Filipa Gregorija
KARAĻA LĀSTS

Entonijam

Vestminsteras pils, Londona,
1499. gada 29. novembris

   Es pamostos šķīsta, uz manas sirdsapziņas nav nekādu grēku. Pirmajā neskaidrajā mirklī, kad atveru acis, man nav domu. Es esmu tikai veselīga, divdesmit sešus gadus veca sieviete, kas pamazām iznirst no miega skavām un līksmo par dzīvi. Es nejūtu savu nemirstīgo dvēseli, man nav grēku un vainas apziņas. Esmu tik brīnišķīgi, laiski miegaina, ka tik tikko saprotu, kas esmu.
   Nesteidzīgi atverot acis, es redzu gaismu ieplūstam pa slēģiem un saprotu, ka ir jau vēls rīts. Es izstaipos kā liela kaķene un atceros, ka iemiegot biju pārgurusi, bet tagad jūtos atspirgusi. Un jau nākamajā mirklī pār mani kā lavīna nogrūst apziņa, ka nekas nav labi, jo šis ir rīts, ko es cerēju nekad nesagaidīt. Šorīt es vairs nespēju noliegt, ka mans vārds ir nāvējošs. Es esmu karalisko asiņu mantiniece, un mans brālis, tikpat vainīgs kā es, ir miris.
   Mans vīrs sēž uz gultas un ir pilnīgi apģērbies. Uz platajām krūtīm gulstas zelta ķēde – Velsas prinča kambarkunga amata simbols. Es apjaušu, ka viņš ir gaidījis mani pamostamies. Viņa sejā jaušamas bažas.
   – Mārgarita?
   – Nesakiet neko! – es atcērtu, it kā klusēšana varētu kaut ko padarīt nebijušu, un ieslēpju seju spilvenā.
   – Nezaudējiet drosmi, – viņš bezcerīgi mudina un papliķē man pa plecu, it kā es būtu sasirdzis kucēns. – Nezaudējiet drosmi.
   Es neuzdrošinos nokratīt viņa roku. Viņš ir mans vīrs, un es nedrīkstu viņu sadusmot. Viņš ir mans vienīgais patvērums. Es esmu paslēpta viņa skavās, viņa vārds nogremdējis manējo.
   Man ir visbīstamākais vārds Anglijā: Plantageneta. Reiz es to nēsāju lepni, gluži kā kroni. Reiz es biju Jorkas Mārgarita Plantageneta. Mani tēvoči bija karaļi, Edvards Ceturtais un Ričards Trešais, un viņu brālis bija mans tēvs Džordžs, Klerensas hercogs. Es biju Anglijas bagātākās sievietes meita un diženā Karaļdara mazmeita. Karalis Ričards iecēla manu brāli Tediju par savu mantinieku, un puse karaļvalsts dāvāja mums abiem savu mīlestību un padevību. Mēs bijām traģiskie bāreņi Voriki, glābti no baltās karalienes raganīgā gūsta, audzināti Midlemas pils karaliskajā bērnistabā karalienes Enas paspārnē, un mums deva visu labāko, bagātīgāko un retāko.
   Bet līdz ar karaļa Ričarda nāvi mēs vienas nakts laikā pārvērtāmies par troņa tīkotājiem, bijušās karaliskās ģimenes radiem, bet tronī kāpa iekarotājs. Ko darīt ar Jorku princesēm? Ko darīt ar Vorika mantiniekiem? Tjūdori jau zināja atbildi. Mūs visus izprecinās niecībām, nozudinās aiz laulības sienas. Tagad es esmu drošībā, pazemināta un saliekta, sīka un varu paslēpties aiz nabadzīga bruņinieka vārda nelielā muižā Anglijas vidienē, kur zeme ir lēta un neviens nedodas kaujā ar saucienu “Par Voriku!”, lai izvilinātu smaidu manā sejā.
   Es esmu lēdija Pola. Ne princese, ne hercogiene, pat ne grāfiene, tikai pieticīga bruņinieka sieva, kas jau dāvājusi savam vīram trīs bērnus, to vidū divus dēlus, un gaida nākamo. Vienam no maniem zēniem dots Henrija vārds, pieglaimojoties jaunajam karalim, un otrs tikpat verdziski nodēvēts jaunajam princim Artūram par godu. Man ir arī meita Ursula, ko es drīkstēju nosaukt pēc saviem ieskatiem. Un es izvēlējos Svētās Ursulas vārdu – viņa mira, lai nevajadzētu apprecēties ar svešinieku un pieņemt tā vārdu. Nedomāju, ka šo nelielo pretestības dzirksti kāds ir pamanījis.
   Bet manam brālim šādas iespējas nebija, viņš nevarēja iegūt citu vārdu apprecoties. Tjūdori nespēja atņemt viņam Vorikas grāfa titulu, tāpēc piesavinājās naudu un īpašumus, pēc tam laupīja viņam brīvību, paslēpa viņu kā aizmirstu karogu starp citām nevērtīgām grabažām Londonas Tauerā pie nodevējiem, parādniekiem un pamuļķiem. Manam brālim vairs nebija ne kalpotāju, zemes, ne pils, ne izglītības, bet viņam bija vārds, mans vārds. Tedijs vēl joprojām bija Vorikas grāfs, Baltā roze, Plantagenetu troņa mantinieks, dzīvs pārmetums Tjūdoriem, kas ieņēma šo troni un dēvē to par savējo. Viņi ieveda Tediju tumsā, kad viņam bija tikai vienpadsmit gadi, un izveda ārā divdesmit četrus gadus vecu vīrieti. Tedijs trīspadsmit gadus nejuta pļavas zāli zem kājām. Izejot no Tauera, viņš droši vien priecājās par lietus smaržu, ieklausījās kaiju kliedzienos, varbūt aiz Tauera mūriem sadzirdēja brīvo angļu smieklus. Sargu pavadīts, viņš šķērsoja tiltu, metās ceļos un nolika galvu uz bendes bluķa, it kā būtu pelnījis mirt, it kā vēlētos mirt; un viņam nocirta galvu.
   Tas notika vakar. Tikai vakar. Visu dienu lija. Plosījās drausmīga vētra, it kā debesis saceltos pret šādu nežēlību. Kad man pateica par notikušo, es stāvēju blakus karalienei, un mēs aizvērām slēģus, lai neredzētu lietu aizskalojam mana brāļa karaliskās asinis.
   – Pacentieties nezaudēt drosmi, – mans vīrs atkārto. – Domājiet par bērnu. Mēģiniet nebaidīties.
   – Es nebaidos. Man nav jābūt drosmīgai, jo nav jābaidās. – Es runāju pār plecu. – Kopā ar jums es esmu drošībā.
   Viņš brīdi vilcinās, jo negrib man atgādināt, ka vajadzētu tomēr baidīties. Varbūt pat ar viņa zemo stāvokli nepietiek, lai es būtu drošībā. – Es gribēju teikt, lai neizrādāt skumjas…
   – Kāpēc? – Mana balss skan žēlabaini kā bērnam. – Kāpēc es nedrīkstu skumt? Mans vienīgais brālis ir miris! Nevainīgs, bet miris nodevēja nāvē! Kāpēc neskumt?
   – Jo viņiem tas nepatiks, – mans vīrs rāmi atbild.

