināt, ka esat ļoti sasprindzis. Piedāvāju jums apgulties uz masāžas galda, un tad jau redzēsim, ko varam darīt.
   – Lai cik kārdinoši tas arī izklausītos, man jāteic, ka es esmu izsalcis un jūs vispār laikam esat izbadējusies. Vai Montgomerijs jūs pabaroja?
   – Mēs paēdām lidmašīnā. – Halija vēroja, kā vīrietis neveikli ceļas kājās. Izskatījās, ka tajā dienā viņu uz masāžas galda dabūt neizdosies. Džeimija kāja bija iestiprināta smagā šinā, un Halija zināja, ka bez tās viņam nāktos ciest stipras sāpes.
   – Ļaujiet, es jums palīdzēšu, – viņa piedāvāja.
   – Es tikai priecāšos par to, – vīrietis atteica. Viņš stāvēja uz vienas kājas, līdz viņa atnesa kruķus un palīdzēja tos satvert, pēc tam abi sāka ceļu uz māju.
   – Pastāstiet par jūsu savainojumu!
   – Slēpoju. Izturējos muļķīgi. Nekā oriģināla. – Viņš apklusa. – Man būs nepieciešams kāds laiks, lai atcerētos visu, ko esmu izstāstījis Šellijai, bet jums tas palicis nezināms. Manai krustmātei Džilijai drīz te, Nantaketā, būs kāzas. Īdita sacīja, ka tajā nedēļā mana ģimene ir rezervējusi visas istabas viņu viesnīcā. – Džimijs apstājās uz takas. – Man ir milzīgs lērums radinieku, un viņi būs te visapkārt. Veselām ordām. – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Ja nevēlaties viņus redzēt, tikai pasakiet, un es turēšu viņus pa gabalu.
   – Man nešķiet, ka tas varētu būt tik ļoti apgrūtinoši. Lai gan jāteic, ka man nekad nav bijusi liela ģimene, tāpēc īsti apgalvot nevaru.
   – Labi. Un tomēr, ja viņi te būs saradušies un kādā brīdī jums šķitīs, ka esat nogurusi, pasakiet man, un es viņus aizraidīšu projām. – Džeimijs paraudzījās uz dārzu. Turpat viņiem priekšā auga milzīgs ozols, un zem tā atradās vecs soliņš. – Ko jūs grasāties darīt ar šo visu?
   – Man nav bijis laika par to padomāt. Kad šorīt pamodos, pats galvenais šķita laikus nogādāt manam priekšniekam dokumentus, kamēr viņš nav devies brīvdienās. Tas bija mans pēdējais uzdevums. Nākamajā nedēļā es grasījos sākt darbu jaunā vietā. Lai nu kā… Izrādījās, ka to papīru manā somā nav, un man nācās atgriezties mājās. Pēc dažām minūtēm man tika pavēstīts, ka es esmu kļuvusi par īpašnieci mājai Nantaketā, un vēl pēc īsa laiciņa es jau atrados privātā lidmašīnā. – Halija palūkojās uz Džeimiju. – Un man bija tāda pārliecība, ka šī lidmašīna pieder jūsu ģimenei.
   – Tā patiešām ir, – viņš apstiprināja. – Tikai ne gluži man. Tētis uzskata, ka bērniem pašiem jāmaksā par visu.
   Halija saprata, ka Džeimijs vēlas radīt gluži parasta puiša iespaidu, taču nevarēja vis sacīt, ka daudziem cilvēkiem būtu iespēja nodrošināt sev privāta fizioterapeita pakalpojumus. Spriežot pēc tā, ka vīrietis izskatījās visai veselīgs, viņam palīdzēt varēja jebkurš speciālists. Viņa savainojums nebija īpaši neparasts vai sarežģīts un pilnīgi noteikti dzīvības briesmas neradīja. Halija neredzēja iemeslu, kālab viņam būtu jāatrodas nošķirtībā tikai fizioterapeita sabiedrībā. Tikpat labi Džeimijs varēja palikt savās mājās un piecas reizes nedēļā braukt uz stundu garām nodarbībām. Tas viņam dotu tikpat lielu labumu. – Kālab jūs vēlaties būt šeit? – viņa pavaicāja. – Jūsu ceļgala rehabilitācijai būtu piemērota arī jebkura cita vieta. Jums nemaz nevajag…
   – O, paskatieties! Džērids jau atgriezies, lai mani pārbaudītu! Ja jūs neraksturosiet mani kā ļoti pozitīvu personu, viņš solījās mani iekaustīt.
   – Es labāk gribētu jūs novietot uz masāžas galda, – Halija atteica un devās pretī Džēridam, kuram pastāstīja, ka Džeimijis ir izturējies kā īstens džentlmenis.
   Džērids uzmanīgi klausījās, uzmeta brīdinošu skatienu Džeimijam un, pretī saņēmis smaidu, devās projām.
   Džeimijs un Halija gāja uz virtuvi. Halija atvēra ledusskapja durvis un ieskatījās tajā. Tur bija daudzi trauki ar ēdienu; katram bija pievienota zīmīte. Bija gan augļi, gan dārzeņi, turklāt arī saldētava bija stāvgrūdām pilna.
   – Kurš tad bijis tik centīgs?
   – Mana māte kādu atsūtīja, lai to piepilda.
   – Man likās, ka jūsu māte… ir mirusi.
   – Laikam jau jāteic, ka pamāte, – Džeimijs sacīja. – Taču viņa allaž ir bijusi mana mamma, tāpēc… – Viņš aprāvās, jo pamanīja, ka Halija izskatās ļoti nogurusi, un pieveda viņu pie senatnīgā virtuves galda. – Jūs šai dienai esat gana pūlējusies, tāpēc tagad pasēdiet, bet es uzsildīšu mikroviļņu krāsnī mums maltīti.
   – Bet šī taču ir…
   – Jūsu māja un jūs te esat noteicēja? Rīt varēsiet izrādīt visu savu varu pilnībā, taču šovakar es par jums parūpēšos. Kas jums garšo?
   – Var taču redzēt, ka jebkas. – Halija runāja par savām liekajām svara mārciņām. Viņa bija ieplānojusi, ka, uzsākot darbu jaunajā vietā, viņa uzsāks arī regulāras fiziskas nodarbības.
   – Un tikpat labi redzams ir tas, ka ik unce ir nonākusi tieši tur, kur tai jābūt. – Džeimijs apveltīja Haliju ar tik siltu skatienu, ka viņa teju vai nosarka. – Atvainojiet! Lūdzu, nenosūdziet mani Džēridam.
   Halija mēģināja atrast vēl kādu sarunas tematu. – Džērids sacīja, ka jūsu māte esot rakstniece Keila Andersone.
   – Tā ir taisnība. Mans atraitņos palikušais tēvs viņu apprecēja, kad mēs ar brāli Todu vēl bijām pavisam mazi. – Balstoties uz kruķiem, darboties nebija viegli, taču Džeimijs izņēma no ledusskapja vairākas paciņas un nolika tās uz letes pie izlietnes. Viņam šī sieviete iepatikās aizvien vairāk. Jā, nevarēja noliegt, ka viņš juta pat ļoti fizisku interesi, bet tur bija arī kaut kas vairāk. Cik daudz būtu tādu cilvēku, kuri, tik negaidot mantojuši māju, spētu jau tajā pašā dienā pacienta intereses likt augstāk par savējām? Cik Džeimijam bija zināms, Halija pat vēl nebija paguvusi apskatīt visas istabas. Un tomēr, kā bija noprotams, viņai svarīgāka šķita pacienta labklāšanās.
   – Kā tas ir, kad bērns uzaug kopā ar kādu tik slavenu cilvēku?
   Džeimijs pasmaidīja. – Mammai slava nekad nav nozīmējusi pārāk daudz. Viņa raksta, jo viņai šī nodarbe patīk. Kad mēs bijām mazi, viņa reizēm lika mums ar brāli izspēlēt ainas no viņas romāniem, lai redzētu, vai tās būs gana piemērotas. Mēs ar Todu nekad par to īpaši nedomājām, bet tad… mēs toreiz mācījāmies trešajā klasē. Atklājās, ka ir pazudušas konfektes. Garajā starpbrīdī mēs sarīkojām īstu nopratināšanu un uzdevām visai nepatīkamus jautājumus. Galu galā trīs raudoši bērni stāvēja direktora kabinetā. Un vēlāk Krisija Maknāmara pakāpās uz grāmatu kaudzes un iesita man pa degunu tā, ka asinis pašķīda.
   – Jūs taču jokojat!
   – O, nē! Es biju viņā iemīlējies, līdz sāku mācīties vidusskolā.
   Halija pasmaidīja. – Vai jums bija lielas nepatikšanas?
   – Kad viss bija daudzmaz noklusis, tika nospriests, ka tā ir tikai mammas vaina. Tētis bija dusmīgs uz viņu divdesmit četras stundas! Un tas laikam ir uzskatāms par rekordu.
   – Tātad jums nācās pārtraukt šo policijas ainu izspēlēšanu?
   – Nemaz ne, – Džeimijs teica. – Mēs ar Todu vienkārši iemācījāmies nerunāt lieku.
   – Varu to visu iedomāties! – Halija iesmējās. – Izklausās, ka ar viņu kopā ir jautri.
   – Jā, tieši tā. Tētis ir stingrības piekritējs, bet mamma uzskata, ka bērnībai jābūt jautrai, un to viņa mums arī centās nodrošināt.
   – Jauki! – Halija izjusti bilda.
   Džeimijs viņai priekšā nolika ceptas liellopu gaļas filejas šķēles, sildītus dārzeņus un salātus. – Un jums? Kāda bija jūsu bērnība?
   – Mans tētis tirgoja farmācijas preces, un darba dēļ viņam daudz nācās braukāt apkārt. Pēc manas mammas nāves pie mums dzīvot pārcēlās viņas vecāki, un tēta izbraukumi kļuva vēl biežāki.
   – Skumji, – noteica Džeimijs. – Jums laikam viņa ļoti pietrūka.
   – Vispār jau nemaz tik ļauni nebija. Mani vecvecāki bija patiešām brīnišķīgi. Mums bija prāva piemājas teritorija, un vecvecāki prata iekopt lielisku dārzu. Mēs paši izaudzējām visus mums nepieciešamos dārzeņus un arī lielāko daļu augļu. Es… – Likās, ka Halija ir apmulsusi, jo aprāvās pusvārdā.
   – Ko jūs gribējāt sacīt? – Džeimijs nolika savu šķīvi uz galda un apsēdās viņai pretī.
   – Es biju viņu dzīves centrs. Viņiem gribējās zināt visu, kas man patīk vai nepatīk, par draugiem un draudzenēm, zēniem… Mēs rīkojām dažādas ballītes, svinējām manas dzimšanas dienas. Kad tētis atgriezās mājās, mēs viņu sagaidījām gluži kā tādu karaliskās ģimenes locekli. Mēs ļoti priecājāmies, kad viņš atbrauca, un atviegloti nopūtāmies, kad viņš atkal devās projām. – Viņa mazliet paklusēja.
   – Domāju, ka varbūt es biju laimīgākais bērns uz pasaules. Bet gadu pēc tam, kad mans tētis apprecējās ar Rūbiju, vecvecāki pārcēlās uz Floridu.
   – Vai tagad jūs bieži satiekaties?
   – Viņu vairs nav šajā pasaulē, viņi aizgāja pirms mana tēva nāves. Viens pēc otra ar dažu mēnešu starpību. Man viņu joprojām ļoti pietrūkst. – Halija apēda kumosu zaļo pupiņu. – Labas gan. Kur jūsu mamma to visu sagādā?
   – Viņa nav sevišķi laba pavāre, taču meistarīgi prot atrast vietas, kur tirgo lielisku pārtiku. Un kurā brīdī uz skatuves parādījās jūsu pusmāsa?
   Halija pavicināja gaisā dakšiņu. – Tas notika vēlāk. Tētis apprecējās ar Rūbiju, kad man bija vienpadsmit gadi, tad arī viņa un viņas meita pārcēlās uz mūsu māju. Rīt mums noteikti jāsāk strādāt ar jūsu kāju. Tas būs mūsu pirmais darbs no rīta.
   – Lai notiek! – Džeimijs piekrita. Viņam bija skaidrs, ka Halija nevēlas runāt par to, kāda kļuva viņas dzīve pēc pamātes ierašanās. – Ko esat iecerējusi manas kājas rehabilitācijai?
   – Vispirms man savainojums jāapskata. – Džeimijam mugurā bija plats krekls, tas apslēpa daudz, tomēr bija labi samanāmi viņa stingrie muskuļi. – Kā redzu, hanteles jums nav svešas.
   – Tas tiesa. Šo paradumu es pārņēmu no tēva un viņa brāļa. Viņi savā jaunībā piedalījās svarcelšanas sacensībās.
   – Un jūs arī piedalāties? – Kaut kā nav bijis laika.
   – Un kas aizpilda jūsu laiku? – Halija pamanīja, kā mainās Džeimija seja. Likās, ka viņš grasījās kaut ko izstāstīt, taču pārdomāja.
   – Vai jūs gribētu siera kūku? – viņš vaicāja, apēdis pa trijām porcijām no visa.
   Halija novērsās, lai Džeimijs neredzētu viņas sejas izteiksmi. “Bagātnieku dēliņš,” viņa nodomāja. “Negribēja stāstīt, ka viņa laiku aizpilda slēpošana un citas izklaides.” Lai nu tā arī būtu. Viņa negrasījās piespiest Džeimiju stāstīt to, ko viņš nevēlējās atklāt.
   Halija pastūma nost savu gandrīz tukšo šķīvi un piecēlās. – Es esmu patiešām nogurusi. Laikam iešu uz savu istabu. Vai jūs tiksiet galā?
   – Man nekas nekaiš. Zvēru, ka spēju pats nomazgāties un noģērbties.
   Džeimija balsī ieskanējās saspringums, taču Halija neņēma to vērā. Viņa jutās pārāk nogurusi, lai interesētos par to, kas nomāc Džeimiju. Pasniegusies pēc sava šķīvja, viņa vēlējās to ielikt izlietnē, taču Džeimijs izņēma to viņai no rokām.
   – Es te visu sakopšu. Tiksimies rīt.
   – Un es apskatīšu jūsu kāju. – Halija ar delnu aizklāja muti un nožāvājās. – Mmmm. Piedodiet. Tiksimies rīt. – Māja viņai vēl bija pilnīgi sveša, tālab nācās padomāt, kur atrast kāpnes. Viņa izgāja cauri dzīvojamai istabai un garām Džeimija šaurajai gultai nokļuva pie priekšējām kāpnēm.
   Uzkāpusi augšā, viņa paraudzījās pa labi un pa kreisi. Tur bija divas durvis, un aiz katrām bija pa guļamistabai. Tagad Halija nožēloja, ka iepriekš, apskatot telpas, nebija sev vienu izvēlējusies. Viņa paspēra soli uz kreiso pusi, un viņai likās, ka dzird divas sievietes, kuras skaidri saka: – Nē! – Tad viņa pagriezās pa labi un sajuta mieru ap sevi, šķita, ka vecā māja pasmaida. Patīkamu balsu koris čukstēja: – Hiacinte. – Var jau būt, ka Halijai vajadzēja nobīties, taču viņa drīzāk sajutās laipni aicināta. Viņa smaidot domāja par to, ka nāksies noģērbties, nomazgāties un kādā no ceļasomām sameklēt naktskreklu. Bet vispirms bija jāatrod pašas ceļasomas.
   Tumsa vēl nebija iestājusies, taču notikumiem pilnā diena un pāri plūstošās emocijas bija Haliju ārkārtīgi nogurdinājušas.
   Lielā gulta bija tik vilinoša! Halija atsvieda pārklāju un ieraudzīja mirdzoši tīru, iestīvinātu gultasveļu. Gulta izrādījās diezgan augsta un maza auguma sievietei sagādāja zināmas neērtības. Viņa sev sacīja, ka tikai iemēģinās matraci un spilvenus.
   Viņa atlaidās guļus un uzreiz iegrima miegā.
   Džeimijs tikko bija pabeidzis virtuves sakopšanu un apsēdies krēslā, kad ieskanējās viņa mobilā telefona signāls.
   – Jau visu dienu es cenšos tevi sazvanīt! – teica brālis. – Vai tad ir tik grūti to sasodīto telefonu paņemt līdzi?
   – Es šeit ierados tieši tāpēc, lai tiktu projām no visiem, – Džeimijs noteica, ne mazākajā mērā nesatraucies par brāļa dusmām.
   – No viņiem, bet ne no manis, – Tods sacīja, bet, kad Džeimijs neatbildēja, piekāpās. – Labi jau labi. Dari, kā vēlies. Kāda viņa ir? Vai tiešām pārāk skaista, lai būtu īsta?
   – Tā nemaz nav meitene, kuru tu redzēji fotogrāfijā, – Džeimijs paskaidroja. – Tā blondā ir viņas pusmāsa. Visos sīkumos Džērids gan neizstāstīja, taču blondīne gribēja ar krāpšanas palīdzību nozagt šo māju.
   – Tas taču ir pretlikumīgi! – Tods striktā balsī noteica.
   – Jā, detektīv galvenais inspektor, tas patiešām ir pretlikumīgi. Kāpēc gan tu nevarētu aizbraukt uz Bostonu un visu kārtīgi noskaidrot?
   – Pašlaik es nevaru. Man jātiek galā ar vairākām bruņotām laupīšanām un lietu, kas galu galā var izrādīties par slepkavību. Es gribēju uzzināt, kā tev klājas.
   – Labi.
   – Tikai nevajag melst tos niekus! Kā tev klājas?
   – Labi. – Džeimijs ievilka elpu. – Man vēl aizvien nepatīk tas, kā tu mani šurp nogādāji, bet…
   – Ak… – Tods novilka.
   – Un ko tas tagad nozīmē?
   – Tas nozīmē, ka Džērids piezvanīja krustmātei Džilijai, kura savukārt piezvanīja mammai, bet mamma piezvanīja man. Izskatās, ka tu tās fizioterapeites acīs esi sevi padarījis par muļķi.
   Džeimijs izvalbīja acis. – Un es vēl domāju, ka esmu ticis projām no ģimenes, kas mūžam man neliek mieru… Jā, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, es ļāvos mirkļa vājumam. Viņa ir glīta, labi veidota un… Ak, es nezinu. Viņā ir kaut kas tāds, kas man patiešām patīk. Viņa ir gudra un… Izbeidz smieties!
   – Es jau nemaz nesmejos, – Tods atvairījās. – Nu labi, varbūt arī smejos, bet ne tā, kā tu domā. Es…
   Džeimijs pārtrauca brāli. – Viņa rīt vēlas sākt fizioterapijas kursu.
   Tods pieklusināja balsi. – Un cik daudz tu grasies viņai atklāt?
   – Tik maz, cik vien būs pietiekami. Viņa uzskata, ka es esmu bagāts pleibojs. Manuprāt, viņa ir iedomājusies, ka privātajā lidmašīnā es šaudos pa visu pasauli no vienas izklaides vietas uz nākamo.
   – Un tu grasies ļaut, lai viņa tā domā arī turpmāk, vai ne?
   – Es grasos viņu iedrošināt tā domāt, – Džeimijs teica. – Man būs liels atvieglojums, ja nenāksies paciest žēlastību. Un tagad man jābeidz pļāpāt. Ir jāpaguļ.
   – Iedzer tabletes, – Tods atgādināja.
   – Neaizmirsīšu. Vai vari izdarīt man kādu pakalpojumu? Piezvani mammai un palūdz, lai viņa dažas dienas nebrauc šurp. Pasaki, ka esmu jau pieaudzis un pats spēju parūpēties par man nepieciešamo ēdienu. Mani satrauc tas, ka viņa te grasās nogādāt groziem pārtikas.
   – Tad jau tu posies atstāt savu patvērumu, lai sagādātu ēdienu? – Toda balsī ieskanējās cerība.
   – Vēl ne, – Džeimijs attrauca. – Un liec mani mierā! Vai saprati?
   – Es dzirdēju, ko tu teici, – Tods klusi sacīja. – Tad nu tagad ej gultā, bet es tikšu galā ar mammu. Un, Džeimij…
   es, hmm…
   – Jā, es tāpat, – viņš atbildēja un nolika klausuli.
   Halija spēji pamodās. Mutē bija nepatīkama garša, un viņa juta, ka pirmīt aizmigusi ar visām drēbēm mugurā.
   Viņa ieslēdza naktslampiņu un ieskatījās rokaspulkstenī. Mazliet pāri diviem naktī. Viņa aizgāja uz vannas istabu un izskaloja muti. “Kad uzausīs diena, uzreiz jāsameklē ceļasomas un jāizsaiņo mantas,” viņa nolēma.
   Ejot atpakaļ uz gultu, viņa piepeši izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās vaidam. – Nu patiešām, lieliski, – viņa nočukstēja. – Kārtējais pierādījums, ka esmu mantojusi spoku apsēstu māju. Varbūt man tomēr to vajadzētu atdot Šellijai. Gribētos gan redzēt, kā viņi tiktu galā ar to.
   Halija nožāvājās un sāka taisīt vaļā džinsus, lai atlikušo nakts daļu nevajadzētu gulēt drēbēs. Un atkal viņa saklausīja to pašu vaidēšanu, tikai šajā reizē jau skaļāku.
   “Tas ir viņš,” Halija saprata un steidzās uz kāpnēm. Nonākusi līdz Džeimija istabai, viņa dzirdēja skaņas, kādas varētu izdvest cilvēks, kurš pūlas no kāda aizbēgt. Uz galda bija lampa, kādas parasti mēdz novietot bērnu istabās, bet lampai priekšā atradās zāļu pudelīte no oranžas plastmasas. Jau tikko iemācījusies lasīt, Halija bija palīdzējusi savam tēvam zāļu tirgošanā. Mācoties vidusskolā, Halija lasīja zālēm pievienotās brošūras un pārveidoja tekstu tā, lai tēvs to it viegli varētu izmantot savā darbā.
   Izlasījusi etiķeti, Halija uzreiz saprata, ka pudelītē ir ļoti stipras miegazāles. Ja Džeimijs ir iedzēris divas šādas tabletes, tad viņu nespētu uzmodināt pat traktora rūkoņa.
   Viņa paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš mētāja galvu no vienas puses uz otru, un viņa augums kustējās. Gulta likās šaura, bet viņš bija samērā liels. “Ja viņš spēcīgi sagrozīsies vēlreiz, tad noteikti izkritīs no gultas. Kaut gan viņa ceļgalu sargā šina, ar to varētu nepietikt, lai neiegūtu jaunu savainojumu.”
   Halija piegāja pie gultas un sāka masēt Džeimija deniņus. – Kuš. Klusu. Viss ir kārtībā, – viņa mierinoši sacīja. Džeimijs mazliet pierima, bet, tiklīdz viņa noņēma rokas, tā viņš atsāka svaidīšanos. – Nē, nē, – viņa sacīja, – tā nedari. – Halija mēģināja pieturēt viņu. Nostājusies stingri, viņa spēcīgi piespieda rokas viņa krūtīm. Tas palīdzēja, un viņš nenogāzās uz grīdas. Džeimijs pagriezās uz muguras un kādu brīdi gulēja tik mierīgi, ka Halija sāka virzīties uz durvju pusi.
   Un tad atkal atskanēja kliedziens. Viņa metās atpakaļ. Viss Džeimija augums drebēja kā lielās bailēs; viņš stiepa rokas pretī, it kā vēlētos kādu satvert.
   – Es esmu tepat, – Halija sacīja. – Tu esi drošībā. – Kad viņa pieliecās tuvāk, Džeimijs apvija viņai rokas un pievilka sev klāt, cieši piespiežot.
   Tā bija visai neērta poza, un Halijai likās, ka tūdaļ pārlūzīs uz pusēm. Viņa apzinājās, ka nav gana spēcīga, lai izrautos no viņa skavām, un ļoti šaubījās, ka spēs vīrieti pamodināt, lai liktu atslābināt tvērienu. Lai kādi būtu Džeimija murgi, viņam šajā brīdī bija nepieciešams mierinājums.
   Izstiepties viņam līdzās šaurajā gultā nebija viegli, taču, kad viņa to izdarīja, vīrietis pagriezās un piekļāva Haliju sev klāt. It kā viņas vieta būtu tieši tur, it kā viņa vienmēr tur būtu bijusi. Džeimijs nomierinājās.
   – Tā, un tagad es esmu tavs rotaļu lācītis, ja? – Halija noteica, gulēdama ar seju pret viņa krūtīm.
   Lai cik sarkastiski viņa to būtu domājusi, tomēr sajūta bija patīkama, pat par spīti tam, ka viņu apskāvušais vīrietis bija cieši aizmidzis.
   Halija juta, ka arī pati pamazām slīgst miegā, un piepeši visi dienas notikumi sāka riņķot prātā. Tas, ka Šellija parakstīja līgumu un bija viltojusi Halijas pases kopiju, sāpēja daudz vairāk, nekā viņai būtu gribējies atzīt. Vēl tikai pirms nedēļas Šellija bija lūgusi Halijai ieiet kancelejas preču veikalā un nopirkt viņai līmi un jaunas šķēres. – Griezumam jābūt nevainojamam, – Šellija bija paskaidrojusi. Kā likās, Halija pati bija palīdzējusi pusmāsai krāpšanā.
   Kad Džeimijs noskūpstīja viņas matus galvvidū, Halija sāka raudāt. Lai gan vīrietis bija cieši aizmidzis, šķita, ka viņš jūt – sievietei, kuru viņš tur savās skavās, ir nepieciešama palīdzība. Tagad Džeimija augums vairs neraustījās, viņš bija pavisam kluss un rāms. Radās sajūta, it kā Džeimijs gaidītu, ka Halija viņam izstāstīs par savām bēdām.
   – Es to nebiju pelnījusi, – Halija čukstēja. – Es Šellijai nekad neko sliktu nebiju darījusi. Viņa kopā ar savu māti pilnībā pārņēma manu dzīvi, taču es to izturēju. Kad nomira tētis un Rūbija, man nebija laika sērām. Man bija jārūpējas par Šelliju. Pat nemaz nezinu, kā es to paveicu, taču man tas izdevās. Tad kāpēc viņa mēģināja mani apzagt? – Halija paraudzījās uz Džeimiju. Viņa acis joprojām bija aizvērtas. – Ja man būtu zināms par šo māju, var pat gadīties, ka es viņai būtu atdevusi Bostonas māju. Un tieši to taču viņa gribēja. Viņa teica, ka nav godīgi, ja man pieder divas mājas, bet viņai nav nevienas. Es nezinu, kā es rīkotos, taču skaidri zinu, ka būtu gribējusi, lai man tiek dota izvēle. – Asaras pamazām izsīka, lai gan sāpēja vēl tikpat stipri.
   – Es nezinu, ko tagad iesākt. Kā būtu pēc likuma un kā būtu ētiski? Vai man vajadzētu atlīdzināt Šellijai un atdot viņai māju? Taču es zinu, ka viņai ar to vienalga nebūtu gana. – Halija paraudzījās uz Džeimiju.
   Gaismas pietika, lai varētu aplūkot aizmigušā vīrieša seju. Viņš izskatījās tik jauks un mierīgs! Un piepeši viņš atkal sāka svaidīties gultā. Halija pamanīja, ka zem plakstiem kustas acu zīlītes. Bija skaidrs, ka sācies kārtējais ļaunais murgs.
   – Ak, nē, nē! – viņa sacīja. – Tikai sāc mētāties vēl spējāk un tu mani saspiedīsi. Nomierinies! Tu esi drošībā.
   Džeimijs tomēr nerimās un savu lielo kāju pārlika pāri Halijas gurniem tā, ka viņa ar lielu piepūli atbrīvojās un piecēlās. Paraudzījusies uz guļošo Džeimiju, viņa saprata, ka vīrietis jau atkal tuvojas kārtējai nevaldāmo kustību fāzei. Halija pieliecās un saņēma plaukstās viņa galvu. – Tu esi drošībā! Vai dzirdi mani? Te nav nekādu dēmonu, kas tevi vajātu! – Džeimija seja atradās tik tuvu, viņa lūpas bija tik tuvu Halijas lūpām… viņa nenoturējās un noskūpstīja Džeimiju. Tas bija nevis kaislīgs skūpsts, bet tāds, ko sniedz mierinājumam. Draudzības un sapratnes skūpsts. Divi cilvēki, kurus nomāc smagas problēmas, gluži vienkārši bija dalījušies tajās. Skūpsts mazliet ieilga, likās, ka viņi tajā pasmeļas spēku un dziedināšanu. Viņi patiešām bija nepieciešami viens otram.
   Kad Halija atvirzījās un paraudzījās uz Džeimiju, viņš likās kļuvis mierīgāks, atbrīvotāks. Halija noņēma rokas un noguldīja Džeimija galvu uz spilvena. Beidzot šķita, ka vīrietis sāk baudīt spirdzinošu miegu.
   Kādu brīdi vērojusi Džeimiju guļam, Halija devās atpakaļ uz kāpņu pusi. Tomēr tālu viņa neaizgāja, tikai līdz dīvānam istabas stūrī. “Ja nu Džeimiju atkal sāks mocīt murgi? Viņš varētu nokrist zemē un savainot savu jau tā cietušo ceļgalu.”
   Halija paraudzījās uz veco dīvānu un nopūtās. Augšstāvā bija gulta ar tīriem, baltiem palagiem un dūnu segu. Uz dīvāna nebija nekā cita, vien mazs spilventiņš.
   Svārstījās Halija tikai mirkli, tad nopūtās atkal un atgūlās uz vecā dīvāna. Ja Džeimijs atkal kļūs nemierīgs, viņa būs blakus, visu dzirdēs un nepieļaus, lai viņš nogāztos uz grīdas.
   “Es viņu nomierināju ar skūpstu,” Halija nodomāja, pasmaidīja un arī pati ļāvās miegam. Lai cik nemīlīgs likās šis dīvāns, tomēr bija labi svešā mājā nakti nepavadīt pilnīgi vienai.

Trešā nodaļa

   – Tātad jūs nolēmāt piecelties? – Džeimijs sacīja, kad Halija ienāca vingrošanas telpā.
   Viņš tikai ķircinājās, taču šie vārdi nozīmēja, ka viņa ir no tām, kas rītos ilgi laiskojas pa gultu. Halija gribēja pastāstīt Džeimijam par naksnīgajām cīņām ar viņu. Pulksten piecos Halija uz vecā dīvāna bija pamodusies ar stīvu augumu un no aukstuma klabošiem zobiem un devusies uz savu guļamistabu augšstāvā, aizstreipuļojusi līdz gultai, iekritusi tajā un nogulējusi vairākas stundas. Pēc pamošanās viņa noskalojās dušā, izmazgāja matus un kāpa lejā. Uz virtuves galda bija saliktas brokastis – vārītas olas, nelielas aprikožu maizītes, cīsiņi ar ābolu gabaliņiem un sagriezti augļi. Likās, ka Džeimijs to visu ir pagatavojis pavisam nesen, jo tumšā tēja glītajā māla kannā vēl bija pavisam karsta.
   Un tomēr Halija nepastāstīja Džeimijam par to, kas notika naktī. Pacienta skūpstīšana, lai aizgainītu viņa murgus, nebija īsti nosaucama par ļoti profesionālu rīcību.
   – Paldies par brokastīm! – viņa sacīja.
   Džeimijs sēdēja jāteniski uz sola un cilāja svaru stieni. Halijai no brīnumiem iepletās acis, redzot, cik smags tas ir.
   Pabeidzis vingrināties, Džeimijs paņēma dvieli un noslaucīja seju. Viņa biezais krekls bija sviedriem piesūcies. – Es jūsu vārdā pateikšu savai mammai paldies.
   – Es gribu apskatīt jūsu kāju.
   – Šodien es jūtos pavisam labi. Nav nekādas vajadzības tur kaut ko pētīt. – Viņš dāvāja Halijai daudzsološu smaidu, un viņa skaidri saprata, ka ļoti daudzām sievietēm tas licis aizmirst viņu apņemšanos.
   Arī Halija uzsmaidīja vīrietim un apveltīja viņu ar tik jauku skatienu, kādu vien spēja. – Vai jums ir līdzi mobilais telefons?
   – Jā, protams. Vai vēlaties ieskatīties savos elektroniskā pasta sūtījumos?
   – Nē, es gribu piezvanīt Džēridam un pateikt, ka jūs neļaujaties sākt fizioterapiju.
   Mirkli svārstījies, Džeimijs iesmējās. – Labi, labi, jūs uzvarējāt. Bet mēs aprobežosimies tikai ar kāju.
   Halija nezināja, ko viņš ar to vēlējies pateikt; viņa devās pie lielā masāžas galda, lai sakārtotu to darbam. Džeimijs uz kruķiem blakus telpā iekliboja, joprojām pilnībā apģērbies.
   – Visas drēbes velciet nost! – Halija nokomandēja un iezieda rokas līdz pat elkoņiem ar mandeļu eļļu. – Ja esat īpaši kautrīgs, apakšbikses varat atstāt. Un es jūs apsegšu.
   Viņš, pieri saraucis, skatījās uz Haliju, it kā nespētu izlemt, ko darīt.
   Cilvēki bija visai dažādi, un katram bija sava kautrības robeža. Par to Halija nebrīnījās. Daži ātri noģērbās pilnīgi kaili viņas klātbūtnē; citi nebija gatavi ne kurpes noaut, ja viņiem netika ļauts kaut neliels privātums. Halija atvainojās un uz dažām minūtēm iegāja vingrošanas telpā.
   Kad viņa atgriezās, Džeimijs bija apsēdies uz masāžas galda, taču noģērbies tikai daļēji, no vidukļa līdz kāju pirkstiem. Viņam mugurā joprojām bija biezais treniņkrekls, bet bikšu labo staru viņš bija novilcis un palicis sāņus. Kreisā kāja un ķermeņa augšdaļa bija pilnībā paslēpta zem biezā vingrošanas tērpa. – Ne jau to es jums liku darīt, – Halija aizrādīja. – Ir nepieciešams…
   Džeimijs neļāva viņai pabeigt teikumu. – Jums ir tikai šis, – viņš sacīja tonī, kādu Halija no viņa iepriekš vēl nebija dzirdējusi. Parasti viņš runāja ķircinoties, gandrīz jau smejoties, taču tagad izskatījās, ka viņš izaicinoši piedāvā pieņemt to, kas tiek dots, un grasās doties projām, ja viņa nebūs ar mieru.
   Klienta sadusmošana neietilpa viņas plānos. – Būs jau labi, – viņa noteica mundrā balsī. – Vai atgulsieties?
   Viņš sēdēja, atspiedies uz izstieptām rokām. – Man būs labi arī tāpat. – Tas atkal tika pateikts tādā pašā tonī.
   Halija smaidīja un attaisīja šinas līpslēdzējus. – Lai ko jūs pasāktu, tikai nekustieties. Gribu redzēt, kā dzīst jūsu kāja, un arī uzmanīgi izmasēt to. Sarunāts?
   Džeimijs neatbildēja un bija drūmi saraucis pieri.
   Ceļgals bija pamatīgi satūcis, un, kas vēl ļaunāk, it visi lielie muskuļi šķita savilkti mezglā. Jau sen Halija bija iemācījusies, ka cilvēka augums dažkārt stāsta gluži kaut ko citu nekā viņš pats. Izskatījās, ka Džeimija vieglprātīgā attieksme ir tikai mēģinājums noslēpt nopietnu satraukumu un stresu.
   – Vai es esmu izturējis pārbaudi? – viņš vaicāja, un jautājums izklausījās gluži kā īsts izaicinājums.
   – Nevaru pateikt, kamēr neesmu jums pieskārusies. – Joprojām smaidīdama, Halija paņēma eļļas pudeli. Cieši savilktie kājas muskuļi solīja pamatīgu darbu.
   – Jūs apskatījāt manu kāju, tātad ar to mēs būtu tikuši galā, – viņš sacīja. – Es veikšu dažus vingrinājumus, un tad jau arī pietiks. – Viņš sāka rausties nost no masāžas galda.
   Halija uzlika roku viņa krūtīm. – Ja jūs tagad kustināsiet šo kāju bez šinas, tad es patiešām zvanīšu… – Viņa piemiedza acis. – Es piezvanīšu jūsu mātei.
   Džeimijs vairākas reizes pamirkšķināja plakstus, un tad drūmums pagaisa. Viņš sirsnīgi pasmaidīja. – Un viņa pateiks tētim. Jūs zināt, kā vīrieti sabiedēt. Lai notiek. Kāja.
   Un viss.
   – Jūs esat īsts laipnības iemiesojums. – Halija iezieda rokas ar eļļu un sāka darbu.
   Jau agrāk viņai bija vajadzējis strādāt ar dažiem kultūristiem, un cīņa ar viņu muskuļiem nebija viegla, taču Džeimija gadījums bija visļaunākais no visiem agrāk redzētajiem. Viņa ķermenis bija tik ļoti sasprindzis, ka muskuļi vairāk līdzinājās stingrām gumijas riepām. Halijas pirksti spiedās dziļāk, un viņa jau baidījās, ka nodarīs Džeimijam sāpes, bet tad atskārta, ka viņš sāk atslābināties un galu galā pat nogūlās uz masāžas galda.
   Halija uzmanīgi masēja vietu ap ceļgalu, pūlēdamās panākt normālu asins cirkulāciju. Viņa masēja arī augšstilbu un apakštilbu un spieda pirkstus tik dziļi, cik vien spēja.
   Pagāja vairāk nekā stunda, līdz Halija zināja, ka ir paveikusi visu, ko šajā reizē spēja izdarīt. Uzlikusi atpakaļ šinu, viņa nodomāja, ka būtu labi, ja varētu izmasēt arī pārējo Džeimija augumu. Viņš nekustējās, tikai rāmi gulēja, acis aizvēris.
   Halija uzmanīgi pieskārās viņa kailajai kreisajai pēdai. Varbūt Džeimijs ļautu pamasēt to. Kad nekādi iebildumi neatskanēja, viņa sāka spiest uz aktīvajiem pēdas punktiem un kustināt viņa potīti uz priekšu un atpakaļ. Halijai likās, ka Džeimijs varētu būt aizmidzis, taču viņš saspringa, tiklīdz masieres rokas ieslīdēja zem treniņbikšu staras, un viņa atkāpās.
   Tad Halija pievērsās Džeimija rokām – skaistajiem, garajiem un spēcīgajiem pirkstiem – un pēc tam galvai. Bija pat biedējoši sajust, cik milzīgi saspringuši bija Džeimija kakla muskuļi. Trapecveida muskuļa pamatnē paaugstinātas pienskābes koncentrācijas rezultātā bija izveidojies īsts savilktu kunkuļu mežs. Viņa pārslidināja rokas Džeimija galvai, sajuzdama viņa īsos, tumšos matus. Pirkstu gali slīdēja pāri viņa sejai – vaigu kauliem, degunam, lūpām – masējot, glāstot.
   Viņai no prāta neizgāja slepenais mierinājuma skūpsts. Spriežot pēc tā, kā Džeimijs bija sasveicinājies, šķita, ka viņš neko no nakts neatceras.
   Šim vīrietim bija neticami skaists augums. Halijas plaukstas slīdēja tam pāri un atmiņā atsauca mirkļus, kad vīrieša rokas bija viņu apskāvušas; viņa atkal atcerējās skūpstu. Iespējams, ka Halija bija aizmirsusies vairāk nekā pati to vēlētos, jo, izbaudot pieskaršanos viņa augumam, slidinot rokas pār viņa pleciem, iekļuva zem viņa krekla, tuvāk kailajām krūtīm. Taču Džeimijs satvēra Halijas plaukstas, pirms tās bija tikušas līdz atslēgas kaulam. Viņš kādu mirkli turēja viņas delnu locītavas un pēc tam palaida vaļā. Bija noprotams, ka drēbēm nosegtās zonas ir aizliegtā teritorija.
   Halija samulsusi piecēlās un iztaisnojās. – Piedodiet! – viņa nočukstēja un pakāpās nostāk. Turpat netālu bija ierīkots ūdens krāns un tam pievienota šļūtene. Halija iedomājās, ka varētu to atvērt. Auksta ūdens šalts viņai tagad būtu pašā laikā. Tā vienkārši – pacelt šļūteni pār galvu un ļaut straumei tecēt.
   Viņai aiz muguras Džeimijs piecēlās sēdus uz masāžas galda.
   – Vai jūtaties labāk? – Halija apvaicājās un ar lielu piespiešanos iemānīja sejā smaidu, lai gan prātā urdēja doma: “Man nepieciešams savs puisis!”
   – Noteikti, – viņš atbildēja. – Paldies! – Viņš sāka rausties nost no galda, bet tad apstājās un paskatījās uz Haliju. Tikai pēc mirkļa viņa attapa, ka Džeimijs gaida, lai viņa aiziet, un tikai tad nolaidīs kājas uz grīdas. “Kāpēc? Vai baidās, ka šī kustība ļaus man saskatīt vairāk viņa kailā ķermeņa? Cik dīvains vīrietis!” Halija nodomāja un izgāja dārzā.
   Pilnībā apģērbies, Džeimijs pievienojās viņai. Abi pastaigājās, spriezdami par to, kāds šis dārzs kādreiz izskatījies. Viņi pamanīja, ka pie lielā ozola piestiprināta maza misiņa plāksnīte. “Pieminot manas skaistās lēdijas: Hiacinti Bellu un Džuliānu Hārtliju. Henrijs Bells.”
   – Jūsu vārdamāsa, – Džeimijs bilda.
   Abi apsēdās uz soliņa zem ozola, un Halija pastāstīja Džeimijam, ko uzzinājusi. Viņa bija rados nevis ar Bellu ģimeni, bet gan ar Līlendu no viņa otrajām laulībām. – Liekas pilnīgi nesaprotami, kālab Henrijs Bells māju novēlēja man!
   – Varbūt viņš dziļi un patiesi mīlēja to sievieti, kura nomira pirms daudziem gadiem, un jūs bijāt tuvākā radiniece, ko viņš varēja sameklēt, – Džeimijs minēja.
   – Un tas nozīmētu, ka Henrijam nebija pašam savu radinieku. Tādā gadījumā… – Halija paraustīja plecus. – Interesanti, vai augšstāva istabas viņš bija iekārtojis šīm lēdijām?
   Tā kā Džeimijs mājas otro stāvu vēl nebija izstaigājis, viņi devās atpakaļ, lai apskatītu guļamistabas. Kruķu dēļ Džeimijam nenācās viegli uzkāpt otrajā stāvā, tomēr viņš tika galā. Vienā no guļamistabām Halija atcerējās, ka savas nedaudzās somas redzējusi lejā. Džeimijs uzstāja, ka uznesīs tās pa šaurajām kāpnēm augšā, tādējādi izraisīdams jautrību. Viņš izlikās, ka tūdaļ nokritīs, bet Halija viņu balstīja no aizmugures.
   Kamēr Halija izsaiņoja mantas un salika savus tualetes piederumus vannas istabā, Džeimijs apskatīja istabas. – Ļoti meitenīgi. Jums bija taisnība, ka šīs istabas iekārtotas sievietēm. – Viņš apsēdās Halijas guļamistabā uz krēsla, kurš bija pārvilkts ar zili sārtu mēbeļdrānu, un vēroja sievieti darbojamies. – Kā jūs domājat, kura guļamistaba piederēja vienai un kura otrai sievietei?
   Pat īsti nepadomājusi, Halija atteica: – Šī bija Hiacintes istaba.
   – Kā jūs to zināt?
   Halija nekādā ziņā negrasījās Džeimijam atklāt, ka viņa laikam jau, iespējams, varbūt zināmā mērā, gandrīz noteikti dzirdējusi sieviešu balsis iesakām, kuru guļamistabu izvēlēties. – Šī man patīk labāk, tāpēc es ticu, ka tā piederējusi manai vārda māsai.
   – Šķiet loģiski. – Džeimijs pāri plecam paraudzījās uz dzīvojamo istabu. – Esmu gatavs saderēt, ka pa to logu ir redzams dārzs. – Izskatījās, ka viņš ir pilnībā aizmirsis par savu savainojumu. Atstājis kruķus pieslietus pie rakstāmgalda, viņš gandrīz vienā lēcienā atradās otrā telpas pusē pie loga nišā iebūvētā sēdekļa.
   – Nē, nudien. Tā jūs man palīdzat. Ja jūs savainosiet savu ceļgalu vēl vairāk, es…
   Viņš nogaidīja. – Nu, nu, turpiniet! Kurš būs nākamais? Jūs jau izmantojāt Džēridu un manu māti. Kuru pieminēsiet tagad?
   Halija iekārtojās otrā sēdekļa galā un mazliet uzsmaidīja Džeimijam. – Nākamreiz, kad masēšu jūsu galvu, es nenoliekšos pār jums tik tālu.
   Uzmetis ātru skatienu Halijas kārdinošajām krūtīm, Džeimijs piespieda roku pie sirds un atkrita pret sienu. – Atnesiet man velnarutku! Mana dzīve ir galā. Man vairs nav nekāda stimula dzīvot. Ja man tiks atņemta cerība piedzīvot šo maigo, tomēr stingro un vienlaikus saldo tīksmi… tad man šajā dzīvē vairs nebūs itin nekā. Es…
   “Tik intīms apraksts…” Halijas seja pietvīka. “Tas jau ir pār mēru.” – Vai jūs reiz pārtrauksiet! Jūs esat mans klients, nevis…
   – Man pietiek pacietības. Es gaidīšu kaut mūžību, ja tas nozīmē, ka es varētu…
   – Paskatieties! – Halija skaļi iesaucās un pamāja ar galvu uz loga pusi.
   – Es redzu tikai jūs un nevaru saredzēt nevienu citu, bet…
   – Labi! Kad masēšu jūsu galvu, es uzspiedīšos jums virsū ar visu krūškurvi! Vai tagad paskatīsieties?
   Vēlreiz palūkojies uz Halijas krūtīm, viņš beidzot paraudzījās pa logu. Gar māju uz sarkano vārtu pusi steidzās Īdita.
   Džeimijs atvēra logu un izliecās pa to. – Īdita! – viņš uzsauca tik skaļi, ka Halijai teju gribējās atkāpties tālāk. Viņai šķita, ka šis sauciens bijis saklausāms pat Bostonā.
   Izdzirdējusi savu vārdu, mazā auguma sieviete apstājās un uzsmaidīja viņiem. – Džeimij? Vai tas esi tu? Es nevaru palikt, taču “Tējas dāmas” jums abiem šo to atsūtīja. Vai tā meitene tev blakus ir Hiacinte?
   Halija mazliet satrūkās no tā, ka viņu kāds nodēvējis šajā vārdā, taču pieliecās tuvāk Džeimijam un arī izbāza galvu pa logu. – Jā, tā esmu es, – viņa atbildēja. – Man ir liels prieks ar jums iepazīties. Palieciet, mēs nokāpsim lejā un kopīgi kaut ko ieēdīsim.
   – Paldies, mīļā, taču man jāatsakās, – Īdita teica, ar plaukstu aizēnojusi acis. – Es esmu paēdusi un vismaz dažas minūtes man neko vairs negribēsies. – Kādu viņai vien zināmu iemeslu pēc šis paziņojums Īditai likās smieklīgs.
   – Varbūt rīt. Noskūpsti Džeimiju no manis. – To pateikusi, Īdita pagriezās un aizsteidzās uz vārtu pusi.
   – Laba doma, – uzslavēja Džeimijs.
   Piepeši Halija atskārta, ka ir vārda pilnā nozīmē uzgūlusies Džeimijam un viņa seja atrodas pat ļoti tuvu viņas sejai.
   – Man liekas, ka tev vajadzētu noskūpstīt Džeimiju, – viņš sacīja klusā, pavedinošā balsī.
   Izlikdamās, ka nav dzirdējusi viņa vārdus, Halija atkal ieņēma vietu tālākajā sēdekļa galā. – Man bija radies iespaids, ka jūs esat tik tikko iepazinušies, bet viņa jau sūta tev skūpstus?
   – Ko lai tur saka? Es sievietēm patīku.
   Piemiegtām acīm Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Vai viņām izdodas panākt, lai tu novelc drēbes?
   – Tikai tad, ja apkārt ir ļoti, ļoti tumšs.
   Halija iesmējās, tad piecēlās un paņēma Džeimija kruķus. – Kā bija jāsaprot stāsts par “Tējas dāmām”, kas mums ir kaut ko atsūtījušas? Un kas viņas vispār tādas ir?
   – Man nav ne jausmas. Varbūt viņas strādā viesnīcā. – Džeimijs paņēma kruķus, bet izturējās tik neveikli, it kā būtu aizmirsis, kā tie lietojami. – Man būs nepieciešama palīdzība, lai tiktu lejā pa kāpnēm.
   – Un ja nu es tev atgādināšu, ka ēdiens atrodas lejasstāvā un tu nekādi netiksi pie tā, kamēr nenokāpsi pa kāpnēm?
   – Man liekas, ka labam fizioterapeitam jārūpējas arī par to, lai pacients būtu kārtīgi paēdis. – Izklausījās, ka viņš runā nopietni.
   – Nē, tā nav. Patiesību sakot, arī masāža neietilpst šajos pienākumos. – Viņa smaidot devās uz kāpņu pusi. – Šo māku es apguvu pilnīgi citos kursos, kurus apmeklēju, pirms kļuvu par fizioterapeiti. Es strādāju par masieri, lai samaksātu par mācībām. Patiesībā tas bija…
   Halija apklusa, jo bija aizķērusies aiz lielā paklāja stūra un zaudēja līdzsvaru. Ātri kā zibens Džeimijs nometa kruķus, piesteidzās viņai klāt un satvēra. Krita abi. Džeimijs smagi atsitās pret grīdu, Halija uzvēlās viņam virsū; Džeimija savainotā kāja pašāvās uz vienu pusi. Halijas galva pret Džeimija krūtīm atsitās gandrīz tikpat smagi, kā viņa pēcpuse pret grīdu. – Džeimij, vai tev viss ir labi? – Viņš gulēja uz paklāja pilnīgi nekustīgi, acis aizvēris. Halija satvēra Džeimija galvu plaukstās. – Paliec tepat. – Viņas balsī skanēja izmisums. – Es izsaukšu neatliekamo palīdzību! – Halija mēģināja norausties nost no viņa, taču Džeimijs to neļāva. – Laid mani! Man vajag…
   Atskārtusi, ka Džeimijs ne tuvu nav zaudējis samaņu, viņa palika turpat, kur bijusi, ar visu auguma augšdaļu uz viņa platajām krūtīm. – Es minēšu. Vidusskolā, spēlējot futbolu, tu apguvi prasmi pretinieku nogāzt no kājām. – Halija pamanīja tikko jaušamu smaidu vīrieša lūpās. – Tu biji aizsargs? – Džeimija smaids pletās plašumā, un Halija sajuta viņa vēderu sakustamies smieklos. – Ļauj man piecelties, vai arī es… – Nevarēdama izgudrot nekādus pienācīgus draudus, viņa ar elkoņiem atspiedās uz Džeimija krūtīm vietās, kur noteikti sāpēs visvairāk, un cēlās augšā.
   – Eu! – Džeimija acis atsprāga vaļā.
   Halija novēlās no viņa un pieslējās kājās. – Spēsi piecelties pats vai man jāmeklē celtnis?
   – Man liekas, ka es esmu savainojis muguru, – viņš sacīja un smaidot skatījās uz Haliju.
   – Tas nu itin nemaz nav labi. Man šķiet, ka tagad vajadzēs sameklēt šķēres, lai sagrieztu tev kreklu un paraudzītos uz tavu kailo muguru.
   Džeimijs nopūtās, pagriezās otrādi, paķēra vienu kruķi un piecēlās kājās.
   – Tas ir īsts brīnums, – Halija noteica un devās lejup pa kāpnēm, bet Džeimijs viņai sekoja.
   Uz virtuves galda viņus gaidīja pēcpusdienas tēja un uzkodas. Viss bija izkārtots tik smalki, ka pat karalis Edvards Septītais būtu iepriecināts. Divas trīspakāpju paplātes bija bagātīgi pieliktas ar miniatūrām ēdamlietām. No katras šķirnes pa diviem gabaliņiem.
   Uz vienas paplātes bija uzkožamie: gabaliņos sagrieztas maizītes bez garoziņas, miniatūri rausīši, marinētas paipalu olas un pildītas bumbiņas, izveidotas naudas maciņu formā. Uz otras paplātes bija deserts: plācenīši, kūciņas, pīrādziņi sudraba dolāra lielumā, mazi trauciņi ar kokosriekstu pudiņu. Paskatoties uz to, bija skaidrs, ka te salikts ēdienu kokteilis no visas pasaules.
   Turpat uz galda bija arī kūpoša tējkanna, trauks ar pienu, bļodiņa ar cukura graudiņiem, kā arī skaistas tasītes un apakštasītes. Malā bija noliktas šampanieša glāzes, bet tajās – avenes.
   – Skaisti, – bilda Halija.
   – Nezinu, kā tu, bet es esmu izbadējies.
   Viņi apsēdās pie galda, un Halija tasītēs salēja stipro, melno tēju un pievienoja pienu, bet Džeimijs piepildīja viņu šķīvjus.
   – Kā tev šķiet, kā Īdita to visu šurp atgādāja? – Halija vaicāja. Viņa ēda ar dārzeņiem un vistas gaļu pildītu bumbiņu.
   – Droši vien kāds no viesnīcas būs atvedis ar golfa laukuma elektromobili. – Džeimijs tikko bija apēdis omāra gaļas ruletīti. – Labākais omārs, kādu es jebkad esmu ēdis. Un es lielāko daļu dzīves esmu pavadījis Meinā. Interesanti būtu uzināt, kur viņas tādu dabūjušas.
   – Un siers ir pasakains, – Halija atzina. Džeimijs ar pilnu muti pasmaidīja. – Man gribētos apskatīt Nantaketu, – viņa sacīja un nokoda kumosu kūciņas, kas garšoja pēc apelsīniem. – Pamēģini šo! Tā ir nudien lieliska. – Viņa bija mudinājusi Džeimiju paņemt otru kūciņu no paplātes, taču viņš izņēma Halijai no rokām jau iekosto kūciņu un to apēda.
   – “Pūkainais apelsīns”, – viņš noteica.
   – Kas tas tāds?
   – Dzēriens no apelsīnu un persiku sulas. Un tas garšo gandrīz tāpat kā šī kūka. Man liekas, viņi to gatavo no persiku šņabja; ja patiešām ir tā, tad tas ir nāvējoši. Pagaršo vēl. – Viņš nokoda kumosu no otras kūciņas un pārējo sniedza Halijai.
   Viņa svārstījās, taču ieraudzīja izaicinājumu Džeimija skatienā. Viņa uzdrošinājās paliekties uz priekšu un no vīrieša pirkstiem kūkas gabaliņu paņemt ar lūpām. – Mmmm… Nudien izcili.
   – Nosaukumu tas ieguvis, pateicoties persiku pūkainumam un…
   – Apelsīniem. Tagad es gribētu apskatīt salu, kā jau sacīju iepriekš. Kad Džērids brauca cauri pilsētai, es pamanīju vairākus labus veikalus. Varbūt arī tu vēlētos pievienoties?
   – Nē, paldies, – Džeimijs atteica. – Man ar šiem kruķiem jau tā pietiek noņemšanās, tāpēc pilnīgi iztikšu bez klibošanas pa ielām un ietvēm.
   Halija bija ātri sapratusi, ka apmēram puse no Džeimija sacītā jāuztver kā ķircināšanās, tālab piespēlēja viņam, pieminot pludmales un maltīti svaigā gaisā. Nē, arī to viņš negribot. Dzērienu baudīšana saulrietā? Nē. Izbrauciens ar laivu? Viņš atteica, ka jau līdz mielēm to visu izbaudījis kopā ar saviem Montgomeriju radiniekiem. – Viņi taču praktiski dzīvo tajās sasodītajās laivās. Man labāk patīk sauszeme.
   Lai ko Halija izmēģinātu Džeimijam piedāvāt, pūloties iekārdināt viņu doties uz pilsētu, atbilde bija noraidoša.
   – Tad jau iznāk, ka man būs jābrauc vienai, – Halija noteica un paņēma kūciņu ar magoņu sēkliņām. Uz sīku sekundes daļu Džeimija acīs kaut kas pavīdēja, kādu izjūtu atblāzma, taču viņa nebija pārliecināta, ko īsti pamanījusi. Ja runa nebūtu par spēcīgu, veselīgu un jaunu vīrieti, Halija gandrīz būtu gatava apgalvot, ka ievērojusi viņa acīs bailes. Taču tas pilnīgi noteikti nevarēja tā būt. Smieklīgi.
   Lai kas tas arī būtu bijis, jau pēc mirkļa Džeimija pievilcīgajā sejā atkal rotājās smaids. – Es gribētu uzzināt, no kurienes nāk Īdita, – viņš sacīja.
   – Tu gribētu zināt, kur viņa uzaugusi?
   – Nē. Šeit. Nu jau divas reizes es ievēroju, ka viņa iet gar māju. Vakar, kad pamodos, es piegāju paskatīties, kur ir mans brālis, jo gribēju viņam paust savas domas par to, ko viņš man nodarījis.
   – Un kas tas bija?
   Džeimijs pavicināja saldu, lipīgu rīsu bumbiņu un tad iemeta to sev mutē. – Tas ir garš stāsts. Man liekas, ka mājas tālākajā galā ir lielas divvērtņu durvis, un tās stāv aizslēgtas. Biju iedomājies, ka mans brālis varbūt paslēpies tur, tāpēc es ar spēku pūlējos durvis atvērt, taču tās nepadevās.
   Halija nolaizīja no pirkstiem kokosriekstu skaidiņas. – Pagaidi! Vai es sapratu pareizi? Tu pamodies, biji dusmīgs uz savu brāli… iemeslu tu man nevēlies atklāt… un, lai tiktu klāt viņam, pūlējies izgāzt tās divvērtņu durvis, kas pieder man?
   To dzirdot, Džeimijs teju vai aizrijās ar kubiņu, kas bija pagatavots no burkāniem un medus, taču visai drīz attapās un sacīja: – Apmēram tā. – Viņa acis smējās. – Interesanti, vai Īditai ir atslēgas? Un kas atrodas aiz…
   – Aiz tām durvīm? – Halija pabeidza teikumu viņa vietā. – Gluži manas domas. Ko tu sacītu, ja mēs pameklētu atslēgas? Kurš atradīs, saņems divus skūpstus no tā, kurš nebūs atradis.
   – Un ko tad saņems zaudētājs? – Halija vaicāja.
   – Divus skūpstus?
   Viņa iesmējās. – Ej vien un sāc meklēt! Es te visu novākšu un nomazgāšu traukus. Gadījumam, ja Īdita atgrieztos pēc tiem.
   – Es palīdzēšu, – viņš pieteicās.
   Pabeiguši uzkopšanas darbus virtuvē, abi izgāja ārā un devās pie noslēpumainajām durvīm, lai tās pārbaudītu. Kā jau Džeimijs bija sacījis, tās izrādījās cieši aizslēgtas. Viņš jau atkal bija gatavs izmēģināt savus vērā ņemamos spēkus, lai tās atvērtu, taču Halija nebija ar mieru un pārliecināja, ka tā darīt nevajag. Arī mājā visas durvis, kas veda uz slepeno telpu, bija aizslēgtas. Viņi sāka meklēt atslēgas, taču, atvēruši katru atvilktni un ieskatījušies zem katras mēbeles, viņi atrada vien brošūras un biļetes no tūkstoš deviņi simti septiņdesmitā gada līdz divus gadus senai pagātnei.
   Sakārtojuši kaudzītē savus atradumus, viņi sāka spriest par to, kāds varēja būt Henrijs Bells. Kā šķita, viņu bija ļoti interesējusi Nantaketas vēsture. Viņš pat divas reizes bija uzvarējis ikgadējā Nantaketas konkursā par dažādiem interesantiem faktiem, kas saistīti ar šo vietu. Bija arī daži raksti avīzē un fotogrāfijas, kurās viņš redzams kopā ar Netu Filbriku – lielisko Nantaketas aprakstnieku.
   Redzētais lika Halijai un Džeimijam sacīt, ka viņi vēlētos par Nantaketu uzzināt kaut ko vairāk. Un tomēr, kad Halija atkārtoja savu uzaicinājumu doties apskates izbraucienā, Džeimija seja noslēdzās. Džeimijs sacīja, ka varētu veikt dokumentālu izpēti, bet viņa savukārt izstaigāt kājām dažādas vietas un informāciju savākt tādā veidā.
   Pulkstenis tuvojās desmitiem, un Halija sāka žāvāties, taču izskatījās, ka Džeimijs par miegu pat nedomā. Viņa gribēja apvaicāties par zālēm, kādas viņš lieto, taču nolēma tomēr to nedarīt. Novēlējusi arlabunakti, Halija devās uz savu guļamistabu augšstāvā.
   Iespējams, ka vismaz kāda Halijas dvēseles daļa atradās trauksmes stāvoklī, jo viņa atkal pamodās divos naktī. Mirkli viņa gulēja un ieklausījās. Māja šķita pilnīgi klusa.
   Halija gandrīz slīga miegā no jauna, kad sadzirdēja apslāpētu skaņu. Kaut ko līdzīgu vaidam. Ja viņa neatcerētos pagājušās nakts notikumus, tad nebūtu pievērsusi tai nekādu uzmanību.
   Ilgi nedomājusi, Halija izlēca no gultas un steidzās lejup pa tumšajām kāpnēm. Viņa sasita pirkstu pret galda kāju, tomēr turpināja ceļu pie Džeimija.
   Naktslampiņa bija ieslēgta, taču šajā reizē uz galdiņa nemanīja zāļu pudelīti. Džeimijs gultā svaidījās no vieniem sāniem uz otriem un izdvesa skaņas, liecinot par paniku.
   – Es esmu tepat, – Halija čukstēja un saņēma plaukstās viņa seju. Džeimijs it kā mazliet nomierinājās, taču viņa kājas turpināja kustēties, šina sitās pret gultas malu.
   Neatlaidusi rokas no Džeimija sejas, Halija apgūlās viņam blakus. Gluži tāpat kā pagājušajā reizē, viņš piekļāva sievieti sev cieši klāt. Uz mirkli viņš atkal kļuva rāmāks, bet tad no jauna sāka svaidīties, un Halija viņu noskūpstīja kā iepriekšējā naktī.
   Šajā skūpstā, viņu otrajā skūpstā, bija vairāk kaisles nekā pirmajā. Halija attapās brīdī, kad bija ieslidinājusi kāju starp Džeimija kājām. Viņa spēji atvirzījās. – Skūpstīt aizmigušu cilvēku ir kaut kas viens, – viņa klusi sacīja, – bet pavedināt… tas jau ir kaut kas pavisam cits.
   Lai kā arī būtu, skūpsts Džeimiju bija nomierinājis, un Halija aizmiga viņa rokās, lai gan pati neapzinājās, kā tas noticis.

Ceturtā nodaļa

   Kad Halija nākamajā rītā pamodās, pa logu telpā jau ieplūda dienas gaisma. Šaurajā gultā viņa un Džeimijs bija savijušies tik cieši kopā, it kā būtu viens vesels.
   Atbrīvoties no viņa apskāviena nemaz nebija tik viegli. Halija piecēlās. Kakls un mugura likās gluži stīvi. Šī gulta jau vienam cilvēkam bija krietni par mazu, kur nu vēl, ja tajā bija jāsaspiežas agrākajam futbolistam un viņai.
   Halija uz pirkstgaliem uzgāja pa kāpnēm, devās uz savu guļamistabu un pēc tam nomazgājās dušā. Kad viņa atkal atgriezās pirmajā stāvā, Džeimijs jau bija virtuvē. Viņa mati bija mitri. Kā jau ierasts, viņš bija cieši apģērbies – no kakla līdz pat potītēm. Halijai mugurā bija blūzīte bez piedurknēm, kājās džinsi ar apgrieztām starām un sandales.
   – Man liekas, ka šorīt es došos uz pilsētu, – viņa sacīja, izvairīdamās skatīties Džeimijam acīs, jo atmiņas par iepriekšējo nakti viņas prātā vēl bija pārāk svaigas. Viņai bija nepieciešams saglabāt kaut mazliet distances. Lai gan… vēl nezināmas pilsētas izpēte vienai pašai nesolīja lielu jautrību. – Vai gribēsi iet kopā ar mani?
   – Nē! – Džeimijs striktā balsī attrauca, it kā nevēlētos, lai viņam šādu jautājumu uzdod vēl kādu reizi. Viņš ar plaukstu parīvēja sev skaustu.
   Halija nolika viņam priekšā šķīvi ar olu kulteni. – Vai tev viss ir labi?
   – Tikai… sapņi, – viņš atteica un paņēma kafijas krūzi. – Kādi sapņi? – Halija apsēdās pie galda viņam pretī.
   Džeimijs mirkli svārstījās, tad paskatījās uz Haliju. Viņa acīs bija liesma, viņš raudzījās neatlaidīgi. – Ja nu tev obligāti tas jāzina, tie bija par tevi.
   – O… – Halija bilda, tad piecēlās un pielēja vēl kafiju jau tā visai pilnajā krūzē. – Ja divi cilvēki strādā kopā, šādas briesmas pastāv. – “Un jo īpaši tad, ja šie cilvēki kopā guļ,” viņa nodomāja. Lai kā uz to paskatītos, noteikti būtu labāk, ja kādu laiku viņi pavadītu šķirti. – Pasaki man vēlreiz, kad sāks ierasties tavi radinieki.
   – Par precīzu dienu īsti neesmu pārliecināts. Tomēr, ja vien es tos draiskuļus esmu labi iepazinis, tad sacīšu, ka viņi ieradīsies, tiklīdz prāmis piestās krastā.
   – Un kas ir šie draiskuļi?
   – Man ir brālis un māsa. Dvīņi. Septiņus gadus veci.
   – Cik brīnišķīgi! – Halija noteica. – Un kā viņus sauc? Pastāsti man par viņiem!
   Saspringums, kas radās, kad Džeimijs pieminēja savus sapņus, bija pagaisis, un brokastojot viņš Halijai pastāstīja par savu ģimeni. Dvīņi bija Korija – saīsinājums no vārda Kordēlija – un Makss, kas piedalīsies gaidāmajās kāzās, un abi par to ir stāvā sajūsmā.
   Skatoties uz Džeimiju, kurš ar patiesu mīlestību runāja par savas ģimenes locekļiem, Halija nepārstāja brīnīties, kālab gan viņš atveseļošanās periodu nav gribējis pavadīt kopā ar savējiem. “Kālab vajadzēja braukt uz Nantaketu, kur viņam pazīstami labi ja daži cilvēki? Kāpēc norobežoties no visiem kopā ar pilnīgu svešinieci?” Halija nešaubīgi zināja, ka nekas uz šīs pasaules nespētu viņu šķirt no mīlošas ģimenes, ja vien viņai tāda būtu.
   Drīz Halija pavēstīja, ka viņai jāpārģērbjas, lai dotos uz pilsētu, bet Džeimijs ieteicās, ka par dvīņiem esot vēl kāds stāsts. Viņa to noklausījās, bet tad sacīja, ka nu jau gan viņai jādodas. Kad Džeimijs sāka stāstīt vēl kaut ko, Halija piepeši atskārta, ka viņš nevēlas, lai viņa aizbrauktu. “Cik glaimojoši!” viņa nodomāja, tomēr atvainojās un kāpa augšā uz savu istabu, lai pārģērbtos. Halija izvēlējās skaistu puķotu kleitu un tai pieskaņotu jaciņu, bet kājās uzāva sārtas sandales.
   Kad viņa atkal nokāpa lejā, Džeimijs jau gaidīja. – Oho! Tu nu gan izskaties skaista! Es iedomājos, ka mums vajadzētu vēl pameklēt tās istabas atslēgu. Mēs nepārbaudījām bēniņus. Vai varbūt mēs varētu pavadīt dienu dārzā un izdomāt, kā to padarīt krāšņāku.
   – Pameklēsim, kad es atgriezīšos, un parunāsim par dārza labiekārtošanu. Vai gribi, lai tev kaut ko atnesu no pilsētas? Un nav par vēlu pieteikties nākt kopā ar mani.
   – Nē, neko. – Džeimijs noteica un pakāpās nostāk no Halijas. – Brauc. Lai tev labi klājas. Es piezvanīšu brālim vai izdomāšu vēl kaut ko.
   Džeimijs izklausījās tik noskumis, ka Halijai jau gribējās atteikties no domas par braucienu uz pilsētu un palikt pie viņa.”Bet tas taču būtu gluži smieklīgi! Ja reiz Džeimijs ir cilvēks, kuram tik ļoti nepatīk vientulība, tad kālab aizbrauca no savas visai kuplās ģimenes?”
   Lai cik lūdzošs arī būtu Džeimija skatiens, Halija tam nepadevās un izgāja no mājas. Viņa aizsoļoja līdz ielas galam, tur pagriezās pa kreisi un nokļuva Nantaketas skaistajā centrā. Senatnīgas ēkas, brīnišķīgi mazi veikaliņi… Halijai tas viss likās ļoti fascinējoši.
   Halija turpināja pastaigu, gāja iekšā veikaliņos, apskatīja apkārtni un tomēr nepārstāja domāt par Džeimiju. Viņa iegāja Zero Main veikalā un aplūkoja preču klāstu. Tur piedāvātās drēbes bija skaistas, tomēr viņa ātri posās ārā. Jau sperot soļus pretī durvīm, Halija piepeši iedomājās, ka var atļauties kādu jaunu tērpu. Kopš tēva un pamātes nāves viņa strādāja, reizēm pat trijās darba vietās. Viņai bija jābalsta Šellija. Kad Šellija izlēma doties uz Kaliforniju, lai izmēģinātu veiksmi aktiermākslā, Halija uzsāka mācības.
   Mājā, ko viņa bija mantojusi no sava tēva, prasījās pēc daudziem uzlabojumiem; bija nepieciešams remonts.
   Skatīdamās uz piedāvājumu veikalā, Halija piepeši atskārta, ka tagad tas viss palicis pagātnē. Mācības viņa bija pabeigusi un varēja sākt pelnīt naudu.
   Halija pasmaidīja un sāka nesteidzīgi aplūkot skaistās drānas, ko varēja iegādāties šajā veikalā. Viņa nopirka glītu baltu adītu krekliņu, tumši zilu žaketi, melnas zīda bikses un garu kaklarotu, kuras galā bija violeta stikla lode.
   Pēc iziešanas no veikala Halija sprieda, ka labs izskats noteikti viņai nenāks par ļaunu, pat ja attiecības ar Džeimiju ir strikti profesionālas. “Saldajā iedvesmā” viņa nopirka Džeimijam konfektes, jo iedomājās, ka viņam tādas garšotu. Vaļu medību muzejā Halija nopirka četras grāmatas par Nantaketas vēsturi un savā telefona piezīmju grāmatiņā ierakstīja vēl astoņu citu grāmatu nosaukumus. Šis muzejs noteikti bija uzskatāms par katra vēsturnieka sapni. Pēc pusdienām “Arno kafejnīcā” viņa devās uz mājām. Iepirkumu somas viņa nolika virtuvē, tad izņēma konfekšu iepakojumu no maisiņa un devās uzmeklēt Džeimiju.
   Viņš sēdēja uz soliņa zem vecā ozola un izskatījās gandrīz nelaimīgs. Kad Džeimijs ieraudzīja Haliju, viņa seja kļuva gaišāka, un viņai likās gluži pacilājoši atskārst, ka par viņas atnākšanu kāds tik patiesi priecājas. Tā Haliju sagaidīja vecvecāki toreiz, kad viņa vēl bija maza. Bet Šellijas un viņas mātes sejā allaž parādījās izteiksme: “Ak, diemžēl tā atkal esi tu…”
   Halija aizgainīja šīs domas, pasmaidīja un, piegājusi pie Džeimija, apsēdās viņam līdzās un pastiepa viņam pretī kārbiņu, kurā bija dzērvenes šokolādē.
   – Pastāsti man visu, ko tu darīji, – viņš mudināja un paņēma konfekti pēc tam, kad arī Halija bija vienu paņēmusi. Viņi joprojām sēdēja uz soliņa, un Džeimijs savā telefonā grasījās parādīt Halijai mazo draiskuļu fotogrāfijas, kad dārzā iesteidzās kāda sieviete. Iesākumā neviens no viņiem svešo pat nepamanīja. Džeimija ģimene dzīvoja Kolorādo, un viņš tikko bija Halijai parādījis fotogrāfiju, kurā redzams, kā dvīņi ar skuteri brauc pa nama plašo halli. Nams izskatījās pēc īstas marmora pils. Halija lūdza, lai Džeimijs pastāsta ko vairāk par šo ēku.
   – To uzcēla mans sencis laupītājs, barons Keins Tegerts, – Džeimijs sacīja. – Mans tēvs tika nosaukts viņam par godu. Viņš ieviesa daudzas reformas ogļraktuvēs. Barons Keins Tegerts, ne jau mans tēvs. – Abus iztrūcināja troksnis. Bija aizcirtušies lielie vārti. Pa tiem ieskrēja sieviete, un Džeimijs pielēca kājās. Viņš paķēra kruķi un turēja to gluži kā aizstāvēšanās ieroci.
   Haliju pārsteidza Džeimija reakcija un tas, ka svešās sievietes sejā viņa saskatīja dusmas. Apaļīgā, nelielā auguma sieviete ar metāliski pelēkajiem matiem izskatījās gatava kādu kaut tūdaļ saplosīt gabalos.
   – Vai mana vīramāte ir šeit? – viņa strikti noprasīja.
   Kad Halija nostājās Džeimijam blakus, viņš ar pussoli pakāpās viņai priekšā, kā vēlēdamies pasargāt. – Un kas ir jūsu vīramāte?
   – Īdita! – sieviete atteica un ievilka elpu. – Atvainojiet! Es esmu Betija Pauela no “Drošās jūras ostas”. Tā ir viesnīca tepat kaimiņos. Un Īdita ir mana vīra Hovarda māte.
   Ja viņš kaut vai dažas minūtes nezina, kur māte atrodas, tad kļūst teju vai neprātīgs. Es viņam sacīju, ka, visticamāk, Īdita ir šeit, bet viņš man lika pārbaudīt. Viņa taču nav tur iekšā, vai ne? – Sieviete ar galvas mājienu norādīja uz māju.
   – Vēl tikai pirms dažām minūtēm tā bija pilnīgi tukša, – Halija sacīja.
   – Un tējas istaba? Vai tur viņa neslēpjas?
   – Ja jūs runājat par telpu mājas galā, tad tā ir aizslēgta, – Džeimijs teica. – Mēs nesekmīgi pūlējāmies sameklēt atslēgu.
   – Nekādas atslēgas nemaz nav! – Betija paziņoja. – Spriežot pēc tā, ko sacījusi mana jukusī vīramāte, tikai “viņas” varot tās durvis atdarīt. – Viņa palūkojās atpakaļ uz vārtiem. – Kāpēc gan tā sieviete nevarētu palikt, kur viņai piekodināts būt? – Viņa pagriezās pret Džeimiju un Haliju. – Ja Īdita parādās, sūtiet viņu uz mājām, labi? Pasakiet, ka Hovardam viņa ir vajadzīga. Manis dēļ jau viņa nenāks, tas ir skaidrs. Atvainojiet, ka jūs apgrūtinu! – Viņa steidzīgā solī devās uz vārtu pusi.
   Džeimijs un Halija no brīnumiem platām acīm skatījās viens uz otru un pēc tam uz aizejošo sievieti.
   – Pagaidiet! – Halija uzsauca.
   Izrādīdama nepacietību, Betsija pavērās atpakaļ. – Jā?
   – Kas ir tās “viņas”? – Džeimijs vaicāja. – Kas var atvērt tās durvis?
   Šķita, ka Betiju ir satriecis šāds jautājums. – Tikai nesakiet man, ka jūs nopirkāt šo māju un neviens jums neizstāstīja par viņām!
   – Halija šo māju saņēma mantojumā, – Džeimijs paskaidroja.
   – Ak tā. Skaidrs. Tas izklausās loģiski. Vecais Henrijs Bells vis negribētu, lai viņa dārgo dāmu tuvumā grozītos šādi tādi ļaudis. – Viņa ieskatījās rokaspulkstenī. – Man tagad ir jāatgriežas. Viņas ir “Tējas dāmas”. Bella māsas, kuras nomira. Viņas ir spoki. Es gan neko daudz par viņām nezinu, bet mana jukusī vīramāte nāk uz šejieni, ieiet telpā, ko viņa dēvē par tējas istabu, un stundām ilgi sarunājas ar “viņām”. Vai arī Īditai liekas, ka viņa sarunājas. Es esmu pūlējusies pierunāt Hovardu, lai māti kaut kur ieslēdz, taču viņš nepiekrīt. Tagad man patiešām ir jāiet. Uz pēcpusdienas tēju ieradīsies piecpadsmit cilvēki. – Viņa aizgāja un spēcīgi aizcirta vārtus aiz sevis.
   Kādu mirkli Džeimijs un Halija klusēdami stāvēja blakus. Beidzot Halija ierunājās: – Vajadzēja pateikt viņai, ka mums ļoti garšoja tās “Pūkaino apelsīnu” kūciņas.
   – Un omārs. Bet man likās, Betijai nav ne jausmas par Īditas atnesto cienastu.
   – To es varētu saprast, – sacīja Halija. – Es negribētu strīdēties ar šo sievieti. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju. – Kā izskatās, man pieder īsts spoku nams.
   – Laikam jau tā ir. Vai tas tev liekas biedējoši?
   Halija mazliet apdomājās. – Nē, nešķiet gan.
   – Vai gribēsi aiziet līdz tējas istabas durvīm, pieklauvēt un paraudzīties, kurš tās atvērs?
   – Neapšaubāmi!
   Džeimijs viņai uzsmaidīja. – Halija… Mazulīt, tu man patīc ar katru minūti vairāk! Nu, kurš pirmais tur nonāks?
   Šajās sacensībās Halija uzvarēja, bet tikai tālab, ka Džeimijam bija jālieto kruķi, un to viņa apzinājās. Viņa nebija vēl redzējusi šo mājas pusi un izbrīnījās, pamanījusi šauru piebraucamo ceļu un divvērtņu vārtus. Ja te uz salas viņai būtu automašīna, viņa to noteikti novietotu šeit.
   Priekšā bija augstas un platas durvis, kas izskatījās ļoti uzticamas. Viņa paspieda rokturi, taču tas nepakustējās.
   Halija pagaidīja, līdz Džeimijs uz kruķiem arī pienāk pie durvīm; viņš visādi nopūlējās izrādīt, cik grūti viņam padodas iešana, un tas sasmīdināja Haliju.
   Nonācis blakus, Džeimijs pavisam nopietni sacīja: – Domāju, ka man būs nepieciešama vēl viena masāža, lai es atgūtu formu.
   – Visa auguma masāža? – Halija nepalika atbildi parādā.
   – Ar izslēgtām gaismām?
   – Desmit sveces, – viņa sacīja.
   – Viena svece blakus telpā, un durvis aizvērtas, – viņš atteica.
   – Nē, tā mēs vienoties nevaram. Zaudētājs esi tu. – Halija paraudzījās uz durvīm. – Vai tu grasies pieklaudzināt?
   – Es vēl joprojām domāju par to masāžu sveču gaismā, turklāt māja taču ir tava.
   Halija paspēra soli uz priekšu, un Džeimijs uzmundrinoši pamāja viņai ar galvu. Viņa saņēmās un pieklauvēja. Abi kādu brīdi stāvēja, aizturējuši elpu, taču nekas nenotika.
   Džeimijs pagāja uz priekšu un uzsita pa durvīm skaļāk.
   Atkal nekā.
   – Varbūt rīt mums vajadzētu uzaicināt atslēdznieku? – viņa ierosināja.
   – Jā, varbūt. – Nākamos vārdus Džeimijs sacīja stigrākā tonī: – Mēs esam Īditas draugi un vēlētos ar jums iepazīties. Es esmu Džeimss Tegerts, un šī skaistā jaunā sieviete ir Hiacinte; tā nosaukta par godu vienai no jums. Viņa tiek dēvēta par Haliju un ir rados ar… – Viņš paskatījās uz Haliju.
   – Līlendu Hārtliju, – viņa paskaidroja, – kurš bija precējies ar Džuliānu.
   Džeimijs skaļi atkārtoja Halijas sacīto: – Un tādējādi Halija ir jūsu radiniece. Ja es kaut ko šajā pasaulē pārzinu, tad tās noteikti ir radinieku lietas. – Palūkojies uz Haliju, Džeimijs pieklusināja balsi. – Man ir tūkstošiem dažādu pakāpju radinieku, tostarp neskaitāmi brālēni un māsīcas. Manam tētim ir vienpadsmit māsas un brāļi, un tiem visiem ir bērni.
   – Patiešām? – Halija vaicāja.
   – Jā. Atceries, lielo marmora māju, ko es tev rādīju? Tev vajadzētu redzēt, kā tur izskatās Ziemassvētkos! Visīstākais haoss!
   Tobrīd Džeimijs pavērās uz durvīm. Pēc viņa balss toņa varēja spriest, ka Ziemassvētki tajā namā ir īstas šausmas, taču Halijai šķita, ka tas varētu būt jautri. Viņas pieredze liecināja, ka Ziemassvētki ir visai nopietns pasākums. Jā, tajos bija zināms jaukums, taču nekad mājā nevaldīja nekas līdzīgs haosam. Ja nu vienīgi reizēs, kad Šellija nebija saņēmusi pietiekami daudz dāvanu…
   Džeimijs atkal piesita pie durvīm, taču joprojām nebija nekādas atbildes. – Var jau būt, ka Īdita tomēr ir jukusi.
   – Diemžēl tā varētu būt, – Halija noteica. Patiesībā viņa skatījās uz to, kā Džeimijs balstās uz kruķiem. Viņa ķermenis liecās vairāk uz vienu pusi, un Halija bija sākusi plānot nākamo procedūru. Turklāt viņu biedēja gaidāmā nakts, jo skraidīšana augšup un lejup pa kāpnēm nogurdināja. Pret galdu atsistais kājas īkšķis joprojām sāpēja. Murgi bija atkārtojušies jau divās naktīs, pēc trešās to jau varēs uzskatīt par paradumu. Tam bija jādara gals, turklāt nekavējoties. – Nespēju noticēt, ka pēc visa, ko apēdām tikai pirms pāris stundām, es jau atkal jūtos izbadējusies!
   – Es arī, – Džeimijs piebalsoja, un viņi pār saulaino lieveni devās mājā. Halija paņēma rokā nepabeigto izšuvumu, ko bija pamanījusi jau iepriekšējā dienā. – Esmu gatava saderēt, ka šis darbiņš ir pavirzījies uz priekšu.
   Džeimijs izvilka no kabatas savu mobilo telefonu un nofotografēja izšuvumu. – Ja tur mainīsies vēl kaut kas, mēs varēsim to fiksēt.
   Kad Halija apsēdās uz dīvāna, Džeimijs ātri uzņēma arī pāris viņas attēlus.
   – Kālab tad tas?
   – Aizsūtīšu uz mājām radiņiem. Tu esi sieviete, kura nemitīgi lūdzas, lai noģērbjos.
   – Tu taču tā viņiem neteiksi, vai ne? Tava māte nodomās, ka es…
   – Ka tu pūlies man palīdzēt atveseļoties, un būs tev par to pateicīga. – Viņš smaidīja.
   Kad viņi iegāja virtuvē, Halija vaicāja: – Kāpēc tu nepaliki pie savas ģimenes, bet izlēmi atveseļoties šeit?
   – Ko lai saku? Viņi gribēja tikt vaļā no manis. – Halija jau grasījās turpināt izvaicāšanu, taču Džeimijs aizgāja viņai priekšā, atvēra ledusskapja durvis un sāka steidzīgi bērt vārdus: – Ko tu sacītu par milzīgām sviestmaizēm un četru veidu salātiem? Vai tu māki pagatavot limonādi? Man garšo tāda, kurai pievienots mazāk cukura. Un varbūt mēs varētu sameklēt arī sodas dzērienu, tad varētu pieliet arī to. O! Te jau ir…
   Halija vairs neklausījās, ko Džeimijs saka, jo saprata, ka viņš tikai pūlas piepildīt tukšumu ar vārdiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nevēlējās atbildēt uz Halijas jautājumu, tāpēc viņa to vairs neatkārtoja.
   Gatavojot sviestmaizes, viņi smējās un jokoja paši par sevi, jo bija noticējuši, ka mājā mīt spoki.
   – Ja tādi te dzīvotu, viņiem nebūtu nepieciešams aizslēgt durvis, – Halija sacīja. – Viņi taču varētu pārvietoties cauri sienām.
   – Kā tev liekas, ko vecais Henrijs Bells ieslēdzis tajā istabā un ko nevēlējās rādīt citiem? – Džeimijs vaicāja un nokoda kumosu sviestmaizes.
   – Ai, lūdzu! Es ļoti ceru, ka tur nav nekā pornogrāfiska.
   – Un kāda jēga būtu kaut ko tādu slēpt? Viss internets pilns! Ko vien var iedomāties, to visu tur var atrast. Es esmu redzējis… – Viņš aprāvās. – Vispār jau es tik skaidri nemaz nezinu, taču mans brālis Tods sacīja… Viņš ir likumsargs un šo to man par to pastāstīja.
   Halija iesmējās. – Izglītotājs Tods un nevainīgais Džeimijs. Bet varbūt Henrijs bija vecmodīgs un uzskatīja, ka pornogrāfija ir jāslēpj no citu acīm? Vēl es neesmu pārbaudījusi, vai mājā pieejams bezvadu internets.
   – Ja nu runa ir par pārģērbšanos? – Džeimijs minēja. – Varbūt tā istaba ir pilna ar visādām drēbēm?
   – Kad tās durvis beidzot būsim atvēruši, ceru, ka neieraudzīsim tur neko biedējošu un jo īpaši… – Halija sadrūma. – …neko nelikumīgu. Kālab tu guli apakšstāvā?
   Tā kā Džeimijs joprojām prātoja par to, kas varētu slēpties aizslēgtajā istabā, viņš gandrīz izpļāpāja patiesību. – Man tā likās pareizāk. Man jādzīvo vienā mājā kopā ar jaunu sievieti. Viņas reputācijai nenāktu par labu, ja viņa atrastos man pārāk tuvu.
   – Reputācijai. Kopš pēdējo reizi redzēju savus vecvecākus, es neesmu šādu vārdu dzirdējusi. Vai tiešām šajā vienas nakts sakaru laikmetā kādu vēl uztrauc sievietes reputācija?
   – Visas tās meitenes, kuras internetā izvieto savus kailfoto. Manuprāt, viņas pat runā par kaut kādiem likumiem šajā saistībā. Esmu lasījis, ka…
   Halija samirkšķināja plakstus. “Un tu laikam atkal maini sarunas tematu?” viņa nodomāja. Izskatījās, ka viņa uzdūrusies kārtējam Džeimija noslēpumam. “Un cik daudz viņam to ir? Vai kāds simts? Hm, neaizmirsti, ka Džeimijs ir tikai tavs pacients, nevis mīļotais.”
   Viņa paņēma savu iztukšoto šķīvi un aiznesa uz izlietni. “Ja viņš var glabāt noslēpumus, arī es varu. Nu kaut vai to, kas notika naktī, es negrasos Džeimijam stāstīt. Un netaisos arī teikt, ka zinu par miega zālēm un to izraisīto smago naktsmieru. Kaut es varētu pārtraukt Džeimija nakts murgus un panākt, lai viņš vairs nelieto miegazāles!” – Es vēlos, lai tu pārceltos uz augšstāvu, – viņa piepeši sacīja.
   – Un kāpēc tev tas būtu jāgrib? – Viņš joprojām sēdēja pie galda.
   Viņa bija gaidījusi ķircināšanos ar zināmu seksuālu pieskaņu, taču nekā tāda nebija. Drīzāk likās, ka viņš grasās atteikties, un viņa pat nojauta iemeslu. Džeimijs zināja, ka naktīs viņu moka murgi, taču nevēlējās, lai to uzzinātu arī Halija. Viņš gribēja pasargāt savu vīrieša ego un radīt iespaidu, ka viņam viss ir labi.
   Halijai gribējās atrasties viņam līdzās, lai varētu viņu mierināt, bet pēc tam atgriezties pati savā gultā. Viņa vairs negrasījās nakšņot uz dīvāna vai blakus Džeimijam viņa šaurajā gultā. Turklāt lielā gulta augšstāvā dotu zināmu garantiju, ka Džeimijs nenogāzīsies uz grīdas.
   Tomēr Halija bija droša, ka tad, ja viņa pastāstīs taisnību, Džeimijs varētu… Ko? Doties projām? Tāda iespēja pastāvēja. Katram cilvēkam, ko mocīja šādi murgi, bija nepieciešama palīdzība, un Halija grasījās Džeimijam to sniegt.
   Viņa atkal pagriezās pret Džeimiju. – Es, hmm… jā… es… – Ko tu tagad pūlies pateikt? – Viņš raudzījās uz Haliju. – Tā spokošanās… Nu… Man laikam tomēr ir mazliet bail. Tu pirms brīža sacīji, ka manas bezbailības dēļ es tev patīku aizvien vairāk, tāpēc tagad bīstos, ka vairs nebūšu tik patīkama…
   Piecēlies Džeimijs apskāva Haliju. Tas bija tāds brāļa un māsas apskāviens; viņš mierinoši paberzēja viņai muguru. – Esmu pārliecināts, ka par tiem spokiem ir izrunāts. Betijai droši vien ir taisnība, un viņas vīramātei nepieciešama pastāvīga uzmanība. Es nepiekrītu, ka viņu vajadzētu ieslēgt, taču palīdzība gan viņai ir vajadzīga. – Viņš turēja Haliju izstieptas rokas attālumā un ieskatījās viņai acīs. – Mans minējums ir tāds, ka vecais zēns Bells ir izdarījis kaut ko tādu, ko nevēlas atklāt kādam citam, un droši vien pats izplatījis tās runas par spokiem, lai ļaudis turētos pa gabalu no šīs mājas.
   – Tev laikam būs taisnība. – Halija nolaida plakstus, lai izskatītos patiesi nobijusies.
   Džeimijs atkal piekļāva viņu klāt. – Rīt mēs izsauksim atslēdznieku, es tur ieiešu un visu apskatīšu.
   Halijai gribējās pateikt, ka bez viņas nekādā ziņā tam nevajadzētu notikt, tomēr nevarēja to atļauties, jo izlikās nobijusies. – Tātad tu pārcelsies uz augšstāva guļamistabu, lai es šajā savādajā mājā nebūtu viena pati.
   – Man tā neliekas laba doma. – Džeimija balss tonis atkal kļuva strikts.
   – Labi. – Halija atvirzījās no viņa. – Es pārcelšos uz apakšstāvu. Nē, tas dīvāns tur ir pārāk mazs, lai uz tā gulētu. Jā! Es piezvanīšu Džēridam un pavaicāšu, vai varētu palikt viņa mājā dažas naktis. Tā ir tukša. Tev te būs labi arī vienam pašam, vai ne? – Viņa paraudzījās uz Džeimiju un gluži nevainīgi samirkšķināja skropstas.
   Radās iespaids, ka vīrieti plosa gan dusmas, gan bezpalīdzības apziņa. – Labi, labi. Es pārcelšos uz augšstāvu, – viņš caur sakostiem zobiem izgrūda.
   – Lieliski! – Halija iesaucās. – Es palīdzēšu tev sakārtot mantas un šovakar parādīšu tev vairākus elpošanas vingrinājumus. – To pateikusi, viņa devās uz Džeimija istabas pusi.
   – Skaties tikai vannas istabā un skapī! – Džeimijs uzsauca viņai nopakaļ. – No rakstāmgalda es pats visu paņemšu! – Viņš nikni pievērsās aizslēgtajām durvīm, kas veda uz tējas istabu. – Lai ko tu, Henrij Bell, tur arī glabātu, es celšu to gaismā! Vai saproti, ko tu man esi nodarījis?
   Cik vien ātri varēdams, viņš steidzās uz dzīvojamo istabu un no pagultes izvilka savu lielo somu. Kamēr Halija vannas istabā savāca viņa tualetes piederumus, viņš somas kabatā ielika astoņas zāļu pudelītes un aiztaisīja to ar rāvējslēdzēju.

