Enija Solomone
Melnais eņģelis

MIMIJAI, SUNDRAI, LINDSIJAI UN PĀRĒJIEM KAFEJNĪCĀ PANERA VESTENDĀ.
PATEICOS PAR KAFIJU UN LAIPNO SAGAIDĪŠANU IK RĪTU.

Pateicības

   Pateicos visiem, kas palīdzēja sagatavot izdošanai manu grāmatu, jo īpaši aģentēm Kellijai Hārmsai un Kristīnai Hogrēbei, kā arī manai redaktorei Mišelai Bidelspakai.
   Kā vienmēr, esmu pateicīga aģentei Petai Hemblinai Tenesī izmeklēšanas birojā par palīdzību krimināltiesību sistēmas izprašanā. Pateicos leitnantam Dagam Vaitfīldam Vilsonas apgabala šerifa iecirknī par iespēju apskatīt Vilsonas apgabala Krimināltiesību centra cietumu, arī par ceļojumu militārajā helikopterā. Pateicos jums abiem, ka rūpējaties par mūsu drošību.
   Pateicos Stefānijai Floidai par iepazīstināšanu ar Filu Hipšīru, kas sniedza vērtīgas ziņas par Harley Davidson motocikliem.
   Pateicos par atbalstu kolēģēm literātēm Trisijai Milbērnai un Betai Patillo, kuras izlasīja sākotnējos melnrakstus un uzmundrināja mani nomāktības brīžos.
   Un beidzot izsaku vislielāko pateicību Lerijam un Bekai, kuri vienmēr ir man blakus – gan grūtos, gan vieglos brīžos. Bez jums es to nebūtu paveikusi.

Pirmā nodaļa

   Viņa ieradās naktī, kā ēna ielavoties pilsētā. Tumsas aizsegs bija lieti noderīgs. Tas atsauca atmiņā dusmu un noslēpumu pilno melno bezdibeni pagātnē.
   Ierašanās tieši pusnaktī bija savā ziņā ironiska. Viņa piebrauca pie kapsētas īstā raganu stundā, atstājot ielu laternas aiz muguras. Viņa virzījās uz priekšu, vadoties pēc zvaigžņu sīkajām gaismiņām. Un arī pēc atmiņas.
   Zvaigznes spīdēja arī tonakt, sen, sen, kad atskanēja zvans pie durvīm, sašķeļot klusumu un mieru divās daļās – bijušajā un turpmākajā. Viņa to saklausīja caur guļamistabas durvīm, kaut arī viņai bija jāguļ ciešā miegā. Bet kurš gan varēja aizmigt, ja tēvs tika apsūdzēts noziegumā un aizvests prom, bet māte neremdināmi raudāja. Viņa atcerējās tumsu, kas ieplūda pa logu, aiz kura pie debesīm viltīgi smaidīja mēness, un apakšstāvā pieaugušo balsu murdoņu.
   Tad atskanēja mātes kliedziens.
   Mežonīgs, dzīvniecisks, tāds, kas rāva sirdi no krūtīm, iznīcināja un sašķaidīja pasauli gabalos. Tik briesmīgs, ka, to atceroties, joprojām drebuļi skrēja pār muguru.
   Tagad neviens nekliedza. Neviens nepārtrauca klusumu, tikai viņas mašīnas riteņu švīksti pa līkumoto kapsētas ceļu starp kapu kopiņām.
   Beidzot viņa samazināja ātrumu un apstājusies izslēdza dzinēju.
   Tad garām mirušajiem viņa devās pie sava mērķa. Pie pēdējā, ko bija redzējusi šajā pilsētā. Pie pēdējā, ko atcerējās no savām mājām. Tagad tas būs pirmais, ko viņa ieraudzīs atgriezusies.
   Melno eņģeli.
   Viņa pārslidināja luktura gaismu pār skulptūru. Un atcerējās figūras seju, kuru bija redzējusi, kad vēl bija desmit gadu vecs bērns. Pēc divdesmit gadiem viņa skatīja seju, kurai vajadzēja būt laipnai. Taču to apēnoja milzīgi, augšup plati vaļā atplesti spārni, figūrai liecoties pāri kapa kopiņai kā vampīram sikspārnim.
   Šis eņģelis bija izraisījis lielas nesaskaņas. Viņa pat tika aizsūtīta uz savu istabu, no kuras tomēr dzirdēja mātes un krustmātes strīdēšanos.
   – Tas ir biedējošs. Tas ir nešķīsts, – krustmāte uzstāja.
   – Kā traips viņa piemiņai, viņa vārdam.
   – Viņi aptraipīja vārdu, nevis es.
   – Kas ir tie viņi?
   – Nezinu!
   – Tu nedrīksti tā darīt, Evelīna.
   – Tas ir izlemts. – Mātes balss skanēja asi un saspringti. – Eņģelis tur paliks, līdz nebūs izzudis traips. Līdz es nebūšu pierādījusi pretējo.
   Līdz es nebūšu pierādījusi pretējo.
   Nabaga māte.
   Nekādus pierādījumus neizdevās atklāt. Tos atrast bija pārāk grūti, smagi. Gluži tāpat kā visu dzīvē.
   Viņa pieliecās un pārlaida plaukstas pār kapa pieminekli. Smiltis bija sakaltušas un aizķepinājušas marmorā izkaltos vārdus. Viņa sameklēja kabatas nazīti un izkasīja zemi, nopūšot atlikušo.
   ČĀRLZS SVONFORDS.
   Esi sveicināts, tēti.
   Viņa noglāstīja pārējo uzrakstu, kaut arī tas bija iegravēts viņai atmiņā.
   Mīļotajam vīram un tēvam. Un vēl citāts: “Viņi steidzās izliet nevainīgas asinis.”
   Nevainīgas asinis. Viņa piecēlās, lai skatītu vaigā eņģeli. Viņas tēvam un mātei bija nepieciešams melnais eņģelis. Viņi bija vāji. Nesagatavoti dzīves grūtībām, kas gāzās pār viņiem. Viņi bija cilvēki, kuri atkāpās un paslēpās. Aizbēga. Nomira.
   Taču viņiem bija meita. Un tagad viņa bija šeit.
   Viņa izslēdza gaismu, ļaujot tumsai apvīties apkārt kā līķautam. Viņa bija atgriezusies. Viņa izdarīs visu, lai uzvarētu taisnība.

Otrā nodaļa

   – Edija Svona. – Reds Maklors pacēla skatienu no darba pieteikuma uz Ediju, kas stāvēja otrpus bāra letes.
   Elpu aizturējusi, viņa gaidīja, vai šīs vārds kaut kādā veidā liksies pazīstams. Vai Maklors viņu pazīs? Viņa bija apsvērusi, kādu vārdu izmantot. Pieņemtais bija līdzīgs tam, ar kādu viņa aizbrauca no Redbadas, tāpēc viņa izvēlējās to. Kaut arī ļoti gribēja atgriezties kā viņa pati visas nolādētās pilsētas acu priekšā, pieņemot, ka divdesmit gadu prombūtne varētu izklīdināt atmiņas. Pagaidām izrādījās, ka viņai ir taisnība.
   Reda Maklora skatiens, viņu uzlūkojot, bija atklāts, draudzīgs. Brīvs no šaubu ēnas. Labsirdīgā apaļā seja bija bārmeņa priekšrocība. Tā aicināja uzticēt mazus noslēpumus.
   Taču viņa negrasījās neko atklāt.
   – Tieši tā.
   Viņa bija redzējusi Redbud Gazette sludinājumu, ka bāram “Reds” vajadzīgs darbinieks. Viņa minēja, vai bārs nosaukts īpašniekam vai pilsētai par godu. Reda Maklora rudie, no pieres atkāpušies mati un vasaras raibumi sejā sniedza atbildi.
   Viņš no jauna, šķiet, jau trešo reizi, rūpīgi nopētīja iesniegumu. Edija apvaldīja nepacietību.
   – Tu esi diezgan daudz izceļojusies, – viņš secināja. – Ņujorka, Bostona, Čikāga, Sentluisa, Nešvila.
   Edija paraustīja plecus.
   – Es joprojām meklēju savu Ēdeni. – Izteikusi piezīmi, viņa gaidīja kādu reakciju, taču velti. No atvieglojuma viņai pār muguru pārskrēja tirpas. Ārā bija karsts, no mitruma smags vasaras gaiss, bet bārā sparīgi darbojās kondicionētājs. Tas noderēja, kad telpā jāstrādā, taču pagaidām viņai sala kailie pleci pieguļošajā ādas vestē.
   – Un tu ceri to atrast Redbadā? – Bārmeņa balsī ieskanējās šaubas.
   – Kas to lai zina? – Edija veltīja viņam savu starojošo smaidu, ar kādu parasti apžilbināja apmeklētājus. Tas, kā jau aizvien, iedarbojās. Nu, gan tas, gan vēl daži aroda triki. Kaut vai, piemēram, prasme uzlikt elkoņus uz bāra letes un tā paliekties uz priekšu, lai tērpa izgriezumā būtu saskatāms vairāk.
   – Tās ir labas vietas. – Reds pabungoja pa papīra lapu, norādot uz sarakstu viņas bārmenes darbu kopsavilkumā. – Dažas es zinu. To reputāciju, protams. Nešvilā esmu pats apmeklējis Sassafrass. Tas ir ko vērts! Šeit kaut ko tādu neredzēt. Mums ir vairāk tāda kaimiņu būšana, tauta šurp nāk vienkārši atpūsties.
   Par kaimiņiem viņš pārspīlēja, jo bārs atradās pilsētas galā, nepilnu pusjūdzi no darba instrumentu rūpnīcas “Hamerbilts”. Vienīgie kaimiņi bija kravas mašīnu šoferi, kas atveda tērauda plāksnes, un pastāvīgā maiņas strādnieku straume, bez kuras Reds bankrotētu.
   – Tieši tas, ko meklēju. – Lai uzsvērtu savu pārliecību, Edija palūkojās apkārt. Daudz mazu galdiņu, augstāki gar malām, zemāki vidū, pie bāra krēsli. Alai līdzīgā telpa, tumša un vēsa, atgādināja lāča migu, kas piemērota pārziemošanai. – Te ir patīkama, ērta vieta. Man apnicis ceļot. Pēc pāris mēnešiem man paliks trīsdesmit gadu. Laiks iesakņoties.
   – Un tu izvēlējies Redbadu? – Vīrieša balsī skanēja neticība. Kurš gan, būdams skaidrā prātā, izraudzītos šo mazītiņo punktu automaģistrāles malā, lai te iekārtotos uz dzīvi? Taču Reds pats acīmredzot nevarēja izvēlēties, kā to darīja viņa.
   Edija iesmējās, prātā izdomājusi savu stāstu.
   – Īstenībā Redbada izraudzījās mani. Man saniķojās braucamais un nācās atdarīt maku, lai to salabotu. Par atlikušo naudu varēju nokļūt vienīgi līdz Redbadai.
   – Būdama bārmene, tu esi pietiekami tālu tikusi.
   – Kā tad būs ar darbu?
   Reds saknieba lūpas.
   – Vai vari pagatavot… nu… ābolu martini?
   Edija padomāja. Nez vai šajā bārā bija liels pieprasījums pēc kokteiļiem.
   – Es gatavoju lielisku ābolu martini. – Viņa apgāja apkārt letei, lai sameklētu degvīnu un ābolu liķieri. Degvīnu viņa atrada, bet liķiera nebija. Edija palūdza to iedot.
   Reds piesarcis atrunājās.
   – Mums nav tāda. Te jau necik daudz to nepieprasa. Es tikai…
   – …tikai vēlējies noskaidrot, ko es protu?
   Reds pamāja.
   – Skaidrs. Mirklīti pagaidi!
   Pārlaidusi skatienu plauktiem, Edija paņēma brendiju un no bāra ledusskapja kartona paciņu ar bērniem domātu ābolu sulu, vēl arī citronu. Sajaukusi visu kopā ar ledu, viņa pievienoja kokteilim malku degvīna, ielēja dzērienu senatnīgā glāzē un izrotāja ar citrona šķēlīti. Tad viņa pagatavoja vēl vienu porciju, kurai pievienoja ingveralu, un ielēja to augstākā, platākā glāzē.
   – Lūk, “Ābeļzieds” un “Dzirkstošais ābols”. – Viņa pastūma glāzes bārmenim. Kamēr viņš nogaršoja kokteiļus, Edija atrada pudelīti ar kakao krēmu, nopūta tai putekļus, mikserī ar ledu samaisīja to ar degvīnu un ielēja martini glāzē. – Un te būs “Šokolādes martini”. Nu, kā patīk?
   Reds smaidīja.
   – Labi, bet vai tu proti ieliet alu no krāna?
   Edija veltīja viņam savu profesionālo smaidu un, atbalstījusies pret leti, paliecās uz priekšu.
   – Un kā vēl!
   Abi sarokojās un vienojās, ka viņa sāks strādāt jau šajā pašā vakarā.
   – Pilsētā ir liels sarīkojums, – Reds pastāstīja. – Rūpnīcas galva dodas prom vadīt “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tam pieder “Hamerbilts”.
   – Ak tā? – Edija tēloja paviršu interesi. Īstenībā itin viss, kam bija sakars ar “Hamerbiltu”, saistīja viņas uzmanību.
   – Piknika laikā nebūs daudz alkohola, tāpēc es paredzu, ka iedzeršana notiks šeit. Iesaku tev aiziet uz parku. Atvadīšanās būs svinīga. Es tevi iepazīstināšu ar vietējiem. – Reds pasniedza viņai reklāmas lapiņu, kur viss bija sarakstīts. Ieraugot godināmās personas vārdu, Edija sajuta, ka sirds sāk sisties straujāk. Reizēm dievi bija labvēlīgi.
   – Paldies! – Viņa noglabāja lapiņu kabatā. – Varbūt aiziešu.
   Viņai bija nepieciešams kaut kur apmesties, un Reds ierādīja brīvu istabu virs bāra. Viņš atvainojās, ka tā nav uzkopta, un abi vienojās par īres noteikumiem. Telpa pilnīgi atbilda Edijas vajadzībām, tā bija tikai jāiztīra. Gulta, elektriskā plītiņa gatavošanai, galds atpūtai un ēdienreizēm. Istabu gan nevarēja saukt par mājīgu, taču Edija īstenībā nebija dzīvojusi mājīgā vidē kopš aizbraukšanas no Redbadas.
   Protams, viņai bija mājas – krustmātes Penijas dzīvoklis. Tajā bija trīs istabas, un vienā Edijai bija izvelkamā gulta. Tur nebija ne pagalma, ne koku. Bet ne jau tie viņai bija vajadzīgi.
   Sākumā tomēr viņai tā visa pietrūka.
   Bet tas notika pirms daudziem gadiem, un tagad bija cits laiks. Tagad viņai jāizpilda noteikts uzdevums.
   Edija uznesa somas pa dzelzs kāpnēm augšā istabiņā, no kuras pavērās skats uz ieliņu aiz mājas. Neviens viņu šeit netraucēs. Viņa bija atradusi lielisku vietu sava plāna īstenošanai.
   Sakarinājusi nelielajā skapī nedaudzos līdzi paņemtos tērpus – dažas kleitas, ja tādas gadījumā ievajadzēsies, – viņa uznesa istabā šķērsieliņā pamestas redeļu kastes, lai izmantotu tās par tualetes galdiņu.
   Ap pusdienlaiku bija atlikuši tikai vēl pēdējie priekšmeti, kurus vajadzēja kaut kur novietot. Edija izņēma no ceļasomas iekšējās kabatas plastmasas maisiņu. Tas nebija smags. Mutes kaktiņi savilkās drūmā smīnā, viņai izkratot maisiņa saturu.
   Uz kailā matrača izbira ducis mazu melnu eņģelīšu.

Trešā nodaļa

   Redbadu bija uzcēluši imigranti un Austrumu krasta iedzīvotāji, kas atceļoja uz Tenesī meklēt piedzīvojumus un labāku dzīvi. Viņiem bija līdzi pilsētas plāns, un tā atbilstoši iecerei tika būvēta četrstūra formā. Izaugsmes procesā jaunatnācēji, meklējot sev teritoriju dzīvošanai, paplašināja robežas, ne vienmēr ievērodami kārtību. Pilsētas karte ar taisnajām ielām ap centrālo četrstūri zaudēja sākotnējo izskatu, jo radās sānieliņas, kas noslēpumaini aizvijās uz visām pusēm. Pavasaris bija sen aiz muguras, un līdz ar to arī skaistie sārtie Kanādas ķirškoku pumpuri, kam par godu bija nosaukta pilsēta. Tagad koki bija sazaļojuši, un, ja nezinātu, kas tie tādi, tos varēja sajaukt ar jebkuriem citiem. Bet Edija tos atcerējās, un, ejot parkā pa aleju, viņa iztēlojās sārtos ziediņus.
   Šķita, ka visa pilsēta iznākusi nosvinēt Freda Laila došanos prom no rūpnīcas “Hamerbilts”. Redbadas parku greznoja baloni un plakāti ar koši ziliem uzrakstiem “Paldies, mister Fred!”. Vienā parka pusē uz četriem griliem bez mitas tika cepti hotdogi un hamburgeri. Pāri pretī atradās maza estrāde, kas pagaidām bija tukša. Pēc bāra “Reds” logā izliktā paziņojuma Edija zināja, ka mūzika būs tikai vēlāk vakarā.
   Edija iejuka pūlī. Visapkārt skatienam pavērās dažādas sponsoru izkārtnes. Par deserta galdu atbildēja Redbadas baznīca. Pusauga zēns dalīja vecmodīgus koka vēdeklīšus ar firmas zīmi “Rankla nekustamie īpašumi”. Redam bija iedalīts savs stūris – ar limonādi, ūdeni un ledus tēju, kā šķita. Nekāds alkohols par godu misteram Fredam nebija paredzēts.
   Ļaudis klīda garām, bet Edija stāvēja nepakustēdamās, lai uztvertu pazīstamās vietas sajūtu. Viņa bija pārliecināta, ka atceras parka vienā malā šūpoles – augstāk, māmiņ, augstāk! –, kā arī strūklaku un rotaļu laukuma kāpnes. Vai varbūt ne? Atmiņas bija viltīgas. Tās pielavījās un atkal nozuda. Tiklīdz viņa satvēra kādu fragmentu, tas izgaisa kā dūmi.
   Tagad spēļu laukumā trokšņoja citi bērni, kuri gluži tāpat mudināja vecākus šūpot viņus augstāk. Ediju saviļņoja viņu nevainīgā vientiesība, kas šķita tik muļķīga. It kā pasaule pasargātu mazos vairāk nekā pieaugušos.
   Skaļruņa krakšķis pievērsa Edijas uzmanību skatuvei. Sirms labsirdīga izskata kungs piesita pie mikrofona.
   – Redbadas iedzīvotāji, – viņš ierunājās. – Mēs esam šeit sapulcējušies godināt cilvēku, kas veltījis savu mūžu, lai kalpotu mūsu pilsētai. Divdesmit gadu viņš bija rūpnīcas “Hamerbilts” vadītājs un mūsu sabiedrības balsts, prasmīgi un atbildīgi turot rokās mūsu nākotni. Mums bijis gods strādāt kopā ar viņu, kā arī ar “Hamerbilta” korporatīvo pirmsākumu – uzņēmumu “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tagad, kad viņš pelnīti iecelts augstajā amatā, visas Ziemeļamerikas holdingu valdē, vienīgais, ko varu pateikt, ir – paldies, mister Fred!
   Aplausu un svilpienu pavadīts, Freds Lails piesoļoja pie mikrofona. Bet ne visi viņu sagaidīja ar atzinību. Sev aiz muguras Edija saklausīja pāris smīkņātāju, un vismaz viena balss noņurdēja: – Muļķības!
   Viņa pagriezās, meklējot pūlī noliedzēju, tomēr neieraudzīja. Pa to laiku Freds Lails bija sācis runāt. Edija ļāva Laila pašslavināšanās vārdiem slīdēt pāri, iztēlojoties viņu pirms daudziem gadiem. Viņas atmiņās bija tikai šā cilvēka vārds un skaņas.
   Dzīvojamā istaba vecajā mājā. Cieši aizvērti aizkari. Lampas gaisma un ēnas. Dīvāns, uz kura viņa paslēpusies mātes roku gurdenajā apskāvienā. Tad istabā ienāca krustmāte Penija.
   – Evelīna, ieradies misters Lails. – Balss skanēja klusi un maigi; tā viņa runāja jau vairākas dienas. Kā skolas izrādē, kad nodziest apgaismojums. Tad stingrākā tonī krustmāte piebilda: – Ej uz savu istabu, Edij.
   Viņa laikam atteicās. Varbūt ciešāk piespiedās klāt mātes augumam, cerēdama, ka fiziskais kontakts neļaus mātei aiziet. Lai arī ko Edija darīja, viņa negāja uz savu istabu. Ne līdz tam brīdim, kad parādījās misters Lails. Viņu ieraugot, māte sastinga. Viņa koncentrējās tam, kas notiks. Pēkšņi telpā bija izplūdušas dusmas. Liela, nomācoša niknuma straume. Bailēs no tā, ka atkal izdzirdēs kliedzienu, Edija izbēga laukā no istabas.
   Tagad viņa skatījās uz vīrieti priekšā pie mikrofona. Parasts cilvēks. Ar plāniem matiem, brillēs. Krietns cilvēks, labs pilsonis. Nekaitīgs.
   Bet Edija Svona zināja, ka tā tas nav.
   – Muļķības! – Šoreiz balss aiz muguras atskanēja skaļāk. Edija pagriezās pret kārnu gara auguma vīru ar taukainu zirgasti pakausī. Novicinājis gaisā sažņaugtu dūri, viņš iesaucās: – Tie ir meli!
   Cilvēki viņam apkārt rauca pieri. – Apklusti, Terij! – kāds aizrādīja.
   – Ne velna es neapklusīšu, – Terijs norūca un pavērsās pret aizrādītāju, kurš ātri atkāpās. – To jau viņi grib, – Terijs sāka bļaustīties. – Ka tik varētu mani apklusināt. Bet es šo to zinu. Man zināms, kas tur notiek, un tās nav nekādas rūpes par mums.
   Vēl daži cilvēki atvirzījās tālāk no viņa.
   – Mēs “Hamerbiltā” lepojamies ar savu darbu, – Freds Lails plātījās. – Lepojamies ar devumu pilsētai un tās iedzīvotājiem.
   – Muļķības! – Terijs iebrēcās, šoreiz tik skaļi, ka nu jau to dzirdēja visi.
   Lails sagrozījās, piekārtoja brilles un turpināja savu runu.
   – Tu esi piedzēries, – kāds vīrs pūlī teica Terijam. – Ej mājās. – Viņš uzlika roku Terijam uz pleca, un Terijs apsviedās otrādi.
   – Nepieskaries man!
   – Tev tikai būtu…
   Terijs apcirtās, vēl viens pagriezās atpakaļ, un Edija nepaspēja ne acu pamirkšķināt, kad pūlis apkārt savēlās murskulī. Viņa dabūja belzienu pa sprandu un atstreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudējot līdzsvaru. Spalgi iekliedzās sieviete. Ļaudis sāka grūstīties, un Edija atvēzēja rokas, pūlēdamās aizsargāties. Viņas dūre kādam trāpīja ar spēcīgu atsitienu.
   – Jēziņ! – Liela auguma vīrietis ar smilšu krāsas matiem, berzējot zodu, nikni uzlūkoja Ediju. Pāris mirkļos viņa aptvēra ne tikai to, kas noticis, bet arī vēl kaut ko. Vīrietis bija ne vien liels. Viņš bija skaists. Ar stingriem ziemeļnieciskiem vaibstiem, platu muti. Muskuļotiem pleciem, slaidām, spēcīgām kājām. Šobrīd šis stingrās, vīrišķīgās enerģijas iemiesojums dusmīgi skatījās. Uz viņu.
   Sakampis Edijas roku bargā tvērienā, vīrietis vilka viņu cauri pūlim sev līdzi.
   – Ei, laid vaļā!
   Neklausīdamies Edijā un lauzdamies cauri baram, viņš uzkliedza ļaudīm:
   – Izbeidziet! Visi!
   Viņa balss bija skaļa un autoritatīva.
   – Laid – mani – vaļā!
   Taču vīrietis, gluži pretēji, pierāva Ediju sev tuvāk. Edija salīgojās, atdurdamās pret viņa akmenscieto krūškurvi, un viņas zobi sacirtās kopā. Viņš savukārt uzsauca vīru pulciņam, kas turpināja cīkstēties ar Teriju.
   – Es teicu, izbeidziet!
   Pastūmis vienu vīru nost, viņš ar brīvo roku pagrūda atpakaļ otru.
   – Skaitu līdz trīs…
   To sadzirdējuši un viņu ieraudzījuši, visi bijīgi aprāvās un pārtrauca ķīvēšanos. Vienīgi Terijs turpināja vicināt dūres, kaut arī tikai pa gaisu.
   Kāds no kautiņa dalībniekiem, nikni pablenzis uz Teriju, ar nožēlu atvainojās:
   – Piedod, šef. Bet tas nejēga…
   Šefs? Edija bija pārsteigta. Pēc izskata nekas neliecināja, ka viņš būtu kāds priekšnieks. Vai arī…
   Mēmi nopūtusies, viņa nopētīja vīrieti. Nebija ne formastērpa, ne zīmotnes. Tikai novalkāti džinsi un T krekls pāri platajām, spēcīgajām krūtīm. Un vai tad mazas pilsētas policijas priekšniekam jāvalkā formastērps?
   – Neceri, Holt, ka tev izdosies man aizbāzt muti, – Terijs nepadevās. – Mani neviens neapklusinās.
   – Arī tas mums visiem zināms, – vīrietis, vārdā Holts, atcirta. – Nāc, pa ceļam izklāstīsi, kas nomāc tavu sirdi. – Viņš draudzīgi aplika roku Terijam, kas velti mēģināja to nokratīt. Edija ievēroja, ka Holta plauksta saņēmusi Terija kaklu ciešā tvērienā, tāpat kā viņu – stingri un neatraujami. Turēdams abus gluži kā cietumniekus, policists devās laukā no pūļa.
   – Paklau! – Edija klupdama gāja viņam līdzi. – Uz kurieni jūs mani…
   – Turpiniet, mister Fred! – Holts nokliedza.
   – Paldies, šef, – misters Freds mikrofonā atsaucās un atsāka vāvuļošanu.
   Edija mēģināja izrauties no dzelzs tvēriena.
   – Vai laidīsiet mani vaļā?
   Holts paskatījās lejup uz viņu.
   – Tu uzbruki policistam.
   – Nē! – Edija sadzirdēja griezīgumu savā balsī un piespieda sevi nomierināties. – Es aizstāvējos. Ne jau tīšām trāpīju jums ar dūri.
   Holts pasmīkņāja.
   – Vai tā tas bija? – Viņš pagrieza Terija galvu pret sevi.
   – Vai tā, Terij?
   – Nezinu, – Terijs norūca.
   Viņi bija izgājuši cauri pūlim un sasnieguši ietvi, kur stāvēja melns SUV. Iestūmis Ediju priekšējā sēdeklī, policists atvēra Terijam aizmugurējās durvis. Tiklīdz Holts bija pagriezis muguru, Edija izlēca no mašīnas.
   – Neliec man jozt tev pakaļ. – Holts pat nepūlējās pagriezties atpakaļ. – Šodien man ir brīvdiena, un es jau paspēju izskrieties. Divas reizes to darīt man nav vēlēšanās, tad es kļūstu īgns. Tādu sapīkušu tu mani negribētu redzēt.
   Kamēr Edija apsvēra policista vārdus, viņš aizcirta ciet aizmugurējās durvis, un tajā brīdī pie viņiem piesteidzās Reds.
   – Vai kaut kas atgadījies, Edij? Holt, pie velna, ko tu dari ar manu jauno bārmeni?
   – Tad lūk, kas viņa ir. Kāpēc tu man to nepateici? – Holts pasmaidīja, un Ediju apmulsināja dzirkstelīte viņa acīs. Vai tās bija zaļas? Viņa ielūkojās ciešāk un sarāvās. Tad saviebās.
   – Jūs nedevāt man tādu iespēju, – viņa paziņoja.
   – Tā ir taisnība. Atzīstu savu vainu. Taču man nedara godu, ja meitene iesit man pa seju.
   – Holt, šovakar viņai pie manis jāstrādā.
   – Vai tu gaidi daudz tautas?
   – Skaidrs, kā gan citādi.
   Holts paberzēja zodu.
   – Jūs taču negrasāties mani arestēt par goda aizskaršanu? – Edija noprasīja.
   – Tas ir diezgan negants kreisais āķis.
   – Jo vieglāk atvērt divus alus reizē.
   – Ko?
   – Holt… – Reds iespurcās.
   – Labi, labi! – Holts iesmējās. – Es tikai gribēju noskaidrot, kas tā par mazu karotāju ieradusies mūsu pilsētā. – Viņš atbalstījās pret mašīnas durvīm. Terijs iekšpusē sāka dauzīt pa logu.
   – Jūs varējāt pajautāt, – Edija sacīja.
   Policists tikai paraustīja plecus. – Tas nu nebūtu tik interesanti.
   Muļķis. Vārds gandrīz izlidoja Edijai no mutes, taču Reds, saņēmis viņu aiz rokas, jau vilka prom.
   – Edija! – Holts nosauca viņai pakaļ. – Bija patīkami iepazīties!
   Edija pagriezās un, iedama atmuguriski, paraudzījās uz viņu.
   – Es par sevi nevaru teikt to pašu.
//-- * * * --//
   Holts noskatījās, kā viņa kopā ar Redu aiziet – stingra rakstura tumšmate pilsētā, kur sievietes bija maigas blondīnes. Viņam jau nebija iebildumu pret blondīnēm. Viņš pats tādu bija apprecējis. Taču Sindija bija kautrīga, mūžam piesardzīgi paslēpusi augumu mīksta auduma svārkos vai vaļīgās biksēs. Šī meitene, kura tur aizgāja projām no viņa, lepni grozīja gurnus šaurās džinsa biksēs. Viņa neslēpa apaļīgās, kārdinošās formas. Holtam bija jāatrauj skatiens, pirms viņu apsūdz glūnēšanā.
   Lai steigšus novērstos, viņš apsviedās otrādi un, izsaucis palīdzi saņemt Teriju Bišopu, paraudzījās pāri uz parku, uz krāsaino balonu saišķiem, ļaužu pūli. Bet acu priekšā palika Edijas vingrās krūtis zem ādas vestes, tetovējums, kas bija manāms uz pleca. Tumšo matu vilnis – kā vienai no Ronettes viņa tēva ierakstu kolekcijā.
   Ne gluži tāda, kādu viņam vajadzētu vest mājās rādīt mammai. Vai arī piecus gadus vecajai meitiņai.
   Pulss atkal iepukstējās straujāk. Edija, lai arī kas viņa bija, nozīmēja nepatikšanas. Lielpilsētas nepatikšanas. Holts bija prom no Memfisas nu jau piecus gadus, un, kaut arī būtu nepareizi to izteikt skaļi, viņam tās pietrūka. Ātruma, uguņu, dīvaino cilvēku. Nemaz neminot adrenalīna pieplūdumu briesmu brīžos. Viņa augums iesmeldzās kā sāpēs pēc zaudētas rokas vai kājas.
   Holts piespieda sevi atsaukt atmiņā arī pārējo. Klaidoņus, narkotiku tirgoņus, sutenerus un bandas. Mirušos. Tur vienmēr bija līķi. Tumšās ieliņās, pie klubiem, brauktuves vidū, slimnīcas gultās. Īpaši slimnīcas gultās.
   Mirušie vajāja viņu līdz pat Redbadai.
   Mašīnas bremzēm nokaucot, sirēnai gaudojot un spožām ugunīm zibsnījot, ieradās policiste Samanta Fiša rūpīgi izgludinātā formastērpā, atglaustiem un pakausī kopā saņemtiem matiem.
   Veikli izlēkusi no mašīnas, viņa salutēja priekšniekam.
   – Ser!
   – Brīvi, – Holts vēsi pavēlēja. Tomēr bijušajai armijas seržantei Fišai izpildīt komandu “brīvi” nebija viegls uzdevums.
   – Jā, ser. – Viņa turpināja stāvēt taisni kā svece, skatoties Holtam garām uz SUV, kurā joprojām ālējās Terijs. – Vai tas ir tas dauzoņa?
   – Tas ir viņš. – Holts uzmanīgi atvēra durvis, pārsteidzot Teriju, kas sita pa tām ar dūrēm. Piedzērušais izkrita no mašīnas, nogāžoties ar seju zemē un līdz ar to nesagādājot Samantai grūtības saslēgt viņu rokudzelžos.
   – Izbeidz, Bišop! – Viņa uzrāva Teriju kājās ar spēcīgu roku, kas bija spējīga uz daudz ko vairāk par noreibuša vīra savaldīšanu. Samanta varēja ne tikai savaldīt apdzērušos. Ja nāktos pacīkstēties uz paklāja, Holts nojauta, ka viņš zaudētu, kaut arī bija vairāk nekā trīsdesmit mārciņu smagāks par Samantu un piecas collas garāks nekā viņa.
   Terijs, ticis uz kājām, viņai uzsmaidīja.
   – Sveika, Sema!
   – Tev es esmu policiste Fiša, – Samanta bargi aizrādīja.
   – Nu beidz, Sema. Labāk iedzersim aliņu.
   Taču Samanta jau stūma Teriju uz savu automašīnu.
   – Tieši alus tevi noved pie kārtējām nepatikšanām.
   – Jā, bet ir karsts un man slāpst.
   Tās bija pēdējās žēlabas, kuras Holts sadzirdēja, jo Samanta bija iebīdījusi Teriju mašīnā, lai aizvestu viņu prom. Nakts jaunajā pilsētas cietumā atturēs viņu no klaiņošanas pa ielām un Reda bāra.
   – Tēt!
   Pie Holta pieskrēja Miranda un apķērās viņam ap kāju. Mimzija, viņa māte, stāvēja turpat bērnam aiz muguras. Šis skats lika Holta sirdij saviļņoties. Kam viņam tumšmatainas mīļākās meklējumi, ja bija pašam sava blondo meiteņu cilts?
   – Tu teici, ka dabūšu saldējumu, – Miranda pavēstīja skaidrā balstiņā, kas nepieļāva iebildumus. Viņa bija mantojusi mātes skaisto caurspīdīgo ādu, kas Holtu Sindijā reiz bija savaldzinājusi. Viņš mēdza ar pirkstu galiem noglāstīt zilās vēnas zem sievas maigās ādas, apbrīnojot tās trauslumu. Taču Mirandai nebija viņas mātes rakstura. Pat piecu gadu vecumā viņa bija prasīga – pretēji Sindijai, kura tikai centās pierunāt.
   Holts uzcēla meitu sev uz pleciem.
   – Tātad būs saldējums.
   Bērna mazie pirkstiņi satvēra viņa matus uz pakauša.
   – Es gribu šokolādi.
   – Man patīk, ka meitene zina, ko vēlas.
   Noskūpstījis Mirandas celīti, viņš pamirkšķināja ar aci savai mātei.
   – Kur ir tētis?
   Mimzija nogrozīja acis.
   – Nesaprotu – kaut arī tas vīrietis to sauc par spēli, viņam tā ir svarīgāka par dzīvību un nāvi.
   – Vai nu tik traki būs?
   – Pēdējais, ko redzēju, bija viņa strīds par to, kurš labāks uzbrucējs – Beibs Rūts vai Džo Dimadžo.
   Holts pasmaidīja. Šis tas nekad nemainījās. Vismaz ne Redbadā. Zināmā mērā tas viņu nomierināja, kaut arī nesolīja neko jaunu. Viņš paskatījās apkārt. Pikniks turpinājās pilnā sparā. Smaidošas sejas, skaļi bērni, hotdogu un popkorna smarža. Jā, tā bija viņa pilsēta. Te viņš bija piedzimis un uzaudzis. Šeit bija viņa pasaule, viņa mājas. Tagad tās bija arī Mirandas mājas.
   Krūtīs uzjundīja nemiers, un sirdi meklēja dzelonis. Nē, tādā vietā kā Redbadā nekas ļauns nevarēja notikt.
   Viņš ciešāk saņēma Mirandu aiz ceļgaliem. Iespējams, ka tieši tā arī bija problēma.

Ceturtā nodaļa

   Ap pulksten desmitiem “Reds” bija gandrīz pilns. Edijai nebija iebildumu pret troksni, kas valdīja bārā. Viņai nenācās vākt vēlamo informāciju, jo apkārt par to vien runāja kā par kautiņu un Teriju Bišopu – tā sauca miera traucētāju, kā viņa uzzināja. Un, protams, tika apspriesta arī viņas dalība notikumos.
   – Ei, tu esi tā meitene, kuru policijas šefs aizveda prom?
   – Jā, tā esmu es. Nepaspēju ne ierasties pilsētā, kad jau kļuvu slavena. – Viņa noslaucīja bāra leti triju jaunpienācēju priekšā, veltot viņiem smaidu. – Mani sauc Edija.
   – Ietecini mums katram pa pārītim, Edij.
   Ielējusi alu, viņa nolika to grupiņai uz letes.
   – Mani sauc Endijs Bērkets, – stādījās priekšā kalsns maza auguma vīrietis ar biezu, nepaklausīgu matu ērkuli, kas nemitīgi krita pāri pierei. – Es vadu Maiera autoservisu.
   – Ak tā? Un ko tad pats Maiers?
   Visi trīs norādīja uz zemi.
   – Maiers aizgāja. Jau pirms sešiem septiņiem gadiem, – Bērkets paskaidroja. – Nopirku no atraitnes. Pie velna, kāda jēga mainīt nosaukumu, ja viss apgabals to sauca par Maiera autoservisu.
   Jā, pie velna, Edija nodomāja, atceroties pašas lēmumu.
   – Kāda nozīme vārdam, vai ne? – Pati lielākā, viņa sev atbildēja.
   Bērkets paraustīja plecus un iepazīstināja ar pārējiem diviem vīriem, kuri stāvēja viņam katrs savā pusē. Viņš pamāja uz plecīgo sev blakus.
   – Tas ir Hovards Veins, bet tas, – viņš ar īkšķi norādīja uz putnubiedēklim līdzīgo pie otriem sāniem, – tas ir Rass Elams. Viņi strādā rūpnīcā.
   – Vai svinat mistera Freda panākumus? – Edija viņiem pajautāja. Rasam un Hovardam galvā bija notraipītas “Hamerbilta” cepures ar nagu. Vai patiešām rūpnīca pilsētā bija tik iemīļota?
   Hovards iesmējies sagrozīja savu cepuri.
   – Man svarīgs ir tikai tas, lai rūpnīcu neslēdz ciet.
   Edija centās neizrādīt pārāk lielu interesi.
   – Ak tā? Vai tad klīst tādas runas?
   Endijs piegrūda Hovardam ar elkoni.
   – Nē taču! Vecais Hovards tikai nobijies kaut ko muld. – Endijs un Rass skaļi ierēcās, bet Hovards abu zobošanos uztvēra labsirdīgi.
   – Vai Harley labojat? – Edija pavaicāja automehāniķim.
   – Johaidī, jā. Kad man ir tāda iespēja, – Endijs atsaucās. – Kāpēc tā prasi? Vai tev ir Harley?
   – 1200, aizmugure pazemināta, nošķelts spārns un skaists hromēts pārklājums. – Edija nespēja noslēpt lepnumu balsī.
   Visi trīs atzinīgi iepleta acis.
   – Man nav nekas pretī to apraudzīt, – Endijs piedāvājās.
   – Tad es tuvākajā laikā piebraukšu, – Edija solīja, un abi starojoši uzlūkoja viens otru.
   – Paklau… dzirdēju, ka tu saķēries ar Teriju Bišopu, – ierunājās kalsnais – Rass. – Vai tāpēc policijas šefs Drenens tevi aizturēja?
   Uz mirkli pasaule sastinga.
   – Vai tu teici Drenens?
   – Jā. Holts Drenens. Policijas priekšnieks. Kāpēc tu tā prasi?
   Edija paraustīja plecus, ātri izgudrojot atbildi.
   – Es pazinu vienu Drenenu Sentluisā. Nez vai nav radinieks?
   Druknais Hovards noliedzoši pakratīja galvu.
   – Nē-e. Visi vietējie Dreneni joprojām dzīvo tepat. Tā ka tas nebūs mūsējais. Kāpēc Holts tevi aizvilka līdzi?
   Edija paliecās uz priekšu.
   – Es aizstāvējos, un viņš trāpījās ceļā manai dūrei. – Iztaisnojusies viņa tēlotā nopietnībā piemetināja: – Man nepatīk, ja kāds trāpās ceļā manai dūrei.
   Visi trīs vīri iesmējās, un Edija pamirkšķināja viņiem ar aci.
   Palikusi viena, Edija piepildīja tukšās glāzes. Viņai bija jādomā par dzirdēto uzvārdu. Drenens. Bet Holts bija par jaunu, lai…
   – Iedod trīs Buds, vienu gaišo alu, RC cola un rumu, – “Reda” otra darbiniece paliecās pār leti ar paplāti. Lūsija Kīla bija gara, stalta, ar smēķētājas aizsmakumu balsī un rudu matu cirtām gar slaido, vājo kaklu.
   Lūsijai bija sešdesmit gadu, un tāda vecuma viņa arī izskatījās – skarba, ar “biezu ādu”. Reds abas iepazīstināja, un viņa paziņoja, ka strādā bārā jau trīsdesmit gadu.
   – Esmu pārdzīvojusi divus īpašniekus, trīs vīrus, izcietu krūts vēzi un autoavāriju. Mani nepaķersi uz muļķa, un draugi man nav vajadzīgi. Ja ātri saliesi man dzērienus, satiksim labi.
   Un Edija visu vakaru cītīgi gādāja, lai Lūsijai to netrūktu. Viņa negribēja sadusmot oficianti. Viņa nevienu negribēja sadusmot. Tikai darīt savu darbu un iekļauties vidē. Tā mierīgi un lēnām. Viegli. Kļūt par daļu no pūļa.
   – Pavei, vai redzi? – Lūsija piebikstīja Edijai, kas tajā brīdī atkorķēja alus pudeles. Vecākā sieviete pamāja uz durvīm. – Likumsargs atkal klāt, – viņa pavīpsnājusi noteica.
   – Sveicināta vēlreiz, Edij! – Holts Drenens kopā ar savu vecāko versiju nostājās pie bāra letes.
   Edijai sažņaudzās sirds, bet, ātri atguvusies, viņa nikni paskatījās uz policistu.
   – Šef, vai ieradies atkal gadīties viņai ceļā? – Lūsija izmeta pār plecu, steidzoties prom ar dzērieniem.
   Holts pasmaidīja.
   – Varbūt.
   – Dzirdējām, ka viņai esot smaga dūre! – kāds garāmejot uzsauca.
   Holts paberzēja zodu.
   – Vai gribi apskatīt manus zilumus?
   Telpā atskanēja smiekli.
   Kāds vīrietis pienāca pie abiem apmeklētājiem un uzsita pa muguru vecākajam no viņiem.
   – Prieks tevi redzēt, šef.
   – Man tevi arī, Henrij, – par šefu uzrunātais atbildēja.
   – Ko jums atnest? – Edija pārtrauca laipnību apmaiņu. Holts joprojām bija tajos pašos džinsos, T krekla piedurknes apkļāva spēcīgos plecu un roku muskuļus. Edija atcerējās stipro Holta tvērienu. Neviļus skatiens palika gluži kā piekalts pie viņa rokām, lielajām plaukstām ar garajiem, slaidajiem pirkstiem.
   – Vai gribi alu, tēt? – Holts noprasīja.
   Tētis. Šis vārds lika Edijai atjēgties. Acumirklī viss nostājās savās vietās.
   – Tāpēc jau nācu šurp. – Izlejamo vai pudeli?
   – Ielej, meitenīt, – vecākais vīrs smaidīdams mudināja. – Vēlamies redzēt, kā tu strādā.
   Edija, pakampusi divas glāzes, veikli tās piepildīja un nolika priekšā abiem vīriešiem. Holts iepazīstināja viņu ar savu tēvu.
   – Džeimss Drenens – Edija…
   – Svona, – viņa piebilda un ātri paspieda sniegto roku.
   – Svona, – Holts atkārtoja. – Tādu uzvārdu nezinu. Un tu, tēt?
   Džeimss iemalkoja alu. Un nopētīja Ediju pāri glāzes malai.
   – Nē. Es arī nezinu.
   Edija mainīja tematu. Viņa gribēja parunāt par vīriešu uzvārdu.
   – Divi policisti vienā ģimenē. Tas ir iespaidīgi.
   – Tikai viens. – Džeimss norādīja uz dēlu. – Es esmu pensijā.
   – Ā, tātad jūs šo darbu esat mantojis. – Uzsverot pēdējo vārdu, Edija zīmīgi uzlūkoja Holtu.
   – Es pieteicos uz to tāpat kā citi, – Holts miermīlīgi paskaidroja, acīm redzami neraizējoties par norādi uz nepotismu. Tad viņš pasmaidīja, draiskai uguntiņai pazibot skatienā. – Bet radu būšana mums te nenāk par ļaunu.
   – Tu pat nepieminēji savus desmit gadus Memfisas policijas iecirknī, – Džeimss piebilda.
   – Ak jā. Arī tas.
   Edija bija atklājusi to, ko nemaz negribēja dzirdēt. Holts bija nevis kaut kāds rupeklis ar žetonu, bet īsts policists, kas apzinājās savas rīcības sekas. Turklāt viņam sasodīti labi piestāvēja tas, ko viņš darīja.
   – Vai Terijs Bišops sēž aiz restēm? – viņa pajautāja.
   – Ja ļaušu viņam klīst apkārt, viņš sev tikai kaitēs.
   Edija ievilka elpu. Kas neriskē, tas nevinnē – un tā tālāk.
   – Par ko Terijs tik ļoti satraucās? Vai saistībā ar rūpnīcu? Viņš klaigāja, ka šo to zinot. Kas tas ir?
   Vecākais Drenens pasmīkņāja.
   – Es neticētu ne vārdam, ko saka Terijs Bišops.
   – Īpaši tad, ja viņš izdzēris sešas alus kārbas – visu iepakojumu, – Holts papildināja. – Viņu atlaida no “Hamerbilta”. Kopš tā laika bļaustās. Šeit lāgā nav citu darbu, ja nestrādā rūpnīcā.
   – Šef, beidz monopolizēt meiteni! – kāds izsaucās, un Edija steidzās izpildīt pasūtījumus. Tā arī bija labāk. Vietējā varas pārstāvja izprašņāšana varēja likties aizdomīga. Īpaši tad, ja to dara jaunatnācēja, kas tikko ieradusies pilsētā.

Piektā nodaļa

   Reds slēdza bāru pulksten divos naktī – divas stundas vēlāk, nekā Edija bija radusi palikt augšā, bet tas nekas. Viņai vēl bija kaut kas jāpaveic.
   Edija, Lūsija un Reds ātri visu sakopa. Lūsija, pabeigusi darbu, atkrita uz krēsla, noāva slēgtās zempapēžu kurpes un paberzēja pēdas.
   – Mans otrais vīrs mēdza man masēt kājas, – viņa izklaidīgi ieminējās.
   – Ak tā? – Edija iemeta mutē apelsīna šķēlīti. Pēc augļiem bārā nebija liela pieprasījuma, bet viņai tie garšoja, ja gadījās pa rokai.
   – Vai tu esi bijusi precējusies?
   Edija papurināja galvu.
   – Man pārāk daudz cita darāmā.
   Lūsija prātīgi pamāja.
   – Vīrietis var traucēt, tas ir skaidrs.
   – Ei! – Reds uzsauca. – Domā, ko runā. Ienaidnieks noklausās.
   – Beidz, Red, tu neesi nekāds ienaidnieks, – Lūsija atcirta. – Tu tikai bāzies, kur nevajag. – Viņa pasmējās par savu joku. Apāvusi atkal kurpes, viņa uzlika krēslu uz galda. – Edij, tu esi laba darbiniece. Veikli strādā. Tā arī turpini. – Viņa devās uz durvīm. – Tiksimies rītvakar, Red.
   Edija pasniedza priekšniekam roku.
   – Paldies, ka pieņēmi mani darbā.
   – Šovakar tu labi tiki ar to galā. – Paplikšķinājis Edijai pa plecu, aizgāja arī Reds.
   Edija nodzēsa apgaismojumu, aizslēdza bāru un nolēma laukā ieelpot svaigu gaisu. Pirms gulētiešanas viņai Redbadā vēl bija šis tas padarāms, bet vispirms viņa gribēja izbaudīt tumsu. Atbalstījusies pret mājas sienu, viņa ļāvās āra spirgtumam. Tālumā aizskanēja Reda mašīnas rūkoņa. Pēc tam iestājās klusums. Nebija dzirdami pat transporta trokšņi. Automaģistrāle neatradās tik tuvu pilsētai. Vienīgi pašas iztēles rēgi palika kopā ar Ediju.
   – Dzirdēju, ka tev esot salūzis braucamais, Edija Svona.
   Balss no tukšās tumsas izklausījās spokaini, itin kā nepiederētu cilvēkam. Edija satrūkās.
   – Mierīgi, sieviete. Tas esmu tikai es. – Holts Drenens pienāca tuvāk.
   – Jēziņ! – Uz mirkli Edijai šķita, ka parādījies māņu tēls. Par to nevajadzētu brīnīties, ņemot vērā to, kas bija viņa pati. Tomēr viņas acu priekšā stāvēja dzīva būtne. Edija iebelza Holtam tieši pa platajām, spēcīgajām krūtīm. – Nepielavies tā pie manis!
   – Ak kungs, vai tevi neviens nav mācījis likt lietā vārdus, nevis dūres?
   Edija atslīga pret mūri, gaidot, kad atsāks normāli elpot.
   – Vai tevi neviens nav mācījis, ka laiks doties mājās?
   – Policijas priekšnieka darbadiena nekad nebeidzas.
   Edija neatbildēja, pārāk labi apzinoties, ka tā ir taisnība. Ko gan Holts teiktu, ja spētu ielūkoties viņas sirdī? Vai viņa darbs ar Ediju tikai sākās?
   Viņai jātur Holts no sevis pa gabalu. Jābūt vēsai kā rītausmai Arktikā. Tomēr viņa tā nejutās. Sirds sitās karsti, ritmiski. Valdoties pirksti bungoja pa gurnu. Prātā čukstus atbalsojās – briesmas, briesmas.
   Taču pamodās pārgalvība, par kuru krustmāte viņu vienmēr kritizēja; tā nenovēršami pieteica sevi. Edija intīmi apzinājās vīrieša lielo augumu sev blakus. Viņa iztēlojās abus kopā, dzirdēja lēnu, kaismīgu melodiju. Ļauties tik negaidītam valdzinājumam bija neprāts. Viņa pat nepazina šo vīrieti. Atlika tikai sūtīt viņu prom. Edija bija nogurusi.
   Tomēr kārdinājums turēja viņu savā varā.
   – Es domāju, ka tev ir brīvdiena, – viņa sacīja.
   – Tehniski tā beidzās jau vakar.
   – Tātad tu tagad strādā? – Edija nopētīja ciešāk kaut kādu emblēmu uz krekla. Vai tā bija zvaigzne? Formas jaka? Paldies Dievam, ka tā. Džinsos un T kreklā viņš izskatījās pārāk neatvairāms. Ja viņš tā turpinās rādīties viņas acu priekšā, viņa varētu atklāt kaut ko vairāk nekā pienāktos. – Vai es esmu tavs agra rīta uzdevums?
   – Man jāpārbauda visi jaunatnācēji.
   Edija brīdi klusēja, kļūdama uzmanīga. Vai viņš runāja nopietni vai tikai tāpat vien pļāpāja?
   – Vai man jānosauc sociālās apdrošināšanas numurs?
   – Nē. Redam tas jau ir, ja ievajadzēsies.
   Edijai saspringa pleci. Vai Holts jau bija pārbaudījis, kas viņa ir? Ja nu tā būtu, kāpēc viņš nepateica to skaļi? Nē, neko viņš nezināja. Neko nebija atklājis. Viņa bija tikai… jaunatnācēja, kā viņš izteicās. Un viņa gandrīz vai ieelpoja Holta valdzinājumu. Ar to taču viņa drīkstēja manipulēt, vai ne? Piesaistīt viņu. Sarunas gultā viņai lieti noderētu.
   Holts nenoliedzami bija ārkārtīgi izskatīgs.
   – Ko tad tu gribi?
   Policijas priekšnieks uzlūkoja viņu no augšas, un Edija, kaut arī nesaskatīja viņa acu izteiksmi, tomēr juta, cik tās caururbjošas un alkainas. Viņa nodrebēja.
   – Vai teikt taisnību?
   – Nakts ir īstais atzīšanās laiks.
   – Es nespēju aizmigt. Dzīvoju te jau piecus gadus, taču klusums joprojām mani iespaido.
   – Vai tu neesi šejienietis?
   – Esmu piedzimis un uzaudzis Redbadā. Bet lielpilsēta mani samaitāja. Nespēju dabūt no galvas laukā tās dunoņu. Nācu apskatīties, vai “Reds” joprojām vaļā.
   – Tātad tu dzer darba laikā, policijas šef?
   – Kafiju, Edija Svona. Tikai parastu kafiju.
   Edijai paātrinājās pulss, bet viņa to neizrādīja. Kafija divatā ar Holtu Drenenu nozīmēja kaut ko vairāk par kārdinājumu. Tā jau bija uzdrošināšanās. Edijas griba bija pārāk vāja pret tādiem vīriešiem.
   – “Reds” jau ir ciet, taču es varu bāru atvērt, ja vēlies. – Viņa nožāvājās, cerēdama, ka Holts uztvers mājienu.
   Tā arī bija.
   – Paldies, bet ir jau vēls. Es nevēlos traucēt tavu miegu, lai nenodarītu pāri tavam skaistumam.
   Edija paspēra soli uz dzelzs pakāpiena.
   – Nu tad palieku tev kafiju parādā.
   Holts pamāja.
   – Es to paturēšu prātā.
   Kāpdama augšup, viņa sajuta vīrieša skatienu sev aiz muguras, un pēdu pieskārieni metālam atbalsojās starp abiem.
   Tikusi uz augšējā laukumiņa, Edija ielika atslēgu durvīs, atvēra tās un pagriezās, lai pateiktu arlabunakti, bet tumsa jau bija Holtu aprijusi.
   Drošībā Edija atļāvās pažēlot sevi, ka nav pacienājusi Holtu ar kafiju. Ka nav aicinājusi viņu nākt līdzi. Tomēr nožēla pēc mirkļa izgaisa. Pārliecinājusies, ka Holts tiešām ir aizgājis, viņa ķērās pie sava uzdevuma izpildes.
   Rokas trīsēja, bet ne jau aiz bailēm, jo Edija ticēja savas misijas taisnīgumam. Viņa trīsēja tāpēc, ka gaisā virmoja kaut kas no Redbadas policijas priekšnieka Holta Drenena. Kā vēja atnesta mokoša smarža, kas vedināja nost no mērķa.
   Edijai vienmēr bija patikuši liela auguma vīrieši. Tas, kā viņi varētu uzveikt sievietes augumu, taču to nedarīja. Viņu smagums. Tādus nekāda vētra neaizpūstu. Holts bija liels. Ar spēcīgu tvērienu, ja nepieciešams. Bet viņam piemita arī laba humora izjūta. Dzirksts acīs lika viņu uzlūkot vēlreiz. Zibsnis, kas teica priekšā, ka nevajag padoties, kaut arī pasaule ir nopietna vieta.
   Tomēr viņš nebija pieredzējis to, ko Edija. Nebija dzirdējis viņas mātes sirdi un prātu plosošos kliedzienus. Nebija noskatījies, kā sveši cilvēki aprok viņas tēvu.
   Edija norāva no aploksnes aizsargstrēmeli un, stingri piespiedusi, to aizlīmēja. Tad viņa nolavījās lejā pa metāla kāpnēm uz ieliņu, kur bija novietojusi savu motociklu. Viņa iedarbināja motoru, un tas pamodies ierēcās. Griezīgās skaņas iedrošināja Ediju, atgādinot par viņas spēku, pamatu, prātu.
   Paliekusies uz priekšu, viņa izkustināja motociklu no vietas un aiztraucās.

Sestā nodaļa

   Rītā pēc piknika pilsētas parkā Džeimss Drenens piebrauca pie pamestajām akmeņlauztuvēm Redbadas austrumu pusē. Plaukstas svīda, mute bija sausa, bet viņš neņēma to vērā. Tūlīt pat bija redzams, ka viņš nav ieradies pirmais. Tur jau stāvēja Freda Laila limuzīns. Un arī Keneta Pārslija automašīna, kam uz motora pārsega bija attēlota zivs, un Denisa Rankla Corvette, kura izcēlās starp citām, pat ja netika pievērsta uzmanība zīmei “Rankla nekustamie īpašumi” uz aizmugurējā loga. Taču Džeimss pazītu sabraukušos arī bez jebkādām norādēm. Viņu nelielā grupa bija radusies asiņainas nodevības rezultātā, un Džeimss nespētu aizmirst nevienu no tās locekļiem. Protams, dažu no viņiem trūka. Bet mirušos dzīvē neatsaukt. Vismaz tā viņš domāja.
   Atstājis automašīnu, Džeimss devās uz plakano akmeņu klājumu pie karjera. Freds Lails ar saspringtu, bālu seju jau tur staigāja šurpu turpu.
   Mācītājs Pārslijs, pakāpies uz ieža, mierīgi skatījās lejup bezdibenī. Pēdējo divdesmit gadu laikā viņš bija tik ļoti pieņēmies svarā, ka zods saplūda kopā ar kaklu. Tomēr viņš saglabāja cienīgumu, kas Džeimsam nekad nebija īsti saprotams. Pārslija pašapziņa un godbijība bija uznesusi viņu sabiedrības augstākajās aprindās. Mimzijai patika sacīt, ka neviens neesot tik tuvu Dievam kā Kens Pārslijs, un tam atlika piekrist.
   Kā jau parasti, Deniss Rankls runāja pa telefonu, ātri kustinot lūpas un izteiksmīgi vēcinot rokas. Uz delnas locītavas karstās saules gaismā zibsnīja pamatīgs zelta Rolex. Džeimss neatcerējās, kad būtu redzējis Rankla rokas mierā. Pat tuvojoties septiņdesmit gadu vecumam, viņš atgādināja to pašu mazo zebieksti, kāds izskatījās vidusskolas laikos. Tomēr Deniss bija pārspējis viņus visus ar lielāko māju pilsētā, ātrāko automašīnu, seksīgākajām bijušajām sievām.
   Rankls, Pārslijs, Lails un viņš pats. Uz mirkli Džeimss apstājās pavērot raibo grupiņu. Visi turējās pa gabalu no bedres malas. Džeimsam tas bija saprotams. Viņš arī negribēja ne kāju spert karjera tuvumā.
   – Džimij! – Freds, viņu pamanījis, pārtrauca staigāšanu un apstājās blakus. – Ko mēs iesāksim?
   – Vispirms mēs nomierināsimies. – Nomierināties? Vai tu esi traks?
   – Džeimsam taisnība. – Kenets Pārslijs pienāca pie viņiem. Karstuma dēļ viņš bija novilcis žaketi, bet krekla piedurknes atstājis aizpogātas. Bez žaketes bija skaidri redzamas viņa ķermeņa apaļās formas. Bikses apņēma vēderu kā bērnu dzejolīša varonim apaļajam Hamptijam Damptijam, tomēr izskatu kaut cik glāba viņa auguma garums un platie pleci. – Mums jāsaglabā miers. Vajag visu pārdomāt.
   Freds pasvieda rokas augšup un, izņēmis kabatlakatiņu, nosusināja seju.
   – Rankl! – Viņš uzmeta nekustamo īpašumu aģentam dusmīgu skatienu.
   Rankls atvairoties pacēla roku, un Freds aizkaitināts norūcās. Tomēr pēc maza brītiņa Deniss Rankls pienāca pie viņiem. Pareizāk sakot, pieskrēja. Tāda bija šā kunga gaita. Kāpēc jāiet, ja varēja skriet?
   – Tas Džensena īpašums mani nogalinās, – pieri saraucis, Rankls pavēstīja. Redbadas pašpasludinātais Donalds Tramps bija paļāvies uz “Hamerbilta” izaugsmi un nopircis Džensena fermu jaunam celtniecības projektam. Bet nozares tirgus bija šaurs, attīstībai naudas nepietika. Viņš jau bija paspējis ieguldīt lielu summu Redbadas rietumu rajona jauno rindu māju projektā, kas dažiem ļoti nepatika vienādo betona un mākslīgā koka fasāžu dēļ, bet citiem tās simbolizēja progresu. Deniss Rankls tās stingri aizstāvēja, attiecīgi pārceļot savu biroju no pilsētas centra uz rietumiem, kaut arī bija manāms, ka pārdošanas apjomi nīkuļo. – Nu labi. – Nelielā auguma vīrelis saberzēja plaukstas. – Kas tad nu tik degoši svarīgs? Man jārisina darba jautājumi, laika tikpat kā nav.
   Viņi veidoja greizu apli. Pārslijs augumā sniedzās pāri Ranklam, Džeimss bija garāks par Lailu. Džeimss sajuta grupas nervozitāti. Vai arī tas bija viņa paša satraukums.
   Freds kaut ko izņēma no kabatas un atvēra plaukstu. Viņi ieraudzīja mazu melna eņģeļa figūru.
   Gaisotne kļuva stinga, un visi saspringa. Skatieni bija pievērsti Freda rokai, taču neviens nesniedzās paņemt nelielo priekšmetu.
   – Kur tu to dabūji? – mācītājs noprasīja.
   – Tas bija atsūtīts pa pastu, – Freds atbildēja.
   – Vai tu atnesi aploksni, kā es tev teicu? – Džeimss atgādināja.
   Freds izvilka no kabatas saburzītu aploksni un parādīja to pārējiem.
   – Nu gan, Fred, uz tās pat nav markas, – Deniss Rankls secināja. – Kāds pablēņojies un iebāzis to tev pastkastē.
   – Kuram blēņdarim tas būtu zināms? – Freds uzstāja. – Jūs esat vienīgie. Vai kāds no jums to atsūtīja?
   Viņi izvairījās saskatīties. Jau daudzus gadus viņi neko no tā nepieminēja, un klusēšanas ieradumu bija grūti lauzt.
   – Nē, protams, ne, – beidzot ierunājās Kenets Pārslijs. Džeimss paskatījās uz mazo rotaļlietu Freda plaukstā. Arī viņš izvairījās tai pieskarties.
   – No kā tas izgatavots? Vai no plastmasas, vai?
   – Varētu būt, – Freds atteica.
   Rankls nemierīgi pakasīja kaklu – tāda bija viņa alerģiskā reakcija jau kopš pirmās klases.
   – Blēņas, es jums saku. Kāds puika pamuļķojies. Jūs ceļat brēku gluži ne par ko.
   Kuru viņš mēģināja pārliecināt – Lailu vai sevi?
   – Pēc nedēļas man jādodas uz Čikāgu, – Freds Lails paziņoja. – Es pārņemu visu Ziemeļamerikas uzņēmuma vadību. Vai saprotat, kas notiks, ja patiesība nāks gaismā?
   Smags klusums klājās pār akmeņlauztuvēm. Vienīgā skaņa bija karsta vēja pūsma starp akmeņiem.
   – Varbūt ir pienācis laiks mums visu pateikt? – beidzot pajautāja Kenets Pārslijs.
   – Un ko pēc tam? – Freds noprasīja. – Sekas skartu ne tikai mani personiski, bet arī visu rūpnīcu. Uzņēmuma valde meklē objektus slēgšanai. Tādi draudi ir tikpat reāli tagad, kā bija pirms divdesmit gadiem.
   – Toreiz mēs sev to iestāstījām, – Pārslijs iebilda. – Turpmāk mēs vairs nevaram izmantot to pašu attaisnojumu. Vienu dienu patiesība atklāsies. Labāk lai to izdzird no mums.
   – Nē. Pavisam noteikti nē, – Rankls iebilda. – Vai tu aptver, cik daudz naudas esmu ieguldījis Džensena pasākumā? Rūpnīcai jāturpina darboties. Bijušais lai paliek pagātnē. Lai guļ, kur aprakts.
   – Džeims? – Freds Lails vērsās pie viņa. – Tu mums esi likumsargs. Kā tu domā, kas mums būtu darāms?
   – Pirmkārt, esmu bijušais likumsargs.
   – Šaubos, vai tu ar labu prātu gaidi, ka tevi arestēs paša dēls, – Rankls iedzēla vārīgā punktā.
   Džeimss saknieba lūpas.
   – Manam dēlam ar to nav nekāda sakara. Un nekad arī nebūs. Nekad. – Viņš tikai ar piespiešanos panāca, ka balsī neieskanējās ne dusmas, ne bailes. – Atvaino, mācītāj, bet šajā ziņā esmu vienās domās ar Denisu. Rakāšanās pagātnē neko nelīdzēs, toties nodarīs ļaunu gan mums, gan pilsētai. Tad viss, ko esam paveikuši, būs velts.
   – Turklāt, – Rankls piebilda, – mēs devām zvērestu, vai atceraties? Nekad neko neatklāt. Nekad citam citu nenodot.
   Pārslijs nopūtās, tomēr pamāja.
   – Tātad esam vienojušies? – Džeimss pēc kārtas uzlūkoja katru no grupas.
   – Klusēšana ir zelts, – Rankls piekrita.
   – Tad mums atliek noskaidrot, kurš to atsūtījis un kāpēc, – sacīja Freds.
   Džeimss pamāja.
   – Es to uzņemšos. Nevajadzētu būt grūti atklāt sūtītāju. Jāatrod pārdevējs, līdz ar to nokļūsim soli tuvāk pircējam. – Džeims saspringti pasmaidīja. – Tagad brauciet mājās. Visi. Tiklīdz kaut ko zināšu, jums to pavēstīšu.
   Viņš pavadīja pārējos uz mašīnām un nokārtoja, ka visi dodas prom ar desmit minūšu intervālu. Rankls aizbrauca pirmais. Džeimss pieņēma, ka droši vien steidzas noslēgt vēl kādu līgumu. Freds bija nākamais, un pēc tam Kenets Pārslijs. Atlika Džeimsa noputējušais pikaps. Viņš pārbaudīja pulksteni. Vēl dažas minūtes, un viņš varēja nozust tāpat kā citi. Izmest domas no galvas. Tomēr viņš vēl piegāja pie karjera malas, kur pavērās skats uz vecajām akmeņlauztuvēm, atgādinot to, no kā viņš gribēja izvairīties.
   Sen, sen viņš nebija te stāvējis. Kopš… nu, to dienu viņš nemaz negribēja atcerēties. Kā tālu lejā bija ieraudzījis sakropļotu, asiņainu ķermeni. Laiks tajā vasarā bija ļoti karsts, baseinā ne piliena ūdens, kas mīkstinātu kritienu. Cik mokoši bija rāpties lejā, paņemt līķi, izcelt to augšā. Cik drausmīgi kliedza nabaga jaunā atraitne.
   Džeimss nodrebinājās tveicē.
   Viņš joprojām atcerējās, kad tika slēgtas akmeņlauztuves. Cik gadu viņam toreiz bija? Desmit? Vienpadsmit? Tas bija tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada vasarā. Šķita, ka visa pilsēta slēgta un pazudusi. Ne tikai viņa tēvam pietrūka visas Mazās līgas spēles. Pieaugušie sarunājās klusinātās balsīs, it kā būtu kāds nomiris. Mantu pārvadātāja automašīna aizveda viņa labāko draugu uz Čikāgu, kur drauga tēvs bija atradis darbu. Kad sākās mācības, piektajā klasē daudzi skolas soli palika tukši.
   Tad “Hamerbilts” paziņoja, ka būvēs jaunu rūpnīcu Redbadā. Tāds notikums bija kā otri Ziemassvētki vienā gadā. Rūpju rievas mātes sejā pārvērtās smaidā, un skolas pusdienās viņš jau dabūja sviestmaizi ar šķiņķi.
   Taču bailes palika, pat ja tās slēpās cilvēku prātos. Viņi toreiz atradās tikpat tuvu bezdibeņa malai kā viņš tagad. Ja ar rūpnīcu atgadītos tāpat kā ar akmeņlauztuvēm…
   Džeimss novērsa skatienu no izžuvušā karjera. Karstā saule apkārtējos akmeņus bija izdedzinājusi baltus. Tie svilināja acis. Nē, viņš negribēja domāt par sliktajiem laikiem. Viņš bija izdarījis to, ko vajadzēja. To, kas bija labākais pilsētai un visam tajā.
   Viņš iedomājās mazo melno eņģeli, kas raudzījās viņam pretī no Freda Laila plaukstas. Skaties, cik gribi, mīlulīt. Redbadai veicās itin labi. Tāpat kā Dreneniem. Dēls viņu mīlēja un cienīja, un lai iet pie velna ikviens, kas mēģinātu viņam kaut ko atņemt.

Septītā nodaļa

   Diena pēc piknika Redbadā ne ar ko neatšķīrās no citām, ja nu vienīgi ar Holta gājienu agrā rītā uz “Redu”. Beidzis apgaitu pa ielu, kur atradās bārs, viņš devās atpakaļ uz iecirkni.
   Šis izņēmums bija ļoti nozīmīgs. Lai arī kā Holts gribētu, viņš nespēja izmest no prāta Edijas Svonas mazā, sportiskā auguma tēlu. Stāvot tumsā viņai blakus, viņš bija jutis, cik spēcīgi sitas sirds, kas sen nebija tā pulsējusi. Ja nu vienīgi tolaik, kad viņš uz ielas ar narkotiku tirgoni vienojās par pirkumu. Vai arī tad, kad, smalkās biksēs tērpies, iegāja striptīzklubā ar apziņu, ka jātēlo, citādi kļūs par vēl vienu mironi, kuru vēlāk izvilks no Misisipi.
   Tādu sirds dunēšanu viņš gadiem nebija jutis. Kopš tiem laikiem, kad atdeva policista zīmotni, atgriezās mājās un kļuva par “šefu” – pirmkārt pats sev.
   Gluži tā gan nebija. Tēvam bija daži palīgi, kas strādāja uz pusslodzi, un, kad nepieciešams, policijas brīvprātīgie. Bet palīgi aizgāja pensijā reizē ar tēvu, un brīvprātīgie arī galvenokārt bija vīri ap astoņdesmit.
   Protams, kad Holtam bija nepieciešama nopietna palīdzība, vienmēr varēja rēķināties ar apgabala šerifu vai štata izmeklēšanas biroju. Pagājušajā gadā viņi nāca talkā, kad vajadzēja atbrīvoties no narkomāniem, kuri galveno perēkli bija izdomājuši ierīkot Redbadā.
   Tomēr galvenokārt viņš strādāja viens. Sākumā tas radīja bažas, bet ar laiku viņš pierada. Holts bija apradis ar daudz ko. Taču Edija Svona bija pavilkusi nost ērto segu, kurā viņš tinās kopš Sindijas nāves.
   Viņš vismaz vairs nebija vienīgais varas pārstāvis Redbadā. Pirms ekonomikas lejupslīdes baumas par rūpnīcas paplašināšanu veicināja attīstību, līdz ar to pilsētā radās vairāk cilvēku un kustības. Holts bija izmantojis šos argumentus, lai pierunātu domi piešķirt iecirknim pilna laika šerifa palīga amatu.
   – Parādīsim gubernatoram, ka mēs ne tikai gaidām izaugsmi, bet to plānojam, – Holts bija teicis uzstāšanās runā pirms astoņpadsmit mēnešiem.
   Pusgadu vēlāk viņš pieņēma darbā Samantu Fišu, kas bija tikko demobilizējusies no armijas pēc diviem nosūtījumiem uz Irāku un kurai piemita amatam nepieciešamā nopietnība un stabilitāte. Reizēm mazliet par daudz nopietnības, jo viņa uzskatīja, ka jārīkojas stingri likuma ietvaros. Taču Samanta bija dzimusi un uzaugusi Korlijas apgabalā, tātad mazas pilsētiņas viņai bija pazīstama vide. Pagaidām viņa Holtu aizvietoja. Viņi mainījās nedēļas nogalēs, strādājot katru otro sestdienu. Tieši tāpēc Holts pirms pāris stundām bija dežurējis šķērsielā aiz “Reda” un, ģērbies formastērpā, ložņājis gar Edijas Svonas durvīm.
   Dēka ar Ediju varētu mainīt pelēko ikdienu. Kad viņam pēdējo reizi bija sekss ar kādu citu, izņemot sevi?
   Agrā rīta klusumā griezīgi ielauzās telefona zvans. Holts paskatījās pulkstenī. Seši. Kā ikkatru darbadienas rītu, kopš Miranda bija iemācījusies piezvanīt.
   – Sveika, ķirbīt! Vai labi gulēji?
   – Jā.
   – Ko dari?
   – Ēdu pārslas.
   – Vai ar pienu?
   Klusums.
   – Tev jādzer piens, lellīt.
   – Es to nevaru pacelt.
   – Ledusskapī ir glāze. Pirms došanās prom jau tev ielēju.
   Atkal klusums.
   – Jā-a… – Pēc Mirandas balss varēja saklausīt, ka viņa uzmetusi lūpu.
   – Tu esi laba meitene.
   – Es mīlu tevi, tēt.
   – Es tevi arī. Nepamodini vecmāmiņu. – Nemodināšu. – Vismaz ne ar nolūku.
   Noliekot klausuli, viņš pasmaidīja par mīļumu meitas balsī un atkal sajuta stingro pamatu savā dzīvē.
   Atstūmis krēslu, Holts devās uz dibentelpu. Redbada gadiem ilgi iztika bez cietuma. Ja Holta tēvam vajadzēja kādu arestēt, viņš izsauca štata policiju vai apgabala šerifu. Risinājums bija atbilstošs noziedzības līmenim, taču ikdienā tas radīja grūtības. Holta iecerētajā paplašināšanas plānā ietilpa jauna ieslodzījumu kamera – policijas iecirkņa agrākā noliktava. Iecirknis atradās centrālajā laukumā, Redbadas municipalitātes ēkā, kopā ar mēra biroju, tirdzniecības kameru un pārējo pilsētas oficiālo personu kabinetiem.
   Pagaidām Terijs Bišops bija vienīgais ieslodzītais. Viņš sēdēja uz lāviņas, galvu nokāris pāri ceļgaliem. Zirgaste bija izjukusi, mati izspūruši. Viņš izskatījās tikpat slikti, kā noteikti jutās.
   – Labrīt! – Holts uzsauca.
   Terijs satrūkās. Un novaidējās.
   – Jēziņ, šef, nevajag bļaut.
   – Nu, vai uzvedīsies kā nākas?
   – Man ļoti noderētu kafija.
   Holts atslēdza kameru.
   – “Klēra” ir vaļā, – viņš atcirta, minēdams netālo kafejnīcu. Uz pilsētas rēķina viņš negrasījās Terijam dot vairāk par glāzi ūdens.
   Terijs pakurnēja, taču kaut kā izvilkās no kameras.
   – Labāk gan būtu, ja tu nevis ietu dzert kafiju, bet taisnā ceļā dotos mājās. Vēl vairāk – es tev ieteiktu palikt mājās līdz pat nedēļas nogales beigām. Un apdomāties, kā pareizi uzvesties publiskā vietā.
   Uztvēris mājienu, Terijs metās laukā pa durvīm.
   Holts paņēma formastērpa jaku. Viņam bija laiks pārbaudīt satiksmi pilsētā un ielās, kas veda laukā no tās. Sestdienās tā nebija blīva, tomēr iedzīvotājiem nāca par labu pārliecināties, ka ātruma ierobežojumi jāievēro vienmēr.
   Edija negulēja ilgi. Pāris stundu – un viņa atkal bija nomodā. Pulksten sešos viņa saģērbusies devās lejā. Vēl pēc desmit minūtēm viņa jau bija ar motociklu pie centrālā laukuma, kur varēja novērot municipalitātes fasādi, taču tie, kuri iznāca no ēkas, viņu nepamanīja. Atbalstījusies pret koku, Edija nožāvājās. Kā jebkuram cilvēkam viņai patika izgulēties. Taču pagaidām domas par miegu bija jāatliek. Līdz viss būs pāri un galā.
   Pusstundu vēlāk pa municipalitātes kāpnēm noklunkurēja Terijs Bišops. Ticis uz ietves, viņš apstājās, izstaipījās un pakasīja sev kaklu. Viņš izskatījās nevīžīgs un saguris. Pēc izdzertā alus un ieslodzījumā pavadītās nakts droši vien arī nelāgi smirdēja.
   Kāda tam nozīme. It kā viņa nezinātu, kā tas ir – smirdēt. Viņa iedarbināja motociklu un kvartālu tālāk panāca Teriju. Ieraugot Ediju, viņš palēnināja soli un pielika plaukstu pie pieres, lai aizsargātos no saules.
   – Vai aizvest? – Edija noprasīja. Terijs neizpratnē tikai skatījās uz viņu. – Tu mani neatceries?
   – Vai būtu jāatceras?
   – Vakar. Piknikā. Tu, es un šefs…
   – Es biju pillā.
   – Jā. Mani arī aizturēja. – Viņa pastiepa roku. – Mani sauc Edija Svona.
   Terija rokasspiediens bija ļengans.
   – Terijs Bišops.
   – Zinu.
   – Ak tā? Tad kāpēc gribi mani vest?
   – Manuprāt, tu vakar pateici šo to interesantu.
   – Par…
   – Par Fredu Lailu. Par “Hamerbiltu”.
   Terijs sarauca uzacis un sāka iet.
   Ātri nolēkusi no motocikla, Edija metās viņam pakaļ.
   – Hei! Uzgaidi!
   Terijs neapstājās, un Edija viņam sekoja. Terijs veltīja viņai aizdomu pilnu skatienu.
   – Vai tu gribi mani iegāzt?
   – Kāpēc lai es to gribētu? – Edija noraidoši atteica. – Mani tas interesē. Patiešām.
   – Tu esi reportiere vai kaut kas tamlīdzīgs?
   – Nē. Es saku, ka esmu tikai ieinteresēta.
   – Es nevienam neesmu interesants.
   – Paklau, es aizvedīšu tevi mājās. Tur mēs varēsim mierīgāk aprunāties.
   Tāds piedāvājums vēl vairāk nobiedēja Teriju.
   – Diez vai. – Viņš paātrināja gaitu, un Edija, kam nebija tik garas kājas, gandrīz netika viņam līdzi.
   Viņa pārtrauca Terijam sekot.
   – Kad mainīsi domas, – viņa uzsauca, – atnāc uz “Redu”! Tur es izmaksāšu tev alu.
   Terijs nedz pieņēma, nedz noraidīja viņas ielūgumu. Pat nepievērsa tam uzmanību. Viņš tikai turpināja iet.
   Edija, plecus uzrāvusi, rokas sabāzusi kabatās, noskatījās viņam pakaļ. Izrādījās, ka viņa velti bija tik agri piecēlusies, tikpat labi varēja palikt gultā. Viņa devās atpakaļ pie sava motocikla. Iepriekšējā dienā, sadzēries alu, Terijs bija varen mutīgs. Tātad viņai vienmēr atlika iespēja satikt šo vīru “Redā”.
   Devies patrulēt pa pilsētu, Holts ieraudzīja, ka Terijs lielā steigā metas prom no kāda. Holts samazināja ātrumu. Viņš pazina cilvēku, ar kuru Terijs bija ticies. Ko tad tas nozīmēja – kas Edijai Svonai un Terijam Bišopam bija runājams?
   Varbūt viņa atvainojās, ka vakar iejaukusies Terija darīšanās? Holts pasmaidīja. Spriežot pēc tā nelielā priekšstata, kādu viņš bija guvis par meiteni, Edija nemēdza atvainoties. Holts pataupīja šo jautājumu vēlākam laikam. Gan jau paspēs pavaicāt.
   Un tas nozīmēja, ka viņš grasās satikt Ediju vēlreiz.
   Kā gan citādi? Kad apmeklēs “Redu”…
   Holts atkal pasmaidīja – galvenokārt par sevis mānīšanu – un turpināja ceļu ārā no pilsētas. Pirmo pusstundu automašīnu bija maz, tad saradās arvien vairāk. Rietumu pusē atradās Wal-Mart, un ļaudis steidzās sestdienas gaitās. Ieraugot policistu, viņi samazināja ātrumu, un Holts aptuveni pēc pusstundas devās atpakaļ uz austrumu pusi, kur viņu gaidīja otrs tā rīta pārsteigums. Pilsētā atgriezās tēvs.
   Holts māja, lai viņš apstājas.
   – Ko tu šeit dari, tēt? – Ja Redbadā kaut kas negāja gludi, tad tas notika tieši te. Visa attīstība turpinājās rietumu pusē, pilsētas senāko daļu atstājot sabrukumam. Tur nebija nekā, tikai vecās akmeņlauztuves.
   Džeimss izkāpa no mašīnas un sabāza rokas kabatās.
   – Neko. Braukāju.
   – Vai tevi kas uztrauc?
   – Nē, tikai nav miera.
   – Vai gribi atpakaļ savu darbu? Jebkurā laikā varu tevi ņemt par palīgu. Tev atliek pateikt vienu vārdu.
   Džeimss pasmaidīja.
   – Viss ir kārtībā, dēls. Saule jau uzlēkusi. Būs skaista diena. Es tikai vēlējos redzēt rītausmu.
   – Kā Miranda?
   – Izliekas dzeram pienu, kuru tu viņai atstāji.
   Abi uzsmaidīja viens otram, apzinoties un pieņemot to, kā mazā meitene manipulē ar tēti un vectētiņu.
   – Labi, nekavēšu tevi. – Džeimss paplikšķināja Holtam pa muguru. – Tiksimies vēlāk?
   – Pilnīgi noteikti.
   Kāpjot mašīnā, Džeimss pacēla īkšķus uz augšu. Holtam bija šķitis, ka tēvs par kaut ko ir noraizējies, taču tagad viņš izskatījās mierīgs. Tēvam bija taisnība. Rīts bija labs. Arī dienai jābūt labai.