Vestminsteras pils, Londona, 1499. gada ziema – 1500. gada pavasaris

   Karaliene nokāpj lejā, lai atvadītos, kad pametam Vestminsteru pēc Ziemassvētku svinībām, bet karalis vēl joprojām neiziet no savas istabas. Viņa māte visiem stāsta, ka valdnieks jūtas labi, viņam tikai ir neliels drudzis un viņš sildās pie krāsns, bet neviens tam netic. Visi saprot, ka Henriju moka vainas apziņa par mana brāļa un troņa pretendenta slepkavību. Es rūgti pasmaidu; mēs abas ar karalieni esam zaudējušas tuvu cilvēku, bet turpinām savas ikdienas darīšanas, kaut gan esam bālas un drūmas, savukārt vīrietis, kurš pavēlēja viņu nogalināt, guļ un nav spējīgs ne uz ko. Tomēr mēs ar Elizabeti esam pieradušas zaudēt, mēs esam Plantagenetu dzimtas sievietes un piedzīvojušas daudz nodevību. Henrijs Tjūdors kļuvis par karali pavisam nesen, un līdz šim visas kaujas izcīnījuši citi viņa vārdā.
   – Vēlu veiksmi, – Elizabete skarbi nosaka un norāda uz manu piebriedušo vēderu. – Vai tiešām nevēlies palikt un sagaidīt bērnu šeit? Es tevi apciemotu. Lūdzu, paliec, Mārgarita!
   Es papurinu galvu, jo nespēju viņai pateikt, ka man kļūst nelabi no Londonas, galma, viņas vīra un valdonīgās vīramātes.
   – Labi, – Elizabete nosaka, visu sapratusi. – Bet tu dosies uz Ladlovu, tiklīdz būsi atguvusies, vai ne?
   Viņa vēlas, lai esmu pie viņas dēla Artūra Ladlovā. Mans vīrs ir prinča aizbildnis šajā attālajā pilī, un Elizabete jūtas mierīgāka, ja tur esmu arī es.
   – Došos, tiklīdz tas būs iespējams, – es apsolu. – Bet sers Ričards parūpēsies par zēnu arī bez manas klātbūtnes.
   Es nevaru noliegt, ka mans vīrs ir krietns cilvēks. Karaļa māte man izvēlējās labu dzīvesbiedru. Viņa meklēja tikai kādu, kurš paslēps mani no sabiedrības, bet netīšām atrada tādu, kas mani dievina. Un par to vajadzēja samaksāt tikai ar divām niecīgām muižām un mazu, pussabrukušu pili! Viņš varēja pieprasīt daudz vairāk, bet vienmēr bija kalpojis Tjūdoriem par grašiem un tikai tādēļ, lai izrādītu savu padevību.
   Sers Ričards agrā jaunībā nolēma uzticēties lēdijai Mārgaritai Bofortai, savai radiniecei. Viņa pārliecināja manu vīru un daudzus citus, ka būs vērtīga sabiedrotā un bīstama ienaidniece. Sers Ričards ielika sava likteņa grožus viņas rokās un palīdzēja iesēdināt tronī viņas dēlu. Pat tagad lēdija Mārgarita, jau nosvinējusi uzvaru, vēl joprojām tveras pie dažādiem radiniekiem, baidoties no neuzticamiem draugiem un baisiem svešiniekiem.
   Es palūkojos uz karalieni. Mēs esam māsīcas un nepavisam nelīdzināmies Tjūdoriem. Tikai tad, kad Elizabetes auglība bija pārbaudīta, Tjūdori viņu kronēja, kaut gan viņa bija dzimusi princese, bet Henrijs ienācis šajā pasaulē ļoti tālu no troņa. Mēs abas esam izprecinātas pēc Tjūdoru prāta, tomēr es nedomāju, ka viņi mums jebkad uzticēsies.
   Elizabete vēro savu dēlu Artūru, kurš gaida zirgu. – Cik žēl, ka jūs visi trīs nevarat palikt šeit!
   – Viņam jāuzturas savā zemē, – es atgādinu. – Velsas princim jādzīvo Velsā.
   – Man tikai…
   – Valstī šobrīd ir miers. Spānijas valdnieki sūtīs pie mums savu meitu. Mēs pavisam drīz atgriezīsimies, lai svinētu Artūra kāzas. – Es nepiebilstu, ka mana brāļa nāve bija priekšnosacījums tam, lai Anglijā ierastos Spānijas princese. Tedijs mira, lai nebūtu neviena cita mantinieka; princeses ceļš pie altāra būs tikpat sarkans kā viņa asinis. Un man nāksies pa to iet kopā ar Tjūdoriem un smaidīt.
   – Ir lāsts, – Elizabete piepeši ierunājas, pietuvinājusi lūpas man pie auss. – Mārgarita, tev jāzina par lāstu. – Viņa satver manu roku, un es jūtu, ka viņa dreb.
   – Kādu lāstu?
   – Tam, kurš aizvedis manus brāļus no Tauera un nonāvējis, jāmirst.
   Es pārbijusies atkāpjos un ielūkojos nobālušajai Elizabetei acīs. – Kurš to teica?
   Viņas sejā pavīd vainas apziņa, un es visu saprotu. Tātad viņas māte, ragana Elizabete. Es ne brīdi nešaubos, ka šo nāvējošo lāstu uzsūtījusi nāvi nesoša sieviete. – Kādi bija vārdi?
   Elizabete paved mani nostāk. – Arī es tos izrunāju, – viņa atzīst. – Mēs abas nolādējām slepkavu. Es biju jauna meitene, bet man vajadzēja būt gudrākai… Tomēr es piebalsoju. Mēs vērsāmies pie upes, pie dievietes, pie mūsu ciltsmātes. Mēs teicām: “Atņem pirmdzimto dēlu tam, kurš atņēma mūsējo! Zēns tika izrauts no mūsu rokām, vēl nekļuvis par vīru, vēl nekļuvis par karali, kaut gan bija dzimis tam. Tāpēc atņem viņa slepkavam dēlu, kad tas vēl ir zēns un nav izaudzis par vīru vai saņēmis mantojumu. Un pēc tam atņem arī viņa mazdēlu. Tad mēs zināsim, ka tā piepildās mūsu lāsts un zēna nāve ir atmaksa par mūsu zaudēto dēlu.”
   Es nodrebinos un ietinos ciešāk savā apmetnī, it kā no upes būtu atplūdusi piekrišanas nopūta un saules pielietais dārzs piepeši būtu drēgns un auksts. – Jūs tā teicāt?
   Elizabete pamāj. Viņas acīs vīd bailes.
   – Karalis Ričards nomira un pirms tam zaudēja dēlu, – es atgādinu. – Viņš ieslodzīja jūsu brāļus, kas pēc tam nozuda. Ja viņš patiesi bija vainīgs un lāsts ir piepildījies, varbūt viss ir izdarīts un viņa dzimta iznīkusi.
   Elizabete parausta plecus. Neviens, kurš pazina Ričardu, nekad nenoticētu, ka viņš nogalinājis mazos prinčus. Viņš veltīja visu savu dzīvi vecākajam brālim un būtu ar mieru mirt Edvarda dēlu dēļ. Viņš ienīda zēnu māti un ieņēma troni, bet nemūžam nenodarītu kaut ko sliktu abiem puisēniem.
   Pat Tjūdori neuzdrošinās viņu atklāti apsūdzēt.
   – Ja to izdarīja šis karalis… – Mana balss nav skaļāka par čukstu, un mēs stāvam viena otrai tik tuvu, ka varētu apskauties. Mans apmetnis skar viņas plecus, mēs esam sadevušās rokās. Es tik tikko uzdrošinos runāt šajā spiegiem pilnajā galmā. – Ja jūsu brāļus nogalināja pēc viņa pavēles…
   – Vai pēc viņa mātes norādījuma, – Elizabete klusi piebilst. – Viņas vīram bija Tauera atslēgas, mani brāļi aizšķērsoja viņas dēla ceļu uz troni…
   Mēs abas drebam un sadodamies rokās ciešāk, it kā lēdija Boforta varētu piezagties mums klāt un noklausīties.
   Mūs šausmina viņas vara.
   – Viss būs labi, – es mierinu Elizabeti, pūlēdamās apvaldīt savas bailes. – Bet, ja viņi nogalināja jūsu brāli, lāsts skars viņas dēlu, jūsu vīru, un arī viņa pēcnācēju.
   – Es zinu, zinu! – Elizabete ievaidas. – Tieši no tā es baidos kopš paša sākuma. Ja nu slepkavas mazdēls ir mans dēls, mans Artūrs? Ja nu es esmu nolādējusi savu zēnu?
   – Kas notiks, ja lāsts iznīdēs viņa dzimtu? – es čukstu.
   – Ja nu Tjūdoriem nebūs dēlu un paliks vienīgi neauglīgas meitenes?
   Mēs stāvam sastingušas ziemas dārzā. Kokā atskan sarkankrūtīša treļļi – kā brīdinājuma sauciens. Tad putns aizlaižas.
   – Sargā viņu! – Elizabete kaismīgi lūdz. – Sargā Artūru Ladlovā, Mārgarita!