Piektā nodaļa

   Džeimijs gulēja uz savas jaunās guļamistabas grīdas, kopā saņemtās rokas izstiepis pāri galvai. Halija sēdēja vīrietim blakus, vidū pārliekusies viņam pāri, un viņas rokas atradās mazliet zemāk par viņa nabu. Viņa to neredzēja, taču varēja iztēloties. – Es gribu sajust, kā tava elpa nāk no šejienes, – viņa teica. – Tagad dziļāk un lēnāk.
   – Vai tu esi pārliecināta, ka tas kaut kādā ziņā palīdzēs?
   – Kuš… – viņa piekodināja. – Nerunā. Tikai elpo. – Halija vēroja, kā Džeimijs lēnām nolaiž un paceļ rokas un ilgi, dziļi ieelpo. “Cik pretrunu pilns gan viņš ir!” Halija nodomāja. “Ārēji rodas iespaids, ka viņš vispār nedomā ne par ko nopietnu, allaž ķircinās un smejas, bet viņa ķermenis līdzinās cieši spirālē savērptai atsperei. Ja vien izdotos panākt, lai viņš pilnībā atslābinās, varbūt viņam nemaz nevajadzētu lietot tās miegazāles.”
   Halija nepārstāja domāt par to, kādēļ Džeimijs tik ļoti sasprindzis. “Vai viņa dzīvē nesen notikusi kāda traģēdija? Varbūt viņš gandrīz ieskatījies nāvei acīs?” Viņa apzinājās, ka Džeimijam šādus jautājumus uzdot nav nekādas jēgas. Viņš vienalga mainītu sarunas tematu.
   Veicot vingrinājumus, aizritēja stunda. Džeimijs tos nosauca par meitenīgiem un izlikās sadrūmis, taču Halija redzēja, ka īpaša elpošana viņam palīdzējusi. Viņa pat bija pamanījusi Džeimija acīs miegainumu. Doma, ka varbūt izdevies palīdzēt pat tik, lai viņš varētu aizmigt bez medikamentu lietošanas, priecēja Haliju.
   Kad viņa bija beigusi vadīt vingrinājumus, Džeimijs aizvērtām acīm gulēja uz biezā paklāja un smaidīja. – Vai tu jūties labāk? – Halija vaicāja.
   – Patiesību sakot, jā. – Izklausījās, ka Džeimijs par to jūtas pārsteigts.
   Halija piecēlās kājās un paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš bija sacījis, ka Halija viņam patiešām sāk iepatikties, un viņa tieši to pašu varēja teikt par Džeimiju. Vēl nekad agrāk viņa kopā ar vīrieti nebija jutusies tik komfortabli. Brīžiem pat likās, ka viņiem prātā vienlaikus ienāk vienādas domas.
   Agrāk, kad viņa bija kopā ar kādu no saviem puišiem, visbiežāk izrādījās grūti sagaidīt, kad varēs tikt no viņa vaļā. Vēlāk par viņas labāko draudzeni kļuva Vestbrukas kundze, Breidena māte. Viņa mēdza sacīt, ka Halijas nelaime ir tieksme izraudzīties puišus, kas līdzinās viņai pazīstamiem cilvēkiem. Halija vaicāja, ko tas nozīmē. – Lerijs bija lēns un gaisīgs gandrīz kā tavs vectēvs, bet Kails gandrīz nekad neatradās tev līdzās, apmēram kā tavs tēvs. Savukārt Kreigs sēdēja krēslā, bet tev viņu nācās gaidīt. Viņš bija kā Šellija, tikai vīrieša ādā. – Vēlāk Halijai nāca smiekli par šo pat ļoti precīzo viņas attiecību raksturojumu, un viņa zināja, ka nevēlas atkārtot savas kļūdas.
   Un, protams, bija viens vīrietis, par kuru viņas nebija runājušas. Breidens. Viņas abas vēlējās vienu un to pašu – lai Halija un Breidens būtu kopā, tomēr neizskatījās, ka tam būtu lemts piepildīties.
   Halija pievērsās Džeimijam Tegertam, kurš gulēja izstiepies uz paklāja, un domāja, vai varētu iznākt tā, ka viņiem iespējama kopīga nākotne.
   Džeimijs lēnām atvēra acis un paraudzījās uz Haliju. Laikam jau daļa viņas prātojumu bija atspoguļojušies sejā. Džeimija miegainā izteiksme mainījās; tā kļuva aicinoša. Viņš pastiepa roku, kā mudinādams Haliju pievienoties viņam uz grīdas, un Halija zināja, pie kā tas viņus abus novestu. Pie ātra seksa ar Džeimiju, kurš pat kārtīgi nenovilktu savu lielo treniņtērpu. Varbūt tas pat būtu brīnišķīgi, taču no rīta viņa jau dusmotos pati uz sevi par to, ka ļāvusi sajaukties lietišķajām attiecībām ar kaut ko pavisam citu…
   Viņai nācās aizgriezties, lai neļautu šai baudpilnajai viņas būtnes daļai ņemt virsroku. – Vai tu spēsi piecelties pats saviem spēkiem? – viņa vaicāja, stāvēdama ar muguru pret Džeimiju.
   – Visādā ziņā, – Džeimijs neizteiksmīgā balsī sacīja. Viņš izklausījās pēc vīrieša, kurš tikko atraidīts. Un patiesībā jau tā arī bija.
   Halija dzirdēja, kā viņš pieķeras pie gultas galvgaļa un pieceļas kājās. Tad Halija pagriezās pret viņu un uzsmaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. – Tiksimies rīt no rīta.
   – Labi, – atteica Džeimijs vēsā un tālā balsī. Bet piepeši viņš pacēla galvu. – Un kā trenējies tu?
   – Ak, gluži parasti, – viņa atbildēja. Patiesība gan bija tāda, ka, rūpējoties par Šelliju, strādājot vairākos darbos, mācoties un turpinot, jā… rūpēties par Šelliju, laika sporta nodarbībām vispār neatlika. Viņa sev sacīja, ka, apgūstot darbam nepieciešamos vingrinājumus, arī pati pietiekami patrenējas. Noguruma pilnā izteiksme pagaisa no Džeimija sejas, arī saspringums kaut kur šķita pazudis. – Nākamajā rītā tu trenēsies kopā ar mani.
   – Nē, to es nedarīšu vis, – Halija ātri attrauca. Viņa bija redzējusi Džeimiju trenējamies. Viņš, visticamāk, iedos viņai piecdesmit mārciņas smagās hanteles un sacīs: “Nu tā, paskatīsimies, ko tu spēj ar tām izdarīt!”
   – Tiksimies sešos no rīta. Arlabunakti!
   – Nedomāju gan, ka tā ir laba iecere.
   Izskatīdamies gandrīz draudīgs, viņš uz viena kruķa tuvojās Halijai, un viņa pakāpās atpakaļ. Kad Džeimijs aizvēra durvis viņai deguna priekšā, viņa attapa, ka nu jau stāv gaitenī.
   Viņa jau grasījās atvērt durvis un izvirst protestos, bet atteicās no šās domas. Nožāvājusies viņa aizgāja pati uz savu istabu un ierāpās gultā. “Ar problēmām es tikšu galā nākamajā rītā.”
   Pēc vairākām stundām Haliju atkal uzmodināja vaidi. Viņa nekavējoties piecēlās un jau pēc dažām sekundēm atradās Džeimija istabā. Šajā reizē naktslampiņa neapgaismoja telpu, un apkārt valdīja pilnīga tumsa. Halijai pēc atmiņas nācās taustīties uz gultas pusi. Džeimijs atkal svaidījās no vieniem sāniem uz otriem un, kad Halija pieskārās viņa plecam, pievilka viņu sev klāt. Viena viņas kāja vēl atradās uz grīdas, un viņa stāvēja tik ļoti saliektā pozā, ka augums draudēja tūdaļ salūzt.
   Viņa iecēla kāju gultā. Džeimijs bija nosviedis segas, un viņas augums atradās cieši blakus viņam. Halijai mugurā bija vienīgi liels T krekls un kājās apakšbiksītes, bet Džeimijam pat naktī bija uzģērbtas treniņbikses un kokvilnas krekls ar garām piedurknēm.
   Piepeši Džeimijs piekļāva Haliju klāt, un viņas kājas bija iespiestas starp vīrieša kājām. Halijas gurni piekļāvās Džeimijam, un viņa saprata, ka vīrietis ir gatavs viņu sagaidīt.
   – Džeimij, – viņa nočukstēja, bet atbildes nebija.
   Vīrieša plauksta slīdēja pār Halijas augumu, lejup pa viņas gandrīz kailo muguru, glāstot un apmīļojot.
   Halijas acis aizvērās. Džeimijs bija pievilcīgs vīrietis, un viņa auguma kļaušanās klāt lika sirdij pukstēt straujāk. – Es nevaru… Mēs nevaram… – viņa iesāka, taču viņš nolieca galvu un Haliju noskūpstīja.
   Šis skūpsts nelīdzinājās diviem iepriekšējiem. Šajā bija daudz kaisles un vēlmju. Kad Džeimija mēle pieskārās Halijas mēlei, viņa aizmirsa par aizliegumiem un atbildēja uz skūpstu. Jau kopš dienas, kad tikko ieraudzīja šo vīrieti, Halija alka pēc viņa, un kopā pavadītais laiks šīs izjūtas bija tikai stiprinājis.
   Halija gandrīz izmisīgi noskūpstīja Džeimiju, viņu plosīja alkas. Kad Halijas kāja iegrima dziļāk matracī, viņa ar ceļgalu piespiedās Džeimija vīrietībai; viņš pagriezās uz muguras un izdvesa vaidu. Ne tādu kā parasti, kad viņu mocīja murgi. Šajā skaņā izpaudās tīra, neapvaldīta kaisle. Halija jāteniski sēdēja uz Džeimija, labi juzdama viņa kaisles apliecinājumu. Istaba bija ļoti tumša, un Džeimija seju viņa saskatīt nevarēja, bet ar lūpām, pieskaroties vīrieša acīm, sajuta, ka tās ir aizvērtas.
   Sēdēdama viņa novilka pār galvu T kreklu un nosvieda to uz grīdas, pēc tam pārliecās pāri Džeimijam, ar kailajām krūtīm skardama viņa seju. No viņa mutes atkal izlauzās vaids. Šoreiz tas bija teju vai sāpīgs. Viņa balsī bija saklausāmas dziļas ilgas.
   Bija nepieciešama tikai viena strauja kustība, lai Džeimijs pagrieztu Haliju uz muguras. Viņa manīja, ka vīrietis atsien treniņbikšu aukliņu un mazliet noslidina tās uz leju. Halijas rokas apvijās viņa muskuļotajam augumam. “Kails viņš laikam ir pilnīgi neatvairāms,” Halija nodomāja.
   Kad Džeimijs mēģināja iekļūt Halijā, viņai kājās joprojām vēl bija apakšbiksītes un viņš sastapās ar šķērsli. – Pagaidi! – viņa čukstēja un pastiepa roku, lai tās novilktu.
   – Es tevi gaidīšu mūžam, Valērij, – viņa lūpas sacīja Halijai pie pašas auss.
   Halija sastinga zem Džeimija auguma. Iekāres aizmiglotais prāts vienā mirklī kļuva kristāldzidrs. “Es tikko grasījos pārgulēt ar vīrieti, kurš atrodas zāļu varā. Vai man patiešām vairs nav ne kripatas saprāta? Džeimijs no rīta to ne tikai neatcerētos, bet pat uzskatītu, ka ir sapnī redzējis, kā mīlējas ar kādu citu sievieti.”
   Vēl kādu mirkli Džeimija muskuļotais augums, viņa siltā elpa uz Halijas vaiga un viņa neapvaldītā vīrietība lika Halijai nodomāt: “Vai nav vienalga?”
   Tomēr viņai bija arī savs lepnums. Viegli tas nenācās, tomēr Halija izritinājās no vietas zem viņa un piecēlās kājās. Sirds joprojām smagi sitās, elpa bija kļuvusi ātra un skaļa;
   pagāja vairākas minūtes, līdz viņa savaldījās.
   Ja tumsa istabā sākotnēji Haliju kaitināja, tad tagad viņa par to priecājās, jo bija gandrīz kaila.
   Saklausījusi švīkstus, viņa saprata, ka Džeimijs meklē viņu.
   Viņa aizgāja līdz gultas tālākajam galam, sameklēja savu T kreklu un uzģērba to mugurā. Uz mirkli Džeimija saceltais troksnis mitējās, un Halija nosprieda, ka varbūt vīrietis ir pamodies, tomēr viņa elpa liecināja, ka viņš joprojām vēl ir aizmidzis.
   Halija devās uz durvju pusi un pēc tam jau uz savu gultu. Kāda dvēseles daļa nožēloja lēmumu aiziet no Džeimija istabas. “Sekss ar aizmigušu vīrieti. Ja tā padomā, nemaz nav tik slikta ideja.”
   Tomēr Halija sevi pazina pietiekami labi un saprata, ka ar to jau viss nebeigtos. Vismaz ne viņai. Halija nepiederēja pie cilvēkiem, kuri varētu iesūdzēt tiesā savu pusmāsu par krāpšanas mēģinājumiem; un viņa nepiederēja arī pie tiem, kas varēja ielaisties seksuālās attiecībās tāpat vien, bez jūtām. Kā jau Džeimijs bija sacījis, viņai šis vīrietis aizvien vairāk iepatikās. “Vai varētu tā būt, ka dienā mēs esam lieliski kompanjoni, kurus saista vieglas un gaišas, pavisam vienkāršas draugu attiecības, bet naktī – sekss? Turklāt sekss, ko viņš nemaz neatceras?”
   – Un kas notiks, kad uzradīsies Valērija? – viņa čukstus sacīja. “Vai tiešām es spēšu atkāpties un tikai nodomāt, ka bija jauki, lai arī tagad viss beidzies? Smaidīt abiem, noskatīties, kā viņi pastaigājas pa dārzu, skūpstās un mīlinās?”
   Nē, Halija zināja, ka ne uz ko tādu nebūtu spējīga. Pirms iemigšanas viņa atkal zvērēja pati sev, ka viņas un Džeimija attiecības būs un paliks strikti profesionālas.
   – Hārtlij! – Šī balss tikpat labi varēja piederēt seržantam, kurš apmāca jauniesauktos.
   Halija, gulēdama uz vēdera, palīda vēl dziļāk zem segas.
   Džeimijs norāva viņai segu, atklādams skatienam Halijas T krekla augšējo daļu. – Ir laiks doties uz vingrošanu!
   – Kas ir Valērija? – viņa vaicāja.
   Viņa Džeimija sejā neredzēja satricinājumu, kuru pēc tam nomainītu dusmas. Tomēr viņam izdevās apvaldīt savas emocijas. – Viņa ir manas dzīves lielā mīlestība. Vai esi greizsirdīga?
   – Vai viņa samierinās ar to, ka tu naktīs vaidi un mētājies pa gultu? – Halija joprojām nebija pagriezusies pret Džeimiju un jau nolādēja sevi, ka uzdevusi jautājumu par šo sievieti. Un tomēr labāk bija zināt, nekā palikt neziņā.
   – Mani mīl tādu, kāds es esmu, – Džeimijs atbildēja. – Tagad celies! Mēs iesim uz sporta zāli. Es esmu nolēmis tevi norūdīt.
   – Ak tā? – viņa noteica un pagriezās, lai paraudzītos uz Džeimiju. Viņas kailās krūtis pieticīgi sedza T krekla audums. – Tev nepatīk, ja sievietes ir mīkstas?
   Haliju priecēja tas, ka Džeimija acis no brīnumiem ieplešas. Viņš nolika kruķus malā un apsēdās uz gultas.
   – Ja tu vēlies… – Viņš apklusa un stiepa roku pie Halijas, bet viņa nogrūda segu, izrāpās no gultas otrā pusē un tuvojās Džeimijam. T krekls sniedzās tikai līdz viņas gurniem, tāpēc kājas bija kailas. Halija jutās patiešām apmierināta, kad ieraudzīja, ka Džeimija seja kļuvusi gandrīz balta. – Sasodīts, Halij! Es taču esmu tikai cilvēks!
   – Tieši tu jau liki man piecelties!
   – Un mēs abi arī esam piecēlušies.
   Šo vārdu nozīmi Halija saprata, kad ātri paraudzījās uz leju. Pūlēdamās apspiest smieklus, viņa aizsteidzās uz vannas istabu un aizvēra durvis.
   Vairāk nekā pēc divām stundām viņi devās projām no vingrošanas zāles un soļoja uz mājas pusi. Halija nemaz nešaubījās, ka ikkatrs viņas auguma muskulītis sāpēs. Džeimijs bija viņai trenažieri noregulējis tā, lai nodarbība sāktos ar vieglāko un pēc tam kļūtu grūtāka, kā arī veicama straujākā tempā. Pēc tam viņš bija Halijai licis apsēsties uz soliņa un ierādījis vairākus vingrojumus.
   Par to Džeimijs pakļāvās Halijas vēlmei, lai viņš noliek svaru stieni un izpilda viņas piedāvātos vingrinājumus, kas daļēji bija no pilates vingrošanas un daļēji no jogas ar daudziem meditatīviem iestarpinājumiem. Halijas mērķis bija atbrīvot no saspringuma Džeimija milzīgos muskuļus.
   Lai gan ilgstošā un grūtā nodarbība teju nogalināja Haliju, viņai tā patika. Viņi bija smējušies un sarunājušies. Džeimijs viņai pastāstīja daudz ko par savu ģimeni, galvenokārt par brāli Todu, kurš, pēc Džeimija domām, bija pasaules labākais puisis. – Viņš veic slepenas policijas operācijas, un reizēm es pat mēnešiem no viņa nesaņemu nekādas ziņas. – Pēc Džeimija balss varēja spriest, ka šķiršanās no brāļa viņam ir teju vai fiziski sāpīga.
   Džeimija stāsti par savu ģimeni bija tik priecīgi, ka Halijai gribējās atbildēt ar to pašu, un viņa pastāstīja Džeimijam par savu dzīvi kopā ar vecvecākiem, par lielo dārzu un par to, ka draugi no skolas mīlējuši palikt pie viņas pa nakti un palīdzējuši lasīt ogas. – Mans vecaistēvs mēdza dārzā uzstādīt ekrānu, un mēs filmas skatījāmies ārā. Tagad tas izklausās gluži parasti, taču deviņgadīgu skolasbērnu saujiņai tas šķita neizsakāmi aizraujoši.
   – Un vēlāk tavi vecvecāki pārcēlās dzīvot citur?
   – Jā, – Halija atbildēja un viņas balss mainījās. – Kad ieradās tētis kopā ar savu jauno sievu un viņas mazo meitu, blondo skaistulīti, viņi aizbrauca uz Floridu.
   – Tad jau vienīgā tava radiniece tuvumā ir Šellija? – Jā, – Halija piekrita un ievēroja, ka sakož zobus.
   Džeimijs viņas acīs saskatīja kaut ko… viņam likās, ka tās ir gadiem apspiestas dusmas. Viņš būtu varējis izrādīt līdzjūtību, tomēr zināja, ka visbiežāk tieši to cilvēki nevēlas. – Vai tu gribētu, lai kāds būtu? Es domāju, radinieks? Man ir tāda sajūta, ka manējo ir vai vesels miljons. Vēl tikai pagājušajā gadā mūs uzmeklēja viens jauns dzimtas koka atzars. Uzradās Džērids Montgomerijs Kingslijs, un pēc tam mēs uzzinājām, ka esam rados vai ar pusi Nantaketas. Tu tikai pasaki, kādus radiņus tu sev vēlētos! Pēc vecuma, dzimuma, personiskajām īpašībām, profesijas vai dzīvesvietas. Tikai pasaki, un es sameklēšu tev piemērotākos.
   Kad viņš beidza runāt, Halija jau smējās pilnā kaklā. – Es ņemtu garu, tumsnēju un ļoti pievilcīgu vīrieti.
   – Tepat jau es esmu.
   Viņa iesmējās vēl vairāk. – Tu un tavs ego! Liecies atpakaļ uz grīdas un sāc elpot!
   – Tas būs vingrinājums, kurā tu ar plaukstām centīsies aizsniegt manu nabu? Tavai zināšanai, pagājušajā vakarā tā pārvietojās par sešām collām zemāk.
   – Liecies uz grīdas! – Halija šūpoja galvu un joprojām smējās.
   Tikuši galā ar visiem vingrinājumiem, viņi atgriezās mājā un pamanīja, ka virtuves galds ir nokrauts ar ēdienu.
   – Izskatās, ka te paciemojusies Īdita, – Džeimijs secināja.
   – Un viņa pūlas dabūt mūs savā pusē.
   Džeimijs paņēma nelielu strūdeles trīsstūri, pārlauza uz pusēm un lielāko pasniedza Halijai. – Paskatīsimies. Dusmīgā sieviete, kura aizejot aizcērt vārtus no vienas puses, un viņai pretstatā Īdita, kura nes mums ēdienu. Patiešām grūta izvēle, vai ne?
   – Es esmu Īditas pusē. Pasakaini garda. Aprikožu?
   – Man tā liekas. Kādas ir tavas mīļākās ogas? – Džeimijs izvēlējās cepumu, uz kura bija uzzīmēta truša figūriņa.
   – Brūklenes. Tās aug mētrās. Kad es biju maza, mana vecmāmiņa gatavoja neizsakāmi garšīgu ievārījumu no tām. Vai tēja ir karsta?
   Džeimijs pieskārās tējkannai. – Vāroša.
   Jau nākamajā minūtē abi sēdēja pie galda un cienājās. Viņi bija gandrīz beiguši, kad iezvanījās Džeimija telefons. Viņš ieskatījās ekrānā. – Brālēns. Tad nu gan pārsteigums. – Viņš piespieda taustiņu “atbildēt”. – Džērid, prieks tevi dzirdēt. Es tikko uzkāpu no pagraba, kur esmu pieķēdējis Haliju pie sienas. Viņa…
   – Iedod man to telefonu! – Halija sacīja un paņēma telefonu no Džeimija rokas. – Sveiks, Džērid! Mums te viss ir kārtībā. Un kā klājas tev?
   – Labi, – viņš atbildēja. – Mēs ar Eliksu pašlaik esam Teksasā, bet es gribu, lai tu zinātu, ka neesmu par tevi aizmirsis. Es grasos nolīgt advokātu lietā pret tavu pusmāsu.
   – Man nešķiet, ka tas būtu nepieciešams, – Halija atteica. – Es nešaubos, ka tu izteicies tik skaidri, lai Šellija vairs nekad tā nemēģinātu rīkoties.
   – Halij, – Džērids pacietīgi turpināja, – mēs atstājām tavu pusmāsu mājā, kas pieder tev. Pēc visa, kas mums zināms, varam spriest, ka pašlaik tā ir jau izlikta pārdošanā.
   – Nedomāju, ka viņa tā darītu. Viņa…
   Džeimijs paņēma savu telefonu un uzstādīja režīmā, kas ļāva abiem saklausīt Džērida vārdus. – Es tev piekrītu, – viņš teica Džēridam. – Vai tev ir advokāts? Ja ne, man rados ir daži.
   – Tieši tālab jau es zvanu. Eliksa vaicāja, vai Halijai būtu pazīstams kāds advokāts, kurš zina par šo situāciju ģimenē. Tas aiztaupītu laiku, jo neko lieki nevajadzētu skaidrot.
   Džeimijs vaicājoši paraudzījās uz Haliju.
   – Manas kaimiņienes dēls, Breidens Vestbruks, – Halija atbildēja. – Bet viņš strādā pie Hedlijiem – Breitveitiem. Tā ir liela advokātu firma, un man liekas, ka šī lieta viņiem būs par sīku.
   – Vai tavs draugs pazīst Šelliju? – Džērids vaicāja.
   – Jā gan. Viņš Šelliju pazīst kopš bērnības.
   – Ideāli. Tad es viņam piezvanīšu.
   – Vai tev pateikt viņa adresi un telefona numuru? Es to visu zinu no galvas.
   – Pagaidi, es paņemšu pildspalvu, – Džērids noteica. – Tā, labi. Diktē.
   Halija nosauca Breidena mobilā telefona numuru, telefona numuru viņa birojā, viņa firmas adresi un viņa Bostonas dzīvokļa adresi. Vēl Halija pateica arī viņa mātes telefona numuru un adresi; viņa dzīvoja pretī Halijas agrākajai mājai.
   – Lieliski! – Džērids sacīja. – Paldies! Es atkal sazināšos ar tevi, tiklīdz man būs kādi jaunumi.
   – Pavaicā par tējas istabu, – Džeimijs mudināja.
   – Hmm, Džērid, – Halija ierunājās. – Kaut kas ir atgadījies. Nezinu, kā to… hmm… labāk pateikt, bet… Vispār jau nekas tā īsti noticis nav, tomēr…
   Džeimijs paņēma telefonu. – Vai tu zināji, ka šajā mājā dzīvo divi spoki, divas dāmas, kas gatavo un pasniedz tēju?
   – Mīļais Dievs! – Džērids sacīja. – Biju par viņām aizmirsis. – Viņš nopūtās. – Nantaketa… – Viņš nepateica līdz galam. – Un cik nobijušies jūs abi esat?
   – Nenieka, – Džeimijs atteica. – Nu, Halija laikam mazliet, taču viņa pierunāja mani pārcelties uz otro stāvu, lai būtu viņai tuvāk, un tagad arī viņa vairs nebaidās.
   – Vai tā ir? – Džērids pārvaicāja tādā balsī, kas nelika šaubīties par viņa pārliecību, ka “pārcelšanās uz otro stāvu” nekādi nav saistīta ar diviem spokiem.
   Tobrīd Halijas seja kvēloja kauna sārtumā. Džeimijs sacīja: – Vispār jau mēs esam ieintriģēti un gribētu uzzināt kaut ko vairāk par šīm dāmām, taču tā istaba ir aizslēgta.
   Mēs iedomājāmies, ka varētu izsaukt atslēdznieku un…
   – Nē, – Džērids teica. – Es pazīstu kādu, kurš tās durvis var atvērt. Es viņam piezvanīšu un viņš, visticamāk, spēs arī atbildēt uz jūsu jautājumiem. Viņa oficiālais tituls ir doktors Keilebs Hantlijs, Nantaketas Vēstures biedrības direktors. Vai šodien jūs abi būsiet mājās?
   Džeimijs paraudzījās uz Haliju, un viņa pamāja ar galvu. – Mēs būsim tepat. – Nolicis telefonu, viņš atkal paņēma cepumu, šajā reizē tas bija ar rozes zīmējumu.
   – Būs interesanti uzzināt stāstu par “Tējas dāmām”, – Halija sacīja.
   – Kāds ir tavas pusmāsas mobilā telefona numurs? – Džeimijs lūkojās uz ēdienu, kas bija salikts uz trīspakāpju paplātēm.
   – Es paskatīšos savā telefonā un tev pateikšu. – Tu viņas telefona numuru nezini no galvas?
   – Nē.
   – Tātad tu tomēr neesi no tiem gudriniekiem, kas zina no galvas itin visu telefona numurus un adreses?
   – Protams, ka nē. Kāpēc tev vispār radās šāda doma? Ak… Breidens… Viņu es pazīstu jau visu mūžu. Un ar viņa mammu mēs esam ļoti tuvas. Viņa man palīdzēja, kad aizbrauca mani vecvecāki un es biju palikusi kopā ar Rūbiju un Šelliju. Un viņš…
   – Cik gadu ir tam Breidenam?
   Atskārtusi, ko Džeimijs pūlas noskaidrot, Halija pasmaidīja. – Trīsdesmit divi. Vai esi greizsirdīgs? – Halija ķircinājās, gluži tāpat kā Džeimijs bija darījis no rīta, taču vīrieša sejā neparādījās smaids.
   – Uz vecu advokātu? Nekādā gadījumā. – Viņš piecēlās no galda. – Man jāatbild uz dažām elektroniskā pasta vēstulēm. – To pateicis, viņš izgāja no virtuves.
   Džērids piezvanīja Keilebam Hantlijam, savas sievas patēvam; agrāk viņus bija saistījis vēl arī daudz kas cits. Viņš neapgrūtināja sevi ar liekvārdību. – Tev šodien jādodas uz Hārtliju – Bellu namu un jāizstāsa Halijai un Džeimijam par spokiem. Un esi maigs. Viņi neizprot Nantaketu.
   – Ak… – Keilebs klusā balsī novilka. – Šīs skaistās, jaunās dāmas. Es vēlētos viņas atkal ieraudzīt.
   – Izmet to no prāta. Es nevēlos, lai tu runātu par spokiem un sabiedētu cilvēkus, kas nav salinieki. Dodies turp kā doktors Hantlijs, salas Vēstures biedrības direktors, un izklāsti viņiem faktus.
   Keilebs iesmējās. – Par to, ka ikviens salas vīrietis, kam bija kaut nedaudz mazāk par septiņdesmit, rāpās pāri mūriem, lai tiktu viņām tuvāk? Vispār jau Ārnijam bija pat septiņdesmit divi, tātad varam sacīt, ka visi, kam vēl nebija astoņdesmit.
   – Man nav laika te ar tevi kopā apcerēt vecās labās dienas! Vienkārši dodies pie viņiem un pastāsti skaistu, jauku pasaciņu, kas neliktu viņiem traukties jau uz nākamo prāmi un pamest salu. Jo īpaši es vēlētos, lai Halija saglabātu vēsu prātu. Viņa nedrīkst doties projām, kamēr es neesmu nokārtojis to lietu ar viņas pusmāsu.
   – Es par to parūpēšos, – Keilebs solījās. – Tu tiec galā ar namiem, bet es tikšu galā ar spokiem. – Pēc šīs sarunas Keilebs izsauca savu asistenti. Kad viņa ienāca, Keilebs sacīja: – Ja es uzzīmētu Kingsliju nama bēniņu plānu, vai tu varētu doties turp un man kaut ko no turienes atnest?
   Kā jau vēstures entuziastei, asistentei iedzalkstījās acis par šādu iespēju. Jau kopš uzcelšanas tā māja piederēja tikai vienai ģimenei. Baumoja, ka tās bēniņi ir pilni ar dārgumiem, kuru īstā vieta būtu muzejā, ar žurnāliem, drānām, vēsturiskiem artefaktiem, ar dažādām lietām, par kurām vēsturnieki var tikai sapņot. – Jā, – viņa atsaucās.
   Keilebs steidzīgi uzskicēja bēniņu plānu. Trešajā rindā no durvīm, pašā galā zem kastēm ar porcelāna traukiem, vecā koka lādē, apakšā kreisajā pusē atrodama maza sarkana kārbiņa, kurā ielikta atslēga.
   Tieši tā bija vajadzīga Keilebam.

Sestā nodaļa

   Ieradies Hārtliju – Bellu namā, Keilebs zināja, ka vajadzētu iet pie parādes durvīm un pieklaudzināt, tomēr viņš tā nerīkojās. Viņš apgāja apkārt, līdz nokļuva pie vārtiem mājas otrā pusē. Tie nebija tik lieli kā divvērtņu, kas veda uz viesnīcu, skatienam tos slēpa krūmi un veca vistu kūts. Lai šos vārtus atvērtu, bija nepieciešams diezgan liels spēks, taču Keilebs pēdējā gada laikā daudz stundu bija pavadījis sporta zālē. Iesākumā viņš bija iebildis pret, viņaprāt, samākslotajiem vingrinājumiem. Viņš uzskatīja, ka vīrietis muskuļus iegūst, kāpjot pa takelāžu un izceļot enkurus no ūdens. Džēridam šādi pieņēmumi šķita smieklīgi, un viņš nolīga Keilebam personīgo treneri. Keilebs gan negribēja to atzīt, taču rezultāti neizpalika.
   Pirmais, ko viņš pamanīja, bija tas, ka vistu kūts ir pārveidota par vingrošanas telpu. Laukums, kur vistas bija kašņājušās un pērušās smiltīs, tagad bija pārvērsts lapenē, kam pāri slējās skaistu vīnstīgu jumts, zem kura atradās divi krēsli.
   Viņš apsēdās vienā no tiem un paraudzījās uz dārzu. Tas izskatījās briesmīgi! Reiz tā bagātīgo krāšņumu varēja pielīdzināt īstam Ēdenes dārzam. Tagad dārzs bija gandrīz kails, puķudobes vēl bija saglabājušās, taču pilnīgi tukšas.
   Lielā lapene bija pazudusi. Kādreiz meitenes tajā bija pasniegušas tēju; Keilebs joprojām atcerējās, kā balto rožu ziedlapiņas krita uz galdauta. Viņš allaž bija domājis, ka ziedlapiņas ideāli saskanēja ar šo daiļo meiteņu nevainojamo sejas ādu.
   Iztēlē viņš atkal skatīja tās vasaras dienas, ēdienu, smieklus un pāri visam – meiteņu ideālo daili. Acīs sariesās asaras. Bija aizritējuši jau tik daudzi gadi, taču viss joprojām likās dzīvs.
   Keilebs saklausīja, kā aizcērtas durvis, un pēc tam iesmējās sieviete. Viņš saprata, ka jādodas projām. Ja viņš tagad aizietu līdz parādes durvīm, neviens nekad pat neuzzinātu, ka viņš te bijis.
   Jau grasīdamies celties kājās, Keilebs ieraudzīja viņus un palika sēžam. Viņu allaž bija interesējuši cilvēki. Jauns, skaists pāris. Halija izskatījās līdzīga Līlendam. “Cik paaudžu gan viņu šķīra no šā senča?” Keilebs iedomājās. Lai cik ilgs laiks arī būtu pagājis, līdzība bija nenoliedzama.
   Uz mirkli Keilebs aizvēra acis un ļāvās atmiņām. Viņi visi bija ļoti apskauduši Līlendu. Katrs Nantaketas vīrietis bija gribējis, lai meitenes viņā iemīlētos. Viņi veda dāvanas no saviem kuģojumiem, no tāltālām zemēm, iegreba dzejas rindas lielo gliemežnīcu perlamutrā, dāvāja ziloņkaula stīpiņas, ko likt viņām korsetēs, pogas. Un dažādas receptes, kas tika iegūtas, ārkārtīgi riskējot. Nantaketā un tās apkārtnē teiciens: “Ko tu atvedi Bellu meitenēm?” bija kļuvis par īstu folkloru. Viņu tēvs lika, lai meitas dāvātājiem atdod atpakaļ zīdu un dārglietas, taču viņām bija ļauts paturēt stādus, kas atvesti no aizjūru ceļojumiem, skaistus porcelāna izstrādājumus un to, kas viņas priecēja visvairāk, – receptes no svešām zemēm.
   Atgriezušies no saviem braucieniem, jaunie vīrieši nemitējās klaiņot ap daiļavu namu. Meiteņu tēvs ar airi gaiņāja projām uzmācīgākos, draudēja viņiem. Taču tas neatturēja nevienu no puišiem. Vēl nebija dzimusi jauna diena, kad viņi jau bija atgriezušies ar atkal citām dāvanām un gaišām cerībām.
   Taču nevienam no viņiem neizdevās sagaidīt mīlas pilnu skatienu. Meitenes pret visiem izturējās pilnīgi vienādi. Viņas bija laipnas, jaukas, dāsnas. Taču īstās dzirksteles nebija.
   Un tad ieradās Līlends Hārtlijs. Viņš atbrauca no Bostonas, jauns vīrietis, kurš vēlējās kādu laiku pabūt projām no savas zilasiņu ģimenes, pabūt projām no savām nebeidzamajām studijām. Viens no Stārbaku zēniem uzaicināja viņu Bellu mājā nobaudīt tēju un iepazīties ar māsām. Meitenes bija jaunas, un viņu skaistums bija pašā plaukumā.
   Tajā dienā Keilebs pats tur nebija klāt, taču bija par to dzirdējis – tieši tāpat kā ikviens cits salas iedzīvotājs. Hiacinte, kā vienmēr smaidīdama, atvēra durvis, un tika iepazīstināta.
   Un tad istabā ienāca Džuliāna. Viņas un Līlenda skatieni sastapās un… Tas arī bija viss. Jau pēc sešiem mēnešiem abi apprecējās. Pagāja tikai nedēļa un…
   Keilebs nevēlējās domāt par šā stāsta beigām, par to, kā viņam tika pavēstīts par jaunavu nāvi. Neviens Nantaketas iedzīvotājs nespēja iztēloties salu bez Bellu meitenēm, un daudzas dienas apkārt valdīja smags klusums, jo visi sēroja.
   Pēc tam meiteņu tēvs dzīvoja pilnīgi viens un vēlējās tikai to, lai ātrāk varētu pievienoties savām mīļajām meitām debesīs. Dārzs pārvērtās par īstu nezāļu karalisti, bet māja allaž grima tumsā. Keilebam tika stāstīts, ka Līlendu esot pārņēmušas pašnāvnieciskas tieksmes, tālab viņš ticis uzraudzīts, lai patiešām sev kaut ko nenodarītu.
   Vērodams abus jaunos cilvēkus, Keilebs meitenē skaidri saskatīja Līlendu; viņam bija grūti nedomāt par to, kā cauri gadsimtiem pārmantojas cilvēku raksturīgākās īpašības. Meitene rokas kustināja un pielieca galvu tieši tāpat kā reiz to bija darījis Līlends. Pat viņu smiekli skanēja līdzīgi.
   Viņa gāja kopā ar liela auguma, muskuļotu vīrieti, kurš balstījās uz kruķiem, un abi bija cieši sabāzuši galvas kopā. Bija dzirdami klusi smiekli. “Gluži kā Līlends un Džuliāna,” nodomāja Keilebs. Viņi skatījās tikai viens uz otru. “Mana nabaga, nabaga Džuliāna…” Keilebs prātā noteica. “Cik gan smagi viņai noteikti ir skatīties uz šo jauno sievieti, kura tik ļoti līdzinās viņas mīļotajam vīrietim! Vai varbūt tieši otrādi – viņa priecājas, ka viņš turpina dzīvot šajā jaukajā meitenē?”
   Pāris tuvojās Keilebam, un pat cilvēki, kas tik ļoti pievērsušies viens otram, jau drīz pamanītu viņu. Tas nebūtu sevišķi ērti. Keilebs jau cēlās kājās, bet tajā brīdī odiozā sieviete no kaimiņos esošās viesnīcas atrāva vaļā sarkanos vārtus un steidzās pie abiem jaunajiem cilvēkiem. Vārti aiz viņas aizcirtās tik skaļi, ka šo skaņu varētu noturēt par lielgabala šāvienu.
   Jaunais vīrietis, Džeimijs, gāja mazliet iepakaļ meitenei, tālab viņa neredzēja puiša reakciju, taču Keilebs gan to pamanīja. Džeimijs nometās uz viena ceļgala un stiepa roku uz priekšu, lai satvertu meiteni, bet tad laikam atcerējās, kur atrodas, un ļāva rokai noslīgt zemē. Šādu rīcību Keilebs bija redzējis jau ļoti daudzas reizes un zināja, kas to izraisījis.
   Džeimijs ar kruķu palīdzību cēlās kājās un tad pamanīja svešinieku sēžam uz krēsla. Jaunā vīrieša sejā nekavējoties parādījās niknums.
   – Paklau, Džeimij! – sauca Halija, kura bija kopā ar agresīvo sievieti. – Vai tu šodien esi redzējis Īditu?
   Viņš mazliet pagriezās, tomēr paturēja nezināmo viesi acīs un tuvojās tam. – Nē, neesmu gan, – viņš pār plecu atteica. Džeimija seja pauda niknumu, pat ļaunumu. – Vai es drīkstu jautāt, kas jūs tāds esat un kālab okšķerējat šajā īpašumā?
   – Mani sauc Keilebs Hantlijs, – vīrietis atbildēja. – Un man nevajadzēja nākt, iepriekš nebrīdinot. Es atvainojos, ka biju aizmirsis par pieklājību.
   Džeimijs atguvās, viņa sejā parādījās jau daudz atbrīvotāka izteiksme, un viņš apsēdās blakus krēslā. – Atvainojiet par… – Viņš pavicināja roku, īsti nezinādams, kā paskaidrot savu rīcību. Pēc tam viņš norādīja uz sievieti pie vārtiem. – Pieņemu, ka jūs zināt, kas esam mēs, bet tā ir Betija. Viņas vīramāte Īdita pastāvīgi pamanās aizbēgt.
   – Vai jūs varat viņu vainot? – Keilebs vaicāja. Abi varēja skaidri saklausīt Betijas nikno balss toni.
   – Ne mazākajā mērā. Domāju, arī tad, ja Īdita būtu te, mēs viņai to nesacītu. Īdita no viesnīcas nes mums ēdienu, tāpēc mēs varam baudīt brīnišķīgu pēcpusdienas tēju vai izšķērdīgu maltīti brokastīs pēc agriem treniņiem.
   – Vai tiešām viņa tā dara? – Keilebs vaicāja un pasmaidīja. Acīs uzzibēja viltīgas uguntiņas. – Vai viņa joprojām pasniedz tos mazos cepumiņus ar anīsa sēklām?
   – Jā, jā! Un cepumus ar augļu gabaliņiem. Un “Pūkainā apelsīna” kūciņas.
   – Jau no divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, – Keilebs teica un pamāja ar galvu. – Es tos labi atceros. Recepti iedeva kāda sieviete, kura pūlējās sameklēt vīrieti, ko bija satikusi pirms daudziem gadiem.
   – Kādu, kurš bija apmeties viesnīcā? – Džeimijs vaicāja. Keilebs pūlējās izdomāt, kā labāk atbildēt, bet tad pamanīja, ka viņiem tuvojas Halija. Viņš piecēlās, nosauca savu vārdu un piedāvāja sievietei apsēsties viņa vietā.
   – Es nevaru pieņemt šo piedāvājumu, – Halija sacīja ļoti pievilcīgajam vīrietim gados.
   – Labi, es atnesīšu solu, – pieteicās Džeimijs un iegāja vingrošanas telpā.
   Halija apsēdās piedāvātajā krēslā. – Atvainojiet, ka nesasveicinājos ar jums, kad atnācāt. Bija ieradusies Betija un… – Halija paraustīja plecus.
   – Pirmīt es ienācu pa vārtiem, kas atrodas aiz jūsu jaunās vingrošanas telpas. Es neaicināts ienācu jūsu īpašumā, tāpēc tagad par to atvainojos. Jau gadiem ilgi es nebiju šeit bijis, tālab vēlējos apskatīt šo vietu.
   Pa atvērtajām durvīm Halija ieskatījās vingrošanas zālē. Džeimijam nemaz nenācās viegli nest solu un turēties pie kruķiem. Viņa posās celties, lai vīrietim palīdzētu, taču Keilebs uzlika plaukstu viņas rokai.
   – Jauneklis vēlas atstāt iespaidu, ļaujiet viņam to! – viņš sacīja. – Palīdziet tad, kad tuvumā nebūs neviena cita vīrieša.
   – Padoms vietā! – Halija noteica un palūkojās uz dārzu.
   – Vai jums mēdz būt daudz viesu? – Keilebs vaicāja.
   – Neviena. Protams, ja neskaita dusmīgo Betsiju. Īdita ir te bijusi, taču es vēl ne reizi neesmu ar viņu sarunājusies.
   – Tomēr jūs esat mielojusies ar viņas atnestajiem ēdieniem, kā dzirdēju, – Keilebs sacīja smaidīdams. – Pieēsties varēja pamatīgi, vai ne?
   “Tas nu gan ir dīvains jautājums,” Halija nodomāja, taču neko nesacīja.
   – Pastāstiet man par šo jauno cilvēku! Džērids teica, ka jūs palīdzat ārstēt viņa savainoto ceļgalu.
   – Jā. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju, kurš vēl atradās vingrošanas zālē. Viņam pie auss bija mobilais telefons. Pamanījis Halijas skatienu, viņš ar lūpām sacīja: – Tods.
   – Vai tas nesagādā kādas grūtības? – Keilebs vaicāja.
   – Nē, – Halija teica. – Ir jauki, ka Džeimijs te atrodas;
   viņš māk smīdināt un arī pats daudz smejas. Man ļoti patīk būt viņa sabiedrībā.
   – Bet… – Keilebs vaicāja. Kad Halija neko neatbildēja, viņš pieklusināja balsi. – Ja jums kaut kas nedod mieru, jūs varat man to pateikt. Man ir daudz mazbērnu, varbūt varu palīdzēt.
   – Nē, nekā tāda nav, – Halija atteica, taču doma par vecotēvu atvēra kādas durvis. Bērnībā vecvecāki bija viņas labākie draugi. – Viņš nenovelk drēbes.
   – Ak… – Keilebs novilka.
   – Nē, nē, ne jau tādā nozīmē. Masāžai. Vēl nekad es neesmu redzējusi tik saspringušu ķermeni kā viņam un varētu palīdzēt, tikai viņš man to neļauj. – Halija nopūtās. – Laikam jau tā ir viena no viņa dīvainībām. Tas arī viss.
   – Vai viņa uzvedībā ir daudz šādu dīvainību?
   – Kāds ducis jau būs. – Halija iesmējās. – Es nespēju panākt, lai viņš kaut uz īsu laiku pamestu šo vietu. Viņš nekad nenāk man līdzi uz pilsētu. Un arī tas, kālab viņš atrodas šeit, man ir liela mīkla. Ja reiz viņa ģimene var atļauties privātu lidmašīnu, tad kālab nesūtīja dēlu uz Šveici vai kādu citu ekskluzīvu vietu? Kāpēc uz šejieni? Pie manis, pie faktiski pilnīgi sveša cilvēka.
   – Vērojot jūs abus kopā, ir skaidrs, ka tas bijis vieds lēmums, lai kāda iemesla diktēts.
   Halija pavicināja roku. – Nav tā, kā tas izskatās. Mēs smejamies un ķircināmies, un… – Viņa apklusa un savilka seju grimasē. – Lai nu kā, bet viņš ir iemīlējies kādā Valērijā, kura esot viņa dzīves lielā mīlestība.
   Keilebs paskatījās uz vingrošanas telpu. Džeimijs joprojām runāja pa telefonu. – Raugoties uz viņu, varu sacīt, ka jūs esat paveikusi lielisku darbu.
   – Es ceru, ka tā. Patiesību sakot, tas nemaz nešķiet kā darbs. Džeimijs teica, ka pēc dažām dienām ieradīsies viņa ģimene. Vai esat viņus saticis?
   – Ne pārāk daudzus no viņiem. Nē. – Keilebs pieliecās tuvāk Halijai. – Kad Džeimijs būs beidzis runāt pa telefonu, jūs varētu kādu mirkli atstāt viņu manā uzraudzībā, labi? Varbūt es kaut ko uzzināšu. Apakšsvārku kvartāla maiznīcā pārdod lieliskas smalkmaizītes. Es labprāt šeit, šajā dārzā, iedzertu tēju.
   – Es tā arī darīšu, – Halija atteica. – Un paldies! – Kad Džeimijs bija beidzis runāt pa telefonu, viņa piegāja klāt un pateica, ka dosies uz pilsētu, jo doktors Hantlijs sacījis, ka labprāt iedzertu tēju.
   – Varbūt Īdita mums kaut ko sagādās, – Džeimijs pauda cerību.
   – Nē, es domāju, ka šodien mēs izmēģināsim kaut ko citu. Es atgriezīšos apmēram pēc stundas. – Kādu sekundi Halija vēl vilcinājās, un likās, ka Džeimija skatiens lūdz, lai viņa paliek. Lai Dievs palīdz, bet Halija gandrīz bija gatava viņu noskūpstīt mierinājumam. Tieši tā, kā viņa to darīja naktī. “Man jātiek projām,” viņa nodomāja, pamāja ar roku abiem vīriešiem un aizsoļoja.
   Džeimijs apsēdās krēslā blakus doktoram Hantlijam, un kādu brīdi abi klusēja, raudzīdamies uz postā aizlaisto dārzu.
   – Viņai nav ne mazākās nojausmas, ko īsti tu esi pārcietis, vai ne? – Keilebs klusi vaicāja.
   Šķita, ka Džeimijs brīdi svārstās, nespēdams izlemt, vai stāstīt šim cilvēkam patiesību. – Ne mazākās.
   Keilebs pamāja ar galvu. – Kā dzirdēju, tu nenovelc drēbes.
   – Šajā vecajā miesā ir pārāk daudz rētu un ievainojumu, – viņš atbildēja. – Kad cilvēki to visu ierauga, man nākas klausīties par “Nabaga Džeimiju”. Un pēc tam viņi sāk uzdot jautājumus par to, kā es jūtos. Turklāt es esmu sapratis, ka vispār jau viņi vēlas dzirdēt tikai to, ka man viss ir kārtībā.
   Keilebs labi saprata, ko Džeimijs vēlējies pateikt. – Un kas ir Valērija?
   – Armijas biedre, kareive. – Džeimijs dziļi ieelpoja. – Mēs visi daļēji bijām viņā iemīlējušies un bijām greizsirdīgi uz viņas vīru, kurš gaidīja mājās. Viņa uzturēja možu mūsu garu, smīdināja mūs, neļāva iegrimt stindzinošās bailēs, kas atņem spēju kustēties. – Viņš mirkli klusēja. – Viņa bija HMMWV visurgājējā, kad tas uzsprāga. Arī es biju tajā, un man vienīgajam no izdzīvojušajiem joprojām ir visi locekļi.
   – Un Valērija?
   Džeimija acīs sariesās asaras, viņš pūlējās norīt kamolu, kas spiedās kaklā. – Viņa neizdzīvoja.
   – Kaut kas tāds liek vīrietim justies vainīgam, vai ne?
   – Pat vairāk nekā jūs spējat iztēloties.
   – Vispār jau es domāju, ka varu gan, – Keilebs klusi noteica, bet tad mainīja sarunas tematu. – Kad tu grasies jaunajai Hiacintei izstāstīt to visu?
   – Nekad! – Džeimijs strikti noteica. – Kopš manas atgriešanās viņa ir vienīgā, kas neskatās uz mani ar žēlumu acīs. Mana ģimene uz pirkstgaliem staigā man apkārt. Viņi klusina bērnus, aizrāda, lai nemet zemē lietas, lai nekliedz, jo tēvocis Džeimijs ir… ir tāds puscilvēks. – Aizvēris acis, Džeimijs pūlējās apvaldīt emocijas. – Taču visvairāk sāp, ka man tas viss ir nepieciešams.
   – Kā tu nokļuvi te Nantaketā pie Halijas?
   Pagāja mirklis, līdz Džeimijs nolēma atbildēt. – Kad padzirdējām, ka šo māju mantojusi fizioterapeite, tas likās labs risinājums. Tā bija iespēja dabūt mani tālāk projām no ģimenes. Dot man mazliet miera. Un man tas šķita ļoti piemēroti. Es elektroniskajā pastā pat mazliet sarakstījos ar meiteni, kas, pēc manām domām, bija Halija. Taču, kad man nākamajā dienā vajadzēja doties projām, es vairs nemaz nevēlējos to darīt. Es negribēju uzgāzt savas bailes un šausmas kādai sievietei, kura vispār ne pie kā nebija vainojama. Jūs taču pamanījāt, ka es nespēju paciest pat skaļāku vārtu aizciršanos un metos aizsardzības pozīcijā! Kurš gan ir kaut ko tādu pelnījis? Kurš…
   Džeimss bija tik cieši pieķēries krēsla paroceņiem, ka pirkstu kauliņi kļuva gluži balti. – Mans brālis sazāļoja mani. Mammai un tētim par to nekas nebija zināms. Es aizgāju gulēt mājās, bet pamodos šeit un sastapu Haliju. – Pieminējis viņas vārdu, Džeimijs sāka nomierināties. – Viņa ir man pats labākais, ko vien var iedomāties. Viņa mani nežēlo. Viņa vienkārši domā, ka es esmu nedaudz dīvains. – Viņš tikko jaušami pasmaidīja. – Bet viņai tas netraucē. Man liekas, ka viņai vispār ir nācies diezgan daudz sastapt cilvēkus, kuri nav īsti normāli.
   – Tu nevēlies riskēt un to visu pazaudēt, – Keilebs sacīja. Viņam daudz bija zināms par bailēm kaut ko zaudēt. Pirms daudziem, daudziem gadiem viņu bija mākušas bailes, ka zaudēs savu mīļoto sievieti, ja nekļūs par patiešām turīgu cilvēku. Un debesis viņam sūtīja sodu par šādu attieksmi. – Vajadzētu viņai izstāstīt, – Keilebs ierosināja. – Nomet savas drēbes un parādi viņai, kā ir patiesībā.
   – Un noskatīties, kā mainīsies viņas acis? – Džeimijs attrauca. – Es esmu to redzējis jau pārāk daudz reižu. Nē, pateicos. Man patīk, ka viņa man pavēl vingrot. Man patīk pat tas, ka, pēc viņas domām, es esmu bagāts pleibojs. Tas ir daudzkārt labāk nekā žēlošana.
   Keilebs pašūpoja galvu. – Vai tad tu vēl nezini, ka sievietes, uzzinājušas par vīrieša meliem, nejūtas uzjautrinātas? – Izrādījās, ka Džeimiju tas neuztrauc. – Es skaidri redzu, ka tev vēl nekad nav nācies izjust sievietes niknumu tādā situācijā.
   Džeimija acis iemirdzējās. – Īsti droši pagaidām es nezinu, taču man ir tāda sajūta, ka Halija man piedotu.
   – Ak, šī jaunības iedomība! – Keilebs iesmējās. – Pateicoties tev, es priecājos, ka esmu vecs. – Viņš piecēlās kājās. – Nāc, es pastāstīšu, kāds reiz bija šis dārzs. Tu varēsi izmantot šīs zināšanas, lai atstātu iespaidu uz savu glīto draudzeni.
   – Viņa patiešām ir glīta, vai ne? Man patīk viņas auguma formas. Viņa…
   Keilebs izvalbīja acis un norādīja uz vietu, kur kādreiz kuploja zileņu ceri.
   Halija atgriezās ar pilnu iepirkumu somu. Tajā bija kēksiņi un cepumi, un vēl viņa bija iegādājusies pāri jaunu tumši zilu kurpju uz zemiem papēžiem. – Atvainojos! – viņa sacīja. – Maiznīcai blakus atrodas lielisks apģērbu veikals, un man šis tas bija steidzami jāiegādājas.
   Džeimijs, atbalstījies uz kruķiem, stāvēja pie sētas puses durvīm. Keilebs prātoja, ko gan jauneklis atbildēs pēc šāda Halijas paziņojuma. “Vai mēģinās apliecināt savu vīrišķību un aizrādīs, ka viņa nedrīkstēja tā likt mums gaidīt?”
   – Prātīgs lēmums, – Džeimijs nopietni sacīja. – Kā tev šķiet, vai viņiem atrastos tādas kurpes arī manam izmēram?
   – Ja viņiem tādas būtu, tās vajadzētu pietauvot piestātnē. – Viņa paskatījās uz Keilebu. – Kā jūs domājat, kur dāmas pasniedza tēju?
   – Tur, – viņš sacīja un norādīja ar roku. – Tur bija lapene, ko apvija vīteņrozes.
   Bija palikuši vien daži akmeņi, kas liecināja, ka reiz tur kaut kas atradies. Halija norādīja uz ēnā slīgstošu vietu pie žoga. – Ja nu mēs iznestu ārā kādas mēbeles un padzertu tēju tur?
   – Man tas ļoti patiktu, – Keilebs atteica.
   – Nāc, – viņa aicināja Džeimiju. – Palīdzi man to visu noorganizēt, un es atļaušu tev uzmērīt manas jaunās kurpes.
   – Vai tobrīd tās tev būs kājās? – viņš vaicāja un devās viņai līdzi mājā. Durvīs jaunais vīrietis apstājās un palūkojās uz Keilebu. – Vai redzējāt? Nekādas žēlošanas, – viņš pateica un nozuda aiz durvīm.
   Pēc neilga laika ārā bija iznests galdiņš, trīs krēsli un paplāte ar visu, kas nepieciešams tējas dzeršanai.
   – Es gribu dzirdēt visus sīkumus par “Tējas dāmām”, – Halija sacīja, saliedama tēju tasītēs. – Lai gan domāju, ka stāsta beigas būs skumjas, ja reiz viņas kļuva par spokiem.
   – Katrā stāstā allaž atradīsies kaut kas labs, – Keilebs noteica un sāka stāstīt par divām māsām, kas piedzima ar nepilna gada starpību. Jaukas meitenītes, kuras, sasniegušas sešpadsmit gadu vecumu, bija kļuvušas īpašas. – Nantaketas vīrieši ceļoja pa pasauli, taču visi bija vienisprātis, ka nekur nav redzējuši daiļavas, kas skaistumā spētu līdzināties māsām Hiacintei un Džuliānai Bellām. Viņu māte nomira, kad meitenes vēl bija pavisam jaunas. Tēvs, kam piederēja veikaliņš, kurā tirgoja tēju un kafiju, veltīja savu dzīvi tam, lai nodrošinātu un pasargātu savas meitas.
   Keilebs bija prasmīgs stāstnieks un smīdināja savus klausītājus ar aprakstiem par to, kā Nantaketas vīrieši pūlējās aplidot brīnišķīgās jaunavas, nesot viņām dažādas veltes un slepus apciemojot. – Vai redzat to augsto sienu? Vecais Bells lika to uzcelt, lai turētu šos vīriešus pa gabalu. Taču tā mūs… viņus… pat neaizkavēja. Dienā un naktī vīrieši un jauni zēni rāpās tai pāri un gāzās zemē. Doktors Vatsons sacīja, ka viņa prakse plaukst, tikai pateicoties šiem, kā viņš tos dēvēja, “Bellu muļķiem”. Lauztas potītes, rokas, atslēgas kauli, izmežģīti kakli. Puse salas vīrieškārtas iedzīvotāju nereti staigāja, balstoties uz kruķiem.
   Džeimijs un Halija smējās.
   – Mums visiem… – Keilebs teica un tad atkal izlaboja sacīto: – Visiem patika tas, ka meitenes nekad nekļuva iedomīgas par savu skaistumu. Viņas bija īsts laipnības iemiesojums. Viņas… – Keilebs mazliet paklusēja, lai saņemtos. Halijai bija taisnība, šim stāstam beigas nebija laimīgas. Viņš paraudzījās uz dedzības pilnajām jaunajām sejām. Džeimijs un Halija nespēja sagaidīt turpinājumu. – Viņas bija pilsētas saprecinātājas.
   – Viņas palīdzēja cilvēkiem atrast savu pāri? – Halija vaicāja.
   – Jā, un viņām bija visai spoži panākumi šajā jomā. Tieši viņām izdevās panākt, lai kapteinis Kingslijs un jaukā Valentīna Montgomerija beidzot pārstātu ķīvēties un atzītu, ka viens otra dēļ ir kā bez prāta. – Viņš paraudzījās uz Džeimiju. – Ja viņas tā nebūtu izdarījušas, tavs sencis Kingslijs nemaz nebūtu piedzimis, un tu tagad te nesēdētu kopā ar šo jauno dāmu.
   – Es viņas ļoti mīlu, – Džeimijs noteica tik nopietni, ka Halija koši nosarka.
   Keilebs iesmējās un turpināja: – Meitenes aicināja uz tēju jaunus un vecus cilvēkus gandrīz katru pēcpusdienu. Cienasts, ko viņas pasniedza, bija izmeklēts un neticami gards. Tika mēļots, ka viņas pat no ūdens, kas sastāvējies kuģa tilpnē, spēj pagatavot īstu ambroziju. Skaistums, gards ēdiens, saprecināšanas māka… Jūs taču saprotat, kālab visi šejienes jūrnieki veda viņām dāvanas. – Keilebs pastāstīja arī par meiteņu tēva stingro aizliegumu pieņemt dārgas personiskas dāvanas, tālab kuģotāji pārsvarā kā veltes nesa lietas, kuras noderētu tējas pēcpusdienām. – Meitenēm īpaši patika dažādas ēdienu receptes, kas tika atvestas no visas plašās pasaules.
   – Gluži kā mūsu tējas dzeršanā! – Halija iesaucās. – Izskatās, ka viesnīcā ir saglabāta šī tradīcija, jo arī Īdita mums nes dažādu pasaules tautu ēdienus.
   – Patiešām? – Keilebs pabrīnījās un tad smaidīdams turpināja: – Gadu gaitā Bellu meitenes bija iepazinušas savus viesus un zināja, kam labāk saskan. Pēc tam viņas pamanījās atrast veidus, kā potenciālajam pārim biežāk sastapties baznīcā, sabiedriskos sarīkojumos, it visur, kur vien iespējams. Turklāt viņas prata arī panākt, ka tiek atsauktas saderināšanās, kas nevienam nebūtu nesušas laimi, un pēc tam saveda kopā cilvēkus, kuri viens otram patiešām patika. – Keilebs iesmējās. – Reizēm gan viņām nācās sastapties ar pretestību. Piemēram, kad viņas saveda kopā tavernas īpašnieka meitu ar vienu no bagāto Kofinu dēliem. Bija nepieciešams laiks, tomēr pēc tam ģimene šo meiteni iemīlēja.
   – Vai viņas nebija pārāk jaunas, lai darītu kaut ko tādu? – Halija vaicāja.
   – Dvēselēs gana pieaugušas, – Keilebs atteica. – Reizēm, kad cilvēki intuitīvi jūt, ka uz šās zemes viņiem atvēlēts īss laiks, viņi šķiet vecāki par saviem gadiem. Un šajā gadījumā man liekas, ka abas jaunās daiļavas vēlējās atstāt aiz sevis to, kas viņām pašām nebūs lemts. Viņas dāvāja cilvēkiem mīlestību un ģimeni.
   – Manuprāt, šā stāsta beigas es nemaz nealkstu dzirdēt, – Halija sacīja.
   Pāri mazajam galdiņam Džeimijs pieskārās Halijas delnai un drošinot paspieda to. – Vai tad Halijas sencis to visu nemanīja?
   – Jā, gan. Manīja… – Keilebs apstiprināja un sāka stāstīt par Līlenda un Džuliānas spēji uzliesmojušo mīlestību. – Kad abi saskatījās, nekas cits viņiem vairs neeksistēja.
   Keilebs pamanīja, ka Džeimijs un Halija ātri paveras viens otrā, it kā labi saprastu šādas izjūtas. Vecākajam vīrietim grūti nācās apslēpt smaidu. Savā garajā mūžā viņš bija redzējis daudzus cilvēkus, kas jau no pirmā skatiena iemīlējuši viens otru.
   – Džuliāna un Līlends apprecējās, vai ne? – Halija vaicāja.
   – Tas notika vien sešus mēnešus pēc abu iepazīšanās.
   – Vai kāzas bija skaistas? – Halija nevēlējās izklausīties pārāk meitenīga abu vīriešu kompānijā.
   – Visādā ziņā tās varēja nosaukt par krāšņām. Esmu dzirdējis, ka Džuliānas kleita bija briestoša negaisa krāsā.
   Viņas māsai savukārt tā līdzinājās jūrai agrā rīta blāzmā.
   – Ak… – Halija izdvesa un nopūtās. – Es īsti nespēju tās krāsas iztēloties, bet man patīk, kā skan šie vārdi. Vai ziedu bija daudz?
   – Salinieki noplicināja pusi Nantaketas dārzu. Bija tikai dažas ģimenes, kas nejutās meitenēm parādā; kaut vai, runājot par bērniem, kuri nebūtu nākuši pasaulē bez viņu prasmes savest kopā īstos cilvēkus. Kāds viņas bija iesaucis par “Svētlaimīgās rītdienas princesēm”.
   – Tas nudien izklausās jauki, – sacīja Halija. – Es allaž esmu sapņojusi par… – Viņa aprāvās, nepabeigusi teikumu. – Ak, lai nu paliek. Vai jaunlaulātajiem tika dāvāts laiks, pirms… jūs saprotat.
   – Nē, – Keilebs īsi atbildēja. – Viesībās pēc laulību ceremonijas meiteņu tēvs sabruka. Visi bija tik pārņemti ar romantiskajiem notikumiem, ka pat nebija pamanījuši viņa slimību. – Keilebs ievilka elpu. – Viņam bija piemeties drudzis, ar ko, iespējams, viņš bija inficējies kādā no nesen mājās pārbraukušajiem kuģiem, kas atveda tēju. Meitas uzstāja, ka parūpēsies par viņu. Tāpēc Džuliāna atlika savu kāzu ceļojumu… un arī savu kāzu nakti. – Keilebs neizteiksmīgi pavērās uz abiem jaunajiem cilvēkiem. – Meitenes arī inficējās ar šo slimību. Tēvam izdevās atlabt, taču viņas to nespēja. – Kādu mirkli Keilebs pūlējās nomierināties. – Visā salā valdīja sēras. Nepilnas nedēļas laikā priekpilnā svinēšana pārtapa nomācošā drūmumā un smagās skumjās.
   – Un viņas līgavainis Līlends? – Halija vaicāja.
   – Viņš nespēja rast mierinājumu. Radinieki no Bostonas atbrauca viņam pakaļ un aizveda projām no salas. Viņš tajā nekad vairs neatgriezās. Pēc daudziem gadiem viņš tomēr apprecējās vēlreiz, un viņam bija dēls, tavs sencis.
   Kādu mirkli visi trīs sēdēja klusēdami, klausoties vēja šalkās un putnu dziesmās. Šā stāsta traģisms smagi gūlās pār viņiem.
   Pirmais klusumu pārtrauca Džeimijs. – Vai zināt? Ja reiz man nāksies dzīvot spoku apsēstā mājā, es patiešām priecājos, ka viņas ir jaunas un skaistas.
   Halija un Keilebs iesmējās.
   Keilebs no kabatas izņēma vecu atslēgu un nolika uz galda. – Tai vajadzētu atvērt sānu durvis.
   Džeimijs paņēma atslēgu. – Un mēs ieraudzīsim viņas?
   – Tikai tādā gadījumā, ja vēl neesat sastapuši savu Īsto mīlestību.
   – Ko? – pārvaicāja Halija.
   – Vai tad Džērids jums to nepastāstīja? – Keilebam nācās notēlot nevainīgu neziņu, jo viņš bija pārliecināts, ka Džērids nebūtu viņiem vēstījis šo seno stāstu.
   – Nē, – Halija un Džeimijs vienā balsī sacīja.
   – Leģenda vēsta, ka Bellu meitenes joprojām nodarbojoties ar saprecināšanu. Viņas gan parādoties tikai tiem, kuriem viņu palīdzība ir nepieciešama. Ja atveras durvis, tad šie ļaudis tiek ieaicināti skaistā istabā, un tur viņus sagaida šīs jaukās, dārgās dāmas.
   – Un ja viņu palīdzība nav nepieciešama?
   Keilebs paraustīja plecus. – Tad cilvēki ierauga istabu, kas bijusi aizslēgta jau ļoti ilgu laiku. Nopircis šo māju, Henrijs turēja visas durvis aizslēgtas. Īsti nezinu, vai, izņemot to pirmo reizi, viņš vispār tajā istabā vēl iegāja. Pašlaik tai vajadzētu būt ārkārtīgi putekļainai telpai. – Stāsts nepavisam nebija tik īss, taču Keilebs negrasījās neko vairāk atklāt. Vismaz pagaidām noteikti ne.
   Džeimijs pavīpsnāja. – Mirklīti pagaidiet! Ja Īdita var viņas redzēt, tad jau tas nozīmē, ka viņa meklē savu Īsto mīlestību. Vai tad viņa… nu, saprotiet… nemeklē jau mazliet par ilgu?
   Tagad Keilebs nesmaidīja. – Tu gribēji vaicāt, vai viņa nav par vecu, lai atrastu mīlestību? – Tagad viņa balss bija kļuvusi skaļāka un dobjāka.
   – Es gluži vienkārši mēģinu šai pasakai piešķirt kaut nedaudz vairāk reālisma, tas arī viss, – arī Džeimijs ierunājās skaļāk.
   Halija dusmīgi paraudzījās uz viņu. – Ja tu tagad uzsāksi ķīviņu un vēl vairāk savainosi savu kāju, es zvēru, ka noraušu tev visas drēbes un tikai pēc tam izsaukšu neatliekamo palīdzību! – Viņa pievērsās doktoram Hantlijam. – Kāpēc tās durvis neatvērās man? Es zinu, ka Džeimijs kādu ir atradis, taču es gan ne.
   – Kuru tad es esmu atradis? – Džeimijs steigšus pajautāja, bet, kad Halija uz viņu cieši paskatījās, atteica: – Ak, jā.
   – Tas nu būs jānoskaidro tev pašai. – Keilebs ieskatījās savā rokaspulkstenī. – Diemžēl man tagad jāiet. Mana brīnišķīgā sieva jau mani gaida. – Viņš piecēlās. – Jūs abi varētu kādu vakaru atnākt pie mums uz vakariņām. – Ieraudzījis Džeimija sadrūmušo skatienu, viņš piebilda: – Bet laikam jau ar tuvo kāzu satraukumiem tas varētu būt mazliet par daudz.
   Džeimijs un Halija pavadīja doktoru Hantliju līdz galvenajiem vārtiem un noraudzījās, kā viņš aiziet pa ceļu.
   Halija turēja rokā atslēgu. – Un ko mēs tagad darīsim?
   – Mēs iesim un apskatīsim vecu, netīru istabu, kas bijusi aizslēgta sazin cik ilgu laiku, – Džeimijs noteica.
   – Ja ieraudzīsim tur visu apputējušu un atstātu novārtā, tad jau tas nozīmēs, ka mēs abi esam atraduši savu Īsto mīlestību.
   – Nē, – Džeimijs iebilda, – tas nozīmēs, ka to telpu neviens ļoti ilgi nav uzkopis.
   – Bet Īdita…
   – Viņai, visticamāk, ir atslēga, – Džeimijs sacīja. – Nākamreiz, kad satikšu, es saņemšu viņu ciešā tvērienā un piedabūšu uz sarunu.
   – Ja tu tā izdarīsi, viņa varbūt vairs nezags ēdienu Betijai un nenesīs mums, – Halija aizrādīja.
   – Labi teikts. Tātad? Vai esi gatava atvērt tās durvis?
   – Varbūt mums jāpagaida līdz rītam, kad būs labāka gaisma un mēs varēsim… – Viņa apklusa, jo Džeimijs jau soļoja uz mājas pusi. Par spīti tam, ka nācās balstīties uz kruķiem, viņš kustējās ļoti ātri. Kad Halija piesteidzās viņam klāt, viņš jau atradās pie divvērtņu durvīm.
   – Gribi tās atvērt pati vai vēlies, lai to izdaru es? – viņš vaicāja.
   Halija turēja atslēgu izstieptā rokā. – Kas notiks, ja mēs atvērsim durvis un mums pretī iznāks divi skaistu sieviešu spoki?
   – Mēs sasveicināsimies. – Džeimijs paņēma atslēgu un ielika to slēdzenē. Atslēga pagriezās itin viegli. – Vai esi gatava? – Kad Halija pamāja ar galvu, viņš pagrieza durvju rokturi.
   Telpa bija putekļu un zirnekļtīklu pilna; uz netīrās grīdas mētājās sakaltušas lapas. Neviena spoka gan nebija.
   – Vai redzi? – Džeimijs vaicāja, un Halija saprata, ka vīrietis smejas par viņu.
   – Tad jau laikam tas nozīmē, ka es esmu sastapusi savas dzīves īsto mīlestību. – Viņa sāka staigāt pa telpu. Tā bija liela, un it visur zem biezās pelēku putekļu kārtas bija skaidri redzams skaistums. Tur bija arī neliels atpūtas stūrītis ar nelielu dīvānu un vairākiem krēsliem. Pie netīrajiem logiem atradās divi galdi. Pie vienas sienas bija milzīga veclaicīga bufete, smagi piekrauta ar porcelāna traukiem. Halija paņēma kādu šķīvi un ar roku notrauca putekļus. – Paskaties! No šādiem šķīvjiem mēs ēdām. Tāds pats zīmējums.
   – Ja Īditai ir atslēga, tad viņa droši vien kādu būs aizņēmusies… Ja atceramies, kā viņa rīkojas viesnīcā. – Džeimijs bija nostājies pie kādām durvīm istabas stūrī. – Interesanti, kurp tās ved?
   Džeimijs tās atvēra, un Halija devās viņam līdzi. Tas izrādījās pieliekamais, no grīdas līdz griestiem slējās plaukti, un tie bija pilni ar dažnedažādām mantām. Bija arī logs, taču cauri netīrumu kārtai gaisma gandrīz nespēja iespiesties.
   – Kas tas ir? – Halija vaicāja.
   Garām viņai Džeimijs piesteidzās pie citām durvīm. Tās atvēris, viņš secināja, ka tālāk ir redzama virtuve. – Tas nu gan ir savādi. Vienā pusē šīm durvīm ir atslēga, bet otrā nav.
   – Spoki tev nešķiet savādi, bet durvis, kurām atslēga ir tikai vienā pusē, šķiet?
   – Nu, pagaidām es nevienu spoku vēl neesmu redzējis. – Virtuvē Džeimijs no atvilktnes izņēma lukturīti, pēc tam atgriezās un apgaismoja plauktus. Viņu priekšā atradās piederumi, kas šķita aptveram vairākus gadsimtus. Aprūsējusi vafeļu panna bija nolikta blakus olu putotājam no tūkstoš deviņi simti piecdesmitā gada. Turpat bija kaudzīte nomelnējušu vara veidņu, ko apvija biezi zirnekļu tīklu pavedieni, kārbas produktu uzglabāšanai, lielas pudeles un mazas pudelītes, marmora kastes, alvas un stikla trauki, kā arī darinājumi no viņiem nezināma materiāla. It visas malas bija pilnas.
   – Man ir tāda sajūta, ka es apskatu nogrimušu kuģi. – Halija pūlējās ievilkt elpu. Viņi bija sacēluši pārāk daudz putekļu, un tādēļ viņai uznāca klepus.
   – Nāc, iesim projām no šejienes! – Viņi iegāja virtuvē un aizvēra durvis. – Vai tu jūties labi? – viņš vaicāja.
   – Jā, tomēr jāatzīst, ka tas bija mazliet nomācoši. Ir te spoki vai to nav, tomēr Henrijs Bells bija noslēdzis daļu savas mājas un nekad tur vairs nespēra kāju. Un visas tās mantas! Kā tev liekas, vai tās bija sadāvinātas tām nabaga sievietēm, kuras nomira pirms tik daudziem gadiem? Un tie cilvēki bija redzējuši telpu tīru? – Viņa pacēla galvu. – Vai “Tējas dāmas” būtu to visu nolikušas? Cerībā uz nākotni, kura viņām tā arī nekad nepienāca?
   – Iziesim ārā, un es tev pastāstīšu, ko doktors Hantlijs man pavēstīja par dārzu.
   Halija apzinājās, ka Džeimijs pūlas novērst viņas domas no stāsta par pagātnes traģēdiju, un jutās par to pateicīga. Halija bija redzējusi tik daudz nāves, ka ikkatra pat sīkākā tās pieminēšana atkal lika viņai atmiņā atgriezties pie saviem zaudējumiem. Kad Halijas tēvs un Rūbija aizgāja bojā autokatastrofā, Šellija pilnībā sabruka. Tolaik viņa bija pusaudze, un uz Halijas pleciem uzgūlās pārmēru liela atbildība. Nācās izvēlēties drānas, kurās apglabāt aizgājējus, piemeklēt zārkus… Viss bija jādara Halijai vienai.
   Kad viņi izgāja ārā, Džeimijs apstājās un paraudzījās uz Haliju. Viņam nevajadzēja paskaidrot, kas notiek viņas prātā. Vīrietis ļāva, lai kruķi nokrīt zemē, un cieši apskāva Haliju. – Nav nekā neparasta, ja tevi pārņem sēras, – viņš maigi sacīja. – Viņas to ir pelnījušas, tikai nevajag ļaut, lai tagadne sajaucas ar pagātni.
   “Cik labi sajust mierinājumu!” Halija piespiedās Džeimijam, zem viņas vaiga pukstēja vīrieša sirds. Viņa labprāt būtu vēl tā stāvējusi, bet viņš atlaida rokas. – Nāc, – Džeimijs teica, – iesim uz vingrošanas zāli un pastrādāsim, līdz mirksim sviedros. Tas palīdzēs tev justies labāk.
   Halija novaidējās. – Ak, kālab man vajadzēja būt te iesprostotai ar sportistu? Man vairāk patīk lasīšana. Kāpēc mēs, piemēram, nevarētu pameklēt internetā? Varbūt atrastu vairāk ziņu par “Tējas dāmām”. Mēs varētu…
   – Es to nokārtošu, – Džeimijs sacīja, pacēla kruķus, atbalstījās uz tiem un sāka spiest telefona taustiņus. Viņš darbojās ātri un jau drīz parādīja Halijai tekstu, ko grasījās nosūtīt savai mātei.
   “Cilvēki tic, ka šajā mājā mīt divu jaunu, skaistu sieviešu spoki. Viņas atrodot katram cilvēkam īsto mīlestību. Vai vari mums par viņām kaut ko pastāstīt? Tavs mīlošais dēls Džeimss.”
   – Tam vajadzētu dot kādu rezultātu, – Džeimijs teica. – Mamma piezvanīs dažiem saviem draugiem, un viņi sāks meklēt informāciju. Tiklīdz kaut ko būs uzzinājusi, viņa nosūtīs mums jaunumus par šiem spokiem.
   – Viņa ir ziņkārīga, vai ne? – Halija pasmaidīja.
   – Neremdināmi. Vai tagad varam pievērsties treniņiem? Ceļgals sāp.
   Halijas sejā parādījās satraukuma pilna izteiksme, bet jau drīz arī pazuda. – Ja es strādāšu ar visu tavu augumu, būs vairāk līdzsvara. Tev noteikti nevajadzētu tā nosvērties uz vienu pusi un tādējādi sagādāt sev vairāk sāpju, kā tu to dari tagad.
   – Es nemaz nesasveros!
   – Sasveries gan. Tu kusties apmēram šādi. – Viņa pārspīlēti nolieca kreiso pusi apmēram sešas collas zemāk nekā labo un nodemonstrēja pieminēto gaitu. – Ja vien tu man ļautu, es varētu to izlabot.
   Džeimijs drūmi sarauca pieri. – Izdari tā vēlreiz. Man patika skats no aizmugures.
   – Ak tu… – Halija ieteicās un tad sāka smieties. – Nāc, es pastrādāšu ar tavu kāju!
   Smaidīdams Džeimijs sekoja viņai uz vingrošanas telpu.

Septītā nodaļa

   – Vai tu uzņemsies šo lietu? – Vestbrukas kundze vaicāja savam dēlam Breidenam. Viņa izklausījās nepacietīga, pat aizkaitināta. Viņas godkārīgais, ļoti strādīgais dēls izskatījās pēc aktiera, kurš divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados piedalās atlasē, lai kādā filmā spēlētu klaidoni. Viņš bija izstiepies uz dīvāna, mielojās ar kartupeļu čipsiem un skatījās nebeidzamas “Amuleta” sērijas. Viņš jau dienām ilgi nebija skuvies. Patiesību sakot, kopš atgriešanās mājās viņš nedēļu nebija gājis arī dušā.
   – Es nezinu, – viņš norūca. – Man riebjas ģimeņu prāvas. Visas tās asaras un aizvainojumi…
   Vestbrukas kundze centās nomierināties un pie sevis izskaitīja līdz desmit. – Halijas labā. Viņai ir nepieciešama palīdzība. Viņas pusmāsa kārtējo reizi izrīkojusies zemiski, taču šajā reizē viņai nepietiks ar plecu, uz kura izraudāties. Halijai nepieciešama jurista palīdzība.
   – Halija nemūžam neies uz tiesu, tāpēc papīrus sarakstīt ir spējīgs arī kāds pirmā kursa students. Viņai nav vajadzīgs kāds, kurš firmā gandrīz jau kļuvis par partneri. – Breidens pavīpsnāja. – Vai arī Halijai tomēr pietiktu drosmes pateikt Šellijai, lai lasās projām?
   Nevienu gadījumu savā dzīvē, kad būtu izjutusi tik nevaldāmas dusmas izskrienam caur viņas augumu, Vestbrukas kundze neatcerējās. Viņa piegāja pie dēla, paraudzījās uz viņu un izrāva čipsu paciņu viņam no rokām. – Tā tu vari runāt lielpilsētā, bet ne šeit un noteikti ne ar mani! Vai es izteicos pietiekami skaidri?
   Breidens uzslējās sēdus un izslēdza televizoru. – Piedod, mamm! Man patiešām žēl, ka tā izturējos. Es zinu, ka šajā pēdējā nedēļā esmu bijis tev apgrūtinājums, taču…
   Viņa pacēla roku, lai dēlu apklusinātu. – Es saprotu, kālab tu gremdējies sevis žēlošanā. Tevi pameta draudzene.
   – Zāra nebija tikai draudzene, viņa bija…
   – Meitene, kura tev bija neuzticīga. – Vestbrukas kundze pacēla gaisā rokas. – Breiden, tu esi gudrākais cilvēks, kādu es jebkad esmu sastapusi, taču reizēm mani sāk mākt šaubas par to, vai tev vispār piemīt kaut kripata veselā saprāta!
   – Mammu! – Breidens iesaucās, un izklausījās, ka viņš jūtas sāpināts.
   Viņa apsēdās uz dīvāna malas. – Mans dārgais dēls, Zāra ir melīga čūska ar divām sejām. Tajā vienīgajā reizē, kad tu viņu atvedi uz šejieni, es redzēju viņu flirtējam ar Vilsonu vecāko dēlu!
   – Tomiju? Grūti noticēt, ka Zāru varētu ieinteresēt tāds kā viņš.
   – Ja tu nebūtu visu laiku raudzījies tikai uz viņas bezformīgo, kaulaino augumu, tad pamanītu, ka Tomijs ir izaudzis par visnotaļ pievilcīgu jaunekli.
   – Mammu! – Izklausījās, ka Breidens ir patiešām šokēts. Viņa sāka runāt klusāk. – Breiden, manu dārgo zēn! Ja tu vēlies īstu mīlestību, kāpēc tad nepaskaties apkārt tepat?
   Varbūt vietā, kas ir pavisam tuvu mājām?
   Breidens atbalstīja galvu pret dīvāna spilvenu. – Ne jau Halija. Lūdzu, saki man, ka negrasies to visu sākt no gala!
   Halija ir jauka meitene. Viņa smagi strādā un ir ļoti izturīga, ja reiz spējusi paciest visas tās sāpes, ko ģimene viņai sagādājusi. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa kādam vīrietim reiz kļūs par brīnišķīgu sievu un dzemdēs pulciņu bērnu, kuri allaž dabūs, ko vēlēsies.
   – Tas noteikti ir labāk par sievu, kura allaž no tevis dabūs, ko vēlēsies! – noteica viņa māte un jau slējās kājās, taču dēls satvēra viņu aiz rokas.
   – Piedod, mammu! Es ļoti atvainojos par visu šo! – Viņš ar roku norādīja uz apārt izmētātajām tukšajām paciņām, taču arī par to, ka nespēja atgriezties savā birojā, kur nāktos sastapties ar kādreiz mīļoto sievieti, kas tagad ir kopā ar vienu no partneriem. Viņš bija dzirdējis, ka tagad viņa jau pirkstā nēsājot piecu karātu briljanta gredzenu. – Es zinu, ka tu mīli Haliju, – viņš teica. – Viņa bija tev kā meita, kuras tev pašai nav, un ļoti iespējams, ka tieši tā arī ir problēma. Es viņu uztveru tikai kā māsu.
   Māte piemiedza acis. – Vai patiešām tā ir? Vakar, kad Šellija izgāja ārā un viņai mugurā bija tik maz drānu, ka nepietiktu pat kabatlakatiņam, es vienīgo reizi šajā nedēļā redzēju tevi pieceļamies no dīvāna. Vai arī viņa ir tev kā māsa?
   – Mammu, es lūdzu, esi nu saprātīga! Šellija ir tik seksīga, ka spētu apturēt pat satiksmes plūsmu.
   – Halija arī ir ļoti jauka meitene. Un pats svarīgākais ir tas, ka viņai ir sirds. Viņai rūp citi cilvēki!
   – Jā, tas ir tiesa. – Viņš mazliet pasmaidīja. – Man gribētos Halijas sirdi ielikt Šellijas augumā.
   Māte Breidenam nesmaidīja. – Es tev pateikšu, ko tu darīsi. Un tas nav nekāds lūgums. Tu piecelsies, nomazgāsies un noskūsies, bet pēc tam iesaistīsies pārrunās, kļūsi par vidutāju, iesniegsi lietu tiesā vai pasāksi vēl kaut ko, bet darīsi visu, kas nepieciešams, lai Halijai palīdzētu. – Breidens jau pavēra muti, lai iebilstu, taču māte vēl nebija beigusi runāt: – Un teikšu tev vēl kaut ko. Tu par šo pakalpojumu no viņas neņemsi ne peniju!
   Viņš paraudzījās savas mātes sejā. Tieši tā viņa mēdza izskatīties, kad neskaitāmas reizes bija sacījusi, lai viņš salasa savas rotaļlietas, bet viņš joprojām nebija to izdarījis. Breidens nezināja, kas notiktu, ja viņš pēc šāda skatiena nepakļautos, jo viņš neko tādu nekad vēl neatļāvās. – Jā. – Tas bija viss, ko viņš pateica.
   Vestbrukas kundze īsi pamāja ar galvu un piecēlās. – Man ir tāds šampūns, ko lietoja tavs tēvs. Nelieto savu jaunmodīgo. Tevi jādabū tīru. – Viņa aizgāja uz virtuvi.
   Breidens izvalbīja acis, izrāpās no dīvāna un devās augšup pa kāpnēm uz vannas istabu, visu laiku murminādams: – Sasodīts, Halij! – Viņš baidījās no šīs sievietes skatiena, no tā, kā viņa lūkojās ar pielūgsmes pilnām acīm, kuras alka pēc kaut viena laipna vārda. Un mātes pārmetumi par to, ka viņš nerūpējoties par Halijas labumu, bija ļoti netaisni! Visu Halijas dzīvi viņš bija meiteni uzraudzījis!
   Atgriezis ūdens krānu, Breidens pasmaidīja, jo atcerējās Šelliju bikini peldkostīmā. Iepriekšējā dienā vai puse apkaimes noraudzījās, kā viņa liecas pie puķēm. Breidens nezināja, kas šajā reizē bija noticis māsu attiecībās, taču ne mirkli nešaubījās, ka tā bijusi Šellijas vaina. Viņa allaž bija izlutināta neliete, kura itin bieži slepus plānoja un īstenoja dažādas neģēlības, kas gandrīz vienmēr bija virzītas pret Haliju.
   Dienā, kad “Zāra viņu pameta” – tā apgalvoja māte – , Breidens ieradās mājās un tūdaļ nojauta, ka Šellijai padomā kaut kas nelāgs. Viņa bija sēdējusi virtuvē kopā ar Breidena māti, saldi dūdojusi un izlūgusies, lai vecā kundze aizdod viņai tējas servīzi un apvaicājusies, kur tuvumā varētu iegādāties kaut ko garšīgu pie tējas. Likās, ka viņa grasās uzņemt kādu svarīgu viesi.
   Tobrīd Breidens jutās pārāk nožēlojami, lai rādītos viņai acīs, tomēr pat savā dziļajā izmisumā un nelaimē bija sapratis – kaut kas nav īsti labi. Lai kāda būtu Šellija, vienu par viņu varēja sacīt pilnīgi droši – viņa bija pārliecināta, ka vīrieši uz pasaules atrodas tikai tālab, lai viņai pakalpotu, un nekādā ziņā ne citādi. “Kādēļ gan šā viena cilvēka pēc viņa tik ļoti nopūlējās?” Breidena mātei Šellija nosauca tikai vīrieša vārdu, bet Breidens zināja, ka viņš ir slavens arhitekts. “Kāpēc gan šim cilvēkam būtu jāapciemo Šellija?” Breidens brīnījās.
   Lai nu ko, bet iesaistīties jelkādos Šellijas darījumos Breidens nevēlējās, tomēr uzskatīja, ka Halijai būtu jāzina par notiekošo. Dienā, kad Šellijas viesim vajadzēja ierasties, Breidens izstūma atkritumu konteineru ietves malā pie mājas un pamanīja Haliju skrienam iekšā un ārā no mājas, liekam dažādas mantas automašīnas bagāžniekā. Varbūt viņam nevajadzēja iejaukties, taču viņš tomēr to izdarīja. Breidens gāja pāri ielai, vēlēdamies Haliju brīdināt, tomēr baidījās to darīt. Galu galā viņš, piepeša impulsa vadīts, no Halijas lielās somas izņēma kādu aploksni, jo izskatījās, ka tajā varēja būt svarīgi dokumenti. Šo aploksni viņš aizbāza aiz mājas durvīm. Kad Halija aizbrauks turp, kur nu bija paredzējusi, tad pamanīs, ka aploksnes nav, un droši vien atgriezīsies tai pakaļ. Un tad varbūt viņa uzzinās, kas Šellijai padomā.
   Breidens iznāca no dušas un sāka prātot par to, vai viņam vajadzētu aiziet pie Šellijas. “Es varētu noklausīties visu notikušā atstāstu no Šellijas viedokļa.” Tomēr viņu biedēja iesaistīšanās drāmā. “Ja Šellija neizskatītos tā, kā viņa izskatās, neviens ar viņu nevēlētos saistīties. Bet… kā reaģētu Zāra, ja es birojā parādītos kopā ar tādu meiteni kā Šellija? Kurpēs uz augstiem papēžiem viņa ir apmēram sešas pēdas gara. Skaistas augstpapēžu kurpes un kostīms. Varbūt kaut kas no Chanel.”
   Jo vairāk Breidens domāja par šo ieceri, jo vairāk viņam tā patika. Ja tas, ko Šellija šajā reizē izdarījusi, varētu novest viņu cietumā, tad viņa būs Breidenam parādā par to, ka viņš to nepieļaus. “Divi zaķi ar vienu šāvienu,” viņš nosprieda un sāka skūties. “Vai varbūt tas izteiciens bija citāds?” Lai kā tas arī būtu, viņš nespēja ne sagaidīt, kad ieraudzīs Zāras seju brīdī, kad viņš ieradīsies kopā ar Šelliju.
   Pamodusies Halija paskatījās uz pulksteni. Bija bez piecām minūtēm divi naktī. Ap šo laiku parasti Džeimiju sāka vajāt viņa ļaunie tumsas dēmoni. Izkāpusi no gultas, Halija nosprieda, ka tad, kad viņai būs bērni, viņa būs jau sagatavojusies bezmiega naktīm.
   Halija ieslēdza lampiņu nevis istabā, bet Džeimija vannas istabā, lai niecīgā gaismiņa netraucētu gulošo, bet viņš būtu saskatāms. Viņa bija ieradusies īstajā laikā, jo viņš jau sāka svaidīties no vieniem sāniem uz otriem. Halija uzlika rokas Džeimijam uz pleciem, tomēr nebija tik spēcīga, lai noturēu viņu uz vietas. Piepeši Halija iedomājās stāstu par mājā mītošajiem spokiem un visu, kas ar tiem saistījās. “Ja nu Džeimija Īstās mīlestības vārdā nosaukšana būtu labākais nomierināšanas līdzeklis? Varbūt šie murgi Džeimiju moka tieši tālab, ka viņš ļoti ilgojas pēc savas Valērijas?” Tomēr, kad Halija izrunāja šo vārdu, viss kļuva tikai ļaunāk. Viņš svaidījās vēl spēcīgāk un sāka vaidēt skaļāk, turklāt pacēla rokas un, it kā aizsargājoties, pūlējās aizsegt seju.
   – Tā esmu es, Halija, – viņa skaļi teica. – Vai atceries? Halija un Nantaketa, un tavas kājas atveseļošana. Un Tods.
   Neaizmirsti par viņu!
   Likās, ka šie atgādinājumi Džeimiju mazliet nomierināja. Viņš pārtrauca svaidīšanos no vieniem sāniem uz otriem, tomēr joprojām bija ārkārtīgi saspringts. Halija pārliecās Džeimijam pāri un atglauda matus viņam no pieres. – Tagad tu esi drošībā, – viņa čukstēja. – Guli vien.
   Kad Džeimijs aprima, Halija sāka palēnām kāpties atpakaļ, taču piepeši vīrieša roka satvēra viņas kailo kāju. – Ak nē, tu nedrīksti… – viņa noteica, bet tad pasmaidīja. Kā izskatījās, viņš negrasījās Haliju palaist bez nu jau ierastā skūpsta pirms miega.
   Viņa satvēra plaukstās Džeimija seju un noskūpstīja viņu. Kad skūpsts atkal kļuva kaislīgāks un vīrieša rokas vilka Haliju gultā, viņa paspēra soli atpakaļ un paraudzījās uz Džeimiju. Ar katru dienu un katru minūti viņai Džeimijs patika aizvien vairāk. “Un kas tālāk? Kad kāja būs vesela, viņš aiztrauksies projām kopā ar meiteni, kura pēc izskata līdzināsies Šellijai? Brīnišķīgi, bagāti, gara auguma puiši, kas dzīvi pavada, steidzoties no vienas izklaides vietas uz citu, nesaistās ar mazām apaļīgām fizioterapeitēm. Viņi izbauda īsu dēku un tad dodas tālāk. Nē!” Halija nodomāja. Viņa savu sirdi jau bija atdevusi cilvēkam, kurš laikam taču nespēja viņā saskatīt neko citu, kā vien mazu meiteni, kura dzīvo pretējā ielas pusē.
   Džeimijs gulēja mierīgi, un nu Halija varēja atgriezties pati savā gultā. Ejot pa tumsas ieskauto māju, viņa prātoja: “Spoki man neparādījās tāpēc, ka es savu Īsto mīlestību jau esmu atradusi.” Halija domāja par Breidenu, par laiku, kas aizritējis, dzīvojot viņam kaimiņos. Breidens bija sešus gadus vecāks par Haliju, un viņa puisi vairāk apbrīnoja no tāluma. Viņš vienmēr bija tāds… jā, iespaidīgs. Labākais atlēts, saņēma visaugstākās atzīmes, tika ievēlēts par izlaiduma balles karali. Hārvardā viņš iestājās ar daļēju stipendiju, viņam bija lieliskas sekmes, un pēc tam viņš tika pieņemts darbā vienā no slavenākajām juristu firmām. Īsts Zelta puisēns.
   Halija ierāpās gultā un joprojām domāja par Breidenu, par vīrieti, pēc kura alka vairāk par citiem – šo neprātīgo vēlmi bija iedrošinājusi Breidena māte. Tomēr Halija zināja, ka Breidens viņā saskata vien mazu meiteni, kura vienmēr atrodas viņa mājas tuvumā.
   Viņš allaž likās gan gudrs, gan laipns. Reizēm, kad viņš atgriezās no sporta nodarbībām, Halija kopā ar viņa māti sēdēja virtuvē un ēda cepumus, bet viņas acis bija saraudātas sarkanas. – Ko tad atkal šī tev nodarījusi? – Breidens vaicāja, paņēmis sauju cepumu, lai dotos uz savu istabu. Viņš zināja, ka Šellija vienmēr ir visu Halijas nelaimju cēlonis.
   “Salauza manu datoru,” Halija atbildēja. Vai citreiz: “Iztērēja naudu, ko es biju sakrājusi.” Vai visbiežāk: “Es nevaru doties turp vai turp, jo jāpalīdz Šellijai tādā vai tādā ziņā.” Breidens, kurš allaž bija zinājis, ka vēlas kļūt par advokātu, atbildēja apmēram tā: “Vai gribi, lai uzrakstu līgumu un nosūtu viņu strādāt pie Sniega Karalienes?”
   Breidena jautājumi un viņa izgudrotie jokainie soda veidi vienmēr palīdzēja Halijai nejusties tik nožēlojami. Gadu gaitā viņi bija izdomājuši daudzas metodes, kā tikt galā ar Šelliju.
   – Mēs viņu varētu ievietot avatāra ķermenī, – Breidens reiz bija ierosinājis.
   – Viņa nemūžam nepierastu pie tik maza auguma, – Halija attrauca.
   Breidens smējās, jo avatāri bija apmēram vienpadsmit pēdas gari.
   Ja nu Halija patiešām bija sastapusi savu Īsto mīlestību, tad tam noteikti vajadzēja būt Breidenam.
   Nākamajā rītā Haliju pamodināja mobilā telefona zvana signāls. Vēl gluži miegaina viņa atbildēja un izdzirdēja Džērida balsi. – Atvainojos, ka zvanu tādā agrumā, bet es cenšos paspēt uz lidmašīnu, kas dodas projām no valsts.
   Džērids ātrumā pavēstīja Halijai, ka viņas draugs Breidens esot ar mieru uzņemties lietu.
   – Breidens piekrita? – Halija pārvaicāja, tad piecēlās sēdus, noklausījās visu, kas Džēridam bija sakāms, un uzdeva vēl dažus jautājumus. Džeimijs iekliboja istabā un apstājās pie gultas kājgaļa. – Protams, – Halija sacīja, – es tur būšu. Tev nav mašīnas, ko es varētu aizņemties, vai ne? Man šis tas jānokārto. Un kur es varētu iegādāties tīrīšanas līdzekļus? – Viņa klusēdama klausījās vairākas minūtes. – Labi. Liels paldies! Ceru, ka lidojums būs lielisks! – Viņa beidza sarunu un paraudzījās uz Džeimiju. – Mans draugs Breidens ir ar mieru nokārtot lietu ar manu pusmāsu. Viņš grasās uzrakstīt dažus dokumentus, kuros skaidri būs norādīts, kas kurai pieder. Un vēl Breidens parūpēsies par to, lai Šellija nekad vairs nemēģinātu uzsākt ķīviņus par manu naudu. – Halija nopūtās. – Man tas varētu būt kaut kas līdzīgs Neatkarības deklarācijai.
   Džeimijs apsēdās gultas malā. – Un tas Breidens tagad būs īsts varonis. Kā viņš izskatīsies tajā lielajā, plīvojošajā apmetnī?
   – Breidens izskatās labi jebkurā apģērbā. – Halija atstūma segu un izkāpa no gultas. – Un Džērids sacīja, ka es varu izmantot mašīnu, kas piederot kaut kādam Tobijam. – Halija aizgāja uz vannas istabu un aizvēra durvis. Kad viņa atgriezās, Džeimijs bija izstiepies viņas gultā, rokas salicis aiz galvas un raudzījās griestos.
   – Tobija ir meitene un precēsies ar manu brālēnu Greidonu, – viņš paskaidroja.
   – Vai tu esi ielūgts uz kāzām? – Halija vaicāja un paķēra džinsus.
   – Nē, bet krustmāte Džilija gan. Tās notiks citā valstī, bet mans tēvocis Maiks ir nolīdzis televīzijas ļaudis, tāpēc kāzu norisi varēs vērot gluži kā klātesot. Es varu sarunāt, lai viņš parūpētos, ka arī šeit tas ir iespējams, ja vēlies. Manuprāt, tās būs varen lielas kāzas.
   – Tas būtu jauki, – Halija sacīja. Viņa nostājās aiz vannas istabas durvīm, lai uzvilktu apakšveļu, džinsus un T kreklu, bet pēc tam atgriezās guļamistabā. – Vai tu būtu tik mīļš un pieceltos, lai varu saklāt gultu?
   – Nē, – Džeimijs atteica, joprojām skatīdamies griestos. – Pastāsti man kaut ko vairāk par Breidenu! Vai viņam var uzticēties?
   – Pilnībā. Viņš pazīst Šelliju un zina visu, ko viņa šo gadu laikā ir sastrādājusi, un man tas nāk par labu. Viņš neuzķersies uz Šellijas āķiem kā tu un visi pārējie pasaules vīrieši.
   – Ko? – Džeimijs piecēlās sēdus gultā. – Kā tad es esmu izpelnījies šādu apsūdzību? Es nekad neesmu sastapis tavu pusmāsu.
   – Nē, bet tu viņas fotogrāfijas glabā savā dienasgrāmatā. Kāpēc? Lai varētu par tām siekaloties? – Halija nepadomājusi izmeta un tad piebilda: – Tomēr tas nav svarīgi. Man jādabū mašīna, lai varu tikt uz veikalu “Flotes māja”. Man jānopērk ļoti daudzas lietas.
   Džeimijs izkāpa no gultas un paķēra kruķus tik ātri, ka gandrīz nokrita, tomēr pamanījās tikt priekšā Halijai, pirms viņa sasniedza kāpnes. – Tu nevari mani tā apvainot kādā nodarījumā un pēc tam vienkārši aiziet, kamēr es neesmu paguvis aizstāvēties.
   – Tev jāaizstāvas tikai tad, ja tev ir uzbrukts, bet tā nebija. Šellijas klātbūtnē visi vīrieši padara sevi par muļķiem. – Halija apstājās un mēģināja tikt viņam garām, nikni raudzīdamās uz viņu. – Kāpēc tu neesi sporta zālē un nemēģini vēl vairāk palielināt muskuļus?
   – Es labi gulēju un pamodos vēlu, – viņš noteica. – Un tagad tieku nepamatoti apsūdzēts nodarījumā, ko neesmu veicis. Jā, es sarakstījos elektroniskajā pastā ar tavu pusmāsu, taču domāju, ka tā esi tu.
   – Un tev ir dažas brīnišķīgas viņas fotogrāfijas. Lieliski. Un tagad, lūdzu, paej nost, lai es tieku projām. Man šodien ir ļoti daudz darāmā.
   – Ar mani? Kāja visnotaļ jūtas labi, mazliet gan sāp, taču es zinu, ka tu spēj tikt ar to galā. – Viņš veltīja Halijai divdomīgu smaidu.
   Viņa nikni palūkojās uz Džeimiju. – Manā dzīvē ir arī daudz kas cits, izņemot tevi. Pēc dažām dienām te ieradīsies mans draugs Breidens Vestbruks, un man gribētos, lai šī vieta izskatās pievilcīga. Es sapirkšu daudz dažādu tīrīšanas līdzekļu, atgriezīšos un izberzīšu tējas istabu. Breidens nav no tiem, kam varētu patikt tik noplukušas telpas.
   Vai tagad esi apmierināts un es varu iet?
   Džeimijs pat nepakustējās. – Un tu grasies to visu darīt viņa dēļ? Viena pati?
   – Jā. – Viņa cieši paraudzījās uz Džeimiju un būtu pat gatava apzvērēt, ka pamanījusi viņa acīs greizsirdību. – Es labprāt aicinātu tevi braukt līdzi, taču tu nevēlies izkustēties no šās vietas, tāpēc pieņemu, ka viss gulsies uz maniem pleciem. – Viņa pagriezās sāņus, paspraucās Džeimijam garām un steidzās lejup pa kāpnēm.
   – Es došos tev līdzi, – Džeimijs noteica.
   Halija puskāpnēs apstājās, tomēr nepagriezās pret viņu.
   – Vai tu sēdēsi pie stūres?
   – Nepārspīlēsim, – viņš noteica.
   Smaidīdama Halija kāpa lejup.
   Veikalā Halija galvenokārt uzmanību pievērsa tam, lai iegādātos visu nepieciešamo tīrīšanas darbiem, un centās nemanīt Džeimija nervozitāti.
   Pirms došanās projām Halija sagatavoja sarakstu un turklāt jutās pārliecināta, ka Džeimijs būs pārdomājis. Izskatījās, ka ideja par došanos ārā no īpašuma teritorijas liek viņam svīst. Halija sacīja: – Un neļauj man aizmirst, ka jāpiezvana Breidena mātei un jāpajautā recepte auzu cepumiem ar rozīnēm. Tie ir viņa mīļākie cepumi.
   Šī piezīme, kā likās, stiprināja Džeimija apņēmību tiktāl, lai kopā ar Haliju dotos pāri Kingsliju šķērsielai uz Džērida lielo māju. Džeimijs ārpusē pagaidīja, līdz Halija dabūja automašīnas atslēgas, un pēc tam abi gāja pa ceļu uz kādu nelielu namiņu pēc paša transportlīdzekļa. Brauciena laikā Džeimijs turējās braši, lai gan bija cieši pieķēries roku balstiem.
   Kad viņi nokļuva līdz veikalam, Halijas prātā nemitējās vaicājums: “Džeims Maikl Tegert, kas gan patiesībā ar tevi atgadījies?”
   Tīrīšanas līdzekļi atradās tālākajā tirdzniecības telpas stūrī. Tiklīdz viņi tika atklātā vietā, kur nebija pārāk daudz citu cilvēku, Džeimijs redzami nomierinājās un piepildīja lielos iepirkumu ratus līdz malām. Pa ceļam uz kasi viņi vēl paņēma arī putekļusūcēju un daudzus nomaināmos maisiņus.
   Kad Džeimijs uzstāja, ka par visu samaksās, Halija kaismīgi iebilda. – Ļauj man! Es vēlos kaut vai šādi pārspēt Visvareno Breidenu, – Džeimijs nočukstēja, pastiepdams uz priekšu savu kredītkarti.
   Viņi devās atpakaļceļā, bet Halijai jau reiba galva no tā, cik ļoti izsalkusi viņa jutās. Viņa iestūrēja automašīnu stāvlaukumā pie restorāna “Dūnu pārsla”. Džeimijs gandrīz nebija pielaužams tajā ieiet, tomēr piekāpās un izvēlējās galdiņu telpas noslēgtajā stūrī, nevis kādu no tiem, kas bija izvietoti pie loga.
   Viņi pasūtīja biezas tunča sviestmaizes, un Džeimijs vēl arī daudzus virtuļus līdzņemšanai. Pa ceļam uz automašīnu viņš piedāvāja Halijai vienu no tiem. – Breidenam nepatīk resnas sievietes, – viņa sacīja.
   – Tu taču neesi resna, – Džeimijs iebilda. – Un, ja vīrietim nepatīk tas, kā tu izskaties, var droši sacīt, ka viņam vispār nepatīk sievietes.
   – Tu patiešām esi jauks. – Viņa pasmaidīja un sacīja: – Ak, nē! Kā es tagad tikšu ārā no turienes? – Automobilim, ko Halija bija aizņēmusies, abās pusēs stāvēja kravas transportlīdzekļi, turklāt abi novietoti iesāņus, veidojot leņķi. Vadītāja pusē bija šaura vietiņa, lai Halija varētu iespraukties pie stūres. – Mums nāksies gaidīt, kamēr viens no viņiem dosies projām.
   – Iedod atslēgas man, – sacīja Džeimijs un sniedza Halijai kruķus. Viņš atvēra durvis, cik plaši vien spēja, un kaut kā iedabūja savu prāvo augumu vadītāja vietā.
   Halija pakāpās malā, un Džeimijs veikli izmanevrēja automašīnu no stāvvietas. Viņa nolika Džeimija kruķus uz aizmugures sēdekļa, bet pati iekārtojās priekšējā pasažiera vietā. – Vai tu atceries ceļu uz mājām?
   – Atceros, – viņš atbildēja, tomēr uz ceļa pagrieza automašīnu pa labi, lai gan vajadzēja doties uz kreiso pusi.
   – Kurp tu brauc?
   – Patiesībā man gluži vienkārši patīk šī sajūta pie stūres. Vai tev ir iebildumi?
   – Nekādā ziņā, – viņa atteica un atzvila sēdeklī. Automašīnas cimdu nodalījumā atradās Nantaketas karte, tāpēc Halija varēja izstāstīt, kur jānogriežas – visu rītu abi pavadīja, izpētīdami salu. Džeimijam, vadot automašīnu, nācās izmantot kreiso kāju, taču viņam tas padevās itin viegli.
   Atpakaļceļā viņi iegriezās Bārtleta saimniecībā, lai nopirktu lielu daudzumu pārtikas. Džeimijs nevēlējās tajā ieiet, bet piekāpās, kad Halija pateica, ka nespējot atcerēties Breidena iemīļotāko siera šķirni.
   – Tu to dari tīšām, vai ne? – viņš vaicāja.
   – Jā. Nākamreiz mēs dosimies turp. – Viņa norādīja uz lielu siltumnīcu, kurā bija daudz stādu.
   – Es minēšu. Breidenam ļoti patīk puķes. Vai viņiem ir kaut kas tāds, kas piestāvētu viņa supervaroņa mantijai?
   – Man liekas, ka vairāk jāskatās, lai tās piestāvētu viņa acīm. – Ieraudzījusi Džeimija grimasi, Halija iesmējās. Neviens no viņas puišiem nebija izrādījis greizsirdību, un tagad viņai patika izbaudīt šo sajūtu. “Protams, Džeimijs nav mans puisis, bet man vienalga patīk viņu ķircināt.”
   Kad viņi atgriezās mājās, virtuves galds bija nokrauts ar Īditas tējas gardumiem. Šajā reizē tie visi bija saldumi – nelielas kokosa kūciņas, kas izdekorētas ar sīkām meža zemenītēm, mazas ābolmaizītes, kā arī mīksto piparkūku četrstūrīši ar ābolu un vīnogu gabaliņiem.
   – Varu saderēt, ka Īdita dzirdēja, kā viņas vedekla mūs bargi sarāja, un šī ir viņas atvainošanās, – Halija noteica.
   – Lai kāds būtu iemesls, man šī sieviete ir mīļa. Es esmu izbadējies. Pagaršo! – Viņš pasniedza Halijai minikūciņu, kas bija izdekorēta ar sarkaniem, gataviem ķiršiem.
   Halija aizgriezās. – Domāju, ka es labāk apēdīšu tikai salātus.
   Džeimijs novaidējās. – Nē, tikai ne atkal tas bruņinieks plandošā mantijā! Vai tu maz zini, ka esi zaudējusi svaru, kopš ieradies šeit?
   – Tas taču ir smieklīgi! Īditas smalkmaizītes un kūkas ir vienas vienīgas kalorijas!
   – Kas tad ir tas? – viņš pavaicāja, aizlika pirkstu aiz Halijas džinsu jostas un papleta bikses uz priekšu, atklādams brīvu vietu pāris collu platumā.
   Patiešām drēbes Halijai bija kļuvušas mazliet par lielu. Viņai bija licies, ka pārāk maz dzer ūdeni, taču varbūt tas nemaz nebija īstais iemesls.
   – Palausies Hārtlija, – Džeimijs teica. – Dienā tu trenējies, tu iztērē ļoti daudz enerģijas, strādājot ar mani, un līdz ar to sadedzini vairāk kaloriju, nekā uzņem. Turklāt šovakar mums paredzēts…
   – Es padodos, – Halija noteica, paņēma šokolādes kūciņu un apēda vienā kumosā. – Dievīga! – Viņa apsēdās un salēja tasēs tēju.
   Kā parasti viņi apēda visu. Pēc tam abi nomazgāja traukus un, mazliet dramatizējot gaidāmo pasākumu, devās pie divvērtņu durvīm, kas veda uz tējas istabu.
   – Varbūt tavi spoki visu jau būs satīrījuši pa nakti, – Džeimijs sacīja, tomēr telpā viss bija tieši tā, kā viņi atstājuši. Patiesību sakot, spožākā gaismā istaba izskatījās sliktāk. Zirnekļu tīkli bija tik biezi, ka gandrīz līdzinājās apavu ādai, un gaiss bija smags no putekļu mākoņiem, kas virpuļoja apkārt.
   – Tad nu tā, – ierunājās Halija, – man liekas, ka visas mazgājamās lietas jāiznes ārā un iesākumam jānoskalo ar šļūteni. To, kas paliks iekšā, iztīrīsim ar putekļusūcēju un pēc tam pārējo noslaucīsim.
   – Labs plāns, – Džeimijs piekrita. Paņēmuši visu nepieciešamo no automašīnas, viņi ķērās pie darba. Viņi uzlika baltas aizsargmaskas, atvēra visus logus un durvis. Halija grēdu pēc grēdas nesa traukus uz virtuvi un mazgāja, bet Džeimijs tīrīja pieliekamo.
   Iesākumā abi strādāja klusēdami, taču pamazām sāka risināties saruna. Džeimijs uzdeva Halijai daudzus jautājumus par viņas dzīvi. Gluži tāpat kā iepriekš, viņa stāstīja tikai par to laiku, kad tēvs vēl nebija apprecējies ar Rūbiju.
   – Es kaut ko nesaprotu, – Džeimijs sacīja un pacēla masku uz augšu. – Tu teici, ka tavs tētis lielāko laika daļu bija projām no mājām un galvenokārt viņa darbs saistījās ar Floridu; kad tavi vecvecāki aizbrauca, kāpēc tu nedevies viņiem līdzi? Kāpēc paliki ar savu pamāti, kuru tikpat kā nemaz nepazini?
   – Es gribēju braukt pie viņiem. Vecvecāki lūdzās, lai tētis ļauj man braukt, bet Rūbija pateica, ka Šellijai esot vajadzīga lielā māsa. Tobrīd tētis vēl bija kā neprātīgs Rūbijas dēļ, tāpēc viņš piekrita un teica, ka es nedrīkstot braukt. – Viņa īsi iesmējās. – Reizēm man bija sajūta, ka tikšu izmantota kā ķermeņa daļu donore. Par manu galveno dzīves uzdevumu kļuva “palīdzēt Šellijai”. Palīdzēšana pusmāsai kļuva svarīgāka par mācībām skolā, par manu sabiedrisko dzīvi, par visu pārējo… – Halija paraudzījās uz Džeimiju un pamanīja raizes viņa sejā. – Tagad tev manis ir žēl?
   – Es neuzticos žēlumam, – Džeimijs atteica. – Es to nemēdzu pieņemt un nemēdzu izrādīt.
   – Laba filosofija, – Halija atbildēja. – Reizēm viss vienkārši jāpieņem tā, kā tas ir, un jādzīvo tālāk.
   – Pilnībā piekrītu, – Džeimijs sacīja, un viņi uzsmaidīja viens otram.