Astotā nodaļa

   Eimija Laila tā arī nesaprata, kas viņu bija pamodinājis tajā naktī uz svētdienu. Parasti viņa gulēja mierīgi, un Fredam arī bija ciešs miegs. Trīsdesmit piecus gadus viņi gulēja blakus, un Freds reti modās pirms laika. Acīmredzot kāda sestā sievas maņa lika Eimijai atvērt acis pulksten divos naktī un, ieraugot vīra pusi gultā tukšu, steigties ārā no istabas, pat neuzvelkot rītasvārkus. Vai arī tās bija bažas, kas viņu urdīja. Pēdējās pāris dienās Freds izturējās ļoti savādi. Kaut kas viņam darīja raizes. Eimija cerēja, ka tā atkal nav viņa sirds. Ārsts bija nepārprotami Fredu brīdinājis, ka stress viņam ir kaitīgs, bet, lai arī kad viņa apjautājās, kā vīrs jūtas, viņš vienmēr atbildēja, ka viss esot kārtībā. Viss kārtībā. Ļoti izvairīgi.
   Varbūt bija atskanējis kāds troksnis, skaņa, izlaužoties cauri mājas sienām. Mājā, kur viņi svinēja jubilejas, dzimšanas dienas. Izaudzināja bērnus. Un viņa bija steigusies meklēt vīru. Viņa bija ļoti steigusies.
   Un tagad viņa atradās virtuvē kopā ar policijas priekšnieku, bet Freds mēms un sastindzis gulēja kabinetā. Abi gaidīja neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos. Lai gan Fredam ārsti vairs nebija vajadzīgi. Vairs ne.
   – Tātad jūs nedzirdējāt viņu izejam no guļamistabas? Eimija ar neko neredzošu skatienu lūkojās uz vīrieti, kas stāvēja viņai pretī. Policijas šefs Drenens. Redbadā policijas priekšnieki vienmēr bijuši Dreneni.
   – Misis Laila?
   – Jā?
   – Vai jūs dzirdējāt, ka jūsu vīrs iziet no guļamistabas?
   – Nē.
   – Bet kaut kas jūs pamodināja?
   – Jā.
   – Vai neatceraties, kas tas bija?
   – Nē.
   Drenens droši vien vēlējās noskaidrot kaut ko vairāk, bet viņai nebija nekā, ko teikt.
   – Vai jūs zināt, kas tas ir? – Drenens pacēla plastmasas maisiņu, kurā bija ielicis maziņu eņģeli. Tas bija melns, ar izplestiem spārniem. Eimijai atkal saskrēja asaras acīs. Šonakt Fredam eņģelis būtu noderējis. – Es to atradu jūsu vīra plaukstā, misis Laila. Vai esat to iepriekš redzējusi?
   Eimija apjukusi papurināja galvu.
   – Vai tas bija Fredam rokā? Bet… kāpēc Freds turēja rokā eņģeli? Turklāt, ja tas… – Viņa apklusa, cenšoties savaldīties. – Ja tas viņam nepalīdzēja. Nepasargāja viņu. – Viņai aizlūza balss.
   – Nezinu, – policijas šefs līdzjūtīgi sacīja. Viņš pasniedza Eimijai salveti. – Man… man ļoti žēl.
   Viņa nosusināja acis.
   – Paldies…
   – Vēl tikai daži jautājumi. Vai tiešām neesat iepriekš redzējusi šo eņģeli? Uz vīra rakstāmgalda vai kabinetā? Uz naktsgaldiņa?
   Eimija papurināja galvu.
   – Vai tas jums neko neizsaka?
   Viņa vēlreiz papurināja galvu.
   – Varbūt tam ir kāda reliģiska nozīme?
   – Freds nebija īpaši reliģiozs.
   Virtuvē ienāca kāda sieviete, un Holts atkāpās, lai viņa varētu saņemt Eimijas roku. Viņš jutās atvieglots, ka ieradusies Halija Bjūtina. Apmēram pirms gada viņai arī bija nomiris vīrs, un Laili atbalstīja viņu pirmajās izmisuma pilnajās stundās. Tagad bija Halijas kārta palīdzēt Eimijai.
   – Man tik ļoti, ļoti žēl, – Halija teica viņai raksturīgajā čērkstošajā balsī. Gara auguma sieviete, slaida, viņa valkāja klasiska piegriezuma apģērbu, kas viņai labi piestāvēja. Sirmie mati bija apgriezti īsi un eleganti, lielās brilles raga ietvarā izskatījās gan modernas, gan funkcionālas. Viņas vīrs bija strādājis par rūpnīcas finanšu direktoru, un pat dziļākajās bēdās viņa nekad neparādījās pavirši vai nolaidīgi ģērbusies. Arī tagad, nakts vidū, viņa bija izgludinātās biksēs un blūzē, un viņas izturēšanās pauda klusu cieņu.
   Viņa cieši apņēma Eimiju ap pleciem, tā noslēpjot pastāvīgo roku un galvas trīcēšanu.
   – Vai drīkstu viņu uzvest augšstāvā? – Halija jautāja Holtam. Piesmakušā balsī viņa rūpīgi izrunāja vārdus, it kā to izteikšana prasītu zināmu piepūli. Pārkinsona slimība nomāca viņas ķermeni, bet asais prāts joprojām zibsnīja acu skatienā.
   – Jā, pagaidām man tas ir viss.
   Halija pamāja un, aplikusi roku Eimijai ap pleciem, aizveda viņu prom.
   Holts devās uz Laila kabinetu, kur Sema beidza fotografēt. Apgabala slimnīcas neatliekamās palīdzības ārsti un koroners doktors Fērgusons gaidot stāvēja malā. Doktors jau bija noteicis aptuvenu nāves iestāšanās laiku un cēloni – pilnīgi iespējams, ka infarkts, turklāt Lailam tas bija otrais, – un nekas cits te vairs nebija darāms. Vienīgi jāizpēta dīvainais mazais eņģelis.
   Holts pacēla pierādījumu maisiņu pret gaismu un nopētīja tajā ielikto figūriņu. Kāda tai bija saistība ar Fredu Lailu? Kāpēc viņš to bija sažņaudzis plaukstā? Bērnu rotaļlieta – lūk, pēc kā mazais eņģelis izskatījās. Kaut kas no Cracker Jack kastes. Tikai baismīgāks. Melnais eņģelis. Ļaunais gars.
   Atvairījis nelāgu priekšnojautu, Holts pamāja Samantai.
   – Kārtībā. Vedīsim misteru Lailu prom.
   Ziņas par Freda Laila nāvi zibens ātrumā pāršalca Redbadu, iznīcinot pirms pāris dienām radīto svētku noskaņu. Edija vēroja, kā pilsētai pārklājas drūma nomāktība. Galvas bija noliektas zemāk, balsis skanēja domīgāk. Bizness ritēja gausāk. Pat Lūsija ar savu aso mēli bija pieklususi. Nostājusies pie letes, viņa košļāja ledus gabaliņu no tukšas glāzes.
   Edija vēlreiz ielēja tajā kokakolu.
   – Tātad… tu domā, ka tā ir taisnība – par melno eņģeli? – Lūsija šeit dzīvoja jau sen, un, ja Freda Laila nāve izraisītu valodas, viņa pirmā varēja kaut ko zināt.
   – Par to, ka pie Freda Laila līķa atrasts melnais eņģelis?
   – Par to, ko tas nozīmē.
   – Neko tas nenozīmē. Vīri tikai tenko kā tirgus sievas. – Dzirdēju, ka tam esot sakars ar nepatikšanām rūpnīcā.
   – Paklau, vai tu gribi noticēt vecu kundzīšu pļāpām?
   – Beidz, Lūsij, labāk pastāsti.
   Vecākā sieviete nopūtās.
   – Ak, nu labi. Tikai nesaki, ka es tevi nebrīdināju. – Atbalstījusies pret bāra leti, viņa iedzēra kolu. – Pirms daudziem, daudziem gadiem kāds “Hamerbiltā” it kā iekļuvis ķibelē. Tas bijis saistībā ar naudu. Notikusi naudas piesavināšanās. Grāmatvedības papīru viltošana. Kaut kas tamlīdzīgs. Daži teica, ka viņš nav bijis vainīgs, vairākums apgalvoja pretējo. Pierādījums bija tā vīra pašnāvība.
   Edijai nebija patīkami vēlreiz noklausīties stāstu par savu ģimeni, it kā tā būtu sveša. Viņa mudināja Lūsiju turpināt.
   – Vai tad tam ir kāds sakars ar melno eņģeli? Kā gan?
   – Tā cilvēka ģimene – sieva, māte, kas lai zina, kurš, – uzlika tādu eņģeli par kapa pieminekli. Un vienas nakts laikā tas kļuva melns.
   Edija iesmējās.
   – Ko niekus!
   – Es jau teicu, ka tās ir muļķības.
   Reds paliecās uz priekšu.
   – Aizej uz kapsētu un apskaties savām acīm. Virs kapa slejas liels, vecs, melns eņģelis kā tāds sātana sūtnis. – Viņš pamāja, lai Edija pastiepjas tuvāk. – Runā, ka tas atkal kļūšot balts, kad tiks pierādīts, ka tas cilvēks nav bijis vainīgs.
   Lūsija nogrozīja acis.
   – Vēl runā, ka tikai jaunava drīkstot tam pieskarties.
   – Tad jau laikam uz tevi tas neattiecas, – Reds izmeta, un Lūsija viņam iegrūda dunku.
   – Paklau, Edij! – Kreisajā pusē kāds aicināja atnest pasūtīto. Edija devās otrpus letes un pasniedza divus alus kausus pastāvīgajiem apmeklētājiem – Rasam Elamam un Hovardam Veinam.
   – Vai dzirdēji par melno eņģeli, kas atrasts pie Freda Laila līķa? – Hovards apjautājās.
   – Neko citu kā tikai runas par mirušā vīra kapu, – Edija atteica.
   – Man šermuļi skrien pār muguru, – Hovards atzinās. – Tas atgādina kaut kādu sātana pielūgšanas sektu.
   – Nomierinies, Hovij! – Rass sacīja. – Līdz Helovīnam vēl tālu.
   – Jā, bet es esmu redzējis to kapu, – Hovards uzstāja. – Pie tā stāv melns eņģelis.
   – Turpini dzert aliņu, un tev rādīsies vesels bariņš melnu eņģeļu, – Rass iedzēla, izraisot apkārtējo smieklus.
   Edija savilka lūpas smaidā, bet nesmējās. Freds Lails bija dabūjis to, ko pelnījis, vai tad ne? Satraukums, kādu izraisīja viņa nāve, bija taisnīga reakcija.
   Viņa pārlaida skatienu bāram, meklējot, kura reakciju varētu pārbaudīt. Bija ieradies jauns apmeklētājs.
   Holts Drenens. Ģērbies savā formastērpā, ja to tā varētu nosaukt. Seksīgās džinsa biksēs un melnā T kreklā ar policijas šefa zvaigzni pie krūtīm. Vienīgais apģērba gabals, kas atgādināja īstu formastērpu, bija melna žakete, kas sniedzās līdz gurniem, ar zvaigzni uz piedurknes un vārdu priekšpusē. Ja Edijai vēl būtu kādas šaubas par to, kas ir šis vīrietis, tad mugurpusē pie jostas redzamie rokudzelži tās nekavējoties gaisinātu. Tāpat arī viss pārējais, ko līdzi nesa ikviens mūsdienu policists. Svilpe. Zizlis. Munīcija. Ierocis makstī.
   – Esmu atnācis pēc kafijas, kuru solīji, – viņš sacīja Edijai, kad viņa nostājās Holtam blakus pie bāra letes.
   Nolikusi viņam krūzi, Edija ielēja tajā kafiju no kannas, kuru Reds vienmēr turēja siltu. Viņa pastūma tuvāk arī cukuru un pienu, bet Holts dzēra kafiju melnu, vērojot Ediju pāri krūzes malai.
   Holts manīja, ka viņa ir savā elementā – ar gudru smaidu lūpu kaktiņos un katram veltītu acu pamirkšķināšanu. Viņš bija redzējis, kā Edija prot pajokot ar puišiem no rūpnīcas. Holtam patika viņas smaidošā seja. Melnie mati, kas sniedzās pāri pleciem, krita acīs. Tie bija daļēji sacelti augšup, daļēji vaļā, mežonīgi kupli, izspūruši.
   Bet Holts nebija ieradies bārā, lai skatītos uz Ediju. Nu labi, ne tikai skatīties uz viņu. Šobrīd viņam bija svarīgi noklausīties pilsētas baumu biroja jaunumus par Freda Laila nāvi. Cauru dienu parādījās dažādi minējumi. Attieksmi pret tiem pauda noraidošā izteiksme Samantas sejā, kad viņa atgriezās pēc pusdienām. Viņa smīkņāja par tenkām, tomēr tās uzklausīja. Gan par pēcnāves dzīvi, gan sūtījumiem no kapa. Ja jau Samanta ar savu stingro pamatu zem kājām bija satriekta, tad atlika tikai iztēloties, ko saka pārējie pilsētas iedzīvotāji. Bārs “Reds” bija atbilstoša vieta, lai to noskaidrotu.
   – Kāds tad ir šā vakara galvenais sarunu temats?
   Edija sāka mazgāt glāzes.
   – Freds Lails. Un melnie eņģeļi. Vai tu zini, ka ir tāds kapa piemineklis eņģeļa veidā? Tas vienas nakts laikā kļuvis melns.
   – Jā, esmu par to dzirdējis.
   – Vai tā ir patiesība?
   – Kapsētā ir melns eņģelis. Bet es nojaušu, ka tam ir loģisks izskaidrojums. – Holts ieturēja uzsvērtu pauzi. – Oksidācija. Tā var gadīties. Dabiskā ceļā.
   – Vai tu netici burvestībām?
   – Ne gluži. – Tomēr Freda Laila plaukstā viņš bija atradis melnu eņģeli. Holtam pārskrēja nepatīkama tirpoņa.
   – Vēl runā par sātana pielūgšanu.
   Holts sarauca pieri. No tāda veida valodām viņš bija cerējis izvairīties.
   – Vai patiešām?
   Edija paraustīja plecus.
   – Es tikai atstāstu, ko dzirdēju. – Viņa paņēma dvieli un sāka slaucīt nomazgātās glāzes. – Kā Laila nāve ietekmēs pilsētas dzīvi?
   – Vai bez tā, ka visi par to kādu laiku runās?
   – Lails virzījās augšup pa karjeras kāpnēm. Vai tas nav par pamatu “Hamerbilta” izaugsmei? Kas notiks ar rūpnīcu, ja nebūs Freda Laila lobisma?
   Holts pārvilka pirkstu pār kafijas krūzes malu. Edijas jautājums ietvēra dziļāku interesi par pilsētu, nekā iepriekš bija licies. Dziļāku izpratni par saistību starp dažādajiem Redbadas ekonomiskajiem sektoriem. Varbūt viņa nopietni vēlējās šeit iesakņoties? Dīvaini, bet tāda doma Holtu nomāca. Tas būtu kā savvaļas putnu ieslodzīt būrī.
   – Izaugsmes iespējas jau pastāvēja, un pilsēta bija tām sagatavojusies. Laila paaugstināšana amatā paceltu Redbadu saraksta augšgalā. Tagad, kad ekonomikā notiek lejupslīde, atliek tikai minējumi.
   – Šķiet, ka pilsēta to gaida. Redzēju, ka ziemeļu pusē tiek būvēts lauku klubs.
   – Kāpēc ne? Tur būs golfa laukums, baseins. Pat mums, lauķiem, gribas atpūsties.
   Edija veltīja viņam ironisku smaidu.
   – Vai tu spēlē golfu?
   – Man patīk spēles ar lielāku aizstāvību.
   – Kas tevi aizrauj? Vai futbols? Basketbols?
   – Kāpēc tu tā jautā? Vai grasies uzaicināt mani piedalīties?
   – Iespējams.
   Holts iesmējās. Izdzēris krūzi tukšu, viņš piecēlās no bāra sola.
   – Paldies par kafiju.
   – Nav par ko, šef. Mans pienākums gādāt par likumsarga labsajūtu.
   – Ņemšu vērā. – Teatrāli atsveicinājies, viņš izgāja no bāra.
   Edijas skatiens pavadīja viņu. Līdz durvīm un ārā naktī. Cik gan glīts bija viņa augums no mugurpuses…

Devītā nodaļa

   Pēc divām dienām pilsēta apglabāja Fredu Lailu, un Reds aiz cieņas pret aizgājēju slēdza bāru. Edija izmantoja brīvo dienu, lai apmeklētu Redbadas publisko bibliotēku.
   Visi Gazette izdevumi bija noglabāti, bet pirms divdesmit pirmā gadsimta mijas izdotie laikraksti joprojām bija mikrofišā. Bibliotekāre aizveda Ediju uz dibentelpu un parādīja, kā plauktos sameklēt nepieciešamos datus un kā izmantot mikrofišu aparatūru. Edija pateicās, pagaidīja, līdz viņa aiziet, tad izvilka laukā kasti, uz kuras bija atzīmēts datums – 1989. gada 5. jūlijs.
   Viņai nevajadzēja ilgi meklēt. Raksts bija tieši pirmajā lapā. Pazīstami vārdi zibēja pretim. Čārlzs Svonfords, “Hamerbilta” galvenais grāmatvedis. Edija šķirstīja lapas, meklējot nezināmo. To viņa atrada plauktā ar atzīmi “8. jūlijs.”
   Ārlens Meiborns, grāmatveža palīgs: “Viņš bija jauks cilvēks. Draudzīgs. Man ne prātā nenāktu turēt viņu aizdomās.” Revidents Alans Bjūtins: “Tā ir traģēdija daudzējādā ziņā. Personiski es esmu zaudējis draugu un kolēģi.”
   Uz ko tas kopumā vedināja? Māti viņa tā arī nespēja piedabūt, lai izstāsta par dienu, kad nomira tētis. Uz kurieni viņš aizgāja? Ar ko satikās? Vai kāds viņu piespieda spert izmisuma soli? Kas notika starplaikā, kad viņš bija izgājis no mājas, līdz pēcpusdienai, kad metās pāri karjera malai vecajās akmeņlauztuvēs?
   Ja viņa to noskaidrotu, tad atklātu lielāko noslēpumu savā dzīvē – kāpēc? Kāpēc tēvs pārkāpa pāri malai? Vai viņš bija vainojams rūpnīcas naudas līdzekļu izšķērdēšanā, kā apkārt runāja? Vai viņš bija gļēvulis? Edija negribēja tam ticēt. Māte tam neticēja. Bet ko citu viņa varēja secināt?
   Skatoties mikrofišu aparātā, Edija pēkšņi sajuta telpā kāda klātbūtni. Uz sliekšņa stāvēja bērns un lūkojās uz viņu. Skaista meitenīte ar nevainojamiem vaibstiem un samtaini blondiem, līdz zodam taisni apgrieztiem matiem.
   – Kas tas? – Meitene norādīja uz Edijas plecu, un Edija palūkojās lejup uz savu tetovējumu.
   – Gulbis.
   – Kāpēc tev tur ir gulbis?
   – Par godu manam vārdam. Edija Svona.
   Bērns turpināja viņu ar interesi vērot.
   Edija nekad nebija sevi uzskatījusi par ģimenisku. Bērni viņu satrauca ar savu nevainīgo uzticēšanos. Meitenīte bija maza. Kādi pieci vai seši gadiņi? Nokrekšķinājusies Edija šaubījās, ko teikt, un vēlējās, lai bērns ietu prom.
   Taču meitene ienāca iekšā un taisnā ceļā devās pie Edijas.
   – Vai drīkstu tam pieskarties?
   Mīļo stundiņ!
   – Hmm…
   Meitenīte uzskatīja, ka atļauja ir dota. Pirms Edija paspēja iebilst, bērns ierāpās viņai klēpī. Mazie pirkstiņi apvilka loku apkārt zili zeltainajiem spārniem.
   – Kā tu to dabūji?
   Uz šo jautājumu vismaz bija vieglāk atbildēt. Vienkārši jāpaskaidro.
   – Tas ir tetovējums. Lai to iegūtu, jāiet uz speciālu salonu, kur to izdara ar adatām un tinti.
   – Vai tas ir sāpīgi?
   Teikt taisnību vai melot? Pieredze Edijai bija mācījusi, ka bērnus lielākoties pārāk sargā no visa.
   – Jā, – viņa atzinās. – Sāp.
   – Tad kāpēc tu to darīji? – Lielo zaļo acu skatiens ieurbās Edijā, pieprasot atbildi.
   – Vai tu nekad neesi darījusi kaut ko tādu, kas var sāpēt, bet tu tik un tā turpini, jo tas ir jautri vai arī tu vēlies izmēģināt, kas notiks?
   – Es vienreiz nolēcu parkā no šūpolēm.
   – Vai tu sasities?
   Meitene pamāja, un Edija paraustīja plecus, it kā sacīdama: “Nu, vai saprati, ko es domāju?”
   – Un kas tur? – Meitenīte norādīja uz lellīti zem gulbja.
   – Betija Būpa.
   Mazā iesmējās.
   – Betija Kūka!
   – Ļoti smieklīgi, – Edija vēsi attrauca. Tomēr arī viņa nevarēja nepasmaidīt.
   – Miranda! – Uz sliekšņa, kur pirms brīža bija parādījusies mazā, tagad stāvēja slaika neliela auguma sieviete ar īsi apgrieztiem cirtainiem, blondiem matiem, kas, lai gan izspūruši, bija skaisti. Vai viņa bija meitenes māte? Edija palūkojās vērīgāk. Kaut arī pēc izskata jaunavīga, viņa vairs nebija jauna. – Ak kungs, Miranda, ko tu dari? Tu zini, ka nedrīksti staigāt apkārt. – Taču meitenīte šķita nedzirdam bāršanos. Viņa pat nepakustējās. Sieviete uzrunāja Ediju. – Atvainojos, ka viņa jūs iztraucējusi.
   – Es taču netraucēju, vai ne? – Miranda noprasīja Edijai.
   – Nu… nē. – Ko vēl viņai teikt? Turklāt Edija atskārta, ka tā ir taisnība.
   – Nāc nu!
   Miranda nolēca no Edijas ceļiem.
   – Vai es arī varu dabūt gulbīti uz pleca? – bērns jautāja atnākušajai sievietei.
   – Tetovējumu? – Viņa iesmējās. – Miranda Drenena, tu nebeidz mani pārsteigt.
   Izdzirdējusi meitenītes vārdu, Edija satrūkās.
   – Drenena?
   – Ak jā, atvainojiet! Mani sauc Mimzija Drenena. Miranda ir mana mazmeitiņa. – Sieviete pastiepa roku.
   – Edija Svona. – Mimzijas Drenenas rokasspiediens bija stingrs, ātrs, taču draudzīgs. – Vai esat radinieces policijas šefam?
   – Viņš ir mans tētis, – Miranda palepojās.
   – Tavs… tētis? – Edijai ne prātā nebija nācis, ka Holtam varētu būt bērns. Viņa vēlreiz noskatīja meiteni, cenšoties to nedarīt uzkrītoši. Pretim lūkojās Holta zaļās acis.
   – Vai jūs pazīstat manu dēlu? – Mimzija noprasīja.
   – Viņš taču ir policijas priekšnieks? Viņu noteikti pazīst vairums iedzīvotāju. – Edija to pateica vieglā tonī, cerēdama, ka Mimzija neievēros viņas izvairīgumu. Pietika jau ar interesi par Holtu, bet nu uzradās viņa māte un viņa bērns. Tas jau bija par traku. Pirms Edija paspēja izgudrot, kā izkļūt no situācijas, atskanēja Mirandas prasīgā balss.
   – Es arī gribu gulbi uz pleca!
   – Nekādā ziņā, – Mimzija kategoriski iebilda.
   – Kāpēc ne?
   – Tetovējumi paredzēti pieaugušajiem, tāpēc.
   – Es gribu būt pieaugusi, – Miranda neatlaidās.
   – It kā tu man tagad pateiktu kādu jaunumu. Un tas notiks ļoti ātri. – Mimzija pacēla meiteni. – Nāc, bērniņ, mums jāsteidzas mājās.
   Miranda pamāja pār vecmāmiņas plecu Edijai, un viņa pretēji veselajam saprātam arī pavicināja bērnam ar roku.
   Edija atgriezās pie mikrofišām, bet no prāta neizgāja Holts. Pēdējā laikā viņa bieži rīkojās ne visai loģiski, vai ne?

Desmitā nodaļa

   Freda Laila bērēs piedalījās vai visa Redbada. Holts nosūtīja Samantu regulēt satiksmi pie kapsētas, kuru drīz pārplūdinās nelaiķa ģimene, draugi, rūpnīcas strādnieki. Kamēr pavadītāji atdeva pēdējo godu savas pilsētas iedzīvotājam, Holts devās apgaitā. Zādzības visbiežāk notika tad, kad pilsēta bija pustukša.
   Redbadā ar tās nelielajām un kārtīgajām mājām valdīja klusums un miers. Austrumu pusē gan ēkas izskatījās noplukušas, pie tām mētājās automobiļu daļas un bērnu rotaļlietas. Taču nekur nemanīja izsistus logus vai jaunas vandalisma pazīmes. Nekā uzkrītoša, līdz viņš nonāca pie nezālēm aizauguša pagalma. Blakus mājai pie ēkas, kas reiz bijusi garāža, stāvēja motocikls.
   Holts labi zināja šo vietu, viņš vairākas reizes te bija veicis kratīšanas, meklējot narkotikas. Zāli vajadzēja nopļaut, māju nokrāsot. Tā izskatījās pamesta. Kāds tur brīnums, ka sabiedrības padibenes cita pēc citas izvēlējās šeit tirgoties ar narkotikām.
   Apstājies Holts izkāpa no mašīnas un piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Durvis bija slēgtas, aizkari aizvilkti. Lēnām viņš apgāja mājai apkārt.
   Uz sētas puses kāpnēm kāds sēdēja ar muguru pret viņu. Bet viņš nekavējoties pazina kuplo matu īpašnieci.
   – Edija?
   Pārsteigums viņas sejā atspoguļoja Holta paša izbrīnu.
   – Ko tu te dari?
   – Es tev grasījos jautāt to pašu. – Viņš piegāja pie lieveņa un uzlika kāju uz pakāpiena.
   – Gaidu nekustamā īpašuma aģentu Denisu Ranklu.
   Holts parāva augšup uzacis.
   – Nekustamais īpašums? Šeit?
   Edija paraustīja plecus.
   – Tam ir pieņemama cena.
   – Ne jau tad, ja pieskaitīsi remonta izmaksas.
   – Ļoti nolaista māja. Par to vajadzētu likt aiz restēm.
   – Esmu to jau darījis – apcietināju veselu narkotiku tirgoņu bandu. Garāmbraucot pamanīju motociklu un nospriedu, ka atkal kāds ķēries pie tā paša.
   Edija pacēla rokas.
   – Es ne. Es tikai meklēju vietu, kur man dzīvot. Netālu no “Reda”.
   – Tad tas ir tavs motocikls? – Holts ziņkāri uzlūkoja Ediju. Pat ar zināmu skaudību. – Ar tādu ir patīkami vizināties. – Tad, mainīdams tematu, viņš norādīja uz nekopto māju.
   – Tātad… tu vēlies te uz laiku iekārtoties?
   Edija pārlaida skatienu pagalmam. Atbraukdama šurp taisnā ceļā no bibliotēkas, viņa nezināja, ko ieraudzīs, bet necerēja, ka to, kas tagad pavērās acu priekšā. Nezāles, uzvarējušas cīņā pret mauriņu, vietām auga līdz pat ceļgaliem. Vecmāmiņas māja bija pavisam atstāta novārtā un pamesta.
   – Nezinu. – Viņa piecēlās un cauri savvaļas augu biezoknim devās pie gobas, kas auga pagalma dienvidu galā. – Varbūt. – Koka zarā karājās riepas atliekas, piemiņas no labākiem laikiem. Reiz tēvs bija piesējis riepu stingrā virvē, tagad to turēja zila neilona aukla. Kaut arī no riepas necik daudz nebija palicis pāri, tā joprojām atradās neiznīcināmā neilona cilpā. Edija pagrūda melnās gumijas gabalu. Atmiņā atbalsojās smiekli.
   Holts nostājās viņai blakus.
   – To nav grūti salabot. Jāpiekarina jauna riepa jaunā virvē. Un atkal varēs šūpoties.
   Kaut tikpat viegli varētu salabot arī pārējo! Skumju vilnis pārņēma Ediju, pagriežoties atpakaļ pret māju. No sienas lobījās balta krāsa, un durvju eņģes bija sarūsējušas.
   – Šaubos, vai es to izvēlēšos, – viņa attrauca. Varbūt viņai nevajadzēja šurp nākt. Pārāk daudz atmiņu viņu spēja nogremdēt.
   Nu, bet vienmēr jau pastāvēja risks noslīkt. Vai tad ne tāpēc krustmāte Penija viņu šurp vairs nebija vedusi?
   – Kāpēc tu neatstāj pagātni tur, kur tai jāpaliek? – krustmāte Penija mēdza žēloties pat pēdējās sava mūža dienās.
   – Tāpēc, ka tā ir daļiņa no manis. Un tā paliks vienmēr, – Edija bija atbildējusi, sniedzot viņai glāzi ūdens ar salmiņu.
   Krustmāte bija sarukusi pavisam sīciņa, vairs neēda un gandrīz nedzēra. Viņa gribēja mirt, un Ediju tas saniknoja. It kā vēlēdamās uzjundīt Edijas dusmas, krustmāte Penija atvairīja piedāvāto glāzi un pagriezās slimnīcas gultā ar seju pret sienu.
   Edija sakoda zobus.
   – Lūdzu, – viņa mudināja. – Tu esi vienīgā, kas var man visu izstāstīt, vienīgā, kura palikusi dzīva. – Viņai aizlūza balss. Acīs iedzēla dusmu un vilšanās asaras, un Edija tās notrausa.
   Sāpīgi ievaidējusies, Penija pievērsa seju krustmeitai.
   – Viss būs labi, mīļumiņ, – viņa čukstēja. – Tu esi stipra. Tev izdosies.
   – Tev viegli teikt, – Edija uzstāja. – Ne jau tu būsi tā, kura paliks viena pati.
   Krustmātei izlauzās aizsmakuši smiekli.
   – Nē, es būšu tā, kura nomirs.
   – Tu arī, tāpat kā visi pārējie.
   Penija vārgi paplikšķināja pa gultas malu. Edija apsēdās, un krustmāte saņēma viņas roku.
   – Kāpēc tu skraidi apkārt pa pasauli, vicinot dūres? Vai nesaproti, ka ir šis tas, ko nevar mainīt? Kaut arī mēs to ļoti vēlētos.
   – Man ir jāsaprot, kas toreiz notika. Lūdzu!
   – Labi. Man trūkst spēka ar tevi cīnīties. Kaut arī šaubos, vai manis teiktais sniegs tev mierinājumu.
   Un tā nu pēc ilgstošiem lūgumiem Penija galu galā atklāja Edijai to, ko viņa gribēja uzzināt. Nedēļu vēlāk krustmāte Penija aizgāja mūžībā. Edija līdz bērēm palika dzīvoklī, sakārtoja to, atdeva prom krustmātes drēbes. Mēnesi pēc Penijas apglabāšanas viņa ieradās Redbadā.
   Viena, pamesta likteņa varā, gatava atriebties.
   – Ja tu nopietni apsver iespēju sev iegādāties īpašumu, noteikti vari atrast kaut ko labāku par šo. – Holts pagrūda riepu, un abi noskatījās, kā driskas sašūpojas.
   – Ja man būtu skaidra nauda, vai ne?
   – Ja tev pietiktu prāta, – Holts izlaboja.
   Tajā mirklī atskanēja mākslota prieka pilna balss.
   – Esmu šeit! – Edija atsaucās.
   Gar mājas stūri parādījās enerģisks neliela auguma vīriņš ar golfa laukumā iegūtu iedegumu. Viņš nebija jauns, taču izskatījās labi kopts. Un dārgi ģērbies. Viņš sniedza plaukstu, kuras locītavu rotāja bieza zelta aproce.
   – Mis Svona? Esmu Deniss Rankls. – Rokasspiedienu papildināja plats smaids. Viņš pārlaida skatienu no Edijas uz Holtu. – Arī tevi ir patīkami satikt, šef. Vai būtu kādas problēmas?
   Holts papurināja galvu.
   – Es tikai rūpējos, lai tu mis Svonai nepārdod kaķi maisā.
   Rankls iesmējās.
   – Ak, es jau brīdināju mis Svonu, kādā stāvoklī ir īpašums. Viņa meklēja kaut ko nomaļu.
   – Man patīk braukt ar motociklu, – Edija sacīja Holtam, izmantojot Ranklam sniegto paskaidrojumu. – Kaimiņi parasti sūdzas par troksni.
   Holts it kā pieņēma tādu atbildi, bet brīdināja Ranklu, ka māju nedrīkst aizlaist postā, un Ediju par to, ka viņai nav vērts tādu iegādāties.
   – Pircējam jābūt modram. – viņš atgādināja Edijai.
   Kad Holts bija aizgājis, Rankls jautāja:
   – Vai iesim pa galvenajām durvīm vai no sētas puses? Viņa izvēlējās galvenās, un Rankls veda viņu uz durvīm.
   – Uzmanīgi pa kāpnēm, jaunā dāma. – Rankls ielika atslēgu, brīdi pamocījās, to grozot, bet galu galā dabūja durvis vaļā.
   Pēkšņi Ediju apņēma pazīstamā vide, kurā jautās arī svešais. Pie sienām joprojām bija rozes, taču tapetes bija netīras un izbalējušas. Tas vairs nebija košais, plašais gaitenis, kādu viņa glabāja atmiņā. Gaiss bija sasmacis, oda pēc pelējuma. Ne miņas no pusdienu mājīgās smaržas. Turklāt māja šķita daudz mazāka. Bērnībā tā viņai likās milzīga. Laika gaitā tā bija panīkusi un sarāvusies.
   Edija sekoja nekustamo īpašumu aģentam virtuvē. Vecmāmiņas mirdzoši balto porcelāna izlietni bija izgrauzis rūsas plankums.
   – Nav jau necik daudz, uz ko skatīties, – Rankls izmeta.
   Edija parāva cepeškrāsns durtiņas, kas atvērās ar čerkstošu skaņu.
   – Nu, es nemēdzu pārāk noņemties ar gatavošanu. – Viņa atcerējās cāli smaržīgā mērcē. Kartupeļu biezeni. Mātes smaidu, kad viņi apsēdās pie galda. Kā tētis pastūma krēslu krustmātei Penijai.
   – Vai tālāk skatīsieties?
   Viņš uzveda Ediju augšā pa kāpnēm uz guļamistabām, kur viņa saņēmās beidzot pajautāt to, kas viņu patiešām interesēja.
   – Kas tad ir pašreizējais mājas īpašnieks? Kāpēc tā ir tik ļoti nolaista?
   – Pilsētas šajā galā nekas daudz nenotiek. Mājā neviens nedzīvo jau ilgu laiku. Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem te dzīvoja Belingemi. Vecā misis Belingema nomira, un īpašums tika pārdots. Es to iegādājos pirms pieciem vai sešiem gadiem, lai nopelnītu. Drīzumā rajons attīstīsies. Laiku pa laikam to izīrēju, bet pēdējie iemītnieki, kā izrādījās, bija īstas šausmas, kā jau policijas šefs norādīja. Vēl nedaudz, un es to graustu nojaukšu, lai ir miers.
   Belingema. Tas bija viņas mātes pirmslaulību uzvārds. To viņa vienmēr izmantoja jebkurā ar drošību saistītā jautājumā.
   Edija aizgāja uz savas mātes istabu. Tajā vairs nebija nekā pazīstama. Ne miņas no baltās kumodes vai sārtā gultas pārklāja. Tagad telpā rēgojās tikai metāla gultas karkass un kails matracis, atgādinot cietuma mēbeli.
   – Vai pietiekami redzējāt, jaunā dāma?
   Edija pamāja, un abi devās lejā pa kāpnēm.
   – Es padomāšu.
   – Pareizi, – Rankls piekrita, piemiedzot viņai ar aci. – Es jūs nemaz nevainotu, ja negribēsiet te apmesties. Vēl ir kooperatīvais dzīvoklis pilsētā, ja mainīsiet domas. Tur ir labas dēļu grīdas un vēl nelietotas elektroierīces.
   Viņi izgāja no mājas, un Edija sekoja Ranklam līdz ietvei, kur viņš bija atstājis savu automašīnu – jaunu neona zilu Corvette.
   – Padodiet tikai ziņu, kā Deniss Rankls var jums izlīdzēt.
   Tagad bija laiks iespējai, kuras dēļ Edija īstenībā norunāja tikšanos. Sataustījusi kabatā mazo priekšmetu, viņa atbalstījās pret pasažiera puses durvīm un aplūkoja automašīnu ar mirdzošu skatienu. Vīrs, kuram piederēja tāda mašīna, noteikti ar to lepojās.
   – Labs braucamais.
   Rankls atplauka – kā gan citādi.
   – Vai jums patīk mašīnas?
   – Kuram tad nepatīk? – Lai novērstu uzmanību, viņa norādīja uz paneli. – Kas tas?
   Rankls aizrāvies uzsāka garus skaidrojumus par griezes momentu un elektroniku, it kā Edija nekad nebūtu dzirdējusi tādus terminus.
   Taču viņai tieši tas bija vajadzīgs. Kamēr Rankls izrādījās un lielījās, Edija pastūma savu mazo dāvanu zem portfeļa, kuru viņš bija atstājis uz priekšējā sēdekļa.
   – Iespaidīgi, – viņa iestarpināja, kad Rankls aizelsies uz mirkli apklusa.
   – Labākais, ko par naudu var dabūt. – Lepni smaidot, viņš pastiepās pēc portfeļa.
   Edija sastinga. Elpu aizturot, viņa gaidīja, kas notiks.
   Kā Rankls reaģēs. Pār augumu pārskrēja gaidu trīsas.
   Bet viņš tikai atvēra portfeli un izņēma “Rankla nekustamo īpašumu” reklāmas lapiņu, kādas Edija bija redzējusi parkā. Viņš sniedza to Edijai, norādot uz aģentūras logo.
   – Tur ir mans telefona numurs un elektroniskā pasta adrese. Sazināsimies, jaunā dāma. Mēs noteikti jums sameklēsim kaut ko piemērotu.
   – Paldies! – Edija veltīja Ranklam smaidu, kādu parasti taupīja bāra apmeklētājiem, un, noskatīdamās kā viņš aizbrauc, pamāja ar roku.
   Kad mašīna pazuda no redzesloka, Edija izvilka no kabatas saburzītu lapiņu, kuru pēdējās pāris nedēļas visur nēsāja līdzi. Tas bija krustmātes Penijas dotais saraksts. Edija skatījās uz pieciem vārdiem, it kā redzētu atriebības karalistes burvju atslēgas.
   Viņa bija ieraudzījusi parkā Lailu. Tagad viņa satikās ar Ranklu. Vēl atlika trīs citi.
   Jautrība tikai sākās.

Vienpadsmitā nodaļa

   Deniss Rankls bija apmierināts. Lai arī ko bija sacījusi Edija Svona, nojauta teica viņam priekšā, ka vingrā melnmatainā meiča paņems Belingemu māju.
   Viņš brīdi apstājās uz stāvajām kāpnēm, pirms devās prom no pēdējās tikšanās vietas – vēl viena veca grausta austrumu pusē. Pagaidām to pilsētas galu vēl neskāra attīstība. Bet drīz tā sāksies. Patiešām. Kamēr rūpnīca darbojās. Ja viņš dabūtu šo graustu par vēlamo cenu, tad austrumu pusē viņam piederētu divi labi īpašumi – šis un Belingemu māja.
   Kāpēc viņš to joprojām sauca par Belingemu māju? Kā viņš bija teicis Svonai, Belingemiem tā jau sen nepiederēja. Kopš… nu, pēdējo nedēļu notikumi bija diezgan spilgti atgādinājuši pagātni, tā ka nu tie jāaizmirst uz nākamajiem divdesmit gadiem.
   Jā, melnie eņģeļi.
   Tagad, kad nabaga Freds Lails bija apglabāts, runām jānorimst.
   Kāpņu galā viņš veltīja mirkli, lai apbrīnotu savu spožo spēkratu ar nolaižamo jumtu. Mašīna viņam bija veiksmes simbols. Tad viņš iedomājās par sievieti, pie kuras tikko bijis. Nabadzīte. Viņas māte tagad bija mirusi, un pati tātad brīva. Labāk vēlu nekā nekad.
   Rankls atcerējās viņu skolā. Skaista viņa nebija, taču vienmēr laipna. Tāda, kuru sauca par labu meiteni. Bet tagad sirma, izkaltusi. Dzīve bija paslīdējusi viņai garām.
   Ranklam uznāca dīvaina vēlme iet atpakaļ un uzaicināt viņu vakariņās. Pareizāk sakot, pusdienās. Jā, tas būtu atbilstošāk. Viņam pat sagādātu prieku papļāpāt ar sievieti sev līdzīgā vecumā. Viņam tikko bija paticis ar viņu parunāties.
   Taču Rankls nespēja iztēloties viņu sēžam blakus spožajā Corvette. Tā taču viņš izskatītos smieklīgs. Viņam vajadzēja blakus jaunu skaistuli.
   Tāpēc viņš atvairīja pazibējušo vēlmi un atvēra automašīnas durvis. Gandrīz jau nometis portfeli uz pasažiera sēdekļa, viņš sastinga. Smaids sejā nozuda. Uz sēdekļa kaut kas rēgojās. Mazs melns priekšmets.
   Rankls uzmanīgi paliecās pāri vadītāja sēdeklim, lai apskatītos, kas tas ir. Priekšmets apvēlās otrādi, un Denisam Ranklam pār muguru pārskrēja šermuļi, ieraugot, ka tas ir melns eņģelis.
   Tieši tāds pats, kādu bija saņēmis Freds Lails neilgi pirms savas nāves.
   Kas…
   Rankls apsēdās pie stūres. Un nopētīja eņģelīti. Cik ilgi tas jau šeit atradās? Līdz šai pēcpusdienai uz mašīnas sēdekļa bija saliktas mapes un dokumenti, lai pārvestu tos uz jauno biroju. Vai eņģeli kāds bija te atstājis jau pirms vairākām dienām un viņš to nepamanīja? Vai arī tas bija noticis šodien? Pirms dažām minūtēm?
   Viņš palūkojās apkārt. Uz ielas neviens nebija redzams. Viņš iedarbināja dzinēju un sāka lēnām braukt. Aiz kokiem vai krūmiem neviens neslēpās.
   Deniss Rankls sāka svīst.
   Jebkurš to varēja izdarīt. Labos laika apstākļos viņš vienmēr turēja mašīnas jumtu atvērtu. Viņam patika izrādīties.
   Bet tagad… Cik muļķīgi, ka viņš bija atļāvies tā palielīties.
   Rankls metās prom un, tiklīdz ieraudzīja stāvvietu – Maiera autoservisu –, iebrauca tajā, ātri nolaida jumtu un aizvēra logus. Sajuties drošāk, viņš joņoja tālāk, iedarbinājis salonā kondicionētāju. Viņam bija neizturami karsti.
   Skatiens atkal pievērsās melnajai figūriņai, tik līdzīgai sātana vēstnesim. Pār muguru vēlreiz pārskrēja šermuļi.
   Ko tas nozīmēja? Vai tas bija kaut kāda veida vudū?
   Pēkšņi satvēris figūru, Rankls atvēra cimdu nodalījumu un iemeta tajā eņģeli.
   Tomēr elpot nekļuva vieglāk. Viņš vispār nespēja paelpot.
   Rokas iekrampējās stūrē. Šķita, kakls tiek žņaugts ciet. Rankls aizelsās, kampjot gaisu, un plauksta tvēra kaklu. Mašīna mežonīgi sasvērās. Ranklu sagrāba panika, un acumirklī viņš apjauta, kas notiek. Bet bija jau par vēlu.
   Holts saņēma izsaukumu pa rāciju pēcpusdienas apgaitas laikā. Kad viņš nokļuva avārijas vietā, tur jau bija saradies neliels pūlis. Pilsētas ugunsdzēsēju automašīnai blakus stāvēja brīvprātīgo komanda. Bija ieradusies arī apgabala neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna. Samanta jau bija ierobežojusi laukumu, turot ziņkārīgos pa gabalu.
   Holts pavilka Samantu nostāk, lai tie, kuri ausījās, nenoklausītos.
   – Kāds ir stāvoklis?
   – Miris, – Samanta ziņoja.
   – To es redzu. – Holts pavērās viņai pār plecu uz sadragāto Corvette. Lepnais zilais automobilis ar paceļamo jumtu kā parasta konservu kārba bija saspiests pret telefona stabu. Denisa Rankla ķermenis saplacināts aizsedza stūri.
   – Skaidrs, kas šeit noticis. Netrūkst arī liecinieku, – Samanta stāstīja, pamājot ar galvu uz grupiņu, kas bija atšķirta no pārējiem. Holts tūlīt ieraudzīja Maiera autoservisa vadītāju Endiju Bērketu, bet citus nepazina. – Visi atkārto vienu un to pašu, – Samanta turpināja. – Viņš braucis lielā ātrumā, zaudējis kontroli un – blākš! – Viņa izdeva tādu skaņu, it kā mīnmetēja šāviņš aizjoņotu pāri galvai un eksplodētu. – Es pārbaudīju slīdēšanas ceļu. Tas sakrīt ar liecinieku teikto.
   – Vai ir norādes, kāpēc viņš pārsniedzis ātrumu?
   – Varbūt tas bija stulbums? Viņam bija septiņdesmit, pat vairāk. Tik daudz vajadzēja apjēgt, ka vairs nedrīkst atļauties vadīt tik spēcīgu auto.
   – Fiša, vai tu gribi teikt, ka viņam bija ar novecošanu saistītas problēmas? Mani šī teorija nepārliecina.
   – Nu tad varbūt pievīla bremzes.
   – Tad nebūtu slīdēšanas pēdu. – Holts deva zīmi Endijam Bērketam, kurš pienāca pie viņiem. – Tu teici, ka viņš ātri braucis. Vai viņam kāds sekoja?
   Automehāniķis papurināja galvu.
   – Nē, viņš tikai drāzās lejā no kalna uz pilsētas laukumu tā, it kā pats nelabais viņam dzītos pakaļ.
   – Vai tu kaut ko tādu redzēji?
   – Nē, ser.
   – Sema, izjautā pārējos. – Viņa devās izpildīt rīkojumu, bet Holts atkal pievērsās Bērketam. – Vai nāksi talkā? Mēs dabūsim laukā līķi, un tu aizvilksi mašīnu.
   – Protams, šef.
   Holts, neatliekamās palīdzības darbinieki un brīvprātīgie ugunsdzēsēji atlauza durvis vadītāja pusē, un Rankla mirstīgās atliekas tika aizvestas uz apgabala morgu.
   Pārējie liecinieki apstiprināja Bērketa teikto, un Holts domās sacerēja atskaiti par nelaimes gadījumu, uzskatot lietu par slēgtu. Pēc Holta aicinājuma Bērkets piezvanīja uz autoservisu un izsauca mašīnu, ar kuru aizvilkt vraku.
   Skatītāju pūlis bija paklīdis, tomēr vēl ducis izturīgāko gaidīja līdz pat drūmajam nobeigumam. Viņi mēmi vēroja, kā Bērkets aizāķē sadragāto mašīnu, un stāvēja blakus, kad šoferis sāka griezt vinču. Sadauzītais metāls nožļarkstēja, mašīnai virzoties atpakaļ, un portfelis no sēdekļa nokrita uz grīdas.
   – Lēnāk! – Bērkets uzkliedza šoferim.
   Vinča aprāvās, un atlēca vaļā cimdu nodalījums. Automobiļa lietošanas instrukcija, papīri, visādi sīkumi izbira laukā, slīdot no vienas puses uz otru, kad trīsis atsāka darbu, bet nu jau lēnāk.
   – Pagaidi, pagaidi! – Holts pacēla roku, un Bērkets uzsauca šoferim, lai apstājas.
   – Kas lēcies, šef? – Bērkets noprasīja.
   Holts viņu gandrīz nedzirdēja.
   – Sema, – viņš klusi uzrunāja padoto. – Izņem no manas mašīnas bagāžnieka lietisko pierādījumu maisiņu. Un gumijas cimdus.
   Pēc mirkļa viņa atgriezās ar maisiņu un cimdiem.
   – Kas tur ir?
   Holts neatbildēja, bet uzvilka cimdus, paliecās iekšā nu jau atbrīvotajā vadītāja pusē un kaut ko pacēla no grīdas.
   – Svētā debess, – Bērkets noteica godbijīgās šausmās.
   Nojauzdami, ka notiek kaut kas svarīgs, ļaudis pavirzījās tuvāk, un Bērkets pavēstīja:
   – Tur ir viens no tiem melnajiem eņģeļiem.
   Cilvēki sāka satraukties, un Holts izslēja galvu.
   – Dabū tos tumsoņus prom no šejienes, – viņš pavēlēja Samantai.
   Bet bija jau par vēlu. Samanta lika cilvēkiem atkāpties tālāk, taču viņi bija visu dzirdējuši. Holts raidīja pūlim savu bargāko, ledaināko skatienu.
   – Ejiet mājās! Visi!
   Ļaudis pakurnēja, pagrozījās, bet, tā kā ne Holts, ne Samanta neļāva tuvoties mašīnai, viņi cits pēc cita galu galā devās prom. Beigās palika tikai evakuācijas auto. Holts aizsūtīja Samantu uz iecirkni rakstīt atskaiti, bet Bērkets lika aizvilkt avarējušo mašīnu uz garāžu.
   – Ko lai ar to daru? – Bērkets jautāja Holtam. – Vai uz to kāds pieteiksies?
   – Pagaidām ne. Klau, pamatīgi to izpēti. Bremzes, degvielas tvertni, pārnesuma kārbu, visu. Es uzsveru – visu. Ja mašīna ar nolūku sabojāta, noskaidro, kā. Rīkojies viens pats. Citus klāt nelaid.
   Bērkets uztvēra spriedzi Holta balsī, jo pats arī tā jutās. Viņš nopietni pamāja.
   – Jā, ser.
   – Un, Endij, uzzināto paturi pie sevis. Ja kaut ko pieraksti, dokumentē, papīrus ieslēdz. Ja es dzirdēšu, ka apkārt paklīst runas, man būs skaidrs, no kurienes tās radušās.
   – No manis tās nenāks.
   – Tas ir labi. Kad būsi visu izdarījis, piezvani man. Nevienam citam. Vai saprati?
   Bērkets pamāja, un Holts viņam pasniedza vizītkarti ar kontaktinformāciju. Kaut arī viņš centās to neizrādīt, tomēr jutās noguris un nomākts. Divu galveno pilsētas iedzīvotāju bojāeja ar tik nelielu laika atstarpi bija biedējoša. Un melnais eņģelis kā ļauna nolemtība apēnoja abu nāvi.

Divpadsmitā nodaļa

   Kā vienmēr, Samanta Fiša darīja, ko policijas šefs bija pavēlējis: brauca uz iecirkni rakstīt atskaiti. Viņai ne visai patika šis darbs, bet pavēļu pildīšana bija viņas dzīves sastāvdaļa. Citādi viss bruka un juka. Kaut arī sajukums varēja rasties pats no sevis. Viņa to bija pieredzējusi alibabu zemē. Prāts automātiski viņu sarāja. Šo zemi sauca Irāka. Viņa bija domājusi Irāku. Saprotams, ka tā. Viņa negribēja paust necieņu. Klausos, ser.
   Samanta nopūtās. Joprojām bija grūti atvairīt atmiņas par armiju. Varbūt viņai vajadzēja palikt tur? Ja mamma nesaslimtu, iespējams, ka viņa būtu turpinājusi dienēt. Visu mūžu. Nu, notikumi ne vienmēr risinās pēc iecerētā plāna. Turklāt darbs policijā bija labs. Holts bija labs priekšnieks. Arī pēc izskata patīkams.
   Viņa pietvīka, nekavējoties noraidīdama šīs domas. Tā bija mātes vaina, viņa vienmēr mudināja justies brīvāk. “Kā tu panāksi, lai tas glītais puisis tevi ievēro?”
   Kāda vaina iestīvinātam formastērpam? Samanta vispār neatzina saburzītas drēbes. Kā gan lai panāk kārtību visapkārt, ja pats varas pārstāvis nav tīri, pieklājīgi ģērbies?
   Viņa atslēdza kabinetu. Un sarauca pieri par jucekli uz Holta rakstāmgalda. Kaut arī viņš būtu glīts kā filmu zvaigzne, viņi abi nekad nesaderētu. Viņa vienmēr staigātu Holtam pa pēdām, savācot viņa radīto nekārtību. Pietika paskatīties uz rakstāmgaldu, lai iekņudētos pirksti. Bet viņa valdījās. Holts viņai lika mieru, tātad pareizi bija pašai uzvesties tāpat.
   Samanta izņēma atskaišu veidlapas un sāka tās aizpildīt. Viņa bija jau diezgan redzējusi līķus un, pārbraukusi mājās, cerēja, ka ar tiem vairs nenāksies saskarties. Viņa iztēlojās, ka darba ikdiena aprobežosies ar tādu cilvēku kā Terijs Bišops aizturēšanu – galvenokārt tie būs dzērāji un klaidoņi. Bet kas nu notiek – divi līķi nepilnu divu nedēļu laikā! Un abi ar melniem eņģeļiem.
   Viņa pacēla skatienu no veidlapas. Vai tā uzskatāma par sakritību, vai arī notikumi bija savstarpēji saistīti? Samanta minēja, ko par to domā Holts. Kopš viņa sāka strādāt policijā, viņiem nebija īsta nozieguma. Vai šis būtu pirmais? Uz rokām uzmetās zosāda. Tātad viņus gaidīja izmeklēšana. Vai tas nebūtu aizraujoši – atkal dzīties pakaļ sliktajiem puišiem?
   Kad Holts beidzot nokļuva mājās, māte jau gaidīja viņu ar vakariņām. Apsēdinājusi dēlu pie virtuves galda, tā paša, pie kura viņš ēda jau kopš bērnības, Mimzija nolika uz tā auksta alus pudeli un šķīvi ar čili. Cik daudz maltīšu viņa bija dēlam gatavojusi? Holts pārlaida skatienu virtuvei. Un ieraudzīja letē robiņu, kas bija radies, kad viņš, slepus mētādams futbola bumbu, notrieca zemē stikla bļodu. Tad viņš palūkojās uz kaktu, kur pie telefona kaudzē krājās ziņojumi, veikalu reklāmas un kuponi. Tā bija viņa māja. Ģimene. Lietu dabiskā kārtība.
   Prātā atausa Denisa Rankla sadragātais ķermenis. Vai viņam bija sirdslēkme? Vai kārtējo Redbadas VIP personu bija iedzinis nāvē infarkts?
   Varbūt vaina meklējama mašīnā. Kaut kas ar mehānismu saistīts, vai arī tā bija nejaušība, vai…
   Vai… kas? Slepkavības Redbadā nenotika.
   Un tomēr…
   Divas nāves. Divi melni eņģeļi.
   Tas nebija dabiski. Vai varbūt bija pārdabiski?
   Holts pastūma šķīvi malā. Ei, vecīt, nupat jau eņģelīši pavisam sajauca man prātu.
   Virtuvē ieskrēja Miranda, ģērbusies iemīļotajā naktstērpā ar mežģīņu kruzuļiem gar maliņām, kā jau meitenītei piederas.
   – Tēti! – Miranda uzlēca tēvam uz ceļiem, un Holta nomāktība izgaisa. Mirandas klātbūtnē nekam drūmam nebija vietas.
   Aplikusi rokas tēvam ap kaklu, viņa to saspieda.
   – Tu esi vēlu mājās.
   – Piedod, mīļumiņ. Es strādāju.
   – Man ir setotējums.
   – Kas?
   – Setotējums. Paskaties! – Viņa parāva naktskreklu līdz kailam pleciņam, uz kura rēgojās kaut kāds pašas radīts zīmējums. – Tas ir gulbis.
   Holts iesmējās.
   – Kāpēc…
   – Neuztraucies, to viņa uzvilka ar flomāsteru. Drīz vien nomazgāsies. – Māte veltīja Mirandai rūpju pilnu skatienu.
   – Es negribu to nomazgāt. Vai man tas jādara, tēt?
   – Tāda ir dzīve, mazulīt. Visu mūžu jādara tas, ko negribas. – Viņš paspieda meitai deguna galiņu. – Tad kāpēc tev ir tetovējums?
   – Miranda šodien iepazinās ar jaunu draudzeni, – Mimzija pastāstīja.
   – Ak tā. – Holtam prātā bija tikai viens cilvēks ar tetovējumu. Taču kur gan Miranda būtu satikusi Ediju? – Vai ar kādu bērnu?
   – Nē, ne ar bērnu, – Mimzija atbildēja. – Viņa bija… nē, nudien! Patiesību sakot, es nezinu, kas viņa bija. Vīzija no pagātnes. Manas pagātnes. Mati melni, ļoti kupli. Melni izkrāsotas acis. Agrāk es pazinu dučiem tādu meiteņu.
   Holts uzlūkoja Mirandu.
   – Tātad tu iepazinies ar manu draudzeni, vārdā Edija.
   – Draudzeni? – Mimzija atkārtoja. Viņas skatiens ieurbās dēlā. Pāru savešana bija viena no viņas iemīļotajām nodarbēm.
   Lai ieviestu skaidrību, Holts piebilda:
   – Edija ir jaunā bārmene “Redā”. Kur jūs viņu satikāt?
   – Bibliotēkā, – Miranda atklāja, nemanot zemūdens strāvas, kas plūda starp viņas vecmāmiņu un tēti. – Viņa darbojās ar lielo aparātu. – Bērns ar plaukstiņām parādīja tā izmēru.
   – Kur skatās mikrofilmas, – Mimzija pateica priekšā.
   Kas Edijai bija darāms bibliotēkas mikrofilmu telpā? Viņa neradīja iespaidu par meiteni, kas aizrautos ar pētniecību. Īstenībā Holtam bija grūti iztēloties viņu mierīgi sēžam bibliotēkā, lai tur kaut ko darītu.
   Miranda parāva viņu aiz krekla.
   – Vai varu dabūt īsto?
   – Kādu īsto?
   – Setotējumu. – Meitenes balss tonis norādīja, ka tēva uzmanība nav pilnībā pievērsta viņai.
   – Ak jā, protams.
   Mirandas sejiņa atplauka, un Holts ļoti negribēja sabojāt viņai prieku, bet – neko darīt, viņš bija tētis. Tas bija viņa darbs. – Kādreiz, – viņš piemetināja.
   Miranda uzmeta lūpu.
   – Kad?
   – Kad kļūsi vecāka.
   – Cik vecāka?
   – Paldies Dievam, ka tu esi mājās, – Mimzija ierunājās. – Es visu dienu tieku tramdīta ar tādiem jautājumiem.
   – Cik? – Miranda nepadevās.
   – Kad būsi atbilstošā vecumā, es tev to pateikšu. – Holts pacēla meitu uz rokām. – Iesim nu. – Viņš uznesa Mirandu augšstāvā un ielika gultiņā.
   Zem sedziņas ar sārtiem grabulīšiem viņa platām, nevainīgām acīm uzlūkoja tēvu.
   – Varbūt es varu dabūt puķi, – viņa nerimās.
   Holts pasmaidīja. Meitas neatlaidība bija apbrīnojama.
   – Tad jau redzēsim.
   Aizvēris istabas durvis, viņš devās pāri koridoram. Viņš atcerējās sevi toreiz, kad atgriezās Redbadā. Nomākts, bez darba, bez vēlēšanās kaut ko iesākt. Vecāki pieņēma viņu savās mājās, un viņš bija pārāk saguris, lai iebilstu vai kaut ko darītu. Patiesībā vecāku laipnība nāca kā gaidīts atvieglojums.
   Tomēr viņš nespēja atkal apmesties savā vecajā istabā, tāpēc atdeva to Mirandai, un Mimzija iekārtoja to meitenei, ar sārtiem kruzuļiem, liekot aizmirst viņa bērnību. Pats viņš ievācās agrākajā brīvajā istabā – šaurā telpā, kur mēdza gulēt vecā krustmāte Īda, kad ciemojās viņu mājā. Lai gan bez jebkādas greznības, tā tomēr bija kārtīga, atturīga, tieši viņam piemērota. Kopš atgriešanās pirms pieciem gadiem Holts tajā gandrīz neko nebija mainījis. Sākumā viņš bija pārliecināts, ka uzturēšanās šeit būs tikai īslaicīga. Bet dzīve vecāku mājā kļuva pastāvīga. Viņš bija iesakņojies un tepat arī palika.
   Holts atvēra klēpjdatoru. Vairākas stundas viņš meklēja kaut ko, kas būtu saistīts ar melniem eņģeļiem. Atrada gotu apģērbu veikalu, 1946. gada filmu, rokgrupu, bet nekādu tirdzniecību. Tātad tos nevarēja iegādāties internetā. Atlika visa pārējā plašā pasaule.
   Pagaidām nonācis strupceļā, Holts nokāpa lejā un devās uz kabinetu, kur tēvs bija atlaidies uz dīvāna pie televizora. Apstājies uz sliekšņa, Holts pārlaida skatienu istabai.
   Gluži kā virtuve, kabinets bija tāds pats kā senāk. Vecas basketbola spēļu trofejas un piemiņas plāksnītes rotāja grāmatplauktus, turpat bija arī Holta fotogrāfijas – gan no vidusskolas gadiem, kurās viņš izskatījās neiespējami jauns un muļķīgs, gan no izlaiduma balles kopā ar Sindiju. Viņu kāzas, jaunās sievas smaids – tik mīļš, maigs un laimīgs. Un Miranda. Zīdainītis ar sārtu sejiņu. Mazulīte ar vecākiem, viņu un Sindiju. Un tad… tikai viņš. Netrūka arī attēlu no vecāku dzīves. Džeimss un Mimzija jūras ceļojumā. Pie Eifeļa torņa. Pie telts Dūmakainajos kalnos. Fotogrāfiju bija daudz, cita pie citas. Bet tās nemainījās. Tāpat kā mājas, kas bija un palika mājas.
   Tā bija liela vērtība. Vēl jo lielāka vērtība pēc šīsdienas notikumiem. Holts bija daudzas reizes redzējis vardarbīgu nāvi, bet viņam nekad nebija viegli to pieņemt. Prātā riņķoja šodien pieredzētais. Denisa Rankla zilais, saplacinātais luksusa automobilis. Viņa ķermenis – sakropļots, asiņains. Holtam tas lieku reizi atgādināja cilvēciskās būtnes trauslumu – cik ātri visu varēja zaudēt. Cik svarīgi bija turēties pie tā, kam dzīvē bija patiesa vērtība.
   Holts iedomājās, ko gan tēvs darītu, ja Mimzija ietu bojā trīsdesmit gadu vecumā, atstājot viņu ar bērnu, kam tikai viens gadiņš. Vai viņš būtu atgriezies vecāku mājā?
   Viņa tēvam nebūtu tādas izvēles. Džeimsa Drenena vecāki jau sen bija miruši, kad viņš apņēma sievu un pats kļuva par tēvu. Sāka no paša sākuma un sagādāja labu dzīvi savai ģimenei. Holts ar to lepojās.
   Tagad Džeimss sēdēja uz dīvāna, skatīdamies pārraidi, kam vajadzētu būt Braves spēlei. Taču ekrānā bez skaņas tuvplānā griezās briljanta gredzens.
   – Vai grasies papildināt dārglietu kolekciju? – Holts iegāja iekšā un apsēdās tēvam blakus. – Tēt?
   – Ak, labvakar, Holt, – Džeimss atteica.
   – Tev arī labs vakars. Ko tu skaties?
   – Hmm?
   – Televizorā. Ko tu skaties?
   Džeimss lūkojās ekrānā. Viņš pat neatcerējās, ka ieslēdzis televizoru.
   – Sasodīts, nav ne jausmas.
   Brīdi viņi sēdēja klusumā, vērojot, kā gredzens mirguļo un griežas. Džeimss mēģināja savaldīties, bet sirds dobji dauzījās, kopš viņš bija dzirdējis no Mimzijas, ka Rankls ietriecies stabā. Mimzija savukārt to bija dzirdējusi no Petsijas Klārkas, kura tobrīd atradusies “Klērā”.
   Ko Holts zināja? Lūk, tāpēc Džeimsam mute bija sausa un plaukstas svīda.
   Džeimss saspieda rokas kopā un paliecās pāri ceļgaliem. Viņš negribēja skatīties uz Holtu, kamēr mēģinās izvilkt no viņa informāciju.
   – Dzirdēju, ka tev bijusi smaga diena.
   – Jā, ne tā labākā. – Holta balsī jautās nogurums, un Džeimsam bija viņa žēl. Bet žēlums nebija tik liels, lai viņš mainītu tematu.
   – Vai visu novācāt?
   Holts pat nejautāja, no kurienes tēvam zināms, kas noticis. Viņš tikai pamāja, pieņemot faktu, ka pilsētas informācijas noplūdes sistēma darbojas ātri un efektīvi.
   – Mašīna ir pie Maiera. Līķis pie Fērgusona.
   Maiera serviss nozīmēja tehniskas problēmas. Doktors Fērgusons bija apgabala koroners. Tas nozīmēja autopsiju.
   – Kad tu saņemsi rezultātus?
   – Es abiem liku pasteigties, bet pats zini, kā pie mums strādā. Kad darīs, tad izdarīs.
   Tātad kad? Paies dienas, Džeimss nodomāja, līdz viņš varēs nomierināties. Viņš pamāja un pārlaida neko neredzošu skatienu istabai.
   – Kas ar tevi notiek? – Holts noprasīja. – Vispirms tu rītausmā blandies pa pilsētas viņu galu, tagad sēdi, skatīdamies iepirkšanās kanālu.
   Ak kungs, jāsaņemas. Džeimss nopūtās.
   – Mani laikam satrauc sliktās ziņas, kas seko cita pēc citas.
   – Labāk nepiemini, – Holts nomurmināja. – Klau, tēt, cik labi tu pazini Denisu Ranklu?
   Džeimss sastinga.
   – Es?
   – Oho, mierīgāk! – Holts iesmējās. – Nav jau nekāda nopratināšana. Man tikai šķita, ka tu varētu sniegt dziļāku ieskatu.
   Džeimss centās atslābināties.
   – Tik labi es viņu nepazinu. Tāpat vien satiekoties sasveicinājāmies. Tu saproti, pilsētas amata vīri.
   – Vai viņam patika iedzert?
   Nu Džeimss teica taisnību.
   – Neko tādu neviens nav pieminējis. Neesmu dzirdējis, ka viņam ar to būtu problēmas. Kāpēc prasi? Vai tu domā, ka Rankls bija piedzēries? – Tas gan būtu izdevīgi.
   – Nezinu. Varbūt viņš tikai brauca pārāk ātri. Cilvēkam viņa gados vajadzētu būt prātīgākam.
   – Klau! – Džeimss mēģināja iesmieties, taču balss skanēja aizlauzta. – Kādu dienu tu arī būsi cilvēks tajā vecumā.
   – Ceru, ka tad būšu kļuvis prātīgāks, – Holts dzedri atteica.
   Džeimss brīdi vilcinājās. Kā lai uzzina to, kas viņu patiešām satrauca? Neatlika nekas cits kā skaidri un gaiši pajautāt. Viņš ievilka elpu.
   – Vai kaut ko atklāji par to melno eņģeli?
   Holts novaidējās.
   – Ak jēziņ! Tēt, tu taču arī nesāksi man stāstīt par vudū?
   Vudū? Vai pilsētā runāja par vudū?
   – Es tikai paprasīju. Nesaku, ka tam varētu būt kāds sakars. Bet ņem vērā, ka klīdīs baumas, iekams tu nebūsi sniedzis paskaidrojumu.
   – Ar baumām es tikšu galā. Tāpat arī noskaidrošu, kas īsti noticis. Ka tam nav sakara ar melno maģiju vai velniem. Paļaujies uz mani.
   Džeimss pamāja. Viņš būs ar to mierā tik ilgi, kamēr notiekošais nekādi neskars viņu pašu.

Trīspadsmitā nodaļa

   Ārlens Meiborns joprojām strādāja “Hamerbiltā”, kaut arī ne vairs par grāmatveža palīgu. Tagad viņš vadīja nodaļu, un Edijai nebija viegli tikt viņam klāt.
   Viņa pieteicās kā ekonomisko problēmu publiciste, kura gatavo rakstu par biznesu Amerikas mazpilsētā, un vienojās satikties ar Meibornu savā pirmajā brīvdienā. Droši vien rūpnīcā patlaban beidzas maiņa, jo, Edijai pie tās piebraucot, automašīnas straumē virzījās ārā pa vārtiem.
   Rūpnīca bija vesels komplekss, kas pletās pilsētas ziemeļos. Edija apstājās pie sardzes posteņa un, nosaukusi savu vārdu, saņēma norādes, kur atrodas biroju teritorija. Nokļuvusi tur, viņa paskaidroja administratoram, ka ieradusies pie Meiborna.
   Apsēdusies vinila krēslā pie kafijas galdiņa, uz kura bija izmētāti žurnāli HVAC Today, viņa gaidīja, kad tiks pieņemta. Iztālēm bija dzirdami dobji trokšņi, metālam atsitoties pret metālu, oda pēc rūpnieciska tērauda, eļļas un sviedriem.
   Edija nebija uzklājusi kosmētiku, atstājot seju bālu un neuzkrītošu. Mati bija saņemti augšup, tīri un sakopti. Melnas bikses un žakete papildināja atturīgo tēlu. Rokas bija nosegtas – viņa nevēlējās pievērst uzmanību ar savu ķermeņa apgleznojumu.
   Tā arī notika. Meiborns iznākdams veltīja viņai smaidu, bet caururbjošais skatiens nepauda izbrīnu, kas tā par dīvaini ieradusies. Tādus skatienus Edija bieži ievēroja, kad ģērbās un izskatījās ierastajā stilā. Lai gan viņai tas nerūpēja. Viņa bija dīvaina. Visu mūžu. Viņas dīvainības bija sākušās tepat, kaut kur “Hamerbiltā”.
   Bažīgi saspringta, viņa sekoja Meibornam pa gaiteni, garām pasta telpai, nogriežoties ap stūri. Ja nu viņa nejauši satiks kādu, kas apmeklēja bāru? Meiborns nekad nebija rādījies “Redā”, un Edijai atlika cerēt, ka arī turpmāk viņš tur nenāks. Bet Hovards strādāja rūpnīcā. Tāpat kā viņa draugs Rass. Vai vīri pazītu Ediju viņai tik neraksturīgā apģērbā? Viņa sažņaudza plaukstas, gaidot, ka tūlīt kāds uzsauks: “Ei, Edij!”
   Tomēr neviens viņu nesveicināja, un, kad abi sasniedza grāmatvedības nodaļu, Edija jau jutās mierīga, tikai kakls un pleci nodeva sasprindzinājumu.
   Grāmatvedības nodaļa atradās plašā telpā ar četriem rakstāmgaldiem un atsevišķu kabinetu vienā pusē, pelēkiem metāla plauktiem gar sienām, kopējamo aparātu un papīru smalcinātāju stūrī. Auksta, bezpersoniska vide, kurā oda pēc kopēšanas tintes.
   Pie diviem rakstāmgaldiem sēdēja divi vīrieši, ģērbušies parastos baltos kreklos ar Wal-Mart kaklasaitēm, diezgan panēsātām. Sieviete, ģērbusies šaurā, apspīlētā krekliņā, sēdēja pie kabineta. Vai viņa būtu Meiborna sekretāre? Otra sieviete bija jauna – jaunāka par Ediju. Tērpusies kostīmā, kas viņai bija par vaļīgu, viņa izskatījās kā tikko beigusi vidusskolu. No visiem četriem viņa vienīgā atklāti uzlūkoja Ediju.
   Vai šeit bija strādājis Edijas tēvs? Tamlīdzīga vieta ikvienu varēja nomākt.
   Meiborns ieveda viņu nelielajā kabinetā un, piedāvājis krēslu, pats apsēdās pie galda. Viņš bija kalsns, gara auguma, ar iekritušām krūtīm, pārāk liela izmēra kreklā. Uz deguna rēgojās brilles zeltītā ietvarā. Stikli bija netīri, plankumaini, bet viņš to šķita nemanām. Edija centās nepievērst tam uzmanību.
   – Tātad, mis Svona, ko vēlaties uzzināt? – Viņš pieklājīgi pasmaidīja, izstiepjot bālās lūpas. Galvvidu viņam klāja paplānas rudas cirtas.
   Braucot šurp, Edija bija izplānojusi, kā uzsāks sarunu – pavisam nevainīgi. Viņa izņēma piezīmju burtnīcu un pildspalvu.
   – Pastāstiet, kā jūs sākāt strādāt “Hamerbiltā”.
   – Es ierados šeit taisnā ceļā no vidusskolas sola tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestā gada pavasarī, – Meiborns atklāja. – Grāmatvedību apguvu vakara studijās. “Hamerbilts” tikko bija izveidojis programmu darbiniekiem, kuri vēlējās iegūt augstāko izglītību. Ar lepnumu jāatzīst, ka tā joprojām darbojas.
   Edija izlikās to pierakstām.
   – Kad tas notika?
   – Gadu vai divus gadus pēc manas stāšanās darbā. Programmu izstrādāja viens no bijušajiem nodaļas vadītājiem Svonfords.
   Pildspalva rokā paslīdēja tā, ka izdūra caurumu papīrā. Edija nebija gaidījusi, ka viņas tēva vārds izskanēs tik viegli. Viņa piespieda sevi elpot normāli.
   – Svonfords? Vai varat nosaukt uzvārdu pa burtiem? Es vēlētos ar viņu sazināties.
   Iestājās neliels klusuma brīdis.
   – Diemžēl viņš ir miris. Jau pirms daudziem gadiem. Viņš traģiski beidza savu dzīvi. Izdarīja pašnāvību.
   Kā vienmēr, dzirdot šo frāzi, Edija juta pakrūti sažņaudzamies.
   – Cik briesmīgi. Kāpēc tā?
   Meiborns, paliecies pār galdu, pieklusināja balsi.
   – Klīst baumas, ka viņš pieķerts ar roku svešā kabatā, ja tā varētu sacīt.
   – Vai viņš piesavinājās naudu?
   – Tas nekad netika pierādīts, ielāgojiet. Viņš gāja bojā, iespējams, pirms nonāktu līdz tiesai. Patiesību sakot, es sākumā īsti tam neticēju. Bet – kas zina, vai ne? Ja cilvēks nebūtu vainīgs, viņš sev pats nepadarītu galu. – Meiborns pēkšņi atslīga atpakaļ krēslā. – Jūs taču par to nerakstīsiet? Tas notika ļoti sen. Nevajag šo gadījumu atkal uzjundīt no jauna. Tas bija briesmīgs laiks. Briesmīgs.
   Edija veltīja viņam līdzjūtīgu smaidu.
   – Varu iedomāties. Tad jau te sākās īsts haoss, vai ne? Kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, visi grafiki jūk un brūk.
   Meiborns pamāja.
   – Misis Gārvija vai prātu zaudēja, cik es atceros.
   Edijas uzmanība saspringa. Tas bija nepazīstams vārds. Vai būtu parādījušās jaunas pēdas?
   – Misis Gārvija?
   – Hanna Gārvija. Nodaļas sekretāre.
   – Kā es varētu ar viņu sazināties?
   – Ak, arī viņa ir mirusi. Tā tie vecie aiziet.
   Edija centās neizrādīt vilšanos. Pēdas, uz kurām Meiborns bija norādījis, veda uz nekurieni. Burtiskā nozīmē.
   – Pat misters Bjūtins, rūpnīcas revidents.
   Edijai nodrebēja sirds. Šo vārdu viņa zināja.
   – Ak tā?
   – Nomira pāris mēnešu vēlāk pēc nabaga Hannas. Nokrita pa kāpnēm. Vai esat lasījusi, cik liels procents negadījumu ar letālām sekām notiek mājās? – Viņš nogrozīja galvu. Un nopūtās. Bet Edija tikai ciešāk sažņaudza pildspalvu.
   Vēl viens vārds bija jāizsvītro, arī uz visiem laikiem. Trīs cilvēki miruši, bet viņa ne soli nebija pie tuvojusies patiesības atklāšanai. Kad viņai beidzot paveiksies? Vilšanās pārvērtās aizkaitinājumā. Viņa velti tērēja laiku. Tā bija pilnīga laika šķiešana.
   Tomēr varbūt arī ne. Nākdama uz grāmatvedības nodaļu, viņa bija pagājusi garām pasta istabai, vai ne? Prātā iešāvās kāda ideja.
   – Jūs noteikti esat pieredzējis daudz pārmaiņu “Hamerbiltā” un pilsētā kopumā, – viņa mudināja Meibornu uz atklātību, un, kamēr viņš stāstīja par darba gadiem rūpnīcā, izmantoja brīdi, lai izdomātu, kā īstenot ideju.
   Kad Meiborns pieklusa, Edija ieminējās:
   – Jums noteikti patīk strādāt “Hamerbiltā”, ja jau esat te pavadījis tik ilgus gadus.
   – Rūpnīca man daudz palīdzējusi. Patiesību sakot, Redbadā īsti nav citu darbavietu.
   Edija piecēlās un pastiepa roku.
   – Pateicos par uzmanību, kuru man veltījāt.
   – Ja vien varu, ar prieku izpalīdzu. Atsūtiet man raksta kopiju. – Viņš pasniedza Edijai vizītkarti ar vārdu un adresi, un viņa ielika to kabatā. Meiborns apgāja apkārt rakstāmgaldam.
   – Nevajag mani pavadīt. Es atceros ceļu uz izeju.
   Viņš atvadījās, bet Edija ķērās pie plāna īstenošanas, ejot uz caurlaidi nevis taisni, bet ar līkumu. Viņa bija grasījusies izpildīt savu nodomu, kad būs izgājusi no rūpnīcas vai pat aizbraukusi uz citu pilsētu. Bet kā lai viņa spētu aiziet no “Hamerbilta”, neizmantojot iespēju tūlīt nogādāt nākamo sūtījumu?
   Edija ieslīdēja pasta istabā. Darbiniece šķiroja aploksnes, bet nepagrieza galvu no sienas ar pastkastēm, kurās meta vēstules. Edija ievēroja grozu ar uzrakstu “Nosūtāmie” un, izņēmusi no kabatas polsterētu aploksni, iemeta to grozā.
   Drošības dēļ turēdama galvu noliektu un skatienu pievērstu grīdai, viņa izsteidzās no pasta telpas un smaidīdama naski devās prom, acis nepacēlusi.
   Aizbraukusi atpakaļ uz “Redu”, Edija līksmā noskaņojumā, klusi dungojot, uzskrēja pa metāla kāpnēm uz savu istabu. Viņa skaidri zināja, ko vēlas darīt, lai turpinātu brīnišķīgo pēcpusdienu.
   Viņa atrāva durvis, atbrīvojās no melnā kostīma, kuru bija vilkusi, lai tiktos ar Ārlenu Meibornu, ātri izvēlējās pusgarās bikses un krekliņu. Uzlikusi austiņas, viņa izskatīja kompaktdiskus, līdz atrada to, ko vēlējās dzirdēt. Tad, ielējusi ūdeni spainī, kuru bija patapinājusi no Reda, viņa paņēma sūkli, hromēto daļu spodrināmo līdzekli, frotē auduma dvielīšus un zamšādas lupatiņas – un bija gatava doties ceļā.
   Šķērsielā Edija mēmi uzsmaidīja motociklam. Sveiks, skaistulīt!
   Ūdens bija auksts, bet siltajā vasaras gaisā tas netraucēja. Viņa noslaucīja motociklu un izsmidzināja Showbike, bet pēc tam atbrīvoja braucamo no dubļiem. Kad netīrumi bija likvidēti, viņa ķērās pie hromētajām daļām, pulējot un spodrinot rokturus un pārējās spīdīgās vietas. Šovakar Ediju gaidīja neliels ceļojums, un viņa gribēja, lai motocikls izskatās savā labākajā formā, mirdzošs un jauns kā metāls, kas, uztvēris saules gaismu, atmirdz visā krāšņumā.
   Ak kungs, viņa jutās brīva! Viņai bija izdevies iekļūt briesmoņa iekšpusē, pašā “Hamerbilta” sirdī. Viņa pat bija izmantojusi rūpnīcu, lai nosūtītu savu pēdējo mazo bumbu. Tas bija bezgala patīkami. Tik labi!
   Edija iztēlojās saņēmēju. Vai viņš nodrebēs un sagrīļosies, kad atvērs sūtījumu? Vai viņa sirds neizturēs kā Lailam? Un kā ar Ranklu? Kā viņš to uztvēra? Edija novēlēja, lai viņš trīc bailēs un neziņā, kurš nodevis vēstījumu. Viņa gribēja, lai visi satrūkstas – vainīgie un nevainīgie, visa pilsēta, ja tas būs vajadzīgs. Tad, iespējams, nāks gaismā patiesība, kaut arī nomocīta un ievainota, blāva, bet dzīva.
   Uzņēmums “Rankla nekustamie īpašumi” no sākotnējā mazā biroja, kas atradās divus kvartālus aiz pilsētas laukuma, pēdējo divdesmit piecu gadu laikā bija izpleties un attīstījies, jau pāraudzis vecās telpas, bet tikai pēc jauno kooperatīvo māju sarašanās pilsētas rietumu pusē Rankls sāka nopietni apsvērt pārvākšanos.
   Holts, ieradies vecajā biroja netālu no laukuma, ieraudzīja kaudzē sakrautas kastes, dokumentu mapes, papīrus, telefonus un datoru vadus – īstu kaujas lauku, ar kuru bija jātiek galā.
   Meridela Figisa, viena no Rankla aģentēm, sagaidīja Holtu pietūkušām, sarkanām acīm.
   – Es nespēju tam noticēt. – Meridela nāca pretim, liela auguma pusmūža sieviete ar kuplām krūtīm, apaļiem vaigiem un īsiem blondiem matiem, kas bija neveiksmīgi ieveidoti. Pirms simts gadiem viņa labi iederētos fermā – ar platu priekšautu pār raženajām krūtīm, pie kurām piespiedusi graudus cāļu bariņam. Tagad viņa bija iespīlējusies bikškostīmā un pārdeva zemi, ko reiz bija apstrādājuši viņas senči.
   Viņa skaļi izšņauca degunu.
   – Vēl nedēļa, un mēs būtu pārvākušies. – Viņa pakratīja galvu. – Es nespēju noticēt, ka viņš… viņš ir prom. – Viņai aizlūza balss, un Holts neveikli sagrozījās sievietes emociju iespaidā.
   Viņš nokāsējās.
   – Es vēlētos jums uzdot dažus jautājumus.
   Meridela dreboši ievilka elpu.
   – Protams. – Viņa palūkojās apkārt pēc vietas, kur viņiem apsēsties, bet tā arī neieraudzīja. – Visi krēsli jau aizvesti, – viņa apjukusi secināja, un izskatījās, ka sieviete tūlīt atkal izplūdīs asarās.
   – Tas nekas, – Holts ātri pasteidzās viņu nomierināt. – Mēs ilgi nerunāsim – Un viņš lieki nekavējās. – Vai jums ir zināms, ko misters Rankls vakar darīja? Vai viņam bija sarunātas tikšanās?
   – Jā, noteikti. – Meridela vēlreiz pārlūkoja telpu. – Viņš pierakstīja savu dienas kārtību. Tāpat kā mēs visi. – Viņa pārbaudīja dažas kastes, taču bez panākumiem. Tad aizgāja otrā istabas galā un pameklēja vēl. – Piedodiet, bet es nevaru atrast… – Viņa atliecās. – Mums ir ziņojumu dēlis, un parasti tur tiek piestiprināti saraksti. Bet tā kā mēs pārvācamies…
   Holts paskatījās uz diviem datoriem, kas bija nolikti uz grīdas.
   – Kā ar datoru? Vai Rankls tur neglabāja sarakstu?
   – Ak nē! Viņš bija ļoti vecmodīgs. Visu pierakstīja piezīmju grāmatā.
   – Un kur tā grāmata atrodas?
   – Vajadzētu būt šeit. – Meridela uzmeta Holtam skatienu, kas pauda atvainošanos. Viņa vēlreiz izšņauca degunu. – Kaut kur tepat. Es zinu, ka viņš devās izrādīt veco Belingemu māju Dogvudā.
   Tur Holts vakar bija saticis Ediju.
   – Mani interesē, ko viņš darījis pēc tam. – Holts izņēma vizītkarti un pasniedza Meridelai. – Es vēlētos, lai jūs īpaši papūlaties un sameklējat Rankla piezīmju grāmatu. Mans telefona numurs ir uz kartītes. Piezvaniet, kad grāmata būs jums rokā.
   Meridela pielika roku pie sirds.
   – Darīšu visu, kas manos spēkos. – Viņa nošņaukājās. – Es tikai nespēju noticēt…
   Holts devās prom, un apaļīgā sieviete, galvu purinot, palika stāvam biroja mantu kaudzes vidū.
   Iesēdies mašīnā, Holts brauca uz “Redu”. Bārs bija slēgts, taču viņu interesēja nevis pati iestāde, bet tās apkalpotāja. Viņš iegriezās šķērsielā, kur spēji apstājās kā zemē iemiets.
   Edija bija ģērbusies šaurā kombinezonā – īsās biksēs un kaut kādā elastīgā drēbes gabaliņā ap krūtīm, bet pārējais augums palika tāds, kādu Dievs radījis: zeltainas kailas rokas, kājas, pleci un kakls. No tāda skata ikvienam vīrietim aizrautos elpa.
   Edija bija uzgriezusi muguru un darbodamās nemanīja Holta parādīšanos. Viņa mazgāja motociklu. Apkārt šļakstīja ūdens, zemē mētājās lupatas. Pakausī saņemtajiem matiem, kā vienmēr, dažas cirtas bija atrisušas vaļā un slīga pār kaklu, radot seksīgu iespaidu, it kā viņa tikko būtu izkāpusi no gultas.
   Edija aizrautīgi strādāja, beržot Harley ar milzīgu sūkli. Viņai uz galvas bija austiņas, lielas, ne tik sīkas kā iPod. Tās atgādināja trokšņa slāpētājus, tātad, šķiet, Holts varētu izšaut ar ieroci, bet viņa to nedzirdētu.
   Viņš stāvēja, izbaudot ainu acu priekšā. Paliekusies pāri motociklam, Edija atklāja auguma aprises no mugurpuses, valdzinošas un tik labi veidotas, kādas Holts vēl nebija redzējis.
   Viņš norija siekalas. Vismaz mēģināja to darīt.
   Edija pagriezās, lai izskalotu sūkli, un viņu ieraudzīja. Palēkusies desmit pēdu augstumā, viņa norāva austiņas no pakauša un nikni skatījās uz Holtu.
   – Vai tu jau sen te stāvi?
   Holts viņai uzsmaidīja.
   – Diezgan ilgi.
   Edija sarauca pieri un iespieda rokas izliektajos gurnos.
   – Vai redzēji, ko gribēji?
   – Ne pilnībā.
   Iemetusi sūkli spainī, viņa piegāja Holtam klāt.
   – Kā varu palīdzēt, šef?
   Ja vien viņš pats to zinātu.
   – Dzirdēju, ka tu aizvakar esi apmeklējusi bibliotēku.
   – Nu un?
   – Man nebija radies iespaids, ka esi grāmatu mīļotāja. – Nespried par cilvēkiem pēc izskata. Tā ir stereotipiska uztvere. No pilsētas varas pārstāvja varētu gaidīt kaut ko vairāk.
   – Ak tā? Bet ko tu darīji bibliotēkā?
   Edija viņu nopētīja.
   – Man patīk vēsture, – brīdi klusējusi, viņa atbildēja. – Es vēlējos kaut ko vairāk palasīt par pilsētiņu. Nezināju, ka tas ir nelikumīgi.
   Holts smaidīja.
   – Nē, nav. Taču ne visai lietderīgi. Es te dzīvoju kopš dzimšanas. Ja kaut ko vēlies atklāt, vari pajautāt man.
   Edija viņam veltīja šķelmīgu skatienu.
   – Vai tas būtu tāds kā uzaicinājums?
   Holts samirkšķināja acis. Viņš aptvēra, ka tā ir taisnība.
   – Jā, – viņš apstiprināja, iepriecināts par šo ideju. – Varu tev daudz ko izrādīt.
   Edija apsvēra viņa piedāvājumu. Ne vārda neteikusi, viņa atgriezās pie motocikla un spaiņa. Holts viņai sekoja un pamāja uz austiņām.
   – Ko tu klausies?
   Edija uzmeta viņam vēl vienu rotaļīgu skatienu.
   – Un kā tev šķiet?
   Holts paraustīja plecus.
   – Vai Metallica? Nine Inch Nails?
   Viņa iesmējās.
   – Kas manī tāds ir, ka tev šķiet – es klausos smago metālu?
   – Nav ne jausmas.
   Edijas sejā atplaiksnīja nebēdnīga izteiksme.
   – Vai vēlies atklāt, kāda es īstenībā esmu?
   Holtam būtu vajadzējis pretoties aicinājumam, bet viņš to nedarīja. Lēni viņš pārlaida acis Edijas augumam no augšas līdz apakšai.
   – Vai tu gribi teikt – kas slēpjas aiz tetovējumiem un tamlīdzīgi?
   – Jā, šef, – Edija strupi atcirta.
   Holts atbalstījās pret bāra ēkas aizmugurējo sienu un, sakrustojis rokas, pielieca galvu.
   – Es šovakar iešu uz koncertu, – Edija paziņoja. – Nāc līdzi.
   Holts iztaisnojās, īsti neticot tam, ko dzirdēja.
   – Tu mani aicini uz randiņu?
   – Randiņu? – Viņa pacēla zamšādas lupatiņu un atsāka spodrināt motociklu. – Tā būs tikai mana pateicība par tavu piedāvājumu. Es tevi aizvedīšu uz koncertu, tu man pastāstīsi par Redbadu.
   Holts mirkli vēroja, kā kustas gulbis uz viņas pleca, kad roka virzījās augšup un lejup.
   – Sarunāts, – viņš sacīja. – Satiksimies pie iecirkņa.
   Edija pārtrauca strādāt un veltīja viņam platu smaidu.
   – Ieradīšos pēc tevis pulksten septiņos, – viņa noteica un atkal ķērās pie darba.
   Holts jau gandrīz bija aizgājis pie savas mašīnas, bet pēkšņi aptvēra, ka nav pajautājis to, kāpēc vispār bija braucis šurp. Viņš devās atpakaļ. Edija bija atkal uzlikusi austiņas, taču Holts nostājās tā, lai uzreiz būtu ieraugāms un viņa nenobītos.
   Edija norāva austiņas, kas palika karājamies ap kaklu.
   – Tu kļūsti uzmācīgs.
   – Es gribu noskaidrot, kas aizvakar notika. Kad Rankls palika tajā mājā kopā ar tevi. Vai viņš nepateica, kurp dosies pēc jūsu tikšanās?
   – Nē. Kāpēc prasi?
   – Es mēģinu noskaidrot, ko viņš darījis pēdējās stundās.
   – Pēdējās stundās?
   – Vai tad tu neesi dzirdējusi? Viņš ar mašīnu ietriecās stabā.
   Edija spēji ievilka elpu.
   – Kā viņam tagad ir?
   – Kā gan var būt, kad cilvēks ir beigts. Atradām arī vēl vienu melnu eņģelīti.
   Edija nobālēja. Sagrīļojusies viņa satvēra stūri, lai atbalstītos.
   – Kas tev notika?
   Viņa papurināja galvu.
   – Es… es taču satikos ar viņu. Kā tad… kā… – Viņas balss aprāvās ar neticības pieskaņu.
   – Jā, saprotu. Visi ir pagalam apjukuši. Vai tiešām viņš neko nepateica?
   Edija papurināja galvu.
   – Nu labi. Tad tiksimies šovakar.
   Edija kā caur miglu vēroja Holtu aizejam. Viņa ātri pabeidza mazgāšanu, pa roku galam. Savākusi mantas, viņa uzsteidzās augšā pa kāpnēm un, aizvērusi durvis, atbalstījās pret tām.
   Uz kājas pilēja ūdens. Edija paskatījās lejup. Viņai drebēja rokas.
   Viņa nolika spaini uz grīdas. Acu priekšā rēgojās Rankla iedegusī seja ar asajiem vaibstiem, iestudētais smaids. Vēl pirms brīža Edija bija sajūsmināta par sevi. Cerēja, ka tas vīrs ir pamatīgi apjucis. Tagad…
   Ediju pārņēma bailes. Vai kāds neredzams spēks iesaistījās viņas patiesības meklējumos? Kurš vēl zināja to, ko viņa? Noslēpumus, kurus viņa glabāja? Sirds dauzījās tik stipri, ka draudēja izrauties no krūtīm.
   Tai vajadzēja būt sakritībai. Bija pilnīgi pieļaujama iespējamība, ka divi gados vecāki vīrieši nomirst īsā laikā viens pēc otra. Vai tad ne?
   Jebkurš var iebraukt stabā. Tam nav nekāda sakara ar viņu. Nekāda.
   Edija ierāpās gultā, vēlēdamās paslēpties zem segas. Lai pasaule turpinātu riņķot bez viņas.
   Tad viņa atcerējās. Holts. Koncerts. Lielais plāns izdabūt vēl kādu informāciju. Edija novaidējās. Lai nu ko viņai šovakar nevajadzēja, tā bija flirtēšana un draudzīgas sarunas ar pilsētas policijas priekšnieku.
   Būtu ieteicams piezvanīt Holtam. Atteikt tikšanos.
   Bet kā to izskaidrot? Ka viņa nevar ierasties, jo divi cilvēki, kuriem viņa aizsūtījusi melnos eņģeļus – ha, ha! – izrādās, ir miruši?
   Edijai sažņaudzās pakrūte. Viņa apgriezās uz sāniem un pievilka ceļgalus pie krūtīm.
   Divi vīrieši. Divi melni eņģeļi.
   Arī trešais. Tas jau bija ceļā. Par vēlu, lai atgūtu to atpakaļ. Par vēlu, par vēlu.