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1500. gada pavasaris

   Mēnesi pirms dzemdībām es pavadu Stourtonas pilī, un mans vīrs tikmēr ceļo uz Ladlovu kopā ar Velsas princi. Nostājusies pie mūsu vecā, pussabrukušā nama lielajām durvīm, es māju viņiem ardievas. Princis Artūrs metas ceļos, lai saņemtu manu svētību, un es noskūpstu viņu uz abiem vaigiem. Zēnam ir trīspadsmit gadi, viņš jau ir garāks par mani un mantojis gan Jorku glītos vaibstus, gan valdzinājumu. Viņā nav gandrīz nekā no Tjūdora, tikai vara krāsas mirdzums matos un retie trauksmainuma mirkļi; visi Tjūdori ir bailīgi. Es apskauju zēna trauslos plecus. – Uzvedieties labi, – es piekodinu. – Un uzmanieties. Es apsolīju jūsu mātei, ka nekas slikts ar jums nenotiks.
   Artūrs paceļ skatienu pret debesīm kā jau jebkurš zēns, kad sievietes par viņu uztraucas, tomēr padevīgi noliec galvu, tad kāpj seglos un parauj pavadu, lai zirgs augstu cilātu kājas.
   – Nevajag dižoties, – es pārmetu. – Un, ja līst lietus, sameklējiet pajumti.
   – Protams, protams, – mans vīrs apsola un labestīgi uzsmaida man. – Es viņu sargāšu. Rūpējieties par sevi, jo šomēnes jums paredzēts smags pienākums. Sūtiet man ziņu, tiklīdz bērns piedzims.
   Es uzlieku plaukstu uz piebriedušā vēdera, kurā kustas bērns, un pamāju abiem. Viņi aizjāj pa sarkano mālu ceļu uz Kiderminsteru. Zeme ir sasalusi kā akmens. Priekšā plīvo Artūra standarts, vīri tērpušies košā livrejā. Princis jāj blakus savam aizbildnim sargu ielenkumā. Tiem seko mūļi, kas nes prinča mantas, sudraba traukus, zeltu, dārgos seglus, greznās bruņas, pat paklājus un gultasveļu. Viņš visur sev līdzi ved veselu bagātību. Tjūdori papildina savu karaliskumu ar krāšņām veltēm, it kā cerēdami, ka lomas spēlēšana padarīs to visu par īstenību.
   Kad viņi nozūd aiz līkuma, es ieeju pilī, savelkot plāno vilnas šalli ciešāk ap pleciem. Es došos uz bērnistabu un apraudzīšu savas atvases, un pēc vakariņām pacelšu glāzi par godu sava nama un zemes pārvaldniekiem, pavēlēšu uzturēt kārtību manas prombūtnes laikā un aiziešu uz savu istabu kopā ar dāmām, vecmātēm un auklēm. Tur man četras nedēļas vajadzēs gaidīt jauno bērnu.
   *
   Es nebaidos no sāpēm, tāpēc mani nemoka bailes no dzemdībām. Šis būs mans ceturtais bērns, un es vismaz zinu, kas gaidāms. Tomēr es pēc tā neilgojos. Bērni nedāvā man prieku, ko rod citas mātes. Zēni neiesveļ manī kvēlu godkāri, es nespēju lūgt Dievam, lai viņi kaut ko sasniedz šajā pasaulē. Karalis manos dēlos redzēs Plantagenetus, iespējamos troņa kārotājus un apdraudējumu. Arī mana meita ir tikai vēl viena Plantagenetu princese. Uzmirdzot galmā, viņa nolems sevi baisam liktenim. Es esmu izdzīvojusi vien tāpēc, ka kļuvu gandrīz neredzama, tāpēc nedrīkstu apģērbt meiteni, sūtīt viņu sabiedrībā un cerēt, ka galminieki viņu apbrīnos. Es viņai novēlu ērtu dzīvi tālu no visu skatieniem. Mīlošai mātei jālolo cerības, jākaļ plāni par drošu nākotni. Bet es esmu no Jorku dzimtas un lieliski apzinos, ka šī pasaule ir nedroša un bīstama. Labākais, kas varētu notikt ar maniem bērniem, ir dzīve ēnā.
   Mazulis ierodas pasaulē nedēļu agrāk, nekā paredzēts, un viņš ir izskatīgs, vesels zēns ar jocīgu brūnu matu kušķi galvvidū, kas atgādina gaiļa seksti. Es nosūtu viņa tēvam labo vēsti un saņemu gan apsveikumu, gan Velsas zelta aproci. Viņš sola atgriezties mājās pirms kristībām un iesaka dot zēnam Redžinalda vārdu, kas nozīmē “padomnieks”. Es nemaz nejūtos izbrīnīta, ka mans vīrs grib paslēpt dēla vārdā norādi par kalpošanu Tjūdoriem. Iekarojot šo valsti, viņi iekaroja arī mūs, un mēs esam atkarīgi no viņu labvēlības.
   Reizēm zīdītāja pasniedz bērnu man, un es viņu šūpoju, priecājoties par nolaistajiem plakstiņiem un skropstām. Viņš man atgādina Tediju bērnībā. Es lieliski atceros brāļa tuklo sejiņu un tumšās, bažu pilnās acis. Es gandrīz nekad neredzēju savu brāli, kad viņš kļuva par jaunekli. Bija grūti iztēloties cietumnieku, kurš lietū tuvojas ešafotam. Es piespiežu savu dēliņu pie sirds un domāju par to, cik trausla ir dzīvība. Drošāk ir nevienu nemīlēt.
   Mans vīrs, protams, izpilda solījumu un atgriežas mājās pirms kristībām. Tiklīdz esmu šķīstīta baznīcā, mēs dodamies uz Ladlovu. Ceļš ir garš un grūts, un es pārmaiņus sēžos nestuvēs un zirga mugurā, bet tik un tā aizrit divas dienas, līdz es ieraugu augstos pilsētas mūrus un pili aiz tiem.

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1500. gada pavasaris

   Sargi plaši atrauj durvis, sveicot Velsas prinča kambarkunga sievu, un Artūrs izskrien man pretī kā jauns kumeļš. Viņš priecīgs palīdz man nokāpt no zirga un apjautājas, kā es jūtos un kāpēc neesmu atvedusi dēliņu.
   – Viņam ir pārāk auksti. Bērnam būs labāk mājās pie zīdītājas. – Es apskauju princi. Viņš nometas ceļos, lūdzot manu svētību, jo esmu viņa aizbildņa sieva un mātes māsīca, un es tūlīt nolaižos reveransā, jo viņš ir troņmantnieks. Mēs šos soļus veicam pavisam vienkārši, pat nedomājot par tiem. Artūrs ir audzināts kā topošais karalis, un es savulaik biju viena no ietekmīgākajām sievietēm galmā, kur gandrīz visi man klanījās, gāja aiz manis, piecēlās, kad es ienācu istabā. Tas notika pirms Tjūdoru ierašanās, pirms es apprecējos un kļuvu par nenozīmīgo lēdiju Polu.
   Artūrs atkāpjas un mani nopēta. Viņš ir tikpat labsirdīgs un iejūtīgs kā viņa māte. – Vai jums viss ir labi? – viņš uzmanīgi apvaicājas.
   – Jā, – es apņēmīgi atbildu. – Es neesmu mainījusies.
   Princis atplaukst smaidā. Viņš ir mantojis savas mātes mīlas pilno sirdi un kļūs par līdzjūtīgu karali. Anglijai tāds ir vajadzīgs, lai sadziedētu trīsdesmit gadus ilgušajā karā gūtās brūces.
   No staļļiem iznāk mans vīrs, un abi aizved mani uz lielo zāli, kur galminieki man klanās un es eju viņiem garām, lai ieņemtu savu goda vietu pie lielā galda starp Velsas princi un savu vīru.
   *
   Vēlāk es ieeju Artūra guļamistabā, kad viņš skaita lūgšanas. Kapelāns ir nometies ceļos princim blakus un klausās, kā zēns rūpīgi izrunā latīņu vārdus. Artūrs noliec galvu un aizlūdz par savu vecāku drošību. – Un par karaļa māti, Ričmondas grāfieni, – viņš piebilst, lai Dievs neaizmirstu, cik augstu kāpusi Mārgarita Boforta. – Āmen.
   Kapelāns savāc savas mantas, un Artūrs strauji ielec lielajā gultā.
   – Lēdija Mārgarita, vai es šogad precēšos? – jauneklis vaicā.
   – Neviens man nav nosaucis datumu, – es atbildu un apsēžos uz gultas, vērodama zēna možo seju un mīkstās pūciņas uz augšlūpas. Viņš mēdz tās glaudīt, it kā tādējādi veicinātu augšanu. – Bet tagad vairs nav nekādu iebildumu pret laulībām.
   Zēns pieskaras manai rokai. Viņš zina, ka Spānijas valdnieki solījuši sūtīt viņam savu meitu tikai tad, ja vairs nebūs neviena cita Anglijas troņmantnieka. Viņi runāja ne tikai par manu brāli, bet arī par viltvārdi, kurš dēvējās par karalienes brāli Ričardu. Karalis gribēja panākt dēla saderināšanos ar infantu, tāpēc iedzina abus jaunekļus lamatās un pavēlēja viņus nogalināt. Viltvārdis piesavinājās bīstamāko titulu, cīnījās pret Henriju un tāpēc mira. Mans brālis noliedza savu vārdu, nepacēla pat balsi, nemaz nerunājot par roku, bet tik un tā nomira. Es centīšos nepiesārņot savu dzīvi ar rūgtumu. Man jāaizmirst, ka reiz biju māsa, un jāaizmirst vienīgais zēns, ko esmu patiesi mīlējusi, – mans brālis, mana Baltā roze.
   – Jūs zināt, ka es nemūžam nepieprasītu viņa nāvi, – Artūrs ļoti klusi nosaka. – Es to nelūdzu.
   – Zinu, – es atbildu. – Tas nekā nav saistīts ar jums vai mani. Viss tika izlemts bez mums, un mēs nevarējām neko izdarīt.
   – Tomēr es kaut ko izdarīju, – princis ieminas, kautri uzlūkodams mani. – Tas nelīdzēja, bet es lūdzu tēvam izrādīt žēlastību.
   – Tas bija labi darīts, – es nosaku, bet neatklāju zēnam, ka pati metos ceļos karaļa priekšā un zemojos tik ilgi, kamēr mani aiznesa prom. Vīrs lūdzās, lai vairs nerunāju, jo baidījās atgādināt karalim par manu bijušo vārdu un dēliem, kuru dzīslās rit bīstamās Plantagenetu asinis. – Nekas nebija maināms. Jūsu tēvs rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu.
   – Vai jūs… – Princis brīdi vilcinās. – Vai spēsiet viņam piedot?
   Viņš pat nespēj uz mani palūkoties un pievērš skatienu mūsu sadotajām rokām. Man pirkstā ir jauns gredzens, sēru gredzens ar burtu “V” par godu manam brālim Vorikam. Es apklāju Artūra plaukstu ar savējo. – Man nekas nav jāpiedod. Jūsu tēvs nerīkojās dusmu vai atriebības vārdā. Viņam tikai šķita, ka tas jāpaveic, lai nostiprinātu savu troni. Nekādi lūgumi viņa lēmumu nemainītu. Viņš izsprieda, ka Spānijas valdnieki nesūtīs šurp savu meitu, ja mans brālis būs dzīvs, turklāt Anglijas vienkāršie ļaudis vienmēr sacelsies kāda Plantageneta dēļ. Jūsu tēvs ir apdomīgs un piesardzīgs cilvēks, kurš apsvēra visas priekšrocības un trūkumus. Lūk, kā šajos laikos jādomā karalim. Vairs nav svarīgs gods un uzticība. Visu nosaka aprēķini. Diemžēl mans brālis bija apdraudējums, un jūsu tēvs viņu iznīcināja.
   – Viņš neko neapdraudēja! – Artūrs iesaucas. – Un gods liek…
   – Drauds bija vien viņa vārds.
   – Tas ir arī jūsējais.
   – Nē. Mans vārds ir Mārgarita Pola, – es sāji nosaku.
   – Un es cenšos aizmirst, ka piedzimu ar citu.