Astotā nodaļa

   Sešos vakarā Halijai iznāca nepatīkama saskriešanās ar vienu no daudzajiem šo telpu apdzīvojošajiem zirnekļiem, un Džeimijs – kā jau galantam vīrietim piedien – izglāba viņas dzīvību. Vismaz viņš pats šo gadījumu raksturoja tieši tā. Kad Džeimijs sacīja, ka tagad ir pelnījis varoņa mantiju, Halija iesmējās.
   Viņi bija netīri un pamatīgi noguruši, taču darbs pusdienas garumā nebija veltīgs. Izgājuši cauri daļēji izberztajam pieliekamajam un nonākuši gaišajā virtuvē, viņi paraudzījās uz sevi, un abiem sanāca smiekli.
   – Mums jāiet augšā un jānomazgājas, jāpārģērbjas, bet pēc tam jānāk atpakaļ, lai civilizēti ieturētu vakariņas, – Halija sacīja.
   – Kas tu esi? Vai Montgomerija? – Džeimijs ievaicājās, piegājis pie virtuves izlietnes, uzrotījis piedurknes un sācis ziepēt rokas un seju.
   – Tev nāksies paskaidrot šo to par saviem radiniekiem, lai es varētu saprast šādus komentārus. – Halija piegāja pie milzīgās izlietnes otras puses un paņēma ziepes no Džeimija. Lai cik ļoti viņai gribējās atkal tapt tīrai, prātā pirmo vietu tomēr ieņēma darbs. Viņa vēl nekad iepriekš nebija redzējusi Džeimija kailos apakšdelmus, tāpēc nespēja turēties pretī vēlmei paslepšus uzmest tiem aci. Pār Džeimija kreiso roku stiepās gara rēta, bet trīs mazākas bija skaidri saskatāmas uz labās rokas delnas locītavas.
   Pamanījis, ka Halija viņu vēro, Džeimijs aizgriezās un ātri paķēra dvieli.
   – Montgomeriji, – viņš sacīja, it kā šī nelielā starpgadījuma nemaz nebūtu bijis, – ir piedzimuši ar salātu dakšiņu rokās. – Viņš no ledusskapja izņēma trauku ar vistu. – Mājās viņi lieto īstas salvetes, kuras kāds ir izmazgājis un pat izgludinājis.
   – Izklausās pēc īstiem nezvēriem, – Halija pateica bez smaida sejā.
   – Tam viņi ir pārāk izsmalcināti. Mamma teic, ka ir divas ģimenes, ir Skaistuļi un Briesmoņi. Uzmini, kurš ir kurš?
   Džeimija rokas un seja bija tīras, taču mati un kakls bija notraipīti ar sviedriem un netīrumiem un viņa biezās drānas bija netīras.
   – Es nezinu, – Halija sacīja un sarauca pieri, mēģinādama izlemt, – tu esi tāds… visai jauks.
   Džeimijs iesmējās, noliecās pie Halijas un noskūpstīja viņas kaklu. – Tu esi… – Viņš piepeši aprāvās, jo nespēja īsti skaidri parunāt. – Man ir tāda sajūta, ka mute pilna ar zirnekļu tīkliem.
   – Tā tev būs laba mācība, – viņa noteica un pārlaida dvieli sev pār kaklu. – Vai tu grasies dalīties šajā maltītē ar mani?
   Kad viņi bija paēduši, piezvanīja Tods, un kā ierasts, Džeimijs vēlējās parunāt ar brāli privātā telpā. Kad viņš devās projām, Halija saklausīja, kā viņš stāsta, ka ir sēdējis pie automašīnas stūres. – Jā, to panāca Halija, – Džeimijs piebilda.
   Halija smaidīja. Viņai bija tāda sajūta, ka visas smagās mācību naktis nu ir atmaksājušās. Arī virtuves uzkopšana ritēja raitāk.
   Vēlāk pēc garas, karstas dušas, Halija agri aizgāja gulēt. Viņai jau bija kļuvis par paradumu mosties ap pulksten diviem naktī. Kādu mirkli viņai likās, ka Džeimijs ir ticis pāri saviem nakts murgiem, bet, saklausījusi pirmo vaidu, Halija jau atradās viņam blakus. Sāka veidoties zināma kārtība, kādā Džeimiju mierināt. Viņa sacīja, ka Džeimijam nekas nedraud, ka viņš ir drošībā. Palīdzēja arī pašas un Toda vārda pieminēšana. Bet vislabāk Džeimiju nomierināja skūpsti.
   Jau pēc dažām minūtēm viņš bija aprimis, pagriezies uz sāniem un gulēja pavisam rāmi.
   Halija jau grasījās doties atpakaļ uz savu istabu, tomēr vēl mirkli uzkavējās un noglāstīja Džeimija matus. – Pastāsti man, kas ar tevi notika, – viņa klusītēm sacīja. – Pasaki, ko esi pārcietis un kas tevi tik ļoti ir pārvērtis. – Tikai klusums bija atbilde, un viņa devās atpakaļ uz savu istabu.
   Kad Halija nākamajā rītā pamodās, Džeimijs jau bija ķēries pie darba. Viņa apģērbās un devās uz virtuvi, kur jau gaidīja lieliskas brokastis. Uz galda bija siers, smalkmaizītes, cieti vārītas olas. Izskatījās, ka Īdita šoreiz viņus apciemojusi jau pavisam agri.
   Halija atvēra durvis uz pieliekamo, taču tā bija kļūdaina rīcība. Gaisā uzvilnīja putekļi. Viņa sāka klepot un ar roku gainīja putekļus. – Cik ilgi tu jau te strādā? – viņa vaicāja Džeimijam, kuram bija pilnas rokas ar alvas veidnēm dzīvnieku fromās.
   – Es sāku, kad vēl nebija uzaususi diena, – viņš atbildēja. – Varēja būt ap četriem no rīta.
   Jau grasīdamās paust izbrīnu, Halija pamanīja Džeimija acīs pazibam viltīgas uguntiņas.
   – Atnāci pirms kādām desmit minūtēm, ko? – viņa noteica un sāka smieties.
   – Es laikam sacītu, ka astoņas. Vai paēdi?
   – Tikko sāku. Nāc, tēja ir karsta.
   Pēc brokastīm viņi atkal pievērsās tīrīšanai. Pieliekamajā viņi atrada daudzas fascinējošas lietas. Priekšmeti bija sakrauti trijās rindās, un likās, ka to vecums attiecināms uz visiem gadiem kopš jauno sieviešu nāves. Turpat bija dzelzs podi un koka instrumenti, kā arī ierīces, kas likās nākušas no Viktorijas laikmeta. Priekšpusē atradās ēdiena gatavošanas piederumi, kādus lietoja pēc Otrā pasaules kara. Bija pat dažas pārtikas kartītes.
   – Man liekas, mums vajadzētu sazināties ar Vaļu medību muzeju un uzaicināt kādu atnākt un apskatīt šīs lietas. – Viņiem priekšā uz zālē izklāta palaga atradās prāvs skaits artefaktu, ko viņi bija notīrījuši. Lielākoties viņiem nebija ne jausmas, kā tos sauc un kā tie savulaik lietoti. – Vai varbūt mums vajadzētu piezvanīt doktoram Hantlijam uz Nantaketas Vēstures biedrību.
   – Vai tu patiešām tā domā? – Džeimijs pārvaicāja. – Vai tad viņš neteica, ka “Tējas dāmām” kuģotāji veda dāvanas?
   Tātad visas šīs mantas pieder viņām.
   – Tavuprāt, mums tas viss jānoliek atpakaļ, vai ne?
   – Tas ir variants, – Džeimijs noteica.
   Halija viņu vēroja. – Tu izliecies, ka netici viņām, tomēr uzskati, ka viņas ir tie spoki, vai ne?
   – Man gribētos domāt, ka pasaulē ir kaut kas vairāk nekā tikai nāves nenovēršamība. – Džeimijs paraudzījās uz Haliju, un vīrieša acīs viņa pamanīja kādu dziļu tukšumu, kas piepeši izpletās starp viņiem. Taču jau pēc mirkļa tas bija pazudis.
   “Viņš zina, kas ir nāve. Viņš ir to sajutis,” Halija secināja.
   Jau nākamajā sekundē Džeimijs atkal kļuva par vieglprātīgo puisi, kurš šaudās pa pasauli no vienas ballītes uz otru.
   – Kas tev… – viņa iesāka, bet apklusa.
   – Vai esi gatava atkal stāties tam pretī? – viņš vaicāja.
   Bija skaidri redzams, ka Džeimijs nevēlas runāt par nopietnām lietām.
   – Vai ķersimies klāt pēdējai rindai? – Viņa nopētīja Džeimiju no galvas līdz kājām. Biezais treniņtērps, kas bija viņam mugurā, bija piesvīdis un putekļains. – Ja spēšu paciest tavu nelāgo aromātu, tad jā.
   Džeimijs paraudzījās uz sevi. – Tev taisnība. Es atgriezīšos pēc dažām minūtēm. – Halija noskatījās, kā Džeimijs ieiet mājā, bet pēc tam apsēdās zālē un sāka tīrīt vēl citas senās virtuves lietas, kas bija iznestas ārā. Tur bija pusducis jauku baltu keramikas formiņu, kas, pēc Halijas domām, paredzētas saldējuma pagatavošanai. Formiņu dibenā bija augļu un ziedu raksts. Vienu viņa iemērca spainī ar siltu ziepjūdeni un sāka mazgāt.
   Viņa prātoja par to, vai viņas sencis Līlends Hārtlijs arī bija šīm formiņām pieskāries. Pēc tam viņas domas aizklīda līdz tai tālajai kāzu dienai, kad divas jaunās sievietes saslima ar drudzi un jau pēc nedēļas bija mirušas.
   “Kādas gan viņas bija?” Halija sprieda. “Vai viņām bija nākotnes sapņi? Vai Džuliāna un Līlends plānoja dzīvot Nantaketā? Vai viņi bija izlēmuši pārcelties uz viņa māju Bostonā? Un, ja viņi bija izlēmuši aizbraukt, kas būtu ar Hiacinti? Vai aizbrauktu arī viņa? Nē,” Halija noraidīja šādu iespēju. “Hiacinte paliktu pie tēva. Tas kāzu dienu padarītu vielīdz priecīgu un skumju.”
   Halija bija tik ļoti iegrimusi prātojumos, ka pat nedzirdēja, ka atgriezies Džeimijs.
   – Vai tā ir labāk? – viņš vaicāja, stāvēdams dažas pēdas atstatu.
   Smaidīdama Halija paraudzījās uz viņu, bet smaids sastinga viņai sejā. Džeimijs bija pārģērbies. Joprojām drānas nosedza visu, taču tagad viņam mugurā bija plānāks tērps, kas bija paredzēts skriešanai. Šis krekls ar garām piedurknēm viņam derēja labi, izcēla lieliski veidotos muskuļus. Bikses bija gana vaļīgas, lai apsegtu šinu, bet arī gana pieguļošas, lai nenoslēptu stingros kāju muskuļus. Pat supermens apskaustu šādu augumu!
   Džeimija sejā Halija pamanīja pašapmierinātu izteiksmi.
   Viņš neapšaubāmi apzinājās, cik lieliski izskatās.
   Lai attaptos no pārsteiguma un atkal kļūtu par bezkaislīgu profesionāli, Halijai nācās aizgriezties uz pietiekami ilgu brīdi. – Tev šajās drēbēs nebūs tik karsti, – viņa gluži nopietni sacīja. – Vai esi gatavs atsākt darbu?
   Smīns Džeimija sejā pārvērtās par drūmu izteiksmi, un viņš pakāpās atpakaļ. – Jā, katrā ziņā. – Izskatījās, ka Džeimijs ir mazliet vīlies, tomēr devās atpakaļ uz māju.
   Halija cēlās kājās, lai viņam sekotu, bet izslējusies saprata, ka ceļgali kļuvuši gluži ļengani un augumu pārņēmis savāds karstums. Viņa atspiedās pret mājas stūri un pūlējās nomierināties. Džeimijs Tegerts līdzinājās filmzvaigznei vai profesionālam atlētam, visiem tiem vīriešiem, par kuriem viņa kādreiz jūsmojusi vai meitenīgi ķiķinājusi. Viņš bija pat labāks par viņiem visiem. Šā cilvēka skaistā seja un lieliskais augums… Halijai tik ļoti gribējās viņam pieskarties! Līdz sāpēm gribējās pieskarties… Viņa vēlējās piekļaut lūpas viņa augumam.
   Džeimijs pavērās atpakaļ un pamanīja, ka Halija atspiedusies pret mājas stūri. – Ja jūties pārlieku nogurusi, lai tīrīšanu pabeigtu, es to izdarīšu!
   – Nē, nē, – viņa liedzās un atvirzījās no sava balsta. – Kas mums tagad jādara?
   – Tu varētu uzrāpties uz kāpnēm un noņemt mantas no augšējā plaukta.
   – Labi, – Halija atteica, un Džeimijs iegāja mājā. Halija spēra soli tuvāk durvīm, bet tad pamanīja jauno šļūteni ar uzgali, ko viņi bija iegādājušies. Viņa to paņēma un iešļāca sev sejā ledusaukstu ūdeni. Viņa jutās tā, ka mierīgi varētu ienirt āliņģī un mirklī uzkarsēt aizsalušo dīķi.
   – Nāc taču, Hārtlija! – Džeimijs sauca no mājas, un viņa paklausīgi devās turp.
   Kad ievibrējās Džeimija mobilais telefons, viņš izņēma to no kabatas un ieskatījās ekrāniņā. “Man ir informācija,” vēstīja Tods.
   Džeimijs paraudzījās uz Haliju. Viņa sēdēja uz grīdas un mazgāja tējas galdiņu kājas. Kad Džeimijs paskaidroja, ka jāpiezvana brālim, viņa pat nepacēla galvu un tikai pamāja ar roku.
   Izgājis no mājas, Džeimijs piezvanīja Todam. – Ko tu esi uzzinājis?
   – Es tevis dēļ zaudēšu darbu, jo paņēmu brīvu un aizbraucu uz Bostonu, lai veiktu izmeklēšanu tavā uzdevumā.
   – Ar ko tu runāji? – Džeimijs vaicāja.
   – Un kur tad palika “Paldies, Tod, tu esi labākais brālis, kāds vispār jelkad bijis pasaulē”?
   – Savu kritiku atstāj vēlākam laikam. Man tagad jāatgriežas pie Halijas.
   – Vai tā ir nepieciešamība vai vēlēšanās? – Džeimijs neatbildēja, un Todam bija skaidrs, ka uzdevis pārāk neērtu jautājumu. – Es runāju ar Breidena Vestbruka māti. Tā sieviete ir īsti bagātīgs informācijas avots. Vai Halija tev izstāstīja, ko viņai nodarījusi pusmāsa?
   – Nē, – Džeimijs atteica. – Es pūlējos to izdibināt, taču viņa nekādus sīkumus neatklāja.
   – Tas nudien ir pārsteidzoši! Vajadzētu taču domāt, ka Halija izliks visu kā uz paplātes, ja reiz atrodas kopā ar tik atklātu un vaļsirdīgu cilvēku bez noslēpumiem kā tu.
   – Liecies mierā! – Džeimijs sacīja. – Es glabāju noslēpumus, jo tam ir pamatots iemesls. Pastāsti, ko esi uzzinājis.
   – Kā jau tev sacīts, Džērids bija Henrija Bella testamenta izpildītājs un par to steidzīgi informēja Haliju. Taču izskatās, ka viņas pusmāsa Šellija atvēra aploksni un pēc tam sāka vērpt mahinācijas, lai uz laiku kļūtu par Haliju. Viņa pat nosūtīja Džēridam Halijas pases kopiju, taču tajā bija iemontējusi pati savu fotogrāfiju. Tikai vistīrākās nejaušības pēc Halija mājās ieradās agrāk un atklāja, kas notiek. Un tagad Džērids ir apņēmies Halijai visādi palīdzēt.
   Džeimijam uz mirkli aizrāvās elpa. – Viņas pusmāsa viltoja pasi? Vai tad tas nav noziegums?
   – Ir, taču Vestbrukas kundze sacīja, ka Halija nekad neizvirza apsūdzības. Viņa ir pārāk jauks cilvēks. – Tods uz brīdi apklusa. – Es aprunājos ar kādu pusduci cilvēku no tās ielas mājām, un nevienam nebija nekā slikta sakāma par tavu Haliju, savukārt par viņas pamāti gan varēja atklausīties.
   – Par Rūbiju?
   – Jā. Lērums sūdzību par nenopļautu mauriņu un pārāk skaļām viesībām. Kaimiņi sacīja, ka nedēļas nogalēs Halija ieradās mājās no koledžas un sakopa pagalmu. Pēc tam, kad nomira Halijas tēvs un arī Rūbija… – Tods atkal apklusa.
   – Kas notika?
   – Halija pameta mācības koledžā, lai rūpētos par pusmāsu. No tā, ko man pastāstīja, varu secināt, ka tas pirmais gads bija īsta elle šajā ielā dzīvojošajiem. Un visi bija vienisprātis, ka šo elli viņiem sarūpēja pusaugu Šellija. Es pārbaudīju un atklāju, ka pēc vecāku nāves kaimiņi uz deviņi, viens, viens ir zvanījuši sešas reizes un sūdzējušies par skaļām ballītēm. Nekārtībās bija iesaistīti arī bandu locekļi uz motocikliem. Esot bijis ļoti daudz brīdinājumu, un trokšņošana mitējusies.
   – Nabaga Halija, – Džeimijs noteica. – Viņa tev neko tādu nav stāstījusi?
   – Kaut ko, taču ne pārāk daudz, – Džeimijs sacīja. – Galvenokārt viņa runā par saviem vecvecākiem un to, cik laimīgi dzīvojusi kopā ar viņiem.
   – Tu esi kopā ar Haliju septiņas dienas nedēļā divdesmit četras stundas no vietas ik diennakti; es nekad vēl neesmu dzirdējis, ka tu par kādu sievieti runātu tā, kā runā par Haliju, un tomēr tu par viņu praktiski neko nezini. Kā jūs pavadāt laiku?
   – Pārbaudām, cik patiesības ir spoku stāstos un tagad vēl arī veicam tīrīšanas darbus. – Džeimijs vēlējās atgriezties pie iepriekšējā sarunas temata. – Ko tu noskaidroji par to Breidenu?
   – Tu nodarbojies ar tīrīšanu? – Tods neticīgi pārvaicāja. – Un spokiem? Tā tu aplido šo sievieti?
   – Neviens te neko nerunāja par aplidošanu. – Nu bija Toda kārta apklust, un Džeimijs iesaucās: – Lai notiek! Jā, man viņa patīk. Man viņa pat ļoti patīk! Viņa ir jautra, gudra, rūpīga un…
   – Un uz viņu ir patīkami skatīties, – Tods turpināja brāļa vietā.
   – Arī tas. Vai Breidens ieradīsies te?
   – Jā, – Tods apstiprināja, – viņš ieradīsies. Precīzu datumu nezinu, taču tas notiks tuvākajās dienās. Viņa mātei bija daudz interesanta stāstāmā par savu dēlu.
   – Piemēram?
   – Ka viņš tikko izšķīries ar savu draudzeni. Vestbrukas kundze sacīja, ka šī bijusi jau trešā, jo Breidens dzenoties pakaļ nesasniedzamajam.
   – Kā tas jāsaprot?
   – Šķiet, ka viņu vilina meitenes, kas nēsā kurpes ar milzum augstiem papēžiem, bez žēlastības rāpjas uz augšu, cīnās ar zobiem un nagiem, neņemot vērā nevienu citu, lai tiktu pie kārotā mērķa. Viņas izmanto Breidenu, pēc tam mierīgi pārkāpj viņam pāri, atstājot vien savu augsto papēžu nospiedumus.
   – Labi, – Džeimijs novilka.
   – Es saprotu, ko tu domā. Ja reiz Breidenam patīk šādas sievietes, tad viņš neskatīsies uz Haliju. Vai gribi dzirdēt arī labākos jaunumus? – Tods nenogaidīja brāļa atbildi. – Vestbrukas kundze ir pūlējusies savest kopā savu Breidenu un mīļo Haliju jau kopš abu bērnības.
   – Viņš Halijai ir pārāk vecs, – Džeimijs noteica.
   – Māte gan tā nemaz nedomā. Viņa uzskata, ka Halija būtu Breidenam lieliska sieva un piedzemdētu vecajai kundzei pusduci mazbērnu. Un ko tava Halija domā par šo puisi?
   – Man nav ne jausmas, – Džeimijs klusi noteica.
   – Kas tas bija? Es neko nedzirdēju.
   – Es nezinu, ko viņa domā par Breidenu! – Džeimijs pa pusei izkliedza šos vārdus, bet pēc tam nomierinājās. – Skaidri es zinu, ka Halija viņu dēvē par savu draugu un vēlas pirms viņa atbraukšanas ideāli sakārtot šo vietu.
   Tods ievilka elpu. – Tu palīdzi viņai tīrīt māju, lai viņas puisim būtu prieks?
   – Viņš nemaz nav… – Džeimijs uz brīdi aizvēra acis. – Un ko vēl tu par Breidenu vari pateikt, izņemot to, ka viņš ir stulbs attiecībās ar sievietēm?
   – Puisis ir ļoti balts un tīrs. Pat nav neviena soda talona par mašīnas novietošanu neatļautā vietā. Tētis pazīst kādu no tā paša advokātu biroja, kur strādā Breidens, tāpēc es…
   – Tu pastāstīji tētim? Lūdzu, pasaki, ka neesi visu izpļāpājis arī mammai!
   – Protams, ka es viņai pateicu. Patiesību sakot, mamma izlēma, ka viņas nākamā grāmata būs par fizioterapeiti, kura…
   – Aiztaupi to man, – Džeimijs viņu pārtrauca. – Un ko sacīja tētis?
   – Breidens Vestbruks jau pavisam drīz kļūs partneris tajā advokātu birojā. Viņš esot cītīgs darbinieks un tik godīgs, cik vien tas advokātam vispār iespējams. Tās alkatīgi plēsonīgās sievietes, kuras viņam ļoti patīk, ir viņa vienīgais vājais punkts. Tomēr Breidena māte domā, ka tas, kā šī pēdējā ar viņu izrīkojās, liks viņam šo to pārdomāt un mainīt attieksmi. Vairāk es par to neko nezinu, taču todien, kad biju pie Vestbrukiem, viņš bija Bostonā un iegādājās jaunas drēbes braucienam uz Nantaketu. Kā tev dzīvojas tavos treniņtērpos?
   Džeimijs neatbildēja uz jautājumu. – Kāds viņš izskatās?
   – Kā gaišmatains Montgomerijs.
   – Tad jau labi, – sacīja Džeimijs. – Kaulains, bez izteiktiem muskuļiem, blāvs, neizteiksmīgs, garlaicīgs.
   – Turpini vien to sev iestāstīt. Tas puisis izskatās lieliski, un viņam ir brīnišķīgs darbs. Un tagad es pajautāšu tīrās ziņkārības pēc… Vai tu Halijai esi pateicis, cik ļoti viņa tev patīk?
   – Pagaidām vēl ne, – Džeimijs atbildēja. – Kaut ko tādu sacīt vēl ir par ātru, man nepieciešams vairāk laika, lai nostiprinātu savas pozīcijas.
   – Piekrītu, – Tods sacīja. – Gaidi, cik vien tev nepieciešams. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pasaulē vēl ir neskaitāmi daudz nesavtīgu, jautru, gudru un skaistu meiteņu kā Halija. Un varu saderēt, ka neviens no mūsu brālēniem pat nemēģinās piesaistīt viņas uzmanību. Kā tur pašlaik sokas Edamam un Īanam? Varbūt viņai patīk kas masīvāks? Nu, Reins to pilnībā varētu nodrošināt. Un kas notiks, ja Vestbruks uzaicinās Haliju uz vakariņām un pēc tam vedīs pastaigā pa liedagu mēness gaismā? Vai viņa labprātāk paliks mājās un turpinās tīrīšanu? Vai varbūt viņai gribēsies parunāt par spokiem?
   – Tu esi īsts nelietis. Vai tu to zini? – Džeimijs dusmīgi noteica.
   – Es tikai pūlos panākt, lai tu savu pagātni atstāj pagātnē, – Tods attrauca tikpat sirdīgi. – Tev ir patrāpījusies laba iespēja, un es nevēlos, lai tu to palaid vējā. Ja es atrastu savu Haliju, tad mēģinātu noturēt viņu visiem man pieejamiem līdzekļiem.
   – Jā, nu… Man ir vainu mīkstinoši apstākļi. Es…
   – To es esmu dzirdējis jau arī iepriekš, – Tods neatkāpās. – Manuprāt, tev tagad ir tikai dažas dienas, lai panāktu, ka viņa uz tevi skatās citādām acīm, nevis tikai kā uz tīrīšanas darbu kompanjonu. Es tev rīt piezvanīšu. Nē! Tu pats man piezvani, kad būsi izdarījis kaut ko lietas labā. Pretējā gadījumā vari nepūlēties. – Un viņš pārtrauca sarunu.
   Džeimijs pēc sarunas ar brāli bija dusmīgs, bet, iegājis mājā un ieraudzījis Haliju, teju vairs nespēja valdīties. Viņa pieliekamajā stāvēja uz nelielo kāpnīšu paša augšējā pakāpiena un bija izslējusies pirkstgalos, lai aizsniegtu kaut ko, kas atradās augstākā plaukta vistālākajā stūrī. Izskatījās, ka pietrūkst vien collas ceturtdaļas, lai viņa nenogāztos zemē.
   – Ko, sasodīts, tu tagad dari? – Džeimijs nikni iesaucās un tūdaļ jau to nožēloja. Šo balsi viņš bija izmantojis kara laukā un mājās ar to bija panācis, ka daudzi bērni aizskrien raudādami.
   Izskatījās, ka Haliju gan tā nemaz nav satraukusi. – Es jau gandrīz… – Viņa pasniedzās vēl mazliet tālāk. – Rokā ir! – viņa sacīja, un tad viņai misējās solis, kāja netrāpīja uz pakāpiena. Džeimijs pastiepa rokas, kruķi nogāzās uz grīdas, viņš palēcās uz priekšu un notvēra Haliju aiz vidukļa, un tad viņi abi nokrita zemē. Kad saceltais putekļu mākonis nosēdās, izrādījās, ka Halija pilnībā guļ uz Džeimija un abu deguni gandrīz saskaras. – Ja tu gribēji apskauties, varēji vienkārši pateikt, ka to vēlies.
   Džeimijs iesmējās. – Ko tu tur darīji? Ja manis te nebūtu bijis… – Viņš iepleta acis.
   – Kas noticis?
   Vienā mirklī Džeimijs pagriezās tā, ka Halija atradās uz grīdas. Pēc tam viņš satvēra Haliju rokās, it kā grasītos nest viņu ārā no telpas. Tas nenācās viegli, jo šina uz kājas traucēja, tomēr viņš to paveica.
   Kad Džeimijs sāka iet, Halija iesaucās: – Pagaidi! – Un viņš apstājās. – Tu nedrīksti mani tā nest! Ne jau ar šādu kāju!
   – Man jādabū tevi ārā no šejienes!
   Balss un Džeimija skatiens liecināja, ka viņu pārņēmusi panika. Gluži tāpat kā mēdza to darīt naktī, Halija saņēma plaukstās Džeimija galvu un pielieca seju pavisam tuvu klāt. – Džeimij, – viņa klusi un ļoti sirsnīgi sacīja, – pastāsti man, kas nav tā, kā vajag! – Vārdi laikam bija izrāvuši Džeimiju no transa, un nu viņš skatījās uz viņas pieri. Halija pastiepa roku un ar pirkstiem pieskārās matu līnijai. Pirksti notraipījās ar asinīm. – Man liekas, ka būšu atsitusi galvu pret to kasti. – Džeimijs joprojām šķita noraizējies. – Noliec mani zemē, un es sameklēšu plāksteri.
   Džeimija acīs pamazām atgriezās gaisma. – Tavos matos ir tik daudz netīrumu, ka plāksteris nemaz neturēsies. Man vingrošanas zālē ir pirmās palīdzības aptieciņa, es tev palīdzēšu.
   Halija redzēja, ka Džeimijs jūtas neērti par savu reakciju, taču nolēma to pat nepieminēt. “Viņu satrauca tas, ka es esmu ievainota, vai arī iemesls bija asinis?”
   Cauri dārzam viņi aizgāja līdz vingrošanas telpai, un Džeimijs apsēdināja Haliju uz sola. Viņš uzmanīgi atglauda Halijas matus un apskatīja galvas ādu.
   – Vai būšu dzīvotāja? – viņa vaicāja, pūlēdamās kaut nedaudz padarīt gaišāku Džeimija omu. Radās iespaids, ka viņš šo ikdienišķo negadījumu uztvēris pārmēru nopietni.
   – Tava galvas āda ir tik netīra, ka brūcē varētu iekļūt kāda infekcija. Tur viss ir jānotīra. Nāc!
   Abi izgāja ārā, kur Džeimijs atvēra kādas durvis un izņēma saliekamo krēslu.
   – Kas tad tas?
   – Duša zem klajas debess, – viņš paskaidroja. – Reizēm, kad smilšains pārnāc no pludmales, tāda lieti noder. Pasēdi tepat, bet es sadabūšu visu, kas man vajadzīgs.
   Halija apsēdās un aizvēra acis. Nu jau pusotru dienu viņi bija smagi nostrādājušies, tīrīdami pieliekamo un tējas istabu. Daudz spēka paņēma Džeimija atveseļošanās procedūras no rītiem un vakaros, kā arī naksnīgās cīņas ar pacienta murgiem. Halija jutās pilnīgi iztukšota un bija gandrīz iemigusi, kad ierunājās Džeimijs: – Atgāz galvu un turi acis aizvērtas. – Tā bija tik patīkama sajūta! Džeimijs lēja siltu ūdeni uz viņas matiem. Halijai šķita, ka nonākusi debesīs. – Tas ir antiseptisks šampūns. Smarža gan nav pārāk laba, taču tas veic savu funkciju.
   Kad šampūns – Halijai tā smarža nebūt nešķita nepatīkama – bija uzputojis, Džeimijs sāka maigi masēt viņas galvas ādu. Halija manīja, ka ievainojums nav pārāk dziļš, bet Džeimijs tam uzpūta dvašu, it kā šampūns to varētu apdedzināt. Tas nepavisam nesvilināja, taču Halija vēlējās, lai Džeimijs turpina tā darīt.
   Viņš masēja pie ausīm, kaklu un pakausi. Halija nosprieda, ka Džeimija rokas ir stipras un precīzas. Halija pati bija mācījusies masāžas gudrības, tāpēc zināja, ka Džeimijs saprot, ko dara. Viņa gribēja apvaicāties, kur Džeimijs ieguvis šādas prasmes, taču nojauta, ka viņš tik un tā neatbildēs. Halijai ļoti patika šis process, un viņa nevēlējās to izbojāt ar lieku runāšanu.
   Džeimija rokas slīdēja pār Halijas kaklu un pēc tam uz pleciem. Kad pirksti sāka spiest uz trapecveida muskuļiem, saspringums pamazām zuda.
   Lai izskalotu Halijas matus, bija nepieciešami vairāki spaiņi silta ūdens. Pēc tam viņš lēnām sāka tos ķemmēt.
   Kad Džeimijs bija beidzis, Halija nopūtās. Viņai bija žēl, ka viss jau ir galā. Halija paraudzījās uz Džeimiju.
   – Vai tu parādīsi man to godu un šovakar aiziesi vakariņās kopā ar mani? – viņš vaicāja.
   Bez mazākās svārstīšanās viņa atbildēja: – Man tas sagādātu prieku.
   – Tad ej uz savu istabu, uzvelc kaut ko skaistu, un es tevi gaidīšu pēc stundas.
   Halija skriešus devās uz māju un uzbrāzās augšup pa kāpnēm. “Man, protams, nevajadzētu iet,” viņa domāja. “Džeimijs ir klients, un neaizritēs ilgs laiks, līdz viņš jau būs pazudis no manas dzīves. Un tomēr… kopīgi ieturēt vakariņas būtu jauki.”
   Kārtojot somu, lai dotos uz Nantaketu, Halija daudz neprātoja par to, ko tajā ieliek. Īsajā laika sprīdī, kad viņa uzzināja par mantojumu un par Šellijas pēdējo nelietību, viņa nebija spējusi skaidri domāt.
   Tomēr Šellijai gan bija pietiekami daudz laika izplānot aizbraukšanu kopā ar Džēridu. Viņa bija paņēmusi ceļasomu un to rūpīgi pielikusi ar savām drēbēm, kā arī pievienojusi šo to no Halijas mantām. Kad plāni bija mainījušies, Halija iztukšoja somu un salika tajā pati savas drēbes bez īpašas šķirošanas. Izrādījās, ka viņa paņēmusi arī kādu vienkāršu, pieguļošu melnu zīda kleitu ar šaurām lencītēm. Tā skapī bija gulējusi pašā plaukta dziļumā un gaidīja, kad tiks uzvilkta kādā īpašā pasākumā, kurš tā arī nekad negadījās. Nu Halija ļoti nopriecājās, ka viņai līdzi ir šī kleita. “Vai būtu jāpateicas Šellijai par to, ka viņa izcēlusi šo kleitu no skapja?” Šāda doma sasmīdināja Haliju.
   Pagāja zināms laiks, kamēr Halija matus izžāvēja ar fēnu. Viņai bija gandrīz žēl ļaut, lai siltā gaisa plūsma aizpūš projām atgādinājumu par Džeimija maigajām rokām. Halija dungoja melodijas no mūzikla “Klusā okeāna dienvidi”. Halija uzvilka kleitu un jutās pārsteigta, ka tā ir mazliet par platu. Kad viņa to iegādājās, kleita bija piegulējusi kā uzlieta.
   Pēc tam viņa atvēra nelielo dārglietu maciņu, ko Šellija pirms aizbraukšanas piepildīja ar lietām, kuras Halija gadiem ilgi nevalkāja. Viņa izvēlējās vienkāršu zelta ķēdīti un pieskaņotus auskarus.
   Kad Džeimijs pieklājīgi pieklaudzināja pie Halijas guļamistabas durvīm, viņa bija pilnībā sagatavojusies.
   – Oho! – viņš izsaucās. – Tu izskaties lieliski! Paliekam mājās un dāvāsim maigumu viens otram!
   Halija iesmējās. – Es gribu vakariņas ar vīnu, un tu, starp citu, arī izskaties gluži labi!
   – Paldies! – viņš pateicās un palaida Haliju pa priekšu.
   Kad abi nonāca pie parādes durvīm, Halija pasniedza Džeimijam automašīnas atslēgas. Viņas skatiens mudināja Džeimiju neatteikties. Viņš bija sēdējis pie stūres jau iepriekš un mierīgi varēja to darīt atkal.
   Viņi devās ceļā, un Halija ierunājās: – Pastāsti man par kāzām. Cik daudzi tavas ģimenes locekļi ieradīsies?
   – Vesels lērums. Visi mīl krustmāti Džiliju. Tu tiksi ar viņiem iepazīstināta, un tev nāksies pabrīnīties par viņu vārdiem. Bet būs pilnīgi saprotams, ja tu aizmirsīsi visus Montgomerijus.
   – Nabaga Montgomeriji. Man gan liekas, ka būtu interesanti uzzināt par katru atsevišķi… Piemēram, kurš ir visgudrākais?
   – Mans tētis un viņa brālis. Taču tas ir mans personiskais viedoklis. Nesaki viņiem, ka es tā esmu teicis.
   – Visjaukākais?
   – Neapšaubāmi tā ir krustmāte Džilija.
   – Visizskatīgākais?
   – Mans brālis Tods, – Džeimijs noteica un īsi pasmaidīja. – Labi, – turpināja Halija. – Un kurš ir visinteresantākais?
   – Laikam jau tēvocis Kits. Par to nevarētu būt nekādu šaubu. Lai arī Montgomerijs, viņš ir interesants, jo neviens par viņu neko daudz nezina. Ne par viņa darbu, ne personisko dzīvi. Neko. Īsta mīkla.
   “Līdzīgi tev,” Halija nodomāja, taču skaļi vaicāja: – Un kā tev liekas, ar ko viņš nodarbojas?
   – Viņš ir spiegs. Mūsu ģimenē visi tic šādam izskaidrojumam. Kādos Ziemassvētkos viņš uzradās kopā ar diviem pusaudžiem, zēnu un meiteni, un apgalvoja, ka tie esot viņa bērni. Abi bija ļoti izsmalcināti un labi audzināti. Viņiem pa spēkam bija gan sporta spēles, gan prāta vingrinājumi. Likās visai biedējoši.
   – Tikai ne sporta zālē. Viņiem taču nevarēja būt pa spēkam pārspēt tevi!
   Džeimijs pasmaidīja. – Tagad tu manu ego pacēli līdz zvaigznēm! Un tomēr šajās sacensībās uzvarēja mans brālēns Reins. Pēc tiem Ziemassvētkiem mēs šos bērnus vairs neesam redzējuši. Man liekas, ka viņi mūs noturēja par īstiem barbariem.
   – Pat Montgomerijus?
   – Jā. Šokējoši, vai ne? Tev vajadzētu redzēt tēvoci Kitu kopā ar manu mammu. Viņa Kitu izprašņā bez žēlastības, taču viņš tā arī neko neatklāj. Mēs esam pārliecināti, ka tēvocis Kits ir mammas grāmatu varoņa detektīva Deikera, atvaļināta policista, prototips.
   – Vai tavs tēvocis Kits arī ieradīsies uz kāzām?
   – Kas to lai zina? Gara auguma, tievs, sirmiem matiem un elegants… ja tādu pamanīsi, tad zini, ka tas ir viņš. Manai mammai patīk izgudrot dažādus uzdevumus un skatīties, vai viņš spēj to paveikt. Piemēram, šaušana ar loku, paukošanās, triktrakspēle. Pagaidām viņš vēl ne reizi nav licis viņai vilties.
   Halija iesmējās. – Tava mamma?
   – Jā. Es zinu. – Viņš iestūrēja automašīnu stāvlaukumā pie restorāna “Jūras grils”, izslēdza dzinēju un paraudzījās uz Haliju. – Tu viņai patiksi.
   Kādu mirkli viņi tā sēdēja automašīnā un gluži vienkārši raudzījās viens uz otru. Haliju piepeši pārņēma gandrīz nepārvarama vēlme paliekties tuvāk un noskūpstīt Džeimiju. Un Džeimija skūpstīšana viņai nebija nekas neparasts, jo viņa to darīja katru nakti.
   Šī doma Haliju sasmīdināja. “Džeimijs būtu patiesi šokēts, ja es tagad viņu noskūpstītu.” Halija smaidīdama novērsās un izkāpa no automašīnas.

Devītā nodaļa

   – Un kā tev liekas, kur tu būsi, teiksim, pēc pieciem gadiem? – Džeimijs vaicāja, otru reizi piepildījis Halijas vīna glāzi. Pats viņš vīnu nedzēra un atrunājās ar to, ka nāksies sēsties pie stūres, taču patiesībā nevēlējās dzert alkoholu, jo lietoja stiprus medikamentus.
   Halija pasmaidīja. – Tagad tu runā kā psihoterapeits. – Viņa pieklusināja balsi. – Kādas ir tavas izjūtas tagad, kad esi mantojusi māju un vēl ieguvusi bagātu, izlutinātu pacientu, kurš šaudās apkārt privātā lidmašīnā?
   Džeimijs saviebās. – Kaut tētis nebūtu sūtījis to lidmašīnu! – viņš noteica. – Tagad tā gluži kā ēna gulstas pār mani. Vai tās jūras ķemmītes ir garšīgas?
   – Lieliskas. Pasakainas. Vai tu pūlies mani piedzirdīt?
   – Jā, – viņš atteica un paraudzījās Halijā tik savādi, ka viņai sanāca smiekli. – Kādas ir tavas fantāzijas par nākotni?
   – Diemžēl man jāteic, ka es neesmu īpaši radoša. Es sliecos uz visai ikdienišķām lietām.
   – Ko tas nozīmē?
   Halija iedzēra vēl vīnu. Skaistais restorāns, ļoti izskatīgais vīrietis un alkohols bija iemidzinājuši viņas ierasto piesardzību.
   Džeimijs klusēdams ēda un gaidīja, ko Halija sacīs. Iepriekš viņa Džeimiju bija redzējusi vien sporta tērpā. Tagad viņam mugurā bija iestīvināts krekls, žakete, kura acīmredzot šūta tieši viņam, ideāli izgludinātas bikses, kas apslēpa šinu… Viņš izskatījās kā sapņu tēls.
   – Ko tad vēlas lielākā daļa sieviešu? – Halija ievilka elpu. – Māju, vīru, bērnus, labu darbu. Vai redzi? Es taču tev jau sacīju, ka esmu visai ikdienišķa.
   – Man tas nemaz neizklausās ikdienišķi. Nereti liekas, ka mūsdienās sievietes vēlas kāpt pa karjeras kāpnēm, ieņemt atbildīgus amatus kompānijās, kas pelna miljardiem dolāru.
   – Var jau būt, ka tā arī ir. Mani gan tas nekad nav interesējis. Un tu? Ko vēlies tu?
   Viņš gandrīz pateica, ka vēlas atgūt pats sevi, tomēr to neizpauda. – Visā visumā manas vēlmes ir līdzīgas.
   – Tikai milzu muižā ar marmora grīdu hallēs.
   Džeimijs sadrūma. – Mana ģimene nemaz nav tāda. Mēs… – Viņš aprāvās, jo vēlējās, lai saruna vairāk pievērstos Halijai. – Un tev tagad pieder divas mājas. Ko tu grasies ar tām iesākt?
   Halija novaidējās. – Es nezinu. Man nav bijis laika padomāt par nākotni. Es atdotu Bostonas māju savai pusmāsai, taču viņa to noteikti pārdotu un… – Viņa iedzēra krietnu malku vīna. Par Šelliju runāt viņai itin nemaz negribējās! – Varbūt tu vari kaut ko ieteikt?
   – Pārdod Bostonas māju un paliec te, Nantaketā.
   – No kā es dzīvošu? Turklāt Bostonas māja ir apķīlāta. Kad es to saņēmu, tā bija ļoti sliktā stāvoklī, un man vajadzēja naudu remontam. Ja es to pārdotu, tad tiktu vaļā no kādas parādu daļas, taču ne pārāk lielas. Tad pasaki, cik ilgi es tā varētu dzīvot, turklāt vēl maksājot nodokļus par Nantaketas māju? Un tu redzēji cenas Bārtleta saimniecībā. Šajā salā dzīve nav lēta.
   – Izskatās, ka tu par to esi domājusi pat ļoti daudz. Nemaz nešaubos, ka te uz salas viņiem ir nepieciešami fizioterapeiti. Varbūt tu varētu piedāvāt masāžu sporta zāles apmeklētājiem.
   – Lai izveidotu privātpraksi, var paiet vairāki gadi. Un ko es darīšu, kamēr man tās vēl nebūs? Kāpēc tu smaidi?
   – Patiešām iespaidīgi! Tu nu gan esi praktiska! – Džeimijs sacīja, bet nodomāja, ka viņa ir patiešām brīva. – Tu sacīji, ka vēlies vīru. Vai kādu jau esi noskatījusi?
   – Nē, nevienu, – Halija atteica, tomēr novērsa skatienu.
   Šajā pēcpusdienā viņai bija piezvanījusi Breidena māte.
   – Viņš pašlaik ir visai bēdīgs, – Vestbrukas kundze bija sacījusi laimīgā balsī.
   – Jā? – Halija bilda. – Vai kaut kas ir atgadījies?
   Vestbrukas kundze priecīgi bija izklāstījusi Halijai par to, ka Breidens ir pamests un tagad jūtoties nožēlojami. – Es sūtu viņu pie tevis, mana dārgā Halija. Es ceru… – Viņa nepabeidza teikumu, taču abām bija pilnīgi skaidrs, ko viņa vēlējusies pateikt.
   – Došu tev peniju, lai uzzinātu, par ko tu domā, – Džeimijs sacīja un atkal izskatījās sadrūmis.
   Halija iztukšoja savu vīna glāzi, un Džeimijs to atkal piepildīja. – Par nelielu mājiņu, – viņa teica. – Tāda man patiktu. Mani nesaista tās ēkas, kur ir foajē trīs stāvu augstumā un astoņas vannas istabas. Un tu?
   – Lielu lauku māju ar plašu lieveni, kur es varētu sēdēt un skatīties, kā līst lietus.
   Halijai likās, ka šī pagaidām bijusi pati personiskākā Džeimija atzīšanās. – Un dārzu, kurā augtu gan puķes, gan dārzeņi. Vai zināji, ka, iestādot baziliku blakus tomātiem, tiek atbaidīti kaitēkļi? Vai varbūt tā ir tikai teorija?
   Džeimijs māja ar galvu. – Un mēs tam apliktu žogu, kura tālākajā malā iestādītu saulespuķes.
   – Tās piesaistīs putnus, kas saknābās dārzeņus.
   – Nāksies uzlikt putnubiedēkli, kas turēs laupītājus pa gabalu.
   – Un man būtu dažas vistas, – Halija sacīja. – Maniem vecvecākiem bija vistas, un es vācu olas. Man liekas, ir labi, ja bērniem uzdod kādus nelielus darbiņus mājās un viņi zina, kur rodas tas, ko mēs ēdam. Vai tu kādreiz esi redzējis vistu tuvumā?
   – Vai tu smejies? Mani radinieki faktiski ir uzskatāmi par lauksaimniekiem. Mana radiniece Samanta dzīvo mums tuvu kaimiņos un audzē gandrīz visu, ko ēd mana un viņas ģimene. Kukurūzas vālīti es varu notīrīt nepilnas minūtes laikā.
   Halija platām acīm skatījās uz Džeimiju. – Pat nevaru iztēloties tevi to darām. To, kā tu braukā pa pasauli, jā… Bet šo…
   – Vai tad tas, ka manai ģimenei pieder privāta lidmašīna, nozīmē, ka mūs var iekļaut kādā noteiktā stereotipā? Paklau, – viņš ļoti nopietni sacīja, – mans tēvs un viņa brālis strādā ar naudu. Viņi pērk un pārdod lietas, taču viņiem jābūt biržu tuvumā. Abiem pietika saprāta apprecēt sievietes, kurām gribējās māju un ģimeni, bet ne augstākās sabiedrības dzīvi, tāpēc viņi pārcēlās uz Čāndleru Kolorādo štatā, lai būtu tuvāk pie radiniekiem. Taču manam tēvam un tēvocim ir nepieciešams ceļot darba dēļ. Izmantojot komerciālos reisus no Čāndleras uz Ņujorku, nāktos daudz ilgāku laiku pavadīt šķirtiem no ģimenes.
   – Un tāpēc viņi iegādājās paši savu lidmašīnu, – Halija noteica. – Kurš ir pilots?
   – Mana māsīca Blēra, bet tikai ar noteikumu, ka viņa ar lidmašīnu gaisā nemet kūleņus. Nu, vismaz tad, kad ved pasažierus.
   Halija iesmējās. – Man viņa patīk jau tagad.
   Džeimijs izskatījās pavisam nopietns. – Es neesmu tāds, kā tev liekas, un arī neesmu audzināts tā, kā tu uzskati. Arī man bērnībā bija savi darbi un pienākumi.
   – Tad kāpēc tu pašlaik neesi mājās Čāndlerā kopā ar viņiem? Kāpēc ieradies Nantaketā, lai būtu kopā ar svešinieci?
   – Es… – Džeimijs ierunājās, bet tad atnāca viesmīlis, lai paņemtu viņu tukšos šķīvjus, un viņš apklusa. Kad abi atkal bija tikai divatā, viņš mainīja sarunas tematu. – Bet viss taču izdodas lieliski, vai ne? Mēs esam laba komanda.
   “Un atkal jau viņš negrasās atklāt neko patiešām personisku,” Halija nodomāja. Piepeši viņa sajutās pilnīgi iztukšota. Viņa to iepriekš nebija aptvērusi, taču aizraušanās ar spoku stāstu bija dāvājusi viņai ideālu iespēju nedomāt par savu nākotni. “Ko es iesākšu? Vai patiesi vajadzētu mēģināt Nantaketā atrast darbu un palikt dzīvot skaistajā, vecajā mājā, ko esmu mantojusi? Vai tomēr pareizāk būtu šo māju pārdot?”
   – Man liekas, ka es esmu tevi apbēdinājis, – Džeimijs noteica. – Tāds nudien nebija mans nolūks.
   – Patiesība ir tāda, ka man nav ne jausmas, ko darīt. – Varbūt vainojams bija vīns, vai arī tas, ka Džeimijs, kā likās, vēlas uzklausīt Haliju, bet viņai gribējās runāt. Sev pašai par pārsteigumu, Halija attapa, ka Džeimijam bijusi taisnība un viņa patiešām bija domājusi par nākotni.
   Džeimijs pasūtīja šokolādes desertu un divas dakšiņas. Abi dalījās saldajā ēdienā, un Halija viņam stāstīja, par ko prātojusi. Ja viņa dabūtu darbu Nantaketā, vai ar nopelnīto pietiktu, lai uzturētu veco māju? Ja viņa to pārdotu, kas notiktu ar tējas istabā glabātajiem artefaktiem? – Es jūtu zināmu pienākumu pret šīm lietām, jo tās ir saistītas ar manu senci, – Halija teica.
   – Varu saderēt, ka doktoram Hantlijam būtu atbildes uz vismaz dažiem taviem jautājumiem. – Viņš apklusa. – Arī Čāndlerā varētu noderēt fizioterapeites pakalpojumi. Tā ir kovboju pilsēta, un viņiem mēdz būt daudz dažādu ievainojumu. Tu varētu…
   – Izjust tavas bagātās ģimenes atbalstu? – Halija sacīja daudz niknāk, nekā būtu vēlējusies. – Nē, paldies! Es nevēlos nekādu labdarību. Vai esi paēdis? Man tagad gribētos doties uz mājām.
   – Halij, piedod! Es to nebiju domājis kā…
   Viņa piecēlās kājās. – Viss ir kārtībā. Man vispār nevajadzēja runāt par savām problēmām. Vakariņas bija jaukas, un es tev par tām pateicos. Tu izturējies ļoti mīļi.
   Džeimijs samaksāja rēķinu, un pēc tam abi devās uz automašīnu. Halija jutās nokaunējusies. Viņa bija atklājusi pārāk daudz šim vīrietim, kura dzīve ļoti atšķīrās no viņas ikdienas. Džeimijam nebija jāraizējas par tādiem jautājumiem kā darba atrašana un par to, vai pārdot māju vai labāk to nedarīt. Un bija skaidrs, ka viņa radinieku vidū nav tādu kā Šellija.
   Kad viņi bija iekāpuši automašīnā, Džeimijs vaicāja: – Vai tavā nākotnē ir paredzēta vieta arī tavam draugam Breidenam?
   Halija gandrīz sāka teikt ko citu, tomēr pārdomāja. – Varbūt. Ja man ļoti, ļoti paveiksies.
   – Ir noderīgi to zināt, – Džeimijs noteica, un neilgo mājupceļu abi brauca klusēdami.
   Izdzirdējusi pirmo vaidu, Halija īsti neattapa, vai tas skanējis no Džeimija istabas vai vaidējusi viņa pati. Viņa jutās tik ļoti nogurusi, ka tik tikko spēja atvērt acis un tūdaļ gandrīz aizmiga no jauna. Tomēr nākamais, skaļākais vaids lika viņai nogrūst segu un steigties pie Džeimija.
   Kā parasti viņš svaidījās no vieniem sāniem uz otriem.
   – Esi nu mierīgs, – viņa sacīja, taču ne ierastajā nebeidzamas pacietības un sapratnes pilnajā balsī. Viņa jutās pārāk nogurusi, lai to izrādītu.
   Pienākuma vadīta, viņa pieskārās Džeimija vaigam. – Tu esi drošībā. – Halija nožāvājās. – Es esmu tepat un… Ai! – Džeimija lielā roka satvēra Haliju un ievilka gultā blakus viņam.
   Ar vienu kustību viņš pagriezās uz sāniem un piekļāva Haliju cieši klāt.
   – Rotaļu lācīša laiks, – Halija noteica, netverami īsu mirkli viņa grasījās cīnīties pretī, tomēr aiztaisīja acis un iegrima miegā.
   Halija zināja, ka tas notiek sapnī. Viņa stāvēja pie tējas istabas. Durvis bija atvērtas, un varēja redzēt, ka telpa izskatās brīnišķīga. Vidū bija četri nelieli galdiņi, pārklāti ar dievišķi baltiem, plāniem un plandošiem galdautiem. Tējas istabas vienā malā bija liels skapis ar traukiem, ko bija atraduši viņi ar Džeimiju, tikai viss mirdzēja un laistījās tīrā spožumā. Viss izskatījās silts un aicinošs. Halijas uzmanību tomēr vairāk piesaistīja kāda daiļa sieviete, kura sēdēja pie loga istabas tālākajā galā. Likās, ka nekad vēl nav redzēta neviena skaistāka par viņu. Sievietes tumšie mati bija uzsprausti augstā frizūrā, izceļot katru neatkārtojami pievilcīgo sejas vaibstu. Halija iztēlojās, ka viņas fotogrāfija varētu iederēties ikvienā modes žurnālā un, spriežot pēc auguma, ko ietērpa lieliska zīda kleita, arī žurnālā “Ilustrētais Sports”.
   Lai arī vēlēdamās kaut ko sacīt jaunajai, daiļajai sievietei, Halija nebija vēl paguvusi pat soli paspert, kad viņai cauri izgāja otra sieviete, tikpat daiļa kā pirmā.
   No satricinājuma Halija skaļi noelsās, taču likās, ka abas sievietes nenojauš par viņas klātbūtni. “Šis ir tikai sapnis,” Halija pati sev atgādināja. Viņa stāvēja durvīs, klausīdamās un vērodama.
   – Jau sāku domāt par to, kur tu esi palikusi, – Hiacinte sacīja savai māsai, iegājusi viņu jaukajā tējas istabā. Veikusi pusi ceļa, viņa pamanīja neliela auguma vīrieti, kurš sēdēja ēnā pie tālākā galdiņa. – O! – viņa pārsteigumā bilda.
   Džuliāna bija iekārtojusies uz sēdekļa pie loga un vēroja dārzu. Viņai mugurā bija līgavas tērps no pelēcīgi zila zīda, kas ideāli saskanēja ar viņas acu krāsu. – Viņš bija Partēnijas ideja, un Valentīna to atbalstīja, – viņa sacīja. – Viņas uzstāja, ka ātri jāuzzīmē mans portrets kāzu dienā. Nāc, apsēdies kopā ar mani.
   Hiacinte iekārtojās blakus māsai, tērpusies bāli sārtā kleitā, kas lieliski izcēla skaisto sejas ādu. Viņa palūkojās uz tumsnējo nelielā auguma vīrieti, kurš izkārtoja sev priekšā tintes trauciņus. – Vai viņš runā angliski?
   – Ne vārda.
   – Tad jau viņa klusēšana būs kā svētība, – Hiacinte noteica. – Māja tagad ir tik pilna ar cilvēkiem, ka man gribētos aizbēgt un paslēpties.
   Māsas gaišais tonis neapmuļķoja Džuliānu. Viņas bija kopā pavadījušas ikkatru dienu kopš Džuliānas piedzimšanas, bet jau rīt viņa grasījās aizbraukt no salas, lai uzsāktu jaunu dzīvi kopā ar ģimeni, no kuras nāca vīrietis, kas jau drīz taps par viņas vīru. Viņa atpleta rokas, un Hiacinte piespieda galvu māsas plecam.
   Jaunā poza raisīja niknu vārdu straumi no mākslinieka mutes, bet Džuliāna tikai atvēcinājās. Viņš varēja zīmēt viņas abas vai arī nezīmēt nevienu.
   – Kā es iztikšu bez tevis? – Hiacinte nočukstēja.
   – Nebūs jau ilgi. Līlends sacīja, ka tu pavasarī atbrauksi pie mums. Viņam ir brālēns, kurš ieradīsies ciemos. Man liekas, Līlends iedomājies tevi ar viņu saprecināt.
   Hiacinte iesmējās. – Viņš grasās visu pavērst kājām gaisā? Es esmu tā, kurai vajadzētu savest kopā īstos cilvēkus, bet tagad viņš meklēs pāri man? Nabaga tētis, viņš taču neizturēs, ja no mājām aizbrauksim mēs abas!
   Džuliāna paraudzījās uz mākslinieku. Viņš bija pārtraucis sūkstīties un tagad skicēja abas jaunās sievietes. – Vai tu domā, ka tēvs ieradīsies Bostonā ar lielu airi rokā un nosvētīs tavus pielūdzējus?
   – Var gadīties, – Hiacinte noteica. – Tikko pirms dažiem mirkļiem es viņu redzēju. Tik vientuļu cilvēku man vēl nebija gadījies skatīt. Viņš sēdēja krēslā un gainīja projām itin visus, kas viņam tuvojās.
   – Man noteikti jāatceras, ka pēc ceremonijas jāpavada kāds laiks kopā ar viņu! Es nevaru visu dāvāt tikai Līlendam. Vismaz pagaidām vēl ne.
   Kad Hiacinte pacēla galvu, lai paraudzītos uz māsu, mazais vīriņš atkal sāka žēloties. Viņš vēlējās, lai abas meitenes sēdētu rāmi. Hiacinte pagriezās un dāvāja māksliniekam savu visapburošāko smaidu, un viņš pierima.
   – Vai tu savu Līlendu ļoti mīli? – Hiacinte nočukstēja. – Ar visu dvēseli? Uz mūžīgiem laikiem?
   – Jā, es viņu mīlu tieši tā, – Džuliāna atteica un pēc tam iesmējās. – Iesākumā tā nebija. Vismaz es nemīlēju viņu tik stipri, kā visiem šķita. Tikai tev vienīgajai ir zināms, kas patiesībā notika tajā dienā.
   – Pastāsti man vēlreiz! – Hiacinte iesaucās. – Pastāsti man tūkstoš reižu…
   – Visi ir pārliecināti, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, taču Līlends…
   Viņa nogaidīja, līdz māsa turpināja stāstu. Par to viņas bija smējušās jau tūkstošiem reižu.
   – Līlends bija aizmidzis pie rakstāmgalda, – Hiacinte sacīja. – Viņš gulēja uz svaigas ksilogrāfijas.
   – Tinte bija pieķērusies viņa sejai, un uz vaiga bija redzamas divas zosis, un… – Džuliāna pasmaidīja.
   – Vārds “pārdod”, kas vīdēja aiz tām, – Hiacinte pabeidza stāstu.
   – Jā, – Džuliāna apstiprināja. – Viņa vaigs bija pagriezts tieši pret mani, un tikai es redzēju, kas ir uz tā, un tālab nespēju ne acu novērst.
   – Un visi iedomājās, ka tu esi iemīlējusies no pirmā skatiena, – Hiacinte teica.
   Džuliāna pasmaidīja, to atcerēdamās. – Jo īpaši pats Līlends.
   – Bet pats noteikti iemīlējās tevī pašā pirmajā mirklī, kad tevi ieraudzīja.
   – Tā jau viņš apgalvo, – Džuliāna sacīja. – Lai kādas arī būtu viņa patiesās jūtas, tās viņam deva drosmi… – Viņa ievilka elpu.
   – Noskūpstīt tevi pieliekamajā, – Hiacinte pateica un nopūtās.
   – Es nepārstāšu domāt par to, vai viņš būtu rīkojies tik drosmīgi, ja kaut reizi būtu sajutis mūsu tēva airi uz savas muguras.
   – Tas daudziem taviem iespējamiem pielūdzējiem lika bēgt, – Hiacinte piebalsoja. – Es joprojām ilgojos pēc vīrieša, kurš uzdrīkstētos stāties pretī viņa dusmām.
   – Tādu ir bijis daudz, – Džuliāna sacīja. – Keilebs Kingslijs pa rožu režģi uzrāpās gandrīz līdz tavai guļamistabai, bet tad tēvs kaut ko saklausīja un metās viņu vajāt. Keilebs pavisam noteikti spēj ātri paskriet! Viņš būtu tev labs vīrs.
   – Neesmu pārliecināta. Domāju, ka labāks pāris būtu viņš un Valentīna. Viņa ir tikpat kaislīga kā Keilebs. Man vairāk pa prātam būtu klusāka dzīve. – Hiacinte saņēma māsas roku savējā. – Kā es rīkošu mūsu tējas pasākumus bez tevis?
   – Un kā es izturēšu to, ka man vienai pašai nāksies iepazīties ar visiem Līlenda radiniekiem? – Džuliāna sacīja. – Viņi ir tik eleganti. Viņa māte sasirga ar jūras slimību pat īsajā pārbraucienā uz salu. Un viņa māsa man pavaicāja, cik labi es spēlējot Mocartu.
   – Ko tu atbildēji?
   – Es sacīju, ka nepazīstu nevienu Mocartu, bet varu nospēlēt “Klibās Sallijas džigu”.
   – Tu taču to neproti!
   – Nē, neprotu, – Džuliāna atzina. – Tomēr es to gribētu. – Viņa mirkli raudzījās apkārt un atsauca atmiņā smieklus un lielisko laiku, ko viņas bija te pavadījušas. – Katru savas dzīves dienu es ilgošos pēc šīs istabas un pēc šīs salas. Apsoli man kaut ko!
   – Jebko, – Hiacinte atteica.
   – Ja ar mani kaut kas notiks, ja…
   – Nē! – Hiacinte iesaucās. – Nelaid galvā šādas domas savā kāzu dienā! Tā ir ļauna zīme.
   – Bet es jūtu, ka man tas ir jāpasaka! Ja ar mani kaut kas nebūs labi, tad atved mani atpakaļ uz šo salu, uz šo māju! Ļauj man te atdusēties mūžam. Vai tu man to apsolīsi?
   – Jā, – Hiacinte klusi bilda. – Un es to pašu lūdzu tev. Mums vienmēr jāpaliek kopā.
   Džuliāna noskūpstīja māsas galvvidu. – Mums laikam vajadzētu iet, citādi tēvs vēl nospriedīs, ka mūs kāds ir nolaupījis, un meklēs savus airus. – Vai esat beidzis?
   Mākslinieks pamāja ar galvu, piecēlās un nolika skici uz lielās bufetes, lai nožūst tinte. Pie loga divas daiļas, jaunas sievietes sēdēja blakus, galvas salikušas kopā. Un bija arī līgavaiņa attēls, ko viņš uzzīmēja jau iepriekš.
   Māsas devās uz durvju pusi, un viņām sekoja mākslinieks. Tajā brīdī durvis atsprāga vaļā, un pa tām iebrāzās Valentīna, abu meiteņu draudzene. Arī viņa bija skaista, taču košāka, ugunīgāka – tiešs pretstats māsu klusinātajam piemīlīgumam.
   – Jums jādodas uz baznīcu, – Valentīna paziņoja. – Mēs visi jau sākām domāt, ka jūs esat aizbēgušas kopā ar diviem izskatīgiem jūrniekiem.
   – Man labāk tīk Līlends, – Džuliāna sacīja.
   – Un es turpināšu cerēt uz Neptūnu, – Hiacinte attrauca. – Man ļoti patīk viņa trejžuburs.
   Meitenes smiedamās izgāja no istabas. Neviena pat nepamanīja, kā vējš piespieda attēlus pie bufetes aizmugurējās sienas. Kad istabas durvis aizvērās, papīra lapas aizslīdēja aiz lielās bufetes un kļuva neredzamas skatienam. Vēlāk, kad traģēdija jau bija notikusi, nevienam vairs ne prātā nenāca meklēt zīmējumus.
   Džeimijs pamodās un neattapa, kur atrodas. Viņš juta panikas uzplūdu; un pēdējā laikā tā bija kļuvusi ierasta. “Kur atrodas mana mašīna? Un kur ir mani biedri, kareivji? Kur ir izejas un ieejas?”
   Viņš paslēja roku, gluži kā meklējot. “Kāpēc es esmu gulējis? Kāpēc nepārliecinājos, ka visi atrodas drošībā?”
   Tad Džeimijs saklausīja klusas raudas. Sieviete. Viņš uzreiz iedomājās par Valēriju un pūlējās viņai palīdzēt, taču mediķi neļāva viņam kustēties. – Palieciet tepat, ser. Jūs nedrīkstat celties. Izskatās tik briesmīgi, it kā ar jums būtu pastrādājis Fredijs Krīgers.
   – Seržant! – kāds skaļi sauca. – Aiztaisiet to!
   Džeimijs tomēr pūlējās piecelties. Viņa pienākums bija palīdzēt. Tā bija viņa atbildība un svarīgākais uzdevums. Viņam bija visi jāpasargā.
   Viņš turpināja pūliņus, bet kāds injicēja viņam morfīnu, un viņš vairs nemanīja neko.
   Aizritēja apmēram minūte, līdz panika pamazām rimās, un viņš atcerējās, ka atrodas Nantaketā. Džeimijs jutās pārsteigts, ka Halija dus viņa skavās, taču viņa nebija raudājusi. Viņa bija nemierīga, viņas kailās kājas spiedās pie Džeimija kājām. Likās, ka viņa vēlas kaut ko pateikt, taču Džeimijs nespēja saprast vārdus.
   “Kā tas gadījies, ka Halija atrodas vienā gultā ar mani?” viņš nekādi nevarēja saprast. “Vai viņa patiešām bija sacījusi taisnību, kad apgalvoja, ka baidoties no spokiem? Sasodīts!” Džeimijs nodomāja. “Ja es nebūtu lietojis tās nolāpītās tabletes, tad būtu Haliju dzirdējis. Un noteikti būtu sapratis, ja viņai vajadzētu palīdzību.”
   – Kuš, – Džeimijs sacīja un noglāstīja viņas matus. – Klusu. Es esmu tepat, un tu esi drošībā.
   – Džuliāna… – Halija čukstēja. – Džuliāna ir mirusi.
   “Halija sapnī redz spokus,” Džeimijs nodomāja un piekļāva sievieti ciešāk sev klāt. “Varbūt viņai bija taisnība un labāk vajadzēja palikt Džērida lielajā mājā. Varbūt mēs…”
   Džeimija apceres pārtrūka. Ārā noplaiksnīja zibens, un īsajā gaismas atspīdumā viņš pamanīja, ka pie gultas nostājusies jauna sieviete un raugās uz viņiem. Šī sieviete bija neparasti daiļa, un viņai mugurā bija kleita tādā krāsā kā… Ko doktors Hantlijs bija sacījis? Kaut ko par negaisu. Sievietes tumšos matus sedza balts šķidrauts. Līgava.
   Viņa uzsmaidīja Džeimijam, tad pamāja ar galvu, it kā vēlēdamās pateikt, ka viņai patīk tas, kā Džeimijs mierina Haliju.
   – Džuliāna? – viņš nočukstēja un pastiepa roku uz jaunās sievietes pusi. Atkal uzplaiksnīja zibens, un viņa bija pazudusi. Kopā ar viņu bija pagaisis arī viss Halijas nemiers. Nu viņa rimti gulēja Džeimija rokās.
   Kādu mirkli Džeimijs, pieri saraucis, prātoja par to, ko tikko bija redzējis, tad piepeši sajuta, kā viņu piepilda dziļš miers. Pirmo reizi visa gada laikā viņa prātu bija pārņēmis kaut kas cits, nevis atmiņas par ieročiem, bumbām, bailēm un… un nāvi.
   Džeimija augums atslāba un viņš saskatīja māju. Divi stāvi, priekšpusē liels lievenis, labajā pusē terase ar stikla sienām. Viņš juta, ka peld gaisā, lidinās virs zemes, tomēr var redzēt, kas atrodas tajā telpā. Tā bija mājas saimnieka guļamistaba, un Halija to bija pārveidojusi par bērnistabu. Tur bija divi šūpulīši, taču viens tobrīd bija tukšs. Un Džeimiju pārņēma jau tik ierastā panika. Bet tomēr nē… Otrajā šūpulītī bija divi puisēni, tik līdzīgi viens otram, kādi bija Džeimijs un Tods. Un gluži tāpat kā viņi, arī šie mazie zēni atteicās gulēt šķirti viens no otra.
   Vīzija, sapnis – vai kas nu tas bija – lika Džeimijam sajusties tik labi, kā viņš nebija juties, kopš… Viņš vispār nespēja atcerēties, ka vēl kādreiz būtu juties tik lieliski. Viņš piekļāva Haliju vēl ciešāk, pasmaidīja, kad abu kājas savijās kopā, un iegrima dziļā, mierpilnā miegā. Pirmo reizi pēc neatminami ilga laika.

Desmitā nodaļa

   – Viņš guļ, – skaļi nočukstēja mazs zēns.
   – Es jau tev sacīju, ka tā būs, – atbildēja viņa māsa.
   – Mamma teica, lai viņu nemodinām.
   Meitene paraudzījās apkārt. – Varētu nogāzt krēslu, un tad jau tie nebūtu mēs, kas viņu pamodina. Vai arī varētu…
   – Kas tā tāda? – vaicāja zēns. Pāri Džeimijam viņš rādīja uz Haliju, kuras galva tik tikko bija redzama ārā no segas apakšas.
   – Viņa nodarbojas ar vingrošanu, – meitene paskaidroja tādā tonī, it kā visu labi zinātu. Viņa bija trīs minūtes vecāka par savu brāli un šo vecuma starpību uztvēra ārkārtīgi nopietni. Meitene pamanīja Džeimija plakstiņu ietrīsēšanos un saprata, ka viņš ir pamodies, tālab viņai bija grūti noturēties, lai neiesmietos. – Viņai droši vien kļuva auksti. Džeimijs ir patiešām resns, tāpēc pie viņa varēja sasildīties. Tā sieviete…
   – Kurš te ir resns? – Džeimijs noņurdēja un ar spēju rāvienu ievilka abus mazos gultā. Meitene uzrausās uz Džeimija, kurš sāka viņu kutināt, bet zēns uzrāpās virsū Halijai un sāka viņu vērot.
   – Kuš, – Džeimijs sacīja savai mazajai māsai. – Halija mēģina gulēt. Viņa, rūpēdamās par mani, ir pamatīgi nogurusi.
   Meitenīte rāmi gulēja un, cieši koncentrējusies, nopietni skatījās viņā. – Vai tu nokriti zemē un uzvēlies viņai virsū? Džeimijam iedzēla vainas apziņa. Kad viņš pirmo reizi atgriezās no hospitāļa, viņam klājās pavisam ļauni. Katra skaņa, katra ātrāka kustība, katra noslēgta telpa spēja izsist no līdzsvara. Tomēr Džeimijs pasmaidīja un sacīja savai mazajai māsai: – Tikai divas reizes. Un vai zini, ko? Viņai tas patika.
   – Ja tu viņai patīc, tad viņai ir jābūt trakai, – mazā māsa ļoti nopietni sacīja Džeimijam.
   – Par to tu man vēl dabūsi! – viņš attrauca un atsāka māsu kutināt.
   Halija pamazām modās no miega, un tomēr viņai likās, ka joprojām vēl sapņo. Tur bija mājās ceptas kūkas un šampanietis, kuru kāds Kingslijs atvedis no Francijas. Viņa dzirdēja bērnu smieklus, atvēra acis un ieraudzīja mazu zēnu, kas līdzinājās Džeimijam. Puisēns cieši raudzījās uz Haliju. Mazajam bija ļoti skaistas skropstas. Halija viņam uzsmaidīja.
   Tad Džeimija roka uzgūla viņas galvai – tieši īstajā brīdī, lai pasargātu no otra bērna, kas teju uzgāzās viņai virsū. Džeimijs pagriezās uz sāniem, un viņa augums spiedās pie Halijas muguras; viņa raudzījās acīs diviem bērniem, kuri ļoti nopietni vēroja viņu.
   Džeimijs sāka knibināt Halijas ausi. Viņa, joprojām pusmiegā, pussapnī tikai pasmaidīja par to, jo bija pārliecināta, ka nekas no tā visa nenotiek īstenībā.
   – Vai tu mīli manu brāli? – meitenīte vaicāja.
   – Domāju, ka tā ir, – Džeimijs sacīja. – Pat naktī viņa nevēlas būt šķirta no manis.
   Halija jau bija pamodusies. – Tūdaļ pārtrauc! – Viņa iebelza Džeimijam pa galvu, tad pagriezās un ieskatījās viņam sejā – Šajā gultā kopā ar tevi es esmu tikai tāpēc, ka… – Viņa piepeši aprāvās, un viņas acis iepletās tik platas, ka pie deguna teju sakļāvās kopā.
   – Labrīt! – viņa izdzirdēja zemu vīrieša balsi.
   Džeimijs pagriezās uz muguras un bija aizvēris acis. – Pasakiet man, ka tas ir tikai ieraksts, ka viņa patiesībā te nemaz nav.
   Pirmā vēlēšanās Halijai bija mesties ārā no gultas, taču mugurā viņai bija vienīgi apnēsāts T krekls, turklāt Džeimija smagā kāja ar šinu bija pārmesta viņai pāri.
   Viņai izdevās piecelties sēdus. Mazie bija viņai katrs savā pusē un skatījās pāri Džeimija varenajam augumam. Halija ieraudzīja divus patiešām ļoti izskatīgus vīriešus. Abi bija garāki par sešām pēdām, platiem pleciem, slaidi. Abiem mugurā bija kokvilnas krekli un kājās bikses ar rūpīgi iegludinātām vīlēm. Abi izskatījās kā no podesta nokāpuši un iznākuši no kāda šova. Abiem sejas vaibsti šķita kā tēlnieka izkalti – garš aristokrātisks deguns, lūpas kā grieķu skulptūrām. Vienam no viņiem bija melni, biezi mati un acis teju tikpat tumšas. Atbilstīgās drānās ietērpies, viņš līdzinātos pirātam. Arī otrs bija pievilcīgs, taču viņa mati bija gaišāki un acis zeltaini brūnas. Viņš filmā varētu spēlēt Kapteini Ameriku.
   – Vai viņi ir īsti? – Halija čukstus vaicāja mazajai meitenei.
   Vīrieši smaidīja, un viņu acis jautri iedzalkstījās.
   – Man tā liekas, – meitene pateica, it kā šaubīdamās.
   – Uz zirga viņi īsti labi neturas, bet tikai tāpēc, ka…
   – Es minēšu, – Halija bilda. – Tas ir tāpēc, ka viņi ir Montgomeriji.
   Jaunie vīrieši iesmējās. – Mūsu slava apsteidz mūs pašus.
   Vīrietis ar tumšākajiem matiem sacīja: – Es esmu Edams, un tas ir mans brālēns Īans.
   Beidzot arī Džeimijs atvēra acis. – Man likās, ka jūs ieradīsieties tikai nākamajā nedēļā. – Pēc balss izklausījās, ka viņš ir aizkaitināts.
   – Krustmāte Keila vēlējās redzēt to veco māju, ko viņi nopirka, – Īans sacīja un uzsmaidīja Halijai, kura pūlējās ar pirkstiem kaut cik sakārtot matus.
   – Kurš vēl ir te? – Džeimijs vaicāja.
   – Visi! – iesaucās mazais puika un gultā piecēlās kājās. – Es esmu Makss, un šī ir Korija. Džeimijs un Tods ir mūsu brāļi.
   Halija saņēma zēnu aiz rokas, lai viņš nenogāztos no gultas. Viņa joprojām skatījās uz jaunajiem vīriešiem un smaidīja viņiem, bet tad telpā ienāca vēl viens, un viņa sāka steidzīgi mirkšķināt plakstus. Šis vīrietis bija mazliet īsāks nekā pārējie, lai gan arī viņš bija gara auguma un miesasbūvē nedaudz līdzinājās lācim. T krekls, kas viņam bija mugurā, nenoslēpa izcilnos muskuļus, kas likās vibrējam pat tad, kad viņš stāvēja pavisam mierīgi.
   Beidzot Halija paraudzījās uz šā vīrieša seju. “Jauks.” Tas bija vienīgais vārds, kas ienāca viņai prātā, lai aprakstītu šo vīrieti ar īsiem tumšiem, mazliet sprogainiem matiem, zilām acīm un izteiktu zodu.
   Makss iesaucās: – Reins! – un izmetās ārā no gultas.
   Nenovērsdams skatienu no Halijas, vīrietis satvēra zēnu un iespieda savas labās rokas elkonī. Kad viņš pastiepa kreiso roku, meitene, izmantojusi Džeimija vēderu par atspēriena punktu, arī metās projām. Reins satvēra arī meiteni un tad apskāva abus bērnus, viņu sejas spiedās pie vīrieša spēcīgā kakla.
   Halijai neatlika nekas cits, kā vien sēdēt un raudzīties uz viņiem. Kreisajā pusē stāvēja divi eleganti, slaidi vīrieši, bet labajā liels, spēcīgs vīrietis rokās turēja divus skaistus bērnus. Un Džeimijs izstiepies gulēja gultā.
   – Man liekas, ka es esmu mirusi un nonākusi debesīs, – Halija čukstēja.
   – Ārā! – Džeimijs uzsauca, piecēlies sēdus. – Vācieties ārā!
   Neviens pat nepakustējās. – Vai jūs ar Džeimsu esat pāris? – Edams vaicāja.
   – Nē, tā gluži nevarētu sacīt, – Halija teica un sakustējās. – Tas notika tālab, ka mēs, hmm… es gribēju sacīt, mēs… – Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās nostādīt Džeimiju neērtā situācijā, visu citu klātbūtnē stāstot par viņa naksnīgajiem murgiem, tomēr viņai negribējās, lai radinieki nepareizi novērtē abu attiecības. Turklāt visu četru skaisto vīriešu klātbūtne padarīja Haliju mazliet nesakarīgu.
   – Ārā! – Džeimijs noņurdēja. – Tūdaļ pat!
   Žilbinoši smaidot, trīs vīrieši izgāja no istabas, un bērni viņiem sekoja.
   Kad viņi bija palikuši divatā, Džeimijs pagriezās pret Haliju. – Kāpēc tu esi te, kopā ar mani?
   Viņai negribējās neko paskaidrot, tādēļ viņa tikai atmeta segu un izkāpa no gultas. – Man ir jāapģērbjas. Tiksimies lejasstāvā. – To pateikusi, Halija aizskrēja projām.
   Halija ģērbās nesteidzīgi. Viņa izvēlējās jaunās drēbes, ko bija iegādājusies veikalā Zero Main, un ilgi kārtoja matus.
   Piepeši prātā atausa sapnis par “Tējas dāmām”. Parasti viņai sapņi ātri pagaisa no atmiņas, taču šis bija citāds. Viņa atcerējās katru sekundi no tā. Ieveidojot matus ar lokšķērēm, viņa iedomājās par zīmējumiem, kas bija aizkrituši aiz bufetes.
   “Jāsatiek Džeimijs! Jāizstāsta par šo sapni, un tad mēs varētu atvilkt bufeti no sienas, lai paraudzītos, vai zīmējumi patiešām tur ir.”
   Saposusies Halija devās lejup pa kāpnēm. Viņa dzirdēja smieklus un daudzas balsis. Vai bija ieradušies vēl citi Montgomeriju – Tegertu ģimenes locekļi? Virtuvē sēdēja tie paši trīs skaistie vīrieši un divi mazie bērni. Un bija arī viens jaunpienācējs.
   Viņš sēdēja pie galda un šķita vien ar pūlēm valdāmies. Blakus viņam sēdēja vīrietis, ko Halija vēl nekad nebija redzējusi, taču jau zināja, ka tam jābūt Tegertam. Viņš augumā bija īsāks par Džeimiju, taču vienalga izskatījās viņam līdzīgs, lai gan bija smagnējāks un ne tuvu tik glīts.
   Pamanījis Haliju, Edams pārtrauca sarunu un pakāpās atpakaļ. Īans un Reins darīja tāpat. Bērni kļāvās pie Reina, pilnīgā klusumā vērodami Haliju. Viņi bija atbrīvojuši ceļu, lai Halija netraucēti tiktu līdz abiem pie galda sēdošajiem vīriešiem.
   “Kas te galu galā notiek?” Halija iedomājās. Džeimijs uz viņu nelūkojās.
   Piegājusi pie galda, Halija apstājās. Jaunpienācējs vaicājoši raudzījās uz Haliju, itin kā gaidītu no viņas kādu paskaidrojumu.
   – Sveiki! – viņa sacīja. – Mani sauc Halija, bet jūs esat…
   – Tods, – viņš atbildēja, piecēlās kājās un sarokojās ar Haliju. – Es esmu Džeimija brālis.
   Un pēc tam visi piepeši sāka runāt vienlaikus. Izņemot Džeimiju. Viņš piecēlās, paņēma kruķus un, pat nepaskatījies uz Haliju, atvēra pieliekamā durvis, iegāja tur un pēc tam aizvēra durvis aiz sevis.
   Halija vēlējās viņam sekot un pastāstīt par savu sapni, taču viņai apkārt bija brīnišķīgi vīrieši, kuru vienīgais mērķis, kā šķita, bija iepriecināt radinieka draudzeni. Viņai tika vaicāts, vai viņa vēlētos brokastis. Kad tās tika gatavotas, Halija pamanīja, ka ledusskapis jau atkal ir ēdiena pārpilns.
   Cits pēc cita vīrieši stāstīja Halijai par savām kaitēm un ievainojumiem, vaicājot pēc padoma, kā tos labāk ārstēt, un cik viņa prasa par masāžas seansu.
   Pēc brokastīm vīrieši, izņemot Džeimiju un Todu, pavadīja Haliju uz vingrošanas zāli, lai varētu kopā mazliet pastrādāt. Tas bija priecīgs un jauks trio, Halijai patika atrasties viņu sabiedrībā, tomēr viņa domāja par Džeimiju un vēlējās zināt, kur viņš atrodas.
   Pusdienlaikā viņa notvēra Koriju, kad mazā skrēja pa dārzu. – Kur ir tavs brālis?
   – Kurš? – meitenīte atvaicāja. Viņa vicināja koka zobenu. – Man ir veseli pieci brāļi.
   – Patiešām? – Halija pabrīnījās. – Džeimijs. Kur viņš ir?
   – Kopā ar Todu. Viņi vienmēr ir kopā.
   – Vai tu, lūdzu, varētu sameklēt Džeimiju un pateikt viņam, ka mums vajadzētu pastrādāt ar viņa ceļgalu?
   – Viņš nenāks, – Korija atteica. – Tods viņu nelaidīs. – To sacījusi, mazā aizbrāzās uz priekšu pa dārzu.
   Halija pamanīja, ka lielie, sarkanie vārti tagad ir kārtīgi atvērti, lai ģimene, kas apmetusies tuvējā viesnīcā, varētu netraucēti nākt un iet. Īans bija Halijai pavēstījis, ka viesi ir apmetušies arī Kingsliju namā un Tobijas mājā, kā arī vairākās viesnīcās uz salas. Viņš to pavēstīja kā gluži parastu lietu, tomēr Halijai, kurai bija tikai viena un tā pati ne asinsradiniece, tas viss šķita īpaši. Atcerējusies Džeimija sacīto par visiem viņa radiniekiem un to, ka viņš varot tos piedāvāt dažādos izmēros, dzimumos, vecumos un tamlīdzīgi, Halija iesmējās.
   Tobrīd uz masāžas galda atradās Edams. Viņš gulēja uz vēdera. Slaikais, skaistais augums bija izstiepies viņai priekšā; neliels dvielītis sedza vienīgi viņa pēcpusi. Viņš bija izskatīgs vīrietis ar diezgan pasausu humora izjūtu; viņš izteica komplimentus Halijai par masieres prasmēm un par to, cik meistarīgi viņai izdevies atbrīvot viņa plecus no saspringuma.
   – Mēs ārā uz palagiem redzējām virtuves piederumus, – viņš sacīja. – Vai tos jūs atradāt mājā?
   Halijas prātā joprojām svaigi bija notikumi, kas aizveda līdz artefaktu atrašanai. “Laikam jau stāstīt Edamam par spokiem savedējiem un tik dzīvo sapni par viņiem būtu par traku. Turklāt šajā stāstā es vēlos dalīties tikai ar Džeimiju.”
   Viņa pastāstīja par aizslēgtajām durvīm, par to, ka doktors Hantlijs iedeva viņiem atslēgu un viņi atrada netīro telpu.
   Edams pagriezās uz muguras, joprojām viņu piesedza tikai nelielais dvielītis. – Un jūs abi ar Džeimiju to vietu iztīrījāt? Vai jums šis darbs sagādāja prieku?
   – Jā, – Halija atbildēja un pasmaidīja, saeļļotās rokas slidinādama pār vīrieša krūtīm. “Viņš ir labā formā,” Halija nodomāja. “Droši vien nodarbojas ar skriešanu vai austrumu cīņām.” Muskuļi bija atbrīvoti, nevis tik saspringti kā Džeimijam. Ar Edamu bija viegli strādāt, sarunāties un varbūt arī iepazīt.
   Tomēr viņš nebija Džeimijs.
   Pēc pusdienām, kas tika ieturētas svaigā gaisā kopā ar Edamu, Īanu, Reinu un bērniem, Halijai vajadzēja pastrādāt ar Īanu. Viņš bija tikpat labā formā kā Edams un tikpat patīkams. Edamam piemita kaut kas gandrīz biedējošs, taču Īans nemitīgi smaidīja un smējās.
   Pulksten trijos uz masāžas galda nokļuva Reins. Līdz tam laikam Halija jau bija izmisusi par to, ka nevar atrast Džeimiju. Kopš brīža pirms brokastīm viņa nebija redzējusi ne Džeimiju, ne viņa brāli Todu.
   Halija pasmaidīja, paraudzījusies uz Reina milzīgo augumu. Tas vairāk līdzinājās Džeimija ķermenim. – Kur viņš ir? – Halija vaicāja, mēģinādama piekļūt dziļākajiem muskuļiem. Viņa nepaskaidroja, ko domājusi ar vārdu “viņš”.
   – Kopā ar Todu, – Reins atbildēja. No visiem trijiem viņš runāja vismazāk, taču Halijai bija aizdomas, ka tieši viņš pamanīja un sadzirdēja visvairāk.
   – Vai viņš slēpjas no manis? – Halija vaicāja, un viņas rokas uz mirkli pārtrauca darbu.
   – Es sacītu, ka tā ir, – Reins atteica.
   – Un jūs visi pūlaties mani izklaidēt, lai es to nepamanītu?
   – Jā, – viņš piekrita pavisam vienkārši.
   Halijai būtu gribējies domāt, ka Džeimija izturēšanās viņu nesāpina, taču tā nebija.
   – Džeimijam ir… – Reins sāka skaidrot.
   Un Halija zināja, ka nākamais vārds būs “problēmas”, taču negribēja to klausīties. – Sliktas manieres, – viņa noteica un juta, ka Reins mazliet iesmejas.
   – Ļoti sliktas, – viņš apstiprināja.
   Atlikusī masāžas seansa daļa aizritēja klusējot. Galvenokārt tāpēc, ka Halijai bija nepieciešama visa enerģija, lai kārtīgi pievērstos vīrieša pamatīgajiem, stingrajiem muskuļiem. Kungi uzstāja, ka aizvedīs Haliju vakariņās, un tāpēc visi kopā viņi devās uz “Kitijas Murtahas restorānu”. Tas bija iekārtots kā senatnīga taverna, un Halijai tur patika, vienīgi viņa ļoti ilgojās pēc Džeimija.
   To iedomājusies, viņa gandrīz vēlējās sevi norāt. Visas sievietes šajā restorānā skaudīgi skatījās uz Haliju. Bērni skraidīja te pie viņas, te pie Reina; izskatījās, ka Halija un Reins ir laulāts pāris un tie ir viņu bērni. Vairāk nekā vienreiz Reins puspievērtām acīm zem garajām skropstām Haliju vēroja tik cieši, ka pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. Šajā lielisko vīriešu pulciņā viņš nudien nebija Halijas favorīts. Viņai patika Reina nerunīgums, viņa humora izjūta, arī tas, ka viņš lieliski prata klausīties. Citiem vārdiem sakot, tas, ko viņa par jauku atzina Džeimijā, viņai patika arī Reinā.
   Atgriezušies mājā, vīrieši sāka spriest, kurš gulēs lejasstāvā uz saliekamās gultas. Vispirms viņa iedomājās, ka vīrieši Nantaketu uzskata par bīstamu vietu, bet tad atskārta, ka viņi bažījas par Džeimija murgiem.
   Varbūt viņi vēlējās pasargāt Džeimiju, bet varbūt, ka Haliju. Lai kā tas arī būtu, Halijai nepatika tas, ko viņi sacīja.
   Neklausoties iebildumos, viņa visus aizraidīja no mājas. Divi Montgomeriji, kā likās, bija nolēmuši palikt, par spīti viņas iebildumiem, taču Reins viņus tomēr aizveda projām. Halija uzkāpa augšstāvā – velti cerēdama, ka Džeimijs būs tur. Mājā valdīja pārdabisks klusums, un viņai tas nemaz nepatika. “Džeimijs te ir dzīvojis jau kopš pirmās dienas, kad es ierados. Šī ir mūsu māja, ne manējā.”
   Pēc ieiešanas dušā Halija pūlējās saņemties. Jau kopš paša sākuma viņa bija zinājusi, ka Džeimijs Tegerts nav viņai lemts. Augu dienu viņa brālēni bija sarunās pieminējuši skolas, valstis, notikumus un pat sporta spēles, par kādām Halija bija vien lasījusi. “Kad Džeimija kāja būs vesela, viņš iekāps ģimenes lidmašīnā, un es viņu vairs nekad neredzēšu. Labākajā gadījumā viņš atsūtīs Ziemassvētkos apsveikuma kartīti.”
   Nomazgājusies Halija uzģērba pidžamu ierastā lielā T krekla vietā un devās uz gultu. Viņa vēlējās uzzināt, vai Džeimijs ir atgriezies. Viņa gulta bija tukša.
   Apņēmība izplēnēja kā nebijusi. – Esi nolādēts, Tod! – viņa skaļi sacīja, bet pēc tam piekodināja sev, ka jānomierinās. “Galvenais ir jautājums par to, kālab es tik ļoti uztraucos par Džeimija prombūtni. Mēs taču neesam pāris.” Halija tā bija sacījusi viņa brālēniem, un tā patiešām bija taisnība.
   Halija aizgāja uz savu gultu un gandrīz uzreiz aizmiga. Kā jau tagad paradusi, viņa pamodās pulksten divos naktī un ieklausījās. Nekas nebija dzirdams. Nebija ne vaidu, ne stenēšanas. Viņa ieslēdza gaismu un devās uz Džeimija guļamistabu.
   Naktslampiņa bija ieslēgta, taču gulta izrādījās tukša. Kāda impulsa vadīta, Halija atvēra viņa skapja durvis. “Vai tiešām viņš būtu sasaiņojis mantas un devies atpakaļ uz mājām Kolorādo? Vai es saņemšu kartīti ar pateicības vārdiem un pieminējumu, ka viņš ir labi pavadījis laiku?”
   Taču Džeimija drēbes bija turpat skapī, galvenokārt lielie treniņtērpi, kas apslēpa viņa augumu, un glītais uzvalks, ko viņš bija uzģērbis uz kopīgajām vakariņām.
   Aiz durvīm bija uzkarināts liels peldmētelis, un Halija aplika pleciem, uz īsu mirkli piekļaudama savam augumam. Kailām kājām viņa nokāpa lejasstāvā, bet arī tur viss bija tukšs. Viņš negulēja šaurajā gultiņā.
   Pamanījusi gaismu tējas istabā, viņa atvēra durvis. Istabas tālākajā stūrī bija gara auguma sirms kungs, viņam mugurā bija tumši zila zīda rītasvārki un kājās čības. Viņš sēdēja uz veca dīvāna un lasīja.
   – O! – viņš noteica balsī, kas lika domāt, ka tieši Haliju viņš vēlējies redzēt vairāk par visu pasaulē.
   – Jūs esat vai nu spoks, vai arī tēvocis Kits, – viņa sacīja.
   Vīrietis noņēma lasāmās brilles un kopā ar grāmatu nolika tās malā, tad piecēlās. – Cik jūs esat vērīga! Šajā naktī man liekas, ka es varētu būt gan viens, gan otrs vienlaikus. Tēja ir karsta, un es priecātos par sabiedrību. Varbūt jūs man pievienosieties?
   – Ar lielāko prieku, – Halija apsēdās vienā no krēsliem, bet vīrietis ielēja tēju tasēs. Halija pavilka basās kājas zem sevis un pārlūkoja istabu. Pēc iztīrīšanas viņa telpu nemaz tā īsti vēl nebija apskatījusi. Galda lampas dūmakainajā gaismā tā likās visai pievilcīga, un tajā valdīja īpaša atmosfēra.
   Viņa pavērās uz Kitu. – Laikam jau mums vajadzētu iepazīties kā pieklājas. Es esmu Hiacinte Lorīna Hārtlija, vairāk pazīstama kā Halija.
   – Kā jau jūs nojautāt, es esmu Kristofers Montgomerijs, parasti tieku saukts par Kitu. – Viņš pasmaidīja. – Vai tēvoci Kitu. Un tagad, kad esam to noskaidrojuši, pasakiet, kālab jūs staigājat pa māju šādā diennakts stundā.
   – Es meklēju Džeimiju. Un kāpēc jūs neguļat?
   – Redziet, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mans krustdēls ir kopā ar Todu, taču man nav ne jausmas, kur viņi abi ir. – Viņš nolika tējas tasīti. – Ja runājam par manu negulēšanu, tad nāksies jums atzīties. Vai drīkstu būt atklāts pret jums?
   – Lūdzu!
   – Vispirms man jāatvainojas par ielaušanos. Reizēm mana ģimene ir tik trokšņaina, ka es nespēju to paciest. Kad padzirdēju, ka jūs visus esat izraidījusi ārā no mājas, es sapratu, ka jūs varētu būt man radniecīga dvēsele.
   Halija smaidīja. Viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis vecumā ap sešdesmit gadiem, un viņa klātbūtnē Halija nezin kāpēc jutās pasargāta un omulības ieskauta.
   – Es atklāju, ka istabas durvis nav aizslēgtas un ienācu te, lai pārlaistu nakti. – Viņš ar galvas mājienu norādīja uz sēdekli pie loga, kur bija nolikts gan spilvens, gan arī sega. – Bet mani uzmodināja sapnis, kurā bija…
   – Ļaujiet, es minēšu, – Halija sacīja. – Divas pasakaini skaistas sievietes ar Playboy meiteņu augumiem. – Viņa iemalkoja tēju. – Tā ir tikai versija.
   Kādu brīdi likās, ka tēvocis Kits ir pamatīgi pārsteigts, bet tad iesmējās. – Manā dzīvē ir bijis daudz visa kā, tālab mani nav viegli pārsteigt, taču jums tas tomēr izdevās. Jūs mani ieintriģējāt. Vai arī jūs redzējāt viņas sapnī?
   – Jā, bet es biju noklausījusies arī stāstus par viņām. Varbūt…
   – Varbūt arī es tos vēlētos dzirdēt? Jā gan, pat ļoti labprāt.
   Gandrīz stundu Halija stāstīja viņam par “Tējas dāmām” visu, ko zināja pati. Laiku pa laikam Kits šo to pavaicāja.
   – Vai Džeimijs uzzināja, ko noskaidrojusi viņa māte?
   – Un jūs sacījāt, ka sasitāt galvu pret kasti. Kas tajā bija?
   – Vai tie zīmējumi patiešām ir aiz bufetes?
   Uz visiem šiem jautājumiem Halijai bija tikai viena atbilde. – Es nezinu.
   – Tas nu ir patiešām interesanti, – Kits noteica, kad Halija bija beigusi stāstu. Viņš ielēja abiem vēl tēju. – Vai jums nešķiet interesanti arī tas, ka nu jau pagājusi vairāk nekā stunda, taču tēja joprojām ir karsta, bet kūciņu krājums vēl aizvien nav noplacis?
   – Un tā ir vienmēr. Mēs atgriežamies mājās un ieraugām, ka mūsu kaimiņiene ir sagādājusi mums lielisku pēcpusdienas tēju ar gardām piedevām. Džeimijs ēd daudz, taču, jā, allaž ir un paliek pietiekami. Un tēja nekad neatdziest. – Halija paraudzījās uz viņu. – Atvainojiet, es neļāvu jums pastāstīt par sapni, ko redzējāt jūs.
   – Tas bija pavisam vienkāršs. Vienā malā bija divas daiļas jaunas sievietes. Viena no viņām sacīja: “Jums jāatrod Līlenda brālēns.” Man bija tāda sajūta, ka viņa vēršas pie manis. Tas arī bija viss. Vairāk nekā.
   – Interesanti, vai tas bija tas pats brālēns, ar kuru Līlends grasījās iepazīstināt Hiacinti? – viņa noteica, pieminēdama pati savu sapni.
   – Man vajadzēs palūgt, lai Džilija to papēta. Viņa nodarbojas ar ģimenes ģenealoģiju. Ak, bet šīs taču ir viņas kāzas! Bez šaubām, viņa būs pietiekami aizņemta tāpat. Vai esat jau iepazinušās?
   – Nē. Man augu dienu apkārt bija tikai vīrieši. Reins sacīja, ka viņi rūpējas, lai man būtu interesanti un es nepamanītu Džeimija prombūtni. Bet es tomēr pamanīju! – Pēdējo teikumu viņa pateica tik kaislīgi, ka pati nokaunējās. – Atvainojiet! Vienkārši man nepieciešams masēt viņa ceļgalu, vingrināt to.
   – Jā, protams, – Kits smaidīja. – Vai drīkstu jums dot kādu padomu?
   – Jā, lūdzu.
   – Mana ģimene nav domāta gļēvuļiem. – Halija gaidīja, kad viņš pateiks kaut ko vairāk, taču Kits klusēja. Viņai nebija ne jausmas, ko viņš ar to vēlējies pateikt. – Un tagad, mana dārgā, – Kits sacīja tonī, kas liecināja, ka Halijai laiks doties. – Mums vajadzētu kaut mazliet pagulēt pirms rītausmas. Nešaubos, ka jaunākie Keilas palaidņi aizmuks no viņiem un būs klāt, cik vien agri iespējams. Man likās, ka viņi vienkārši sajūsminājās par iespēju vērot, kā “vingrošanas dāmai” izrāda uzmanību visi jaunie brālēni.
   – Mani māc ziņkārība par to, vai šajā ģimenē ir arī kādas sievietes. Izņemot Koriju, protams.
   – Vispār mums ir visai interesants piedāvājums. Liela sieviešu dažādība. Nešaubos, ka viņas jau drīz cita pēc citas sāks parādīties šeit. Un, Halij, mīļā…
   – Jā?
   – Varbūt mums šis… – Viņš ar rokas mājienu norādīja sev apkārt. – Jāglabā, cik vien spēka. Rīt es palūgšu kādu pārīti muskuļoto Tegertu atbīdīt bufeti. Paraudzīsimies, kas tur atradīsies.
   – Un es sameklēšu to kasti, pret kuru sasitu galvu.
   – Un es noskaidrošu, ko Keila ir uzzinājusi.
   – Tikai, lūdzu, atcerieties, ka arī Džeimijs ir iesaistīts! – Halija atgādināja. – Viņam viss ir jāizstāsta.
   Kādu mirkli Kits raudzījās uz Haliju, it kā vēlētos kaut ko aptvert. – Kas jums manā savainotajā krustdēlā patīk visvairāk?
   – Neskaitot visu citu, tas, ka viņš mani smīdina.
   Jau otro reizi Kita pievilcīgajā sejā parādījās pārsteigums. – Tā ir lieliska atbilde un noteikti tāda, kādu es nebiju gaidījis dzirdēt.