Četrpadsmitā nodaļa

   Edija sagaidīja Holtu pie municipalitātes. Braucienam uz Nešvilu viņa bija uzvilkusi džinsus, bet koncertam paredzēto tērpu ielikusi somā pie motocikla sāna. Kad Holts teica, ka sagaidīs viņu pie savas darbavietas centrā, Edija nosprieda, ka, iespējams, viņš parādīsies formastērpā, bet viņš bija haki šortos un baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti. Ne gluži Metallica koncertam atbilstošā apģērbā, bet ne jau kaut ko tādu viņi devās klausīties. Protams, Holts to nevarēja zināt.
   – Vai esi gatavs? – viņa noprasīja, nostājusies pie ēkas, kur Holts viņu jau gaidīja uz ietves.
   – Kam?
   – Jebkam.
   – Es nepaņēmu līdzi ne nazi, ne asaru gāzes baloniņu.
   Edija saknieba lūpas.
   – Gan jau būsim drošībā.
   Holts noskatīja pārnēsājamo sēdekli viņai aiz muguras.
   – No kurienes tas uzradies?
   – Tas tevi stingri turēs ciet un nelaidīs vaļā. Sēdies, no tāda polstera ar piesūkšanas spēju tu nost nekritīsi.
   Holts neticīgi uzlūkoja viņu, tomēr pārlika kāju pāri sēdeklim.
   – Nu, lai notiek. Es tev uzticos.
   Edija domās viņu ar to apsveica. Viņa devās ceļā, priecīga, ka troksnis padara sarunu neiespējamu. Viņa mēģināja noskaņoties kopīgai izklaidei, taču tas negribēja izdoties. Harley traucās lielā ātrumā, ik pa brīdim palecoties un sakratoties tā, ka iekšā viss noraustījās – gluži vai atbilstoši Edijas noskaņojumam. It kā viņa būtu iemesta mikserī un tas nebeigtu darboties.
   Viņa joprojām nespēja atjēgties no trieciena par Denisa Rankla bojāeju. Skaidrs, ka viņai ar to nebija nekāda sakara. Tam jābūt briesmīgam, drausmīgam nelaimes gadījumam.
   Un ja nu ne?
   Ja nu viņa bija iedarbinājusi kādu mehānismu? Vai varbūt iesaistījusi kādu personu? Un kā paskaidrot, ka tāds nepavisam nebija viņas nolūks? Sirds smagi sitās, viņa nespēja par to nedomāt. Ja Rankla bojāeja nebija ārkārtīga nejaušība, tas nozīmēja, ka sagaidāma vēl viena nāve. Divas, ja paskatījās viņas sarakstā. Kurš par to zināja? Iespējams, ka tās personas rīcībā bija pat garāks saraksts. Ar vēl citiem vārdiem. Vai pat…
   Edija nodrebēja. Tajā bija arī viņas vārds.
   Ja melnie eņģeļi saistīti ar to cilvēku bojāeju, pēdas vedīs pie viņas, vai ne?
   Edija pacēla seju pret vēju. Svētā debess, ko viņa bija uzsākusi?
   Brauciens uz Nešvilu ilga apmēram stundu. Citreiz viņa izmantotu blakus ceļus, kārtīgi izšūpotu Holtu, taču nu vēlējās vienīgi ātrāk nokļūt galā un lai šis vakars būtu jau aiz muguras.
   Tomēr drīz vien viņa padevās ceļa burvībai. Piecpadsmit minūtes uz maģistrāles – un motora ritms pilnībā viņu pārņēma, tāpat kā vienmēr. Nekustīgā pasaule aizjoņoja garām nebūtībā. Eņģeļi un nāve izgaisa. Palika tikai Harley un ātrums. Ieelpojot silto vasaras vakaru, Edija atslābinājās, izjuzdama augumu sev aiz muguras. Holta krūtis sargāja viņu, stiprās rokas apņēma vidukli, garie pirksti piekļāvās vēderam. Kā gan viņa varētu neko nejust?
   Nē, viņa nevarēja nejust. Ne jau tad, ja Holta mute bija pie viņas kakla, sirds viņai pie pleca.
   Edija aptvēra, ka elpo aprauti ne tikai no saviļņojuma, kuru sniedza brauciens. Apstādinājusi motociklu pilsētas centrā, viņa redzēja, ka Holts jūtas līdzīgi. Viņa acis mirdzēja ielas laternu gaismā, un Edija nojauta, ka viņš ir tikpat pacilāts kā viņa katru reizi, kad brauca ar Harley. Edija paņēma somu no motocikla un uzmeta sev uz pleca.
   – Vai patika?
   Holts skaļi un priecīgi iesmējās.
   – Ko tu runā, “patika” nav īstais vārds! Ak kungs, man jau bija piemirsies, kā tas ir. – Viņš apbrīnā nogrozīja galvu. – Tas bija fantastiski! Ļauj man sēdēt pie stūres, kad brauksim uz mājām.
   Edija ziņkāri viņu nopētīja.
   – Man nelikās, ka tev pietrūktu adrenalīna un būtu nepieciešama papilddeva.
   Holta sejā uz netverami īsu mirkli kaut kas mainījās. Tāda kā melanholija parādījās un nozuda.
   – Agrāk tā bija gan. Man bija motocikls. Ne Harley, bet diezgan laba Yamaha.
   – Ak tā? Kas notika?
   – Sindija to necieta. Galu galā es no tās atbrīvojos.
   – Sindija?
   – Mana sieva.
   Edija bija gaidījusi, kad viņš pieminēs Mirandas māti.
   – Vai jūs esat šķīrušies?
   – Viņa ir mirusi.
   Tas bija tik negaidīti, ka Edija gandrīz paklupa.
   Galvā saradās tūkstoš jautājumu, bet Holts saspringa. Šķita, ka viņš kaut vai aizrīsies, taču nerunās par sievu. Tāpēc Edija tikai turpināja iet pa Brodveju, kur garām signalizējot traucās automašīnas, un tad nogriezās uz dienvidiem pa Ceturto ielu. Kāpēc viņa bija iedomājusies, ka Holtam nav pazīstamas zaudējuma sāpes? Kāpēc uztvēra tikai viņa zobgalīgo ārējo izpausmi? Ediju pārņēma kauns, ka nav spējusi viņu novērtēt. Tomēr starp abiem palika mēmu jautājumu vēsma.
   – Paklau, mums visiem dzīvē bijuši savi pārbaudījumi, – Holts beidzot ierunājās. – Kaut vai man – pirms pieciem gadiem saslimu ar leikēmiju. Pārvācos atpakaļ mājās no Memfisas, jo man bija vajadzīga palīdzība, lai aprūpētu Mirandu. Un tev?
   Edija brīdi vilcinājās, apsverot, ko teikt un ko ne, un vai vispār runāt.
   – Ar kaut ko tādu es nevaru sacensties, – galu galā viņa atbildēja.
   Holta lūpas savilkās ironiskā smaidā.
   – Jā. Es parasti iegūstu galveno balvu. – Viņš uzlūkoja Ediju. Un nopūtās. – Tātad… kad nu esam to noskaidrojuši, vai pateiksi, kurp mēs ejam?
   Edija nogriezās ap stūri un pamāja uz lielu neoklasicisma stila ēku.
   – Kā es sapratu, tu teici, ka iesim uz koncertu.
   – Mēs jau ejam.
   – Tiesu namā? Vai ļoti, ļoti lielā bankā?
   Edija iesmējās. Ar rokas vēzienu viņa norādīja uz celtni.
   – Ļauj man tevi iepazīstināt ar jauno Šērmerhorna centru.
   Holts šaubīdamies uzlūkoja smagnējo namu.
   – Vai tur rīko rokkoncertus?
   – To es neteicu.
   Holts pagaidīja, līdz abi piegāja tuvāk. Kā gan citādi. Krāšņa, izgaismota strūklaka laukuma vidū, iespaidīga ieeja ar grezniem gaismekļiem, platas kaļķakmens kāpnes. Holts pievērsa skatienu frontonam ēkas augšdaļā.
   – Eiridīki velk no Orfeja rokām atpakaļ pazemes valstībā, – Edija viņam paskaidroja.
   – Kas ir tā otra?
   Orfejam aiz muguras sakņupusi, izmisusi sieviete tupēja uz ceļiem, mokās pastiepusi rokas.
   – Tās ir bēdas. – Edija atbildēja.
   Pievienojoties pārējiem koncerta apmeklētājiem, viņi devās augšup pa kāpnēm. Holts lūkojās apkārt uz milzīgajām kolonnām, uz lustrām ar lielajām, apaļajām spuldzēm. Edija klusībā pasmaidīja, priecādamās, kā Holtu iespaido redzētais – gluži kā viņu pašu, kad pirmo reizi bija šeit ieradusies.
   – Akustika arī laba. – Viņa pamirkšķināja Holtam ar aci, ļaujot viņam brīnīties. Aizgājusi uz dāmu istabu, viņa pārģērbās līdzi paņemtajā tērpā un, džinsus un motociklistes zābakus ielikusi somā, atgriezās vestibilā pie Holta.
   Viņa acis iepletās, ieraugot Ediju. Melnā kleita bija no zīdaina, neburzīga auduma, un plisētā svārku daļa viļņoja gar gurniem un kājām, bet augšdaļa cieši apkļāva krūtis, tās izceļot virs tievā vidukļa, kuru apņēma šaura, spoža jostiņa. Tā bija Edijas iemīļotā kleita. Eleganta, bet atsegto plecu un dziļā izgriezuma dēļ arī seksīga. Šādā ietērpā, turklāt augstpapēžu kurpēs, Holts viņu gandrīz nepazina, jo pārsvarā bija redzējis džinsos un ādas jakās.
   Edija iesmējās par Holta sejas izteiksmi. Viņš stingri saņēma Ediju aiz rokas.
   – Mēs taču neiesim uz rokkoncertu, vai ne?
   – Vai esi dzirdējis par Brāmsu?
   Holts uzmeta viņai dzēlīgu skatienu.
   – Pāris reižu ir gadījies. Man tā šķiet.
   Edija izņēma biļetes un pasniedza vietu ierādītājam, kurš ieveda abus zālē.
   – Viņa ceturtā simfonija man patīk vislabāk.
   Holts atkal izbrīnā atpleta muti.
   – Tu neklausījies Metallica, vai ne?
   – Nē, Bēthovena uvertīru.
   Viņš samiedza acis.
   – Tev tas sagādā prieku?
   – Kas? – Edija noprasīja tēlotā nevainībā. – Vai apgriezt kājām gaisā tavus pieņēmumus?
   – Pārsteigt cilvēkus.
   Edija pielika roku pie sirds.
   – Atzīstos šādā grēkā.
   – Tātad… Brāmss. – Holts viņa tēlotajai nevainībai lika pretī nezināšanu. – Ar ko tad viņš tik īpašs?
   Apgaismojums kļuva blāvāks. Edija pamāja uz skatuves paaugstinājumu, kur mūziķi ieņēma savas vietas.
   – Tu man to pastāstīsi.
   Edija bija dzirdējusi Brāmsa Ceturto simfoniju daudz reižu, bet, kā vienmēr, viņu no jauna pārsteidza pirmās kaismīgās skaņas, kas viņu applūdināja ar varenu spēku, tiklab fizisku kā emocionālu. Mūzikas aizrauta, viņa aizmirsa Holtu, aizmirsa visu, gluži kā braucot ar Harley. Viņu aizrāva kaut kas pārdabisks, kaut kas, ko viņa spēja uztvert tikai mūzikā vai lidojumā pa ceļu.
   Šajā brīnumainajā miglā, kad spēkpilnās notis satvēra viņas sirdi un lika pārdzīvojumā nodrebēt, Holts saņēma viņas roku un drudžaini saspieda pirkstus. Viņš turējās pie Edijas kā pie dzīvības.
   Holts.
   Un Edija acumirklī sajuta, kā mirdz Holta skatiens, cik strauji viņš elpo.
   Vēlāk, daudz vēlāk, kad koncerts bija beidzies, kad viņa atkal elpoja mierīgi un bija pārvilkusi džinsus, kad abi gāja atpakaļ pie motocikla, viņa zināja, ka Holts ir ārkārtīgi saviļņots. Kopš aizvilnīja mūzikas pēdējās skaņas, viņš nebija teicis ne vārda. Viņam it kā trūka spēka runāt.
   Bet tad pie slēgtās stāvvietas viņš apstājās un, pagriezies pret Ediju, ar lēnu, noteiktu kustību pievilka viņu sev klāt. Tuvu, vēl tuvāk. Cieši un nopietni viņš ielūkojās Edijas sejā. Tad lēni, ļoti lēni noskūpstīja viņu.
   Tas bija nepārspējams skūpsts. Maigs un aizrautīgs. Alkatīgs un, jā, pazemīgs. Viņš pieskārās Edijas lūpām, it kā ņemtu viņas dvēseli. Maigi. Apzinoties tās vērtību. Cik vērtīga bija viņa pati.
   Gluži tāpat kā klausoties mūziku, Edija atkal gribēja raudāt. Vai arī kliegt no prieka. Vai raudāt un kliegt reizē – vai nedarīt neko. Galvenais, lai skūpsts nekad nebeigtos.
   Kad tomēr tas notika un Holts nesteidzīgi atkāpās, viņš saņēma Edijas seju savās spēcīgajās plaukstās ar slaidajiem pirkstiem.
   – Paldies, – viņš pavisam vienkārši pateica. – Paldies.

Piecpadsmitā nodaļa

   Viens skaņdarbs nemaina visu cilvēka dzīvi, bet nākamajā dienā pēc koncerta Holts pamodās, it kā būtu noticis kaut kas varens un svarīgs. Zemeslode bija novirzījusies no savas ass. Mēness bija samainījies vietām ar sauli. Nekas vairs nebija kā agrāk, bet, cik satraucoši – par spīti dīvainajām milzu pārvērtībām, pasaule turpināja vilkt savu nastu. Samanta, burta kalps Samanta, kura, līdzīgi pārējiem, neapzinājās pārmaiņas, piezvanīja, kaut arī viņam bija brīvdiena, gluži tāpat kā iepriekš.
   – Gribēju parunāt par melnajiem eņģeļiem, – viņa sacīja. Holtam bija nepieciešams kāds brīdis, lai nolaistos no stratosfēras un pieskaņotos Samantas kanālam. Ak jā! Melnie eņģeļi. Skaidrs. Viņai bija paredzēts izjautāt iespējamos vairumtirgotājus.
   – Ko tu atklāji?
   – Neko. Vismaz ne Korlijas apgabalā.
   – Skaidrs. – Holts pārlaida plaukstu aizmugurē pār kaklu. Viņš joprojām juta tur skrienam adatiņas. – Paplašini meklējamo loku. Lai paliek apgabals, meklē lielākā tirgū. Nešvilā, Noksvilā, Šatanogā, Memfisā. Pie velna, pamēģini pat Džeksonā. Mērfrīsboro. Džonsonsitijā.
   – Mana mūža nepietiks, lai to aptvertu.
   – Pieraksti, ko esi paveikusi, un es vēlāk pārņemšu tevis iesākto.
   – Tad jau mēs abi būsim beigti.
   Pieteikusi, ka atstās ziņojumu uz viņa rakstāmgalda, Samanta beidza sarunu. Viņa skatījās datora ekrānā, neturpinot izpēti. Kaut kas Holta balss tonī viņu darīja nemierīgu. Vakar viņa bija redzējusi priekšnieku aizbraucam uz bārmenes motocikla. Samantai nepatika, ka Holts pavada laiku bārmenes sabiedrībā. Tik nekārtīga sieviete! Nez vai viņa kaut reizi lietoja ķemmi vai suku. Holts bija pelnījis kaut ko labāku. Tāpat kā nabaga Miranda, kurai nebija mātes. Samanta nevēlējās sevi uzskatīt par snobi, bet tam bērnam pienācās citāda mamma, nevis kaut kāda bārmene.
   Samanta nopūtās. Nu, pie velna! Tā nebija viņas darīšana. Galu galā dēka neturpināsies ilgi. Holtam bija galva uz pleciem. Tās attiecības bija lemtas neveiksmei. Taču lai Holts pēc tam nesūdzas viņai par savām problēmām.
   Drīz vien pēc sarunas ar Samantu Holtam piezvanīja Endijs Bērkets no Maiera autoservisa. Rankla automašīnas bremzes bija pilnīgā kārtībā. Neviens nebija sabojājis pārnesumkārbu, degvielas tvertni vai stūres mehānismu. Tehniski mašīna bija lieliskā stāvoklī.
   Diemžēl.
   Holts bija cerējis uz vieglu izskaidrojumu, bet tagad atlika atgriezties pie dabiskiem cēloņiem – sirdstriekas vai insulta. Pagaidām doktors Fērgusons vēl nebija devis slēdzienu.
   Duša, drēbes, brokastis. Miranda bija pielipusi pie televizora, bet paspēja atgādināt, ka tēvs solījis aizvest viņu uz parku. Kad ierastais ritms bija atjaunots, Holts vairs nejutās pārliecināts, ka iepriekšējā vakarā apmeklējis koncertu, kur nu vēl aizrāvies ar mūzikas klausīšanos un sievieti, kura radīja burvestību.
   Viņam ar Mirandu ierodoties parkā, vienā tā galā pilnā sparā risinājās futbola spēle. Holts sekoja Mirandai laukuma maliņā, kur viņa dedzīgi vēroja, kas notiek. Nākamgad viņa būs pietiekami liela, lai pievienotos līgai. Holts mēģināja iztēloties savu blondo bērnu spārdām bumbu.
   – Sveiks, Holt! – Viņam uzsmaidīja Banija Kārtere. Šķirtene, godpilna ieņemt vietu Holta mātes piemēroto kandidatūru sarakstā. Banija labi ģērbās, uzturēja sevi formā, strādāja rūpnīcā, viņai bija atbilstoši gaiši mati. Turklāt viņai bija divi bērni, meitene un zēns. Meita bija pāris gadu vecāka par Mirandu un skraidīja pa laukumu, kājas zibinādama. – Vai gatavo Mirandu nākamajam gadam?
   Holts atbildēja uz viņas smaidu. Kaut arī viņam bija zināmi pilsētiņas spriedelējumi par viņa ģimenes stāvokļa statusu un to, ka šis smaids tiks telegrafēts, interpretēts un aprunāts pie tējas un tā, ko nu pastāvīgi diētu ievērojošā Redbadas iedzīvotāju sieviešu daļa ēda pie tās, viņš nespēja novaldīties. Īstenībā šorīt viņš daudz smaidīja.
   – Nezinu. Šķiet, Mirandu tā spēle interesē. Tad jau redzēsim.
   Banija piegāja viņam tuvāk un pieklusināja balsi.
   – Cik briesmīgs tas gadījums ar misteru Ranklu. Vai jau ir noskaidrots, kas noticis?
   – Vēl ne.
   – Bet vai taisnība, ka atrasts vēl viens melnais eņģelis? Holts apvaldīja vēlmi dusmīgi paskatīties uz Baniju. Viņa bojāja pacilāto noskaņojumu.
   – Taisnība.
   Vai nu viņš pietiekami nepacentās nepaust emocijas ārēji, vai arī Banijai bija neparasta intuīcija. Viņa atkāpās. Un pasmaidīja.
   – Tev vajadzētu atvest Mirandu pie mums. Britnija labprāt viņai parādītu, kā jāspēlē.
   Ak vai… Gan jau arī Britnijas māte šo to parādītu.
   – Paldies, – Holts atteica diezgan draudzīgi. – Varbūt aiziesim.
   – Kā būtu ar šo pēcpusdienu? – Oho, viņa bija neatlaidīga.
   – Tad jau redzēsim, kā iznāks. – Viņš parāva Mirandu, lai dotos tālāk, un Banija pamāja.
   Holts metās uz šūpolēm.
   – Tu ej pārāk ātri! – Miranda iesaucās.
   Taču Holts nevis palēnināja soli, bet uzcēla meitu uz pleciem.
   – Vienas šūpoles ir brīvas. Pasteigsimies, pirms tās nav aizņēmuši citi.
   Viņš palīdzēja Mirandai iesēsties šūpolēs un pagrūda tās. Kā vienmēr, viņš iekustināja tās lēnām, un Miranda, arī kā vienmēr, mudināja tēti šūpot viņu ātrāk un augstāk. Holts piekrita tiktāl, cik tas atbilda drošības noteikumiem, taču neveltīja viņai pilnībā visu savu uzmanību.
   Ko šobrīd darīja Edija? Holts iztēlojās viņas sabužinātos matus, nebēdnīgo smaidu, izaicinošo dzirksti acīs. Tagad tajās atspoguļojās melns eņģelis.
   Nekavējoties viņa domas sajuka. Divi mirušie. Divi melnie eņģeļi. No kurienes tie radušies? Kurš tos sūtīja?
   Pēkšņi radās acīm redzama iespējamība. Sērijveida slepkavības? Redbadā?
   Tāds pieņēmums šķita nejēdzīgs. Muļķīgs. Tomēr… Prātu pārņēma nelāga nojausma.
   Taču abas nāves varēja viegli izskaidrot. Sirdslēkme un mašīnas avārija. Tas nebija gluži ierastais scenārijs sērijveida slepkavībām. Pirmkārt, abi vīri mira dažādos veidos. Sērijveida slepkavībās noziedznieks nemainīja veidu, kā atņemt upuriem dzīvību.
   Tikai… varbūt Rankls zaudēja kontroli pār mašīnu, jo arī viņu piemeklēja sirdslēkme. Tas apvienotu abas nāves.
   Bet kāpēc tieši tie divi? Kas Fredam Lailam un Denisam Ranklam bija kopīgs? Rankls bija šejienietis, Lails Tenesī štatā ieradās, būdams jau pieaudzis vīrs, lai vadītu “Hamerbiltu”. Viņi abi bija turīgi – pēc Redbadas normām –, taču ne gluži draugi. Lails desmitiem gadu bija precējies ar vienu un to pašu sievieti, Rankls turpretī paspējis apņemt trīs sievas, cik Holtam zināms. Visas daudz jaunākas par Eimiju Lailu, un nevienu no viņām īpaši neinteresēja darbošanās vietējā sabiedrībā, kā tas bija ar misis Lailu.
   Abus mirušos saistīja tikai viens. Melnais eņģelis.
   Holtam bija zināma šejienes leģenda. Melnais eņģelis kļūs balts, kad tiks pierādīta nepatiesi apsūdzēta cilvēka nevainība. Bet kāds tam sakars ar Ranklu un Lailu? Norādes bija mulsinošas. Varbūt vainīgā persona jāsaista ar “Hamerbiltu”? Ja tā, tad jāpēta Lails, bet ne Rankls.
   Vai arī tam nebija sakara ne ar vienu no viņiem. Iespējams, kāds izmantoja spoku stāstu, lai jauktu pēdas. Narkotiku perēkļa banda, kuru Holts bija likvidējis, izplatīja baumas, ka māja, kurā viņi darbojās, esot apsēsta. Ļaudis ilgi turējās no tā nama pa gabalu. Vai tagad nenotika kaut kas līdzīgs?
   Miranda, pārāk aizrāvusies, lidinājās šūpolēs līdz pašai augšai. Holts jau vēra muti, lai liktu meitai nomierināties, bet negaidot viņa izdarīja kaut ko neprātīgu.
   Viņa izlēca no šūpolēm.
   – Miranda! – Holts metās pie bērna, satverot viņu jau pie zemes. Sirds viņam joņoja, kaklu sažņaudza bailes. – Kā tev ir? – Viņš pārlaida pirkstus pār Mirandas rokām un kājām. Celītis bija noskrāpēts, pati nedaudz apdullusi, bet nekādu lūzumu viņš neatrada. Atvieglots Holts ātri apskāva bērnu, taču dusmas pārspēja atvieglojumu, un viņš parāva meitu.
   – Vai tu esi jukusi? Kas tev lēcies? Tu varēji lauzt kaklu! – Satvēris Mirandu aiz pleciem, Holts nostādīja viņu taisni. Meitas acis, platas un nopietnas, lūkojās tieši pretim. – Kāpēc tu tā darīji?
   – Es gribēju redzēt, vai to varu.
   Holts kā valodu zaudējis skatījās uz meitu. Tad viņš tikai noteica:
   – Nu, turpmāk vairs tā nedari. Ja atkārtosi, mēs veselu mēnesi nenāksim šurp. Vai saprati?
   – Labi, tēt.
   – Pietiek šūpoties, – Holts norūca. – Nāc! – Viņš atpleta rokas. – Iesim nopirkt saldējumu.
   Aizmirsusi rājienu, Miranda metās tēva apskāvienā, un viņš apgrieza bērnu riņķī, mazajai skaļi spiedzot. Iespējamība, ka pa Redbadu klīst maniaks, pēkšņi šķita gan muļķīga, gan maz ticama.
   “Klēru” sestdienās slēdza agrāk, tāpēc ap pusdienlaiku tur pulcējās daudz cilvēku. Mazā, iecienītā kafejnīca pēc futbola spēles bija pilna ar apmeklētājiem.
   – Jums nāksies pagaidīt, – “Klēras” īpašniece Dārsija uzsauca Holtam, kad viņš parādījās durvīs. Pasitusi ēdienkartes sev padusē, viņa steidzās pie viesiem. Dārsija bija blondīne, ar platu muti, tērpusies blūzē ar zemu izgriezumu, kas izrādīja iespaidīgas krūtis. Virs pleciem šūpojās auskari Teksasas lielumā. Kāds iepriekšējais īpašnieks reiz bija nosaucis kafejnīcu par “Klēru”, bet kurš tas bijis un kad tas noticis – ziņas par to jau sen bija izgaisušas laika plūdumā. Cik vien Holts atcerējās, šī vieta vienmēr bijusi “Klēra”, lai arī uz kura vārda tā skaitījās, un viņš pieņēma, ka tā paliks vienmēr.
   Holts noliecās pacelt Mirandu.
   – Klau, mīļumiņ, nāc augšā, lai nestāvam ceļā.
   Viņa neprotestēja un, atrazdamās augstu tēva rokās, palūkojās apkārt. Meitenes skatienu kaut kas piesaistīja.
   – Kas tur ir? – Holts noprasīja.
   Viņa norādīja ar pirkstu.
   Taisnstūrveida telpā gar vienu malu stiepās vecmodīga lete, bet otrā pusē bija vecmodīgi galdi ar dīvāniem. Pie viena sēdēja Edija. Viņa ēda hamburgeru, un tas bija pavisam ikdienišķi. Tomēr Holts pagalam apjuka, viņu ieraugot. Atmiņā pēkšņi atausa kvēlais skūpsts mēness gaismā. Stāvot kā zemē iemiets, viņš nespēja noturēt Mirandu rokās. Viņa notrausās lejā un aizsteidzās pie Edijas.
   Holts paspēja pieiet pie viņas brīdī, kad Edija teica:
   – Tas ir mīļš.
   – Kas ir mīļš? – Holts vaicāja, izvairīdamies skatīties uz Ediju, jo baidījās nesavaldīties, bet nekas cits neatlika.
   – Mans tetovējums, – Miranda lepni teica. – Es pati to uztaisīju.
   – To es redzu. – Edija uzjautrināta palūkojās uz Holtu. – Lielisks darbiņš.
   Miranda apsēdās blakus Edijai.
   – Pag, Miranda, – Holts aizrādīja. – Vai tevi aicināja?
   – Lai sēž, – Edija noteica.
   – Mēs negribam tevi traucēt, kamēr tu ēd.
   – Viņa jau ir paēdusi, – Miranda vērsās pie Edijas. – Vai ne tā?
   – Tev taisnība, – Edija atzinās. – Sēdies, Holt.
   Atkārtotu ielūgumu Holts negaidīja.
   – Tas ir mans tētis, – Miranda paziņoja.
   – Zinu, – Edija atsaucās.
   Pie galda pienāca Dārsija.
   – Vietu tātad atradāt, – viņa sacīja Holtam.
   – Man ir setovējums, – Miranda palepojās. – Vai gribi redzēt?
   – Lai nu paliek setovējums, – Holts apvaldīja meitu. – Kādu saldējumu tu vēlies?
   Kad pasūtījums bija izdarīts, Miranda sāka uzvesties tieši tāpat kā Holts – lielām acīm vērot Ediju. Viņa uztvēra Holta skatienu, bet izlikās neredzam sārtumu, kas parādījās vīrieša sejā. Tas bija labi, jo viņš mulsa arvien vairāk.
   – Vakar lieliski pavadīju laiku, – viņš sacīja.
   – Es arī, – pavēstīja Edija.
   – Vai vēlreiz satiksimies?
   – Kas tas? – Miranda norādīja uz Edijas galvu.
   – Kas? – Edija pataustīja matus vietā, kura bija ieinteresējusi Mirandu.
   – Tas. – Miranda pastiepās un pieskārās sprādzei.
   Edija izņēma to laukā.
   – Matu saspraude. – Viņa atglauda pāris Mirandas cirtu un nostiprināja tās ar spraudi.
   – Es gribu to redzēt, – Miranda pavēlēja, un Edija izņēma spogulīti no maka, kurš gan vairāk līdzinājās no ādas darinātai mugursomai.
   Miranda apmierināta apbrīnoja sevi.
   – Nofotografē mani, tēt!
   Edija sarauca uzacis, bet Holts ar telefonu nofotografēja meitu un sniedza to Mirandai. Viņa iesmējās un tad ar telefonu nofotografēja Ediju.
   Holts skatījās, kā Edija pacietīgi uzklausa Mirandas čalošanu. Viņa labi tika galā ar mazās meitenes uzmanības apliecinājumiem.
   Pirmo reizi Holts redzēja, ka viņa meita izrāda tik lielu vēlēšanos draudzēties ar kādu. Vai viņa tā izturētos savas mātes sabiedrībā? Vai aizrautos ar tādām meiteņu interesēm kā matu sprādzes un “setovējumi”?
   Taču Sindijai nekad mūžā nebūtu tetovējuma.
   Tomēr viņām būtu daudz kopīgu meiteņu nodarbību. Uz mirkli Holta sirdi sažņaudza skumjas par to, ka Sindija to visu nepieredzēja. Matu saspraudes, lūpukrāsa, krūšturi… Skumjas pārmāca bailes. Kā, pie velna, viņš tiks ar to visu galā, kad pienāks laiks?
   Pie galdiņa piesteidzās Dārsija, atnesusi Mirandai saldējumu – lielu porciju krējuma saldējuma ar augļiem, riekstiem un īrisu sīrupu, kuru meitene vienmēr pasūtīja un nekad neapēda. Savukārt Holtam viņa nolika krūzi ar kafiju. Kofeīns atstāja uz viņu nomierinošu iespaidu.
   – Ēd lēnām, – Holts brīdināja, kad bērns steidza našķoties.
   Vienā mirklī Mirandas mute bija pilna un seja notraipīta ar putukrējumu.
   Holts izmantoja klusumu, lai vēlreiz uzrunātu Ediju.
   – Nu… ko teiksi? Tagad mana kārta izrādīt tev Redbadas noslēpumus.
   Edija uzmeta viņam greizu skatienu. – Vai tad pilsētiņā ir kādi noslēpumi?
   Holts parāva augšup uzaci.
   – Vai tad neesi dzirdējusi, ko stāsta par mazpilsētām? Jo mazāka pilsēta, jo lielāki noslēpumi.
   – Mans tētis atrada mazu eņģelīti, – Miranda paziņoja, neveikli, bet aizrautīgi rīkojoties ar garo saldējuma karoti.
   Pār Edijas seju pārslīdēja trauksme.
   – Vēl vienu?
   Holts pamāja, un pēkšņi noskaņojums mainījās. Tas kļuva saspringts, nomācošs. Lai gan Holts bezgala mīlēja savu bērnu, viņš vēlējās, kaut Miranda būtu pievaldījusi mēli un atstājusi satraucošo vēsti citai reizei.
   – Viņa būs dzirdējusi, kad to pieminēju.
   – Tas bija melns, – Miranda turpināja. – Maziņš, mazītiņš. Tas ir pierādījums. – Tiesa, viņa šo vārdu izrunāja kā “pielādījums”.
   – Beidz pļāpāt, Miranda, – Holts viņu aprāva. – Ēd saldējumu. – Meitene mēģināja pacelt saldējuma gabaliņu, kas bija nokritis uz galda. – Ar karoti.
   Edija pāri galdam uzlika plaukstu uz Holta rokas. Saskaršanās lika gluži kā strāvai izskriet viņam cauri.
   – Ko tas nozīmē? – Edijas piere savilkās raižpilnās rievās. Holts vēlējās pasniegties un tās nogludināt.
   – Nezinu. Ceru, ka neko. Varbūt kāds neveiksmīgi joko.
   – Vai ir kāda nojausma, kāpēc pie abiem vīriem atrada… – viņa virzīja skatienu uz Mirandu un atpakaļ, – …kaut ko tādu?
   – Es to izmeklēju.
   – Ak vai, – Miranda ieķiķinājās, kad atkal nopilināja saldējumu, nu jau uz blūzītes. Viens vaigs viņai bija ar šokolādi, bet Holts paredzēja, ka būs vēl trakāk, tāpēc apvaldīja vēlmi paņemt mitro salveti, lai tūlīt notīrītu sejiņu.
   – Man jāiet, – Edija aprauti pateica, ceļoties kājās.
   Miranda žēli saviebās.
   – Tu vari pagaršot manu saldējumu. – Viņa piedāvāja lipīgu, treknu pikuci, lai pierunātu Ediju palikt.
   – Paldies, bet man daudz darāmā. Mielojies pati. Un iedod arī tētim. – Viņa pasniedzās tuvāk Holtam un piebilda klusā balsī, bet pietiekami skaļi, lai viņš to dzirdētu. – Tētis arī to grib.
   Miranda šaubīdamās uzlūkoja tēvu.
   – Nāc apsēdies man blakus. – Holts pavilka saldējuma trauku uz savu pusi, un Miranda viņam paklausīja.
   Edija vēlējās doties prom, bet Holts netaisījās viņu tik viegli atlaist. Mirandai aiz muguras viņš satvēra Edijas delnu, kad viņa gāja garām.
   – Kad tev ir brīvdiena?
   – Trešdien, bet…
   – Piebraukšu pulksten astoņos.
   Viņš redzēja klaju noraidījumu Edijas sejā un to, ka vārdi tūlīt paudīs viņas nevēlēšanos tikties.
   – Astoņos. – Viņš saspieda Edijas roku. – Iebildumus nepieņemu. Mēs taču vienojāmies, vai atceries? Esmu tev parādā.
   Edija, kaut arī negribīgi, ar to samierinājās.
   – Tikai nevajag neko smalku.
   – Nu, ar Brāmsu man nesacensties.
   – Vai varu dabūt matu saspraudes? – Miranda pieprasīja, kad atkal palika divatā ar tēvu.
   – Protams, mīļā. Bet vispirms pabeidz ēst saldējumu.
   Taču meitene to atgrūda.
   – Es jau pieēdos.
   Kā vienmēr. Holts notīrīja bērnam seju un rokas, īsti nepievēršot uzmanību darāmajam. Prātu aizņēma pārāk daudz kas. Visvisādi melnie eņģeļi.
   Edija taisnā ceļā metās uz savu istabu otrajā stāvā virs “Reda”. Norāvusi no plaukta somu, viņa izņēma tur noslēpto paciņu ar eņģeļiem. Viņa bija iesākusi dienu priecīgā noskaņojumā, iedvesmojoties no iepriekšējā vakara. Brīnišķīgā, mulsinošā vakara ar mūziku un vīrieti. Viņa pat aizgāja uz “Klēru”, tīksminoties par sauli un pilsētas ainavu brīvdienā. Viņa bija domājusi par Holtu, šaubījusies minējumos, kad atkal skūpstīsies ar viņu, vai atkārtosies neticami neparastās emocijas. Ne mirkli viņai neienāca prātā nedz nāve, nedz melnie eņģeļi.
   Toties tagad – debess augstā!
   Viņa vairs negribēja domāt par Holta skūpstu. Viņa atvairīja bailes, kas sažņaudza kaklu. Vai patiešām viņu atbalstīja atriebes eņģelis? Ja tā, kad to atklās Holts?
   Edija skatījās uz mazajām melnajām figūrām. Viņas nodoms bija izraisīt cilvēkos satraukumu. Izsist pamatu zem kājām, lai viņi neviļus izpļāpātu to, ko viņa vēlējās noskaidrot.
   Tagad viņa neko vairs nevarēja noskaidrot.
   Edija to aptvēra pavisam skaidri, tāpat kā vēl kaut ko. Kaut ko ļaunu un biedējošu, par ko viņa nekad nebūtu iedomājusies.
   Viņa iezīmēja cilvēkus nāvei.
   Tas bija neprāts. Neprāts. To varēja attiecināt uz viņas māti. Nevis uz viņu. Ne jau uz Ediju Svonu. Viņa bija stipra. Pašpietiekama sieviete. Sava likteņa noteicēja.
   Tomēr, lūkojoties uz melnajiem eņģeļiem, Edija neviļus šausmās nodrebēja. Redbadā kaut kas norisinājās. Viņa nezināja, kas. Viņa nezināja, kāpēc. Viņa nezināja, kas tam bija par iemeslu.
   Toties viens bija skaidrs. Viņa vairs nekontrolēja notikumu gaitu.

Sešpadsmitā nodaļa

   No pikapa kabīnes Džeimss Drenens vēroja mācītāja māju. Ceturtdaļstundas laikā, kopš viņš tur gaidīja, nekas nebija mainījies. Ārdurvis bija slēgtas, aizkari pie logiem cieši aizvērti.
   Bet tieši tā mācītājam Kenetam Pārslijam patika dzīvot. Aizsegā. Tumsā, kas atbilda viņa dvēselei.
   Visus gadus, būdams policijas priekšnieka amatā, Džeimss nebija iegājis mācītāja mājā. Bieži viņam gadījās tai braukt garām patrulējot, taču māja vienmēr bija tāda pati. Viņam būtu interesanti redzēt elektrības rēķinus, ja jau Pārslijs tik ļoti necieta dabisko dienas gaismu. Vai arī viņš vispār necieta gaismu un iekšpusē māja bija tikpat tumša un drūma kā no ielas puses.
   Turklāt garīdzniekam netrūka dažu noslēpumu, kurus glabāt tālāk no ļaužu acīm.
   Džeimss apdomāja bargo patiesību, atceroties Pārslija vēlmi atzīties. Tagad viņi bija palikuši divi. Tikai divi, kuri zināja to, kas reiz bija noticis. Divi, kuri varēja pateikt taisnību. Bet patiesība iznīcinātu Džeimsu. Tā viņam atņemtu dēla apbrīnu un pilsētnieku cieņu. Viss viņa darbs pārvērstos izsmieklā. Pati pilsēta kristu kaunā.
   Sasvīdušās plaukstas noslīdēja gar stūres plastmasas apvalku. Viņš nedrīkstēja pieļaut, ka tas notiek. Šobrīd nekas nebija svarīgāks par uzdevumu nepieļaut kaut ko tamlīdzīgu. Nekas un neviens.
   Pat ne Dieva cilvēks.
   Trešdienas vakaram pienākot, Edija vairāk par visu citu vēlējās, kaut nebūtu piekritusi tikties ar Holtu. Viņa nopētīja savu garderobi un nespēja neko izvēlēties. Negribēja. Galvā riņķoja tikai viens skarbs vārds. Mirušie.
   Vai Holts kaut ko zināja? Vai viņas klātbūtnē spēja ieelpot nāves indīgo dvaku? Edija iesmaržojās, negūstot pārliecību, ka izdevies atbrīvoties no tās smakas.
   Kādas neprātīgas domas, vai ne? Viņa taču nevarēja ost pēc nāves. Viņa neredzēja mirušos, rēgus. Nesazinājās ar gariem. Tomēr viņa sajuta spoku klātbūtni. Tie viņu vajāja. Kas tie bija par māņiem?
   Edija sita ar dūri pa sienu, neņemot vērā sāpes. Kas viņu vēroja? Kas?
   Dziļi satraukta, viņa palūkojās apkārt, piespiedusi pie lūpām pirkstu kauliņus. Sirds joņoja. Uz virslūpas izspiedās sviedru lāses. Neviena šeit nebija. Tikai viņa. Pilnīgi viena pati. Edija noslaucīja seju. Vajadzēja saposties. Uzvilkt… kaut ko. Drīz ieradīsies Holts.
   Kas viņam bija zināms? Ko vajadzētu viņam atklāt?
   Neko. Neko. Viņa negrasījās pievērst īpašu uzmanību šim randiņam. Viņa neskūs kājas, neieziedīs augumu ar losjonu, lai kārdinoši smaržotu. Viņa neizskaistināsies un šoreiz arī netērēs laiku matu sakārtošanai. Viņa atturēsies no šīm darbībām. Diezgan muļķīgi bija vest Holtu uz to koncertu. Viņai jāpretojas jebkādam kārdinājumam Holta Drenena personā. Simboliem par jauku bērnu, īstu ģimeni, patiesu mīlestību un tamlīdzīgām muļķībām.
   Ja viņa tomēr rīkotos muļķīgi un padotos, tad vismaz jāizmanto izdevība, lai dabūtu nedaudz informācijas no viņa.
   Bet to pašu viņa bija sev teikusi iepriekšējā reizē. Pietika Holta rokām aptvert viņu ap vidukli, lai izgaistu veselā saprāta paliekas.
   Šovakar būs citādi. Šovakar viņa ieturēs distanci. Apzinoties briesmas, saglabās kontroli. Šī doma deva viņai ledainu mieru. Kontrole. Lūk, tā viņai bija nepieciešama. Viņa noteiks situāciju. Novirzīs sarunu sev vēlamā gultnē. Holts bija solījis atklāt pilsētas noslēpumus. Ko viņš zināja par divdesmit gadus veciem noslēpumiem? Par melnajiem eņģeļiem? Par viņu? Vēl svarīgāks bija tas, vai viņš spētu aizvest Ediju pa pēdām tam, kurš novēroja katru viņas soli.
   Gaidot tikšanos ar Ediju, viņš krūtīs juta savādu kņudoņu. Kopš vidusskolas laikiem Holts nebija tā juties. Pat māte to ievēroja un pēcpusdienā beidzot skaļi ieminējās:
   – Cauru dienu tu staigā satraukts. Kas ar tevi notiek? Viņa stāvēja Holta istabas durvīs. Cik ilgi – kas to lai zina, jo viņš bija pārāk iegrimis domās, lai to ievērotu.
   Viņš pasmējās, atmetot ar roku, bet klusībā nolādēja savu nervozitāti.
   – Nekas nenotiek. – Mātei nebija daļas gar viņa personisko dzīvi, lai arī cik ļoti viņa censtos iejaukties.
   – Kā tad, nekas. Veselu mūžību tu stāvi pie atvērta skapja.
   Īstenībā bija pagājušas tikai dažas minūtes, bet pat tāda uzvedība Holtam bija neierasta. Viņš nopūtās. Māte zināja, ka viņš šovakar dosies izklaidēties. Viņam nācās noskaidrot, vai mājās kāds paliks ar Mirandu, vai arī viņam jāsarunā aukle. Bet viņš nebija atklājis ne mātei, ne Džeimsam, kurp dosies un ar ko. Koncerta apmeklējumu viņš joprojām turēja noslēpumā. Pateica, ka ies uz kino – viens pats, kā to bija darījis arī iepriekš.
   Tagad viņš lūkojās uz māti, nolēmis ātri uzticēt savus plānus, lai būtu miers. Citādi viņa staigās pakaļ dēlam visu atlikušo laiku.
   – Man ir randiņš, – Holts atzinās.
   Uz mirkli māte izskatījās apstulbusi no pārsteiguma. Muti pavērusi, skatījās uz viņu.
   – Mamm, kas tad nu?
   Pēkšņi viņas sejā atplauka mirdzošs smaids.
   – Randiņš? Patiešām?
   Holts novalbīja acis.
   – Jā gan.
   Māte iemetās dēla istabā un saspieda viņa delmu.
   – Kristija Heila jau stāstīja, ka tu sestdien esot runājies ar Baniju Kārteri, bet man nebija ne jausmas. – Viņa piekļāva plaukstas sev pie krūtīm. – Ak, Holt, tas ir brīnišķīgi! Banija ir tik…
   – Tā nav Banija, māt.
   – …jauka. Ko tu teici?
   – Tā nav Banija. Es nesatikšos ar Baniju.
   Mimzijas sejas izteiksme atvēsa.
   – Ak tā? – Bet tas bija tikai uz mirkli. Dedzīgi viņa aizrāvās no jauna. – Kura tad? Petija Džeina? Man nelikās, ka viņa tev īpaši patīk, un viņa tiešām par daudz pļāpā, toties cep pašu labāko persiku kobleru, un ja viņa…
   – Tā nav Petija Džeina.
   Māte aprāvās un aizturēja elpu. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieurbās dēlā ar skatienu. Holts pazina šo skatienu.
   – Vai tu noteikti gribi to dzirdēt?
   – Kāpēc gan ne?
   Holts pasmaidīja. Noskūpstīja māti uz pieres un maigi veda uz durvīm.
   – Tāpēc, ka viņu te vēl maz pazīst. Un šaubos, vai viņai garšo persiku koblers, kur nu vēl – ka viņa vispār prot to gatavot.
   – Bet…
   – Tā ir Edija.
   – Edija?
   – Edija Svona. – Vērojot mātes izbrīnu, Holts piemetināja: – Un apsolu, ka pasaule turpinās griezties. Tādā gadījumā, ja paspēšu saģērbties. – Klusi viņš aizvēra durvis un atsāka domāt, kur gan, ak kungs, šovakar vest Ediju Svonu.
   Redbadā nebija kārtīga restorāna. Ja bija vēlme pēc sudraba galda piederumiem, balta galdauta un dārga vīna, nācās braukt uz Nešvilu. Tas izklausījās patīkami, taču Holts šaubījās, vai Edija Svona vēlas doties ar viņu romantiskās vakariņās. Turklāt viņš baidījās izbiedēt Ediju, vēl nepaguvis kaut ko uzsākt. Viņi varēja doties uz Ešlendsitiju. Aiziet un pasūtīt zivi ar ceptiem kartupeļiem. Vai arī pasēdēt ēdnīcā pie 20. automaģistrāles. Tomēr jebkurā vietā pastāvēja liela iespējamība nejauši satikt kādu no Redbadas, un Holts negribēja kļūt par jaunāko apspriešanas objektu “Klērā”.
   Vēlreiz viņam no satraukuma pār muguru pārskrēja skudriņas, un viņš pasmējās par sevi. Vai viņš neuzvedas kā pusaudzis? Vai, pirmo reizi vedot izklaidēties Sindiju, arī bija tā nervozējis? Nē, bet Sindiju viņš bija pazinis visu mūžu. Tas notika skolas gados – piektdienas vakarā, kad viņi devās skatīties basketbola spēli. Toreiz jau nebija grūti izvēlēties, kur iet. Redbadā bija tradīcija apmeklēt basketbolu Deirīkvīnā. Tagad bija vasara, skola slēgta. Basketbola spēles nenotika. Turklāt Deirīkvīna bija pārāk publiska vieta.
   Bet atmiņas par vidusskolu uzplūda kā vilnis, un pēkšņi Holts skaidri zināja, kurp vedīs Ediju Svonu. Viņš bija apsolījis atklāt noslēpumus. Šovakar viņš izpildīs solīto.
   Džeimss no garāžas iegāja virtuvē un noskūpstīja Mimziju uz vaiga. Viņa klāja galdu vakariņām.
   – Kur tu biji, Džeims?
   Viņš nenoteikti atmeta ar roku.
   – Ak, šur un tur. “Klērā” padzēru kafiju.
   – Kāds šodien bija jaunākais sarunu temats?
   – Melnie eņģeļi. Deniss Rankls. Kas notiks ar rūpnīcu pēc Freda aiziešanas.
   – Nesaprotu, kāpēc tev būtu par to jāuztraucas. Tu esi pensijā. Tev nav jāausās par katru notikumu. Uz tevi neattiecas citu raizes.
   – Tā joprojām ir mana pilsēta, Mimzij, meitenīt.
   Viņa pārtrauca likt sudraba galda piederumus un veltīja vīram ilgos kopdzīves gados nostiprinātā mīļuma pilnu skatienu.
   – Un tā paliks vienmēr, cik saprotu.
   Mimzijas seja atmaiga, un mirklis apstājās. Džeimss atcerējās laiku, ko bija veltījis pilsētai. To, ko bija paveicis un darītu atkal. Visu, kas bija saistīts ar viņa sievu. Ģimeni.
   Mimzija to uztvēra. Viņa vienmēr izprata vīra noskaņojumu. Viņa aizgāja no galda un aplika rokas vīram ap kaklu, ieskatījās viņā ar savām zaļajām acīm, kas nebeidza Džeimsu valdzināt kopš pirmās dienas, kad viņš tās bija ieraudzījis.
   – Es mīlu tevi, Džeims Drenen.
   Viņš noliecās, lai noskūpstītu Mimziju, un viņas saldi pazīstamās lūpas atmaiga vēl vairāk.
   – Hmm…
   – Klau… virtuvē nav nekāda mīlināšanās.
   Džeimss pasmaidīja, un abi atkāpās viens no otra apskāviena. Dēls un mazmeita stāvēja durvīs, Miranda tēvam uz rokām. Ak kungs, mazā tik ļoti mīlēja Mimziju! Visi teica, ka meitenīte esot līdzīga Sindijai. Džeimss zināja, kā ir īstenībā. Mirandai bija Mimzijas skaistās zaļās acis, zeltainie mati, stūrgalvīgais zods. Džeimss saskatīja Dieva roku gēnu pārmantošanā un spēku, kas tika nodots pa ķēdi nākamajai paaudzei.
   – Kur nu vēl labāku vietu, – Mimzija atcirta un noskūpstīja dēlu uz vaiga. – Toties tu, sliņķīt, – viņa pasmējās, uzlūkojot Mirandu, – rāpies lejā. Palīdzi vecmammai pagatavot vakariņas.
   – Tu neesi veca, – Miranda iebilda, nolecot no Holta rokām un steidzoties pie Mimzijas.
   – Man prieks, ka tu tā domā. Ņem. – Viņa sniedza Mirandai salvetes. – Katru noliec pie sava šķīvja.
   – Kurš tad šovakar neēdīs? – Džeimss jautāja, skatoties uz trim šķīvjiem.
   – Holtam ir randiņš, – Mimzija atklāja, uzsverot vārdu “randiņš”.
   Džeimss iepleta acis, pagriezies pret dēlu, bet Miranda pasteidzās atbildēt Holta vietā.
   – Viņš satiks lēdiju ar gulbi.
   – Gulbi?
   – Mammai ir informācija par visu, – Holts atbildēja izvairīgi un, kā Džeimss juta, ar noteiktu atturību. – Pārrunāsiet visu vakariņojot. Vai pēc tam. Arī gulētejot. Nojaušu, ka tas jums būs īsts apspriešanas temats. Man vēl šis tas darāms, pirms braucu pie viņas. Tātad… – Viņš noliecās un apskāva Mirandu. – Tu uzvedīsies labi ar vecmāmiņu un vectētiņu, sarunāts?
   – Es vienmēr labi uzvedos, – meitene paziņoja, un visi iesmējās par tādu lielīšanos.
   Holts pamirkšķināja ar aci grupiņai un devās laukā pa sētas puses durvīm. Visi bija priecīgi, ka viņš izskatās laimīgs, pat ja gāja satikt noslēpumainu “lēdiju ar gulbi”.
   – Tā, jūs abi. Marš, mazgāt rokas, un sēdīsimies pie galda.
   Džeimss pavadīja Mirandu uz vannas istabu. Kad abi jau slaucīja rokas, Mimzija pabāza galvu durvīs.
   – Gandrīz aizmirsu, – viņa teica. – Kamēr tu biji prom, tev zvanīja. Eimija Laila.
   Šie vārdi uzgūlās pār Džeimsa sirdi kā negaisa mākonis. Taču viņš spogulī satika sievas acu skatienu tik mierīgi, cik vien spēja.
   – Vai viņai kāda problēma?
   – Neko tādu gan nepateica. Tikai lūdza piezvanīt, kad tev būšot laiks.
   Atpakaļ uz virtuvi viņi gāja kopā.
   – Cerams, ka nav nekas slikts. – Mimzija palīdzēja Mirandai apsēsties pie galda. – Viņai jau diezgan daudz nācies izciest.
   Džeimsa galvā riņķoja domas. Viņi bija zvērējuši nevienam neko neatklāt. Vai Freds Lails būtu lauzis vārdu? Pakrūte sažņaudzās kā krampjos. Ko Eimijai vajadzēja? Un kāpēc tieši tagad?
   Vakariņas vilkās gandrīz neciešami ilgi. Džeimss saņēmās, lai kaut nedaudz ieēstu un lai Mimzija nesāktu viņu tirdīt. Kā vienmēr, viņš palīdzēja novākt galdu, salika šķīvjus trauku mazgājamā mašīnā, kamēr Mimzija pārpalikušo ēdienu savietoja ledusskapī. Viņi atstāja traukus žūstam, un Mimzija uzveda Mirandu augšstāvā. Beidzot Džeimss varēja piezvanīt. Saspringtiem pleciem, aizžņaugtu kaklu viņš piespieda taustiņus numuram, kuru Mimzija bija pierakstījusi uz papīra lapas.
   Eimija atsaucās klusā balsī.
   – Ak, šef, paldies, ka piezvanījāt.
   Džeimss jau sen vairs neizlaboja, ja cilvēki viņu turpināja saukt par šefu, un arī šoreiz to nedarīja. Turklāt, ja Eimija Laila tomēr gribētu radīt sarežģījumus, viņam noderētu varas pārstāvja tituls.
   Taču viņas balss tonis nepauda ne dusmas, ne apsūdzību.
   – Kā varu palīdzēt, misis Laila?
   – Ak, lūdzu, sauciet mani par Eimiju.
   – Labi, Eimij. Kā varu palīdzēt?
   – Runa ir par Fredu.
   Džeimss atkal saspringa.
   – Kas ir ar viņu?
   – Šef, vai drīkstu ar jums runāt pilnīgi konfidenciāli?
   – Protams.
   – Es vēlos jūs noalgot. Izmeklējiet man vienu lietu.
   – Man nav licences izmeklēšanai, Eimij. Esmu pensijā.
   – Zinu. Bet jums noteikti ir daudz kontaktu. Tā ir ģimenes lieta. Man vajadzīgs cilvēks, kuram varu uzticēties. Kāds, kurš pazina Fredu un…
   – Pastāstiet, ko jūs vēlaties atklāt.
   Eimijas balss pieklusa.
   – Tas ir… viņa testaments. Viņš atstājis… kādu novēlējumu. Es gribu noskaidrot, kas ir šī persona un kāpēc Freds rīkojies tik savādi.
   – Vai pateiksiet, kas tā ir par personu?
   – Un jūs piekritīsiet palīdzēt?
   Džeimss saminstinājās. Visticamāk, tas nebija saistīts ar noslēpumu, kas kopīgs viņam un Fredam. Turklāt, lai arī kādi noslēpumi jāatklāj, labāk būs, ja to paveiks viņš, nevis svešs cilvēks.
   – Lai notiek, Eimij. Pacentīšos nākt talkā. Tātad – kas tā par personu?
   – Viņas vārds ir… Ēdena. Kas tas par vārdu? Piestāvētu kādai… striptīzdejotājai. – Eimijas Lailas balss aizlūza. – Freds viņai atstājis… daudz naudas.
   Džeimss ievilka elpu, kārtējo reizi saņēmis triecienu no pagātnes, kas nelaida viņu vaļā.
   – Diemžēl, šef, baidos, ka vīram bijusi… – Viņa nokrekšķinājās. Džeimss saklausīja asaras Eimijas Lailas balsī. – Sava slepena dzīve. Man par to jāzina. Man jāzina, vai neizrādīsies, ka mana laulība slēpusi melus.
   Džeimss būtu varējis viņu nomierināt. Īstenībā viņš pat brīnījās, ka Eimija neatceras vārdu, kas pirms divdesmit gadiem tika publiski neskaitāmas reizes pieminēts. Tomēr vairākums cilvēku jau sen bija aizmirsuši senās nelaimes detaļas. Galu galā tas nebija noticis ar viņiem. Džeimss arī negribēja to nevienam atgādināt. Tāpēc viņš Eimijai Lailai nepateica neko nomierinošu.
   – Nu labi. Dodiet man pāris dienu, – viņš tikai sacīja. – Tad redzēsim, ko varu noskaidrot.
   – Paldies! – Viņa dziļi, dreboši ievilka elpu. – Man nebūs miera, līdz nedzirdēšu patiesību.
   Viņi norunāja, kad tikties, Džeimss nolika klausuli un apsēdās vecajā krēslā.
   Sasodītais Freds Lails. Pie velna, kas viņam bijis prātā?

Septiņpadsmitā nodaļa

   Holtam bija jāaizbrauc uz Nešvilu, lai nopirktu tieši to vīnu, kuru viņš vēlējās vakaram. Redbadā netrūka alus visādām gaumēm, bet labu franču vīnu bija grūti atrast. Ceļā viņam bija laiks padomāt par kaut ko citu, nevis Ediju, un, atgriezies Redbadā, novietojis automašīnu un apgājis bāra ēkai apkārt uz kāpnēm no šķērsielas puses, viņš jau bija ieguvis zināmu mieru.
   Miers saglabājās, līdz Edija atvēra durvis.
   Smaids pazuda no Holta sejas, sveiciens palika neizteikts. Pēc tam, kad viņš bija redzējis Ediju kleitā koncerta apmeklējuma reizē, viņam gan vajadzēja būt sagatavotam. Taču izrādījās, ka viņš nebūt tāds nav.
   Uz sliekšņa stāvēja īsts katra vīrieša sapnis. Purpursarkans audums apņēma baltos plecus, kakla izgriezums maz atklāja viņas krūtis, taču mokoši ļāva apzināties aizsegto. Bezgalīgi garās kājas iekļāva šauri melni džinsi, kurpju augstie papēži šķita kā asmeņi. Holtam vajadzētu viņai ieteikt, ka jānomaina apavi vai jāpaņem līdzi vēl viens pāris, taču viņš nespēja. Negribēja to darīt. Lai viņa nāk, kāda ir. Ar izbužinātiem, seksīgiem matiem, gulbi, kas peldēja uz pleca, un meiteni, kura dejoja uz rokas.
   Viņam tur stāvot kā valodu zaudējušam, Edijas sejai pārslīdēja viegli nebēdnīgs smaids.
   – Sveiks, kārtības sargs!
   Holts nokāsējās, lai sasveicinātos, bet no kakla nāca tikai aizžņaugtas skaņas.
   – Sveika tu arī!
   – Vai visu vakaru te stāvēsim?
   Holta vaigos iedegās sārtums, un viņš ļoti cerēja, ka pustumsā to nevar pamanīt.
   – Hmm… vai esi gatava?
   – Kā vienmēr.
   Holts ļāva viņai iet pa priekšu, un skats no aizmugures viņu priecēja tikpat, cik skats no priekšpuses.
   Edija apstājās pie automašīnas, un Holts, atverot durvis, ar rokām apņēma viņu. Viņš pieglaudās Edijas ausij, ieelpoja viņas smaržu. Tā bija pikanta. Kārdinoša.
   – Ak kungs, cik jauki tu smaržo!
   Jau atkal Edijas lūpās parādījās nerātnais smaids.
   – Tas ir labi, ka tev patīk.
   Ak jā, viņam ļoti patika.
   – Vai atslēgsim durvis? – viņa jautāja.
   – Hmm, nez vai. Man jau tepat ir interesanti.
   – Vai nav pārāk publiska vieta, šef? – Edija uzsvēra pēdējo vārdu, tā ironiski atgādinot Holtam viņa ieņemamo amatu pilsētā.
   Viņš pasmaidīja. Šobrīd viņam bija pilnīgi vienalga, kas viņš ir. Prezidents, imperators, kaut vai pats Dievs. Ja vien Edija Svona paliek visu nakti pie viņa. Taču viņš atkāpās, piespieda pulti, un durvis noklikšķēja un atslēdzās.
   Edija iesēdās mašīnā. Pagaidām viņai veicās. Kaut arī viņa bija zvērējusi rīkoties pilnīgi pretēji – neģērbties tā, lai savaldzinātu. Vai šajā gadījumā – lai apstulbinātu. Ja viņa tā turpinās, tad, iespējams, vakara gaitā atklās, kāda informācija ir Holta rīcībā.
   Bet, kad Holts apsēdās pie stūres un viņi atradās divi vien šaurajā platībā, viņai bija jāsāk raizēties, vai pašu nepārņem apjukums. Holts, pastiepis kāju, uzlika to uz pedāļa, un Edija nespēja nejust viņa valdzinājumu. Koši baltais krekls izcēla iedegušo ādu, uzlocītās piedurknes atklāja spēcīgos delmus. Edijai atlika tikai iztēloties, kāds ir viņa augums bez apģērba. Liels, muskuļots, stiprs. Doma, ka šīs rokas paceļ viņu, lika elpai aizrauties.
   Edija sevi sarāja. Rīkojies pēc plāna, meitenīt! Viņa bija pielikusi pūles, lai izskatītos neatvairāma, tāpēc nedrīkstēja pieļaut, ka hormoni uzsprāgst.
   Lai novērstu uzmanību, viņa pajautāja:
   – Kur mēs brauksim?
   Holts uzmeta viņai uzjautrinājuma un kaisles pilnu skatienu.
   – Tu teici, ka gribot atklāt noslēpumus.
   Edija iekšēji satrūkās. Vai tas notiktu tik vienkārši? Viņa ātri aizgriezās, nespēdama koncentrēties zaļo acu skatiena ietekmē.
   – Vai par melnajiem eņģeļiem?
   Holts sarauca pieri.
   – Nē. Kāpēc tu tā prasi?
   Edija nekavējoties atkāpās.
   – Tāpat vien. Tikai… visapkārt par šo noslēpumu vien runā. Brauciens kopā ar policijas šefu dod zināmas priekšrocības. Vai radusies kāda teorija?
   – Nav nekā tāda, ko es vēlētos apspriest.
   – Nu, man taču vajag kaut kā apmierināt puišu ziņkāri “Redā”. Vai tā ir kāda negodīga spēlīte?
   – Vienu varu atklāt – tā nav melnā maģija.
   – Bet jābūt…
   – Klau, Edij, man ir brīvdiena. Esmu kopā ar burvīgu sievieti…
   Tas Ediju apturēja.
   – Vai tev šķiet, ka es esmu burvīga?
   – Jā, pārsteidzoši, bet tā tas ir.
   Edijas sirds iepukstējās straujāk. Ak, nabaga muļķīte!
   – Tāpēc tu negribi runāt ne par melnajām burvestībām, ne melniem eņģeļiem.
   Holts veltīja viņai aizrautīgu skatienu, kas solīja neskaitāmas iespējas, un Edija gaidās nodrebēja.
   – Varbūt es vispār negribu runāt.
   Pēc maza brīža viņš nogriezās no automaģistrāles. Lai kurp viņi dotos, Edija iztēlojās kaut ko gaišu, ļaužu pilnu, ar oficiantiem… vismaz ēku. Bet nekas tāds nebija redzams.
   Viņi devās garām uzrakstam “Ceļš slēgts”, bet Holts neapstājās.
   – Ei… te ir aizliegts…
   – Tā jau tur ir gadiem. Neviens nepievērš uzmanību.
   – Pat ne policijas šefs?
   – Īpaši policijas šefs. Viņam varbūt jāveic izmeklēšana.
   – Vai to mēs darām?
   – Nē, mīļā, ne jau šovakar.
   Holts apturēja mašīnu, izkāpa un atvēra bagāžnieku. Edija nostājās blakus, un Holts, pasniedzis viņai salocītu segu, uzmeta sev pār plecu brezenta mugursomu, paņēma mazu ledus spainīti un kabatas bateriju, kuru tūlīt iededza.
   – Iesim! – Viņš uzsmaidīja Edijai.
   Holts rādīja ceļu, un Edija viņam sekoja pa grants taku uz leju. Smailie papēži grima zvirgzdos, bet viņai izdevās noiet taisni, līdz viņi nonāca pie daudziem lieliem, plakaniem akmeņiem, kas atradās cits pie cita. Holts nolika ledus spainīti, bet Edija, cenšoties paklāt tam blakus segu, gandrīz paklupa uz nelīdzenās virsmas, taču Holts viņu paspēja uzķert.
   – Turies, mīļā. – Viņa rokas apskāva Ediju, un viņai cauri izšāvās zibens.
   – Vajadzēja noaut kurpes, – viņa nepakustoties aizsmakušā balsī sacīja.
   – Jā-a. Tomēr tev tās ļoti piestāv. – Holts arī nekustējās. Tikai skatījās lejup uz Ediju kā izsalcis, un viņa būtu pusdienas.
   Edija lūkojās uz Holtu, un viņai šis skatiens ļoti patika. Viņa labprāt kļūtu par šādām pusdienām…
   – Tu taču negribi, lai es laužu sprandu, vai ne?
   Holta plauksta glāstīja viņai kaklu.
   – To var izmantot daudz labāk. – Viņa pirksti slīdēja pār Edijas zodu, mutes kaktiņiem.
   Biezajā tumsā noūjināja pūce, izjaucot burvīgo mirkli. Edija atcerējās, ka viņai jābūt medniecei un tai, kura dzen pēdas.
   Viņa atkāpās, un Holts atlaida rokas. Edija acumirklī gribēja, lai tās atkal viņu apskauj. Bet viņa taustījās pēc segas, kuru bija nometusi zemē, un Holts uzspīdināja gaismu, lai viņa to atrastu.
   Viņš palīdzēja segu izklāt, tad izņēma no mugursomas laternu un iededza to. Viņi apsēdās, un laternas atspīdums pārdabiski izgaismoja viņu augumus pret apkārtējiem akmeņiem un klintīm. Tālāk pletās melns bezdibenis.
   Edija pievilka ceļgalus pie krūtīm, krūtis sažņaudza kaut kas auksts.
   – Kas šī ir par vietu?
   – Redbadas akmeņlauztuves, – Holts atbildēja.
   Aukstumu nomainīja šausmas, bet Holts turpināja:
   – Tās jau kopš daudziem gadiem ir pamestas. Toties ir īsts Redbadas noslēpums. Mūsu vietējā mīlētāju satikšanās vieta. Vasarās lietus mēdz aizpildīt bedri, un bērni tur peldas. Pēdējos pāris gados laiks bijis pārāk sauss, tāpēc tā ir izžuvusi, bet man likās, ka nedēļas vidū te būs klusi. – Viņš pastiepās pēc mugursomas. – Es paņēmu līdzi vīnu, sieru, augļus. Šokolādi. Ko vien meitene vēlas…
   Edija, pietrūkusies kājās, paspēra dažus grīļīgus soļus uz priekšu.
   – Edij? – Viņa dzirdēja Holta balsi aiz muguras, bet turpināja iet.
   – Pagaidi! Apstājies! – Viņš satvēra Ediju aiz rokas, lai apturētu viņu. – Pāris soļu attālumā ir karjers. Vai gribi pārkrist pār malu? Lūk… – Holts padeva viņai bateriju. – Ņem šo.
   Edijas pirksti aptvēra kabatas baterijas metāla korpusu un izgaismoja to, kas bija acu priekšā. Viņa skatījās uz melno tukšumu un piegāja pie pašas malas. Un pavērās pāri. Pat ar bateriju viņa nevarēja saskatīt, kur tas beidzas.
   Vai to bija redzējis viņas tēvs? Vai viņš nolēca melnumā, nezinot, kur šis kritiens beigsies?
   Ak nē, viņš to izdarīja dienas vidū. Viņš skaidri apzinājās, kurp dodas un cik ātri tur nokļūs.
   – Edij? – Holts nostājās viņai blakus. – Kas notiek? Vai tu nejūties labi?
   Jā, viņai nebija labi. Viņai nebija labi jau sen, sen.
   – Nekas. Nekas.
   – Vai… – Holts pavilka Ediju nost no malas un pavērsa ar seju pret sevi. Pirksti sataustīja sievietes vaigu. – Tu raudi.
   – Es?
   – Jā, Edij, tu.
   Viņa notrausa asaras. Patiešām, viņa bija raudājusi. Viņa klusi izgrūda lāstu.
   – Un tu drebi, – Holts piebilda.
   – Ir auksts. – Arī tie bija meli, bet Holts neko neaizrādīja. – Un man bail no augstuma.
   Holts skatījās uz viņu. Tik cieši, ka ielauzās viņas dvēselē.
   – Skaidrs, – viņš beidzot teica, – tā nebija laba doma. – Viņš pagriezās, lai ietu prom, bet Edija nekavējoties satvēra vīrieti aiz rokas.
   – Pagaidi! – Viņa ievilka elpu. Aizbēgt… tā rīkojās viņas vecāki. Viņa bija stiprāka. – Nē. Gan jau… Viss ir kārtībā. Man nekas nekaiš. – Jāskatās bailēm acīs, un tad tās negūs virsroku. Ja no tām bēga, tās visu mūžu dzinās pakaļ. – Paliksim tepat.
   Holts vilcinājās, un Edija pievilka viņu sev blakus. Pacēla zodu. Un paskatījās uz bezdibeni.
   – Nez kā tur apakšā ir.
   – Ciets. Akmeņains. Nekā patīkama.
   Viņa to iztēlojās. Karsta, balta saule dedzināja klintis. Lēciens tukšumā bija kā atbrīvošanās. Debesu spožā zilgme pazuda izrobotajās karjera sienās. Beigas tuvojās un tuvojās. Atvieglojuma pilna sagaidīšana uz akmeņiem, mirklis sāpju, tad… nekas. Nekas.
   Nekas, tikai nevarīga sieva un mazs bērns.
   Kaut kas Edijai pieskārās, un viņa salēcās.
   – Nebaidies, – Holts sacīja. Viņš apskāva Ediju un pievilka viņu sev klāt. – Vai tiešām tu gribi te palikt?
   Holta apskāvienā Edija paskatījās augšup. Zvaigznes apstaroja vīrieša tumšo sejas ovālu, un šoreiz Edija pakļāvās viņa dedzīgajam skatienam. Atcerējās mūziku un to, kas notika pēc tam. Viņa apzinājās, kāpēc šeit atrodas.
   – Patiešām.
   Lai aizgainītu jebkādas domas vai šaubas, viņa pielieca Holta galvu un savienojās ar viņu maigā skūpstā. Sāpīgās atmiņas izgaisa patīkamu emociju vilnī. Holts satvēra viņu ciešāk, arī skūpsts kļuva ciešāks. Bezdibenis, saplosītais ķermenis, pašas saplosītā dzīve atkāpās. Tās vietā stājās Holts. Modrs un stiprs, viņš ar savām spēcīgajām rokām atturēja Ediju no pagātnes.
   – Tātad, – Holts klusu sacīja, ar lielajām plaukstām aptvēris viņas seju, – vai pastāstīsi, kas tevi nomāc?
   – Cik daudz laika mums ir?
   – Cik vien tu vēlies, Edij. – Holts noglāstīja viņas lūpas, un viņa nodrebēja. Viņa centās koncentrēt uzmanību uz ieplānoto misiju, bet prāts bija apmulsis, sirds dauzījās un viņa pati bija aizrāvusies.
   Edija pārlaida plaukstas pār Holta stingrajām krūtīm. Paslidināja augšup uz pleciem, kas bija tik plati, ka aizsedza nakti. Aizsargāja no visa. Viņa piekļāvās ar gurniem pie Holta auguma, sajuta viņa spēku un…
   Smagi elpojot, it kā noskrējusi maratonu, viņa atkāpās.
   – Manuprāt… manuprāt, mums jāatjēdzas. – Viņai bija jāsaglabā skaidra galva, bet Holta tuvumā tā nekad neklausīja.
   Viņa aizveda Holtu atpakaļ pie segas, viņš ielēja vīnu papīra glāzē. Viņa dzēra vīnu, knibināja sieru, apēda zemeni. Pirms Holts viņai no jauna pieskārās, viņa ierunājās pirmā.
   – Kāda ir Memfisa?
   – Liela. Bīstama. Aizraujoša.
   – Tur noteikti nebija melnu eņģeļu.
   – Toties daudz līķu.
   Edija iedomājās par viņa sievu, taču izvairījās viņu mierināt. Ne jau tāpēc viņa te bija ieradusies.
   – Kā tev šķiet, vai nāves gadījumiem Redbadā ir saistība ar melnajiem eņģeļiem?
   Holts pasniedzās, lai noglaustu viņai matus. Viņš pavilka tos nost no Edijas sejas, no pleciem.
   – Abiem vīriem bija pāri sešdesmit. Iespējams, ka tā ir sakritība. Iespējams, ka melnie eņģeļi veicināja viņu nāvi. Edija uztvēra Holta pieskārienu un atlieca galvu pret viņa plaukstu.
   – Tu to nezini, vai ne?
   Viņš paslidināja pirkstu viņai pār vaigu, pār lūpām.
   – Ko es nezinu?
   – Neko. Par melnajiem eņģeļiem.
   – Varbūt nav nekā, ko zināt.
   – Varbūt. – Viņa noskūpstīja Holta pirkstus, dzirdot, kā padziļinās viņa elpa, redzot iekāri viņa sejā.
   – Un, kā jau teicu, – viņš nočukstēja, – šovakar par to nevēlos runāt.
   Edija to pieņēma tikpat viegli, kā pieņēma viņa lūpas. Tās bija saldas un smaržoja pēc vīna. Atvieglojums kļuva arvien lielāks, viņai bija dāvāts atelpas brīdis. Viņš nezina. Doma dziedāja viņai galvā, atbrīvoja viņu no pienākuma pildīt misiju. Viņa apsēdās Holtam uz ceļgaliem, ļaujot viņa ķermeņa karstumam sasildīt arī viņu. Holta skūpsts bija ciešs un sulīgs, un jau atkal Edijas augumu pārņēma bauda, turklāt tik spēcīga, ka viņai tas bija kaut kas jauns. Katra miesas šūniņa pulsēja un kņudēja stingrā ritmā. Viņas krūtis piebrieda pret vīrieša spēcīgo augumu, un plaukstas savilkās dūrēs viņam aiz muguras.
   Tad ar ātru, sirdi plosošu kustību viņš pacēla Ediju un atspieda pret klinti. Mugurā dūrās radze, bet tas bija patīkami. Stipri un stingri. Kā viņš pats. Ar īkšķi atāķējis vaļā pogu, viņš atbrīvoja Ediju no džinsiem, no biksītēm. Arī pats viņš nekavējās izģērbties un paslēja Ediju tā, ka viņa varēja apvīt kājas viņam ap vidu.
   Edija nodrebēja, satvērusi viņa kaklu, plecus, sajūtot viņu sevī. Kaisle un sviedri bija līdzīgi segai, kas neko citu nelaida klāt. Holts sasniedza viņas būtību, bauda bija gluži vai sataustāma, daudzšķautņaina, īsts ceļojums uz citu kosmosu. Uz galaktiku, kurā eksistēja tikai divi augumi, iekāres viļņi, salda, salda gaidāmā atbrīvošanās.
   Kad tā notika, viņi it kā krita bezdibenī. Viņas emocijas, vajadzības, vēlmes ietriecās tur. Holts pārtrauca kustēties, ļaujot viņai sajust baudas viļņus. Viņa augums nodrebēja sasprindzinājumā, viņš valdījās tik ilgi, cik spēja izturēt, tad ievaidējies pievienojās Edijai, cieši piekļāvies viņai, gandrīz kā gribēdams saberzt viņas kaulus putekļos, ja vien kāds vispār vēl bija vesels.
   Tad iestājās klusums. Miers. Atgriešanās uz zemes.
   – Jēziņ… – Holts izdvesa.
   – Jā, tā gan, kārtības sargs.
   Viņš noslīdēja gar klints sienu – kaut kā viņu pozīcijas bija mainījušās – un paturēja Ediju klēpī. Aizvērtām acīm viņa gandrīz aizsnaudās, atbalstījusies pret Holta lielo plecu un krūtīm.
   Tad pēkšņā baiļu uzplūdā viņa aptvēra, ko izdarījusi. Viņa bija zaudējusi kontroli. Pati sevi. Savu mērķi. Bet tūdaļ sekoja nākamā atskārsme.
   Viņš neko nezināja. Ne par viņu. Vispār neko.
   Svētā debess, cik labi bija kopā ar viņu!
   Holta pieskāriens lika pār augumu pārskriet trīsām.
   – Kas tas? – Viņš noglāstīja plankumiņu virs labās krūts.
   – Tetovējums, – viņa atsaucās bez skatīšanās. Viņai bija skaidrs, ko aptausta Holta pirksti. Mazu sarkanu ābolu, kuram ar melnu svītriņu vidū iezīmēta sirds. – Tas ir kārdinājums.
   – Ak kārdinājums? – Holta pirksti pārslīdēja no tetovējuma uz krūts galiņu, viegli to pamasējot. Vējiņš, kuru viņa iepriekš nebija pamanījusi, uzpūta kailajām kājām. Viņa aizvēra acis un ieslīga snaudā, naktī, augumam joprojām klusu sanot.
   Viņi pagulēja, pamodās, iedzēra atkal vīnu, un pēc otrās pudeles visa pagātne jau attiecās uz kādu citu – skumīgu meiteni, kam nebija nekāda sakara ar noreibušo mierpilno sievieti, kura gulēja uz segas, lūkojoties bezgalīgi tālajās zvaigznēs.
   Atbalstījusies pret Holtu, Edija ar pakausi noglauda viņa plecu.
   – Kad es to iztēlojos, es…
   – Tu to iztēlojies?
   Edija tumsā pasmaidīja.
   – Ak jā. Bet es biju gaidījusi gultu.
   – Gultu?
   – Es pat zinu, kur to varam dabūt.
   Īsā brīdī viņi bija sakravājušies un devās uz mašīnu. Vēl pēc dažiem mirkļiem Holts jau iebrauca šķērsielā aiz “Reda”. Bez elpas, smiedamies viņi uzskrēja pa metāla kāpnēm. Viņš noskūpstīja Ediju pie durvīm, tā ka viņai bija grūti atrast atslēgu, ielikt to slēdzenē. Kad beidzot durvis bija vaļā, viņi, skūpstā savienoti, ieklupa istabā.
   Holts aizcirta ciet durvis, un abi iekrita gultā.
   Holts palika pie Edijas līdz rītausmai, tad, noskūpstījis viņas krūtis, muti, zodu, vēlreiz muti, pačukstēja:
   – Man jāiet. Man jābūt mājās, pirms Miranda pamostas.
   Edija izstaipījās un, atbalstījusi galvu uz vienas rokas, vēroja, kā kustas Holta muguras, gurnu, kāju muskuļi, kad viņš piecēlies paņēma drēbes, lai apģērbtos. Viņai bija žēl, ka drēbes noslēpj Holta ķermeņa skaistumu.
   Tomēr viņa prata apvaldīt emocijas.
   – Kad es tevi atkal satikšu?
   – Kad tu vēlies mani atkal satikt?
   – Pēc stundas?
   – Vai varbūt pēc divdesmit minūtēm?
   Viņš sēdēja uz gultas malas, un Edija paliekusies nolieca galvu viņam uz ceļiem. Holts atglauda matus viņai no pieres.
   – Mani vecāki parasti rīko viesības par godu “Visu zvaigžņu” spēlei. Tās notiks otrdien. Vai vari izbrīvēt vakaru?
   – Tu domā Nacionālo līgu vai Amerikas līgu?
   – Vai tu joko? Ir tikai viena līga. Nacionālā.
   – Ak, viņi ir zaudētāji.
   – Nē, tie otri ir neveiksminieki. Uzmanies lietot tādus apzīmējumus pie Dreneniem. Mums ir gadījies arestēt ļaudis, kuri noniecina mūsu zēnus.
   – Es riskēšu.
   – Tad tu nāksi?
   – Vai pēc tam atvedīsi mani mājās?
   – Tikai tad, ja ļausi man uzkavēties. – Holts noskūpstīja viņu. Nopūtās. Piecēlās. Un izgāja no dzīvokļa.
   Soļu dipoņa kāpnēs izgaisa. Edija atslīga atpakaļ, aizvēra acis, pārlaida plaukstu pār savu kailo augumu. Klusībā smaidot, jūtoties brīva un apmierināta, viņa atcerējās Holta lielo roku pieskārienus.
   Viņa bija nokļuvusi nepatikšanās. Īstās nepatikšanās.
   Jo ļaunāk, ka viņu tas nepavisam neuztrauca.

Astoņpadsmitā nodaļa

   Nākamās pāris dienas aizslīdēja nemanot. Edija meklēja pamatu zem kājām, bet nekas nespēja apturēt viņas lidojumu. Neviens negāja bojā, neviens viņu nevainoja to cilvēku nāvē, kuri bija miruši. Un, kad viņa redzēja Holtu – galvenokārt “Redā”, šķērsielā aiz “Reda” un istabā virs “Reda” –, viņa atplauka gluži kā košā saule, kas lēja gaismu un siltumu viņas dvēselē.
   Lūsija to ievēroja un pat nemēģināja būt pieklājīga un par to nerunāt.
   – Kas ir ar tevi un šefu?
   – Nekas.
   – Kā tad, tas “nekas” redzams tavā sejā.
   Edija tikai pasmējās.
   Lai gan viņai vajadzēja veikt izmeklēšanu, viņa pagaidām to atlika. Nevienam neko nesūtīja. Neko nejautāja. Pagātne palika aiz muguras, vai ne? Mirušie, apraktie un pēdējie vārdi viņas sarakstā: rūpnīcas revidents Elans Bjūtins un tas, kuru viņa bija dzirdējusi no Ārlena Meiborna, – nodaļas sekretāre Hanna Gārvija. Tā bija kā zīme. Kā sūtījums no kosmosa – beidzot ņemt vērā krustmātes Penijas padomu un dzīvot tālāk.
   Tad viņai piezvanīja. Izrādījās, ka Hannai Gārvijai ir meita Elena, kurai Ārlens Meiborns baznīcā izstāstījis par Ediju.
   – Patiesību sakot, neviens neinteresējās par māti, kopš viņa ir mirusi. – Elenas Gārvijas balss skanēja vecišķi, bet skaidri. – Protams, viņa jau sen slimoja, un cilvēki parasti aizmirst vecos… – Viņa nopūtusies aprāvās. – Man reti iznāk satikt cilvēkus, un es labprāt jums izstāstīšu, ko zinu. Turklāt es gatavoju lieliskus vistas gaļas salātus.
   Viņa šķita tik skumīga, ka Edija nespēja atteikties. Viņas vienojās par laiku, un nākamās divas dienas Edijai galvā attālināti dunēja trauksmes zvans. Viņa pieņēma pasūtījumus, jauca dzērienus, asi noraidot jebkuru Lūsijas sūdzēšanos. Edijas nemiers lika Holtam jautāt, kas viņu tā uztrauc. Ko gan viņa varēja pastāstīt? Vai par nojautu, ka gaidāms kaut kas briesmīgs? Vai to, ka viņu kopā būšana ir tikai īslaicīgs klusums pirms vētras? Vai to, ka Edijai nepazīstama veca kundze var visu mainīt?
   Saprotams, ka ne. Tāpēc viņa tikai paraustīja plecus un noliedza, ka būtu uztraukusies. Viņa nogaidīja.
   Sarunātajā laikā Edija ieradās tajā pilsētas daļā, kur netālu bija arī vecmāmiņas māja, un skatījās uz platu neregulāras formas ēku nelielā uzkalnā. Ēkas austrumu un rietumu pusē stiepās asi spārni. Vienā stūrī apaļš tornītis radīja tādu kā pasakas iespaidu. Edija mēģināja iztēloties šajā namā pasaku bērnību ar tornī ieslodzītām princesēm un sevi par glābēju ar kartona zobenu rokā. Tomēr dīvainības nebija viņas raksturā. Turklāt – vai kādam vairs bija tāda bērnība? Par kaut ko tādu varēja tikai pafantazēt.
   No ielas uz māju veda kāpnes, un Edija, ejot pa tām augšup, juta kaklā uzstājīgu pulsēšanu. Vai Elena kaut ko zināja? Vai viņas māte būtu kaut ko pastāstījusi? Atstājusi kādu slepenu dienasgrāmatu, dienaskārtības pierakstus, kaut ko tādu, kas norādītu uz personu vai objektu? Edija klusu nosodījās, nebūt ne pārliecināta, ka grib to dzirdēt.
   Arkveidā saauguši kazenāji radīja improvizētu tumšu tuneli, aizsedzot ārdurvis. Edija apstājās. Arka šķita kā eja no tagadnes uz pagātni. No laimes uz nelaimi. Viņa bija samierinājusies ar pagātni, vai tad ne? Kāda vairs jēga patiesības atklāšanai?
   Edija griezās atpakaļ. Viņa labāk piezvanīs Elenai Gārvijai. Pateiks, ka saslimusi, vai kaut ko tamlīdzīgu.
   Tad viņa apstājās. Un vēlreiz gāja atpakaļ.
   Pie velna!
   Viņa sakoda zobus un metās iekšā vēsajā puskrēslā un ārā otrā pusē, atkal saules gaismā. Mājas priekšā skatienam pavērās skumīga aina ar izļodzītiem slēģiem, sapuvušiem verandas dēļiem, efeju, kas vijās gar sienām, bojājot mūri.
   Tā bija vēl viena māja, kura alka pēc gādīgas, mīlošas rokas.
   Elena Gārvija atvēra durvis tik ātri, ka Edija minēja, vai sieviete gaidīdama nav stāvējusi aiz tām. Elena izskatījās… veca. Cik viņai varēja būt – ap septiņdesmit? Vai arī vairāk? Noļukušo ādu ap elkoņiem un augšdelmiem atklāja tumšzila kleita ar īsām piedurknēm un platu jūrnieku stila apkakli. Tā likās piemērota lauku kluba pusdienu apmeklējumam. Tomēr arī ļoti meitenīga. Pilnīgi neatbilstoša Elenas sarukušajam stāvam. Taču viņa bija acīm redzami pūlējusies saposties – sirmos matus pat apvija šaura stīpiņa.
   Edija jutās atvieglota, ka nav likusi vilties svešajai kundzei.
   – Nāciet iekšā, nāciet iekšā! – Elena pakāpās sānis, lai palaistu Ediju garām. – Viss jau ir gatavs, – viņa moži paziņoja. – Ceru, ka jums garšo tējas punšs?
   Viņas aizrautība Ediju apmulsināja – būtu vieglāk, ja namamāte paustu ironisku atturību. Paklausīgi viņa sekoja kundzei istabā, kur atradās garš, tumšs galds un lieli, smagi krēsli. Vienā galā galds jau bija uzklāts divām personām. Balti porcelāna šķīvji ar zeltītu apmali, lina salvetes, smagi sudraba galda piederumi. Elena bija ļoti pūlējusies. Vai tas nozīmēja, ka viņai ir kaut kas svarīgs, ko atklāt? Edija sažņaudza plaukstu ciešā dūrē, tā atbrīvojoties no satraukuma.
   Arī Elena likās saspringta. Viņa nervozi uzlūkoja Ediju.
   – Es sagatavoju galdu šeit. Virtuvē ir omulīgāk, bet man reti gadās iespēja izmantot ēdamistabu. Vai neiebilstat?
   Kaut arī divām vien sēdēt masīva galda galā bija nedaudz dīvaini, Edija vēlējās paust laipnību.
   – Nē, protams, ne.
   Uzmundrināta Elena staroja.
   – Tūlīt atnesīšu salātus.
   Kamēr viņa bija prom, Edija ievēroja, ka vienam krēslam ir ieplaisājusi paroce. Virs galda karājās lustra bez spuldzēm. No sienām lobījās nost krāsa.
   Bet Elena to pat nepieminēja. Viņa atgriezās ar paplāti, uz kuras bija vistas gaļas salāti, pildītas olas, krūka ar tējas punšu un sīki, smalki cepumi – vēl silti un tik garšīgi, ka kusa Edijai mutē kā skaidiņas.
   Saimniece lepni staroja, kad Edija viņu uzslavēja.
   – Vai jums garšoja? Man liels prieks. – Viņa apmierināta nopūtās. – Cik sen neesmu izklaidējusies! Redziet, māte ļoti slimoja.
   Hannas Gārvijas pieminēšana lika Edijai tā satrūkties, ka sirds krūtīs sažņaudzās.
   – Jā, jūs teicāt, ka rūpējāties par māti.
   Elena skumīgi nopūtās.
   – Viņa bija no manis atkarīga. Pēc vīra nāves viena izaudzināja mani un māsu, es tad vēl biju bērns. Māsa devās prom no mājām, apprecējās, tāpēc mēs ar māti palikām atbalstīt viena otru.
   Kāds tur brīnums, ka Elena ilgojās pēc sabiedrības.
   – Jūsu māte strādāja “Hamerbiltā”?
   – Četrdesmit gadu. Viņa bija uzticama darbiniece. Visu savu mūžu veltīja rūpnīcai.
   – Tātad jūs Redbadā dzīvojat jau kopš dzimšanas?
   – Tepat šajā mājā. – Elena, paliekusies tuvāk, pieklusināja balsi. – Man arī bija savs glīts pielūdzējs. Lai pilsētnieki jums nestāsta pretējo. Es nebiju nekāda vecmeita. – Trīcošiem pirkstiem viņa sabužināja matus un nopūtās. – Diemžēl mums nekas nesanāca. Elvinu pārcēla citā darbā un… jā, mātei es biju nepieciešama, saprotiet. – Viņa palūkojās apkārt. Gandrīz kā apmāta, Edija nosprieda. – Lūk, te nu es esmu. Mājā, kurā uzaugu. Mūsdienās tā vairs nav tik moderna. Bet tās ir manas mājas.
   Nez kā tas bija – visu mūžu palikt vienā mājā, vienā pilsētā? Kāda izveidotos Edijas dzīve, ja ģimenē nenotiktu nelaime, nebūtu tēva bojāejas, mātes vājprāta? Vai viņi laimīgi nodzīvotu mūžu Redbadā? Edija izvairījās aplūkot veco namu. Vispār negribēja to redzēt. Viņai pietika ar to, ka vecmāmiņas māja atradās pietiekami tuvu. Toties šī kundze pārzināja dzimtas saknes. Kā tas bija – augt un attīstīties vienā un tajā pašā zemē gadu pēc gada? Skaudības vilnis pārtraucās pāri, un Edija beidzot saņēmās uzdot jautājumu, kuru bija attālinājusi.
   – Vai atceraties kaut ko par Svonfordu ģimeni?
   Edija aizturēja elpu, bet Elena sarauca pieri.
   – Svonfordi?
   – Čārlzs Svonfords. Viņš pirms daudziem gadiem traģiski gāja bojā. Izdarīja pašnāvību.
   Elena aizelsās.
   – Vai tas vīrs, kurš ielēca vecajās akmeņlauztuvēs? Ak kungs, jā, atceros. Tas bija drausmīgs laiks. Māte ļoti uztraucās.
   – Vai viņa… – Edija ievilka elpu. – Vai jūsu māte pieminēja, deva kādu norādi, ka viņai kaut kas par to zināms?
   Lai cik grūti Edijai bija to jautāt, Elenas atbilde skanēja pavisam viegli.
   – Cik atminos, nē, bet tas bija ļoti sen. Ja atceros precīzi, – viņa apklusa, lai padomātu, – drīz pēc tam māte aizgāja pensijā. Tad saslima…
   Edija aplaizīja lūpas.
   – Vai viņai… nepalika no “Hamerbilta” kādi papīri?
   – Papīri?
   – Nu… pienākumu vai tikšanās sarakstu grāmata. Stenogrammas?
   – Nē. – Elena papurināja galvu. – Diemžēl ne.
   – Vai es… vai jūs neiebilstu, ja es apskatītu viņas mantas?
   Tas neapšaubāmi bija savāds lūgums, bet Elena tikai pauda nožēlu, ka nespēj to izpildīt.
   – Mēs visu atdevām labdarībai. Kasti ar mantām no “Hamerbilta” es izmetu, tajā bija saglabātas galvenokārt apsveikuma kartītes un mazi suvenīri, kurus mātei sadāvināja, kad viņa aizgāja pensijā. Nekā svarīga, tikai mātes piemiņas lietas. Tur noteikti nebija tikšanās pierakstu grāmatas.
   – Vai esat par to pārliecināta?
   Kundze veltīja Edijai laipnu smaidu.
   – Varat iet un apskatīties viņas istabā. Pēdējos desmit gadus viņa dzīvoja pirmajā stāvā. Vairs nevarēja uzkāpt augšā.
   Viņa aizveda Ediju uz plašu telpu koridora galā. Tā bija tīra, kārtīga, ar tukšām atvilktnēm, bet skapis bija pilns ar vecām kurpēm un ziemas drēbēm.
   – Te es glabāju ziemas apģērbu, – Elena paskaidroja.
   Edija aizvēra skapja durvis, domās pārtraucot meklēšanu. Hanna bija mirusi, un, lai arī ko viņa zināja, viņa bija paņēmusi to līdzi kapā. Nekas nebija palicis, tikai sasmacis gaiss telpā, kura netika izmantota desmit gadus.
   Smagums, kas Ediju bija nomācis pēdējās dienās, izzuda, un pēkšņi viņa jutās noreibusi. Atbrīvota. Pateikusies Hannas meitai, viņa grasījās doties prom, bet Elena par to negribēja ne dzirdēt, iekams Edija nebūs padzērusi tēju un pagaršojusi citronu kūku.
   – Es to pagatavoju pati, – viņa lepojās.
   Edija notiesāja kūku ar lielāku dedzību nekā pārējo ēdienu, apbrīnodama tās saldo garšu, izdzēra tēju un beidzot tika prom. Viņa bija brīva. Brīva! No atvieglojuma viņa gandrīz virpuļoja. Vairs nebija, nekā, ko atklāt, neviena, kuru izjautāt.
   Protams, palika pēdējais vārds viņas sarakstā. Par šo personu viņa nespēja piespiest sevi domāt, kur nu vēl to uzrunāt. Tagad, kā izrādījās, tas vairs nebija nepieciešams.
   Viņa varēja likt mierā Džeimsu Drenenu, atstāt viņa saistību ar notikušo pagātnē, kur tam bija vieta, un pievērsties viņa brīnišķīgajam, skaistajam, seksīgajam dēlam.
   Tovakar Edija atkal smaidīja kā iepriekš. Katra dziesma mūzikas automātā bija pati vērtīgākā, katrs apmeklētājs bija viņas labākais draugs.
   – Paskat, – Lūsija secināja. – Kāds ticis pie kaut kāda labuma. – Viņa papleta acis.
   – Es tavā vietā pievaldītu mēli, – Edija atcirta, ar šķelmīgu smaidu uzliekot alus krūku uz paplātes. – Citādi vari saņemt, ko esi pelnījusi.
   Lūsija iesvilpās un gāja pasniegt alu. Tajā labas gaisotnes brīdī “Redā” ienāca Džeimss Drenens.
   Holts nebija Edijai atklāti pieteicis paturēt viņu attiecības slepenībā, bet viņa nojauta, ka Redbadas ievērojamākā vecpuiša dēka ar tetovēto meiču nez vai tiktu vērtēta atzinīgi. Tāpēc Edija negribēja runāt ar Džeimsu, lai ko teiktu Lūsija.
   Holta tēvs apsēdās pie bāra letes, un Ediju neviļus pārņēma bažas. Viņš nebija pastāvīgais apmeklētājs. Īstenībā pēdējo reizi viņš te bija redzēts tikai pirms laba laika, kad ieradās reizē ar Holtu. Ja Edijai toreiz būtu līdzi eņģelīši, viņa varētu slepus vienu viņam kaut kur ielikt. Tagad viņa priecājās, ka nebija to izdarījusi. Tomēr Holta tēva klātbūtnē viņa jutās nervozi. Īpaši tāpēc, ka viņš te pēkšņi bija nokritis kā no zila gaisa. Viens pats.
   – Sveika, Edij, – viņš laipni sacīja un pasūtīja alu.
   Edija piepildīja glāzi, cerot, ka viņš nav ieradies “parunāties”. Par to, ka Edija nav no tām, kuras iekārtojas uz ilgu laiku, un kā Holtam vajadzīga mamma mazajai meitiņai.
   – Kā tev veicas? – viņš jautāja, kad Edija nolika viņam priekšā uz letes alu.
   – Labāk nevar vēlēties.
   – Nu, nu. Tu tātad esi apradusi ar mūsu mazo pilsētiņu.
   Ak vai! Viņš iemalkoja alu, un Edija saņēmās.
   – Man šeit patīk. Ļoti patīk. – Vai tu esi no mazpilsētas?
   – Zināmā mērā. Esmu dzīvojusi arī lielpilsētā. – Viņa negribēja melot.
   – Kur tad?
   Desmit gadus viņa bija dzīvojusi Redbadā, pārējos – daudzās vietās.
   – Lielpilsētās. – Ak tā? Kur?
   – Čikāgā, Sentluisā, strādāju arī bārā Nešvilā.
   – Vai tu meklē Ēdeni?
   Pietika izskanēt šim vārdam, lai Edijai sirdī iedurtu ledus lauska. Izsakot jautājumu, Džeimss uzlūkoja viņu ar tik aukstu, caururbjošu skatienu, ka asinis sastinga. Pēkšņi “saruna” pārvērtās par kaut ko citu. Ļoti bīstamu.
   Edija gribēja izvairīties no viņa skatiena, tomēr nedarīja to. Tikai paraustīja plecus. Un ar piespiešanos pasmaidīja.
   – Kas zina? Varbūt.
   Džeimss Drenens, bijušais šerifs, viņas mīļākā tēvs, pēdējais Edijas sarakstā, veltīja viņai vēl vienu laipnu smaidu, tad iedzēra alu.
   – Edija! – Apmeklētājs otrā telpas galā pamāja, un, kad viņa atgriezās, Džeimsa Drenena vietā bija atstāta tikai piecu dolāru banknote.
   Un kopā ar to visas bailes, lai gan viņa bija domājusi, ka tās jau aiz muguras.
   Holta tēvs zināja, kas viņa ir.