Vestminsteras pils, Londona, 1501. gada rudens

   Artūra līgava ierodas Anglijā tikai tad, kad ir sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Vasaras beigās mēs dodamies uz Angliju, un kopā ar princi un viņa māti divus mēnešus izrīkojam drēbniekus, zeltkaļus, cimdu meistarus, cepurniekus un šuvējas, lai Artūram būtu jauni apģērbi un lielisks tērps kāzu dienai.
   Princis satraucas. Viņš ir sūtījis jaunajai meitenei neveiklas vēstules latīņu valodā, kas vienīgā abiem ir kopīga. Karaliene ir mudinājusi mācīt princesei angļu un franču valodu. – Nav pieļaujams apprecēties ar svešinieku, ar ko nav iespējams sazināties, – viņa man pačukst, kamēr izšujam Artūra jaunos kreklus. – Vai sūtnis sēdēs ar viņiem pie brokastu galda un tulkos?
   Es pasmaidu. Nav daudz tādu sieviešu, kas drīkst brīvi sarunāties ar savu vīru, un mēs abas to zinām. – Viņa visu iemācīsies, – es mierinu. – Viņai nāksies apgūt mūsu paražas.
   – Karalis jās uz dienvidu krastu viņai pretī, – Elizabete saka. – Es lūdzu, lai viņš pagaida un sveic princesi Londonā, bet viņš vēlas iepazīstināt meiteni ar Artūru un pārsteigt viņu.
   – Manuprāt, spāniešiem nepatīk pārsteigumi, – es ieminos. Visiem zināms, ka spānieši ir ļoti iesīkstējuši; infanta savu dzīvi ir vadījusi nošķirtībā Alhambras pils bijušajā harēmā.
   – Viņa ir apsolīta jau divpadsmit gadus un beidzot piegādāta, – Elizabete pavīpsnājusi atbild. – Viņas vēlmēm nav nekādas nozīmes. Karali tās neinteresē, un droši vien arī viņas māte un tēvs vairs nesatraucas par meitas gribu.
   – Nabaga bērns! – es nosaku. – Bet viņa nevarētu dabūt glītāku un krietnāku līgavaini kā Artūru.
   – Viņš patiesi ir jauks, vai ne? – Elizabete manāmi atmaigst. – Un viņš jau atkal ir izaudzis. Ar ko tu viņu ēdini? Viņš jau stiepjas man pāri un droši vien izaugs tikpat garš kā mans tēvs. – Viņa iekož mēlē, it kā nemaz nedrīkstētu pieminēt karali Edvardu.
   – Princis būs tikpat garš kā jūsu vīrs, – es izlaboju. – Un cerēsim, ka princese būs tikpat laba karaliene kā jūs.
   Elizabete tik tikko jaušami pasmaida. – Iespējams. Varbūt mēs sadraudzēsimies. Man šķiet, ka viņa varētu līdzināties man. Mēs abas esam audzinātas karalienes lomai. Un viņas māte ir tikpat apņēmīga un drosmīga kā manējā.
   *
   Mēs bērnistabā gaidām, kad līgavainis un viņa tēvs atgriezīsies no brauciena. Mazais princis Harijs ir līksmi satraukts. – Vai Artūrs nolaupīs princesi?
   – Nē, nē. – Viņa māte ieceļ sev klēpī jaunāko bērnu, piecus gadus veco Mēriju. – Tas nepavisam nav pieļaujams. Viņi lūgs atļauju tikties ar princesi, sasveicināsies, varbūt arī kopā paēdīs vakariņas, bet no rīta dosies prom.
   – Es pieauļotu pie pils un nolaupītu princesi! – Harijs dižojas, paceļ roku, it kā turēdams pavadu un jādams uz iedomāta zirga. – Turpat arī apņemtu viņu par sievu. Viņa tik ilgi kavējās, ka lieta kļūst neatliekama.
   – “Lieta kļūst neatliekama”? – es atkārtoju. – Kur jūs kaut ko tādu izlasījāt?
   – Viņš nemitīgi lasa, – Elizabete lepna paziņo. – Vienmēr mācās! Viņš lasa romances, teoloģiskus tekstus, lūgšanas un svēto dzīves aprakstus. Franču, latīņu un angļu valodā. Un viņš apgūst grieķu valodu.
   – Es esmu arī muzikāls, – Harijs atgādina.
   – Ļoti apdāvināts, – es smaidot piekrītu.
   – Un es jāju ar lieliem zirgiem, ne tikai ponijiem, un protu savaldīt arī vanagu. Man ir pašam savs vanags Rubīns.
   Mēs ar viņa māti apmaināmies smaidiem. – Jūs esat īsts princis, – es apstiprinu.
   – Man vajadzētu doties uz Ladlovu, – viņš ieminas. – Tur es mācītos pārvaldīt valsti.
   – Mēs labprāt jūs uzņemtu.
   Harijs mitējas skraidīt pa istabu un notupstas man pretī, piekļaujot plaukstas maniem vaigiem. – Es būšu labs princis, – viņš dedzīgi sola. – Patiešām! Vienalga, kādu darbu tēvs man atvēlēs. Vai man vajadzēs valdīt Īrijā vai vadīt floti. Jūs to nezināt, lēdija Mārgarita, jo neesat Tjūdore, bet piedzimt karaliskajā ģimenē… tas ir dievišķs aicinājums. Liktenis. Un, kad mana līgava ieradīsies Anglijā, es jāšu viņai pretī, bet maskēšos, un viņa mani ieraudzīs un jautās, kas ir šis izskatīgais zēns uz milzīgā zirga. Un es teikšu, ka tas esmu es! Un visi uzgavilēs!
   *
   – Nekas nenotika tā, kā iecerēts, – Artūrs sadrūmis paziņo mātei. Viņš ir ienācis pie karalienes, kamēr tā gatavojas vakariņām. Es turu rokās Elizabetes kroni un vēroju, kā cita dāma sukā viņas matus.
   – Kad ieradāmies, viņa jau bija gultā un atsūtīja vēsti, ka nevar mūs pieņemt. Tēvs negribēja atkāpties un apspriedās ar pārējiem augstmaņiem. Tie bija vienisprātis… – Artūrs noliec galvu, un mēs abas nojaušam viņa aizvainojumu. – Protams, kurš gan viņam nepiekristu? Mēs lietū aizjājām uz Dogmersfīldas pili un uzstājām, ka vēlamies princesi redzēt.
   Tēvs iegāja viņas istabā, abi strīdējās, pēc tam viņa iznāca, kaut gan šķita saniknota, un mēs vakariņojām.
   – Kāda viņa bija? – es jautāju.
   – Kā lai es to zinu? – Artūrs attrauc. – Viņa ar mani nerunāja. Es tikai sēdēju, un no manām samirkušajām drēbēm pilēja ūdens. Tēvs pavēlēja viņai dejot, un viņa kopā ar trim dāmām parādīja mums spāņu deju. No viņas galvassegas slīga biezs plīvurs, un es tik tikko saskatīju viņas seju. Princese mūs droši vien ienīst par tādu uzstājību. Viņa runāja latīniski, mēs kaut ko pateicām par laiku un ceļojumu. Viņu esot mocījusi jūras slimība.
   Es gandrīz iesmejos, redzot zēna sapīkumu. – Nezaudējiet drosmi, mans princi! – es pamudinu un aplieku roku viņam ap pleciem. – Šis ir tikai sākums. Viņa jūs iemīlēs, tiklīdz būs atguvusies no nelabuma un iemācījusies angļu valodu.