Vienpadsmitā nodaļa

   Bija gandrīz četri pēcpusdienā, un Halija jau gatavojās aizslēgt lielos dārza vārtus, turklāt uzlikt arī zīmi “Ienākt aizliegts”. Nebeidzamā straumē viesi, kas bija ieradušies uz kāzām, plūda pie Halijas, lai sarunātu masāžu, uzklausītu padomus par rehabilitāciju dažādu ievainojumu un kaišu gadījumos. Visi samaksāja prasīto cenu un atstāja arī dāsnu dzeramnaudu. Cik nu Halija varēja spriest, viņi patiešām vēlējās iepazīties.
   “Interesanti, kāpēc?” viņa brīnījās. “Es taču negrasījos kļūt par šās ģimenes daļu.” Viņai tas ne prātā nebija nācis. Visi šie vīrieši izturējās ļoti jauki, bija izskatīgi, inteliģenti, izglītoti un ļoti pieklājīgi. Izņemot Todu. Halijai viņš nepavisam nepatika.
   Halija apzinājās, ka daļēji naidīguma iemesls meklējams tieši viņā pašā. Pēcpusdienā viņai no intensīvajiem masāžas seansiem sāpēja gan rokas, gan pleci. Klienti bija nākuši cits pēc cita. Vienubrīd lapenē sēdēja pat trīs jauni vīrieši, piesegušies tikai ar dvielīti. Viņi bija noskalojušies āra dušā, taču pēc tam nevis apģērbušies, bet aptinuši dvieli sev ap vidukli un gaidīja, kad pienāks viņu kārta kāpt uz masāžas galda.
   Visi pārējie bija izturējušies tik izmeklēti pieklājīgi, ka beidzot, kad pienāca Toda kārta, Haliju satrieca viņa attieksme.
   Izstiepies kails uz masāžas galda, viņš sacīja: – Kādi ir tavi nolūki attiecībā uz manu brāli?
   Diena jau sliecās uz vakara pusi, un Halija jutās nogurusi. – Es grasos nolaupīt viņu kopā ar viņa privāto lidmašīnu, – viņa attrauca, īsti nepadomājusi. Halija zināja, ka Džeimiju šāda atbilde būtu sasmīdinājusi. Todu gan ne. Halija manīja, kā saspringst viņa muskuļi zem viņas rokām, un nopūtās. – Man nav nekādu nolūku. Es tikai palīdzu viņam atveseļoties. Nu jau viņš ir izlaidis vairākus masāžas seansus, kā arī elpošanas vingrinājumus. Un viņam tie ir nepieciešami!
   – Ko tas nozīmē?
   Halija sarauca pieri. Varbūt Toda naidīgums sakņojās greizsirdībā? Tods nebija ne tik izskatīgs kā viņa brālis, ne arī tik labi veidots, un viņa sāka domāt, ka arī prāta ziņā šis puisis ir apdalīts. Viņa runāja lēnām un skaidri: – Džeimijs slēpojot savainoja ceļgalu un pārcieta operāciju, un ir nepieciešams, lai viņa ceļgals atkal strādātu kā agrāk. Mani nolīga, lai es viņam palīdzētu.
   – Es vaicāju par elpošanas vingrinājumiem! – Tods atcirta. – Kam tie vajadzīgi?
   – Lai palīdzētu viņam elpot. – Halija izvalbīja acis.
   – Kāpēc tu biji viņam blakus gultā? – Tods vaicāja likumsarga balsī; Halija zināja, ka viņš tāds ir.
   Nebija šaubu, ka viņš vēlas uzzināt par Džeimija naksnīgajiem murgiem. Iepriekšējā naktī Halija saprata, ka viņa ģimene par tiem ir informēta, taču kaut kādu iemeslu pēc viņa negribēja sniegt Todam šādas atskaites. – Pasakains sekss, – viņa attrauca. – Visas nakts garumā.
   Sažņaudzis dūrē vientulīgo dvielīti, Tods pagriezās uz muguras un piecēlās sēdus. Nikni raudzīdamies uz Haliju, viņš sacīja: – Es neciešu, ja man melo.
   – Un man nepatīk, ja jūs mani vēlaties izmantot par spiedzi. Mēs esam beiguši. – Halija paķēra dvieli, noslaucīja rokas un devās projām. Viens no vīriešiem viņai apvaicājās, vai viss ir labi, taču viņa neatbildēja un soļoja tālāk.
   Atgriezusies mājā, viņa devās uz tējas istabu. Tur varbūt valdīs klusums.
   Viņa nejutās pārsteigta, ieraudzīdama Džeimiju, kurš stāvēja pie viena no galdiņiem, kas bija bagātīgi nokrauts ar dažādiem gardumiem, ko baudīt pie tējas.
   – Kur tu biji? – viņa dusmīgā balsī vaicāja.
   – Tev bijusi nelāga diena, ja? – Džeimijs pamanīja, ka Halijas acīs sariešas asaras. Viņš atbalstīja kruķus pret sienu, aicinoši papleta rokas, un Halija iekrita viņa skavās, spiedās pie krūtīm un dzirdēja, kā pukst vīrieša sirds. Džeimija lielais, stingrais augums bija gluži kā miera saliņa pēdējo divu dienu putojošajā kņadā.
   Pārāk ātri, ak, pārāk, pārāk ātri Džeimijs atvirzīja Haliju un paraudzījās uz viņu, it kā pūlēdamies ieskatīties viņas domās. – Nāc, – viņš klusi sacīja. – Īdita mums ir sagādājusi tēju. Apsēdies un pastāsti, ko tu labu sadarīji! – Halija nepakustējās, un īsu mirkli viņai šķita, ka Džeimijs grasās viņu noskūpstīt. Tomēr Džeimijs viņu neskūpstīja. – Tu izskaties nomocījusies.
   – Paldies! – viņa sarkastiski sacīja. – Tā vien liekas, ka stunda, ko pavadīju, cirtojot matus, bijusi izsviesta vējā.
   Džeimijs iesmējās un pabīdīja viņai krēslu. – Vai tu joko? Brālēni ir kā sajukuši tevis dēļ. Viņi uzskata, ka tu esi skaista un gudra un ka tev ir brīnumdares rokas.
   Halija ielēja tēju. – Tavs brālis mani ienīst. – Kad Džeimijs neko neatbildēja, Halija nikni paraudzījās uz viņu. – Tev tagad vajadzēja teikt, ka tā nemaz nav, ka viņš mani neienīst, ka viņš tikai… Nu, nezinu. Ir piesardzīgs, vai kaut kā tamlīdzīgi.
   – Vairāk gan jāteic, ka viņš pūlas pasargāt tevi no manis.
   – Lūdzu, vai tu varētu kaut kā pārliecināt viņu, ka es negrasos tevi nolaupīt vai pavest, vai izdarīt vēl kaut ko tādu, lai pievāktu jūsu ģimenes lidmašīnu?
   Džeimijs gandrīz aizrijās ar vienu no saviem iemīļotākajiem anīsa sēkliņu cepumiem. – Tu viņam sacīji, ka grasies to darīt?
   – Apmēram. – Halija paraustīja plecus un tad paraudzījās uz Džeimiju. – Vai bija par traku?
   – Viņa ausīm noteikti. – Džeimijs joprojām smējās. – Vai tu domā, ka viņš saslēgs mani rokudzelžos?
   – Tā nu gan ir kārdinoša vīzija! – Viņš to pateica maigi un tik kaislīgi paraudzījās uz Haliju, ka matiņi viņai uz skausta sacēlās stāvus.
   – Džeimij, – viņa nočukstēja un piekļāvās vīrietim ciešāk.
   Piepeši viņš atvirzījās, un viņa sejas izteiksme mainījās. – Pastāsti man, ar ko tu iepazinies!
   Halijai bija nepieciešams kāds mirklis, lai nomierinātos. “Jā, es biju ilgojusies pēc Džeimija, taču tā ir vienīgi mana problēma. Džeimijs ir tikai mans pacients. Varbūt, tikai varbūt mēs varētu kļūt draugi, taču tas arī viss, vairāk tur nekā nevar būt.” – Ar tavu tēvoci Kitu. – Halijai sagādāja prieku pārsteigums, kas parādījās Džeimija sejā.
   – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir ieradies.
   – Tāpēc, ka tu biji kaut kur aizbēdzis. Ja tu būtu palicis tepat un ļāvis man masēt tavu kāju, tad būtu saticis visus savus radiniekus. Pastāsti, kā tava ģimene papildinās, ja reiz nav nevienas sievietes!
   Džeimija sejā atkal parādījās smaids. – Sievietes ir iegrimušas kāzu sagatavošanā. Puķes, tortes, kurš un ar ko sēdēs kopā, un… es nemaz nezinu, kas vēl. Es pateicu krustmātei Džilijai, lai atnāk iepazīties ar tevi. Man liekas, ka viņai to pienākumu jau ir par daudz.
   – Jā, atsūti viņu pie manis.
   Džeimijs pasniedzās tuvāk un atglauda matu šķipsnas, kas krita pār Halijas acīm. – Es joprojām vēlos uzzināt, kāpēc tu biji gultā kopā ar mani.
   Halija ātri apsvēra atbildi. – Es dzirdēju kādu skaņu. Kad es atnācu pārbaudīt, tu mani ievilki gultā sev blakus. Tajā dienā tu mani biji pamatīgi nogurdinājis, un es jutos pārāk piekususi, lai celtos augšā. – Viņa cieši raudzījās uz Džeimiju un gaidīja, ka viņš taujās kaut ko vairāk.
   Kādu laiku Džeimijs svārstījās, līdz ierunājās atkal. Likās, ka viņš nespēja izlemt, vai turpināt šo tematu vai labāk tomēr ne.
   – Kad tu redzēji tēvoci Kitu?
   – Pulksten divos naktī šeit. Mēs kopā dzērām tēju. Viņš, kā liekas, sapnī bija redzējis “Tējas dāmas”.
   – Jā? – Džeimija acis iepletās. – Un kāds tieši bija viņa sapnis?
   Halija jau pavēra muti, lai viņam izstāstītu, tomēr pārdomāja. – Neko es tev netaisos stāstīt, kamēr tu nebūsi uz masāžas galda. Es gribu redzēt tavu ceļgalu. Turklāt tu atkal ejot sasveries uz vienu pusi. Un… – Viņa piemiedza acis un paraudzījās uz Džeimiju. – Un es gribu, lai tu novelc drēbes.
   Džeimijs spēji sastinga krēslā. – Vai tad pēdējās dienās tavas rokas jau vīriešu miesu nav pietiekami apglāstījušas?
   – Jā, ir gan pietiekami. Un viņi visi ir nevainojami cilvēku sugas pārstāvji. Nekad agrāk es neko tik ideālu nemaz nebiju redzējusi. Viņiem no manis neko nevajag.
   – Bet man vajag? – Džeimijs bija noliecis galvu un pateica to pavisam klusā balsī.
   Halija pieskārās viņam. – Jā, tev tas ir vajadzīgs. Tavs ķermenis ir ļoti sasprindzis. Un es tev varu palīdzēt.
   Džeimijs tik strauji piecēlās kājās, ka krēsls smagi nogāzās uz grīdas. Būkšķis atbalsojās istabā, un Džeimijs paķēra vienu savu kruķi, kā grasīdamies aizsargāt abus no kaut kā.
   – Kas noticis? – Halija pārsteigumā raudzījās uz viņu. – Vai tev viss ir labi?
   Tikai pēc brīža likās, ka Džeimijs atkal apzinās, kur atrodas. Viņš paņēma arī otru kruķi un atbalstījās uz tiem. Kad Džeimijs vēlreiz paraudzījās uz Haliju, viņa sejas izteiksme bija salta un tāla. – Man nav vajadzīga palīdzība. Man nav vajadzīga žēlošana. Un man nevajag… – Nepateicis visu līdz galam, viņš ātri šķērsoja istabu, izgāja no tās un smagi aizcirta durvis aiz sevis.
   Halija jutās satriekta. Viņa nesaprata, kas tikko bija noticis. “Kas gan tik ļoti sadusmoja Džeimiju? Parasti, kad es viņam vaicāju, vai nepieciešama palīdzība, viņš pasmaidīja un teica: “Jā.” Viņš taču pat bija izlicies, ka viņam tā vajadzīga, kad mēs pastaigājāmies pa dārzu vai kad nācās iet pa kāpnēm augšup un lejup. Kālab tagad viņš izturējās pilnīgi citādi? Tods!” viņa nodomāja. “Viņš ir tas, kurš visu mainīja!” Tiklīdz ieradies, Tods aizveda brāli projām. “Vai viņš ir greizsirdīgs? Vai Tods ņēma ļaunā, ka mēs ar Džeimiju esam… Jā, kas tad mēs esam? Kļuvuši par draugiem? Vai tad Džeimijs pats neteica, ka tieši sava brāļa iniciatīvas dēļ viņš atrodas šajā mājā?”
   Apsēdusies pie galda, viņa pasniedzās pēc tējkannas. Rokas trīcēja, turklāt izrādījās, ka tēja ir kļuvusi ledusauksta. – Tieši tā jūtos arī es pati, – viņa čukstēja. Halija iespieda seju plaukstās un mirkli ļāvās asarām. Viņa paraudzījās uz skaisto telpu. – Es nezinu, vai te ir kāds spoks, taču palīdzība man pašlaik nudien noderētu. Viss manā dzīvē mainās, bet es pat nezinu, vai tas notiek uz labu vai ļaunu. Man šis vīrietis… Džeimijs… viņš man ļoti patīk. Es saku sev, ka viņš nav domāts man, bet tad atkal viņu ieraugu un… Ak, es nemaz nezinu, mani vienkārši velk pie viņa. – Halija apklusa, juzdamās gaužām muļķīgi, šādi sarunājoties ar neeksistējošiem ļaudīm, un tomēr nespēja rimties. – Doktors Hantlijs sacīja, ka jūs var redzēt tikai cilvēki, kuri vēl nav atraduši savu Īsto mīlestību. Ja reiz es jūs neredzu, tad pieņemu, ka esmu to atradusi. Tas, protams, ir Breidens. Vīrietis, kas pārspēj visus citus. Nesalīdzināms un ideāls.
   Apkārt bija tikai klusums. Tomēr savu jūtu ietērpšana vārdos un izrunāšana skaļi viņai ļāva justies labāk. Halija dziļi ieelpoja vairākas reizes un tad piecēlās kājās. Paraudzījusies uz neizdzerto tēju un neapēstajiem gardumiem, viņa apzinājās, ka varētu visu novākt, tomēr to neizdarīja. Viņa vēlējās vienīgi iegremdēties ļoti karstā vannā un nedomāt vairs ne par ko.
   Kad Halija gāja cauri virtuvei, tur bija Reins. Ieraugot Haliju, viņa seja kļuva gaišāka, un viņai ienāca prātā, ka viss būtu tik daudzkārt vienkāršāk, ja viņa pievērstu uzmanību šim cilvēkam. Reins bija patīkams, jauks un tamlīdzīgi… Tomēr Halija spēja vien vārgi uzsmaidīt viņam un vēlējās, kaut viņš ātrāk dotos projām.
   Reins saprata. – Es aizvākšu visus no šejienes, – viņš teica. – Atpūties. Tu šodien esi jau daudz izdarījusi.
   – Paldies. – Halija tencināja un, iedama augšup pa kāpnēm, sajuta, ka māja ir tukša.
   Viņa piepildīja vannu ar tik karstu ūdeni, cik vien spēja izturēt, un palika tajā tik ilgi, līdz tas pilnībā atdzisa. Un, gremdēdamās ūdenī, viņa pieņēma lēmumu. “Es aizmirsīšu personiskos aspektus saskarē ar Džeimiju, koncentrēšos tikai un vienīgi uz profesionālajiem. Džeimija ģimene ir mani nolīgusi, lai dziedētu Džeimija savainoto ceļgalu. Tieši to es arī darīšu.”
   Kits bija sacījis: “Mana ģimene nav domāta gļēvuļiem.” Bet Halija bija izturējusies gļēvi. Viņa bija ļāvusi, lai pulciņš patiešām pievilcīgu vīriešu novērš viņas uzmanību no galvenā uzdevuma – no rūpēm par to, lai Džeimijam kļūtu labāk. Un pats ļaunākais no šiem uzmanības novērsējiem bija Tods.
   Halija noslaucījās un uzģērba pidžamu, tad nosolījās pati sev, ka nākamajā dienā darīs visu, kas nepieciešams, lai atkal strādātu ar Džeimiju. “Ne šā vīrieša ātrās dusmas, ne viņa brāļa īdzīgums, ne arī viņa brālēnu patīkamā iejaukšanās neatturēs mani no sava pienākuma veikšanas.”
   Gultā Halija sajutās daudz labāk, vienīgi netīkams likās mājas neomulīgais tukšums. “Kālab gan māja šķiet tik maza, kad kopā ar mani ir Džeimijs, bet bez viņa rodas iespaids, ka tā ir ļoti liela? Eh, domā kā profesionāle!” Halija sev pavēlēja un, ieritinājusies zem segas, laidās miegā. Tomēr pulksten divos naktī, kā jau ieradusi, viņa pamodās un kāpa ārā no gultas. Tad viņai likās, ka dzird nošalcam zīda tērpu. Haliju pārņēma dziļš miers, un viņa atgriezās gultā.
   Pamodusies Halija paskatījās uz pulksteni. Bija jau gandrīz seši no rīta. Parasti viņa šajā laikā vēl mēģinātu aizmigt no jauna, taču nu jutās pilnīgi izgulējusies. – Džeimij! – viņa sacīja un izkāpa no gultas.
   Viņš trenējās, tātad ļoti iespējams, ka šajā laikā būs vingrošanas zālē. Halija gandrīz skriešus metās uz vannas istabu, steidzīgi uzrāva mugurā apakšveļu, tad īsbikses, krekliņu… uzāva kājās sandales. Steigdamās lejup pa kāpnēm, viņa pūlējās saņemt matus zirgastē.
   Halija izskrēja no mājas un aizbrāzās pa rasoto zāli, un pirmais cilvēks, kuru viņa sastapa, bija Tods. Viņš stāvēja ārā pie sporta zāles, ģērbies treniņtērpa biksēs un T kreklā, un ar dvieli slaucīja matus. Izskatījās, ka viņš tikko nomazgājies dušā.
   Ieraudzījis Haliju, viņš iepleta acis un uzmeta zaglīgu skatienu āra dušai.
   Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai Halija visu saprastu. Džeimijs un Tods bija tikko beiguši trenēties, Tods jau noskalojās dušā, bet Džeimijs to darīja tagad.
   Halija gāja uz dušas pusi. Viņa īsti nezināja, ko grasās iesākt, taču bija cieši apņēmusies pārtraukt šo bezjēdzību tūdaļ pat.
   Toda lielais augums nostājās Halijai ceļā. – Mans brālis vēlas privātumu! – viņš noteica tādā tonī, ko varēja raksturot vienīgi kā rēcienu.
   – Jā? – Halija nikni pavērās uz viņu. – Bet es vēlos paveikt savu darbu! Paejiet malā!
   Taču Tods pat nepakustējās. Apņēmība nelaist Haliju garām bija tikpat cieša, kā viņas apņēmība tikt tālāk. Abi nikni raudzījās viens otrā un negrasījās piekāpties.
   Šo sarežģījumu atrisināja pats Džeimijs. Viņš atvēra koka durvis un iznāca uz akmens plāksnēm. Viņam ap vidukli bija aptīts dvielis, uz kājas bija šina, bet pārējais ķermenis bija kails.
   Beidzot Halija ieraudzīja, ko Džeimijs visu laiku tik rūpīgi slēpis no viņas. Augums no vidukļa līdz pat pleciem, kā arī kreisā kāja bija vienās rētās – ļoti dziļos un arī seklākos ievainojumos – , bet dažviet āda bijusi norauta vispār. Izskatījās, ka viņš bijis iespiests metāla spīlēs un āda plēsta nost strēmelēm vien, bet pēc tam piešūta atpakaļ.
   Tikko ieraudzījusi to, kas palicis pāri no tik skaistā auguma, Halija vispirms nodomāja, ka tūdaļ zaudēs samaņu, sāks raudāt vai arī viņai kļūs slikti. Vai viss notiks vienlaikus.
   Džeimijs slaucījās, bet Haliju viņa skatienam slēpa Toda augums.
   – Es aizvedīšu tevi atpakaļ uz māju, – sacīja Tods, un viņa balss vairāk līdzinājās klusam čukstam.
   Halija ieskatījās viņam sejā un sajuta vēlēšanos viņu iepļaukāt – par ņirdzīgi riebīgo smīnu. Viņš bija pieņēmis, ka ieraudzītais liks Halijai aizbēgt. Klusēdama viņa piesteidzās pie Džeimija.
   Tanī momentā Džeimijs spēji nobālēja. Kādu mirkli viņa skatiens izaicināja sacīt kaut ko, bet pēc tam viņš izslējās un gluži vienkārši raudzījās tālumā.
   Tā kā Džeimijs stāvēja nekustīgi, Halija apgāja viņam apkārt un apskatīja rētas. Lielākā daļa bija ādas līmenī, taču bija arī tādas, kur ievainojums bija skāris muskuļus. Halija pat iztēloties nespēja sāpes, ko Džeimijs pārcietis, kad ticis ievainots, pēc tam ārstēts un bijis pakļauts rehabilitācijas procedūrām.
   Kad Halija atkal nostājās Džeimijam priekšā, viņš joprojām raudzījās pāri viņas galvai. Likās, ka Džeimijs gaida, lai Halija spertu pirmo soli. Viņas dvēselē virstošās emocijas bija pārāk spēcīgas un pārmāca pat līdzjūtību. Halija atcerējās visus Džeimija trikus un daļējos melus, lai nerādītu viņas acīm to, kas nu bija kļuvis redzams.
   Halija pasniedzās uz priekšu un pielika pirkstu pie kādas garas rētas beigām. Tā stiepās no Džeimija pleca līdz vēderam. – Kareivis? – viņa vaicāja.
   – Jā, – viņš atteica, taču neskatījās uz Haliju.
   Viņa piepeši pamanīja kādu kustību. Pa vārtiem nāca Edams, Īans un Reins. Viņi bija palīdzējuši Džeimijam viņa melos.
   – Tev ir viena stunda laika pazust no mana īpašuma, – Halija pateica un pagriezās, lai dotos uz māju. Tur stāvēja arī Tods, taču Halija uz viņu neskatījās. Viņa gāja ātri, un soļos atbalsojās viss niknums, kas kūsāja viņā.
   Džeimijs satvēra Haliju aiz rokas. – Kā tas bija jāsaprot? Halija apstājās, taču nepalūkojās uz Džeimiju. – Tu dzirdēji, ko sacīju. Ej projām! Es nekad vairs nevēlos nevienu no jums redzēt!
   – Saprotu, – Džeimijs noteica. – Es tev derdzos.
   – Nerunā ar mani šādā tonī! – Halija pagriezās pret viņu. – Tu mani aizvainoji! Tu aizvainoji mani arī kā profesionāli! Tu mani pazemoji… – Viņa nikni raudzījās uz Džeimiju. – Tu mani nodevi. – To pateikusi, viņa atsāka iešanu.
   Džeimijs nostājās viņai priekšā, neļaudams turpināt ceļu. – Ko tu runā? Kā tad es esmu tevi nodevis?
   Rētainās krūtis bija tieši Halijas acu priekšā. – Kā tu domāji, kas notiks, ja es ieraudzīšu tevi un šos savainojumus?
   – Man šķita, ka tev būs manis žēl, – viņš klusām pateica. – Skaidrs. Kā jau es sacīju, tu aizvainoji manas profesionālās jūtas. – Halija mēģināja apiet viņam apkārt, taču viņš to nepieļāva. Halija apstājās, rokas sakrustojusi uz krūtīm, tomēr uz Džeimiju neskatījās.
   – Lūdzu, Halij, es vienkārši nevēlējos, lai tu… tu…
   – Ko tu nevēlējies? Lai es tev varētu palīdzēt? Vai tu domā, ka es esmu viena no tām gaisīgajām meitenēm, ar kurām kopā tu ceļo savā lidmašīnā apkārt pasaulei? Pagaidi! Arī tie taču bija meli, vai ne? Tu vēlējies, lai es domāju, ka esi bagāts pleibojs, kuram pie kājām visa pasaule. Tu noklusēji, ka esi kareivis! Tas, ka es nezināju, kāds ir tavs patiesais stāvoklis, man ļoti traucēja! – Halija pagriezās un paskatījās uz četriem vīriešiem, kas stāvēja nomaļus un viņus vēroja. Likās, ka viņus visus ir pārsteigusi Halijas reakcija. – Jūs visi palīdzējāt viņam to slēpt no manis! – Halija no dusmām tikpat kā nespēja parunāt. – Jūs mani nolīgāt šim darbam, bet pēc tam neļāvāt to darīt! Es vēlos, lai jūs visi dotos projām! Tūdaļ pat! – Viņa sāka iet uz mājas pusi.
   Džeimijs uz kruķiem centās skriet viņai pakaļ.
   Halija sasniedza māju, taču nedevās uz virtuvi. Kā viņa noprata, tur varēja būt cilvēki. Viņa apgāja ap stūri un atvēra durvis uz tējas istabu. Viņai par lielu apmierinājumu tā bija tukša.
   – Es nebiju nodomājis kaut ko slēpt! – Džeimijs sekoja Halijai pa pēdām un sacīja patiesas nožēlas pilnā balsī. – Man gluži vienkārši gribējās būt normālam, tas arī viss. Mana ģimene pret mani izturas kā pret trauslu stiklu, kurš tūdaļ saplīsīs, ja vien kāds tā tuvumā elpos mazliet skaļāk.
   – Normāls? – Halija pagriezās pret viņu. – Un tev liekas, ka šāda situācija ir normāla? Tu atrodies nošķirtā vietā kopā ar savu personisko fizioterapeiti. Man bija nepieciešams zināt, kādi ir tavi patiesie ievainojumi, bet tu kā mazs bērns te spēlēji paslēpes! Pasaki, kas te tik normāls? Džeimijs pievirzījās tuvāk viņai. – Ar to, ka tu esi fizioterapeite, viss ir kārtībā. Problēmas sagādā tas, ka tu esi tik pievilcīga un iekārojama. Jau kopš brīža, kad tevi ieraudzīju, es neprātīgi pēc tevis alkstu. – Viņš mīļi smaidīja Halijai.
   – Un tagad man vajadzētu krist tavās skavās? – viņa noprasīja. – Vai tu domā, ka es to darīšu? Tev tikai atliek pateikt, ka esi gatavs krist gultā kopā ar mani, un man būtu uzreiz jāpiedod visi tavi grēki?
   – Nu… man likās, ka tas varētu kaut ko mainīt, ja tu zinātu, un es iedomājos, ka… – Džeimijs redzēja, ka ik vārds, ko viņš sacīja, Haliju sadusmoja vēl vairāk. Piepeši viņš atcerējās doktora Hantlija vārdus par to, ka viņš vēl nekad nav izjutis īstas sieviešu dusmas. Un tā bija taisnība, jo viņš nezināja, ko sacīt vai kā lūgt piedošanu. Kad viņš spēra soli tuvāk Halijai, viņa pakāpās atpakaļ. – Lūdzu, ļauj man paskaidrot… – viņš teica un apklusa, jo trīs brālēni bija nostājušies ārā aiz loga. Viņi turēja rokās papīra lapas ar uzrakstītiem vārdiem. “Lūdz piedošanu.” Edams ieteica. “Zemojies!” bija Īana padoms. Un Reins mudināja: “Pasaki, ka tu kļūdījies!”
   – Lūdzu, piedod man! – Džeimijs teica. – Es kļūdījos.
   Es domāju tikai par sevi, tas arī viss.
   – Jā, tieši tā bija! – Halija sacīja. – Tu biji neizsakāmi egoistisks.
   Džeimijs no jauna paspēra soli tuvāk Halijai, taču viņa atkal pakāpās atpakaļ.
   – Es tikai vēlējos tikt projām no žēlošanas, vairāk neko, – Džeimijs sacīja, un vārdi nāca no sirds.
   – Un tu ļāvi man gandrīz sajukt prātā, nespējot saprast, kas īsti tev kaiš? Un tikai tālab, ka baidījies no žēlošanas? Vīrieši ārā aiz loga sparīgi māja ar galvu. – Jā, – Džeimijs piebalsoja, nodūris skatienu.
   – Tu necieni mani kā profesionāli.
   – Es patiešām atvainojos, un tev ir pilnīga taisnība. – Vīrieši ārā atkal māja ar galvu. – Jā, es necienīju ne tevi, ne tavus profesionālos spriedumus, es domāju tikai pats par sevi. Vienkārši ir tā… – Viņš apklusa, jo vīrieši aiz loga bija sākuši kaismīgi purināt galvu noliegumā. Reins pat parādīja, ka it kā aizvelk mutei priekšā rāvējslēdzēju.
   Halija paraudzījās uz šo gandrīz kailo augumu, un pēdējās dusmu paliekas kaut kur pagaisa. Viņam ap vidu joprojām bija vien dvielis un uz kājas šina. Tuvāk paraugoties, ievainojumu rētas izskatījās vēl ļaunāk, nekā sākotnēji bija licies. – Un kas vēl? Vai tev ir arī posttraumatiskā stresa sindroms?
   – Jā. Es… – Džeimijs apklusa.
   – Kad aizcērtas vārti?
   – Es ieņemu aizsardzības pozīciju, – viņš sacīja.
   Halija pamāja ar galvu. – Un tavas bailes pamest šo vietu?
   – Pūļi, svešinieki, man nezināmas vietas… tas viss… – Viņš ievilka elpu. Vīrietim nebija viegli to atzīt. – Tas viss mani biedē.
   – Un kādus medikamentus tu lieto?
   – Miegam, nemiera nomākšanai, pret depresiju… – Viņš apklusa. – Bet, Halij, kopš esmu kopā ar tevi, es tos lietoju daudz mazāk. Tu esi labākais, kas man bijis. Tu… – Kad Džeimijs šoreiz pagāja tuvāk, Halija neatkāpās.
   – Mirklīti pagaidi! Tu izstāstīji doktoram Hantlijam, vai ne? Tu izstāstīji pilnīgam svešiniekam, ko esi piedzīvojis, taču nepateici to man? Tagad es mēģināšu visu apkopot. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu, bet tu pat neatļaujies novilkt kreklu. Tu… – Džeimijs atradās vien dažu pēdu attālumā no Halijas; viņa pamazām sāka apjaust, ko šim vīrietim nācies pārciest, un dusmas palēnām gaisa. To vietā nāca asaras.
   – Halij, piedod! – Džeimija balss vairāk līdzinājās čukstam. – Lūdzu, piedod! Man vienkārši gribējās, lai tu redzētu manī pilnvērtīgu vīrieti, nevis šādu saplosītu. Es nevēlējos tavās acīs izskatīties pēc kaut kāda nepilnvērtīgā.
   Atkal uzvilnīja dusmas, taču šajā reizē tās bija citādas. – Vai tev ir kaut mazākā nojausma par to, cik nejēdzīgi tas izklausās? Tu esi vīrišķīgākais vīrietis par jebkuru, ko es iepriekš esmu sastapusi. Tu rūpējies… par visiem. Tu esi gudrs, jautrs un… Man likās, ka mēs kļūstam draugi. Bet tu aizbēdz kopā ar savu brāli un pamet mani vienu ar saviem kailajiem brālēniem.
   Džeimijs pamazām atskārta, ka Halija negrasās viņu žēlot. Tods bija pierunājis brāli pāris dienu pabūt projām, lai dotu abiem laiku padomāt. Bet Džeimijs bija mocījies domās par to, ka Halija tiekas ar vīriešiem, kurus nav plosījis karš un dzīve. Bet viņa tos bija ierindojusi “kailo brālēnu” kategorijā. Džeimijs pat īsti neattapa, vai vēlas smieties vai raudāt no prieka.
   Ar rokas mājienu viņš aizraidīja savus brālēnus no loga un paspēra soli tuvāk Halijai. – Es rīkojos muļķīgi un egoistiski, jo nezināju, ka pasaulē vispār ir tādas sievietes kā tu. Es pieņēmu, ka tu esi tāda pati kā visas pārējās un ka, ieraudzījusi mani, nelabumā novērsīsies. – Viņš šajos vārdos ielika visu savu sirdi, lepnumu un vīrišķību. Savu neveiksmju atzīšana bija gandrīz tikpat sāpīga kā miesas ievainojumi. – Halij, man ir nopietnas, dziļas problēmas. Un es godīgi atzīstos, ka nezinu, kā ar tām tikt galā. Bez miega zālēm es nevaru gulēt. Es…
   – Arī ar tām tu neguli pārāk labi, – Halija teica. – Ja nebūtu naksnīgo skūpstu, tu izveltos no gultas jau pirmajā naktī, kad te biju.
   Džeimijs iepleta acis. – Naksnīgie skūpsti?
   – Katru nakti pulksten divos es ierodos pie tevis, lai nomierinātu. Palīdz tikai skūpsti un apskāvieni. Un reizēm gulēšana pie tevis, it kā es būtu tava iemīļotā mīkstā rotaļlieta. Tu esi gluži kā bērns, kas tikko iemācījies staigāt. Bet… – Viņai pietrūka drosmes runāt tālāk. Halija pastiepa roku un pieskārās rētainajām Džeimija krūtīm. Dažas bija no apdegumiem. – Es būtu varējusi tev palīdzēt… – viņa sacīja.
   – Tagad es to zinu, taču tobrīd vēl nezināju. – Džeimijs satvēra Halijas auss ļipiņu. – Tu esi tik skaista, bet es esmu tik… derdzīgs. Mani brālēni ir nevainojami, bet es esmu…
   – Daudz interesantāks! – Halija iesaucās. – Viņi ir ideāli. Uz viņu nevainojami veidotajiem augumiem nav ne rētiņas, bet tu… Tu esi kaut ko paveicis cilvēku un savas valsts labā. Tu… – Viņa pūlējās apslāpēt asaras. – Tu esi daudz īstāks vīrietis, nekā viņi jebkad varēs būt.
   Džeimijs pastiepa Halijai pretī rokas, un viņa acīs iemirdzējās asaras. Halija devās pie viņa. Kādu mirkli Džeimijs apskāva Haliju kā agrāk, kā draugu, un viņa nespēja nedomāt par to, kas viņam bijis jāpiedzīvo.
   Kamēr viņi tā stāvēja, cieši savijušies, Halija pamanīja, ka bijis mirklis, kad Džeimija dvielis noraisījies un nokritis. Viņš bija gatavs Halijai. Cauri savu īsbikšu audumam Halija juta, cik stingra kļuvusi kāda konkrēta Džeimija auguma daļa. Kā izrādījās, ne jau viss viņa ķermenis karā bija cietis vienlīdz smagi…
   Atvirzījusies Halija grasījās par to pajokot, taču Džeimija skatiens lika aizmirst visas domas par humoru. Bija pagājis ilgs laiks kopš pēdējām attiecībām, un Džeimijs Tegerts bija ārkārtīgi iekārojams vīrietis.
   Mirkli Džeimija acis meklēja atbildi Halijas skatienā, un viņa zināja, ka tajā izlasāms skaidrs “jā”.
   Džeimijs pielieca galvu un noskūpstīja Haliju. Skūpsts ilga tikai sekundi. Viņš atrāvās un satriekts raudzījās uz Haliju. – Es atceros! – viņš sacīja. – Es atceros tavu lūpu garšu!
   Halija pasmaidīja, bet Džeimija kaisle jau vilnīja pāri malām. Dažu sekunžu laikā viņas ķermeņa apakšējā daļa bija kaila un blūze atpogāta.
   Nekad agrāk Halija vēl nebija jutusi šādu kaisli, šādu enerģiju un aizrautību. Džeimijs aizvadīja Haliju tālāk no vietas, kas bija redzama pa logiem, atbalstīja viņu pret sienu un uzcēla viņas kāju sev pie gurna. Halija burtiski apvijās viņam apkārt.
   Džeimijs iegāja viņā ar spēku, kādu Halija vēl nekad iepriekš nebija jutusi. Viņa nopūtās. – Ooooo! – Likās, ka ikkatra Džeimija ķermeņa daļa ir patiešām liela.
   – Vai es tev nodarīju sāpes? – viņš vaicāja, un izklausījās, ka viņš ir patiešām satraucies.
   – Ak, jā, – viņa atteica, atspiedusi galvu pret sienu un aizvērusi acis. – Nezinu, vai maz izdzīvošu.
   – Es tāpat. – Džeimijs klusi iesmējās un piespieda lūpas Halijas kaklam.
   Spēcīgie, dziļie grūdieni raidīja pār Halijas augumu apmierinājuma trīsas. Kaisle, vēlme, vajadzība… Tas viss pārpludināja viņas miesu. Viņš pacēla Halijas otru kāju, un nu viņu augumi sakļāvās vēl ciešāk, ritms kļuva vēl dziļāks un kaislīgāks.
   Visas domas, visas pārējās sajūtas it kā bija pametušas Haliju. Viņa zināja tikai to, ka šajā brīdī atdodas šim vīrietim. Prāts, ķermenis un dvēsele kļuva par sakāpinātām jūtām.
   Halijas mugura bija piespiesta sienai, kājas apvītas Džeimija augumam. Viņa pacēla rokas augšup. Šī kustība palīdzēja viņa grūdieniem kļūt pat vēl dziļākiem.
   Un beidzot Halijas augumu pāršalca apmierinājuma un atbrīvošanās pilni svētlaimes viļņi. Viņa baidījās, ka tūdaļ sabruks. Ja Džeimija rokas viņu nebalstītu, viņa būtu noslīdējusi uz grīdas, taču viņš turēja Haliju cieši piespiestu savām kailajām krūtīm. Džeimijs paspēra dažus soļus līdz vecajam dīvānam un atgūlās uz tā, šinas ieskauto kāju pastiepis uz priekšu, lai tā balstītos pret grīdu. Halija atradās viņam virsū.
   Viņai mugurā joprojām bija vien atpogātā blūze un krūšturis. Viņi gulēja, un Džeimijs glāstīja Halijas kailo miesu, izbaudīdams tās apaļumus.
   Lai atgūtos, bija nepieciešams laiks. Halija peldēja satriecošu izjūtu straumē un nevēlējās, lai tās beigtos un viņai nāktos atgriezties realitātē.
   – Vai viss ir labi? – viņš čukstēja.
   – Jā… – Džeimija krūtis bija tik siltas! Tās nebija gludas, taču viņa sajuta spēcīgos apveidus. Halija glāstā pārslidināja plaukstu pār viņa krūškurvi, pār rētām un ievainojumu vietām.
   Lēnām, pavisam lēnām viņa atcerējās, kur atrodas un kas viņa ir. Tikko viņa bija pārkāpusi profesionālās ētikas noteikumu un iesaistījusies seksuālās attiecībās ar klientu. Kaut arī gaužām negribot, Halija nokāpa no Džeimija lielā, siltā auguma un apsēdās uz dīvāna maliņas, ar muguru joprojām skardamās pie Džeimija. Uz grīdas bija nokritis spilvens, un Halija ielika to sev klēpī, tad sāka pogāt ciet blūzi, lai gan tā bija diezgan bezjēdzīga nodarbe. Lielākā tiesa pogu bija gluži vienkārši izrautas. Halija pamanīja, ka viena no tām mirguļo uz grīdas pie sienas, kur viņi tikko… Halija ievilka elpu. Viņai tas bija jāpasaka, lai gan viņa baidījās no Džeimija atbildes.
   – Tas vairs nedrīkst atkārtoties, – viņa klusi teica. – Mēs ne…
   – Nevirzāmies pakāpeniski? – viņš priecīgi sacīja.
   Halija pārsteigti paraudzījās uz Džeimiju. Viņa bija pieredzējusi, ka reizēs, kad vīrietim pavēsta, ka vairs turpinājuma nebūs – pat tad, ja šāds noskaņojums ir abpusējs, – viņš saniknojas. Bet Džeimijs viņai uzsmaidīja. Viņš bija izstiepies uz dīvāna, vienu lielo, muskuļoto roku aizlicis aiz galvas, un viņa pievilcīgajā sejā rotājās maigs smaids.
   Viņa gluži negribot mazliet sapīka. – Vai tu piekrīti?
   – Es saprotu, – viņš atteica. – Tu domā, ka mums nav kopīgas nākotnes perspektīvas. Un es esmu tavs pacients. Turklāt tev mājās palika puisis, kurš kuru katru dienu ieradīsies tevi apciemot. Tev nav vajadzīgi nekādi sarežģījumi.
   – Pareizi, – viņa attrauca. Tieši to pašu viņa bija domājusi, taču, kad šos vārdus pateica viņš, tie likās tik ļoti kaitinoši. Kāpēc?
   – Man ir jautājums, – Džeimijs ierunājās. – Vai tu mānījies, kad pierunāji mani pārcelties uz augšstāvu? Tu gluži vienkārši vēlējies būt tuvumā, kad mani sāks mocīt murgi, un tev nevajadzētu skraidīt pa māju tumsā? Vispār jau mans ķermenis saka milzīgu paldies, jo man bija ārkārtīgi neērti tur lejā gulēt. Es gandrīz nosalu! – Džeimija sejā bija tik daudz maiguma, ka Halijai bija grūti noturēties, lai nepieliektos un viņu nenoskūpstītu. – Paldies! – viņš teica. – Pasniedz man dvieli, labi? Ja vien nevēlies vēl mazliet draudzīga seksa.
   Halija saprata, ko viņš ar to vēlējies pateikt. Viņš jau atkal bija pilnā gatavībā, un viņa neuzdrošinājās uz Džeimiju palūkoties, jo pretējā gadījumā viņa nenoturētos.
   Uz dažiem mirkļiem viņu skatieni sastapās, un Halija sajuta vājumu. Lai gan viņa zināja, ka tā nevajadzētu darīt, tomēr paliecās Džeimijam tuvāk, lēnām aizvērdama acis.
   Taču guži negaidot Džeimijs piecēlās sēdus, un Halija tādēļ gandrīz noslīdēja no dīvāna uz grīdas. Vīrieša spēcīgā roka satvēra Haliju. Viņš piecēlās, un Halija atkrita uz muguras dīvānā un vēroja, kā viņš visā savā karaliskajā kailumā iet pāri istabai. “Jā, tajā ir daži ierobījumi,” Halija nodomāja. “Nu, varbūt to ir vairāk nekā tikai daži, taču tas nekādi nebojā viņa izskatīgumu.”
   Džeimijs atkal aptina dvieli ap vidu, tad atgriezās un pasniedza Halijai viņas drēbes.
   Halija joprojām nebija izkustējusies no vietas. Tikko notikušais, kā likās, nekādi nebija ietekmējis Džeimiju, taču uz Haliju gan atstāja iespaidu. “Bet – vai gan es vienmēr nebiju domājusi, ka Džeimijs ir tikai pleibojs, kas šaudās apkārt pa pasauli izklaidēdamies? Varbūt viņš pie šādām lietām ir pieradis? Taču šodien es noskaidroju, ka viņš kalpojis savai valstij un tādēļ gandrīz zaudējis dzīvību. Šie divi iztēles augļi nekādi nesaskan kopā. Kas tad ir īstais Džeimijs Tegerts?”
   – Es uzkāpšu augšā un uzvilkšu kādas drēbes, – viņš sacīja. – Man nepatiktu, ja bērni mani redzētu šādu. Vai tu joprojām vēlies strādāt ar mani, kad būšu uz masāžas galda?
   – Jā, visādā ziņā.
   – Pēc stundas tiekamies vingrošanas zālē.
   Pirms Halija paguva atbildēt, viņš izgāja virtuvē un aizvēra durvis aiz sevis.
   Halija saģērbās un aplūkoja tukšo tējas istabu. “Cik saprotošs vīrietis gan ir Džeimijs!” viņa nodomāja. Viņi bija izmantojuši mirkli un mīlējušies. To visu, protams, veicināja dažādo emociju salikums. Viņa tikko bija uzzinājusi Džeimija noslēpumu, tad bija redzējusi viņa ievainojumu atstātās pēdas, un viņi bija strīdējušies. Dusmas allaž uzkurina asinis, vai tad ne?
   Tas izskatījās sakarīgi. Jebkuri citi divi veselīgi cilvēki būtu izdarījuši tieši to pašu, ja vīrietim ap vidu būtu tikai neliels dvielis, kurš turklāt vēl noslīdētu uz grīdas. Tas bija tikai dabiski. Ja Džeimija vietā būtu viņa brālēns Reins, arī tad viss droši vien notiktu tāpat.
   Pat brīdī, kad šāda doma parādījās Halijai prātā, viņa zināja, ka tā nav patiesība. Viņa alka pēc Džeimija jau kopš dienas, kad pirmo reizi ieraudzīja viņu pa logu.
   Tas nu bija noticis, un viss. Un, kā jau Džeimijs sacīja, pēc dažām dienām ieradīsies Breidens, un viņi…
   Kas zina?
   “Un tomēr… Ja reiz viss ir tik labā kārtībā, tad kāpēc man gribas kliegt uz Džeimsu Maiklu Tegertu? Iedunkāt viņu? Kā gan viņš spēja tik vienkārši aiziet projām? Viņš izturējās tik nevērīgi, it kā vispār nekas nebūtu noticis. Viņš pats atgādināja par Breidena ierašanos. Vai tad tas, ka mēs tikko mīlējāmies, Džeimijam vispār neko nenozīmēja?”
   – Vīrieši! – viņa skaļā balsī noteica un devās uz virtuvi. Durvis aiz sevis viņa aizcirta mazliet skaļāk nekā vajadzētu. Logu stikli gan nesaplīsa, tomēr nodžinkstēja gan.
   Džeimijs atradās augšstāvā un dzirdēja, ka durvis nodārd kā negaisa spēka triektas. Pirmo reizi pēc iznākšanas no hospitāļa viņš nesalēcās. Viņš smaidīja. Vēl nesen viņš bija raizējies par to, kā Halija reaģēs, ieraudzījusi viņa saplosīto augumu. Tagad, kad viss bija noskaidrojies, nekādu šķēršļu vairs nebija. Vismaz ne tādu, ko varētu uzskatīt par nozīmīgiem. Gaišmatainie Montgomeriji un viņiem līdzīgie nebija ņemami vērā.
   Joprojām smaidīdams, Džeimijs iegāja dušā. Pirms gaidāmā masāžas seansa viņš vēlējās nomazgāties ļoti tīrs.

Divpadsmitā nodaļa

   Kad Halija ienāca vingrošanas zālē, Džeimijs jau atradās uz masāžas galda, apsedzies tikai ar nelielu dvielīti. Paskatījusies uz viņu, Halija tomēr sajutās kā īsta profesionāle, un viņas domas pievērsās darbam. Viņas rokas slīdēja pār Džeimija muguru, pieskārās rētām. Halija prātoja, kā labāk strādāt ar viņa augumu.
   – Kā tas… – viņa nepabeidza jautājumu.
   Tomēr Džeimijs zināja, par ko Halija vēlas jautāt. – Eksplodēja visurgājējs. Mana galva, viena kāja un pleci pakļuva zem mana drauga un armijas biedra auguma, pretējā gadījumā arī tie būtu saplosīti gabalos.
   – Un tavs draugs? – Viņš neizdzīvoja.
   – Vai Valērija…
   – Viņa bija labākā no mums. Es netiku uz viņas bērēm, bet vēlāk runāju ar viņas vīru un…
   – Kuš… – Halija klusināja. Džeimija augums atkal saspringa, muskuļi savilkās. – Vairs nekādu sarunu. Elpo, kā es tevi mācīju, un pacenties sakārtot domas. Atceries kādu vietu, kur biji laimīgs.
   – Tad man prātā nāk tējas istaba.
   Halija priecājās, ka Džeimijs nevarēja redzēt viņas smaidu. – Domā par kaut ko rimtāku. Varbūt kādu vietu bērnībā, kur bija zāle un daudz saules.
   Kad Džeimijs sāka atslābināties, Halija nojauta, ka domās viņš atrodas kaut kur tālu projām. – Tur ir māja ar lieveni… – viņš čukstēja.
   – Tikai esi mierīgs. – Halija sāka masēt Džeimija augumu.
   Halija gana labi pārzināja cilvēka anatomiju, lai saprastu, kas radījis šādus ievainojumus un kas darīts, lai visu vērstu par labu. Īsts brīnums bija jau tas vien, ka Džeimijs nenoasiņoja līdz nāvei. Medicīniskā aprūpe bijusi neticami augstā līmenī.
   Uz Džeimija auguma bija arī vietas, kuras vēl pilnībā nebija sadzijušas, un Halija pūlējās masēt ap tām, maigi panākot muskuļu atslābšanu. Citas vietas bija pārāk cietas un rētu savilktas, tālab Halija vēlējās, kaut būtu varējusi tur pielikt rokas jau pašā sākumā, uzreiz pēc ievainojumu gūšanas. Viņa būtu panākusi, lai āda tik ļoti nesavelkas.
   “Bet tolaik Džeimijs to nebūtu atļāvis,” Halija nodomāja un atgādināja sev, ka viņš ir ļoti stūrgalvīgs un tikai nejaušības dēļ tagad bija iespējams viņu dabūt uz masāžas galda.
   Vairāk nekā stundu Halija masēja viņam muguru un tad saprata, ka pagaidām ar to izdarījusi visu, kas bijis viņas spēkos. Rokas sāpēja, taču viņa vēl negrasījās pārtraukt.
   – Pagriezies! – viņa sacīja un palīdzēja viņam. Šina Džeimija kustības padarīja neveiklas.
   – Paldies! – viņš aizvērtām acīm sacīja.
   Viņa zināja, kas Džeimijam prātā, un juta, ka saspringums sāk mazināties.
   Halija atdarīja šinas slēdžus, sāka masēt ievainoto kāju un attapa, ka arī stāsts par kāju ir bijis izskaistināts. Viņš izdzirdējis kādu skaņu, un viņu pārņēmusi panika, viņš pat aizmirsis, ka atrodas uz slēpēm? Mēģinājis atrast patvērumu un nokritis uz ceļgala.
   Džeimija acis bija aizvērtas, un Halija negrasījās viņam neko jautāt.
   Viņa aizdarīja šinu un pieķērās otrai Džeimija kājai, izpētīdama ievainojumu atstātās rētas.
   Pamazām Džeimijs slīga miegā, un Halija atskārta, ka viņas darbs sācis dot rezultātus. Džeimija seja izskatījās atslābusi. Viņš iemiga bez tabletēm! Tas, ka viņai bija izdevies to panākt, lika sajusties kā augstā kalna virsotnē uzkāpušai.
   Kad Halija beidzot rimās, izrādījās, ka viņa ir strādājusi ar Džeimiju teju divas stundas. Spēki bija izsīkuši, viņa pat drebēja no piepūles. Šis bija ļoti garš rīts… Viņa tik agrā stundā bija izmetusies no gultas, tad nāca satricinājums, kad viņa uzzināja par Džeimiju un tad… tad…
   Viņa pasmaidīja un ar plaukstu noglāstīja Džeimija vaigu. Ja kāds bija pelnījis atpūtu, tad noteikti šis ievainotais kareivis.
   Halija pakāpās nostāk un izstaisnojās. Būtu gribējies tagad doties uz māju, taču viņa neuzdrīkstējās atstāt Džeimiju vienu pašu. Lielais augums noklāja visu galda virsmu. Ja viņu sāktu mocīt murgi, viņš noteikti nokristu uz grīdas.
   Tuvumā nebija neviena, kurš varētu Džeimiju pieskatīt. Iepriekšējā dienā Īans bija sacījis, ka ģimene dosies uz pludmali. Laikam taču viņi tā arī bija izdarījuši. Halija jau grasījās paņemt krēslu un iekārtoties tajā, kad pamanīja, ka atveras sarkanie vārti un pa tiem ienāk vīrietis, kuru viņa vēl nekad nebija redzējusi. Vīrietis gados, ar sirmiem deniņiem, un viņa augums bija līdzīgs kā Džeimijam, tikai prāvāks. Vārds “vērsis” iešāvās Halijai prātā. Viņš acīmredzot bija viens no Tegertiem.
   Viņš Haliju ieraudzīja uzreiz, it kā tieši viņu arī būtu meklējis. Halija pasmaidīja un ar rokas mājienu aicināja vīrieti tuvāk.
   Pienācis klāt, viņš dziļā, parupjā balsī vaicāja: – Vai nepieciešama palīdzība?
   – Vai jūs, lūdzu, varētu pieskatīt Džeimiju, kamēr es ieiešu mājā? – viņa čukstus vaicāja. – Ļaujiet viņam pagulēt. Nedariet neko tādu, kas varētu viņu pamodināt. Ja viņš piepeši sāk… sapņot, izdariet kaut ko jauku. Piemēram, padziediet šūpuļdziesmu. Lai ko jūs arī darītu, tikai neļaujiet viņam nokrist no masāžas galda.
   Vīrietis dīvainu skatienu nomērīja Haliju, it kā vēlēdamies viņu izprast.
   Viņa jau gāja atpakaļ uz māju, bet pagriezās un noteica: – Jūs droši vien to visu jau zināt, vai ne?
   – Ne gluži visu, – vīrietis atbildēja. – Ejiet. Es par viņu parūpēšos.
   Halija tomēr nesteidzās aiziet. – Jūs nedrīkstat viņu atstāt pat uz minūti. Kad Džeimijs miegā sāk svaidīties, tad dara to ātri un turklāt ir spēcīgs.
   – Es neļaušu viņam nokrist, – vīrietis solījās un pirmo reizi šās sarunas laikā pasmaidīja. – Un tagad gan ejiet, citādi viņš pamodīsies un vēlēsies, lai uztaisāt viņam manikīru un pedikīru.
   Halija iesmējās, pagriezās un aizskrēja uz māju.
   – Tēt! – Džeimijs sacīja, kad bija pamodies. Viņa tēvs sēdēja vienā no koka krēsliem un lasīja laikrakstu. Džeimijs attapa, ka ir apsegts ar palagu un joprojām guļ uz masāžas galda. – Es laikam biju iesnaudies.
   – Tu gulēji vairāk nekā stundu, – tēvs sacīja. – Te pabija vai puse ģimenes un kā stulbeņi tevi pētīja. Gandrīz vai neizdevās atrunāt Koriju, lai nerāpjas tev virsū.
   Džeimijs pārlaida plaukstu pār seju. – Vai es…
   Keins zināja, ka dēls runā par murgiem. – Bija viens, bet ne pārāk briesmīgs. Šī meitene, Halija, liekas tev darījusi daudz laba. – Keins vēroja dēlu, pūlēdamies nepieļaut, lai sejā atspoguļojas bailes. Viņš gandrīz bija zaudējis dēlu karā un kopš viņa atgriešanās ik dienu bažījās, ka Džeimija sēras, vainas apziņa un viss pārciestais reiz sagrūs pār viņu un viņš nebūs spējīgs tam pretoties. Keins pārāk daudz bija lasījis par to, kā gados jauni kareivji izdara pašnāvību, un nevarēja nedomāt arī par šādu iespējamību.
   – Jā, viņa man dara daudz laba, – Džeimijs piebalsoja, taču neko sīkāk nepaskaidroja.
   Bet Keins to redzēja pats – kā viņa dēla sejā parādījās maiga izteiksme, kā viņš raudzījās apkārt, vai Halija ir turpat tuvumā. Kad Džeimijs mēģināja piecelties sēdus, Keins apspieda vēlmi dēlam palīdzēt. Kad palags noslīdēja, viņš nespēja nesaviebties sāpēs, ieraudzījis dēla saplosīto augumu. Ne jau tādu nākotnes vīziju iztēlojas vecāki, kad pārtin savam bērnam autiņus vai palīdz spert pirmos solīšus.
   Džeimijs pamanīja grimasi tēva sejā un apsedzās.
   – Vai gribi man par viņu pastāstīt?
   – Nē, – Džeimijs atteica. – Ne jau tagad. – Viņš raudzījās uz dārzu.
   – Viņa devās nosnausties, – Keins teica. – Tava māte bija uzgājusi viņu apraudzīt un redzēja, ka viņa ir aizmigusi, izstiepusies pāri gultai virs segas. Man ir kāds lūgums.
   – Kāds tieši? – Džeimijs piesardzīgi vaicāja.
   – Pieskati savu krustmāti Džiliju šovakar. Mēs visi dosimies vakariņās, un es domāju, ka tas varētu viņai būt par grūtu. Pārdzīvojumu ir pārāk daudz. Mēs nolēmām, ka labāk būs, ja jūs ar Haliju, Džiliju un tēvoci Kitu ieturēsiet klusas vakariņas.
   Abi zināja, ka Keins melo. Kuplās ģimenes kopīgās vakariņas vienā restorānā, kur droši vien rezervēti visi galdiņi, būtu pārāk smags pārbaudījums Džeimijam. Bērni klaigātu, skraidītu apkārt, pieaugušie smietos, priecātos par tikšanos. Būtu tāds troksnis kā īstā kaujas laukā.
   – Izklausās labi, – Džeimijs sacīja, tomēr neskatījās savam tēvam acīs. – Kad ieradīsies līgavainis?
   – Tiklīdz vien varēs. Un, runājot par līgavaiņiem, rīt no rīta ir Greidona kāzas. Vairāki bērni grasās uzstādīt ekrānu Kingsliju namā. Tu vēlēsies doties turp vai gribi, lai varētu to noskatīties tepat?
   Džeimijs novērsās un vairākas reizes norija siekalas, pirms spēja atbildēt uz šo jautājumu. Viņš zināja, ka ģimene viņam vēl tikai labu. Tuvinieku pastāvīgā, nemainīgā uzmanība un rūpes sakņojās mīlestībā. Viņš to zināja un novērtēja. Un tomēr pēdējās dažas dienas kopā ar Haliju, kad viņa sakliedza uz Džeimiju un lika darīt kaut ko, bija labākais kopš brīža, kad viņš pusdzīvs tika izcelts no visurgājēja.
   – Labāk šeit pat, – viņš beidzot sacīja.
   – Tods teica…
   – Tikai nesūti viņu, – Džeimijs ātri nobēra.
   Keina acis iepletās. Kopš pašas dzimšanas dvīņi bija nešķirami. Vienīgais strīds izcēlās tad, kad Džeimijs paziņoja, ka ies kalpot savai dzimtenei. Tods kļuva nevaldāms, kliedza uz brāli, sacīja, ka viņš esot muļķis un dosies drošā nāvē. Bija nepieciešami trīs Montgomeriji un Tegerts, lai nomierinātu Todu, bet Džeimijs tikai rāmi stāvēja un negrasījās mainīt savu lēmumu. – Tods vēlēsies noskatīties šīs kāzas kopā ar tevi.
   – Jā, es zinu, – Džeimijs atteica, un viņa vaigos parādījās tvīkums. – Bet viņš nesaprotas ar Haliju. Viņš turpina Haliju pārbaudīt.
   – Viņam liekas, ka Halija ir bagāta vīra meklētāja?
   – Tods uzskata, ka viņa mani pametīs, kad būs nogurusi no mana… no mana… – Viņš nespēja ne pabeigt sakāmo, ne arī ieskatīties savam tēvam acīs.
   – Un ko tu domā?
   – Ka viņa aizbēgs, ja vien ir pietiekami saprātīga. – Džeimijs ar nagiem knibināja vienu no rētām ribu apvidū.
   – Man toties liekas, ka viņa ir pietiekami saprātīga un neievēros tos dažus moskītu kodumus uz mana dēla auguma, bet saskatīs viņa īsto es.
   – Paldies! – Džeimijs noteica un ielūkojās tēvam acīs.
   – Vai esi izsalcis? Tava māte jau atkal ir piekrāvusi ledusskapi līdz pašai augšai. Viņas ar doktora Hantlija sievu Viktoriju ir kļuvušas lielas draudzenes. Manuprāt, viņas grasās sadarboties grāmatas tapšanā. Tas būs kaut kas par noslēpumainu slepkavību un spokiem. Tava māte ir uzgājusi milzum daudz informācijas par tām jūsu “Tējas dāmām” un pastāstījusi to visu Kitam.
   Džeimijs pamāja ar galvu. Viņš saprata, ko dara viņa tēvs. Viņš Džiliju un Kitu, pašus mierīgākos cilvēkus plašajā ģimenē, vēlējās salikt kopā ar Džeimiju. Tas neapšaubāmi bija labi domāts, taču Džeimijs nespēja apslāpēt aizvainojumu. Viņam bija nepieciešams būt šādi norobežotam, taču tas nenozīmēja, ka viņš pats to vēlas. Nabaga žēlojamais, ievainotais Džeimijs.
   – Tas viss izklausās lieliski, – sacīja Džeimijs un norāpās no masāžas galda. – Halija un tēvocis Kits jau satikās pulksten divos naktī, un tagad viņi ir kļuvuši par draugiem.
   – Vai patiesi? – Keins vaicāja, pasniegdams savam dēlam drēbes. – Kits taču nerunā ne ar vienu.
   – Ar Haliju sarunājas visi, un visiem viņa patīk, – Džeimijs sacīja gandrīz kā aizstāvēdamies. Viņš stāvēja ar muguru pret savu tēvu un neredzēja smaidu, kas nāca no Keina Tegerta dvēseles. Šī meitene bija atjaunojusi viņa dēlā vēlmi dzīvot, un par to Keins jutās dziļi pateicīgs viņai.
   – Tā jau esmu dzirdējis. Reins nevar vien rimties par viņu runāt.
   – Ko tad tas nozīmē? Divi teikumi?
   – Četri! – Keins atbildēja, un abi sāka smieties. Saspringums bija zudis.
   Džeimijs apģērbās un izkustināja plecus. – Pēc Halijas masāžas es jūtos labāk. Tev būtu jāļauj, lai viņa izmasē arī tevi.
   – Domāju, ka došu viņai nelielu atelpu. Man tā vien šķiet, ka ikviens ģimenes vīrietis jau pabijis uz šī masāžas galda. Nāc, iesim labāk un palūkosim, ko tava māte mums atstājusi maltītei. – Viņš apskāva dēla plecus, un abi devās uz māju.
   – Sveiks! – Halija sacīja, ieraudzījusi Džeimiju virtuvē. Pēc nelielās atpūtas viņa spēja domāt skaidrāk un tieši tagad atcerējās, kā Džeimijs bija turējis viņu piekļautu sienai.
   – Vai jūties labāk? – viņa pavaicāja.
   – Nesalīdzināmi, – viņš atteica.
   Halija grasījās sacīt vēl kaut ko, taču tad aiz Džeimija muguras parādījās lielais vīrs. – Domāju, ka ar manu tēti tu jau esi iepazinusies.
   – Esmu gan, – Halija atteica un sarokojās ar Džeimija tēvu. – Tomēr es neattapu, kas jūs īsti esat. Tegerta kungs, vai jūs vēlētos kaut ko ieēst? Bet laikam jau tieši jūsu sieva ir tā, kura piepildījusi šo ledusskapi.
   – Vai Īdita un viņas golfa auto, – Džeimijs piebilda un saskatījās ar Haliju; šis joks bija zināms vien viņiem.
   – Es labprāt kaut ko nobaudītu, – sacīja Keins un apsēdās pie galda. Viņš izvēlējās krēslu tuvāk sienai un iekārtojās tā, lai varētu vērot savu dēlu un jauno sievieti, kuru lielākā daļa viņa ģimenes ar cildinošiem vārdiem cēla vai debesīs.
   Viņš gribēja iepazīties ar Haliju jau pirmajā dienā, kad ieradās salā, taču sieva Keila bija ieteikusi to labāk nedarīt.
   – Viņa sapratīs, ka tu viņu pēti, ka tu viņu novērtē, – Keila sacīja.
   – Es gluži vienkārši vēlos iepazīties ar viņu, tas arī viss. Nebūs nekādas vērtēšanas.
   – Ha! – Keila iesaucās. – Tu vēlies noskaidrot, vai viņa ir tā vērta, lai atrastos tava ievainotā dēla tuvumā. Tu būsi tāds pats kā Tods un visu pārvērtīsi nopratināšanā gluži kā krimināllietas izmeklēšanā. Tā nabaga meitene vienkārši aizbēgs.
   – Un tu viņu neiztaujātu? – Keins vaicāja, izklausīdamies dusmīgāks, nekā pats vēlējies.
   – Es visu sīki izpētīšu! – Keila attrauca. Pretstatā vīram viņa bija visai maza auguma, tomēr ne reizi nejutās nobijusies no viņa. – Es viņu vērošu tik rūpīgi, it kā viņa būtu zem palielināmā stikla. – Viņas balss pieņēmās spēkā. – Ja viņa tavam Džeimijam pateiks kaut vārdu, kas nebūs pieklājīgs, mīļš, maigs vai rūpju pilns, es izplēsīšu viņai acis! Es…
   – Ir jau labi. – Keins apskāva sievu. – Mēs abi turēsimies atstatu.
   Keila pūlējās nomierināties. – Džeimijs un Tods sarunājas katru dienu. Es nezinu, ko tā meitene dara, bet Džeimijam viņa ļoti patīk. – Pēc tam, kad Džeimijs tika ievainots, viņi bija centušies iepazīstināt dēlu ar kādu pusduci patiešām pasakainu jaunu sieviešu. “Spožās skaistuma karalienes”. Tā ģimene viņas bija nodēvējusi. Vesara koledžas beidzējas, kas savu kabatas naudu pelnījušas ar modeles darbu. Taču Džeimijs bija izrādījis tik lielu vienaldzību, ka beigās Keils pat bija konsultējies ar dēla ārstu un paudis bažas, ka viņš varbūt ir traumēts arī seksuālā ziņā. Tomēr tā nebija, attiecīgās viņa ķermeņa daļas bija pie pilnas veselības.
   Sieva bija ļoti niknojusies uz vīru, kad uzzināja par viņa rīcību. Laimīgā kārtā Džeimijam par šo gājienu nebija ne jausmas.
   Ģimenei atkārtoti tika ieteikts nogaidīt, dot Džeimijam laiku atgūties un atlabt. Kad Tods viņiem pavēstīja par savu ieceri aizvest Džeimiju prom no mājām, ko pārpilda ģimenes locekļu mīlestība, prom no tuvinieku rūpēm un raizēm, visi viņam dusmīgi uzklupa. Tomēr Toda pusē nostājās pāris ārstu. Džeimijam tas tika pavēstīts tikai pēc tam, kad ģimene bija devusi savu piekrišanu.
   Vispirms Džeimijs bija sacījis “jā”, bet, tuvojoties aizbraukšanas dienai, viņa domas pamazām mainījās. Todam un Reinam tomēr kaut kā izdevās Džeimiju pārliecināt, ka ir jābrauc.
   Un tagad Keins pirmo reizi skatīja vaigā šo meiteni. Viņa bija gana pievilcīga un pēc auguma formām mazliet līdzinājās sniegavīram. Vērodams Haliju un Džeimiju kopīgi darbojamies pie izlietnes, Keins nespēja nedomāt par garajām un ļoti tievajām meitenēm, kuras ģimene bija mēģinājusi viņam izrādīt. Nu bija kļuvis skaidrs, ka tad, kad runa ir par sievietēm, tēvam un dēlam gaumes saskan.
   Halija nolika uz galda paplāti ar dārzeņiem un mērcītēm. Keins ēzdams vēroja abus rosāmies pa virtuvi. Viņi runāja klusi, taču likās, ka daudz vārdu viņiem nemaz nav vajadzīgs, jo viņi arī bez tiem rīkojās visai saskanīgi.
   Džeimijs kaut ko pateica Halijai, un viņa iesmējās, un tad Keins pamanīja kaut ko tādu, kas viņam šķita ļoti interesants. Džeimijs un Halija stāvēja pie izlietnes, tikai dažu collu atstatumā viens no otra, muguru pagriezuši pret Keinu, un skatījās viens uz otru, un starp viņiem bija gandrīz vai taustāma enerģija, tik spēcīga, ka piepeši Keina roka ar visu burkānu apstājās pusceļā uz muti.
   “Kāds ir ticis pie kārotā,” Keins nodomāja, un viņa roka sniedzās pēc telefona. Viņš vēlējās pateikt sievai, ka Džeimija ilgstošais celibāta lāsts nu beidzot ir lauzts. Kad Halija pagriezās pret Keinu un vaicāja, vai viņš gribētu ledus tēju vai labāk limonādi, viņš atteicās no alkām piezvanīt. – Tēju, – viņš atbildēja un atzvila krēslā, nemitēdamies smaidīt.
   – Ko jūs abi te darījāt? – Keins vaicāja, kad viņi apsēdās iepretī.
   Džeimijs savu tēvu labi pazina un, ieskatījies viņam acīs, pamanīja mirdzumu. Keins dēla acīs palūkojās vien īsu mirkli, bet viņa smaids kļuva vēl platāks. Viņi bija sazinājušies klusējot.
   Halija sāka stāstīt par Īditu, viņas sagādātajām lieliskajām maltītēm un par abām skaistajām māsām – spokiem.
   Iesākumā Džeimijs klusēja, ļaudams stāstīt Halijai, un iesaistījās sarunā, kad viņa nonāca līdz doktora Hantlija apciemojumam.
   Keins sēdēja, klausījās un smaidīja. Viņam spoku stāsts nelikās pārāk interesants, lai gan viņš zināja, ka sievu tas interesē pat ļoti. Keins gluži vienkārši jutās ļoti laimīgs, ka viņa dēlā atkal ir atgriezusies dzīvība.
   Kad uz galda izbeidzās salātu mērce, Džeimijs piecēlās un no ledusskapja izņēma citu pudeli. Likās, ka Halijai tas neko sevišķu nenozīmē, taču Keinam tas šķita milzu sasniegums. Pēc tam, kad Džeimijs apsaitēts atgriezās mājās un dziedēja savus savainojumus, allaž tuvumā bija kāda sieviete, kura pasniedza Džeimijam visu, kas vien bija nepieciešams. Tagad Džeimijs staigāja, balstīdamies uz kruķiem, viņa kustības apgrūtināja lielā šina uz kājas, tomēr viņš pats darīja visu, kas vajadzīgs. Radās iespaids, ka Halija un arī Džeimijs pats neuzskata, ka fiziskās problēmas būtu attaisnojums sēdēšanai un gaidīšanai, līdz kāds kaut ko pienesīs klāt.
   – Es gandrīz aizmirsu, – sacīja Halija. – Mums jāpārbīda bufete tējas istabā. – Kad Džeimijs apsēdās, viņa paņēma kruķus un atbalstīja tos pret sienu.
   – Kāpēc? – Džeimijs vaicāja.
   Halija izskatījās iztrūkusies. – Es tikai tagad atskārtu, ka neesmu tev izstāstījusi savu sapni! Es redzēju “Tējas dāmas”. Kad pastāstīju tēvocim Kitam par to, viņš sacīja, ka jāpasauc daži Tegerti, lai pārbīda bufeti un paskatās, vai mans sapnis bijis patiess.
   – Tu izstāstīji manam tēvocim, bet man ne?
   Keins nokoda pamatīgu kumosu sviestmaizes, lai nesāktu smieties par neticības pilno toni Džeimija balsī. Iespējams, ka tajā bija ieskanējušās pat zināmas sāpes.
   – Tas notika tajā rītā, kad es pamodos tavā gultā un bērni lēkāja pa mums, bet pēc tam uzradās tavi kailie brālēni. Es no viņiem biju tik ļoti apžilbusi, ka pat aizmirsu par to sapni. Ja tu nebūtu… – Halija apklusa un paskatījās uz Keinu. – Atvainojiet, viņi nebija pavisam kaili. Vismaz ne tajā brīdī.
   – Neņem mani vērā. – Keins pacēla roku. – Saki visu, ko vēlējies.
   Džeimijs nikni paskatījās uz Haliju. – Tu varēji man to pateikt vēlāk. Varēji iztaisīt pārtraukumu savā harēmā un pastāstīt man par savu spoku sapni.
   – Tu slēpies no manis kopā ar savu brāli, vai atceries? Es tevi nevarēju atrast! Es visiem taujāju, kur tu esi palicis, taču neviens neko neteica! Es joprojām nezinu, kur tu biji.
   – Biju aizņemts, – Džeimijs atteica. – Ko tu redzēji sapnī? – Es negrasos tev tagad to stāstīt. Es pagaidīšu un vakarā izstāstīšu visiem.
   – Tu taču teici, ka tēvocis Kits to jau ir dzirdējis.
   – Jā, bet viņš man atsūtīja elektroniskā pasta vēstulīti, kurā pastāstīja, ka lasot materiālus, ko tava mamma sameklējusi par šo tematu, un ka šovakar viņš mums visu pastāstīšot. Un vēl viņš rakstīja, ka krustmāte Džilija vēloties mazliet atvilkt elpu no kāzu sagatavošanas darbiem un nopietnāk papētīt Hārtliju ciltskoku. Šovakar viņa mums atklās, ko jaunu ir noskaidrojusi. Es nudien ļoti gaidu šās vakariņas. Kā tev liekas, ko mums vajadzētu uztaisīt? Jūras ķemmītes? Tas ir vietējais produkts.
   Džeimijs, pavēris muti, pārsteigti skatījās uz Haliju.
   – Tēvocis Kits iedeva tev savu elektroniskā pasta adresi?
   – Jā. Vai patiešām tev tās nav?
   – Nē, man tās nav. Viņš ir ļoti noslēgts cilvēks.
   Kādu mirkli viņi raudzījās viens otrā tik saspringti, it kā grasītos uzsākt ļoti nopietnu strīdu. Keins jau sāka apsvērt domu, ka vajadzētu iejaukties, bet tad abi jaunie cilvēki sāka smieties.
   – Un tagad tu grasies aizbēgt kopā ar tēvoci Kitu? – Džeimijs ķircinādamies vaicāja.
   – Nē. Man vairāk patīk Reins. Domāju, ka es varētu mīļi palūgt, lai viņš pastumj to lielo bufeti.
   – Es varētu…
   – Nu nē, tu nevari vis, – Halija iebilda. – Tu varētu atkal savainot savu ceļgalu, un manas rokas joprojām sāp no šārīta masāžas seansa, kad pūlējos sakārtot tavus ārkārtīgi saspringtos muskuļus. Kamēr es esmu tuvumā, tu nelietosi savu muskuļu spēku.
   – Man likās, ka tev patīk mani stingrie muskuļi… – Bija pilnīgi skaidrs, ko Džeimijs vēlējās pateikt.
   – Tikai ne uz masāžas galda! Pašlaik mums būs nepieciešams Reins un vēl kāds no taviem vērša lieluma radiniekiem, lai pārbīdītu to bufeti. – Viņa nopūtās un pagriezās, lai paraudzītos uz Keinu. – Piedodiet! Man nebija nolūka necienīgi izturēties pret kādu. – Viņas seja koši pietvīka.
   – Mēs, Tegerti, vismaz esam kaut kam derīgi, – noteica Keins un piecēlās. – Džeimij, paņem savu telefonu un paaicini Reinu šurp. Paskatīsimies, ko varam darīt ar to mēbeli. Halij, nāc man līdzi un parādi to! – Keins palūkojās gan uz Džeimiju, gan uz Haliju. – Ja vien jūs spēsiet izturēt šķiršanos.
   – Es varu iet un rakstīt īsziņu vienlaikus, – Džeimijs noteica un jau meklēja kruķus. Bija skaidri redzams, ka viņš nevēlas palikt viens.
   Kad viņa gaita neizdevās tik gluda, kā cerēts, Halija sacīja: – Dod to telefonu man! – Viņš paklausīja, un visi kopā viņi devās uz tējas istabu.

Trīspadsmitā nodaļa

   Kits ieradās kopā ar Reinu, kuram rokās bija liela kaste ar dokumentu mapēm. Visi trīs Tegerti bija ārkārtīgi pārsteigti, kad slaidais, elegantais vīrietis noskūpstīja Haliju uz abiem vaigiem. – Tu labi izskaties, mana dārgā! – Kits teica.
   – Man bija interesants rīts, – viņa atbildēja, izlikdamās nemanām nelielo vīpsnu Džeimija sejā.
   – Esmu jau par to dzirdējis. – Kits ar galvas mājienu norādīja, lai Reins kasti noliek uz kafijas galdiņa. – Vai mums pirms pārvietošanas vajadzētu iztukšot to bufeti?
   Keina sejā parādījās smaids. – Domāju, ka tiksim galā arī ar tādu, kā ir. – Viņš paraudzījās uz Reinu, un divi augumā prāvie vīrieši atstūma milzīgo veco bufeti no sienas, bet pēc tam pakāpās atpakaļ. – Tā ir tava, – Keins sacīja Halijai, vēlēdamies pateikt, ka viņa drīkst paraudzīties pirmā.
   Skatienam atklājās pret sienu atbalstījušās divas vecas papīra lapas. Viena bija apmēram desmit reiz divpadsmit collu izmērā, bet otra – uz pusi mazāka.
   Tas, kas uz tām bija attēlots, joprojām bija neredzams, jo tās atradās ar aizmuguri pret vērotāju. Fakts, ka tās tur stāvējušas vairāk nekā divsimt gadus, Halijai nemaz nelikās pārsteidzošs. Viņas sapnis bija tik dzīvs, tik skaidrs, ka likās – viņa pati to ir izdzīvojusi.
   Viņa pacēla papīra lapas, un uz grīdas nokrita aploksne. Uz tās skaistā, kaligrāfiskā rokrakstā bija uzrakstīts tikai viens vārds. “Kitam”. Vienā mirklī Halija aploksni paslēpa zem blūzes, tad piecēlās un nolika papīra lapas uz tējas galdiņa. Atkal jau ar mugurpusi uz augšu.
   Kamēr vīrieši iebīdīja bufeti atpakaļ vietā, Halija uztvēra Kita skatienu, un viņš saprata, ka atrasts kaut kas viņam parādāms. Vīrietis nogāja garām Halijai, un viņa slepšus iedeva aploksni viņam.
   Kad visi bija sastājušies ap galdu, Halija vaicāja: – Vai visi ir gatavi?
   – Gaidām, aizturējuši elpu, – Kits sacīja.
   Vispirms Halija pagrieza otrādi lielāko lapu. Tintes zīmējums bija tieši tāds, kādu viņa bija redzējusi savā sapnī. Divas daiļas jaunas sievietes uz sēdekļa pie loga, viena uzlikusi galvu otrai uz pleca. Skaistās kleitas kļāvās pie auguma, gluži kā ierāmējot viņas.
   Mākslinieks bija uztvēris un atainojis skumjas viņu acīs. Un tas bija saprotami. Džuliānas kāzu dienā abas apzinājās, ka tie ir viņu pēdējie mirkļi kopā vienā mājā. Nākamajā dienā Džuliāna aizbrauks kopā ar savu vīru. Māsām nebija zināms vienīgi tas, ka jau pēc nedēļas nāve abas šķirs no visa un visiem, kas viņu sirdij tuvs un mīļš.
   Halija jautājoši paraudzījās uz Kitu. Viņš pamāja ar galvu. Jā, tās bija tās pašas jaunās dāmas, ko viņš redzēja sapnī.
   – Un tā otra? – Keins vaicāja.
   Halija pagrieza lapu otrādi un noelsās. Tas bija viņas tēva portrets. Viņam mugurā bija krekls ar augstu apkakli, un mati likās garāki, nekā viņš parasti nēsājis. Ļoti jauns, tomēr tas pavisam noteikti bija viņas tētis.
   – Lai kas viņš arī būtu, šis cilvēks izskatās līdzīgs tev, – Džeimijs noteica. – Tev ir tādas pašas acis.
   – Man liekas, ka tas ir Līlends Hārtlijs, mans sencis. – Halija paņēma attēlu rokās un paraudzījās uz Džeimiju, viņa tēvu un Reinu. Nekādu līdzību ar attēloto cilvēku viņa nesaskatīja. Viņas tēvs bija vienīgais asinsradinieks no viņa puses, ko Halija jebkad redzējusi, un tagad bija pierādījums, ka ir vēl kāds cits.
   Halija paraudzījās uz Džeimiju un atskārta, ka viņš saprot. Šādam atklājumam bija nepieciešams privātums.
   – Labi, nu jau pietiks, – Džeimijs sacīja. – Visi ejiet projām!
   – Es pilnībā piekrītu. – Kits sāka virzīties uz durvju pusi un ar galvas mājienu norādīja uz lielo kasti. – Domāju, ka tev tās saturs liksies interesants. – To pateicis, viņš kopā ar Reinu izgāja no istabas.
   Keins apstājās pie dēla. – Tava mamma vēlāk atsūtīs vakariņas. Jums abiem par ēdiena gatavošanu nav jāraizējas. Baudiet viens otra sabiedrību. – Silti uzsmaidījis abiem, viņš izgāja no tējas istabas.
   – Viņš taču nedomā, ka mēs ar tevi esam… – Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Hmm… kopā? Es gribēju sacīt… viņš taču nezina, ka mēs šorīt… – Viņa nespēja vairāk neko pateikt.
   Džeimijam negribējās melot, bet arī atzīties viņš nevēlējās, tālab gluži vienkārši klusēja.
   Bet Halija saprata. “Jā, viņš zina.” Nokaunējusies viņa izgāja pa durvīm. – Iedomājos, ka man vajadzētu sakopt vingrošanas telpu, tāpēc es tagad labāk iešu. – Bet debesis piepeši atvērās, un viņai pāri gāzās spēcīgas lietus šaltis.
   Halija ieskrēja atpakaļ mājā un aizvēra durvis.
   – Tu esi slapja, – Džeimijs sacīja. – Paliec tepat. – Viņš iegāja virtuvē un atgriezās ar kaudzīti sausu virtuves dvieļu, uzlika vienu Halijas matiem un sāka tos susināt.
   – Man jāuziet augšā un jāpārģērbjas, – Halija teica.
   Piepeši Džeimijam nepavisam negribējās, lai Halija nozūd no šās istabas. Viņš nevēlējās arī pats doties ārā no tās. No sēdekļa pie loga viņš paņēma segu, atlocīja to un uzsedza Halijas pleciem. Ārā lietus lija aumaļām, un bija dzirdams, kā šaltis sitas pret logiem. Tas bija spēcīgs vasaras negaiss.
   Halija nodrebēja, un Džeimijs apskāva viņas plecus. – Izskatās, ka lietus vēl kādu laiku turpināsies. Ko tu sacītu, ja es iekurinātu uguni kamīnā un mēs pārlūkotu papīrus, ko atnesa tēvocis Kits? Un tu man varēsi pastāstīt par savu sapni, kas, kā liekas, bijis visai reālistisks.
   – Domāju, ka tas ir lielisks ierosinājums. – Halija aplika dvieli sev ap kaklu. – Vai tu mācēsi iekurt uguni?
   Džeimijs neticīgi pašūpoja galvu. – Kā gan citādi? Es esmu neskaitāmas reizes redzējis, kā to dara virssulainis. – Halijas acis iepletās, un Džeimijs tūdaļ paskaidroja: – Mums nemaz nav virssulaiņa, un es esmu no Kolorādo. Es varētu sakurt uguni pat sniegā.
   – Patiešām? – Viņa apsēdās dīvāna vienā galā un ietinās segā.
   – Skaties un mācies, – Džeimijs noteica. Bija nepieciešamas vien dažas minūtes, un kamīnā jau sprēgāja uguns. Vējš triecās vecajos logu stiklos, un tie drebēja, bet istabā bija mājīgi un silti. Kamīnā priecīgi dejoja liesmas.
   Halija atspiedās pret spilvenu un izstiepa kājas uz priekšu. Dīvaini, taču viņas drānas vairs nelikās slapjas. – Tas ir tik jauki.
   Džeimijs apsēdās otrā dīvāna galā, un Halija iecēla kājas dīvānā un salieca ceļgalus. Džeimijs pasniedzās uz priekšu, paņēma Halijas pēdu, ielika to sev klēpī un sāka masēt.
   – Nedomāju, ka tas ir piedienīgi, – Halija noteica un mēģināja atbrīvoties, tomēr Džeimijs turēja viņas pēdu un nelaida vaļā.
   – Teikšu tev atklāti un godīgi, – Džeimijs ierunājās. – Šorīt es tavā priekšā uz masāžas galda gulēju pilnīgi kails, ja neskaita nelielu dvielīti uz pēcpuses. Un tavas rokas pabija itin visur uz mana auguma. Stilbu iekšpusē, zemāk par nabu un visur citur. Un tas pat vispār neskaitās, jo mēs taču bijām arī viens otrā. Un tagad tu man neatļausi pieskarties tavām pēdām?
   Halija iesmējās. – Laikam jau tagad, kad tu to pasaki šādi, es nevaru atteikties. Turklāt sajūta ir ļoti laba. – Džeimijs glāstīja Halijas pēdu, viņa spēcīgās rokas to masēja, un viņa aizvēra acis.
   – Tu neesi pieradusi, ka cilvēki tev dara kaut ko labu, vai ne? – viņš vaicāja.
   – Laikam jau ne.
   – Pusmāsa nedarīja neko, lai pateiktos tev par visu, ko tu viņas labā esi paveikusi.
   Nu bija Halijas kārta pavīpsnāt. – Nē, tas nudien nav Šellijai raksturīgi. Vai vari aizsniegties līdz kastei, ko atnesa Kits?
   Jau atkal Džeimijs saprata, ka viņam tiek likts atkāpties. – Noteikti, – viņš atbildēja. – Vai neiebilsti, ja noģērbšu sporta kreklu? Te paliek par karstu.
   Halija pamāja ar galvu, un Džeimijs pārvilka smago apģērba gabalu pār galvu. Zem tā viņam bija plāns, balts T krekls ar īsām piedurknēm, kas skatienam atklāja rētainās rokas. Kad Džeimijs pasniedzās pēc kastes, Halija varēja saskatīt arī savainoto muguru.
   – Vai tu slēpies zem drēbēm vienīgi svešinieku acīm? – viņa vaicāja.
   – Nē. – Viņš nocēla kastei vāku. – Man jāpiesedzas, kad tuvumā ir mana ģimene. Ja es tā nedaru, tad manas radinieces kļūst raudulīgas un sāk taujāt, vai nevarētu man kaut ko atnest vai iedot. Savukārt tēvoči pliķē man pa pleciem un apgalvo, ka mūsu valstij paveicies, jo ir tādi vīri kā es.
   – Un tavi brālēni?
   – Viņi ir vissliktākie. Viņi saka, piemēram, tā: “Džeimij, tu taču varētu pasēdēt un paskatīties, kā mēs izklaidējamies!” Vai arī: “Mēs spēlēsim pingpongu. Tas taču nebūs tev pārāk skaļi, vai ne?”
   Halija pūlējās nesmieties. – Pingpongu?
   – Nu, varbūt tā bija kāda cita spēle, bet es pilnībā esmu pārliecināts, ka nesaņemšu no viņiem uzaicinājumu kopā uzspēlēt regbiju.
   – Hm, kāds taču tevi aizveda slēpot?
   – Tas bija Tods. Sīkstā mīlestība, kas mani aizveda atpakaļ uz slimnīcu.
   – Izklausās, ka tavai ģimenei bijusi taisnība, nolemjot tevi lutināt. Taču… slēpošanas dēļ tu nonāci šeit. – Viņa sagrozīja savas pēdas Džeimijam klēpī.
   – Jā, tas tiesa. Tad jau varbūt es esmu sava brāļa parādnieks. Tikai, lūdzu, nesaki viņam to. – Džeimijs paliecās uz priekšu, kā vēlēdamies Haliju noskūpstīt.
   Taču Halija atvirzījās. – Kas tad ir tajā kastē?
   – Tikai papīri. Vai zini, tev nebūtu tik auksti, ja tu pavirzītos uz manu dīvāna pusi. No manis izplūst tāds karstums…
   – Man vispār nemaz nesalst. Un es gribu redzēt, ko tēvocis Kits mums atvedis.
   – Runājot par tēvoci Kitu… Ko tu viņam ieslidināji kabatā, kad domāji, ka neviens to nemana?
   – Un tu redzēji?
   – Protams. Tātad… kas tas bija?
   Halija pastāstīja Džeimijam par aploksni ar Kita vārdu. – Kā tev šķiet, vai šovakar pie vakariņām viņš mums atklās, kas tur bija?
   – Ja viņš to darīs, tad vienīgi tāpēc, ka tevis dēļ ir kā bez prāta.
   – Man tā vis neliekas, tomēr paldies par komplimentu. – Halija iesmējās.
   Džeimijs pacēla kasti, un viņi tajā ieskatījās. Virspusē atradās bieza aploksne, bet zem tās vīdēja daudzas atsevišķas papīra lapas; vairums no tām bija fotokopijas.
   – Vai sadalīsim? – Halija vaicāja. – Tu paņem aploksni, bet es pievērsīšos papīriem?
   – Nē. Mēs varam to darīt abi kopā. Vairs nekādu noslēpumu.
   – Tas man patīk, – Halija noteica. – Kas tad ir tajā aploksnē?
   Viņš atsēja aukliņu. – Varu saderēt, ka tā ir no krustmātes Džilijas.
   – Man nav saprotams, kā gan viņa to varēja izdarīt. Pēc dažām dienām būs viņas kāzas. Vai tad šim notikumam nevajadzētu būt viņas interešu galvenajam objektam?
   – Viņai nekad nav paticis haoss, kas saistās ar lieliem pasākumiem ģimenē. Ir ieradusies Reina māte, un viņai pa spēkam būtu noorganizēt pat karu. Krustmāte Džilija, visticamāk, bezpalīdzīgi paraudzījās uz viņu, un Tildija visu pārņēma savā ziņā. Pēc tam krustmāte Džilija droši vien kaut kur nobēdzinājās kopā ar datoru, ķērās pie meklējumiem un jutās ļoti laimīga. – Džeimijs izņēma papīrus. – Un, starp citu, ja kāds iepatīkas Reinam, tas iepatīkas arī viņa mātei.
   – Pēc tā, ko redzēju, kad viņi bīdīja bufeti, jāteic, ka tas droši vien ir tā vērts. Man jau likās, ka T krekls uz viņa muguras pārplīsīs. Halks ienācis reālajā dzīvē! – Viņa dramatiski nopūtās.
   – Vai tiešām tev tā šķita? – Džeimijs pārvaicāja, pacēla rokas pāri galvai, likdams saviem muskuļiem izskatīties divreiz lielākiem.
   Halija izlikās, ka neko nemana, taču istabā piepeši kļuva daudz karstāk. Viņa noņēma dvieli no kakla un ļāva, lai sega noslīd uz leju. Džeimijs satvēra Halijas roku un ielika tajā salocītu papīra lapu.
   Tas bija dzimtas koks, līdzīgs tam, ko viņa bija redzējusi jau lidmašīnā, taču šim zari bija citādi. Tie neveda no Halijas tēva taisni pie viņas, šajā tie bija sadalījušies arī uz ģimenes otru pusi.
   – Vai es pareizi izlasīju? – Halija apsēdās taisnāk, paliecās uz priekšu un parādīja Džeimijam. – Te sacīts, ka man ir radinieks. Dzīvs radinieks. – Viņa norādīja uz ierakstu. – Viņu arī sauc Līlends, un viņam ir trīsdesmit gadi.
   Džeimijs cieši raudzījās uz Haliju. Viņam bija grūti aptvert, ka iespējams nezināt par kāda radinieka eksistenci.
   – Vai viņš ir brālēns?
   – Jums abiem kopīgs ir Līlends Hārtlijs, kurš apprecēja Džuliānu Bellu, – Džeimijs skaidroja, skatīdamies lapā. – Tātad jā, jūs esat attāli radinieki.
   – Oho! – Halija izsaucās un atkal atzvila dīvānā. – Interesanti būtu uzzināt, kāds viņš ir? Kurā skolā viņš mācījies? Kā pelna iztiku? – Viņa nopūtās. – Varbūt viņš ir precējies, un viņam ir bērni! Es varētu būt viņiem krustmāte. Džeimijs paņēma papīra lapu no kaudzītes, ko turēja uz ceļgaliem. – Paraudzīsim. Viena paaudze. Līlends Hārtlijs ir izaudzis Bostonā un absolvējis Hārvarda universitāti. Ieguvis grādu biznesā. Pēc tam viņš trīs gadus ir strādājis lauku saimniecībā un būtu varējis… Hmm… man nešķiet, ka es to varētu sasaistīt. – Džeimijs ķircinājās.
   Halija paņēma lapu no viņa rokām un izlasīja skaļi. – Viņš ir ainavu arhitekts, braukā pa visām Amerikas Savienotajām Valstīm un veido parkus. Viņš nav precējies, un viņam nav bērnu. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju. – Viņam ir interneta vietne, kurā var iepazīties ar viņa biznesu. – Halijas izbrīns un aizrautība Džeimijam sagādāja patiesu prieku.
   Līlends Hārtlijs bija ļoti izskatīgs jauns vīrietis. Un vēl svarīgāk bija tas, ka viņš ļoti līdzinājās Halijas tēvam, tikai bija krietni jaunāks. Mati un drēbes bija atšķirīgas, taču citādā ziņā abi likās teju vienādi. Halija paraudzījās uz Džeimiju.
   – Viņš tik ļoti līdzinās tev, ka varētu būt tavs vecākais brālis, – Džeimijs sacīja.
   – Es vēlos viņu sastapt. – Halijas acīs iemirdzējās asaras. – Kad tava kāja būs atkal vesela, es došos uz Bostonu un… – Halija nepabeidza teikumu, jo nevēlējās, lai Džeimijs domātu, ka rehabilitācijas darbs viņai ir kavēklis.
   – Vai redzi šo? – Viņš pacēla lielu krēmkrāsas aploksni. – Vai zini, kas tas ir?
   – Nē. Vai man vajadzētu zināt?
   – Tas ir ielūgums uz krustmātes Džilijas kāzām. Klāt ir arī zīmīte, kurā sacīts, ka viņa ieteiktu tev uzrakstīt savam jaunatrastajam brālēnam vēstuli, pievienot ielūguma kopiju un uzaicināt viņu uz kāzām.
   Tikai pēc kāda brīža Halija īsti attapa, ko Džeimijs saka. – Tā taču ir brīnišķīga doma! Ak, Džeimij! Tu esi lielisks. Visa tava ģimene ir pasakaina! – Pārliekusies pāri izklātajiem papīriem, viņa saņēma plaukstās Džeimija seju, cieši viņu noskūpstīja un tad piecēlās kājās.
   – Tu māki arī labāk, – Džeimijs aizrādīja.
   Halija bija nostājusies kamīna priekšā un nešķita, ka viņa dzirdēja, ko sacīja Džeimijs. – Kur viņš apmetīsies? Protams, ja vispār atbrauks? Varētu būt, ka darba dēļ viņš nemaz nevar ierasties. Vai arī vispār nebūs ieinteresēts iepazīties ar kādu tālas pakāpes radinieci. Vai vajadzētu viņam pastāstīt par spokiem? Nē! Pilnīgi noteikti, nē! Ja es viņam to pastāstīšu, viņš nekādā ziņā neatbrauks. Varbūt… – Halija paraudzījās uz Džeimiju.
   Viņš pasmaidīja par Halijas aizrautību. – Es zinu! Es viņam uzsūtīšu savu mammu. Viņa piezvanīs Līlendam, pastāstīs par tevi un panāks, lai viņš atbrauc. Viņa māk būt ļoti pārliecinoša.
   – Vai viņa to darītu? Manis dēļ, es gribēju sacīt.
   Bija tik daudz, ko varēja ietvert atbildē uz šo jautājumu, ka Džeimijs pat nezināja, ar ko sākt. Halija bija no jauna iemācījusi Džeimijam smieties, un par to viņa māte būtu Halijas labā gatava izdarīt jebko. – Jā, viņa to izdarīs. Bet viņa vēlēsies dzirdēt katru vissīkāko šā stāsta detaļu, tālab sagatavojies.
   Halija salika rokas aiz muguras un sāka soļot pa telpu.
   Smaidīdams Džeimijs vēroja viņu un uzjautrinājās par dziļās koncentrēšanās izteiksmi viņas sejā. Tomēr jau pēc dažām minūtēm viņa smaids pagaisa. Viņš varēja atļauties pasmaidīt par tik karstu vēlēšanos iegūt ģimeni, jo pašam tāda bija, turklāt visai liela. Īsta pārpilnība. Bet kāda ir sajūta, ja uz pasaules tev nav neviena tuvinieka?
   Afganistānas karā tieši domas par ģimeni viņam palīdzēja virzīties uz priekšu. Ikreiz, kad tika piegādāti pasta sūtījumi, viņš saņēma vēstules no savas ģimenes. Vecāki rakstīja regulāri. Mātes vēstules bija pārpilnas ar jautriem un mīļiem stāstiem par katru ģimenes locekli. Brāļi un māsas, pat mazā Korija un Makss sūtīja viņam zīmējumus, dāvanas, ēdamlietas.
   Attapis, ka vairāki viņa kara biedri nesaņem sūtījumus no mājām, Džeimijs aizrakstīja mātei un palūdza, lai viņa parunā ar radiniekiem un tie uzraksta puišiem. Jau pēc nedēļas karaspēka daļā pienāca vesels lērums Montgomeriju – Tegertu vēstuļu.
   Džeimijs nolūkojās, kā Halija atkal paņem papīra lapu, kurā bija rakstīts par viņas vienīgo radinieku, un to izlasa atkārtoti. Likās, viņa pūlas atcerēties katru vārdu, izpēta visu un mēģina no šīm rindām radīt sev priekšstatu par cilvēku, kāds viņš ir īstenībā.
   Piepeši Džeimijs atcerējās, ko Tods bija stāstījis par Halijas pusmāsu. Arī Halija pati bija pavēstījusi dažus diezgan briesmīgus faktus par savu dzīvi pēc tam, kad viņas tēvs bija apprecējies otrreiz. Kas gan īsti bija noticis ar viņu?
   Tā noskatīdamies uz Haliju, Džeimijs atskārta, ka viņas rētas, atšķirībā no paša rētām, nav redzamas. Viņai nevajadzēja valkāt apģērbu ar garām piedurknēm, lai paslēptu rētas, tomēr tajā mirklī viņam radās nojauta, ka Halijas dvēsele ir ievainota tikpat dziļi kā viņa miesa.
   Tad Džeimijs izņēma no kabatas mobilo telefonu un sameklēja savas mammas numuru. Viņa atbildēja nekavējoties.
   – Džeimij! – Keila iesaucās, un viņas balsī bija dzirdama panika. – Vai tev nekas nekaiš? Es esmu tev vajadzīga? Ja tā, es esmu tepat kaimiņos. Tildija mani ir apbērusi ar dažādām lentītēm, bet es ar lielu prieku dotos projām. Es varu…
   – Mammu! – Džeimijs sacīja. Šo vārdu izdzirdējusi, Halija pārtrauca staigāšanu. – Man nekas nekaiš. Es jūtos labāk nekā jebkad, kopš… Lai nu kā, es jūtos lieliski. – Halija apsēdās dīvāna galā un skatījās uz Džeimiju. – Es zinu, ka tu esi aizņemta, – viņš teica, – bet man ir kāds steidzami paveicams darbiņš, ko es vēlos tev uzticēt. Vai tu redzēji, ka krustmāte Džilija ir atradusi Halijas radinieku?
   – Nē, – Keila nopietnā balsī atbildēja. – Kas tur īsti notiek?
   – Es gribu, lai tu šo cilvēku dabū uz šejieni jau tūlīt.
   Halija aizturēja elpu.
   – Vai viņa mani var dzirdēt? – Keila čukstus vaicāja.
   – Nē, – Džeimijs priecīgi atteica, – nekādā ziņā.
   – Tu sacīji “radinieku”. Vai patiešām bez slavenās pusmāsas ir tikai viens cilvēks?
   – Jā, mammu, tev ir pilnīga taisnība. – Džeimijs parādīja Halijai uz augšu paceltus īkšķus. Ja šajā pasaulē bija kaut kas, ko Džeimija māte pārzināja, tad tās bija sairušas ģimenes. Džeimijs tikai vienu reizi bija sastapies ar radinieci no mammas tuvinieku puses, un tā bija īsta katastrofa. Mātes māsa bija piedraudējusi, ka uzrakstīs melu pilnu grāmatu, kurā it kā paudīs “visu patiesību par Keilu”, ja viņa nesamaksās miljonus. Džeimijs nezināja, kā tēvs to panācis, taču mammas māsa aizbrauca projām un vairs nekad viņus netraucēja. – Kā tev liekas, vai tu varētu panākt, lai viņš ierodas uz kāzām?
   – Ja vien tas vispār ir iespējams, tad es to izdarīšu, – Keila sacīja un pieklusināja balsi. – Taču vispirms es vienam otram piezvanīšu un atradīšu ļaudis, kuri viņu pazīst. Kad būšu pārliecinājusies, ka viņš ir kārtīgs puisis, tad nosūtīšu viņam pakaļ privāto lidmašīnu.
   – Izcili! – Džeimijs uzslavēja. – Un tu pavēsti man, kā tev klājies šajā darbā!
   – Protams, ka es to darīšu. Un, Džeimij, mans dārgumiņ! Kā tev patiesībā sokas?
   – Ir tā, kā tu vēlējies. – Džeimijs skatījās uz Haliju un smaidīja.
   Keila uz brīdi aizturēja elpu. – Tu sāc izdziedināties?
   – Jā, tu saprati pareizi.
   – Labi, – viņa noteica. – Tagad man kaut kur jāaiziet izraudāties, un pēc tam es zvanīšu dažiem cilvēkiem. Ak, nē! Tur nāk Tildija! Man jāpaslēpjas. Džeimij, es tevi mīlu vairāk, nekā tu spēj iztēloties. – Viņa pārtrauca sarunu.
   Džeimijs nolika telefonu un paraudzījās uz Haliju. – Viņš būs te tik ātri, cik ātri manai mammai izdosies viņu šurp atgādāt. Un tas nozīmē, ka jau kuru katru brīdi viņš klaudzinās pie durvīm.
   Halija pamazām nomierinājās. – Piedod, ka tik ļoti aizrāvos ar to visu. Saproti, es pat sapņot nekad neuzdrīkstējos, ka iespējams kaut kas tāds. Likās, ka manas mammas ģimenē visiem bija tikai pa vienam bērnam, nebija māsu vai brāļu. Un mans tētis izauga valsts aizbildniecībā.
   Joku par to, ka neliels radinieku pulks ir svētība, Džeimijs tomēr neatļāvās. Viņš vēlējās, lai Halija pastāsta vairāk par pusmāsu, taču nolēma, ka tieši jautāt nevajadzētu. – Vai tev ir kādas draudzenes, kuras tu vēlētos uzaicināt uz kāzām? Tur būs bufetes galds, tāpēc vietas pietiks. – Viņš pasniedza Halijai vēl papīrus no kastes. Lietus joprojām gāza aumaļām, bet kamīnā omulīgi sprēgāja uguns. Halijas kājas bija izstieptas blakus Džeimijam, viņas pēda kļāvās pie viņa gurna. Džeimija veselā kāja bija blakus Halijai, bet iešinotā pa pusei balstījās uz dīvāna. Viņš pavirzījās un apsedza Halijas kājas ar segu.
   Izskatījās, ka Halija grasās iebilst, bet tad uzplaiksnīja zibens, un viņa neko neteica. – Tas nu gan ir negaiss! Interesanti, kālab ziņās nebija nekāda brīdinājuma par tā tuvošanos?
   – Tētis mēdz sacīt, ka negaisi Nantaketā nav domāti vārguļiem.
   – Tā varētu būt taisnība. Un man nav nekādu īpašu draudzeņu, kuras es vēlētos uzaicināt. Dažas draudzenes bija iepriekšējā darba vietā, bet nav nevienas “labākās draudzenes uz mūžu”.
   Džeimijs paņēma kādu papīra lapu. Tā bija nokopēta kāda vietējā laikraksta publikācija no tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ceturtā gada. Džeimijs pastāstīja Halijai, ko izlasījis. Kāds jaunlaulāts pāris savā medusmēnesī apmeties “Drošajā jūras ostā”. Sieva bija devusies uz policiju un pasūdzējusies, ka viņas vīrs esot runājis ar divām sievietēm no kaimiņu mājas un viņas esot mudinājušas šķirt laulību.
   – Tu tikai paklausies! – Džeimijs sacīja un sāka lasīt skaļi. – Kad ieradās policija, lai visu pārbaudītu, atklājās, ka telpa, kurā, pēc vīrieša vārdiem, dāmas cienājušas viņu ar tēju, ir kārtīgi aizslēgta. Kad durvis atdarījuši, istaba izskatījusies pamesta un putekļaina.
   Attēls bija melnbalts un graudains, bet tajā varēja redzēt tējas istabu. Tikpat netīru un nesakoptu, kādu viņi bija ieraudzījuši pirmajā reizē.
   Halija paņēma lapu un turpināja lasīt. – Kad policija iztaujājusi vīrieti, viņš atbildējis, ka divas skaistās, jaunās dāmas, ar kurām kopā viņš dzēris tēju, bijušas spoki. Viņaprāt, dāmas parādījušās vienīgi tāpēc, ka viņam līdz šim vēl neesot izdevies sastapt sievieti, kuru viņš iemīlētu ar visu savu sirdi. Vēl viņš sacījis, ka viņam nepieciešama brīvība, lai varētu turpināt meklēt šo īsto un vienīgo sievieti.
   – Un tas notika viņu medusmēnesī? – Halija vaicāja. – Nav nekāds brīnums, ka viņa sieva kļuva nikna! – Viņa lasīja tālāk un uzzināja, ka nama īpašnieks Henrijs Bells esot pilnībā noliedzis jebkādu spoku eksistenci viņa mājā. Viņš sacījis, ka tējas istaba bijusi aizslēgta jau tad, kad viņš šo māju iegādājies, un viņam vietas pieticis, tāpēc šo istabu nav bijis nepieciešams atslēgt. – Kā tev liekas, vai Henrijs teica patiesību? – Halija vaicāja.
   – Es domāju, ka viņš apzināti melojis, – Džeimijs atbildēja.
   – Es piekrītu. Man liekas, ka Henrijs viņas mīlēja. – Halija nolika papīra lapu. – Es tikko atcerējos izšuvumu, ko redzējām uz lieveņa. Tu to nofotografēji.
   Abi saskatījās, un jau nākamajā mirklī Halija aizskrēja uz lieveni, lai paņemtu izšuvumu, bet Džeimijs sāka meklēt tā attēlu telefonā. Kad Halija uzreiz neatgriezās, Džeimijs viņu pasauca, taču atbildi nesaņēma. Viņš pasauca vēl divas reizes, taču joprojām nekādas atbildes nebija.
   Piepeši spoži uzplaiksnīja zibens, un to pavadīja spēcīgs pērkona dārds, tādēļ likās, ka vecā māja varētu pat sagāzties. Halijas pazušana, zibeņošana, skaļums – tas viss pārāk līdzinājās tam, ko Džeimijs bija piedzīvojis kaujas laukā. Viņš novēlās no dīvāna un smagi atsitās pret grīdu. Gribējās visiem spēkiem un līdzekļiem no šās vietas izkļūt. Džeimijs uz vēdera līda pāri istabai, pievilkdams iešinēto kāju un turēdamies, cik vien zemu iespējams.
   Istabā ienāca Halija. Viņa nesa smagi piepildītu paplāti ar tēju un uzkodām, bet uz pleca viņai bija soma. – Paskaties, ko Īdita mums atstājusi! Piedod, ka aizkavējos tik ilgi, taču es nevarēju atrast paplāti. Džeimij? Vai tu nokriti? Halija nolika paplāti un somu uz skapīša un pievērsās Džeimijam, kas šajā brīdī vairs nelīdzinās pats sev. Viņš atkal bija savu murgu varā, tikai tagad nomodā, tomēr īsti neapzinādamies, kas notiek.
   – Paklau, Džeimij! – Halija teica. – Tā esmu es, Halija. Tu esi drošībā. – Bet Džeimijs neatbildēja. Viņš tuvojās kamīnā liesmojošai ugunij. Halija uzlika rokas uz Džeimija pleciem, taču viņš turpināja līšanu. – Džeimij! – viņa skaļi uzsauca, bet veltīgi. “Ko lai es daru?” viņa domāja. – Palīdzi man! – viņa diezgan skaļi nočukstēja. Nu jau Džeimijs atradās tikai dažas collas atstatu no uguns. – Lūdzu, palīdzi man saprast, ko darīt! – Halija iesaucās. Piepeši viņa izslējās taisni un atlieca plecus. – Kareivi! – viņa uzkliedza. – Stāt!
   Džeimijs apstājās.
   Halija ieslēdza divas stāvlampas, lai istabu piepildītu iespējami vairāk gaismas, un paraudzījās atpakaļ. Džeimijs bija nokritis uz vēdera un seju ieskāvis rokās. Viņa notupās Džeimijam blakus un glāstīja viņa matus.
   – Ej projām, – viņš čukstēja. – Es negribu, lai tu redzētu mani šādu.
   – Es nekur neiešu. – Halija apsēdās viņam blakus.
   – Nekavējoties ej projām no šejienes! – viņš kliedza un aizgrieza galvu. – Es tevi negribu!
   – Tu vari kliegt uz mani, cik vien vēlies, taču es nekur neiešu. – Halija pat nepakustējās.
   – Es taču sacīju, lai tu vācies projām! – viņš noņurdēja.
   Arī tagad Halija neizkustējās no vietas, bet sēdēja viņam blakus un gaidīja. Viņa zināja, ka Džeimijs ir nokaunējies. Šīs izjūtas teju piepildīja visu telpu viņiem apkārt. Nožēlas un skumju viļņi, bailes un bezpalīdzība – arī tās bangoja viņiem apkārt.
   Džeimijs pagriezās uz muguras, rokas salicis uz krūtīm, kas joprojām smagi cilājās.
   Halija gaidīja. Ja viņa dzīvē bija ko iemācījusies, tad tā bija pacietība. Kopš pirmās dienas, kad viņas tēvs atveda mājās pamāti un skaistulīti pusmāsu, viņa bija mācījusies būt pacietīga. Sēkla bija iesēta tajā pirmajā dienā un ātri auga, gluži kā pasaku garā pupa, kas iesniedzās debesīs.
   Pagāja kāds brīdis, līdz Džeimija elpa kļuva vienmērīgāka un sirds vairs nesitās tik nevaldāmi. Halija pamanīja asaru viņa acs kaktiņā.
   “Cik briesmīgi būt vīrietim!” Halija nodomāja. “Vienmēr jāizrāda spēks, nedrīkst ļauties vājumam. Tiklīdz viņš zaudē spēku, tā sāk domāt, ka vairs nav tāds, kādam viņam vajadzētu būt. Vājums aiznes projām viņa dvēseli.”
   Galu galā Džeimijs pagrieza galvu pret Haliju. Tikai pavisam nedaudz, taču nu Halija zināja, ka viņš ir atguvies.
   Halija neko nesacīja, vien papliķēja sev pa ceļgaliem, kā aicinot.
   Viņš nevilcinoties ielika galvu Halijai klēpī un apskāva viņas vidukli. – Es…
   Lai parādītu, ka nevēlas uzklausīt atvainošanos, Halija uzlika pirkstu Džeimija lūpām.
   Kādu brīdi viņš turēja Haliju apskautu tik cieši, ka viņa gandrīz nespēja paelpot, tomēr viņa nepūlējās izbrīvēties no tvēriena. Viņa tikai glāstīja Džeimija matus un gaidīja, kamēr viņš atslābināsies. Sajutusi, ka viņa roku tvēriens kļūst brīvāks, Halija sacīja: – Īdita ir sarūpējusi mums tēju.
   Vai gribēsi?
   Skaļi neatbildējis, Džeimijs gluži vienkārši pamāja ar galvu. Halija pagaidīja, līdz Džeimijs pieceļas sēdus, un nejutās izbrīnīta, ka viņš neskatījās viņai acīs. Mēģinādams uzslieties kājās, Džeimijs sagrīļojās un gandrīz nokrita. Halija instinktīvi vēlējās palīdzēt, taču to nedarīja. Viņa paņēma pilno paplāti un nolika to uz tējas galdiņa. Džeimijs apsēdās uz dīvāna.
   – Paraugties uz šo! – Halija atvēra somu un iedeva Džeimijam izšuvumu rokdarbu gredzenā. – Vai redzi atšķirību? Džeimijs joprojām neraudzījās uz Haliju, un viņa pamanīja, ka vīrietim ir grūti koncentrēties, lai aplūkotu izšuvumu. – Tas joprojām ir tāds pats.
   – Arī es sākotnēji tā nodomāju, bet ieskaties vēlreiz!
   Tad Džeimijs paņēma telefonu un salīdzināja izšuvumu ar attēlu, ko bija uzņēmis pirmajā dienā. – Tas ir dzeltens. – Beidzot viņš pavērās Halijai acīs.
   – Tieši tā. Uz pirmā izšuvuma bija redzami putni, bet šajā ir narcises. Un te ir putni. – Viņa pasniedza Džeimijam spilvenu.
   Gan vienu, gan otru Džeimijs nolika uz galda. – Vai zini? Tas liekas mazliet spokaini.
   – Pat ļoti, – viņa piekrita un pasniedza Džeimijam tējas tasi un apakštasīti, uz kuras bija sešu dažādu veidu cepumi. Viņš paņēma dzērienu un tad sacīja: – Halij, es… – Likās, ka viņš nespēj atrast īstos vārdus. – Es nevienam nenodaru pāri, – viņš beidzot pateica. – Ja es kaut reizi būtu nonācis situācijā, kad varētu kādam nodarīt pāri, es nemūžam nepaliktu vienatnē ar jaunu sievieti. – Viņš ievilka elpu. – Vienkārši reizēm es piepeši vairs nesaprotu, kur atrodos… – Viņš apklusa. – Tas, ko es pirmīt pateicu, nebija domāts nopietni.
   Halija saprotoši pamāja ar galvu. – Es zinu. – Viņa nojauta, ka Džeimijs nevēlas par to vairs runāt. Un viņa to pieņēma, jo arī pašai bija lietas, par kurām viņa nevēlējās runāt. Viņa nopūtās. – Kaste! Mēs aizmirsām par kasti!
   – Par ko tu runā?
   – Par to kasti, pret kuru es sasitu galvu. Vai atceries? Tu satraucies, jo domāji, ka es noasiņošu līdz nāvei, un mazgāji manus matus. Es varēju justies kā Merila Strīpa, kas filmā “No Āfrikas” cīnās par saviem kikujiem, un… – Halija paraudzījās Džeimija neizteiksmīgajā sejā. – Ak, tās ir meiteņu lietas. Es aiziešu pēc tās kastes, bet tu paliec tepat.
   – Jā, – viņš klusi piekrita. – Es būšu tepat un gaidīšu tevi. Tikai šoreiz nepaliec pārāk ilgi.
   Halija īsti nebija pārliecināta, tomēr viņai šķita, ka Džeimijs mēģinājis pajokot par tikko notikušo.
   Pieliekamajā viņa neiededza gaismu, atspiedās pret sienu un aizklāja seju ar rokām. Tas, kas notika ar Džeimiju, bija patiešām biedējoši. Viņa nebija zinājusi, kā Džeimijam palīdzēt. Pakāpties malā un ļaut, lai viņš pats tiek galā? Vai iejaukties un kaut ko darīt? Tā stāvēdama, viņa piepeši dzirdēja vārdus: – Katrā karā ir citādi kareivji. Šis atsaucas uz mīlestību. – Halija spēji atvēra plakstus, taču tuvumā neviena nebija. Taču viņa zināja, kas ir “runājis”. Tā pati balss viņai bija ieteikusi, kuru guļamistabu izvēlēties, mudinājusi kareivim pavēles formā uzkliegt un tagad deva viņai padomu.
   – Ei, Halij! – Džeimijs sauca.
   – Es esmu tepat, – viņa atbildēja. – Tiklīdz kasti atradīšu, es nākšu pie tevis! – Piepeši zibens šautras uzplaiksnījums izgaismoja veco kasti, it kā būtu tieši notēmēts uz to, un Halija iepleta acis. – Kāpēc es jūtos tik pārsteigta? Un es esmu gatava saderēt, ka tēja joprojām ir karsta.
   Šķita, ka viņa saklausījusi divu jaunu sieviešu smieklus.
   Viņa steidzās ārā no pieliekamā.