Deviņpadsmitā nodaļa

   Pārējo vakaru Edija pavadīja šausmu miglā. Vai viņa skaidri bija saklausījusi, ko Džeimss Drenens teica? Vai jau bija paspējis visu izstāstīt Holtam? Divas reizes viņai izlija dzērieni, un Lūsija un Reds abi skatījās uz viņu.
   – Kas tev šovakar lēcies? – Reds pameta vēl vienu dvieli, lai viņa otru reizi saslauka izlieto šķidrumu.
   – Viņai prātā tikai viens, un to sauc Drenens, – Lūsija smaidīdama pavēstīja.
   Edija necentās apstiprināt, ka viņai taisnība… un arī nav taisnība. Tas bija Drenens, bet ne tas, par kuru deva mājienu Lūsija.
   Tiklīdz pēdējais pasūtījums bija izpildīts, Edija metās pie motocikla un traucās ārā no pilsētas, pat neuzlikusi ķiveri. Ātrums aizrāva elpu, iesitās vaigos, izpurināja matus.
   Vai Redbadā kādreiz kaut kas notiks pēc viņas prāta? Nez kāda ļauna karma darbojās pret Ediju, tāpat kā reiz pret viņas vecākiem. Viņai būtu vajadzējis turēties malā. Nevajadzēja atgriezties. Nemūžam. Krustmātei Penijai bija taisnība.
   Edija šķērsoja pilsētas robežu, ieelpoja karsto nakts gaisu un piespieda sevi nomierināties. Viņai taču nebija raksturīgi mocīties nožēlā, bet tagad viņa patiešām nožēloja. Agrāk tā nebija.
   Viņa mēģināja saskatīt labo. Vienmēr taču pastāvēja arī kaut kas labs. Ja viņa nebūtu atbraukusi uz Redbadu, tad nesatiktu Holtu.
   Gaišajai pusei tomēr bija sava tumšā maliņa. Ja Džeimss Drenens zināja, kas Edija ir, viņš to pateiks. Galu galā. Tad Holts atklās, ka viņa melojusi gan par sevi, gan par melnajiem eņģeļiem. Vai viņš to sapratīs? Vai piedos viņai? Vai arī Ediju gaida vilšanās un Holts aizies?
   Vai, vēl ļaunāk, viņa tiks ielikta cietumā.
   Edija sajuta pakrūti sažņaudzamies. Lai atvairītu nomāktību, viņa nogriezās no maģistrāles lauku ceļā un, nesamazinot ātrumu, metās tumsā. Mēness izgaismoja garām slīdošo ainavu. Ar sētām ierobežotus melnus laukus. Koku pudurus. Viņa gribēja traukties uz priekšu. Paslēpties biezā, piķa melnā gaisā un aizbēgt, cik vien ātri iespējams. Tūlīt pat, pirms viss neglābjami beidzas. Slikti.
   Viņa vēl vairāk palielināja ātrumu, gribēdama aprīt jūdzes. Bet negaidot ceļš izliecās, piespiežot viņu mežonīgā steigā pagriezties. Edija bremzēja, lai palēninātu gaitu, un izdzirdēja dobju būkšķi. Tajā pašā mirklī rokas bremze sašļuka un sirds salēcās. Priekšējais ritenis vairs neklausīja.
   Edija stingri piespieda kājas bremzi. Pakaļējais ritenis noslīdēja zem viņas. Uz ceļa bija kaut kas slidens.
   Viņai zaudējot kontroli, motocikls nosvērās uz sāniem. Tas krita uz vienu pusi, Edija – uz otru. Metāla šņirkstoņa pret ceļa segumu atbalsojās smadzenēs. Ediju sagrāba panika, un pēdējā gaistošā doma, lidojot gaisā, bija tāda, ka nu viņai vairs nav jāraizējas par Redbadu vai Holtu. Ne jau tad, ja viņa ir mirusi.

Divdesmitā nodaļa

   Edija novaidējās. Un pakustināja kaklu. Kaut kas viņu durstīja, kņudināja. Zāle. Viņa gulēja zālē. Ieelpoja tīrumu un kūtsmēslu smaržu. Un tūlīt pat atcerējās, kas notika un kur viņa atrodas.
   Motocikls.
   Edija mēģināja pakustināt rokas un kājas. Labais elkonis sāpēja, bet citādi viss darbojās. Viņa lēni apgriezās otrādi un uzslējās sēdus. Kauli krakšķēja. Galva reiba. Taču viņa nebija mirusi.
   Viņa piecēlās un sagrīļojās, tad ar muguru atbalstījās pret žogu. Mirkli pastāvējusi, viņa mēģināja paspert soli. Urā, kājas kustējās. Viņa aizkliboja līdz motociklam, kas bija nokritis pret žogu ceļa otrā pusē, un uzrāva to taisni.
   Edija aptvēra, ka viņai dreb rokas. Viss augums trīcēja. Viņa piespieda sevi elpot. Vai viņa priecājas, ka ir dzīva? Vai ārprātīgi nobijās par bīstami tuvo bojāeju? Viņa satvēra stūri, lai noturētos kājās. Galu galā emocijas noplaka tiktāl, ka viņa atkal varēja domāt.
   Atradusi kabatas bateriju, kuru vienmēr vadāja līdzi tamlīdzīgiem ārkārtas gadījumiem, Edija nopētīja bremzes vadus. Pielika pirkstu pie robotās spraugas priekšējā cauruļvadā. Lūk, tāpēc rokas bremze nedarbojās. Arī slīdēšana – tā notika izplūduša bremžu šķidruma dēļ.
   Edija pārslidināja gaismu pār motociklu. Aizmugures režģis bija sasists, bet, ņemot vērā kritienu, tā forma tikai nedaudz ieliekta. Ar lupatiņu viņa notīrīja pakaļējo riteni. Pārbaudīja kājas bremzi. Tā bija kārtībā. Uzmanīgi braucot, viņa varēja tikt līdz pilsētai. Endijs Bērkets salabos motociklu. Viņš taču gribēja to apskatīt.
   Edija lēni, gari nopūtās. Vienam vakaram viņai pārdzīvojumu pietika. Holta tēvs viņu gandrīz bija atmaskojis. Viņa gandrīz gāja bojā. Pēc šā vakara viņai bija nepieciešama nedēļa, divas nedēļas, kad nekas nenotiek.
   Tomēr nez vai viņai izdosies atpūsties. Šķiet, vismaz Redbadā tas nebija iespējams.
   Atceļā Edija domāja tikai par robaino iegriezumu. Vadu varēja sadurt jebkur uz ceļa. Ar asu akmens šķembu, naglu. Saplīsušas alus pudeles lausku. Pie “Reda” tādas mētājās vairumā.
   Tad prātā iešāvās cita iespēja, un mute izžuva sausa kā smiltis. Viņa vienmēr novietoja motociklu šķērsielā. Jebkurš varētu piekļūt viņas braucamajam. Pat – Edijai aizrāvās elpa, iztēlē skatot tādu ainu – Džeimss, kurš pie bāra letes laipni smaidīja, izsakot vārdus, asus kā naža asmens.
   Augumu atkal pārņēma drebuļi, un Edijai bija jāapstājas, lai nomierinātos.
   Cilvēki viņai apkārt mira. Vai tagad būtu viņas kārta?

Divdesmit pirmā nodaļa

   Nākamajās dienās Edija nespēja nomākt nervozitāti. Viņa aizveda motociklu uz Maiera autoservisu, bet Endijs nevarēja noteikt, vai bojājums bijis tīšs.
   – Varētu būt, – viņš prātoja, grozot galvu. – Tikpat labi tu varēji kaut kam uzskriet virsū uz ceļa.
   Negadījums, Edijai smadzenēs kliedza. Jā, patiešām. Tāpat kā visiem iepriekšējiem.
   – Tev ir veicies, ka nelauzi sprandu, – Endijs piebilda.
   Tā bija taisnība. Nez vai viņas veiksme kādam radīja vilšanos? Vai viņu izsekoja? Vai meklēja veidu, kā viņu novākt no ceļa, gluži tāpat kā bija ar Fredu Lailu un Denisu Ranklu?
   Vai šis “kāds” varēja būt Holta tēvs?
   Kopš tā vakara viņš vairs bārā nebija rādījies. Noslēpumu viņš nebija atklājis. Ja viņam vispār bija kaut kas, ko atklāt, un viņš tāpat vien neparunājās pie alus glāzes.
   Ak kungs! Vai tad jābrīnās, ka viņa ir nomākta?
   Arī Holts to ievēroja. Viņš vainoja nelaimes gadījumu, par kuru uzzināja, atklājis zilumus Edijai uz labā sāna, un no Endija, kurš neprata turēt muti. Viņš nolasīja Edijai lekciju, cik bīstami ir pārsniegt ātrumu. Lai tiktu no viņa vaļā, Edija noprasīja, vai Holts sūtīšot viņu ceļu satiksmes noteikumu kursos, uz ko Holts ar sev raksturīgo seksīgi nerātno smaidu sejā atbildēja:
   – Ja vēlreiz sasitīsies, es to apsvēršu.
   “Visu zvaigžņu” svinību diena pie Dreneniem sākās dzidra un saulaina. Tā visnotaļ atšķīrās no Edijas noskaņojuma, viņai no rīta pamostoties. Viņa mēģināja sagudrot iemeslu, kāpēc nekur neiet, bet pietika skaļi izteikt savas šaubas, un Holts piedraudēja viņu aizvest, saslēgtu rokudzelžos. Edija padevās, apzinoties, ka uzstājība var beigties tikai ar lieku izjautāšanu.
   Tomēr doma par to, ka nāksies satikties ar Džeimsu, Ediju biedēja. Kas zina, ko Džeimss Drenens viņai gatavo? Varbūt gaida, lai viņa publiski atzīstas, ko nodarījusi. Vai arī viņam padomā kaut kas ļaunāks. Lai justos droša, Edija nolēma braukt ar taksometru. Viņa paņems līdzi asaru gāzi. Kaut ko…
   Edija nodrebinājās.
   Holts bija teicis, ka tur sanākšot daudz ļaužu. Ja nu motociklu sabojāja kāds cits, nevis Džeimss? Iztēlojoties, ka viņai jāsarokojas ar cilvēku, kas vainojams tīšā slepkavības mēģinājumā, Edija gribēja bēgt, ko kājas nes. Taču viņa pat nezināja, vai tāds mēģinājums vispār noticis. Viņa satvēra galvu rokās un sapurināja. Un nopūtās tukšajā istabā, it kā ar to būtu kaut kā līdzēts.
   Neko darīt.
   Nometusi segu, Edija izkāpa no gultas. Paskat, notikušais viņu padarījis vai traku. Viņa ilgojās atbrīvoties no dīvainā, biedējošā, lipīgā tīkla. Kaut viņa nebūtu ieradusies Redbadā! Kaut nebūtu nevienam sūtījusi mazās dāvaniņas. Vai abi vīri tad būtu dzīvi? Vai pati atrastos drošībā?
   Edija apstājās ceļā uz vannas istabu, jo galvā atausa kāda doma. Viņa bija ierosinājusi visus šos notikumus, vai ne? Vai tad viņas ziņā nebija tos izbeigt? Viņa varēja paļauties uz Holta žēlastību un krietnumu, pastāstot par sevi, pastāstot, ko bija izdarījusi. Viņa uzticēs Holtam savas aizdomas par negadījumu ar motociklu. Tādā veidā viņa atņemtu Holta tēvam iespēju iedurt viņai nazi mugurā.
   Edija sastinga. Tā rīkoties bija riskanti. Bet klusēt bija tikpat riskanti. Jebkurā gadījumā viņa slīdēja lejup un zaudēs Holtu, nemaz nepieminot, kas būs ar pašas dzīvi.
   No kakla izlauzās aizsmacis vaids. Viņa negrasījās atteikties ne no viena, ne otra, un tas viņu biedēja. Daudz vieglāk bija slīdēt pa dzīvi bez piesaistes.
   Taču tam jau bija par vēlu.
   Ak kungs, kā viņa visu bija sarežģījusi!
   Pie velna, ja viņai jāatšķetina valgi, tad jārīkojas pašai, iekams kāds cits nav tos pārcirtis.
   Steigšus iegājusi dušā, Edija saģērbās un devās laukā no dzīvokļa. Ja reiz problēma jāatrisina, tad tas jādara pēc iespējas ātrāk. Viņa pabeigs misiju, ar kuru bija ieradusies pilsētā, lai beidzot no tās atbrīvotos.
   Uzsēdusies uz motocikla, Edija aizšāvās uz centrālā laukuma pusi.
   Redbadas baznīca atradās stūrī pie Austrumu ielas un Tiesas nama, tāpēc to nebija grūti atrast. Viņa apstājās aiz baznīcas stāvvietā. Tajā bija tikai desmit gadus vecs Saturn. Vai ar to būtu atbraucis mācītājs? Mirkli Edija vilcinājās. Ko iesākt, ja viņš bija baznīcā? Izlikties, ka ieradusies lūgt Dievu? Izsūdzēt grēkus? Ja viņa palūgs atpakaļ eņģeli, tad atklās sevi. Pēkšņi Edija atcerējās. Garīdznieki bija gluži kā advokāti, vai ne tā? Lai arī ko viņa teiktu, tas bija konfidenciāli. Tomēr…
   Edija ievilka elpu. Viņai bija jātiek ar to galā.
   Viņa paraustīja pagalma puses durvis – tās bija vaļā. Iekšā putekļu sūcēja rūkoņa liecināja, ka, iespējams, tur strādā tas, kuram pieder automašīna. Atvieglota Edija aizlavījās no trokšņa prom pa koridoru līdz kabinetiem. Tur pie durvīm viņa ieraudzīja neuzkrītošu zeltītu plāksnīti ar uzrakstu “Mācītājs Kenets Pārslijs”.
   Edija pagaidīja, ieklausīdamās putekļu sūcēja rūkoņā. Kaut arī tā skanēja tālu, viņa vilcinājās. Ja nu Pārslijs bija ieradies un sēdēja kabinetā? Vai viņa tiešām gribēja to darīt?
   Atbilde bija noliedzoša, tomēr, iedrošinājusi sevi, Edija viegli pieklauvēja pie durvīm. Atbildes nebija.
   Lēni viņa atvēra durvis un palūkojās iekšā. Tukšs. Ātri iegājusi, viņa durvis aizvēra. Rakstāmgalds bija nokrauts ar grāmatām un papīriem. Gar sienām slējās grāmatplaukti. Stūrī uz viena no tiem bija kaudze žurnālu. Tas prasītu garas stundas, lai visu izskatītu.
   Pie velna, ko viņa bija iedomājusies? Vai mācītājs glabātu melno eņģeli kabinetā, kur ikviens to varētu atrast? Jā, kā tad! Viņa to izsūtīja no “Hamerbilta” pirms vairākām nedēļām. Droši vien viņš to jau bija izmetis.
   Tomēr stūrgalvīga apņēmība rīkoties pareizi lika neiet prom. Vispirms viņa brīdi ieklausījās. Vai putekļu sūcēja rūkoņa tuvojās? Nolādējusi savu muļķību, Edija metās pie rakstāmgalda un atrāva vaļā vidējo atvilktni. Tajā uz priekšu un atpakaļ paslīdēja pildspalvas. Rozā telefona maciņi, pamflets par garīgo dziedināšanu, vairākas paciņas ar līmlapiņām. Blakus atvilktnēs glabājās Bībeles, psalmi, enciklopēdijas, mape ar veciem sprediķiem. Uz paša galda arī nekā. Skapī karājās lietusmētelis, neilona jaka ar kreisajā pusē izšūtu baznīcas vārdu. Turpat nolikti nodriskāti sporta apavi. Viņa iztaustīja visas kabatas, apgrieza otrādi kurpes. Atrada vienīgi piparmētru košļājamo gumiju un reklāmas lapiņas gabalu ar uzsaukumu steigties pie Jēzus.
   Labi. Viņai bija gana. Viņa bija parādījusi savu labo gribu. Laiks atgriezties…
   – Klau, ko jūs tur darāt?
   Edija sastinga un aizturēja elpu. Prāts drudžaini meklēja pamatotu iemeslu tam, ka viņa atrodas šeit. Ar mākslotu smaidu sejā viņa apsviedās otrādi un ieraudzīja uz sliekšņa Teriju Bišopu ar putekļu sūcēju rokā.
   Tajā pašā mirklī viņa izdomāja, ko teikt.
   – Jūs meklēju.
   – Mācītāja kabinetā?
   Edija palūkojās apkārt.
   – Vai šis ir viņa kabinets? Es tikai skatījos, kur jūs esat iztīrījis un kur vēl ne.
   Bišops, acis samiedzis, viņu nopētīja.
   – Ko jums vajag?
   – Aprunāties.
   – Par ko?
   – Jūs taču kaut ko zināt, vai ne? Kaut ko par Fredu Lailu un “Hamerbiltu”.
   – Un ja arī tā?
   – Informācija var būt bīstama, Terij. Ja ar to dalāties, arī briesmas samazinās.
   – Kas jums par to daļas?
   – Vēlos apmierināt ziņkāri.
   Ar drūmu izteiksmi sejā Terijs grozīja pirkstos putekļu sūcēja vadu.
   – Ziņkārība var arī nogalināt.
   Klajie draudi lika pulsam paātrināties. Vai Bišops bija tas, kurš mēģināja viņai atņemt dzīvību? Viņš vienmēr izturējās tā, it kā turētu ļaunu prātu uz Ediju, kaut arī viņa nesaprata, kāpēc. Tomēr viņa nesaprata daudz ko. Edija piespieda sevi vēlreiz pasmaidīt.
   – Vai kaut kā esmu jūs sadusmojusi?
   Terijs neatbildēja. Viņa seja nedaudz atmaiga, un Edija nekavējās to izmantot. Viņa piegāja Terijam klāt.
   – Jūs tiešām kaut ko zināt, vai ne? Jums tas jāizstāsta. Pēc tam jutīsieties labāk.
   Taču, gribēdama pamudināt Teriju uz atklātību, Edija panāca pretēju reakciju. Viņa skatiens kļuva skarbs. Viņš ievilka putekļu sūcēju kabinetā un ielika vadu kontaktligzdā.
   – Lieciet man mieru, – viņš norūca un pagrieza Edijai muguru.
   Edija, apvaldot vēlmi kliegt, saglabāja mieru un vēsu prātu.
   – Nu labi. Bet izdariet man pakalpojumu, sarunāts? – Viņa gaidīja, vai Terijs uz to atsauksies. Viņš nepagriezās. Edija turpināja: – Uzmaniet mācītāju.
   Uzlicis plaukstu uz aparāta roktura, Terijs, aizdomu pārņemts, jautāja:
   – Kā to saprast?
   – Nekā. Tikai… pārliecinieties, ka viņam nekas nekaiš.
   – Kāpēc gan lai viņam kaut kas kaitētu?
   – Nezinu.
   – Vai jums šķiet, ka es mācītājam kaut ko varētu nodarīt?
   – Nē, tā es nedomāju. Taču… pēdējā laikā miruši vairāki cilvēki.
   Terijs kareivīgi pastiepa zodu.
   – Man ar to nav nekāda sakara.
   – Es jau neteicu, ka ir.
   Terijs nikni paspēra soli uz Edijas pusi.
   – Ejiet prom!
   – Labi, labi. – Viņa pacēla rokas, lai vīrieti nomierinātu. – Es jau eju. Bet, ja vēlaties ar mani parunāties, es…
   Terijs ieslēdza putekļu sūcēju, un pārējo teikuma daļu noslāpēja troksnis. – La-a-abi.
   Edija izgāja no kabineta un, lai būtu droša, nozvērējās pirms braukšanas pārbaudīt motociklu. Vai tā būtu pārlieku liela piesardzība? Vienalga. Viņa nevēlējās zaudēt visu savas nevērības dēļ. Kaut arī transportlīdzekļa avārija bija iespējama, viņai ne prātā nenāca padoties bez kaujas. Cīņa būtu nežēlīga, to viņa zināja droši.

Divdesmit otrā nodaļa

   Mācītājam Kenetam Pārslijam tā bija grūta diena. Svētdienas sprediķis, kuru viņš parasti jau otrdien rokrakstā atdeva sekretārei, lai viņa to nodrukā, vēl nebija uzrakstīts, kaut arī viņš apzinīgi visu pēcpusdienu sēdēja baznīcā pie rakstāmgalda.
   Viņš nosusināja ar kabatlakatiņu sviedrus no pieres un plato kaklu aiz muguras. Pēdējā laikā viņš stipri svīda. Iespējams, ka vainīgs bija karstais laiks, vai varbūt viņš bija saaukstējies. Ārsts gan viņam aizrādīja, ka nepieciešams zaudēt pāris mārciņu svara. Lai būtu kā būdams, viņš nespēja koncentrēties. Noguris no lūkošanās uz bloknota dzelteno lapu, viņš iegrūda to atvilktnē un piecēlās. Gaiss kabinetā bija sasmacis. Vai arī galvā spieda. Varbūt viņu nomāca paša nemirstīgā dvēsele.
   No šīs domas Pārslijs juta pakrūti sažņaudzamies un iestāstīja sev, ka vainīgs izsalkums. Viņš apsvēra iespēju kaut ko ātri uzkost, bet bada sajūta viņu tikpat neatstātu, lai cik daudz viņš arī ēstu. Kopš tikšanās akmeņlauztuvēs Kenetu Pārsliju nekas nespēja nomierināt. Pēc Freda Laila nāves un nelaimes gadījuma ar Denisu Ranklu likās, ka visa pasaule apkārt brūk un gāžas. It kā pats debesu valdnieks beidzot spriestu tiesu.
   Tad kāpēc netika tiesāts viņš? Vai liekulis nebija lielākais vaininieks? Pārslijs saberzēja seju, noguris no nebeidzamiem pārmetumiem. Lai Dievs viņam piedod gļēvulību. Lai Dievs piedod un parāda ceļu uz atpestīšanu.
   Protams, tādā veidā, kas viņu neatklātu.
   Pārslijs nodrebēja, iztēlojoties publisku pazemojumu, tāpēc koncentrējās labajam, ko bija paveicis un vēl varēja izdarīt. Vai viņš nebija izkarojis neskaitāmas cīņas tepat uz zemes, vedot tik daudzus cilvēkus pie Pestītāja? Kaut vai pagājušajā nedēļā – viņš bija iesvētījis Tjūksberiju zēnu. Vai tas neko nenozīmēja kopējā bilancē?
   Varbūt par to viņam jārunā šajā svētdienā. Par dzīvi kā bilanci, ar cerību, ka labais pārspēs sliktos darbus. Pārsliju pārņēma atvieglojums. Jā, raugi, par to būs viņa sprediķis. Dedzīgi atkal apsēdies, viņš sniedzās pēc dzeltenā bloknota. Tomēr, tiklīdz pacēla pildspalvu, vārdi izgaisa, un viņš nezināja, ar ko sākt.
   Pārslijs vēlreiz pietrausās kājās. Viņam vajadzēja kaut ko košļāt. Lai gūtu enerģiju. Baznīcas virtuvē bija cepumi. Derētu arī izstaigāties. Fiziski vingrinājumi izvēdinātu galvu. Palīdzētu lūgties.
   Lai paildzinātu pastaigu, viņš devās pa apkārtceļu. Tīšu izvairīšanos no svētnīcas mācītājs neatzina. Vienīgā nelaime, ka apģērbs bija pārāk šaurs. Krekla apkaklīte apžņaudza kaklu, piedurknes apspīlēja plecus. Pat āda ap galvaskausu bija gluži kā nostiepta. Vajadzēja atslābināties. Tāpēc arī vārdi neradās. Pārslijs iegriezās vīriešu ģērbtuvē aiz kristāmā baseina. Atpogājis kreklu, viņš saslapināja papīra dvieli un pārvilka ar to pār seju un kaklu. Viņš atcerējās kristības pagājušajā svētdienā. Pūles atsaukt prieka emocijas bija veltas. Iegājis pa kristāmās telpas durvīm, viņš devās lejā pa slīpumu, kas veda uz baseinu. Viņam vienmēr bija paticis skats, kā gaisma no loga vitrāžas dievišķi apspīd ūdeni. Parasti tas izskatījās dzidrs, nomierinošs. Šoreiz tas bija vienkārši zaļš.
   Pārslijs samirkšķināja acis. Protams, tas šķita dīvaini. Ūdenim tur vairs nevajadzēja būt. Tam bija jāiztek jau pirms vairākām dienām. Arī agrāk tā mēdza notikt. Taču mācītājs bija gaidījis, ka Terijs Bišops salabos baseina cauruli.
   Viņš sarauca pieri. Uz ko gan viņš bija cerējis, dodot darbu galīgam nejēgam? Tagad nāksies viņu meklēt rokā. Terijs nebija no tiem, kurus viegli vadīt.
   Tad mācītājam radās ideja. Šis nebija vienkāršs darbs. Iespējams, ne jau sagadīšanās pēc baseins bija palicis pilns ar ūdeni. Viņam pašam arī nepieciešama attīrīšanās, vai ne tā? Iespējams, ka šī bija zīme, kas palīdzēs atgūties. Zīme, ka Dievs viņam patiešām piedevis.
   Pulss sāka sisties kaklā. Vai viņš bija sajucis? Vai arī prātīgākais cilvēks uz zemes?
   Pārslijs uzmanīgi noāva apavus. Nepūlēdamies aiziet pēc gumijas zābakiem, kas atradās ģērbtuvē, viņš tikai novilka zeķes, kārtīgi ielika tās kurpēs un iegremdēja savu smagnējo ķermeni baseinā. Ūdenim vajadzēja būt siltam, bet, viņam par izbrīnu, tas bija auksts. Arī tā bija zīme. Viņam bija jājūt pārsteigums, vai ne?
   Pārslijs ienira ūdenī, mēmi sakot pazīstamos vārdus. Es kristu tevi Tēva, Dēla un Svētā gara vārdā. Šļakstinoties viņš uzrāvās augšā, tad ienira otru reizi. Dievs, šķīsti manu dvēseli un padari mani atkal cienījamu. Šajā reizē viņš palika zem ūdens mazliet ilgāk, atvēlot savu dzīvību Dieva rokās. Pacēlis galvu no ūdens, viņš tvēra pēc gaisa un ieelpojot notrausa ūdeni no sejas. Jau gatavojoties iegremdēties trešo reizi, Pārslijs pamanīja, ka viņu novēro.
   Viņš pietvīka, iztēlojoties, kāds izskatās no malas slapjās drēbēs. Pašcieņa sabojāta. Pēkšņi viņš atcerējās lūgšanu sanāksmi. Viņam bija laiks steigties mājās, lai pārģērbtos.
   – Es tikai… – Pārslijs nokāsējās. – Mums te ir problēmas ar novadcauruli.
   Viņa skaidrojumu pavadīja iecietīgs smaids, kas pārvērtās… ņirdzīgā smīnā? Vai tā bija sātana seja? Kenets Pārslijs skatījās, un pēkšņi viņa mute izkalta sausa.
   – Ko jūs…
   Nākamie vārdi izzuda sāpju svelmē, kas nebeidzami turpinājās, līdz izgaisa mūžīgā tumsā.

Divdesmit trešā nodaļa

   Holts, aizlavījies no pūļa, kas piepildīja Drenenu dārzu, atbalstījās pret savas bērnības mājas sānu sienu. Vakars bija brīnišķīgs. Silts, bet ne karsts, piemērots viesu uzņemšanai. Vīrieši galvenokārt sēdēja iekšā, vērojot šovu pirms spēles un strīdoties savā starpā par sportistiem un viņu sagatavotības līmeni. Tomēr vairākums deva priekšroku āra gaisam, kur uz grila smaržoja cāļa gaļa.
   Holtam tas nebija svarīgi. Vismaz pagaidām ne. Viņš lūkojās pāri uz aleju ar automašīnu rindu, uztraukts par to, ko viņam tikko bija pastāstījis doktors Fērgusons.
   Viņš pamanīja, ka tēva melnais pikaps līkumo pa ielu, un nobrīnījās, kur gan tēvs bijis. Piebraucis pie mājas, Džeimss vadītāja pusē paliecās ārā pa logu.
   – Vai dārzā pārāk biezs?
   – Tevis jau arī tur nav.
   – Nācās aizbraukt uz pilsētu vēl pēc ledus. – Džeimss izkāpa no mašīnas un gāja pie Holta. – Nu, kas tev lēcies? – Viņš piebikstīja dēlam ar elkoni un uzsmaidīja. – Kas tevi nomāc?
   Holts arī pasmaidīja.
   – Vai esi kļuvis gaišredzīgs?
   – Es vienmēr protu noteikt, kad tev kaut kas prātā. – Džeimss apgāja apkārt mašīnai un atvēra aizmugurējās durvis. Tur bija nolikts sainis ar ledus maisiņiem. – Vai palīdzēsi?
   – Protams. Tikai pagaidi mirkli. Gribēju izstāstīt par nupat saņemto Denisa Rankla sekcijas rezultātu.
   Džeimss acumirklī ieinteresēts aizmirsa ledu. Viņš atbalstījās ar roku pret automašīnu un pavilka zemāk pāri pierei beisbola cepuri.
   – Kas tad Ranklam bija par vainu – sirdstrieka, insults?
   – Anafilaktiskais šoks.
   Džeimsa biezās uzacis neviļus savilkās augšup.
   – Vai tu zināji, ka viņam bija alerģija pret zemesriekstiem? – Holts jautāja.
   – Zemesriekstiem? Grūti noticēt, ka tie varētu nobeigt cilvēku.
   – Ārsts apgalvo tieši to. – Holts pacēla akmeni un pamētāja rokā. – Redzi, tēt, līdzīgas alerģijas var izraisīt lēkmi. Ja alerģija ir nopietna, cilvēki parasti nēsā līdzi epinefrīnu, kuru pats sev injicē. Doktors teica, ka Ranklam zāles bijušas.
   – Tad kāpēc viņš tās nav izmantojis?
   – To es vēlos noskaidrot. Asinīs nav zāļu pēdu.
   – Vai šļirci neatradāt?
   Holts papurināja galvu.
   – Sema tagad pārmeklē avārijas vietu. Tomēr trieciens bijis ļoti spēcīgs. Tas varēja iznīcināt pierādījumus. Iespējams, ka viņš bailēs sniedzās pēc zālēm, bet zaudēja kontroli pār stūri, šļirce izlidoja no rokām un sašķīda zem riteņiem.
   – Vai arī kāds paņēma viņa zāles, paredzot šoku.
   Holts uzlūkoja tēvu. Arī viņam bija ienākusi prātā šī doma, kas nedeva mieru.
   – Tu atradi pie viņa melno eņģeli, vai ne tā? – Džeimss noprasīja.
   – Jā, bet… – Holts sagrozījās. Viņam joprojām nesaskanēja fakti. – Tas ir diezgan neprātīgs veids, kā nogalināt cilvēku. Nav īsta pamatojuma. Pat ja atrastu cirvi un pierādījumus, ka to kāds lietojis, kāds tam sakars ar Fredu Lailu? Viņš mira no sirdstriekas.
   Tēvs un dēls skatījās viens uz otru spožajā saules gaismā. Džeimsa acis slēpa cepures nags.
   – Tas ir sarežģīts gadījums.
   Holts aizmeta akmeni.
   – Jā. Kaut arī, iespējams, patiesībā ir notikusi traģēdija, kurā neviens nav jāvaino.
   Džeimss paplikšķināja Holtam pa muguru.
   – Tā ir, dēls. Uztver to vienkārši. Vismaz līdz tam laikam, kad atklāsi kaut ko citu.
   Holts pamāja un paņēma vairākus ledus maisiņus. Džeimss rīkojās tāpat. Viņi kopā devās uz dārzu, bet Holts jutās nobažījies un apjucis. Viņš gribēja, lai izrādītos, ka Rankla nāve ir nelaimes gadījums. Viņš gribēja aizvērt lapu ar noslēpumainiem melniem eņģeļiem, koncentrējoties uz realitāti. Domās viņš atgādināja sev, ka jāizprašņā Rankla darbinieki. Vai viņiem bija zināms par Rankla alerģiju? Un kā ar viņa bijušajām sievām? Viņš sastādīja to ļaužu sarakstu, kuriem varētu būt plašāka informācija.
   – Vai tava meitene jau ieradusies? – Džeimss noprasīja.
   – Drīz būs, – Holts apgalvoja pārliecinātāk, nekā pats jutās. Edija bija mēģinājusi izvairīties no apciemojuma, taču Holts palika pie sava. Pagaidām viņa nedaudz kavējās, bet, ja tomēr piemānītu, Holts bija gatavs sadot viņai kārtīgu brāzienu.
   Viņi iemeta ledu spainīšos pie piknika galdiem, un tēvs iegāja iekšā apskatīties, vai netrūkst alus. Māte dārza galā risināja sarunas sieviešu grupiņā. Grāmatu, adīšanas vai pokera meiteņu pulciņā, kā viņa to sauca. Viņa pļāpāja bez mitas. Cik ļoti tas mammai raksturīgi, Holts mīļi nodomāja, kaut arī viņam būtu jājūtas aizvainotam. Māte bija parūpējusies uzaicināt visas Edijas tā saucamās sāncenses. Baniju Kārteri, Džeinu Elisu. Vēl pāris klīda pa dārzu. Ak, Mimzija bija atradusi skaidrojumu, ka Mirandai nepieciešami rotaļu biedri, un šīm sievietēm bija bērni aptuveni Mirandas vecumā. Bet Holts redzēja mātei cauri un izprata viņas aplinkus gājienus.
   Ar acs kaktiņu viņš uztvēra kustību. Bija parādījusies jauna viešņa. Holts pagriezās un ieraudzīja, ka tā nav Edija. Viņš devās sagaidīt jaunpienācēju.
   – Misis Laila, ļoti patīkami, ka varējāt atnākt. – Ielūgt Eimiju Lailu bija tēva ideja. Vecāki nebija cieši kontaktējušies ar Lailiem pirms Freda nāves, bet tagad, kad Eimija palikusi viena, Džeimss izrādīja kaimiņiem atbilstošu iejūtību.
   – Lūdzu, sauciet mani par Eimiju.
   – Labi, Eimij. Pavadīšu jūs pie manas mātes. Viņa jūs iepazīstinās ar pārējiem.
   – Paldies! – Viņa sekoja Holtam pie sieviešu izveidotā apļa ar Mimziju centrā. Ejot viņš pamanīja, ka Eimija uzmanīgi vēro sanākušos.
   – Vai jūs kādu meklējat?
   Eimija pameta uz Holtu kautrīgu skatienu.
   – Es tikai raugos, kur ir jūsu tēvs.
   – Viņš iegāja iekšā. Bet tūlīt atnāks.
   Tad jau viņi bija sasnieguši sieviešu pulciņu. Atskanēja vārds “Hamerbilts”, bet sarunas noklusa, kad viešņas ieraudzīja, ko Holts atvedis.
   – Sveika, Eimij! – Mimzija sacīja. – Vai jūs jau nojautāt? Mēs nupat pieminējām jūs.
   – Ak tā? – Eimija nervozi pārlaida dāmām skatienu.
   – Mēs tikai prātojām, vai jūs par rūpnīcā notiekošo varētu zināt kaut ko vairāk. Vai to slēgs vai ne?
   Eimijas sejā parādījās apmierināta izteiksme, taču viņa papurināja galvu.
   – Neesmu neko dzirdējusi. Zinu, ka ieradīsies inspekcija. Pārbaude tika organizēta jau pirms Freda… – Viņa sastomījās, nespēdama izrunāt vārdus. – Diemžēl man vairs nav informācijas. Kopš Freda… nāves.
   Sievietes, klusu murminot, izteica Eimijai līdzjūtību, un Mimzija paplikšķināja viņai pa roku. Pāri mātes plecam Holts ieraudzīja gaidīto – dārzā ienāca Edija.
   Holtu pārņēma spēcīgs īpašniecisku emociju vilnis. Pūlī, kurā valdīja maigi pasteļtoņi, tirkīzzaļas un koši sārtas krāsas, Edija izcēlās kā melna oāze. Tumši mati, īsi melni svārki, melns krekliņš. Apģērbs cieši piegulēja lokanajam augumam, liekot Holtam sajust asu dūrienu krūtīs, vēderā un zemāk.
   Mana sieviete.
   Stipra un noteikta. Viņā nebija ne miņas no trausluma. Brīdī, kad šī doma iešāvās Holtam prātā, Edija pagriezās un viņu ieraudzīja. Pāri zālienam satikās abu skatieni, un viņi devās viens otram pretī pat nepamājuši, nebilduši ne vārda, ne mirkli nevilcinādamies. Mērķtiecīgi, dedzīgi. Lūk, tāpēc esmu šeit. Tevis dēļ.
   Soli viens no otra viņi apstājās. Edijai mirdzēja acis, bet sejas vaibstos bija manāma iecirtība. Piesardzība. Vai Holta stiprā meitene būtu par kaut ko nobažījusies?
   Holts ar plaukstu pacēla augšup viņas zodu.
   – Beidzot arī Edija Svona ir klāt.
   Viņa pasmaidīja.
   – Sveiks arī tu, varas pārstāvi.
   – Rokudzelžus nelikšu.
   – Es nolēmu pieteikties pati.
   Holts prātīgi pamāja.
   – Tā ir pareizi. – Aplicis Edijai roku, Holts piekļāva viņu sev ciešāk un klusā balsī pajautāja: – Vai tu esi uztraukusies?
   Edija saspringa.
   – Par ko?
   Holts viņai uzsmaidīja.
   – Nezinu. Tu vēl neesi satikusi manu māti.
   – Kā nu ne, esmu.
   Holts pirmajā mirklī neatcerējās.
   – Ak jā! Bibliotēkā. Nu redzi. Tev nav ne no kā jābaidās.
   – Tev viegli runāt. – Viņa pacēla roku ar papīra maisiņu. – Vai Miranda te ir?
   – Miranda? Jēziņ, es domāju, ka tu nāci šurp manis dēļ.
   Holts pavadīja Ediju pie baseina. Pieci seši bērni klaigādami šļakstinājās pa ūdeni. Mātes bariņā stāvēja blakus, uzmanot atvases un vienlaikus pļāpājot. Banija un Petija Džeina, kuras arī bija sieviešu pulciņā, nopētīja Ediju, kad viņa kopā ar Holtu piegāja pie baseina.
   – Sveiks, Holt! – Banija draudzīgi pamāja, bet, pirms viņš paspēja atbildēt, atskanēja spalgs izsauciens.
   – Gulbju lēdija!
   Miranda metās laukā no baseina pie Edijas, samitrinot viņas svārkus ar savu slapjo peldkostīmu.
   Edija neko neiebilda. Viņa apskāva Holta meitiņu, tad smaidīdama noliecās.
   – Kā tev klājas, Miranda?
   – Labi. – Meitene ar pirkstu piebikstīja gulbim uz Edijas pleca. – Mans setovējums pazuda.
   – Ak tā?
   Miranda pamāja.
   – Tas jau labi. Citādi tev nebūtu vietas jaunajam. – Edija izņēma no maisiņa kaudzīti četrstūrainu papīru. Viņa norāva plastikātu, kas klāja lapiņu, nosusināja Mirandas roku un uzlīmēja tur papīru. Saslapinājusi papīriņu ar baseina ūdeni, mirkli pagaidīja un tad lēnām to novilka nost.
   Mirandas acis iepletās. Viņa aizelsās. Uz rokas rēgojās maza sarkana sirds.
   – Tēt, paskaties! Skaties!
   Meitene skrēja pie baseina visiem to parādīt, un Edija nesteidzīgi piecēlās kājās. Viņas sejā bija prieks. Pat tāds kā gandarījums. Redzot to, vērojot Ediju kopā ar Mirandu, Holts jutās dziļi aizkustināts.
   – Māte dabūs trieku, – viņš klusu noteica.
   Edijas skatiens no Mirandas pārslīdēja pie Holta.
   – Vai tiešām? – Viņas sejas izteiksme bija sapņaini apmierināta.
   – Jā.
   – Atvaino.
   – Tas nekas.
   Pēc mirkļa viņus ielenca pārējie bērni, pieprasot tetovējumus arī sev. Miranda visžēlīgi piekrita parādīt sirsniņu, un Edija ar prieku gribēja uzlīmēt tos arī citiem, taču Banija Kārtere neuzskatīja tādu uzvedību par atbilstošu.
   – Nākamais, ko viņi vēlēsies, būs uzacu pīrsings, – Petija Džeina paziņoja.
   – Tie ir tikai uz laiku, – Edija laipni atteica. – Pēc pāris dienām nomazgāsies.
   Sekojot Banijas un Petijas Džeinas paraugam, arī pārējās mātes noraidoši purināja galvu, tomēr bērni satraukti lēkāja un trokšņoja tik ilgi, ka viena padevās. Kad kapitulēja viena, piekrita arī citas.
   Tikai ne Banija un ne Petija Džeina. Viņas aizvilka savus kliedzošos bērnus pie rokas prom un brauca mājās.
   Kad Edija “tetovēja” pēdējo mazuli, pie viņiem pienāca Mimzija. Viņa pavilka dēlu malā.
   – Svētā debess, kas šeit notiek? – Viņa skatījās Holtam garām uz Ediju.
   Holts paskaidroja, un Mimzijas seja savilkās grimasē.
   – Es tikko dabūju nost to smērējumu.
   Holts aplika roku mātei ap pleciem.
   – Protams. Bet redzi, cik priecīga ir Miranda. – Viņa meitiņa staroja. – Kā gan tas varētu būt kaut kas slikts?
   Mimzija nopūtās.
   – Ja reiz viņa jūtas laimīga, tad jau nedrīkst iebilst.
   Holts paspieda mātes plecus.
   – Gudra meitene.
   Mimzija atbrīvojās no dēla tvēriena un pakratīja viņam ar pirkstu.
   – Man jāiepazīstas ar to sievieti.
   – Viņu sauc Edija.
   – Jā, es zinu, ka Edija.
   – Tu vari viņu dēvēt par gulbju lēdiju.
   Mimzija veltīja viņam ciešanu pilnu sejas izteiksmi.
   – Es dodu priekšroku Edijai.
   Tieši tobrīd Edija pabeidza pēdējo tetovējumu. Holts pamāja, un viņa tiem pievienojās.
   Mimzija viņu vērtējoši nopētīja.
   – Vai jūs gribat pielabināties manam mazbērnam? – Viņa jokoja tikai daļēji.
   Holts pamirkšķināja Edijai, kura šķelmīgi pasmaidīja.
   – Cenšos, cik spēju.
   – Man nav skaidrs, kā to saprast, – Mimzija atklāja.
   Holts saņēma Edijas plaukstu un to iedrošinoši paspieda. Bet Edija instinktīvi nojauta, ka nevajag Mimzijas vārdus uztvert nopietni. Viņa turpināja smaidīt.
   – Ceru, jūs neiebilstat, ka Miranda papriecājas.
   – Vecmāmiņ, skaties! – Miranda pieskrēja, aizelsusies no satraukuma. – Tā ir sirds.
   Mimzijas acu kaktiņi savilkās krunciņās.
   – Nu, tu jau esi mana sirsniņa.
   Miranda iesmējās un aizskrēja prom.
   – Jūs esat atstājusi uz viņu īsto iespaidu, – Mimzija secināja. – Vai vienmēr esat tik iecienīta bērnu vidū?
   Edijas smaids sašķobījās, bet tikai uz mirkli.
   – Es nepazīstu daudz bērnu.
   – Tomēr viņi jums patīk?
   Holts nojauta, ka paredzama izprašņāšana.
   – Māt…
   – Man patīk Miranda, – Edija atzinās.
   – Manuprāt, tev kaut kas jāieēd. – Holts paziņoja un vilka Ediju prom. Neapmierinātā Mimzija viņiem sekoja.
   – Un jūsu vecāki? Ar ko viņi nodarbojas?
   Holts ievaidējās, bet Edija neizvairījās no atbildes.
   – Viņi abi ir miruši, – viņa nopietni atteica.
   Holts un viņa māte apjukumā nebilda vairs ne vārda. Un Holts domās aptvēra, ka daudz ko nezina par Ediju. Pamestajās akmeņlauztuvēs viņa, kaut ko atcerējusies, satraucās, taču izlocījās no viņa jautājumiem. Tomēr – vai viņš pats bija daudz pastāstījis par sevi? Cik iespējams, viņš neko neteica arī par Sindiju.
   – Man ļoti žēl, – Mimzija beidzot atkal ierunājās.
   Edija ar neizteiksmīgu sejas izteiksmi turpināja:
   – Mana māte nomira pirms desmit gadiem. Tēvs vēl desmit gadus agrāk.
   – Cik briesmīgi! Jūs tad bijāt pavisam maza. Vai viņš slimoja?
   Edija sastinga, un Holts mēģināja viņu aizsargāt.
   – Mammu, pietiks.
   – Viņš gāja bojā… dīvainā nelaimes gadījumā, – Edija atklāja. – Māte nespēja tikt tam pāri.
   Viņi bija pienākuši pie gara, ar ēdienu bļodām un šķīvjiem apkrauta galda. Mimzija saņēma Edijas roku un paplikšķināja pa to.
   – Jūtu līdzi par to, ko jums nācies pārdzīvot. – Tad viņa pieteica Holtam: – Gādā, lai viņa paēd.
   – Skaidrs, ka es par to parūpēšos. – Holts uzsvērti paskatījās uz māti.
   – Es jau eju, eju. – Mimzija traucās prom, vēl piebilzdama: – Labi, ka mums bija iespēja pārmīt kādu vārdu, Edij. Citreiz parunāsimies vairāk. – Vai tas bija drauds vai solījums? Lai būtu kā būdams, Holts juta, ka pirmo pārbaudi viņa meitene izturējusi.
   Edija noskatījās, kā Mimzija Drenena aizsteidzas, atstājot viešņu divatā ar viņas dēlu. Kaut arī abus ielenca ļaudis, Edijai likās, ka divvientulība kā enerģijas vairogs aizsedz viņu un Holtu no pārējiem. Viņa lūkojās apkārt kā caur aizsargkupolu. Džeimsu viņa neredzēja, bet tik un tā nojauta viņa klātbūtni. Edijai bija grūti noticēt, ka mīlošais ģimenes tēvs varētu sagraut viņas dzīvi.
   Tomēr viņa bija zvērējusi atņemt Džeimsam Drenenam tādu iespēju, vai ne tā? Edija atvēra muti, tomēr atkal aizvēra. Pēkšņi izrādījās, ka izlemt Holtam pateikt taisnību un patiešām to izdarīt ir kaut kas pilnīgi pretējs. Turklāt Holts izskatījās laimīgs. Apmierināts. Edijai bija neciešama doma, ka viņa to var sabojāt.
   Jā, pareizi. Viņa baidījās.
   Holts sniedza viņai šķīvi.
   – Vai tu neesi izsalkusi?
   – Jāēd vien būs. Citādi tava māte man nedos mieru.
   Edija bija pārāk satraukta, lai ēstu, tomēr viņa nogāja gar bufetes galdu, ņemot ar karoti ēdienus, kurus nemaz negribēja likt uz papīra šķīvja salmu ietvarā. Kartupeļu salāti un smalki sagrieztu kāpostu salāti. Īsts dievu ēdiens. Tik ierasts jebkuros amerikāņu dārza svētkos. Tas bija pavisam normāli. Visi bija saposušies vasarīgos toņos. Dzeltenās, tirkīzzaļās, baltās krāsās. Bērni skraidīja peldkostīmos, zāle lipa pie kailajām kājelēm. Kāpēc lai kāds no šiem priecīgajiem, normālajiem cilvēkiem darītu viņai ļaunu?
   Atriebībai bija atgriezenisks efekts, Edija aptvēra. Viņa gribēja atklāt, kas noticis ar tēvu, tomēr jāatzīst, ka gribēja arī atmaksu. Atgriešanās mērķis bija panākt atmaksu par jebkādu cenu. Taču viņai nebija ienācis prātā, ka cena būs viņas dzīve.
   Edija nodrebinājās, kaut arī bija karsts, un viņas zods saspringa. Vai viņu kāds novēroja? Kuram vēl bija vajadzīga atriebība? Vai kāds gribēja atriebties tieši viņai?
   Mimzija pameta sieviešu pulciņu un steidzās pie kāda, kas nāca laukā no mājas pa sētas puses durvīm. Džeimss iznesa divus alus pudeļu iesaiņojumus. Edija sastinga, kad Mimzija pieveda viņu pie galda, kur viņš salika alu ledus spainīšos.
   Vai tas būtu viņš? Vai Džeimss Drenens viņu izsekoja? Pulss paātrinājās, un Edija gribēja kopā ar Holtu paiet nostāk, bet Mimzija viņus aizturēja.
   – Vai tu esi iepazinies ar Ediju? – viņa jautāja vīram.
   Edija aizturēja elpu, gaidot kādu pazīmi, ka Džeimss gatavojas nodarīt viņai kaut ko ļaunu. Taču viņa seja nepauda neko citu kā tikai pieklājību. Džeimss atliecās, pacēla Braves cepurīti un notrausa ar delmu pieri.
   – Protams. Patīkami tevi atkal satikt, Edij.
   Lai turpinātu izlikties, ja tā bija izlikšanās, Edija piespieda sevi tikpat pieklājīgi pasmaidīt.
   – Jums te ir sapulcējies milzum daudz ļaužu par godu spēlei.
   Džeimss pamāja un, palūkojies apkārt, piegāja pie Edijas.
   – Tikai parastie aizdomās turamie.
   Vai tā bija ikdienišķa bijušā policista runas maniere, vai varbūt šiem vārdiem bija dziļāka nozīme? Sirds Edijai sitās tik strauji, ka gandrīz lauzās ārā no krūtīm, bet neviens cits neko īpašu nemanīja. Holts makšķerēja alu no spainīša, Mimzija kārtoja traukus uz galda.
   Pie viņiem pienāca kāda viešņa.
   – Džeims? Vai varam aprunāties?
   – Protams, Eimij!
   Pirms viņi paspēja aiziet, Mimzija sacīja:
   – Vai jūs jau esat pazīstama ar manu dēlu Holtu?
   – Bez šaubām, – sieviete, vārdā Eimija, apliecināja. – Viņš bija ļoti saprotošs naktī, kad nomira Freds.
   Dzirdētais izgaisināja Edijas pūles nomierināties. Tomēr Redbadā noteikti bija vairāk par vienu Fredu. Vairāk par vienu mirušu Fredu?
   – Šī ir Edija, – Mimzija iepazīstināja. – Edija – Eimija Laila.
   Edija sveicināja atraitni, lūkojoties sievietes gaišzilajās acīs, uz viņa blāvi blondajiem matiem. Viņa neatgādināja pilsētas varenā sievu. Mugurā bija nevis tērps no Dana Buchman, bet kaut kas L.L. Bean līdzīgā vietā pirms daudziem gadiem atrasts. Nevērīgi izvēlētas novalkātas drēbes, jo viņai bija vienalga, kā viņa izskatās. Jā, viņa izskatījās vārga, nogurusi un skumja.
   Ediju pēkšņi pārņēma vainas apziņa. Kaut arī viņai nekas tāds nebija jājūt. Par Freda Laila nāvi nevarēja nosodīt viņu. Viņa gribēja kliegt uz debesīm. Tā nav mana vaina. Nav. Lieciet mani mierā, lai kas jūs arī būtu! Lieciet mani mierā!
   Taču viņa tikai pateica kaut ko sev pilnīgi negaidītu.
   – Man žēl, ka zaudējāt vīru, misis Laila.
   – Paldies, mīļā.
   Vai Džeimss ieurbās viņā ar skatienu? Vai arī tā bija tikai Edijas iztēle?
   Pirms Edija paspēja to aptvert, Freda Laila atraitne uzrunāja bijušo policijas priekšnieku.
   – Džeims?
   – Ieiesim iekšā, – viņš aicināja, un Eimija devās viņam līdzi.
   Kad viņi bija iegājuši mājā, Edija uzelpoja vieglāk. Mimzija gāja sagaidīt jaunu viesi, un Edija ar Holtu palika divatā.
   Taču sirds atsāka trako skrējienu. Rīkojies. Tūlīt. Meties iekšā melnajā bezdibenī, izstāsti viņam visu. Edija dzirdēja pavēli sev galvā. Es esmu melnais eņģelis, mīļo Holt. Bet tie divi mirušie – ar viņiem patiešām notika nelaimes gadījumi. Man ar tiem nav nekāda sakara. Zvēru pie sava nabaga tēva kapa. Ak, un tavs tētis? Viņš, kuru tu ļoti mīli un ļoti cieni.
   Iespējams, ka viņš mēģināja mani nogalināt.
   Ja Holts tam noticētu…
   Ak vai…
   – Vai tu nejūties labi? – Holts jautāja.
   Edija noliedzoši papurināja galvu, nespēdama atbildēt.
   – Tiešām? Tu taču neuztver pārāk nopietni manas mātes izjautāšanu, vai ne? Ņem… – Viņš pacēla alus pudeli Bud, un Edija noskaloja vārdus, kas bija iesprūduši kaklā, ar pamatīgu aukstu malku. – Vai pārgāja?
   – Man nekas nekaiš.
   Iespējams, ka tā arī bija. Iespējams, ka viss vērsīsies uz labu. Galu galā, lai arī ko Džeimss zināja, pagaidām viņš neko neatklāja. Pagaidām. Viņa turēsies no Džeimsa pa gabalu. Katru stundu pārbaudīs motociklu. Paldies Dievam, pēdējo dienu laikā neviens nebija miris, un jācer – lūdzu, lūdzu, lūdzu! – ka melnie eņģeļi vairs neparādīsies.
   Edija iedzēra vēl no pudeles. Kamols pakrūtē atraisījās, un viņa apsvēra, vai nevajadzētu mazliet ieēst.
   Pirms viņa pacēla šķīvi, iezvanījās Holta mobilais telefons. Viņš paskatījās uz numuru.
   – Man jāatbild.
   Viņa seja kļuva nopietna. Edijai sāka drebēt roka, un viņa nolika šķīvi atpakaļ uz galda.
   – Kad? – Holts jautāja. – Zvani doktoram Fērgusonam. Skaidrs, tūlīt braukšu. – Viņš pārtrauca sarunu un pievērsās Edijai. – Atvaino! Man jādodas uz darbu.
   – Kas noticis? – Viņas balss bija saspringta, pleci sarauti uz augšu.
   – Mācītājs Pārslijs… – Holts ātrā gaitā devās prom no galda. Edija viņam sekoja, un sirds viņai jau dauzījās kaklā.
   – Kas noticis mācītājam?
   – Izskatās, ka viņš ir miris.

Divdesmit ceturtā nodaļa

   Kad Holts ieradās Redbadas baznīcā, tur jau bija sanācis neliels pulciņš ļaužu. Samanta bija izsaukusi policijas palīgus, un sardzē pie durvīm atradās Geilens Krūzs.
   – Kas notiek, šef? – kāds iesaucās, ieraudzījis Holtu.
   – Tieši to es grasos noskaidrot. – Viņš uzskrēja pa diviem pakāpieniem reizē un pamāja kārnam astoņdesmit gadus vecam vīram, kas sēdēja uz saliekamā krēsla durvju priekšā, sitot ar kāju ritmu, kuru dzirdēja viņš viens pats. Viņš trausās augšā, bet Holts pamāja, lai paliek vien sēžam. – Vai kādas problēmas? – Holts noprasīja.
   – Nē, ser.
   – Labi. Nelaid nevienu iekšā.
   Holts iegāja baznīcā, kur Samanta viņu jau gaidīja. Ne vārda nesakot, viņa aizveda priekšnieku caur ģērbtuvi ar uzrakstu “Vīriešiem” ārā uz rampu, kas veda pie baseina. Mācītāja Pārslija lielais ķermenis ar seju lejup gulēja ūdenī, aizņemot gandrīz visu platību.
   – Vēl viena sirdstrieka? – Samanta nočukstēja.
   – Iespējams. – Holtam uzmācās drūmas nojautas. – Kas viņu atrada?
   Samanta pagaidīja, pirms atbildēja.
   – Terijs Bišops. Viņa krustmāte ir draudzes sekretāre. Terijs ieradies viņai pakaļ.
   – Kur viņi ir?
   – Kabinetā. Viņa… ak, viņa ir veca un smagi uztver notikušo.
   Holtam tas bija saprotams. Droši vien sekretārei uznākusi histērija.
   – Vai jau nofotografēji? – Holts jautāja Samantai.
   Viņa pamāja uz kameru, kas bija iegādāta iecirkņa vajadzībām, bet līdz šim izmantota tikai apmācībai.
   – Jā.
   – No visiem leņķiem?
   Samanta atkal pamāja.
   – Skaidrs. Ej uz kabinetu un gādā, lai tie abi paliek tur.
   Pēc Samantas aiziešanas Holts nopētīja notikuma vietu. Baseins atradās altārtelpas galā ar mazu vitrāžas logu, pa kuru plūda blāva gaisma. Ūdens bija spokaini zaļš, atstarojot krāsu gar malām un apakšā. Tas radīja pārdabisku iespaidu. Bet iespējams, ka tāds bija kristāmā baseina mērķis. Lai pārliecinātu cilvēku, ka viņu iegremdē ūdenī kopā ar Dieva garu. Tas taču bija pārdabiski, vai ne? Taču tagad šis baseins bija pilns ar nāves garu. Miers. Klusums. Ūdenī nemanīja ne pilītes asiņu. Beigas bija skaidras un tīras.
   Holts izņēma piezīmju grāmatiņu, pats uzskicēja redzamo ainu un pabeidza zīmēt tieši brīdī, kad ieradās doktors Fērgusons.
   – Žēlīgā debess, – doktors noteica, ieraudzījis mirušo. – Kas šeit noticis?
   – Ceru, ka tu mums to izstāstīsi.
   Fērgusons jau noliecās pie līķa.
   – Vai drīkst viņu izkustināt?
   – Mēs jau viņu nofotografējām.
   Abi saņēma ķermeni aiz kājām, un divatā viņiem izdevās apgriezt to ar seju uz augšu un ieraudzīt, ka miesa jau kļuvusi zili melna. Holts bija redzējis Memfisā pāris noslīkušu upuru. Viens bija gājis bojā nelaimes gadījumā, otrs izdarījis pašnāvību. Parasti ķermenis daļēji saliecās, seja un kakls bija melni. Mācītājs gulēja ūdenī, un tam bija divi izskaidrojumi. Vai nu viņš bija noslīcis, vai arī bija miris kādā citā nāvē. Ķermenis vēl nebija sastindzis. Tātad Pārslijs bija nomiris nesen.
   – Varētu būt, ka ūdens atturēja no stīvuma, – doktors prātoja. Viņš izmērīja ūdens temperatūru, lai salīdzinātu ar garīdznieka ķermeņa temperatūru. – Tad jau redzēsim.
   Nekur nebija redzamas cīņas vai vardarbības pazīmes. Taču garīdznieka seja bija sastingusi drausmu vai nāves baiļu grimasē. Vai nāves iemesls bija dabisks, vai arī noticis kaut kas ļaunāks? Fērgusons noliecies pacēla Pārslija rokas. Uz locītavām nebija nekādu ievainojumu. Nebija arī nospiedumu uz kakla un sejas.
   – Kādas ir tavas domas? – Holts noprasīja.
   – Neesmu drošs. – Fērgusons izslējās kājās un nosusināja plaukstas papīra dvielī. – Kā jau teicu, ūdens reizēm slēpj pēdas. Tomēr pirmais iespaids liek secināt, ka nāve nav vardarbīga. Viņš nav miris sen. Tikai pirms stundas. Varbūt divām.
   Tātad nāve iestājusies šajā pēcpusdienā apmēram starp četriem trīsdesmit un pieciem trīsdesmit. Tas jau bija sākums.
   – Vai tā bijusi sirdstrieka? – Holts jautāja.
   – Nevaru apgalvot, pirms neesmu kārtīgi izpētījis.
   – Vai viņam bija problēmas ar sirdi? – Holts nerimās.
   – Medicīnisku palīdzību viņš meklēja ārpus mūsu pilsētas. Nevaru apgalvot, ka viņam būtu slima sirds, tāpēc nezinu. – Fērgusons palūkojās apkārt. – Tā, vai drīkstu celt viņu ārā?
   Holts atļāva, un viņi pasauca divus līdzatvestos vīrus no brīvprātīgo ugunsdzēsēju nodaļas. Četratā viņiem izdevās dabūt līķi laukā no ūdens un ievietot melnajā maisā.
   Holts noskatījās, kā garīdznieku uz nestuvēm aizgādā prom. Viņš cerēja, ka brīvprātīgie klusēs par redzēto, tomēr apzinājās, ka runas apturēt neizdosies.
   Holts smagi nopūtās. Bija pienācis laiks tikties ar lieciniekiem.
   Mācītāja kabinetā pie vienas sienas stāvēja rakstāmgalds un krēsls. Samanta sēdēja uz galda stūra, rokas sakrustojusi, un modri lūkojās apkārt. Telpas vienā galā bija divi atzveltnes krēsli ar mazu galdiņu pa vidu. Sekretāre bija sagumusi uz viena, žņaudzīdama plaukstā salveti. Gar sienu slējās grāmatplaukti, un, atbalstījies pret tiem, tur stāvēja Terijs Bišops.
   – Terij! – Holts pamāja viņam.
   – Šef. – Terijs atbildēja uz sveicienu.
   – Vai pateiksi, ko tu šeit dari?
   Terijs izskatījās vēl drūmāks, ja vien tas varētu būt iespējams.
   – Kā jau paskaidroju Semai, es ierados pakaļ krustmātei.
   – Tik vēlu?
   – Ir otrdiena, – Terijs atgādināja. – Mēs vienmēr braucam otrdienās. Vienā un tajā pašā laikā. Paprasiet jebkuram.
   Holts paskatījās uz Samantu, kas nomurmināja vecās sievietes vārdu.
   – Mis Gārvij? – Holts apsēdās uz krēsla viņai pretim. – Vai tā ir taisnība?
   Sekretāre pacēla roku ar salveti.
   – Es vienmēr ierodos otrdienas vakaros. Man jāsagatavo ziņojums trešdienas lūgšanu sanāksmei un jānodrukā mācītāja sprediķis. Tad atbrauc Terijs, un reizēm mēs aizejam uz “Klēru” vakariņās. Tad dodamies mājās. Terijs dzīvo pie manis. Bet šoreiz… – Viņa atkal sāka ņurcīt salveti, nespēdama turpināt.
   – Kāpēc Terijs brauc jums pakaļ? Vai jūs nevadāt automašīnu?
   – Viņa vada, – Terijs iejaucās. – Viņa ļauj man izmantot mašīnu, kamēr pati ir šeit.
   – Vai tā ir taisnība? Mis Gārvij, vai tā ir taisnība?
   Sieviete skatījās uz Holtu, bet viņam bija tāda sajūta, ka kundze viņu neredz.
   – Viņš tur… bija. Gulēja ūdenī. It kā būtu brīvdienās. – Viņa nodrebēja, un glāžainais skatiens kļuva drudžains. – Viņam nebūtu jāpeldas kristāmā baseinā. – Asara noslīdēja gar sievietes vaigu, un viņa to izklaidīgi nosusināja ar samurcīto salveti.
   Holts, saņēmis sekretāres roku, mēģināja vēlreiz uzmanīgi viņu izprašņāt.
   – Kā jūs šodien te nokļuvāt?
   Mis Gārvija nodrebēja, tomēr atbildēja.
   – Krustdēls mani atveda.
   – Vai tas ir neierasti? Vai pati nevarat sēsties pie stūres?
   Terijs paspēra soli uz priekšu.
   – Es taču jums jau teicu…
   – Apklusti! – Samanta nostājās priekšā, lai viņu novirzītu.
   – Tas nekas, mīļā. – Mis Gārvija pamazām atguva savaldīšanos. Viņa vērsās pie Holta. – Terija mašīnai nepieciešams remonts, tāpēc mēs abi vienojāmies, ka viņš mani atved, pēc tam dažas stundas izmanto mašīnu, tad aizved mani mājās.
   – Cikos viņš jūs atveda?
   – Nedaudz pāri sešiem. – Viņa atkal atšļuka krēslā, skatīdamās uz Holtu ar asarainām acīm. – Mums būs jāiztīra kristāmais baseins, vai ne?
   – Nezinu, mis Gārvij.
   – Jāšķīsta. – Viņa paskatījās uz savām rokām. Salvetē iekrita asara.
   – Vai baznīcā vēl kāds bija, kad jūs šovakar ieradāties?
   Viņa papurināja galvu.
   – Vai esat par to pārliecināta?
   Viņa pamāja.
   Holts vērsās pie Terija.
   – Un tu? Vai kādu redzēji, kad atbrauci?
   – Nē.
   – Kad atradi mācītāju, vai viņš gulēja baseinā ar seju ūdenī?
   – Es viņam nepieskāros, – Terijs atteica. – Atstāju, kā bija, kad viņu ieraudzīju.
   – Kāpēc tu gāji uz kristāmo baseinu? Tas nav pa ceļam uz kabinetu.
   – Ir gan, ja ienāk pa sētas puses durvīm.
   – Pa sētas puses durvīm? Vai krustmāte jūs abus pa tām ielaida?
   Terijs, saskatījies ar krustmāti, negribīgi atzinās:
   – Man ir atslēga.
   Holts sarauca pieri.
   – Atslēga? Kam tev baznīcas atslēga?
   – Viņš no rīta nāk šeit uzkopt, – krustmāte aizstāvēja Teriju. – Iztīrīt ar putekļu sūcēju un izdarīt visu pārējo, kas nepieciešams.
   – Tu man neizskaties pēc baznīcas apkopēja, – Samanta aizrādīja.
   – Baznīcai nepieciešama uzkopšana, – Terija krustmāte paziņoja. – Tas ir godīgs darbs. Viņam arī vajadzīgi ienākumi.
   – Lai salabotu savu mašīnu, – Samanta ironiski noteica.
   Holts atkal vērsās pie vecās sievietes.
   – Vai jums ir kāda nojausma, kāpēc mācītājs bija kristāmajā baseinā?
   Viņa papurināja galvu.
   – Ja nu vienīgi viņš gribēja salabot notekcauruli. – Viņa nošņaukājās. – Svētdien mums bija kristības. Mazajam Āronam Tjūksberijam. Vai pazīstat Tjūksberijus? Ļoti jauka ģimene. – Viņa dreboši ievilka elpu. – Tas bija skaisti. Patiešām. Kaut jūs būtu redzējuši mazo eņģelīti…
   – Vai kristību laikā kaut kas atgadījās?
   – Nē, nē, viss bija lieliski. Viss izdevās lieliski. Taču mēs izlaižam ūdeni no baseina pēc katrām kristībām, bet šoreiz tas netecēja cauri. Laikam… laikam viņš kāpa iekšā apskatīties, kas tur par vainu. – Mis Gārvijai aizlūza balss, un viņa izšņauca degunu.
   – Vai jums nav cilvēka, kurš paveiktu šādus darbus?
   – Mūsu baznīca ir maza. Cilvēki galvenokārt strādā brīvprātīgi. Remontiem naudas nepietiek.
   – Un jūsu krustdēls?
   – Es… es nezinu. – Mirkli viņa apjukusi klusēja, tad uzlūkoja Teriju, meklējot palīdzību.
   – Es jau grasījos to izdarīt, – Terijs aizstāvēdamies paskaidroja.
   Krustmātes sejas izteiksme kļuva stingrāka.
   – Jā, mācītājam vajadzēja pagaidīt Teriju. – Viņa atsāka raudāt. – Nesaprotu, kāpēc viņš nepagaidīja Teriju. Viņam patika pašam visu izdarīt, tomēr vajadzēja pagaidīt.
   – Kā mācītājam bija ar sirdi? – Holts jautāja. – Vai negadījās, ka viņš par to pasūdzētos? Vai nav kaut kas tāds, kas varētu izskaidrot notikušo?
   Mis Gārvija papurināja galvu.
   – Neko tādu neesmu dzirdējusi.
   Holts uzmanīgi uzdeva nākamo jautājumu.
   – Vai jūs nezināt kādu, kurš būtu gribējis viņam kaitēt?
   – Mācītājam? – Tāda iespēja mis Gārvijai šķita neiespējama. Viņas acīs parādījās pārsteigums un bailes. – Jūs taču nedomājat – apžēliņ! Jūs taču nesacīsiet…
   – Vai mācītājam kāds draudēja? Vai viņš ar kādu strīdējās?
   Mis Gārvija nobālēja.
   – Nu? – Holts paliecās uz priekšu. – Vai bija kaut kas tāds?
   Viņa vilcinājās, un Holts saskatījās ar Samantu.
   – Ja jums ir kaut kas zināms, vienalga kas…
   – Es neesmu pārliecināta… – mis Gārvija ar pūlēm ierunājās. – Iespējams, ka tas nav nekas.
   – Ļaujiet man par to spriest.
   Mis Gārvija drebošām kājām piecēlās un atbalstījās pret Holtu, kamēr Samanta atvēra durvis. Abi aizveda viņu no garīdznieka kabineta pie sekretāres rakstāmgalda, kas atradās citā telpā, un Terijs viņiem sekoja. Mis Gārvija atslēdza galda augšējo atvilktni, izņēma no tās mazu aploksni un pasniedza to Holtam. Viņš paņēma to un pasvārstīja rokā, nejūtot lielāku svaru kā pašai aploksnei.
   Lai arī kas atradās tajā iekšā, tas nebija smags.
   Aploksnes maliņa jau bija atrauta vaļā, bet tad atkal aizlīmēta. Holts paņēma šķēres no rakstāmpiederumu paliktņa un, atgriezis stūri, izkratīja saturu uz galda.
   No aploksnes izkrita mazs melns eņģelis.

Divdesmit piektā nodaļa

   Kaut arī mis Gārvija to jau bija redzējusi, viņa noelsās un aizlika plaukstu mutei priekšā, it kā eņģelītis viņu pārsteigtu tikpat ļoti kā pārējos.
   – Svētā debess! – Terijs soli atkāpās.
   – Sasodīts, – Samanta nomurmināja.
   Holts neteica ne vārda. Kakls bija aizžņaudzies, viņš nespēja parunāt. Trīs nāves, trīs melni eņģeļi. Pārāk daudz sakritību. Lai arī kas bija noticis ar mācītāju Pārsliju, to nevarēja nosaukt par negadījumu.
   Holts apgrieza aploksni otrādi un izlasīja Pārslija baznīcas adresi. Viņš parādīja aploksni Samantai.
   – Tā sūtīta personiski mācītājam Pārslijam, – Samanta secināja. – Kāpēc tā atradās jūsu rakstāmgaldā?
   Mis Gārvija izskatījās nokaunējusies.
   – Es negribēju mācītāju satraukt, tāpēc gaidīju piemērotu brīdi… nu, lai viņam to atdotu.
   – Kad vēstule pienāca?
   – Pagājušajā nedēļā, – mis Gārvija paskaidroja. – Es šķiroju pastu, kad esmu šeit. – Viņa jau atkal žņaudzīja rokas. – Vai es rīkojos nepareizi? Ja būtu paredzējusi…
   Terijs paberzēja viņai plecus.
   – Tas nekas. Es esmu pārliecināts, ka tas neko nemainītu, ja tu būtu viņam to atdevusi.
   – Kā tu vari zināt, ko tas mainītu un ko ne? – Samanta asi noprasīja.
   Terijs uzmeta viņai piktu skatienu.
   – Es tikai saku, ja mācītājs bija iezīmēts nāvei, tad viņš bija iezīmēts. Vienalga, vai nu krustmāte viņam nodeva to zīmi vai ne.
   Terija krustmāte aizelsās un atkal sāka drebēt.
   Samanta novaidējās, un Holts brīdināja:
   – Bišop, es negribu dzirdēt tamlīdzīgas runas klīstam pa pilsētu. Neviens nevienu neiezīmē nāvei.
   Terijs tikai paraustīja plecus un pievilka krustmāti sev tuvāk.
   – Vai tagad varam braukt mājās? Krustmāte Elena ir nogurusi.
   Holts vilcinājās. “Reda” darbalaiks viņam bija zināms, tātad arī vieta, kur atrast Teriju, un viņa krustmāte tiešām izskatījās vārga. Tomēr viņš negribēja lieciniekus tik ātri atlaist.
   Terijs nepacietībā norūca:
   – Paklau, šef, ja tev tik ļoti vajag noskaidrot, kas noticis ar mācītāju, paprasi savai draudzenei.
   Holts pārsteigumā satrūkās.
   – Ko tu teici?
   – Tu dzirdēji. Paprasi savai draudzenei – tetovētajai lēdijai.
   Holts sarauca uzacis. Kā Terijs uzdrošinājās bez kāda iemesla apvainot Ediju?
   – Pie velna, ko tu tur gvelz?
   – Viņa te bija. Šorīt. Es pieķēru viņu kaut ko meklējam mācītāja kabinetā.
   Gaiss telpā pēkšņi kļuva tik spiedīgs, ka draudēja eksplodēt. Holts metās uz priekšu un gribēja satvert Bišopu aiz kakla. Mis Gārvija iekliedzās. Samanta cirtās pa vidu abiem vīriem.
   – Šef!
   Ignorējot palīdzi, Holts rāvās pie Terija.
   – Aizveries! – viņš uzsauca Terijam.
   – Taisnībai muti neaizbāzīsi, – Terijs viņu izaicināja, juzdamies aiz Samantas drošībā. – Viņa man pat pieteica, lai es uzmanot mācītāju. It kā paredzējusi, kas ar viņu notiks.
   – Apklusti, Terij! Nomierinies, – Samanta pavēlēja Holtam, stingri turot plaukstu viņam uz krūtīm.
   Īsajā starplaikā iezvanījās Holta telefons. Viņš nikni skatījās uz Teriju, bet palika uz vietas. Telefons turpināja zvanīt. Vēl un vēl. Skaņa it kā atsauca realitātē, un Holts atslāba zem Samantas plaukstas.
   – Sema, ved viņus prom, – viņš norūca palīdzei un pats devās laukā no istabas. Telefons apklusa. Viņš izņēma to no kabatas, lai apskatītos ekrānā. Tur bija Edijas vārds.
   Viņš iedomājās Teriju. Dzirdēja viņa teikto. Kaut kur dziļi sevī Holts juta sabiezējam tumšu mākoni.

Divdesmit sestā nodaļa

   Edija pārtrauca zvanīt. Viņai vajadzētu likt Holtam mieru, bet pacietība nebija viņas stiprākā īpašība. Kas bija noticis ar Pārsliju? Vai kāds atradis melno eņģeli, kuru viņai neizdevās sameklēt? Edija atbalstījās pret Drenenu mājas sienu. Viss augums nosvīda, bet ne no karstuma. Vai nāves eņģelis vēlreiz bija sekojis viņas pēdās?
   Edija nodrebēja. Kāpēc Holts neatbildēja uz zvanu?
   – Sveika, Edij!
   Pulss paātrinājās, un viņa apsviedās otrādi. Edija vairs neaptvēra, ko sagaidīt. Vai pašu eņģeli? Sātanu? Taču gar mājas stūri pie viņas nāca Holta tēvs. Kopā ar viņu bija Freda Laila atraitne.
   – Vai labi pavadi laiku? – Džeimss Drenens noprasīja Edijai.
   Viņa pamāja, bet mute bija pārāk sausa, lai izteiktu kaut ko skaļi.
   – Vai iepazinies ar Eimiju Lailu?
   – Jaukas viesības, – Eimija ierunājās.
   Edijai bija jāsaņemas, lai kaut ko sacītu.
   – Jā, ir, – viņa beidzot nomurmināja.
   Viņa apzinājās šīs vārdu apmaiņas bezjēdzību un to skarbo, kas palika neizteikts. Prātā skanēja – man ļoti žēl, ka tā noticis ar jūsu vīru. Piedodiet, ka es, iespējams, kaut kādā veidā esmu veicinājusi viņa nāvi. Piedodiet, piedodiet, piedodiet.
   Melnais eņģelis parādījās Edijas iztēlē kā atdzīvojies akmens tēls. Tas noplanēja milzu spārniem, ar to vēzieniem izraisot pērkondimdošu zemestrīci. Skaņa Edijas galvā tā dunēja, ka viņa tik tikko spēja to izturēt.
   – Atvainojiet! – Un Edija steigšus metās prom. Burtiski aizskrēja pie motocikla, palūkojoties debesīs, vai tur kuru katru mirkli neparādīsies liels melns briesmonis, lai saķertu viņu un aizrautu augstu, augstu, tālu, tālu. Līdz viņa pazustu visumā un pāri paliktu tikai atriebība.
   Izgājis no baznīcas, Holts bezmērķīgi braukāja apkārt. Viņš vēl nespēja doties mājup. Viņam bija nepieciešams laiks, lai nomierinātos. Lai apjēgtu to, ko bija pateicis Terijs, ko nozīmēja viņa vārdi.
   Neapzināti viņš bija nokļuvis līdz kapsētai un tuvojās melnajam eņģelim. Milzīgā skulptūra slējās virs Svonfordu kapa, varenie spārni pletās pāri abām kopiņām. Pār augsto eņģeļa pieri slīga biezas, draudīgas matu cirtas.
   Holts skatījās skarbajā sejā. Tās acis it kā sekoja viņam. Eņģelis šķita nepareizs vārds, kas ietvēra maigu, sievišķīgu mierinājumu. Šim radījumam nepiemita nekas maigs vai sievišķīgs. Figūra izstaroja tīru spēkavīra niknumu.
   Tas bija atriebes eņģelis.
   Holts lūkojās augšup uz tā seju kā lūdzējs pie kāda nežēlīga dieva kājām. Kuru tas atrieba? Atbilde bija nepārprotama. Taču – kāds Čārlzam Svonfordam sakars ar Lailu, Ranklu un Pārsliju? Lails bija vadījis rūpnīcu, tātad saistība acīm redzama. Bet pārējie?
   Holts pievērsās uzrakstam. Tas izraisīja kaut kādu iekšēju viļņošanos. Kaut ko pazīstamu, ko viņš negribēja atzīt. “Svonfords” pārāk tuvu atgādināja “Svonu”. Sasodīti līdzīgi. Uz mirkli Holts ļāva prātā ielauzties aizdomām. Ja nu Edija…
   Nē, viņš nespēja tajā iedziļināties. Tas nebija iespējams. Kā gan lai viņa varētu būt tā pati? Kāpēc? Viņš vienkārši ļāvās Terija Bišopa ietekmei.
   Mājupceļā Holts aizgainīja no prāta visas šaubas. Pirms izkāpšanas no mašīnas viņš brīdi pagaidīja, lai palūkotos uz vecāku māju. Te nu bija māja, kurā viņš izaudzis. Māja, kurā auga viņa meita. Neticami, ka pa dzimtās pilsētas ielām klīstu kaut kas tumšs un ļauns.
   Nomākts viņš devās iekšā. Māte ar vēl pāris viešņām virtuvē nokopa traukus.
   – Sveiks, Holt! – Mimzija veltīja dēlam smaidu, slaukot rokas dvielī. – Vai neesi izsalcis? Tu necik daudz neēdi.
   – Vēlāk kaut ko iekodīšu. – Tik tikko pamājis pārējām dāmām, Holts devās uz kabinetu, kur tēvs vāca tukšo taru un meta plastmasas atkritumu maisā. Alus kārbas ritmiski šķindēja, sitoties cita pret citu.
   – Vai Miranda ir šeit?
   Džeimss papurināja galvu.
   – Aizgāja gulēt.
   Holts atslīga uz dīvāna.
   – Vai kādas nepatikšanas?
   Holts pamāja.
   – Mācītājs Pārslijs.
   – Kas ir ar viņu? – Troksnis aprāvās.
   – Noslīcis baznīcas kristāmajā baseinā.
   – Ak Dievs! – Džeimss apsēdās blakus Holtam.
   – Terijs Bišops viņu atrada. – Pirms Holts aptvēra, ko dara, viņš izstāstīja tēvam visu, arī to, ko Terijs bija sacījis par Ediju.
   – Nezinu, ko domāt, tēt. Tās varētu būt muļķības. Iespējams, ka Bišops tā gribēja man ieriebt.
   – Tomēr tu raizējies.
   – Man vismaz jāpajautā viņai, kas notiek.
   – Manuprāt, tā būs pareizi. Īstenībā, ja runājam par Ediju – ko tu par to meiteni vispār zini? Viņa ieradās mūsu pilsētā, sadraudzējās ar vietējo policistu, un pēkšņi te mirst cilvēki.
   Holtu pārņēma agrākās šaubas, bet viņš negribēja tām padoties.
   – Tēt, tu tā runā, it kā Edija varētu būt kāda vājprātīga slepkava.
   – Varbūt viņa tāda ir. – Tēvs brīdi pagaidīja, tad nopietni uzlūkoja dēlu. – Es šaubījos, vai tev to stāstīt. Patiesību sakot, es nezināju, ar ko sākt. Rādās, ka tagad man nekas cits neatliek. – Viņš apklusa, lai ievilktu elpu. – Redzi, Eimija Laila lūdza man veikt privātu izmeklēšanu. Freds testamentā ietvēris dīvainu papildinājumu. Lielu novēlējumu kādai Ēdenai ar uzvārdu Svonforda. Varu droši apgalvot, ka Edija Svona īstenībā ir Ēdena Svonforda.
   Holts dzirdēja tēva vārdus un vienlaikus nedzirdēja.
   – Tas ir… tas nav iespējams. – Tomēr aizdomas, kas bija radušās kapsētā, tagad sažņaudza sirdi kā dūrē.
   – Vai tad nav? – Džeimss piecēlās un aizveda Holtu uz gala istabu, kas kalpoja par kabinetu un reizē Mimzijas veļas gludināmo telpu. Viņi pagāja garām veļas grozam, gludināmajam dēlim un krekliem, kas bija uz pakaramiem un vēl jāsaloka. Ierastā aina šobrīd šķita dīvaina un neiederīga.
   Džeimss atslēdza rakstāmgalda augšējo atvilktni un iedeva Holtam kādu dokumentu.
   – To man vakar atsūtīja.
   Pensilvānijas štata tiesas izrakstā bija apliecināts, ka Ēdena Svonforda mainījusi vārdu un tagad ir Edija Svona.
   Holts skatījās uz papīra lapu, un dūre krūtīs sažņaudzās tā, ka trūka elpas. Pat ja viņš apšaubītu dokumenta īstumu, viņš nevarēja neievērot pierādījumu, kas bija uz viņas ādas. Ābols virs sirds apzīmēja nevis kārdinājumu, bet Ēdeni. Un putns uz pleca? Tas bija gulbis. Ēdena Svona.
   Edijas emocionālā reakcija akmeņlauztuvēs tagad guva skaidru pamatojumu. Arī tas, ko viņa pateica mātei. Vecāki miruši, tēvs gājis bojā traģiskā negadījumā. Tas arī bija tas negadījums.
   Holtu smagi nomāca apziņa, ka jāatzīst Terija Bišopa teiktais par patiesību, bet iztēlē parādījās draudīgais melnais eņģelis. Tas slējās pāri Čārlza Svonforda kapavietai un apēnoja mācītāja Pārslija, Denisa Rankla un, protams, Freda Laila nāvi.
   Teksts uz dokumenta izplūda, papīrs drebēja rokā. Holts ātri nometa to uz galda.
   – Fredam Lailam bija sirdstrieka. Vai tu saki, ka Edija to panāca?
   Džeimss uzlika plaukstu dēlam uz pleca. Tas bija stingrs, spēcīgs, atbalsta pilns žests.
   – Es neko nesaku, dēls. Taču tagad atklājusies saistība. Starp cilvēkiem.
   Kaut arī Džeimss to nepateica skaļi, Holts zināja tēva domas, jo tādas pašas slēpās viņa galvā. Līdz šim viņš nebija saskatījis saistību. Tagad tā bija – motīvs. Ja nepietika ar atriebību, tad nauda vienmēr derēja par motīvu slepkavībai.

Divdesmit septītā nodaļa

   Edija nespēja domāt. Viņai bija grūti elpot. Viņa traucās atpakaļ uz “Reda” bāru, un pakaļ viņai dzinās tik tumša, plaša ēna, ka aizsedza zvaigznes. Nobremzējusi viņa steigšus nolēca no motocikla un metās augšā pa dzelzs kāpnēm uz savu mitekli. Drebošām rokām viņa taustījās pie durvīm ar atslēgu, līdz galu galā tika iekšā un atslīga pret sienu, trīsot kā apšu lapa.
   Kas notika? Vai viņa būtu Redbadā pamodinājusi kādu slepkavniecisku dēmonu? Vai to pašu, kas iedzina nāvē viņas tēvu?
   Edija saņēma galvu plaukstās. Tas bija neprāts. Velni, dēmoni, nāves eņģeļi. Vājprāts. Viņa to apzinājās, bet nespēja apturēt domu skrējienu. Viņas ģimenē neprāts bija iedzimts. Psihiska nestabilitāte. Vājums. Vai tagad bija pienākusi viņas kārta?
   Pakrūti sažņaudza nelabums, tas griezās un vilkās augšup kaklā. Edija pielēca kājās, ieskrēja mazītiņajā vannas istabā un parāva augšup tualetes poda vāku. Viņa vēma.
   Vēma smagi, pulsējoši, vēl un vēl, bet šausmas nerimās. Pat tad, kad bija beigusi vemt, nogurusi un iztukšota, drebuļi nerimās, sviedri turpināja līt. Edija joprojām nesaprata, kā viņas noslēpums bija nācis gaismā. Kurš to bija atklājis?
   Vai viņu kāds novēroja? Vai izsekoja? Vai šis kāds zināja viņas pagātni?
   Apjukumā Edija lūkojās apkārt, it kā no ēnas kāds viņai uzglūnētu. Bet tur nekā nebija. Pilnīgā apmulsumā viņa atrāva plastmasas aizkariņus, kas ietvēra dušu, metāla riņķīši nošvīkstēja vien pret stieni. Arī tur bija tukšs.
   Kas notika? Kurš bija nākamais? Edija nebija nosūtījusi pēdējo melno eņģeli Džeimsam. Vai Holta tēvs tik un tā kļūs par nākamo upuri? Vai tas, kurš organizēja cilvēkiem nāvi, atklās Holtam, ka viņa draudzene ir atbildīga par melnajiem eņģeļiem?
   Edija sastinga. Terijs Bišops viņu bija redzējis baznīcā. Viņš noteikti izpļāpāsies Holtam, tas bija skaidrs. Kādas šausmas! Vai viņa sapūs cietumā? Jebkurā gadījumā viņas dzīve bija beigusies.
   Šī doma satrieca pēdējās miera paliekas, kas Edijai bija atlikušas.
   Viņai bija jārīkojas. Jādodas prom. Pirms vēl kāds gāja bojā, arī viņa pati.
   Edija izstreipuļoja no vannas istabas, nocēla somu no plaukta un uzmeta to uz gultas. Viņa sāka mest tajā drēbes, nepūloties neko salocīt. Salika kaudzē kurpes, krūšturus un džinsus. Viņa pat nepūlējās pārbaudīt, ko atstāj. Zobu suku, zeķes – ja kaut kā trūks, viņa iegādāsies no jauna tur, kurp dosies.
   Edija vilka ciet rāvējslēdzēju, bet nevarēja dabūt līdz galam. Viņa saspieda mantu kaudzi un, kad tomēr nespēja aiztaisīt somu, izmeta laukā to, kas rēgojās virspusē.
   Kad apdulluma pilnā klusumā Edija atkal satvēra rāvējslēdzēju, pie durvīm atskanēja klauvējiens.
   Viņa sastinga.
   – Edija!
   Viņa nespēja paskatīties uz Holtu. Ne jau tagad. Nekad.
   – Edij! Atver!
   Viņa nepakustējās.
   – Sasodīts, Edij! Man ar tevi jārunā. Atver tās draņķa durvis!
   Viņa mēģināja sarauties maza, tik maziņa, lai Holts nezinātu, ka viņa te ir, lai viņš aizietu un vairs nenāktu atpakaļ. Bet viņš atkal sita pa durvīm.
   Edija drudžaini palūkojās apkārt. Nebija kur paslēpties. Vai izlēkt pa logu? Ja salauzīs kāju, nekad netiks prom no Redbadas.
   Bet logs bija vienīgais ceļš uz ārpusi. Edija atrāva to vaļā. Un steidzās pie gultas pēc somas.
   Pie velna mantas! Vienmēr varēja tās nopirkt no jauna.
   Edija metās atpakaļ pie loga un atrāva to platāk.
   Durvis atsprāga vaļā.
   Edija mēģināja pārlēkt pār palodzi, bet Holts divos soļos bija klāt un, satvēris aiz krekla apkakles, atrāva viņu atpakaļ.
   – Vai tu kaut kur dosies, Ēdena? – Pagrūdis viņu pret gultu, Holts ar stingru roku aizcirta ciet logu. Tad paķēra Edijas somu un aizlidināja pāri istabai. Tā kā rāvējslēdzējs nebija aizvilkts, kurpes izkrita laukā, krūšturis noplīkšķēja gar sienu, T krekli un džinsi sabira visos kaktos – uz plaukta, plītiņas, aptinās ap krēsla kāju.
   Pa grīdu kā sajucis daiļslidotājs aizslīdēja mazs sainītis ar melniem eņģeļiem, kas izripoja pa istabu.
   Edija šausmās skatījās uz tiem. Viņas bailes atspoguļojās Holta sejā. Tā pauda neticību. Sāpes. Apsūdzību. Galu galā aukstu atklāsmi.
   – Apgriezies otrādi. – Ledainums viņa balsī stindzināja Ediju līdz kaulam. Viņa nespēja pakustēties.
   – Es teicu, pagriezies! – Ar izveicīgu kustību Holts apsvieda Ediju tā, ka viņa gulēja ar seju gultā. Viņš atlieca Edijas rokas aiz muguras. Auksts metāls pieskārās delnu locītavām. Slēdzenes klikšķis klusumā izklausījās apdullinošs. Ar skarbu kustību viņš parāva Ediju augšup tā, lai viņa būtu ar seju pret viņu. – Ēdena Svonforda, es tevi arestēju par Freda Laila, Denisa Rankla un Keneta Pārslija slepkavībām.
   Viņš uzvilka Ediju kājās.
   – Tev ir tiesības klusēt. – Viņš izstūma Ediju laukā pa durvīm. – Jebkas, ko teiksi, var tikt izmantots pret tevi. – Nu jau viņi gāja lejā pa metāla kāpnēm. – Tev ir tiesības uz advokātu. Ja nevari atļauties viņu algot, tev tāds tiks nodrošināts.
   Pie bāra stāvēja grupiņa vīru, viņi smēķēja un smējās. Tiklīdz Edija izstreipuļoja ārā, visi apklusa.
   – Šef! – viens uzsauca. – Ko viņa vēl sastrādājusi? Vēlreiz tev iesita? – Vīri ķiķināja, bet Holts stūma Ediju uz priekšu.
   – Vai saprati?
   Viņa izrāvās un apsviedās pret Holtu.
   – Es visu saprotu.
   – Tad jau labi. – Holts atvēra mašīnas durvis, uzlika plaukstu Edijai uz galvas un iestūma viņu aizmugurējā sēdeklī. Vīri pie “Reda” noskatījās, kā Holts viņu aizved.