   Zēns piespiežas man, meklējot mierinājumu. – Vai jūs tiešām tā domājat? Viņa izskatījās ļoti dusmīga.
   – Noteikti. Un jūs izturēsieties pret viņu labi.
   – Manam tēvam viņa ļoti iepatikās, – zēns saka mātei, it kā brīdinādams.
   Elizabete sāji pasmaida. – Jūsu tēvs jūsmo par princesēm, – viņa atbild. – Nekas viņam nesagādā tādu baudu kā princese, kas nokļuvusi viņa varā.
   *
   Es rotaļājos ar princesi Mēriju karaliskajā bērnistabā, kad Harijs atgriežas no jāšanas stundas. Viņš nekavējoties tuvojas man, atgrūžot mazo māsu malā.
   – Uzmanīgāk! – es brīdinu. Meitene iespurdzas; viņa ir maza, bet spēcīga skaistule.
   – Kur ir Spānijas princese? – Harijs jautā. – Kāpēc viņas šeit nav?
   – Viņa vēl joprojām ir ceļā, – es paskaidroju un sniedzu Mērijai košu bumbiņu. Viņa to paņem un piesardzīgi mētā.
   – Princese Katrīna izpilda pienākumu parādīties mūsu valsts iedzīvotājiem. Pēc tam jūs izjāsiet viņai pretī un pavadīsiet viņu uz Londonu. Jūsu jaunais tērps un segli ir gatavi.
   – Es ceru, ka visu izdarīšu pareizi, – Harijs dedzīgi atzīstas. – Ceru, ka māte leposies.
   – Noteikti, – es apliecinu, apskāvusi zēnu. – Jūs lieliski jājat un izskatīsieties majestātiski, un jūsu māte vienmēr lepojas.
   Es jūtu, ka viņš iztaisno plecus. Viņš iztēlojas sevi, ģērbušos zeltītā kamzolī, augstu zirga mugurā. – Jā, – viņš apmierināts nosaka. – Es neesmu Velsas princis, tikai otrais dēls, bet viņa ar mani lepojas.
   – Un ar princesi Mēriju? – es ķircinot jautāju. – Skaistāko princesi pasaulē? Un ar jūsu vecāko māsu Mārgaritu?
   – Viņas ir meitenes, – Harijs nosaka, un viņa balsī ieskanas brāļa nevērīgais nicinājums. – Kuru gan viņas interesē?
   *
   Elizabete ienāk istabā un skarbi pavēl garderobes pārzinei aiziet. Es saprotu, ka sācies kaut kas ārkārtīgi slikts, jo karaliene nekad tik asi nerunā ar savām dāmām.
   – Kas noticis?
   – Edmunds. Mūsu radinieks Edmunds.
   Man saļogās ceļgali. Elizabete apsēdina mani uz soliņa un atrauj vaļā logu, lai istabā ieplūstu vēss gaiss. Edmunds ir Plantagenets, manas tēvamāsas dēls, Safolkas hercogs, karaļa draugs. Viņa brālis bija nodevējs, kurš veda dumpiniekus cīņā pret karali un gāja bojā, bet Edmunds de la Pols vienmēr bijis kvēli uzticīgs Tjūdoram. Viņš ir galma dārgakmens, turnīra bruņinieku vadonis, izskatīgs, drosmīgs, gudrs Plantagenetu hercogs, ielīksmojošs apliecinājums tam, ka Jorki un Tjūdori sadzīvo līdzās kā mīloša karaliskā ģimene. Viņš ir Plantagenets, kurš kalpo Tjūdoram; uz otru pusi apmests kažoks; karogs, kas plīvo pretējā virzienā; jauna sarkani balta roze; jauns ceļa rādītājs mums visiem.
   – Aizturēts? – es čukstus paužu savas bailes.
   – Aizbēdzis, – Elizabete atbild.
   – Uz kurieni? – es jautāju, šausmu pārņemta. – Ak Dievs, kur viņš ir?
   – Aizbēdzis pie Svētās Romas imperatora Maksimiliāna, lai pulcētu armiju cīņai pret karali. – Viņa aizrijas, it kā vārdi iespriestos kaklā, tomēr ir spiesta jautāt: – Mārgarita, vai tu neko nezināji?
   Es papurinu galvu, satveru viņas roku, ielūkojos viņai acīs.
   – Apzvēri, – viņa pieprasa. – Apzvēri!
   – Man nebija ne jausmas! Viņš ar mani nerunāja.
   Mēs abas klusējam, domājot par Edmunda draugiem: Viljamu Kortniju, Tomasu Greju, Viljamu de la Polu, Džordžu Nevilu, Henriju Bourčjeru. Tie visi ir mūsu radinieki, un mūs saista ciešas asiņu un laulību saites. Plantageneti ir plaša ģimene, pilna godkāriem zēniem, kareivīgiem vīriem un auglīgām sievietēm. Un mums pretī stājas tikai četri Tjūdori: viena veca sieviete, viņas pārbiedētais dēls un abi mantinieki – Artūrs un Harijs.
   – Kas tagad notiks? – es jautāju un piecēlusies aiztaisu logu. – Es jau jūtos labāk.
   Elizabete sniedz man rokas, un mēs brīdi apskaujamies tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad izmisušas gaidījām vēsti no Bosvortas.
   – Viņš nekad vairs neatgriezīsies mājās, – Elizabete noskumusi saka. – Mēs nekad nesatiksim savu radinieku Edmundu. Nemūžam. Un karaļa spiegi viņu atradīs. Viņš algo simtiem novērotāju, tie noteikti atradīs Edmundu…
   – Un visus, ar kuriem viņš jebkad runājis, – es pareģoju.
   – Pēc gada vai diviem viņu atvedīs mājās un nogalinās, – Elizabete skarbi turpina. – Mums vajadzēs skatīties, kā Edmunds iet uz ešafotu.
   Es ievaidos, un mēs sadodamies rokās. Bet, kamēr domājam par savu brālēnu un Tauera ešafotu, mēs abas apzināmies, ka esam pārcietušas arī sliktākus brīžus.
   *
   Londonā notiek kāzas, bet es dodos uz Ladlovu, lai pārliecinātos, ka pilī ir silti un ērti. Kamēr karalis smaidot sveic savus radus Plantagenetus, es priecājos par iespēju pabūt tālu prom, jo baidos, ka viņš aizkavēs mani ar savām valdzinošajām sarunām, bet viņa spiegi pārmeklēs manas istabas. Brīžos, kad karalis šķiet priecīgs un mudina visus dzīrot, viņš ir visbīstamākais, jo aptumšotajās galerijās un šaurajās ielās tikmēr uzdarbojas viņa algotņi. Man nav nekā, ko slēpt no Henrija Tjūdora, bet tas nenozīmē, ka gribu nokļūt viņa spiegu redzeslokā.
   Karalis paziņo, ka jaunais pāris tūlīt pēc kāzām dosies uz Ladlovu, un man viss ir jāsagatavo. Nabaga meitenei nāksies atlaist gandrīz visas spāņu dāmas un šķērsot valsti visbargākajā ziemā. Karalis vēlas, lai Artūrs izrāda savu jauno sievu pavalstniekiem. Viņš domā, kā nostiprināt jaunā troņa varu un spožumu, un nepavisam neinteresējas par jaunu sievieti, kas nokļuvusi svešā zemē un ilgojas pēc mātes.