Četrpadsmitā nodaļa

   – Vai tev viss ir labi? – Džeimijs uzsauca.
   – Jā, – viņa atbildēja un pacēla kasti, pēc tam nošķaudījās un pasmaidīja.
   Kad Halija pagriezās ap stūri, Džeimijs, balstīdamies uz kruķiem, jau nāca uz viņas pusi. Halija nepaguva neko sacīt, jo pie durvīm kāds pieklaudzināja. – Jautrība sākusies, – Džeimijs nočukstēja. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz kasti. Halija to iestūma atpakaļ plauktā, un Džeimijs atvēra durvis.
   Bija ieradies Īans. – Man tika doti norādījumi novietot šajā telpā pienācīgu galdu šāsdienas vakariņām. Doktors Hantlijs un viņa sieva no Kingsliju nama atsūtīja šķīvjus un sudraba galda piederumus. Jums abiem vajadzētu apģērbties. – Te taču ir īsta sauna! Vai esat iekūruši uguni?
   – Jā, – Džeimijs atbildēja. – Ārā ir negaiss, un te bija auksti.
   – Negaiss? – Īans pārvaicāja. – Mēs šo dienu pavadījām pludmalē, un bija tik daudz saules, ka mēs teju vai izcepāmies. Mēs iztērējām dučiem pretapdeguma krēma tūbiņu.
   – Varbūt negaiss plosījās tikai šeit, – Džeimijs noteica.
   Īans atdarīja āķus un atvēra abas durvju vērtnes. Zāle bija pilnīgi sausa, un arī uz takas akmens plāksnēm nebija ne lāses mitruma.
   Halija stāvēja aiz Džeimija un nespēja noticēt savām acīm. – Interesanti gan.
   – Lai ko jūs būtu dzēruši, jums jādalās šajā noslēpumā, – Īans paziņoja un paraudzījās uz dārzu. Tuvojās Reins un Edams, nesdami lielas kastes, bet viņiem nopakaļ gāja arī kāda padzīvojusi sieviete.
   – Vai tā ir Tildija? – Džeimijs vaicāja.
   – Neapšaubāmi.
   Džeimijs pagriezās pret Haliju. – Mums jātiek no šejienes projām tik ātri, cik vien spējam paskriet.
   – Bet es vēlos ar viņu iepazīties, – Halija teica, lai gan Džeimijs viņu jau stūma projām.
   – Protams, ja tu vēlies atklāt itin visus noslēpumus, kādi tev jebkad bijuši, un jo īpaši par pusmāsu un to, kā viņa viltoja pases kopiju, tad paliec vien. Pretējā gadījumā bēdz, ko kājas nes.
   Halija divas reizes samirkšķināja plakstus un tad aizskrēja uz kāpņu pusi.
   – Maltīte būs pēc stundas, – Īans sauca viņiem nopakaļ. – Un, kamēr jūs abi pārlaidāt to lielo, briesmīgo negaisu, mēs ierīkojām ekrānu dzīvojamā istabā. Vai pērkona dārdi jums neļāva mūsu darbošanos saklausīt?
   Tobrīd Halija apstājās kāpņu augšpusē un paraudzījās uz Džeimiju. – Vai nu mēs abi esam zaudējuši prātu, vai arī…
   – Vai arī dāmas ir mazliet parotaļājušās ar mums, – Džeimijs pabeidza teikumu viņas vietā.
   – Nezinu, kā tev, bet man labāks šķiet vājprāts, – Halija noteica.
   – Piekrītu. Kas bija tajā kastē?
   – Man nepietika laika paskatīties. Un tagad man jāsaģērbjas. Ja reiz tavi brālēni atnesuši porcelāna traukus, tad jau pasākums būs ļoti formāls, ja?
   – Uzģērb to melno kleitu, kas tev bija mugurā, kad kopīgi devāmies vakariņot. Bet tev jāzina, ka tēvocis Kits var ierasties arī smokingā. Un krustmāte Džilija varētu…
   – Kāpēc tu mani par to nebrīdināji? Man vajadzēja sākt pošanos jau pirms divām stundām. Sasodīts! – To pateikusi, viņa aizskrēja uz guļamistabu, lai nomazgātos dušā.
   Pēc dažām minūtēm, kad Halija izmisīgi pūlējās ar lokšķērēm ieveidot matus, Džeimijs pieklaudzināja pie viņas istabas durvīm.
   – Vai esi apģērbusies? – viņš apvaicājās.
   – Pietiekami. – Viņai mugurā bija veļa un peldmētelis.
   Džeimijs ienāca, un viņam mugurā bija tas pats uzvalks kā tovakar, kad abi izklaidējās ārpus mājas. – Tev nemaz nevajag tā nopūlēties ar matu veidošanu. Tu lieliski izskaties, kad tavi mati ir vienkārši atglausti no pieres.
   – Ir patīkami to dzirdēt, taču tā īsti nav taisnība, – viņa atteica. – Ak, nē! – Zvanīja Halijas mobilais telefons. Džeimijs paņēma to no Halijas naktsgaldiņa, palūkojās uz ekrāniņu un neko nesacīja. – Kas zvana?
   Klusēdams Džeimijs pasniedza viņai telefonu. Lieliem burtiem ekrāniņā vīdēja vārds “Breidens”. – Droši vien tā būs viņa mamma. – Halija nolika lokšķēres, paķēra telefonu un iegāja dzīvojamā istabā. – Hallo? – viņa piesardzīgi sacīja.
   – Halij?
   – Breiden! Kā tev klājas? Un kā klājas tavai mammai?
   – Visiem sokas gluži labi. Vai tev ir brītiņš laika?
   – Protams. Mans laiks pieder tev.
   Džeimijs stāvēja durvju ailā. – Mums tagad jāiet lejā un jāapsveicinās ar viesiem, – viņš diezgan skaļi sacīja.
   – Tu neesi viena, – Breidens secināja. – Un jums atnākuši viesi? Vai kāds, ko es pazīstu?
   – Nē, tu viņu nepazīsti, – Halija atteica, tad dusmīgi savilka pieri un ar rokas kustību rādīja, lai Džeimijs dodas projām.
   Vīrietis tomēr apsēdās krēslā, rokas uzlicis uz ceļgaliem, un izskatījās, ka ir nolēmis nekur neiet.
   Halija uzgrieza viņam muguru. – Man sacīja, ka tu brauksi uz šejieni.
   – Jā, – Breidens apstiprināja. – Es atbraukšu. Halij, man kaut kas ir jāsaka, un es ceru, ka tas tevi neapbēdinās. Lai uzklausītu abu pušu stāstu par to, kas īsti notika starp tevi un Šelliju, es zināmu laiku pavadīju kopā ar tavu pusmāsu.
   Es pat viņu aizvedu uz manu biroju.
   – Ak… – Halija izdvesa un smagi atslīga uz sēdekļa pie loga. – Un tagad es minēšu. Tu gribi sacīt, ka viņa rīkojās nepareizi, tomēr viņai bija pamatots iemesls tā darīt.
   Breidens iesmējās. – Nē, es neesmu mainījies.
   Halija pasmaidīja platāk. – Vai viņa ir izlikusi manu māju pārdošanā?
   – Nē, un viņa to nedarīs! – Breidena balss skanēja strikti.
   – Bet viņa sāka flirtēt ar manu priekšnieku.
   – Nu nē!
   – Un kā vēl! – Breidens sacīja. – Pilnīgi nepārprotami. Lai kā arī būtu, Halij, man birojā vēl jāpastrādā ar dokumentiem, un pēc tam es lidošu uz Nantaketu, tad mēs varēsim aprunāties. Bet saki godīgi… vai tev patiešām liekas, ka ir pareizi, ja Šellija tavā mājā dzīvo vēl nedēļu vai vairāk? Viņa ir atradusi darbu restorānā, tāpēc vismaz pārtiku nopirkt var, taču kredītu par māju gan viņa samaksāt nespēj. Kad viss būs nokārtots, es viņu izlikšu ārā.
   – Lai viņa paliek. Es samaksāšu no šejienes. Ierodies, kad vari, tikai paziņo man! Man te ir viesu guļamistaba un… – Viņa paraudzījās uz Džeimiju un apklusa. Džeimijs nikni skatījās uz Haliju. – Es būšu te, – viņa pabeidza teikumu.
   – Halij, es patiešām nevaru vien sagaidīt, kad tevi satikšu! Varbūt, kad ieradīšos, mēs varētu pievērsties ne tikai darbam? Varbūt mēs varētu kaut ko pasākt kopīgi?
   – Man tas patiktu, – viņa atteica. – Pat ļoti patiktu.
   Viņi atvadījās un beidza sarunu. Halija kādu brīdi vēl sēdēja ar telefonu rokā un domāja par to, kas tikko bija pateikts. “Varbūt mēs varētu kaut ko pasākt kopīgi?”
   Džeimijs jau cēlās kājās un posās uz iešanu, un tas atsauca Haliju realitātē. Tad viņa atskārta, ka tikko ir apsolījusi viņa guļamistabu citam…
   – Es negribēju…
   – Ir jau labi, – viņš attrauca. – Viņš ir tavs draugs, un tu vēlies, lai viņš kļūtu par kaut ko vairāk. Kā tev šķiet, vai šovakar man vajadzētu uzlikt kaklasaiti?
   – Nē, – Halija atbildēja. – Džeimij, es…
   Kad Džeimijs pagriezās pret Haliju, viņa sejas izteiksme bija auksta un noslēgta. – Halij, mums katram ir sava pagātne, kas pilna ar noslēpumiem. Kad atbrauks tavs draugs, es izvākšos, un viņš varēs apmesties guļamistabā blakus tavējai. Un, jā… šajā rītā, kad mēs ar tevi… vai zini, nedomā par to. Tas katram varēja gadīties. – Viņš iegāja savā guļamistabā un aizvēra durvis.
   Halija sāka klaudzināt pie tām. “Mums jāizrunājas!” Tad viņa ieskatījās rokaspulkstenī un saprata, ka ir atlikušas vien dažas minūtes, un būs jāiet lejā, lai sasveicinātos ar viesiem.
   Grūtības sagādāja kleitas garā rāvējslēdzēja aizdarīšana, tomēr viņa tika galā. Kad kleita bija uzģērbta, Halija satriekta pamanīja, ka tā viņai ir par lielu. Pie vidukļa varēja saņemt rokā vai sauju zīda auduma.
   Džeimijs gaidīja Haliju kāpņu laukumiņā, un viņa sejā joprojām bija tā pati saltā izteiksme.
   – Ak, Dieva dēļ! – Halija sacīja. – Vai tu tagad esi greizsirdīgs par to, ka es sarunājos ar kādu citu vīrieti?
   – Sarunājies? Tu taču burtiski izkusi! “Ak, Breiden…” – viņš falsetā noteica. – “Tu esi tik spēcīgs un gudrs, bet es tāda maza un bezpalīdzīga.”
   Halija pūlējās apspiest smieklus. – Tu esi greizsirdīgs. Saproti… es Breidenu Vestbruku esmu pazinusi jau visu savu dzīvi. Viņš mani nēsāja kukuragās, kad es biju vēl tikko iemācījusies staigāt.
   – Un cik gadu tev bija, kad tu sāki plānot savas kāzas ar viņu?
   – Astoņi, – Halija sacīja, pat neapdomājusies.
   – Tieši to jau es arī pūlējos pateikt, – Džeimijs pašapmierināti aizrādīja.
   – Man ir tiesības runāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es vēlos. – Halija sažņaudza rokas dūrēs. – Un man ir tiesības runāt ar viņiem tieši tā, kā es pati vēlos, bet tev nav tiesību…
   – Man netīk jūs pārtraukt šādā brīdī, – kāpņu apakšā kāds ierunājās zemā, patīkamā balsī, – bet jūsu viesi jau ir ceļā. – Īans ziņkārīgi paraudzījās augšup uz viņiem, tad īsi pasmaidīja un devās projām.
   – Mēs varam šo sarunu pabeigt vēlāk, – Džeimijs noteica un ar rokas mājienu rādīja, lai Halija viņam seko lejup pa kāpnēm.
   – Nav nekā tāda, kas būtu jāpabeidz, – Halija klusi attrauca. – Breidens ir… – Viņa apstājās, ieraudzījusi tējas istabu. Mēbeles bija pārbīdītas, un tagad istabas centrā atradās apaļš galds, pie kura bija vieta četriem cilvēkiem. Tas bija pārklāts ar sniegbaltu lina galdautu, uz tā bija Herendas porcelāna trauki, kas vizēja daudzo telpā izlikto sveču gaismā. Gaisā vēsmoja ēdiena, vīna un ziedu smaržas. – Tas ir patiesi izcili, – Halija sacīja un uzsmaidīja Edamam, Īanam un Reinam. Viņi bija skaisti ģērbušies un stāvēja vienā malā.
   – Mēs esam te, lai tev pakalpotu, – sacīja Edams, kura tumšās acis laikam bija radītas, lai tajās spoguļotos sveču liesmiņas. Ja Reģenta laika romantiskais romāns tiktu iedzīvināts, tad viņš noteikti varētu būt tā galvenais varonis.
   – Jūs visi rīt būsiet šeit, lai noskatītos kāzu svinības, vai ne? – viņa sacīja un paspēra soli tuvāk viņam.
   – Ārā! – uzkliedza Džeimijs. – Mēs paši varam sevi apkalpot.
   – Ja vien esam jums vajadzīgi… – Reins sacīja un devās uz durvju pusi.
   – Ejiet! – Džeimijs sacīja. – Neviens no jums te neesat vajadzīgs! – Viņš aizvēra durvis aiz viņiem.
   – Kas īsti tev kaiš? – Halija vaicāja.
   – Ar ko lai sāku? Es biju karā, uzsprāga visurgājējs un… – Pat nemēģini te attaisnot savu nelāgo garastāvokli ar karu! Tam nav nekāda sakara ar…
   – Vai es jūs iztraucēju? – vaicāja Kits, stāvēdams durvīs. – Man tika teikts, lai eju iekšā.
   – Jā, lūdzu! – Halija aicināja un pagrieza Džeimijam muguru.
   Kits pagāja nostāk, lai palaistu pa priekšu kādu sievieti, un Halija pirmo reizi ieraudzīja Džiliju. Līgavu. Viņa bija ļoti pievilcīga un ļoti tieva, ar maigu, pat pārlaicīgu sejas izteiksmi. Mugurā viņai bija kleita no plāna, caurspīdīga auduma, kas ļoti piestāvēja viņas bālajai ādai.
   – Ja jums tā būtu labāk, mēs varam atnākt arī kādu citu reizi, – viņa sacīja balsī, kas bija tikpat maiga kā viņas sejas izteiksme.
   – Nē, viss ir kārtībā, – Halija sacīja. – Džeimijs gluži vienkārši uzvedas kā nejēga. – To pateikusi, viņa uzreiz aizšāva plaukstu priekšā mutei. – Vai, atvainojiet! Viņš ir jūsu brāļadēls un… – Halijai būtu gribējies, lai zeme atveras un tajā pašā brīdī aprij viņu.
   Džilija iesmējās. – Tāds viņš spēj būt. – Viņa smaidot mīļi pabužināja Džeimijam matus. – Tods ir vēl sliktāks.
   – Vai ne? – Halija sirsnīgi piebalsoja un izvalbīja acis. – Es nudien atvainojos, ka šovakar nespēju savaldīt savu aso mēli.
   Kits formāli visus iepazīstināja. Viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā bez kaklasaites, un pēc ātrā skatiena, kādu viņš veltīja telpai, varēja secināt, ka viņš to novērtē. Halija nejutās pārsteigta, kad Kita acis pievērsās kastei, kuru viņa bija iestūmusi plauktā.
   – Ceru, ka jūs neiebildīsiet, ja izmantošu jūsu labierīcības? – Džilija apvaicājās. – Un, Halij, tu varbūt varētu parādīt man ceļu?
   – Jā, noteikti, es pavadīšu, – Halija atbildēja un veda Džiliju garām tumšajai dzīvojamai istabai. Viņa jutās pārsteigta, pamanījusi lielo platekrāna televizoru, kas bija uzstādīts telpas tālākajā malā; tam priekšā bija izkārtoti krēsli. “Kā gan tas nācās, ka mēs ar Džeimiju nedzirdējām ne skaņas, kas liecinātu par te notiekošo? Negaiss, kurš patiesībā nemaz nebija plosījies, laikam būs nomācis visus pārējos trokšņus.”
   Halija gaidīja, līdz Džilija iznāks no vannas istabas, bet tad izdzirdēja tādu kā rīstīšanos. – Vai tev nekas nekaiš?
   Kad Džilija atvēra durvis, viņas seja bija pilnīgi zaudējusi krāsu.
   Jau tūdaļ Halija apsēdināja Džiliju uz vannas malas, tad paņēma dvielīti un samitrināja to ledusaukstā ūdenī. – Varbūt vajadzētu tevi aizvest uz slimnīcu?
   – Nē, – Džilija atbildēja. – Pēdējo reizi arī bija tieši tāpat. Pēc dažām minūtēm viss jau būs kārtībā. Es tikai mazliet te pasēdēšu.
   Halija piepildīja glāzi ar ūdeni un pasniedza to Džilijai. “Vai šai sievietei ir kāda fiziska kaite? Kāda slimība? Varbūt viņa…” Halija pakāpās atpakaļ, lai izspiestu lieko mitrumu no dvielīša. “Pēdējo reizi arī bija tieši tāpat,” viņa bija paskaidrojusi. – Kad mazais gaidāms? – Halija vaicāja.
   Džilija nopūtās. – Pēc septiņiem mēnešiem. Neviens vēl neko nezina, pat mans topošais vīrs Kens ne. – Halija sarauca pieri par šādiem vārdiem, un Džilija steidza paskaidrot: – Nē, nē, nav nekā tāda… Kens pašlaik atrodas Lankonijā. Viņš Greidona līgavu pazīst jau kopš viņas bērnības. Arī es grasījos braukt, taču viņu kāzas tika pārceltas uz vēlāku laiku, jo Tobija gaida bērnu… tikai ģimenei tas ir zināms.
   – Tobija ir līgava?
   – Jā, – Džilija atteica. – Viņa noveda Greidonu līdz tam, ka viņš vairs nespēja izturēt un… – Džilija atvēcinājās ar roku. – Ak, tas ir visai garš stāsts, bet beigu beigās izrādījās, ka mūsu kāzu datumi ir visai tuvu viens otram. Tad nu es to izmantoju kā atrunu, lai nebrauktu kopā ar Kenu. Ja es viņam būtu pateikusi, ka esmu gaidībās, nebrauktu arī viņš.
   – Un tādējādi būtu palaidis garām viņu kāzas, – Halija sacīja, tad pieliecās, uzlika rokas uz Džilijas spranda un sāka masēt.
   – Ja vismaz viens no maniem ģimenes locekļiem kaut ko nojaustu par to, ka esmu stāvoklī, ziņa izplatītos kā meža ugunsgrēks. Un Kenam sāpētu, ka viņš to neuzzināja pirmais.
   – Mēs to paturēsim noslēpumā, līdz viņš atgriezīsies. Lai tas paliek tikai starp mums. Un rīt tu pagulēsi uz mana masāžas galda, lai mēs atbrīvotos no tā saspringuma tavos plecos. – Halija ieskatījās Džilijai acīs. – Viss būs labi. Un vispār… kālab gan tu šonakt nevarētu palikt tepat? Ja nelabumi moka tevi vakarā, nevis no rīta, tad nebūs daudz iespēju, lai kāds varētu kaut ko nojaust. – Halija manīja, ka Džilijas saspringums mazinās. – Un tagad labāk iesim atpakaļ, citādi vīrieši sāks uztraukties. – Halija izskaloja dvielīti.
   – Par ko jūs ar Džeimiju strīdējāties? Ja drīkstu vaicāt…
   – Es pa telefonu sarunājos ar kādu senu draugu, un Džeimija uzvedība kļuva visai netīkama. – Halija paraudzījās uz Džiliju. – Kā tev liekas, vai viņš kļuva greizsirdīgs?
   – Tā varētu gadīties, – Džilija atteica un satvēra Halijas roku. – Paldies! Paldies par šo palīdzību un jo īpaši par to, ka Džeimijs atkal ir spējīgs izrādīt normālas emocijas. Nu jau vairākus gadus viņš tā īsti nemaz nav bijis ar mums kopā. Vai tas kaut ko izskaidro?
   – Pat ļoti, – Halija sacīja. – Un tomēr es negrasos ar to samierināties.
   Džilija sadrūma. – Domāju, ka tu īsti neapzinies Džeimija problēmas un to, ka…
   – To, ka viņam ir lēkmes? Un naktīs viņu moka murgi? Un viņš baidās no normālām ikdienas parādībām? Jā gan, es zinu par tām visu un izprotu šo situāciju. Tomēr ir sagadījies tā, ka arī man pašai ir dažas problēmas. Pārāk ilgu manas dzīves laiku es tiku kontrolēta, un tagad man vienreiz pietiek!
   Kādu mirkli Džilija izskatījās satriekta, bet tad pasmaidīja. – Ak Dievs! Man šķiet, ka itin viss, ko tu dari, ir nācis viņam par labu. Lai kas tas arī būtu. Vai tagad varam atgriezties?
   Tējas istabā Džilija atteicās no kokteiļa glāzes, un Halija viņai pasniedza apelsīnu sulu. Džeimijs joprojām bozās un ar aizdomām vēroja katru Halijas soli.
   Džilija piegāja pie Kita. – Ja viņam nāksies zaudēt tādu sievieti, tas būs ļaunākais, kas ar šo zēnu vispār atgadījies.
   – Pilnībā piekrītu, – Kits atteica.
   – Kāpēc tu esi šeit? – Tods vaicāja savam brālim.
   Iepriekšējās dienā bija notikušas kopīgās vakariņas, bet no rīta Džeimijs sēdēja peldbaseina malā pie mājas, kas piederēja Rodžeram Plimutam. Viņiem nebija ne jausmas, kas īsti ir šis puisis, taču viņi uzzināja, ka mājas īpašnieks atrodas kāzās Lankonijā un nams ir pavisam tukšs.
   Un tā sešas guļamistabas tagad piepildīja Montgomeriju – Tegertu vecpuiši, kuri bija itin laimīgi par iespēju pavadīt brīvdienas Nantaketā un piedalīties krustmātes Džilijas kāzu svinībās. Lai gan jāteic, ka Montgomeriji allaž ar vislielāko prieku devās turp, kur bija ūdens, savukārt Tegerti piedalījās tāpēc, ka Džilija bija no viņu klana.
   Tobrīd viņi visi atradās vai nu Kingsliju namā, vai arī Halijas mājā gatavojās vērot televīzijas ekrānā Greidona laulību ceremoniju. Tods bija uzposies un rokā turēja automašīnas atslēgu, jo grasījās doties projām, savukārt Džeimijam kājās bija platas peldbikses, un viņš laiski sēdēja saulē pie baseina. Viņš zināja, ka saules stari viņa rētām nāk tikai par labu, tomēr nemēdza tās izrādīt nevienam, izņemot brāli. “Un Haliju,” viņš vēl nodomāja.
   – Ko? – viņš atvaicāja.
   – Es prasīju, kāpēc tu esi šeit. Tētis Halijas mājā ierīkoja televizoru, lai jūs privātā atmosfērā varētu noskatīties ceremoniju. Taču tu vēlu naktī ierodies šeit un tagad gluži vienkārši sēdi tepat. Kāzas jau negaidīs, kad tu ieradīsies.
   – Halija savā mājā ielūdza pusi Montgomeriju ģimenes un visu Tegertu klanu. Vai man vismaz šķiet, ka tik daudz. – Pat pašam Džeimijam radās sajūta, ka viņš izklausās saīdzis.
   Tods ielika atslēgas kabatā un apsēdās uz krēsla ēnā. – Es palikšu tepat kopā ar tevi. Gadījumam, ja…
   – Gadījumam? – Džeimijs vaicāja. – Ja man kaut ko ievajadzēsies? Ja pāri laidīsies lidmašīna, es no tās skaņas zaudēšu sajēgu un uz galvas iegāzīšos baseinā?
   Pāris gados Todam bija pietiekami daudz laika pierast pie brāļa garastāvokļa maiņām. Te viņš smaidīja, bet jau nākamajā sekundē plosījās niknumā. Todu tas nesatrauca, turklāt viņš zināja, ka Džeimija raižu iemesls ir tā meitene.
   – Citkārt es būtu devies viņai pakaļ.
   – Par to es neesmu tik pārliecināts, tomēr nedomāju, ka tā meitene, ja būtu satikusi tevi agrāk, dotu tev kaut dienu laika. – Tods raudzījās, kā saules staros mirguļo baseina ūdens.
   – Kā tas bija jāsaprot? Vai viņai labāk patīk pusvīrieši?
   Tods pūlējās apvaldīt dusmas, taču tas nenācās viegli. – Vai tāpēc viņa tevi pagājušajā naktī izmeta no mājas? Tāpēc, ka tu esi ievainots kareivis?
   – Protams, ka ne. Halija nav tāda! – Džeimijs ievilka elpu. – Džilija jutās slikti, un Halija ierosināja, lai viņa paliek turpat. Mierā un klusumā. Tas bija labs ieteikums. Kits paņēma Halijas mašīnu un atveda mani šurp.
   – Kas notika vakariņu laikā? Vai atgadījās kaut kas nelāgs?
   – Nē, – Džeimijs atteica. – Viss bija labi. Izskatās, ka tēvocis Kits un Halija saistībā ar “Tējas dāmām” izveidojuši tādu kā savienību. Halija pastāstīja par savu sapni, un tēvocis Kits pavēstīja, ka viņš redzējis abas jaunās sievietes, un es… par to, ka redzēju vienu no viņām.
   – Tu man nemaz neteici, ka redzēji spoku. – Toda balss skanēja asi. Viņam nenācās viegli paturēt savu viedokli pie sevis. Radās iespaids, ka Halija attālina Džeimiju no Toda. Likās, ka saite, kas vienoja dvīņus, tagad ir nostiepta tik tālu, ka tūdaļ varētu pārtrūkt. Karam nebija pa spēkam šķirt brāļus vienu no otra, taču nu izskatījās, ka meitenei no Bostonas tas izdosies.
   Ļaunākais bija tas, ka Tods viņai neuzticējās. Viņš zināja, ka brālis ir Halijā iemīlējies, taču nepavisam nebija pāriecināts, vai šī jaunā sieviete pret Džeimiju jūt to pašu. Halijai patika Džeimijs, un viņa nenovērsās, kad ieraudzīja rētas. Tas runāja Halijai par labu. Un tomēr Tods nemanīja pazīmes, kas liecinātu, ka no viņas starotu kādas dziļas jūtas pret Džeimiju.
   Agrāk tajā pašā rītā Tods bija piezvanījis tēvocim Kitam un apvaicājies par to, kas īsti Džeimiju tik ļoti sadusmojis. – Viņš ir atkal tāds pats, kāds bija pirms vairākiem mēnešiem. Kas noticis?
   – Es domāju, ka vainojama greizsirdība, – Kits paskaidroja. – Pie vakariņām Halija ieminējās, ka viņai piezvanījis kāds Breidens un ka viņš ieradīsies ciemos. Man tas nebūtu licies nekas īpašs, bet tad es pamanīju, ka mūsu Džeimija seja kļūst tik sarkana, ka sāk līdzināties kādai indīgai zivij. Viņam nudien vajadzētu papūlēties vairāk kontrolēt savas emocijas.
   Arī Tods uzskatīja tieši tāpat, tomēr viņam ne prātā nenāca nostāties pret brāli.
   – Vai tu zini, kas ir Breidens? – Kits vaicāja.
   – Ļoti aptuveni, – Tods atbildēja. Būdams likumsargs, viņš negrasījās ne ar vienu apspriest to, kas viņam zināms. – Tiksimies dienā. – Tods nolika klausuli un sāka prātot par Breidenu Vestbruku. Viņa māte nespēja vien rimties un runāja par to, cik ļoti vēlētos, lai Halija apprecas ar viņas dēlu.
   – Visi vienmēr sūdzas par vīramātēm, – Vestbrukas kundze bija sacījusi, – bet nevienam ne prātā neienāk padomāt par to, kas mums, mātēm, jāpārdzīvo. Es tik ļoti baidos, ka mans dēls varētu apņemt par sievu kādu, kas līdzinās… Šellijai.
   – Ko Halija domā par jūsu dēlu?
   – Mēs ar Halijas mirušo pamāti Rūbiju bijām vienisprātis par to, ka Halija nevilcinoties lēktu, ja Breidens sacītu: “Halij, lec tajā vulkānā manis dēļ.” Viņa gan domā, ka neviens to nezina. Tādu māti es gribētu saviem mazbērniem.
   Vai saprotat, ko es vēlējos pateikt?
   – Saprotu gan. Jā, – Tods atteica.
   Brālim par šo sarunu Tods neko nebija sacījis, taču pats to itin labi atcerējās.
   Tods uzskatīja Haliju par ļoti labu profesionāli, bet bažījās par to, ka viņai Džeimijs ir tikai un vienīgi pacients. Viņai rūpēja Džeimija labklāšanās, un viņa darītu jebko, lai palīdzētu viņam ārāk izdziedināties, bet ar to arī viss beidzās. Dienā, kad Halija ieraudzīja, cik smagi patiesībā ir Džeimija ievainojumi, viņai vairāk rūpēja tas, ka ticis aizskarts viņas profesionālais gods.
   Vēl Tods raizējās par to, ka Halija godprātīgi paveiks savu darbu, Džeimija ceļgals atkal būs vesels un brālis spēs normāli staigāt, un Halija noskūpstīs Džeimiju uz vaiga, atvadīsies un steigsies meklēt nākamo pacientu. Kopā ar visu, ko Džeimijam jau nācies pārdzīvot, šis varētu būt tas piliens, kas neļautu viņam atlabt vairs nekad.
   – Pārtrauc to nopietno domāšanu un dodies projām, – Džeimijs teica. – Ej un izklaidējies. Man arī tepat būs labi. Patiesību sakot, man visnotaļ labi patiktu tā laiski pabūt vienam. Es pasēdēšu un ļaušu, lai saules stari mani dziedē.
   – Tu vēlies, lai es dodos uz to māju un pēc tam visu tev izstāstu, ja? – Tods paraudzījās uz brāli.
   – Tieši tā, – Džeimijs atbildēja un vārgi pasmaidīja.
   Tods piecēlās kājās. – Es paņemšu vienu no mašīnām, ko Plimuts mums atļāva lietot. Range Rover es atstāšu tev.
   Atslēgas ir virtuvē.
   – Es uz turieni nebraukšu, – Džeimijs attrauca, – jo nevēlos visiem pārējiem izpostīt jauku izklaidi.
   – Tu taču nevienam neko neizpostīsi, – Tods iebilda, tomēr zināja, ka strīdēties nav vērts. – Un, tavai zināšanai, ja Reins iedomāsies izrādīt Halijai uzmanību, es neiebildīšu. Pat sava brāļa labad.
   Džeimijs īsi iesmējās un ar rokas mājienu rādīja, lai Tods dodas projām.

Piecpadsmitā nodaļa

   Halija pamodās, jo piepeši viņu bija pārņēmis panikas uzplūds. Viņa divos naktī nebija aizgājusi pie Džeimija! Viņa jau bija gandrīz izrāpusies no gultas, kad atcerējās, ka Džeimijs kopā ar tēvoci Kitu uzreiz pēc vakariņām bija devies projām.
   Tā kā vēl bija ļoti agrs, Halija ieritinājās atpakaļ gultā un apskāva spilvenu; domas atgriezās pie nesenajām vakariņām. Tās bija izvērtušās par “Tējas dāmu” pasākumu, kurā katrs pavēstīja par pieredzēto un piedzīvoto šajā saistībā.
   Džilija bija brīnišķīga klausītāja. Par visu, ko dzirdēja, viņa pauda atbilstoši satricinājumu vai prieku.
   Halija pastāstīja par savu sapni un parādīja zīmējumus, kas bija glabājušies aiz lielās bufetes. – Vai esi kādreiz dzirdējusi kaut ko tamlīdzīgu? – viņa vaicāja.
   – Vispār jau, – Džilija atbildēja, – Tobija un Greidons… – viņa tomēr neturpināja. – Ak, nieki. Nekā tāda.
   Džeimijs pastāstīja, ka redzējis jaunas, skaistas sievietes spoku un dzirdējis vārdus: “Džuliāna nomira.” Tomēr viņš nepiebilda, ka tos bija nočukstējusi Halija. Un tad Džeimijam un Halijai nācās izstāstīt Keileba vēstīto par to, kālab jaunās sievietes kļuvušas par spokiem.
   – Es labprāt izlasītu kādus dokumentus par šo notikumu, – Halija teica.
   – Ļoti šaubos, ka tādi vispār eksistē, – Džilija iebilda. Pārējie trīs ar interesi raudzījās uz viņu, bet viņa tikai smaidīja. – Kits pieminēja, ka tu esot atradusi kaut kādu kasti. Halija piecēlās un noņēma no plauka vecu koka kasti, kuru novietoja galda vidū. – Es to vēl neesmu atvērusi. Džeimijam bija… – Halija aprāvās, nepateikusi līdz galam. Nebija nekādas vajadzības pieminēt Džeimija panikas lēkmi.
   Tā kā šī bija Džeimija ģimene, viņš pats atzinās: – Viņai nebija laika to atvērt, jo es vairs nevaldīju pār sevi, nometos uz grīdas un panikā sāku rāpot uz priekšu. Tas pats vecais… tas pats vecais…
   Kits un Džilija veltīja viņam līdzjūtības pilnu skatienu, un tas Haliju darīja bažīgu.
   – Pats dīvainākais saistībā ar Džeimija lēkmēm ir tas, ka to novēršanai palīdz tikai apskāvieni un skūpsti; un tas liek aizdomāties, vai tās ir īstas.
   Halija stāvēja, un pārējie trīs, satricinājuma pārņemti, raudzījās uz viņu. Un tad Kits iesmējās, pēc brīža viņam pievienojās arī Džilija. Džeimijs paņēma rokā viņas delnu un noskūpstīja.
   Ja arī kaut kas vēl bija palicis no Džeimija sliktā noskaņojuma, tagad tas pagaisa.
   Kad viņi ieturēja desertu, Kits parādīja kartīti, kas bija ielikta viņam adresētā aploksnē. Uz kartītes skaistā rokrakstā bija izzīmēti vārdi: “Atrodi viņus.”
   Viņi pasniedza kartīti cits citam, taču nevienam nebija ne jausmas, ko šie vārdi varētu nozīmēt.
   – Kas būtu jāatrod? – Halija vaicāja.
   – Vai tu kādu esi pazaudējis? – Džeimijs piebalsoja, taču Kits klusēja.
   Kaste bija pilna ar dažādu ēdienu recepšu pierakstiem. Likās, ka tās aptver vairākus gadsimtus un ir nākušas vai no visas pasaules.
   – Paskaties! – Halija sacīja Džeimijam, kad bija paņēmusi rokās kādu apdzeltējušu kartīti. – Šī ir recepte, lai pagatavotu tos cepumus, kuri tev tik ļoti garšo! – Šis paziņojums lika sarunā pievērsties brīnišķīgajiem cienastiem, ko viņiem mēdza sagādāt Īdita.
   – Tie visi ir ļoti bagāti ar kalorijām, – Halija teica, – taču mēs vienalga tos baudām.
   – Un nemaz neizskatās, ka tev šīs maltītes būtu nodarījušas kādu ļaunumu, – Džeimijs aizrādīja. – Tā kleita tev sākumā daudz ciešāk piekļāvās augumam.
   – Es zinu. Man liekas, ka pie vainas būs darbs ar taviem kailajiem brālēniem. Piekļūšana Reina muskuļiem vien laikam būs prasījusi kādus divus tūkstošus kaloriju.
   Džeimijs novaidējās. – Vai redzat, kas man jāpacieš?
   Ar acs kaktiņu Halija pamanīja, ka Džilija un Kits sasmaidās.
   Visādā ziņā tas bija brīnišķīgs vakars, un Džeimijs pilnībā piekrita ierosinājumam, ka viņa mīļotā krustmāte Džilija varētu palikt pa nakti Halijas mājā. Kits pieteicās aizvest Džeimiju uz māju, kur viņš varētu pārlaist nakti.
   – Tiksimies rīt kāzās, – Halija sacīja, kad viņi izgāja pa durvīm.
   – Jā… – Džeimijs, kā šaubīdamies, noteica. – Varbūt. – Pirms Halija paguva apvaicāties, kā būtu jāsaprot šī viņa atbilde, Džeimijs pievērsās Kitam: – Mēs tagad varētu doties.
   Kits paņēma Halijas automašīnu un aizveda Džeimiju, bet Džilija palika. Pietika uzmest viešņai vienu skatienu, lai secinātu, ka viņai jādodas uz augšstāvu un jāliekas gultā.
   – Vispirms vajadzētu tev palīdzēt te visu sakopt.
   – Nē, nevajadzētu vis, – Halija noraidīja viņas priekšlikumu, stāvēja un gaidīja, līdz Džilija paklausa viņas ierosinājumam.
   Kad Džilija bija devusies gulēt, Halija atgriezās tējas istabā un sāka nokopt galdu. Māja šķita pārdabiski klusa, un viņa no sirds ilgojās, kaut blakus atrastos Džeimijs. Viņš bārstītu jokus, un visi darbi šķiltos vieglāk.
   Paveikusi apmēram pusi darāmā, Halija apsēdās uz dīvāna un saņēma seju plaukstās. Cik gan gara bijusi šī diena! Viņa redzēja Džeimija rētas, aizskrēja prom no viņa, jutās ārkārtīgi sadusmota un pēc tam… pēc tam izjuta Džeimija lūpas uz savas mutes, viņa kailais augums bija kļāvies pie viņas atsaucīgās miesas. Vēlāk viņi bija gulējuši uz dīvāna, savijušies kopā… ārā plosījās negaiss, bet viņus sildīja kamīnā sprakšķošā uguns.
   Halija atcerējās lēkmi, kas bija piemeklējusi Džeimiju, un to, cik bezpalīdzīga viņa jutās, tomēr vienlaikus arī apzinājās, ka ir viņam ļoti nepieciešama.
   Tagad uguns kamīnā jau sen bija izdzisusi, lielākā daļa sveču izdegusi, bet šķīvji uz galda bija tukši.
   “Kāpēc gan Džeimijs tik ļoti sadusmojās par Breidenu? Neapšaubāmi, Džeimijs apzinājās, ka viss ar mums notiekošais ir tikai te un tagad; tas neturpināsies. Sapnis beigsies. Vecā, romantikas apdvestā māja ar tās daiļajiem spokiem, brīnišķīgais jaunais vīrietis, kurš iemitinājies namā, burvīgās maltītes, kas šķita parādāmies no zila gaisa… Nekas no tā visa nav reāls.”
   Viņai nevilšus nācās domāt, ka šī dzīve līdzinās viņas kādreizējai dzīvei kopā ar vecvecākiem, ir tik laimīga, jautra un bezrūpīga. Taču tā spēji izbeidzās vienā dienā…
   Halija nešaubījās, ka Džeimijs dosies projām, tiklīdz ceļgals būs pilnībā atveseļots.
   Piecēlusies Halija apstājās pie galda. Viņa jutās pārāk nogurusi, lai vēl kaut ko darītu, un nolēma, ka visu pabeigs nākamajā rītā. Tad viņa nopūta dažas vēl degošās sveces, devās uz augšstāvu un pēc desmit minūtēm jau bija cieši aizmigusi.
   No rīta Halija vēlējās, kaut varētu vēl palikt gultā, taču dzirdēja vannas istabā šalcam ūdeni un saprata, ka Džilija ir jau piecēlusies. Vajadzēja pārliecināties, ka viņai viss ir labi.
   Halija ātri apģērbās un izgāja cauri dzīvojamai istabai. Guļamistabas durvis bija vaļā, un Džilija tobrīd laidās atpakaļ gultā.
   – Piekrītu, – Halija noteica, un Džilija pamāja ar galvu. Halija apgāja apkārt gultai un izstiepās blakus Džilijai uz segas.
   – Manuprāt, šis ir pirmais rīts, kad es patiešām apzinos, ka man būs otrs bērns, – Džilija sacīja.
   – Tu nebiji to plānojusi? – Halija vaicāja.
   – Man ir četrdesmit trīs gadi. Nē, nebiju gan. – Viņas pagrieza galvu, ieskatījās viena otrai acīs un pasmaidīja. – Tu atsauc man atmiņā manu meitu, – Džilija sacīja. – Pašlaik viņa mācās koledžā, un māte viņai vairs nav sevišķi nepieciešama. Un kā ir tev?
   – Es savu mammu īsti neatceros. Toties man bija jauna, enerģiska vecmāmiņa, un ar to man pietika. Vai Kens priecāsies, kad tu viņam pateiksi?
   – Viņš būs sajūsmā. Viņam un viņa pirmajai sievai Viktorijai bija tikai viens bērns. Vai esi pazīstama ar kādu no viņiem?
   – Nē. Man liekas, ka es satiku visus tos skaistos vīriešus, kuri, tikko mani ieraudzījuši, metās izģērbties.
   Džilija iesmējās. – Tikai ne Džeimijs.
   – Piedabūt, lai viņš novelk drēbes, bija man īsts pārbaudījums. – Halija novaidējās. – Man gribējās vai nožņaugt Todu. Kāpēc es viņam tik ļoti nepatīku?
   – Viņš gluži vienkārši cenšas pasargāt savu brāli. Kad Džeimijs pavēstīja, ka grasās braukt uz Afganistānu misijā, Tods gandrīz zaudēja prātu no nevaldāmajām bailēm par to, ka brālis varētu aiziet bojā.
   – Bet Todam taču arī ir tāda profesija, kurā cilvēku iespējams sašaut, vai ne?
   – Ja tu man prasi, lai izskaidroju vīriešu loģiku… – Džilija teica. – Tas man nav pa spēkam. Tods jau kopš bērnu dienām vēlējās kļūt par policistu vai šerifu. Katru gadu Visu Svēto dienā viņš izraudzījās vienu un to pašu kostīmu. Kad viņš bija vēl mazs, Keila viņam uzdāvināja “Meiberijas” sēriju ierakstu komplektu. Viņš tos aizrautīgi skatījās, bet Džeimijam patika multiplikācijas filmas.
   – Nevis video par kareivju dzīvi?
   – Nē, – Džilija atbildēja, – un man liekas, ka daļēji tāpēc Tods jutās tik satriekts. Viņš ir ļoti akurāts jauns cilvēks. Viņam nepatīk pārsteigumi. – Džilija paraudzījās uz Haliju.
   – Vai esi gatava šodienai?
   – Man vismaz tā liekas. Es neesmu par to domājusi. Mēs ar Džeimiju aizrāvāmies ar stāstiem par šīs mājas spokiem, un mums nav īsti bijis laika parunāt par šīm kāzām. Droši vien bija pamatīga noņemšanās ar ekrāna uzstādīšanu un pārraides noorganizēšanu. Pieņemu, ka līgava un līgavainis nolīga profesionāļus, kas visu iemūžinās videolentē.
   Džilija atspiedās uz elkoņiem un paraudzījās uz Haliju.
   – Tu to nezini, vai ne? Neviens tev nav pateicis?
   – Laikam jau ne, jo man nav ne mazākās nojausmas, par ko tu tagad runā.
   – Ja viņi nebūtu tik lieli, es laikam kārtīgi iedunkātu savus brāļa dēlus. Nu tad… – Džilija atkal atlaidās gultā. – Ar ko lai es sāku? Otrā pasaules kara laikā Džeitī Montgomerijs apprecējās ar princesi Āriju no Lankonijas. Viņi kļuva par karali un karalieni. Kad viņu dēlam palika četrdesmit gadi, vecāki troni nodeva viņam.
   Satricinājuma pārņemta, Halija raudzījās uz Džiliju un pamazām sāka aptvert, kurp sliecas šis stāsts.
   – Greidons Montgomerijs ir Džeitī mazdēls.
   – Ak… – Halija izdvesa. – Ak…
   – Tieši tā, – Džilija piebalsoja. – Tās ir kāzas karaļa ģimenē. Greidons būs nākamais Lankonijas karalis, un Tobija būs karaliene. Un tev patiešām neviens to neizstāstīja?
   – Netika dots pat ne mazākais mājiens.
   – To es varu saprast. Viņiem Greidons bija tikai viens no visiem pārējiem bērniem, ar kuriem viņi vasarās rotaļājās. Ģimene brauca no Meinas uz Kolorādo. Mēs parasti mājas durvis atstājām vaļā, ēdiens tika nolikts, lai būtu viegli paņemams, un bērni dzīvojās savā vaļā. Laikam jau tas bija mazliet haotiski.
   – Izklausās debešķīgi, – Halija novilka, bet viņas domas joprojām kavējās pie milzīgajām kāzām. – Es uzaicināju Edamu un pārējos šeit noskatīties kāzu svinības. Kā tev liekas, cik daudzi ieradīsies?
   Džilija atbildēja tikai pēc brīža. – Aiz cieņas pret Džeimiju jāteic, ka viņu nebūs pārmēru daudz.
   – Tikai lielie puiši, kuri fiziski spējīgi tikt galā ar Džeimiju, ja… ja kaut kas atgadītos.
   – Jā, – Džilija piekrita un pamanīja, ka Halija ir sadrūmusi. – Lūdzu, pasaki man, par ko tu tagad domā.
   – Es nebrīnos, ka Džeimijs tik asi izturas pret saviem brālēniem, – Halija sacīja. – Viņš noteikti zina, kālab viņam apkārt grozās tikai augumā lieli un fiziski spēcīgi vīrieši. Un vēl divi mazie bērni, kurus jebkurā brīdī var aizvest projām, lai viņi neko nepamanītu. Laikam jau tieši tālab vīrieši ieradās torīt, kad mazie ierāpās pie mums gultā. – Halija aizvēra acis.
   – Tu biji gultā pie Džeimija? – Džilija ievaicājās.
   Halija atvēcinājās. – Ne jau tā, kā tu iedomājies. Tās bija sekas viņa naksnīgajiem murgiem.
   – Es negrasos te tagad tēlot tavu mammu, Halij, bet tomēr sacīšu. Ja jūs ar Džeimiju nonākat līdz seksuālām attiecībām, jums noteikti vajadzētu izsargāties.
   – Viņam ir kāda seksuāli transmisīva slimība?
   – Nē, tas nav iespējams. Hospitālī viņam tika veiktas visas iespējamās pārbaudes. Pēc tam viņam nav bijis… Piedod par šādu atklātību. Nē, lieta tāda, ka Tegerti laikam ir ārkārtīgi auglīgi. Un es tam esmu dzīvs piemērs. Keila zvēr, ka divi ģimenes jaunākie bērni ir nākuši pasaulē vienīgi tālab, ka viņa ar vīru ēduši no vienas karotītes. Tā nudien nav mana darīšana, taču es zinu, ka reizēm kaisles brīžos cilvēki aizmirst par visu citu.
   Halija nopūtās. – Taisnība. Dvieļi nokrīt uz grīdas, un paliek vien silti maiga, zeltaina āda.
   – Es saprotu, – Džilija teica. – Bārdas rugājiem noaudzis vīrietis iznāk no dušas… un tu piepeši ļoti nopriecājies, ka esi izmazgājusi vannas istabas paklāju, jo tajā brīdī tas spiežas tev pie muguras…
   – Kas gan tā ir par saiti, kura tiešā ceļā savieno vīrieša muskuļus un sievietes ceļgalus? Bicepsi pakustas, un ceļgali saliecas…
   – Man pietiek, ja Kens pāri kafijas tasītei paraugās uz mani, un es jau esmu guļus. Liekas, ka mans prāts ir devies brīvdienās.
   – Laikam jau tas ir radīšanas brīnums, – Halija noteica. – Ja mēs, sievietes, nespētu izbaudīt vīriešu izskatu un mums būtu vien jāklausās viņu runāšanā, tad laikam neviens bērns vispār netiktu radīts, – Džilija sacīja.
   – Domāju, ka tev ir taisnība. – Halija iesmējās.
   Džilija turpināja: – Negribētu būt uzbāzīga, bet… vai jums ar Džeimiju arī ir krituši kādi dvieļi?
   – Nu… – Halija novilka.
   – Vai te kāds ir? – No apakšstāva vaicāja vīrietis. – Mēs atgādājām ēdienu.
   – Un alu, – piebilda otrs.
   Halija piecēlās sēdus gultā. – Tu nesteidzies un mierīgi apģērbies. Es tikšu galā ar tiem vīriešiem.
   – Tava seja tikko kļuva daudz gaišāka, – ieteicās Džilija. – Kuru tad tu ceri sastapt lejasstāvā?
   – Maksu, – Halija izvairīgi atbildēja un pēc tam aizskrēja uz durvju pusi. Viņa iesteidzās savā vannas istabā un uzklāja mazliet kosmētikas. Viņa jau sniedzās pēc lokšķērēm, taču tās nepaņēma un gluži vienkārši sasēja matus zirgastē. Kāpņu lejasgalā Haliju jau gaidīja Reins un uzsmaidīja viņai. Tas nudien bija īstais skats, ar kuru mosties no miega! “Vīriešu muskuļi un sieviešu ceļgali,” Halija nodomāja. – Labrīt! – viņa sveicināja.
   Reins apskāva Halijas vidukli un nocēla viņu pār pēdējiem diviem pakāpieniem. – Labrīt! Keila ir runājusi ar tavu brālēnu Līlendu, un viņš ieradīsies uz Džilijas kāzām.
   – Tas ir brīnišķīgi! – Halija iesaucās. – Lūdzu, pateicies viņai manā vārdā.
   Uz priekšu panācās Edams. – Tie ir cepti pagājušajā naktī. Dod savu verdiktu. – Viņš sniedza Halijai cepumu un pakāpās tālāk, kad viņa mēģināja to satvert. Kamēr Halija nokoda kumosu, viņš cepumu turēja rokā.
   No aizmugures Halijai pienāca Īans. – Pagaršo arī šo! – Viņš sniedza Halijai glāzi. Tajā bija baltais vīns ar augļu garšu.
   – Izcili!
   – Halij! – Makss un Korija lielā ātrumā traucās pie viņas. Reins sagrāba bērnus aiz apkakles, lai apturētu viņu skrējienu. Halija notupās pie viņiem, un mazie viņu apskāva. – Mamma teica, ka varēsim palikt tikai tad, ja tu atļausi, – Korija stāstīja.
   – Pilnīgi noteikti atļaušu. Bet jums būs jāizstāsta, kas ir visi tie cilvēki, kurus redzēsim kāzās. Es taču nevienu nepazīstu.
   Edams un Īans bija devušies projām, bet Reins joprojām stāvēja un smaidīja.
   – Dažus cilvēkus nepazīstam arī mēs, – Korija nopietni paskaidroja. – Tēvocis Greidons ir Montgomerijs, bet nedzīvo Meinā, – viņa piebilda, it kā tas būtu kaut kas patiešām dīvains.
   Makss pieliecās tuvāk Halijas ausij. – Džeimija te nav, – viņš čukstēja.
   – Vai tas tevi apbēdina? – Halija tāpat čukstus atvaicāja. – Jā. Mūsu brālis gandrīz nomira. Mēs viņu redzējām hospitālī. Mamma un tētis ļoti daudz raudāja.
   Korija pakāpās malā, un Halija cieši apskāva mazo zēnu. – Tagad Džeimijam ir labāk, vai ne?
   Zēns tikai mazliet atvirzījās. – Mana mamma teica, ka tu esot atkal iemācījusi Džeimijam smieties un tāpēc viņa tevi mīl.
   – Tā tiešām ir?
   – Maks! – Korija iesaucās. – Tētis atsūtīja kūciņas un piekodināja, lai nesaka mammai! – Abi mazie bērni aizskrēja projām.
   Halija piecēlās kājās un paraudzījās uz Reinu. – Es dievinu šokolādes skaidiņas.
   Reins pieliecās un noskūpstīja Halijas vaigu. – Mēs visi tev pateicamies, – viņš klusi sacīja un pakāpās tālāk. – Nāc, paēdīsim un tad noskatīsimies, kā Montgomerijs salaulājas. – Viņš to pateica tik savādi, it kā viņam būtu grūti noticēt šādai iespējamībai.
   – Reizēm, kad noskūpsta vardi, var iepazīties ar īstu princi, – Halija piebilda.
   Reins iesmējās. – Par tiem prinčiem es neko nezinu, bet par vardēm tev taisnība.
   Nākamās stundas aizritēja tik darbīgā steigā, ka Halijai nebija laika domāt. Ieradās vēl viens Montgomerijs, vārdā Tainens, un Tegerts, vārdā Roens. Abi bija jauni un skaisti. Halija daļēji dusmojās par to, ka nav ieradusies neviena sieviete.
   Kad viņa par to pavaicāja, Roens sacīja: – Man liekas, viņas taisa manikīru un frizējas. Un mēs izlēmām atstāt viņas šajās nodarbēs vienas.
   Edams pieliecās tuvāk un nočukstēja: – Viņš vēl ir jauns. Sievietes iemet pa tekilas mēriņam un lasa neķītras grāmatas. Viņas aizraidīja mūs projām. Mēs neiederamies viņu fantāzijās.
   Halija joprojām smējās par acu priekšā uzburto iztēles ainu, kad ieradās Džilija. – Man liekas, ka es došos uz Kingsliju namu. Mani brāļi Kitam, man un vēl dažiem mieru mīlošiem cilvēkiem saorganizējuši privātu ekrānu. Ja vēlies, vari braukt man līdzi.
   – Nē, es palikšu tepat, – Halija atteica.
   Džilija cieši paraudzījās uz viņu. – Ja tu vēlies sagaidīt Džeimiju, tad es domāju, ka viņš neieradīsies. Te viņam ir pārāk daudz cilvēku un pārāk liels troksnis. Tu vari doties turp, kur viņš apmeties, taču tad palaidīsi garām kāzas.
   – Man gribētos tās redzēt.
   – Krustmāte Džilija! – iesaucās Īans, apskāva viņas vidukli un pagrieza viņu gaisā. – Vai tu savās kāzās ar mani padejosi?
   – Un ar mani? – piebalsoja Edams, tiklīdz Īans bija nolaidis Džiliju atkal zemē. Viņš aizvadīja Džiliju dejā apkārt telpai un tālāk tējas istabā.
   Halija viņiem sekoja un iepriecināta pamanīja, ka viņas vietā kāds bija pabeidzis uzkopšanu. Galdi atkal bija piestumti pie sienas.
   Reins apskāva Haliju un vadīja viņu dejā apļiem vien, apļiem vien. Ņemot vērā viņa krietno augumu, viņš bija apbrīnojami veikls dejotājs ar vieglu soli. Kaut kur skanēja mūzika, un Halijas deju partneri mainījās cits pēc cita. Viņa smējās un izbaudīja katru sekundi.
   – Kāzām jāsākas kuru katru brīdi, – kāds uzsauca, un visi devās uz dzīvojamo istabu, bet Džilija izsteidzās ārā pa sānu durvīm.
   Halija tika aizvadīta tieši līdz dīvānam, kura priekšā pletās milzīgs televizora ekrāns. Viņai blakus katrs savā pusē grasījās apsēsties Edams un Reins, taču bērni bija veiklāki un ieņēma viņu iecerētās vietas.
   – Sīkaļas! – nomurdēja Edams. – Vai jums nebija jābūt gultā?
   – Tagad ir rīts. Un es varu paskriet ātrāk par tevi! – Korija noteica.
   – Un es peldu labāk par tevi! – paziņoja Edams, apsēdies viņai blakus, noskūpstīja meitenītes galvvidu un pēc tam noslaucīja lūpas. – Tev matos ir smiltis.
   – Tas palīdz turēt puikas pa gabalu, – viņa attrauca.
   – Šis triks man būs jāatceras, – Halija piebilda.
   – Tavā gadījumā tas nestrādātu, – Reins aizrādīja, nenovērsdams acis no ekrāna.
   – Roen! – Edams skaļi uzsauca pāri dīvāna malai. – Popkornu! – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Bērniem viņš patīk, tas ir vienīgais labums.
   – Nespēju ne iedomāties, kā viņu varētu izmantot vēl citādi, – viņa attrauca.
   – Skatieties! Tas ir Greidons! – Korija sauca un rādīja ar roku.
   Uz ekrāna bija parādījies divu neiedomājami skaistu cilvēku attēls. Līgavainis Greidons bija tumsnējs un gara auguma, bet līgava Tobija – slaika blondīne.
   – Skaists pāris, – Halija sacīja.
   – Viņš ir Montgomerijs, – Īans ar lepnumu pavēstīja.
   Viņam trāpīja popkorna sauja.
   Gandrīz stundu viņi vēroja, kā milzīgajā Lankonijas katedrālē ierodas kāzu viesi. Tika vēstīts par diplomātu un dažādu valstu vēstnieku atbraukšanu. Kad parādījās ģimenes viesi, tika izteiktas piezīmes un paskaidrojumi.
   – Tas ir doktors Hantlijs! – sacīja Halija, un pēc brīža viņas acis iepletās. – Un kas ir tā sieviete viņam blakus?
   – Tā ir viņa sieva Viktorija, – Edams klusā balsī paskaidroja, un istabā piepeši iestājās klusums.
   Viktorija Hantlija bija iespaidīga sieviete. Viņai mugurā bija zaļš kostīms, kas nevainojami piegulēja viņas izcilajām auguma formām. Galvā viņai bija maza cepurīte, kas lieliski piestāvēja viņas izcilajiem sarkanajiem matiem.
   – Viņa ir vienreizēja, – Halija noteica, bet neatskanēja neviena piebilde no pārējiem, un viņa paraudzījās apkārt. Visi vīrieši platām acīm un pavērtām mutēm ar apbrīnu raudzījās uz Viktoriju.
   Halija un Korija pārmija nicinošus skatienus. Korija paņēma pulti un izslēdza televizoru. – Vai!
   Vīrieši sāka klaigāt un steidzīgi pūlējās dabūt savās rokās televīzijas tālvadības pulti. Halija un Korija sasita kopā plaukstas.
   Viņām blakus Edams un Reins klusītēm smējās.
   Piepeši Halija pamanīja, ka caur virtuvi ienāk Tods. Viņš pamāja Halijai ar galvu, taču neko nesacīja, vien devās istabas dziļumā un apsēdās vecā rakstāmgalda krēslā.
   Ieraudzījusi televīzijas ekrānā Džēridu un viņa sievu, Halija bija satriekta. Eliksa likās patiešām jauka, bet vienlaikus izskatījās arī ļoti gudra. Slavenā arhitekta sievu Halija bija iztēlojusies citādu. Kad Eliksa pagriezās un bija redzama no sāniem, Halija pamanīja, ka viņa ir gaidībās.
   – Vēl viena, – Halija noteica galvenokārt pati sev.
   Tomēr Reins bija sadzirdējis Halijas sacīto un kādu mirkli raudzījās uz viņu, kā pūlēdamies izprast, kā tas bijis domāts. Viņš atkal pavērās ekrānā, tad ielika mutē popkorna gabaliņu un vaicāja: – Vai krustmāte Džilija jūtas labāk?
   – Jā, viņa jūtas labāk.
   Reins neskatījās uz Haliju, bet pēc viņa smaida varēja noprast, ka viņš ir uzminējis Džilijas noslēpumu. Tagad šis bija Halijas un Reina kopīgais noslēpums.
   Kad viesi beidzot bija sasēdināti vietās, ieradās līgavainis un viņa brālis. Abiem mugurā bija tumši zilas uniformas ar zelta pogām un tresēm.
   – Vīrieši formastērpos, – Halija nopūzdamās sacīja.
   – Džeimijam arī ir uniforma, – Makss ieteicās.
   – Jā, laikam jau ir, – Halija piebalsoja un pasmaidīja, iztēlodamās Džeimiju tādā ietērpā.
   Greidonam un viņa brālim Rorijam pievienojās vēl kāds vīrietis. Viņš bija ļoti gara auguma, ar medus krāsas ādu un tumšiem, bieziem matiem. Gaitā bija kaut kas patiesi majestātisks.
   – Tas ir Dairs, – Reins paskaidroja. – Viņš ir no Lankonijas.
   – Skaista zeme, – Halija ar apbrīnu noteica.
   Trīs vīrieši gāja pa eju starp solu rindām uz brīnumainās katedrāles altāra pusi. Ziedu bija tik izšķērdīgi daudz, ka Halija teju varēja sajust to smaržu. Pēc tam nāca divas līgavas māsas. Viena bija gara auguma sieviete ar gariem, melniem matiem; otra bija īsāka un ļoti piemīlīga pēc vaiga.
   – Lorkana un Leksija, – Edams teica. – Leksija un Tobija agrāk bija istabas biedrenes mājā ielas galā.
   Kameras acs pievērsās gara auguma tumšmatim. Viņš izskatījās tik lieliski, ka Halija nenoturējās un vaicāja: – Un kas ir šis cilvēks?
   Kādu mirkli neviens neatbildēja. – Leksijas vīrs, – Edams beidzot paskaidroja. – Rodžers Plimuts.
   Halija iebikstīja Korijai. – Kādas ir tavas domas?
   Korija paraustīja plecus. – Nikolass ir labāks.
   – Viņš ir Montgomeriju brālēns, mūsu radinieces Daglesas dēls. Viņš kāzās nepiedalās.
   – Žēl gan, – Halija bilda, pārspīlēti skaļi nopūtās un paraudzījās apkārt un uz vīriešiem, kas bija kopā ar viņu. – Laikam jau nāksies samierināties ar jums, troļļiem.
   Atskanēja vaidi, it kā Halijas vārdi būtu viņus smagi ievainojuši, un Halija iesmējās. “Cik jauki ir būt piederīgai,” viņa nodomāja. Pat apzinoties, ka tas ir uz īsu laiku, bija patīkami piederēt pie īstas, pilnasinīgas ģimenes.
   Viņiem tika parādīts, kā ierodas kariete ar lieliem stikla logiem, izrotāta tūkstošiem sīku zilu ziediņu. Skats bija tik jauks, ka istabā visi pieklusa.
   Kariete apstājās pie katedrāles durvīm, un no tās izkāpa Tobija.
   Viņai mugurā bija vienkārša kleita no satīna, kam pāri klājās smalkas mežģīnes. Komentētājs vēstīja, ka tērpu ar rokām darinājuši Lankonijas ultenu cilts piederīgie. Kleitai bija garas piedurknes un augsta apkakle. Tā šķistu pārmēru vienkārša, ja vien tik ideāli nepiegulētu Tobijas lieliskajam augumam. Viņas matos mirgoja briljanti, bet seju sedza šķidrauts. Kleitas velce bija tik gara, ka līgavas māsām bija nepieciešamas divas minūtes, lai to izceltu no karietes.
   Pievilcīgs vīrietis jau gados panācās uz priekšu un piedāvāja līgavai atbalstīties uz viņa rokas.
   – Vai tas ir viņas tēvs? – Halija vaicāja.
   – Jā, – Reins atteica.
   Edams paliecās pāri Korijai. – Uzzinājusi par meitas saderināšanos ar karaliskas ģimenes atvasi, Tobijas māte bija tik satriekta, ka nācās izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, lai viņu atkal atsauktu pie dzīvības.
   – Man liekas, ka Tobija izskatās kā princese, – Korija pavēstīja.
   – Man arī, – Halija piebalsoja.
   Visi klusējot vēroja, kā Tobija ar savām divām līgavas māsām devās uz priekšu pa baznīcas eju. Kad Tobija piegāja pie līgavaiņa, pat cauri šķidrautam bija pamanāms, ka viņas sejā uzplaukst mīlestības pārpilns smaids.
   Halija nopūtās. – Tobijai nenoliedzami viņš patīk, un es domāju, ka viņš varētu apraudāties.
   – Montgomeriji neraud! – Tainens iebilda.
   Reins pieliecās tuvāk Halijai un klusi teica: – Tegerti tāpat.
   – Tu esi… – Halija nevarēja atrast īstos vārdus, tālab tikai pasmaidīja un novērsās vienīgi tad, kad sākās ceremonija.
   Daļa krāšņi tērptā priestera runas tika teikta lankoniešu valodā, taču tas, ka nebija iespējams saprast vārdus, nemazināja ceremonijas skaistumu. Halija apskāva Korijas plecus, un abas nopūtās. Vīrieši visu vēroja klusuciezdami. Laikam jau bija vispārpieņemts un protokolā ierakstīts, ka netiek filmēts brīdis, kad karaliskais pāris saskūpstās. Tiklīdz viņi tika pasludināti par vīru un sievu, visi Halijas dzīvojamā istabā esošie uzgavilēja.
   Edams kopā ar Koriju aizdejoja pa istabu, bet Reins uzsēdināja Maksu sev uz pleciem.
   – Tagad es esmu princese! – Korija klaigāja.
   – Un es esmu karalis! – neatpalika Makss.
   – Bet no tiesas, – ierunājās Roens, – vai mums ir tituli?
   Halija neattapa, vai viņš runā nopietni vai tikai ir pajokojis, taču bija patīkami justies kā īstenai šo svinību dalībniecei. Nācās pieklusināt skaņu, jo baznīcas zvani Lankonijā dārdēja vareni un draudēja ar kurlumu klausītājiem.
   Īans satvēra Halijas rokas un ievilka viņu polkai līdzīgā dejā apkārt istabai. Halija smējās tik sirsnīgi un tik labi jutās Īana sabiedrībā, ka viņai pat noreiba galva. Virpuļojot garām durvju ailai, viņa pamanīja divu jauno sieviešu spokus, kas tur stāvēja un nemaz neizskatījās laimīgi, vērodami dejotājus. Tas bija tikai īss mirklis, gandrīz vairāk līdzinājās uzplaiksnījumam, taču Halija saprata, ka tas bijis brīdinājums. Īans vadīja Haliju līdz apļa galam, un nākamajā reizē, kad viņi nonāca pie durvīm, spoku tur vairs nebija. Halijai šķita, ka viņa to visu tikai iztēlojusies.
   – Tagad būs pieņemšana, – Edams iesaucās, ieņemdams Īana vietu. – Privāta filmēšana. Tikai mūsu acīm. Vai gribi redzēt torti? Tā ir desmit pēdas augsta.
   – Es ļoti labprāt to apskatītu, – Halija tikpat skaļi atsaucās. Viņa nezināja, kādas skandas ir uzstādītas, taču bija tāda sajūta, it kā viņa atrastos Lankonijā, pašā svinētāju pūļa viducī. – Jūsu ģimenē ir arī kāda melnā avs? Vai arī jūs visi esat pilnīgi nevainojami?
   – Īan! – Edams uzsauca. – Halija vēlas zināt, vai mūsu ģimenē ir arī kāds neiederīgais.
   – Renlijs, – Īans noteica, aizvirpuļodams tālāk.
   – Jā, pavisam noteikti. – Edams pamāja ar galvu. – Renlijs.
   – Kad es varēšu ar viņu iepazīties? – Halija smiedamās apvaicājās.
   Edams jau iesāka skaidrot, bet piepeši visi pieklusa. Ekrānā joprojām norisinājās svinības, taču skaņa televizoram izrādījās izslēgta. Visi pārtrauca dejot, smieties un sarunāties.
   – Vai tas atkal ir doktora Hantlija sievas dēļ? – Halija vaicāja, paraudzījusies uz Edamu. – Man liekas, ka es viņas vīram varēšu daudz ko pastāstīt par jums visiem. Viņš būs… – Halija apklusa, jo visi lūkojās viņai garām uz durvīm, kur viņa pirmīt bija redzējusi “Tējas dāmas”. Atlaidusi Edama roku, viņa lēnām pagriezās turp, pilnībā sagatavojusies ieraudzīt divus puscaurspīdīgus spokus.
   Taču viņa ieraudzīja Džeimiju. Viņš balstījās uz kruķiem un pasmaidīja, kad abu skatieni sastapās.
   Halija nesaprata, kas īsti notiek. Visi joprojām stāvēja kā sastinguši un cieši vērās uz Džeimiju. Viņa pameta Edamu un devās pie Džeimija. – Tu esi ieradies tieši laikā, lai redzētu kāzu viesības. – Viņa ar galvas mājienu aicināja Džeimiju sekot, taču viņš nekustējās.
   Klusumu iztraucēja Roens. – Džeimij, – viņš ļoti pieklājīgi sacīja, – vai atnest tev krēslu?
   – Tu vari sēdēt manā vietā, – piedāvāja Īans.
   – Varbūt tev kaut kas vajadzīgs? – vaicāja Reins.
   Viņi runāja klusāk un lēnāk nekā parasti, un Halija nevarēja saprast iemeslu. Tods joprojām atradās telpas dziļumā pie Džeimija vecā rakstāmgalda. Viņa skatienā šķita apvienojušās raizes un bezpalīdzība.
   Beidzot Halija visu saprata. Mīlošie radinieki raizējās par to, kāda būs Džeimija reakcija, un steigšus pārstāja smieties, jo iedomājās par to, kas Džeimijam bijis jāizcieš.
   Bija skaidri un nepārprotami redzams, ka viņi Džeimiju mīl, tomēr Halijai pakrūtē savilkās smagums no tā, cik ļoti ar šādu rīcību viņi atstumj Džeimiju.
   – Laikam būs labāk, ja es tagad iešu, – Džeimijs noteica un pagriezās uz durvīm.
   Halijai nebija ne jausmas, ko viņai vajadzētu darīt, lai Džeimiju aizkavētu, taču viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka vismaz kaut kas ir jāmēģina. Viņa piekļāva lūpas Džeimija ausij. – Tagad tikai ievelc asti un aizbēdz, un tu nekad vairs nebaudīsi manu masāžu.
   Kad Džeimijs paraudzījās uz Haliju, viņa sejā pavīdēja tikko manāms smaids. – Es nedrīkstu riskēt, vai ne?
   – Nē, nedrīksti vis. – Viņa cieši lūkojās uz Džeimiju, paužot dedzīgu vēlēšanos, lai viņš paliktu. Bija sāpīgi apzināties, ka ģimene ar savu attieksmi nežēlīgi izraida viņu.
   Edams pakāpās atpakaļ, lai Džeimijs varētu apsēsties uz dīvāna. Halija vēroja viņus – tik rūpīgus, tik raižpilnus, tik maigus un jaukus… un viņu pārņēma tik lielas dusmas, ka viņa būtu gatava visus šos lieliskos cilvēkus teju vai nošaut. Pat Šellija ar viņai tik raksturīgo neizsmeļamo egoismu vēl nekad nebija Haliju sadusmojusi tik pamatīgi.
   Viņa pat nespēja apsēsties, tālab devās uz virtuvi. Gluži vienkārši bija jātiek projām no šiem cilvēkiem.
   Halija apstājās pie vecās virtuves letes, atbalstīja pret to rokas un raudzījās ārā pa logu. Dusmu strāvās trīcēja viss viņas augums. “Kā gan viņi spēj to nodarīt Džeimijam? Viņš bija jokojis par to, ka ģimenes locekļi izturas tik uzmanīgi, it kā viņš būtu no stikla, taču es nesapratu, cik tas ir nopietni. Es smējos par Džeimija jokiem un to radītajām iztēles ainām.” Tas, ko Halija redzēja dzīvē, nemaz nebija smieklīgi.
   Televizoram atkal tika ieslēgta skaņa, taču šajā reizē jau krietni vien klusāk. Tādā skaļumā parasti noregulē televizoru vecāki ļaudis. Radinieki nevēlējās pamodināt Džeimija panikas lēkmi.
   – Viņi grib vēl kartupeļu čipsus, – Halija izdzirdēja kādu runājam un zināja, ka ir atnākusi Korija.
   Tikai vairākkārt dziļi ieelpodama, Halija spēja pagriezties pret meitenīti, kura stāvēja ar lielu, tukšu bļodu rokās.
   Korijas skatienā pat jautās bailes.
   – Vai tu esi dusmīga uz Džeimiju? – Korija vaicāja, un viņas lūpas drebēja.
   Halija paņēma bļodu un nolika to uz galda. – Nē. Nepavisam ne. Taču es esmu ļoti, ļoti dusmīga uz visiem pārējiem tajā istabā.
   Korija samirkšķināja plakstus un pasmaidīja. – Tad jau viss kārtībā. Es arī uz viņiem visu laiku dusmojos. Bet, ja tu kliegsi uz Džeimiju, viņš atkal varētu saslimt.
   – Vai visi vienmēr kļūst klusāki, kad tuvumā parādās Džeimijs?
   – Jā, – Korija atbildēja, un viņas balss jau vairāk līdzinājās čukstam. – Reizēm Džeimijs nespēj atcerēties, kur viņš atrodas.
   – To es zinu, – Halija sacīja, – bet man liekas, ka tagad viņam jau ir labāk. – Viņa izslējās taisnāk. Pēc visa, ko viņai bija nācies dzirdēt, Halija secināja, ka Džeimijs no kara atgriezies jau pirms ilga laika un ir sasniedzis vērā ņemamu progresu. Taču ģimenes locekļi turpināja izturēties pret viņu tik piesardzīgi, it kā viņš tikai iepriekšējā dienā būtu izrakstīts no hospitāļa. “Ja vien izdotos parādīt visiem, ka Džeimijam nav vajadzīga ne šāda attieksme, ne klusuma režīms!”
   Halijai prātā ienāca kāda doma. Sākotnēji viņa gan pūlējās to nomākt. Tas, ko viņa grasījās darīt, varēja radīt zināmas sekas. Turklāt neizdošanās padarītu Džeimija dzīvi vēl ļaunāku un pastiprinātu radinieku briesmīgi saudzējošās rūpes par viņu.
   Taču iespējams, ka tas varētu arī izrādīties noderīgi. Halija paraudzījās uz Koriju. – Vai tu labi māki trokšņot?
   – Mans tētis teica, ka es šajā ziņā esmu vislabākā, – meitenīte atbildēja.
   Halija pamāja ar galvu. – Es gribu, lai tu atved šurp arī Maksu. Jums abiem būs kāds darbiņš.
   Korija, ne mirkli nesvārstīdamās, aizbrāzās pasaukt savu brāli.
   Līdz brīdim, kad ieradās bērni, Halija bija paguvusi no skapjiem izņemt trīs metāla pannas un karotes – pa vienai sev, Korijai un Maksam.
   – Mēs nostāsimies durvīs un ar karotēm sitīsim pa pannām. Jums jāklaigā, jāspiedz, jāauro un jātrokšņo uz nebēdu, cik skaļi vien spējat. Kā jums šķiet, vai jūs to varēsiet?
   Makss plati iepleta acis. – Bet Džeimijs sabīsies.
   – Vai atceries, ko tu sacīji? – Halija notupās viņa priekšā. – Tava mamma uzskata, ka es esmu Džeimijam palīdzējusi atlabt.
   – Jā.
   – Nu redzi, un tagad es lūdzu, lai jūs man šajā ziņā uzticaties. Vai jūs to izdarīsiet?
   Makss svārstījās, tomēr beidzot pamāja ar galvu.
   Halija nostājās durvīs, un viņas sirds pukstēja kā neprātīga, likās, ka tā iekāpusi kaklā, taču dzīvojamā istabā redzamais lika viņai justies vēl pārliecinātākai par sava lēmuma pareizību.
   Laimīgā atmosfēra, kas iepriekš valdīja telpā, bija pilnībā pagaisusi. Televizors bija ieslēgts, taču tik klusi, ka tik tikko varēja kaut ko saklausīt. Stīvi sastinguši, visi sēdēja katrs savā vietā un cieši raudzījās ekrānā. Neviens nesmējās, un katra piezīme, kas izskanēja, tika pateikta tik klusi, cik vien vispār bija iespējams.
   Ļaunākais bija tas, ka Džeimijs izrādījās piecēlies no dīvāna un nostājies tuvāk durvīm. Tods stāvēja aiz viņa. Džeimijs grasījās doties projām, lai pārējie varētu justies brīvi un izklaidēties. Viņš pārējo intereses vērtēja augstāk par savējām.
   “Esiet nolādēti!” Halija nodomāja. Viņa vēlreiz ievilka elpu un tad skaļi uzsauca: – Hei, Tegert!
   Vārdi atbalsojās klusuma pārņemtajā istabā. Visi vīrieši paraudzījās uz Haliju, bet Džeimijs zināja, ka uzrunāts ir viņš. Kad Džeimijs pagriezās, uz sekundes simtdaļu viņa skatienā pazibēja dziļa pamestības sajūta. Viņam apkārt bija mīloši cilvēki, taču viņš jutās tik vientuļš, cik vien cilvēks vientuļš spēj būt.
   Abu skatieni sastapās. Halija mēmi lūdza, lai Džeimijs uzticas viņai.
   Radās iespaids, ka Džeimijs nesaprot, ko īsti Halija vēlas viņam pateikt. Tods uzlika plaukstu uz brāļa pleca, mudinot ātrāk doties projām, tomēr Džeimijs nekustējās un palika stāvam, joprojām lūkodamies uz Haliju.
   Viņa pacēla gaisā lielo pannu un ar metāla karoti uzsita pa pannu. Skaņa bija tik šokējoši skaļa, ka pat Halijai pašai nācās saviebties. Tieši tāpat darīja arī visi pārējie, ieskaitot Džeimiju. Un tomēr viņš nekustējās ne no vietas.
   – Ko tu, pie joda, tagad dari? – Roens noprasīja un paspēra soli uz priekšu. Reins pastiepa roku un pabīdīja savu gados jaunāko brālēnu atpakaļ.
   Džeimijs stāvēja savā vietā, vēroja Haliju un uzticējās viņai. Halijai aiz muguras dvīņi trokšņoja uz nebēdu. Viņi skandināja pannas, klaigāja un daudzīja kājas pret zemi.
   Uzturēdama acu kontaktu ar Džeimiju, Halija lēnām tuvojās viņam, bērni gāja viņai nopakaļ. Tā bija kā neliela parāde.
   Pārējie vīrieši telpā neizdvesa ne skaņu, gluži vienkārši stāvēja un vēroja savādo uzvedumu.
   Tikai dažu collu attālumā no Džeimija Halija nometa virtuves piederumus uz grīdas viņam pie kājām, un tie pamatīgi nodārdēja. Bērni viņai aiz muguras apstājās un gaidīja, ko Halija vēl darīs.
   Klusums bija stindzinošs, tas atbalsojās pats sevī. Halija un Džeimijs palika stāvam un raudzījās viens otrā, neteikdami ne vārda.
   Taču Džeimijs saprata, ko Halija dara, un pateicības pilnā izteiksme viņa sejā lika sariesties asarām Halijas acīs.
   Pirmais attapās Reins. – Džeimij, es ar tevi cīnīšos par sēdvietu blakus Halijai, – viņš sacīja pilnīgi normālā, nevis nedabiski klusā un pārlieku iejūtīgā balsī, kādā mēdz runāt ar invalīdiem. Tonī pavīdēja vīrietim pilnīgi normāls izaicinājums.
   Džeimija acis joprojām bija pievērstas Halijai. – Baidos, ka es salauzīšu tev roku.
   Edams ieteicās: – Vai kāds varētu ieslēgt to sasodīto televizoru? Es neko nedzirdu, jo Džeimijs pārāk trokšņo!
   Jau nākamajā sekundē televizors atkal dārdēja pilnā skaļumā. Īans aplika roku Džeimija plecam un mudināja doties atpakaļ. – Kā būtu ar kādu aliņu?
   – Kopā ar visām tām zālēm, ko lietoju? – Džeimijs atvaicāja. – Tad jau es drīz redzēšu lidojošus mērkaķus. Vai kola jums ir?
   Halija vēl dažus mirkļus palika stāvam savā vietā. Radinieki sastājās Džeimijam apkārt ciešā lokā, bet viņš pāri plecam paraudzījās uz Haliju. Dvīņi gribēja patrokšņot vēl, tāpēc viņiem ieteica aiziet un sameklēt tēvu, lai padarītu viņu traku.
   Viss bija lieliski, dievīgi un gluži normāli. Tieši tā, kā Džeimijs bija vēlējies.
   Tad Halija iegāja atpakaļ virtuvē. Piepeši kājas vairs neklausīja. Viņa sabruka uz krēsla. Trīcēja viss augums. Pārdrošais pasākums varēja beigties arī citādi, varēja traumēt Džeimiju uz atlikušo mūžu. Halija saņēma galvu rokās.
   – Tavs instinkts tevi nepievīla, – sacīja Reins.
   – Es varēju piedzīvot pamatīgu izgāšanos. – Halija joprojām turēja galvu rokās. Viņas balsī bija dzirdamas asaras, kuras draudēja izlauzties uz āru.
   Reins pieskārās viņas plaukstām, noņēma tās no Halijas sejas un ieskatījās viņai acīs. – Taču tu nepiedzīvoji izgāšanos. Un tu rīkojies apzināti. Tu viņu pazīsti. Jūs kopā esat pavadījuši daudz laika. Tas bija profesionāļa pieņēmums, kas balstījās uz pieredzē iegūtiem faktiem. Tā nebija grāmatā izlasīta situācijas apraksta atkārtošana, tu strādāji ar konkrētu cilvēku konkrētā situācijā.
   Halija mirkšķināja plakstus, pūlēdamās aizgainīt asaras.
   – Laikam jau tā bija.
   – Es skaidri zinu, ka tā bija. – Reins joprojām turēja Halijas plaukstas savējās. – Tu mums visiem izdarīji kaut ko patiešām lielisku.
   – Kā Džeimijs jūtas?
   Reins paliecās pāri krēsla atzveltnei, palūkojās ap stūri un pēc tam atkal apsēdās kā iepriekš. – Viņš smejas, kopā ar Edamu skatās televīziju un strīdas par kādu patiešām dumju lietu, ko dara Montgomerijs.
   – Tas ir brīnišķīgi, – Halija noteica un juta, ka vairs nespēj valdīt asaras.
   Pieceldamies Reins vilka līdzi arī Haliju. – Es pavēlu tev iziet ārā un ieelpot mazliet svaiga gaisa. Aizej līdz pilsētai un nopērc sev kaut ko jauku. Tu esi to pelnījusi.
   – Paldies, – Halija tencināja. – Kā tev liekas, vai viņš…
   – Saki man, ka negrasījies vaicāt, kā Džeimijs iztiks bez tevis.
   Halija pasmaidīja. – Laikam jau neteikšu vis.
   – Tad dodies prom. Izej caur tējas istabu, un neviens tevi nepamanīs. Kāzas tiek ierakstītas, tāpēc arī vēlāk varēsi visu noskatīties. – No dzīvojamās istabas atskanēja smieklu vētra, un Reins pasmaidīja. – Kad te būs mazliet klusāks.
   Halija pamāja ar galvu un tad caur tējas istabu izgāja no mājas.