Divdesmit astotā nodaļa

   Holts gandrīz visu nakti neļāva Edijai aizmigt. Pārāk sadusmots, lai spētu gulēt pats, viņš staigāja šurpu turpu pa kabinetu, ik pēc desmit minūtēm mētājot saburzītas papīra lapas, tad atgriezās pie vieninieka kameras, kur aiz restēm viņu vēsi uzlūkoja Edija. Pienāca pusnakts. Četri no rīta. Tur nu viņa sēdēja kā parādība, kas nejūt vajadzību ne pēc miega, ne pamatojuma, kāpēc viņai te jābūt.
   Viņa nekavējoties atzinās, ka sūtījusi melnos eņģeļus, bet pārējo nelokāmi noliedza.
   – Es neesmu nevienu nogalinājusi.
   Atbalstījies pret sienu blakus kamerai, Holts cieši vēroja Ediju.
   – Bet tu zināji par Freda Laila testamentu.
   Edija, aizlikusi rokas aiz galvas, atslīga uz lāvas, it kā viņu neuztrauktu Holta uzstājība.
   – Es joprojām neko nezinu par Freda Laila testamentu. Varbūt tu izstāstīsi?
   Holts izmēģināja citu taktiku.
   – Kāpēc tu mainīji savu vārdu? – Nakts gaitā viņš to bija prasījis jau daudz reižu, bet Edija, tāpat kā iepriekš, vēl arvien palika pie tās pašas versijas. Ēdena Svonforda esot skumja, nelaimīga meitene, bet viņa tāda vairs negribot būt.
   – Kāpēc tu melo?
   – Ēdena Svona ir mans likumīgais vārds. Visi mani sauc par Ediju. Es nemeloju.
   – Tu sūtīji melnos eņģeļus.
   – Tā nav tava darīšana.
   – Kad tu nogalināji cilvēkus, tā kļuva par manu darīšanu.
   – Es tev jau teicu…
   – Jā, jā! Dēmons vainīgs. Noslēpumaina būtne, kas darbojas tavā labā.
   – Nē, ne jau manā labā.
   – Vai tad tu nevēlēji tiem vīriem nāvi?
   – Tikai to, lai viņi bailēs pasvīst. Nāvi? Miruši viņi man zaudētu jebkādu jēgu.
   – Ne jau tad, ja tu viņus izmanto atriebībai.
   Edija uzrāvās sēdus un spēji pagriezās ar seju pret Holtu. – Vai tiešām tu to neaptver? Mans nolūks bija viņus izbiedēt. Likt viņiem runāt.
   – Runāt vai mirt?
   – Izbeidz to atkārtot!
   – Es beigšu tad, kad tu sāksi runāt taisnību.
   Edija nikni paskatījās uz Holtu, un viņš saberzēja seju. Viņš bija noguris no pratināšanas, bet vēl vairāk viņš bija sadusmots. Viņam nebija nepieciešams Ediju arestēt. Bet viņš uzgavilētu kaut pašam velnam, ja spētu novest Ediju līdz pēdējai robežai, lai viņa sajustu kaut nedaudz no tās nodevības, kuru sajuta viņš, ieraugot melnos radījumus aizveļoties pa grīdu.
   – Sasodīts, Holt! Es tev saku taisnību, un tu to zini. Izlaid mani no šejienes. Ej mājās. Apraugi Mirandu un paguli. Parunāsim rīt par to visu.
   – Lai es ļautu tev aizbēgt no pilsētas? Tas nenotiks.
   – Tu atņēmi man atslēgas.
   Viņš pakratīja ar pirkstu.
   – Un konfiscēju motociklu.
   – Redzi nu! Tātad es nekur netieku.
   Sakrustojis rokas, Holts atbalstījās pret sienu blakus kamerai. Viņš negrasījās Ediju laist laukā. Vismaz ne līdz brīdim, kad viņa lūgšus lūgsies piedošanu. Varbūt arī tad ne.
   – Nu labi, atgriezīsimies pie baznīcas. Ko tu tur darīji?
   – Es tev jau teicu. Meklēju melno eņģeli. Mēģināju dabūt to atpakaļ.
   – Kāpēc?
   – Un kā tu domā?
   – Manuprāt, tu plānoji tur kaut ko darīt, nevis nest prom eņģeli.
   – Ko darīt?
   – Tu man to izstāsti. Kaut ko tādu, kas noveltu vainu uz citu cilvēku.
   – Ko tieši, Holt? Ja es gribētu novelt vainu, vai tad nebūtu jau to izdarījusi agrāk? Kāpēc lai es gaidītu, kamēr mani ieliek aiz restēm?
   Holts klusībā nolādējās, jo, pašam to negribot, pieņēma viņas izskaidrojumu.
   – Ja tu nezināji, kas var notikt ar Pārsliju, kāpēc brīdināji Teriju, lai pieskata mācītāju?
   – Es nezināju, taču mani māca bažas. Kā jau teicu, es uztraucos. Vai tu neraizētos? Ikviens to darītu manā vietā.
   – Jā, ikviens, kuram prātā slepkavības.
   Edija dusmīgi skatījās uz Holtu.
   – Tātad kāpēc šos trīs vīrus?
   Edija novaidējās.
   – Cik reižu tu vēl to gribi dzirdēt? Pirms nāves krustmāte Penija man iedeva sarakstu ar uzvārdiem. Tie bija cilvēki, kuri apmeklējuši manu tēvu viņa dzīves pēdējās nedēļās. Krustmāte Penija nezināja, kāpēc viņi nākuši, ko runājuši. Es gribēju noskaidrot…
   – Ko?
   – Varbūt tas palīdzētu saprast…
   – Kāpēc viņš izdarīja pašnāvību?
   Edija pamāja.
   – Nē, es domāju, ka tu viņus vaino tēva nāvē un par to viņus nogalināji.
   Edija satvēra galvu rokās.
   – Es viņus nenogalināju. Kā, pie velna, es varētu atklāt, kas noticis, ja viņi visi būtu miruši? Vai tu to neapjēdz? Ne jau es vēlēju viņiem nāvi. Kāds negribēja, ka es uzzinu patiesību.
   – Patiesību? – Holts metās pie restēm un ieķērās tajās. – Tavs tēvs izkrāpa naudu no “Hamerbilta”. Viņu atmaskoja. Nespēdams paciest, ka tas atklājies, viņš izdarīja pašnāvību. Lūk, kas notika.
   – Tu neko par to nezini.
   – Zinu, ka tavs dārgais tētis ielēca karjerā, atstājot tevi un tavu māti vienas pret visu pilsētu. Zinu, ka viņš bija vājš gļēvulis.
   – Apklusti! Apklusti! – Edija satvēra restes no savas puses, un tikai dzelzs režģis viņus atdalīja vienu no otra. Viņas seja bija saviebta dusmās un noliegumā, tumšie mati un uzacis asi kontrastēja ar pietvīkumu vaigos un kakla bālumu. Dedzība, ar kādu viņa metās aizstāvēt savu tēvu, bija tikpat spēcīga kā dedzinošā kaisle, kad viņa atradās Holta apskāvienos.
   Holts gribēja viņu noskūpstīt. Tomēr viņš bija gatavs arī Ediju nožņaugt.
   Abējādi viņš nedrīkstēja Edijai pieskarties, bet tieši tā bija viņa lielākā vēlēšanās.
   Holts nosodījās. Ak vai, šī Edijas stūrgalvība un paša apsēstība ar viņu! Krūtīs dziļi, dziļi iedūra sāpe, it kā viņam kāds būtu iecirtis ar mačeti taisni sirdī.
   Viņš atkāpās un devās atpakaļ uz savu kabinetu. Uz krēsla pie rakstāmgalda. Elpo, vecīt, viņš sev pavēlēja. Attopies un elpo.
   Kas gan tik sasodīti pievilcīgs bija tajā Edijā Svonā? Mati kā īsts putnu perēklis, rokas saskrāpējusi ar tetovējumiem. Viņa bija dīvaine, īsts cirka klauns.
   Jā, un šai savādniecei bija izdevies sagriezt viņa dzīvi kājām gaisā kā nevienai citai kopš Sindijas nāves.
   Un tieši to taču viņš vēlējās! Nemieru, ko centās nomākt, atmiņas, kuras bija apglabājis – par tumšām ieliņām un adrenalīna devu, kad uz kārts bija jāliek dzīvība. Vai viņam nebija apnicis eksistēt drošībā?
   Ar Ediju nekas nebija droši, viņu varēja salīdzināt ar granātu, kas tūlīt, tūlīt uzsprāgs Holta acu priekšā.
   Varbūt tas arī bija izskaidrojums. Tā bija nevis Edija, bet briesmas, kuras viņa pārstāvēja. Viņš tām pieķērās kā pēdējam maizes kumosam. Taču netrūka citu veidu, kā apmierināt apslēpto vēlmi pēc piedzīvojuma. Viņš varēja lēkt ar gumiju no tuvākā tilta. Braukt ar ātrumlaivu. Darīt jebko, kas nebija saistīts ar Ēdenu Svonu, melniem eņģeļiem, trim mirušiem pilsētas vīriem.
   Holts aizvēra acis, pēkšņi sajūtot, ka ir neizsakāmi noguris.
   Viņš neatcerējās, kā bija iemidzis, bet pamodās, kad tika paraustīts aiz pleca. Stīviem kauliem no sēdēšanas uz krēsla viņš atvēra acis un ieraudzīja tēvu, kas lūkojās uz viņu.
   – Jēzus, tēt! – Holts pārlaida plaukstu pār seju un paskatījās, cik rāda pulkstenis pie sienas. Septiņi no rīta.
   – Labrīt! – Džeimss priecīgs sveicināja. – Māte atsūtīja tev kafiju. Viņa rūpējas, lai tu neindējies ar to, ko dzer šeit, iecirknī. – Viņš pacēla termosu un plastmasas kastīti. – Vēl arī biskvītus un šķiņķi.
   Holts kaut ko norūca, bet tēvs neņēma vērā Holta īgnumu. Nolicis termosu un kastīti uz galda stūra, viņš apsēdās pretim Holtam.
   – Tev bija gara nakts.
   Holts atskrūvēja termosu. Karstais šķidrums kūpēja, viņam lejot to vāciņā, un aromāts pamazām palīdzēja pilnībā atmosties. Holts paslidināja vāciņu ar kafiju tēvam, bet pats ielēja sev plastmasas krūzē. Kafija bija stipra un karsta. Tā noskaidroja galvu, taču sāpe palika.
   – Es arestēju Ediju.
   Džeimss sastinga, pacēlis kafiju pie lūpām. Arī viņš nebija daudz gulējis, bet raizējies, gaidot, kā Holts būs izmantojis viņa sniegto informāciju un ko būs pastāstījusi Edija, ja viņai vispār kaut kas sakāms. Džeimss bija paredzējis, ka Holts taisnā ceļā dosies pie viņas, izjautās. Taču viņš nebija domājis, ka Holts viņu arestēs.
   – Viņa sūtījusi melnos eņģeļus.
   Džeimss nolika vāciņu ar kafiju atpakaļ uz galda. Vai viņam beidzot būtu paveicies? Ja Edija bija tā, kas sūtīja melnos eņģeļus, viņa bija galvenā aizdomās turamā.
   – Man žēl, dēls.
   – Jā, man arī.
   – Vai tev ir pietiekams pamats izvirzīt apsūdzību?
   Holts papurināja galvu.
   – Viņa apgalvo, ka nav nevienu noslepkavojusi, bet tas mani nepārsteidz. Nakts gaitā nelokāmi palika pie sava. Man arī nav pierādījumu, kas viņu saistītu ar nozieguma vietu jebkurā no gadījumiem. Pat ja man tādi būtu, es nesaprotu, kā viņa kaut vienu no tiem varētu organizēt.
   Džeimss līdzjūtīgi pamāja. Prātā joņoja domas. Kā lai apsūdz Ediju, ja nav pamatojuma?
   – Holt, es nevēlos bāzt degunu tavās darīšanās. Tas tagad ir tavs pienākums.
   – Bet?
   – Vai tu esi pārliecināts, ka notikušas slepkavības? Sirdstrieka, alerģiska reakcija un noslīkšana ir pilnīgi pieņemami izskaidrojumi, kāpēc iestājusies nāve. Melnajiem eņģeļiem varbūt nav ar to nekāda sakara.
   – Vai tu to uzskati par nejaušību? Edijai ir saraksts, kurā minēti cilvēki, kas tikušies ar viņas tēvu, un trīs no viņiem pavisam vienkārši nomirst, kad viņa ierodas pilsētā? Beidz, tēt, tu pats apzinies, ka tur slēpjas kaut kas vairāk.
   Pēkšņi asinis atplūda Džeimsa ķermenī un satecēja lejup pie kājām.
   – Saraksts? Edijai ir saraksts? Kas tie par vārdiem?
   Holts atmeta ar roku.
   – Nav svarīgi. Viņi visi jau ir miruši.
   – Visi?
   – Alans Bjūtins – vai atceries viņu? Viņš pērn nokrita no kāpnēm. Lauza sprandu. Pēc tam seko mūsu trijotne.
   No satraukuma sirds Džeimsa krūtīs sitās neskaidrā ritmā.
   – Vai tie ir visi?
   Holts ciešāk ielūkojās tēva sejā.
   – Tēt, vai tu kaut ko zini? Vai šie cilvēki ir kaut kādā ziņā savā starpā saistīti?
   Džeimss, papurinājis galvu, nolieca to, lai slēptu seju, un iedzēra kafiju.
   – Nē, nē. Es tikai domāju. Skaļi. Tu saki – Bjūtins bija sarakstā, un viņš nokrita no kāpnēm?
   – Viņš mainījis lampu pie griestiem un nogāzies zemē. Lauzis kaklu. Acumirklī iestājusies nāve.
   – Tas ir vēl viens negadījums.
   Holts uzmeta tēvam asu skatienu.
   – Jā gan, – Holts noskaldīja. – Kāpnēm bija kādi astoņdesmit gadi.
   – Un Edijas tolaik nebija pilsētā.
   – Skaidrs, Bjūtinu ar viņu nesaistīsim. Bet pārējie? – Holts nogrozīja galvu.
   – Izklausās, ka tu gribi, lai viņa būtu vainīga. – Džeimss uzmanīgi izvēlējās vārdus, cenšoties noslēpt cerību staru, kas viņā pamodās.
   – Nav svarīgi, ko es vēlos, – Holts neizteiksmīgi paziņoja. – Svarīgs ir acīm redzamais.
   – Ko tu darīsi?
   – Vienīgo, kas man atliek, kad nav pierādījumu. Laidīšu viņu vaļā.

Divdesmit devītā nodaļa

   Beidzot kamera tika atslēgta, tomēr tas nebija Holts, kurš Ediju atbrīvoja. To darīja viņa palīdze Samanta Fiša. Svaiga, izgludinātā formastērpā, atpakaļ atglaustiem matiem, možām acīm. Viņas izskats lika Edijai justies vēl nejēdzīgāk.
   Iznākusi no kameras, viņa nokļuva telpā, kur apkārt vēdīja salkans gaisa atsvaidzinātāja aromāts.
   – Kur tad Holts? – Aizgāja mājās.
   Palīdzei Fišai nebija nekas plašāk jāpaskaidro.
   Edija nokrekšķinājās. Negribot viņu pārņēma vilšanās. Pat sapnī viņa bija izskaidrojusies ar Holtu, vienlaikus vēloties gan iecirst viņam pļauku, gan krist ceļos un lūgt piedošanu. No pretrunīgajām emocijām viņai šķita, ka zaudēs prātu.
   – Un kā ar mani?
   – Kas tad ar tevi? – Samanta atcirta. Viņa ieveda Ediju nelielā kabinetā, kurā bija divi rakstāmgaldi, metāla plaukti, ziņojumu dēļi, krēsli un garš koka sols pie vienas sienas.
   – Jūs vienkārši laižat mani vaļā?
   – Kāpēc tu tā prasi – vai gribi šeit pavadīt vēl vienu nakti? – Samanta atvēra galda atvilktni, izņēma aploksni un nometa tās saturu uz galda. Edijas maku, kredītkartes, atslēgas.
   Edija, ielikusi kabatā maku un kredītkartes, apskatīja atslēgas. Saišķis bija vieglāks, nekā tam vajadzētu būt.
   – Te trūkst mana motocikla atslēgu.
   Samanta sarauca pieri, bet viņas sejas izteiksme bija nedaudz mākslota.
   – Ak nav? Vai tu esi par to pārliecināta?
   – Saprotams, ka esmu.
   Holta palīdze paraustīja plecus. Apsēdusies uz krēsla pie rakstāmgalda, viņa paliecās atpakaļ.
   – Varbūt tev to nebija līdzi, kad šefs tevi atveda.
   – Man to nebija tāpēc, ka Holts tās paņēma.
   – Viss konfiscētais ir aploksnē.
   – Viss, tikai ne motocikla atslēgas.
   – Nu… – Samanta sašūpojās krēslā, būdama pavisam mierīga. – Gan jau atradīsies. – Viņa pasmīkņāja. – Kaut kad.
   Kaut kad, sasodīts!
   – Pasakiet Holtam, lai viņš iet ellē.
   Ielikusi pārējās atslēgas kabatā, Edija devās prom.
   – Šaubos, vai viņu vairs interesē tavi novēlējumi.
   Ja nebija motocikla, Edijai vajadzēja kājām iet uz “Redu”. Viņa varētu izsaukt taksometru, ja tāds būtu šajā Dieva pamestajā pilsētelē, bet viņas mobilais telefons bija palicis istabā virs bāra. Un lai viņa ir nolādēta, ja kaut ko lūgs pakalpīgajai palīdzei – jebko, kur nu vēl izmantot telefonu.
   Tāpēc, zodu uz augšu paslējusi, Edija sāka soļot atpakaļ. Gandrīz bez miega aizvadījusi nakti, viņa bija tik ļoti nogurusi, ka varētu gulēt veselu mēnesi. Beidzot nokļuvusi šķērsielā aiz bāra, viņa devās augšā pa metāla kāpnēm, atvēra durvis un iekrita gultā.
   Tur nu viņa gulēja, bet nomodā.
   Prātā atkārtojās nopratināšana nakts garumā. Iztēlē Edija redzēja sāpes un dusmas Holta sejā. Arī apsūdzību. Edija mēģināja uzjundīt kaut nedaudz taisnīga sašutuma, taču viņai tas neizdevās. Patiesība bija tāda, ka viņa bija pelnījusi nosodījumu. Viņa bija melojusi. Nodevusi Holta uzticību. Tikai viņa pati bija vainojama, ka Holts uzskatīja viņu par vainīgo.
   Protams, viņa bija vīlusies, viņai kremta Holta neticība – par spīti acīm redzamajam. Neko darīt, dzīvē tā notika. Vismaz Edijas Svonas dzīvē.
   Nopūtusies viņa apgriezās otrādi. Domas pievērsās tam, kā turpmāk pavadīt mūžu cietumā. Tas nebija ar prātu aptverams, ka viss nonācis tik tālu.
   Ja Holts viņai netic, kurš gan Redbadā viņai ticēs?
   Pār augumu pārskrēja auksti drebuļi. Neviens neticēja arī tam, ka viņas tēvs nav vainīgs. Vai tāda bija melnā eņģeļa sūtība? Vai tas meta savu ēnu uz vēl vienu Svonfordu, kas jāupurē uz Redbadas altāra? Vai viņa bija daļa no kādas komiskas izjokošanas? Vai viņas likteni ietekmēja kāda ļauna krāpniecība?
   Edija atvēra acis. Pie velna! Viņa nometa segu un piecēlās sēdus. Lai viņa nolādēta, ja turpinās piedalīties kāda cita spēlē, vai tas bija eņģelis vai sātans. Viņa nemetīsies pāri klintij un paklausīgi nepieteiksies psihiatriskajā klīnikā, un viņa arī neļaus Holtam Drenenam viņu iesēdināt cietumā uz nepatiesas apsūdzības pamata.
   Džeimss “Klērā” grozīja rokā kafijas krūzi, mēģinādams saprast, vai viņš uztraucas vai jūtas atvieglots, ka Edija nav nosaukusi viņa vārdu. Vai viņš vispār bija tajā sarakstā? Melno eņģeli viņš nebija saņēmis. Vai Edija nebija paspējusi to atsūtīt? Vai neko par viņu nezināja? Vai arī, līdzīgi viņam pašam, nekādā ziņā negribēja sāpināt Holtu? Vai – ļaunākajā gadījumā – izmantos viņa vārdu, lai panāktu, ko nodomājusi attiecībā uz Holtu? Ko tad darīs Holts? Vai viņa godīgais dēls piekāpsies likuma priekšā tēva dēļ?
   Džeimss nemaz negribēja to zināt.
   Neviļus atmiņā atausa laiki, kad viņš vēlu nāca mājās, kur viņu gaidīja mazais dēlēns.
   – Tēt, tu ķer sliktos? – Holts vienmēr prasīja, un Džeimss lepnumu zēna balsī uztvēra kā pilnīgi dabisku.
   – Ja viņi uzradīsies, katrā ziņā noķeršu, – viņš allaž atbildēja.
   Tagad viņš bija viens no tiem sliktajiem. Pie velna, viņš vienmēr bija pie tiem piederējis. Nē, ne vienmēr. Tikai pēdējos divdesmit gadus vai aptuveni tā.
   Skumjas pārņēma Džeimsa sirdi, un viņš ielūkojās kafijas krūzē. Atcerējās beisbola komandas, kuras bija trenējis, redzētās futbola spēles. Kopā ar dēlu pavadītā laika ainas sāpīgi slīdēja galvā kā nebeidzams video. Vai viss padarītais bija velts? Viņš bija vēlējies, lai dēls aug stiprs un laimīgs plaukstošā pilsētā. Vai tas bija tik nepareizi?
   Ar acs kaktiņu Džeimss uztvēra kustību. Reds Maklors viņam māja. Džeimss pamāja pretī, un bāra īpašnieks to uztvēra kā uzaicinājumu. Viņš apsēdās uz krēsla iepretim Džeimsam.
   – Labrīt, šef.
   – Labrīt, Red.
   Bez prasīšanas Dārsija pienāca ar kafijkannu un krūzi Redam. Milzu auskari šūpojās līdzi, viņai ielejot Redam kafiju. Viņš pasūtīja olas, bet Džeimss neko nespēja ieēst.
   – Dzirdēju, ka Holts vakar arestējis manu bārmeni. – Reds nogrozīja galvu. – Vispār jau puse pilsētas runā par to. Tas notika turpat pie bāra.
   Džeimss pamāja, pūlēdamies tēlot, ka visu zina, bet viņu tas neinteresē.
   – Arests esot saistīts ar mācītāju Pārsliju un melnajiem eņģeļiem, – Reds mēģināja kaut ko noskaidrot.
   – Par to tev jārunā ar Holtu, – Džeimss izvairīgi noteica.
   Reds tam piekrita, tomēr raižu izteiksme no viņa sejas nenozuda. Dārsija atnesa vēršacis ar bekonu, un Džeimss skatījās uz olu dzeltenumiem, it kā gaidot, ka tie pamirkšķinās.
   Pie galda pienāca Tilmens Krokers. Drukns vīrs ar sirmu bārdu, Redbadas mērs.
   – Dzirdēju, ka tavs zēns noķēris melno eņģeli, – Tilmens ierunājās. – Hetija Tatla teica. Viņa reizi nedēļā nāk tīrīt māju. Viņai to esot pastāstījis viņas dēls, kurš vakar visu redzējis pie “Reda”. – Viņš vērsās pie Reda. – Viņa strādā pie tevis, vai ne?
   Reds pamāja.
   – Nu jau ir atbrīvota.
   – Ak tā? – Mērs sarauca pieri. – Džeims? Kas tev sakāms?
   – Holts viņu aizturējis, lai nopratinātu. Tas arī ir viss.
   – Rokudzelžos? – Tilmens noprasīja.
   Džeimss atvairījās.
   – Puiši, es vairs neesmu policijas priekšnieks.
   Mērs saknieba lūpas.
   – Man jāsatiek Holts. Nedrīkst pieļaut, ka pa ielām staigā slepkava. – Viņš stingri uzlūkoja Redu. – Un strādā mūsu pilsētā.
   – Tilmen! – Reds nogrozīja galvu. – Ja viņa būtu slepkava, Holts viņu nepalaistu vaļā, vai ne, šef?
   Džeimsam nevajadzēja atbildēt, Tilmens pasteidzās viņa vietā.
   – Ja viņa nebūtu ar to saistīta, Holts viņu nevestu uz iecirkni. – Mērs pievērsās Džeimsam. – Tavam zēnam vajadzēja par to personiski informēt mani.
   – Tas notika tikai vakar vakarā, – Džeimss aizstāvējās.
   Tilmens to neklausījās.
   – Viņam jāatskaitās pilsētas valdē.
   – Tev pašam par to ar viņu jāvienojas, – Džeimss atcirta.
   – Par to tu nešaubies, – mērs kā skaldīt noskaldīja. – Pilsētā ieradīsies liela delegācija no Tehnoloģiju institūta. Pārbaudīs rūpnīcu. Pēc Freda aiziešanas mūsu situācija vairs nav tik noturīga kā agrāk. Mēs nedrīkstam pieļaut nekārtības. Citādi paklīdīs baumas, ka Redbada nav droša. Biznesam tas nenāk par labu.
   Tilmens aizgāja, un Reds atgrūda savu šķīvi.
   – Vai mērs nezina, ka cilvēks nav vainīgs, iekams viņa vaina nav pierādīta?
   – Viņu neinteresē pierādījumi, – Džeimss attrauca. – Realitātē pastāv tas, kā mēs uztveram to, kas notiek. Īpaši Redbadā.
   Reds drūmi pamāja un uzlika uz galda pāris banknošu, atstājot atdzisušās vēršacis neskartas. Džeimss parāvās tālāk no šķīvja un, pacēlis krūzi, pamāja Dārsijai, kura tuvojās ar kafijas kannu.
   – Mēru urda nemiers. – Dārsija pielēja Džeimsam krūzē vēl kafiju. – Vai taisnība, ko viņš stāsta? Holts vakar arestējis bārmeni par to, ka viņa esot melnais eņģelis?
   – Viņš nopratināja Ediju un atbrīvoja. Tas arī ir viss.
   Dārsija nogrozīja galvu.
   – Nu, paruna saka: “Nav dūmu bez uguns…”
   Džeimss skatījās melnajā, kūpošajā šķidrumā. Viņš juta, ka garaiņi aptver viņu, aizvedot atpakaļ laikā, kurā viņš negribēja atgriezties.
   Diena, kad tika apglabāts Čārlzs Svonfords, bija svelmaini karsta. Džeimss atcerējās, kā sviedri lija zem formastērpa. Evelīnas Svonfordas kleita plivinājās ap kalsno augumu. Viņas māsa – kā viņu sauca? Penija. Penija Belingema. Viņa slaucīja kaklu ar salveti. Bērinieki grozījās, smagi elpojot tveicīgajā gaisā, gaidot ceremonijas beigas, lai tiktu atpakaļ telpās ar gaisa kondicionētājiem.
   Pāri visam slējās tas milzīgais melnais eņģelis.
   Vai viņam nāks par labu tas, ka pilsētnieki nopulgos Ediju? Vai tas nozīmēs, ka pagātnes notikumi beidzot atklāsies, vai gluži otrādi? Pēc Laila, Rankla un Pārslija bojāejas viņš vienīgais varēja izstāstīt patiesību. Bet viņš klusēja.
   Tomēr palika problēma ar Eimiju Lailu. Viņš Eimijai nebija pateicis, ka atradis Ēdenu. Kad viņš to izstāstīs, tas varētu paraut vaļā aizsprostu. Nepietika ar to, ka vairs nebūs noslēpums, kura ir Ēdena. Eimija gribēs noskaidrot, kāpēc Freds viņai atstājis naudu.
   Džeimss jau bija izmantojis patiesību, lai atsvešinātu Holtu no Edijas. Džeimsam bija noderīgāk kontrolēt jauno ziņu par viņas īsto identitāti nekā ļaut tai izplatīties.
   Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto mobilo telefonu un nospieda Eimijas Lailas numuru.

Trīsdesmitā nodaļa

   Šķietama uztvere vai realitāte, bet Edijas pieaugošā sliktā slava pierādīja, ka mērs kļūdījies. Biznesam tā nāca par labu. Nākamais vakars pēc viņas aresta bija rosīgākais kopš svētā Patrika dienas. It kā visi degtu nepacietībā pavērot melno eņģeli.
   Edija sajuta naidīgumu kā necaurredzamu akmens sienu. Apmeklētāji izvairījās no bāra letes, izvēloties Lūsiju par apkalpotāju. Tomēr viņi neatturējās bikstīt cits citam sānos un norādīt uz Ediju. Pat Hovards un Rass bija apsēdušies pie galdiņa. Tovakar viņa dzeramnaudā nopelnīja piecu centu monētu – to kāds nometa uz letes pa ceļam ārā no bāra.
   – Nepievērs uzmanību, – Lūsija pukojās. – Gan viņi pieradīs.
   Pēc bāra slēgšanas Edija devās augšā uz savu istabu. Uz durvīm ar baltu aerosola krāsu bija uzķēpāts vārds “Slepkava”, un pēdējais burts bija notecējis lejup.
   Nākamajā dienā viņa pati nopirka kārbu ar krāsu un piezīmēja uzrakstam klāt “smaidiņu”.
   “Reda” apmeklētājiem tas nelika atmaigt. Dienām ritot, ļaudis uz bāru nāca arvien retāk. Daži tomēr apmeklēja “Redu”, jo līdz citam jēdzīgam bāram būtu jādodas uz kaimiņu pilsētu. Daži atceļā no maiņas iebrauca diennakts veikalā un, nopirkuši sešu kārbu iesaiņojumu, dzēra alu paši savās mājās.
   Nedēļu pēc tam, kad Samanta Fiša bija izmetusi Ediju no cietuma, “Redā” valdīja nedabisks klusums. Tikai pāris apmeklētāju grozījās pie letes. Tā pati grupa, kas bija noskatījusies, kā Holts Ediju, ieslēgtu rokudzelžos novelk lejā pa kāpnēm, sēdēja kaktā pie galdiņa, sūcot alu, un drūmi viņu novēroja. Terijs Bišops bija viens no viņiem. Katru reizi, kad abu skatieni satikās, viņa sejā parādījās apmierināta grimase, Edija zināja, ka Bišops Holtam izstāstījis par abu saskriešanos baznīcā. Terijs acīm redzami bija vairāk nekā gandarīts par paveikto.
   Edija stāvēja pie bāra letes, slaucīja to, lai gan tā jau spīdēja sausa, un skatījās, kā viņu vēro. Cik ilgi turpināsies sasaluma gaisotne? Tā ne tikai iecirta robu viņas algas čekā, bet samazināja arī Lūsijas un Reda ienākumus. Abi izturējās brīnišķīgi – Lūsija turpināja viņu atbalstīt, un Reds nebija viņu atlaidis. Taču tā tas nedrīkstēja bezgalīgi turpināties. Galu galā Redam nāksies izvēlēties starp biznesu un Ediju. Viņai bija skaidrs, kam par labu būs šī izvēle.
   Ārdurvis atrāvās vaļā, ļaujot ieplūst bārā karstajam vakara gaisam. Tam līdzi ienāca maza, kalsna sieviete. Īsie mati bija izspūruši, vaļīgās drēbes notraipītas un saburzītas.
   Tā bija Eimija Laila.
   Satracināta viņa grozīja galvu, līdz atrada meklēto, un viņas skatiens palika gluži kā piekalts Edijai. Visa telpa it kā aizturēja elpu.
   – Tev vajadzētu kaunēties! – viņa iesaucās, niknumā trīcēdama. – Nevis te rēgoties, it kā nekas nebūtu noticis. Un tu, – viņa norādīja ar drebošu pirkstu uz Redu, – tu ļauj viņai to darīt. Tas ir pretīgi. Riebīgi! – Eimija Laila apskrēja ap leti, it kā vētra dzītu viņu uz priekšu. – Slepkava! – viņa uzkliedza Edijai. – Slepkava! – Un viņa ātri iesita Edijai asu, sāpīgu pliķi.
   Edija sastinga. Sitiens atbalsojās smadzenēs un uz ādas. Misis Laila sabruka briesmīgās elsās, un Lūsija, piesteigusies klāt, aplika roku viņai apkārt.
   – Ir jau labi, mīļā. Nāc apsēdies. – Lūsija pieveda atraitni pie galda, bet Eimija atteicās sēdēt.
   – Ne šeit, – viņa raudādama iebilda. – Ne jau te, kur ir viņa.
   Pie viņas piegāja Reds.
   – Vai man piezvanīt kādam, lai atnāk palīgā?
   Eimija Laila iešņukstējās skaļāk.
   – Nav neviena, kam zvanīt, – viņa ievaidējās. – Neviena.
   – Ļaujiet, es jūs aizvedīšu mājās.
   – Viņa to izdarīja naudas dēļ, – Eimija paziņoja. – Vai nesaprotat? – Viņa satvēra Reda roku, raustot viņu aiz krekla. – Viņa gribēja Freda naudu. Tagad viņa to dabūs. Viņa ir ļaunums. Ļaunums!
   – Nāc, mīļā, – Lūsija mierinoši aicināja. – Lai Reds aizved tevi mājās. – Viņa palīdzēja Eimijai piecelties un mudināja doties uz durvīm. – Jā gan. Uz mājām.
   – Varbūt kādam citam būtu jādodas prom. – Terijs Bišops pieslējās kājās. Visu klātesošo skatieni pievērsās Edijai. Neapmierinātā rūkoņa bija nepārprotama.
   Reds, apstājies pie durvīm, pavērsās pret Ediju. Viņa acis pauda atvainošanos, bet arī galīgo lēmumu.
   Edija paraustīja plecus, viņu bija pārņēmusi rūgta vilšanās.
   – Tev nebūs, kas strādā, – viņa atturīgi pateica.
   – Kamēr ļaudis nenāk, tiekam galā. – Es neesmu neko ļaunu nodarījusi.
   – Tam nav nozīmes, vai ne?
   Tā nu bija tīra patiesība.
   – Augšstāva istabas atslēgu arī atdod, – Reds piemetināja.
   Cik nekrietni!
   Edija nometa uz letes bāra dvieli, un telpā atskanēja gaviles.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

   – Tā, – doktors Fērgusons sacīja, – tas bija grūts uzdevums, īsta mīkla.
   Lieliski. Holts, pieri saraucis, skatījās uz mācītāja Pārslija līķi, kas bija apklāts ar palagu. Bija pagājusi nedēļa kopš viņa nāves. Holts ik dienu Fērgusonam atgādināja, ka viņam vajadzīgs sekcijas rezultāts, un, kad doktors beidzot piezvanīja, nāca jau pusnakts. Holts bija iegrimis ciešā miegā – melnā, apdullinošā tumsā, līdzīgā tai, kādā atradās tūlīt pēc Sindijas nāves.
   – Man šķiet, ka negribēsi gaidīt. – Fērgusona balsī bija skanējis satraukums. Holts novaidējās, saberzēja seju, lai aizdzītu miegu, un pateica, ka tūlīt ieradīsies.
   Tagad jau bija gandrīz viens naktī, bet doktors kaut ko pļāpāja par mīklām.
   Vai tas bija par daudz prasīts, lai nāves iemesls būtu skaidri saprotams? Holts varēja pieņemt noslīkšanu, infarktu, pie velna, kaut vai nožņaugšanu un tad noslīkšanu. Bet par mīklām viņš ne dzirdēt negribēja.
   – Dakter, ja tev tas ir par traku, izsaukšu štata medicīnas ekspertu.
   – Pag, pag! Pacieties, es neteicu, ka neko neatklāju.
   – Tātad tu zini nāves iemeslu?
   – Viņš nav noslīcis. Ūdens plaušās iekļuva pēc nāves.
   Holts juta pakrūti sažņaudzamies. Nejauša noslīkšana būtu ļoti piemērota. Tā novērstu aizdomas no Edijas.
   – Es neatradu arī insulta vai infarkta pazīmes, – Fērgusons turpināja. – Nevienu… dabisku iemeslu.
   Kamols pakrūtē sažņaudzās vēl vairāk. Holtam nepavisam nepatika to dzirdēt. Tas nozīmēja briesmīgu briesmīgas nedēļas nobeigumu. Sākotnējās dusmas uz Ediju bija nomainījusi nožēla un klusa cerība, ka viņai nekas nekaiš. Viņš mēģināja ierakties darbos, divkāršojot patrulēšanu, īpaši vēlu vakaros, kad viņam Edijas pietrūka visvairāk. Katru brīvu brīdi viņš pētīja piezīmes. Un joprojām neatrada pierādījumus, ka būtu notikusi slepkavība. Ne arī pamatotu saistību starp trim vīriem. Vienīgi Edijas eņģeļus.
   Žņaugs pakrūtē spieda dziļāk.
   – Ja nāves iemesls nebija dabisks, kāds tad?
   Fērgusons pavilka palagu zemāk no mācītāja kakla. Seja bija balta, acis ciet, neglītas melnas šuves ap iegriezumu galvaskausa priekšpusē. Objekts bez dzīvības, bez dvēseles, objekts, kuru graiza un pārbauda. Holts atcerējās mirkli, kad bija apstājusies Sindijas elpa. Viņš turēja Sindijas roku un skatījās, kā dzīvība pamet viņas skatienu. Atvieglojums par viņas atbrīvošanos no ciešanām mijās ar vainas apziņu par izjusto atvieglojumu un milzīgo zaudējumu. Vēlāk, kad apbedīšanas biroja pārstāvji bija paveikuši savu darbu, viņa gulēja kā vaska lelle – nereāla un nemaz vairs ne Sindija. Tikai kāda būtne, kas izskatījās pēc Holta sievas.
   – Nekur nav nekādu savainojumu, – Fērgusons turpināja. – Notikuma vietā nebija arī asins pēdu.
   – Hmm…
   – Tātad vardarbīgas nāves iemesla it kā nebija.
   Holts secināja acīm redzamo.
   – Tomēr viņš ir miris.
   – Jā gan. Tad es visu atkal un atkal pārbaudīju. Un beigu beigās… – Fērgusons pievērsa Holta uzmanību garīdznieka aizvērtajām acīm. – Paskaties!
   Holts pasniedzās, lai atvērtu plakstiņus.
   – Ne jau uz acīm, – doktors norādīja. – Tieši uz plakstiņiem.
   Holts nopētīja mācītāja aizvērtos plakstiņus. Viņam tie šķita normāli. Varbūt sārtāki nekā parasti, bet, iespējams, tie atbilda Pārslija dabiskajai krāsai.
   – Petechial haemorrhagia. Uz plakstiņiem ir iesarkani plankumi. Tā ir iekšējā asiņošana.
   Holts ieskatījās ciešāk. Sarkanums sadalījās sīkos krāsu plankumiņos.
   – Vai viņš no tās nomiris?
   – Nu nē, šef. Plankumi pateica priekšā nāves iemeslu. Reizēm, kad pēkšņi apstājas sirdsdarbība, – doktors saņēma savas plaukstas dūrēs un tad atlieca, – notiek muskuļu kontrakcijas, paaugstinās asinsspiediens. Noteiktos apstākļos paaugstināts asinsspiediens liek kapilāriem atbrīvot nelielu asins daudzumu uz ādas. Rodas asinsizplūdums.
   – Kas ir šie “noteiktie apstākļi”?
   – Elektrotrauma. It īpaši mitrā vidē.
   Holts skatījās uz doktoru.
   – Tu gribi teikt, ka mācītājs nonāvēts ar elektrību?
   – Nu jā. Nonāvēšanu ar elektrību ir grūti atklāt. Nav daudz morfoloģisku pierādījumu. Nācās papūlēties.
   – Bet tu esi pārliecināts?
   Doktors pamāja.
   – Plaušu apvalkā arī ir asiņošanas pēdas. Vai tu neatradi kaut ko pie baseina, ko mācītājs būtu lietojis, nejauši sev izraisot elektrotraumu?
   – Tu redzēji to pašu, ko es. Tur nebija nekā, tikai baseins un Pārslijs.
   – Ne radio, ne elektriskā urbja? Pat mikrofons varēja būt vainīgs. Reiz Teksasā mācītājs gāja bojā tieši tādā veidā. Viņš arī bija gatavojies kristībām.
   Holts atsauca atmiņā redzēto. Kristāmo telpu, baseinu, vietu tam apkārt. Ūdenī nebija nekā cita, tikai līķis. Pie baseina arī nekā, uz to veda rampa no ģērbtuves, neliels grīdas laukums. Ja Pārslijs pats sev trāpīja ar elektrību, tad, lai arī ko viņš būtu lietojis, tas atrastos turpat. Tātad… to bija izdarījis kāds cits cilvēks.
   Slepkavība. Gaisā sastinga neizteikts vārds.
   Grūti bija iztēloties, kā iespējams panākt, lai kāds dabūtu sirdstrieku vai nāvējošu alerģisku reakciju. Bet elektrotraumu? Atlika tikai ieslēgt matu fēnu un iemest to ūdenī. Izraut vadu no kontakta pēc padarītā un aiznest. To jau bērns bija spējīgs paveikt.
   Holtam mute izžuva sausa. Nu bija parādījies pirmais tēraudcietais pierādījums, ka Redbadā notikusi slepkavība. Vai tajā bija vainojama Edija?
   Viņa bija no rīta ieradusies baznīcā. Viņa brīdināja Teriju, it kā paredzot, ka ar mācītāju Pārsliju varētu notikt kaut kas nelāgs. Pa ceļam uz “Visu zvaigžņu” ballīti viņa varēja doties gar baznīcu, ieiet iekšā, lai izdarītu iecerēto, un tad ierasties pie Dreneniem. Viņa taču nokavēja, vai ne? Kad atnāca, bija satraukta. Holts viņas nervozitāti izskaidroja ar sasprindzinājumu, ko radīja tikšanās ar viņa vecākiem, bet iemesls varēja būt kaut kas cits. Kaut kas nāvējošs.
   Doma, ka Edija atnākusi pie viņa taisnā ceļā pēc Pārslija nogalināšanas, lika Holtam aiz nelabuma norīstīties. Viņš gribēja ticēt citam izskaidrojumam. Bet vēlēšanās un realitāte ļoti atšķīrās.
   Edija nepūlējās sakravāties. Viņa pat neapģērbās. Istabu virs bāra viņa vairs negribēja ne acīs redzēt. Viņai nebija raksturīgi pēc šķiršanās kavēties atmiņās. Viņa nekad nepalika draugos ar bijušajiem mīļākajiem. Viņa pārcirta saites un sāka dzīvo no jauna.
   Lai “Reds” un šī dīvainā pilsēta iet pie velna! Edija saskaitīja skaidro naudu – ar to pietika kafijai un virtulim, ja lieki netērējās. Varbūt vēl pāris naktīm motelī. Pie sestās automaģistrāles bija motelis “Āboliņa lapa”. Kājām ejot, tas bija tālu. Bet Holts bija atņēmis viņai motociklu un atslēgas.
   Ja pilsēta gribēja viņu padzīt, tikpat labi tā varēja palīdzēt ar aizvešanu. Tā kā bija jau vēls, pilsētai vajadzētu viņu kaut kur izmitināt.
   Municipalitātes ēka bija slēgta, kad Edija tur ieradās. Tas viņu nepārsteidza. Tomēr viņa bija dzirdējusi, ka Holts pēdējās dienās vēlu strādā. Tāpēc Edija apsēdās, lai viņu sagaidītu. Ilgi tas nevilkās. Pēc pusstundas stāvvietu pie ēkas izgaismoja Holta automašīnas starmeši.
   Pagāja kāds brīdis, līdz viņš ieraudzīja Ediju. Pa to laiku viņai bija iespēja aplūkot Holtu. Lielais augums izstaroja spriedzi un nogurumu. Edija impulsīvi gribēja pieskriet vīrietim klāt, aplikt rokas apkārt un nomierināt viņu, ka viss būs labi.
   Bet tā nebūtu taisnība. Nolemtība, kādā Edija bija dzīvojusi iepriekš, smacēja viņu nost, un Holts vēl pielika savu svaru smagumam. Edija negribēja padoties bailēm, taču apziņa, ka spēcīgais augums tuvojas viņai, lika sirdij pukstēt straujāk. Vai tā jūtas kareivis, apjaušot, ka ienaidnieks ir ne tikai cienīgs pretinieks un stiprs, bet arī atrodas tuvu? Viņa negribēja cīkstēties ar Holtu. Viņa vēlējās, lai Holts nostājas viņas pusē un cīnās par viņu. Kopā ar viņu.
   Tomēr tas nebija iespējams, jo Holts ticēja ļaunākajam, un Edijai vārgi saļodzījās kājas. Tā nebija laba doma. Viņai nevajadzēja nākt šurp. Edija juta, ka sākotnējā bravūra un spars noplok, apsverot īsto situāciju. Holts to redzēja pilnīgi citādi.
   Viņa pietrūkās kājās, cerēdama aizlavīties nepamanīta, bet kustība pievērsa Holta uzmanību. Viņš apstājās kā sastindzis. Starp abiem atvērās klusuma pasaule, kuru spētu salauzt tikai vesera sitiens, bet Holts piesardzīgi gaidīja.
   – Ko tu šeit dari?
   – Gaidu tevi.
   Holts vēroja Ediju, taču netuvojās viņai.
   – Kāpēc?
   – Arestē mani.
   Viņa seja sasala. Viņš aplaizīja sausās lūpas.
   – Tu atzīsties?
   – Nē.
   Sasalums atkusa. Atguvies Holts sarauca pieri, devās pie durvīm un atslēdza tās.
   – Tomēr tu gribi sēdēt cietumā.
   – Nē.
   – Edij…
   – Es negribu sēdēt cietumā.
   Holts atvēra policijas iecirkņa durvis, iededza gaismu un uzmeta atslēgas uz rakstāmgalda. Tās klusumā nošķindēja, izdodamas džinkstošu, nepacietīgu skaņu, kas atbalsojās skatienā, kuru Holts veltīja Edijai.
   – Man nav citur, kur palikt.
   Apsēdies uz galda stūra, Holts sakrustoja rokas un drūmi uzlūkoja Ediju.
   – Tu joko?
   – Nē.
   – Kas vainas Redam?
   – Viņš mani izmeta ārā.
   – Viņš tevi izmeta…
   – Vispirms, protams, atlaida. Tā kā tas notika tavas vainas dēļ, jo tu izvilki mani no mājas rokudzelžos visas pilsētiņas acu priekšā, es nospriedu, ka esi mans parādnieks. Pie velna! – Edija aprauti iesmējās. – Ļaudis tikpat domā, ka man vieta cietumā.
   Holts klusējot apsvēra dzirdēto. Tad, piecēlies no galda, brīdi stāvēja, līdz piegāja Edijai tuvāk. Domīgi viņš uzlūkoja sievieti.
   – Man žēl, – viņš noteica.
   – Tiešām?
   Holts paraustīja plecus.
   – Vai mana motocikla atslēgas atradi?
   – Vēl ne.
   – Nu, tad tik ieslogi kamerā.
   – Edij…
   – Vai nu liec mani cietumā, vai arī es nakšņošu parkā uz sola. Tur tu mani vari arestēt par klaiņošanu, tātad turpat vien es nonākšu. Varbūt to vidus posmu izlaidīsim?
   Holts nopūtās un pakampa no galda atvilktnes atslēgas.
   – Tikai šonakt.
   Edija sekoja viņam uz kameru.
   – Vai rīt manas atslēgas būs atradušās?
   – Tad jau redzēsim.
   To varēja iztulkot kā – diez vai.
   Edija atslīga uz lāviņas, bet Holts, atbalstījies pret restēm, palika iekšpusē.
   – Tu iegāji baznīcā pa ceļam uz manu māju viesību vakarā?
   Ak kungs, tikai ne atkal!
   – Tu zini, ka ne. Kāpēc prasi?
   – Pārslijs ir nogalināts, Edij. Man ir pierādījumi. Pirmā slepkavība, kuru vairs nevar attaisnot kā negadījumu vai dabisku nāvi.
   Jaunā ziņa lika Edijai satrūkties.
   – Man likās… – Apjukumā noreiba galva, un viņa pielika roku pie deniņiem, lai atjēgtos. – Viņš taču noslīka.
   – Tā tikai izskatījās. – Holts uzlūkoja Ediju ar ledainu, pārmetumu pilnu sejas izteiksmi.
   Svētā debess! Asaras kņudināja viņai kaklu. Holts atradās tik tuvu, ka varētu viņam pieskarties, tomēr arī tik tālu kā otrā pasaules malā.
   – Es to nedarīju, Holt.
   – Ko tu nedarīji? – Viņa balss skanēja klusi, skumji.
   – Vienalga. Lai arī kurš to izdarīja, tas lika, lai mācītāja nāves iemesls izskatītos pēc noslīkšanas. – Domās viņa lūdzās – tici man, Holt. Tici! – Vai nevar būt iespējams, ka šī nāve nav saistīta ar citām? Varbūt to iemesls arī bija, kā izskatījās, sirdstrieka un autoavārija. Un, ja tā, kāpēc lai es nogalinātu Pārsliju?
   – Viņš bija tavā sarakstā. Tu viņam aizsūtīji eņģeli. Tu pat it kā zināji, kas notiks.
   – Nojautu, – Edija atgādināja.
   Iestājās klusums. Holts vēroja viņas seju, it kā, ja viņš pietiekami cieši lūkosies, varēs noteikt, vai Edija ir vainīga vai ne. Nespēdama redzēt Holta šaubas un cieto skatienu, viņa aizgriezās.
   – Ko tu zini par Alanu Bjūtinu? – viņš beidzot pajautāja.
   Edija bija gaidījusi draudus, tāpēc Holta jautājums viņu pārsteidza.
   – Par kuru?
   – Par Alanu Bjūtinu.
   Brīdi viņa apsvēra.
   – Tas ir tikai vārds manā sarakstā, Holt.
   – Tu par viņu neko nezini?
   – Viņš bijis rūpnīcas revidents, pirms pāris gadiem aizgājis pensijā. Esot miris. Kāpēc tu tā prasi?
   – Un tu nezini, kā viņš nomira?
   – Nē.
   – Viņš nokrita no kāpnēm.
   – Nu un?
   – Tas bija pirmais negadījums.
   – Pirmais… ak vai! – Edija sarāvās. – Toreiz taču nebija melnā eņģeļa. Ko tas nozīmē?
   – To, ka tevis tur nebija. Tas bija nelaimes gadījums.
   Vispār – es neko vairs nesaprotu.
   Atkal iestājās klusums. Holts bija nolaidis skatienu, it kā pētītu kameras grīdas flīzes, un Edijai atkal bija iespēja lūkoties uz viņu. Tagad viņa ļāvās sirdssāpēm. Ilgām – tās nekad nerimās – pēc atbalsta, apskāviena, novērtējuma, vietas, kura patiešām piederētu viņai, nevis tikai izvelkamā dīvāna stūris.
   Kad ilgas draudēja kļūt neciešamas, viņa rīkojās tā, kā bija pieradusi. Viņa paslēja augšup zodu, atliecās, izaicinot likteni, mēmi gatava pretoties ikvienam.
   Tad Holts atkal pētīgi ieskatījās viņai sejā.
   – Varbūt tas nozīmē, ka man nav nekāda sakara arī ar pārējiem gadījumiem, – Edija klusu sacīja.
   Holts stingri uzlūkoja viņu.
   – Varbūt.
   – Vai tu pazīsti misis Bjūtinu?
   – Jā.
   Un atkal klusums. Edija negribēja neko prasīt. Negribēja riskēt, ka izdzirdēs tādu atbildi, kas viņai nepatiktu. Taču izmisums dzina viņu uz priekšu.
   – Tātad… vai tas nozīmē… – Edija nokāsējās, ar mokām izsakot vārdus, – …ka tu man tici? Tu nedomā, ka es kādu būtu nogalinājusi?
   Holts savaikstīja seju grimasē.
   – Tas nozīmē, ka es vēlos tev ticēt. Un lai Dievs man palīdz.
   Edija iekšēji gribēja palēkties, aiz sajūsmas iesaukties, taču kaut kas Holta sejā viņu apturēja.
   – Bet?
   – Bet vispirms man tas jāpierāda.

Trīsdesmit otrā nodaļa

   Edija nezināja, kur Holts pavadījis nakti, taču noteikti ne jau kopā ar viņu. Tomēr Ediju tas neuztrauca. Pēc abu sarunas kamerā Holts tikpat labi varēja atrasties Bangalorā, un Edija tomēr justos tuvāk viņam, nekā tas bija iepriekšējās nedēļās. Šoreiz, kad viņa pamodās Redbadas cietuma vienīgajā kamerā, viņa skatījās nevis palīdzes Fišas nīgrajā sejā, bet viņas priekšnieka zaļajās acīs.
   – Labrīt! – viņš sveicināja.
   Ievaidējusies Edija uzslējās sēdus un saberzēja seju.
   – Vai jau pusdienlaiks?
   – Pulkstenis ir tikko pāri sešiem.
   Edija apāva kurpes.
   – Tu joko.
   Holts atvēra kameras durvis, un Edija aizslīdēja viņam garām laukā no tās.
   – Kur lai es eju sešos no rīta?
   – Tu vēl paspēsi pagulēt. Man jāstrādā. Turklāt, – viņš piebilda, – man jāsarunā tikšanās ar Haliju Bjūtinu.
   Edija apstājās, acis iepletusi, un tik tikko apvaldīja vēlmi krist Holtam ap kaklu. Taču viņa skatiens iezibējās, it kā to paredzot, tāpēc Edija tikai nožāvājās.
   – Lieliski. Kad? Kur viņa dzīvo?
   Holts savāca atslēgas, pārbaudīja mobilo telefonu un paplikšķināja sev pa kabatām, pārbaudot, vai neko nav aizmirsis.
   – Iesim. Piebrauksim pie “Reda”, es paņemšu tavas mantas.
   Holts izvadīja viņu ārā no kabineta pie automašīnas. Šoreiz Edija apsēdās blakus vadītāja vietai.
   – Man neko no tām mantām nevajag.
   Holts uzmeta viņai skatienu.
   – Vai tu mūžīgi staigāsi šajās drēbēs? Un zobi? Vai nekad vairs tos netīrīsi?
   – Visu vajadzīgo varu iegādāties. – Viņa brīdi klusēja.
   – Starp citu, uz kurieni mēs brauksim?
   – Uz sesto automaģistrāli.
   Edija sarauca uzacis.
   – Vai tu tiksies ar Haliju Bjūtinu kaut kur uz sestās maģistrāles?
   Samazinot ātrumu, Holts iegriezās šķērsielā aiz bāra.
   – Ne gluži.
   Viņš izkāpa, un Edija, uzmetusi lūpu, ka jau atkal jāslienas kājās, viņam sekoja. Holts uzsteidzās pa dzelzs kāpnēm. Edija viņam pakaļ. Viņš iepleta acis, ieraugot grafiti ķēpājumu uz durvīm.
   – “Smaidiņš” ir manējais, – Edija paskaidroja.
   Holts kaut ko norūca, bet viņa nespēja noteikt, vai tas skanēja atzinīgi vai nosodoši.
   Par spīti Reda prasībai, atslēgu Edija bija paturējusi. Viņa atslēdza durvis un iegāja istabā.
   Pēdējo reizi, kad viņa atradās šeit kopā ar Holtu, viņš bija Ediju arestējis. Telpas stūros vēl glabājās dusmas un aizvainojums. Edija kravāja ceļasomā mantas, kuras Holts bija izmētājis. Nedz viens, nedz otrs nebilda ne vārda. Holts stāvēja pie sliekšņa, it kā būtu nepieciešamība sargāt durvis. Lielais, nekustīgais augums šķita piepildām istabu. Lai arī kur Edija gāja – uz mazo vannas istabu, mazītiņo ģērbtuvi – visur viņa apzinājās Holta skatienu. Sapratne, kuru abi it kā bija panākuši iepriekšējā vakarā, izzuda šā rīta klusumā.
   Edija pabeidza savākt mantas, un Holts palīdzēja nonest somas lejā pa kāpnēm. Iemetis tās automašīnā uz aizmugurējā sēdekļa, viņš devās austrumu virzienā uz sesto automaģistrāli. Pēc desmit minūtēm mašīna apstājās pie “Āboliņa lapas”.
   – Tu joko, – Edija ierunājās. – Vai te dzīvo misis Bjūtina?
   – Nē, tu šeit apmetīsies.
   Edija iepleta acis.
   – Tev taču kaut kur ir jāpaliek. Man jābūt drošam, ka tu neklīsti pa ielām vai neizgaisīsi rītausmā. Un nevar jau naktis pavadīt cietumā.
   – Vismaz atdod motociklu, lai es varu pārvietoties.
   – Tu taču neesi nekurienes vidū. Pusjūdzi tālāk ir Waffle House.
   – Jēziņ, nu paldies!
   – Šeit tu būsi drošībā. Neviens nezinās, ka esi te. Tevi netraucēs visādi radījumi ar aerosola krāsām.
   – Es varu noīrēt mašīnu, lai aizbrauktu no pilsētas.
   – Taisnība. Bet, ja cilvēks nav vainīgs, viņš nekur nebēg. Tu taču vēlies noskaidrot, kas īsti noticis, vai ne? Ja būsi tālumā, tev tas neizdosies.
   Edija nopūtās.
   – Kā gan man varēja rasties iespaids, ka tu piederi pie jaukajiem puišiem?
   Piecu minūšu laikā Holts viņu iekārtoja vienā no moteļa istabām. Šķiet, viņš jau iepriekš bija par to vienojies – pirms atveda Ediju.
   – Man jāpasteidzas, – viņš paziņoja, kad visas somas bija sanestas iekšā noplukušajā telpā. – Misis Bjūtina droši vien izturēsies atsaucīgāk, ja būšu iegājis dušā un noskuvies.
   – Ak, lai tev veicas.
   – Nebozies! Es tev paņēmu kārtis un krustvārdu mīklu žurnālu. – Viņš pamāja uz tualetes galdiņu. Uz tā bija papīra maisiņš. – Vēl jau vienmēr paliek iespēja paskatīties kādu seriālu.
   Kad viņš bija aizgājis, Edija atkrita gultā. Viņa gribētu kliegt, ja nebūtu pārāk nogurusi, lai vērtu vaļā muti. Viņa pat nepūlējās uzvilkt sev segu pāri. Tikai aizvēra acis un ļāva, lai tumsa viņu aprij.

Trīsdesmit trešā nodaļa

   Atceļā uz mājām Holts apsvēra savu lēmumu. Viņš saprata Edijas vēlēšanos ticēt, ka viņas tēvs nav bijis vainīgs. Nepieciešamība ticēt Edijai Holtu iekšēji nemitīgi dauzīja gluži kā ar veseri. Viņu plosīja šaubas par pierādījumiem vai to trūkumu. Nevienā no trim gadījumiem viņš nesaskatīja saistību ar Ediju. Pat izskaidrojums, kāpēc viņa ieradusies Pārslija kabinetā, bija pamatots. Turklāt tas bija noticis vairākas stundas pirms garīdznieka nāves. Holts bija ar mieru saderēt, ka Edija pat nenojauta par Freda Laila testamentu. Tomēr viņš balstījās tikai uz saviem pieņēmumiem un uzticēšanos. Ja viņš neatradīs vainīgo Pārslija nāvē vai citus izskaidrojumus pārējo divu bojāejā, Edija joprojām būs viņa vienīgā nopietnā aizdomās turamā.
   Pirmais, ko Holts izdzirdēja, nokļuvis mājās, bija ziņa, kuru Mimzijai bija izstāstījusi Kerola Anna Beikere, kas savukārt to bija uzzinājusi no Betsijas Koldvelas; viņa paņēma Eimiju Lailu pie sevis pēc nelaimīgās plosīšanās bārā “Reds” iepriekšējā vakarā.
   – Nabadzīte, – Mimzija nomurmināja, un Holts skaidri nojauta, ka ne jau Ediju māte žēloja.
   Halija Bjūtina varēja tikties ar Holtu ne agrāk kā vakarā. Augu dienu viņu urdīja nepacietība. Patrulējot pa apkaimi, pārbaudot ātruma pārkāpējus uz automaģistrāles, sēžot pie rakstāmgalda – lai ko Holts darīja, lai kur viņš bija, tā neatkāpās. Misis Bjūtina varēja zināt vai pateikt kaut ko tādu, kas atbrīvotu Ediju no aizdomām.
   Beidzot piebraucis pa garo aleju pie Bjūtinu mājas, Holts bija noraidījis visas citas iespējas, cerēdams tikai uz veiksmi. Kaut kā, nezin kādā veidā viņš izdabūs no Halijas Bjūtinas informāciju, kura viņam vajadzīga. Šausmas ap Ediju izbeigsies, un viņi atgriezīsies tur, kur bija sākuši.
   Pa ceļam uz māju Holts nevarēja neievērot, ka teritorija ap to ir aizaugusi, krūmi neapgriezti. Skats ļoti atšķīrās no pirms gada redzētā, kad Holts pēc Alana nāves te bija ieradies. Īpašums aizņēma lielu platību Tenesī laukos. Iespējams, ka misis Bjūtina netika galā ar apkopšanu. It īpaši tāpēc, ka viņai bija Pārkinsona slimība.
   Tomēr pagaidām Halija Bjūtina ļoti labi spēja parūpēties vismaz par sevi, ja ne saimniecību. Sakopusies viņa bija devusies palīgā Eimijai Lailai pēc Freda nāves un nu sagaidīja Holtu, labi ģērbusies, sirmos matus, kas sniedzās līdz zodam, gludi sasukājusi, ap pleciem apmetusi jaku ziloņkaula tonī. Viņas izskats uzmundrināja Holtu. Viņam bija nepieciešama sarunas biedre ar asu uztveri.
   Halija sniedza roku, un, saņemot viņas plaukstu, Holts sajuta, ka tā manāmi trīc. Arī galva viņai viegli drebēja, bet balss bija čerkstoša.
   – Jauki jūs atkal satikt, šef. Turklāt daudz patīkamākos apstākļos. Vai atnest kaut ko dzeramu? Vai ledus tēju?
   Holts gribēja viņu jo steidzīgāk izjautāt, bet dzēriens, pat bezalkoholisks, deva iespēju parosīties un kliedēt zināmu neveiklību.
   – Labprāt, paldies!
   Holts sekoja misis Bjūtinai uz virtuvi, kur sienas un lete bija no granīta, un noskatījās, kā viņa pielej augstu glāzi ar tēju, pievienojot tai ledu un citronu. Rokas trīcēja, bet viņa tika galā.
   – Redzu, ka zāle jāpļauj, – Holts ieminējās, kad viņa otru glāzi pielēja sev. – Varu sarunāt kādu palīgā, ja vēlaties.
   Halija tikai atmeta ar roku.
   – Ak, gan es tikšu galā. Alans brīvi šķieda naudu mauriņa kopšanai. Es šajā ziņā esmu taupīgāka.
   Viņa ieveda Holtu glīti iekārtotā dzīvojamā istabā. Vienā tās galā stāvēja klavieres, pie sienas karājās glezna. Te nevaldīja Redbadā ierastais veikala Wal-Mart stils, un nebija arī pašdarinātu mēbeļu.
   – Šef Drenen, pa telefonu jūs minējāt kaut ko par manu vīru. – Viņa cienīgi turēja glāzi un, par spīti nemitīgajai rokas drebēšanai, iedzēra no tās, skatienu taisni pāri stikla malai pievērsusi Holtam.
   Viņš ķērās vērsim pie ragiem.
   – Jūsu vīrs bija revidents rūpnīcā “Hamerbilts”. Viņš pārraudzīja ražošanu, finanses un visu citu. Tātad viņš pazina Čārlzu Svonfordu.
   Halija piesardzīgi sastinga, kaut arī drebēšana turpinājās.
   – Svonfords. Jā, protams. Naudas izšķērdētājs.
   Holts apvaldīja nepacietību, kad viņa, palūkojusies lejup, atrada nelielu plīsumu dīvāna parocī un apklāja to ar plaukstu. Holts pieņēma, ka misis Bjūtina pamazām samierināsies arī ar mēbeļu nolietošanos.
   – Nabaga cilvēks izdarīja pašnāvību, vai ne? – viņa pēc brīža turpināja. – Alans bija ļoti pārsteigts un satriekts. Tāpat kā mēs visi. Ne jau tikai par Svonforda personisko traģēdiju. Klīda runas par rūpnīcu apvienošanu un slēgšanu, tāpēc visi sēdēja kā uz adatām, gaidot, kāds būs “Hamerbilta” liktenis. – Viņa nodrebinājās. – Tagad notiek līdzīgi. Tas bija drausmīgs, drausmīgs laiks.
   – Es nezināju, ka tās bija korporāciju grūtības.
   – Ak, jūs noteikti daudz reižu esat par to dzirdējis. Kā to sauc? Globalizācija? Peļņa lielāka un izmaksas mazākas nekā ārzemēs. Visi raizējās. Īpaši pēc tām nepatikšanās ar Svonfordu.
   – Tad jau varbūt labi, ka viņš nomira.
   Halija satrūkusies uzlūkoja Holtu.
   – Cik briesmīgi tā runāt!
   – Vai tajā, ko es teicu, nav daļa taisnības?
   Viņa nopūtās.
   – Nezinu. Iespējams… bet reputācija… Rūpnīcai tas vēlāk noderēja, taču neatceros, ka tolaik tā kāds būtu atļāvies teikt.
   – Čārlzs Svonfords strādāja jūsu vīra pakļautībā. Vai neatceraties, ka Alans būtu minējis par tikšanos ar viņu?
   – Protams, viņi nemitīgi satikās.
   – Bet nenotika nekas īpašs?
   – Tas bija pirms divdesmit gadiem. Man atmiņā nekas tāds nav palicis.
   Vīlies Holts pamāja un sāka izjautāšanu citā virzienā.
   – Zinu, ka jūs un Laili draudzējāties, bet cik daudz jūsu vīrs kontaktējās ar Denisu Ranklu?
   – Ar Denisu? Ak, viņi pazina viens otru, bet sabiedrībā īpaši netikās. Varbūt reizēm uzspēlēja golfu, bet ne regulāri.
   – Un kā ar mācītāju Pārsliju?
   – Nu, mēs apmeklējām svētā Edvarda baznīcu Springfīldā, tāpēc neesmu droša, vai Alanam bija kādas darīšanas ar mācītāju Pārsliju. Bet vietējā baznīca pilsētā bija pietiekami aktīva, tāpēc es Kenu bieži redzēju. – Viņa drebelīgi papurināja galvu. – Neticami, ka viņi visi ir miruši. Saka – sliktais nāk trīs reizes. Es neesmu māņticīga, tomēr…
   Holtu pārņēma izbailes. Viņam bija nepieciešama kaut kāda informācija, kas visu mainītu. Viņš nedrīkstēja aiziet pilnīgi tukšā.
   – Vai esat pārliecināta, ka jūsu vīram nebija nekādas darīšanas ar tiem trim bojā gājušajiem?
   – Darīšanas? Nē. Kāpēc jūs tā jautājat?
   Holts svīda, bet ignorēja to, cerēdams, ka nākamais jautājums novels no Edijas visas aizdomas, tomēr uztraukdamies, ka tas viņu iepīs vēl vairāk. Viņš nolaizīja lūpas.
   – Svonfordam bija meita Ēdena. Vai jūsu vīrs viņu kaut kad nepieminēja, īpaši pirms nāves? Vai nebija viņu redzējis, runājis ar viņu? Tagad viņu sauc Svona. Edija Svona.
   Halijas sejā parādījās rūpju grimase.
   – Edija Svona? – Viņa sarauca pieri. – Vai tā ir tā pati, kuru Eimija Laila… svētā debess! Viņa ir Ēdena Svonforda? – Halija atkal drebelīgi papurināja galvu. – Nē, Alans viņu nekad nepieminēja. Kāpēc lai viņš to darītu?
   – Viņai ir saraksts ar to cilvēku vārdiem, kuri tagad miruši. Arī jūsu vīrs ir tajā sarakstā.
   – Saraksts? – Acis iepletusi, Halija skatījās uz Holtu. – Jūs gribat teikt, ka starp to cilvēku nāvi un Alanu ir saistība? Bet Alans nokrita no kāpnēm.
   – Fredam Lailam bija sirdstrieka, Rankls gāja bojā autoavārijā, Pārslijs noslīka. Tie visi ir nelaimes gadījumi. Vai arī īpaši sarīkoti tā, lai tādi izskatītos.
   – Izskatītos… – Misis Bjūtinas seja pauda satraukumu, un viņa piecēlās. Piegājusi pie stūra galdiņa, viņa paņēma rokās ierāmētu kāzu fotogrāfiju. Tajā viņa, daudz jaunāka, sēdēja blakus vīram, arī jaunākam. Pāris attēlā smaidīja. – Nesaprotu. Kā… – Viņa palūkojās atpakaļ uz Holtu. Acīs viņai bija asaras. – Vai jūs gribat teikt, ka šī Edija nogalināja manu Alanu?
   – Nē! – Holts pacēla augšup rokas. – Nē. Tieši to es tagad cenšos noskaidrot.
   – Es noteikti atcerētos Čārlza Svonforda meitu, ja viņa pēkšņi parādītos.
   Holts izņēma no krekla kabatas fotogrāfiju un nolika uz kafijas galdiņa. Tā nebija labākā Edijas fotogrāfija, bet vienīgā, kādu viņš bija dabūjis. To bija uzņēmusi Miranda ar viņa telefona kameru. Tā diena “Klērā” šķita sen pagājusi, kā pirms gadsimta.
   – Vai pazīstat viņu?
   Holts nesaprata, kāpēc aiztur elpu, kad Halija atgriezās pie dīvāna, ilgi pētīja Edijas attēlu un beidzot atzina:
   – Nē. Diemžēl ne.
   Holts skaļi nopūtās.
   – Vai esat par to pārliecināta?
   – Šaubos, vai es būtu aizmirsusi tik pievilcīgu seju.
   – Un šo? – Holts, izņēmis no kabatas Edijas eņģeli, sniedza to Halijai. – Vai neesat kādreiz tādu redzējusi? Varbūt tāds bija jūsu vīra mantās?
   Halija pavalstīja eņģeli uz plaukstas, rūpīgi aplūkojot.
   – Es, protams, esmu par tiem dzirdējusi, bet redzējusi? Nē, nekad.
   – Vai jūsu vīrs neteica, ka tādu saņēmis, vai nepieminēja Čārlzu Svonfordu vai melno eņģeli?
   – Nē, šef, pilnīgi noteikti ne. Līdz šim neprātīgajam tracim ar melnajiem eņģeļiem es nebiju dzirdējusi, ka tādi vispār ir.
   – Kā jūsu vīrs izturējās pēdējās dienās pirms savas nāves? Varbūt viņš bija neierasti satraukts vai noslēpumains?
   – Nē, šķita, ka viss ir labi. Viņš bija tāds pats kā allaž. – Halijas acīs atkal sariesās asaras. – Atvainojiet! – Halija izņēma salveti no džempera piedurknes un nosusināja acis. – Nu jau pagājis vairāk nekā gads, un man jau likās, ka esmu izraudājusi visas asaras. Tomēr joprojām sēroju. – Tad viņa savaldījās. Salvete nozuda, un viņas balsī atkal atgriezās čerkstošais tonis. – Žēl, ka necik daudz jums nevarēju palīdzēt.
   Holts piecēlās, jūtot pieaugošu satraukumu.
   – Jūs palīdzējāt vairāk nekā apzināties.
   Misis Bjūtina arī piecēlās. Viņa skumīgi pasmaidīja.
   – Kad vīrs dabūja darbu Redbadā, man likās, ka viņš mani atvelk uz otru pasaules malu. Bet mazai pilsētiņai ir sava pievilcība.
   – Vai neplānojat kaut ko pārdot?
   – Ak nē! Ceru tikai, ka veselība turēsies. Protams, arī nauda. Slimība izmaksā dārgi. Diemžēl. – Viņa vēlreiz sniedza roku un pavadīja Holtu līdz durvīm.
   – Ja atcerēsieties vēl kaut ko, piezvaniet. – Viņš iedeva Halijai savu vizītkarti. – Pat ja tas šķiet sīkums vai kaut kas nesvarīgs.
   Halija, stāvēdama uz sliekšņa, savilka jaku ciešāk un noskatījās, kā Holts aizbrauc.
   Vai viņa bija pietiekami daudz izstāstījusi? Ak kungs, Holts tā cerēja. Neviens nevarēja Ediju saistīt ar Alana nāvi tajā laikā Redbadā. Ja viņa vispār nebija ar to saistīta, tad, iespējams, viņai nebija nekāda sakara arī ar pārējiem nelaimes gadījumiem. Varbūt pārējo vīru nāves arī nebija savstarpēji saistītas. Vai arī bija, tikai viņam tas vēl palicis nenoskaidrots.
   Tomēr bija Čārlzs Svonfords.
   Un Edijas eņģeļi.

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

   Pulkstenis bija pāri pieciem, kad Edija pamodās. Viņas iekšējais pulkstenis joprojām bija pieskaņojies bāra darbalaikam, un viņa bija nogulējusi visu dienu. Tagad viņa izstaipījās un izslējās, pārlaizdama skatienu moteļa istabai. Savā pieauguša cilvēka dzīvē Edija bija redzējusi daudz šādu istabu. Ceļojusi no pilsētas uz pilsētu, no viena noplukuša numura uz nākamo, līdz atrada darbu, noīrēja istabu, retu reizi dzīvokli. Veci kokskaidu plātņu skapīši, lētas dušas kabīnes, plāni palagi, pievilkušies ar cigarešu smaku. Tas viss Edijai bija pārāk pazīstams.
   Viņa atcerējās novārtā pamesto vecmāmiņas māju. Ar nelieliem naudas ieguldījumiem un pamatīgu darbu viņa to spētu atjaunot. Viņa nopļautu mauriņu. Apgrieztu krūmus. Salabotu riepu šūpoles. Ar pāris krāsu kārtām pārvērstu mājas ārieni. Un kā ar iekšpusi? Domās viņa uzskaitīja veicamos darbus: jāatjauno koka grīdas, jāizlīmē tapetes, jāieliek jauna virtuves izlietne, jānopērk krāsas. Vai tas viss prasītu pārāk daudz? Ar mīlestību un rūpēm varēja panākt brīnumu, vai ne?
   Edija atkrita pret spilvenu. Viņa apsveica sevi kā dumjāko sievieti šaipus Memfisas. Kā viņa spēja aizmirst, ka viņas nākamās mājas, iespējams, būs štata sieviešu cietums!
   Turklāt, ja viņai pietiktu naudas, lai nopirktu īpašumu, Redbada būtu pēdējā vieta zem saules, kur apmesties. Pilsētai bija izdevies iznīcināt viņas tēvu, un tagad tā grasījās to pašu izdarīt ar viņu.
   Tomēr. Tomēr.
   Redbadā dzīvoja Miranda un Holts.
   Edija iebelza ar dūri pa spilvenu. Viņai vajadzēja plānot glābšanos, nevis nodoties sapņiem par dzīvi, kas nekad neīstenosies. Pilsētā, kuru viņa ienīda. Un tagad tā ienīda viņu.
   Nometusi segu, Edija aizskrēja uz dušu. Pagrieza karstā ūdens krānu, ļaujot izskalot matus, katru miesas daļiņu. Pēc tam – možam garam un modrībai – viņa pastāvēja zem aukstas strūklas, piespiezdama sevi aizskaitīt līdz desmit, un tad metās ārā. Drebinādamās viņa nosusinājās kabatlakatiņā, kas noderēja dvieļa vietā. Pabeigusi mazgāšanos, viņa jutās pavisam pamodusies, enerģijas pārpilna darboties.
   Viņa sameklēja somā T kreklu un pārvilka to pār galvu. Tad izvēlējās džinsa svārkus. Brīdī, kad Edija aizvilka tiem rāvējslēdzēju, iezvanījās mobilais telefons.
   Vai Holts viņu pārbaudīja? Numurs nebija pazīstams, runāja sieviete.
   – Edija?
   Tā bija Lūsija.
   – Kurš tad cits? – Kā tev klājas?
   Lai Dievs viņu svētī.
   – Un kā tu domā?
   – Vai es jautātu, ja zinātu? – Lūsijas balsī skanēja patiesas rūpes, un Edija nekavējoties atmeta sarkasmu.
   – Atvaino! Pēdējā laikā es visu uztveru jūtīgāk.
   – Es saprotu. Kur tu vakar paliki? Es aizgāju uz tavu istabu, kad beidzām darbu, bet tevis tur nebija. Tu taču nepavadīji nakti, klaiņojot apkārt, vai ne? Kad neatradu tevi augšstāva istabā, apstaigāju parku. Nekur tevi neredzēju.
   – Es biju drošībā. Cietumā.
   Lūsija skaļi ievilka elpu.
   – Vai šefs tevi vēlreiz arestēja?
   – Ne gluži. Es pati palūdzu, lai patur mani kamerā. Nospriedu, ka tā ir viņa vaina, ja esmu palikusi bez pajumtes.
   Lūsija iesmējās, un varēja just, ka viņa ir sajūsmināta. Vai arī neticēja savām ausīm.
   – Edija Svona, tu esi kaut ko vērta, vai tu to apzinies?
   – Jā, lai arī kas tas būtu. Varbūt esmu muļķe?
   – Nē, izdzīvotāja.
   – Vai tā tu mani uzmundrini?
   – Es tikai saku, ko domāju.
   – Ko? Tātad tu nedomā, ka es esmu kādu nogalinājusi?
   – Vai tad tu nogalināji? – Jautājums skanēja asi, nogaidoši, un Edija nevilcinoties paziņoja:
   – Nē.
   Lūsija piekrītoši noņurdēja.
   – Tā jau es zināju. To pašu vakarnakt pateicu Redam. Sadevu viņam kārtīgu sutu. Viņam nevajadzēja tā nobīties. Tam vīram nav dūšas. Gribēju tev pateikt, ka es vēl parunāšu ar viņu.
   – Paldies! Es gan neesmu pārliecināta, vai gribu to darbu atpakaļ.
   – Tad tu vismaz varēsi aizbraukt no pilsētas, kad pati to vēlēsies. Kas notiks šovakar? Vai atkal pārnakšņosi uz pilsētas rēķina?
   – Nē. Holts mani iekārtoja. – Edija apklusa. Holts bija pieteicis, ka nevienam nav jāzina, kur viņa atrodas. Tāpēc varbūt bija labāk neko neteikt. – Man ir vieta, kur apmesties.
   – Tiešām? Piezvani man, ja kaut kas atkal sajuks.
   – Jā.
   – Un saudzē sevi.
   – Par to nešaubies. Lūsij?
   – Jā.
   – Paldies, ka piezvanīji.
   Lūsija iesmējās.
   – Nav par ko, jaunkundzīt. Un neļauj mazpilsētas plēsoņām tevi aprīt.
   Viņas beidza sarunu, un Edijas sirdī iegūla siltums. Ja Lūsija viņai ticēja, tad varbūt arī pārējie darīs to pašu.
   Mazā cerību stariņa iedvesmota, Edija sajuta milzīgu izsalkumu. Apāvusi vieglas sandales, viņa bija gatava doties kaut vai uz Waffle House. Viņa paņēma nedaudz skaidras naudas un istabas atslēgu, jau satvēra durvju rokturi, te pēkšņi atkal iezvanījās telefons. Kas tad nu?
   Arī šoreiz numurs bija nepazīstams, balss tāpat.
   – Vai mis Svona?
   – Jā.
   – Te runā Bredlijs Kouls, mirušā Freda Laila advokāts. Edijas plauksta saspieda ciešāk telefonu. Labā sajūta, ko bija radījusi saruna ar Lūsiju, izgaisa bez pēdām. Galvā atbalsojās bēdu sagrauztās Eimijas Lailas kliedzieni: “Slepkava!” Sitiens pa seju iesāpējās no jauna.
   – Jā, es jūtu līdzi misis Lailai, – Edija stīvi iesāka, – bet nekā nevaru viņai palīdzēt. – Viņa pārtrauca sarunu, iebāza telefonu kabatā un izgāja no istabas.
   Taču telefons zvanīja atkal. Edija apskatījās ekrānā. Kouls un Tirels. Viņa ļāva signālam skanēt un devās uz automaģistrāli. Telefons iezvanījās vēlreiz. Aizkaitināta Edija atbildēja. Varbūt viņa nebija pietiekami skaidri paudusi savu nostāju.
   – Lieciet mani mierā! Es neko nenodarīju misteram Lailam.
   – Ne jau tāpēc es jūs meklēju, – Bredlijs Kouls steidzās pateikt. – Nepārtrauciet sarunu, es apsolu, ka dzirdētais būs tā vērts.
   Edija apstājās zem moteļa izkārtnes. Viena burta uzrakstā trūka, tāpēc iznāca lasīt – “boliņa lapa”. – Viņa atbalstījās pret vienu no stabiem.
   – Vai runa ir par testamentu?
   Kouls mirkli klusēja.
   – Jūs zināt par testamentu? – Izklausījās, ka viņš ir pārsteigts.
   – Zinu. Policijas priekšnieks man to atkārtoja vēl un vēl. Un vēl. Patiesību sakot, nekas vairāk man nav zināms. Tikai tas, ka esmu tajā pieminēta. Droši vien kāda drausmīga iemesla dēļ. Kaut vai novēlējums mis Ēdenai Svonfordai sadegt ellē kopā ar savu blēdīgo tēvu.
   – Īstenībā Lails jums atstājis ievērojamu summu.
   Edija izslējās.
   – Ko jūs teicāt?
   – Vai varat rīt ierasties manā birojā to apspriest?
   – Pag! Viņš atstājis man naudu? Man?
   – Jā. – Īsais apstiprinājums pauda patiesu neapmierinātību, kuru Edija ignorēja.
   – Bet es viņu nepazinu.
   – Acīmredzot viņš zināja par jums.
   Edija noelsās.
   – Es nesaprotu.
   – Bez šaubām, nosacīti paliek jūsu ziņā, vai jums ir kāds sakars ar viņa nāvi vai nav.
   Dusmu uzplūdā Edija iesaucās:
   – Es jums teicu…
   – Apspriedīsim visu, kad tiksimies. Rīt?
   – Nezinu. – Edija sataustīja pirkstos istabas atslēgas. – Man nav, ar ko braukt.
   – Varu jums pakaļ aizsūtīt mašīnu. Jūs dzīvojat aiz Reda Maklora bāra, vai ne? Teiksim, pulksten desmitos.
   Kāds advokātam bija pastāstījis par viņu, taču informācija bija novēlota vismaz par divdesmit četrām stundām.
   – Ne pie “Reda”.
   – Labi. Kā vēlaties. – Advokāta balss skanēja aprauti uzmācīgi, un Edija negribot saskaitās. Viņai nepatika tas, ka viņu komandē, un Bredlijs Kouls izrīkoja viņu pēc sava prāta.
   – Pagaidām… šis tas vēl nav skaidrs. Vai varu jums piezvanīt?
   Kouls mirkli pagaidīja, bet klusums bija aizkaitinājuma pilns.
   – Protams. – Viņš nosauca savu numuru. – Taču rīkojieties ātri. Ģimene vēlas pabeigt šo lietu.
   Ģimene. Jau atkal Edijas acu priekšā parādījās Eimijas Lailas seja. Tovakar viņai bija licies, ka Eimija murgo, pati nesaprazdama, ko. Bet tagad…
   Edija paskatījās uz maģistrāli Waffle House virzienā. Vēders rūca pēc ēdiena, taču pusdienas viņu vairs tā nesaistīja kā pirms brīža.
   Cik daudz Freds Lails viņai bija atstājis? Un kāpēc? Kas tā bija – klusēšanas vai asins nauda? Jebkurā gadījumā tā bija netīra nauda.
   Edija sāka iet. Pusdienošana vismaz bija kāda darbība. Pusi jūdzes viņa nosoļoja pa asfaltu maģistrāles malā, paejot garām pamestam veikalam, divām degvielas uzpildes stacijām, kas lika iedomāties par laikiem, kad automobilis tika izgudrots.
   Ar pāris tūkstošiem dolāru viņa varētu paveikt tik daudz! Viņa varētu nomainīt sajūgu motociklam. Uzlikt jaunus dubļu aizsargus. Tie ir tik dārgi! Vai arī iztērēt naudu – pārkrāsot motociklu. Melni sarkanu liesmu veidā. Vai arī sarkanu ar melniem eņģeļiem. Neviļus uz lūpām pavīdēja nerātns smīns. Tad viņa varētu paturēt to, kas nu tur atliktu, un laistos, ko kājas nes, prom no lauķu pilsētas.
   Ja viņu neieliks cietumā.
   Edija atvēra durvis uz Waffle House. Nāsīs iesitās tauku un cepta ēdiena smārds. Viņa apsēdās pie letes un, pamājusi oficiantei, pasūtīja burgeru un frī kartupeļus. Kafija noderēja, lai noskalotu taukus.
   Viņa varēja arī izmantot Freda Laila novēlējumu daļai iemaksas par nolaisto mājeli Redbadas nomalē.
   Tāda doma lika ēdienam vēderā sagriezties. Jau otro reizi stundas laikā viņa bija apsvērusi iespēju apmesties uz dzīvi Redbadā. Sapņi bija viens, bet apmātība – pavisam kas cits.
   Edija nokoda kumosu burgera, apņēmusies aizmirsties ar sliktu pārtiku, tā norobežojoties no visa cita. Viņa vēl pasēdēja pie kafijas, paildzinot pusdienas, cik vien varēja. Šodien viņu negaidīja nekas cits kā moteļa istaba.
   Samaksājusi rēķinu, Edija devās laukā un pa grantēto apmali uzsāka ceļu uz pilsētu. Garām patraucās pa retai automašīnai. Atstājusi aiz muguras degvielas uzpildes staciju un jau atkal veikalu, arī pie “Āboliņa lapas” viņa neapstājās.
   Gandrīz blakus atskanēja automašīnas signāls, un pagriezusies Edija ieraudzīja, ka garām traucas vismaz desmit gadus veca Acura. Tā aizjoņoja tik tuvu, ka šķita aizskaram kājas. Edija palēcās atpakaļ, ieelpojot putekļus, un, zaudējusi līdzsvaru, pakrita. Sirds sitās kā neprātīga, un bailes lika mutei izžūt sausai.
   Velns parāvis!
   Edija noskatījās, kā nozūd mašīnas aizmugures lukturu ugunis. Tā noteikti brauca ar ātrumu simts jūdžu stundā vismaz. Acura, kādas viņa pazina, neiztaisītu tādu manevru gar ceļa malu kā šī. Vai tas nozīmēja, ka tas darīts īpaši viņai? Edija norija siekalas. Vai viņai sākās vajāšanas mānija?
   Nervozi viņa piecēlās kājās un notrausa grants akmentiņus no plaukstām un ceļgaliem. Palūkojusies apkārt, viņa neko neieraudzīja. Neviena nebija. Bet sāka jau tumst. Ja viņai kāds sūtītu ziņu, drošāk bija atgriezties motelī. Viņai neatlika nekas cits kā steigties atpakaļ un paslēpties alā kā bezpalīdzīgai pelei.
   Nu nē, tā viņa nerīkosies.
   Viņa, protams, varēja būt drosmīga vienatnē, bet viņa nebija muļķe. Viņa gāja, turoties nost no ceļa seguma, cik vien tālu iespējams, un ik brīdi pārlaida skatienu apkārtnei, lai neviens nevarētu pielavīties nemanīts. Garām vairs nepabrauca neviena mašīna. Tālumā iežogotā laukā ganījās zirgs.
   Pēc piecpadsmit minūtēm pie apvāršņa iedegās uzraksts “Hamerbilts”. Edija šķērsoja maģistrāli un nostājās pie stiepļu žoga, kas atdalīja rūpnīcas teritoriju. Ar pirkstiem sažņaugusi metālu, viņa lūkojās cauri sētai.
   Pāri laukumam, kuru klāja zāle un betons, flegmatiski nepielūdzams slējās rūpnīcas komplekss. Mijkrēslī pamazām izgaismojās teritorija ap rūpnīcu. Fabrika aizsedza debesjumu, gluži tāpat kā valdīja pār pilsētu. Arī pār viņas dzīvi. Pirms daudziem gadiem, kad Edija vēl bija pārāk maza, lai saprastu, tur kaut kas notika. Kaut kas tāds, kas uz mūžu mainīja viņas likteni.
   Vai viņas tēvs patiešām bija zaglis? Kādas briesmīgas sekas tas bija atstājis Edijas dzīvē!
   Pie rūpnīcas parādījās automašīna, kas devās Edijas virzienā. Viņa pakāpās ēnā, bet pat iztālēm varēja saredzēt, ka tur nebrauc jukušais ātruma cienītājs. Garš, melns sedans ar aptumšotiem logiem izskatījās tik oficiāls, it kā pārvadātu lielo hanu un viņa padotos. Pirmajai sekoja vēl divas mašīnas, un trijotne lēni paslīdēja Edijai garām kā pompozā parādē.
   Edija bija dzirdējusi, ka tuvākajā laikā pilsētā ieradīsies rūpnīcas inspekcija. Melni eņģeļi noteikti nenāktu par labu nākotnes izaugsmei. Automašīnās sēdošie droši vien bija īpaši svarīgi viesi, kas ieradušies spriest par pilsētas gatavību turpmākajai labklājībai.
   Edija pēkšņi apjauta, cik ļoti ir nogurusi, un atbalstījās pret žogu. Viņa bija ieradusies Redbadā atklāt patiesību un atbrīvot sevi. Tagad viņa bija vēl vairāk sapinusies nekā agrāk. Daži viņu turēja aizdomās. Citi apsūdzēja. Viņa bija slazdā. Burtiskā nozīmē.
   Lēnā gaitā Edija atgriezās motelī. Saule bija norietējusi, un debesīs ielavījās nakts melnums. Kas gan tumsas varai piemita tāds, kas viņu saistīja? Tumsā viss kļuva sajaukts un neskaidrs, katrs ceļš šķita līdzīgs nākamajam, jo visi virzieni saplūda kopā. Jebkur varēja atrast atbalsta punktu. Tumsā viss bija iespējams.
   Pagaidām, šajā brīdī, nenotika nekas. Nekas, tikai mirgoja neona izgaismots uzraksts “ boliņa lapa”. Motelis, ziboša izkārtne “Brīvas vietas”. Edija pagāja zem tās, pagriezās ap stūri uz savu istabu un ielika atslēgu slēdzenē.
   Durvis atvērās.
   Edija stāvēja kā sastingusi un skatījās uz jucekli acu priekšā. Segas un palagi uz grīdas. Somas tukšas, drēbes, apavi, apakšveļa izmētāti. Matracis vidū pārgriezts, sarkana jūra. Visur asinis. Uz gultas, grīdas, tukšajām somām, drēbēm. Asinis pilēja no sienām, pāri naktsgaldiņam.
   Uz spoguļa virs tualetes galdiņa ar sarkanu krāsu bija uzrakstīts:
   “Mirsti, slepkava!”