Ladlovas pils, Šropšīra, 1501. gada ziema

   Es pavēlu kalpotājiem visu uzpost, izberzt grīdas, noslaucīt mūra sienas un piekārt košos, biezos gobelēnus. Namdari pielabo durvis, lai novērstu caurvēja rašanos. No vīna tirgotājiem es iegādājos jaunu, lielu mucu, kas pārzāģēta uz pusēm un būs princeses vanna; karaliene ziņo, ka infanta vēlas mazgāties katru dienu. Es ceru, ka viņa atteiksies no šīs svešādās paražas, kad būs izjutusi aukstos vējus Ladlovas pils torņos. Viņas gultai sarūpēti jauni aizkari, un mēs ceram, ka princis to apmeklēs katru nakti. Viss ir sagatavots, un mēs gaidām pāri, kas iemieso Anglijas cerību un gaišo nākotni, dzīvos manā uzraudzībā, apgūs Velsas prinča un princeses prasmes un ieņems dēlu, tiklīdz iespējams.
   *
   Es vēroju lietus slacīto, slideno taku aiz Gledfordas vārtiem, gaidot karalisko gvardi, bet redzu tikai vienu jātnieku. Uzreiz ir skaidrs, ka viņam ir sliktas vēstis. Es pārbijusies ietinos apmetnī un steidzos pie pils vārtiem. Ziņnesis pieauļo man klāt, nolec zemē, metas ceļos un sniedz aizzīmogotu vēstuli. Es to paņemu un atveru, pārliecināta, ka Edmunds de la Pols ir notverts un apsūdzējis mani sazvērestībā. Bailes ir tik skaudras, ka es pat nespēju lasīt. – Kas noticis? – es jautāju.
   – Lēdija Mārgarita, man diemžēl jāpavēsta, ka bērni bija ļoti slimi, kad es pametu Stourtonu, – viņš saka.
   Samirkšķinājusi acis, es beidzot izlasu īso saimniecības pārziņa vēstuli. Viņš raksta, ka deviņus gadus veco Henriju nomoka drudzis un sarkani izsitumi. Artūrs jūtas labi, bet Ursula raud, ir sakarsusi un žēlojas par galvassāpēm. Ursulai ir tikai trīs gadi, un tas bērnam ir bīstams laiks. Pārzinis pat nepiemin mazo Redžinaldu. Jāpieņem, ka viņš ir dzīvs un vesels. Pārzinis noteikti man pateiktu, ja bērns jau būtu miris.
   – Tā nav sviedru slimība, vai ne? – es jautāju, runājot par jauno kaiti, kas sekoja Tjūdoru armijai un gandrīz iznīcināja Londonas iedzīvotājus, kad tie pulcējās sveikt jauno karali. Ziņnesis pārmet krustu. – Ceru, ka nē. Neviens vēl… – Viņš apklust, jo gribēja teikt, ka neviens vēl nav miris. Sviedru slimība nogalina veselu vīrieti dienas laikā. – Mani sūtīja ceļā trešajā dienā pēc tam, kad saslima vecākais zēns, – viņš saka.
   – Un mazais Redžinalds?
   – Viņš ir savas zīdītājas namiņā tālu prom no lielās mājas. – Ziņneša bālajā sejā atspoguļojas manas bailes.
   – Vai jums nav nekādu pazīmju? – es jautāju.
   Neviens nezina, kā slimība izplatās. Daži uzskata, ka ziņneši to pārnēsā savās drēbēs vai uz vēstules papīra, tāpēc cilvēks vienlaikus nodod ziņu par saslimšanu un arī pašu kaiti.
   – Lai slavēts Dievs, es jūtos labi, – viņš saka. – Nav ne izsitumu, ne drudža. Pretējā gadījumā es pie jums nenāktu, kundze.
   – Man vajadzētu doties mājup, – es saku, bet mani vienlaikus plosa pienākuma apziņa pret Tjūdoriem un bailes par bērniem. – Paziņojiet staļļa puišiem, ka es izjāšu pēc stundas. Man vajadzēs pavadoņus un otru zirgu.
   Viņš pamāj un aiziet. Es pavēlu dāmām sakravāt manas mantas un paziņoju, ka vienai no viņām nāksies jāt kopā ar mani šajā ziemas salā, jo man jātiek līdz Stourtonai pie saviem slimajiem bērniem. Kamēr izrīkoju kalpotājus, es nedomāju par ceļamērķi un neļauju sev domāt par bērniem.
   Dzīve ir briesmu pilna. Bērni mirst bieži, saslimst pat no niekiem, karaliskajās asinīs slēpjas nāve, kas seko pa pēdām Plantagenetiem kā melns suns.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1501. gada ziema

   Manās mājās valda drudžains nemiers. Trīs bērni slimo, un tikai mazākajam, Redžinaldam, nav izsitumu. Es nekavējoties dodos uz bērnistabu. Henrijs guļ mokpilnā miegā savā lielajā gultā. Viņa brālis Artūrs ir ieritinājies blakus, un Ursula grozās mazajā gultiņā. Es palūkojos uz viņiem un sakožu zobus.
   Aukle pagriež Henriju uz muguras un paceļ viņa naktskreklu. Uz bērna krūtīm un vēdera ir sarkani plankumi, kas vietām saplūst kopā. Arī seja ir pietūkusi, un āda aiz ausīm un kakla ir sarkana.
   – Vai masalas? – es jautāju.
   – Masalas vai bakas, – aukle atbild.
   Artūrs klusi ieraudas, mani pamanījis, un es izceļu viņu no karstās gultas, lai apsēdinātu sev uz ceļgala. Mazais augumiņš deg kā ugunīs. – Gribu dzert, – viņš saka. Aukle pasniedz alus kausu. Viņš iedzer trīs malkus un atgrūž trauku. – Acis sāp.
   – Mēs neatvērām slēģus, – aukle klusi paskaidro. – Henrijs žēlojās, ka gaismā sāp acis, tāpēc mēs aizvērām logus.
   Ceru, ka rīkojāmies pareizi.
   – Droši vien, – es saku, pārbijusies pati par savu nezināšanu. Man nav ne jausmas, kā palīdzēt bērniem un kas viņiem kaiš. – Ko teica ārsts?
   Artūrs atbalstās pret mani, un pat viņa skausts, kad piespiežu tam lūpas, ir karsts.
   – Ārsts paziņoja, ka vainojamas masalas un visi atveseļosies, ja Dievs vēlēs. Un piekodināja, lai saglabājam siltumu. Šis rīkojums ir izpildīts. Istabā valda smacējoša tveice, un visi trīs bērni svīst. Es nolieku Artūru uz gultas un pieeju pie Ursulas, kas guļ ļengana un klusē. Viņa ir pavisam sīciņa. Mani ieraudzījusi, viņa paceļ rociņu un pamāj, bet nerunā.
   Mani pārņem šausmas, un es palūkojos uz aukli.
   – Viņas prāts ir vesels! – sieviete kā aizstāvēdamās iesaucas. – Ārsts teica, ka viss būs labi, ja vien drudzis mitēsies. Viņa mazliet dzied un miegā šņukst, bet nav zaudējusi prātu. Vismaz pagaidām.
   Es pamāju, cenšoties nezaudēt pacietību šajā pārkarsētajā istabā, kur mani bērni guļ kā slīkoņi jūras krastā. – Kad ārsts atgriezīsies?
   – Jau ir ceļā. Es solīju viņu pasaukt, tiklīdz būsiet šeit. Bet viņš apzvēr, ka bērni atveseļosies… droši vien.
   – Un pārējie šajā namā?
   – Saslimuši vairāki pāži. Viens no tiem pirms Henrija. Un nomira virtuves kalpone, kas kopa vistas. Bet visi pārējie ir veseli.
   – Un ciematā?
   – Par to man nekas nav zināms.
   Vajadzēs apjautāties ārstam, jo visas slimības mūsu zemē ir mana atbildība. Nāksies pavēlēt, lai no virtuves aizsūta ēdienu uz saslimušo namiem. Ja viņi nomirs un pietrūks naudas kapračiem, tiem samaksāšu es. Tāds ir Stourtonas saimnieces pienākums. Man jārūpējas par visiem, ne tikai saviem bērniem. Un mums, kā jau parasti, nav ne jausmas par slimības cēloņiem un iespējamām zālēm, un mēs nezinām, kad tā pārceļos uz citu ciematu un nogalinās cilvēkus tur.
   – Vai aizsūtījāt vēstuli manam vīram? – es jautāju.
   Atbild mans saimniecības pārzinis, kurš stāv aiz sliekšņa. – Nē, jo nezinājām, kur viņš ir.
   – Uzrakstiet vēstuli manā vārdā un sūtiet to uz Ladlovu, – es pavēlu. – Pirms aizzīmogošanas parādiet man. Pēc dažām dienām viņš sasniegs Ladlovu. Varbūt jau ir tur. Bet man jāpaliek šeit tik ilgi, kamēr visi atveseļosies. Es nedrīkstu nodot slimību Velsas princim un viņa sievai.
   – Lai Dievs mūs sargā! – pārzinis nosaka.
   – Āmen, – aukle piebalso un lūdz Dievu par prinča veselību, vienlaikus skarot mana dēla pieskārtušo seju, it kā Tjūdori vienmēr būtu svarīgāki par visiem.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada pavasaris