Sešpadsmitā nodaļa

   Halija staigāja pa pilsētu. Garām brīnišķīgiem maziem veikaliņiem, kuros bija daudz dažādu juvelierizstrādājumu, apģērbu un mēbeļu. Radās ilūzija, ka viņa peld. Situācijā ar Džeimiju viņa bija pamatīgi riskējusi. Tas, ka viņa uzvarējusi, nešķita tik svarīgi.
   Viņa nemitējās sev apgalvot, ka nekad, nemūžam, ne reizi vairs nedrīkst darīt kaut ko tamlīdzīgu. Bet Reins bija sacījis pilnīgi pareizi – viņai viss izdevies tieši tāpēc, ka viņa pazina Džeimiju.
   Ieskatīdamās veikalu skatlogos, Halija nemitīgi domāja par viņu. “Kādās drānās Džeimijs izskatītos labi? Ko viņš labprāt redzētu man mugurā?”
   Skatlogā izliktie apavi atsauca atmiņā Džeimija joku par zempapēžu kurpītēm, ko Halija bija nopirkusi dienā, kad pie viņiem viesojās doktors Hantlijs. Saldumu veikals atgādināja, cik ļoti viņam garšojušas dzērvenes šokolādē.
   Likās, ka vispār nebija nekā tāda, kas Halijai neatsauktu atmiņā Džeimiju. No rīta, kad Džeimijs ieradās, viņa bija vēlējusies, kaut visi pārējie gluži vienkārši izgaistu un viņa ar Džeimiju varētu divatā noskatīties kāzas. Būtu tikai viņi vien, kā tas bija pirmajās dienās.
   Tomēr Džeimija ģimene bija jauka. Tā gan spēja pārņemt savā varā it visu un visus, varbūt pat pārlieku uzbāzās. Džeimijs bija par viņiem brīdinājis, sacīja, ka sūtīs visus projām, ja tie apgrūtinās Haliju. Taču kopā ar viņiem bija arī jautri. Daudz smieklu. Dejas. Svinības. Iespēja piedalīties viņu laimē.
   Pēc Džilijas kāzām visi aizbrauks, un māja atkal būs Halijas un Džeimija rīcībā.
   “Nē!” Halija domās sacīja pati sev. “Pēc kāzām, kad viņi aizbrauks, es atsākšu Džeimija atveseļošanu. Kad viņš būs pavisam atlabis, aizbrauks arī viņš. Un pēc tam?” Halija prātoja. Uz salas viņa bija satikusi vien dažus vietējos iedzīvotājus, tāpēc varētu justies vientuļa, arī viņas darbs ar vienu pacientu būs galā. “Cilvēks, ar kuru es dzīvoju vienā mājā, būs aizbraucis. Man būs palikusi tikai vecā māja ar abiem daiļajiem spokiem.”
   Šāda perspektīva likās biedējoša, un Halijai bija jāizlemj, ko iesākt. Vispirms Halija iedomājās, ka varētu to visu pastāstīt Džeimijam, bet – kā to izdarīt? Kā vaicāt, ko viņai iesākt ar savu dzīvi, kad tajā vairs nebūs Džeimija?
   Neiespējami.
   Ūdens malā atradās piekrastes restorāns. Halija iegāja tajā un izvēlējās vietu ārpusē. Viņa pasūtīja tēju un salātus.
   – Labdien! – Haliju uzrunāja kāda sieviete.
   Halija pacēla skatienu un ieraudzīja gados vecāku sievieti, skaistu, ar blondiem matiem un zilām acīm. Pēc dažiem mirkļiem Halija atcerējās, kur viņu redzējusi. – Uz grāmatu vākiem.
   – Jā. Es esmu Keila. Džeimija māte. Vai drīkstu jums pievienoties?
   – Neapšaubāmi, – Halija aicināja. – Mans pasūtījums jau ir pieņemts, bet es varu palūgt, lai atnes arī jums kaut ko.
   – Varbūt tēju. – Viņa ar rokas mājienu paaicināja viesmīli. – Reins man pateica, ka esot jūs aizsūtījis mazliet atgūties. Es gribēju uzmeklēt jūs. Atvainojiet, ka neesmu vēl bijusi pie jums iepazīties, bet mēs domājām, ka Džeimijam būs labāk, ja dosim viņam vairāk brīvas telpas. Mēs visi esam pārāk aizbildnieciski pret viņu. Un es domāju, ka esam pieņēmuši pareizo lēmumu.
   – Viņam klājas labi.
   – Pateicoties jums, – Keila sacīja.
   – Viņš ir spēcīgs vīrietis un lielāko darba daļu paveic pats.
   – Esmu jau dzirdējusi par jūsu pieticību, taču šis jau pārspēj visu. Ar pacienta fiziskajām kaitēm tiktu galā jebkurš fizioterapeits, taču jūs risināt dziļākas problēmas.
   Tika atnesti salāti Halijai. Viņa iedomājās, ka vajadzētu pateikties Džeimija mātei par labajiem vārdiem, bet vienlaikus arī godīgi atzīties, kā viss izdevies. Šī viena no pazīstamākajām bestselleru autorēm pasaulē šķita mazliet biedējoša.
   – Es nevaru pilnībā apgalvot, ka esmu visu panākumu atslēga, jo daudzas lietas notika teju vai nejauši. Bija brīži, kad man likās, ka viņa dēļ es vienkārši sajukšu prātā. Kaut vai tas, ko man nācās izciest, lai piedabūtu Džeimiju novilkt apģērbu. Tas bija īsts murgs!
   – Vai patiesi? – Keila pārvaicāja un iemalkoja tēju. – Pastāstiet man visu!
   Iesākusi Halija, likās, vairs nespēja rimties. Viņa izstāstīja par pašām pirmajām dienām, kad Džeimijs kategoriski atteicās novilkt drēbes, tad arī par viņa murgiem naktī un mierinošajiem skūpstiem, kas palīdzēja Džeimijam rimties.
   – Arī bērnībā viņš bija tāds, – Keila teica. – Mīlīgākais bērns, kādu vien var iedomāties. Tods allaž bija atturīgāks, bet Džeimijam patika samīļoties un apskauties.
   Halija iemalkoja tēju un nodomāja: “Viņam tas patīk joprojām.” – Kāpēc viņš devās karot?
   – Miljons dolāru vērts jautājums, – Keila atteica. – Mēs viņam to esam vaicājuši neskaitāmas reizes. Visticamāk, tas saistīts ar sociālo apziņu. Viņam šķita, ka pats ir saņēmis tik daudz, bet citiem ticis pārāk maz. Viņš vēlējās dalīties savā dāsnajā liktenī.
   – Tāds iespaids man radās. Viņš nudien ir pats laipnākais cilvēks, kādu man nācies sastapt.
   – Vai patiešām? – Keila vaicāja, izlikdamās pilnīgi mierīga, taču mātes sirds sitās straujā dejā. Viņai vairāk par visu patika dzirdēt, ka viņas bērni ir izcili cilvēki, jo arī viņa pati zināja, ka tā ir taisnība.
   – Pieņemu, ka esat dzirdējusi par to, kas notika šodien. – Jā, esmu, – Keila teica. – Turklāt nevainojami detalizēti. Man to pastāstīja Korija. Viņa uzskata, ka jūs esat brīnišķīga, un parasti viņa uzskata, ka pieaugušie tiek nepamatoti augstu vērtēti. Un tas vēl ir maigi teikts. Savu brāli viņa ļoti mīl. Kad Džeimijs jau gandrīz bija nāves rokās, man likās, ka zaudēsim vēl arī Koriju.
   – Cik sāpīgi to dzirdēt, – Halija teica. – Jums visiem tas noteikti bija briesmīgs laiks.
   Keila uzmanīgi vēroja Haliju. – No tā, ko nācies dzirdēt, es spriežu, ka arī jums pēdējā laikā nav klājies īpaši viegli. Džērids man pastāstīja par jūsu pusmāsu.
   Halija atslīga krēslā, kamēr viesmīle aiznesa viņas iztukšoto šķīvi. – Šis jautājums jau tiek risināts.
   – Ja jūs nebūtu atgriezusies mājās agrāk un neuzzinātu par pusmāsas plāniem, tad pie mana dēla būtu nokļuvusi meitene, kura nav apguvusi fizioterapeita specialitāti. Man pat domāt negribas, kā tas viss varētu izvērsties.
   – Šellija ir skaista un vienmēr prot izgrozīties. – Halija iesmējās. – Džeimijs labi tiktu galā ar viņu.
   – Te nu man negribētos jums piekrist, – Keila iebilda.
   – Bet jūs jau manu pusmāsu nemaz nepazīstat. – Halijai vairs negribējās runāt par Šelliju. – Un kā norit gatavošanās gaidāmajām kāzām? Ak, nē! – Viņa ieskatījās rokaspulkstenī. – Es apsolīju Džilijai, ka šodien viņu izmasēšu. Jau kļūst vēls. Un viņai masāža ir patiešām nepieciešama.
   – Jo viņa gaida bērnu? – Keila vaicāja.
   – Tas nevienam vēl nebija jāzina.
   Keila pasmaidīja. – Ja Tegertiem varbūt nav īpašas izcilības kādā citā sfērā, tad bērnu radīšanā gan. Un mēs zinām, kad viena no mums ir gaidībās. To, ka es gaidu dvīņus, mana vīramāte pateica jau tad, kad biju vien ceturtajā nedēļā. Es par viņu pasmējos. Es sacīju, ka esmu pārāk veca un man jau ir bērni. Bet, kā jūs redzat, Korija un Makss bija klāt.
   – Vai tad jūs neesat laimīga?
   – O, esmu gan, – Keila attrauca. – Man vispār dzīvē ir veicies. Redzu, ka jau esat pabijusi vairākos veikalos, bet varbūt atradīsiet laiku iepirkties arī kopā ar mani? Tepat tālāk pa šo ielu ir kāds juvelierizstrādājumu veikaliņš, kur tirgo meistaru darinājumus, un man gribētos apskatīties viņu piedāvājumu.
   – Es to darītu ar prieku, taču man jāsatiek Džilija.
   – Kad es devos projām, viņa bija aizmigusi. Viņa vēl to nezina, bet Kens jau ir ceļā uz šejieni. Viņš varēs palīdzēt viņai atslābināties pat labāk, nekā tas būtu pa spēkam jums.
   – Nemaz nešaubos, ka viņš to spēj, – Halija smaidot atteica. – Ja jums ir viņas telefona numurs, es labprāt viņai tomēr piezvanītu.
   – Katrā ziņā, – Keila sacīja un prātā piezīmēja “apzinīga”, tādējādi papildinot sarakstu ar šās jaunās sievietes labajām īpašībām.
   Atbildēja Džilijas meita un pavēstīja, ka mamma guļ, taču nekas ļauns nenotikšot, ja masāža tiks atlikta uz kādu citu laiku. Halija samaksāja tēriņu un kopā ar Keilu devās projām.
   – Man viņa ļoti patīk, – Keila pa telefonu sacīja savam vīram. Halija tobrīd ģērbtuvē pielaikoja tērpu, ko grasījās vilkt uz Džilijas kāzām. – Viņa nemitīgi runā tikai par Džeimiju.
   – Tas ir saprotami, jo viņi pēdējā laikā ir dzīvojuši kopā, – Keins teica.
   – Ar Alisiju kopā Džeimijs nodzīvoja divus gadus, bet es ne reizi nedzirdēju viņu sakām, ka Džeimijam garšo anīsa sēklu cepumi un viņš vēlētos māju ar lieveni. Un, ieraugot vistu, kas nav nokauta un sagatavota cepeškrāsnī, Alisija gluži vienkārši aizbēgtu.
   Keins izvalbīja acis. – Labi, labi, es sapratu. Ģimenē visi zina, ka tu ienīsti Alisiju. Viņa ir projām un vairs nedraud apprecēties ar Džeimiju. Keila, mana visudārgā sieva, vai tomēr mēs nevarētu atstāt Džeimija ziņā to, kāda būs sieviete, ar kuru viņš vēlēsies dzīvot kopā?
   – Visā, kas attiecas uz sievietēm, vīrieši ir īsti idioti. Vai atceries, kā tu…
   – Ne jau nu atkal! – Keins iesaucās. – Tas taču bija pirms trīsdesmit gadiem.
   Keila ievilka elpu. – Jā, es to zinu un esmu tev piedevusi, tomēr joprojām raizējos. Tods ir vēl klusāks nekā parasti, un arī tas dara mani bažīgu.
   – Es domāju, ka tev vajadzētu vienkārši paiet malā un ļaut, lai bērni paši tiek galā ar savu dzīvi.
   – Laikam jau tev ir taisnība. Vai tu varētu man izdarīt kādu pakalpojumu? Pajautā Krisai, vai viņa ir paņēmusi to Dolce kleitu, kas viņai bija mugurā pagājušajos Ziemassvētkos. Ja viņa to nav paņēmusi, lai kāds aizbrauc pakaļ. Manuprāt, tā lieliski piestāvētu Halijai, un viņa to varētu uzvilkt uz Džilijas kāzām.
   – Tu taču tagad nepērc Halijai kaudzēm visādu mantu, ko?
   – Nē, nepērku. Es pat nesamaksāju par viņas pusdienām, taču es varu galvot, ka viņa atteiktos pat tad, ja es būtu piedāvājusi. Viņai ir ļoti neatkarīgs raksturs.
   – Interesanti, – Keins bilda. – Viņai ir neatkarīgs raksturs, bet arī melīga, krāpnieciska un zaglīga māsa?
   Keila savieba seju grimasē. – Priecājies, ka es jau esmu apprecējusies ar tevi, jo varētu gadīties, ka tagad es tavu piedāvājumu atraidītu.
   – Pagājušajā naktī tu sacīji kaut ko citu.
   – Sekss, jā. Sarunas, nē.
   – Man tas izklausās gana pieņemami, – Keins attrauca.
   – Jā, tātad… man tagad jāiet. Halija nāk. Un paturi prātā to “seksam, jā”.
   – Kā vienmēr, – Keins atbildēja un nolika klausuli.
   Halijai no sirds patika iepirkšanās kopā ar Džeimija māti, turklāt tā bija gluži jauna pieredze. Pirms vecvecāku aizbraukšanas Halija vēl bija pārāk jauna, lai īpaši raizētos par drānu iegādi. Viņai derēja itin viss sārtā krāsā un ar iespējami vairāk vizuļiem.
   Kad vecvecāki aizbrauca, iepirkšanās kļuva par Rūbijas uzdevumu, kas tika formulēts šādi: “Varbūt mēs tev varēsim sameklēt kaut ko piemērotu resnīšu nodaļā.” Tolaik Halijai bija gluži normāls augums, taču salīdzinājumā ar pārmēru tievo Šelliju viņa izskatījās pēc apalītes.
   Būt kopā ar Keilu un uzklausīt viņas domas par to, kas Halijai izskatās labi, bet kas ne īpaši, bija gluži vienkārši lieliski. Viņas bija iegājušas jau trešajā veikalā, kad tam garām aizsoļoja divas jaunas, skaistas sievietes.
   – Tās ir Peidža un Leinija, – Keila teica. – Vai neiebilsti, ja es uzaicināšu viņas mums pievienoties?
   – Es… hmm… – Tās meitenes bija garas, slaidas un gandrīz tikpat skaistas kā Šellija. Un Halijai negribējās pielaikot drēbes, kad tuvumā atrastos tādas kā viņas!
   Izskatījās, ka Džeimija māte izprot Halijas vilcināšanās iemeslus. – Viņas ir jaukas meitenes. Tici man. – Keila pār plecu sacīja un jau devās ārā pa durvīm, lai pēc brīža atgrieztos kopā ar abām jaunajām sievietēm.
   Kad viņas bija ienākušas, Halijai pavērās mute, un viņa nenovērsdamās skatījās uz abām. – Jūs esat Edams un Īans. Meitenes iesmējās. – Ļoti precīzi sacīts. Edams ir mans brālis, – Leinija teica. – Un Īans ir brālis Peidžai.
   Halija ziņkārīgi nopētīja meitenes. – Ja reiz jūs abas tik ļoti līdzināties saviem brāļiem, vai arī Reinam ir māsa, kas izskatās līdzīga viņam?
   Trīs sievietes teju vai eksplodēja no smiekliem, – Reinam ir jaunāks brālis. Māsu nav.
   – Domāju, ka tas ir uz labu, – Halija noteica, tādējādi raisīdama vēl vairāk smieklu.
   Viņai bija licies, ka iepirkšanās kopā ar Keilu ir lieliska, taču to pat nevarēja salīdzināt ar iepirkšanos kopā ar jaunām sievietēm. Un tā bija kārtējā iepriekš vēl nepiedzīvotā pieredze Halijai. Pēc tam, kad viņas dzīvē parādījās Rūbija un Šellija, naudas bija ļoti maz. Vectēva ienākumi, ko viņš guva, sniedzot grāmatveža pakalpojumus, vairs viņām nepienācās. Dārzs bija iznīcināts, un tēriņi par pārtiku, galvenokārt līdzi ņemšanai paredzētajiem ēdieniem, strauji pieauga. Turklāt bija vēl nebeidzamās nodarbības Šellijai, tērpi, kas nepieciešami, lai dotos uz noklausīšanos… Nekas daudz pāri nepalika.
   Tagad pirmo reizi dzīvē Halija varēja atļauties iegādāties sev jaunus tērpus. Taču vislieliskākie bija šo sieviešu reibinošie smiekli. Keila pakāpās atpakaļ un vēroja, kā meitenes iet cauri veikalam, apskatot itin visu.
   – Halij, – Leinija sacīja, – šī tev izskatītos lieliski. Uzlaiko! – Tā bija glīta kokvilnas kleita ar ciešu, dziļi dekoltētu augšdaļu.
   – Es nekad neesmu vilkusi kaut ko tādu. Augšdaļu vis nevarētu nosaukt par pieticīgu.
   – Tur jau ir tā lieta, – Leinija sacīja.
   Peidža viņai piekrita. – Ja man būtu tādas krūtis kā tev, es pat sniegotā ziemā nēsātu vasaras kleitas. Un ļoti bieži pieliektos.
   Halija joprojām svārstījās.
   – Džeimijam patiktu, – Keila pateica un pasmaidīja, kad Halija izķēra kleitu Peidžai no rokām.
   – Pareizi, – Peidža piekrita. – Alisija mēdza valkāt… – Viņa apklusa, tiklīdz pamanīja, kādiem skatieniem viņu apvelta Keila un Leinija. – Džeimijam ļoti patiktu.
   Halija bija aizvilkusi ģērbtuves aizkaru. – Kas ir Alisija? – viņa vaicāja.
   – Kāda Džeimija bijusī draudzene, – Leinija atbildēja. – Tas bija ļoti, ļoti sen. Un ko tu domā par manu brāli Edamu?
   – Viņš ir īpašs, – Halija atbildēja, iznākdama no ģērbtuves. Mugurā viņai bija firziķu krāsas kleita un pāri tai mežģīņrakstā adīta jaciņa. Kleitas dekoltē nudien bija visai izteiksmīgs, taču Halijai izskatījās pat ļoti labi.
   – Tāds viņš ir, vai ne? – Leinija piebalsoja. – Es allaž saku, ka viņš ir pārmēru nopietns, ka vajadzētu kaut mazliet vairāk atslābināties. Tev tā kleita ir jāpērk! Tā ir šūdināta tieši tev!
   – Korija stāstīja, ka Edams dejoja pa tavu māju, – Peidža teica. – Tas vispār nemaz neizskatās pēc viņa.
   – Visi svinēja karaliskās kāzas, – Halija paskaidroja.
   Peidža uz brīdi apklusa, jo bija paņēmusi kādu ļoti glītu ādas jaku un to pētīja. – Pat Džeimijs?
   – Nu, dejas nav viņam īsti piemērotas, – Halija attrauca, – bet domāju, ka pēc manas aiziešanas viņš palika un noskatījās kāzu viesību turpinājumu. – Halija gāja starp tērpu rindām, tad pacēla galvu un pamanīja, ka abas jaunās sievietes viņu vēro.
   – Un apkārt bija daudzi cilvēki? – Leinija vaicāja. – Es zinu, viņi pieder pie ģimenes, tomēr…
   – Pastāsti viņām, ko tu izdarīji, – Keila mudināja. – Korija to nodēvēja par “pannu parādi”.
   – Es par to neko neesmu dzirdējusi, – noteica Leinija, izklausīdamās satriekta.
   – Es biju nobijusies līdz nāvei, – Halija atzinās un tad izstāstīja viņām visu atgadījumu.
   – Ko tu izdarīji, kad saprati, ka visi it kā sasala, ieraudzījuši Džeimiju?
   Viņas turpināja iepirkšanos, bet Halija stāstīja, neizlaižot arī epizodi par savām bailēm un bažām, ka sekas izrādīsies briesmīgas. Un vēl viņa pavēstīja, ko Reins viņai pateica pēc tam.
   Vēlāk viņas izgāja uz ielas, Leinija un Peidža pa priekšu, bet Halija un Keila mazliet iepakaļ. – Izskatās, ka tev Reins ļoti patīk, – Keila teica.
   – Jā. Viņš pret mani izturējās ļoti laipni un ir arī ļoti vērīgs cilvēks. – Halija pamanīja, ka Džeimija māte sarauc pieri. – Un tomēr viņš nav Džeimijs, – viņa piebilda.
   Keilas drūmā izteiksme uzreiz pagaisa, un viņa saņēma Haliju aiz elkoņa. – Vai gribēsi šovakar atbraukt uz Kingsliju namu vakariņās?
   – Paldies par ielūgumu, taču man jāpastrādā ar Džeimiju. – Halija nebija īsti pārliecināta, vai vajadzētu atklāt to, ka viņa gaida parastu, rimtu vakaru mājās. Lai gan diena bija aizritējusi brīnišķīgi, tagad Halija vēlējās izstāstīt Džeimijam visu, kas bija noticis un… un… jā, gluži vienkārši pabūt divatā ar viņu.
   – Es saprotu, – Keila teica. – Tagad man jāpaveic tikai vēl viena lieta. Ir jānopērk maniem vecākajiem dēliem vēl daži apģērbi. Viņi paņēmuši līdzi pārāk maz. Žēl gan, ka tev vairs nav laika man šajā ziņā palīdzēt. Es varētu šo to izvēlēties Todam, bet tu Džeimijam.
   – Ak! – iesaucās Halija un iepleta acis. – Domāju, ka es varētu to vēl izdarīt. Džeimijam te praktiski vispār nav nekādu drēbju, galvenokārt tikai treniņtērpi. Viņam vajadzīgi daži glīti ikdienas krekli un daži svinīgākiem gadījumiem. Zilā ir īstā krāsa viņam. Ne tumši zilā, bet skaisti koši zila. Un vēl viņam būtu vajadzīgas dažas jakas, ko valkāt vēsākos vakaros. Man liekas, es redzēju tādas no baltas kokvilnas, viņam varētu patikt. Vienkāršas lietas, bet kvalitatīvas, tādas viņam patīk. Un vēl viņam vajag zeķes.
   Varbūt mēs varētu paņemt…
   Keila aizgriezās, lai noslēptu plato smaidu. Jā gan, mātes mīl cilvēkus, kuri mīl viņu bērnus.
   Džeimijs bija atgūlies uz dīvāna tējas istabā, roku pārlicis pāri sejai; galva atdusējās uz spilvena ar izšūtajiem putniem. Bija nācies mazliet nopūlēties, taču tagad viņš bija aizvadījis visus radiniekus un varēja baudīt mājas klusumu un mieru. Tagad, kad Halija atgriezīsies no turienes, kur nu viņa bija devusies, viss atkal būs pavisam ideāli. Reins sacīja, ka esot aizsūtījis viņu mazliet iepirkties un atpūsties no lielās ģimenes.
   Iedomājies par to, Džeimijs pasmaidīja. Halija allaž rūpējās par citiem. Vai tas būtu Montgomerija elkonis, kurš cietis tenisa spēles laikā, vai Reina plato muguras muskuļu atslābināšana, Halija vienmēr bija gatava steigties kādam palīgā.
   Šis rīts Džeimijam bija briesmīgs. Kad Tods bija devies projām no Plimuta mājas, Džeimiju vai plēsa uz pusēm vēlēšanās atrasties starp Haliju un viņa brālēniem un alkas palikt uz vietas. Halija bija guvusi virsroku.
   Kad Džeimijs nokļuva viņas mājā, viss izrādījās daudz sliktāk, nekā viņš bija domājis. Visi dejoja. Glumie brālēni Montgomeriji valsēja ar Haliju apkārt, it kā atrastos kādā svinīgā ballē.
   It kā nebūtu pieticis jau ar to pašu, troksnis bija tāds, kas būtu teju vai spējis nogalināt Džeimiju. Viņi bija uzstādījuši skandas, kas līdzinājās rokkoncertos izmantotajām, un zvani dimdēja, cilvēki klaigāja, mūzika dārdēja. Džeimija prātā viss sagriezās virpuļos. Tods no istabas otras puses pamanīja brāli un bija gatavs jau steigties viņam palīgā. Tad Īans arī ievēroja, ka durvīs apstājies Džeimijs, un nekavējoties pieklusināja televizora skaņu. Visiem bija skaidrs, ka ieradies jautrības bojātājs Džeimijs.
   Viņš atspiedās uz kruķiem, lai pagrieztos un dotos projām, taču vispirms vēlējās paraudzīties uz Haliju. Viņš gribēja pateikt, ka ir ieradies un, ja viņai būtu nepieciešams… Ak, kuru gan viņš pūlējās apmuļķot? Halija dejoja un lieliski pavadīja laiku. Viņai nebija vajadzīgs atgādinājums par apgrūtinošo, rētaino kareivi.
   Džeimijs jau grasījās doties projām, kad viņa pateica, lai paliek. Uzmetis skatienu saviem brālēniem, viņš saprata, ka patiešām jāiet. “Kā gan viņi varēs labi justies, ja es palikšu?”
   Halija pārliecināja viņu palikt, taču visi pārējie bija kļuvuši tik ļoti piesardzīgi, ka Džeimijs to nespēja izturēt. Viņš atkal posās uz iešanu.
   Tad Džeimijs ieraudzīja virtuves durvīs stāvam Haliju, kurai rokās bija liela panna un karote. “Ko gan viņa grasās darīt? Vai gatavos visiem ēdienu?” Taču Halijas seja bija tik nopietna, kādu Džeimijs vēl nebija redzējis. Likās, ka Halija ar skatienu pūlējās kaut ko pateikt Džeimijam, taču viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas tieši tas varētu būt.
   Atskanot pirmajam sitienam pa katlu, Džeimijs saprata, ko viņa dara. Viņa un mazie dvīņi trokšņoja, cik spēka, taču tādējādi nenodarīja nekādu ļaunumu Džeimijam. Viņš vispār neuztraucās. No līdzsvara viņu izsita negaidīti, spēji trokšņi it kā ne no kurienes, tādi, kuru avotu viņš nespēja uzreiz izprast.
   Džeimijs nenovērsa skatienu no Halijas, kura tuvojās viņam, sizdama pa pannu, un mazie dvīņi sekoja viņai pa pēdām kā trokšņaini pīlēni.
   Kad Halija jau bija pienākusi Džeimijam klāt, viņam gribējās Haliju noskūpstīt. Viņš vēlējās apskaut Haliju un skūpstīt, skūpstīt un apskaut, lai paustu visu savu pateicību un atzinību. Viņa nekad pret Džeimiju neizturējās tik piesardzīgi, it kā viņš kuru katru mirkli grasītos salūzt. Viņa nekad nebaidījās no lēkmēm, kas piemeklēja Džeimiju. Viņa nekad…
   Tā nu Džeimijs tur stāvēja, ar skatienu kā piekalts pie Halijas, līdz viņa brālēni pārņēma vadību. Īans gandrīz ar varu aizvilka Džeimiju līdz dīvānam, bet pārējie bārstīja savas stulbās piezīmes par to, kuram ir lielāks…
   Džeimijs gāja viņiem līdzi, jo vēlējās pierādīt, ka spēj piedalīties gluži tāpat, kā tas bija agrāk, tomēr viņš gribēja arī uzmeklēt Haliju.
   Taču brīdī, kad viņam radās iespēja atrunāties un aiziet no televīzijas vērošanas, Halija jau bija devusies kaut kur projām. Džeimijs apsēdās telpas dziļumā kopā ar brāli, viņi mielojās ar popkornu un skatījās, kā viņu augstdzimušais brālēns ar zobenu sāk dalīt gabalos kāzu torti.
   Ik pēc īsa brīža Džeimijs palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai Halija nav atgriezusies. Taču viņas nebija. Vēl pēc kāda laika Džeimijs kopā ar Todu devās uz vingrošanas zāli patrenēties. Viņiem pievienojās Reins, un tā viņi tur aizvadīja vairākas stundas.
   Kad Džeimijs atgriezās mājā, Halijas joprojām nebija. Viņš nomazgājās dušā, uzģērba tīras drēbes un nokāpa lejasstāvā, lai sarūpētu sev kaut ko ēdamu. Tējas galds nebija uzklāts, un viņam tā pietrūka. Nē, patiesībā viņš gluži vienkārši ilgojās sēdēt pie galda kopā ar Haliju. Ko gan viņa darīja? Un kur bija?
   Džeimijs jau bija pagalam satraucies un saprata, ka jācenšas nomierināties. Viņš iegāja tējas istabā. Tur viņš bija pavadījis daudz laika kopā ar Haliju, te viņi bija smējušies un… te viņi biji dalījuši intīmus brīžus. Tikai vienu reizi un pārāk ātri…
   Viņš izstiepās uz dīvāna, uz tā paša, uz kura bija sēdējuši viņi abi kopā un runājuši par spokiem, bet kamīnā dzīvi sprakšķēja uguns, kas radīja ļoti omulīgu noskaņu. Kāds pieklaudzināja pie durvīm, un Džeimija sirds salēcās. Vai būtu atgriezusies Halija?
   Džeimijs cēlās augšā, bet pavērās durvis, un viņš ieraudzīja savu tēvu.
   – Sveiks, tēt! – Džeimijs sacīja un atkal apgūlās.
   – Es pazīstu to skatienu, – sacīja Keins un pasmaidīja.
   – Es neesmu meitene.
   – Neesi gan, bet es priecājos tevi redzēt. Vai viss ir labi?
   – Jā, – Keins atteica un apsēdās uz krēsla blakus dēlam. Kā allaž, viņš nopētīja dēlu un nopriecājās, ka visi Džeimija locekļi atrodas savās vietās, nopriecājās par to, ka viņš ir dzīvs. – Tava mamma devās uz pilsētu uzmeklēt Haliju.
   – Vai viņa zina, kāda izskatās Halija?
   – Protams. Viņa taču redzēja tavu Haliju aizmigušu, vai atceries?
   – Viņa nav manējā, – Džeimijs iebilda. – Vismaz oficiāli nav.
   – Tieši par to es tagad vēlējos ar tevi parunāt.
   Džeimijs bija aizvēris acis. – Es zinu, kā rodas bērni. Un es cienīšu viņu arī no rīta.
   Kad Keins neatbildēja, Džeimijs saprata, ka ir pārkāpis kādu robežu. – Atvaino. Šī ir bijusi viena īsti ellīga diena.
   – Tā jau man tika stāstīts. Tava mazā māsa mums pavēstīja katru vissīkāko detaļu. Viņa ir ļoti iepriecināta par to, ka tagad viņai vairs nav jāstaigā ap tevi uz pirkstgaliem.
   – Vai tad viņa kādreiz tā ir darījusi? – Džeimijs piecēlās sēdus un ieskatījās tēvam sejā. Viņu pārsteidza tas, cik nopietna tā bija. Šādu izteiksmi tēva vaigā viņš bija redzējis vien dažas reizes dzīvē. Un viena no tādām bija naktī pirms tam, kad Džeimijs devās uz karu. – Kas atgadījies?
   Keins ievilka elpu. – Tu taču zini stāstu par to, kā iepazināmies mēs ar tavu māti?
   – Pats par sevi saprotams. Es esmu to dzirdējis jau tūkstošiem reižu. Tev bija vairākas sievietes, un viena no viņām bija mamma. Viņa teica, ka vispirms esot iemīlējusies manī un Todā. Tu biji tikai nākamais aiz mums.
   To atceroties, Keins pasmaidīja. – Taisnība. Viņa bija tik pārņemta ar jums abiem, ka es pat sāku bažīties, vai viņa negrasās jūs nolaupīt. – Viņš uz mirkli apklusa. – Vai viņa kādreiz ir tev stāstījusi par tām citām sievietēm?
   – Jā, jā. Viņa smīdināja mani un Todu, stāstīdama par viņām. Bijusī karsējmeitene, homeopāte un tad vēl kaut kāda… Man pagaisis no atmiņas, ar ko viņa nodarbojās.
   – Tam šobrīd arī nav nekādas nozīmes. Domāju, ka tolaik, ja es būtu aizgājis uz pārbaudēm, man tiktu atklāts posttraumatiskā stresa sindroms. Toreiz gan to sauca mazliet citādi. Es joprojām sēroju pēc tavas bioloģiskās mātes.
   Vai tāds vismaz ir mans attaisnojums. Viena no tām sievietēm pēc izskata līdzinājās manai bijušajai sievai, un es sāku viņai pievērst uzmanību. Es biju kā satracināts vērsis, un jebkāda pieklājība vai pat saprāta balss man tobrīd bija sveša. – Tas Džeimija ausīm bija kas jauns, un viņš pūlējās neizrādīt pārsteigumu. – Un jo īpaši attieksmē pret tavu mammu. Pagāja ilgs laiks, iekams es sapratu, cik daudz viņa man patiesībā nozīmē. Tu pat nevari iedomāties, cik tuvu es biju pienācis robežai, kad varēju viņu zaudēt.
   – Bet tu paveici to Džeimsa Bonda cienīgo triku ar helikopteru. Mamma teica, ka tas esot bijis īsts romantiskas rīcības iemiesojums.
   Keins pacēla roku. – Man vajadzēja izdarīt kaut ko lielu, lai liktu aizmirst par manu muļķību. Taču pirms tam es biju nonācis punktā, kur man vajadzēja norīt savu lepnumu un atzīt, ka biju izdarījis aplamu izvēli. Kad es galu galā tomēr atguvu saprātu, tava mamma bija blakus. Manuprāt, es dabūju viņu tikai tāpēc, ka viņa ir rakstniece. Es joprojām tam ticu.
   – Kā tu nonāci pie tāda secinājuma?
   – Ja tik brīnišķīga būtne kā viņa nepavadītu tik daudz laika pie savām grāmatām, bet ietu ļaudīs, viņu noteikti būtu savaldzinājis kāds cits vīrietis.
   Džeimijs smaidīja. Viņš bija dzirdējis šo stāstu arī no mammas, un viņa sacīja, ka jutusies ļoti nožēlojami, kamēr gaidījusi Keinu atgriežamies. Viņa domāja, ka šis vīrietis viņu negrib.
   – Tu patiesībā vēlies runāt par Haliju, vai ne? – Džeimijs pacēla galvu.
   – Es pūlos tevi pasargāt no kļūdām, kādas pieļāvu pats. Tev ir kaut kas jāpasaka Halijai. Neatliec to! Neļauj, lai tas paliek nepateikts, gaisā karājamies.
   – Vai tad nav mazliet par agru? – Džeimijs sacīja. – Mēs ar Haliju esam pazīstami vien ļoti īsu laiku.
   – Taisnība, taču es esmu redzējis jūs abus kopā un… – Viņš uz mirkli apklusa. – Šī ir tava dzīve, un es vienmēr esmu apzvērējis tavai mātei, ka neiejaukšos, taču šajā gadījumā es vēlos paust savu viedokli.
   – Ir taču skaidrs, – teica Džeimijs, – ka es neesmu tāds cilvēks, ar kuru kādai sievietei vajadzētu saistīties. Vismaz pagaidām vēl neesmu. Tomēr, pateicoties Halijai, es strauji progresēju. Varbūt tad, kad atkal būšu pilnvērtīgs cilvēks, es varēšu padomāt par to… kā tu sacīji? Par “parunāšanu ar meiteni”.
   – Izklausās loģiski, – sacīja Keins. – Tiklīdz būsi atkal tāds, kāds biji agrāk, tev ar Haliju ir jāparunā. Vai tu joprojām domā, ka šampanietis ir ēdiena kategorija?
   Džeimijs novaidējās. – Tēti, tas bija tikai vienu reizi, vienā naktī. Es biju rupjš puika. Kopš tā laika es esmu daudz pārdzīvojis. Bija gan skola, gan karš. Vai atceries?
   – Es atceros. Bet… vai atceries arī tu?
   Džeimijs sadrūma. – Man ir rētas, ko atstājis viens no minētajiem.
   – Un tu ļoti daudz domā par šīm rētām, vai ne? – Viņš piecēlās. – Man tagad jāiet. Es esmu vajadzīgs savai sievai un saviem bērniem.
   – Smalks novērojums, tēt. Patiešām smalks.
   Keins devās uz durvju pusi. – Tava māte man iemācīja, ka jāpasaka tas, kas tajā brīdī noteikti ir pasakāms. Ja gribi piedalīties, mēs šovakar visi vakariņosim Kingsliju namā. Mēs nolēmām, ka neiesim uz restorāniem, bet būsim visa ģimene kopā.
   – Domāju, ka mēs ar Haliju šovakar paliksim tepat. Mums ir šis tas pārrunājams un… – Viņš aprāvās, jo bija pamanījis sava tēva zinīgo skatienu.
   – Meitene, kura labprātāk paliek mājās kopā ar tevi, nevis dodas izklaidēties? Nav gluži tā izvēle, kam priekšroku dotu agrākais Džeimijs, vai ne? Tiksimies rīt. – Viņš aizgāja un aizvēra durvis aiz sevis.
   Džeimijs atkrita uz dīvāna. – Vai redzi, ar ko man ir darīšana? – viņš vaicāja kādam nenoskārstam sarunbiedram, bet tad attapa, ka turpat ir arī “Tējas dāmas”.
   Viņš paņēma kasti, kurā bija Džilijas veiktās izpētes materiāli, un sāka pārskatīt kopētos dokumentus un attēlus. Uz grīdas nokrita kāds attēls, un viņš to pacēla. Tā bija fotogrāfija no kāda glancētā žurnāla – ļoti skaists saderināšanās gredzens. Ļoti vienkāršs, ļoti elegants un tieši tāds, kāds Halijai patiktu.
   Nākamajā mirklī viņš uzsvieda attēlu uz kafijas galdiņa. – Vai tās esat jūs, meitenes?
   Viņš atlaidās guļus, sāka lasīt dokumentus un jutās pilnīgi pārliecināts, ka dzirdējis divu jaunu sieviešu smieklus.

Septiņpadsmitā nodaļa

   Kad Halija atgriezās mājās, pulkstenis rādīja jau pāri sešiem. Viņai rokās bija tik daudz iepirkumu maisiņu, ka viņa tik tikko spēja paiet. Keila bija piedāvājusi pasaukt kādu no “puikām” palīgā, taču Halija atteicās. Viņa no sirds cerēja, ka Īdita atkal būs sarūpējusi gardumus no pasaules tautu virtuves un viņa ar Džeimiju varēs tos baudīt, jauki sarunājoties.
   Halija vēlējās viņam pastāstīt, ko šajā dienā sastapusi, un pavaicāt par citiem ģimenes locekļiem, kurus bija dzirdējusi pieminam. Un viņa grasījās apvaicāties, kas ir Alisija. Un vēl Halija nespēja ne sagaidīt, kad varēs Džimijam parādīt drēbes, ko viņam izvēlējusies. Viņa pat būtu ar mieru ļauties pierunāšanai un parādīt, kā viņai piestāv pašas iegādātie tērpi.
   “Varbūt mēs dosimies uz vingrošanas zāli, es likšu Džeimijam izpildīt nepieciešamos vingrinājumus. Un es varēšu pārliecināties, kā norit atveseļošanās. Un varbūt, ka dvielis atkal noslīdēs uz grīdas…”
   Nonākusi pie parādes durvīm, Halija pārsteigta atklāja, ka tās ir aizslēgtas. Viņa ieskatījās somiņā, meklēdama atslēgas, taču nespēja tās atrast. Viņa pacēla delfīna formā veidoto misiņa klauvēkli un pāris reižu pieklaudzināja, bet neviens neatvēra. Mājā nebija redzama gaisma.
   Halija savāca iepirkumu maisus un devās uz mājas sānu pusi. Kā jau viņiem bija stāstīts, tējas istabas durvīm piemita savs raksturs. Reizēm tās atvērās no viegla pieskāriena, bet reizēm bija cieši aizslēgtas.
   Šajā reizē Halija ar prieku pamanīja, ka tās ne tikai nav aizlēgtas, bet viena durvju puse pat ir pavērta vaļā.
   – Vai tas būtu uzaicinājums? – viņa iegāja un smiedamās vaicāja telpā mītošajiem spokiem. – Varbūt jūs man vienkārši palīdzat, jo man rokās ir tik daudz iepirkumu maisiņu?
   Viņa nolika iepirkumus zemē un ieslēdza galda lampu. Kāda impulsa vadīta, viņa izņēma un izlika uz mēbelēm visas Džeimijam iegādātās lietas – džemperus, kreklus un pat bikses, ko viņa bija izvēlējusies ar Keilas palīdzību.
   – Viņš var uzrotīt piedurknes, – Halija bija teikusi viņa mātei.
   – Džeimijam tas nepatiks, – Keila iebilda. – Viņa rokas… viņš vēlas, lai tās būtu nosegtas.
   – Man liekas, ka viņam jāmēģina tikt tam pāri. Vai tev tā nešķiet?
   – Jā, – Keila smaidot atteica. – Domāju, ka mums vajadzētu viņam sagādāt arī kādu sandaļu pāri.
   Saskatījušās abas pašūpoja galvu. Un bija vienisprātis – tur nekas nesanāks. Džeimijs izvēlējās staigāt kailām kājām vai apāva kurpes. Citus variantus viņš neatzina.
   Halija saklausīja kādu skaņu virtuvē un cauri pieliekamajam devās turp. Tieši tāpat kā sānu durvis, arī virtuves durvis bija plaši atvērtas. Halija jau grasījās ieiet, kad pamanīja Todu. Viņš stāvēja un noskatījās, kā Džeimijs apsēžas, vispirms atbalstījis kruķus pret sienu.
   – Es tev lūdzu tikai to, lai tu būtu piesardzīgs ar Haliju, – Tods sacīja. – Nesajauc pateicību ar mīlestību!
   Lai kādi arī būtu Toda nākamie vārdi, Halija negribēja tos dzirdēt. Viņa paspēra soli uz priekšu, lai kļūtu abiem pamanāma, bet virtuves durvis sakustējās, it kā tās kāds grasītos aizvērt.
   Šī kustība Haliju tik ļoti samulsināja, ka viņa pakāpās atpakaļ tumšajā pieliekamajā.
   – Es neko nejaucu, – Džeimijs sacīja. – Man viņa ļoti patīk. Tu redzēji, ko viņa šodien paveica. Daudz vairāk, nekā visi tie psihoterapeiti, pie kuriem es iepriekš biju vērsies.
   Halijai nebija interesanti klausīties, ko saka Tods, bet Džeimija vārdiem viņa pievērsa uzmanību. Viņa atspiedās pret plauktiem.
   – Lai būtu godīgi pret tiem augsti mācītajiem spaciālistiem, – Tods atgādināja, – ir jāteic, ka jau aizritējis ļoti daudz laika.
   – Bet Halija…
   – Es piekrītu, – Tods sacīja, neļaudams Džeimijam pateikt līdz galam. – Halija ir izcila fizioterapeite. Tas, ko viņa paveic, ir gandrīz burvestībai līdzīgi, un viņas profesionālā nojauta ir nevainojama. Par to es pat negrasos diskutēt. Mani uztrauc tas, ka viņa tevī varētu saskatīt tikai un vienīgi pacientu. Vai tu viņai joprojām patiksi, kad vairs neuzvedīsies dīvaini, atskanot pērkona grāvieniem?
   – Kurš ir teicis, ka es atveseļošos? – Džeimija balsī ieskanējās dusmas.
   – Tu noteikti atlabsi, – Tods teica. – Ne jau tur tā problēma. Tu zini, ka es pret viņu biju noskaņots ļoti pozitīvi, bet tagad, kad esmu viņu redzējis… Es nezinu, kaut kā pietrūkst… Domāju, ka viņa iemīlas mūsu ģimenē, bet ne tevī. Tev vajadzēja viņu redzēt šodien, kad bija sākusies pārraide no kāzām! Viņa flirtēja un dalījās noslēpumos ar Reinu un darīja to tik uzkrītoši, ka ikviens būtu varējis noturēt viņus par pāri. Es nevēlos celt viņai neslavu. Es tikai domāju, ka viņa nepavisam nav izlēmusi, kuru tad īsti vēlas. – Tods uz mirkli apklusa. – Halijas dzīve ir ritējusi gandrīz vispār bez ģimenes. Pēc tā, ko tagad redzu, man jāteic, ka viņa apprecētos ar katru no mums, kurš viņu bildinātu. Bet varbūt viņa gaida Breidenu. – Tods pacēla galvu. – Tu taču neesi ar viņu pārgulējis, ko? Vai tomēr esi?
   – Tā nav tava darīšana.
   – Lieliski! – Tods sarkastiski novilka. – Ceru, ka tu vismaz izsargājies. Un kur viņa vispār ir?
   – Iepērkas kopā ar mūsu mammu un meitenēm. – Džeimija balss bija smaguma pilna.
   – Tad jau viņa drīz atgriezīsies, – Tods teica, – un gribēs tev pastāstīt, cik lieliska ir mūsu ģimene. Es tad nu labāk taisīšos projām no šejienes. Viņai es nepatīku.
   – Un pašlaik tu nepatīc arī man, – noteica Džeimijs.
   – Vienkārši padomā par to visu, labi? Tu esi prāvs loms, un man gribētos būt pārliecinātam, ka mums nav darīšana ar zvejnieci.
   – Es domāju, ka tev tūdaļ pat jāiet projām, – Džeimijs sacīja.
   – Lai notiek. Es savu esmu pateicis un vairs par to neieminēšos. Tiksimies rīt!
   Halija vēl aizvien stāvēja, atbalstījusies pret plauktiem. Viņa dzirdēja, kā atveras un aizveras durvis, bet pēc mirkļa vēl saklausīja, ka Džeimijs iziet ārā.
   Aizritēja vairākas sekundes, iekams viņa spēja pamest savu vietu pie plauktiem un atgriezties tējas istabā. Džeimijam iegādātās drēbes, kuras viņa tik priecīgi bija izlikusi, joprojām atradās turpat. Halija pacēla džemperi, un viņas rokas trīcēja.
   “Vai tiešām es esmu sevi pataisījusi par pilnīgu muļķi Džeimija ģimenes acīs?”
   Viņa atcerējās, kā bija dejojusi ar viņiem, smējusies… un masāžas… “Vai viņi patiešām domā, ka es tādējādi tikai cenšos nogludināt sev ceļu uz viņu skaisto, bagāto ģimenīti?”
   Džeimija drēbes Halija salocīja un kārtīgā kaudzītē salika uz dīvāna. Tods sacīja, ka, viņaprāt, Halija tik izmisīgi alkst pēc ģimenes, ka pieņemtu katru precību piedāvājumu no viņiem.
   “Un Reins! Pat Keila pavaicāja, kā tad īsti ir ar mani un Reinu.”
   Halija pacēla savus iepirkumu maisus. Pašā augšā atradās skaistā vasaras kleita, ko Leinija un Peidža bija izraudzījušās viņai. “Vai arī meitenes vienkārši pasmējās par mani?”
   Viņa devās pie durvīm, kas atradās istabas tālākajā galā. Tās bija aizslēgtas.
   – Labi, – Halija skaļi noteica. – Jūs gribējāt, lai es to dzirdu. Tagad laidiet mani ārā no šejienes! – Ne mazākajā mērā nepārsteidza tas, ka durvis atvērās pašas no sevis. – Paldies! – viņa teica un devās augšup pa kāpnēm uz savu guļamistabu, aizvēra un pat aizslēdza durvis.
   Pēc trīsdesmit minūtēm Halija jau gulēja ar plati atvērtām acīm. Prieks par iepirkšanās gājienu bija izgaisis, un viņa spēja domāt vienīgi par Toda vārdiem. Taču viņu dziļi sadusmoja un sāpināja tieši tas, ka Todam ir taisnība. Viņa izmisīgi alka pēc ģimenes. Un viņa patiešām bija flirtējusi ar Džeimija ģimenes locekļiem. Līdz šim brīdim viņa to nebija īsti atskārtusi, taču nu aptvēra, ka ik brīdi kopš iepazīšanās ar viņiem ir iztēlojusies sevi par Montgomeriju – Tegertu lielās ģimenes daļu.
   Taču Tods arī ļoti kļūdījās. Džeimijs viņai patika vislabāk. Kopš dienas, kad viņi iepazinās, kad darbojās kopā, kad sarunājās un smējās tā, ka šķita pazīstami jau veselu mūžību. Jā, Džeimija augumu klāja rētas, viņš bija smagi cietis, taču ne jau tas bija galvenais. Viņa smiekli, viņa raizēšanās par citiem… Haliju tas viss valdzināja.
   Un bija pilnīgi aplami tas, ka viņa mīļuprāt apprecētos ar jebkuru no viņiem. Edams bija pārāk attālināts. Halija sprieda, ka sievietei būtu ārkārtīgi jānopūlas, lai patiešām viņu iepazītu. Par Īanu radās iespaids, ka viņš vislabprātāk dzīvotu teltī kāda kalna piekājē. Reins… Nu, Reinam nebija nekādas vainas.
   Izņemot to, ka viņš nebija Džeimijs.
   Un Tods viņai gluži vienkārši nepatika. Kā gan viņš varēja būt Džeimija brālis? Viņi pat neizskatījās līdzīgi. Jo vairāk Halijai nācās būt viņa tuvumā, jo nepievilcīgāks viņš likās.
   “Bet svarīgākais nav tas, ko es domāju par šo ģimeni. Svarīgākais ir tas, ko viņi domā par mani.”
   Savā dzīves ceļā Halija allaž bija izraudzījusies mērķus. Vienīgā reize, kad viņa jau gandrīz bija nolēmusi padoties, bija tad, kad kļuva zināms, ka tēvs ir atļāvis iztērēt Halijas mācībām koledžā paredzēto naudu, lai samaksātu par Šellijas daudzajām papildnodarbībām. Tā bija briesmīga scēna. Rūbija raudāja un kliedza, ka Šellija, kad kļūs par slavenu aktrisi, dziedātāju vai modeli, atmaksās visu līdz pēdējam centam. – Tu visu dabūsi atpakaļ, – viņa sacīja, un viņas kādreiz skaistajās acīs mirdzēja asaras.
   Halija jutās pilnīgi sagrauta. Kā jau vienmēr, viņas tēvs ar šādām situācijām tika galā pavisam vienkārši. Viņš iekāpa automašīnā un aizbrauca projām. Izejot pa durvīm, viņš norūca: – Piedod, Halij. Es domāju, ka tā nauda atkal atgriezīsies. – Halija zināja, ka Rūbija ir viņas tēvu pārliecinājusi un likusi noticēt, ka Šellija kuru katru dienu jau būs guvusi milzu panākumus. Tomēr Rūbija izrādīja arī pietiekamu apdomīgumu un nekad neļāva Halijas tēvam apmeklēt kādu no Šellijas nodarbībām.
   Toties Halija bija tās redzējusi un dzirdējusi. Šellija nespēja noturēt toni, viņas tēlošanas maniere bija neizteiksmīga, bet dejās viņas kustības bija pārmēru stīvas. Modeļu nodarbībās Šellija pat nespēja iemācīties, kā pareizi jāiet pa mēli. Jo vairāk Rūbija uzstāja, jo mazāki bija meitas panākumi – tāds viedoklis radās Halijai. Pat vēl vairāk, Halijai likās, ka pusmāsa tīšām cenšas izgāzties.
   Kādu dienu pa ceļam mājup no nodarbībām Halija sacīja Šellijai: – Ja reiz tu nevēlies apmeklēt visas tās nodarbības, tad tev vajadzētu to pateikt savai mātei.
   – Un tu laikam tajās gūtu panākumus, ja? – Šellija ļauni atcirta. – Vai tev piemīt pasakaina balss, par kuru mums nekas nav zināms?
   Halija tikai nopūtās. Nebija nekādas jēgas ar Šelliju par to runāt.
   Tajā briesmīgajā dienā, kad Halijai tika pateikts, ka ir iztērēta nauda, kas atlikta mācībām koledžā, viņu pārņēma pilnīgs satricinājums. Tēvs steigšus aizbrauca. Rūbija bija apskāvusi Šelliju, kā aizsargādama, bet viņas skatiens izaicināja Haliju pateikt kaut ko negatīvu.
   Taču Halija zināja, ka nekādi strīdi nespēs panākt to, lai šī nauda atgrieztos bankas kontā. Viņa gluži vienkārši izgāja no mājas un nedomādama taisnā ceļā devās pāri ielai uz Vestbruku namu.
   Mājās bija tikai Breidens. Tobrīd viņš jau mācījās juridiskajā skolā, un viņam bija draudzene. Viņš atvēra Halijai durvis, taču pat īsti nepaskatījās uz viņu. – Man ir kaut kas cepeškrāsnī, – viņš teica.
   Halija sekoja Breidenam uz virtuvi un apsēdās uz krēsla pie virtuves letes. Viņa bija pārāk satriekta, lai spētu parunāt.
   Breidens uzslidināja uz šķīvja omleti. – Es ierados mājās, lai gan tas nebija paredzēts, un mamma ir aizbraukusi uz nedēļas nogali, – Breidens teica. – Izskatās, ka medusmēneša posms ir beidzies, un man pašam ir jāgādā par sevi. Ļaunākais ir tas, ka es protu vienīgi uzcept omletes, un tāpēc tās ēdu divas reizes dienā. – Viņš uzlika šķīvi Halijai. – Te būs. Ēd.
   – Es nevaru. Tas ir… – Halija baidījās runāt, jo bažījās, ka tūdaļ sāks raudāt. – Ja tavas mammas te nav, tad es labāk iešu.
   – Nē, – viņš strikti noteica. – Mums abiem ir jāpaēd, jo būs vajadzīgi spēki. – Halija paraudzījās uz Breidenu. – Es zinu, ka neesmu mana mamma, bet tu man izstāstīsi katru vārdu par to, ko Šellija un Rūbija tev nodarīja šajā reizē.
   Šausmu pārņemta, Halija raudzījās uz viņu. – Es nevaru… – viņa izmocīja čukstā.
   – Tu nevari parunāt ar draugu? Es tam neticu. Vai tu esi gana pieaugusi, lai dzertu kafiju?
   – Man ir astoņpadsmit gadi.
   – Patiešām? – Breidens pārvaicāja. Viņš bija pagriezis muguru pret Haliju un cepa otru omleti. Bija gatavi arī grauzdiņi. – Vai paņemsi? Un manējam uzzied kārtīgu devu sviesta. Man būs vajadzīga enerģija, lai tev izstāstītu, ko mana draudzene man nodarīja.
   Halija piecēlās no krēsla un piegāja pie tostera. – Ko viņa tev nodarīja?
   – Nē. Tu stāsti pirmā, tomēr varu saderēt, ka es jebkurā gadījumā pārspēšu tevi.
   – Tētis atļāva Rūbijai un Šellijai iztērēt naudu, ko mani vecvecāki bija iekrājuši manām mācībām koledžā. Un tagad man nav ne jausmas, kā es samaksāšu par izglītību.
   Breidens sastinga ar šķīvi rokā un cieši raudzījās uz viņu. – Halij, tas taču ir ļoti nopietni. Vai visa nauda ir iztērēta?
   – Līdz pēdējam.
   – Vai tavs tētis aizbrauca?
   – Tik ātri, ka tagad jau droši vien atrodas Teksasā.
   – Tev nu gan ir ģimenīte… – Breidens pašūpoja galvu. – Nāc, paņemsim šo visu uz istabu. Mums jāizdomā, kā panākt, lai meitene ar tavām smadzenēm tiek mācīties koledžā.
   Halija sekoja viņam, un abi vairākas stundas sprieda par to, kas būtu darāms. Breidens kādam zvanīja pa telefonu un pētīja interneta piedāvājumus.
   Galu galā Halija neiestājās skolā, par kuru bija sapņojusi, tomēr koledžā mācīties varēja. Turklāt viņai tur vedās tik labi, ka tika piešķirta pat daļēja stipendija nākamajam mācību gadam. Taču vasarā pēc pirmā mācību gada satiksmes negadījumā aizgāja bojā Halijas tēvs un Rūbija, tāpēc Halijai nācās atlikt izglītošanos un rūpēties par Šelliju.
   Džeimija soļi uz kāpnēm atsauca Haliju realitātē. Par spīti kruķiem un šinai, viņš pārvietojās samērā klusi. Viņš iegāja savā guļamistabā, un Halija izdzirdēja iešalcamies ūdeni dušā. Tad atkal sekoja mirklis klusuma, bet pēc tam Džeimijs kāpa lejup.
   Pēc dažām minūtēm viņš atkal bija uz kāpnēm, taču šoreiz vilcinājās. Halijas pirmā doma bija par to, ka Džeimijs atkal ir savainojis kāju, un viņa instinktīvi vēlējās mesties palīgā.
   Un tomēr Halija nekustējās.
   Kad Džeimijs klusi pieklaudzināja pie durvīm, Halija neatsaucās. Toda teiktie vārdi skaļi atbalsojās viņai prātā.
   – Halij? – Džeimijs ierunājās. – Es pagatavoju mums tēju. Ar daudz piena. Tādu, kā mums garšo.
   “Neesi nu gļēvule,” Halija sev sacīja un piecēlās no gultas. Viņa no skapja paķēra savu rītakleitu un atvēra durvis.
   Ieraudzītais Haliju sabiedēja. Džeimijam mugurā bija tikai pelēkas treniņbikses, kas bija noslīdējušas viņam zemu uz gurniem. Atliktu vien mazliet pavilkt aiz aukliņas, un tās nokristu uz grīdas. Par spīti visām rētām, Džeimijs izskatījās tik labi, ka Halijas sirds uzņēma straujāku ritmu. Ja prātā nedimdētu Toda vārdi, viņa ievilktu Džeimiju gultā sev blakus.
   Bet viņa to nedarīja. Viņa mīlīgi pasmaidīja un paņēma abas tējas krūzes, ko viņš turēja rokās. – Kā tu pamanījies tikt augšā pa kāpnēm ar visiem kruķiem un vēl šīm te?
   – Tās uznesa Džuliāna un Hiacinte.
   Halija nesmējās. Kad Džeimijs paspēra soli, kā vēlēdamies ieiet guļamistabā, viņa paspraucās garām un iegāja dzīvojamā istabā, iekārtojās uz sēdekļa pie loga un nolika vienu krūzi uz palodzes, bet no otras iemalkoja tēju.
   Viņa redzēja, ka Džeimijs ir sadrūmis. Viņš paņēma otru krūzi un apsēdās pretējā sēdekļa galā. – Vai tev šādi nav auksti? – Halija vaicāja.
   – Es joprojām svīstu. Šodien man bija divi treniņi. Pirmais bija kopā ar Todu un Reinu.
   “Mans ienaidnieks un mans iedomātais mīļākais,” Halija nodomāja, taču neko nesacīja. – Piedod, ka šodien nepievērsos tavam ceļgalam.
   – Tas, ko tu izdarīji no rīta, bija labāk par jebkuru terapiju, ko līdz šim esmu saņēmis.
   – Laikam jau es patiešām protu savu arodu. – Halija saklausīja balsī ieskanējušās slēptās dusmas.
   – Vai tev viss ir labi? Vai atgadījies kaut kas nelāgs?
   – Man liekas, ka es esmu mazliet sailgojusies pēc mājām, – Halija atteica. – Laikam jau atrašanās kopā ar tavu ģimeni mudina ilgoties pašai pēc savējās. Pēc dažām dienām ir mana tēva dzimšanas diena, un man viņa ļoti pietrūkst. Mēs abi kopā mēdzām no Bostonas braukt uz Fortloderdeilu apciemot manus vecvecākus. Mēs pie viņiem katru reizi pavadījām veselu nedēļu.
   – Vai tiešām? – Izklausījās, ka šie vārdi Džeimiju ir pārsteiguši. – Tu nekad nerunā ne par savu tēvu, ne par pamāti, ne arī par pusmāsu.
   – Laikam jau tā ir. Varbūt tāpēc, ka mana mamma nomira un tas lika man vairāk satuvināties ar tēvu. Viņš nopirka man pašai savu mobilo telefonu, lai gan toreiz man bija tikai pieci gadi, un zvanīja man katru dienu. Kad paaugos, viņš iesaistīja mani savā darbā. Desmit gadu vecumā es jau lielā mērā biju viņam kā sekretāre.
   – Vai tas nebija pārāk daudz prasīts no bērna?
   – Man tas ļoti patika! – Halija sacīja. – Es tādējādi sajutos viņam vajadzīga. Viņš piezvanīja un teica, ka tur kāds cilvēks interesējoties par tādām un tādām zālēm. Tēvs zināja, ka es esmu izlasījusi visu informāciju un varēšu atbildēt. Mani skolotāji smējās par to, cik ātri es spēju nobērt dažādu recepšu medikamentu ķīmiskos nosaukumus. Skolā tika veikta pretnarkotiku kampaņa, un mani paaicināja par padomdevēju.
   – Man nebija ne jausmas, – Džeimijs noteica.
   Viņš bija atzvilis spilvenos un izskatījās satriecoši labi. Šim vīrietim nebija ne unces lieko tauku. Vienīgā gaisma ieplūda no Halijas guļamistabas un skaidri parādīja Džeimija lielisko muskuļu izliekumus. “Būtu tik viegli nolikt krūzi un pavirzīties uz priekšu…” Halija zināja, kāda būtu sajūta, kad Džeimija ādai pieskartos viņas plaukstas.
   Nē. Vārdi, kas joprojām atbalsojās Halijas prātā, bija spēcīgāki.
   Džeimijs pārlaida plaukstu savam kailajam vēderam.
   – Vai zini? Man liekas, ka arī es esmu zaudējis svaru. – Kad Halija neko neteica, viņš pavaicāja: – Un kāda bija Rūbija? Halija aprauti iesmējās. – Tai sievietei gan bija raksturs! Viņa nekad neko nemēdza tīrīt. Viņa neprata gatavot un nespēja neko organizēt, taču pazina jautrību. Ja sniga, viņa veda ārā mani un Šelliju celt sniegavīru, un mēs to izrotājām ar visu bižutēriju, kas vien Rūbijai bija. Mums bija nevis sniegavīrs, bet sniega dāma, kas lepojās ar gariem bižutērijas auskariem un tiāru.
   Džeimijs pārsteigti raudzījās uz Haliju. – Man radās iespaids, ka tavā ģimenē viss bijis mazliet citādi. Un kāda bija tava pusmāsa?
   Atbildēja Halija tikai pēc brīža. Viņa spēja ietērpt saldā sīrupa kārtā savu tēvu un Rūbiju, taču apzinājās, ka viņai nepietiks radošuma, lai padarītu Šelliju mirdzošāku. – Mēs mācījāmies dzīvot kopā, – Halija teica. – Turklāt kaimiņos dzīvoja Breidens un viņa mamma, līdz ar to viss kļuva vieglāk paciešams.
   – Tā vien liekas, ka Breidens ir ieņēmis lielu vietu tavā dzīvē.
   Halija ievēroja, kā saspringst Džeimija žokļu muskuļi, pieminot Breidena vārdu, un viņai tas sagādāja prieku. – Jā, kādreiz tā bija. Kad Šellija atkal bija izspēlējusi kārtējo triku ar mani, viņš vienmēr prata mani sasmīdināt. Viņš slavēja to, cik es esmu gudra un cik ļoti es cilvēkiem patīku. Viņš ir patiešām godājams un rūpīgs cilvēks.
   – Domāju, ka tu priecāsies viņu atkal satikt, kad viņš atbrauks uz šejieni, – Džeimijs klusi sacīja.
   – Es ļoti, ļoti gaidu šo brīdi. – Halijai šķita, ka viņa pamanījusi sāpju izteiksmi Džeimija sejā. “Ja es nebūtu dzirdējusi Toda vārdus, tad pateiktu Džeimijam, ka Breidens allaž ir izturējies pret mani kā pret bērnu.”
   Taču Halija nemēģināja Džeimiju iedrošināt. Viņa gluži vienkārši klusēja un gaidīja. “Ja pastāv kaut niecīga iespēja, ka mūsu attiecības uzplauks, vai viņš kaut ko pateiks?
   Vai vismaz dos kādu mājienu?”
   Džeimijs neko neteica.
   Savu tukšo krūzi Halija nolika uz palodzes un piecēlās. – Man jāiet atpakaļ gultā. Paldies par tēju. Tas bija ļoti iejūtīgi no tavas puses.
   – Tu teici, ka esot sailgojusies pēc mājām, taču cilvēki, kurus tu mīlēji… ir miruši. Tad jau tu esi sailgojusies pēc Breidena.
   – Jā, laikam gan, – Halija piebalsoja, lai gan tā nebija taisnība. “Tomēr labāk, ja Džeimijs domā šādi, nevis tic Todam, ka es izmisīgi alkstu pēc viņa ģimenes. Cik briesmīgs vārds! Izmisīgi…”
   Viņa uz mirkli pakavējās guļamistabas durvīs: – Es gribētu lūgt tev kādu pakalpojumu.
   – Jebko, – Džeimijs atteica. Skatiens mudināja Haliju doties pie viņa. Tas bija milzīgs tukšums; tā uzplaiksnījumus viņa jau šad tad īsu mirkli bija redzējusi, taču nekad vēl ne tik ilgi. Tagad šķita, ka tas iemājojis uz palikšanu.
   – Vai tu varētu palūgt, lai tava ģimene rīt šurp nenāk?
   Džeimija acis iemirdzējās. – Tu gribi, lai mēs te paliktu divi vien? Arī man tas patiktu. Mēs varētu…
   – Ne jau tā es biju domājusi. Viss… – Viņa ar rokas mājienu norādīja apkārt. – Ir licis man par šo to padomāt. Es esmu vientuļa, brīva sieviete ar labu diplomu. Es varētu dzīvot jebkur Amerikas Savienotajās Valstīs. Nē! Jebkur pasaulē. Tāpēc es nolēmu atrast patiešām lielisku darbu kādā pasakainā vietā. Kā tev liekas, vai tavs tēvs varētu man uzrakstīt ieteikuma vēstuli?
   – Jā. Ikviens manas ģimenes loceklis uzrakstīs slavinošus vārdus par tevi. Mani tēvoči pazīst cilvēkus, kuri varētu palīdzēt tev sameklēt darbu… ja to tu vēlies. – Džeimija balsī ieskanējās rezignēts tonis. Likās, viņš ir zaudējis kaut ko būtisku.
   – Tas ir ļoti dāsns piedāvājums, taču nē. Paldies! Es vēlos, lai mani pieņem darbā manis pašas dēļ, bet nevis tāpēc, ka es pazīstu vajadzīgos cilvēkus. Domāju, ka pēc nedēļas vai divām tava kāja jau būs atlabusi tiktāl, ka tev vairs nebūs nepieciešama uzraudzība divdesmit četru stundu garumā. Kad tu būsi devies projām, es būšu brīva un varēšu darīt, ko vien vēlēšos. Apskatīt pasauli. – Halija uzsmaidīja Džeimijam tik mīļi, cik vien spēja. – Es esmu visas tavas ģimenes parādniece. Jūs ļāvāt man saskatīt iespējas. Arlabunakti! Tiksimies rīt.
   Džeimijs neko nesacīja, bet tikai lūkojās uz Haliju.
   Viņa iegāja guļamistabā, aizvēra durvis un ar muguru atspiedās pret tām, vairs nespēdama valdīt asaras. Halija bija vēlējusies uzzināt, vai iespējams, ka attiecības ar Džeimiju Tegertu var izveidoties nopietnākas. Tagad viņa to zināja. “Laikam jau nelielā greizsirdība uz Breidenu bijusi tikai tāpat vien. Vīrietis iezīmē savu teritoriju…”
   Pieteikšanās darbā citur bija tikai mirkļa iedoma. “Ko tad es gaidīju? Ko viņam vajadzēja sacīt? “Nē, neaizbrauc! Paliec šeit, iepazīsim viens otru labāk.” Tas taču patiešām būtu smieklīgi!”
   Lai cik sāpīgi bija klausīties Toda vārdos – jo īpaši par viņas tēvu – , Halija atcerējās arī to, ko šis cilvēks sacīja par viņas profesionalitāti. Var jau būt, ka viņa nebija pietiekami laba, lai iekļautos šajā izcilajā ģimenītē, taču izrādījās ļoti spējīga savas profesijas pārstāve. Tods laikam bija lietojis vārdus “pasakaina” un “izcila”.
   Halija ierāpās gultā un izslēdza gaismu, taču aizmigt nespēja un pagaidīja, līdz Džeimijs aiziet pats uz savu guļamistabu. Viņa gaita bija kļuvusi lēnāka, it kā tagad kāja sagādātu lielākas sāpes. Halija dzirdēja, kā Džeimijs nomet kruķus un tie ar skaļu blīkšķi atsitas pret grīdu.
   – Vai tagad esat laimīgas? – viņa čukstēja tumsai, veltīdama šos vārdus mājā mītošajām spoku dāmām. – Tik lielas pūles, lai savestu kopā cilvēkus!
   Gribējās raudāt, bet gluži negaidot viņa sajutās pavisam mierīga. Pirmo reizi dzirdējusi, ka “Tējas dāmas” parādās tikai tiem, kas vēl nav atraduši savu Īsto mīlestību, viņa uzreiz nosprieda, ka viņas īstais ir Breidens. “Tikai jāparāda Breidenam, ka tagad es esmu pieaugusi, un tad viņš sapratīs, cik saderīgi mēs esam. Un mums priekšā būtu visa dzīve, kurā varētu dalīties smieklos un laimē. Mēs pazīstam viens otru, saprotam viens otru. Tad jau vajadzētu pie tā turēties…”
   – Vai tā ir? – viņa čukstēja. – Es pārāk satuvinājos ar Džeimiju un aizmirsu par Breidenu? Vai mēs esam viens otram lemti? Viņš ir mana Īstā mīlestība?
   Halija nespēja vairs palikt nomodā. Viņa izdzirdēja nošalcam zīda tērpu, iegrima miegā un nepamodās arī divos naktī. Ja Džeimiju mocīja murgi, tad Halija neko no tā nedzirdēja.

Astoņpadsmitā nodaļa

   Halija nolika izdrukātos dokumentus uz galda un atzvila krēslā. Lielāko dienas daļu viņa bija sēdējusi pie datora, un tagad pleci bija gluži stīvi. No rīta pamodusies, viņa izlēma, ka izturēsies pret Džeimiju tik vēsi, cik vien iespējams. Viņa būs profesionāle un nekas vairāk. Nekādas jokošanās, nekādas ķircināšanās, tikai darbs, kas paveikts pēc iespējas labāk.
   Džeimijs bija paklausījis Halijas lūgumam, un ģimene tajā dienā neieradās. Mājā bija tikai viņi divatā.
   Agri no rīta Halija bija masējusi Džeimija ceļgalu, veicot vairākas nepieciešamas manipulācijas. Halija juta, ka liela daļa saspringuma atkal ir atgriezusies Džeimija muskuļos, taču nepūlējās to mazināt.
   Tikai vienu reizi viņš ieminējās, ka Halija ir ļoti nerunīga.
   Viņa bija izmēģinājusi dažus stiepšanās vingrinājumus un pēc tā, cik nosvīdusi bija Džeimija piere, saprata, ka viņam sāp. Taču Džeimijs nesūdzējās un vienīgi pateica: – Ja vēlies parunāt, es esmu tepat.
   Viņa tikai salti paraudzījās uz Džeimiju, taču klusēja.
   Jau kopš dienas, kad abi iepazinās, uzmanība galvenokārt bija pievērsta Džeimijam. Un tas bija pamatoti. Karā gūtie ievainojumi, slēpošanas trauma, bailes… tas viss bija jāņem vērā. Tās bija prioritātes.
   Taču šī diena bija Halijai. Lai kādas būtu Džeimija domas par to, ka Halija grasās pieteikties citā darbā, viņš par tām nerunāja, bet centās palīdzēt. Viņš zvanīja cilvēkiem un ieguva informāciju. Viņa tēvocis Frenks ieteica vairākus labus risinājumus.
   – Problēma diemžēl tāda, ka man ir ļoti maz pieredzes fizikālās terapijas jomā, – Halija sacīja, skatīdamās uz savu papildināto dzīves un darba aprakstu. – Masējusi es esmu daudz un uz pusslodzi esmu strādājusi arī slimnīcā, kur man bija izcils pasniedzējs, bet…
   – Tev jāiekļauj arī ziņas par darbu, ko veici pie tēva, – Džeimijs ierosināja.
   – Kā tad es to varu ietilpināt savā dzīves un darba aprakstā? Vai man vajadzētu izklāstīt to, ka četrpadsmit gadu vecumā skolas direktors mani paaicināja, lai konsultētos par nelegālajām vielām, kas bija atrastas dažu skolēnu skapīšos? Bērni bija tās ielikuši pudelītēs, kas marķētas ar pretalerģijas medikamentu uzlīmēm.
   Viņa platām acī raudzījās uz Džeimiju.
   – Kā tev šķiet, vai skolas direktors uzrakstītu atsauksmi?
   – Pat spīdošu, – Halija atteica un atkal pievērsās datoram. – Paldies! – viņa piebilda.
   Augu dienu Džeimijs pavadīja istabā un lasīja vienu no kriminālromāniem. Likās tikai pašsaprotami apspriest ar viņu visu, ko Halija bija uzrakstījusi vai sameklējusi internetā.
   – Un kā būtu ar Sanfrancisko? – viņa vaicāja. – Es varētu pieteikties darbā tur.
   – Skaista pilsēta. Grūti braukt augšā kalnos, taču vieta ir jauka.
   – Arī Portlenda izklausās diezgan labi. Vai varbūt man vajadzētu doties uz dienvidiem? Uz Arizonu. Vai Kaliforniju.
   – Visi neapšaubāmi būs laimīgi, ja tu pie viņiem strādāsi, – Džeimijs atteica un atkal pievērsās grāmatai.
   Tikai vienu reizi Džeimijs atkal ierosināja doties uz Kolorādo. – Manai ģimenei ļoti patiktu, ja tu pārceltos uz turieni.
   Katrs Toda sacītais vārds atbalsojās Halijas prātā, un viņas sejā tas bija redzams.
   – Labi, – Džeimijs novilka un pacēla rokas, it kā gribētu padoties. – Es sapratu. Mēs esam tev apnikuši.
   – Tava ģimene ir jauka, – Halija teica, – taču es vēlos visu izdarīt pati. – Kad Džeimijs tikai pamāja ar galvu, viņai ienāca prātā, cik gan pārsteidzoši ir tas, ka cilvēks var pateikt kādu klišejisku frāzi un viņam notic. Katrā televīzijas šovā un filmā bija kāda gudriniece, kura sacīja, ka vēlas visu paveikt pati. Un tanī acumirklī šķita, ka neviens pat negrasās to apšaubīt.
   Taču Halija patiesībā nemaz tik ļoti negribēja būt viena pati. “Es priecātos par palīdzību un darbu vietā, kur apkārt būtu pazīstami cilvēki. Kā gan es varēšu to panākt tikai pati saviem spēkiem vien? Tikt pie dzīvokļa, apmēbelēt to, parūpēties par savu sabiedrisko un profesionālo dzīvi… Varbūt man gluži vienkārši vajadzētu palikt Nantaketā un iepazīt šejieniešus?”
   Taču Džeimijam viņa neļāva nojaust par savām šaubām. Līdz vakaram Halija bija nosūtījusi apmēram divus dučus elektronisko vēstuļu ar vaicājumiem. Viņa lūdza ieteikuma vēstules, interesējās par vakancēm un pat bija izdrukājusi dažas lapas, kur redzamas skaistas vietas, kurp varētu pārcelties uz dzīvi. Tomēr, domājot par to, ka nāktos pamest savu Nantaketas māju, Haliju pāršalca skumju vilnis.
   Viņi kopā bija pagatavojuši vakariņas, un pie galda Džeimijs atgādināja Halijai, ka nākamajā dienā ir Džilijas kāzas. – Vai vēlies doties kopā ar mani?
   – Neesmu pārliecināta, ka man vajadzētu iet, – Halija atteica.
   – Mamma atsūtīja kleitu, ko tu varētu uzvilkt. Viņa sacīja, ka tā esot patiešām skaista.
   – Es nevaru to pieņemt…
   – Tikai uz laiku, – Džeimijs atteica, un izklausījās, ka viņš ir sadusmojies. – Tā nav dāvana. Kleita pieder vienai no manām māsīcām, un parīt tu to varēsi atdot viņai atpakaļ. – Viņš pieskārās Halijas delnai. – Lūdzu, pasaki, ko es vai mana ģimene izdarījām, ka esam tevi aizvainojuši.
   Halija atvilka roku. – Neko. Jūs visi esat ideāli. Jūs esat skaisti pēc vaiga, interesantas personības. Jūsos nav nevienas nepilnības. Nevienā no jums.
   – Labi, – viņš sacīja. – Tikai atceries, ka krustmāte Džilija jutīsies sāpināta, ja tevis tur nebūs. Kas īsti notika tajā vakarā, kad te bija tēvocis Kits un krustmāte Džilija? Viņa man jau divas reizes zvanīja un apvaicājās par tevi.
   – Nekas nenotika. – Halija nespēja ieskatīties Džeimijam acīs. Varbūt Džilijas grūtniecība ģimenes sievietēm nebija noslēpums, taču tikai daži vīrieši varēja palepoties, ka ir uzzinājuši šo jaunumu. Kamēr Halija nejutīsies pārliecināta, ka ir informēts arī Kens, viņa nesacīs ne vārda.
   – Skaidrs, – Džeimijs noteica un piecēlās no galda.
   – Vai vēlēsies desertu?
   – Nē, paldies! – viņš sacīja. – Atstāj visu kā ir, es vēlāk novākšu. Tagad es uz mirkli aiziešu uz vingrošanas zāli.
   Protams, ka Halija neatstāja uzkopšanas darbus viņa ziņā. Kad virtuve bija atkal spodra, viņa sāka prātot par to, ko varētu iesākt. Lielais televizors joprojām atradās dzīvojamā istabā. Varēja iet un skatīties. Vai doties uz tējas istabu un izlasīt materiālus, ko Keila bija sagādājusi.
   Tomēr Halija nespēja ieiet tajā istabā. Tur uz dīvāna joprojām atradās Džeimija drēbes, un viņa nevēlējās uz tām skatīties. Drēbes, ko Halija nopirka pati sev, nebija izņemtas no maisiņiem viņas guļamistabā.
   Kā parasti, kad Džeimija nebija tuvumā, māja šķita milzīgi liela un pārmēru tukša. “Tik tukša kā mana dzīve,” Halija secināja, taču ātri aizgainīja šo domu.
   Pulkstenis rādīja jau deviņi, taču Džeimijs joprojām nebija atgriezies mājā. Halija juta kārdinājumu doties uz vingrošanas zāli, tomēr nepaklausīja tam, devās augšup uz savu guļamistabu un apgūlās, jo bija iecerējusi palasīt kādu grāmatu savā elektroniskajā grāmatu lasītājā. Negaidīti viņa iegrima tik dziļā miegā, ka pat nedzirdēja Džeimiju uzkāpjam uz savu istabu.
   Haliju uzmodināja klaudzināšana. Iesākumā viņa neatskārta, kas tas īsti par troksni, un mirkli gulēja un ieklausījās. – Džeimij! – Halija iesaucās, piepeši nodomādama, ka viņam atgadījies kaut kas slikts. Viņa izmetās no gultas un traucās lejup pa kāpnēm.
   Taču Džeimijs jau bija puskāpnes pieveicis, turēdamies pie margām. Kruķi nekur blakus nebija manāmi. Kad Džeimijs pagriezās pret Haliju, viņa seja bija gluži balta, un Halija saprata – viņš domā, ka ar viņa ģimeni atgadījies kaut kas briesmīgs.
   – Neej tālāk! – viņš uzsauca. – Es tikšu galā!
   – Tava ģimene neklaudzinātu, – Halija noteica, aizskrēja Džeimijam garām un atrāva durvis vaļā.
   Tur stāvēja jauns vīrietis koledžas studenta gados. Pastulbais smaidiņš viņa sejā liecināja, ka viņš ir piedzēries. – Viņš sacīja, ka apmetīsies Hārtliju mājā. Viņam bija grūti šo māju sameklēt… – Puisis ar grūtībām izrunāja vārdus. – Vai tu esi Halija? Viņš teica, ka tevi mīl…
   – Kurš to teica? – viņa vaicāja.
   Džeimijs bija nostājies viņai aiz muguras un atvēra durvis plašāk. Augumā viņš bija garāks un varēja redzēt pāri jaunā puiša galvai. Tur stāvēja vēl divi koledžas studenti, kas pūlējās noturēt taisni kādu vīrieti. Apmēram trīsdesmit gadus vecs, sagumzītā uzvalkā, tumši blondiem matiem un visnotaļ apmierināts, nevis sāpināts. – Cik viņš izdzēra?
   – Krietni daudz, – puisis atteica, – un sacīja, ka atkal gribot mācīties koledžā un sākt visu no gala, darīt visas lietas, kas tur piederas.
   – Kurš? – Halija atkārtoja savu jautājumu. Puisis pakāpās nostāk. – Breiden! – Halija pieskrēja pie viņa.
   – Halij! – Breidens atsaucās un pasmaidīja. – Tu esi skaista. Neatceros, ka tu agrāk būtu izskatījusies tik ļoti skaista. – Viņš pavērās uz trim koledžas studentiem. – Vai tad es jums neteicu, ka viņa ir lieliska?
   – Jā, jā, tu teici gan, – pirmais puisis atzinīgi nomurdēja un tad paraudzījās uz Džeimiju. – Vai varam viņu atstāt pie jums?
   – Uzvediet viņu augšstāvā uz guļamistabu kreisajā pusē, – Džeimijs sacīja.
   – Bet tā taču ir tava istaba, – Halija iebilda.
   – Man ir tāda sajūta, ka šonakt tu vēlēsies atrasties viņa tuvumā. Turklāt lejasstāvā īsti nav vietas, kur tu varētu gulēt.
   – Bet tu… – Halija pakāpās sāņus, lai pavadoņi varētu iedabūt iekšā Breidena bagāžu un pēc tam uzstumt pašu tās īpašnieku augšā pa kāpnēm.
   – Par mani neraizējies, – Džeimijs sacīja. – Parūpējies par savu draugu.
   No vienas puses, Halija priecājās par šiem Džeimija vārdiem, bet, no otras puses, bija dusmīga. Kas gan noticis ar viņa patīkamo greizirdību?
   – Un uzvelc kādas drēbes, – viņš piebilda.
   Piepeši Halija konstatēja, ka viņai mugurā bija liels T krekls, kurš skatienam atklāja kailās kājas. Kāpjot Džeimijam pa priekšu uz savu istabu augšstāvā, Halija grozīja gurnus mazliet vairāk nekā tas patiesībā bija nepieciešams.
   Viņa iegāja guļamistabā, uzģērba džinsus un savai miegainajai sejai uzklāja nedaudz kosmētikas. Tas taču bija Breidens! Viņš bija ieradies!
   Kad Halija iznāca gaitenī, koledžas puiši devās ārā no guļamistabas. – Tas jauneklis pavisam noteikti zina, ko dara, – viens no viņiem sacīja.
   – Breidens? – Halija vaicāja. – Vai viņš deva jums kādu jurista padomu?
   – Viņš? Nē… – Puiši smējās. – Viņš ieteica mums mūžam turēties no sievietēm pa gabalu.
   – Viņam pēdējā laikā ir grūti klājies, – Halija paskaidroja. – Vai jūs, puiši, kaut kur jāaizved?
   – Nē, mēs iesim kājām. – Viņi devās lejup un apstājās pie pēdējā pakāpiena. – Viņš ir pārāk vecs, lai staigātu apkārt dzerdams. Labāk pieraugi, lai viņš paliek mājās kopā ar tevi.
   – Tā arī darīšu, paldies, – Halija atteica. Puiši aizsteidzās, un Halija iegāja Džeimija guļamistabā.
   Breidens pussēdus zvilnēja gultā un smaidīja.
   – Viņš ārā izvēmās, – Džeimijs sacīja, – tā ka rīt jutīsies daudz labāk. Mēs novilkām viņam drēbes un uzģērbām viņam vienu no maniem tīrajiem krekliem. Viņš joprojām smird, taču man nebija nekādas vēlēšanās turēt viņu stāvus un mazgāt dušā. – Džeimijs paraudzījās uz Haliju. – Varbūt tu gribētu to izdarīt?
   – Es atteikšos no šāda priekšlikuma, bet paldies tev par to, ko izdarīji. Man nepatīk, ka nācās izdzīvot tevi no gultas. Varbūt gribi pārvākties uz manējo?
   Džeimijs atbildēja tikai pēc brīža. – Es pieņemšu šo priekšlikumu, ja tajā būsi iekļauta arī tu. – Viņš pakāpās nostāk no Halijas. – Tagad es tevi te atstāšu. Varbūt tu spēsi piespiest viņu dzert pavairāk ūdens. Bet es nešaubos, ka to tu zini arī pati. – Un viņš izgāja no istabas.
   – Halij, – Breidens sacīja, tiklīdz viņi bija palikuši divatā. – Kā tu jūties? – viņa pavaicāja un noliecās tuvāk Breidenam. Džeimijam bija taisnība. Breidens smirdēja.
   – Ir bijis arī labāk.
   Halija iegāja vannas istabā, paņēma dvielīti, samitrināja to aukstā ūdenī un pēc tam uzlika Breidenam uz pieres. Viņa apsvēra, vai nevajadzētu pie gultas piestumt krēslu, bet tad secināja, ka tas vienalga būs par mazu. Halija ierāpās gultā pie Breidena un apsēdās uz segām viņam blakus.
   Breidena acis bija sarkanas un šķita peldam. Viņš saņēma plaukstā Halijas delnu un noskūpstīja tās apakšpusi. Halija pieliecās draugam tuvāk un atglauda viņam matus. Tie bija skaisti zeltaini blondā tonī. Kad Breidens bija jaunāks, viņa mati bija gandrīz balti. Viņa māte mīlēja stāstīt par to, kā ik reizi viņas dēls tika izraudzīts eņģeļa lomai skolā iestudētajās ludziņās. Halijai patika pieskarties viņa matiem, sejai, kaklam.
   Viņš noskūpstīja Halijas plaukstu. – Es esmu salaidis visu grīstē.
   – Ko tieši?
   – Visu savu dzīvi.
   – Diezin vai. – Halija īsi iesmējās. – Tava mamma sacīja, ka tu drīz kļūšot par partneri un ka tu esot gados jaunākais, kuram šajā firmā tas vispār bijis pa spēkam.
   Breidens atvēcinājās. – Tāds es esmu. Labākais jurists, kāds vien Bostonā atrodams. Es uzvaru visās prāvās. Un tas līdzsvaro manu neveiksmi personiskajā dzīvē, jo tur es vienmēr palieku zaudētājos. Vai tu zināji, ka es esmu bildinājis trīs sievietes?
   – Jā, – Halija atbildēja.
   – Protams, ka tu to zini. – Breidens novaidējās. – Mamma tev pateica. Viena mani atraidīja, pārējās divas piekrita, taču vēlāk mani pameta. Man vajadzētu saderināšanās gredzenus iepirkt vairumā. Jāieņem tikai rinda pie juveliera. Es esmu nopircis tik daudzus saderināšanās gredzenus, ka man laikam nāktos investēt līdzekļus dimantu raktuvēs.
   – Vai viņas tev gredzenu neatdeva atpakaļ? – Halija vaicāja.
   – Pēdējā atdeva… – Ar sāpjpilnu vaidu viņš norādīja uz saviem džinsiem, kas bija nolikti pār krēsla atzveltni. – Paskaties kabatā.
   Halija izkāpa no gultas un sameklēja kabatā gredzenu. Tas uzzibsnīja istabas gaismā. Centrā bija briljants, kam apkārt rindojās laikam vēl dučiem mazāku briljantiņu. Tie ieskāva lielāko akmeni un bija izvietoti arī uz puses no gredzena stīpiņas abās malās. “Pārāk kliedzošs,” bija pirmais raksturojums, kas iešāvās Halijai prātā.
   – Vai… Kā viņu sauca? Zāra? Vai viņa to izvēlējās? – Jā, viņa pati to izraudzījās, – Breidens atbildēja.
   – Domāju, ka Šellijai tas patiktu, – Halija noteica un atkal apsēdās gultā blakus viņam.
   Breidens novaidējās. – Tas ir tavs galīgais spriedums.
   – Tu sacīji, ka biji aizvedis Šelliju uz savu darbavietu. – Halija grozīja pirkstos gredzenu.
   – Jā, taču… Ja es pateiktu tev visu taisnību par to, tu laikam mani sāktu ienīst.
   Halija no naktsgaldiņa paņēma ūdens pudeli un pieturēja Breidena galvu, kamēr viņš dzēra. – Nē, tā nebūtu.
   – Kāpēc es nevarētu apprecēties ar kādu, kas līdzīga tev? – Breidens atkal jau noskūpstīja Halijas plaukstu.
   – Man nav ne jausmas, – Halija pavisam nopietni atbildēja. – Pēc manām domām, tā ir viena no izplatījuma milzīgajām mīklām.
   Breidens mazliet atvirzījās, paraudzījās uz Haliju un mirkšķināja plakstus, lai būtu skaidrāks skatiens. – Tu esi citāda. Kaut kas ir atgadījies. Tu esi mainījusies.
   – Varbūt iespēja tikt projām no mājas, kurā esmu uzaugusi, ļāva man daudz ko ieraudzīt citā gaismā.
   – Tu izskaties patiešām labi. – Breidens cieši vērās uz Haliju. – Un es ar to gribēju sacīt, ka ļoti, ļoti labi.
   Halija juta, ka viņai kaist vaigi. – Visi un viss izskatās labi, kad vērotājs ir piedzēries. Kas notika tāds, kādēļ man vajadzētu tevi ienīst?
   – Es izmantoju Šelliju. – Breidens aizgriezās. – Tā pavisam vienkārši… izmantoju.
   – Seksuāli? – Halija centās, lai viņas balss skanētu neizteiksmīgi, taču nagi iecirtās plaukstās.
   – Dievs kungs, nē taču! Par ko tu mani uzskati? Es izmantoju Šelliju, lai tik ļoti neizskatītos pēc neveiksminieka. Saproti, es ieāvu viņu kurpēs uz augstiem papēžiem, ieģērbu Chanel kostīmā un aizvedu uz savu biroju atrādīt. Lai Zāra redz, ka es nesēroju pēc sievietes, kura mani atgrūda, lai iegūtu lielāku briljantu, lielāku māju, lielāku dzīvi… – Viņš nopūtās. – Taču tas viss pavērsās pret mani pašu. Šellija sāka izrādīt nepārprotami uzstājīgu interesi par vienu no partneriem. Viņš man pastāstīja, kā viņa rīkojusies, un piebilda arī, ka man par sievu vajadzētu izvēlēties gluži citādu sievieti, ja vien es, protams, gribu kļūt partneris. Man esot nepieciešama kāda, kas rūpētos par mājām un prastu piedienīgi izklaidēt klientus. Kāda, kura dzemdētu man bērnus. – Breidens paraudzījās uz Haliju. – Viņš runāja par tādu sievieti kā tu, Halij.
   Viņa iesmējās. – Es esmu kaimiņu meitene. Mūs apprec tikai vīrieši, kas ieradušies no citurienes. Viņiem mēs šķietam eksotiskas.
   Breidens saņēma Halijas plaukstas rokās. – Šīs dažas pēdējās dienas es visu laiku domāju par tevi. Tu esi ideāla. Un vienmēr tāda esi bijusi. Un es tevi allaž esmu mīlējis. Tu taču to zini, vai ne? Tu esi īsta svētā. Tu rūpējies par savu ģimeni un nekad nežēlojies par to.
   – Es nemitīgi žēlojos. Pavaicā savai mātei. Viņa susināja manas asaras. – Halija rausās ārā no gultas, taču Breidens neatlaida viņas roku.
   – Vai tev ir tas gredzens?
   Halija pasniedza dārglietu Breidenam, kurš to uzslidināja viņai kreisās rokas zeltnesī. – Padomā par to, labi?
   – Es domāju, ka šis bija labākais dzērumā izteiktais bildinājums, kādu man jebkad nācies dzirdēt.
   Breidena plaksti vērās ciet. – Vai tu esi uzklausījusi daudzus bildinājumus? Es vaicāju, jo pats tos dalu apkārt gluži kā ielūgumus uz viesībām. Precies ar mani, dzemdē manus bērnus, nāc dzīvot četru guļamistabu un trīs vannas istabu mājā, izbaudi jaukus randiņus piektdienu vakaros, nāc, skaties, kā es trenēju “Mazo līgu”. Kāpēc mūsdienu sievietes tik ļoti noraidoši izturas pret kaut ko tādu?
   – Man nav ne jausmas, – Halija godīgi atbildēja un piecēlās kājās, noņēma mitro dvieli no Breidena pieres un apsedza vīrieti.
   – Saki, jā. Es gribu to dzirdēt, – viņš čukstēja. – Pēdējā laikā es esmu uzklausījis jau pārāk daudzus atteikumus.
   – Jā, – Halija sacīja. – Tā kā tu nākamajā rītā neko no šā visa vairs neatcerēsies, tad es pieņemu tavu bildinājumu.
   Tagad izgulies un rīt kopā ar mani varēsi iet uz kāzām.
   – Šellija teica, ka viņas kāzu krāsas būšot purpura un zaļa. Vai tas izklausās labi?
   – Kāpēc jūs ar Šelliju apspriedāt viņas kāzu plānus? – Halija vaicāja, taču Breidens jau bija aizmidzis.
   – Ko tu, pie joda, esi uzvilkusi? – Džeimijs caur sakostiem zobiem noprasīja, kad Halija nākamajā rītā iegāja virtuvē.
   Viņa paraudzījās uz saviem džinsiem un T kreklu, nespēdama aptvert, par ko Džeimijs runā. – Es pārģērbšos pirms kāzām. Un ceru, ka arī tu darīsi tāpat.
   Džeimijam kājās bija treniņbikses un mugurā T krekls ar garām piedurknēm, kas, kā jau ierasts, noslēpa skatienam lielāko daļu auguma.
   Viņš pagriezās, satvēra Halijas kreiso roku un pacēla to augšup. – Kas tas tāds?
   Agrā rīta gaismā iemirdzējās lielais saderināšanās gredzena briljants. – Ak… Tas. Es nespēju to dabūt nost. Vai te vēl ir tie dzērveņu kēksiņi? Domāju, ka Breidenam tie garšotu.
   Halija pūlējās apiet apkārt Džeimijam, taču viņš nekustējās ne no vietas. Viņš gluži vienkārši tur stāvēja un cieši skatījās uz Haliju.
   – Vai tu esi ieplānojusi ar viņu apprecēties?
   Īsi iesmējusies, Halija paspēra soli sāņus, lai apietu Džeimiju un tiktu pie ledusskapja. – Varbūt. Viņš mani bildināja, un es teicu “jā”. Laikam tas nozīmē, ka es precēšos ar viņu. Taču… viņš bija ļoti piedzēries. Ja tu būtu palicis tur ilgāk, viņš, iespējams, būtu bildinājis tevi.
   Džeimijs stāvēja istabas vidū un kvēlojošā niknumā raudzījās uz Haliju. – Ja tu šo visu uzskati vienīgi par joku, tad kālab tas gredzens joprojām ir tev pirkstā?
   Halija pārbaudīja ledusskapja saturu un secināja, ka viņai vajadzētu doties uz pārtikas veikalu. Tagad, kad mājā bija divi vīrieši, būs jāpērk patiešām daudz. Kad viņa aizvēra ledusskapja durvis, Džeimijs joprojām nebija izkustējies no vietas.
   – Kas īsti notiek, Halij? – viņš sacīja uzsvērti pacietīgā tonī.
   Galda vidū viņa pamanīja grozu, kas bija izklāts ar lielu salveti, bet uz tās izlikti dažādi kēksiņi. Turpat blakus bija arī pilna tējkanna. Kad Halija apsēdās pie galda un sāka ēst, Džeimijs ieņēma vietu viņai blakus un gaidīja.
   Bija skaidri un nepārprotami redzams, ka Džeimijs negrasās padoties. Halija nopūtās. – Breidenam pēdējā laikā ir klājies smagi. Varbūt ne tieši tuvākajā pagātnē, bet jau tolaik, kad viņš mācījās koledžā. Droši vien nebūtu aplami sacīt, ka mīlestībā viņam galīgi nav veicies.
   – Tu gribi teikt, ka tas lērums sieviešu viņu pameta un tagad viņš skrien pakaļ tev?
   – Jā… precīzāk sakot, nē. Pagājušajā naktī viņš jutās ļoti noskumis un parādīja man gredzenu, ko pēdējā bildinātā atdeva viņam atpakaļ.
   – Un tu to uzvilki pirkstā?
   – Vispār jau viņš pats to uzvilka. Pirms došanās gulēt es pūlējos to noņemt, taču tas nekustējās ne no vietas. Un arī šajā rītā es to nekādi nespēju nodabūt nost. – Viņa pastiepa roku uz priekšu. – Ko tu domā par to?
   – Pārāk uzkrītošs, pārspīlēti grezns. Ne tāds, kāda esi tu. Vai neiebilsti, ja es pamēģināšu to noņemt tev no pirksta?
   – Es par to tikai priecāšos. – Viņš piecēla Haliju kājās un pieveda pie izlietnes, kur aizvadīja gandrīz pusstundu, pūlēdamies nodabūt gredzenu viņai no pirksta. Džeimijs izmēģināja ziepju gabaliņu, šķidrās ziepes, cepamo eļļu, sviestu un pat bekona taukus. Nekas nepalīdzēja.
   Halija smaidīja. Viņai bija patīkami stāvēt cieši blakus Džeimijam un vērot, cik ļoti viņš koncentrējies uzdevumam.
   – Domāju, ka man ir uztūcis pirksts, – Halija sacīja. – Kamēr vien tūkums nenoies, gredzens paliks, kur bijis.
   – Tur ir darbarīku kaste…
   – Nē! – Halija iesaucās un pacēla roku augšup. – Vai mēs varētu paēst brokastis, lūdzu? Cikos ir kāzas?
   – Desmitos. Es tevi pavadīšu uz baznīcu. Pēc ceremonijas mēs visi iesim uz Eliksas kapelu, jo pie tās tiks rīkota pieņemšana. Tur jau uzstādītas lielas teltis.
   – Izklausās lieliski. Vai būs arī dejas?
   – Vēlāk naktī. Pastāsti man par sevi un Breidenu! Vai viņa dēļ tu vakar visu dienu biji saīgusi?
   – Es nemaz nebiju saīgusi! Es tikai vēlējos… – Halija negrasījās aizstāvēties. – Breidens ir mans draugs un allaž ir bijis man līdzās, kad man tas bija nepieciešams. Lai kas slikts… vai labs… atgadītos manā dzīvē, Breidens bija man blakus. Ja nebijis viņa, es pat uz koledžu nebūtu tikusi.
   – Ko tad viņš tādu izdarīja?
   – Tas ir garš un arī garlaicīgs stāsts, taču, ja nebūtu viņa, tad no vidusskolas sola es laikam būtu aizgājusi strādāt burgernīcā. Turklāt Breidens palīdzēja man iemācīties braukt ar motorolleru. Kad salūza kāda mana rotaļlieta, Breidens to salaboja. Reiz, kad mācījos vidusskolā, Breidens padzirdēja, ka esmu devusies uz randiņu ar kādu puisi, kuru viņš labi pazina kā slikto zēnu. Un Breidens devās mani glābt. Viņš droši zināja, ka mans puisis mēdz lielīties un stāstīt, ko dara ar meitenēm uz savas mašīnas aizmugures sēdekļa. Toreiz es biju ļoti pārskaitusies uz Breidenu, taču vēlāk tas otrs puisis gandrīz izvaroja kādu meiteni. Mani Breidens izglāba. Vai saproti? Mums ar viņu ir gara attiecību vēsture.
   – Tas izklausās kā teikts par mani un manu mazo māsu, – Džeimijs sacīja. – Es biju tas, kurš viņu pirmo reizi veda izjādē ar zirgu. Es izvadīju viņas poniju pāri pirmajiem šķēršļiem. Es kļuvu par ekspertu leļļu galvu piestiprināšanā. Es pat pratu pārpīt Bārbijai matus.
   – Jūs esat radinieki. Mums ar Breidenu tas ir citādi.
   – Tā jau liekas, – Džeimijs teica, – ja reiz viņš tevi bildināja. Vai datumu vēl neesat noteikuši? Un krāsas kāzām jau izvēlējāties?
   Halija piecēlās no galda. – Tu izturies kā ķēms, un es vairs ilgāk par to nevēlos runāt. Rīt es došos uz vietējo slimnīcu apvaicāties par pagaidu darba iespējām. – Halija salika savus netīros traukus izlietnē.
   Džeimijs nostājās viņai blakus. – Nevar būt, ka tu patiešām domā par atgriešanos Bostonā un dzīvi kopā ar viņu kādā ideālā mājiņā. Vai to tu vēlies? Un tur nebūtu nekādu spoku? Nekādu apgrūtinošu kailu brālēnu? Nekādu vīriešu, kas izturas kā muļķi, kad izdzird, kā nodārd mašīnas izpūtējs.
   – Pietiek! – Halija iesaucās. – Breidens ir… – Viņa nezināja, kā tas notika, taču piepeši viņas dusmas pārtapa kaislē.
   Tobrīd Džeimijs apskāva Haliju un noskūpstīja. Vispirms skūpsts bija skarbs, un Halija mēģināja Džeimiju atstumt. Tomēr pēc brīža viņa jau gribēja piekļauties ciešāk Džeimija lielajam augumam. Viņa lūpu pieskāriens kļuva maigāks, bet skūpsts – kaislīgāks. Džeimija mēle piedūrās Halijas mēlei.
   Halijai aizmirsās, kas viņa ir un kur atrodas. Bija svarīgs vienīgi šis vīrietis un šis mirklis.
   Kad Džeimijs pacēla Haliju un uzsēdināja uz galda, viņa neiebilda. Vīrieša rokas paslīdēja zem viņas T krekla un pirksti atāķēja krūšturi. Džeimija lūpas atvirzījās no Halijas mutes vien uz tik īsu brīdi, kāds bija vajadzīgs, lai novilktu viņai kreklu un viņa paliktu līdz viduklim kaila.
   Džeimija krūtis bija skaistas, par spīti daudzajām rētām, Halijas sievišķīgie apaļumi kļāvās pie tām, viņa kailā, karstā āda glaudās pie Halijas miesas.
   Halijas sirds strauji sitās, elpa kļuva ātrāka. Džeimija lūpas glāstīja viņas krūtis, kaklu, tad atkal atgriezās pie viņas alkstošās un gaidošās mutes. Viņa vēlējās tikai vienu šajā pasaulē – ātrāk novilkt arī pārējās drānas.
   – Kur tu esi, Halij? – piepeši noprasīja Breidens.
   Bija vajadzīgs diezgan ilgs brīdis, lai Halija aptvertu, kur atrodas un kas viņu sauc. Viņa atgrūda Džeimiju, bet viņa skatiens bija apmiglots, it kā viņš uzturētos kādā citā pasaulē.
   – Džeimij! – Halija nošņācās. – Laid mani! – Viņa spēcīgāk pastūma Džeimiju nost. – Es esmu šeit! – viņa uzsauca Breidenam, noslīdēja no galda, projām no Džeimija, paķēra savu T kreklu un iesteidzās pieliekamajā. Tikai nonākusi tur, viņa atskārta, ka jaunais mežģīņotais melni sārtais krūšturis joprojām karājas virtuvē uz krēsla atzveltnes.
   Viņa pabāza galvu pa durvju spraugu un paraudzījās uz Džeimiju. Viņš tajā brīdī pār galvu vilka T kreklu. – Psssst! – Halija nošņāca un norādīja uz savu krūšturi. Džeimijs jau sniedzās pēc tā, bet tad virtuvē ienāca Breidens.
   – Labrīt! – Breidens sveicināja.
   – Kā šodien jūties? – Džeimijs nostājās starp gaišmataino vīrieti un krēslu. Sev aiz muguras viņš paņēma krūšturi un sāniski virzījās uz pieliekamā pusi.
   – Ne pārāk labi, taču arī ne tik ļauni, kā biju baidījies. Vai kafija ir dabūjama? Un kur ir Halija? Šī ir viņas māja, vai ne? – Breidens pārslidināja plaukstu sev pār seju. – No pagājušās nakts es neko daudz neatceros, taču es viņu šeit redzēju. Vai tā bija?
   – Jā, tu viņu redzēji. Viņa izgāja ārā. Es viņu pasaukšu. – Džeimijs iegāja pieliekamajā, aizvēra durvis aiz sevis un pasniedza Halijai krūšturi. – Breidens iepriekšējo nakti pat nemaz neatceras, bet tu valkā viņa gredzenu! – viņš nočukstēja.
   – Aizgriezies! – viņa čukstēja pretī.
   – Mēs grasījāmies mīlēties otro reizi, un tagad tu man neļausi pat skatīties?
   – Sekss uz galda vai pie sienas vēl nenozīmē mīlēšanos. Runa ir par diviem cilvēkiem, kam ilgu laiku nav bijis seksa un kas nonākuši situācijā, kad nespēj valdīties.
   – Es esmu valdījies vairāk nekā divus gadus un nonācis situācijās, kad viss ir daudz vieglāk pieejams nekā tagad.
   Halija pagriezās ar muguru pret Džeimiju un noģērba T kreklu, aplika krūšturi un pūlējās aizdarīt āķīšus. Tomēr viņas rokas trīcēja tik stipri, ka tas nenācās viegli.
   – Pagaidi! – Džeimijs dusmīgi noteica. – Ļauj man. – Viņš ātri aizāķēja krūšturi.
   Jau atkal Halija pievērsās Džeimijam. – Tev tas labi padodas, vai ne? – viņa attrauca gandrīz tikpat dusmīgi.
   Džeimijs raudzījās uz viņas krūtīm mežģīņu ietvarā, kas bija īpaši radīts, lai tās paceltu un akcentētu. Un tas labi pildīja savu funkciju.
   – Man ir māsīcas, – viņš klusi noteica.
   – Ko tas nozīmē? – Halija vaicāja.
   – Brālēni māsīcām ir kā izmēģinājuma trusīši. Es esmu aizdarījis tik daudz bikini augšdaļu, ka pat vairs neatceros skaitu. – Džeimijs ieskatījās Halijai acīs. – Tā rīkojas radinieki. Viņi palīdz cits citam.
   Halija pārvilka T kreklu pāri galvai. – Tu droši vien domā, ka mēs ar Breidenu esam radinieki. Tā nav. Vai tu pavirzīsies, lai es varu doties pie viņa?
   – Protams. Dodies vien pie sava visu sieviešu atraidītā Breidena un valkā otrreiz lietojamo saderināšanās gredzenu, kas tev nemaz nepatīk…
   – Jau atkal man jāteic, ka tu izturies kā ķēms. – Satvērusi durvju rokturi, Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Tu taču Breidenam neteiksi par… par mums, labi?
   – Par to, ka mēs jūtam nepārvaramu seksuālu tieksmi viens pret otru? Ka ik reizi, kad pienākam viens otram tuvāk, drēbes lido pa gaisu? Vai to man nevajadzētu viņam stāstīt?
   Halija nespēja apvaldīt smieklus. – Lai cik krāsainiem vārdiem tu to apraksti, tomēr viņam neko par to nestāsti, labi? Lai ko tu arī domātu, man Breidens ir īsts.
   – Un es neesmu? – Džeimijs klusi vaicāja, un dusmas no viņa balss bija pagaisušas.
   – Tu un tava ģimene ir tikai fantāzija. Vai tu man apsolīsi?
   Džeimijs uz mirkli aizvēra plakstus. – Jā, es pievaldīšu mēli. Vai tu vēl kaut ko gribi no manis? Parakstu ar asinīm uz līguma?
   – Nu jau tu pārspīlē! Vienkārši izturies labi un nesāpini Breidenu.
   – Sāpināt Breidenu? – Džeimijs noteica. – Kāpēc tu domā, ka es…
   Taču Halija bija izgājusi no pieliekamā un aizvērusi durvis aiz sevis. Džeimijs atbalstījās pret sienu un aizvēra acis.
   Viņam bija jāsaņem sevi rokās, jāatgūst kontrole.
   Piepeši viņš izdzirdēja švīkstu. Likās, ka uz plaukta kaut kas tika pārbīdīts. Viņš atvēra acis un pamanīja, ka pie durvīm zemē nokritusi maza, no koka izgatavota sviesta ķērne. Džeimijs to pacēla, nolika atpakaļ plauktā un negaidot pamanīja uz dīvāna novietotās apģērbu kaudzītes. Viņš nojauta, ka drēbes domātas viņam un Halija tās iegādājusies nesenajā iepirkšanās gājienā.
   “Kāpēc viņa tās atstāja tējas istabā? Kāpēc neparādīja man?”
   Viņš varēja vien secināt, ka Halija bijusi ļoti dusmīga, taču nekādi nespēja iedomāties iemeslu. Iepriekšējā dienā katru brīdi, kad viņš pievirzījās Halijai kaut mazliet tuvāk, viņa atlēca nost. Tagad viņa pūlējās sameklēt darbu kaut kur Amerikas Savienotajās Valstīs. Kad Džeimijs kaut vai tikai ieminējās, ka labprāt pavadītu laiku kopā ar viņu arī tad, kad kāja jau būs sadzijusi, viņa nikni atrunājās.
   Džeimijs bija atkāpies, sēdēja pie galda, izlikās lasām grāmatu un pa laikam atbildēja uz jautājumiem. Viņš atturējās no izteikuma: “Man ir posttraumatiskā stresa sindroms. Kāda ir tava atruna?” Viņam nešķita, ka Halijas sliktais garastāvoklis pieļautu šādu smiešanos.
   Bet vakarā, kad ieradās tas piedzērušais, smirdīgais, blondais advokāts, Halija pārvērtās par kūstoša medus podu. Dzēlīgā personība piepeši bija pagaisusi, un viņa kļuva par dūdojošu būtni, kas teju vai ģība, ieraugot to kaulaino, bālo puisi ar apvemto kreklu.
   Par to, ka viņa rīcība būs izpelnījusies dažas labas atzīmes debesīs, Džeimijs nešaubījās. Viņš bija palīdzējis savam sāncensim nokļūt gultā, pārbaudījis, vai viņa dzīvībai svarīgie orgāni ir neskarti, un pat piesaistījis jaunekļus, lai nevēlamo viesi kaut mazliet sakoptu un padarītu tīrāku.
   To visu viņš bija darījis Halijas labā.
   Džeimijs pacēla džemperi no dīvāna. Tas bija tieši tāds, kādi viņam patika – kvalitatīvs, taču ne uzkrītošs. Pilnīgā pretstatā tam baisajam gredzenam, kas teju vai kā piekausēts piekļāvās Halijas pirkstam.
   – Tas ir jūsu roku darbs, vai ne? – viņš skaļi sacīja gariem, kas mājoja šajā telpā. – Jūs esat divas labu vēlošas klukstes, kuras grib, lai Halijai būtu vesels vīrietis, nevis tāds sakropļots kā es. Vai man taisnība? – Džeimijs nometa džemperi atpakaļ uz dīvāna. – Pie joda jūs visus! – Viņš pagriezās uz kruķiem un izgāja ārā pa durvīm. Vajadzēja saposties krustmātes kāzām. “Tiklīdz tās būs beigušās, es došos uz mājām. Atgriezīšos Kolorādo, kur vienīgi zirgi var iemīt vīrieša sirdi dubļos.”
   Tējas istabā divas jaunas, daiļas sievietes paraudzījās viena uz otru un pasmaidīja. Viņu pieredze liecināja, ka reizēm nepieciešams sakurināt vīrietim īstu pirti, lai viņš beidzot darītu to, kas viņam jādara.