Trīsdesmit piektā nodaļa

   – Tā ir krāsa, – Holts sacīja. – Sarkana krāsa. – Viņš noliecās pie ietves, kur Edija moteļa ārpusē sēdēja, nepacietīgi sitot ar pēdu. – Tās nav asinis.
   – Vai tāpēc man jājūtas labāk?
   Holts bija atbraucis taisnā ceļā no Bjūtinu mājas pēc tam, kad Edija viņam automātiskajā atbildētājā atstāja ziņu, kas nepārtraukti dunēja ausīs. “Visur asinis,” viņa šausmās bija atkārtojusi.
   Viņš steidzās uz moteli un, izsaucis Samantu, pavēlēja arī viņai doties turp. Brauciens šķita ilgstam vai veselu mūžību. Vai augu nedēļu – pat ar deviņdesmit jūdzēm stundā. Skaidrs, ka viņš atrada Ediju pagalam satriektu, bet atvieglots atklāja, ka sagraizīts ir tikai matracis. Kaut arī tas bija slikti.
   Kad viņš ieradās, Samanta jau bija paspējusi norobežot telpu. Tagad viņa istabā fotografēja un noņēma pirkstu nospiedumus, pārbiedēto un pikto Ediju atstādama Holta rīcībā.
   – Tu teici, ka mana atrašanās vieta nevienam nav zināma, – Edija atgādināja.
   Tas bija satraucoši nepatīkami.
   – Neviens nezināja.
   – Kāds tomēr zināja. Tas ir acīm redzams. Tu būsi kādam to izstāstījis.
   – Tikai tētim. Ja gadījumā kaut kas notiktu ar mani.
   Edija nobālēja.
   – Tavam tēvam?
   Holts sarauca pieri.
   – Jā. Vai tu domā, ka bijušais Redbadas policijas šefs ieradās šeit un to izdarīja?
   Edija atvēra muti. Un aizcirta ciet.
   – Vēl arī moteļa īpašniekam, kuram pasūtīju istabu. Šaubos, vai viņš sarīkotu grautiņu pats savā mājā.
   – Un kā ar Acura?
   Holts papurināja galvu.
   – Viens no vietējiem puikām, domājams, tas ir Džeimss Dīns. Es aprunāšos ar viņu.
   Pie viņiem piesteidzās kalsns vīrs ar plānu bārdiņu un pāri biksēm izlaistu kreklu.
   – Šef, beidzot esat klāt. Ko jūs iesāksiet?
   Holts piecēlās sasveicināties.
   – Jūs esat Prūits?
   Vīrs pamāja.
   – Vai es nebrīdināju, ka neviens nedrīkst zināt par mis Svonas atrašanos šeit?
   – Protams, atceros. – Viņš palūkojās uz atvērtajām istabas durvīm. Ieeju tagad noslēdza dzeltena lente. – Vai aptverat, cik man tas izmaksās? – Viņš ļaunprātīgi paskatījās uz Ediju. – Ja būtu paredzējis, ka tā ir viņa, nepūlētos izpalīdzēt viņu šeit iekārtot.
   Holts sašutis turpināja:
   – Kā ar jūsu darbiniekiem? Apkalpotājas, apkopēji, veļas piegādātāji?
   – Te nav nekāds Hilton, šef, – Prūits atcirta, – viena darbiniece nāk reizi nedēļā. Pāris cilvēku šad tad pa vidu iztīra putekļus. Nevienam no viņiem neesmu bildis ne vārda. Varu apzvērēt.
   – Vismaz nosauciet viņu vārdus manai palīdzei, kura strādā tur iekšā.
   Prūits iegāja istabā, un Holts vērsās pie Edijas.
   – Ko man tagad ar tevi iesākt?
   – Neko. Es esmu liela meitene, pati varu par sevi parūpēties.
   – Tāpat kā vakar?
   – Atdod man motociklu, un es būšu nost tev no kakla.
   Holts ievilka elpu. Tad viņš metās iekšā tieši ugunī.
   – Vai nāksi līdzi uz manām mājām?
   Edija izslējās. Viņas acīs iedegās tumša liesma.
   – Melnais eņģelis un policijas priekšnieks? Tavai karjerai tas nenāktu par labu.
   – Tā ir mana problēma, ne tavējā. Tev nav citur, kur iet, un pie manis tu būsi drošībā.
   – To pašu tu teici par moteli.
   – Šaubos, vai policijas priekšnieka mājā kāds līdīs laistīties ar krāsu.
   Edija sagrozījās. Nolaidusi skatienu, viņa raudzījās sānis, izvairīdamās uzlūkot Holtu.
   – Tās ir tavas ģimenes mājas. Tavu vecāku mājas. Mirandas…
   – Miranda aiz prieka lēkās, ja “setovējumu” lēdija nāks dzīvot pie viņas.
   Edija skatījās pāri Holta plecam. Viņš redzēja Edijas acīs ilgas, vilinājumu. Arī piesardzību. No kā viņa baidījās?
   – Kā tad būs? – Holts noprasīja. Viņš vēlējās pacelt Edijas zodu, pagriezt viņas seju pret sevi. Pārlaist pirkstus pār stūrgalvīgo zodu, noskūpstīt ietiepīgo muti un piespiest, lai sieviete atzīstas, kas viņu nomāc.
   Tad viņam iešāvās prātā kāda doma. Pietvīcis viņš pacēla rokas un soli atkāpās.
   – Es tev nepieskaršos, ja tas tevi uztrauc.
   Tagad Edija paskatījās uz viņu. Taču viņa nevis piekrita, bet nikni atcirta:
   – Nu paldies! Patīkami dzirdēt, ka esmu tik neatvairāma.
   – Es tikai gribēju teikt…
   – Jā, saprotu. Mēs jau tāpat esam ievārījuši putru, tāpēc nebūtu ieteicams to piededzināt ar…
   – Šef!
   Samanta piesteidzās pie viņiem, vicinot papīra lapu. Prūits viņai sekoja.
   – Misters Prūits man iedeva sarakstu. – Samanta runāja aizelsusies no steigas vai satraukuma. – Uzmini, kurš te minēts? – Viņa sniedza sarakstu Holtam. Viņš pārlaida tam skatienu.
   Uz lapas bija uzrakstīti trīs vārdi. Kāds bija trešais? Terijs Bišops.

Trīsdesmit sestā nodaļa

   – Ved viņu uz iecirkni, – Holts drūmi pavēlēja.
   – Jā, ser! – Samanta salutēja, piesarkusi līdz ausīm, un traucās prom, pirms tam vēl paspējusi uzmest Edijai skatienu, kurā nebija ne mazākā draudzīguma.
   – Vai tas nozīmē, ka es nedrīkstēšu satīrīt numuru? – Prūits pamāja ar īkšķi pāri plecam uz Edijas istabu.
   – Tikai dienu vai divas, – Holts paziņoja. – Nedodiet nevienam atslēgas, – viņš brīdināja. – Labāk es drošības dēļ paturēšu dublikātus.
   Samierinājies Prūits nogrozīja galvu un aizgāja, atstājot Ediju un Holtu divatā.
   – Tātad… vai esam vienojušies? – viņš noprasīja. – Aizvedīšu tevi uz mājām un tad braukšu uz iecirkni aprunāties ar mūsu kopīgo draugu.
   – Terijs Bišops nav mans draugs. Pilnīgi noteikti.
   – Vai tu esi satikusies ar viņu vēl kādu reizi, ne tikai baznīcā?
   Edija atsauca atmiņā gadījumus, kad tikās ar Teriju Bišopu, un nolēma, ka neko nekaitēs, ja Holtam visu izstāstīs. Nekas no tā, ko viņa bija teikusi Terijam, nevarēja izprovocēt uz tik agresīvu rīcību, taču, no otras puses, lielākajai daļai cilvēku nepatika, ja citi gribēja atklāt viņu noslēpumus. Varbūt Terijam tādu netrūka.
   – Viņš bija pastāvīgais bāra apmeklētājs.
   – Varbūt tu viņu kaut kā sadusmoji? – Holts vēsi jautāja. – Vai glāzē nebija par daudz putu?
   – Es protu saliet alu, Holt.
   – Tātad alus nav vainojams. Bet kas tad?
   – Kaut kas varētu būt…
   – Kas?
   – Es viņu pārāk uzstājīgi izjautāju.
   – Uzstājīgi? Tev, protams, piemīt dažas ne visai tīkamas īpašības, bet kopumā tas nav tev raksturīgi.
   – Manuprāt, viņš zina kaut ko vairāk par rūpnīcu. Iespējams, par kādām nelikumībām. Es gribēju panākt, lai viņš man to atklāj. Iespējams, ka es pieprasīju… pārāk asā formā.
   – Vai tu viņam iesiti?
   – Nē.
   – Draudēji?
   – Ne gluži. Taču viņš pašu jautājumu varēja uztvert kā draudu. Ja tas, ko viņš slēpj, ir kaut kas personisks. Vai arī bīstams.
   – Varbūt tas ir gan personisks, gan bīstams.
   Viņi lūkojās viens uz otru, un abu skatienos atspoguļojās līdzīgs domu gājiens.
   Klusumā pie abiem pienāca Prūits.
   – Te būs. – Viņš ielika Holtam plaukstā divas atslēgas un tad norādīja uz Ediju. – Pie viņas ir trešā atslēga. – Prūits atkal aizgāja, un Holts aizslēdza istabu, policijas lenti atstājot pāri durvīm.
   – Vai esi gatava? – viņš pabeidzis jautāja.
   – Kam? – Edija noprasīja, labi apzinoties, ko Holts ar to domāja. Taču viņa negrasījās braukt uz Holta mājām. Tur, kur dzīvoja viņa tēvs. Īpaši tāpēc, ka tur dzīvoja Holta tēvs.
   Pirms Holts paguva atbildēt, iezvanījās telefons.
   Edija uzelpoja. Izskaidrošanos varēja atlikt.
   Holts atbildēja. Klausījās. Tad pamāja ar galvu.
   – Labi pastrādāts. Nē, es ieradīšos pēc pusstundas. Vispirms man jāaizved Edija. Jebkurā gadījumā tev tas jādara. Skaidrs. – Beidzis sarunu, viņš veltīja Edijai greizu skatienu. – Terijs nav apmierināts ar sēdēšanu kamerā. – Viņš ielika telefonu aiz jostas. – Nāc! Pa ceļam piezvanīšu mātei, lai viņa uzklāj dīvānu kabinetā.
   Edija saņēmās.
   – Holt, es nebraukšu pie tevis.
   Holts sarauca pieri.
   – Tici man, tur būs daudz omulīgāk nekā cietumā. Vai parkā uz soliņa.
   – Man ir cita iespēja.
   Jo mazāk cilvēku zināja, kur viņa atrodas, jo labāk.
   – Bet es negribētu to atklāt.
   Rieva Holtam starp uzacīm kļuva dziļāka.
   – Man vienalga, ko tu negribi atklāt. Bez manas ziņas tu nekur nedosies.
   Edija paraustīja plecus. Un klusēja. Kāda jēga kaut ko runāt? Holts apstrīdēs katru vārdu, ko viņa teiks.
   – Varu tevi pieslēgt pie staba, lūk, tur. – Viņš pamāja uz statni ar moteļa izkārtni. – Tad vismaz zināšu, kur tu paliec pa nakti.
   – Nevajag, Holt. Tie ir tukši draudi. Tev tie nemaz nepiestāv.
   Holts pārlaida plaukstu pār matiem.
   – Sasodīts, Edij! Es nevaru tev atļaut vienai klīst apkārt.
   – Kāpēc ne?
   – Tu pati saproti, kāpēc.
   – Vai tāpēc, ka esmu saistīta ar slepkavības izmeklēšanu?
   – Arī tas.
   – Vai tāpēc, ka tev manis pietrūks?
   – Es uztraukšos par tevi. – Sakrustojis rokas, viņš uzlūkoja Ediju kā attaisnojoties. – Vai nu tu esi apmierināta? Es to pateicu. Un turpināšu vēl. Sasodīts! Es nepieļaušu, lai tu liec man to visu pārdzīvot! Negribu valstīties bez miega un bažīties, vai tikai ar tevi kaut kas nav atgadījies. Domāt, ka esi ievainota. Vai mirusi. Man jau ir nācies to izciest. Es nevēlos atkārtot pagātni.
   Edija palūkojās augšup uz bažu pilno izteiksmi Holta sejā. Siltums pārplūdināja dvēseli. Cik patīkami zināt, ka par viņu uztraucas! Ediju iepriecināja tas, ka Holts par viņu rūpējas.
   – Es braukšu pie Lūsijas, – viņa atzinās.
   – Lūsija…
   – No bāra. Viņa mani izmitinās. Kaut vai uz grīdas.
   – Tev tā šķiet?
   – Ak, es to zinu. Tikai neesmu vēl viņai to palūgusi.
   – Dieva dēļ…
   – Es viņai piezvanīšu, labi? – Edija jau bija izņēmusi telefonu un, piespiedusi Lūsijas numura taustiņus, izskaidroja viņai situāciju, kādā nokļuvusi.
   – Sasodīts, meitenīt! – Lūsija dārdināja Edijai ausī. – Brauc šurp! Man te nav nekādi smalkie apartamenti, bet dīvāns ir pietiekami labs.
   – Paldies! Man tikai ir vēl viens lūgums.
   – Runā!
   – Vai tu nevari atbraukt man pakaļ? – Viņa pateica Lūsijai, kur atrodas, un beidza sarunu.
   Holts viņu uzlūkoja.
   – Es būtu tevi turp aizvedis.
   – Jā, kur nu vēl mazāk pamanāmi kā policijas šefa vadībā ierasties pie Lūsijas.
   – Pasaki viņas adresi un telefona numuru.
   – Labi. Kā vēlies.
   Holts satvēra Ediju aiz pleciem.
   – Tu nu gan esi stūrgalvīga, vai ne?
   Holta pieskāriens iedarbojās kā elektriskā strāva. Edija palūkojās uz viņu. Vīrieša acis iedzirkstījās.
   – Tu tikai gribi dabūt mani uz savu māju, – viņa sacīja. Savā gultā, viņa gribēja piebilst.
   – Vai tas ir tik slikti? – Holta lielās, spēcīgās plaukstas pārslīdēja pār viņas pleciem, kaklu. – Manuprāt, tas nav nekas ļauns. – Tad viņa plaukstas noglāstīja Edijas zodu, vaigus un beidzot, beidzot atrada viņas lūpas.
   Edijai izkalta mute. Toties viss augums atdzīvojās.
   Holta pirksti pārslīdēja pār viņas lūpām. Skatiens sekoja glāstam. Edija nesagatavojusies ievilka elpu, it kā būtu mazliet pārsteigta.
   Viņas acis palika kā piekaltas pie Holta augšlūpas maigā izliekuma. Pie vienas dienas rugājiem virs tās, pār vaigiem, zodu.
   Vai viņa elpoja? Viņa pati to nesaprata. Viņai bija vienalga.
   – Vai tu mani noskūpstīsi vai ne?
   – Hmm… Es par to domāju.
   – Mazāk domā. Vairāk dari.
   Holts pasmaidīja. Lūpu izliekums kļuva vēl maigāks. Viņš aizvilka Ediju aiz mājas stūra, tālāk no svešām acīm, un piekļāva pie moteļa sienas. Viņa rokas virzījās augšup. Aptaustīja viņas seju. Iepinās matos. Pirksti atglauda matus no sejas. Ak kungs, tās rokas, tās apskāva viņu!
   – Man tik ļoti patīk, ja sieviete zina, ko vēlas, – viņš nomurmināja. Bet tad vairs neko neteica. Nespēja, tāpēc ka mute bija aizņemta ar kaut ko citu.
   Ak, šīs saldās, saldās lūpas… šī vēlme, kas karsti pulsēja dziļi iekšienē. Ilgu pilna pasaule. Edija piespiedās viņam klāt tikpat izmisīgi kā Holts viņai. Viņš pacēla Ediju augšup tumšos mākoņos, kur debesjums zem zvaigznēm aptvēra abus.
   Edijai aizsitās elpa. Atmaiga katra miesas šūniņa. Visbeidzot emocijas izraisīja asaras. Ne elsas, bet negaidītu asaru straumi.
   Joprojām turot viņu paceltu, Holts to ieraudzīja.
   – Kāpēc tā?
   Edija papurināja galvu, viņa nespēja parunāt.
   Holts ļāva viņas augumam noslīdēt lejup, izbaudīt brīnišķīgos pieskārienus krūtīm, vēderam un zemāk.
   Kad viņas pēdas atkal atradās uz zemes. Holta plauksta noglāstīja viņas mitro vaigu.
   – Es negribēju tevi saraudināt.
   Edija caur asarām pasmaidīja.
   – Tu mani nesaraudināji. Tas bija… – Viņa aprāvās. – Tu esi… tu esi tik skaists… – viņa stostīdamās noteica.
   – Klau, tas jau bija jāsaka man.
   Edija iesmējās un ieraudājās reizē.
   – Nu, kas gan ar tevi notiek? – Holts klusu jautāja.
   Edija papurināja galvu.
   – Man liekas… – viņa notrīcēja, bezpalīdzīgi paraudzījās apkārt, apzinoties, ka nav kur bēgt, un atkal paskatījās uz Holtu. – Ak kungs, man liekas…
   – Kas?
   – Man liekas, ka esmu tevi iemīlējusi. – Viņa piespieda plaukstu pie mutes, it kā vārdi būtu izlēkuši bez atļaujas.
   – Ak!
   Viņa noelsās. Un skatījās uz Holtu ar asaru apmiglotām acīm.
   – Vai tiešām tikai “ak!”?
   – Jā, tā gan.
   Edija uzsita viņam ar plaukstas pamatni. Holts to satvēra un noskūpstīja plaukstu. Viņa nodrebēja.
   – Tas ir labi, ka tu mīli mani, Edij.
   – Nē, nav labi, – viņa ievaidējās. – Tu domā, ka es esmu nogalinājusi trīs cilvēkus! Kā es varu mīlēt tādu, kurš mani uzskata par slepkavu?
   – Katram pārim ir savas grūtības.
   – Tavuprāt, tas ir jocīgi? Nē, nav! Tās ir šausmas! Tas… – Edija aprāvās, aptvērusi, ko viņš tikko pateicis. – Vai tev šķiet, ka mēs esam pāris?
   Holts atglauda matu šķipsnu viņai aiz auss.
   – Dīvains, tomēr pāris.
   – Bet…
   – Vai tu domā, ka es aicinātu tevi uz savu māju dzīvot kopā ar manu meitu, ja tev neticētu?
   – Bet melnie eņģeļi…
   – Jā, tie ir sprunguļi riteņos. Taču es mīlu tevi, tāpēc neesmu gluži objektīvs.
   Edija nopūtās.
   Lēni viņas sejā atplauka plats smaids. Holts pakratīja ar pirkstu.
   – Ja liksi man vēl kādreiz vilties tevī, ņemšu savus vārdus atpakaļ.
   Edija iegavilējās nakts tumsā.
   Viņa palēcās, apmeta rokas Holtam ap kaklu, apvija kājas viņam ap vidukli un cieši noskūpstīja uz lūpām. Un tieši tad piebrauca Lūsija.

Trīsdesmit septītā nodaļa

   Holts nebija apmierināts, ka atlaidis Ediju. Viņš justos labāk, ja aizvestu viņu pie sevis un tēvs par viņu parūpētos. Bet Edija palika nelokāma.
   – Es braukšu pie Lūsijas. – Viņi sēdēja Lūsijas senlaicīgā pikapa aizmugurē, un Edija saspieda Holta plaukstu, šūpodama kājas, daudz īsākas nekā Holtam. Lūsija pieklājīgi palika kabīnē ar aizvērtiem logiem, kamēr Holts un Edija sačukstējās. Pa radio klusināti skanēja rokmūzika.
   – Man tas nepatīk, – Holts atkārtoja.
   – Jā, tu jau to teici. Apmēram simts reižu.
   Holts aplika roku viņai ap pleciem. Ar Ediju kaut kas notika. Kaut kas viņam nesaprotams.
   – Vai tiešām tu man esi izstāstījusi visu?
   Edija nolieca galvu.
   – Es tev saku, ka man viss būs labi.
   Holts pievilka viņu ciešāk, tad apskāva.
   – Pamēģini tikai izdarīt tā, ka tev nebūs labi.
   Edija atstūma viņu, izlēca no pikapa, un Holts pagaidīja, līdz viņa iesēžas kabīnē.
   – Esi uzmanīga, – Holts pieteica, kad viņa bija iekārtojusies Lūsijai blakus.
   – Es par viņu parūpēšos, – Lūsija solīja. Viņa pasniedza Holtam uz papīra strēmeles uzrakstītu savu adresi un telefona numuru. – Varat mani atrast arī “Redā”.
   – Paldies! – Holts ielika papīru kabatā. Aizvēris Edijas pusē durvis, viņš noskatījās, kā mašīna aizbrauc.
   Atpakaļceļā uz pilsētu viņš centās izmest no galvas domas par Ediju, lai varētu koncentrēties sarunai ar Teriju Bišopu. Ja viņš spētu izdabūt atzīšanos no Bišopa, pārpratumi ar Ediju būtu beigušies.
   Taču domas turpināja joņot ap viņa sievieti. No prāta neizgāja pavērtā maigā mute, kaislīgais augums. Viņas smarža, pikantums un eksotiski solījumi.
   Viņš nedrīkstēja piedāvāt Edijai savu māju par pajumti. Viņa bija galvenā aizdomās turamā slepkavības lietā, kuru viņš izmeklēja. Tas bija īsts interešu konflikts. Bet viņš neko sev nevarēja padarīt.
   Pie velna, viņš pats to negribēja.
   Lūk, jau atkal! Viņu saistīja briesmas. Ja viņš tā turpinās, apdraudēts būs viņa darbs, viņa dzīve Redbadā. Viņš nedrīkstēja neļaut Mirandai mierīgi izaugt. Bērniem bija nepieciešama stabilitāte.
   Holts iebrauca laukumā un nostājās pie municipalitātes. Sēdēja, rokām apņēmis stūri, līdz sapurināja galvu.
   Kas viņam lēcies? Viņš apsvēra kopīgu nākotni ar sievieti, kurai nākotnes, iespējams, nebūs. Protams, vienīgi tad, ja viņam izdosies atklāt, kurš nogalinājis trīs cienījamākos Redbadas pilsoņus. Un Edija nebija slepkava.
   Holts jau municipalitātes ēkas koridorā sadzirdēja gaudošanu. Griezīgu, nepārliecinošu, aizvainotu. Briesmīgā skaņa kļuva skaļāka, viņam ieejot iecirknī.
   Terijs Bišops sēdēja istabas vidū, pieslēgts pie krēsla, un kauca kā suns, kas zaudējis asti. Mīksts virskrekls nokarājās pāri saburzītam T kreklam, mati bija saņemti atpakaļ netīrā zirgastē, kas lēkāja, kad viņš piedzēries šūpojās šurpu turpu.
   Taču, ieraugot Holtu, viņš pasmīkņāja.
   – Šef! Kā klājas tavai tetovētajai lēdijai? – viņš ieņirdzās, un Holts saskatījās ar Samantu, kura paraustīja plecus.
   – Tāds viņš ir, kopš viņu atveda šurp, – Samanta paskaidroja.
   – Kur tu viņu atradi?
   – “Redā”.
   – Cik ilgi viņš tur sēdējis?
   – Pāris stundu, pēc Reda vārdiem.
   – Un kur bijis pirms tam?
   – Mājās. Viņa krustmāte to apliecināja. Teica, ka pa dienu bijis “Āboliņa lapā”.
   – Nu… un tagad es sēžu te, – Bišops iejaucās sarunā.
   – Un kurls arī neesmu.
   Holts pagriezās pret viņu. Terijs gribēja runāt. Holts viņu uzklausīs.
   – Ko tu darīji motelī?
   – Strādāju. Tīrīju putekļus. Kā parasti.
   – Cikos tu aizbrauci?
   – Nezinu. Kad biju pabeidzis darbu.
   Samanta piegāja pie rakstāmgalda un apsēdās uz tā stūra.
   – No rīta, pusdienlaikā vai vakarā, Terij?
   Terijs atbildēja, bet īgnā tonī.
   – No rīta.
   Holts pabungoja ar pirkstu pa krēsla atzveltni. Tātad Terijs varēja redzēt, ka viņš aizved uz moteli Ediju.
   – Vai tu tur redzēji Ediju Svonu?
   – Varbūt. – Terijs pasmaidīja. – Tev tur ir maza mīlas ligzdiņa ar tetovēto…
   – Aizveries! – Samanta iespēra pa krēslu, uz kura Terijs sēdēja, un viņš sazvārojās. – Nenovirzies no temata. Vai tu vakarā atgriezies motelī?
   Terijs nikni pablenza un atliecās. Pēkšņi viņš vairs nelikās tik piedzēries, kā šķita pirms brīža.
   – Kāpēc lai es atgrieztos?
   – Vai tu brauci atpakaļ uz moteli? – Holts atkārtoja jautājumu ar lielāku uzsvaru.
   Terijs palūkojās uz viņu.
   – Nē.
   Holtam pietika. Viņš atgrūda krēslu un piecēlies nostājās aizturētajam pretim.
   – Noauj apavus!
   Terijs paskatījās uz Holtu, it kā policists liktu viņam noraut pašam savu galvu.
   – Ko?
   – Tu dzirdēji! – Samanta uzsauca. – Noauj kurpes.
   Terijs kaut ko norūca, bet ar vienas kurpes papēdi norāva otru no kājas. Viņš parādīja to Holtam. Novalkātajam sporta apavam apakšā bija rieviņas. Holts tās nopētīja. Atradis, ko meklēja, viņš apskatīja otru kurpi. Rievās slēpās izžuvuši sarkani plankumiņi.
   Holts pacēla skatienu uz Teriju.
   – Vai tu esi drošs, ka negribi pateikt, kur biji, pirms devies uz “Redu”?
   Terijs skatījās uz Holtu un Samantu, tad atpakaļ uz Holtu.
   – Vai tu atgriezies motelī, Terij? – Samanta jautāja.
   Terijs klusēja.
   – Tev pazole ir ar sarkanu krāsu. – Holts paziņoja. – Saderam, kad aizsūtīsim paraugu uz laboratoriju, tas sakritīs ar sarkano krāsu Edijas Svonas moteļa istabā.
   Terija seja sakritās.
   – Vai tu aizbrauci atpakaļ uz moteli? – Samanta atkārtoja.
   – Es to nedarīju, – Terijs paziņoja.
   – Ko tu nedarīji? – Holts noprasīja.
   – Neko! Es neizdemolēju viņas istabu. Es to jau tādu atradu. Apzvēru! Gribēju ar viņu tikai aprunāties. Pieklauvēju pie durvīm – un tās bija vaļā.
   – Ļoti ērti, – Samanta sausi noteica. – Un tu gluži vienkārši tajā iegāji.
   – Es domāju, ka viņa cietusi kādā uzbrukumā vai noticis kaut kas tamlīdzīgs. Samanta iesmējās.
   – Īsts labais samarietis!
   Terijs nokaitināts uzmeta viņai skatienu.
   – Es neko neizdarīju.
   – Ielaušanos personiskā telpā es nesauktu par neko, – Samanta paziņoja.
   Tas Teriju apklusināja.
   Bet Holtam vajadzēja, lai viņš runā.
   – Par ko tu gribēji apspriesties ar mis Svonu?
   Terijs paraudzījās uz Holtu. Niknums bija zudis. Viņš atslīga atpakaļ krēslā, it kā gribētu pazust. Tas Holtam pateica priekšā, ka Terijam ir kaut kas slēpjams.
   – Tu saki, ka gribēji ar viņu aprunāties. Tā iemesla dēļ tu devies turp, vai ne? Par ko?
   Terijs aplaizīja lūpas.
   Holts riskēja.
   – Varbūt par “Hamerbiltu”? Kaut ko svarīgu pateikt par rūpnīcu?
   Terija acis iepletās.
   – Kā tu… – Viņš atguvās un nedaudz izslējās. Un cieši saknieba lūpas.
   Holts paliecās uz priekšu.
   – Kāds ir tas tumšais noslēpums, Terij?
   Holts un Samanta gaidīja. Viņi ļāva Terijam apdomāties pirms atbildes. Viņš klusēja.
   Samanta pameta rokas augšup.
   – Šaubos, vai viņš kaut ko zina. Vienkārši brauca uz moteli ar krāsu bundžu pastrādāt nekrietnības.
   – Ko tu zini! – Terijs pēkšņi iesaucās. – Tu neko par to nezini.
   – Toties es pazīstu tevi, – Samanta nelikās mierā. – Jau gadu ik pa reizei man tevi jāaiztur.
   – Kas tas ir, Terij? – Holts uzstāja. – Vai tu tur brauci ar krāsu vai informāciju?
   – Nepūlies, – Samanta aicināja. – Mums viņš ir rokā par ielaušanos privātā telpā. Krāsa uz apaviem ir pierādījums, lai ierosinātu lietu.
   – Es neko neizdarīju!
   – Šo dziesmiņu tu vienmēr atkārto, – Samanta atcirta. – Tu esi piedzēries, Terij. Tu esi dzērājs un neveiksminieks.
   – Apklusti!
   – Viņam nekādas informācijas nav, – Samanta sacīja Holtam, pieliekusies tuvu aizturētā sejai. – Viņš pats arī nav nekas.
   – Apklusti! – Terijs vēlreiz iekliedzās. – Man ir visādas ziņas! Bet es gribu par to kaut ko pretī. Tāpēc arī braucu turp, skaidrs? Viņai taču ir nauda. Viņa mani izprašņāja par rūpnīcu. Ja viņai kaut ko vajag, lai maksā.
   Holts saskatījās ar Samantu.
   – Viņa ir bārmene, kāda nauda viņai var būt? – Holts iebilda.
   Tagad, atklājis savu nolūku, Terijs atgādināja saplacinātu balonu.
   – Viņa dabūs naudu no Laila. Lielu žūksni. Visa pilsēta par to runā. Misis Laila atnāca uz bāru un pati pateica.
   – Un tu gribēji savākt kaut ko no tā žūkšņa apmaiņā pret… pret ko?
   Terijs dīdījās uz krēsla. Holtam bija apnicis runāt riņķī un apkārt. Viņš satvēra Teriju aiz zoda.
   – Pret ko?
   Terijs parāva galvu atpakaļ.
   – Nezinu. – Viņš drūmi pablenza uz Holtu. – Gribēju pievākt naudu un pazust no pilsētas.
   – Dzērājs un nelietis, – Samanta secināja.
   – Un kā tad ar baznīcu, Terij? Arī tur tu neko neizdarīji?
   Terijs pacēla skatienu. Viņa sejā parādījās baiļu un pārsteiguma grimase.
   – Varbūt arī par mācītāju tev bija kādas ziņas. Un viņš atteicās tev maksāt.
   Terijs papurināja galvu.
   – Nē.
   – Arī par to zvērēsi? – Samanta tincināja.
   – Tā bija viņa, – Terijs iesaucās. – Melnais eņģelis. Viņa to izdarīja. Visi to zina.
   Holts apvaldīja aizkaitinājumu.
   – Vai tu redzēji Ediju to darām?
   – Nē, – Terijs atzinās.
   – Tātad tu to varēji izdarīt tikpat labi kā mis Svona.
   – Bet…
   – Nez ko runās “Redā”, kad izrādīsies, ka tu arī biji baznīcā.
   Terija skatiens šaudījās pa telpu. Viņš atgādināja slazdā iedzītu trusi.
   Holts izslējies pamāja Samantai, un viņa atslēdza rokudzelžus no krēsla.
   – Jūs man ticat? – Terijs bija pārsteigts. Berzēdams plaukstu locītavas, viņš izslējās.
   – Nezinu, – Holts atcirta. – Man nepieciešams laiks, lai padomātu.
   Samanta satvēra Terija rokas un atkal saslēdza viņu.
   Terijs iekaucās.
   – Kas…
   Viņa pagrūda Teriju uz kameras pusi.
   – Mums jābūt drošiem, ka tu neaizlaidīsies.
   Terijs sāka lamāties un neapklusa arī tad, kad aizcirtās kameras režģi. Samanta atgriezās, aizverot durvis, kas atdalīja kabinetu no kameras telpas. Terija aurošana vēl joprojām bija dzirdama, bet troksnis bija pietiekami apslāpēts, lai netraucētu.
   Samanta apskatīja savas rokas – kas zina, kur bija ložņājis Terijs Bišops. Viņa piegāja pie galda un, paņēmusi dezinfekcijas līdzekli, samitrināja plaukstas. Viņa bija apmierināta ar komandas stilu, kādā viņa un Holts nopratināja Teriju. Holts redz viņas darbu. Viņa cenšas Holta labā. Komandas labā. Vēlāk viņš spēs to novērtēt. Kaut arī viņa sevi uzmundrināja par to, kā bija rīkojusies, plecus spieda gluži vai divu tonnu smagums.
   Iekodusi lūpā, Samanta paskatījās uz Holtu. Aizdomājies viņš nez kur lūkojās.
   – Nu? Ko tu domā?
   Viņa skatiens pievērsās Samantai, it kā dzirdot viņas balsi, bet ne vārdus. Viņa atkārtoja jautājumu.
   – Kā jau tu to precīzi pateici, – Holts ierunājās, – Terijs ir dzērājs un nelietis. Viņš varēja doties uz moteli pēc naudas, kā apgalvoja, tad sadusmojās, ka Edijas tur nav, un sarīkoja istabā grautiņu.
   Samanta pamāja.
   – Tāda uzvedība nebūtu Terijam sveša. – Viņa brīdi vilcinājās, šauboties, kā lai uzsāk runāt par to, ko vēlas pateikt, bet tad turpināja: – Un kā ar mācītāju? Tu taču nerunāji nopietni? Tu taču nedomā, ka Terijs viņu nogalināja?
   Holts paberzēja sprandu. Diena bijusi gara, un nogurums izpaudās viņa sejā.
   – Kaut es to zinātu, Sema.
   Re nu, viņa mēmi konstatēja, tev vajadzīga palīdzība.
   – Un kā veicās pie misis Bjūtinas?
   Holts pastāstīja par tikšanos ar Haliju Bjūtinu. Samantai izklausījās, ka tas ir bijis velts gājiens.
   – Tātad tu neesi ticis tuvāk risinājumam?
   – Esmu tuvu tam, ka svītroju Ediju kā aizdomās turamo Bjūtina nāves lietā.
   – Bet tu pat nezini, vai Bjūtina bojāeja ir saistīta ar tiem trim upuriem.
   Holts atslīga krēslā pie rakstāmgalda un atliecās atpakaļ sev ierastajā pozā, taču nekādā ziņā neizskatījās mierīgs.
   – Nē.
   Samanta pamāja. Viņa atvēra muti. Aizvēra. Sirds krūtīs pēkšņi sāka mežonīgi dauzīties.
   – Vai tev kaut kas ienāca prātā? – Holts jautāja.
   Kā tas cilvēks vienmēr spēja lasīt viņas domas? Laikam Holta klātbūtnē viņas seja nespēja noslēpt emocijas.
   – Šaubos, vai gribēsi to dzirdēt.
   Holts padevies pamāja.
   – Neko darīt, Sema. Klāj vaļā!
   Viņa nolaizīja lūpas un piegāja pie galda. Paliekusies uz priekšu, viņa iedrošināja sevi, ka jārīkojas Holta labā; vēlāk priekšnieks viņai pateiksies.
   – Neiztirzājot to, kas noticis motelī, – kāds Terijam sakars ar mācītāja Pārslija nogalināšanu? Teriju nevar nosaukt par ļoti strādīgu, vai ne? Ja mācītāja vairs nav, Terijam zūd neliels iztikas līdzekļu avots.
   – Tātad viņam nav motīva. – Pēc manām domām, nav.
   – Kā ar versiju par šantāžu?
   – Kādu šantāžu? Tā ir runāšana tukšā gaisā, ja neiebilsti, ka tā saku. Es varētu pieņemt, ka Terijs gribētu izspiest naudu no jauniņās pilsētā, īpaši, ja sabiedrība viņu izstūmusi. Bet no mācītāja? Viņš bija ievērojams pilsonis ar labiem sakariem. Terijam trūktu dūšas stāties tādam pretim. Un Rankls un Lails? Nav saistības starp Teriju un nevienu no viņiem.
   Holts, paņēmis zīmuli, sāka bungot ar dzēšgumijas galu pa galdu. Tā nebija laba zīme.
   – Ko tu ar to gribi teikt?
   Samanta izmantoja doto iespēju.
   – Ir tikai viena persona, kas saistīta ar visiem trim mirušajiem. Tā, kurai ir motīvs nogalināt visus trīs. Tu to zini. Es arī. Tas ir skaidrs visai pilsētai.
   – Mēs neizmeklējam lietas, pamatojoties uz to, kas pilsētai ir “skaidrs”.
   Samanta papurināja galvu. Viņa negribēja to izteikt, bet nācās.
   – Tu esi pārāk cieši saistīts ar viņu. Tu nespried ar skaidru galvu.
   – Mēs visi esam atkarīgi no apstākļiem.
   – Toties viņa vienīgā ir aizdomās turamā, citu nav.
   Holts pielēca kājās. Sabāzis rokas kabatās, viņš devās laukā no kabineta. Samanta bija pārliecināta, ka spēj piespiest viņu ieraudzīt to, kas atrodas deguna priekšā.
   – Kamēr tu biji prom, zvanīja mērs. Viņš licis rīt no rīta sasaukt ārkārtas sēdi. Tev jāierodas sniegt ziņojumu par izmeklēšanas gaitu. Viņš pieprasa ataicināt štata papildspēkus.
   Holts apstājās. Un paskatījās atpakaļ uz Samantu, it kā viņam iekšienē eksplodētu bumba.
   – Pie velna, ne prātā nenāk! – Pāris soļos viņš pielēca pie Samantas galda un, atbalstījies pret tā malu, pieliecās viņai klāt. – Edija nav vainīga.
   Samanta sēdēja nepakustēdamās.
   – Tu esi par to pārliecināts, jo…
   – Jo… – viņš pacēla rokas, – …jo es to gluži vienkārši zinu.
   Samanta veltīja viņam skumīgu skatienu.
   – Ar to nepietiek. Ja tu nebūtu tik ļoti aizrāvies ar viņu, tu to saprastu.
   – Es nesaukšu palīgā Tenesī štata izmeklēšanas biroju, un punkts.
   Samanta sakrustoja rokas. Paslējusi augšup zodu, viņa noskatīja priekšnieku no galvas līdz kājām. Nekad mūžā viņa nebija nostājusies pret virsnieku, kas pēc dienesta pakāpes augstāks par viņu. Tagad ir citi apstākļi, viņa sev atgādināja. Viņa rīkojās Holta paša labā.
   – Es jau paredzēju, ka tu tā teiksi. Tāpēc izdarīju to tavā vietā. Rīt no rīta viņi būs klāt. Pulksten desmitos.

Trīsdesmit astotā nodaļa

   Pulksten desmitos Lūsija piebrauca ar savu pikapu pie ēkas Nešvilas centrā, kur atradās Koula un Tirela advokātu birojs.
   – Vai esi pārliecināta, ka tev nevajag manu palīdzību? – viņa noprasīja Edijai.
   Visu ceļu virs galvas bija rēgojušies melni mākoņi, draudot ar vasaras lietusgāzi. Debesskrāpji aizsedza pārpalikušo gaismu, pārvēršot rītu spokainā naktī. Krēsla visnotaļ atbilda Edijas noskaņojumam. Dīvainais testaments slēpa kaut ko pārdabisku, lēcienu atpakaļ tumšā pagātnē.
   Pie ēkas bija aizliegts novietot automašīnas, satiksme aiz muguras dunēja tik spēcīgi, kā tas nekad nenotika Redbadā. Mirkli Edija iztēlojās sevi nozūdam lielpilsētas ļaužu plūsmā. Tas nebūtu grūti paveicams. Viņa pamātu ardievas Lūsijai, ieietu ēkā, noskaitītu līdz trīsdesmit un atkal izietu. Viss. Viņa pazustu.
   Bet tad viņa daudz ko neizdarītu. Pirmkārt – neatgūtu savu labo vārdu. Vēl… Lūpas kaisa, atceroties Holta skūpstu.
   Tu esi muļķe, Edija Svona.
   – Paldies, – viņa teica Lūsijai. – Bet es neatraušu tevi no iespējas kārtīgi izstaigāt veikalus. – Viņa izkāpa no mašīnas un devās iekšā ēkā.
   Advokātu birojs atradās divdesmit ceturtajā stāvā. Liftā Edija juta spiedienu ausīs, un viņa skatījās lejup uz kājām. Viņas drēbes motelī bija sabojātas, palikuši tikai īsi džinsa svārki un iepriekšējā dienā vilktais T krekls. Toties vieglās gumijas sandales viņa bija nomainījusi pret Lūsijas kurpēm ar siksniņām, tāpēc kājās vismaz bija piedienīgi apavi.
   Durvis uz biroju bija biezas un smagas. Ieiešana pa tām bija gandrīz kā iekļūšana svētnīcā – polsterētā, grīdsegām noklātā klusumā ar lieliem ādas atpūtas krēsliem un pie sienām sakarinātām gleznām, kurās attēloti cilvēki sarkanos medību tērpos.
   Apaļīga auguma administratore atbilda videi. Ne nu gluži kā medību trofejas izbāznis pie sienas, bet labi pieguļošajā kostīmā, ar smagiem zelta auskariem un pieskaņotu zelta kaklarotu viņa atgādināja tos pašus sārtsejainos vīrus, kas tur mielojās ar medījumu.
   Edija nosauca savu vārdu, un administratore, kaut arī neko nebilda, tomēr paguva noskatīt apmeklētājas īsos svārkus, saburzīto T kreklu, mirkli ilgāk pakavējoties pie tetovējuma uz meitenes rokas.
   Edija pasmaidīja.
   – Šaubos, vai viņš mani gaida.
   Edija stāvēja, kamēr administratore devās ziņot priekšniekam, ka mis Svona tomēr ieradusies uz iepriekš atcelto tikšanos pulksten desmitos.
   Bredlijs Kouls, kā izrādījās, bija liela auguma vīrs; uzvalks un veste tikai uzsvēra viņa apkārtmēru. Tiklīdz Edija iegāja kabinetā, viņš piecēlās un apgāja apkārt rakstāmgaldam, ārišķīgi paužot pieklājību.
   Taču Edija palika stāvam gluži kā sastingusi. Bredlijs Kouls nebija viens.
   Uz krēsla viņam pretim pie lielā ķirškoka rakstāmgalda sēdēja Eimija Laila.
   Freda Laila atraitne vēsi nopētīja ienācēju.
   – Jūs teicāt, ka iepriekš piezvanīsiet, – Kouls sacīja.
   Te nu viņu bija novedusi pārgalvīgā bravūra. Vai viņa kadreiz mācīsies no savām kļūdām?
   – Atvainojiet, – Edija sacīja, ne pret vienu atsevišķi nevēršoties. Tad viņa pagriezās, lai ietu prom. Lai aizbēgtu. Lai atrastu vietu – vienalga, kādu, – kur uzelpot.
   – Palieciet! – Tā bija pirmā reize kopš vakara bārā, kad misis Laila uzrunāja Ediju. Atkārtojumu viņa nevēlējās piedzīvot.
   Plaukstu uz durvju roktura uzlikusi, Edija sarauca degunu.
   – Nez vai tā ir laba doma. Sākt dienu ar fizisku vardarbību.
   Misis Lailai pietika tik daudz pieklājības, lai ar sejas izteiksmi paustu, ka viņa jūtas neērti. Viņa izslējās un saknibināja kopā uz ceļiem turētās somiņas slēdzeni.
   – Es atvainojos, – viņa stīvi paziņoja. – Es toreiz nejutos īsti savā ādā.
   – Tomēr…
   – Eimija, mīļā, – Kouls uzmanīgi ierunājās, – varbūt mums apspriesties citu reizi?
   Mīļā Eimija skatījās tieši uz Ediju.
   – Vai jūs tā vēlaties, mis Svonforda?
   Edija nepārprotami saklausīja izaicinājumu misis Lailas balsī. Viņa atlaida durvju rokturi un atlieca plecus.
   – Mans uzvārds ir Svona. Bet es varu arī aiziet.
   Iestājās klusums. Tad ar cēlu galvas mājienu atraitne norādīja uz otru krēslu pie Bredlija Koula rakstāmgalda.
   Edija lēni apsēdās.
   Kouls savukārt saslējās savā pārāk lielajā ādas krēslā. Nokāsējies viņš pagriezās, lai paņemtu vienu papīra lapu no kaudzes, kas stāvēja uz rakstāmgalda.
   – Jūs esat Ēdena Svonforda, Čārlza un Evelīnas meita?
   – Esmu. Biju. Kā jau teicu, tagad mans uzvārds ir Svona.
   – Un šis ir tiesas lēmums par vārda maiņu? – Kouls parādīja kopiju. Oficiālo dokumentu Edija glabāja seifā Memfisā.
   – Jā.
   – Vai varat to pierādīt?
   – Man ir oriģināls. Vēl arī autovadītājas apliecība.
   – Ar to būs pietiekami.
   Edija sameklēja kabatā apliecību un pasniedza Koulam.
   – Kāpēc jūs mainījāt vārdu? – Eimija Laila ierunājās.
   Edija uzmeta sievietei skatienu. Ko Edija viņai bija nodarījusi? Tikai aizsūtījusi viņas vīram vēsti. Ja Freds Lails tās iespaidā zaudēja dzīvību, kāda bija Edijas vaina?
   Hmm…
   – Es vairs negribēju būt Ēdena Svonforda, – viņa atklāja.
   Eimijas caururbjošais skatiens pauda jautājumu, kuru viņa neizteica skaļi.
   Edija nopūtās.
   – Mans tēvs izdarīja pašnāvību. Māte nomira psihiatriskajā slimnīcā. Uzvārds Svonfords man kļuva par pārāk smagu nastu. Vai tas nav saprotams? Vai ar tādu skaidrojumu nepietiek?
   – Es nezināju par jūsu māti. – Misis Lailas balss un sejas izteiksme nedaudz atmaiga.
   – Tas nav nekas tāds, par ko skaļi jāklaigā.
   – Mis Svona, – Kouls iesāka, bet misis Laila pacēla roku.
   – Pastāstiet par savu māti. Vai viņa bija tumšmate tāpat kā jūs?
   Edija iepleta acis, piesardzīgi noprasot:
   – Kāpēc jūs tā jautājat? Ko tas maina?
   – Vienkārši izstāstiet.
   – Nē, viņa bija gaišmate. Tētim gan bija tumši mati. Viņam esot velsiešu izcelsme. – Eimijas sejā pēkšņi parādījās apjukums. – Kāpēc jums tas jāzina? – Edija uzstāja.
   Eimija papurināja galvu.
   – Tātad jūs esat līdzīga tēvam?
   – Laikam gan.
   Eimija nokāsējās.
   – Vai jūsu māte kādreiz… vai neieminējās… varbūt ne tik tieši, bet… nelika manīt… varbūt… – Eimija vērsās pie advokāta ar bezpalīdzīgu rokas mājienu un lūdzošu skatienu.
   Edija pagriezās pret advokātu.
   – Misis Laila cenšas kaut ko uzzināt, – Kouls sāka skaidrot. – Tas ir saistīts ar… paternitāti. Varbūt jums kādreiz radušās aizdomas, vai māte… vai kāds cits radinieks devis iemeslu apšaubīt, ka jūsu tēvs… nu, bija jūsu tēvs?
   Edija samirkšķināja acis. Pie velna, kas…
   – Nē. Un, ticiet man, pietiekami bieži bērnībā es būtu vēlējusies, lai viņš nebūtu… – Edija aizgriezās, apjukusi, ka to atzina. – Nu, nebūtu mans tēvs.
   Istabā atkal iestājās klusums. Beidzot to pārtrauca misis Laila.
   – Tad kāpēc…
   Edija skatījās no viņas uz advokātu.
   – Kas “kāpēc”?
   Bredlijs Kouls uzlika plaukstas uz dokumentu kaudzes.
   – Misis Lailas vīrs minējis jūs savā testamentā. Es pats to kodificēju.
   – Jā?
   – Tad kāpēc Freds tā rīkojās? – Eimija neizturēja. – Ja jūs neesat viņa… viņa bērns, kāpēc…
   – Viņa bērns?
   – Freds Lails nepastāstīja iemeslu, kad lūdza jūs ietvert mantinieku sarakstā, – Kouls paskaidroja. – Misis Lailai nav ne jausmas, kāpēc tik daudz naudas jānovēl pilnīgi svešam cilvēkam. Dabiski, viņa pieņēma, ka…
   – Ak tā. – Edija beidzot aptvēra. – Saprotu. It kā es būtu ārlaulības bērns. Manai mātei no jūsu vīra. – Viņa gandrīz iesmējās. – Nē, mani vecāki uzticīgi mīlēja viens otru. Māte pilnīgi sabruka, kad tēvs nomira. Viņa sajuka prātā. Neglābjami.
   – Un… jūs?
   – Es?
   – Vai jūs un mans vīrs… – Eimija sažņaudza krēsla paroci. Viņas balsī izlauzās ciešanas.
   – Nē, nē! – Edija steidzās viņu nomierināt. – Nekādā ziņā! Nē. Nemūžam. Es viņu vispār nepazinu.
   – Tad kāpēc? – Eimija Laila iesaucās. – Kas jūs viņam bijāt? – Sāpes, dusmas un apjukums pārvērta viņas seju.
   Neviļus Ediju pārņēma līdzjūtība. Viņa jautāja Koulam:
   – Kāda tad ir tā summa?
   – Ceturtdaļmiljons dolāru, – advokāts strupi paziņoja.
   Vārdi palika karājoties gaisā, kur tos sastindzināja neticība un pārsteigums. Edija atvēra muti, bet izdabūja tikai aizžņaugtu skaņu. Kouls ātri ielēja glāzē no karafes ūdeni un pasniedza Edijai. Viņa to izdzēra ar vienu malku.
   – Jums nebija ne jausmas.
   Edija papurināja galvu. Pamazām viņa atguva elpu.
   – Un nav ne jausmas, kāpēc?
   – Teorētiski ir, – Edija ar mokām atbildēja. – Bet jums tas nepatiks. Jums labāk vajadzētu turēties pie tās ārlaulības bērnu padarīšanas.
   – Man jāzina patiesība, mis Svona! – Eimija knibināja somiņu. – Man tā jāzina.
   – Labi. Nu tad tā. Manuprāt, misteram Lailam bija kāds sakars ar mana tēva nāvi.
   Bredlijs Kouls sarauca pieri.
   Eimijas Lailas skatiens kļuva ass.
   – Nē, – viņa noliedza. – Tas nav iespējams.
   – Kāds cits skaidrojums vēl var būt? Tā ir asins nauda, misis Laila. Atlīdzība par vainas māktu sirdsapziņu.
   – Smieklīgi.
   – Vai tiešām?
   – Jūs gribat teikt, ka mans vīrs… – Eimija sagrozījās uz krēsla. Tad viņa mēģināja vēlreiz. – Jūs liekat saprast, ka Freds…
   – Nogalināja manu tēvu. Jā. Tā tas ir.

Trīsdesmit devītā nodaļa

   Kad Edija un Lūsija devās atpakaļ, sākās lietus. Automašīnas priekšējo stiklu apskaloja smagas lāses. Lūsija bija piekrāvusi aizmuguri aiz sēdekļiem pilnu ar maisiņiem no Ross un TJ Maxx, un Edija izmantoja apvaicāšanos par iepirkumiem, lai atliktu neglābjamo izprašņāšanu. Viņa negribēja paturēt tikšanos noslēpumā, bet pagaidām jutās pārāk apmulsusi, tāpēc norādīja ar īkšķi pār plecu uz sainīšiem.
   – Vai tu izpirki visu pilsētu?
   – Ak jā, – Lūsija atteica. – Kāda jēga braukt visu garo ceļu, ja nepatērē bankas kontu. – Viņa sāka klāstīt, ko visu iegādājusies, tā dodot iespēju Edijai padomāt par Eimiju Lailu.
   Misis Lailas dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, un Edija negribot juta viņai līdzi. Lai nu kurš, bet Edija zināja, kā tas ir, kad jāzaudē viss. Viņa nevienam to nenovēlēja. Nu, varbūt tiem, kas bija atbildīgi par viņas zaudējumu.
   Varbūt.
   Īstenībā Edija līdz šim nebija aptvērusi, pie kā var novest viņas pārsteidzīgā misija. Tā varēja beigties ar to, ka viņa nodara pāri tiem, kas to nav pelnījuši. Vai arī viņa sāpināja cilvēkus tā, kā nemaz nebija gribējusi.
   Paldies Dievam, misis Laila šoreiz nesabruka. Ne tā, kā tovakar bārā. Viņa tikai sakampa somiņu, it kā nebūtu nekā cita, pie kā turēties, un klausījās. Viņa protestēja. Apgalvoja, ka vīrs nav bijis vainīgs. Tomēr aiz protestiem varēja nojaust šaubas. Šaubas, kuras viņa nevarēja droši noliegt. Edija zināja, kā tas ir, kad jāsadzīvo ar tādām šaubām.
   Viņa sagrozījās uz sēdekļa. Kāpēc viņa nekad septiņas reizes nenomērīja, pirms grieza? Impulsīva, pārdroša – nu viņai atkal ausīs skanēja krustmātes pārmetumi. “Pasaule nav nedz melna, nedz balta, kā tev gribētos, Ēdena Svonforda. Pienāks diena, kad pati to aptversi.”
   Edija nopūtās. Izrādījās, ka krustmātei Penijai ir pilnīga taisnība.
   – Vai nebija tā, kā gaidīji? – Lūsija noprasīja.
   Edija pavērās uz Lūsiju.
   – Tu nopūties, – Lūsija paskaidroja. – It kā tevi nomāktu visas pasaules smagums. Izklausījās, ka tikšanās nav izdevusies.
   – Tur bija Eimija Laila.
   – Ak vai!
   – Nē, īstenībā viņa izturējās… jauki. Atvainojās par bārā sarīkoto traci.
   Lūsija nošņaukājās.
   – Manuprāt, ar to ir par maz. – Viņai šobrīd ir ko pārdzīvot.
   – Paskat tik, tu visu esi piedevusi un aizmirsusi.
   Edija sāji pasmīnēja.
   – Jā, kas to varēja iedomāties.
   Lūsija noregulēja stikla tīrītājus uz ātrāko režīmu.
   – Un kas vēl? Vai esi kļuvusi par bagātnieci?
   – Bagātniece? – Edija iedomājās skaitli ar vairākām nullēm. – Nezinu. Kaut kas nav pareizi. Es ne reizi pat nebiju tikusies ar Fredu Lailu.
   – Par kādu summu ir runa? Dolāros un centos?
   Edija viņai to nosauca.
   – Jēzus, svētā Marija! – Lūsija izdvesa, un uz mirkli automašīna sagriezās kopā ar Lūsijas pārsteigumu.
   – Oho… uzmanies!
   – Es jau uzmanos. Tas draņķa ceļš ir slidens. Turklāt kāds visu laiku turas man aiz muguras.
   Edija pagriezās atpakaļ. Lietū neko nevarēja skaidri saredzēt. Izskatījās, ka viņām cieši pa pēdām seko melns pikaps.
   – Samazini ātrumu, lai viņš pabrauc garām.
   Taču svešā mašīna viņas nevis apdzina, bet ietriecās taisni aizmugurē.
   Lūsijas pikaps, kas bija mazāks, atkal sasvērās, un viņa ar pūlēm noturēja to uz ceļa.
   – Kas tad nu… Idiots! – Lūsija iekliedzās un palielināja ātrumu.
   Melnais auto otru reizi trāpīja pa aizmuguri. Spēcīgāk.
   – Jēzus! – Edijai ienāca prātā Acura. Ja tas bija vietējo kārtējais ļaunais joks…
   Viņas ķēra nākamais grūdiens.
   Lūsijas pikaps virzījās uz ceļa malu. Viņa grieza stūri, pūlēdamās noturēt automobili, bet riepas slīdēja uz mitrā asfalta.
   Edija iebrēcās. Lūsija kliedza. Pikaps sasvērās uz sāniem un gāzās pāri ceļa malai melnā bezdibenī.
   Ap pulksten diviem dienā pilsētas valdes sēde jau sen bija beigusies. Štata izmeklēšanas birojs aģenta Džeksona Lodža personā, kurš arī bija ieradies, bija pārņēmis melnā eņģeļa lietas materiālus un atstādinājis Holtu no pienākumu pildīšanas šajā izmeklēšanā.
   Samanta bija šausmās.
   – Jums ir veicies, ka neizvirzīju apsūdzību par patiesības noskaidrošanas kavēšanu, – Lodžs Holtam paziņoja. Viņš bija stiegrains maza auguma vīrs, kurš izturējās aizskaroši un jau pārkārtoja priekšmetus uz Holta rakstāmgalda.
   – Taisnības pēc jāsaka, – Samanta aizbildinājās, – šefs nezināja, ka viņa ir melnais eņģelis, kad… hmm… sadraudzējās ar viņu.
   Holts uzmeta Samantai skatienu, kas nozīmēja – apklusti, bet viņa jutās briesmīgi, redzot, kā Lodžs izturas pret viņas priekšnieku. Samantas nolūks nebija radīt Holtam vēl vairāk sarežģījumu. Gluži otrādi. Lūk, viņa sev teica, kas notiek, kad pārkāpj pakļautības secību.
   – Atvaino, – viņa nomurmināja. – Es tikai… es nedomāju, ka viņš…
   – Jūs rīkojaties pareizi, palīdze, – Lodžs iejaucās.
   Tā tas bija, un visi to zināja. Bet ja viņas rīcība bija pareiza, kāpēc viņa jutās tik slikti? Samanta paskatījās uz Lodžu. Viņš vāca rakstāmpiederumus – pildspalvas, zīmuļus, marķierus – un lika Holta kafijas krūzē.
   – Hmm… tā ir šefa… – Samanta aizrādīja.
   Holta telefona zvans viņu pārtrauca. Viņš atbildēja, un viņa sejas izteiksme pārvērtās.
   – Vai kaut kas noticis? – Samanta jautāja.
   Holta seja tūdaļ atguva iepriekšējo grimasi.
   – Miranda, – viņš teica un vērsās pie Lodža. – Mana meita. Vai neiebilstat? – viņš pamāja uz durvīm.
   Lodžs paraustīja plecus.
   – Katrā ziņā. Turpiniet ierastos darbus.
   – Vai viss kārtībā? – Samanta vēl noprasīja.
   – Ak, tu jau zini, kāda ir Miranda. Mūžam kaut kur iekuļas. – Holts metās laukā, un Samanta palika divatā ar Lodžu.
   Bez lieka vārda aģents apsēdās uz Holta krēsla, noliecās pār Holta darbagaldu un sāka lasīt dokumentus.

Četrdesmitā nodaļa

   Izgājis laukā, Holts uzrāva apkakli pret lietu un metās pie mašīnas. Edijas balss dobji skanēja viņam ausī.
   – Holt, steidzies šurp. Lūdzu! Lūsija… ak šausmas! Cietusi avārijā. Smagi.
   Meli, kurus viņš pateica Lodžam un Samantai, bija tāpēc, lai uz brīdi tiktu no viņiem vaļā.
   – Kas noticis?
   Elsodama Edija izstāstīja par braucienu lietū mājup no Nešvilas, par melnā pikapa uzbrukumu. Viņas šņuksti pateica priekšā vairāk par viņas stāvokli nekā vārdi.
   – Kur jūs atrodaties?
   – Nezinu… – Edija vaidēja.
   Holts iedarbināja motoru, taču nevarēja nekur braukt, iekams nebija noskaidrojis Edijas atrašanās vietu.
   – Vai jūs braucāt atpakaļ uz Redbadu? Pa kādu ceļu? – Edija pateica. – Labi, skaidrs. – Holts ātri devās dienvidu virzienā un, tiklīdz bija laukā no pilsētas, ieslēdza sirēnu. – Tagad paskaties apkārt. Vai tur ir kādas zīmes?
   – Lietū neko nevaru saskatīt… – Edija stostījās. Tāda bija reakcija pēc adrenalīna. Aukstums. Šoks. Nekas nebija labi.
   – Skaidrs. Turies, Edij! Es jau braucu. Cik ilgi jūs bijāt ceļā, pirms jums uzgrūdās mašīna?
   – Ne… nezinu.
   – Nē, tu zini. Nomierinies. Skaiti līdz trīsdesmit, ja vajag. Saglabā skaidru prātu.
   Klusums.
   – Edija!
   – Es skaitu.
   – Dari to skaļi.
   – …Vienpadsmit, divpadsmit… – Viņai bija jātiek līdz trīsdesmit pieci, un tikai tad balss beidzot vairs neaizķērās un elpot varēja samērā normāli.
   – Labi, tagad domā par atpakaļbraucienu. Vai jūs bijāt ceļā pusstundu? Četrdesmit piecas minūtes?
   – Apmēram trīsdesmit, man liekas.
   – Tas ir labi. Drīz būšu klāt. Vai vari atrast sausu vietu? Vai tuvumā ir kāds koks?
   – Negribu pamest Lūsiju.
   – Nu labi. Taču mēģini neizmirkt lietū.
   – Neatstāj mani.
   – Nekādā gadījumā. Tūlīt būšu. – Viņš gribēja, lai Edija runā, lai nezaudē samaņu. – Ko tu darīji Nešvilā?
   – Biju pie Freda Laila advokāta. Par… par testamentu. Eimija Laila arī bija tur.
   – Viņa arī bija tur? Tas ir interesanti.
   – Viņa man nesita.
   – Labi, ka tā.
   – M-m-man viņas žēl.
   – Nu gan tu nerunā kā Edija, kuru pazīstu un mīlu.
   – Es domāju.
   – Ak tā? Par ko?
   – Par naudu. Vai man to pa-a-turēt?
   – Ko tu darīsi, ja paturēsi?
   – Nezinu.
   – Vai nopirksi jaunu motociklu?
   – At-t-teikties no… manējā? – Tad jaunu stereosistēmu?
   – Hmm… – Viņas balss kļuva vārga, un Holts atkal satraucās.
   – Edij?
   – Jā, tepat vien esmu.
   – Ko vēl tu varētu darīt ar Freda Laila naudu?
   – Nopirkt… nopirkt māju.
   – Māju, jā. Saderam, ka es zinu, kuru.
   – Tur vajag daudz… daudz da-ar-ba. – Balss atkal pamazām pieklusa.
   – Jā, bet man ir divas rokas. Tev ir divas rokas.
   Klusums.
   – Edija?
   Atkal klusums. Holts piespieda gāzes pedāli, turēja telefonu vaļā un pa rāciju izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību.
   Sadragāto automašīnu viņš pamanīja stundas brauciena attālumā no pilsētas. Tā bija nolidojusi no ceļa, riepām apmalē iegraužot sliedes un aizslīdot lejā uz krūmiem.
   Mašīna bija nogāzusies uz sāniem, šofera pusē vaļā durvīm. Edijai bija izdevies Lūsiju izvilkt laukā – viņa gulēja ar seju pret zemi. Edija gulēja viņai blakus – bezsamaņā.
   Holts pārbaudīja abām sievietēm pulsu. Abas bija dzīvas, paldies Dievam, bet Edijas pulss bija spēcīgāks. Izskatījās, ka Lūsija lauzusi kāju. Par citiem savainojumiem bija grūti spriest. Viņš uzklāja Lūsijai segu un pončo no sava bagāžnieka, ar otru apsedza Ediju. Aizskrējis uzlikt zīmi ceļa malā neatliekamajai palīdzībai, atgriezās lejā pie vraka.
   Lai Edija atjēgtos, Holts viegli papliķēja viņai pa vaigiem. Ievaidējusies viņa atvēra acis. Ieraudzīja Holtu un sāka raudāt. Viņš piecēla Ediju kājās.
   – Kā tu jūties? Neesi neko salauzusi? – Holts pārlaida rokas pār Edijas augumu, bet nekādus nopietnus savainojumus neatrada. Bija tikai zilumi un skrambas, un lietus mazgāja nost asinis no sejas un kakla. – Būs labi, – viņš mierināja Ediju. – Viss būs labi.
   Cauri lietum spalgi iekaucās sirēna, un vēl pēc mirkļa uz ceļa parādījās divas neatliekamās palīdzības mašīnas, apstājoties pie Holta novietotās zīmes. Mediķi ātri apskatīja Lūsiju, uzlika uz nestuvēm, ar Holta palīdzību uznesa pa nokalni un ievietoja savā mašīnā.
   Holts atbalstīja Ediju, lai viņa varētu uzrāpties pa dubļaino, slideno nogāzi, un viens no ārstiem veikli viņu izmeklēja.
   – Man nekas nekait. – Edija, ietīta mitrā segā, sēdēja Holta mašīnā ar kājām ārā un māja, lai ārsti brauc prom. – Jums jāpalīdz Lūsijai. Brauciet! Brauciet!
   – Es viņu aizvedīšu uz slimnīcu, – Holts apliecināja mediķu brigādei.
   Neatliekamās palīdzības mašīnas aizbrauca, sirēnām kaucot, un Holts paņēma sausu segu, ar kuru apsegt Ediju, tad iekārtoja viņu mašīnā.
   – Vai ievēroji tā pikapa vadītāju?
   Edija papurināja galvu.
   – Lietus bija pārāk stiprs.
   – Un pašu mašīnu?
   – Liela. Melna. Vairāk neko. – Vai pagaidīsi pāris mirkļu?
   Viņa pamāja, un Holts devās atpakaļ lietū. Viņš izstaigāja ceļu pa maģistrāli, meklējot riepu nospiedumus vai jebko, kas norādītu uz to mašīnu, kura bija nogrūdusi Lūsijas pikapu no ceļa. Ja arī bija kādi pierādījumi, lietus tos bija aizskalojis.
   Sodīdamies par laika apstākļiem, viņš atgriezās pie savas mašīnas, iedarbināja to un sekoja neatliekamajai palīdzībai.
   Edija tinās segā visu ceļu līdz apgabala slimnīcai. Par spīti lietum, ārā bija nežēlīgi karsts, tomēr viņu kratīja auksti drebuļi. Viņa nespēja atvairīt acu priekšā skatu ar Lūsiju. Viņas asinīm noplūdušo seju. Salauzīto krūškurvi, pa kuru bija trāpījusi stūre. Briesmīgo kailo kaulu, kas rēgojās no kājas.
   Edija aizmiedza ciet acis un atsāka raudāt.
   – Sasodīts, – viņa elsojot murmināja. – Sasodīts, sasodīts! Nolādēts.
   Holts apturēja mašīnu ceļa malā un pievilka viņu sev tuvu klāt.
   – Jēziņ… – Edija šņukstēja cauri asarām. – Kāda jēga raudāt? – Viņa truli sita sev pie krūtīm. – Kāpēc Lūsija? Ko viņa kādam nodarījusi? – Viņa dziļi ievilka elpu, nokrekšķinājās un lika Holtam turpināt ceļu. – Brauc! Es gribu tikt uz slimnīcu.
   – Pag, pag, varone. Gan pagūsim. – Viņš atkal iedarbināja motoru.
   Edija aizvēra acis, koncentrējās elpošanai, un asaras drīz apsīka. Bet sirds arī it kā pārtrauca pukstēt. Tā sažņaudzās. Nosalusi un apdullusi Edija skatījās taisni uz priekšu, cenšoties neko nejust.
   Apgabala slimnīca atradās desmit jūdžu attālumā no Redbadas. Holts ieveda Ediju neatliekamās palīdzības nodaļā un, lai gan viņa protestēja, panāca, ka ārsts viņu izmeklē. Tikai vēlāk viņa ieraudzīja sevi spogulī, atklājot, ka seja vairākās vietās sagriezta un virs labās uzacs ir dziļa brūce, kuru vajadzēja sašūt. Trieciena vilnis viņu bija izsviedis no mašīnas, un sāpēja zilumi tur, kur viņa bija atsitusies pret zemi, bet neizskaidrojama iemesla dēļ viņa neko nebija lauzusi. Edijas savainojumi tika apkopti, un viņa pat neievēroja, kurš par viņu parūpējas. Vienīgā vēlēšanās bija zināt, kāds ir Lūsijas stāvoklis.
   Kopā ar Holtu viņa palika slimnīcā gaidīt, kad beigsies Lūsijas operācija. Ziņas par avāriju jau bija izplatījušās, kā tas Redbadā parasti notika. Slimnīcā ieradās Reds un apsēdās uzgaidāmajā telpā blakus Edijai. Viņi apmainījās sveicieniem, bet vairāk neko nerunāja, tāpat kā pārējie apkārt. Pienāca medmāsa ar dokumentiem, kurus vajadzēja aizpildīt.
   – Vai viņai ir tuvi radinieki? – māsiņa jautāja.
   – Dēls, – Reds sacīja, pārsteidzot Ediju, kas nebija zinājusi, ka Lūsijai ir bērni. – Bet viņš dzīvo Atlantā.
   – Vai varam ar viņu sazināties? – māsiņa prasīja.
   Reds bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
   – Nezinu.
   – Es viņu sameklēšu, – Holts solīja. Viņš pagāja malā, lai dotu atbilstošus rīkojumus.
   Brīdi vēlāk no citas puses parādījās Samanta Fiša. Kā vienmēr, rūpīgi izgludinātā formastērpā, saposusies un moža, viņa izturējās kā armijas seržante. Viņai blakus nāca neliela auguma kopts vīrietis, ģērbies uzvalkā, lietišķi oficiāls.
   – Holts aizgāja piezvanīt, – Reds sacīja.
   – Mēs neesam šeit Holta dēļ, – vīrietis paziņoja. – Es esmu aģents Lodžs no Tenesī štata izmeklēšanas biroja, – viņš stādījās priekšā, raugoties taisni uz Ediju. – Vai mis Svona?
   – Jā? – Viņa lūkojās no viena uz otru, bet Samanta novērsa skatienu. Ak vai!
   – Vai nāksiet mums līdzi?
   Edija nepakustējās.
   – Vai tas ir saistībā ar avāriju? Varu visu izstāstīt, taču es gaidu, kad Lūsija…
   – Nav runa par avāriju, – aģents noskaldīja. Viņš pamāja Samantai, kura izņēma rokudzelžus, kurus gribēja uzlikt Edijai. Viņa tos atgrūda.
   – Ko jūs darāt?
   – Edija Svona, jūs tiekat arestēta uz aizdomu pamata par slepkavību, – Samanta ar zināmu apmierinājumu balsī uzsvērti paziņoja.
   Reds piecēlās.
   – Ko? – Edija iesaucās. – Tas nevar būt!
   Samanta metās viņai klāt ar rokudzelžiem, bet Edija mēģināja izvairīties.
   – Nepieskarieties man! Jūs… – Avārijas izraisītās šausmas un niknums izvirda kā vulkāns. Viņa spārdījās un kliedza, piespiezdama Lodžu iesaistīties. Divatā viņi notrieca Ediju zemē, un Lodžs uzsēdās viņai virsū, it kā būtu uzveicis cīņā vērsi, atlauza viņai rokas aiz muguras un saslēdza tās dzelžos. Kņada uzgaidāmajā telpā lika tur saskriet medmāsām un slimnīcas personālam. Atsteidzās arī Holts.
   – Lodž, ko, pie velna, jūs darāt?!
   Aģents uzrāva Ediju kājās.
   – To, ko vajadzēja izdarīt jau pirms vairākām nedēļām.
   – Viņa tikko cietusi uzbrukumā, viņu mēģināja nogalināt. Vai tas nav pierādījums?
   – Tikai tam, ka Redbadā sen laiks rīkoties likuma vārdā. – Lodžs pagrūda Ediju uz priekšu. – Ejam!
   Apsviedusies otrādi, Edija iebakstīja viņam ar galvu pa vēderu un metās sāņus.
   – Edij! – Holts steidzās viņai pakaļ, bet Lodžs un Samanta bija ātrāki.
   Reds pastiepa kāju, paklupinot Lodžu un tā palēninot pakaļdzīšanos, bet Samanta noķēra Ediju pāris soļu tālāk. Abas ar būkšķi nogāzās zemē.
   Holts parāva palīdzi nost, bet Samanta, nekavējoties pielēkusi kājās, atkal tvēra pēc arestētās. Holts nostājās viņai ceļā.
   – Stāt, palīdze! – Holta pavēle bija stingra un neapstrīdama, un Samanta apjukusi skatījās gan uz savu priekšnieku, gan Lodžu. – Tu strādā manā pakļautībā, Sema, – Holts nodārdināja, – un es tev pavēlu palikt uz vietas.
   Samantas seja dega kā ugunī. Holts nenolaida no viņas skatienu, liekot visu uzmanību pievērst viņam. Samanta bija tik ļoti apmulsusi kā vēl nekad. Pakļautība bija galvenais, un viņa to apzinājās. Holts varēja viņu atlaist par to, ka viņam aiz muguras bija ataicinājusi Lodžu no štata izmeklēšanas biroja. Bet šobrīd Holtam bija nepieciešams sabiedrotais, un pagaidām izrādījās, ka Samanta ir vienīgā kandidāte. Viņš rēķināja, ka Samanta tagad ir viņa parādniece. Liela parādniece. Tāpēc viņš mēmi lūdza: kuru tu izvēlēsies – Lodžu vai mani? Lodžs pamāja ar galvu, bet Samanta padomājusi atkāpās.
   Atvieglots Holts pievērsās Edijai. Atbalstīja viņu, lai sieviete varētu piecelties, un atglauda matus viņai no sejas.
   – Sasodīts, Edij, tev brūce atvērusies. – Viņš nosusināja to, un Edija saviebās. – Pietiek, norunāts? Es parūpēšos par visu, apsolu. – Holts vērsās pie Lodža. – Kā ar orderi? – Parasti arestēšanai vajadzēja orderi.
   – Tiesas pilnvarotais atstāja to tiesneša ziņā.
   Holts mēmi nolamājās. Tas nozīmēja cietumu.
   – Tas ilgs tikai dažas dienas, – viņš solīja Edijai. – Līdz apsūdzības izvirzīšanai. Es darīšu, kas manos spēkos, lai paātrinātu procedūru. Ej viņiem līdzi, labi? Viss nokārtosies.
   – Jā, noteikti.
   Holts atkāpās, un Samanta satvēra Ediju. Viņa parāvās nost, bet tad tomēr gāja pa vidu starp Lodžu un Samantu. Holts sekoja cieši aiz viņiem. Pie durvīm Edija apstājās un pagriezās pret viņu.
   – Pasaki Lūsijai, ka es domāju par viņu.
   Tad viņi jau bija ārā pa durvīm, lietū.

Četrdesmit pirmā nodaļa

   Lodžs aizveda Ediju uz apgabala cietumu. Tas neatgādināja ne parastu viesnīcu, ne arī telpu aiz Holta kabineta. Ediju iegrūda pagaidu kamerā – ar betona sienām un smagām metāla durvīm. Spēcīgā dezinfekcijas līdzekļu smaka nespēja nomākt sasvīdušu ķermeņu un vēmekļu dvingu. Betona sols bija savienots ar sienu, abi krāsoti vienā netīri zaļā tonī. Apgaismojums bija tik spilgts, ka ik kakts liesmoja kā kodolreaktorā. Logs metāla durvīs apliecināja, ka privātums cietumā neeksistē. Nekur nevarēja aizbēgt un paslēpties.
   Kamerā bija vēl trīs ieslodzītās. Viena krāca uz grīdas, divas aizņēma solus, kā vilcenes aizsargājot teritoriju. Aukstām, garlaikotām acīm viņas sagaidīja Ediju. Vai viņas bija prostitūtas, blēdes, dzērājas? Cik no viņām bija slepkavu? No viņu viedokļa Edija varēja būt tā sliktākā. Viņas atklāti blenza uz Ediju, gaidot, kā viņa uzvedīsies. Bet Edija jutās pārāk iztukšota un nomākta, lai cīnītos par vietu. Apmetusies kaktiņā, viņa atbalstījās pret sienu. Pēc desmit minūtēm virsnieks izsauca vienu no sievietēm.
   Pēc pāris stundām pienāca Edijas kārta. Pa to laiku telpā bija ievestas vēl divas, un Edija bija paspējusi ieņemt vietu uz sola. Smaka viņu vairs netraucēja, tā pastāvēja pati par sevi. Tā, kas gulēja uz grīdas, turpināja krākt, par spīti spērieniem, kurus saņēma, lai viņa pārtrauktu trokšņot.
   Galu galā tika izsaukta Edija. Durvis nodžinkstēja ar spalgu moskīta pīkstienu, tad atveroties noblīkšķēja. Policists aizveda viņu uz uzņemšanu. Tur viņu nostādīja pie datoriem, kas atradās uz paaugstināta galda. Tas bija tik augsts, ka viņi nācās pacelt galvu, lai atbildētu uz policistu jautājumiem. Vai viņa slimojusi ar hepatītu, HIV, sirdskaitēm? Kad viņa dzimusi, lika nosaukt pa burtiem uzvārdu. Vai viņa jau kādreiz iepriekš aizturēta Korlijas apgabalā?
   Viņu nofotografēja, noņēma pirkstu nospiedumus. Atšķirībā no televīzijā redzētā šeit tehniskais darbinieks lika piespiest katru pirkstu uz fotoplates turpat pie datora. Acīmredzot tas nebija vienkāršs uzdevums, jo process tika atkārtots astoņas reizes no desmit.
   – Vai nekad neesat to darījis? – Edija noprasīja.
   Bet šeit jokus neatzina. Cietums bija realitāte. Nevis kaut kāds nomales iecirknis, bet īsts cietums nopietniem likumpārkāpējiem.
   Edijai ļāva izmantot telefonu, bet viņa atteicās. Kam lai viņa zvanītu?
   Atgriežoties atpakaļ pagaidu uzturēšanās telpā, sieviešu dzimuma policiste gumijas cimdos pārbaudīja Edijas muti, lai pārliecinātos, ka viņa neko neslēpj zem mēles. Tad viņu ieveda citā telpā ar dušu un netīru podu, liekot nomazgāties ar pretinsektu ziepēm. Pirms viņai tika izsniegtas drēbes, policiste lika pacelt rokas un lēnām apgriezties apkārt, lai redzētu, ka nekur nav nekā slēpjama. Tad viņai iedeva veļas saini ar ziepēm, zobu pastu, suku, ķemmi un sūkli. Pievienoja raupju dvieli, palagu un izdilušu segu. Policiste uzskaitīja norādījumus, bet Edija tos dzirdēja kā no attāluma. Četras stundas nedēļā bija paredzētas atpūtai, stunda nedēļā apciemojumiem, bet tikai pēc tam, kad viņa cietumā būs pavadījusi trīs dienas.
   Rokas tika saslēgtas rokudzelžos, un viņu vadāja caur veselu rindu smagām zaļām durvīm, kas visas bija vienādas, visas atvērās ar insektiem līdzīgu sīkšanu un elektronisko klikšķi, kas tika vadīts no kāda centrālā posteņa. Edija tipināja pa koridoru, līdz nonāca vēl vienā betona telpā, šoreiz četrreiz lielākā par iepriekšējo. Pa to staigāja divdesmit sievietes. Pie sienas bļaustījās televizors, radioaparātā gaudoja mūzika. Pāri visam ņudzēja balsu murdoņa.
   Vēlreiz aizcirtās metāla durvis. Ar atbalsi, metāliski, kā galīgais lēmums. Edija palūkojās augšup. Centrālajā uzraudzības postenī četri sargi novēroja katru kustību. Izvairoties no viņu skatieniem, Edija atrada vietu pie viena no dzelzs galdiem, kas bija iebūvēti grīdā. Tie bija zemi kā bērnudārzā, un sēdvietas – apaļi soli – piestiprinātas pie grīdas.
   Troksnis ritmiski dauzīja viņu kā spēcīgs vilnis. Aizstāvoties viņa pūlējās iztēloties aizraujošas Brāmsa mūzikas skaņas, taču tās neturējās prātā. Viņa skatījās uz pūli, bet maz ko redzēja. Tēvs bija nomiris, lai nebūtu tas jāpiedzīvo. Pirmo reizi mūžā Edija to saprata.

Četrdesmit otrā nodaļa

   Holts mēģināja likt lietā šerifa zīmotni, lai satiktu Ediju, pirms viņu ievieto kamerā, bet neviens nebija ieinteresēts apiet noteikumus, īpaši aģenta Lodža ierašanās dēļ. Cietumu pārraudzīja apgabala šerifa birojs, un ziņas par Holta attiecībām ar cietumnieci bija viņu apsteigušas. Pārējie policisti pauda savu noraidošo attieksmi, skaļi to neizsakot, tikai lika viņam gaidīt apmeklētāju telpā kopā ar pārējiem un atteica tikšanos tāpat kā citiem. Pirmās septiņdesmit divas stundas bija aizliegts tikties. Holts iztēlojās, kādas vēl muļķības Edija var sastrādāt šajā laikā. Kaut vai neļauties pirkstu nospiedumu noņemšanas procedūrai, neatdot savas drēbes, lai vilktu cietuma apģērbu. Viņa varēja izmest dzēlīgas piezīmes, neklausīt. Vai viņa jau atradās kamerā?
   Holts sameklēja tiesas ierēdni, jo vēlējās panākt, ka apsūdzība tiek izskatīta jau nākamajā dienā, bet tiesnesim bija brīvdienas līdz nākamās nedēļas sākumam, un tas aizkavēja visu procesu. Edijai nebija iespējams izkļūt no cietuma tuvākajā laikā.
   Lamādamies Holts metās atpakaļ pie mašīnas. Lietus bija pārstājis. Viņam bija jāpārbauda avārijas vieta, jāsāk meklēt melno pikapu, kas, pēc Edijas vārdiem, bija viņām uzbraucis. Mobilais telefons zvanīja bez mitas. Miranda atradās bērnu dienas nometnē. Viņš jau pusstundu kavēja, lai viņu izņemtu. Sasodīts! Kā viņš varēja to aizmirst?
   Piezvanījis un atvainojies nometnes direktorei, Holts paskaidroja, ka viņu aizkavējuši ārkārtas apstākļi un viņš gādās, ka meitai aizbrauc pakaļ, cik vien ātri iespējams.
   Manevrējot ārā no stāvvietas, viņš zvanīja mātei. Viņa neatbildēja ne mājās, ne arī pa mobilo tālruni.
   Tad viņš sazvanīja tēvu, taču arī viņš nevarēja atvest Mirandu.
   – Dzensiksna saplīsa, – tēvs paskaidroja. – Tagad esmu Bērdingā, gaidu, kad tava māte atbrauks man pakaļ.
   Bērdinga atradās aptuveni divdesmit jūdzes uz dienvidiem pa ceļam uz Nešvilu. Uz tā paša ceļa bija avarējušas Lūsija un Edija. Mazliet tālāk tēvam būtu vajadzējis redzēt nelaimes gadījumu.
   – Ko tu tur darīji?
   Džeimss novaidējās.
   – Man radās traka ideja nopirkt tavai mātei jaunu veļas mazgājamo mašīnu; viņa mani jau sen uz to kūda. Rādās, ka nu man jāiegādājas jauna dzensiksna, nevis veļas mazgājamā mašīna.
   – Skaidrs. Tikai piesaki mammai, lai ieslēdz mobilo telefonu. Kāda tam jēga, ja to nekad neieslēdz!
   Un Holts nevis devās uz avārijas vietu, bet steidzās pie meitas uz apgabala bērnu dienas nometni. Pa ceļam viņš piezvanīja Samantai.
   – Vai Lodžs ir tur? – viņš noprasīja, pirms Samanta paspēja sasveicināties.
   – Nē, – Samanta atsaucās.
   – Labi. Man tev jālūdz pakalpojums. Apzvani apgabala autoservisus. Meklē melnu pikapu, kam bojāta priekšējā daļa. Ja kaut ko atklāj, liec, lai darbus aptur, līdz es ieradīšos. Un es arī atzinīgi novērtēšu, ja tu aizmirsīsi to pieminēt mūsu kolēģim no štata biroja.
   Samanta nopūtās.
   – Tu esi atstādināts no izmeklēšanas.
   – No melnā eņģeļa slepkavības lietas. Šis ir slepkavības mēģinājums, izraisot autoavāriju.
   – Es… man žēl, ka tā viss izvērties.
   – Jā, tev vajadzētu nožēlot.
   Samanta klusēja, un Holts apvaldīja dusmas. Viņam Samanta bija nepieciešama.
   – Labi, pataupi atvainošanos, bet pagaidām palīdzi.
   Un es uzņemšos uguni uz sevi, ja Lodžs to atklās.
   – Es pati protu aizstāvēties! – Samanta saskaitās.
   – Tas nozīmē, ka rīkosies?
   Viņa klusēja, un Holts prātā veltīja viņai neglaimojošu vārdu.
   – Pateikšu, kad kaut ko noskaidrošu, – beidzot viņa sacīja. – Tas nenozīmē, ka uzskatu tavu draudzeni par nevainīgu, – viņa ātri piemetināja.
   – Lai tā būtu.
   Viņi vienojās, ka abu uzskati nesakrīt, un pārtrauca sarunu. Holts iebrauca nometnes autostāvvietā. Miranda gaidīja portikā pie ieejas, nometnes direktore stāvēja bērnam blakus.
   Tiklīdz Miranda ieraudzīja tēva mašīnu, viņa pieskrēja tai klāt un ierāpās iekšā.
   – Kur tu biji? – viņa pieprasīja.
   Holts pamāja direktorei un brauca prom.
   – Piedod, mazulīt. Reizēm gadās sarežģījumi.
   – Kādi?
   Holts palūkojās uz viņas gaišo galviņu, burvīgi smalkajiem vaibstiem, kas bija mantoti no mātes, un vēlējās, kaut bērnam nekad nebūtu jāsaskaras ar sarežģījumiem.
   Bet tā dzīvē nenotika. Tas nebija iespējams.
   – Ak… šādi tādi.
   Meitene uzmeta lūpu.
   – Man tas nepatīk.
   Holts nopūtās. Esi sveicināta pieaugušo pasaulē, mis Miranda, viņš nodomāja. Sabužināja meitai matus un iedomājās par Ediju.
   – Man arī ne.
   Holtam izdevās panākt, ka apsūdzību Edijai izvirza pāris dienu agrāk, bet viņa tomēr palika cietumā ilgāk nekā vajadzētu. Viņš skaitīja minūtes, līdz beidzās septiņdesmit divas stundas, un tūlīt ieradās pie Edijas.
   Pirms gada Korlijas apgabala cietumā bija ierīkota jauna sistēma apmeklētājiem. Līdz šim Holts tai nepievērsa uzmanību, uzskatīdams, ka tā atbilst cietuma vajadzībām. Bet, kad viņu pieveda pie videomonitora un lika tur sēdēt, līdz parādījās Edija, viņš saniknojās. Viņš gribēja Ediju redzēt personiski, pat ja tas būtu aiz stikla sienas. Tagad viņus atdalīja jardi – ēkas koridori, kameras, kabineti. Edija nezin kur sēdēja uz sola, skatoties uz viņa videoattēlu. Kā lai notic, ka viņai nekas nekaiš, ja pats nevarēja par to pārliecināties?
   Mugurā viņai bija ieslodzīto tērps – bezformīgas, spilgti oranžas cietuma drēbes. Krekls ar trīsstūrveida kakla izgriezumu nokarājās uz slaidā stāva, it kā tas derētu vecākajai māsai. Pārāk lielā izmēra bikses bija nošļukušas. Vaļīgajā cietumnieces tērpā viņa izskatījās apātiska, sakauta, un tas Holtu izbiedēja vairāk par visu.
   Viņš uzsita pa ekrānu un pamāja uz telefonu blakus, lai Edija to paņem.
   – Kā tev klājas? – viņš noprasīja, kad Edija pacēla klausuli.
   – Tā nekas, labi.
   Nu, vismaz viņai raksturīgais sarkasms nebija zudis.
   – Lai nu kā, esmu šeit un rīkojos. Ņem to vērā.
   – Un aģents Lodžs? Ko viņš dara?
   Holts viņu uzmanīgi vēroja.
   – Nezaudē ticību maniem spēkiem, Edija Svona.
   Viņa saspringti pasmaidīja.
   – Ak tā?
   Holts paliecās uz priekšu, vēlēdamies, kaut varētu piekļūt Edijai tuvāk. Taču ar šo kustību viņš izslīdēja no ekrāna, tā ka vajadzēja tajā atgriezties. Saruna iznāca auksta, attālināta, kā jau cietumā paredzēts. Saruna bija atkarīga no varas iestādes. Tātad tai bija jābūt neizteiksmīgai, bez emocijām. Cietumā nebija vietas nekam patīkamam, Holts to apzinājās, bet tajā bija ieslodzīta Edija. Viņa Edija.
   – Es meklēju to automašīnu. Vai tu droši vari apgalvot, ka neatceries modeli?
   Edija papurināja galvu.
   – Lietus bija pārāk spēcīgs. Bet tas noteikti bija melns pikaps.
   – Skaidrs, tieši to mēs meklējam. Tagad klausies uzmanīgi. Es neļaušu tev šeit sapūt, vai saprati? Pēc pāris dienām izskatīs tavu lietu. Tev jāiztur dažas dienas, Edij, tu to spēsi. Tad noteiks galvojumu. Tu tiksi laukā.
   Edija iesmējās. Īsi un skarbi.
   – Svonfordiem ir pieredze par taisnīgumu likuma priekšā. Kas gan tev liek domāt, ka ar mani būs citādi?
   – Tu neesi vainīga.
   – Vai mans tēvs bija?
   Holts jau atvēra muti, lai atbildētu apstiprinoši, tomēr neko nepateica. Visi bija apliecinājuši Čārlza Svonforda vainu. Arī tagad vairākums ļaužu nevilcinātos apsūdzēt Ediju. Pirmo reizi Holtu pārņēma šaubas. Ja visi tā varēja kļūdīties par Ediju, vai tikpat labi viņi nebija kļūdījušies par viņas tēvu?
   – Nezinu, – viņš piesardzīgi sacīja.
   – Varbūt pienācis laiks to noskaidrot, – Edija secināja.
   Iezvanījās pulkstenis, signalizējot, ka viņu tikšanās beigusies. Nedabiski paklausīgi Edija piecēlās un aizgāja kopā ar pārējiem ieslodzītajiem.