   Es pavadu pie bērniem vairāk nekā divus mēnešus, un viņi pamazām atlabst. Ursula izveseļojas pēdējā, bet vēl joprojām ātri nogurst un ir drūma, un bieži slēpj acis no gaismas. Slimo arī vairāki cilvēki ciematā, un viens bērns nomirst. Mēs nesvinam Ziemassvētkus, un es aizliedzu ciemata ļaudīm nākt uz pili, lai saņemtu Zvaigznes dienas priekšvakara dāvanas. Viņi žēlojas, ka esmu atteikusies dot ēdienu, vīnu un nelielas veltes, bet es baidos no slimības, ko viņi varētu ienest pilī.
   Neviens nezina, kas izraisījis slimību, vai tā pazudusi uz visiem laikiem vai arī atgriezīsies līdz ar vasaras tveici. Mēs esam bezpalīdzīgi kā mazi kaķēni un varam tikai cerēt, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Kad beidzot atlabis pēdējais slimnieks un ciemata bērni atkal strādā, mans atvieglojums ir tik skaidrs, ka es apmaksāju misi ciemata baznīcā, lai pateiktos Dievam, ka esam saudzēti.
   Tikai tad, kad esmu par to pārliecinājusies, es piekrītu pamest bērnus un atgriezties Ladlovā.
   Bērni nostājas pie parādes durvīm un atvadās. Aukle ir pacēlusi mazo Redžinaldu rokās. Viņš smaida, māj ar tuklām rociņām un sauc: – Mamma, mamma!
   Ursula ir pacēlusi plaukstas pie acīm, sargājot tās no rīta saules. – Izslejies taisna, – es viņai pavēlu, uzkāpjot zirgam mugurā. – Nolaid rokas un nerauc pieri. Uzvedieties labi, bērni, un es drīz jūs atkal apciemošu.
   – Kad? – Henrijs jautā.
   – Vasarā, – es atbildu, tomēr neesmu pārliecināta. Ja princis Artūrs kopā ar savu sievu dosies ceļojumā līdz ar karalisko galmu, es varēšu pavadīt Stourtonā visu vasaru. Bet, kamēr viņi ir Ladlovā mana vīra gādībā, arī man tur jāpaliek. Es neesmu tikai savu bērnu māte; ir citi pienākumi, un man tie jāpilda nevainojami, lai es varētu paslēpt savu Baltās rozes pagātni.
   Es nosūtu bērniem gaisa skūpstu, bet domās jau esmu ceļā uz Ladlovu, kur pirmo reizi sastapšu nākamo Anglijas karalieni, Aragonas Katrīnu.