Deviņpadsmitā nodaļa

   – Halij! – Breidens sacīja, kad viņa iegāja virtuvē. Viņš bija noskalojies dušā, izmazgājis matus un uzvilcis vienu no Džeimija sporta krekliem, kas viņam bija krietni vien par lielu. – Es jau sāku domāt, ka vakar būšu tevi nosapņojis.
   – Nē, es esmu pat ļoti īsta. Vai vēlies kafiju? Uz galda ir arī kēksiņi.
   – Patiesību sakot, es esmu izsalcis, taču nekādus kēksiņus gan neredzu.
   Halija novērsa skatienu no kafijas trauka un ievēroja, ka grozs ar kēksiņiem ir pazudis. Viņa paraudzījās zem galda, taču arī tur groza nebija.
   – Vai tos būtu aizpūtis vējš? – viņš vaicāja.
   – Apmēram tā. Un ko tu sacītu par kādu grauzdiņu? – Halijai nācās aizgriezties, lai Breidens nepamanītu viņas pietvīkumu. Džeimijs viņu bija noguldījis uz galda un pie viena laikam aizslaucījis grozu ar kēksiņiem kaut kur projām.
   – Tu izskaties lieliski, Halij! Vai esi notievējusi?
   – Tā man liekas, taču es nezinu, kā tas varēja notikt. Tepat kaimiņos ir viesnīca, un tās īpašnieka māte mums sarūpē bagātīgas maltītes pie tējas, kūkas un cepumus, un mēs notiesājam visu līdz pēdējai kripatai.
   – “Mēs”? Tas nozīmē tevi un tavu klientu? To lielo puisi, kuru tikko sastapu? Uz kruķiem?
   – Jā, tas ir Džeimijs. Viņš vakar tevi nolika gultā.
   – Būs jāpasaka viņam paldies.
   Halija apzieda ar sviestu grauzdiņu, uzlika to uz šķīvja un pasniedza Breidenam.
   – Tev pirkstā tāds interesants gredzens, – viņš sacīja.
   – Atvaino. – Halija pamēģināja to noņemt, taču gredzens pat nepakustējās. – Es nekādi nespēju to nodabūt nost. Džeimijs pūlējās man palīdzēt, taču arī viņam tas neizdevās. – Halija ielēja Breidenam kafiju. – Es šodien nelietošu uzturā sāli, gan jau gredzenu pēc tam varēs noņemt.
   – Es domāju, ka tev pirkstā tas izskatās labi. Vai gadījuma pēc es tevi vakar nelūdzu kļūt par manu sievu? Vai tā bija?
   Halija pasmaidīja un iesita bļodā olas. – Diemžēl tu tā darīji, taču es nemēģināšu turēt tevi pie vārda.
   Breidens neko nesacīja, līdz Halija pasniedza viņam šķīvi ar olu kulteni un bekona šķēlēm, bet pati apsēdās pretī ar kafijas krūzi.
   – Uz salu es braucu ar lēno prāmi, kas šurp nogādā mašīnas, – Breidens teica. – Es gribēju, lai man būtu pietiekami daudz laika padomāt.
   – Par tevi un Zāru? – Halija iedzēra malku kafijas. – Vai par tavu darbu? – Halija negrasījās Breidenam atklāt, ko viņš iepriekšējā naktī stāstījis par partneri, piemērotu sievu un bērniem.
   – Ne par vienu, ne otru. Es domāju par kādu senu parunu. Par to, ka cilvēks dara vienu un to pašu neskaitāmas reizes, bet nezin kāpēc gaida, ka rezultāts būs citāds. Un tieši tā es rīkojos. Es uzķeros uz tādām satriecoši brīnišķīgām sievietēm, kurām rūp tikai manas nākotnes izredzes.
   Viņām esmu vienaldzīgs es pats, bet interesē tas, ko viņas varētu iegūt no manis. Mirklī, kad viņas pamana kādu, kurš pa karjeras kāpnēm augšup raušas ātrāk nekā es, mani mierīgi var atstāt pagātnē. Gluži tāpat kā čūska nomaina ādu un mirklī aizmirst par veco.
   – Tas nu gan bija salīdzinājums.
   – Vai es tevi šokēju? Laikam jau tāpēc, ka vienmēr tevī esmu redzējis tikai mazu meitenīti, es atbilstīgi pieskaņoju arī sarunas. Taču tu tagad vairs tāda neizskaties. Tu esi viena varen seksīga meiča.
   Halija iesmējās. – Paldies!
   – Lai kā arī būtu… Visu ceļu uz prāmja es domāju par tevi un mani. Es vēlētos, lai mēs viens otru labāk iepazītu… taču jau citādā pakāpē. Kā tev liekas, vai tas būtu iespējams?
   Tas, ko sacīja Breidens, bija neticami pasakaini. Tas bija sapņa piepildījums. Taču tajā pašā laikā Haliju kaut kas darīja nemierīgu, tikai viņa īsti nespēja atskārst, kas tieši tas ir. Varbūt tas bija vārds “brīnišķīgām”. Breidens sacīja, ka parasti viņš uzķeroties uz “satriecošām” sievietēm, bet tagad vēloties pamēģināt iet citu ceļu, kas laikam jau nozīmēja Haliju. Breidens šķita pārliecināts, ka Halija pieder pie tādām sievietēm, kuras noteikti nepamestu viņu.
   – Vai tu zināji, ka tos dokumentus no tava mašīnas bagāžnieka izņēmu es? – viņš vaicāja.
   Halija tik dziļi bija iegrimusi domās, ka iesākumā pat neattapa, par ko Breidens runā. Tad viņas acis iepletās pārsteigumā. Ja dokumenti, ko viņai todien vajadzēja aizvest savam priekšniekam, būtu atradušies automašīnas bagāžniekā, viņa negaidīti nebūtu atgriezusies mājās, lai tos paņemtu. Ja viņa nebūtu atgriezusies pēc tiem, tad nemaz neuzzinātu, ka pusmāsa mēģina nozagt mantoto māju.
   – Es zināju, ka Šellijai kaut kas ir padomā, – Breidens teica. – Viņa no manas mammas aizņēmās to lielisko tējas servīzi. Redzi, es nekādi nespēju iedomāties nevienu no Šellijas draugiem, kas dzertu tēju no smalka porcelāna traukiem. Es uzskatīju, ka tev vajadzētu uzzināt, kas notiek, tāpēc es pārskrēju pāri ielai, no tavas mašīnas paņēmu aploksni, kas likās glabājam svarīgus papīrus, un aizliku to aiz parādes durvīm. Es pavēroju un redzēju, kā Šellija to ienes mājā.
   – Kāpēc tu man vienkārši nepateici par savām aizdomām?
   Breidens pašūpoja galvu. – Halij, mīļā! Ja es tev būtu pateicis, ka Šellija kaut ko plāno, tu taču mājās nebūtu atgriezusies ātrāk par pusnakti. Gan tu, gan tavs tēvs allaž bēgāt no Šellijas. Un tu joprojām turpini tā rīkoties.
   Tas Halijai bija kaut kas jauns. – Vai patiešām tā daru?
   – Man liekas, ka reizēm tā ir. – Viņš neskatījās Halijai acīs. – Tagad, kad arī pats esmu izbaudījis uz savas ādas viņas egoistiskos, sīkos un riebīgos gājienus, es labāk spēju saprast, ko tu esi izcietusi. – Breidens pastiepa roku pāri galdam un satvēra Halijas plaukstu. – Kaut es tev būtu vairāk palīdzējis toreiz, kad vēl biji bērns!
   – Tu tur neko nevarēji padarīt, turklāt tu man palīdzēji ļoti daudz. – Halija smaidīja. – Neaizmirsti, ka es pat nebūtu mācījusies koledžā, ja nebijis tevis. Un tagad es esmu parādā tev par visu šo. – Viņa ar rokas mājienu norādīja sev apkārt. “Bez tavas palīdzības es nebūtu iepazinusies ar Džeimiju,” Halija nodomāja, taču Breidenam to neteica.
   Viņa atvirzīja savu roku. – Es došos uz kāzām, kas sāksies apmēram pēc pusotras stundas. Tu vari palikt tepat vai ierasties tur kopā ar mani. Vai tu paņēmi līdzi kādas labas drēbes?
   – Es esmu advokāts. Protams, ka man līdzi ir uzvalki. Vienīgi man nav ne mazākās nojausmas, kur tie ir palikuši.
   – Labi es iešu paskatīties, – Halija sacīja, bet Breidens satvēra viņu aiz rokas.
   – Halij, es tev te sarunāju visu ko un nemitīgi putrojos, taču es vēlos, lai tu padomā par mums abiem. Par tevi un mani. Mums kopā varētu būt lieliska dzīve. Dažas pēdējās dienas es esmu domājis tikai par to, un man liekas, ka viss varētu izdoties. Tu jau tagad esi daļa no manas ģimenes.
   – Breiden, tas viss ir tik piepeši un negaidīti… Es nezinu, ko tev sacīt.
   – Es saprotu, un tā ir mana vaina. Man vajadzēja būt pietiekami saprātīgam, lai pamanītu to, kas atrodas acu priekšā. Taču es to nepamanīju. Vai tu apsoli, ka par to padomāsi? Un vēlāk mēs parunāsim. Es neaizbraukšu, kamēr mēs nebūsim izrunājušies.
   – Lai notiek, – Halija atteica. – Es apsolu. Bet tagad man jāpošas.
   – Protams. Es nevaru ne sagaidīt, kad varēšu pavadīt laiku kopā ar tevi. Es domāju, ka mums kaut kas varētu izdoties.
   Izklausījās pēc lietišķas sarunas, kurā Breidens apspriež kāda līguma punktus. Halija viņam īsi uzsmaidīja un izsteidzās no istabas. Pagaidām viņa nespēja pievērsties Breidena priekšlikumam. Domas vijās tikai ap Džeimiju. Halija vēlējās viņu ātrāk sastapt. Abu ķīviņš bija Haliju apbēdinājis. Un kā gan jutās viņš?
   Halija uzkāpa augšstāvā, taču Džeimija tur nebija. Gulta bija saklāta, un uz tās atradās liela ādas soma. Halija uzreiz saprata, ka tā pieder Breidenam. Viņa iztēlojās Breidenu pavēstām, ka tik dārga lieta ir kaut kas tāds, ko pieklājas izmantot viņa līmeņa advokātam. Breidens allaž bija augstu vērtējis kopējo tēlu un iepaidu, kādu vēlējās radīt apkārtējiem.
   Nevienā no augšstāva istabām Džeimija nebija. Izskatījās, ka viņš uz kāzām devies bez Halijas. “Pirms manis,” viņa domās precizēja. Vai gan varēja Džeimiju vainot par to, ka viņš vēlējās pabūt kopā ar savu ģimeni?
   Savā guļamistabā Halija atvēra skapi un ieraudzīja kleitu. Nē, taisnību sakot, tā bija Kleita. Šādus tērpus viņa bija redzējusi vienīgi filmzvaigznēm mugurā. Tā bija īsa, ar ovālu dekoltē, bez piedurknēm. Patiesībā tā bija pavisam vienkārša. Un tomēr to nekādi nevarēja nosaukt par vienkāršu. Tā bija šūta no neparastām sārtām mežģīnēm, kas likās kā tamborētas ar rokām vai meistarīgi izšūtas, bet tām pāri bija neticami smalks tīklaudums.
   Halija gan bija sacījusi, ka nevēlas neko no Džeimija ģimenes, taču tas bija pirms tam, kad viņa ieraudzīja Šo Kleitu. Pat neuzlaikojusi, viņa zināja, ka šis krāšņais apģērbs viņai derēs. Pirms atbraukšanas uz Nantaketu tā nebūtu derējusi – pārāk daudz bija vēlos vakaros notiesātu virtuļu un pārāk maz sporta nodarbību – , taču tagad tā būs īsti laikā. Uz grīdas bija noliktas krēmkrāsas kurpes ar augstiem papēžiem. Purngalos tās bija apdarinātas ar mirdzošiem kristāliem, kas izkārtoti glītā ornamentā. Uz iekšzolītes skaidri bija salasāms Manolo Blahnik.
   Kādu mirkli Halija tomēr apsvēra iespēju šo tērpu neizmantot. Viņa bija nopirkusi ideāli respektablu tumši zilu kleitu, ko uzvilkt uz kāzām.
   Bet tad Halija pamanīja, ka kleita ir no Dolce&Gabbana, un viņas pretestība bija pilnībā iznīcināta.
   Halija steidzīgi notraucās lejup, lai pavēstītu Breidenam, ka viņa soma ir istabā un ka viņa pati tagad posīsies kāzām. – Satiksimies pēc stundas! – Halija uzsauca, skriedama atkal augšup pa kāpnēm. Viņa iegāja vannas istabā, ar lokšķērēm ieveidoja matus un sasprauda tos uz augšu. Gar seju lejup vijās nelielas sprodziņas.
   No Šellijas viņa bija iemācījusies, kā labāk uzklājama kosmētika. Halijai bija neliels plakstu ēnu komplekts, un viņa izmantoja visus tajā pieejamos zemes toņus. Grima pamatam sekoja vaigu sārtums, tad lūpu kontūrzīmulis un lūpukrāsa.
   Tikusi galā ar matu sakārtojumu un kosmētikas uzklāšanu, viņa devās uz guļamistabu un izģērbās. Halija nopriecājās, ka viņai ir skaista, balta, saskaņota apakšveļa.
   Kleita bija tieši tik lieliska, cik izskatījās. Tai bija odere no zīdaina materiāla, kas maigi slīdēja pāri ādai. Turklāt kleita derēja kā uzlieta, gluži tāpat kā smalkās kurpes. Plauktā bija nolikta maza, balta, pērlītēm izšūta somiņa, kurā Halija ielika atslēgas, kredītkarti, mazliet skaidras naudas un lūpukrāsu.
   Halija gandrīz baidījās paskatīties spogulī. Saņēmusies viņa ieraudzīja pilnīgi citu sievieti. “Breidenam taisnība. Manī kaut kas ir mainījies.”
   Pie guļamistabas durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un viņa uzreiz nodomāja, ka tas varētu būt Džeimijs.
   Taču uz sliekšņa nostājās Breidens tumšā uzvalkā. Halija jutās ārkārtīgi apmierināta, pamanījusi, kā viņš spēji ievelk elpu. Likās, ka Breidens uz mirkli palicis bez valodas.
   Halija apgriezās riņķī. – Kā es izskatos?
   – Tu… – Breidens spēja vien nenovērsdamies lūkoties uz Haliju. – Satriecoši! – viņš beidzot izdvesa. – Vai tu patiešām esi tā pati mazā meitene ar kaulainiem ceļgaliem, kura dzīvoja ielas otrā pusē?
   – Tā pati. – Ak, cik lieliska bija sajūta, kad uz viņu šādi skatījās vīrietis! Tādu varas apziņu Halija vēl nekad nebija izjutusi. Parasti vīrieši bija sacījuši: – Halij, vai tavam tētim ir āmurs? Es vēlētos to aizņemties.
   Tobrīd Breidens skatījās uz Haliju tā, kā vīrieši parasti raudzījās uz Šelliju. – Vai varu jums kaut ko piedāvāt? – viņi mēdza vaicāt. – Vai es varu kaut ko izdarīt jūsu labā?
   – Vai iesim? – Halija vaicāja tik liekuļoti kautrīgā tonī, kādu vien spēja panākt.
   – Es būšu lepns, ka varu tevi pavadīt, – Breidens teica un pastiepa viņai pretī roku.
   Ietve pie baznīcas bija cilvēku pilna; visi bija skaisti ģērbušies.
   Piepeši Breidens sastinga, cieši pieturēdams savu pavadoni. – Halij, tas ir Keins Tegerts, un turpat blakus ir viņa brālis Maikls. Un tas vīrietis pa kreisi ir Edams Montgomerijs vecākais.
   – Patiešām? Es esmu gatava saderēt, ka viņš ir Edama tētis. Man jāstādās priekšā. – Viņa vēlējās steigties pie Džeimija radiniekiem, taču Breidens nekustējās.
   – Paklau, Halij, man liekas, ka tu īsti neapzinies, kas ir šie cilvēki. Viņiem pieder tādi īpašumi… Milzīgi īpašumi. Mēs jau gadiem ilgi esam nopūlējušies, lai panāktu, ka Montgomeriji – Tegerti kļūst par mūsu firmas klientiem. Jau tikai viens procents no viņu biznesa mums būtu varens ieguvums. Ja es viņus aizvestu uz mūsu firmu, tad varētu pats diktēt noteikumus.
   Halija saprata, par ko Breidens runā. – Es priecātos, ja šajā dienā tu nemēģinātu noņemties ar darba lietām. Viņi ir jauki cilvēki, nevis klienti, kurus jānomedī. – Halija paraudzījās uz Breidenu, un viņai likās, ka drauga skatiens kļuvis stiklains. – Tur ir tēvocis Kits. Man ar viņu jāparunā. Kāpēc gan tu nevarētu… – Kits tobrīd devās projām. – Tiksimies iekšā, – Halija sacīja Breidenam un aizsteidzās uz baznīcu.
   – Manu dārgo Halij, tu izskaties gluži jauki, – Kits uzslavēja.
   – Paldies! Man ir kāds lūgums.
   – Vari lūgt man jebko. – Abi devās augšup pa kāpnēm.
   – Vai tu, lūdzu, varētu sameklēt Reinu un piekodināt, lai pasākuma laikā paliek kopā ar Džeimiju? Viņš šodien ir nelāgā omā, un es baidos, ka troksnis varētu radīt zināmas problēmas.
   – Un mūsu spēcīgais, jaunais Reins varētu Džeimiju aizgādāt projām, pirms viņš ir sevi apkaunojis?
   – Jā, – Halija sacīja, juzdamās pateicīga par šādu sapratni. – Tu esi ļoti laipna, jo īpaši tālab, ka Džeimija nelāgā oma ir cieši saistīta ar to ļoti pamanāmo gredzenu tev pirkstā, kā nojaušu.
   Halija pacēla roku augšup. – Tas ir briesmīgs, vai ne? Tas nav mans, bet es nekādi nespēju to dabūt nost no pirksta.
   – Tomēr pirmais ir jautājums par to, kā tas vispār varēja nokļūt tev pirkstā.
   – Es pieņēmu precību piedāvājumu, tikai tas nebija īsts. – Viņa norādīja uz Breidenu, kurš tobrīd kaismīgi sarunājās ar Džeimija tēvu, kas izskatījās sapīcis. – Ak, nē… Man jāizglābj Breidens, iekams Tegerts ir viņu saminis.
   Kits iesmējās. – Pieņemu, ka tas ir tavs līgavainis. Bet man patiešām gribētos uzzināt, kāpēc tu Reinam visu nevarētu pateikt pati. Vai jums abiem kaut kas atgadījies?
   Halijas smaids izplēnēja. – Teiksim tā… Daži uzskata, ka es pārāk esmu sadraudzējusies ar Reinu.
   – Un tas, protams, bija Tods. Tev ir zināmas problēmas, vai ne?
   – Jā, – Halija piekrita.
   Kits ielika Halijas roku sev elkonī. – Kāpēc gan tu nevarētu sēdēt man blakus? Es esmu pārliecināts, ka par jauno Džeimsu kāds noteikti parūpēsies, bet es pieraudzīšu, lai tavu līgavaini neviens nepaķer aiz apkakles un neizmet ārā no baznīcas.
   – Paldies! – Halija no visas sirds pateicās.
   Kad viņi bija iegājuši skaistajā, senatnīgajā baznīcā, Kits uz brīdi pagāja malā, lai parunātos ar kādu vecāku kungu, ko Halija vēl līdz šim nebija redzējusi. – Par visu ir padomāts, – Kits sacīja, kad bija atgriezies pie Halijas. – Un tagad baudīsim Džilijas skaistās kāzas.
   Kits aizveda Haliju uz solu trešajā rindā. Viņš apsēdās pie ejas, bet Halija viņam blakus. Baznīca bija bagātīgi izrotāta ar rozēm maigos krēmkrāsas, sārtos, dzeltenos toņos. Priekšpusē bija izvietotas augstas vāzes, un arī tajās bija rozes. Baznīcā valdīja debešķīga smarža.
   Breidens ieslīdēja vietā blakus Halijai. – Es iepazinos ar visiem trim, – viņš čukstus sacīja un izlikās, ka lasa kāzu ceremonijas norises programmu. – Es nedomāju, ka viņi grasītos iesaistīties biznesa darījumos ar mūsu firmu. Vismaz pagaidām ne. Tomēr es esmu nodibinājis sakarus. – Viņš pagriezās un paraudzījās uz Haliju. – Man nebija ne jausmas, ka tu pazīsti šādus cilvēkus.
   Tāda Breidena izturēšanās Haliju sadusmoja, un viņai nebija viegli apspiest šīs emocijas.
   Ieradās arī citi viesi, un Halija apsveicinājās ar visiem, kas viņai jau bija pazīstami. Leinija un Peidža izteica slavinošas piezīmes par to, cik lieliski Halijai piestāv kleita. Edams palūdza, lai Halija noteikti pietaupa kādu deju arī viņam. Īans sacīja, ka vēlas Haliju iepazīstināt ar saviem vecākiem. Reins paraudzījās uz Haliju, īsi pamāja ar galvu, likdams saprast, ka ir saņēmis viņas sūtīto ziņu, taču neko nesacīja.
   Divas reizes Halija pagriezās apkārt, lai pārliecinātos, vai ir ieradies arī Džeimijs, taču viņa nebija. Kits papliķēja pa viņas roku. – Džeimijs paliks nomaļus, līdz visi būs ieņēmuši savas vietas. Par viņu parūpēsies, tāpēc vari būt pilnīgi mierīga.
   Halija kustināja gredzenu pirkstā un atkal mēģināja to noņemt, taču gredzens joprojām palika savā vietā. Breidens, kas sēdēja Halijai blakus, nemitīgi grozījās un pētīja, kādi ļaudis ir sanākuši.
   – Vai drīkstu? – Kits vaicāja un pacēla Halijas kreiso roku. Viņš paskatījās uz pirkstu, to mazliet pamasēja un vienu reizi pavilka gredzenu uz augšu, taču tas nekustējās.
   – Ja es ticētu kam tādam, tad sacītu, ka tas ir noburts.
   – Es pilnīgi piekrītu, – Halija piebalsoja, – tikai es nesaprotu iemeslu. Vai man būtu jāprecas ar Breidenu? – Viņa palūkojās uz draugu. Breidens sēdēja, pa pusei pagriezies, un vēroja, kā savas vietas ieņem Keins un Keila.
   Kits paliecās tuvāk Halijai. – Ģimenē baumo, ka tu šajā jaunajā cilvēkā esi iemīlējusies jau kopš bērnu dienām.
   – Un es esmu gatava saderēt, ka šo tenku avots ir Tods. Es labprāt vēlētos… – viņa sacīja caur sakostiem zobiem, taču tā arī nepabeidza teikumu.
   – Vai tu gribētu, lai iemācu tev kādus boksa paņēmienus? – Kits paķircināja Haliju.
   – Jā, gan, – Halija atbildēja. – Es vēlētos būt pietiekami stipra un spēt… Ak, lai nu paliek. Un tu? Vai kaut ko papētīji?
   Viņš no žaketes kabatas izņēma kartīti, ko viņi bija atraduši aiz bufetes. To pašu, uz kuras skaistiem senlaicīgiem bija rakstīts: “Atrodi viņus.” – Ir tikai viens vienīgs jautājums… Kurš man būtu jāatrod? – Kits noteica.
   Kad atskanēja pirmie mūzikas akordi, Kits ielika atpakaļ kabatā kartīti, bet Halija izslējās taisnāk.
   Breidens pagriezās, lai redzētu, kas notiek priekšpusē. – Kas ir tas večuks tev blakus? – viņš čukstus vaicāja Halijai.
   – Cilvēks, kuru Īans Flemings izmantoja kā prototipu Džeimsa Bonda tēlam. Viņš spēj nogalināt ar vienu vienīgu sitienu, tāpēc uzvedies pieklājīgi.
   Izskatījās, ka Halijas vārdi ir Breidenu satriekuši. – Kas tu īsti esi? – viņš vaicāja Halijai un skatījās uz viņu tik pārsteigts, it kā nekad iepriekš vēl nebūtu viņu redzējis.
   – Laikam jau tagad sāk izpausties mans īstais “es”, – Halija teica un tad pievērsa uzmanību altāra priekšai, kur kāda sieviete sāka dziedāt.
   Kad viņa beidza priekšnesumu, bet koris vēl savējo nebija uzsācis, iestājās neliela pauze, un tajā brīdī kāds gara auguma vīrietis brūniem matiem un zilām acīm pienāca pie sola, kur sēdēja Halija. – Vai jūs esat Halija? – viņš klusi vaicāja. – Es vēlējos stādīties priekšā. Es esmu…
   – Līlends, – Halija pabeidza teikumu viņa vietā. – Tu izskaties līdzīgs manam tēvam. Lūdzu, apsēdies man blakus! – Halija ar rokas mājienu norādīja, lai Breidens pavirzās uz priekšu, taču viņš sāka iebilst. – Līlends ir mans radinieks, – viņa paskaidroja, un Breidens ļoti negribīgi, tomēr pavirzījās uz priekšu, atbrīvodams vietu svešiniekam, uz kuru nenovērsdamās raudzījās Halija.
   – Un tu izskaties kā mana tēva māsa, – Līlends teica. Pamanījis gredzenu Halijas pirkstā, viņš pavaicāja. – Vai esi saderināta?
   – Oho! Vēl kāds ģimenes loceklis? Nē, es neesmu saderināta, – Halija pavēstīja.
   – Viņa ir gan saderināta, – piepeši iebilda viņam otrā pusē sēdošais Breidens.
   Pāri Halijas galvai Līlends paraudzījās uz Kitu.
   – Mūsu Halija ir ļoti populāra jauna dāma, – Kits noteica.
   Atkal ieskanējās mūzika, un visas sarunas noklusa.
   Jau pēc dažām minūtēm līgavainis un Džērids nostājās centrā. Džērids pārlaida skatienu sanākušajiem un uzsmaidīja Halijai.
   Breidens paliecās uz sāniem un garām Līlendam vaicāja Halijai: – Vai tu pazīsti arī to slaveno arhitektu? Un kuru vēl? Vai pašu prezidentu?
   – Kušš! – Halija viņu klusināja un apsēdās taisnāk.
   Līlends jautājoši pavērās uz māsīcu, bet Halija tikai paraustīja plecus. Kita acīs dzirkstīja uzjautrinājums.
   Kad spēlēja mūzika, liecinot par līgavas ierašanos, visi piecēlās kājās. Džilijas kleita bija ārkārtīgi vienkārša, ar augstu apkakli un garām piedurknēm. Tērps bija izšūts ar bezgalīgām sudrabainu vizulīšu rindām. Kad līgava gāja garām, ļaudis noelsās, ieraudzījuši tērpa aizmuguri – tikai plāns, izcili smalks tīklaudums pārklāja dziļo izgriezumu, kas stiepās pat mazliet zemāk par vidukļa līniju, atklājot skatienam Džilijas skaisti iesauļoto ādu.
   – Tas tik ir tērps! – Halija noteica.
   Kits pasmaidīja. – Mūsu Džilijā allaž ir bijusi uguntiņa.
   – Kad es… – Halija ierunājās un aprāvās, jo bija iedomājusies, ka Breidens noteikti atkal iestarpinās kādu nelūgtu komentāru, ja viņa pieminēs savas kādreiz iespējamās precības. “Kas īsti ar mani notiek?” Halija nesaprata. “Dzīvē ir realizējies itin viss, par ko es kādreiz biju sapņojusi, bet spēju izjust vienīgi drūmu nomāktību.”
   Viņa gluži nevilšus atkal paraudzījās uz izejas pusi. Pēdējā solu rindā sēdēja Reins, bet viņam blakus bija Džeimijs. Viņš drūmi skatījās uz Haliju, bet viņa Džeimijam uzsmaidīja, jo nopriecājās, ka viņš atrodas drošībā. Piepeši skaidri apjaušamā nepiepildītības sajūta bija pazudusi.
   Viņa no jauna pagriezās pret altāri un paskatījās uz Līlendu. Viņš Halijai uzsmaidīja, un tas likās patīkami. Viņš bija Halijas ģimenes piederīgais. Visapkārt bija sanākuši Džeimija radinieki, bet Līlends Hārtlijs bija rados ar Haliju.
   Likās, ka Līlends saprot, kas norisinās Halijas prātā. Viņš no žaketes iekškabatas izņēma kartīti. Tā bija sena fotogrāfija, iespējams, ka uzņemta ap tūkstoš deviņi simto gadu. Uz tās bija redzama gara auguma sieviete, kurai mugurā bija kostīms ar augstu mežģīņotu apkakli. Šis tērps izskatījās tāds, kādu varētu valkāt Elizabete Pirmā. Un attēla apakšā bija uzdrukāts: “Emelīna Velsa.”
   – Tava vecvecmāmiņa, – Līlends čukstus paskaidroja.
   Ja tieši tobrīd mācītājs nebūtu sācis runāt, Halija apbērtu Līlendu ar neskaitāmiem jautājumiem. Nu viņa vien cieši turēja fotoattēlu. Halija neko nebija zinājusi par sava tēva ģimeni, viņai bija pazīstami tikai vecvecāki no mātes puses. Piepešā atklāsme, ka arī viņa iederas šajā pasaulē, bija dziļi aizkustinoša.
   – Viņa ir gandrīz tikpat piemīlīga kā tu, – Kits čukstus sacīja, un Halija pasmaidīja un pēc tam pilnībā pievērsa uzmanību skaistajai kāzu ceremonijai.
   – Kā tev klājas? – Reins vaicāja, apsēdies blakus Džeimijam, kura krēsls bija pievilkts cieši telts sienai. Pēc ceremonijas viesi tika nogādāti uz Kingsliju īpašumu, kur Džilijas jaunā vīra meita bija izveidojusi skaistu kapelu. Džilija bija vēlējusies laulāties tajā, taču tur neietilptu pat ne puse viņas apjomīgās ģimenes. Viņa piekrita laulāties baznīcā, bet uzstāja, ka pašas svinības jārīko pie šās skaistās kapelas.
   – Lieliski, – Džeimijs attrauca, pastiepdams savainoto kāju uz priekšu un kruķus turēdams gatavībā, it kā būtu nolēmis kuru katru brīdi steigties projām. – Sievietei, kuru es mīlu, pirkstā ir cita vīrieša dots gredzens, un viņa dejo ar visiem vīriešiem, kuri šeit sastopami.
   – Interesanti gan tu viņu raksturoji, – Reins sacīja. – Vai esi viņai pateicis, kā tu jūties?
   – Halija ir ļoti jauka. Viņa droši vien apprecētos ar mani žēluma un līdzjūtības pēc.
   – Es nudien nedomāju, ka tev ir taisnība, – Reins iebilda. – Halijai ir pašai sava galva uz pleciem, un viņa nedara to, ko nevēlas. Viņa nedejoja ar mani.
   Džeimijs pavīpsnāja. – Izskatās, ka viņai patīk kaulainie.
   Visi Montgomeriji dancina viņu uz nebēdu.
   – Un Tegerti tāpat, – Reins piemetināja. – Viņa izvairās tikai no manis. Es biju iedomājies, ka mēs esam sadraudzējušies, taču šodien viņa uz mani pat neskatās. Es vēlējos viņai pateikt, ka mūsu noslēpums ir kļuvis zināms, taču viņa visu laiku izvairās un pazūd, pirms es esmu paguvis kaut ko sacīt.
   – Kāds noslēpums?
   – Krustmāte Džilija ir gaidībās. Visas sievietes to zina, bet vīrieši tika turēti neziņas tumsā.
   – Es zināju, – Džeimijs attrauca.
   – Labi. Jā… Bet tas neskaitās.
   – Tods sacīja, ka jums esot kāds noslēpums, bet jūs neesot to atklājuši viņam.
   – Tu taču pazīsti Todu. Ja viņš būtu uzzinājis, tad uzreiz dotos pie krustmātes Džilijas un apvaicātos, vai viņa kārtīgi lieto grūtniecēm paredzētos vitamīnus. Džilija vēlējās, lai Kens to uzzina pirmais. Vai esi iepazinies ar Halijas brālēnu?
   – Viņa to puisi ir paņēmusi līdzi. Liekas diezgan pieņemams, turklāt Halija ir laimīga, tātad tas ir labi.
   – Un tas otrs? Tas bērnības sirdsdraugs?
   Džeimijs dusmās kvēlojošo seju pagrieza pret savu brālēnu. – Viņš nemaz tāds nav! Viņš vienkārši…
   – Jā? – Reins vaicāja. – Tas gredzens Halijai pirkstā izskatās gluži īsts. Vai tu zināji, ka viņai ar to puisi viss ir tik nopietni?
   – Nē! – Džeimijs izsaucās tik skaļi, ka vairāki cilvēki raižpilni paraudzījās uz viņu. – Man jāpazūd no šejienes pēc iespējas ātrāk, kamēr visi nav sākuši sačukstēties, lai tikai netraumētu ievainoto kareivi. – Džeimijs piecēlās kājās, balstīdamies uz kruķiem.
   – Es tevi aizvedīšu, – Reins piedāvājās.
   – Es pats varu sēsties pie stūres! Par sevi es pilnībā esmu spējīgs parūpēties pats!
   – Kamēr tu esi tik pārskaities kā pašlaik, tu nekādā ziņā nedrīksti vadīt mašīnu. – Izskatījās, ka Džeimijs atkal grasās iebilst, bet Reins sacīja: – Man nudien nepatiktu tevi piekaut un nest pāri plecam.
   – Pamēģini vien! – Džeimijs to pateica ar tik milzīgu izaicinājumu, ka Reins iesmējās.
   Trīs bērni aizskrēja viņiem garām, un viens no tiem gandrīz nogāza Džeimija kruķus. Reins vienam no viņiem izķēra no rokām konfekšu turzu, bet mazais aizaulēkšoja tālāk.
   – Apēd kādu konfekti, – Reins teica un sniedza Džeimijam turzu. – Varbūt tas saldinās tavu skābo omu un mazinās dusmas.
   Džeimijs apzinājās, ka izturējies smieklīgi, pastiepa roku, no turzas paņēma sauju lavandas M&M konfekšu, uz kurām bija miniatūri līgavas un līgavaiņa attēli, un iebēra tās sev mutē. – Labi, tu varēsi sēsties pie stūres.
   – Prātīga izvēle, – Reins noteica, un jau pēc dažām minūtēm viņi bija Halijas mājā.
   Klusums uz Džeimiju iedarbojās brīnišķīgi dziedinoši, viņš apsēdās pie virtuves galda, un Reins sāka ledusskapī meklēt sastāvdaļas sviestmaižu pagatavošanai. Viņš uz galda izkārtoja konservu kārbas un produktu iepakojumus, kā arī nazi un dažus šķīvjus, un nolika to visu Džeimijam priekšā, lai viņš varētu sēdēt un gatavot sviestmaizes.
   – Var jau būt, ka pārāk daudz laika es esmu pavadījis Keilas sabiedrībā, taču viss šis notikums ar Haliju ir zināmas mistikas devas apdvests, – Reins sacīja. – Kas gan pamudināja viņu vienā dienā tik ļoti mainīt attieksmi pret mani?
   – Es nezinu. Noslēpumu atklāšanu es atstāju mammas un Toda ziņā, – Džeimijs atbildēja.
   – Jā, starp citu, kur tad ir tavs brālis?
   – Viņš tika izsaukts uz darbu, saistībā ar vienu no viņa izmeklētajām lietām. Aizlidoja no paša rīta.
   Reins klāja uz šķīvjiem salātu lapas. – Tad jau man pašam tas viss būs jāatšķetina. Varbūt Halijai apnika mūsu ģimene, un viņa gluži vienkārši vēlējās tikt no viņiem projām. Vai atceries Edama pēdējo meiteni? Viņa teica, ka atrašanās kopā ar mūsu ģimeni līdzinoties dzīvošanai sportistu komandā. Viņa vispār nevēlējās, lai viņai būtu kaut kas kopīgs ar mums. Varbūt Halija šo atsvešināšanos sāka ar mani?
   Džeimijs lika marinētus dārzeņus uz tītara gaļas šķēlēm. – Tods domā, ka Halijai mūsu ģimene patīk daudz vairāk nekā es. Viņš uzskata, ka Halija tik izmisīgi vēlas ģimeni, ka būtu gatava apprecēties ar jebkuru no mums.
   – Un ko vēl Tods domā? – Reins vaicāja, izskatīdamies ieinteresēts.
   – Viņš raizējas, ka man viņa patīk, bet viņai es nepatīku… viņa manī saskata vien pacientu.
   – Es savukārt domāju, ka tavs brālis melš galīgas muļķības, – Reins sacīja, griezdams šķēlēs tomātu. – To visu stāstīdams par Haliju, vai viņš piebilda arī kaut ko par mani?
   – Jā. Viņš teica, ka Greidona kāzu skatīšanās laikā jūs abi intensīvi flirtējāt un viņam gribējies uzliet tev ūdens spaini, un jums abiem ir kāds kopīgs noslēpums. Tagad es spriežu, ka tas bija saistīts ar krustmāti Džiliju.
   – Un man tagad kļuva skaidrs, kālab Halija negrib dejot ar mani.
   Džeimijs paraudzījās uz Reinu. – Tas nozīmētu, ka viņa zina, ko sacīja Tods. Tu taču nedomā, ka viņai to būs izstāstījušas “Tējas dāmas”, ko?
   – Spoki viņai izstāstījuši? – Reins noteica. – Tu šeit esi pavadījis pārāk daudz laika. Es domāju, ka Halija nejauši dzirdēja tava stulbā brālīša idiotiskos izteikumus. Kur jūs bijāt šās sarunas laikā?
   Piepeši Džeimijs iepleta acis. – Drēbes! – viņš nočukstēja, tad paķēra kruķus un devās uz pieliekamo. Izgājis tam cauri, viņš tējas istabā ieraudzīja, ka Halijas gādātais apģērbs joprojām atrodas kaudzītēs uz dīvāna.
   Reins kaut ko turēja rokā un rādīja Džeimijam. – Es to atradu uz grīdas pie virtuves durvīm. – Tas bija Halijas atslēgu saišķis. Uz riņķīša bija piekariņš ar uzrakstu: “Tūkstoš septiņi simti septiņdesmit seši. Bostona.”
   Džeimijs atkrita uz dīvāna. – Viņa patiešām dzirdēja to sarunu. Viņa noteikti dzirdēja katru Toda sacīto vārdu.
   Tikmēr Reins pacēla džemperu kaudzīti, nolika to tālāk un apsēdās Džeimijam blakus. – Tas ir slikti. Kādam ir jāiet pie Halijas un jāizstāsta patiesība. Un personīgi es uzskatu, ka Todam vajadzētu Halijai atvainoties. Un es grasos viņai pateikt… Kur tu tagad ej? – Džeimijs neatbildēja, un Reins sekoja viņam virtuvē. – Domāju, ka es esmu kaut ko palaidis garām. Pirmīt tu biji tik nikns kā gargujas pie māju notekām, taču nu jau smaidi kā saulīte. Kas noticis?
   – Es domāju, ka Halija no manis izvairās, jo… – Viņš ievilka elpu un tad palūkojās uz brālēnu, kurš viņa acīs ieraudzīja atvieglojumu. – Jo vēlējās man pateikt, ka negrasās saistīties ar vīrieti, kurš ir tik smagi savainots kā es.
   Ka viņa negrib saistīties ar vīrieti, kurš brīžiem pat neattop, kur atrodas. Taču izrādījās, ka tas nebija īstais iemesls.
   – Un kāds tas ir? – Reins vaicāja.
   – Viņa gluži vienkārši ir sadusmojusies uz mani. Tās ir sen zināmās, vecmodīgās dusmas. Viņa dzirdēja, ka mans brālis pasaka visādas nelāgas lietas par viņu, un gatavs! Viņa ir pārskaitusies uz mani. – Džeimijs brīnīdamies pašūpoja galvu. – Tas ir gluži normāli. Un es spēju tikt galā ar to, kas ir normāls.
   – Jā? – Reins pārvaicāja. – Kā tu grasies to darīt?
   – Ja tu vēl atceries, es kādreiz biju spēlmanis. Es grasos viņai pateikt, ko jūtu pret viņu.
   Reins paņēma savu sviestmaizi un nokoda kumosu no tās. – Es tikai ceru, ka tas milzu gredzens, kas ir viņai pirkstā, tev neradīs vēl kādas papildu rētas.
   Džeimijs iedzēra kokakolu no skārdenes. – Vārds vietā. Varbūt vispirms man šis tas jānoskaidro ar Breidenu Alkatīgo. No rīta tētis uz puisi bija tik nikns, ka tikai Halijas dēļ neizmeta viņu no baznīcas. – Džeimijs piegāja pie durvīm. – Mani ir pārņēmusi nepārvarama vēlēšanās nogaršot kāzu torti. Kā būtu, ja tagad mēs atgrieztos un pateiktu krustmātei Džilijai, ka vēlam viņai visu laimi, kāda vien iespējama uz pasaules?
   Reins piecēlās kājās, vienā rokā viņam bija sviestmaize, bet otrā skārdene ar dzērienu. – Tikai tādā gadījumā, ja pie stūres sēdīsies tu.
   – To es nevaru… – Džeimijs nepateica līdz galam. – Protams, kāpēc gan ne?
   Smaidīdams Reins sekoja brālēnam ārā pa durvīm.

Divdesmitā nodaļa

   Halija stāvēja netālu no durvju ailas un vēroja dejotājus. Breidens bija aizrāvies vecmodīgās diskodeju kustībās blakus Leinijai un Peidžai. Likās, ka viņš nonācis debesīs. Ik pa brīdim viņš ar skatienu sameklēja Haliju un parādīja paceltus īkšķus.
   “Labi, Breidens jauki pavada laiku,” Halija priecājās. Kopš Breidena ierašanās Nantaketā Halija jau divas reizes bija runājusi ar viņa māti un zināja, ka vecā kundze raizējas par dēlu.
   – Es gribētu izdarīt kaut ko briesmīgu visām tām meitenēm! – Breidena māte bija sacījusi. – Kā gan viņas spēj būt tik nežēlīgas pret manu dēlu? Un, protams, nepalīdz arī tas, ka viņš vienmēr izraugās tieši tās šausmīgākās. Ak, Halij, kāpēc gan Breidens nav spējis pamanīt to, kas viņa acu priekšā bijusi jau visus šos gadus?
   Protams, ka Breidena māte runāja par Haliju. Kāpēc gan Breidens nebija tik saprātīgs, lai ieraudzītu, ka ielas pretējā pusē dzīvo meitene, kura nemūžam nesagādātu viņam nekādas problēmas? Halija nekad nebūtu neuzticīga. Viņa dzemdētu divus vai trīs bērnus un būtu īsts mātišķības paraugs. Kad bērni paaugtos, viņa atgrieztos savā ļoti cienījamajā darbā un… jā, būtu ideāla.
   “Nevainojami garlaicīgi,” Halija nodomāja un pamāja Breidenam. Viņa Breidenu nekad nebija redzējusi nomāktu. Vidusskolā viņš bija izlaiduma klases vecākais un ieguva popularitāti arī juridiskajā skolā. Neviens, kurš Breidenu labi pazina, nebrīnījās, ka viņš jau tik agrā vecumā ir nākamais kandidāts uz partnera vietu prestižā juridiskajā firmā.
   Kā jau Breidens pats bija sacījis – problēmas viņam sagādāja tikai sievietes, un Halijas pusmāsa laikam jau bija pēdējais piliens šajā rūgtajā kausā. Viņa būs pret Breidenu izturējusies tik ļauni, ka viņu pārmācis milzīgs bezcerīgums un viņš pievērsies jau kopš bērnības pazīstamai meitenei. Par šo pēdējo Breidena pārdzīvoto triecienu Halija jutās atbildīga. Tieši viņas dēļ Breidens sasaistījās ar Šelliju. Nolādēts! Kāpēc Šellija kaut tikai vienu dienu savā dzīvē nespēj izturēties pienācīgi?
   Sajutusi pazīstamo rokas pieskārienu, kas apskāva viņas plecus, Halija atspieda galvu pret Džeimiju un aizmirsa visu pārējo uz pasaules. Viņš noskūpstīja Halijas kaklu.
   Jau nākamajā sekundē viņa atlēca atpakaļ un dusmīgi paskatījās uz Džeimiju. – Ko, pēc tavām domām, tu tagad dari?
   – Sasveicinos, – viņš atbildēja, nevainīgi smaidīdams. – Vai jau nogaršoji kūku?
   – Nē, tavi radinieki augu dienu ir noturējuši mani uz kājām. – Viņa izskatījās sadrūmusi.
   – Un šīs izskatās tik ērtas kurpes!
   Halija vēlējās dusmoties uz Džeimiju, taču tas bija pāri viņas spēkiem. – Man sāp pat kāju pirkstu nagi.
   Džeimijs pacēla augšup atslēgu komplektu. – Kā būtu, ja es mūs abus aizvestu uz mājām un pamasētu tev pēdas?
   – Tā būtu īsta ekstāze, – Halija atbildēja. – Pat labāk par seksu.
   – To tu saki tikai tāpēc, ka pagaidām vēl neesi bijusi gultā kopā ar mani.
   Lai gan Džeimija skatiens uz mirkli lika aizrauties Halijas elpai, viņa sacīja: – Nav nekāda “pagaidām”, un es nevaru doties projām kopā ar tevi. Es šeit esmu ar Breidenu.
   – Viņš gan pēc cietēja nemaz neizskatās. – Džeimijs paskatījās uz deju laukumu un satvēra garāmejošā Edama roku. – Parūpējies, lai tam draugam netrūktu darāmā. Es vedīšu Haliju uz mājām. Piespēlē viņam lērumu māsīcu un iespējami bieži piemini vārdu “mantiniece”.
   – Tiks darīts, – Edams atteica, tad pieliecās un noskūpstīja Halijas vaigu. – Tiksimies rīt.
   Džeimijs pakāpās malā, lai Halija varētu paiet viņam garām.
   Halija pūlējās pievērst Breidena uzmanību, vēlēdamās brīdināt, ka tagad dodas projām. “Nē, man vajadzētu palikt tepat, kopā ar Breidenu. Džeimijs ar savu “mantinieces” pieminēšanu bija sitis zem jostasvietas, taču diemžēl tā ir patiesība. Tikai pirms dažām minūtēm Breidens šo vārdu bija sacījis saistībā ar Peidžu.”
   Kad Breidens ievēroja Haliju, viņa norādīja, ka virzās uz durvīm, bet viņš nosūtīja gaisa skūpstu. Izskatījās, ka viņam nekas nav iebilstams pret to, ka draudzene dodas projām. Halija pamāja ar roku Līlendam, un viņš pasmaidīja.
   Džeimijs pieturēja lielās telts durvis, lai Halijai būtu ērtāk iziet ārā. – Breidens nemaz neizskatījās īpaši satraucies par to, ka tu dodies projām kopā ar citu vīrieti, vai ne?
   – Nedomāju, ka viņš tevi uzskata par konkurentu.
   – Tādā gadījumā viņš ir muļķis.
   Gar daudzajām automašīnu rindām Halija sekoja Džeimijam uz lielu, melnu Range Rover. Viņš atvēra Halijai durvis un tad pakāpās malā. Automašīnas slieksnis atradās gana augstu, Halijas kleita bija krietni īsa un kurpju papēži visai iespaidīgi.
   – Nedomāju, ka tas man būs pa spēkam, – viņa noteica. – Vai tu varētu man palīdzēt?
   – Nē, – Džeimijs sacīja. – Es vēlos tikai noskatīties.
   – Kas tev šovakar uznācis?
   – Vai tad vīrietis nevar būt vīrietis?
   Halija nesaprata, ko viņš ar to vēlējies pateikt, un pagriezās, pūlēdamās izdomāt, kā veiksmīgāk ierāpties lielajā automobilī, turklāt tā, lai kleita neuzrautos līdz pat viduklim.
   Galu galā Džeimijam kļuva Halijas žēl. Viņš atbalstīja kruķus pret automašīnu, aplika rokas Halijas viduklim un iecēla viņu sēdeklī. – Vai tā ir labāk?
   – Jā, – viņa novilka. Tikmēr Džeimijs ietrausās vadītāja vietā. Uz priekšējā paneļa atradās balta kārba no konditorejas. – Kas tas?
   – Kāzu torte. Mēs taču dosimies uz mājām, un es iedomājos, ka mēs varētu atvērt kādu šampanieša pudeli un mazliet nosvinēt. Vai tad neizklausās labi?
   Halija neatbildēja, un Džeimijs pagriezās pret viņu. Bija vēla pievakare, saules stari apmirdzēja koku zarus un zeltīdami spiedās starp tiem. Nantaketā, kā allaž, laikapstākļi bija dievišķīgi. Džeimijs apzinājās, ka viņu attiecībās vēl nekas nav noskaidrojies. – Vai tu dzirdēji, ko teica mans brālis? – viņš vaicāja, un jautrais tonis bija pilnībā pagaisis.
   Vispirms Halija instinktīvi vēlējās visu noliegt, tomēr izvēlējās nemelot. – Jā.
   – Un tu tālab dusmojies? – Halija paraustīja plecus, un Džeimijs paliecās un satvēra viņas roku. – Pirmkārt, to visu pateica mans brālis, nevis es. Otrkārt, viņa darbs ir neticēt nevienam. Un, treškārt, viņš mani pārmēru cenšas sargāt. Viņš raizējas, ka es kuru katru mirkli varētu nomirt.
   Viņš labprāt mani kaut kur ieslēgtu, projām no visiem un visa, lai tikai būtu pārliecināts, ka es atrodos drošībā.
   – Viss, ko viņš sacīja, ir taisnība, – Halija klusi noteica.
   – Par Reinu?
   – Nē! Man Reins patīk, taču ne jau tādā nozīmē, – Halija atbildēja un tad atskārta, ka Džeimijs viņu ķircina.
   – Es priecājos, jo Reins raudāja vienā laidā. – Džeimijs iedarbināja dzinēju un sāka virzīties atpakaļgaitā.
   – Vai tā bija? Un tu ļāvi viņam izraudāties uz tava pleca?
   – Vai tu esi prātu zaudējusi? Ja viņš man uzgāztos virsū, es taču būtu pagalam, sadruptu sīkos gabalos. Nāktos mani atkal nogādāt uz hospitāli, lai mani no jauna saliek kopā.
   Halija pūlējās nesmieties. – Tad jau laikam būtu jāļauj, lai viņš izraudas uz manis.
   – Lai viņš saspiež mūs abus vienlaikus? – izklausījās, ka Džeimijs ir samulsis.
   – Ak! – Halija vairs nespēja valdīt smieklus. – Man tevis tik ļoti pietrūka! – Viņa piepeši aprāvās. – Es gribēju teikt…
   – Viss kārtībā, – Džeimijs sacīja. – Arī man tevis pietrūka. Manuprāt, laimīgākie manas dzīves brīži bija tieši tie, kurus mēs divatā ar tevi pavadījām mūsu mājā. Tas ir kaut kas tāds, par ko cīnās kareivji.
   Viņi brauca garām ļoti skaistām ēkām. Nantaketa bija tik brīnišķīga, it kā to būtu radījušas kādas debesu būtnes. Varbūt tas bija apkārt valdošās atmosfēras iespaidā, taču Halija piepeši nomierinājās. – Breidens teica, ka es esmu mainījusies, un laikam jau tā patiešām ir.
   Džeimijs vadīja lielo transportlīdzekli pa šauro Kingsliju šķērsielu. – Mainījusies? Kā?
   Halija nogaidīja, kamēr Džeimijs novieto automašīnu, izkāpj no tās un pieiet pie pasažieru puses. Viņš pastiepa rokas un izcēla Haliju ārā.
   Kādu mirkli viņi lūkojās viens uz otru, sejas atradās tik cieši klāt, ka šķita tikai pašsaprotami, ka tūdaļ jāseko skūpstam… Džeimijs pielieca galvu vēl tuvāk, bet Halija pagriezās, lai paņemtu kārbu ar tortes gabaliņiem.
   Izskatījās, ka Džeimijs īpaši neiebilst. Viņš mierīgi sekoja Halijai uz mājas parādes durvju pusi.
   – Aizslēgtas, – Halija sacīja. – Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē. – Halija izstāstīja Džeimijam par to, kā bija atgriezusies no iepirkšanās un nevarējusi atrast atslēgas, bet durvis bijušas ciet. – Domāju, ka man vienkārši bija jāiet uz tējas istabu; tā tas bija nolemts. Manuprāt… – Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Viņas acīmredzot vēlējās, lai es dzirdētu jūsu sarunu.
   – Un tas noveda pie šā gredzena tavā pirkstā? Vai tu joprojām mēģini to dabūt nost, vai arī esi nolēmusi to paturēt?
   Halija paraudzījās uz Džeimiju. Viņš likās ārkārtīgi nopietns.
   – Pašlaik Breidenam dzīvē ir nepieciešama drošības sajūta. Viņam nav vajadzīga kārtējā meitene, kura atkal viņu pamestu un kurai viņš patiesībā vispār ir pilnīgi vienaldzīgs. Viņa pamanīja, ka uz mirkli Džeimija skatienā uzzibsnī niknums, taču tas ātri pazuda. – Izklausās saprātīgi. Vai es drīkstēšu laulību ceremonijā vest tevi pa baznīcas eju?
   Halija piemiedza acis un paskatījās uz Džeimiju. – Ja tu pūlējies būt asprātīgs, tad tev neizdevās. – Viņa pagriezās un devās uz tējas istabas durvju pusi.
   – Es nekad nejokotos par kāzām ar sievieti, kuru mīlu.
   Izdzirdējusi šādus vārdus, Halija palēnināja soli, taču neapstājās. Tieši tāpat kā iepriekšējā reizē viena vērtne bija vaļā. Uz kafijas galdiņa bija salikts kārtējais Īditas lieliskais cienasts. – Paraugies! – Halija sacīja un attaisīja durvis plašāk.
   – Es nezinu, kā ir ar tevi, bet mani moka izsalkums, – Džeimijs noteica. – Reins iztukšoja ledusskapi, un Montgomeriji ir izvēlīgi ēdāji, tātad uz kāzu galdiem nekā vairs nav.
   Halija priecājās, ka Džeimijs atkal atgriezies pie jokošanas un vairs nepieminēja, ka mīl viņu. Tobrīd viņai būtu grūti to izturēt.
   Uz dīvāna joprojām atradās drēbju kaudzītes. Džeimijs paņēma vienu un nolika uz krēsla, apsēdās dīvānā un ar plaukstu papliķēja sev blakus, aicinādams Haliju pievienoties. – Un kāds ir tavs brālēns?
   Halija atviegloti nopūtās, jo saprata, ka Džeimijs pagaidām neuzsāk nopietnu sarunu, un iekārtojās viņam blakus. Tagad Džeimijs izturējās kā todien, kad viss bija tikko sācies, kad nekas vēl nebija sarežģījies, kad nebija ieradušies viņa tuvinieki. Viņš bija… varbūt tāds, kādam jābūt viņas puisim. – Līlends ir lielisks, – Halija teica. – Mēs apmēram uz stundu aizbēgām no visiem pārējiem un pastaigājāmies pa īpašumu. Viņš man pastāstīja par savu darbu un par to, ka viņam apriebies mitināties viesnīcās. Viņš vēlas iekārtoties kaut kur uz palikšanu un… Ai! Man pilnīgi izkrita no prāta! Viņš teica, ka ir apmeties šeit un atstājis savu ceļasomu un kasti, kas domāta man. – Halija grasījās caur pieliekamo ieiet mājā, bet pamanīja, ka pieminētā kaste ir nolikta uz plaukta. Viņa to paņēma, aiznesa uz tējas istabu un nolika zemē pie galdiņa.
   – Pagaršo! – Džeimijs mudināja un pasniedza Halijai mazu sviestmaizīti, pieturēdams, lai viņai būtu vieglāk nokost.
   Viņš pats apēda otru pusi.
   – Izcili gardi. Kas tas bija?
   – Kāda jūras radība. Man par liellopa gaļu ir lielāka saprašana. Un kas ir tajā kastē?
   Viņi mielojās, un Halija pārskatīja kastes saturu. Tur bija vēstules, albums ar vecu laikrakstu izgriezumiem, kuros bija vēstīts par cilvēku, kas tika dēvēts par visu laiku lieliskāko aktieri, un arī vairākas teātra biļetes. Pašā kastes apakšā bija neliels sakaltušu ziedu pušķītis, kas ietīts zīda nēzdodziņā.
   Halija skaļā balsī lasīja, un Džeimijs viņu ik pa laikam cienāja ar kādu gardumu. – Mmmm… Paskaties uz šo! – viņa sacīja, ar pilnu muti baudīdama kāzu torti. – Mis Emelīna Velsa tūkstoš deviņi simti divpadsmitā gada divdesmit otrajā jūlijā salaulājusies ar misteru Drū Hārtliju. Viņi ir mana ģimene.
   Džeimijs paliecās uz priekšu un noskūpstīja Halijas mutes kaktiņu. – Tev šeit ir glazūras kripatiņa, un es sameklēšu salveti.
   – Tev uz ceļgala viena jau ir.
   – Jā, patiešām. Un ko Līlends teica par taviem senčiem?
   – Ak… – Halija īsti nespēja atgūties no Džeimija skūpsta. – Ak, jā. Drū bija jaunākais bērns ģimenē un deviņpadsmit gadu vecumā neprātīgi iemīlējās skaistā, jaunā aktrisē. Viņa tēvs, kurš bija veiksmīgs biznesmenis, lika dēlam izvēlēties. Ģimene vai skaistā, jaukā Emelīna.
   – Un viņš ļoti saprātīgi izvēlējās Emelīnu, – Džeimijs noteica. – Un šī izvēle galu galā noveda pie tā, ka piedzimi tu. Vai esmu tev jau sacījis, cik ļoti man patīk, kā šī kleita izskatās tev mugurā?
   – Nē, neesi gan. Toties visi pārējie gan. Breidens teica, ka es to varot valkāt vienīgi tāpēc, ka esot zaudējusi tik daudz svara. Un es nekādi nespēju saprast, kā man tas ir izdevies, jo mēs taču ēdam kalorijām bagātas maltītes.
   Džeimijs nocēla papīrus no dīvāna un nolika uz grīdas, lai varētu pievirzīties tuvāk Halijai. – Viņš nudien ļoti daudz domā par svaru, vai ne?
   – Ko tu tagad dari?
   – Un ko tavs brālēns ir ieplānojis darīt? – Džeimija plauksta pārslīdēja Halijas kailajai rokai.
   – Es nezinu. Arī viņš ir tikpat vientuļš kā es. Tieši tāpēc viņš pameta visu, lai atbrauktu uz šejieni un iepazītos ar mani. Viņš varētu… – Halija apklusa, jo Džeimijs bija uzlicis roku uz viņas vidukļa un skūpstīja viņas kaklu.
   – Katru sekundi, ko nepavadījām kopā, es ilgojos pēc tevis, – Džeimijs čukstēja. – Es vēlējos, lai visi dodas projām un mēs varam palikt divatā. – Halija atlieca galvu, lai Džeimijam būtu vieglāk piekļūt viņas kaklam. Viņš skūpstīja Haliju un čukstēja: – Man ļoti pietrūka mūsu sarunu, laika, ko mēs pavadījām kopā, mūsu kopīgo maltīšu. Man pietrūka apziņas, ka tu esi gultā pavisam tuvu manējai. Es atcerējos to brīdi, kad pamodos un tu biji manās skavās.
   Džeimijs skūpstīja Halijas zodu un vaigus. Viņš iekļāva Halijas seju delnās un skūpstīja viņas aizvērtos plakstus.
   – Nedomāju, ka mums tā vajadzētu darīt, – Halija iebilda, taču viņas balsī nebija saklausāma pārliecība.
   Joprojām turēdams Halijas seju plaukstās, Džeimijs pagaidīja, līdz viņa atver acis. – Vai tu grasies apprecēties ar vīrieti, kurš tevi uzskata par mierinājuma balvu?
   – Nē, – Halija atteica un sajuta, ka pēc šā vārda izrunāšanas viņu pārņem milzīgs atvieglojums. Viņa nevēlējās sarūgtināt Breidenu vai sagādāt vilšanos viņa jaukajai mātei, taču beidzot bija pienācis laiks patiesībai. – Nē, es nekādā ziņā neplānoju to darīt.
   Tiklīdz Džeimijs grasījās piekļaut lūpas Halijas mutei, skaļš klikšķis lika viņam atvirzīties. Viņš palūkojās uz grīdu, un tur, mirguļodams gaismā, gulēja saderināšanās gredzens. Tas gluži vienkārši bija noslīdējis Halijai no pirksta.
   Džeimijs pacēla gredzenu un jau dzīrās kaut ko sacīt, taču Halija to paņēma un nolika uz galda.
   – Labi, ar to beidzot viss ir kārtībā, – viņa noteica. – Es esmu pietiekami klausījusies par to, cik labs mīlnieks tu esi. Tagad es gribu pārliecināties, vai vārdi atbilst darbiem.
   Džeimijs pasmaidīja, satvēra Halijas roku, paķēra kruķus un tad devās uz kāpnēm. Viņš ļāva, lai Halija iet pirmā.
   Viņi iegāja guļamistabā, un piepeši Halija sajuta uztraukumu. “Ko nu?” viņa nodomāja. “Atkal atspiedīsimies pret sienu? Vai tomēr iesim gultā?”
   Taču Džeimijs uzņēmās iniciatīvu. Viņš apsēdās uz gultas malas, paplēta kājas un pievilka Haliju sev klāt. Viņš pagrieza Haliju tā, lai varētu aizsniegt viņas muguru, un lēnām atvēra skaistās kleitas rāvējslēdzēju. Viņš skūpstīja katru Halijas kailās miesas vietiņu, viņa rokas slīdēja pār viņas vidukli un tālāk pāri gurniem.
   Maigām kustībām viņš noslidināja kleitu pār viņas pleciem, tad vēl mazliet un ļāva, lai tā noslīgst uz grīdas.
   Pēc tam Džeimijs pagrieza Haliju un piekļāva seju viņas kailajam vēderam, skūpstīja to un cieši apskāva Haliju, spiezdams sev klāt.
   Halija pieliecās un iespieda seju Džeimija matos. Viņa bija pieskārusies Džeimija augumam masāžas seansos, taču tas bija pilnīgi kaut kas cits. – Es arī pēc tevis ļoti ilgojos, – viņa čukstēja.
   Džeimijs paraudzījās uz Haliju, pasmaidīja un, kad viņa pieliecās, lai Džeimiju noskūpstītu, viņš piepeši nogāza Haliju no kājām un ievilka gultā, segu mudžeklī.
   – Tagad tu man gulēsi uz muguras, – viņš sacīja balsī, kādā mēdz runāt nelietīgi radījumi animācijas filmās.
   Halija iesmējās un atpogāja Džeimija kreklu.
   Viņš atvairīja sievietes rokas. – Nekā nebija. Tagad ir tava kārta gulēt kailai manā priekšā.
   – Cik briesmīga iedoma! – Halija noteica un strauji mirkšķināja plakstus.
   Džeimijs atsāka skūpstīt Halijas kaklu, un viņa rokas slīdēja pār viņas augumu. Viņai joprojām mugurā bija skaistā, baltā apakšveļa, un Džeimijs to nenovilka, vien glāstīja visu Halijas augumu, samīļodams, izpētīdams… – Jau kopš pirmās dienas, kad tevi ieraudzīju, es vienmēr domāju, ka tu esi ļoti skaista, – viņš sacīja, un viņa skūpsti pa Halijas augumu slīdēja aizvien zemāk.
   “Šis vīrietis neapšaubāmi zina, kur jāpieskaras un kā tas jādara,” Halija domāja, kamēr viņš prasmīgi glāstīja viņas miesu. Halija īsti neatskārta, kurā brīdī pēdējais apģērba gabals bija pazudis, taču nu viņa Džeimija priekšā gulēja pilnīgi kaila un vīrieša rokas slīdēja pār viņas augumu. Tās ieslīdēja starp Halijas stilbiem, un viņa pavēra kājas plašāk. Viņa lūpas kņudinājās ap viņas krūtīm… Halija izlieca augumu, tiekdamās Džeimijam pretī.
   Halija vairs nespēja ilgāk gaidīt un tomēr pamanīja, ka Džeimijam ir izsargāšanās līdzeklis, un viņš to izmantoja.
   Kad Džeimijs ieslīdēja Halijas klēpī, viņa cieši piekļāvās vīrietim klāt; viņai patika sajust Džeimija svaru. Krekls joprojām bija viņam mugurā, un Halija varēja sajust, kā krekla pogas piespiežas viņas ādai.
   Lielais augums, viņa svars, viņa vīrišķā smarža… Tas gandrīz laupīja Halijai spēju domāt, iesvēla viņā īstu nevaldāmu neprātu. Viņa sasniedza orgasmu pat pirms Džeimija, un viņš turēja Haliju piekļautu, glāstīdams viņas muguru. Viņš turēja Haliju cieši un ļāva izbaudīt atvieglojumu, kas bija pārņēmis viņas augumu.
   Un tad Džeimijs pamazām atsāka ritmiskās kustības, modinādams viņā sajūtas, kādas viņa vēl nekad iepriekš nebija izbaudījusi. Likās, ka piepeši ir atdzīvojies kaut kas tāds, kas ilgi dusējis dziļi viņas dvēselē.
   Un Halija baudīja šo mirkli, baudīja šo vīrieti…
   – Džeimij, – viņa nočukstēja.
   – Es esmu pie tevis, – viņš atbildēja, piespiedis lūpas viņas ausij. – Vienmēr pie tevis.
   Krekls bija novilkts, un viņa sajuta vīrieša karsto ādu spiežamies cieši klāt, viņa manīja arī raupjākās vietas, kur Džeimija augumu klāja rētas. Halijas plaukstas slīdēja pāri vīrieša augumam. Tas bija Džeimijs. Šis vienīgais, neatkārtojamais, apburošais vīrietis. Viņas Džeimijs.
   Sasniedzis kulmināciju, Džeimijs vēl ciešāk piekļāvās Halijai, turēja viņas augumu, it kā nekad nevēlētos vairs to palaist vaļā. Viņš gulēja Halijas rokās atslābis un piepildīts, un Halija sajutās varena. Džeimijam viņa bija vajadzīga. Lai cik daudz viņam arī bija spēka, lai cik liels bija viņa augums, lai cik izteikta bija viņa vīrišķība… Tikai ar Haliju viņš spēja atbrīvoties. Te bija runa par uzticēšanos un laikam jau arī par mīlestību…
   Kādu brīdi viņi gulēja, piekļāvušies viens otram, savijušies kopā tik cieši, ka šķita viens veselums. Rīta agrumā Džeimijs atkal kļuva nemierīgs. Murgi bija klāt. Un Halija mierināja viņu ar skūpstiem. Pēc īsa brīža Džeimijs pamodās.
   – Vai es atkal to darīju?
   – Jā, – Halija atbildēja un atglauda matus no Džeimija pieres.
   – Var gadīties, ka es nekad neatlabšu, – viņš klusi noteica. Džeimijs bija cieši piespiedies Halijai, viņa kāja bija pārmesta pāri viņas kājām, un viņa juta, kā saspringums pārņem visu Džeimija augumu. Viņš runāja it kā pavisam ikdienišķi, taču Halija saprata, ka teiktais ir ārkārtīgi svarīgs viņam.
   – Es to zinu.
   – Nē, nezini vis, – viņš iebilda. – Var gadīties, ka mani vienmēr vajās murgi. Es nespēju iztēloties, ka pienāks diena, kad mierīgi pacietīšu skaļus trokšņus. Ja es nebūtu alcis pēc tevis tik ļoti, es nemūžam nebūtu devies uz kāzām.
   Visas tās durvis, cilvēki un skaņas…
   Halija noskūpstīja Džeimiju. – Es zinu. Tas viss ir daļa no tevis.
   – Un tās rētas, kas ir manī, tur vienmēr arī paliks. Ar gadiem tās vairs nebūs tik manāmas, tomēr tās paliks. Es nevaru dzīvot tā, kā dzīvo pārējie cilvēki. Man vienmēr būs ar to jārēķinās.
   Lai arī nepārliecināta, tomēr Halija iedomājās, ka varbūt viņš runā par laiku, kad kāja būs sadzijusi, un runā par viņiem abiem. Atbildes Halijai nebija, un viņa tikai vēlreiz noskūpstīja Džeimiju.
   – Man patīk tava atbilde, – Džeimijs sacīja. – Tagad ir tava kārta būt augšpusē.
   Viņš pasmaidīja un apgūlās uz muguras, mazliet paceldams Haliju, un viņa uzsēdās Džeimijam virsū. Viņš jau atkal bija ļoti gatavs Haliju pieņemt.
   Halija pamodās no plūstoša ūdens skaņām. Vannas istabas durvis bija atvērtas, un viņa ieraudzīja Džeimiju, kurš stāvēja pretī spogulim. Viņam ap vidu bija aptīts tikai dvielis, un viņš skuvās.
   Džeimijs spogulī pamanīja, ka Halija skatās. – Tu arī beidzot esi pamodusies.
   Izcilā labsajūtā Halija izstaipījās, necenzdamās apsegt kailās krūtis.
   Palūkojies uz mīļoto, Džeimijs pabeidza skūšanos, nosusināja seju, tad devās pie gultas un apsēdās.
   – Tev mugurā ir tikai dvielītis… – Halija noteica un pārslidināja plaukstu pār Džeimija roku. – Jau pirmajā reizē man tas sagādāja problēmas…
   Viņš noskūpstīja Haliju. Kad skūpsts kļuva kaislīgāks, viņš tomēr atvirzījās. – Es nezinu, kā tu grasies to visu risināt, bet Edams man atsūtīja īsziņu. Viņš vēsta, ka tavs puisis ieradīsies te jau pēc dažām minūtēm.
   Halija skūpstīja Džeimija kaklu. – Kas viņš tāds ir?
   – Man prieks, ka tu neatceries, – Džeimijs noteica un apgūlās Halijai līdzās.
   Piepeši Halija uzlēca sēdus. – Es aizmirsu par Breidenu! – Tas ir tik pašsaprotami. – Džeimijs pasniedzās uz priekšu un pavilka Haliju atpakaļ, bet viņa aizvēlās uz tālāko gultas malu un izrausās ārā.
   Uz grīdas bija nomests Džeimija krekls. Halija to pacēla, iebāza vienu roku piedurknē un otru piedurkni steidzās izgriezt uz pareizo pusi, steidzoties uz vannas istabu. – Es vispār par viņu biju aizmirsusi, – viņa caur durvīm uzsauca. – Kur viņš gulēja? Ak, nē! Tu taču nedomā, ka viņš ielēca gultā pie kādas no tavām māsīcām, ko? Viņa mamma tagad mani vienkārši nogalinās! Man taču par viņu vajadzēja parūpēties! Un es to neizdarīju! Tas ir kaut kas šausmīgs! Džeimijs bija laiski izstiepies gultā un zem galvas palicis vairāku spilvenu kaudzīti. – Tik briesmīgi jau nemaz nav. Tavs draugs ir sveiks un vesels, un joprojām nevainīgs…
   Halija pa vannas istabas durvīm paraudzījās uz Džeimiju. – Tu, protams, vari par to visu pasmieties, taču es esmu atbildīga par Breidenu. Un vēl es viņam grasos pateikt, ka pat meitene, kuru viņš bija izraudzījies par rezerves variantu, grasās viņa bildinājumu atraidīt. Un kā gan tu vispār vari zināt, ka viņš ir sveiks un vesels?
   – Šo informāciju es smēlos no apmēram duča īsziņu. Edams raksta, ka viņš abus divus, Līlendu un tavu puisi, esot aizvedis uz…
   – Lūdzu, vairs nesauc viņu tā!
   – Aizvedis Līlendu un tavu bijušo puisi uz Plimuta māju. Tā kā Tods ir aizbraucis, viņiem tur ir viena tukša guļamistaba.
   – Tavs brālis ir aizbraucis? – Halija pārvaicāja. – Žēl gan. Es būtu gribējusi no viņa atvadīties. Ja tēvocis Kits varētu man iemācīt dažus atvadu paņēmienus no boksa arsenāla, tad es tos varētu izmantot pret tavu brāli.
   Džeimijs iesmējās. – Es gribu, lai tu zinātu, ka Tods nemūžam nesistu meitenei.
   – Ir patīkami to dzirdēt. – Halija iznāca no vannas istabas ar peldmēteli mugurā. – Tu pagājušajā naktī liki man aizmirst par visu citu uz pasaules.
   – Vai tā bija? – Džeimijs papleta rokas Halijai pretī.
   Viņa piegāja pie Džeimija un piekļāvās viņam. Abi sāka skūpstīties. Halijas peldmētelis pavērās, un Džeimija rokas jau uzsāka glāstīšanu.
   – Halij? – no apakšstāva uzsauca Breidens.
   – Man jāiet. – Halija atvirzījās no Džeimija, kurš nelaida viņu prom. Viņa pastūma vīrieti spēcīgāk. – Man jāsatiek Breidens.
   – Pasaki viņam, ka esi aizņemta.
   Tobrīd Halija pastūma Džeimiju tik spēcīgi, ka būtu nokritusi uz grīdas, ja vien Džeimijs nebūtu viņu noķēris, pieceldamies no gultas. – Viņam par mums nekas nav jāzina. Vismaz ne patlaban. Manam atraidījumam jābūt saudzīgam. Pēdējā laikā viņam pārāk bieži ir bijusi lauzta sirds. – Halija pielika plaukstu sev pie pieres. – Ak, es taču pavisam aizmirsu! Es apsolīju Līlendam, ka šajā rītā kopīgi apskatīsim Nantaketu. Turklāt šodien daži tavas ģimenes locekļi brauc projām, un man ir jāatvadās no viņiem. Tev arī vajadzētu to izdarīt.
   – Man jau vakar bija visa ģimene, ko spēju paciest. Un cik ilgs laiks tev būs vajadzīgs, lai tiktu vaļā no sava brālēna un puiša?
   – Līlends brauc projām šajā pēcpusdienā, bet Breidens… Ak, es nemaz nezinu. Viņam pašlaik neklājas viegli. Un viņš ir mans draugs. – Halija izgāja no istabas un uzsauca, ka nokāps lejā pēc dažām minūtēm. – Man ir jāsaģērbjas, – viņa sacīja Džeimijam, patraukdamās viņam garām. – Esi nu tik labs un izdari man vienu pakalpojumu. Parūpējies, lai izskatītos, ka esi gulējis pats savā gultā un Breidens nedomātu citādi.
   – Man nepatīk melošana, – Džeimijs iebilda.
   Halija uzlika rokas Džeimijam uz pleciem un pastūma viņu durvju virzienā. – Tev patīk melošana, ja tā palīdz tev nodrošināt to, ko tu vēlies. Tagad ej! Un uzvelc kaut ko mugurā.
   – Tavs puisis varētu nobīties no kareivja rētām? – Viņš to pateica tik pacilāti, it kā būtu kāds svētais moceklis.
   – Nē. – Halija apstājās un paraudzījās uz Džeimiju. – Tu esi tik izcili lielisks, ka Breidens varētu gluži vienkārši sajusties šausmīgi.
   – Ja? – Džeimijs smaidot pārvaicāja.
   – Ej! – Halija nokomandēja un atvēra skapi. Kādu mirkli viņa stāvēja, dziļi elpodama. Viņa vēlējās, lai pietiktu laika padomāt par visu, kas bija noticis, pārcilāt to visu savā prātā. Džeimijs, Breidens, ģimenes atrašana. Džeimijs, Tods un ak, jā, Džeimijs.
   – Neļaujiet to visu sabojāt! – Halija skaļi noteica, īsti nebūdama pārliecināta, vai izsaka lūgumu, vai arī sarunājas ar mājā mītošajām daiļajām spoku dāmām, kuras šķietami allaž bija tuvumā. – Ļaujiet man to visu paturēt! Lūdzu!
   Taču ilgākām pārdomām laika viņai tomēr nebija. Viņu gaidīja cilvēki. Viņa paķēra drēbes un ātri uzvilka tās mugurā.