Četrdesmit trešā nodaļa

   Eimija Laila bija dzirdējusi par Edijas arestu, kā lielākoties cilvēki Redbadā uzzināja jaunumus. Šerija Edamsa, medicīnas māsa apgabala slimnīcā, bija izstāstījusi to vīram, kas strādāja saimniecības preču veikalā un katru pēcpusdienu notiesāja kūciņu “Klērā”, kur savukārt Emelīna Breinerda dzēra kafiju kopā ar grāmatu lasītāju kluba biedriem un noklausījās, kā viņš apspriež traci slimnīcā. Emelīna pa ceļam mājup piezvanīja Eimijai.
   – Jau sen bija laiks tikt galā ar to personu, – Emelīna piemetināja.
   – Paldies, ka piezvanīji. – Tas bija viss, ko Eimija pateica. Viņa nolika telefonu un skatījās uz balto papīru grēdu visapkārt. Viņa apsēdās uz grīdas sava vīra kabinetā divu gadu desmitu un pat vecāku dokumentu kaudzes ielenkumā. Fredam bija raksturīgi saglabāt visu vajadzīgo un ne tikai to. Eimija bija gatavojusies visu sakravāt kastēs un izmest, bet tagad šķirstīja katru strēmeli, meklējot jebko, kas būtu saistīts ar tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītā gada jūniju un jūliju.
   Galvenokārt viņa atrada norēķinus par projektu izmaksām, ieņēmumu un izdevumu tāmes, budžetus, ceturkšņa atskaites rūpnīcā. Viņa pārskatīja piezīmes par pilsētas municipalitātes un finanšu nodaļas sanāksmēm un Rotary kluba sapulču programmas.
   Vēl tur glabājās nebeidzami daudz bloknotu ar piezīmēm un visādi kricelējumi. Gūzmā izcēlās vārdi “slepenot”, “nodrošināties”, “izmeklēt”, kas bija pasvītroti ar zilu tinti, atsevišķi burti bija pārvērsti par marsiešu vai abstraktu briesmoņu figūrām. Vienu reizi parādījās Čārlza Svonforda vārds, tas bija pasvītrots trīs reizes.
   Ko no tā visa varēja saprast? Freds bija miris, un Eimija nevarēja viņam neko pajautāt. Viņa iztēlojās Edijas Svonas dusmu pilno seju, tumšās acis, biezo matu vilni. Viņai dzīvē tik daudz bija atņemts. Vai Freds bija piedalījies pārestībā? Vai testaments bija veids, kā viņš vēlējās atlīdzināt meitenei?
   Klusu ievaidējusies, Eimija piecēlās no grīdas. Pārkāpusi pāri kaudzēm, kam reiz bijusi liela nozīme viņas vīra dzīvē, viņa gāja pēc telefona.
   Nedēļu pēc aresta tika izskatīta Edijas lieta. Policisti uzlika viņas rokām un kājām važas un kopā ar vēl citām ieslodzītajām izveda no drošības telpas koridorā, kur, ģērbušās neglītās, stīvās drēbēs, viņas pazemojošā oranžā procesijā slāja uz tiesas zāli. Tiklīdz Edija izgāja koridorā, ausis pārsteidza klusums. Pie trokšņa kamerā viņa jau bija pieradusi vairāk, nekā pie normālas dzīves klusuma ārpusē.
   Holts bija tiesas zālē, kad Ediju tajā ieveda. Viņš uzmundrinoši uzsmaidīja, bet viņa to tik tikko manīja, jo apkārt visu šķita ietinam migla. Parasti Edija neuztraucās par to, kā izskatās, bet doma, ka Holts viņu redz cietumnieces apģērbā – tuvu un personiski, bez datora ekrāna priekšrocībām – lika mocīties dziļā kaunā.
   Apsūdzība nosauca viņu par klaidoni bez noteiktas dzīvesvietas, lūdzot viņu nosūtīt atpakaļ uz cietumu. Tiesnesis noteica drošības naudu miljons dolāru apjomā, un tas nozīmēja to pašu, ko nenoteikt nekādu summu, tāpēc ka Edijai nebija iespējams savākt tādus līdzekļus. Viņa varētu izmantot Freda Laila novēlēto naudu, bet arests kavēja to iegūt.
   Sēde prasīja mazāk laika nekā tās sarīkošana. Edija tika aizvesta atpakaļ uz kameru, un atkal ķermenī vibrēja betona telpas klaigas – šoreiz nesakarīgā trokšņa postmodernā simfonija.
   Pēc pāris stundām, kad Edija sāka atkal pierast pie kameras, viņu izsauca otrreiz. Kāds bija samaksājis drošības naudu. Edija atteicās iet, nevēloties, lai Holts iegulda Mirandas nākotnei paredzētos līdzekļus viņas glābšanā. Bet sardze uzstājīgi lika viņai sekot, un Edija, juzdamās bezgala vainīga, izgāja laukā no kameras.
   Viņai atdeva drēbes, kādās bija ievesta, un Edija tās uzvilka. Viņa saņēma atpakaļ pulksteni, gredzenus, atslēgas, maku, visas personiskās mantas, un viņa to apliecināja ar parakstu veidlapā. Edija izgāja no cietuma normālās dzīves mūzikā.
   Kā jau viņa bija cerējusi, Holts, stalts un spēkpilns, gaidīja viņu saulē. Bet aiz viņa stāvēja vēl kāds cilvēks, kuru Edija nekādā ziņā nevarēja iedomāties te redzēt, – trausla sieviete ar izbalējušiem blondiem matiem. Tā bija Eimija Laila.

Četrdesmit ceturtā nodaļa

   Edija apstājās kā sastingusi. Viņa skatījās te uz Freda Laila atraitni, te atkal uz Holtu un pakrūtē juta sažņaudzamies sāpju kamolu. Kā Holts bija uzdrošinājies vest šurp Eimiju! Viņa jau gribēja paiet abiem garām, taču Holts viņu apturēja.
   – Edij, viņa…
   – Viņa zina, kas es esmu, – Eimija strupi pārtrauca Holtu. – Atnācāt papriecāties? – Edija noprasīja.
   – Nē, atbraucu vest tevi mājās.
   Edija iepleta acis.
   Garām gāja divi cietuma darbinieki un ziņkāri noskatījās uz trijotni. Holts saņēma Ediju aiz rokas.
   – Šeit nerunāsim. – Viņš pavadīja Ediju uz savu mašīnu, un Eimija Laila viņiem sekoja.
   Kad viņi piegāja pie mašīnas, Edija bija atguvusies.
   – Pag, pag! – Viņa izrāva roku no Holta tvēriena un noprasīja Eimijai: – Ko jūs teicāt?
   Eimija iztaisnoja plecus.
   – Manuprāt, tu mani labi dzirdēji.
   – Kāpēc lai es brauktu ar jums?
   Eimija pasmaidīja. Gandrīz šķita, ka viņu iepriecina šī situācija.
   – Pirmkārt, kur lai citur tu dotos? Tava draudzene Lūsija…
   Holta brīdinošais mājiens viņu apklusināja, bet Edija paguva to ievērot.
   – Ko jūs teicāt? Kas noticis ar Lūsiju?
   – Par to parunāsim vēlāk.
   Baiļu trīsas pārskrēja pār Edijas muguru.
   – Nē, tūlīt!
   – Man žēl, – Eimija nomurmināja Holtam. – Es domāju, ka viņa zina.
   – Ko es zinu? – Edija iekliedzās, nespēdama noticēt tam, ko instinktīvi jau bija nojautusi.
   Holts sakustējās, bet tā bija Eimija, kura aplika roku Edijai apkārt.
   – Viņa vakar nomira, – Eimija saudzīgi pateica, piekļaujot Ediju pie krūtīm ciešā, sirsnīgā žestā, kas bija vienlīdz dīvains un mierinošs. Edija taču viņu gandrīz nepazina. Dzirdot briesmīgos vārdus, kas mainīja visu: – Man žēl, man ļoti, ļoti žēl, – viņa beidzot aptvēra realitāti.
   Lūsija. Viņa bija mirusi. Ak Dievs!
   Šodien augstu debesīs spīdēja saule, bet Edija skaidri atcerējās lietu un, melno briesmoni, kas viņām uzbruka no aizmugures. Lūsijas kliedzienus. Viņas asinīm noplūdušo, sakropļoto ķermeni.
   Nē, tas nebija iespējams. Tas gluži vienkārši nevarēja tā būt.
   – Aizvedīsim tevi mājās. – Eimija paberzēja Edijai plecu, bet viņa parāvās nost un atslīga pret Holta SUV.
   – Nesaprotu, – Edija sacīja. Viņas ķermenis jutās kā bez enerģijas, salauzts un tukšs, it kā visa dzīvība būtu no tā izsūknēta ārā.
   – Viņai bija sadragāts krūškurvis, – Holts pastāstīja, – ārsti nespēja apturēt asiņošanu.
   Edijas acīs parādījās asaras, bet viņa tās ātri notrausa. Viņa sasprindzināja zodu.
   – Kad būs bēres?
   – Dēls ved viņu uz Atlantu apglabāt tur.
   Tātad viņai pat nebija iespējas atvadīties. Nebija iespējas lūgt piedošanu.
   – Tā nav tava vaina, – Holts sacīja, kā lasot viņas domas.
   Edija nestrīdējās pretim. Viņai tāpat bija skaidrs, kāda bija patiesība, kas spieda plecus ar simts mārciņu smagumu. Svars draudēja salauzt viņu, tāpēc viņa iztaisnojās. Aizdomu pilna, viņa vaicāja Eimijai.
   – Kāpēc jūs gribat mani vest mājās?
   – Mis Laila samaksāja tavu drošības naudu, – Holts pasteidzās atklāt.
   Eimija nogrozīja galvu.
   – To jums nevajadzēja teikt. – Viņa saņēma Edijas plaukstu un saspieda. – Brauksim mājās. Tu varēsi nomazgāties. Es pagatavošu mums visiem kafiju. Un tad kārtīgi, ilgi aprunāsimies. Ja nolemsi, ka nevēlies palikt, neviens tevi nespiedīs to darīt.
   Edija palūkojās uz Holtu. Viņš pamāja un atvēra automašīnas aizmugurējās durvis. Eimija iekāpa. Edija apjukusi, bēdu pārņemta, apsēdās viņai blakus.
   Dušā viņa jutās brīnišķīgi. Viņa varēja mazgāties viena, ūdens tecēja karsts, un apkārt vēdīja dažādas lieliskas smaržas. Dvielis bija pūkains, un, kad viņa bija noslaucījusies, uz gultas Lailu viesu guļamistabā gaidīja viņas iecienītie džinsi un pats ērtākais melnais krekliņš.
   Asaras sariesās Edijai acīs, skatoties uz savām drēbēm. Viņa pielika tās pie sejas, ieelpojot kokvilnas auduma smaržu, kad apģērbs mazgāts ar Tide vai Cheer, vai jebko, tikai ne ar valsts iestādes gādāto līdzekli.
   Ģērbusies pati savās drēbēs, kas maigi glāstīja ādu, Edija devās uz virtuvi, kur Eimija lika uz paplātes kafijkannu un Holts centās neizrādīt mulsumu par dzeltenajām rozēm uz sienām, dvieļiem un letes. Viņa lielais augums vizuāli it kā samazināja dzelzs krēslus ar dzeltenajiem sēdekļiem, kas bija saskaņoti ar apaļo galdu, un smalko tasīti – tā platajās Holta plaukstās izskatījās kā rotaļlieta. Edijas sirds iepukstējās ātrāk, redzot, cik uzkrītoši vīrišķīgs viņš izskatās tik samākslota stila telpā.
   – Vai jūties labāk? – Eimija jautāja. Viņa uzlika uz galda paplāti ar vēl divām tasītēm, kafijkannu un cepumu šķīvi.
   – Daudz labāk, – Edija atzinās. – Paldies!
   Holts tūlīt uzklupa cepumiem, un brīdi neviens neko nerunāja, tikai mielojās. Edija jutās tik izsalkusi kā vēl nekad savā mūžā. Ieslodzījumā ēst deva, bet tagad šķita, ka viņa bauda īstu dievu maltīti salīdzinājumā ar cietuma ēdnīcas gatavoto, kam viņa tik tikko bija pieskārusies pēdējās septiņas dienas. Turklāt viņa apzinājās, ka nākamos gadus viņu gaida vēl sliktāks ēdiens. Edija nodrebinājās, pastumjot šķīvi ar drupačām.
   – Paldies, misis Laila, ka parūpējāties par mani. – Bet vai tu nevēlies uzzināt, kāpēc es to darīju?
   Edija riskēja pacelt acis. Eimijas sejas izteiksme bija mierīga un laipna.
   – Ceru, ka ne… ne tās scēnas dēļ “Redā”. Man šķita, ka to bijām nokārtojušas.
   – To mēs esam nokārtojušas. – Eimija salika rokas uz galda. – Pēc tam, kad tikāmies Bredlija birojā, es izpētīju katru papīra lapu, kuru vīrs bija saglabājis gadu gaitā. Man tev jāatzīstas, ka rezultātā nejutos labāk. Tu bērnībā biji pieredzējusi tādas briesmas, un, patiesību sakot, jāatzīst, ka manam vīram par to kaut kas ir bijis zināms. Viņš vēlējies tev par to atlīdzināt. Tāda bijusi viņa griba. Kā es varēju pieļaut, ka tu paliec ieslodzīta cietumā, ja man ir iespēja tev palīdzēt?
   – Vai tas nozīmē, ka jūs ticat – es nevienu neesmu nogalinājusi?
   Eimija saminstinājās.
   – Teiksim tā, es atturēšos no tiesāšanas. Pagaidām tev vajadzīgs jumts virs galvas, un manā mājā istabu ir gana daudz.
   – Misis Laila, tā jūs noskaņosiet pret sevi visu pilsētu.
   Eimija paplikšķināja Edijai pa roku.
   – Sauc mani par Eimiju. Lūdzu! Tādas tās mazpilsētas ir. Tajās darbojas zināma pūļa domāšana, līdz kāds parāda mugurkaulu. Protams, šim kādam jābūt ar, teiksim… statusu? Es tevi ņemu savā aizbildniecībā, tāpēc par pilsētu neraizējies. Gan redzēsi, viss būs labi, Edija Svona. – Viņa piecēlās, lai aiznestu traukus uz izlietni. Edija savāca krūzītes un sekoja viņai.
   – Ir vēl jaunumi, – ierunājās Holts.
   Edija sniedza krūzītes Eimijai, kura tās ielika trauku mazgājamā mašīnā.
   – Vairāk ne, lūdzu. Vēl kādas ziņas man šodien jau būs par daudz.
   – Saņemies, mīļā, tie ir labi jaunumi. Misis Laila – Eimija – atrada saistību starp upuriem.
   – Tas bija vienkārši, patiešām. – Eimija ar trauku dvieli rokā pagriezās pret Ediju. – Tev tas jānoklausās.
   Edija paskatījās uz viņu, tad uz Holtu. Viņas sejas izteiksme bija gaidu pilna.
   – Runa ir par pilsētas domi, – Eimija paskaidroja. – Viņi visi trīs bija pilsētas domes locekļi.
   Edija sarauca pieri. Viņa bija gaidījusi… ko viņa bija gaidījusi? Kādu velnišķību? Stāstu par pagrīdes kultu? Miroņgalvas slepeno biedrību? Pilsētas dome – tas skanēja tik ikdienišķi, ka gribējās pasmieties. Viņa kopā ar Holtu un misis Lailu sēdēja parastā virtuvē ar dvieļiem un cepumiem, vietā, kur gatavo pusdienas, kur maltīšu reizēs pulcējas ģimene. Un viņi visi trīs apsprieda slepkavības. Vai rozes šķita vīstam, saules dzeltenās sienas nobālēja? Vai varbūt vainīga bija tumsa, kuru viņa bija atnesusi līdzi? Vai arī tā bija tikai visuma slēptā patiesība? Ļaunums bija visur. Pat šeit, ikdienišķajā, saulainajā virtuvē. Vai mazpilsētas domē.
   – Domē darbojušies desmitiem cilvēku, – Edija norādīja.
   – Ne jau tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā, – ieminējās Holts.
   Ediju pārņēma auksti drebuļi. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītais gads. Gads, kad gāja bojā viņas tēvs.
   Vai pārsteigums izpaudās viņas sejā? Eimija bažīgi saskatījās ar Holtu.
   – Manā dārzā ir jauka lapene, – viņa klusu teica. – Holt, aizvediet Ediju to apskatīt.
   Edijai nebija vēlēšanās staigāt pa dārzu, bet viņa negribēja arī palikt dzeltenajā virtuvē. Aplicis roku Edijai ap pleciem, Holts viņu izvadīja pa sētas puses durvīm siltajā vasaras vakarā. Dārzs blakus bija raibi krāsains, gaisā virmoja nesen pļautas zāles smarža.
   Edija to ieelpoja, un svaigais aromāts it kā deva viņai spēku.
   – Skaists dārzs.
   – Tu esi vēl skaistāka.
   Tomēr Edija nebija noskaņota uzklausīt komplimentus, nomākta viņa tikai turpināja iet.
   Lapene bija ar glītu apdari un solu iekšpusē. Edijai negribējās tajā ieiet. Viņa alka pēc vientulības. Viņa apgāja apkārt lapenes izliektajai sienai līdz biezai koku audzei, kas norobežoja īpašumu. Tur aizmugurē bija ēnaini, vēsi un klusi, un viņa, atbalstījusies pret lapenes sienu, atlieca galvu un aizvēra acis.
   Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītais gads. Divi tūkstoši devītais. Tēvs bija miris. Viņas draudzene mirusi. Edija nespēja atvairīt draudīgo nojausmu par gadskaitļu sakritību, paralēlēm. Ko vēl melnais eņģelis viņai gatavoja? Jau atkal viņa atcerējās motocikla riteņu čerkstoņu, bezpalīdzību un nelabumu, lidojot gaisā. Kas gribēja viņas nāvi?
   – Sasodīts, – Edija nomurmināja. Bēdas un bailes nocietinājās, un viņa atkārtoja skaļāk: – Sasodīts, sasodīts!
   – Edija… – Holta balss un sejas izteiksme bija maiga, viņam liecoties pie Edijas.
   Viņa atgrūda Holtu.
   – Nevajag!
   – Ko nevajag?
   – Nečubinies ap mani. Esi stingrs un dusmīgs kā velns. Kāds nogalināja Lūsiju! – Viņa saķēra rokās galvu. It kā tas palīdzētu aptvert neiespējamo. – Ak kungs! Ak kungs! – Viņa sāka nevaldāmi trīcēt, satraukumā lūkojoties apkārt, kā meklējot skaidrojumu, bet tāda nebija. Atlika tikai viņas maldīgā dzīšanās pēc atriebības.
   – Es atradīšu vainīgo. Zvēru. – Kā apliecinot savus vārdus, Holts apvija rokas viņai apkārt.
   Vispirms viņa gribēja izrauties no apskāviena. Viņai bija nepieciešams niknums. Tikai tas palīdzēja pārvarēt šausmas.
   Bet Holts viņu neatlaida. Murminot mīļus vārdus, viņš cieši turēja Ediju savās rokās, līdz viņa padevīgi sabruka, tikai vēl sita ar dūrēm viņam pa krūtīm, it kā tā varētu apturēt elsas. Emocijas plosīja augumu, sirdi. Viņa noslīga zemē, un Holts atbalstīja viņu – šūpojot, klusinot, mierinot.
   Holts palīdzēja Edijai, tāpat kā viņš būtu darījis ar Mirandu. Kā būtu palīdzējis apjukušam bērnam. Sniedza savu spēcīgo plecu, uz kura atbalstīties. Plecu, kas spēja radīt drošības izjūtu un apziņu, ka viņa netiks pamesta viena.
   Beidzot aprimusi, Edija atslīga pret viņu, sēdēdama zālē, koku paēnā. Holts glāstīja viņai matus, kaklu, rokas. Klausījās, kā palēninās viņas satrauktā elpa.
   Pēc neilga brīža viņas elpa atkal mainījās. Šoreiz tai bija cits ritms. Tā bija atklāsme. Viņi abi vieni paši bija kopā siltā vakarā. Arī Holtam aizrāvās elpa. Viņa rokās vairs nebija bērns, viņš turēja apkamptu sievieti ar sirdi, dvēseli un auguma aprisēm, kas viņam bija bezgala tīkamas. Edija pagrieza pret viņu seju, satumsušās, trauksmainās acis un biezo matu mākoni, pielika plaukstu pie viņa zoda, un Holts sajuta sev sejā viņas elpu.
   Nebildusi ne vārda, Edija pievilka viņa seju pie savējās.
   Iekšējā kvēle pārvērtās ugunskurā, karstā peklē, kuras, kā izrādījās, viņam tik ļoti bija pietrūcis. Ak, Holts atcerējās tās sajūtas. Kā tas ir – ilgoties pēc viņas, iekārot viņu, mīlēt.
   Atslīdzis zālē, Holts uzvilka Ediju sev uz krūtīm. Viņas augums atradās virs viņa, kājas apvijās viņam apkārt. Cik ilgi viņš to bija gaidījis? Veselu mūžību.
   Edijas plaukstas atrada kailo miesu zem viņa krekla, un ilgāk viņš vairs nespēja gaidīt. Viņam arī nebija jāgaida. Edija novilka Holtam kreklu, pēc tam arī pati savējo. Izslīdēja no džinsiem, un Holts darīja to pašu. Edija viņu skūpstīja, glāstīja, ar kaisles pilnu vaidu saplūzdama kopā ar viņu.
   Holts satvēra pirkstos zāli sev blakus. Edija tagad atradās virs viņa, aizrāvusies baudā, acīm ciet, matiem vijoties gar atliekto kaklu. Viņas krūtis kustējās augšup un lejup, un Holtu pārņēma tik liela iekāre, kādu viņš laikam nekad vēl nebija izjutis. Bauda bija tik spēcīga, ka viņš nespēja to izturēt. Ne minūti, ne sekundi ilgāk.
   Kā tad tā, Holta prāts kliedza, taču Edija tajā mirklī jau aizrāva viņu aizmirstībā.
   Viņš neatcerējās, cik ilgi tā gulējis – bez spēka runāt, kustēties. Galu galā Edija sabruka virs viņa rokām, maigi glāstot viņa augumu, un viņi sakļāvās apskāvienā.
   Kluss vaids lika Holtam atjēgties. Viņš atvēra acis samtaini pelēkā mijkrēslī. Gaiss bija atvēsis, viegls vējš appūta viņa kailo augumu. Edija gulēja blakus, vienu kāju pārlikusi pār viņu, otru plati atmetusi. Viņa jau atkal aicināja Holtu pie sevis.
   Kā dabūjis elektrības strāvas triecienu, viņš atsāka glāstīt Ediju.
   – Vai tu to vēlies?
   Viņa ievaidējās.
   – Šovakar es vēlos visu, – viņa atsaucās.
   – Tad nāc pie manis.
   Viņš pieņēma Edijas sniegto dāvanu, priecājoties par visu jauno un aizraujošo. Viņš skatījās, kā cilājas Edijas gurni – ritmiski un skaisti. Kaut ko tik seksīgu viņš vēl nebija redzējis. Viņas augums pulsēja, tas aicināja viņu pievienoties. Abu lūpas sakļāvās iekārē, un tagad viņu gurni kustējās kopā. Parādījās mēness, un viņu iekarsušie augumi tā gaismā lēni un maigi dejoja valsi. Pēc tam ar laimīgu nopūtu viņi lūkojās augšup zvaigznēs.
   – Kā tev šķiet, vai Eimija zina, ko mēs te darām? – Edija minēja.
   Holts turēja viņu elkoņa ieliekumā, izbaudot nakts gaisu ap abiem. Koku zari šalkdami aizsargāja viņus no kaimiņiem. Lapene slēpa viņus no mājas, bet nebūtu grūti atklāt, ka viņi te guļ.
   – Kas zina, varbūt viņa pati tā gribēja.
   Edija ilgi klusēja, un Holts nojauta, ka viņa kaut ko prāto. Viņš pagaidīja, līdz sieviete beidzot ierunājās.
   – Kāpēc, tavuprāt, viņa tā rīkojas?
   – Viņa tev jau to paskaidroja.
   – Vai tu viņai tici?
   – Pasaulē ir arī daži labi cilvēki, Edij.
   Viņa pamāja, bet ne visai pārliecināta.
   – Mēs varētu palikt guļam tepat, – viņa sprieda.
   – Pēdējo reizi es naktī gulēju dārzā, kad man bija desmit gadu. – Holts pagriezās uz sāna, lai paskatītos uz Ediju, un viņa rīkojās tāpat. Viņš pārvilka pirkstu Edijai pār seju, pār degunu. – Turklāt man rīt no rīta jāved Miranda uz nometni.
   Edija nopūtās.
   – Labi. Tad citu reizi. – Viņa uzslējās sēdus, paņēma drēbes un sāka ģērbties. Holts sniedzās pēc savējām.
   – Municipalitāte veras vaļā pulksten desmitos. – Viņš uzvilka bikses. – Eimija tevi aizvedīs, un es jūs sagaidīšu tur.
   Edija pārvilka pār galvu melno krekliņu.
   – Kas mums vajadzīgs municipalitātē?
   – Tur ir domes sēžu protokoli.
   – Vai tev šķiet – ja viņi plānoja slepkavību, tad pierakstīja to dokumentos?
   Holts paraustīja plecus.
   – Mums nav zināms, ko viņi darījuši. Mēģināsim noskaidrot.
   Aplicis roku viņai apkārt, Holts veda Ediju atpakaļ uz māju. Augstu debesīs spīdēja pilns mēness. Holts jutās apmierināts un miegains, gandrīz kā pēc bagātīgas maltītes un krietnas pudeles vīna. Viņš neviļus pasmaidīja. Tāda bija Edija. Viņa piepildīja un lika noreibt, padarot pasauli krāsaināku.
   Pie durvīm viņš atvadoties Ediju noskūpstīja. Tad pagaidīja, līdz viņa ieiet mājā, kuras logi jau bija tumši.

Četrdesmit piektā nodaļa

   Redbadā pilētas domes sēžu protokoli tika glabāti kopš tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītā gada, tāpēc municipalitātes ēkas pagrabā krājās kaste pie kastes. Dokumentiem nebija grūti piekļūt, kad Holts tos pieprasīja. Neviens neapšaubīja viņa tiesības pētīt pilsētas vadības dokumentāciju, un neviens nebilda ne lieka vārda, ka viņš atvedis līdzi galveno aizdomās turamo melno eņģeļu lietā un viena upura sievu. Eimija Laila uzsvērti aizbildnieciski turēja roku Edijai ap pleciem, kad viņi kopā pagāja garām domes sekretārei, ar sirsnīgu smaidu sejā noskandinot:
   – Labrīt, Bārba! Šovakar ir kora mēģinājums.
   Bārbara pamāja, šaudot skatienu šurp turpu uz Eimiju un viņas pavadoni.
   – T-tiksimies mēģinājumā, – viņa izstostīja.
   Viņi nozuda aiz durvīm, kas veda uz pagrabu, un tur atviegloti uzelpoja.
   – Tad jau manīsim, cik ātri izplatīsies jaunumi, – Eimija nočukstēja, kāpjot lejā.
   Betona grīda un sienas sargāja pazemi no vasaras karstuma. Lejā bija vēss. Pa visu pagrabtelpu stiepās rūpnieciski ražoti plaukti, pilni ar līdzīga izskata kastēm. Holts viegli atrada ceļu pie tām, kurās bija domes sēžu protokoli.
   – Es iepazinos ar izvietojumu, kad vajadzēja atbrīvot vietu izmeklēšanas materiālu mapēm. – Apgājis ap vienu plauktu, viņš apstājās. – Apmēram zinu, kur viss glabājas. – Viņš nocēla kasti ar uzlīmi “1980–1989”.
   Domes sēdes notika reizi mēnesī, tātad kastē par astoņdesmit devīto gadu vajadzēja būt divpadsmit protokoliem. Bet tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā to bija astoņpadsmit. Seši papildu protokoli apliecināja, ka togad Redbadā noticis kaut kas ļoti būtisks.
   Holts sadalīja mapi, Eimijai un Edijai pasniedzot katrai savu mazāku papīru kaudzīti, un viņi aizgāja stūrī, kur Holts bija nolicis saliekamo galdu un krēslus.
   Edija skatījās uz dokumentiem, bet vārdi miglojās acu priekšā. Neviļus viņa palūkojās uz Holtu. Atmiņas par iepriekšējo vakaru palika pie viņas, tās bija tik mīļas un siltas, ka viņa negribēja tās atvairīt. To siltumā viņa jutās drošībā. Pasargāta no jebkāda ļaunuma. Pat ja tā bija iedomāta drošība, viņa tik un tā cieši turējās pie tās.
   Holts, pacēlis acis, uztvēra viņas skatienu. Edijas sirds iepukstējās straujāk. Elektriskai strāvai līdzīgs trieciens trāpīja krūtīs, pa visu augumu.
   – Eimij, vai atvainosiet mūs uz brīdi? – Holts jautāja, nenolaižot skatienu no Edijas, kura arī lūkojās uz viņu kā piekalta.
   Eimija jau cēlās kājās.
   – Protams.
   – Nē, nē, nekur neejiet! – Holts pieteica un, paliecies uz priekšu, noskūpstīja Ediju. Holta pieskaršanās tā uzlādēja viņas ķermeni, ka to viscaur pārņēma ilgas. Satvērusi Holtu aiz krekla, Edija nepārstāja viņu skūpstīt.
   Kad abi beidzot atrāvās viens no otra, Holta lūpas savilkās greizā smaidā.
   – Jāķeras pie darba, citādi tā arī neko neizpētīsim.
   Edijas seja liesmoja. Sen, sen viņa nebija tā pietvīkusi. Tāda atklāsme padarīja vaigus vēl sarkanākus. Viņa nokāsējās un slepus paskatījās uz Eimiju. Bet misis Lailas acis bija asaru pilnas.
   Nekavējoties izjuzdama nožēlu, Edija atvainojās.
   Eimija papurināja galvu.
   – Nē, nē! – Viņa pameklēja pa somiņu un, izvilkusi saburzītu kabatlakatiņu, nosusināja ar to acis. – Es tikai… atcerējos. – Viņa asaraini izsmaidīja Edijai un Holtam reizē. – Ak, laimīgie…
   Eimija ielika kabatlakatiņu atpakaļ somiņā, un visi atsāka skatīt divdesmit gadus vecos protokolus.
   Tas nevilkās ilgi. Pēc īsa brīža Holts nosvieda papīra lapu uz galda.
   – Pag! – Viņš palūkojās uz Ediju, tad uz Eimiju. – Kādi sēžu dalībnieki minēti jūsu protokolos?
   Viņi kopā izlasīja dalībnieku sarakstus. Dokumentos bija atzīmēti domes locekļi un sekretāre, kas protokolējusi sēdes. Trīs uzvārdi bija tie paši, kas saistīti ar melnā eņģeļa slepkavībām. Ceturtais bija mērs, kurš tagad jau miris. Bet tajās sešās papildu sanāksmēs bija piedalījies piektais – Džeimss Drenens.
   – Vai jūsu tēvs?
   Edija sēdēja klusa kā pelīte, lolodama smieklīgas cerības, ka Holts vispār aizmirsīs viņas klātbūtni.
   – Viņš bija policijas priekšnieks, – Eimija papildināja pašas sacīto. – Saprotams, ka viņam bija jāpiedalās.
   – Nē. – Holts papurināja galvu. – Tā nav. Es gribēju teikt, parasti tā nerīkojas. Es apmeklēju sēdes divreiz gadā. Tikai tādēļ, lai sniegtu īsu noziedzības pārskata atskaiti.
   Eimija apjukumā sarauca pieri.
   – Varbūt jūsu tēva laikā rīkojās citādi, – viņa bilda.
   – Šaubos, – Holts nepiekrita. – Pat ja būtu tā, tomēr ne sešas reizes… – viņš ātri izšķirstīja lapas, – …mēnesī.
   Eimija satraukta paliecās uz priekšu.
   – Lai arī kāds būtu iemesls, tas taču ir labi. Tad mums nav jālasa protokoli. Iesim un gluži vienkārši izjautāsim Džeimsu.
   – Tomēr, – Holts lēni iesāka, bet tad aprāvās. Viņš uzlūkoja Ediju. Skatiens caurdūra kā ar nazi.
   – Ko “tomēr”? – Eimija mudināja.
   – Mēs jau ilgāku laiku meklējam saistību starp šiem trim vīriem, – Edija klusu pateica priekšā.
   Holts nebilda ne vārda.
   – Holt, tas notika pirms daudziem gadiem, – Eimija atkal ierunājās. – Droši vien jūsu tēvs to aizmirsis.
   – Tas noteikti ir tieši tā, – Edija pievienojās. Viņa uzlika plaukstu uz Holta rokas, bet viņš to pavirzīja nost. Edija redzēja noliegumu viņa sejā, bet tajā vīdēja vēl kaut kas. Tās bija bailes.
   – Kurš… – viņš aprāvās. Nolaizīja lūpas un ierunājās no jauna. – Kurš vēl ir tavā sarakstā? – viņš noprasīja Edijai.
   – Kādā sarakstā? – Eimija vaicāja.
   – Tu zini, kuri tur ir, – Edija viņam atsaucās. – Pārslijs, Rankls, Lails, Bjūtins.
   – Un? – Holts turpināja.
   Edija sažņaudza zem galda rokas. Viņa tobrīd nolaida acis lejup uz papīriem, nespēdama paskatīties Holtā.
   – Un? – viņš atkārtoja. Visi gaidīja, un klusums viņu apņēma kā drauds.
   Beidzot Edija saņēmās palūkoties uz vīrieti, kuru nevēlējās sāpināt vairāk par visu pasaulē; viņa paraudzījās Holta tumši zaļajās acīs.
   – Un Drenens, – Holts pateica priekšā. – Vai tā? Vai tā? Saki, sasodīts!
   – Jā, Drenens. Nu un? Jā, viņš ir sarakstā.
   – Vienīgais, kurš vēl atlicis, – Holts neticīgi nomurmināja. – Kāds tur brīnums, ka tu nevēlējies braukt pie manis, palikt manā mājā. – Viņš piecēlās no galda. – Ak, mans Dievs! – Cik reižu viņš bija apspriedis slepkavības kopā ar tēvu? Tēvs arī bija vienīgais, kuram viņš pastāstīja, ka iekārtojis Ediju motelī. Holtu pārņēma nelabums. Lai nesagrīļotos, viņš pieturējās pie plaukta dzelzs stieņa.
   Ko viņa tēvs bija izdarījis?
   Un tagad – svētā debess, ko viņam pašam tagad darīt?
   Smadzenes pulsēja tā, ka viņš noreiba. Viņš krita lejā, lejup nebeidzamā bezdibenī, un, kad melnais caurums viņu aprija, iezvanījās telefons.
   – Es noskaidroju tos autoservisus, par kuriem tu prasīji, – Samanta aši pieteicās.
   – Par ko tu runā? – Holta smadzenes bija tik apdullušas, ka viņš neaptvēra dzirdētā jēgu.
   – Par melnajiem pikapiem. Vai neatceries? Tu lūdzi pārbaudīt apkārtējos autoservisus. Šķiet, ka esmu atradusi to, ko tu meklē. Melns pikaps ir Bērdingā.
   Plaukta staba skrūve spiedās Holtam plaukstā, bet viņš to nejuta. Tēvam bija melns pikaps. Pēdējais, ko viņš bija dzirdējis no tēva, bija par autoservisu Bērdingā.
   – Vai esi pārliecināta, ka tas ir vienīgais?
   – Jā. Kāpēc tu tā pārprasi? Vai kaut kas nav pareizi?
   Holts bija gatavs skaļi iesmieties.
   – Nē. Paldies!
   – Vai man tas jāpārbauda?
   – Nē, es pats.
   – Vai vēl kaut ko vajag?
   Viņam drebēja roka.
   – Tikai… – Viņš nokāsējās. Sviedri padarīja klausuli lipīgu. – Ziņo par Lodža darbībām.
   Rokas pieskāriens mugurai lika Holtam salēkties. Viņš apsviedās otrādi. Edija stāvēja viņam pretim. Asinis galvā pulsēja tik spēcīgi, ka viņš neaptvēra, kā viņa te gadījusies. Kur viņi atradās? Ko viņi te darīja? Taču apjukums turpinājās tikai mirkli. Viņš palūkojās pār plecu. Viņi bija vieni.
   – Kur Eimija?
   – Taktiski aizgāja uz dāmu istabu. – Edija aplika rokas Holtam ap vidu un piekļāva galvu pie viņa krūtīm. Bet viņš tikai stāvēja kā sastindzis, neatsaucoties uz mierinājumu. – Holt, man žēl. Man ļoti žēl.
   Viņš atbrīvojās no apskāviena.
   – Man jāiet.
   Tikai tad, kad Holts jau bija pusceļā laukā no pagraba, Edija spēja kaut ko izteikt.
   – Labi, – viņa paziņoja nu jau tukšā telpā. – Lai tā būtu. – Viņa apsēdās uz metāla krēsla pie saliekamā galda un nolieca galvu uz rokām.
   Viņai vajadzēja to izstāstīt Holtam.
   Vajadzēja, nevajadzēja… Ar labiem nodomiem bija bruģēts ceļš uz elli – laikam tāds bija muļķīgais teiciens.
   Skaidrs, ka Holts nepiedos klusēšanu. Kā viņš atrāvās no Edijas! It kā viņa būtu indīga. It kā viņai būtu lipīga slimība.
   Sākotnēji viņa taču bija gribējusi, lai patiesība nāk gaismā. Taču lai tā pati patiesība, iznākusi laukā, nesit viņai sejā.
   – Vai viss kārtībā? – Eimijas Lailas klusā balss atskanēja turpat pie pleca.
   – Šaubos. – Holta sejas izteiksme nebija par to liecinājusi. Edija bija gandrīz pārliecināta, kurp viņš devās. Viņai pat domāt negribējās, kas notiks, kad viņš tur nokļūs.
   Edija vērsās pie Eimijas.
   – Vai varat mani aizvest?

Četrdesmit sestā nodaļa

   Holts traucās kā dēmons ceļā uz elli. Piejoņojis pie dzelteni baltās mājas, kurā bija uzaudzis, viņš apstājās, bremzēm nokaucot.
   Viņš iebrāzās iekšā.
   – Tēt! Tēt!
   No virtuves parādījās māte, slaukot rokas priekšautā.
   – Kas tev lēcies? Viņš ir ārā aiz mājas.
   Holts pasteidzās mātei garām cauri virtuvei un laukā pa sētas puses durvīm, kas nočīkstēja, kā ierasts, bet viņa galvā šī skaņa izklausījās kā kliedziens.
   Tēvs krāsoja darbarīku šķūni. Tas bija būvēts pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, bruka un juka, līdz Džeimss uzņēmās to rūpīgi atjaunot. Holts atcerējās, kā nedēļas nogalēs bija palīdzējis tēvam ēvelēt dēļus, dzīt naglas. Krāsot. Mimzija bija uzstājusi, ka šķūnim jābūt saskaņotam ar māju, tāpēc viņi to nokrāsoja sviesta dzeltenu, ar baltu apdari. Tieši apdarei tagad bija ķēries klāt Džeimss, kad Holts soļoja pāri zālienam.
   Tēvs pielika plaukstu pie acīm un, ieraudzījis dēlu, turpināja darbu.
   – Vai ieradies tā agrāk uz pusdienām? – Džeimss jautāja.
   – Kāpēc tu man nepastāstīji, ka piedalījies domes sēdēs vienlaikus ar upuriem?
   Roka, turot otu, uz brīdi apstājās, bet uz tik īsu mirkli, ka Holts nebija drošs, vai tas tiešām noticis.
   – Negribēju, lai tu zini.
   Tā nebija atbilde, kādu Holts cerēja saņemt. Bailes sažņaudza pakrūti.
   – Kāpēc? Kas toreiz notika?
   Džeimss klusēja kā mūris.
   Holts to izlauza kā auns ar ragiem.
   – Vai tu nogalināji Edijas tēvu?
   Tēvs reaģēja nereaģējot. It kā jautājums būtu parasts, pat gaidīts.
   – Ne tādā veidā, kā tu domā.
   – Kādā veidā tad? Sasodīts, tēt, ko tu izdarīji? – Holts izrāva otu tēvam no rokas. Baltā krāsa izšļakstījās uz viņu krekliem un dzelteno koku.
   Džeimss veltīja viņam stingru, skumju skatienu.
   – Es tev pateikšu, ko es nedarīju, dēls. Es nenogalināju Ranklu un Pārsliju, un tas ir viss, kas tev jāzina.
   – Un Lūsija Kīla? – Holts iesaucās.
   – Kas ir ar viņu?
   – Mašīna uzbrauca Lūsijai un Edijai atceļā no Nešvilas. Melns pikaps. Taisni kā tavējais. – Holts paskatījās uz tēvu. Uz cilvēku, kuru viņš vienmēr bija cienījis. Uz to cilvēku, par kura dēlu viņš lepojās būt.
   Džeimsa sejā parādījās sāpīga izteiksme. Izteiksme, kas ievainoja arī Holtu. Viņš tikko bija apsūdzējis slepkavībā savu tēvu. Vīrieti, kurš bija audzinājis viņu pašu kļūt par vīrieti.
   – Ko tu izdarīji, tēt? – Holts iegrūda pirkstus sev matos. – Neaptverami, ka mēs vispār par to runājam. Tēt, ko tu izdarīji?
   Pirms Džeimss paguva atbildēt, no nekurienes atskanēja Edijas balss.
   – Holt! Pagaidi!
   Viņš apsviedās otrādi. Edija skrēja gar māju pāri zālienam pie viņiem. Pie velna, kā viņa te bija nokļuvusi?
   – Ej prom! – Holts viņai uzsauca. – Tā nav tava darīšana.
   – Kā nu ne, ir gan. – Viņa parāva Holtu aiz rokas, bet viņš nekustējās. – Liecies mierā, Holt. Aizmirsti! Tu tikai sāpināsi savu sirdi.
   – Par vēlu, – Holts atcirta. – Izstāsti viņai, tēt. Pastāsti, ar ko tu ikdienā pārvietojies.
   Džeimss neko neteica.
   – Ar melnu pikapu, – Holts pateica priekšā. – Uzmini, kur tas atrodas? Servisā.
   Edija atpleta muti. Un aizklāja to ar plaukstu.
   – Vai tu joprojām gribi, lai es to aizmirstu? – Holts uzstāja. Edija klusēja, tikai skatījās uz Džeimsu ar pārmetumu, acis neticīgi iepletusi. – Diez vai. – Holts vērsās pie tēva. – Kur tu biji tajā pēcpusdienā, kad Deniss Rankls cieta avārijā?
   Džeimss lūkojās lejup zālē. Balti krāsas punkti bija nolijuši arī tur.
   – Šeit. Strādāju pie šķūņa. Vēl biju saimniecības veikalā, pirku krāsu. Nepieciešamos priekšmetus. Man ir saglabājušies čeki, ja tev vajag.
   – Un Pārslijs?
   – Es biju dārzā, svētkos. Tu taču to zini.
   – Nē, ne visu laiku. Tu nozudi. Aizbrauci pēc ledus.
   – Taisnība.
   – Vai nobrauci gar baznīcu?
   – Nē, gar Maiera autoservisu, – Džeimss klusu atbildēja. – Pajautā tur. Nopirku četras pakas ar ledu, un mēs apspriedām spēli, tāpēc ka to pārraidīja pa mazo televizoru, kas tur nolikts kaktā, un Čipers Džounss tikko bija guvis punktu.
   – Sasodīts, tēt! Tu man meloji, izmānīji informāciju, izmantojot mūsu attiecības. Vai tev neliekas, ka es esmu pelnījis dzirdēt patiesību?
   – Tā ir patiesība, dēls.
   – Bet kā ar to agrāko patiesību? Kas notika tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā?
   Jau atkal Džeimss neatbildēja.
   Bija gandrīz pats dienas vidus, saule spīdēja dzeltena un karsta. Bet Holtu sāka apņemt melna tumsa.
   – Ko tu zini par Edijas tēvu?
   Viņa paša tēvs turpināja klusēt, un Holts viņu pagrūda.
   – Saki kaut ko, velns parāvis!
   Taču ierunājās Edija.
   – Man vienalga, Holt! Man tas vairs nav svarīgi. – Viņa nostājās starp abiem, priekšā Holta tēvam, it kā viņš būtu nepatiesi apsūdzēts, nevis otrādi. – Lai arī kas notika, tā ir pagātne. Liksim tai mieru. Ja es būtu paredzējusi, ka rakņāšanās senos notikumos nodarīs pāri tik daudziem cilvēkiem, es nekad šeit nebūtu ieradusies. Ak kungs, lūdzu, Holt! Liecies mierā. Mans tēvs ir miris. Tavējais stāv tepat sveiks un vesels.
   – It kā es to nezinātu! – Holts viņai uzkliedza.
   Džeimss paspēra soli sānis, lai viņa neatrastos krustugunīs.
   – Man žēl, – viņš teica Edijai.
   Holts tvēra pēc tēva un parāva viņu tālāk.
   – Netēlo, ka tev žēl! Tu ļāvi, lai viņu arestē. Tu pieļāvi, ka es viņu arestēju!
   – Es mēģināju dabūt viņu prom, Holt. Mēģināju viņu glābt. Bet jūs neuztverat tiešus mājienus, vai ne? – viņš noprasīja Edijai.
   Holts, acis samiedzis, vēroja tēvu.
   – Tu mēģināji? Ko tu ar to gribi teikt? Kā, pie velna, tu… – Viņš skatījās uz tēvu. Sašutums nomainīja sāpes un neticību. – Tad tu tas biji tur, motelī?
   Džeimss raudzījās tieši uz dēlu, un viņa skatiens jau pats par sevi pauda atzīšanos.
   – Ak Dievs, – Edija sacīja. – Lūdzu, nesakiet, ka jūs bijāt tas, kurš sabojāja manu motociklu.
   Holts spēji pagrieza galvu pret Ediju.
   – Tas taču bija nega… – Pakrūtē iesities nelabums aizžņaudza kaklu. Tātad tas bija tāds pats nelaimes gadījums kā pārējie.
   Tēvs purināja galvu, pacēlis rokas, it kā lūdzot žēlastību.
   – Es zvēru, ka neko nezinu par jūsu…
   Pirms Holts apjēdza, ko dara, viņš piegrūda tēvu pie šķūņa.
   – Kas tu esi? – Holts sakampa viņu aiz krekla un kratīja. – Kas, pie velna, tu esi?
   – Holt, dēls, es nepieskāros viņas motociklam.
   – Tu varēji viņu nogalināt! – Holta labā dūre, it kā pati pēc savas gribas, atliecās un sita. Dūre trāpīja tēvam pa zodu. Džeimss atkrita zālē.
   – Ak kungs! – Edija noelsās.
   – Holt! – Māte burtiski lidoja pāri mauriņam. – Dieva dēļ, kas šeit notiek? Svētā debess! – Viņa noliecās apraudzīt savu vīru. Tad ar mežonīgu skatienu uzlūkoja dēlu. – Vai tu esi zaudējis prātu?
   Džeimss novaidējās un sakāvnieciski nolaistiem pleciem slējās kājās. Sieva viņu apmīļoja, lūkojoties uz dēlu, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
   – Holt Drenen, nekavējoties atvainojies tēvam!
   – Apklusti, Mimzij, – Džeimss teica.
   – Es neklusēšu…
   – Klusēsi gan.
   Mātes protesti aprāvās. Ar acs kaktiņu Holts ieraudzīja, ka Edija paiet malā. Apsēdusies uz sola pie piknika galda, viņa saņēma galvu rokās.
   Holts ignorēja viņus visus. Džeimss nebija aizstāvējies. Ne pirkstu nepakustināja savā labā, neko neteica. Viņam laikam nebija ko teikt.
   Holts skatījās uz pagalmu acu priekšā. Lielajā kļavā varēja manīt to, kas bija atlicis no mājiņas, kuru Džeimss uzcēla dēlam, kad viņam bija deviņi gadi. Kad Miranda paaugsies, Holts plānoja to salabot viņai. Sētas puses durvis – kā vienmēr, tām bija jānomaina atspere – stāvēja vaļā, jo parasti kāds izgāja, tās neaizvēris. Viņš mīlēja šo māju visu savu mūžu, tomēr, kad apprecēja Sindiju, tiecās tikt prom. Kā viņš varēja aizmirst prasību dzīvot pašam par sevi? Satraukumu, kuru guva, radot kaut ko jaunu patstāvīgi? Viņš te bija atgriezies kā ievainots suns. Bet brūces jau sen bija aizdzijušas.
   – Esi tik laipna un sakravā somu Mirandai, – Holts stīvi sacīja mātei. – Mēs dodamies prom.
   Mimzija pielēca kājās.
   – Ko tu runā? Aizbrauc? Kurp tu dosies?
   Džeimss arī pūlējās piecelties.
   – Holt. Dēls. Nedari to. Vispirms nomierinies.
   Mimzijas acis piepildījās ar asarām.
   – Kas atgadījies? Lūdzu, izstāstiet man kāds, kas te notika!
   Holts atvēra muti, lai viņai to atklātu. Pateiktu to, ka viņas vīrs ir līdz asinīm saistīts ar trīs pilsētnieku nāvi. Un iespējams, ka viņš nogalinājis Lūsiju Kīlu. Ka viņš terorizējis Holta mīļoto sievieti un nav izpaudis informāciju, kas pierādīja viņas nevainību.
   Taču izmisuma pilnais šoks viņa mātes acīs bija visspēcīgs. Holts paskatījās uz Džeimsu. Holts tik tikko spēja uz viņu skatīties.
   – Lai pats paskaidro.
   Holts devās prom pāri pagalmam uz piebraucamo ceļu mājas priekšā.
   Māte sauca viņam pakaļ:
   – Bet… tu nedrīksti ņemt Mirandu. Bērnam šeit ir vienīgās mājas.
   Holtam izdevās apiet ap stūri nepaklūpot. Ticis līdz mašīnai, viņš stingri atbalstījās pret tās jumtu un nokāra galvu. Kājas drebēja, krekls bija sasvīdis cauri slapjš.
   – Dod atslēgas. Es braukšu.
   Kur šeit bija radusies Edija? Ak jā! Prātā atausa tikko notikušais. Nelabums kaklā rāvās uz augšu.
   – Tikai nesāc aizbildināties, ka tas ir oficiāls transporta līdzeklis, kuru man nav tiesību vadīt, – viņa piebilda.
   – Tagad ir ārkārtas situācija.
   Holts pār plecu palūkojās uz viņu. Melnie mati slīga līdz pleciem, tumšās acis bija pilnas ar līdzjūtību un mīlestību.
   Taču viņš nenomierinājās, viņam kļuva vēl sliktāk. Arī tēvs viņu bija mīlējis. Bet Edija viņu bija nodevusi nu jau otro reizi.
   Holts stīvi pagriezās un atkal atbalstījās pret mašīnu.
   – Tev vajadzēja man izstāstīt.
   – Kādēļ? Lai es daudz agrāk tev salauztu sirdi?
   – Ak, tātad tu slēpi svarīgu informāciju slepkavības izmeklēšanā, lai… lai pasargātu manas jūtas?
   Edijas seja piesarka.
   – Labi, sākumā es to neatklāju tāpēc, ka negribēju, lai tu zini par sarakstu un manu saistību ar eņģeļiem. Bet tad…
   – Tad bija vieglāk turpināt man melot. Varbūt tāpēc, ka meli ir tavas dzīves sastāvdaļa.
   Holta vārdi trāpīja Edijai kā ass cirtiens ar cirvi. Kamēr viņa tur stāvēja, zaudējusi valodu, iekšēji asiņodama, Holts iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Četrdesmit septītā nodaļa

   Bērdinga bija viena no tām mazajām pilsētiņām, kas saradās ap vecajām šosejām. Divu joslu ceļi, kurus nomainīja daudz ātrākas maģistrāles, kas savienoja štatus, bija raksturīgi ar apdzīvotām vietām, kuras saplūda cita ar citu, tad pārgāja tīrumos un atkal kārtējā pilsētiņā. Kopš bērnības Holts bija radis dzirdēt nosaukumus Trentona, Gūsfūta. Galvenajās ielās vēl bija redzami agrāk plaukstošu uzņēmumu nosaukumi – rūpnīca AC Pajama, “Bredfordas traktors”, “Lauktehnika”. Pat no kafejnīcas “Zvaigžņu gaisma” nekas cits nebija palicis pāri kā tikai putekļi un rēgi.
   Aiz Bērdingas robežzīmes rēgojās autokapsēta ar sarūsējušu mašīnu kalnu. Veikalu rindā attālāk no ceļa galvenokārt bija tikai tukši logi, strādāja vienīgi mazs antikvariāts un lietotu preču veikaliņš ar nosaukumu “Pērle”. Visplaukstošākais šajā vietā izskatījās Volkera apbedīšanas birojs, masīva sarkanu ķieģeļu ēka ar stāvvietu un augiem apstādītu taku. Holts novērtēja ironiju, ka apbedīšanas biroja īpašnieks bija turīgākais vīrs mirstošā pilsētā. Īpaši tagad, kad šķita, ka arī viņam visapkārt viss iet bojā. Ģimene un tā saucamā mīlas dzīve.
   Autoserviss atradās pilsētas galā. Vienīgā degvielas stacija bija tuvu ceļam. Aiz sūkņa neliela celtne bija savienota ar darbnīcu, kur pa divām atvērtām durvīm bija redzamas paceļamās platformas. Mehāniķis, ieraudzījis mašīnu ar Redbadas policijas zīmēm, iznāca laukā, slaukot rokas eļļainā lupatā.
   – Vai jūs par to mašīnu, kuru man atveda labot?
   Holts saņēmās, apvaldot sāpes aiz skarbas grimases. Taču viņš nespēja palēnināt sirdspukstus krūtīs, kad mehāniķis aizveda viņu uz blakus stāvvietu, kur bija novietots tēva melnais pikaps.
   Holts apstaigāja mašīnu. Viņš neredzēja bojājumus, it īpaši tādus, kā bija gaidījis.
   – Kas tai noticis?
   Mehāniķis pakasīja galvu.
   – Dzensiksna noplīsa. Holta zods saspringa.
   – Vai tev samaksāja, lai tu tā teiktu?
   Vīrs pauda apjukumu.
   – Samaksāja?
   – Parādi dokumentāciju.
   Mehāniķis aizslāja, un, kamēr viņš bija prom, Holts noliecās, lai pārbaudītu tēva mašīnas priekšgalu. Viņš patrina ar pirkstu plankumiņu kreisajā pusē – noskrāpētu krāsu un mazu iespiedumu uz bufera kreisajā pusē. Tādi tur bija jau mēnešiem ilgi. Ņemot vērā spēku, kāds bija nepieciešams, lai notriektu Lūsiju lejā no ceļa, bojājumi būtu lielāki. Daudz lielāki.
   Holts atliecās, pagalam apjucis.
   Mehāniķis piesteidzies pasniedza viņam pie kartona piesprausto lapu. Holts to nopētīja. Salabot dzensiksnu, ja iespējams. Ja ne, ielikt jaunu. Tālāk bija izmaksu aprēķins un tēva kontaktinformācija.
   – Vai priekšpusē nebija bojājumu?
   – Priekšpusē? Nē, ser. – Tu esi pārliecināts?
   – Klau, mums bija tikai jāsalabo dzensiksna. Tā bija pārrauta pušu. Gaidām, kad izplatītājfirma atsūtīs jaunu. Ieliksim, un mašīna būs kā odziņa.
   Mehāniķis devās atpakaļ pie darba, un Holts atbalstījās pret tēva mašīnas priekšgalu. Viņš paberzēja seju, atvieglojums gandrīz izraisīja drebuļus.
   Jēzus, tēvs to nebija darījis. Tēvs nebija nogalinājis Lūsiju.
   Holts skatījās uz darbnīcu, cenšoties apturēt trīsas, ieelpojot motora daļu, benzīna un eļļas metālisko smārdu.
   Tas nozīmēja… ko tas nozīmēja? Ka arī Edijas motociklu tēvs nebija sabojājis? Un ka viņš nebija saistīts ar trim mirušajiem vīriešiem?
   Iespējams.
   Tomēr Holts zināja arī ko citu: kaut kur atradās vēl viens melns pikaps ar bojātu priekšdaļu. Kāds tam bija sēdējis pie stūres.
   Holts bija atstājis Ediju bez automašīnas, tāpēc viņa kājām gāja pie Eimijas, ceļā pa telefonu stāstot, kas noticis.
   – Es piezvanīju Dreneniem, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā, – Eimija teica, kad Edija ieradās pie viņas. – Mimzija bija ļoti satraukta. Es tik tikko sapratu, ko viņa caur asarām runā. Vai Holts patiešām iesita savam tēvam? Nespēju tam noticēt. Vai tas nav pārpratums, kas drīz nokārtosies?
   – Diez vai.
   Eimija nogrozīja galvu.
   – Un viņš vedīšot prom Mirandu? Tas salauztu Mimzijas sirdi. Kur viņš to bērnu lai vestu? Vienīgais motelis ir “Āboliņa lapa”! – Eimija nodrebinājās. – Un tur bērnu nedrīkst turēt.
   Tik daudz kas bija noticis, ka Edijai gandrīz piemirsās Holta apņēmība paņemt Mirandu un doties prom.
   Eimija atplauka.
   – Varbūt viņi var iekārtoties šeit? Man ir istaba. Vismaz līdz tam laikam, kad Holts izlems, ko iesākt tālāk.
   – Nezinu…
   – Vai tu negribi, ka viņš ir šeit?
   – Ak, par to nav runas. Bet es šaubos, vai viņš gribēs atrasties man tuvumā.
   – Ko tu runā? Holts ir kā bez prāta tevis dēļ.
   – Jā. Jūtas nāk, un jūtas pāriet. – Edija viņai izstāstīja, ko Holts bija teicis.
   Eimija paplikšķināja Edijai pa roku.
   – Viņš tikai izgāza dusmas, un tu gadījies ceļā. Viņš tā nedomāja.
   – Man likās, ka domāja gan.
   – Nu, mums netrūkst sarežģījumu, lai vēl strīdētos savā starpā. – Viņa piecēlās un paņēma Ediju pie rokas. – Nāc! Mums jālabo pieļautās kļūdas.
   Eimija aizveda viņu pie municipalitātes, kur jau stāvēja Holta mašīna. Edija to piesardzīgi uzlūkoja.
   – Labāk paliksim tepat. Negribu rādīties Fišai vai aģentam Lodžam.
   – Vai vēlies, lai es viņu iežēlinu?
   – Jā.
   – Tu esi bailule.
   – Jā.
   Eimija pasmaidīja un gāja iekšā. Viņa tur palika tik ilgi, ka Edija sāka jau raizēties un kļuva nemierīga. Viņa izkāpa no mašīnas un atbalstījās pret to, ieelpojot svaigu gaisu. Rādījās, ka nebūs labi, ja jau Eimijai tik ilgi nācās pierunāt Holtu kļūt pieļāvīgākam.
   Edijai tur stāvot, blakus Holta mašīnai piebrauca vēl viena un apstājās. Edija satrūkās, ieraudzījusi, kas ieradies. Lodžs.
   Viņš aizcirta durvis, apgāja apkārt Holta mašīnai un nikni paskatījās uz Ediju.
   – Ko jūs te ložņājat ap policijas šefa mašīnu, mis Svona?
   Edija instinktīvi vēlējās kaut ko atcirst, bet tad atcerējās Eimiju, kura viņai ticēja un rēķinājās, ka viņa uzvedīsies piedienīgi. Tāpēc viņa atbildēja. Ne dedzīgi, ne ar tādu cieņu, kā, iespējams, Lodžs uzskatīja, ka pret viņu jāizturas, bet pacentās runāt īsi un pieklājīgi.
   – Gaidu.
   Lodžs samiedza acis. Īsas, pieklājīgas atbildes nebija viņa stilā, gluži tāpat kā dzēlīga izvairīšanās. Lodžs pavēlēja Edijai pagriezties, un, kad viņa to darīja, pagrūda viņu pret mašīnas durvīm, lika paplest kājas un visas pilsētas acu priekšā pārmeklēja viņu.
   – Es nenēsāju ieroci. – Protests izskanēja daļēji aizžņaugtā balsī, jo Lodža smagā roka spieda viņu pret mašīnu.
   – Tāpat kā vēl dažam labam šajā pilsētā, es jums neticu ne vārda, – Lodžs atcirta. Viņa roka slīdēja augšup lejup gar Edijas kājām, muguru un krūtīm. Viņš pārbaudīja Edijas kabatas, atrada atslēgas, maku un vēl kādus sīkumus. Viņam vajadzēja beigt pārbaudi, bet viņš turpināja turēt Ediju pie mašīnas un pat spieda klāt ar abām rokām vēl ciešāk. – Nu, vai tagad pateiksi, ko te dari?
   – Viņa gaida mani. – No municipalitātes durvīm atskanēja Holta balss. Tā skanēja saspringta un dusmīga. – Laid viņu vaļā, Lodž!
   – Lai tu viņu varētu aptaustīt?
   – Es teicu, – balss jau skanēja tuvāk, – laid viņu vaļā!
   Lodžs tika parauts nost no Edijas, un viņa nopūtusies atliecās. Holts un Lodžs stāvēja aci pret aci. Eimija apjukumā noskatījās.
   – Ja tu vēlreiz viņai pieskarsies, – Holts brīdināja, – celšu apsūdzību par uzmākšanos.
   – Ja turpināsi viņai dot priekšrocības, es sūdzēšos par likuma pārkāpšanu.
   Laukumā cilvēku pulciņš izbrīnā vēroja sadursmi. Edija neraizējās par personisko reputāciju. Tā jau bija neglābjami sagrauta. Bet ar Holtu bija citādi.
   – Vai tev nav jāved Miranda no nometnes? – Edija steidzās jautāt, un, kad Holts turpināja nepiekāpīgi stāvēt Lodžam pretī, izaicinot aģentu iesist viņam vai arestēt viņu, vai vēl ko nodarīt, viņa skubināja: – Holt! Tevi gaida Miranda.
   Holts soli atkāpās, nenolaižot skatienu no Lodža.
   – Iesaku izbaudīt viņu, kamēr ir laiks, šef, – Lodžs izsmējīgi uzsvēra uzrunu. – Drīz viņu aizvedīs uz sieviešu cietumu.
   Vārds “cietums” lika Edijai bailēs nodrebēt. Bet Holts tikai uzlika savu stingro roku uz viņas delma un veda prom no Lodža, kurš iegāja ēkā.
   – Kāds drausmīgs cilvēks, – Eimija secināja, un neviens pret to neiebilda. Viņa vēsās pie Holta. – Neuztraucies par Mirandu. Paņemšu viņu no nometnes un atvedīšu atpakaļ uz mājām.
   – Nav nepieciešams, – Holts norūca.
   – Es to izdarīšu ar prieku. Jums abiem vajag aprunāties divatā. – Edijai viņa pieteica: – Tiksimies vēlāk. – Piemiegusi ar aci, viņa iesēdās mašīnā.
   Edija paskatījās uz Holtu.
   – Kas šeit notiek?
   – Kāp iekšā! – Dusmas sasprindzināja katru viņa nervu šūnu, un šoreiz Edija paklausīja bez ierunām. Holts arī iekāpa un brauca prom.
   – Kurp mēs dodamies?
   – Metaforiski? Man nav ne jausmas.
   Tieši tas viņai šobrīd noderēja. Mazliet eksistenciāla humora.
   – Nē, burtiskā nozīmē.
   Bet Holts neklausījās.
   – Ja tas nelietis vēl kaut reizi…
   – Ko tad tu iesāksi – iesitīsi viņam? Beidz, Holt, tagad uz kārts ir kaut kas svarīgāks par manu brīvību. Tev ir darbs. Tev jādomā par Mirandas nākotni. Nesagrauj to manis dēļ.
   – Kā tad, kāpēc lai es par tevi uztrauktos? – Holts izmeta. – Tu par sevi neesi visai augstās domās, vai ne?
   – Manuprāt, tu arī neesi īpaši augstās domās par mani.
   Tas Holtu apklusināja, un nu viņi brauca, nebilzdami vairs ne vārda. Minūtēm ritot, starp abiem auga siena, mēma siena, un Edijai gribējās kliegt, lai tiktu tai cauri.
   Tomēr Holts ierunājās pirmais.
   – Es… – Viņa balss bija aizsmakusi, kakls aizžņaugts, un viņš nokāsējās. – Man ir jaunumi. – Viņš pastāstīja Edijai par tēva automašīnu.
   – Tātad varbūt viņš nebija tas, kas sabojāja manu motociklu, – Edija lēni sacīja, pamazām aptverot Holta teikto. – Varbūt tas bija nelaimes gadījums. Īsts nelaimes gadījums.
   – Tad tas ir pirmais – atšķirībā no pārējiem.
   Edijai prātā atvērās melns caurums. Viņa jau bija pieradusi uzskatīt Džeimsu par vainīgo, bet tagad vairs nezināja, ko domāt. Ja tas nebija Džeimss, tad kurš? Viņa skatījās laukā pa automašīnas logu, it kā tur kāds viņu vērotu. Bet ārpusē garām slīdēja tikai Redbadas pazīstamās ainavas. No tām viņai pārskrēja drebuļi.
   – Ko tagad? – viņa jautāja, pēkšņi priecīga, ka var sēdēt kopā ar Holtu mašīnā un nav jāstaigā pa ielām, kur viņai kāds uzglūnētu.
   – Mēs turpinām meklēt. Citu melnu pikapu ar bojātu priekšdaļu. Mēs to atradīsim.
   Edija minēja, pirms vai pēc tam, kad viņa tiks notiesāta.
   Holts aizveda viņu pie Eimijas. Bailēs par iespējamo Holta atbildi viņa nejautāja, vai Eimija aicinājusi viņu tur palikt. Holts apturēja mašīnu pie mājas un skatījās priekšējā stiklā, roku atstājis uz stūres.
   – Eimija uzaicināja mani un Mirandu kādu laiku padzīvot šeit.
   – Viņa teica, ka uzaicināšot.
   Holts pagrieza seju pret Ediju.
   – Ko tu par to domā?
   – Vai tu man lūdz atļauju?
   Holts apsvēra atbildi.
   – Laikam tā.
   Edija paraustīja plecus. Kāpēc lai viņa vēlreiz izsauktu uguni uz sevi?
   – Kā vēlies. Mirandai vajag vietu, kur gulēt.
   – Mirandai, ja?
   Viņa pietvīka un nodomāja, ka laiks tikt ārā no slēgtās telpas, kas smaržoja pēc ādas un Holta. Viņa atvēra durvis.
   – Es jau teicu – dari, kā vēlies.
   Holts sekoja viņai iekšā mājā. Ne Eimijas, ne Mirandas tur nebija, bet viņi atrada virtuvē zīmīti, ka Miranda ir aizvesta pie draugiem un Eimija ir kora mēģinājumā un nebūs mājās arī naktī. Uz ledusskapja bija vistas gaļas sautējums un pudele vīna ar laba vēlējumiem.
   Tas bija ļoti mīļi un rūpīgi pārdomāts, bet arī mulsinoši un nevietā.
   Holts lasīja zīmīti Edijai pār plecu, ar savu lielo augumu gandrīz apkļaujot viņu. Pēkšņi Edija aptvēra, ka viņi šeit ir vieni. Vieni paši lielā mājā, kur piedzīvots gan prieks, gan traģēdija. Tajā tika lolota laulība un ģimene. Dziļu ģimenisku sakņu izjūta pārņēma viņu. Kā tas būtu – dzīvot ar Holtu līdzīgā namā?
   It kā lasot viņas domas un nevēloties iederēties kopējā omulīgajā ainavā, viņš atkāpās.
   – Vai tev šovakar te būs labi?
   Viņa bija atstājusi lēmuma pieņemšanu Holta ziņā, un viņš tā arī darīja.
   – Es tikšu galā.
   Holts pamāja.
   – Ja kaut kas atgadās, es būšu iecirknī.
   – Skaidrs.
   – Sarunāts. – Viņš sagrozījās un palūkojās apkārt.
   – Vari man zvanīt.
   Edija pacēla roku kā apsolot.
   – Zvanīšu. – Sarunāts.
   – Tu jau to teici.
   – Jā. Nu labi. – Viņš ievilka elpu un devās laukā pa sētas puses durvīm.
   Tiklīdz viņš bija nozudis, Edija nožēloja savu uzvedību. Viņa negribēja atstāt izvēli Holta ziņā. Ne jau tad, ja viņš gāja prom.
   Velns parāvis!
   – Holt! – Viņa panāca Holtu pie mašīnas, kur viņš stāvēja, durvis vēl neatvēris, un lūkojās uz māju, it kā arī nebūtu pārliecināts, ka vēlas aiziet. – Es nevaru viena apēst visu vistas sautējumu.

Četrdesmit astotā nodaļa

   Vakariņas sākās stīvi un formāli. Abi izturējās pārspīlēti kārtīgi. Holts joprojām izskatījās pārāk neiederīgs Eimijas virtuvē – kā milzis sīku dzeltenu puķīšu laukā. Bet viņš deva priekšroku virtuvei, nevis ēdamistabai, jo saklāja tur galdu, kamēr Edija sildīja sautējumu mikroviļņu krāsnī. Kad tas bija gatavs, viņš pastūma Edijai krēslu.
   Kaut arī viņa nebija no kautrīgajām, tomēr pēkšņi jutās neveikli. Sēdēšana virtuvē kā precētam pārim radīja iespaidu, ka tas varētu notikt pa īstam. Edija nebija pārliecināta, ka viņai tas patiktu. Viņas virtuve noteikti nebūtu dzeltena. Arī rozā krāsai tajā neatrastos vieta. Ja ļautu viņai vaļu, tad virtuvē valdītu sarkani, melni, balti un hromēti toņi. Līdzīgi skaistulītim – viņas motociklam. Ja Holtam šķita, ka izdosies viņu piesaistīt dzeltenām puķītēm, vistas sautējumiem un sievišķīgiem rotājumiem…
   Edija savaldījās. Ko vēl ne! Viņa te sēdēja kā īsta Marta Stjuarte – amerikāņu mājīguma karaliene – un plānoja virtuves iekārtojumu. Viņa iedzēra glāzi vīna. Holts viņu vēroja. Vai viņš nojauta, kas viņai prātā? Edija pietvīka. Aptvērusi, ka nosarkst, pietvīka vēl vairāk. Kas ar viņu notiek? Viņai vispār nebija raksturīgi sarkt.
   – Vai esmu tev stāstījis par misis Bīzlijas kaķi?
   Jautājums bija tik negaidīts, ka Edija aizmirsa visu citu, kas pirms mirkļa nodarbināja viņas prātu.
   – Kas ir misis Bīzlija?
   Holts sāka stāstīt par pirmo dienu policijas priekšnieka amatā, kad viņu izsaukusi misis Bīzlija, nu jau mirusi veca kundze. Viņa bijusi satraukta, jo klaiņojošs kaķis ielēcis pie viņas pa atvērto logu. Viņa to uztvērusi kā sava mirušā vīra garu.
   – Viņa to nosauca par Mērlu, tāds bijis viņas vīra vārds, – Holts stāstīja, atdarinot vecās dāmas stiepto dienvidniecisko izrunu. “Šef, brauciet šurp arestēt to kaķi!” Es sēdēju kabinetā, brīnoties, kāpēc viņai šķiet, ka svešs kaķis ir viņas vīrs, un vai mans tēvs nav viņu pierunājis uz tādu rīcību. Bet es arī vēlējos pirmajā dienā radīt labu iespaidu un tamlīdzīgi. Tāpēc es noskaidroju, ka patiešām pie viņas ir kaķis, kam sānos spalvu krāsa izveidojusi rakstu gluži kā lielo burtu “M”. Es noķēru to kaķi un izvedu viņu ārā. Ak kungs, es jutos tik labi – kā žēlsirdīgais samarietis. Pēc pāris stundām misis Bīzlija atkal man uzklupa, kliedzot par savu vīru. Es atgriezos, un atkārtojās tas pats – noķēru kaķi un izvedu laukā. Šķiet, tas turpinājās reizes četras, un es jau sāku apsvērt, vai tiešām mums nav darīšana ar gariem. Pēc viņas piektās zvana es kļuvu apdomīgāks, izlikos, ka braucu prom, bet pie stūra apstājos un novēroju māju. Un ieraudzīju, ka misis Bīzlija atver logu un pati ielaiž to kaķi.
   Edija pasmaidīja.
   – Lūk, – Holts klusu teica. – Tieši to es gribēju panākt. – Viņš nenolaida skatienu, un vai nu vīna iespaidā, vai saistībā ar misis Bīzlijas kaķi kaut kas pārvērtās. Pēkšņi noskaņojums virtuvē bija kļuvis maigāks.
   – Ko tad tu darīji?
   – Atbraucu atpakaļ pie misis Bīzlijas ar kaķu barību. Brīdi paliku pie viņas. Paklausījos viņas stāstus par mazbērniem.
   Edija nogrozīja galvu.
   – Vai tev ir teikts, ka tu esi jauks puisis, Holt Drenen?
   – Viņa paturēja to kaķi. Un pēc tam nosauca par Bīzliju.
   Edija nolika dakšiņu.
   – Tu izdomāji to stāstu.
   Holts pacēla roku.
   – Vai tad jaukie puiši melo?
   Edija sastinga, jo šie vārdi atvēsināja gaisotni starp abiem, atsaucot viņai atmiņā to, kas bija noticis pirms vairākām stundām.
   – Atšķirībā no manis.
   Holts izskatījās satriekts.
   – Ak jēziņ, Edij! Es taču tā nedomāju. – Viņš atgrūda krēslu un palūkojās apkārt virtuvē, it kā tajā kāda puķe spētu atdzīvoties un viņu izglābt.
   Edija uzdūra uz dakšiņas vistas gabaliņu.
   – Bet tev bija taisnība. Es tiešām tev meloju.
   – Patiesība ne vienmēr ir tik gluda, kā mums gribētos. Redzi…
   – Es redzu to, ka viss ir sabojāts.
   – Kas ir sabojāts?
   – Viss, kas ir starp mums. – Viņa pamāja ar roku starp abiem. – Tas, kas varēja starp mums būt.
   – Ko tu ar to gribi teikt?
   – Tu esi varas pārstāvis. Mani gaida cietums. – Viņa pagrūda prom šķīvi. – Ja tas visu nesabojā, tad es neko nesaprotu.
   – Neļauj tam nelietim sevi iespaidot.
   – Kam – Lodžam? Man nevajag viņa atgādinājumu, lai redzētu to, kas atrodas acu priekšā.
   Pasniedzies pāri galdam, Holts saņēma Edijas roku. Viņa plauksta bija silta, pirksti spēcīgi. Cik patīkami būtu ļauties mānīgajai drošībai viņa apskāvienos!
   – Es visu noskaidrošu, – Holts solīja.
   – Pirms vai pēc tam, kad tevi atlaidīs no darba?
   Holts klusēja.
   – Ak, tas ir tikai darbs.
   Edija lūkojās uz abu kopā savītajiem pirkstiem.
   – Es runāju nopietni. Tu esi jauks cilvēks, un tu cīnīsies līdz galam. Bet vai manis dēļ ir vērts cīnīties? Es jau tā esmu saraustījusi tavu ģimeni gabalos…
   – To izdarīja mans tēvs.
   – Tikai tāpēc, ka es šeit uzrados. Es negribu kļūt par lodi, kas iznīcina arī tavu karjeru.
   Holts noskatījās, kā viņa atbrīvo savu plaukstu. Lēni, vienkārši viņas plauksta aizslīdēja pāri krēmkrāsas galdam, garām pustukšajam sautējuma traukam, šķīvjiem, uz kuriem vēl bija ēdiens, salvetēm, glāzēm ar auksta ledus gabaliņiem – visām normālām mājās gatavotas maltītes daļām. Vienlaikus viņam bija tāda sajūta, ka aiz apvāršņa pazūd kaut kas nozīmīgs. Kaut kas tāds, kas vairs neatgriezīsies. Vai arī, ja atgrieztos, tad nekad vairs nebūtu tas pats.
   Holts novērsās. Viņa lūpas savilkās smaida atblāzmā.
   – Paldies par vakariņām!
   – Tu necik daudz neēdi.
   – Tu arī ne.
   Brīdi abi sēdēja, līdz viņus pilnībā pārņēma klusums. Tad Holts piecēlās un gāja uz durvīm. Neatvadījās, novēlot labu nakti. Ne arī pateica, ka viņi drīz tiksies atkal.

Četrdesmit devītā nodaļa

   Holtam bija nepieciešams brīdis, lai atjēgtos no zemestrīces, kuru tikko bija pārdzīvojis. Viņš sēdēja mašīnā, cerot uz jaunu brīnumu. Bet, tā kā Edija neskrēja laukā pa durvīm un nesauca viņu atpakaļ otro reizi, viņš aizbrauca. Viņš atjēdzās iecirknī, kur izlasīja Samantas atstāto zīmīti, ka Terijs Bišops saņēmis galvojumu un atbrīvots.
   Lai tā būtu. Holtam nebija noskaņojuma šovakar nodarboties ar Teriju. Nē, viņam bija noskaņojums. Tas bija ļoti nelāgs.
   Kā vienmēr, viņš iemeta atslēgas galda augšējā atvilktnē un ieraudzīja tur aploksni ar Edijas vārdu uz tās. Holts atplēsa to vaļā, un plaukstā iekrita viņas motocikla atslēgas. Jau atkal viņam prātā bija Edija, lai arī kā censtos atvairīt domas par viņu.
   Vēloties kādam iesist, Holts iespēra pa krēsla kāju. Tas aizlidoja un atsitās pret Samantas galdu, nogāžot uz grīdas glīti saliktu papīru kaudzi un melno piezīmju grāmatu mīkstos vākos ar uzrakstu zeltītiem burtiem “Tikšanās”.
   Sasodīts! Viņš skatījās uz nekārtību, dziļi ieelpoja un pacēla papīrus, apzinoties, ka nespēs sakārtot visu, kā bijis Samantai. Kaudzes virspusē viņš uzlika piezīmju grāmatu, bet tad apdomājās. Tā nebija Samantas grāmata. Savas paredzētās tikšanās viņa pierakstīja telefonā.
   Holts atvēra grāmatu un ieraudzīja Denisa Rankla vizītkarti, kas bija piestiprināta iekšpusē pie pirmā vāka. Tātad tā bija atrasta. Nez kad Samanta grasījās viņam to pastāstīt?
   Grāmata bija sadalīta pa dienām, katrai dienai atsevišķa lapa. Iecirkņa kartotēkas kartītē bija atzīmēts Rankla nāves datums. Holts pārlaida pirkstu pār tās dienas lapu. Tikšanās nekustamajos īpašumos bija norādītas pēc adresēm; tā ar Ediju bija notikusi Dogvudā 144. Nākamā arī bija notikusi pilsētas austrumu daļā, Mērtlā netālu no Dogvudas. Rankls tātad grupēja savas tikšanās pēc atrašanās vietām. Bungojot ar pirkstu pa lapu, Holts ieraudzīja mājas numuru. Adrese šķita pazīstama, kaut arī viņš uzreiz neaptvēra, kāpēc.
   Viņš jau grasījās iet uz mašīnu un doties turp, kad atcerējās. Holts zināja, kas dzīvo Mērtlā.
   Tur dzīvoja Terijs Bišops.
   Māja Mērtlā tumsā izskatījās biedējoša ar savu plato, neskaidro apveidu pret zvaigžņotajām debesīm. Holts devās augšup pa kāpnītēm un iegāja zem pāris pēdu attālumā no ārdurvīm izveidotas arkas ar pāraugušiem vīteņiem. Ja viņš būtu divdesmit gadus jaunāks, tad vispirms apdomātu, vai klauvēt pie durvīm. Būdams zēns, viņš iztēlotos aiz ēnainām sienām visādas gotiskas šausmas. Bet Holts bija pieaudzis cilvēks un apzinājās, ka vienīgās šausmas, kas viņu gaida, ir tikšanās ar Teriju.
   Uz klauvējienu atbildēja Elena Gārvija, ziņkāri viņu uzlūkojot.
   – Šef! – Viņas roka pacēlās pie krūtīm, skatiens kļuva bažīgs. – Svētā debess, vai vēl kaut kas atgadījies?
   – Es meklēju Teriju, mis Elena.
   Viņa izskatījās nedaudz izspūrusi, kā tikko piecēlusies. Kādā brīdī viņa bija paspējusi uzkrāsot lūpas, krāsa bija izsmērējusies ap muti, radot tādu kā klauna iespaidu. Holtam kļuva viņas žēl. Sieviete izskatījās veca un vārga, un tagad viņai nāksies raizēties arī par Teriju.
   – Atvainojiet, ja jūs pamodināju.
   Viņa atmeta ar roku.
   – Ko nu, es biju augšā. Pastāstiet, kas ir ar Teriju. Viņš taču nav cietis kādā negadījumā, ko?
   Holts apliecināja, ka, cik viņam zināms, Terijam nekas nekaiš.
   – Es tikai gribēju ar viņu aprunāties.
   – Grasījos jau doties pie miera, bet… – Viņa pavēra durvis vaļā. – Nāciet, nāciet iekšā. – Viņa ieveda Holtu nelielā viesistabā ar izdilušu paklāju un aplupušām sienām, bet Terija tur nebija. – Lūdzu, – Elena aicināja. – Sēdieties.
   – Nekas. Es ilgi neaizkavēšos. Man tikai jāsatiek Terijs.
   – Diemžēl viņa te nav.
   – Vai nezināt, kur viņš ir?
   – Viņš taču nav iekūlies kārtējās nepatikšanās, ko?
   – Nezinu, mis Elena. Vai Terijs gadījumā neminēja, ka tiksies ar Denisu Ranklu dienā, kad Rankls cieta avārijā?
   Elena satrūkās.
   – Kāpēc lai viņš to darītu?
   – Vai viņš vispār nepieminēja Ranklu? – Holts prašņāja.
   – Cik atceros, nē. Vismaz ne līdz Rankla nāvei. Pēc tam jau visi par viņu runāja. – Viņa nodrebinājās, bet ar manāmu satraukumu. – Tā melno eņģeļu padarīšana… – Viņa nogrozīja galvu. – Apkārt par to vien runā.
   – Vai Terijs kādreiz neminēja, ka viņa rīcībā ir informācija par rūpnīcu “Hamerbilts”?
   – Mīļo stundiņ! Informācija! Kāda?
   – Kaut kas… slepens. Iespējams, ka nepatīkams.
   Elena papurināja galvu.
   – No kurienes tam puikam tādas idejas? – Nervozi viņa nogludināja bikšu staru. – Man negribas atzīt, bet manam krustdēlam ir tieksme iztēloties sevi par svarīgāku personu, nekā viņš ir. Tā ir viņa kļūda, bet neko ļaunu viņš negrib. – Elena uzmeta Holtam lūdzošu skatienu, it kā mudinot nenosodīt Teriju pārāk bargi.
   Holts sarauca pieri.
   – Vai nezināt, kur viņš ir šobrīd?
   Misis Gārvija vēlreiz papurināja galvu.
   – Viņš atkal aizņēmās manu mašīnu. Jaunam cilvēkam vajadzīga mašīna, – viņa aizstāvēja radinieku.
   – Esiet uzmanīgāka, – Holts stingri brīdināja. – Terijs, protams, ir jūsu krustdēls, bet viņa uzvedība ne vienmēr atbilst normām.
   – Šaubos, vai jebkurš no mums vienmēr atbilst, – Elena stīvi attrauca.
   – Man nepatīk, ka viņš jūs izmanto, – Holts apliecināja.
   – Nu nē… – Misis Gārvija nervozi iesmējās. – Terijs nedarītu man pāri.
   Holts nebija par to tik ļoti pārliecināts, bet viņš negribēja satraukt kundzi.
   – Piezvaniet man, ja rodas nepieciešamība. – Viņš sniedza Elenai vizītkarti.
   Vēlāk, pēc tam, kad Elena viņu bija izvadījusi laukā, viņš ieelpoja vakara silto gaisu, kurā virmoja dārzeņu smarža, svaigāka par vecās mājas piesmakušo dvaku.
   Holts aizbrauca uz “Redu”, bet arī tur Terija nebija, un šajā vakarā viņš vispār nebija tajā redzēts. Arī “Āboliņa lapā” no viņa nebija ne miņas, un, kad Holts piezvanīja Prūitam, moteļa īpašnieks apgalvoja, ka Terijs tur nav rādījies jau visu nedēļu.
   Arvien vairāk noraizējies, Holts neziņā atbalstījās pret mašīnu un, skatīdamies uz izkārtni “ boliņa lapa”, sabāza rokas kabatās. Pirksti sataustīja atslēgu komplektu. Holts izņēma tās ārā no kabatas. Tās bija Edijas motocikla atslēgas. Viņam bija piemirsies, ka pats tās ielicis kabatā, bet, jāatzīst, apjukumā viņš atcerējās tikai to, ka sajaucis kabinetā kārtību uz Samantas galda.
   Vai Edija būtu vēl nomodā? Protams, pulkstenis rādīja tikai desmit. Vai Edija runās ar viņu? Pēc neveikli pārtrauktajām vakariņām viņa diezin vai būs pārāk ieinteresēta šovakar atkal satikties ar Holtu. Sasodīts, Ediju viņš vispār vairs neinteresēja, un punkts. Protams, tikai viņa paša labā.
   Pie velna!
   Holts devās prom, vērojot ielas, ja gadījumā parādīsies Terijs vai kāds cits tādā vietā, kur tam nevajadzētu būt. Drīz vien viņš jau atradās pie Eimijas Lailas mājas. Redbadā ātri varēja nokļūt jebkurā vietā.
   Holts piebrauca un novietoja mašīnu turpat, kur to bija atstājis pirms pāris stundām. Piegājis pie durvīm, viņš sagatavojās tādai pašai sagaidīšanai, ar kādu bija izvadīts.
   Edija atvēra durvis, un viņas seja pauda pārsteigumu.
   – Jā, zinu, – Holts teica. – Tik drīz tu mani negaidīji.
   – Vai kaut kas lēcies?
   – Es tev šo to atvedu.
   Edija pielieca galvu. Vai Holts grasījās viņai kaut ko dāvināt? Neko tādu viņa negaidīja, kad Holts aizbrauca. Lai cik grūti būtu to atzīt, bet, par spīti sacītajam, viņa priecājās Holtu atkal redzēt. Tas, protams, bija muļķīgi. Īstenībā idiotiski. Bet ko viņa varēja iesākt, ja burtiski atplauka, kolīdz ieraudzīja Holtu?
   – Padod roku.
   – Holt…
   – Nu, padod roku.
   Edija paklausīja. Viņa pacēla roku ar plaukstu uz augšu. Holts ielika tajā motocikla atslēgas.
   Viņas skatiens pievērsās pret atslēgām. Viņa nopētīja Holta seju, bet tā neko nepauda.
   – Vai patiešām?
   – Patiešām.
   Tomēr Edija nebija gatava tās pieņemt. Viņa atbalstījās pret durvju rokturi, atslēgas joprojām turēdama atvērtajā plaukstā, it kā tās varētu iekost, ja viņa plaukstu aizvērtu.
   – Tev par to var būt nepatikšanas, vai ne?
   – Nē-e.
   – Būs, vai ne? Tā jau es domāju.
   – Vai tu ņemsi vai ne tās sasodītās atslēgas?
   Tā bija savtīga rīcība, bet ilgāk Edija nespēja izturēt. Viņa sažņaudza atslēgas dūrē. Tiklīdz bija to izdarījusi, Holts satvēra viņu aiz rokas un vilka uz mašīnu. Viņa tik tikko paguva aizvērt mājas durvis.
   – Pagaidi!
   – Nāc! Es gribu ātrāk tikt ar to galā.
   Iesēdinājis Ediju mašīnā, Holts taisnā ceļā devās uz pilsētas centru. Pie iecirkņa viņa izkāpa, un Holts aizveda Ediju ap stūri vienu kvartālu tālāk uz nelielu stāvvietu, kas bija apjozta ar stiepļu žogu. Pieķērusies pie žoga, Edija ielūkojās aiz tā. Turpat priekšā, pieķēdēts pie staba, atradās viņas motocikls.
   – Bet ja nu es aizbēgu?
   – Tad es tevi noķeršu.
   Tā bija atbilstoša atbilde uz jautājumu, it īpaši tāpēc, ka abi zināja – Edija nekur negrasījās bēgt. Pakrūte viņai sažņaudzās, un sirds dauzījās. Šķita, ka Holts veselu mūžību slēdz vaļā vārtus. Satraukta līdz nelabumam, Edija pieskrēja pie sava savažotā Harley. Vēl mūžība pagāja, līdz Holts motociklu atbrīvoja.
   Ar drebošu roku Edija noglāstīja spožo metālu. Hromētās daļas bija noputējušas.
   – Tevi vajag nomazgāt, skaistulīt, – viņa dudināja motociklam. Viņa piespieda atslēgas pogu, ielika atslēgu aizdedzē, iedarbināja starteri. Motors skaļi ierēcās. Dobjā, aizsmakusī skaņa, kas iesita kā ar elektrisko strāvu, radīja neaprakstāmu nepieciešamību sajust sejā ceļavēju. Bet, pirms Edija paspēja uzsēsties uz motocikla, iezvanījās Holta telefons. Viņš pagāja nostāk, lai atsauktos.
   – Kas noticis? – Edija jautāja, Holtam atnākot atpakaļ. Viņa nepacietīgi steidzās izbaudīt braucienu.
   – Kaimiņš ziņo par ielaušanos baznīcā.
   Edija izvilka pasažiera sēdekli no bagāžas somas.
   – Es tevi aizvedīšu. Ar motociklu ātrāk nokļūsim tur, nekā tad, ja iesi atpakaļ pēc savas mašīnas.
   Holts piekrita un uzsēdās uz motocikla. Kad viņi atradās pie Austrumu ielas un Tiesu nama stūra, Holts paplikšķināja Edijai pa plecu. Viņa samazināja ātrumu un apstājās. No šejienes bija redzama baznīcas aizmugure. Pie durvīm stāvēja Saturn.
   – Tas ir Elenas Gārvijas auto, – Holts teica.
   Edija novietoja motociklu, un abi šķērsoja ielu, instinktīvi virzoties ātri, bet neuzkrītoši. Viņi pielavījās pie baznīcas pagalma puses durvīm, un Holts uzmanīgi pagrieza rokturi. Tas padevās.
   Iekšā baznīcā bija tumšs, gaisma vīdēja tikai priekšā no gaiteņa. Viņi devās turp. Tikuši pie stūra, apstājās un pieplaka pie sienas.
   Holts uzmanīgi paskatījās. Saņēmis Ediju aiz rokas, viņš aizzagās gar stūri. Pāris soļu tālāk izgaismotajā gaitenī bija pavērtas durvis.
   Viņi devās pie tām. Holts piesardzīgi pavēra durvis vairāk vaļā, lai varētu ieskatīties iekšā. Tur rēgojās slotas, sukas, tīrīšanas līdzekļi. Tas bija apkopēju pieliekamais.
   Telpas vidū uz otrādi apgriezta dzelzs spaiņa sēdēja Terijs Bišops, pētot dokumentus, ko bija izņēmis no bieza papīra mapes.

Piecdesmitā nodaļa

   Holts Edijai blakus, rokas gurnos salicis, izslējās.
   – Ko tu šeit dari?
   Terijs salēcās vai līdz griestiem. Mape nokrita zemē, papīra lapas izkaisījās pa grīdu. Edija tās paķēra, pirms to paspēja izdarīt Terijs.
   – Kas tad te? – viņa noprasīja.
   Terijs vainīgi blenza no viena uz otru. Pavēris muti, viņš to atkal aiztaisīja.
   – Tās ir atskaites, – Edija pati atbildēja uz savu jautājumu. Viņa pašķirstīja lapas. – “Hamerbilta” produkcijas statistika. Par katru dienu. Nedēļu. – Viņa pašķirstīja vēl lapas. – Mēnešiem. – Viņa palūkojās lapu augšpusē. – Re, datumi – tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītais, astoņdesmit astotais, astoņdesmit devītais. – Viņa saskatījās ar Holtu.
   – Kur tu tās ņēmi? – Holts noprasīja Terijam.
   Terija lūpas sakniebās. Holts satvēra viņu aiz krekla.
   – Atbildi! Kur tu dabūji šos dokumentus?
   – Atradu.
   – Hmm… Kur tieši atradi?
   Terijs sagrozījās un beidzot atzinās.
   – Pie krustmātes Hannas.
   – Kā to saprast? – Holts brīnījās. – Kur tieši pie krustmātes?
   – Viņas istabā.
   Holts vēroja Teriju, kurš izvairījās no viņa skatiena.
   – Ko tu darīji viņas istabā? – Holts jautāja.
   Terijs neatbildēja.
   Holts viņu sapurināja.
   – Ko tu darīji…
   – Viņa bija beigta, skaidrs? Neko nevajadzēja darīt. Viņai tur bija visādas piespraudes, kaklarotas un tamlīdzīgas lietas. Man vajadzēja naudu. Es negribu sapūt šajā pilsētelē uz mūžu. Man ir savi plāni.
   Holts pretīgumā viņu atgrūda.
   – Jēzus, Terij! Tu apzodz mirušos.
   – Bet tā mape? – Edija noprasīja.
   – Tā bija noslēpta skapī. Aiz visādām vecu dāmu mantām. Cepurēm, kurpēm un visa cita.
   – Kādēļ lai viņa slēptu…
   – Kā es to varu zināt? – Terijs iesaucās. – Es nospriedu, ka tam jābūt kaut kam svarīgam, ja jau nobāzusi to tik tālu.
   – Es minēšu, – Holts ierunājās. – Tieši par to tu gribēji runāt ar Ediju motelī.
   Terijs uzmeta Edijai vajātas lapsas skatienu, atmeta ar roku un pamāja.
   – Bet to istabu es neizdemolēju, – viņš taisnojās.
   – Jā, zinu, – Edija atsaucās.
   – Tu… zini? – Terijs iepleta muti un acis par neaptveramo iespēju, ka viņam kāds spētu noticēt kaut vai par to.
   – Vai tavai krustmātei Elenai ir zināms par šiem papīriem? – Holts prasīja.
   Terijs bailēs satrūkās.
   – Pie velna, nē!
   Holts piecirta kāju. Viņš uzlūkoja Teriju, kā viņš tur sēž uz spaiņa. Vīram bija atauguši divu dienu rugāji, sejā aizstāvnieciska izteiksme. Kā Elena Gārvija spēja just kaut mazāko pieķeršanos savam krustdēlam…
   – Vai tu tikies ar Ranklu viņa nāves dienā? – Holts turpināja izjautāšanu.
   Terijs kļuva piesardzīgs, izdzirdējis mirušā nekustamo īpašumu aģenta vārdu.
   – Noteikti nē.
   – Kur tu biji tajā pēcpusdienā?
   Terija acis šaudījās apkārt pa istabiņu.
   – Strādāju motelī. Pajautājiet Prūitam. Viņš to apliecinās. Paprasīju samaksu uz priekšu, bet tas nelietis man to nedeva.
   Holts saknieba lūpas.
   – Ranklam piezīmju grāmatā pierakstīta tava adrese. Kā tad tā, Terij? Vai tiešām tev ar viņu nebija tikšanās?
   – Pie velna, nebija! Esmu par to pārliecināts. Es vispār nemēdzu sarunāt tikšanos. Man nav ne jausmas, kāpēc viņam bija mana adrese. Varbūt Rankls brauca pie krustmātes Elenas. Viņa spriedelē par to, ka jāpārdod māja. Varbūt todien viņš tikās ar krustmāti? Vai viņai prasījāt?
   – Es ar viņu runāju. Viņa neko tādu neminēja, – Holts sausi izmeta.
   – Nu, es nezinu. Nezinu! – Terijs veltīja Holtam kārtējo izaicinošo skatienu.
   – Tomēr interesanti, ka tavs vārds parādās atkal un atkal, – Holts atzīmēja. – Vispirms saistībā ar mācītāju. Tagad ar Ranklu.
   – Es neko neesmu nevienam no viņiem nodarījis. Zvēru! – Terijs pielēca kājās. – Vai tagad varu iet?
   Holts pacēla roku žestā, kas nozīmēja – “dod šurp”.
   – Man vajag baznīcas atslēgas.
   – Bet man rīt jātiek te iekšā. Jāiztīra putekļi.
   – Atnāc uz iecirkni. Tur tu saņemsi atslēgas. Pēc tam atdosi atpakaļ.
   Terijs ar aizvainotu sejas izteiksmi izvilka no kabatas atslēgas un iegrūda Holtam rokā.
   – Un mani…
   – Tie nav tavi papīri, vai ne? – Holts noskaldīja. – Tie pieder “Hamerbiltam”.
   – Bet…
   – Ej, pirms neesmu tevi arestējis.
   – Par ko?
   – Gan es izdomāšu, par ko.
   Terijs veltīja Holtam pēdējo pārmetumu pilno skatienu, bet šefs draudīgi paspēra soli uz priekšu, un Terijs aizmuka laukā pa durvīm.
   – Kā tev šķiet, kāpēc Hanna Gārvija slēpusi šo mapi? – Edija jautāja.
   – Varbūt viņa to neslēpa. Tikai noglabāja. Kas attiecas uz Teriju, nevar ticēt visam, ko viņš stāsta.
   – Bet kāpēc glabāt šos dokumentus? Kāpēc vispār tie vajadzīgi?
   – Kas zina? Kad tēvs aizgāja pensijā, viņš atnesa līdzi kaudzi visādu krāmu. Vairums joprojām atrodas kastēs garāžā.
   Tiklīdz Holts bija pieminējis Džeimsu, abi kļuva nopietni. Edija aizveda Holtu atpakaļ uz municipalitāti, kur viņš ieslēdza mapi dzelzs skapī.
   – Es runāju ar “Hamerbilta” grāmatvedības nodaļas vadītāju, – Edija pastāstīja. – Varbūt viņš varētu izskaidrot, kas tie par dokumentiem. – Viņa uzrakstīja uz papīra strēmeles Ārlena Meiborna vārdu un sniedza to Holtam, kurš solīja rīt viņam piezvanīt.
   Kad viss bija padarīts, atlika vien doties mājup. Stāvēdami kabinetā, viņi skatījās viens uz otru, un abu acīs dega viens un tas pats jautājums.
   Holts pagājās Edijai tuvāk.
   – Edij…
   Viņa atkāpās.
   – Paldies par motociklu.
   Holts tomēr piegāja viņai klāt.
   – Aizved mani vēl kaut kur.
   Edija virzījās atpakaļ.
   – Ne šovakar.
   – Tu taču negribi, lai es pa nakti guļu šeit?
   – Ja tu nāksi man līdzi, pats zini, ar ko tas beigsies.
   Holts novērsās.
   – Manuprāt, tas nav nekas slikts.
   Edijas papēži jau atspiedās pret sienu.
   – Jā, tāpēc ka tev padomā pašiznīcinošas vēlmes.
   Un tad jau viņai vairs nebija kur atkāpties, Holts pieskārās viņas matiem, atglauda atpakaļ cirtu. Galvu pieliecis, viņš tuvināja lūpas Edijas mutei.
   Nopūtusies viņa paslīdēja Holtam zem rokas un ātri pagāja nost.
   – Beidz! Ja pats nevari turēties tālāk no nepatikšanām, man tev jāpalīdz. – Viņa burtiski izskrēja laukā pa durvīm.
   – Ak kungs, nu, paldies, māmiņ, – Holts nosauca viņai pakaļ, bet nesekoja.
   Tikusi brīvībā, Edija izsteidzās ārā pie motocikla un brauca prom, pirms bija paspējusi mainīt domas.
   Nākamajā rītā Edija pamodās, domājot par Holtu. Viņa gulēja gultā Eimijas Lailas mājā, acis aizvērusi, un iztēlē redzēja Holtu. Juta viņa smaržu, garšu. Rīta gaisma lauzās caur aizvērtajiem plakstiņiem, un viņa paturēja šīs emocijas, lai saglabātu tās atmiņā, kad nāksies doties tālumā un viņai tās būs nepieciešamas.
   Izredzes atrasties cietumā uzglūnēja kā neatvairāma vētra. Tā aptumšoja skaidrās debesis ilgi pirms tam, kad tiešām sāktos lietusgāze. Viņai bija taisnība, ka jāturas pa gabalu no Holta. Tomēr, ak vai, cik jauki būtu, ja šorīt viņš gulētu tepat viņai blakus.
   Edija saģērbās, pagatavoja kafiju un izdzēra to Eimijas Lailas virtuvē. Eimijas atstātā zīmīte joprojām atradās uz letes, un Edija to pacēla. Viņa piezvanīja Eimijai, bet, nesagaidījusi atbildi, atstāja ziņu, ka pateicas par visu.
   – Šovakar par maltīti parūpēšos es, tikai pasakiet, kad jums izdevīgāk.
   Tad viņa devās laukā apskatīt motociklu. Par spīti nevērīgajai attieksmei pret viņas braucamo, tas bija pilnīgā kārtībā. Edijas skaistulītis izskatījās labi, nekādi bojājumi nebija manāmi. Edija aizbrauca uz Maiera autoservisu, sadabūja tīrāmos līdzekļus un pavadīja visu rītu, mazgājot nost dubļus un liekot motociklam spīdēt. Tad viņa atbrauca pusdienās, izēda atlikušo sautējumu, uzsēdās atkal uz motocikla un devās ceļā.
   Motors rūca zem viņas, karstais vasaras gaiss pūta sejā un krūtīs. Tas ielauzās plaušās, noskaidroja prātu. Ātrums atjaunoja Edijas spēkus, lai viņa spētu pati vadīt savu dzīvi, nosakot savu rīcību, izvēloties galamērķi tuvu un tālu. Saule bija augstu, debesis brīnišķīgi zilas, un ceļš aicinoši māja pretim.
   Telefona zvans pamodināja Holtu. Acis viņam sūrstēja, seja spogulī virs izlietnes raudzījās pretī, rugājiem noaugusi un sagurusi, bet viņš apslacīja to ar ūdeni un devās uz Bērdingu. Izlīdis no mašīnas apakšas, viņam pretī iznāca tas pats mehāniķis un sveicināja.
   – Atvilku tauvā, – viņš sacīja, norādot uz melnu pikapu, kas bija novietots pie servisa stūra. – Šorīt no rīta piezvanīja no Tenesī štata autoinspekcijas. Patruļa atradusi to pamestu. Man likās, ka jūs tas interesēs.
   “Interese” bija ļoti saudzīgs apzīmējums. Pikaps bija tieši tāds, kādu Holts meklēja, – īstā krāsa, priekšdaļa iedauzīta, saspiesta.
   – Vai jūs to atvērāt? – Holts jautāja mehāniķim.
   – Nē, ser, – vīrs atbildēja, – nekam nepieskāros, tikai atvilku šurp.
   Holts pateicās mehāniķim, paņēma no sava bagāžnieka gumijas cimdus, uzvilka tos un attaisīja durvis vadītāja pusē.
   Pirmais, ko Holts ieraudzīja, bija tumši, sarecējuši plankumi uz grīdas pie sēdekļa. Vai tās bija asinis? Viņš tā cerēja. Tad viņš atgriezās pie savas mašīnas, paņēma pierādījumu vākšanas piederumus un atrastās daļiņas ievietoja maisiņā. Viņš pamodināja Samantu, nosauca mašīnas numuru un lika doties uz iecirkni to pārbaudīt. Gaidot, kad Samanta piezvanīs, viņš ar mazu augstas intensitātes kabatas lukturīti izgaismoja un rūpīgi nopētīja visu mašīnas salonu. Trieciena spēks bija atrāvis vaļā cimdu nodalījumu, bet tas bija tukšs. Toties no virsmas varēja iegūt labi redzamus pirkstu nospiedumus. Ar lukturīti Holts pārskatīja atzveltni un sēdekli, meklējot audumā šķiedru daļiņas vai iegriezumus. Viņš meklēja kādas detaļas, neparastas formas. Taču ne priekšpusē, ne aizmugurē neko neatrada.
   Tiklīdz viņš bija beidzis pārbaudīt aizmuguri zem pārsega, piezvanīja Samanta.
   – Mašīna izziņota kā zagta.
   – Kur?
   – Memfisā.
   Holta pulss paātrinājās. Viņam netrūka agrāko darbabiedru Memfisā.
   – Vai man turpināt meklēšanu?
   – Nē, Sema, es pats.
   Samanta neapmierināta norūca, bet pagaidām Holts tomēr viņai pilnībā neuzticējās.
   – Es redzēju Rankla piezīmju grāmatu uz tava galda. Jauki, Sema, ka tu mani par to informēji.
   – To atnesa tikai iepriekšējā vakarā, – Samanta iebilda. – Grasījos tev zvanīt no rīta un ziņot.
   Holts klusēja. Viņš svārstījās, ticēt palīdzei vai ne, bet viņa nopūtusies piebilda:
   – Saudzē sevi, šef.
   Pareizi teikts, kā tad! Viņa bija īstā, lai sniegtu tādus padomus. Ja Holts būtu uzmanījies, viņai neizdotos iedurt dunci viņam mugurā. Bet viņš saklausīja nožēlu Samantas balsī un paredzēja, ka reiz viņa to izteiks skaļi. Taču pagaidām Holtam bija nepieciešama sabiedrotā.
   Tāpēc viņš, neko vairāk nesacījis, beidza sarunu. Viņš skatījās uz maisiņu ar savāktajiem pierādījumiem. Prātā ņirbēja jautājumi, un Holts devās uz mašīnu. Jo ātrāk viņš nodos pierādījumus ekspertīzei, jo drīzāk noskaidros patiesību.

Piecdesmit pirmā nodaļa

   Edija nogriezās no maģistrāles līkumā uz lauku ceļu. Mežu audzes nomainīja aparti tīrumi. Zālē ganījās lieli melni vērši, tikpat mierpilni un apmierināti, cik viņa priecīgi sajūsmināta. Pa reizei nozibēja kāda māja. Šķūņi, pikapi, zirgi.
   Viņa pameta Redbadu tik ātri, ka dūmi vien nokūpēja. Viņa bija apņēmusies braukt tik ilgi, cik atļaus degviela, un tikai tad griezties atpakaļ. Ieelpojot karsto gaisu, kas pūta pretī, Edija pasmējās par sevī jaunatklāto gaidu meiteni. Viņa taču varēja turpināt ceļu, vai ne? Pārkrāsot matus, nomainīt vārdu un aizbēgt.
   Nē, viņa pasmaidīja. Lūk, kā Holts viņu bija ietekmējis. Holts ar savām ziboši zaļajām acīm. Viņa meita, vecāki, viņa dziļās saknes dzimtajā vietā.
   Bēgšana bija raksturīga Svonfordiem. Edija bija ieradusies Redbadā lauzt tradīciju. Stāties pretim liktenim un cīnīties.
   Viņa tikai nebija paredzējusi, ka cīņa varētu nozīmēt arī nāvi.
   Edija vēroja ceļu, jūtot kārdinājumu nozust. Izvairīties no savas rīcības sekām. No dzeloņstieplēm, cietuma ēdiena, mazajiem galdiņiem. No piespiedu ierobežojumiem, kas bija saistīti ar ieslodzījumu. Viņa vēlējās atrasties šeit un brīva traukties pa ceļiem.
   Sadzirdējusi sirēnu, viņa paskatījās spogulī. Aiz muguras strauji tuvojās zilas ugunis.
   Edija nobrauca malā. Un ieraudzīja, ka no mašīnas izkāpj aģents Lodžs un nāk pie viņas.
   Sasodīts, sasodīts, vēlreiz sasodīts!
   – Apgriezies otrādi! – viņš pavēlēja. Ne sasveicinājās, ne arī kaut ko paskaidroja.
   Edija paklausīja un novaidējās vien, kad viņas delnas tika ieslēgtas rokudzelžos.
   – Kāpēc tā?
   – Tu nozagi motociklu un aizbēgi. Par to varu atņemt iemaksāto galvojumu. – Viņš pārbaudīja Ediju no galvas līdz kājām, pievāca viņas maku, atslēgas, mobilo telefonu.
   – Es nenozagu motociklu. Tikai devos izbraucienā.
   – Kā tad! – Spēcīgi viņu parāvis, Lodžs veda viņu uz mašīnu.
   – Pag! Un kā tad mans motocikls?
   – Atsūtīšu kādu, lai aizved atpakaļ.
   Lieliski. Pa to laiku tas būs varens guvums jebkuram garāmbraucējam.
   – Piezvaniet Holtam. Viņš jums paskaidros, ka es nenozagu motociklu.
   – Holts? – Lodžs nosmīkņāja. – Tas būtu policijas priekšnieks Drenens? Tu viņam esi tā sajaukusi galvu, ka viņš tavā labā pateiks jebko.
   – Es saku, ka ne…
   – Labāk cerēsim, ka tu melo. Ja atklāsies, ka Drenens atdevis tev braucamo, es viņu apsūdzēšu par palīdzību aizdomās turētajai. – Viņš iegrūda Ediju aizmugurējā sēdeklī. – Tagad muti ciet un esi mierīga. Ja dzirdēšu vēl kādu skaņu no tevis, apsūdzībām pievienošu pretošanos arestam.
   Edija nikni iespēra pa priekšējā sēdekļa atzveltni un atkrita atpakaļ. Muļķīgais lauķis, ķēmīgais āksts, pretīgais stulbenis! Bet viņa to neizteica skaļi.
   Lodžs viņu bija nobiedējis par Holtu. Ar visiem saviem labajiem nolūkiem viņa atkal traucēja Holtu, kura dzīve nu bija viņas rokās.
   Atgriezies Redbadā, Lodžs izvilka Ediju no mašīnas un iegrūda municipalitātes ēkā, garām mēra kabinetam un iekšā pa durvīm ar uzrakstu “Redbadas policija”.
   Samanta Fiša, kas tobrīd tur dežurēja, piecēlās kājās, kad parādījās Edija. Pārsteigumu acīs ātri nomainīja profesionāli neizteiksmīga grimase.
   Lodžs pameta palīdzei atslēgas.
   – Ielieciet viņu kamerā, – viņš pavēlēja.
   Samanta paklausīja ierasti veikli. Viņa aizveda Ediju pa otrām durvīm uz kameru. Tiklīdz abas palika divatā, Edija apstājās.
   – Piezvaniet Holtam, – viņa čukstēja.
   Samanta novalbīja acis.
   – Jo tālāk viņš no tevis turas, jo labāk. – Viņa pastūma Ediju uz priekšu, bet viņa nepakustējās.
   – Piezvaniet! Sakiet, lai neatklāj Lodžam, ka viņš atdeva man motociklu.
   Samanta iepleta acis.
   – Lodžs viņam to prasīs, vai saprotat? Tāpēc pasakiet Holtam, lai viņš neatzīstas. Lodžs draudēja, ka cels apsūdzību, ja Holts tā būs rīkojies.
   Samanta sarauca pieri.
   – Bet viņš tiešām atdeva tev motociklu?
   – Jā, taču tas nav svarīgi. Pasakiet, lai…
   – Un tu uzņemsies vainu, ka to nozagi?
   – Man jau tāpat ir nepatikšanas. Vēl vienas neko daudz nenozīmē, vai ne?
   Samanta viņu nopētīja. Ar galvas mājienu lika doties uz priekšu.
   Edija iegāja kamerā.
   – Nu, vai jūs viņam piezvanīsiet?
   Samanta aizvēra dzelzs durvis un aizslēdza tās. Edija pieķērās pie restēm.
   – Jūs to izdarīsiet?
   Samanta gāja prom.
   – Pagaidiet! Palīdze! Sema! Piezvaniet viņam, Sema! Piezvaniet!
   Bet Samanta jau nozuda aiz durvīm, kur Lodžs bija iekārtojies pie Holta rakstāmgalda. Samanta gandrīz nebija redzējusi Holtu kopš Lodža ierašanās, un viņai pietrūka priekšnieka. Viņa ilgojās pēc savstarpējās uzticēšanās, kas abus vienoja. Lai nolādēta tā sieviete! Viņa te uzradās un pārvērta apkārtējo dzīvi samazgās. Netīrās samazgās.
   Taču Samantas raksturīgā īpašība bija upurēšanās, un Edija viņai tikko bija piedāvājusi mesties uz pašas izliktā zobena. Samanta palūkojās uz Lodžu – tik oficiālu, pašpārliecinātu, lepnu par to, ka atkal izdevies arestēt Ediju. Nu, vismaz šajā ziņā viņiem bija līdzīgs viedoklis.
   Tomēr ar to nepietika.
   Varbūt tik slikta viņa nemaz nebija – tā Edija Svona. Un vismazāk Samanta gribēja dot Lodžam papildu ieročus, kurus izmantot pret Holtu.
   Hmm… Tas nu gan bija brīnums. Izrādījās, ka viņai un Edijai kaut kas tomēr bija kopīgs.
   Holts devās uz štata policijas iecirkni aizvest ekspertīzei asinis un pirkstu nospiedumu paraugus, kurus viņš bija savācis pikapā. Apgabalā strādāja koroners, bet citu tiesu medicīnas darbinieku nebija, tāpēc nepieciešamības gadījumā viņš izmantoja štata iekārtas. Holts lūdza pasteigties, un viņam to apsolīja, bet pēc pieredzes Holts zināja, ka uz šādiem solījumiem paļauties nedrīkst. Kas zina, cik ilgi vajadzēs gaidīt, lai saņemtu jebkādu identifikāciju? Ja tāda vispār bija iespējama.
   Kad viņš tika ar to galā, bija jau pāri pusdienlaikam. Un tad piezvanīja Samanta, lai pastāstītu par Ediju. Holts klusu nolamājās un pavēlēja Samantai atbrīvot Ediju.
   – Šaubos, vai tā ir prātīgi, šef.
   – Es neprasu tavu padomu, palīdze.
   – Ko man sacīt Lodžam?
   – Neko. Rīkojies. Ej patrulēt. Nē, labāk pārbaudi vietu, kur tika atrasta pamestā automašīna. Sameklē kādu pierādījuma pavedienu. Jebkādu. Ar Lodžu es tikšu galā.
   – Vai arī viņš tiks galā ar tevi, – Samanta nomurmināja un pārtrauca sarunu.
   Edija pielēca kājās, kad Samanta ienāca kameras telpā.
   – Vai pateicāt?
   – Jā, – Samanta apstiprināja.
   – Un?
   Samanta atslēdza kameru.
   – Tu esi brīva.
   – Ko?
   – Tu esi brīva.
   – Es dzirdēju. Kāpēc tā?
   Samanta sarauca pieri.
   – Tev ir draugi augstos posteņos.
   Samantai nebija jāprecizē, kas tie ir par draugiem, kurus viņa minēja.
   – Viņam par to nebūs nepatikšanas? – Edija jautāja.
   – Ne man par to spriest. Man tikai uzdots tevi atlaist.
   – Jūs par to neesat sajūsmināta, vai ne?
   – Man par to nav jāizsakās. – Samanta pamāja ar galvu, un šis žests pilnībā apstiprināja viņas negatīvo attieksmi.
   – Nāc! Pirms atgriežas Lodžs.
   – Droši vien jūs mani neaizvedīsiet līdz manam motociklam?
   – Neaizvedīšu gan, – Samanta atcirta. Viņas ienāca kabinetā, un Samanta iedeva Edijai atņemtās mantas. Tad viņa izveda Ediju no iecirkņa un laukā no municipalitātes ēkas. Iesēdusies patruļmašīnā, Samanta devās uz dienvidu pusi.
   Ak vai, palīdze Fiša! Kas to no jums būtu gaidījis?
   Grozot galvu par sieviešu cilts untumiem, Edija devās pretējā virzienā, uz Maiera autoservisu.
   – Sveiks, Endij! – Edija pārlaida darbnīcai skatienu, meklējot mehāniķi. Telpa šķita tukša, tomēr kāds atbildēja:
   – Un kurš pēc viņa taujā?
   Edija gāja dziļāk, apkārt Camaro, līdz ieraudzīja Bērketu pa pusei zem automašīnas. Viņa noliecās.
   – Vai tev pirms pāris stundām nepiezvanīja, ka jābrauc pēc motocikla?
   Endijs izlēca laukā uz platformas.
   – Tas ir tavs motocikls? Uz sestā ceļa?
   – Vai tu jau atvedi?
   – Nē. Vispirms jātiek galā ar šo. – Viņš pamāja uz Chevrolet. – Kas lēcies tavam Harley?
   – Policija nedaudz apskādēja, – Edija atteica un, tā kā Endijs pauda apmulsumu, piebilda: – Neņem vērā. Vai vari mani turp aizvest?
   – Vai to vajadzēs atvilkt?
   – Nē, tikai aizved mani līdz turienei. Cik saprotu, tu varēsi rēķinu par patērēto laiku sūtīt Lodžam.
   Endijs to apsvēra. Viņš noslaucīja rokas eļļainā lupatā.
   – Dod man desmit minūtes.
   Kamēr Edija gaidīja, viņa mēģināja sazvanīt Eimiju. Ja tā turpināsies, nez vai viņām izdosies kopā pavakariņot. Edija zvanīja uz mājas telefonu, uz mobilo telefonu, bet Eimija nekur neatbildēja, tāpēc viņa abās vietās atstāja ziņu, ka atvainojas.
   Lai pabeigtu iesākto darbu, Endijam pagāja divreiz ilgāks laiks, un, kad Edija beidzot tika līdz motociklam, pulkstenis rādīja gandrīz trīs. Viņa pateicās, ka Endijs bija viņu atvedis, un pati devās uz dienvidiem. Tompsonvilā bija Piggly Wiggly veikals. Viņa nosprieda, ka paspēs pagatavot vienkāršas vakariņas, kaut vai spageti ar mērci, un vēl nopirks salātus. Un mērci salātiem. Arī kaut kādu jau sagatavotu ķiploku maizi. Viņa nebija liela ēdienu gatavotāja. Atlika cerēt, ka Eimija novērtēs viņas pūliņus, pat ja ēdiens būs sagādāts veikalā.
   Salikusi iepirkumus uz motocikla, Edija devās atpakaļ uz pilsētu. Domās viņa iztēlojās, kā Lodžs spēris zemes gaisā, kad atklāja Edijas pazušanu. Viņa tomēr cerēja, ka neviena zemes pika netrāpīs Holtam.
   Kad viņa tuvojās pilsētas centram, iezvanījās telefons. Viņai par pārsteigumu, zvanītāja bija Elena Gārvija, kas lūdza iegriezties pie viņas.
   Edija domāja par vakariņu gatavošanu, viņa negribēja pievilt Eimiju.
   – Es varētu aizbraukt pie jums vēlāk. Pēc vakariņām. Vai rīt. – Ja rīt viņu atkal neieliks aiz restēm.
   – Ak, mīļā… – Izklausījās, ka Elena Gārvija ir uztraukta. – Terijs…
   Edijas sirds sāka sisties straujāk.
   – Vai kaut kas noticis?
   – Diemžēl… – Elena vilcinājās atbildēt. Ko Terijs bija viņai nodarījis? Vai iesitis krustmātei?
   – Es tūlīt aizbraukšu, – Edija solīja.
   Viņa aiztraucās ar motociklu uz Mērtlstrītu, apkārt pa līkumaino piebraucamo ceļu aiz mājas un, apstājusies tur, pieklauvēja pie sētas puses durvīm. Līdzīgi kā priekšpusē, arī te viss bija krūmiem un vīteņiem aizaudzis. Lai iztīrītu apkārtni, vajadzētu ar mačeti strādāt vismaz mēnesi.
   Pagāja labs brīdis, līdz parādījās Elena, un Edija pa to laiku nepacietīgi mīņājās, iztēlojoties visādas šausmas. Beidzot atvērusi durvis, Elena izskatījās pavisam normāla. Lūpukrāsa gan bija izsmērēta, mugurā pārāk meitenīga kleita, šoreiz ar polsteriem, bet nekādi savainojumi nebija manāmi.
   Viņa uzmeta Edijai mazliet neapmierinātu skatienu.
   – Ak, mīļā! Nevajadzēja nākt pa sētas puses durvīm kā apkārtstaigājošai pārdevējai.
   Redzēdama vecāko sievieti sveiku un neskartu, Edija atvieglota pasmaidīja. Pietiekami daudz cilvēku Redbadā domāja par viņu daudz ļaunāk, ne jau tikai kā par uzmācīgu pārdevēju.
   – Negribēju atstāt motociklu uz ielas. – Viņa sekoja Elenai caur nelielu gaiteni uz virtuvi. Nebija redzams nekas īpašs. Apmulsusi Edija pajautāja: – Vai jums kaut kas atgadījies? Vai Terijs jums nav nodarījis pāri?
   – Ak nē! Nekā tamlīdzīga. – Elena staroja.
   – Tiešām? Man likās…
   – Man tev kaut kas jāparāda. – Elena saņēma Ediju aiz rokas un veda garām ēdamistabai, kur viņas bija ieturējušas lenču, uz mazu salonu.
   Pirmais, ko Edija pamanīja, bija Terijs – aizmidzis uz vecmodīga dīvāna, ar sakrustotām rokām uz krūtīm kā mironim. Pirms viņa paspēja nodomāt kaut ko vairāk, viņas skatiens no Terija pievērsās istabas vidum.
   Apaļš galds bija apklāts ar sniegbaltu galdautu, uz kura atradās grezna tējas servīze. Krūzītes un tasītes bija apzeltītas. Rožainās osiņas izskatījās tik trauslas, ka varētu sašķīst, ja tām pieskartos. Blakus pieskaņotai tējkannai stāvēja elegants piena trauks un cukurtrauks ar miniatūrām standziņām cukurgraudiem. Uz greznas paplātes gaidīja mazītiņas kūciņas, skaisti glazētas sārtā, gaišzaļā un dzeltenā krāsā, un sviestmaizes bez garozas, sagrieztas sirds un zvaigžņu formā. Galds bija klāts kā pasakā no citiem laikiem, citas pasaules. Pie galda, ģērbusies kaut kādā spilgtā blūzē, kas reiz varēja būt piederējusi viņas vecvecmāmiņai, sēdēja Miranda, acis plati iepletusi.

Piecdesmit otrā nodaļa

   – Vai tagad varu dabūt rozā kūciņu? – Miranda jautāja. Viņa bija iespiesta lielā ēdamistabas krēslā cieši pie galda, tā ka pati ārā nevarēja tikt. – Tu teici, ka dabūšot, kad viņa atnāks.
   – Pagaidi, bērns, – Elena aizrādīja. Edijai viņa jautāja: – Vai tev patīk?
   Edija samirkšķināja acis. Viņa nezināja, ko teikt. Ko šeit darīja Miranda? Un kas noticis ar Teriju?
   – J-jauki.
   Elena laimīgi nopūtās.
   – Kur tie gadi, kopš man iznācis izklaidēties.
   – Tev… tev glīta blūze mugurā, Miranda, – Edija sacīja. – Krustmāte Elena man to iedeva. – Viņa izlocījās, zibinot skatienu no vienas pie otras, kā juzdama kaut ko līdz galam nepateiktu un nesaprotamu.
   – Krustmāte Elena? – Edija šaubījās, ka Dreneni jebkādā veidā būtu saistīti ar Gārvijiem, citādi Holts to noteikti būtu pieminējis.
   – To es tev aizdevu, mīļā, – Elena sacīja Mirandai. – Īpaši mūsu viesībām. Nedrīkst piedalīties pēcpusdienas tējas dzeršanā tādās briesmīgās īsās biksēs.
   Nu Miranda izskatījās dusmīga un sagrozījās.
   – Man gribas ēst.
   – Esi pacietīga, – Elena viņai aizrādīja. – Dāmām jāmācās būt pacietīgām. Dievs zina, ka man nācās to iemācīties.
   – Kā tu šeit nokļuvi? – Edija jautāja Mirandai.
   Miranda paskatījās uz Elenu.
   – Tētis bija aizņemts. Nezinu, kur ir vecmāmiņa un vectētiņš. Krustmāte Elena teica, ka mums būs viesības.
   Elena atvilka krēslu Edijai.
   – Lūdzu, mīļā, apsēdies.
   Bet Edija sajuta, ka šajā telpā kaut kas nav kārtībā. Elenas acis spīdēja kā tuberkulozes slimniecei, un Miranda… kāpēc šeit atradās Holta meita?
   – Pa telefonu jūs pieminējāt Teriju.
   Elena nopūtās.
   – Jā, mans nabaga krustdēls radīja problēmas. Saprotu, ka viņš atradis papīrus, kurus atdeva policijai. Viņš pievērsa mums pārāk lielu uzmanību. – Elena pasmaidīja. – Viņam garšo saldumi. Pārlieku patīk našķoties. Laikam apēda kaut ko par daudz.
   Edija norija siekalas. Vai tas neizklausījās… draudīgi? Lai arī kas šeit notika, viņai bija nelāga nojausma.
   – Jūs tiešām esat ļoti laipna, mis Elena. Bet Mirandai laiks doties projām, citādi viņa neēdīs vakariņas.
   Edija sniedzās pēc mazās meitenes, bet Elena apsteidza viņu, aizšķērsojot ceļu. Viņa satvēra bērna krēslu, savilkusi lūpas vieglā vīpsnā.
   – Bet es tik ļoti pūlējos! Kūciņas ir tik mazas. Viena vai divas noteikti neko nekaitēs. Nu, varbūt mazliet, – viņa viltīgi piebilda. – Bet tu to noteikti gribi, vai ne, mīļā?
   Miranda sparīgi māja ar galvu.
   – To sārto. – Viņa sniedzās pēc skaistā garduma.
   – Nē! – Edija iesaucās, ne gluži pārliecināta, kāpēc, bet tik un tā.
   Miranda sastinga, un Elena piespieda pastiepto rociņu uz leju.
   – Ļoti prātīgi, – viņa teica Mirandai. – Viesiem priekšroka. – Un viņa asi paskatījās uz krēslu, kuru bija sagatavojusi Edijai.
   Edija vilcinājās, nespēdama aptvert, kas šeit notiek. Vai laipnā, trauslā Elena Gārvija draudēja Mirandai?
   Bailes līda augšup Edijai pa muguru, bet viņa apsēdās. Iespējams, ka viņa pārprata situāciju, turklāt viņa negribēja biedēt Mirandu.
   – Tā, – Elena moži paziņoja. – Vai tēju? – Viņa paņēma tējkannu un, ielējusi smalkajās krūzītēs karstu, brūnu šķidrumu, pacēla sudraba standziņas virs greznā cukurtrauka. – Vienu graudiņu vai divus? – viņa dedzīgi vaicāja, kaut arī Edija neaiztika savu krūzīti. – Deniss, redz, iemeta trīs graudiņus tējā. Viņš vienmēr bija mazliet izlutināts. Pat bērnībā. Vai zini, ka mēs kopā gājām skolā? Kāpēc viņš apprecēja visas tās smukās un jaunās, ja viņam bija piedienīgas sievietes viņa vecumā? Vai es tev stāstīju, ka man bija mīļotais? Elvins gribēja mani precēt, bet es nevarēju atstāt māti, vai ne?
   Izdzirdot pieminam Denisu Ranklu, Edijas skatiens aizšāvās no tējas krūzes pie Elenas. Vai vecās sievas acīs nezibēja ļaunprātība?
   – Deniss? Deniss Rankls? Jūs viņu cienājāt ar tēju? Kad?
   – Ak, kad viņš atnāca runāt par māju. – Elena nicīgi palūkojās apkārt. – Nevaru vien sagaidīt, kad tikšu vaļā no šīs piesmakušās, vecās, briesmīgās būdas. Deniss apsolīja man pilnīgi jaunu dzīvokli. Vai tas nebūtu jauki? Mēs padzērām tēju, un es biju izcepusi brīnišķīgus citronu cepumus. Deniss apēda četrus, vai vari iedomāties? Es, protams, kārtīgi sasmalcināju zemesriekstus. Ja nezina, tos pat nejūt. – Viņa laimīgi nopūtās. – Viņš teica, ka tie esot ļoti garšīgi.
   Edija sastinga. Viņai sametās slikti. Viņa tik tikko spēja aptvert sievietes sacīto. Neiedomājami! Tas nevarēja būt.
   Tomēr, ja Elena Gārvija bija vainīga Rankla nāvē…
   Negaidīti Edijas acīm pavērās ceļš. Nebeidzams ceļš zem koši zilām debesīm, ceļš ārā no briesmīgajām nepatikšanām, kurās viņa bija iekūlusies. Ja vecā sieviete teica taisnību un ja tā nebija šizofrēniska pasaka. Iespējams, tās bija tikai sajukuša prāta tukša pļāpāšana, bet vajadzēja pārliecināties.
   – Vai jūs… – Edija nolaizīja lūpas. Kāpēc tās bija tik sausas? – Vai jūs… kaut ko pagatavojāt arī mācītājam?
   Elena smaidīja, viņas acīs bija dīvains spīdums.
   – Ak, man neko nevajadzēja darīt. Tur viņš peldēja, resnais muļķis, pats pūloties salabot cauruli. Ar mani it kā runāja pats Dievs. Deva iespēju, ideju. Vai Dievs tevi ir kādreiz uzrunājis? Tas nav tik patīkami kā sarīkot pēcpusdienas tēju. Tad pārņem godbijība un… spēks. – Viņas balss sagura. Vecā kundze acīm redzami nodrebēja. – It kā vīrietis pieskartos visās slepenajās vietās. Ar spēku. Satraucoši. Baznīcas virtuve bija dažu soļu attālumā. Vafeļu panna turpat pa rokai. Man pat nevajadzēja to īpaši meklēt.
   Elenas vārdi trāpīja Edijai kā rikošetā. Kurš tam ticēs? Viņa to klausījās savām ausīm un pati tik tikko spēja noticēt.
   – Tā bija… tā bija veiksme.
   – Ak nē, dārgā, – Elena stingri aizrādīja. – Veiksmei ar to nebija nekāda sakara. Lūk, ar misteru Bjūtinu gan. Tā bija īsta veiksme.
   Vārds “Bjūtins” lika vēlreiz sarauties, bet, ja Elena arī ievēroja Edijas apmulsumu, viņa mierīgi turpināja:
   – Varbūt tas bija pārāk formāli? – Viņa sarauca pieri. – Redzi, viņš bija mans tēvs. Nē, protams, tu to nezināji. Kā gan lai tu to zinātu? Māte to slēpa pat no manis. Bet, viņai nomirstot, izbeidzās maksājumi. Kāpēc gan lai Alans Bjūtins citādi maksātu manai mātei ikmēneša pabalstu, ja ne manis dēļ? Protams, viņš visu noliedza. Izsmēja mani. Vari iedomāties? – Viņa nosēcās. – Tu arī noteikti dusmotos. Kā es varēju paredzēt, ka tās kāpnes neizturēs, kad es tās kārtīgi sakratīju?
   Edija apslāpēja aizelšanos.
   – Ja tu nebūtu līdz nāvei nobiedējusi nabaga Fredu Lailu, droši vien es joprojām te sēdētu veca, neviena nemīlēta un negribēta, – Elena turpināja. – Bet tu man devi ideju.
   Edija atkal juta pakrūtē nelabumu. Ja vien varētu, viņa sevi būtu nožņaugusi par to, ka vispār ieradās Redbadā.
   Bet vainas izjūtai šobrīd nebija nozīmes. Svarīgi bija atklāt patiesību. Viņai bija jātiek ārā no slazda, kurā iekļuvusi, un jānogādā Miranda mājās, drošībā.
   – Vai zini, ka eņģeļi ir Dieva vēstneši? – Elena turpināja bubināt, bet Edija pa to laiku nopētīja istabu, cenšoties atcerēties telpu izvietojumu mājā, lai atrastu ātrāko ceļu laukā no tās. – Tavi melnie eņģeļi bija mani vēstneši. Dievs gribēja atlīdzināt par to, ka esmu atstāta nīkt šajā briesmīgajā mājā. Māte strādāja vaiga sviedros šo vīru labā. Kad viņa saslima, vai kādam tas rūpēja? Vai viņi kaut reizi atnāca māti apciemot? Kāpēc pūlēties, gan Elena viņu apkops. Elena var palikt pie viņas. Elena var atteikties no jebkuras iespējas kļūt laimīgai. Koledža, vīrs, bērni… Elena to var. Vienmēr Elena, Elena, Elena. Es priecājos, kad viņa nomira. Priecājos! – Viņas balss nodrebēja dusmīgi uzvarošā tonī, tad viņa atkal kļuva moža. – Nu, – viņa skubināja, – kūciņu vai sviestmaizi?
   Edija norīstījās. No salona veda divas durvis. Vai virtuve bija pa labi vai kreisi?
   – Neesmu gluži izsalkusi.
   – Saprotams, ka esi. – Elena norādīja uz šķīvi. – Nevar staigāt apkārt, noliedzot savu lomu visā, kas notiek. – Viņa pasniedzās un paplikšķināja Edijai pa roku. – Nabadzīte, tev taču nepavisam neveicas. Ak kungs, neviens ne asaru nenobirdinās, kad tu klusām aiziesi pie dieviem.
   Apreibusi no dzirdētā, Edija neticīgi skatījās uz vecāko sievieti.
   Elena nopūtās.
   – Miranda kaut ko apēdīs, vai ne, mīļā? – Ar brīvo roku viņa paņēma sārtu kūciņu no paplātes un sniedza bērnam.
   Kļuva skaidrs, kālab šeit atradās Miranda. Sirdij dauzoties, Edija mēģināja pārtvert kūciņu, bet Elena jau bija to iedevusi Mirandai pirkstiņos un spieda pie mutes. Meitenīte iekliedzās, un Edija pielēca kājās, lai satvertu Holta meitu.
   Bet Elena bija ātrāka un izveicīgāka, nekā Edija spēja iedomāties. Turklāt viņa atradās tuvāk. Viņa parāva atpakaļ Mirandas krēslu. Tas apgāzās uz grīdas, bet pēc tam, kad viņa bija pacēlusi augšup bērnu.
   – Nu, nu, – Elena dudināja, turot Mirandu cieši klāt. – Mēs varam labi izklaidēties un apēst daudz sārto kūciņu, vai ne?
   Miranda bailēs kliedza, un Edija šausmās skatījās, kā Elena virzās prom ar bērnu rokās, un mazā kūciņa, lai arī ar ko nu tā bija piepildīta, atradās tuvu Mirandas lūpām.
   – Pagaidiet! – Edija uzsauca. – Pagaidiet!
   Elena apstājās. Apsviedās ar seju pret Ediju.
   – Jā?
   Edijai vajadzēja pasteigties. Viņa varēja gluži vienkārši nogrūst šo sievieti zemē, sagrābt Mirandu un bēgt. Bet vai tā… vai kūciņa nenokļūs bērnam mutē, pirms viņa paspēs to izdarīt? Pietiktu ar sekundi, lai to iespiestu bērnam starp lūpām. Ja tur kaut kas bija, svētā debess, kāda briesmīga inde, un Miranda to norītu… Edija nedrīkstēja riskēt. Ne jau ar Holta meitu. Nemūžam ne ar Holta meitu.
   Viņa atkāpās pie galda un pavilka krūzīti ar tēju sev tuvāk. Elena skatījās, bet nekustējās.
   Ak Dievs! Edija aizvēra acis mēmā lūgšanā tam, kurš tur bija kaut kur visumā, un pacēla krūzi.
   – Dzer, – Elena aizsmakusi nočukstēja. Viņas acis bija gluži kā piekaltas Edijai.
   Viņa centās nenorīt. Vai arī tas, kas nu tur bija šķidrumā, nokļūs viņas organismā. Roka drebēja, kad viņa nolika krūzīti, lai tā skaļi notinkšķētu pret tasi.
   – Un tagad kūciņu, – Elena pavēlēja tajā pašā saspringtajā tonī. – Es to pagatavoju īpaši tev.
   Edijai vairs nebija izvēles. Viņai bija jānorij kumoss. Viņa norija malku tējas, kuru bija turējusi mutē, un izspēlēja vienīgo kārti.
   – Nē, kamēr neatlaidīsiet Mirandu.
   Elena, papurinājusi galvu, pierāva bērnu sev tuvāk.
   Miranda iekliedzās.
   – Jūs viņai darāt sāpes! – Edija arī iekliedzās.
   – Nē, mīļā, tu viņu sāpini. – Elenai bija jāpaceļ balss pāri Mirandas brēcieniem. – Tu vai Miranda – tā ir tava izvēle, nevis manējā.
   – Es gribu mājās, – Miranda kliedza. Viņa locījās un brēca skaļāk. – Gribu pie tēta! Gribu pie tēta!
   – Izbeidz! Tūlīt pat izbeidz! – Elena sauca.
   Bet Miranda tā spārdījās un grūstījās, ka Elena vairs nevarēja noturēt mežonīgo, nevaldāmo, lokano bērnu. Elena pielieca galvu un sagrozījās, lai stingrāk satvertu meiteni, taču Miranda izlocījās no viņas rokām. Nekavējoties viņa noslīdēja lejā, ārā no Elenas tvēriena.
   Edija metās uz priekšu, sakampa Mirandas roku, un viņas bēga. Uz virtuvi un prom pa sētas puses durvīm. Edija paķēra Mirandu uz rokām, kad viņas lidoja lejā pa kāpnēm uz piebraucamo ceļu, kur stāvēja Edijas motocikls.
   Viņa uzsēdināja bērnu aizmugurē.
   – Turies stingri! Nelaid rokas vaļā!
   Motocikls atdzīvojās, un Edija metās prom. Vējš raustīja matus, un viņa lūdza Dievu, lai tas, ko viņa norija, neiedarbotos, līdz Miranda būs nogādāta drošībā.

Piecdesmit trešā nodaļa

   Holts pārbaudīja vietu, kur bija atrasts pamestais pikaps, un tajā brīdī iezvanījās telefons. Viņš atbildēja mierīgi, viņam ne prātā nenāca, ka pasaulei varēja būt pienācis gals.
   – Te no apgabala slimnīcas, šef. Jūsu meita ir pie mums.
   Holts sastinga.
   – Miranda? Kas viņai noticis? Kas?
   – Viņai nekas. Bet kopā ar viņu ir sieviete. Identifikācijas kartītē rakstīts – Svona. Viņai ir melni mati, tetovējumi.
   Holts jau skrēja pie mašīnas.
   – Kas Edijai noticis?
   – Mēs vēl cenšamies to noskaidrot. Viņa atveda jūsu meitu un noģība neatliekamās palīdzības telpā. Mums vajadzīga jūsu atļauja izmeklēt jūsu mazo meitiņu.
   – Es tūlīt ieradīšos.
   Holts pamāja Samantai, kura skatījās uz viņu pāri laukam vietā, kur bija pamests pikaps. Holts atrāva durvis, iedarbināja sirēnu un aiztraucās, riepām kaucot. Ceļā viņš Samantai pa rāciju paskaidroja, kurp dodas, tad koncentrēja uzmanību, lai ātrāk nokļūtu galā.
   Piebraucis pie slimnīcas, tikko apstājies, viņš skrēja uz neatliekamās palīdzības nodaļu un, notvēris pirmo medicīnas darbinieku, kuru ieraudzīja, apturēja to.
   – Kur ir Miranda Drenena?
   Darbiniece parādīja uz reģistrāciju. Sausu muti, svīstošām plaukstām, sirdij dauzoties, Holts pieskrēja pie galda.
   – Tēt!
   Apsviedies apkārt, viņš tik tikko paspēja uztvert savu bērnu rokās. Elsodama Miranda pieplaka tēvam pie kakla, un viņš turēja bērnu tik cieši, cik vien iespējams. Miranda murmināja nesakarīgus vārdus.
   – Gulbju lēdija, krustmāte, sārtās kūciņas…
   – Būs labi, lellīt. Es esmu tepat. Tētis ir pie tevis. – Viņš turpināja dūdot un aijāt bērnu, tik pateicīgs kā vēl nekad, ka viņa meitiņa ir sveika un vesela, neskarta raud viņam uz pleca.
   Kad Miranda beidzot nomierinājās un Holta paša sirds vairs tik ļoti krūtīs nedauzījās, viņš ieraudzīja māti un tēvu klusu sēžam plastmasas krēslos uzgaidāmajā telpā.
   Redzot tēvu, Holts izjuta jaunu dusmu uzplūdu, tomēr tas pagaisa. Miranda vismaz nebija viena, kamēr sagaidīja viņu.
   Viņš pieveda bērnu pie vecākiem. Apsēdās ar Mirandu uz ceļiem, un viņa saritinājās tēvam klēpī, iebāzusi pirkstu mutē. Viņa jau sen to nebija darījusi.
   Holts, glāstīdams Mirandai galvu, uzrunāja māti.
   – Vai viņa teica, kas noticis?
   – Necik daudz nevarējām saprast. Kaut ko par kūciņu un ka viņa nav laista prom. – Holts sajuta, kā Miranda nožagojas.
   – Un kā ar Ediju?
   – Mums neko nestāsta.
   – Šaubos, vai viņi kaut ko zina, – tēvs pirmo reizi ierunājās. Holts nespēja saņemties un uz viņu paskatīties.
   Pēc brīža Miranda bija cieši aizmigusi. Holts uzmanīgi iecēla pārgurušo bērnu mātes rokās un devās meklēt Ediju. Izmantojot zīmotni, viņam izdevās notvert pārgurušu ārstu gumijas cimdos.
   – Manuprāt, viņa saindējusies, – ārsts sacīja.
   Holts šausmās skatījās uz viņu.
   – Saindējusies?
   – Ar arsēnu. Varbūt nejauši. Tā gadās. Vai viņa izmantoja pesticīdus, žurku indi, kaut ko tamlīdzīgu?
   – Šaubos.
   – Vai viņa negribēja izdarīt pašnāvību?
   Holts atcerējās iepriekšējo vakaru. Nekas Edijas vārdos vai uzvedībā neliecināja par nomāktību.
   – Nē. Noteikti nē.
   Ārsts paraustīja plecus.
   – Tad atliek tikai viens izskaidrojums.
   Holta domas saspringa. Viņš nespēja iztēloties slepkavību.
   – Vai viņa izturēs? – Viņš saņēmās pajautāt, baidoties no atbildes.
   – Vēl nezinu. Mēs viņai iedevām Succimer. Tā ir antiviela. Ja neiedarbosies, tad vēl ir Dimercaprol. Tas ir toksiskāks, bet nepieciešamības gadījumā to varēs izmantot. Daudz kas atkarīgs no tā, cik viņa ieņēmusi un cik ātri nonāca pie mums.
   – Vai drīkstu viņu redzēt?
   – Jā, bet nevarēsiet ar viņu runāt. Viņai bija konvulsijas, un mēs viņu aizmidzinājām.
   Konvulsijas. Holts iztēlē to atvairīja.
   – Es tikai gribu viņu redzēt.
   – Lūdzu. – Ārsts aizveda Holtu pie gultas, kas bija norobežota ar aizkaru, un atstāja viņu tur.
   Edija bija bāla, aizvērtie plakstiņi ar sarkaniem lokiem, melnās skropstas pret balto ādu izskatījās kā zari ziemā pret sniegu. Viņš saņēma Edijas roku, iztaisnoja pirkstus, noglāstīja. Pie rokas bija pievienota sistēma, kas pilināja zāles, dzīvībai nepieciešamās vielas. Kā gan tas nācās, ka viņam mīļos cilvēkus allaž gaidīja šāds gals – uz nestuvēm, cīņā par dzīvību pievienoti aparātiem, adatām?
   Holts atlika Edijas roku atpakaļ. Atglauda matu šķipsnu viņai no pieres.
   – Neuzdrošinies nomirt, Edija Svona, – viņš klusu sacīja. – Nemaz nemēģini man te nomirt.
   Viņš devās atpakaļ uz uzgaidāmo telpu, kur Miranda gulēja viņa mātei klēpī.
   – Vai varat aizvest viņu mājās? – Holts jautāja.
   Mimzija neko nejautāja un neiebilda.
   – Protams, – viņa teica. – Vai Ediju redzēji?
   – Īsu brīdi. Viņa ir dzīva. Pagaidām.
   – Ak, Holt. Neuztraucies, – Mimzija viņu mierināja. – Kas galu galā noticis?
   – Kāds viņu gribējis noindēt.
   – Ko? – Tēvs pielēca kājās.
   – Ak Dievs! – māte iesaucās. – Vai tev šķiet… – Viņa paskatījās uz Mirandu.
   – Vai viņai nav bijušas nekādas pazīmes par sliktu dūšu, vemšanu?
   – Nē.
   – Nezinu, kas noticis, bet rādās, ka viņai nekas nekait. Tomēr labāk, lai ārsti viņu izmeklē.
   Viņi pamodināja bērnu, un Holts palika ar Mirandu, kamēr ārsts pārbaudīja viņas veselības stāvokli. Kā balvu viņa saņēma cukurgailīti, kuru alkatīgi sūkāja, joprojām izmisīgi pieķērusies pie tēva.
   – Krustmāte Elena teica, ka es varot dabūt kūciņu, – Miranda nočiepstēja smalkā, aizvainotā balstiņā. – Bet pēc tam viņa man to nedeva.
   Holts sastinga. Viņš pameta skatienu uz māti un atpakaļ uz bērnu.
   – Kas ir krustmāte Elena?
   – Viņa mani paņēma agrāk. Tu esot aizņemts, viņa teica.
   Holtam galvā riņķoja vārds, kas rikošetā atsitās smadzenēs. Elena.
   – Vai gulbju lēdija nāks mājās? – Miranda jautāja.
   Holts atbildēja, bet nespēja koncentrēties. Tagad viņam prātā bija tikai šis vārds – Elena. Ar notikušo bija saistīta tikai viena Elena. Ja tā bija Elena Gārvija, arī Terijs nevarēja būt nekur tālu.
   – Vēl ne, – viņš atteica, izklaidīgi glaudot Mirandas matus. – Viņa vēl ir slima.
   Viņš saraustīti elpoja. Iekšēji viņš to nespēja pieņemt. Elena Gārvija bija veca. Veci cilvēki tā nerīkojās. Viņa bija laipna. Dieva dēļ, viņa strādāja baznīcā. Ja Miranda runāja par Elenu Gārviju, tad vecā kundze acīmredzot bija piespiesta šādi rīkoties pret pašas gribu.
   Vai arī Miranda bija kaut ko pārpratusi. Kā lai tic, ko runā sabiedēts piecgadīgs bērns?
   Bet tad Miranda atkārtoja:
   – Krustmāte Elena gribēja, lai gulbju lēdija ēd kūciņu, bet viņa neēda. Un man arī neļāva. Tad mēs ātri skrējām prom.
   Dusmas pārņēma Holtu, bet viņš piespieda sevi savaldīties. Citādi Miranda satrauktos vēl vairāk.
   – Klausies mani. – Viņš pacēla augšup bērna sejiņu un noglāstīja degunteli. – Brauc vecmāmiņai līdzi mājās, un vakariņās ēdīsim torti.
   – Vai sārtu torti?
   – Sārtu, zilu, vienalga, kādā krāsā gribi.
   – Es gribu sārtu. Ar baltām puķītēm.
   – Sarunāts. Ej tagad kopā ar vecmāmiņu, un es ieradīšos uz tortes ēšanu. – Viņš gribēja nodot bērnu mātei, bet Miranda turējās pie viņa.
   – Vai tu apsoli? Man nepatīk krustmāte Elena.
   Sadrūmis Holts sasprindzināja zodu.
   – Man arī ne. Tev viņa vairs nebūs jāredz. Apsolu. Tagad ejiet. – Viņš noskūpstīja Mirandu. – Tu esi drosmīga meitene.
   Viņš iesēdināja Mirandu Mimzijas mašīnā.
   – Es mīlu tevi, mazulīt.
   – Es tevi arī mīlu, tēt.
   Holts pamāja, kad viņi aizbrauca, un acīs viņam riesās asaras. Paldies, Edij, ka izglābi manu bērnu. Paldies, paldies, paldies!
   Tagad Holts ļāva dusmām vaļu. Sažņaugtām dūrēm viņš metās uz savu mašīnu. Un sita pa stūri. Muļķis, muļķis! Kā viņš varēja to palaist garām neievērotu? Vecāki cilvēki viegli varēja apjukt, ar viņiem bija viegli manipulēt. Tomēr…
   Vai Elena deva viņām kūku? Saindētu kūku? Lai cik dīvaini tas izklausītos, tieši to varēja saprast no meitas vārdiem. Un kur bija Terijs? Viņu Miranda nebija pieminējusi.
   Holts traucās prom uz pilsētu, spiežot telefona taustiņus, kliedzot uz visiem, kuri atbildēja, līdz dabūja rokā Mirandas audzinātāju.
   – Viņai bija jūsu vizītkarte, – jaunā sieviete pa telefonu skaidroja. – Un zīmīte ar atļauju izņemt Mirandu. Viņa strādā baznīcā, es biju droša, ka viss kārtībā. Ceru, ka neizdarīju kaut ko nepareizu.
   Holta plauksta stingrāk sažņaudza telefonu, un viņš bija gatavs kliegt. Bet viņam izdevās savaldīties.
   – Es tikai pārbaudu.
   Ne jau audzinātājas vaina bija uzticēšanās pazīstamam cilvēkam. Visi taču uzticējās, vai ne tā?
   Holts piezvanīja Samantai, izstāstīja, kas noticis, un sarunāja tikties ar viņu pie Gārviju mājas. Viņš nebija pārliecināts, kas viņus tur sagaida, bet, ja Terijs bija kaut kā piespiedis krustmāti izņemt Mirandu, kas zina, uz ko viņš bija spējīgs, kad viņa plāni tika izjaukti.
   Holts satika Samantu pie ietves. Viņš izņēma ieroci, dodot zīmi, lai viņa rīkojas tāpat.
   – Vai gaidāma pretošanās? – Samanta jautāja.
   – Pats nezinu, kas gaidāms, – Holts drūmi atsaucās. – Varbūt Terijs tur krustmāti par ķīlnieci. Vai ir vēl kaut kas ļaunāks. Viņš būs pilnīgi zaudējis sajēgu. Man jābūt sagatavotam. Es iešu no šejienes, tu ej no sētas puses, – Holts izrīkoja. – Lai neviens neaizbēg.
   – Kā Edijai?
   Holts bija pārsteigts, ka Samanta interesējas par Ediju. Samanta piesarka, tad sāka taisnoties.
   – Es nevēlu viņai ļaunu, Holt. Es tikai gribēju, lai viss notiktu likuma ietvaros.
   – Nezinu, kā ir viņai. – Holts ievilka elpu. – Pagaidām nespēju par to domāt. Jākoncentrējas uz šo.
   Samanta pamāja un ieslēdza rāciju.
   – Es jau kādu laiku vēlos tev kaut ko pateikt.
   – Vai tas nevar pagaidīt?
   – Var. Bet mēs esam bruņoti, un tāpēc vēlos to nokratīt no sirds tūlīt pat. – Viņa iztaisnoja plecus. – Paldies, ka neatlaidi mani.
   – Vajadzēja atlaist.
   – Zinu.
   – Par laimi, tu esi ļoti laba palīdze. – Holts arī ieslēdza rāciju un pacēla ieroci. – Bet, ja kaut reizi vēl rīkosies man aiz muguras…
   – Nē, ser. Tas vairs neatkārtosies.
   Holts viņu uzlūkoja.
   – Neceri, ka esi tikusi sveikā cauri.
   Samanta jau gribēja pasmaidīt, tomēr savaldījās.
   – Jā, ser.
   – Labi, pietiks. Iesim! – Holts pamāja, lai viņa dodas pildīt uzdevumu.
   Samanta aizgāja pa piebraucamo ceļu apkārt mājai, bet Holts uzkāpa augšā. Viņš devās cauri arkai ar aizaugušajiem vīteņiem uz ārdurvīm.
   Viņš pieklauvēja.
   Atbildes nebija.
   Viņš pieklauvēja vēlreiz.
   – Atveriet, mis Elena! Te šefs Drenens.
   Joprojām valdīja klusums.
   – Es eju iekšā, – viņš pa rāciju ziņoja Samantai. – Varbūt Terijs sasējis krustmāti. Tiksimies mājā. Skaitām līdz trīs. – Viņš noskaitīja, atsita durvis un metās iekšā.
   Mājā valdīja klusums gluži kā kapā, bija dzirdams tikai Holta soļu troksnis.
   – Sema, – viņš čukstēja rācijā. – Vai tev kāds ir?
   – Nē, – viņa atsaucās.
   Holts ar ieroci rokā piesardzīgi gāja no istabas uz istabu, katru pārbaudot, tad ejot uz nākamo. Viņš iegāja gaitenī, no kura veda šauras, drūmas kāpnes uz aptumšotu otro stāvu, tad apskatīja salonu ar divviru durvīm, kas pēdējo reizi, kad viņš te bija, izskatījās cieši aizvērtas. Tajā iegājis, viņš ieraudzīja, ka salons pārveidots par guļamistabu. Lielāko platību aizņēma nesaklāta slimnīcas gulta. Atkāpies viņš devās tālāk.
   Istabā, kur apciemojuma reizē pats bija sēdējis kopā ar Elenu, viņš atrada maltītes atliekas. Galda vidū bija saliktas smalkas tasītes un kūciņas. Sārtas, tieši tā, kā Miranda bija teikusi. Iztēlē parādījās nobiedētā meitiņa un līdzās Edija – bāla, bezsamaņā. Dusmas uzvirmoja ar jaunu spēku.
   Tad viņš drūmi nopētīja istabu. Skaidri varēja manīt cīņas pēdas. Viens krēsls bija atgrūsts atpakaļ, otrs apgāzts uz grīdas. Izlieta tēja. Kas, pie velna, te bija noticis?
   – Es kaut ko atradu, – Samanta teica rācijā. – Augšstāvā.
   Holts metās atpakaļ augšā pa kāpnēm. Samanta stāvēja pie atvērtām durvīm. Viņa pamāja ar galvu uz istabu. Tur uz grīdas gulēja Terijs.
   – Miris, – Samanta sacīja.
   Tas lika Holtam saspringt. Ja Terijs bija miris, tad ne jau viņš te bija rīkojies. Tātad… ak Dievs! Neprāts. Pilnīgs neprāts.
   – Kur viņa krustmāte?
   – Nezinu, – Samanta atteica. – Gaidīju tevi, lai pārbaudītu tālāk.
   Augšstāvā bija vēl divas guļamistabas. Elenu Gārviju viņi atrada otrajā.
   Viņa gulēja gultā, ģērbusies dzeltenā līgavas tērpā. Volāniem apšūtā svārku daļa bija plati izklāta, caurspīdīgs plīvurs slēpa seju. Zem tā seja sastingusi mokpilnā izteiksmē. Izkaltis puķu pušķis nolikts blakus, pirksti sastinguši kā briesmoņa ķetnas.
   Samanta ielika ieroci makstī. Viņa svilpjoši noelsās.
   – Ne gluži tā, kā es iztēlotos kāzu nakti.

Piecdesmit ceturtā nodaļa

   Pulksten desmitos Holts atstāja papīrus uz galda un brauca uz kapsētu. Spriežot pēc skaidrajām debesīm un spožās saules, dienai vajadzēja būt ļoti karstai. Ne tādā dienā viņš izvēlētos ilgi stāvēt ārā, bet viss bija nokārtots, tāpēc neko mainīt nevarēja. Edija arī novērtētu ironiju. Viņas tēva bēru dienā arī bija ļoti karsts.
   Viņš atstāja mašīnu ārpusē pie vārtiem un gāja uz kapavietu. Garām neskaitāmām plāksnītēm ar šīs pilsētas mirušo iedzīvotāju vārdiem. Daži vārdi bija pazīstami, ģimenes, kuras turpināja attīstīt Redbadu. Bet daudzi bija sen aizmirsti, izbalējuši uzraksti pat no 1842. gada. Bērni miruši, pirms sāka staigāt, mātes mirušas, viņus dzemdējot. Slepkavas un zagļi, kā arī godīgie pilsoņi. Cik daudz noslēpumu glabāja šie kapi?
   Vismaz viens noslēpums tagad bija atklāts. Asins paraugs no pamestās mašīnas aizveda pie laupītāja, kurš agrāk bija strādājis par dārznieku pie Bjūtiniem. Viņš ilgi nekavēja laiku un nosauca Haliju Bjūtinu. Holts joprojām atcerējās, ar kādu neticību uzņēma šo ziņu, bet, kad devās nopratināt Haliju, atrada Eimiju Lailu sasietu un ieslēgtu ģērbtuvē.
   – Man likās, ka Halija varētu kaut ko atcerēties, – Eimija Holtam stāstīja, kad bija atbrīvota no saitēm. – Kopā mēs izdomātu, kas toreiz noticis.
   – Bet viņa negribēja, lai jūs rakņājaties pagātnē, gluži tāpat kā nevēlējās, lai Edija meklē pēdas.
   Eimija nodrebinājās no šausmām.
   – Edija man todien zvanīja reizes trīs četras. – Asaras saplūda viņai acīs. – Viņa gribēja kopā pavakariņot.
   Holts saspieda viņas trauslos plecus, joprojām nespēdams aptvert, kāpēc Halija Bjūtina tā rīkojās. Tomēr vēlāk, kad viņu nopratināja un Ārlens Meiborns izpētīja Terijam atņemto dokumentu mapi, patiesība nāca gaismā.
   Mapē bija atskaites ar īstajiem ražošanas skaitļiem, īsto peļņas un zaudējumu bilanci. Ne tie dati, kurus Alans Bjūtins, būdams revidenta amatā, iesniedza korporatīvajam īpašniekam. Atskaites mapē apliecināja, ka rūpnīca zaudē naudu – daudz naudas –, un peļņa zūd. Tā mape īstenībā bija otra grāmatvedība. Īstā grāmatvedība.
   Kopā ar rūpnīcas menedžeri Fredu Lailu Alans izgudroja shēmu, kā safabricēt atskaites, lai nodrošinātu rūpnīcas eksistenci uzņēmumu saplūdināšanas laikā astoņdesmito gadu beigās. Bet Edijas tēvs to bija atklājis un draudējis pateikt patiesību. Tas ne tikai apdraudētu rūpnīcas pastāvēšanu, bet izgaismotu arī krāpšanu, līdz ar to Bjūtina un Laila karjerai būtu beigas.
   Tāpēc viņi apsūdzēja Čārlzu Svonfordu. Holts uzzināja, ka tolaik Edijas tēvam ārstēta depresija, un viņš pieņēma, ka, neizturējis apkaunojumu un to, ka pilsēta no viņa novēršas, Svonfords, negaidot brīvības zaudēšanu, pats atņēmis sev dzīvību, nolecot akmeņlauztuvēs.
   – Vainas uzvelšana Čārlzam bija paredzēta tikai uz īsu laiku, – Halija Bjūtina skaidroja savā čērkstošajā balsī nopratināšanas telpā. – Vajadzēja ātri novērst rūpnīcas slēgšanu un tad izdomāt, kā rīkoties turpmāk. Bet Čārlzs nolēca no karjera kraujas.
   – Un kā ar uzbrukumu Edijai?
   Halija nokaunējusies aizgriezās. Balss drebēja vēl vairāk, arī ķermenis trīcēja spēcīgāk, un tas liecināja par ārkārtīgu uztraukumu. Taču viņa nepadevās. Iztaisnoja plecus un, acīs skatīdamās, gluži kā grēksūdzē atzina savus nodarījumus.
   – Man ļoti žēl, ka tā iznāca. Tas bija muļķīgi. Izmisuma dzīta muļķīga rīcība. Bet es pārbijos. Baidījos, ka man atņems Alana pensiju, ja atklāsies, ko viņš izdarījis. Diemžēl ar personiskiem ieguldījumiem mans vīrs nebija tik izveicīgs, kā darbodamies “Hamerbilta” labā. Māja un pensija ir gandrīz viss, kas man palicis. – Viņa nopūtās. – Es pat netaisījos nevienam neko nodarīt. Tikai gribēju aizbiedēt Ediju. Man, protams, nav attaisnojuma. – Viņa īsi, rūgti iesmējās. – Nekad nekas nenotiek kā plānots, vai ne?
   Tomēr divdesmit gadus viss bija ritējis gludi. Čārlza Svonforda nāve sazvērniekiem, kā izrādījās, bija ļoti izdevīga. Kopā ar pilsētas mēru un pārējiem domes locekļiem viņi pierunāja arī Džeimsu slēpt krāpšanu. Pilsētas labā.
   – Es to izdarīju, dēls, – Džeimss stāstīja Holtam tajā pašā istabā policijas iecirknī. – Pieņēmu labāko lēmumu. Pilsēta būtu panīkusi un izmirusi, ja “Hamerbiltu” slēgtu.
   – Tāpēc tu ļāvi Edijas ģimenei nest savu nastu.
   – Es nelepojos ar izdarīto, bet salīdzināju veselas pilsētas zaudējumu ar vienas ģimenes traģēdiju.
   Arī Hanna Gārvija bija iesaistīta notikumos, jo tikai viņai Alans uzticēja rakstīt domes sēdes protokolus. Holts ieskatījās ciešāk dokumentos un atklāja, ka viņa kā sekretāre parakstījusies visos sēžu protokolos. Taču izrādījās, ka viņa nebija tik uzticama, kā likās, jo vēlāk šantažēja Bjūtinu.
   – Manuprāt, viņa jau sāka slimot, – Džeimss stāstīja, – un baidījās palikt bez naudas, ko samaksāt par medicīnisko aprūpi.
   Kāds tur brīnums, ka Alans Bjūtins nebija labi ieguldījis līdzekļus. Tos gluži vienkārši viņam sistemātiski atņēma.
   Kā Elenai ienāca prātā nenormālā ideja, ka Alans ir viņas tēvs, Holts varēja tikai minēt. Iespējams, ka neko citu viņa nespēja izdomāt. Elenas bankas kontā atklājās liels robs ienākumos pēc tam, kad bija nomirusi māte. Alans nosprieda, ka izspiešana beigusies, bet Elena jau bija pieradusi pie papildu naudas. Viņai vajadzēja iemeslu, kā atjaunot maksājumus, tāpēc viņa to izgudroja. Tas tomēr nebija tik aplami. Vai tad Eimija Laila to pašu nenodomāja par Ediju?
   Arsēns jebkurā gadījumā bojāja Elenai smadzenes. Gadiem viņa to ieelpoja, jo tas dvakoja no krāsas uz sienām. Viņa to izmantoja tējā un kūciņās pēdējām viesībām.
   Uz aizdomu pamata Holts lika ekshumēt Hannas mirstīgās atliekas. Autopsija atklāja, ka viņa mirusi no saindēšanās ar arsēnu, nevis ar vēzi, kā visi pieņēma. Pašas māte bija Elenas pirmais upuris.
   Holts saņēmās, lai apskatītu kapu, kura dēļ te bija ieradies. Viņš negribēja ļaut emocijām vaļu. Gan jau pēc tam pietiks laika arī tām. Tagad viņš tikai rūpīgi visu aplūkoja. Apstaigāja apkārt, pārbaudīja. Viņš bija apmierināts ar redzēto. Eņģelis izskatījās… tāds, kādam tam vajadzēja būt. Gārviju svaigās kapu kopiņas arī bija krietni tālu, otrā kapsētas galā.
   Pēdējo reizi uzmetis mirkli eņģelim, viņš devās atpakaļ. Viņš cerēja, ka rīkojies pareizi. Cerēja, ka Svonfordi ir apmierināti. Lai kur viņi arī būtu…

Piecdesmit piektā nodaļa

   Holtam bija taisnība – diena tiešām izvērtās ļoti karsta. Par spīti tveicei, mašīnas stājās rindās gar ceļu uz kapsētu, ļaudis plūda iekšā pa vārtiem. Satiksme bija tik blīva, ka Holts izsauca Samantu.
   – Brauc šurp uz kapsētu, palīdze. Ātri! Mums vajag satiksmes regulētāju. – Viņš ieslēdza sirēnu, kas iekaucās un apklusa; ļaužu straume sadalījās, lai viņus palaistu. Viņš iebrauca pa vārtiem un lēni tuvojās kapavietai. No rīta tur valdīja miers, bet tagad bija ļaužu pilns. Eimija Laila, Endijs Bērkets, kurš bija aizslēdzis darbnīcu un ieradies, Dārsija to pašu bija izdarījusi ar kafejnīcu “Klēra”. Reds tur bija kopā ar saviem pastāvīgajiem bāra apmeklētājiem Rasu Elamu un Hovardu Veinu; viņiem rokās bija rūpnīcas “Hamerbilts” cepures. Mērs stāvēja, sirmajiem matiem mirdzot saulē. Holts redzēja mātes adīšanas pulciņa biedres, grāmatu kluba dalībnieces, viņas pokera spēles partneres. Vēl daudzus citus, kam viņš nezināja vārdus. Miranda, protams, Mimzijai blakus lēkāja un māja. Un tur bija Džeimss.
   Holts sastinga, ieraugot tēvu. Tas nebija pareizi, ka viņš te ieradies. Holts sajuta tēva skatienu pat caur mašīnas priekšējo stiklu un no attāluma. Skumjas sajaucās ar dusmām, kas lika aizgriezties. Varbūt Džeimsa klātbūtne te bija pilnīgi nepieciešama.
   Viņš apturēja mašīnu un brīdi sēdēja, nopētot pūli. Pateica mazu lūgšanu, lai viss būtu labi, un vērsās pie pasažieres blakus.
   – Tagad vari atvērt acis.
   Edija izelpoja, bažījoties par to, kas sagaidāms. Holts bija izņēmis viņu no slimnīcas, un, tiklīdz viņa iesēdās mašīnā, lika aizvērt acis.
   – Kāpēc? – viņa bija jautājusi.
   – Tev taču patīk pārsteigumi, vai ne?
   Pēc visa notikušā Edijai gan vairāk gribējās ilgu laiku baudīt vien iepriekšparedzamus notikumus. Tagad viņa minēja, vai Eimija viņai sagatavojusi kādus īpašus sagaidīšanas svētkus. Viņa iztēlojās balonus un Mirandas pašrocīgi uzzīmētu uzrakstu: “Esi sveicināta mājās, Edij!” Nedēļās, kuras Edija pavadīja slimnīcā, viņa saņēma daudzas kartītes ar laba vēlējumiem. Medmāsas tās piesprauda pie palātas sienām, pie pārnēsājamās paplātes un pat pie sistēmas, līdz tā vairs nebija vajadzīga. Atguvusi samaņu un vēlāk nomodā, jau pilnībā apzinoties notiekošo, Edija lasīja vēlējumus, un tie viņu uzmundrināja. Ja Eimija un Miranda plānoja viņai kādus svētkus, Edija negribēja abas sarūgtināt. Tāpēc viņa aizvēra acis.
   Brauciens šķita ilgāks, nekā vajadzētu braukt līdz Eimijas mājai, un viņa izmantoja brīdi, lai atpūstos, vismaz mēģināja to darīt. Viņa joprojām bija vārga, zaudējusi daudz mārciņu, un ļoti āri nogura. Bet viņa bija dzīva. Par to vien jau vajadzēja būt pateicīgai.
   – Edij, – Holts beidzot teica, – tagad vari atvērt acis.
   Viņa samirkšķināja tās un atvēra.
   Nekādu balonu. Nekādu uzrakstu “Sveicināta mājās, Edij!”. Te vispār nebija mājas. Tikai ļaužu pūlis. Visi pagriezās uz…
   – Kas šeit notiek? Kāpēc esam kapsētā, un ko te dara visi šie ļaudis?
   – Viņi te ieradušies tevis dēļ.
   – Manis dēļ?
   – Nāc, palīdzēšu izkāpt.
   Atbalstījusies pret viņa roku, Edija izgāja cauri pūlim. Kad viņa gāja cilvēkiem garām, visi pasniedzās, lai paplikšķinātu viņai pa muguru, pieskartos viņas rokai. Atskanēja sveicieni. Ediju sveica arī pilnīgi sveši cilvēki.
   – Labi, ka esi atgriezusies.
   – Priecājos, ka izveseļojies.
   Reds viņai piemiedza ar aci. Eimija viņu apskāva. Mimzija paspieda roku, un Miranda uzstāja, lai viņu paceļ.
   – Vēl ne, mīļā, – Holts teica un pats pacēla meitu augšup.
   Vienīgā drūmā seja pūlī piederēja Holta tēvam. Holts aizkaitināts nostājās viņa priekšā, un Džeimss mēmi pakāpās atpakaļ.
   Ar Mirandu uz pleciem Holts saņēma Edijas roku.
   – Nāc! Man tev kaut kas jāparāda.
   Viņš veda Ediju uz viņai labi zināmu vietu. Šoreiz tēva kapa kopiņa bija notīrīta, uz tās noliktas margrietiņas un cinnijas. Melnais eņģelis bija apsegts ar biezu brezentu. Edija paskatījās uz to, tad uz Holtu.
   Pilsētas mērs Krokers panācās priekšā, un pūlis pieklusa.
   – Mis Svona, jums un jūsu ģimenei pilsēta nodarījusi pāri, un mums tas nepatīk. To, kas noticis, nevar mainīt, toties var lūkoties nākotnē ar gudrāku skatienu. Mēs zinām, ka jūsu mātes karstākā vēlēšanās bija, lai jūsu tēva vārds atkal tiek celts godā. Jūs to esat paveikusi. Pilsēta nolēma jūsu tēva piemiņas vārdā, kā arī, lai labotu mūsu nodarījumu, ka mēs piepildām jūsu ģimenes vēlēšanos. Savācām līdzekļus un… – Viņš pamāja, un pāris vīru novilka brezentu lejā.
   Edija iepleta acis.
   – Oho-o, – Miranda noteica. – Skaists.
   Eņģelis bija skaists. Sniegbalts un gaišs. Pazudusi niknā, dusmīgā figūra. Tagad tur raudzījās laipna un līdzjūtīga seja. Spārni bija pacelti, lai apskautu un pasargātu ievainotos.
   Edija nezināja, ko teikt. Viņa domāja par māti, viņas briesmīgo, mežonīgo kliedzienu.
   Pūlis klusēja, visu skatieni bija pievērsti viņai. Cilvēki gaidīja… ko? Kaut ko. Bet vai viņa bija kādam kaut ko parādā? Jebkuram no viņiem?
   Holts aplika roku viņai apkārt.
   – Kā ir? – viņš čukstēja.
   – Vai tā ir tava ideja? – Edija atčukstēja.
   – Pilsētnieki to izgudroja visi kopā, kā jau mērs teica. Es tikai piekritu, kad viņi ieradās ar savu priekšlikumu.
   Edija palūkojās uz balto eņģeli. Tas bija mazāks. Lēnprātīgāks par iepriekšējo. Tas simbolizēja maigumu. Vai līdzjūtību tās augstākajā formā. Spārnu ielokā bija iegrebts viens vārds – “Žēlsirdība”.
   It kā māte būtu aizskārusi viņas matus un nočukstējusi: paldies. Kliedziens Edijas galvā pārtapa apmierinājuma nopūtā. Edija palūkojās apkārt un redzēja cilvēkus, kas viņu bija nolieguši, un redzēja arī tos, kuri viņu atbalstīja. Viņu un arī savā labā viņa atkārtoja mātes teikto vārdu:
   – Paldies.
   Viņa pasmaidīja, un ļaudis uzgavilēja.
   Vēlāk viņa atlaidās lapenē kopā ar Holtu, galvu viņam ielikusi klēpī, acis aizvērusi. Miranda un Eimija bija dārzā, un viņa dzirdēja Mirandas smalko balstiņu, kas skanēja kā mūzika, bērnam pļāpājot ar vecāko sievieti.
   Holts atglauda matus viņai no pieres.
   – Es vēl neesmu paspējis tev pateikties, ka izglābi Mirandas dzīvību.
   – Mmm… – Tas bija viss, ko Edija sacīja.
   – Laikam tas nozīmē, ka tepat vien paliksi.
   Edija atvēra vienu aci un palūkojās uz viņu.
   – Ja glābj kādam dzīvību, tad esi atbildīgs par viņu, – Holts maigi paskaidroja.
   Viņa aizvēra aci.
   – Turklāt nav vairs… šķēršļu, – viņš turpināja. – Nav jāzaudē karjera, jācieš skandāli. Nav attaisnošanās.
   – Vēl ir viens, – Edija nomurmināja.
   – Jā? Kāds?
   Miranda iespiedzās, un Edija uzslējās sēdus. Viņa pamāja uz mājas stūri, no kurienes parādījās Holta tēvs.
   – Tas.
   – Vectētiņ! – Miranda iepleta rokas, lai apskautu vectēva ceļgalus, bet Holts piecēlās un nostājās lapenes ieejā stīvi kā pils sargs.
   – Apsēdies, Holt, – Edija maigi lūdza. – Es viņu uzaicināju.
   Holts apsviedās atpakaļ.
   – Tu?
   – Jā, uzaicināju.
   Tēvs palūkojās uz dēlu no pagalma. Eimija kaut ko pačukstēja Mirandai un aizveda viņu uz māju.
   Džeimss nāca pa zālienu uz lapeni.
   Holts joprojām stāvēja priekšā, un Džeimss tālāk netika.
   – Sveika, Edij. – Viņš pamāja Edijas virzienā. – Holt. – Viņu skatieni satikās, bet neviens nepakustējās.
   Edija lūkojās, kā viņi nopēta viens otru. Viņa apzinājās, ka nekad nekļūs par lielu Džeimsa Drenena pielūdzēju, bet arī negrasījās ielikt viņu melnajā sarakstā. Pat ja viņai tas patiktu. Pat ja vajadzētu tā darīt.
   Lai gan Holts stūrgalvīgi turējās savā pozā, viņš arī ļoti pārdzīvoja ģimenes šķelšanos. Un Miranda? Edijai bija neciešama doma, ka Holta bērnam jāaug uz pusēm pārdalītā pasaulē, kā tas reiz notika ar Ediju pašu. Mirandai bija vajadzīga vecmāmiņa un vectētiņš tāpat kā tētis.
   – Nāc šurp, Džeims! – Edija uzsauca. – Holt, pavirzies nost no ceļa.
   Holts mirkli palika nekustīgs, tad negribīgi atkāpās. Apsēdies blakus Edijai, viņš īpašnieciski saņēma viņas roku, it kā nodrošinoties, lai Džeimss netiek klāt to noraut.
   Džeimss noņēma beisbola cepuri un apsēdās iepretim, cepuri nervozi noliekot starp ceļiem. Neviens neteica ne vārda.
   Jēziņ, vai tad ne viņa bija ievainotā puse? Ja viņa spēja rast mierizlīgumu, kāpēc viņi ne?
   – Klausieties, tā tas nevar turpināties, – Edija beidzot teica. – Es negribu būt par iemeslu tam, ka jūs vairs nesarunājaties.
   – Tā nav tava vaina, – Holts paziņoja.
   – Es tevi nevainoju, – Džeimss gandrīz vienlaikus pateica to pašu.
   – Nu, es vainoju pati sevi. Protams, tas, ko jūs izdarījāt, mani aizskāra, – viņa teica Džeimsam. – Tas nebija labi. Bet patiesība ir atklājusies un…
   – Tikai tāpēc, ka tu viņu piespiedi, – Holts pārtrauca Ediju.
   – Es atvainojos, – Džeimss atbildēja. – Jums abiem. Apzinos, ka nevar mainīt to, kas izdarīts, bet…
   – Tas ir beidzies, – Edija turpināja. – Un mēs visi par to dārgi samaksājām. – Viņa palūkojās uz Holtu. – Vai tiešām tu gribi turpināt nesaskaņas?
   Abi vīrieši vēroja viens otru. Beidzot Džeimss piecēlās.
   – Paldies par mēģinājumu, Edij. – Viņš devās prom no lapenes uz pagalmu.
   Edija piebikstīja Holtam.
   – Neļauj viņam aiziet.
   Džeimss pagriezās un paskatījās uz dēlu.
   – Tas nekas, Edij. Gan pienāks diena, kad viņš man piedos. – Viņa seja savilkās tajā pašā greizajā grimasē, kādu Edija bija redzējusi Holtam. – Tā jābūt. Es nevarēšu dzīvot ar viņa mammu, ja tā nenotiks. – Viņš uzlika cepuri un parāva to zemāk uz pieres. – Vai tiksimies vēlāk?
   – Katrā ziņā kaut ko tādu nevar palaist garām, – Edija atsaucās.
   Holts jautāja viņai:
   – Ko viņš ar to gribēja teikt? Kas notiks vēlāk?
   – Tava mamma mums gatavo pusdienas.
   Holts sarauca pieri.
   – Es nepusdienošu kopā ar viņu.
   – Un kā ar Mirandu? Vai tu viņu nelaidīsi pie vecvecākiem visu atlikušo mūžu?
   Holts neko neatbildēja, tikai sasprindzināja zodu. Tā, viņa bija izspēlējusi Mirandas kārti, bet tas nelīdzēja. Viņai atlika vēl viens dūzis.
   – Vai gribi, lai es palieku šeit? Es nevaru palikt, ja tu šķērso ielu, ieraudzījis nākam savus vecākus. Es būšu kā olis tavā kurpē – vienmēr atgādināšu, kāpēc jums ir sliktas attiecības. Es tā nerīkošos. Nesāpināšu Mirandu. Un tevi.
   Holta mute bija sakniebta drūmā līnijā. Viņš paskatījās uz tēvu. Džeimss nogrozīja galvu.
   – Viņa tā nedomā, dēls.
   – Nē? – Edija iesaucās. Viņa sakrustoja rokas pār krūtīm.
   – Nevajag, – Džeimss lūdza. – Man pietiek nepatikšanu arī bez taviem draudiem doties prom manis dēļ. – Viņš sakārtoja cepuri. – Es nu iešu. Nevienam šovakar nav jānāk ciemos. Laika gana, lai visu nokārtotu. – Viņš sāka iet pāri mauriņam.
   Bet Edija uzlūkoja Holtu.
   – Kā nu būs, šef? Dzīve ar aizvainojumu vai ar mani?
   – Tu esi neciešama, – Holts izmeta.
   – It kā es to nezinātu.
   Holts nopūtās. Un metās lejā pa pakāpieniem.
   – Tēt! Pagaidi!
   Edija noskatījās, kā Holts steidzas pāri zālienam pie tēva. Viņi īsi aprunājās. Sarokojās. Edija atviegloti aizvēra acis. Atslīga pret lapenes solu, pēkšņi nosvīdusi no piepūles. Ak vai, miera līguma noslēgšana nebija viegls uzdevums.
   Holts atgriezās un paskatījās uz viņu.
   – Nu, vai esi apmierināta?
   – Un tu?
   – Tomēr es neiešu vakariņās, – viņš norūca.
   Edija nopūtās.
   – Ak, iesi gan. Jo es joprojām esmu vārga, lāgā neturos uz kājām, un, ja tu nenāksi, es uztraukšos un lēnāk veseļošos.
   Holts nikni paskatījās uz viņu.
   – Tu taču negribi kavēt manu atveseļošanos?
   – Cik ilgi, tavuprāt, šis triks iedarbosies?
   Edija laimīga paraustīja plecus.
   – Cik ilgi vajadzēs. Nāc šurp. Apsēdies, pabužini man matus. Nav tik vienkārši atlabt pēc tādas saindēšanās.
   Miranda iznāca no mājas un uzskrēja lapenē pa kāpnītēm, saldējums pilēja viņai uz blūzītes.
   – Es gribu vēl pabraukāties ar motociklu.
   – Hmm, – Edija nomurmināja. – Es arī.
   Miranda jautāja tēvam:
   – Vai mēs drīkstam?
   – Drīz, – viņš atteica, nosēdinot meitu sev blakus.
   – Cik drīz?
   Tēva un meitas pārrunas turpinājās, bet Edija ieslīga pārdomās. Vēl pāris dienu, viņa sprieda, un viņa atkal varēs sēsties uz motocikla. Sajust tā varas pilno rēkoņu. Viņa pat zināja, kurp dosies savā pirmajā braucienā.
   Viņa to vēl nebija teikusi Holtam, nevienam citam arī ne. Viņa bija izmantojusi daļu Freda novēlētās naudas, lai iemaksātu par nolaisto māju ar veco riepu pagalmā. Mirandai noteikti ļoti patiks tādas šūpoles.
   Viņa un Holts izremontēs to māju. Iztīrīs no vecām atmiņām, radot jaunas. Viņa noaus kurpes un nostāsies pagalmā kailām kājām. Un beidzot sajutīs, kā tas ir, kad cilvēkam ir savas dzimtas saknes.
   Ja nu tās viņu pārāk sasaistīs? Tad viņa, Holts un Miranda vai vēl kāds var uzsēsties uz motocikla un doties garā izbraucienā. Kad tas beigtos, tad ceļa galā viņus gaidītu… mājas.

Enija Solomone Melnais eņģelis