Divdesmit pirmā nodaļa

   Džeimijs atradās vingrošanas telpā un pūlējās koncentrēties. Niknumā viņš pats sev atgādināja, ka nedrīkst svaru bumbas mētāt apkārt. Viņš atcerējās daudzos gadus, kad bija trenējies kopā ar tēvu un tēvoci. – Forma ir viss, – tēvocis Maiks allaž bija sacījis. – Viena nepareiza kustība, un var ciest kāds muskulis.
   Visu pārmēru apgrūtināja tas fakts, ka Džeimijam jau pēc dažām minūtēm bija jātiekas ar Halijas tā saucamo puisi, lai parunātos. Tā viņš bija sacījis brokastu laikā.
   Halija bija aizsteigusies pie sava jauniegūtā brālēna, turklāt vēlējās arī atvadīties no dažiem gados vecākajiem Džeimija ģimenes locekļiem. Breidens, sēdēdams pie virtuves galda, bija izlūdzies atļauju palikt mājās. Viņš sacīja, ka paģiras esot tik neciešamas, ka viņš nespējot pat domāt par vajadzību kaut kur doties. Viņš gluži vienkārši vēlējās palikt mājā.
   Džeimijs stāvēja pie izlietnes, un Breidens no muguras piegāja viņam klāt – tā bija rīcība, kas garantēti izsita Džeimiju no līdzsvara, – un pateica, ka vēloties privātu sarunu ar viņu. – Vai ap desmitiem derēs? Un, lūdzu, nesaki par to Halijai. Tas paliks tikai starp mums, vīriešiem.
   Tobrīd Džeimijs bija vienīgi spējis klusējot pamāt ar galvu un paust piekrišanu. Brokastu laikā un tad, kad Halijai pakaļ atbrauca viņas brālēns, Džeimijs spēja domāt tikai par gaidāmo vīru sarunu. “Vai šis puisis grasās lūgt palīdzību Halijas pierunāšanā? Vai viņš mēģinās spēlēt uz manām līdzjūtības stīgām, lai man būtu Breidena žēl tikpat ļoti kā Halijai?”
   Kad māja bija tukša, Džeimijs devās uz vingrošanas zāli, lai kaut kā tiktu galā ar nervozo enerģiju, kas tā vien kūsāja viņā. Un tomēr viņš spēja vien raudzīties uz pulksteni, bažīdamies par to, kas drīz notiks, un vienlaikus vēlēdamies, kaut tas viss ātrāk jau būtu aiz muguras. “Lai ko tas puisis arī vēlētos, es rīkošos tā, kā būs labāk Halijai.”
   Piecas minūtes pāri desmitiem Breidens nostājās durvīs. Viņš bija ģērbies tīrās drānās, kas krasi kontrastēja ar Džeimija piesvīdušo sporta apģērbu.
   – Trenējies vien! Pabeidz iesākto, – Breidens sacīja. – Es pagaidīšu.
   Džeimijs nolika zemē divas sešdesmit mārciņu svaru bumbas. – Nē. Mēs visu izdarīsim tūlīt. – Izklausījās tik apņēmīgi, it kā viņš tūdaļ grasītos stāties ar šaujamieročiem bruņotas ierindas priekšā. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz lapeni un diviem krēsliem tajā, un Breidens sekoja viņam turp.
   Kad Breidens pamanīja Džeimija rētaino ķermeņa augšdaļu, viņa acis iepletās. – Mīļais Dievs! Izskatās tik briesmīgi, it kā tu būtu spējis izdzīvot gladiatoru ringā. Es lasīju par taviem ievainojumiem, taču skatīt tos savām acīm ir kaut kas pavisam cits. – Viņš nopētīja Džeimija krūtis, plecus, vēderu un rokas. – Paldies! – viņš teica. – Paldies par to, ko jūs, kareivji, darāt mūsu tēvzemes labā. Un tomēr ir skaidrs, ka mēs neviens nespējam pietiekami pateikties par to. Vai neiebilsti, ja es paspiedīšu tavu roku?
   “Kaut ko tādu gan es nebiju gaidījis,” Džeimijs nodomāja un sarokojās ar Breidenu. Dvēseli plosošais niknums saplaka, un tā vietā stājās neizpratne. – Ko tu gribēji sacīt?
   Kur tu lasīji par mani?
   Breidens iekārtojās vienā no krēsliem. Viņa sejai pieskārās kāds saules stars, un viņš aizvēra acis. – Es taču nedrīkstēju ļaut, lai Halija paliek šeit kopā ar kādu vīrieti, par kuru man nekas nav zināms. Piekritīsi, vai ne? Seržants Bills Mērfijs sūtīja tev sveicienus un mudināja droši vērsties pie viņa, ja tev kādreiz kaut kas nepieciešams.
   – Vai tu beidzot man pastāstīsi, kas īsti te notiek? – Džeimija balsī ieskanējās tikko jaušama draudu nots.
   – Kad tava mazā māsiņa sāks satikties ar puišiem, vai tava ģimene mēģinās par viņas draugu noskaidrot kaut ko vairāk? – Breidens pasmaidīja.
   – Halija nav tava māsa.
   – Tikpat labi varētu tāda būt, – sacīja Breidens, ne mazākajā mērā nejuzdamies traucēts Džeimija niknuma dēļ. Viņš paraudzījās uz dārzu un pasmaidīja, kaut ko atcerēdamies. – Man bija seši gadi, kad viņas vecāki meitiņu atveda mājās no slimnīcas. Kad mēs ar mammu aizgājām viņu apraudzīt, viņa pastiepa roķeli, satvēra manu pirkstu un pasmaidīja. Visi, kas tur bija, izpūta no tā nezin kādu milzu notikumu un sacīja, ka viņa esot vēl pārāk maza, lai vispār prastu smaidīt. Un tomēr tā tas iedibinājās. Visu savu dzīvi viņa smaidīja, kad ieraudzīja mani.
   Džeimijs pavīpsnāja. – Un tagad tu vēlies viņu precēt?
   – Tieši tikpat kvēli, cik tu vēlies apprecēties ar savu mazo māsiņu. – Breidens ievilka elpu. – To gredzenu es nopirku lidostā. Briesmīgs darinājums, vai ne? Es zināju, ka Halijai tas liksies derdzīgs. Starp citu, jau pirms daudziem gadiem viņa manai mammai pateica, ka vēlētos ovālas formas briljantu.
   – Ja reiz tu nemaz negrasījies ar viņu precēties, kāpēc tad bildināji?
   – Lai dotu viņai brīvību, – Breidens atteica. – Saproti, mamma noveda mani līdz histērijai, skandēja vienu un to pašu. Lūk, ja es šurp neatbraukšu tik ātri, cik vien iespējams, tad Haliju man aizvilšot viņas klients. Un man bija skaidrs, ka ir pienācis laiks rīkoties, lai visu mainītu.
   – Lai tagad mainītu visu?
   Breidens mirkli koncentrējās, lai labāk sakopotu domas. – Tā kā viņas tētis vienmēr bija projām no mājām, vienīgā vieta, kur Halija varēja justies droša, bija pie manis un manas mammas. Un tu noteikti zini, kādas ir meitenes. Ja viņas puisī saskata savu varoni un glābēju, tad uzreiz nešaubīgi pieņem, ka ir viņā iemīlējušās. – Viņš paskatījās uz Džeimiju. – Tā bija, kamēr neuzradies tu. Pēc mammas balss es nopratu, ka šajā reizē viss ir citādi, tāpēc es izmantoju manā firmā pieejamos resursus, lai šo to vairāk uzzinātu par tevi. Doktors Džeimss Maikls Tegerts tiek aprakstīts slavinošos toņos. Seržans Mērfijs teica, ka, tikai pateicoties tev, izdevies izglābt viņa kāju. Viņš pastāstīja, kā tu esot pieteicies uz pašām bīstamākajām misijām kopā ar vīriešiem un sievietēm. Tu vēlējies būt klāt, kad viņiem būs nepieciešama tava profesionālā mediķa palīdzība.
   Džeimijs paraustīja plecus. – Tas vienkārši bija jādara.
   – Ne gluži. Tu taču mierīgi varēji strādāt kādā smalkiem klientiem paredzētā klīnikā. Tavs tēvs varēja nopirkt tev kaut veselu slimnīcas spārnu, kurā praktizēt. Taču tu izvēlējies doties armijā un glābt kareivjus.
   – Es neesmu nekāds varonis, ja tu mēģini norādīt uz to.
   Tu sacīji, ka šeit ieradies, lai dotu Halijai brīvību.
   – Jā, es gribēju parādīt viņai, ka mīlēt kādu citu ir gluži normāli. Un es zināju, ka tad, kad būšu to parādījis, viņa pārstās manī saskatīt visas cilvēces labo īpašību iemiesojumu. Viņai vajadzēja mani ieraudzīt tādu, kāds es patiesībā esmu. Vīrietis ar daudziem trūkumiem. Cik ļoti tavas māsīcas smējās par manu dejošanu?
   – Pamatīgi. – Džeimijs paraudzījās uz Breidenu. – Vai tu tagad centies pateikt, ka tas viss bija tikai teātris?
   – Jā, – Breidens atbildēja. – Nu, kā es nospēlēju savu lomu? Vai es parādīju sevi pietiekami riebīgā gaismā? Pats briesmīgākais bija uzbāšanās tavam tētim ar biznesa sarunām dienā, kad viņš ieradies uz kāzu svinībām. Viņš izskatījās tik dusmīgs… turklāt viņš ir tik liels, ka man pār muguru tecēja baiļu sviedri. Tad viņam pievienojās arī viņa brālis, un man bija tik ļoti bail, ka gribējās mesties projām, ko kājas nes. Un tomēr es paliku, kur biju.
   Džeimijs klausījās ar apbrīnu. – Un tā pirmā nakts? Vai tu patiešām biji piedzēries?
   – Pacenties kaut mazliet mani novērtēt, – Breidens noteica. – Es zinu, cik alkohola drīkstu iedzert. Pēc divām alus glāzēm abi jaunie zēniņi bija pilnīgi pārliecināti, ka tāds vecis kā es jau ir kārtīgā reibumā. Tomēr mani apvēma tieši viens no viņiem. Lai kā arī būtu, es zināju, ka skaidrā prātā es nekad nesaņemtos lūgt, lai Halija kļūst par manu sievu. Un tomēr es nespētu dzīvot mierīgi tālāk, ja Halija justos pievilta. Turklāt es vēlējos jūs abus redzēt kopā. Pietika vien paraudzīties, kādām acīm jūs viens uz otru skatāties, lai skaidri zinātu, ko saka jūsu sirdis. Tātad, kāds bija mans tēlojums?
   – Izcils, – Džeimijs sacīja. – Es visam noticēju pilnībā.
   – Kādreiz es apsvēru iespēju kļūt par aktieri, bet tad nomira mans tētis, un es zināju, ka man vajadzīgs īsts darbs. Bija jāuztur ģimene. Un tamlīdzīgi… Ja manā juridiskajā firmā kāds kaut kad padzirdētu, ka es esmu tik ļoti sakaitinājis vienu no Montgomeriju – Tegertu klana vadošajiem cilvēkiem, mani nekavējoties izmestu no darba. Man nāktos lūgt žēlastības dāvanas uz kāda ielas stūra.
   – Par to tev nav jāraizējas, – Džeimijs noteica. – Es visu nokārtošu. – Viņš paraudzījās uz Breidenu. – Tava rīcība bija patiešām cēla.
   – Jā, es to zinu, – Breidens atbildēja. – Tikai grūti būs pastāstīt mammai. Viņa dziļi un patiesi uzskata, ka man jāprecas ar Haliju, bet es zinu, ka no tā nekas labs neiznāks. Es patiesībā esmu īsts darbaholiķis, savukārt Halija ir tik ļoti pieradusi ziedoties citu labā, ka pat nemēģinātu no manis neko pieprasīt un… – Viņš paraustīja plecus. – Es viņas dzīvi padarītu nožēlojamu. – Viņš paskatījās uz Džeimiju. – Vispār jau es biju nolēmis, ka nekad nevienam šo patiesību neatklāšu. Ne tev, ne arī kādam citam… – Breidens uz mirkli apklusa. Kad viņš ierunājās atkal, balsī vairs nebija ne miņas no jautrības. – To visu es tev pastāstīju tikai tālab, lai tu ticētu tam, ko teikšu tālāk. Šellija man atsūtīja īsziņu, ka ieradīsies šeit apmēram septiņos vakarā. Un Halijai noteikti nebūs viegli. Viņa būs vienkārši satriekta. Un tad, visticamāk, viņa pateiks, ka nekad vairs tevi nevēlas redzēt, ka grib, lai tu uz visiem laikiem pazūdi no viņas dzīves.
   – Savas pusmāsas dēļ? Kāpēc?
   Breidens kādu mirkli klusēja. – Halija nodomās, ka, ieraudzījis viņas pusmāsu, tu viņu pametīsi. – Pamanījis, ka Džeimijs nesaprot, Breidens turpināja: – Tu taču zini tos Victoria’s Secret šovus, ko rāda televīzijā? Ja Šellijai piestiprinātu tādus spārnus pie muguras un noliktu blakus tām meičām, viņa mierīgi varētu staigāt pa mēli un ļoti labi iederētos viņu kompānijā.
   – Un kas par to? – Džeimijs joprojām nesaprata.
   Breidens pagriezās pret viņu un pasmaidīja. – Laba atbilde. Lieta tāda, ka Halija tev neticēs, jo Šellija vienmēr ir aizvīlusi visus puišus, kādi Halijai kādreiz bijuši.
   – Izdzimteņi! – Džeimijs noteica.
   – Jā, lai gan jāteic, ka septiņpadsmit gados puiši ar smadzenēm nemaz tik ļoti nedraudzējas. Šellija parādījās ar mikroskopiskām drānām mugurā, un zēni gluži vienkārši zaudēja sajēgu. Un Halija bija diezgan apaļīga, vai vismaz Rūbija nemitējās to apgalvot. Atšķirība starp abām meitenēm bija dramatiska. Bet pagājušajā naktī Halija tajā kleitā izskatījās patiešām lieliski. Kā tu panāci, ka viņa ir tik izcilā formā?
   – Es dabūju viņu projām no cilvēkiem, kuri viņā saskatīja tikai otro izvēli, – Džeimijs teica.
   – Au! – Breidens iesaucās. – Es vēlos, kaut tev būtu taisnība. Vīrieši mīl Haliju, bet viņu iekāre pieder Šellijai.
   – Ne jau manējā, – Džeimijs attrauca un domīgi vērās uz Breidenu. Kaut kas šī cilvēka tonī, kad viņš izrunāja Halijas pusmāsas vārdu, darīja Džeimiju uzmanīgu. – Vai varu izteikt pieņēmumu, ka par Šelliju tu vis nedomā kā par savu mazo māsiņu?
   Breidens nopūtās. – Kad viņa vēl bija maza, es viņai nekādu īpašo uzmanību nepievērsu. Un tad kādu dienu es atbraucu apciemot mammu. Ieraudzīju meiteni. Piecas pēdas un vienpadsmit collas garu. Varbūt visas sešas. Viņa bija ārā pie Halijas mājas, un mugurā viņai bija mikroskopisks bikini. Vai esi kādreiz paskatījies uz sievieti un jutis, ka tev piepeši sareibst galva no iekāres?
   – Es gandrīz noģību, kad ieraudzīju Haliju.
   – Tas ir labi. Un man tas patīk. Viņa ir to pelnījusi. Lai kā arī būtu, tieši tā es jutos, kad ieraudzīju sešpadsmit gadus veco Šelliju. – Kādu mirkli Breidens klusēja, it kā apsverot, vai vajadzētu turpināt un atklāt patiesību, vai tomēr labāk visu paturēt pie sevis. – Es pateikšu tev kaut ko tādu, ko nezina neviens cits. Visas tās sievietes… tās, kuras mani pamet… patiesību sakot, es saprotu, kāpēc viņas tā rīkojas. Man viņas nozīmē tikai attālu un neizdevušos Šellijas kopiju. Protams, ka viņas to jūt.
   – Kāpēc tu nemēģini uzsākt attiecības ar viņu?
   Breidens paraustīja plecus. – Un ko tas nodarītu Halijai, ja es… viņas bruņinieks uz balta zirga… sāktu aplidot viņas pusmāsu gluži tāpat kā visi pārējie? Un vēl jau ir mana mamma. Viņa gadiem ilgi bija klausījusies par visu to ļaunumu un neģēlībām, ko Šellija lika piedzīvot Halijai. Es to nespētu nodarīt nevienai no viņām.
   – Ļoti daudziem vīriešiem šādi apsvērumi nenozīmētu pilnīgi neko, – Džeimijs sacīja.
   – Un tu sēdēji Humvee, lai gan mierīgi varēji vadīt savas dienas slimnīcas drošībā. Mums katram ir kaut kas savs, ar ko izpelnāmies būt vārda “vīrietis” cienīgi.
   – Jā, – Džeimijs piekrita. – Man nekad nav izdevies panākt, lai Halija man pastāsta kaut ko vairāk par savu pamāti, un arī par pusmāsu viņa runā ļoti skopi, vien apgalvoja, ka jutusies gluži kā donors, kura uzdevums ir ziedot savus orgānus Šellijai.
   Breidens iesmējās. – Tas izklausās labi. Man allaž ir patikusi Halijas humora izjūta. Vai viņa tev pastāstīja, kas notika ar dārzu?
   – Nē, bet es labprāt dzirdētu to stāstu. – Džeimija balsī ieskanējās dedzība.
   – Labi, taču vispirms tev vajadzētu saprast, ka Rūbijas godkāre bija neizmērojama un saistījās ar viņas skaisto meitu. Apmēram gadu pēc ievākšanās mājā, kurā dzīvoja Halija, pamāte nolēma, ka viņai nepieciešams milzīgs baseins. Bet Halijas vecvecākiem mājas otrā pusē bija pasakaini iekopts dārzs. Viņi izaudzēja visu, kas nepieciešams pašu pārtikai, un dalījās arī ar kaimiņiem. Kad vecvecāki pateica, ka nepiekrīt baseina izbūvei, Rūbija uz to reaģēja ļoti mierīgi, un viņi nosprieda, ka ar to šis jautājums ir izrunāts.
   Taču viņi Rūbiju bija novērtējuši par zemu.
   – Man pat bail vaicāt, kas tad īsti notika, – Džeimijs teica. – Vecvecāki aizveda Haliju nedēļas nogalē atpūsties. Kad viņi atgriezās mājās, dārza vairs nebija. Buldozers to bija nolīdzinājis līdz ar zemi. Pat mazais, jaukais rotaļu namiņš, ko vectēvs bija uzbūvējis Halijai, bija izpostīts.
   – Un ko Halijas tēvs sacīja, kad to visu ieraudzīja?
   Breidens pašūpoja galvu. – Viņš bija īsts gļēvulis. Mamma viņu sauca par “Bēgli”, jo viņš allaž bēga projām, ja bija gaidāma kāda konfrontācija. Viņš mājās nerādījās veselas sešas nedēļas. Mamma teica, ka Hārtliju mājas bija gluži kā īsta karadarbības zona. Galu galā visi nonāca pie kopīga secinājuma, ka vairs nespēj dzīvot zem viena jumta. Vecvecāki nolēma pārcelties uz Floridu un tikai vēlējās saņemt Halijas tēva piekrišanu, lai varētu paņemt Haliju sev līdzi. Taču Rūbija pateica “nē”, un Halijai nācās palikt. – Breidens kādu mirkli paklusēja un tad paraudzījās uz Džeimiju. – Vai drīkstu dot tev kādu padomu?
   Džeimijs brīdi svārstījās. Šis vīrietis daudz bija gatavs darīt Halijas labā, tad jau laikam padomu no viņa varētu uzklausīt. Džeimijs pamāja ar galvu.
   – Pasaki viņai, ka esi ārsts.
   – Halija to jau zina.
   – Es gan nedomāju, ka viņai tas būtu zināms. Kad viņa piezvanīja manai mammai un stāstīja par tevi, viņa ne ar vārdu nepieminēja to, ka tu esi ārsts. Mana mamma būtu mani nomocījusi, ja būtu padzirdējusi kaut ko tādu! Pēc viņas domām, ārsti uz cilvēces glābēju pjedestāla atrodas augstākā pakāpē nekā juristi.
   – Un tā jau arī ir, – Džeimijs sacīja, – bet jūs, puiši, mūs paglābjat no plēsoņām.
   Abi smaidīja un lūkojās uz dārzu.
   Kad Breidens bija devies projām, Džeimijs atgūlās uz vecā dīvāna Halijas dzīvojamā istabā un pūlējās nenovērst uzmanību no jaunākā “Amerikāņu Mediķu Asociācijas Žurnāla”, ko mamma bija viņam sagādājusi. Viņa nelokāmi uzskatīja, ka Džeimijam jātur roka uz pulsa, jo cerēja, ka visai drīz dēls varēs atgriezties savā profesijā. Viņa un Džeimija tēvs bija piedāvājuši, ka varētu uzcelt klīniku kaut kur pavisam netālu no viņu mājas Kolorādo. – Vai Meinā, – viņi piebilda, jo bija iedomājušies, ka Džeimijs varētu justies drošāk, ja viņam vajadzētu rūpēties tikai par sviem radiniekiem.
   Iepriekš – līdz brīdim, kad Džeimijs bija iepazinies ar Haliju, – viņš vecāku priekšlikumu bija noraidījis bez mazākajām pārdomām. Tagad viņš to sāka apsvērt.
   Kad vecāki posās atceļā no Nantaketas, Džeimijam piezvanīja mamma. – Halija ir šeit, un visi viņu noskūpstīja uz atvadām, – Keila sacīja, jau būdama lidostā. – Visiem viņa ļoti patīk.
   – Vari izbeigt tos savus mājienus, – Džeimijs sacīja. – Arī man viņa ļoti patīk.
   – Cik ļoti? – Keila ātri noprasīja.
   Džeimijs jau gribēja steigšus atcirst, ka tādas lietas ir tikai viņa paša darīšana, taču noklusēja un vienkārši pasmaidīja. Džeimijs skaidri redzēja, ka visi ir pamanījuši, cik ļoti ir uzlabojies viņa stāvoklis pēc iepazīšanās un kopīgas laika pavadīšanas ar Haliju. Un visi tuvinieki vēlēja Džeimijam tikai to labāko. – Man viņa bezgalīgi patīk. Vai to tu vēlējies dzirdēt?
   – Jā, – Keila nočukstēja. Džeimijs zināja, ka mamma pūlas apslāpēt asaras, un deva viņai laiku nomierināties.
   – Kad tu viņai to pateiksi?
   Džeimijs izvalbīja acis. – Varbūt atstāj kaut ko arī manā ziņā, labi?
   – Jā, es saprotu, mīļais, – Keila noteica. – Taču es esmu tava māte un tāpēc uztraucos. Halija varētu nospriest, ka ir iemīlējusies tajā Breidenā. Neizskatās, ka viņa būtu pamanījusi, kāds viņš ir patiesībā! Tavs tētis vai pusi Džilijas kāzu svinību laika bija pilnīgi pārskaities. Man gandrīz neizdevās viņu nomierināt. Breidens sacīja…
   – Mammu! – Džeimijs skaļi teica. – Viss ir kārtībā. Halija negrasās aizbēgt kopā ar Breidenu. Kad atgriezīšos, es tev par Breidenu kaut ko pastāstīšu. Viņš patiesībā ir ļoti labs puisis, un tev tas stāsts noteikti patiks.
   – Par to es kaut kā šaubos, – Keila sacīja. – Es domāju, ka viņš… Ak, nē! Tavs tēvs jau grasās iemest mani mašīnas kravas kastē!
   Tas bija ģimenes joks, ko atgādināja reizēs, kad Džeimija tēvs vēlējās sievu pasteidzināt un draudēja iemest kravas kastē. Un savulaik viņš kaut ko līdzīgu bija pastrādājis.
   – Es tevi mīlu! – Keila sacīja. – Un parunā ar Haliju!
   – Protams, – Džeimijs apsolīja. – Es mīlu jūs abus.
   Pēc sarunas Džeimijs mēģināja atkal pievērsties žurnālam, taču galvenokārt ieklausījās un gaidīja atgriežamies Haliju. Viņš baidījās no tā, ka nāksies pavēstīt Halijai par Šellijas ierašanos Nantaketā. Ja nu Džeimijam kaut kas bija labi pazīstams, tad par iracionālām bailēm to varēja droši sacīt. Teorētiski viņš, piemēram, zināja, ka telpa ar daudzām durvīm nav nekas draudīgs un biedējošs, tomēr tas neatturēja viņu no vēlmes piespiesties pie sienas un vērot. Kurš gan varēja zināt, kas ieskries pa kādām durvīm jau tuvākajās sekundēs?
   Loģiski domājot, Halijai nebija nekāda pamata baidīties no Šellijas, taču viņa baidījās. Varbūt reiz pienāks diena, kad Halija būs gatava stāties pretī Šellijai, taču tagad Džeimijs bija nolēmis darīt to, ko Breidens bija darījis daudzus gadus, – sargāt Haliju. Džeimijs bija nolēmis stāties starp abām sievietēm un darīt visu, kas būs nepieciešams, lai Halija justos drošībā.
   Kad Džeimijs izdzirdēja aizcērtamies automašīnas durvis, viņš dažu sekunžu laikā pielēca kājās un jau stāvēja pie parādes durvīm, pirms Halija bija paguvusi tās atvērt.
   Durvis atvērās, un Džeimijs ieraudzīja, ka Halija ir izmirkusi slapja. – Debesis atvērās, kad es izkāpu no mašīnas!
   Džeimijs pameta kruķus un aicinoši papleta rokas.
   – Tu arī kļūsi slapjš.
   Bet Džeimijs joprojām aicinoši turēja rokas paceltas, un Halija piesteidzās pie viņa. Abi kādu brīdi stāvēja apskāvušies. Halija piespieda galvu Džeimija krūtīm un dzirdēja, kā sitas viņa sirds.
   – Es kopā ar viņiem devos uz lidostu, lai atvadītos. Tēvocis Kits aizbrauca kopā ar taviem vecākiem, bet Līlends paguva uz Bostonas reisu. – Džeimijs noskūpstīja Halijas mitros matus galvvidū un vadīja viņu augšup pa kāpnēm, bet Halija nemitējās runāt. – Es Līlendu tikpat kā nepazīstu, taču mums ir tik daudz kopīga! Viņš arī ir vienīgais bērns ģimenē, gluži tāpat kā es. Ziemassvētkos es esmu ieplānojusi iepazīties ar ģimeni, bet Pateicības dienu mēs ar Līlendu pavadīsim kopā. – Džeimijs pavadīja Haliju līdz vannas istabas durvīm, paņēma dvieli un sāka susināt viņas matus. – Tēvocis Kits teica, ka mums pievienosies. Man liekas, ka milzīgās svinības, ko rīko jūsu ģimene, viņam ir pagrūti izturēt. Viņš sacīja, ka izceps pīrāgus. Un Līlends grasās gatavot mērci. – Džeimijs atpogāja Halijas mitro blūzi un novilka to. – Manā ziņā tātad paliek tītars, dārzeņi un maize. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju. – Varbūt arī tu vēlies palīdzēt?
   – Es parūpēšos par saldajiem kartupeļiem un zaļajām pupiņām, – Džeimijs noteica, atdarīdams Halijas bikses un palīdzēdams viņai no tām izkāpt.
   – Tad atliek vienīgi tītars. – Halijai klabēja zobi. – Kāda ir tava iemīļotākā maizes šķirne?
   – Brioša, – viņš atbildēja, vadīdams Haliju uz gultu un paceldams segu.
   – Man tāpat. – To pateikusi, Halija rausās gultas aicinošajā siltumā, bet Džeimijs viņu aizkavēja un novilka vēl arī viņas apakšveļu.
   Halija stāvēja kaila un raudzījās uz Džeimiju. Viņš apskāva Haliju ar savām siltajām, lielajām rokām.
   – Vai tu ilgojies pēc manis? – viņš čukstēja.
   – Jā, katru minūti. Es domāju, ka pārāk daudz runāju par tevi.
   Džeimijs atkāpās no Halijas uz brīdi, kas bija nepieciešams, lai pagūtu izģērbties, un tad ieslīdēja gultā. – Kāpēc tu tā domā?
   – Edams, kā izrādās, nemaz nav pamanījis, ka tu būtu izaudzis septiņas pēdas garš un kļuvis līdzīgs Supermenam.
   Vismaz tā viņš pats sacīja.
   Smaidīdams Džeimijs apskāva Haliju, viņi piespiedās viens otram un sāka skūpstīties.
   Halija pēc brīža atvirzījās, pagrieza Džeimiju uz muguras un sāka maigi skūpstīt un glāstīt rētas, kas klāja Džeimija augumu. Todien Džeimija māte bija pastāstījusi Halijai par to, kā Džeimija bijusī draudzene Alisija riebumā novērsusies, kad ieraudzīja savainojumus. Rētas un vietas, kur bija pārstādīta āda, vai vietas, kur miesā radušās iedobes, jo lidojošie metāla gabali bija nošķēluši miesu un ādu, – tas viss Alisijai bija licies atbaidošs.
   Taču Halija domāja, ka Džeimijs ir skaists. Viņas lūpas slīdēja pāri viņa augumam, pāri krūtīm, rokām, tad zemāk un zemāk… “Neskarts un ļoti skaists,” Halija nodomāja, sasniegusi jau pavisam intīmu vietu. Lai gan varēja sacīt, ka nu jau viņa līdzīgi redzēja visu Džeimija augumu kopumā. Kad Halijas lūpas sakļāvās ap Džeimija locekli, viņš noelsās, atlieca galvu un aizvēra acis.
   Pēc dažām minūtēm viņa atsāka skūpstīt Džeimija kaklu un lūpas.
   Viņš noguldīja Haliju uz muguras, ieslīdēja viņas klēpī un kustējās lēnām, izbaudot katru mirkli, paceļot Haliju jaunās kaisles virsotnēs. Viņa atdevīgi pieņēma Džeimiju un pieskaņojās viņa lēnajām, maigajām kustībām.
   Beidzot Džeimijs atbrīvots sabruka pār Haliju. Viņa piekļāva Džeimiju savām krūtīm un glāstīja viņa matus, domādama par pavadīto dienu. Rīts bija pasakains, un kopā ar Džeimija radiniekiem viņa bija daudz smējusies. Lidostā Halija nespēja valdīt asaras, atvadoties no cilvēkiem, kuri jau bija kļuvuši par viņas draugiem. Džeimija mamma bija Haliju cieši apskāvusi, bet viņa tēvs pat pacēlis augšup. – Paldies! – viņš sacīja, tad spēji nolika Haliju zemē un aizsteidzās uz lidmašīnu.
   Tēvocis Kits bija noskūpstījis Halijas roku. – Mēs jau pavisam drīz tiksimies atkal, – viņš teica.
   No Līlenda atvadīties bija visgrūtāk. – Pateicības dienā! – viņš vēl uzsauca un devās uz savu reisu.
   Viņa bija palikusi stāvam kopā ar Džeimija brālēniem un noskatījusies, kā privātā lidmašīna paceļas gaisā, pēc tam viņi pievērsās Halijai. Un Halija zināja, ko viņi vēlas vaicāt.
   – Ko tu darīsi tālāk?
   – Uz mājām, – viņa īsi sacīja. Viņai gribējās būt pie Džeimija, tādēļ automašīnas durvis viņa atrāva vaļā, iekams tā bija apstājusies. Un brīdī, kad Halija izkāpa ārā, īss un straujš vasaras negaiss viņu pilnībā samērcēja.
   – Vai tagad tev ir silti? – Džeimijs vaicāja. Viņu augumi joprojām bija cieši savijušies kopā.
   – Jā, – Halija apstiprināja.
   Džeimijs paslējas augšup un, atbalstījies uz viena elkoņa, paskatījās uz Haliju. – Tevi kaut kas nomāc.
   – Nav nekā tāda.
   – Man taču tu vari izstāstīt, – viņš mudināja.
   Halija ievilka elpu. – Lūdzu, tikai neesi greizsirdīgs! Es iedomājos par Breidenu.
   Džeimijs viņu mīļi noskūpstīja. – Es vairs neesmu greizsirdīgs uz viņu. Pastāsti man, ko tu domāji!
   – Par šo. Par tevi un mani. Es salauzīšu Breidena sirdi. Izrādījās, ka viņš nemaz nav tas, par ko viņu uzskatīju.
   Džeimijs pagriezās uz muguras un uzlika Halijas galvu uz sava pleca. – Pastāsti man! – viņš teica.
   – Man liekas, ka es vienmēr uz Breidenu esmu skatījusies ar bērna acīm, – Halija sacīja. – Un viņš taču vienmēr pret mani izturējās tik labi! Pat pusaudža gados, jau kļuvis populārais skolas puisis, viņš allaž atrada laiku man, mazai meitenei. Reizēm futbola komandas biedri pat mēdza izzobot viņu, jo viņš veda mani uz mājām, pavaicāja par mājasdarbiem vai salaboja kādu salauztu rotaļlietu. Bet Breidens vienmēr priecājās, kad mani ieraudzīja.
   – Un tagad?
   – Un tagad es grasos viņam pateikt, ka jau kārtējā sieviete pošas atraidīt viņa precību piedāvājumu. Ak, Džeimij! Viņš kāzās izturējās tik briesmīgi! Man bija kauns, kad redzēju viņu kopā ar tavu tēti un tēvoci Maiku. Es biju tik ļoti sadusmojusies, ka brīdī, kad pie mums pienāca Līlends, es apsēdināju viņu starp mani un Breidenu. Es pūlējos izturēties jauki, bet vēlāk viesībās Breidens nemitējās runāt par to, cik ļoti priecājas, ka ar manu palīdzību varējis nodibināt kontaktus ar tavu ģimeni. Viņš sacīja, ka tas man esot kā pūrs.
   – Viņš bija vienkārši pretīgs, vai ne?
   – Jā! – Halija piekrita. – Šis vārds ideāli atbilst. Kāpēc es neko tādu nemanīju, kamēr vēl biju bērns? – Halija ar plaukstu aizklāja acis. – Un ļaunākais ir tas, ka man to visu nāksies izskaidrot viņa mammai. Mēs abas… Tas izklausās smieklīgi, bet mēs mēdzām runāt par to, kā es kļūšu pieaugusi un apprecēšos ar Breidenu un viņa patiešām kļūs par manu mammu. – Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Ko lai es viņai pasaku?
   – Pasaki viņai, ka viņa ir izaudzinājusi īstu goda vīru. Ka viņš ir gatavs ziedot savas vēlmes, lai nesāpinātu citus cilvēkus. Viņai vajadzētu būt ļoti, ļoti lepnai par savu dēlu.
   – Oho! – Halija noteica. – Par ko gan jūs abi šorīt esat runājuši?
   – Par puišu lietām. – Džeimijs negrasījās atstāstīt Halijai viņu sarunu un pievilt Breidena uzticību. Jau atkal Džeimijs sāka skūpstīt Halijas kaklu, un viņa lūpas pamazām slīdēja zemāk.
   Tomēr Halija atvirzījās. – Mums tagad vajadzētu celties, jo man jāmasē tavs ceļgals. – Halija izkāpa no gultas, pacēla no grīdas Džeimija T kreklu, uzvilka to un iegāja vannas istabā.
   – Izskatās, ka tev patīk valkāt manas drēbes, – Džeimijs noteica un palika vairākus spilvenus sev zem galvas.
   – Un tu, kā izskatās, labprāt staigā apkārt bez tām.
   – Šādu skaistumu nedrīkst apslēpt vērotāja acīm.
   Halija paraudzījās uz Džeimiju spogulī. Kad viņi tikko iepazinās, Džeimijs tik ļoti mulsa par savām rētām, ka nevēlējās tās nevienam rādīt. Tagad viņš itin bieži novilka kreklu, tādos brīžos Halijai šķita, ka viņa tūdaļ izkusīs. Viņa vairs neredzēja rētas, bet saskatīja tikai šā vīrieša skaistumu, kas slēpās zem tām. – Es tev pilnībā piekrītu, – viņa sacīja un uzsmaidīja Džeimijam.
   – Man liekas, ka šodien kāja jau ir gluži atlabusi. Tev vajadzētu atgriezties pie manis gultā.
   – Nekādā ziņā. Vienīgais, ko tavs brālis sacīja pozitīvi par mani, bija tas, ka es labi paveicu savu darbu. Es negribu zaudēt vēl arī šo slavinājumu.
   – Kāpēc tu vispār tur stāvēji un klausījies? – Džeimija balsī ieskanējās lielāks aizkaitinājums, nekā viņš bija vēlējies izrādīt.
   – Pavaicā Džuliānai un Hiacintei! Es domāju, ka viņas gribēja, lai es dzirdētu jūsu sarunu.
   Halija atgriezās vannas istabā. Džeimijs joprojām bija izstiepies gultā, mugurā viņam nebija drēbju, uz kājas labi bija pamanāma šina, bet uz vidukļa uzsegts palaga stūris. Cik lieliski viņš izskatījās! Medus krāsas āda, izcilni un stingri muskuļi, spēcīgi gurni… Viņš līdzinājās kādam senlaiku dievam, kas atmodies jaunai dzīvei.
   – Ak, Halij… – Džeimijs nočukstēja.
   Viņai tomēr izdevās pagriezties un ieiet ģērbistabā.
   No plaukta viņa paņēma tīru T kreklu un tajā brīdī dzirdēja, ka Džeimijs nomurmina: – Sasodītais Tods! Tad jau skaļāk viņš uzsauca: – Halij? – Balss skanēja gaužām nopietni. – Šorīt Breidens man pateica kaut ko dīvainu. Tu nezinot, ka es esmu ārsts. Es viņam pateicu, ka tā nevar būt patiesība, jo Džērids taču iedeva tev manus medicīniskos dokumentus. Vai tad tā nebija?
   Šī pārsteidzošā informācija Haliju atstāja gluži vai bez valodas. Viņa atspiedās pret plauktiem, jo viņai bija nepieciešams kāds mirklis, lai atgūtos. Saņēmusi Džeimija medicīniskos dokumentus, viņa bija tik satriekta par Šellijas nodarīto, ka pat īsti neredzēja to, kas atrodas acu priekšā.
   Taču… lai kāds arī būtu īstenais iemesls, viņa šo faktu par Džeimiju nezināja un tagad dusmojās par to. Vai, iespējams, viņa niknojās pati uz sevi, ka nav bijusi pietiekami vērīga un nav noskaidrojusi kaut ko tik būtisku par šo vīrieti.
   Tomēr Halija negrasījās ļauties dusmām. Humors sarunās ar Džeimiju bija vislabākais, ko varēja izmantot, to Halija zināja itin skaidri. – Tu gribēji sacīt, ka esi spējīgs dabūt darbu? Un nopelnīt naudu iztikai? Un tu nemaz negrasies tērēt naudu no trasta fonda, ko dibinājis kāds tavs radinieks, kuram varbūt pieder pat divas privātās lidmašīnas?
   Džeimijs novaidējās. – Tu patiešām māki sāpināt puisi. Es jūtos tik dziļi ievainots, ka varbūt pat došos atpakaļ uz slimnīcu.
   – Vai tu spēj pats sevi operēt?
   – Patiesību sakot, šo brūci es aizšuvu pats. Tā nebija pārāk dziļa, tāpēc es pats parūpējos par to. – Viņš pārslidināja pirkstus rētai, kas stiepās lejup viņa kreisās rokas sānos. – Tas atgadījās dažas nedēļas pirms tās eksplozijas. Es baidījos, ka mani aizsūtīs uz mājām, ja to ieraudzīs vēl kāds cits.
   Lai Džeimijs neredzētu viņas seju, Halija atkal iegāja ģērbistabā. Piepeši viņas pateiktais joks nemaz vairs nelikās smieklīgs. Viņa pat gara acīm redzēja, kā Džeimijs pats sev aizšuj ievainojumu. Halija izsteidzās guļamistabā. – Vai tev ir vēl kādi milzu noslēpumi?
   Šis varēja būtu īstais brīdis, lai pateiktu, ka apmēram pēc trijām stundām ieradīsies Šellija, taču Džeimijs to nespēja. Lai cik ļoti viņam arī nepatika atzīt, tomēr patiesība bija tāda, ka Breidens pazina Haliju ļoti labi, un Džeimijs nevēlējās, lai viņa piepeši tiktu izsista no līdzsvara. Un Breidens apgalvoja, ka tieši tā tas notiks. Džeimijs pasmaidīja un aizlika rokas aiz galvas. – Manuprāt, tu pat neesi pamanījusi, ka Tods ir mans identiskais dvīnis.
   Halijas sejā parādījās izsmējīga izteiksme. – Tods ir kādas četras collas īsāks nekā tu, un viņam uz vidukļa ir riepa. Tev reizēm vajadzētu viņu paņemt līdzi uz vingrošanas zāli. – Halija apsēdās gultā blakus Džeimijam, noglāstīja viņa krūtis un izskatījās ārkārtīgi nopietna. – Vai tu domā, ka patiešām spētu strādāt slimnīcā?
   Džeimijs saprata, ka Halija runā par viņa posttraumatiskā stresa sindromu. Viņam noteikti bija kļuvis labāk, taču viņš nenoliedzami vēl pilnībā nebija izārstējies. – Nē, – viņš godīgi atbildēja. – Pagaidām vēl ne, taču domāju, ka varētu mēģināt pastrādāt kādu pusslodzi mazā klīnikā. Tā būtu vieta, kur ir tikai dažas durvis un daži pacienti, tāpēc…
   – Tāda diena pienāks. – Halija noskūpstīja Džeimiju.
   – Un galu galā tu spēsi to paveikt.
   – Tu būsi kopā ar mani?
   Halija jau grasījās sacīt “jā” un apgalvot, ka sekos Džeimijam visur, kurp vien viņš dosies, tomēr apvaldījās. Viņa nevēlējās atklāt visu, kas norisinājās viņas dvēselē. Vismaz pagaidām vēl ne. Piecēlusies viņa iesmējās un attrauca: – Ja tas ir īsts bildinājums, tad man jāvaicā, kur ir šampanietis.
   – Tas vēl būs. Un tev patīk ovālas formas briljanti, ja? – Džeimijs noteica.
   Tanī mirklī Halija cieši paraudzījās uz Džeimiju. Viņai bija licies, ka Džeimijs runā par laiku pēc kājas sadzīšanas, ka tad viņi varētu iepazīt viens otru ierastākā veidā, iet uz satikšanos un tamlīdzīgi… Taču radās iespaids, ka viņš ir domājis par kaut ko daudz pastāvīgāku. – Jā, man patīk, – viņa klusi atbildēja un aizgriezās. – Es, hmm… – Viņa īsti nespēja izdomāt, ko sacīt. – Tiksimies vingrošanas zālē, – viņa beidzot pateica un aizsteidzās lejup pa kāpnēm.

Divdesmit otrā nodaļa

   Bija pagājusi apmēram stunda. Džeimijs tikko bija iznācis no dušas un tad ieraudzīja viņu. Kļūdīties nebija iespējams. Šellija bija tieši tāda, kādu Breidens bija viņu aprakstījis, – ļoti gara auguma, ar ļoti bieziem un ļoti blondiem matiem, kas skaisti vijās ap viņas bezgala daiļo seju.
   Skaisti nebija tas, kā viņa raudzījās uz Džeimiju. Viņam mugurā nebija nekā, izņemot dvieli ap vidu un šinu ap ievainoto kāju. Tā viņš pēdējā laikā izskatījās visai bieži. Taču šīs sievietes skatiens lika viņam sajusties… jā, kailam. Pilnībā atkailinātam.
   Džeimijs bija redzējis, ka vīrieši tieši tā skatās uz sievietēm, nopēta no galvas līdz kājām, novērtēdami viņu fiziskos dotumus, it kā viņas būtu sacīkšu zirgi.
   Taču atmiņā nebija iespējams atrast reizi, kad viņu šādi būtu nopētījusi kāda sieviete. Viņš instinktīvi vēlējās apsegties, tomēr to neizdarīja un tikai izslējās lepnāk, iztaisnoja plecus un kaklu, savirzīja kājas kopā.
   Džeimijs pamanīja, ka sākotnēji Šellijas skatienā pavīd dusmas, taču pēc tam viņas sejas izteiksme mainījās. Viņa īsi pavīpsnāja, it kā Džeimijs vispār nebūtu viņas uzmanības vērts.
   Pēc neilga mirkļa viņa pagriezās uz saviem augstajiem kurpju papēžiem un devās mājas virzienā. Un mājā bija Halija.
   Tagad Džeimijs domāja vienīgi par to, ka viņam jātiek pie Halijas pirmajam, ātrāk, iekams tur nokļuvusi šī sieviete. “Ir jāpasargā sieviete, kuru es esmu iemīlējis.”
   Viņš spēra soli uz priekšu, paklupa uz takas akmens un smagi nokrita, atsizdamies pret veselo ceļgalu. Kad Džeimijs pūlējās piecelties, šina aizķērās aiz akmens un neļāva brīvi kustēties. Dvielis bija norisējis no vidukļa un atradās kādu soli nostāk. Kad Džeimijs pūlējās to satvert, uzpūta vēja brāzma un aiznesa to tālāk.
   Džeimijs lādēdamies pieslējās kājās, neizmantojot kruķus, un paraudzījās uz sevi. “Es nedrīkstu iebrāzties mājā pilnīgi kails.” Viņš kaut kā aizkļuva līdz vingrošanas zālei un paņēma savas treniņbikses. Kad viena bikšu stara aizķērās aiz šinas un viņš nevarēja bikses uzvilkt, lādēšanās kļuva skaļāka un niknāka.
   Likās, ka aizritējusi jau vesela mūžība, līdz viņš tomēr uzvilka bikses un T kreklu. Paķēris kruķus, Džeimijs steidzās uz māju. Sētas puses durvis bija aizslēgtas. Viņš ar dūri piesita pie tām un skaļi sauca, lai Halija ielaiž viņu mājā, taču nekādas atbildes nebija. “Varbūt viņas uzkāpušas augšstāvā,” Džeimijs nodomāja un devās pie parādes durvīm. Taču arī tās bija aizslēgtas.
   Steigā apgājis apkārt teju visai mājai, Džeimijs nonāca pie tējas istabas durvīm, kas, par laimi, bija atvērtas, un viņš iekļuva iekšā. Izdzirdējis balsis, Džeimijs ātri izsteidzās cauri pieliekamajam un ielūkojās virtuvē.
   Šellija sēdēja pie virtuves galda, bet Halija no ledusskapja ņēma ārā dažādas ēdamlietas un lika tās priekšā savai pusmāsai.
   Tāds skats saskumdināja Džeimiju, taču viņš saprata, ko nozīmē ģimene un kādas ir paražas. Kad viņi bija kopā ar dvīņubrāli, likās, ka abi absolūti bez vārdiem zina, ko otrs grasās darīt. Tomēr Džeimijam derdzās noraudzīties, kā Halija apkalpo Šelliju.
   Viņš paspēra soli uz priekšu, vēlēdamies ieiet virtuvē un iejaukties, taču piepeši durvis aizvērās viņam deguna priekšā. Viņš paraustīja rokturi, bet durvis bija aizslēgtas. Gluži tāpat kā iepriekš ārā, viņš klaudzināja un sauca, lai Halija viņu ielaiž, taču viņa nereaģēja.
   Pēc dažām sekundēm Džeimijs jau atradās istabas pretējā pusē pie otrām durvīm, pa kurām varēja iekļūt mājā, taču arī tās bija aizslēgtas.
   Nebija ne mazāko šaubu, ka te savu roku pielikuši mājā mītošie spoki. Viņš neapmierināti sakoda zobus. – Tieši tā jūs izdarījāt, lai Halija dzirdētu manu un Toda sarunu virtuvē? – Džeimijs skaļi vaicāja, taču atbildes nebija.
   Viņš aizlēca uz kruķiem pāri istabai, devās cauri pieliekamajam un, kā jau bija gaidāms, ieraudzīja, ka durvis ir pavērtas dažu collu platā spraugā. Izskatījās, ka viņam bija paredzēta klausītāja un vērotāja loma, jo pieliekamajā valdošā tumsa paslēpa viņu no abu runātāju acīm.
   Džeimijs paskatījās uz Šelliju, kura sēdēja pie galda. Viņš bija tik daudz dzirdējis par viņas skaistumu… un tāpēc tagad viņu māca ziņkārība. Viņš bija redzējis profesionāļa radītas fotogrāfijas, ko Šellija viņam atsūtīja. Uz tām viņa izskatījās skaista, taču salta un nekādi neuzrunāja Džeimiju.
   Tagad, pētot Šelliju, viņš atkal atcerējās seno teicienu, ka skaistums ir vērotāja acīs. Var jau būt, ka Breidens un Halija redzēja Šelliju kā elpu aizraujošu skaistuli, taču Džeimijam viņa šķita ļoti tāla no šāda apzīmējuma. Viņa bija gara un vāja; patiesībā pat diezgan plakana, bez kādām sievišķīgām formām. Ārsta skatiens secināja, ka Šellija pārāk daudz laika pavadījusi saulē. Viņa nebūs no tām, kuras noveco skaisti.
   Pēc Džeimija domām, Halija bija daudzkārt pievilcīgāka. Viņam patika formīgais augums, seja un tas, kā Halija uzsmaidīja visiem. Halijas mati bija biezi un mīksti, un viņš zināja, ka tie vienmēr labi smaržo. Pat tad, kad viņa vingrošanas zālē bija sasvīdusi.
   Viņš raudzījās uz abām sievietēm un nekādi netika gudrs, kālab gan visi uzskatīja, ka Šellija ir tā skaistākā. Džeimijam bija skaidrs, ka Halija pārspēj pusmāsu gan prāta, gan talanta, gan izskata, gan visu personisko īpašību ziņā.
   Virtuvē Halija visiem spēkiem pūlējās klausīties, ko viņai saka Šellija. Kad ieradās pusmāsa, Halija bija gatavojusi maltīti sev un Džeimijam. Un tajā brīdī gluži kā melnās maģijas seansā gandrīz ne no kurienes Nantaketas mājas virtuvē uzradās Šellija.
   Pusmāsu ieraudzījusi, Halija jutās tik izmisusi, it kā piepeši būtu nodzisusi saules gaisma. Likās, visas durvis un logi šajā jaukajā namā negaidot būtu cieši aizdarīti un ēka pārvērtusies par īstu cietumu. Halija nebija ne redzējusi Šelliju, ne saņēmusi kādas ziņas kopš dienas, kad atgriezās mājās un ieraudzīja pusmāsu kopā ar Džēridu, kurš sacīja, lai Šellija paraksta dokumentus.
   Halija turpināja likt produktus uz galda. Tas bija labāk, nekā vienkārši sēdēt un klausīties Šellijas runāšanā. Viņa spēja strīdēties stundām ilgi, bet Halija vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt no viņas vaļā. “Lūdzu, lūdzu, lai Džeimijs paliek ārpusē!” viņa prātā lūdzās. “Neļaujiet Džeimijam ieraudzīt Šelliju!” Halijai šķita, ka viņa nespētu izturēt, ja nāktos noskatīties, kā Džeimijs un Šellija sarunājas, smejas, flirtē. “Darītu visu to, ko parasti vīrieši darīja, kad sastapa Šelliju.”
   – Es ierados, lai nokārtotu mūsu attiecības, – Šellija sacīja. – Bet… es taču vienmēr tev atvainojos.
   – Tu man nekad mūžā neesi atvainojusies! – Halija atcirta un nekavējoties sadusmojās pati uz sevi, ka tik viegli uzķērusies uz ēsmas, ko Šellija viņai pasviedusi.
   – Nemaz nešaubos, ka tieši tā tu uz to skaties. Vai mēs kaut vienu reizi varētu vienkārši sarunāties, nevis strīdēties? – pusmāsa turpināja un paraudzījās apkārt. – Šī ir jauka māja, bet būs vajadzīgs milzu darbs, lai panāktu, ka dārzs ir tāds, kāds bija taviem vecvecākiem. Un man ir aizdomas, ka tieši to tu grasies darīt.
   – Šellij, ko tev vajag?
   Viņa smagi, dramatiski nopūtās. – Es redzu, ka nekas nav mainījies. Tu joprojām izturies naidīgi. Labi, es tev pateikšu. Godīgi sakot, es nedomāju, ka tu iebilstu, ja es uzņemtos atbildību par šo veco māju. Tu allaž apgalvo, ka es tev nekad nepalīdzu, bet, kad es piedāvāju palīdzību, tu izturies pret mani kā pret kriminālnoziedznieci. Es biju domājusi, ka tev patīk vieta, kur tu dzīvoji. Tu nekad neesi slēpusi, ka esi neprātīgi iemīlējusies Breidenā. Kad es augu, tikai to vien dzirdēju. Man bija neērti noskatīties, kā tu viņa priekšā sevi padarīji par pilnīgu muļķi.
   Tas, ko Šellija saka par Breidenu, bija patiesība. Ļoti iespējams… Bija visai ticama varbūtība, ka Halija būtu pārdevusi Nantaketas māju, pat nepaskatījusies uz to, ja vien Džērida sūtījumu būtu saņēmusi pirmā.
   Šellija atvēra olīvu burciņu un sāka knibināties ap vienu olīvu. – Es patiešām domāju, ka tu un Breidens galu galā varētu būt kopā. Tieši tāds taču bija viņa mammas un tavs kopējais plāns, vai ne? – Halija apsēdās pie galda un paraudzījās uz pusmāsu, bet Šellija tikai runāja tālāk: – Nekad mūžā es nebūtu spējusi noticēt, ka tu pametīsi Breidenu. Man likās, ka tu pat nomirsi tajā mājā, pacietīgi gaidīdama, līdz viņš atgriežas un beidzot pamana tevi.
   – Tātad tu apgalvo, ka nemēģinātu nozagt šo māju, ja vien es tik ļoti nebūtu pieķērusies Breidenam?
   – Pieķērusies? – Šellija atkārtoja. – Tā jau drīzāk bija apsēstība! Paskaties patiesībai acīs, Halij. Tu noteikti neesi tā, kurai patīk riskēt. Tu visu savu mūžu dzīvoji vienā mājā. Pat pēc visas tās mācīšanās tu taču sameklēji slikti apmaksātu darbu turpat tuvumā, lai tikai nebūtu jādodas projām no viņa. Tu vienkārši tur tupēji un gaidīji, kad atgriezīsies Breidens un aizvedīs tevi uz tādu nākotni, par kādu tu sapņoji.
   Halija sēdēja, galvu noliekusi. Šellijas vārdi bija tik patiesi, ka viņu pamazām pārņēma briesmīga sajūta. Taču šī sajūta viņai bija pazīstama jau kopš brīža, kad tēvs ieradās mājās un paziņoja, ka ir apprecējies ar sievieti, kurai ir meita. Tētis bija sacījis, ka Šellija kļūs par Halijas labāko draudzeni.
   Tikai tā nenotika. Viņai atkal un atkal nācās noklausīties Rūbijas pamācībās, ka jādod Šellijai “vēl, vēl, vēl, vēl un vēl vairāk”. Un atkal no gala. Kļuvusi vecāka, Šellija pati pārņēma šo pierunāšanas metodi, prazdama visu pavērst tā, lai Halija allaž izskatītos tā sliktā, lai viņai nekad nebūtu taisnība.
   Jā, Halija patiešām tolaik bija apsēsta ar Breidenu, taču tagad saprata, ka šis sapnis par laimīgu nākotni viņai bija vajadzīgs gluži vienkārši tāpēc, lai izdzīvotu.
   Reizēm cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņš uz visu paraugās it kā citām acīm. Var to dēvēt par atskārsmi, par uzplaiksnījumu vai vienalga kā vēl. Tas ir brīdis, kad cilvēka personībā kaut kas salūzt. Un nu Halija raudzījās uz savu pusmāsu un saprata, ka beidzot viņai pietiek. Viņa vairs negrasījās baidīties no pusmāsas. Ja Šellija izmantos visus savus ierastos līdzekļus vīriešu pievilināšanai, lai savaldzinātu Džeimiju un viņš visu pārpratīs, lai tā arī būtu.
   Halijai vienreiz bija gana!
   – Tev taisnība, – Halija atteica, lieliski apzinādamās, ka šādu toni sarunā ar savu pusmāsu vēl nekad nav izmantojusi. Tieši tā viņa runāja ar negribīgiem pacientiem, lai piespiestu viņus gulties uz masāžas galda. Balss skanēja laipni, taču tajā bija labi saklausāma arī nepiekāpība un stingra apņemšanās. – Tev taisnība, ka man bija bail no… riska, kā tu to nosauci. Pēc tam, kad jūs abas ar Rūbiju pārņēmāt kontroli manās mājās, es baidījos zaudēt vienīgo drošību, kādu jebkad biju baudījusi. Nevaldāmajā tieksmē visu pavērst pēc sava prāta un uzkundzēties tu un tava māte māju, kas reiz bija mierpilna vieta, pārvērtāt īstā kaujas laukā. Jūs panācāt, ka mani vecvecāki aizbrauc projām, bet manam tēvam pazūd pat mazākā vēlēšanās atgriezties mājās.
   Šellija pārsteigti skatījās uz Haliju. Parasti Halija nekad nemēdza runāt pretī. Pamāte bija pratusi to panākt. Tomēr Šellija ātri attapās. – Tas puisis noskaņoja tevi pret pašas ģimeni, ja? Laikam jau viņa dēļ tu esi zaudējusi arī visus tos liekos kilogramus. – Pusmāsas vārdi bija viltības pilni, it kā viņai būtu zināms kaut kas tāds, par ko Halijai nebija ne jausmas. – Es viņu redzēju ārpusē. Viņš ir tik sakropļots, ka daudzas sievietes tādu nemaz negribētu. Tomēr viņš ir bagāts un es nevainoju tevi, ja tu izlēmi viņam pieslieties.
   Halija prata savaldīties un neļāva vaļu dusmām, bet, kas bija vēl svarīgāk, nenostājās arī aizsardzības pozīcijā. – Ja tu vēlies tam ticēt, lūdzu, tici vien.
   Pār Šellijas ideāli kopto seju pārslīdēja dusmas. Halija zināja, ka pagātnē tas nozīmētu – pusmāsa gatavo atriebību.
   Rotaļlieta, dators, kāds jauns apģērba gabals… kaut kas tiks sabojāts un, protams, Šellija nekādā ziņā neatzīsies, ka bijusi vainīga.
   – Paklausies, Halij, – Šellija sacīja balsī, ko daudzi citi noturētu par rūpju pilnu. – Es esmu par tevi jaunāka, taču vairāk pieredzējusi šajā pasaulē. Vai tiešām tu domā, ka šis sakropļotais puisis tevi vēl gribēs, kad viņa kāja būs sadzijusi? Tu domā, ka viņa bagātā ģimene neizturēsies noraidoši pret tevi? Lai nu kā, bet dzīve man ir iemācījusi, ka bagātie precas tikai ar bagātajiem. Vari man ticēt, ka es esmu mēģinājusi kaut ko mainīt šajā ziņā, taču tas nekad neizdodas.
   – Un… ja reiz tādai kā tu nav izdevies nomedīt bagātnieku, tad tādai kā man jau nu vispār nav nekādu cerību.
   Vai tā?
   Šellija nikni paraudzījās uz Haliju. – Tu taču allaž sagrozi visu, ko es pasaku, vai ne? Tu vienmēr esi tik gudra! Bet par vīriešiem es zinu daudz vairāk nekā tu un vienkārši brīdinu tevi. Tas arī viss.
   Halija izturējās pilnīgi mierīgi. – Šellij, es nezinu, kas notiks manā dzīvē, taču es tagad negrasos par to raizēties. Vai saproti? Beidzot es esmu sākusi apzināties, ka arī man ir sava vērtība. Es labi protu savu darbu un esmu satikusi cilvēkus, kuriem es patiešām patīku. Un tāpēc es jūtos daudz labāk nekā toreiz, kad biju vēl bērns. – Kad Šellija pavēra muti, lai kaut ko sacītu, Halija satvēra viņas roku. – Un, ja runājam par Džeimiju, es viņu mīlu. Dziļi un no sirds.
   – Tev liekas, ka tik bagātam vīrietim kā viņš tas patiešām kaut ko nozīmē? – Šellija bija ļoti sadusmojusies. – Man ir pilnīgi vienalga, cik daudz svara tu esi zaudējusi, bet viņš tevi vienalga pametīs! Kad kāja būs vesela, viņš dosies projām, un tu viņu nemūžam vairs nesastapsi.
   – Tā būs viņa izvēle. – Halija piecēlās kājās un paraudzījās uz savu pusmāsu. – Ja viņš tā izdarīs, tad es to pārdzīvošu. Man būs nepieciešams ilgs laiks, lai attaptos, taču es izdzīvošu. Un nākamajā reizē es vairs nebaidīšos, ka tu varētu piepeši uzrasties un aizvilt manu vīrieti. Šellij, tev varbūt arī ir daiļa āriene, taču iekšēji tu esi neglītene. – Viņa ievilka elpu. – Breidens ir šeit, uz salas, un es viņam palūgšu vēl pēdējo pakalpojumu. Es gribu, lai viņš atbrauc un aizved tevi kaut kur iespējami tālāk no manis. Pietiekami daudz es esmu pacietusi to, ka tu mani noniecini. Un es vairs nekad nebaidīšos no tā, ko tu varētu man pateikt vai izdarīt.
   Halija pagriezās un devās pie durvīm, kas veda dārzā.
   Viņas augums trīcēja, taču viņa jutās patiešām labi. Tajā brīdī viss, ko viņa vēlējās, bija ieraudzīt Džeimiju. Halija jau bija nokļuvusi gandrīz pie vingrošanas zāles, kad Džeimijs no mugurpuses pienāca viņai klāt un pacēla augšup. Halija cieši piekļāvās viņam.
   – Es visu dzirdēju, – Džeimijs sacīja un spēcīgi apskāva Haliju. – Dāmas ieslēdza mani tējas istabā, bet es par to priecājos, jo es redzēju tevi un dzirdēju, ko tu saki. Tu biji brīnišķīga. Pārsteidzoša. Un es ar tevi ļoti lepojos. – Viņš noskūpstīja Halijas kaklu. – Dziļi un no sirds? Tā tu mīli mani, ja?
   Halija iesmējās. – Tas nebija domāts tavām ausīm.
   Viņš mazliet atvirzīja Haliju un ieskatījās viņai acīs. – Es tagad daudz ko saprotu labāk un priecājos, ka tu neticēji tam visam par mani. Aiziesim kaut kur pusdienās, iedzersim šampanieti un nosvinēsim.
   – Un medikamenti, ko tu lieto?
   – Es jau divas dienas neesmu iedzēris nevienu tableti.
   – Patiešām?
   – Jā, taču manam ārstam to gan nesaki. Nešaubos, ka man tās atkal nāksies lietot.
   – Kas ir tavs ārsts? Ak, palīdzi, palīdzi man un nesaki, ka tas ir Reins, jo tad es sākšu kliegt!
   – Nē, tas nav viņš. Tas ir…
   – Nu, šodienai man pārsteigumu pietiek, – Halija noteica un noskūpstīja Džeimiju.
   – Tad iesim! Ēdīsim, dzersim un priecāsimies! – Viņš satvēra Halijas roku.
   – Pagaidi! – Halija sacīja. – Jāpiezvana Breidenam un jāpasaka, lai viņš atbrauc pēc Šellijas. – Piepeši Halija apstājās kā sastingusi. – Man taču vairs nav jāraizējas par Šelliju, vai ne? – Viņa izbrīnīti paraudzījās uz Džeimiju. – Man pašai bija tikai vienpadsmit gadi, kad nācās rūpēties par Šelliju. Manās mājās viņa allaž bija pirmajā vietā, itin visā. Pat tad, kad viņa bija aizbraukusi uz Kaliforniju, lai mēģinātu kļūt par filmzvaigzni, es sūtīju viņai naudu. Un reiz man vajadzēja… – Viņa aprāvās. – Bet tas taču tagad ir beidzies! Es pat nezinu, kā lai aprakstu šo sajūtu. Nav mainījies nekas, tomēr mainījies ir pilnīgi viss. Es esmu tikusi ar to galā.
   – Labi, – Džeimijs sacīja, – bet es negribēju atstāt viņu vienu mājā un jau piezvanīju Breidenam. Viņš pratīs par visu parūpēties.
   – Vai tiešām tu tā domā? – Šķita, ka Halija ir pārsteigta. – Es nudien gribētu dzirdēt, ko jūs no rīta runājāt. Kas gan ir noticis tāds, ka tu tagad dziedi viņam slavas dziesmas, lai gan iepriekš kļuvi vai traks no greizsirdības, kad vien tika pieminēts viņa vārds?
   – Mēs vienkārši visu izrunājām. Kur ir tas gredzens, kas tev bija pirkstā?
   – Pēdējo reizi, kad to redzēju, tas bija uz kafijas galdiņa tējas istabā. Vai gribi, lai aizeju tam pakaļ?
   – Nē! – Džeimijs teica. – Pirmīt tajā istabā iegāja Šellija. Halij? – Viņa sejas izteiksme bija kļuvusi ļoti nopietna. – Es negribētu izskatīties pēc tāda, kas baidās pat no savas ēnas, bet varbūt ļausim, lai šo māju pārņem ģimenes Kingsliju atzars. Es domāju, ka viņi pie spokiem ir vairāk pieraduši nekā manējie.
   – Jā, ļausim, – Halija piekrita. – Un kurp tu mani vedīsi vakariņās?
   – Ko tu teiktu par pikniku gultā? – Džeimijs ierosināja.
   Halija iesmējās un apvija rokas Džeimijam ap kaklu. – Vai tas viss patiešām notiek īstenībā? Tu, tava ģimene un šī saruna par mums un mūsu kopīgo nākotni? Vai tas turpināsies?
   – Jā, – Džeimijs atbildēja. – Viss notiek realitātē. Es negrasos aizbēgt no tevis, tiklīdz mana kāja būs sadzijusi, un tu pati redzēji, ka mana ģimene tevi dievina. Tavai pusmāsai pavisam noteikti ir greizs skats uz dzīvi. Viņa pat nespēj iedomāties, ka tieši savtīgums un mantkārība ir īpašības, kas cilvēkus atbaida. Iesim vakariņās un parunāsim par savu nākotni. Vai ņemsi par labu šādu ieceri?
   – Jā, – Halija atbildēja. – Ņemšu.
   – Interesanta vārdu izvēle, – Džeimijs noteica, un abi iesmējās.

Divdesmit trešā nodaļa

   Kamēr Breidens nonāca līdz Halijas mājai, viņa garastāvoklis bija pamatīgi sabojājies. Džeimijs bija piezvanījis un pastāstījis par Halijas tikšanos ar Šelliju.
   – Neko tamlīdzīgu es nekad iepriekš vēl nebiju dzirdējis, – Džeimijs sacīja. – Šellija pūlējās to visu pasniegt sagrozīti, it kā būtu mēģinājusi nozagt māju, lai palīdzētu Halijai.
   – Jā, tas izklausās pēc viņas. Tā mēdza darīt arī Rūbija. Viņa pateica Halijas tēvam, ka dārzu likusi nolīdzināt ar buldozeru, jo Halijas vecvecākiem taču jau esot daudz gadu, rūpes par dārzu esot pāri viņu spēkiem un veselības labad viņiem nepieciešamas peldes baseinā. Šellija dara to, ko viņai iemācījusi māte.
   – Nu, ar Haliju viņa šādus gājienus vairs nekad nemēģinās izspēlēt. Ja tomēr tāda nākamā reize pienāks, tad viņai būs darīšana ar mani.
   – Kāpēc tad tu šajā reizē vienkārši stāvēji un noklausījies?
   – Paskaidrot nāktos pārāk ilgi, – Džeimijs sacīja, – un man tagad jāiet sameklēt Haliju. Bet atbrauc un savāc to meiču, jo citādi es viņu izsviedīšu uz ielas.
   – Ko lai es ar viņu iesāku? – Breidens aizkaitināti noprasīja.
   – Panāc, lai viņa paraksta papīrus, kuros apliecina, ka vairs netuvosies Halijai. Un… Breiden…
   – Jā?
   – Paldies tev par visu, ko darīji Halijas labā, kad viņa vēl bija bērns.
   – Nav par ko, – Breidens atteica, – bet es tevi brīdinu, ka mamma uzliks tev lāstu, ja tu pietiekami bieži nevedīsi Haliju ciemos pie viņas.
   – Ar lielāko prieku mēs viņu apciemosim, – Džeimijs noteica un nolika klausuli.
   Kādu brīdi Breidens sēdēja krēslā pie baseina un prātoja, ka varbūt labāk nekur neiet. Viņš bija apmeties namā, kas piederēja kādam Rodžeram Plimutam, un viņam te pat ļoti patika. Viņš Halijai to nebija sacījis, taču vecā māja, ko bija mantojusi viņa, Breidenam nepavisam nelikās tīkama. Viņš vairāk cienīja visu jauno un moderno.
   Kādu mirkli viņš iztēlojās, ka atļāvies nedoties pēc Šellijas. Varētu taču gluži vienkārši atstāt viņu un ļaut, lai viņa pati meklē atpakaļceļu projām no salas. Viņa taču ieradās pati un tātad arī projām mierīgi varēja tikt bez citu palīdzības.
   Tomēr Breidens zināja arī to, ka tā nerīkosies. Viņš parūpēsies par Šelliju un to darīs Halijas un savas mammas dēļ.
   Breidens lēnām piecēlās, iegāja mājā un pārģērbās džinsos un T kreklā. Sliktākais izrādē, ko viņš sarīkoja, lai palīdzētu Halijai, bija tas, ka tagad viņu ienīda visa Montgomeriju – Tegertu ģimene. Pēc kāzām šajā mājā vēl uzturējās apmēram pusducis šo cilvēku, taču viņi skaidri parādīja, ka nevēlas neko kopīgu ar Breidenu. Viņš tika pamests viens, kad viņi devās uz pludmalēm vai veikaliem vai baudīja dažādās lieliskās izklaides, ko piedāvāja Nantaketa.
   Pēc Breidena domām, pie visa bija vainīga Šelllija. Ja Rūbija nebūtu bijusi tik ļoti apsēsta ar savu meitu, tad Halijai nebūtu nepieciešama aizstāvība, un tas nozīmē, ka tagad… Breidens iekāpa īrētajā automašīnā un piespieda sevi vairs par to nedomāt. Patiesībā viņš ļoti dusmojās uz Šelliju par to, kas bija atgadījies viņa birojā.
   Visu mūžu Breidens bija draudzējies ar Haliju, taču ļoti maz uzmanības pievērsis viņas pusmāsai. Bērnībā Šellija tikai skatījās uz Breidenu ar lielām, zilām acīm, piespiedusi sev cieši klāt rotaļu lācīti, un vien retumis pateica kādu vārdu. Tolaik Rūbija runāja par viņām abām. Viņa nemitīgi kliedza uz mazo Šelliju un sauca viņu mājās, jo citādi meitene varot savainoties.
   Reiz Breidens pavaicāja, vai Šellijai ir tieksme iekļūt dažādos negadījumos.
   – Nē, – Halija atteica. – Rētas slikti izskatās uz fotogrāfijām.
   Tobrīd Breidens nosprieda, ka mazajai vienkārši patīk fotografēties. Pēc kāda laika viņš atskārta, ka Halija runājusi par fotogrāfijām, kuras tiek uzņemtas modeļu aģentūrās, televīzijas rīkotajos atlases pasākumos, jebkādās vietās, kur Rūbija viņu aizvedusi. Viņa un Šellija atstāja Haliju skolā, bet pašas devās uz Ņujorku. Halijai nācās atgriezties tukšā mājā, kur pusdienās viņu gaidīja tikai zupas konservi.
   Breidens nebija pievērsis Šellijai uzmanību līdz tai dienai, kad ieraudzīja viņu bikini kostīmā. Un pēc tam viņš centās turēties no šīs meitenes pa gabalu. Tikai impulsa vadīts, viņš bija uzaicinājis Šelliju doties viņam līdzi uz biroju. Tajā dienā viņam pat ļoti bija patikusi Šellijas sabiedrība. Kad viņi aizbrauca uz veikalu, lai iegādātos Šellijai drēbes, viņa Breidenam uzdeva daudz dažādu jautājumu par viņa darbu. Un viņš sev par lielu pārsteigumu atskārta, ka Šellija saprot itin visu, ko viņš stāsta.
   Galvenais Breidena mērķis, vedot Šelliju uz biroju, bija vēlēšanās iesvelt greizsirdību savas bijušās draudzenes Zāras sirdī. Tomēr viņš jau bija par šo mērķi aizmirsis brīdī, kad kopā ar Šelliju nonāca savā darba vietā.
   Birojā Šellija pret visiem izturējās brīnišķīgi. Viņa bija tik gara un tik skaista, ka izskatījās pat mazliet biedējoši, tomēr jau drīz viņa prata cilvēkus nomierināt. Bet runājot par Zāru… Ātri vien radās iespaids, ka viņa un Šellija ir kļuvušas par labākajām draudzenēm. Viņas pļāpāja par drēbēm, kurpēm un auskariem, kādi bija Zārai.
   Kad viens no partneriem pieprasīja, lai Breidens nekavējoties iesniedz lietas kopsavilkumu, viņš jutās aizkaitināts. Tomēr Šellija centās viņu nomierināt un sacīja, ka lieliski var kādu laiku pabūt arī viena.
   Tikko Breidens bija pabeidzis uzdoto, kad atsprāga vaļā durvis kabinetam, kurā strādāja partneris, kas bija uzgrūdis Breidenam steidzamo darbu. Vecākais jurists viņam nikni uzkliedza par Šelliju. Kā likās, viņa bija ielavījusies šā vīrieša kabinetā, izteikusi divdomīgus piedāvājumus un pat atpogājusi blūzi, pauzdama neķītrus mājienus.
   Breidens bija pārskaities. Viņš bija dedzīgi atvainojies un tad gājis uzmeklēt Šelliju. Ieraudzījis, ka zīda blūzītei, kuru viņš nopircis, pietrūkst vienas pogas, viņš no dusmām pat nespēja parunāt.
   Atpakaļceļā uz Halijas māju Breidens nepateica Šellijai ne vārda. Viņš tik tikko piebremzēja automašīnas gaitu, lai ļautu viņai normāli izkāpt.
   Tagad viņš novietoja automašīnu pie Halijas mājas Nantaketā un skaļi aizcirta durvis.
   “Ko es iesākšu ar Šelliju, kad būšu aizvedis viņu no šejienes? Vedīšu uz Plimuta māju pārnakšņot? Viņa, visticamāk, metīsies virsū kādam no Montgomeriju vīriešiem.”
   Kad izrādījās, ka mājas parādes durvis ir slēgtas, Breidens saniknojās vēl vairāk. Viņš pieklaudzināja, taču neviens neatsaucās. Viņš gāja apkārt mājai, grabinājās pie logiem, bet tie visi bija cieši aizvērti, un mājā valdīja pilnīgs klusums. Beidzot viņš nonāca līdz mājas tālākajam galam un pamanīja divvērtņu durvis. Viena puse bija atvērta.
   Tikko viņš pieskārās rokturim, debesīs uzplaiksnīja zibens šautra, un tai sekoja pamatīgs pērkona dārdiens. Negaidot lietus sāka līt aumaļām. Breidens tik tikko paguva iesprukt mājā, lai pilnībā neizmirktu.
   Telpā valdīja tumsa. Breidens nospieda gaismas slēdzi, taču nekas nemainījās. – Lieliski! – viņš nočukstēja. Zibens gaismā viņš pamanīja citas durvis un logus, taču arī tie izrādījās cieši aizvērti. Viņš bija ieslēgts šajā istabā.
   – Tas taču ir smieklīgi! – Breidens skaļi noteica un paņēma rokās smagu metāla vāzi. Viņš grasījās ar to izsist logu un izkļūt ārā.
   – Tas nepalīdzēs, – kāds sacīja viņam aiz muguras, un viņš noelsās.
   Joprojām turēdams vāzi rokās, Breidens pagriezās un ieraudzīja Šelliju, kura sēdēja uz neliela dīvāniņa telpas stūrī. Viņai kājās bija džinsi un augstpapēžu kurpes, bet mugurā Chanel žakete, ko Breidens bija viņai nopircis. Viņa izskatījās pasakaini.
   Tomēr Šellijas lieliskais izskats tikai sadusmoja Breidenu vēl vairāk. Viņš ar spēku svieda vāzi pret logu. Tā atsitās pret stiklu, tad pret sēdekli pie loga un visbeidzot noripoja uz grīdas.
   Tikmēr Šellija aizdedza sveci. – Es taču tev sacīju, ka tas nepalīdzēs. Es pret logu metu sešus priekšmetus, taču tas pat neieplaisāja.
   – Izklausās nejēdzīgi.
   – Es esmu lasījusi, ka pusē Nantaketas māju mītot spoki, tāpēc pieņemu, ka šī ir viena no tādām. Un spoki sargā svēto Haliju. Bet tā jau dara visi, vai ne?
   – Kāpēc tad ne? – Breidens attrauca. – Viņai tas ir nepieciešams.
   – Nu, protams. Dārgā, vajātā Halija. Visi, ko viņa sastop, uzreiz viņu iemīl. Tu jau acīmredzot zini, ka viņa tevi ir pametusi kāda bagāta izbijušā kareivja dēļ.
   Breidens raustīja rokturus un ar plecu mēģināja izkustināt durvis, taču bez mazākajiem panākumiem. Ārā lietus gāza aumaļām. Viņš pārgāja telpas otrā pusē un apsēdās uz krēsla iepretī Šellijai. – Ko tu Halijai nodarīji šoreiz?
   – Mēģināju panākt, lai mani nenotiesā.
   – Likums ir jokaina padarīšana. Ja tu kādam kaut ko nozodz, tad tevi par to soda.
   – Un Halijas mīlošā svīta tajā ar prieku noskatīsies, vai ne? Pasaki, vai man būs jāiet cietumā? – Piepeši Breidens pamanīja, ka sieviete ir raudājusi.
   – Vai nav tā kā mazliet par vēlu nožēlot, ko? – Breidens piecēlās un atkal mēģināja izkustināt durvis, tomēr tās nepadevās.
   Šellija pielika tuvāk sveces gaismai Breidena pirkto gredzenu. – Vai tas ir no tevis? Halijai? Viņa tevi atraidīja?
   Breidenam nepatika tas, kā Šellija to pateica, taču viņš negrasījās paskaidrot savas rīcības iemeslus. – Kāpēc tu tā domā?
   – Tas ir vienkārši minējums. Vai viņa zina, cik tas ir lēts? Atkal apsēdies, Breidens nikni raudzījās uz Šelliju. Gribējās šai sievietei uzkliegt. “Kā gan viņa drīkstēja tā izrīkoties manā birojā? Vai tiešām viņa domāja, ka tas vīrietis pametīs savu sievu viņas dēļ? Vai arī uzskatīja, ka viņam naudas pietiek, lai uzturētu arī mīļāko?”
   Šellija pacēla skatienu no gredzena. – Kāpēc? – viņa nočukstēja. – Kas tik briesmīgs notika birojā, ka tu uz mani tā sadusmojies?
   Breidens nespēja noslēpt vīpsnu. – Vai tu domāji, ka es neko neuzzināšu? Hendriks man izstāstīja, kā tu viņam uzmācies.
   Uz mirkli Šellija aizvēra plakstus, tad piecēlās un paņēma savu somu, kas bija nolikta uz lielās bufetes. Viņa to atvēra, izņēma vizītkarti un pasniedza Breidenam.
   – Nu un tad? Tev ir Hendrika vizītkarte.
   Šellija joprojām stāvēja Breidena priekšā. Pēc brīža viņa pagrieza vizītkarti otrādi. Tur ar roku bija uzrakstīta Hendrika adrese un telefona numurs.
   Tikai pēc mirkļa Breidens aptvēra, ko īsti redz. Tā bija firmai piederošā dzīvokļa adrese. Šo dzīvokli izmantoja, kad klientiem, kuri nedzīvoja pilsētā, bija nepieciešama apmešanās vieta. Telefona numurs Breidenam nelikās pazīstams.
   – Ja tu piezvanīsi uz to, tad sapratīsi, ka tas ir tava priekšnieka privātā mobilā telefona numurs.
   – Kā tu to dabūji?
   Šellija atkal apsēdās uz dīvāna, paraudzījās uz sveces liesmu un neatbildēja.
   Taču Breidenam piemita īstena jurista domāšana, un viņš visu saprata. Viņš bija redzējis, kā Hendriks raugās uz Šelliju, kad viņi tika iepazīstināti. Tajā brīdī Breidens bija jutis vienīgi lepnumu. Vēlāk Hendriks bija uzdevis Breidenam steidzamu darbu, bet pats darījis to, kas novedis pie iztrūkušās blūzes pogas.
   – Kā tu tiki projām? – viņš klusi vaicāja.
   – Es pateicu “nē” tonī, kas nepārprotami pauda, ka es to saku pilnīgi nopietni, – Šellija atbildēja. – Man ir liela pieredze šādās situācijās.
   Visas Breidena dusmas bija pagaisušas, un viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. – Man patiešām žēl, ka viss izvērtās tā.
   – Labi, – Šellija noteica. – Varbūt tu to atcerēsies tad, kad mēģināsi mani iesēdināt cietumā.
   Breidens saviebās. Visu dienu viņš bija strādājis, lai tieši to arī panāktu. Viņš bija pavadījis milzum daudz laika, lai izprātotu, kā pārliecināt Haliju, ka nepieciešams izvirzīt apsūdzības viņas pusmāsai. – Kāpēc? – viņš pavaicāja.
   – Kāpēc tavs priekšnieks uzskatīja, ka es esmu viegli iegūstama? Es nezinu.
   Ārā lietus joprojām gāza aumaļām, istabā valdīja tumsa, ko šķēla vienīgi vientuļās sveces liesmiņa. Radās iespaids, ka viņi ir nošķirti no visas pasaules. Tikai viņi abi.
   – Es nejautāju par to, – viņš teica. – Visus šos gadus es redzēju un dzirdēju par to, kas notiek Hārtliju mājā, taču tikai no viena avota. Es redzēju, ka tu ļauni izturies pret Haliju. Tu paslēpi viņas rotaļlietas. Es redzēju, kā tu uzlēji vīnogu sulu uz viņas jaunās kleitas. Tu salocīji viņas jaunā divriteņa spieķus. Kāpēc?
   Kad Šellija paraudzījās uz Breidenu, viņas skatienā jautās kaut kas dziļš. Iespējams, ka tas bija tukšums. – Nevienam tas nav zināms, bet es nemāku braukt ar divriteni. Es skatījos, kā jūs ar Haliju vizināties, un skaudība mani gandrīz aprija dzīvu.
   – Kāpēc tev vajadzēja Haliju apskaust? – Breidenu māca ziņkārība.
   Šellija izsmējīgi pavīpsnāja. – Vai tu vēlies dzirdēt patiesību? Īstu patiesību?
   – Jā, protams.
   Runāt Šellija turpināja tikai pēc mirkļa. – Likās, ka neviens to nemanīja, bet mana mamma bija kā apsēsta. Viņa izmantoja manu izskatu, lai tiktu pie naudas. Tas, kā es izskatos, viņai nozīmēja visu. Bet Halija cilvēkiem patika. Viņu pat mīlēja. – Šellija pietrūkās no dīvāna un sāka staigāt pa telpu. – Jau kopš pirmās sekundes, kad mēs pārcēlāmies dzīvot uz to māju, es sāku apskaust Haliju. Viņai bija vecvecāki, kuri viņu dievināja. Viņiem Halija rūpēja pat tik ļoti, ka viņi audzēja visus tos dārzeņus un augļus paši savā dārziņā. Savukārt mana māte raustīja mani no vienas skates un atlases uz nākamo. Es jutos laimīga, ja pusdienās dabūju kādu konfekti. – Viņa apklusa un dusmīgi paskatījās uz Breidenu, kurš sēdēja un uzmanīgi klausījās. – Mamma to dārzu lika nošķūrēt ne jau tāpēc, lai ierīkotu baseinu. Viņa to izdarīja, jo zināja, ka šāda rīcība sadusmos vecvecākus tik ļoti, ka viņi aizbrauks projām. Viņi bija izteikuši piezīmes. Piemēram: “Ak, Rūbij! Lai taču tas bērns vienreiz paliek mājās, es izvārīju garšīgu sviesta ķirbju zupu.” Un es patiešām gribēju palikt mājās. Es cerēju, ka varbūt iepatikšos viņiem tikpat ļoti kā Halija. Mamma to visu redzēja, un dārzam bija jāpazūd. Un, protams, kad vecvecāki grasījās braukt projām, viņi vēlējās savu karsti mīļoto Haliju vest sev līdzi, bet mamma kategoriski iebilda. Halija bija auklīte, kurai nav jāmaksā. – Šellija ievilka elpu. – Jā, es Halijai nodarīju dažādas nejaucības. Es atceros, ka reiz nespēju iegaumēt rindas no Šekspīra lugas un mamma uz mani kliedza. Halija bija pie datora un sazinājās ar saviem vecvecākiem Floridā. Viņi sacīja, ka ļoti Haliju mīl, ļoti pēc viņas ilgojas un nevar ne sagaidīt, kad atkal viņu ieraudzīs. Tajā naktī es iegāju Halijas istabā un uzlēju diētisko kolu uz datora tastatūras.
   Breidens ar interesi vēroja Šelliju.
   Viņa ievilka elpu; viņas rokas bija nolaistas gar sāniem, pirksti savilkti dūrēs. – Un tad nomira mamma un tētis, bet es vēl biju maza. Un tā es nonācu Ideālās Halijas žēlastībā. Viņa pameta mācības koledžā un strādāja vairākās darba vietās, lai tikai mani neatdotu audžuģimenei. Un es dzirdēju tikai slavinājumus par to, cik laba ir Halija. Īsta svētā mocekle. Mani savukārt tikai nozākāja. Es biju tā, kuras dēļ nabaga dārgā, jaukā, mīļā Halija atteikusies no savas karjeras. Un tā nu es sāku protestēt. Mani vairs nenomāca mātes uzraudzība, un es kļuvu pilnīgi nevaldāma, to es atzīstu. Dienā, kad absolvēju vidusskolu, es Halijai pateicu visu, ko par viņu domāju. Es devos projām kopā ar kaut kādu plukatu tikai tāpēc, lai sadusmotu Haliju. Es aizbraucu uz Losandželosu un mēģināju dabūt lomu kādā filmā, bet es nebiju pietiekami laba.
   – Un tad tu atgriezies mājās, – Breidens sacīja.
   – Jā, un cilvēki steidzās man klāstīt par katru brīnišķīgo Halijas veikumu un jautāja man, ko es esmu sasniegusi. Un es atbildēju, ka mans sasniegums ir liela apaļa nulle. – Viņa kādu brīdi klusēja. – Un tad kādu vakaru es skatījos televizoru, un Halija, protams, bija darbā. Ar eksprespastu tika piegādāta kāda aploksne. Es to noliku uz krēsla, tā aizkrita kaut kur malā, un es par to vispār aizmirsu. Pēc pāris dienām, kad ieraudzīju aploksnes galu, kas slējās ārā no spraugas, mani pārņēma panika. Es nospriedu, ka Halija izmetīs mani uz ielas. Es vēstuli atvēru vienīgi tāpēc, lai paskatītos, kādu postu esmu nodarījusi, neatdodot to viņai uzreiz. – Šellija vairākkārt ieelpoja un atkal nomierinājās. – Kad es izlasīju, ka Halija ir mantojusi māju no kāda, ko vispār nekad nav redzējusi, mani pārņēma neprātīgas dusmas. Tas viss bija tik ļoti netaisni! Kāpēc tieši viņai tiek viss labais dzīvē? Es nedomāju, par to, ko biju izdarījusi. Es uzrakstīju Džēridam, ka esmu Halija un man ir laba izglītība, un es ar prieku pieņemšu māju. Kad viņš uzrakstīja, ka mājā būs arī kāds bagāts puisis, kuram nepieciešama fizioterapeita palīdzība, es nobijos. Taču – ko es varēju darīt? Atkāpties es vairs nevarēju, tāpēc piekritu, ka viņš būs mans klients. Halija taču ir tik izpalīdzīga… Es nospriedu, ka tad, kad būšu tur nonākusi, uzrakstīšu viņai un palūgšu, lai sagatavo plānu, pēc kura ārstējams tas pacients. Taču galvenokārt es tajā visā saskatīju vienreizēju iespēju beidzot mainīt savu dzīvi. Tikai uz mirkli es izlikos par Haliju, par cilvēku, kurš nekad neko nesabojā, kurai nekad nav ļimuši ceļgali, ieraugot puisi, kas ir ģērbies melnā ādas apģērbā un sēž uz Harley motocikla. Man būtu ļoti cienījama karjera, un es cilvēkiem patiktu. Mani mīlētu. Tieši tāpat, kā mīl Haliju. “Taču viss izvērtās citādi, un tagad mani, iespējams, ieliks cietumā. Un atkal ir tieši tā, ka Halija ir tā labiņā, bet es ļaunuma iemiesojums. Taču viņa jau droši vien mani neiesūdzēs pat tagad, kad esmu mēģinājusi viņai nozagt māju! Kam īsti jānotiek, lai beidzot Haliju nogāztu no tā svētuma mākoņa, uz kura viņa dzīvo?
   Breidens cieši raudzījās uz Šelliju. Viņš vēl nekad iepriekš nebija no viņas dzirdējis tik daudzus vārdus. Un viņas dusmas bija aizdzinušas niknumu, kas plosīja Breidenu. – Domāju, ka mums nevajadzētu likties ne zinis par lietu un mēģināt tikt projām no šejienes.
   – Lai notiek, – viņa piekrita.
   Kad Breidens pieskārās durvju rokturim, tas pagriezās bez mazākās aizķeršanās. Arī lietus bija mitējies. Viņš gāja uz automašīnu pa zāli, kas nemaz nešķita salijusi, un atvēra durvis, lai Šellija iekāptu. Iekārtojies pie stūres, Breidens mirkli klusēja un tad paraudzījās uz Šelliju. Lai gan Breidens pazina Šelliju jau kopš bērnu dienām, viņam likās, ka vispār nekad nav viņu pazinis. – Vai tu neiebilsti, ja mēs paņemtu kādu maltīti un aizbrauktu uz māju, kurā es esmu apmeties? Domāju, ka mums vajadzētu vēl parunāt. Labi?
   – Man tas patiktu, – Šellija atteica un uzsmaidīja Breidenam.

Divdesmit ceturtā nodaļa

   Halija masēja Džeimija ceļgalu un nenolaida skatienu no sava mīļotā vīrieša. Viņš gulēja uz masāžas galda un raudzījās uz lapeni. Abi nesacīja ne vārda.
   Iepriekšējā vakarā viņi bija runājuši ļoti daudz. Pie Bārtleta viņi bija nopirkuši ēdienu un tad atgriezušies pie kapelas. Tā bija klusa vieta, un tieši tas viņiem bija nepieciešams.
   Dziestošajā dienas gaismā celtne izskatījās ļoti skaista. Viņi pagāja tai garām un apsēdās smiltīs ūdens malā.
   Haliju joprojām nepameta domas par tikšanos ar Šelliju, un viņa īsti nebija pārliecināta, vai jūtas laimīga vai tomēr skumja. Un kas notiks tālāk?
   Džeimijs apsēdās blakus un savainoto kāju izstiepa uz priekšu. Viņš izsaiņoja ēdamlietas, bet Halija runāja. Džeimijs vēlējās dzirdēt, ko viņa pastāstīs par savu dzīvi, vēlējās uzzināt, kā viņa pati skatījusies uz visu, kas notika. Viņš nebija atklājis Halijai, ko abi ar Breidenu runājuši.
   Interesanti, ka Halijas stāsts neizklausījās tik skarbs kā Breidena vēstījums. Un no abiem Džeimijam kļuva skaidrs, ka tā ir bijusi ārkārtīgi vientuļa bērnība.
   Taču viņam patika tas, ka Halija neglabāja ne rūgtumu, ne naidu. Viņa tikai vēlējās, lai tas vienreiz beigtos. Un jo īpaši viņa gribēja pārstāt raizēties par to, ka Šellija varētu aizvilt viņas mīļoto puisi.
   – Tu runā par mani? – Džeimijs vaicāja. – Kas es, tavuprāt, īsti esmu?
   – Tu esi… – viņa atbildēja. – Ja tu un es… ak, tu taču zini.
   Tā viņi nonāca līdz sarunai par abu nākotni un vienojās, ka pamēģinās būt kopā.
   – Es pagaidām vēlētos palikt šeit, – noteica Džeimijs. – Tepat, šajā maģiskajā salā.
   – Es arī, – Halija piebalsoja.
   Viņi mīlējās pludmalē. Lēnām, maigi. Ilgi, rimti un piepildīti.
   Pēc tam viņi gulēja viens otra rokās un raudzījās uz zvaigznēm. Viņiem nebija vajadzīgi vārdi. Abi domāja par nākotni un to, kurp tā viņus aizvedīs.
   Bija jau vēls, kad viņi devās no turienes projām un atgriezās mājās. Viņi gulēja kopā, pieglauzdamies viens otram, izbaudīdami viens otra tuvumu. Kad atkal sākās Džeimija nakts murgi, Halija bija viņam blakus un mierināja.
   No rīta viņi visu darīja, kā allaž paraduši, taču ik pa laikam uzmeta viens otram skatienus. Vai tiešām ar šo otru cilvēku kopā aizritēs visa dzīve?
   Halija saņēma īsziņu no Breidena.
   “Šellija ir pie manis. Rīt es viņu vedīšu uz mājām.” Halija to nolasīja arī Džeimijam, un viņš piezvanīja Reinam. Pēdējais no Montgomeriju – Tegertu klana bija devies projām no salas un bija ceļā uz mājām.
   Pēc sarunas ar Reinu Džeimijs sacīja: – Domāju, ka man ir kaut kas sakāms, tomēr es nezinu, kā tu to uztversi. – Viņš pastāstīja, ka Breidens un Šellija nakti pavadījuši kopā. Vienā gultā.
   – Ak… – Halija izdvesa un apsēdās uz virtuves krēsla.
   – Vai neesi par to pārāk satraukta?
   – Nē, viss ir kārtībā, – viņa atteica. – Tas vienkārši ir mazliet šokējoši. – Halija paraudzījās uz Džeimiju. – Lai gan nē, tā nemaz nav. Vismaz ne pilnībā. Breidens pret Šelliju nekad nav izturējies kā pret mazu meiteni, vismaz ne pēc tam, kad viņa sasniedza pubertāti. Kas tas par skatienu?
   – Reins sacīja, ka Breidens uzdevis viņam dīvainu jautājumu. Viņš vaicāja, kur varētu nopirkt no ādas šūtus tērpus motociklistiem.
   Halija un Džeimijs paraudzījās viens uz otru un iesmējās, jo iedomājās, kā varētu izskatīties advokāts, kurš melnā ādas tērpā ar sudraba kniedēm sēž uz motocikla.
   Tad Džeimijs pastāstīja Halijai par savu sarunu ar Breidenu.
   – Un viņš to visu izdarīja manis dēļ? – Halija izbrīnīti vaicāja.
   Džeimijs redzēja, cik satriecoši Haliju ietekmējis šis stāsts un ka viņai nepieciešams atslābināties, tikt vaļā no saspringuma. – Ejam uz vingrošanas zāli.
   Halija novaidējās. – Kā gan es esmu pamanījusies sapīties ar ārstu un sportistu vienā personā?
   – Īsti drošs neesmu, bet domāju, ka par to parūpējās kāds pārītis spoku. Tu un es. Un varbūt arī Breidens ar Šelliju. Reins stāstīja, ka Breidens runājis par negaisu pagājušajā vakarā, kas licis viņam un Šellijai palikt ieslēgtiem tējas istabā.
   Viņi paraudzījās viens uz otru un iesmējās.
   Tagad Džeimijs gulēja uz masāžas galda, un Halija beidza masēt viņa ceļgalu. Bija jau gandrīz četri pēcpusdienā. Džeimijs saģērbās, un viņi abi devās uz māju. Uz virtuves galda atkal bija izcils un visai bagātīgs cienasts, kā arī kanna ar kūpošu tēju.
   – Īdita, es tevi mīlu! – Džeimijs noteica, mazgādama rokas. Halija stāvēja viņam aiz muguras.
   – Man patika tavu radinieku apciemojums, taču es priecājos, ka viss atkal rit ierasti normālajās sliedēs, – Halija sacīja. – Mums jāpateicas Īditai par visu šo un jāizdara viņas labā kaut kas jauks.
   – Vai mēs varētu sagādāt kādu ceļojumu, lai viņa pabūtu projām no savas niknās vedeklas? – ierosināja Džeimijs.
   – Interesanti, kā Betija un Hovards tika galā ar visiem taviem radiniekiem? Jo īpaši ar bērniem.
   – Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Montgomeriju bērni uzvedās ideāli pieklājīgi, bet mamma teica, ka mazā Korija esot atradusi ceļu uz bēniņiem un tur uzgājusi veselu kasti pilnu ar žurnāliem, uz kuru vākiem bijuši kaili vīrieši.
   – Oooooo! – Halija noteica. – Vai viņa dalījās savā atradumā?
   – Es domāju, ka… – Džeimijs apklusa, jo pie sētas puses durvīm atskanēja klauvējiens. – Kā velnu piemin… Tā ir Betija.
   Viņš piegāja pie durvīm, un Halija viņam sekoja. – Priecājos jūs redzēt…
   – Vai esat sastapuši manu vīramāti? – Betija strikti vaicāja. – Vai viņa ir te bijusi, lai satiktos ar tiem jūsu nolādētajiem spokiem?
   – Mēs viņu neesam redzējuši, – Halija sacīja, – taču viņa mums ir atnesusi kārtējo cienastu no jūsu jaukās viesnīcas.
   – Mums vajadzētu par tiem samaksāt, – Džeimijs noteica. – Pasakiet tikai summu, un mēs ar Haliju samaksāsim. Protams, vēl arī par piegādi.
   Betija drūmi sarauca pieri. – Par ko jūs tagad runājat?
   – Par cienastiem pie tējas, ko Īdita mums sagādā, – Halija paskaidroja. – Bet iespējams, ka jūs par tiem nemaz nezināt. Tādā gadījumā… atvainojiet! Bet, kā jau sacīja Džeimijs, mēs jums par tiem samaksāsim.
   – Tēja? – Betija pārvaicāja. – Cienasti, ko jums atgādā mana vīramāte? Viņa to dara visai bieži, vai ne?
   – Jā, visai regulāri, – Džeimijs apstiprināja, balstīdamies uz kruķiem.
   – Vai atceraties iepriekšējo reizi, kad es te biju ieradusies? – Betija vaicāja, un abi uzrunātie pamāja ar galvu. – Nākamajā pēcpusdienā mēs ar Hovardu aizsūtījām Īditu uz Arizonu viesos pie viņas meitas. Viņa atgriezās tikai šorīt un jau atkal ir pazudusi. Man nav ne jausmas, kas jums ir nesis ēdienu, taču viņa tā noteikti nebija.
   – Kurš tad? – Halija neizpratnē vaicāja. Viņa pakāpās malā, lai Betija varētu apskatīt uz galda salikto bagātīgo cienastu. Tur bija pāris vairākstāvu paplāšu, uz kurām gozējās gan sviestmaizītes, gan cepumi, gan dažādas kūciņas un pīrādziņi.
   Betija lūkojās te uz Haliju, te atkal uz Džeimiju. – Jūs abi esat tikpat jukuši kā mana vīramāte. Uz tā galda nav nekā vairāk par dažiem tukšiem šķīvjiem. – Viņa pieskārās durvju rokturim. – Domāju, ka manai vīramātei jādodas atpakaļ uz Arizonu. Tur ļaudīm ir vairāk saprāta. – Galvu šūpodama, viņa devās projām un aizcirta durvis aiz sevis.
   Džeimijs un Halija paraudzījās viens uz otru, bet pēc tam ārkārtīgi lēnām pagriezās pret galdu.
   Tikai pirms dažiem mirkļiem viņi ar lielu apetīti bija tiesājuši garšīgo cienastu un dzēruši tēju, kura, kā likās, nekad neatdzisa.
   Un tagad viņi redzēja vienīgi tukšus šķīvjus. Tie bija mirdzoši tīri, bet viņi jau allaž traukus nomazgāja un kārtīgi salika, lai Īdita tos varētu aiznest atpakaļ.
   Nebija nekāda cienasta, un no tējkannas necēlās karsti tvaiki.
   Atkal paraudzījušies viens uz otru, Džeimijs un Halija iepleta acis, jo piepeši atskārta, ka nedēļām ilgi ir mielojušies ar… neko. Nekas nebija jāsaka skaļi, jo viņi skaidri zināja, ka ik maltīti bija gatavojušas rokas, kuru vairs nav šajā pasaulē.
   Pirmā valodu atguva Halija. – Tagad nu mēs skaidri redzam, kāpēc es zaudēju svaru.
   Kādu mirkli izskatījās, ka Džeimijs īsti nezina, ko atbildēt, bet piepeši pār viņa lūpām izlauzās smiekli.
   – Spoku diēta, – Halija noteica. – Kā tu domā, vai tā varētu iegūt popularitāti? – viņa pavaicāja un arī iesmējās.
   Viņi nespēja vien rimties. Abi apskāvās, un viņu smiekli piepildīja māju.
   Un tējas istabā divas jaunas daiļavas uzsmaidīja viena otrai. Jau atkal viņas bija palīdzējušas diviem cilvēkiem atrast Īsto mīlestību.

Epilogs

   Trīs nedēļas pēc Džilijas kāzām pienāca elektroniskā pasta vēstule no Šellijas. Halija to izlasīja, un viņai aizrāvās elpa. – Šellija un Breidens ir noteikuši laulību datumu nākamā gada janvārī un vēlas, lai es būtu viņas vedējmāte.
   – Un ko tu grasies darīt? – Džeimijs vaicāja.
   – Protams, ka mana atbilde būs noraidoša. Viņa mani aicina tikai tāpēc, lai es paveiktu visus nepieciešamos kāzu sagatavošanas darbus, bet viņai pašai nebūtu jādara nekas. Nē, nekādā gadījumā, nē.
   – Attiecības ar radiniekiem ne vienmēr līdzinās pasakai, – Džeimijs noteica. – Manuprāt, tev vajadzētu kādu laiku paprātot par to, ko tu vēlētos darīt.
   Tas Halijai šķita labs ierosinājums, un nākamās trīs dienas viņa nedomāja ne par ko citu. Pirmajā dienā viņa juta vienīgi dusmas. “Protams, ka es atteikšos! Kā gan Šellija uzdrošinājās kaut ko tādu lūgt!” Otrajā dienā Halija sāka apsvērt, kādas būs viņas atteikuma sekas. “Ja es ieradīšos uz Šellijas un Breidena kāzām, vai darīšu to ar naida pilnu sirdi? Vai tad Breidens ir pelnījis kaut ko tādu? Vai es kopā ar Breidena māti raudāšu par to, ka Breidens apprecējies ar tik briesmīgu cilvēku kā Šellija?”
   Pienākot trešajai dienai, Halija saprata, ka jāpapūlas iegūt mieru. Viņa atstāja Džeimiju Nantaketā un aizlidoja uz Bostonu, kur devās uz savu māju. Tur viss izskatījās daudz ļaunāk, nekā viņa bija iedomājusies. Breidena māte bija ārkārtīgi nomākta, varētu pat sacīt, ka viņa jau gandrīz bija ieslīgusi depresijā. Vestbrukas kundze bija absolūti pārliecināta, ka dēls pilnībā izposta savu dzīvi, un ļoti bieži viņam par to atgādināja. Breidens strādāja sešpadsmit stundas diennaktī, lai nedomātu par problēmām savā personiskajā dzīvē. Pēc viņa sacītā bija saprotams, ka Šellija dzīvo nemitīgās bailēs no tā, ka viņš kuru katru mirkli varētu atsaukt saderināšanos. Nekas, ko viņš sacīja vai darīja, Šellijai nešķita gana pārliecinošs.
   Halija izlēma, ka ir jāpalīdz Breidenam un viņa mammai. Vispirms jau viņa stundām ilgi sarunājās ar Breidenu. Viņa vēlējās pārliecināties, ka draugs patiešām mīl Šelliju, nevis ir tikai apmāts ar viņas ārējiem dotumiem. Halija noklausījās stāstu par to, ka viņš Šelliju mīlējis jau sen, un arī par to, kā Šellija atainojusi savus bērnu dienu pārdzīvojumus. Bija vajadzīgas vairākas dienas un vairākas telefona sarunas ar Džeimiju, lai Halija varētu kārtīgi apsvērt šīs jauniegūtās zināšanas.
   “Vajadzētu apsēsties un no sirds izrunāties ar pusmāsu,” Halija iedomājās. “Bet kāda gan šī saruna izvērstos? Vai tā būtu gadiem krātu aizvainojumu izkliegšana? “Tu salauzi manu lelli!” “Tavi vecvecāki mīlēja tevi, bet mani ne!” “Tu atvīli manu mīļoto puisi!” “Kad bijām bērni, tu varēji rotaļāties, bet es ne!” Nē, tādā ceļā mēs neko nepanāktu.”
   Pēc dažām ļoti garām sarunām ar Džeimiju un Džiliju Halija nolēma, ka gaidāmās kāzas būtu labs iemesls, lai būvētu tiltus starp cilvēkiem.
   Halija aizgāja pie Breidena mammas un sarīkoja savā dzīvē lielāko priekšnesumu. Viņa paņēma līdzi vairākus dučus kāzu tematikai veltītu žurnālu un, diezgan izšķērdīgi šķiezdama asaras, pavēstīja, ka Šellija grib, lai pusmāsa plāno šīs kāzas, taču viņai neesot ne jausmas, kā tas darāms.
   Jau pēc desmit minūtēm Vestbrukas kundze bija sākusi kāzu organizēšanu. Vajadzēja divas dienas, līdz Halija panāca, ka Šellija ierodas pie Breidena mammas. Viņas abas ar Vestbrukas kundzi pārņēma apsēstība ar kāzu tortēm, līgavu kleitām un pat ar kristālu rotājumiem uz kurpēm. Kad Šellija pateica savai topošajai vīramātei, ka labprāt dzemdētu bērnu, cik ātri vien iespējams, saikne bija nodibināta pilnībā.
   Kad mājā atkal valdīja miers, Breidens piezvanīja Halijai un teica: – Es tevi mīlu!
   Halija iesmējās. – Nu, vai esi izlēmis? Kas tad būs, peonijas vai rozes?
   – Kāda gan tam nozīme? Patiešām, Halij… Šellija kopā ar manu mammu iepērkas un kaļ plānus par bērniem, un… – Viņš ievilka elpu. – Paldies!
   – Tas, ko paveicu es, nav nekas salīdzinājumā ar to, ko manā labā izdarīji tu un tava mamma. Vai esam draugi?
   – Uz mūžīgiem laikiem, – Breidens atbildēja.
   Tiklīdz viņi bija beiguši sarunu, Halija piezvanīja Džeimijam. – Es rīt braucu uz mājām!
   Viņš spēja vienīgi iesaukties: – Urrā!
   Atceļā uz Nantaketu Halija atskārta, ka atstāj pagātnē veselu dzīves posmu, kas bijis pārpilns ar dusmām un aizvainojumu. “Nedomāju, ka pienāks laiks, kad mēs ar Šelliju kļūsim par īstām draudzenēm, taču mūsu attiecībās vairs nevalda ienaids. Būs kopīgas brīvdienas, dalīti panākumi un zaudējumi. Kaut kā mēs tomēr pratīsim atstāt pagātni pagātnē.”
   Naktī, guļot Džeimija skavās, Halija viņam izstāstīja par savām sajūtām.
   – Tā jau tas normālās ģimenēs notiek, – Džeimijs sacīja.
   Tuvojās ziema. Džeimijs un Halija sāka runāt par savu nākotni. Viņi nebija nolēmuši ne to, kur dzīvos, ne arī to, vai Džeimijs atgriezīsies darbā medicīnas jomā, vai Halija meklēs darbu. Vai viņai vajadzētu atvērt privātklīniku? Strādāt slimnīcā? Uz salas laiks kļuva aizvien vēsāks, un viņi zināja, ka jau drīz daudzi veikali un pakalpojumu sniegšanas iestādes tiks slēgtas. Te Halijai necik daudz darba nebūs.
   Kādu vakaru viņi sēdēja gultā, un abiem bija uzlikts dators uz ceļgaliem. – Halij… – Džeimijs ieteicās un iepleta acis.
   Halija paraudzījās uz viņu. – Kas noticis?
   Džeimijs pavērsa savu datoru, lai Halija varētu saskatīt ekrānu. Tur bija kāda māja ar lielu lieveni un stiklotu terasi.
   – Vai tāda, par kādu tu biji sapņojis?
   – Jā, – Džeimijs atbildēja, un viņi saskatījās. – Tā ir tieši tāda, kādu es biju to iedomājies.
   Pat bez vārdiem abiem bija skaidrs, kurš te pielicis savu pirkstu. Pavadījuši mājā daudzus mēnešus, viņi vairs neizteicās par to, ko atkal paveikušas “Tējas dāmas”. Divas reizes pie viņiem uz vakariņām bija ieradies Keilebs un Viktorija Hantliji. Un Keilebs runāja par “Tējas dāmām” tik sirsnīgi, it kā personīgi būtu ar viņām pazīstams. Kad Džeimijs ar Haliju pavadīja garu nedēļas nogali Kolorādo pie Džeimija ģimenes, Keilebs palūdza atļauju pieskatīt māju. Vēlāk viņš sacīja, ka viņam esot bijusi jauka tikšanās ar “Tējas dāmām”.
   Tobrīd jau Džeimijs un Halija tik ļoti bija pieraduši pie tā, ka lietas tiek pārbīdītas, izšuvums aizvien papildinās un tiek pabeigts itin kā pats no sevis, durvis atveras un aizveras pašas, ka nemēģināja apšaubīt gluži vienkāršas sarunas iespējamību.
   Vienu reizi ciemos bija ieradies Līlends, un Halija priecājās par iespēju viņu labāk iepazīt. Līlends atveda arī kasti ar materiāliem, kuri vēstīja par to, kas ar viņa senci notika pēc tam, kad viņam bija jāaizbrauc no Nantaketas. Tas bija stāsts par vīrieti ar lauztu sirdi, kura īsti nekad arī neatlaba.
   Visi trīs izklāja dokumentus uz galdiem tējas istabā, ieslēdza gaismas un atstāja tos tur guļam. Nākamajā rītā visi dokumenti bija glīti sakārtoti kaudzītē, bet fotogrāfija, kurā bija redzams Līlends jau kā vecs vīrs, bija pazudusi. Blakus dokumentiem bija atstāta kartīte. Skaistā, vecmodīgā rokrakstā uz tās bija uzrakstīts: “Paldies! Džuliāna Hārtlija.”
   Džeimijs un Halija uzskatīja, ka šī kartīte ir ļoti mīļš žests, bet Līlends noteica: – Man vajag iedzert!
   Kamēr Līlends viesojās mājā, Džeimijs un Halija atturējās pieminēt tajā mītošos spokus.
   Halija paskatījās uz datora ekrānā redzamo mājas attēlu. – Man tā patīk. Ko par to saka tēvocis Kits?
   Džeimijs izlasīja elektroniskā pasta vēstuli. – Viņš kādā mazā Virdžīnijas štata pilsētiņā ir nopircis sev lielu, vecu māju un apgalvo, ka, tiklīdz esot ieraudzījis šo māju, tā uzreiz iedomājies par tevi un mani. – Džeimijs lasīja tālāk. – Ahā, te ir vēl kaut kas. Tā jau es domāju! Tēvocim Kitam bijis apslēpts motīvs. Viņš apgalvo, ka pilsētā esot tikai viens ārsts. Bijuši divi. Tēvs un dēls, bet pagājušajā gadā tēvs nomiris. Tagad dēlam vienam pašam esot jāstrādā milzum garas stundas. Viņam esot vajadzīga palīdzība. – Džeimijs paraudzījās uz Haliju. – Tēvocis Kits stāsta, ka pilsēta atrodoties pie liela ezera un tur esot daudz māju. Esot daudz savainojumu tādiem cilvēkiem, kuri visu ziemu rāmi sēž mājās, bet, siltajam laikam atnākot, nospriež, ka joprojām ir vēl tikai pusaudži. Viņš apgalvo, ka tur ļoti noderētu arī fizikālās terapijas klīnika. – Džeimija skatiens bija ciešs. – Ko tu par to saki?
   – Man tā iecere ļoti patīk, – Halija atbildēja. – Un tev pašam? Vai tu uzskati, ka jau esi gatavs atgriezties ārsta praksē?
   – Es domāju, ka varbūt esmu gatavs pamēģināt. Lai nu kā, vispirms tikai pusslodzi. – Pēc neilgas klusēšanas viņš paskatījās uz Haliju. – Ja vien tu arī tur būsi, lai man palīdzētu.
   – Jā, es tur būšu, – Halija ļoti nopietni atbildēja. – Es došos tev līdzi, kurp vien tu vēlēsies. Vai arī palikšu tepat kopā ar tevi.
   Mirkli viņi raudzījās viens uz otru… un tad datori tika nolikti malā, un viņi jau apskāva viens otru.
   Viņi zināja – lai kurp viņi dotos, lai ko pasāktu, viņi vēlējās būt kopā.

Pateicības

   Es vēlētos pateikt paldies savai dārgajai trenerei Mērijai Bralovai par eksperta padomiem fizikālajā terapijā. Viņa man izstāstīja un parādīja, kas darāms. Paldies!
   Izlasījuši jau vairākas manas grāmatas, mani feisbuka draugi sekoja maniem ikdienas panākumiem un neveiksmēm, kad rakstīju šo romānu. Viņi ieteica varoņu vārdus vai sūkstījās par tehniskajiem redaktoriem. Liels paldies!
   Es vēlos pateikties savai mīļajai redaktorei Lindai Merovai, kura prata klausīties un arī smieties un kura mani nebeidzami iedrošināja.
   Man tagad ir jauns izdevējs – Random House – , un es vēlos pateikties itin visiem, kas tur strādā. Viņi vienmēr ir laipni, taktiski un izpalīdzīgi.
   Veicot izpētes darbus, kas bija nepieciešami, lai taptu šī grāmata, es daudz lasīju par posttraumatiskā stresa sindromu un daudz raudāju. Nav tik daudz pateicības vārdu uz pasaules, lai ar tiem pietiktu visiem mūsu kareivjiem, visiem mūsu ievainotajiem aizstāvjiem. Mēs esam mūžīgi jūsu parādnieki!
   Lūdzu, pievienojieties man feisbukā un izlasiet visu par šās grāmatas tapšanu.
   Un, starp citu, par Keilu un Keinu ir lasāms īsajā stāstā “Saprecinātājas” triju stāstu krājumā “Ielūgums”. Par Keilebu ir lasāms grāmatā “Šampanietis brokastīs”. Greidons un Tobija dzīvo darbā “Uz visiem laikiem”, Džeitī un Ārija – “Princesē”. Par Daglesas un Nikolasa tēvu iespējams uzzināt romānā “Bruņinieks mirdzošās bruņās”.
   Divtūkstoš trīspadsmitajā gadā Džūda Devero pagodināta ar Romantic Times Pioneer Award balvu, atzīmējot viņas izcilo karjeru.

Džūda Devero Negaidītais mantojums