Ladlovas pils, 1502. gada marts

   Vīrs mani sagaida savā istabā. Viņš strādā kopā ar diviem rakstvežiem, un lielo galdu klāj dažādi dokumenti. Kad es ieeju, viņš aizsūta rakstvežus prom, atgrūž krēslu un noskūpsta mani uz abiem vaigiem. – Jūs esat ieradusies agri.
   – Ceļš bija labs.
   – Vai Stourtonā viss ir kārtībā?
   – Jā, bērni beidzot izveseļojušies.
   – Lieliski, lieliski. Es saņēmu jūsu vēstuli. – Viņš šķiet atvieglots, jo vēlas veselīgus dēlus un mantiniekus, kā jau jebkurš vīrietis. Mūsu trim zēniem ir uzdevums kalpot Tjūdoriem un veicināt dzimtas izaugsmi. – Vai esat jau paēdusi?
   – Nē, es vakariņošu kopā ar jums. Vai man aiziet pie princeses?
   – Tiklīdz būsiet gatava. Princis pats vēlas jūs pie viņas aizvest, – mans vīrs nosaka un apsēžas. Viņš smaida, domājot par Artūru jauna vīra lomā.
   – Labi, – es sāji nosaku. Artūrs acīmredzot nospriedis, ka iepazīstināšana ar meiteni, kuras vecāki pieprasīja mana brāļa nāvi, ir darbs, kam nepieciešama smalkjūtība. Un es zinu, ka manam vīram tas pat neienāktu prātā.
   *
   Izdabājot Artūra vēlmēm, es iepazīstos ar princesi bez liekām ceremonijām audienču kambarī. Krāsnī deg silta uguns, un pie sienām pielikti koši gobelēni. Šī nav krāšņā Alhambras pils, bet nav arī nabadzīga un apkaunojoša. Es pieeju pie spoguļa un sakārtoju galvassegu, vērojot savas tumšās acis, gaišo, tīro ādu un pievilcīgo, rozes pumpuram līdzīgo muti. Tikai garais Plantagenetu deguns man sagādā vilšanos. Nolēmusi neļauties paštīksmei, es novēršos no spoguļa un gaidu princesi pie krāsns.
   Pēc brīža Artūrs pieklauvē pie durvīm, un es pamāju savai galma dāmai. Tā atver durvis un iziet ārā, ielaidusi Artūru, kurš paklanās un noskūpsta mani uz abiem vaigiem.
   – Vai jūsu bērni ir atveseļojušies? – viņš jautā.
   – Jā, lai slavēts Dievs! – es atbildu.
   Viņš ātri pārmet krustu. – Āmen. Un jūs nesaslimāt?
   – Pārsteidzoši, bet šoreiz saslima pavisam nedaudzi, – es saku. – Mums paveicās. Nomira tikai divi. Mazajam vispār nebija nekādu pazīmju. Dievs patiesi ir žēlsirdīgs.
   Artūrs pamāj. – Vai drīkstu atvest pie jums Velsas princesi?
   Es pasmaidu, dzirdot, cik rūpīgi viņš izrunā savas sievas titulu. – Kā jums patīk laulāta vīra dzīve, Jūsu Gaišība?
   Viņš strauji pietvīkst, tādējādi apliecinot, ka meitene viņam ļoti patīk, bet ir kauns atzīties. – Normāli, – viņš klusi atbild.
   – Vai jums kopā ir labi, Artūr?
   Sārtums viņa vaigos kļūst vēl košāks. – Viņa ir… – Princis apklust. Acīmredzot viņam pietrūkst vārdu.
   – Skaista? – es ierosinu.
   – Jā! Un…
   – Tīkama?
   – Protams! Un…
   – Valdzinoša?
   – Viņai piemīt tāds… – Artūrs iesāk un atkal apklust.
   – Es labprāt viņu satiktu. Ir skaidrs, ka vārdiem viņu nevar aprakstīt.
   – Kundze, jūs par mani smejaties, bet gan sapratīsiet…
   Viņš iziet ārā, lai atvestu savu sievu. Es tikai tobrīd apjaušu, ka esam likuši viņai gaidīt, un prātoju, vai meitene ir apvainojusies. Viņa taču audzināta kā Spānijas infanta un gatavota ārkārtīgi spožai dzīvei.
   Smagās koka durvis atveras, es pieceļos kājās, un Artūrs ieved princesi istabā. Viņš paklanās, iziet ārā un aizver durvis. Mēs ar Velsas princesi esam vienas.
   Meitene ir tik maza un trausla, ka līdzinās princeses portretam loga vitrāžā, nevis īstai būtnei. Bronzas krāsas mati pieticīgi paslēpti zem smagas galvassegas, šmaugo vidukli iežņaudz ņieburs, un abpus sejai slīgst dārgas mežģīnes. Viņa nolaižas reveransā, slēpjot acis un seju. Es satveru viņas roku, meitene atliec galvu, un es ieraugu viņas koši zilās acis un kautro, pievilcīgo smaidu.
   Viņa nobālējusi klausās, kamēr es latīniski sveicu viņu pilī un atvainojos par vēlo ierašanos. Es redzu, ka viņa ar skatienu meklē Artūru, iekož apakšlūpā un beidzot runā. Viņa uzreiz pievēršas vienīgajam, ko es labprātāk nedzirdētu nekad, it īpaši no viņas mutes.
   – Mani pārņēma nožēla, dzirdot par jūsu dēla nāvi, – viņa paziņo. – Patiesa nožēla.
   Es esmu pārsteigta, ka princese uzdrošinās par to ieminēties, turklāt tik atklāti un līdzjūtīgi.
   – Tas bija liels zaudējums, – es rāmi nosaku. – Bet tāda ir šī pasaule.
   – Baidos, ka mana ierašanās…
   Ir neiespējami klausīties tādu atvainošanos par slepkavību, kas notika viņas dēļ, un es pārtraucu meiteni. Nabadzītes skatienā pavīd jautājums, kā viņa varētu mani mierināt. Šķiet, viņa tūlīt metīsies ceļos un atzīs savu vainu itin visā. Bet es negribu dzirdēt sava brāļa vārdu, citādi sabrukšu un raudāšu šīs jaunās sievietes priekšā. Viņš būtu dzīvs, ja nebūtu Katrīnas. Kā lai es par to runāju mierīgi?
   Gribēdama viņu apklusināt un atvairīt, es paceļu roku. Viņa to satver un nolaižas reveransā. – Jūs neesat vainīga, – es nočukstu. – Un mēs pildām pienākumu pakļauties karalim.
   Zilajās acīs parādās asaras. – Man ļoti žēl, – viņa atkārto.
   – Jūs neesat vainīga, – es saku, lai viņu apklusinātu. – Viņš arī ne. Un arī es neesmu.
   *
   Pēc tam mēs dzīvojam laimīgi. Es katru dienu saskatu Katrīnā drosmi, kas palīdzēja viņai ielūkoties man acīs un paust savu nožēlu par manām sāpēm. Viņa izmisīgi ilgojas pēc mājām, bet vēstules no mātes saņem reti. Katrīna ir kā bārene svešā zemē, un viņai jāmācās gan mūsu valoda, gan paražas.
   Pat mūsu ēdieni viņai ir nezināmi. Reizēm, kad mēs kopīgi izšujam, es cenšos viņu izklaidēt ar jautājumiem par mājām.
   Katrīna runā par Alhambru kā par dārgakmeni zaļā dārza ietvarā, novietotu Granadas pils dārgumu lādē. Viņa stāsta par strūklaku ledaino ūdeni, kas plūst pa caurulēm no augstajiem kalniem, un par sauli, kas kveldē zemi. Viņa runā par katru dienu valkātajiem zīda tērpiem un laiskajiem rītiem mazgātavā, ko sedz marmora plāksnes. Es klausos par viņas māti, kas troņa zālē spriež taisno tiesu un pārvalda zemi kā līdzvērtīga kopā ar vīru, un par abu apņēmību ieviest Dieva likumus visā Spānijā.
   – Mūsu valsts jums noteikti šķiet kā cita pasaule, – es ieminos, vērojot tumšo ziemas ainavu aiz loga. Kalnus sedz sniegs, un virs ielejas velkas mākoņi, bet pa loga rūtīm rībina lietus lāses.
   – Tā ir kā sapnis, – Katrīna klusi nosaka. – Kad viss ir citāds un nemitīgi gribas pamosties.
   Klusībā es piekrītu, jo zinu, kā ir ieraudzīt citu pasauli un nespēt atgriezties senajā dzīvē.
   – Ja nebūtu Art… Viņa Gaišības, – Katrīna nočukst un atkal pievēršas šuveklim, – ja nebūtu viņa, es justos ārkārtīgi nelaimīga.
   Es pieskaros meitenes plaukstai. – Paldies Dievam, ka princis jūs mīl, – es klusi saku. – Un ceru, ka mēs visi padarīsim jūs laimīgu.
   Viņa nekavējoties paceļ skatienu. – Viņš mani tiešām mīl, vai ne?
   – Neapšaubāmi. – Es smaidu. – Artūram ir mīlas pilna un dāsna sirds. Es ļoti priecājos, ka jūs abi esat satikušies. Reiz jūs būsiet cildeni valdnieki.
   Katrīnai staro acis – kā jebkurai jaunai sievietei, kas iemīlējusies.
   – Vai ir kādas pazīmes? – es klusi jautāju. – Par bērnu? Jūs zināt, kas liecina par bērna ieņemšanu, vai ne? Jūsu māte vai dueņa visu paskaidroja?
   – Jums nekas nav jāsaka; mana māte par to parūpējās, – meitene pašcieņas pilnā balsī atbild. – Es visu zinu. Un pagaidām nav nekādu pazīmju. Bet esmu pārliecināta, ka mums drīz būs bērns. Un es viņu nosaukšu par Mēriju.
   – Labāk lūdziet Dievam dēlu, – es atgādinu. – Un dodiet viņam Henrija vārdu.
   – Dēls būs Artūrs, bet vispirms meitene Mērija, – viņa pārliecināta paziņo. – Par godu Svētajai Dievmātei Marijai, kas atveda mani šurp un dāvāja jaunu, mīlošu vīru. Pēc tam Artūrs par godu tēvam un Anglijai, ko mēs celsim kopā.
   – Kāda būs jūsu valsts? – es jautāju.
   Katrīna ir nopietna; šī nav bērnišķīga rotaļa. – Nebūs sodu par sīkiem nodarījumiem, – viņa saka. – Taisnīgumu nedrīkst izmantot, lai piespiestu cilvēkus pakļauties.
   Es tik tikko jaušami pamāju. Karaļa tieksme sodīt savus augstmaņus, pat draugus, un iepīt viņus nepārvaramu parādu valgos pamazām saēd viņa galma padevību. Bet es nedrīkstu par to runāt ar karaļa mantinieku.
   – Un nekādu netaisnīgu arestu, – Katrīna pavisam klusi piebilst. – Ja nemaldos, jūsu radinieki šobrīd ir Londonas Tauerā.
   – Viljams de la Pols ir Tauerā, bet viņam nav izvirzīta apsūdzība, – es saku. – Cerams, ka viņam nav nekādas saistības ar aizbēgušo dumpinieku Edmundu. Es nezinu, kur viņš ir un ko dara.
   – Neviens nešaubās par jūsu uzticību! – Katrīna apliecina.
   – Es uzmanos, lai tas nenotiktu. Un ļoti reti runāju ar saviem radiniekiem.

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1502. gada aprīlis

   Artūrs cenšas, mēs visi cenšamies uzlabot Katrīnai noskaņojumu, bet šī ziema pie Velsas robežu kalniem viņai ir ilga un auksta. Viņš apsola visu – sakņu dārzu, apelsīnus, no kā pagatavot ievārījumu, rožu eļļu matiem, dzīvas lilijas, kas uzziedēšot pat Anglijā. Mēs nemitīgi apliecinām, ka drīz sāksies siltais laiks un tad būs pat karsts, kaut gan ne tik tveicīgs kā Spānijā, mēs varēsim pastaigāties, netinoties šallēs un kažokādās, un reiz mitēsies arī lietus, un saule pacelsies spožās debesīs daudz agrāk, satumsīs vēlāk, un viņa dzirdēs lakstīgalu dziesmas.
   Mēs apzvēram, ka maijs būs saulains, un stāstām par maija svētku naivajām rotaļām. Viņa rītausmā atvērs logu un uzklausīs slavinājumus, visi izskatīgie jaunekļi atstās nolobītas stibas pie viņas durvīm, mēs viņu kronēsim par Maija karalieni un iemācīsim dejot ap izpušķoto stabu.
   Tomēr mūsu solījumi nepiepildās. Maijs ir citāds. Tas droši vien nekad nevarētu būt tāds, kādu mēs iztēlojām; bet vainīgs nebija sliktais laiks, ļaužu noskaņojums, pumpuri vai zivis ezerā. Lakstīgalas ieradās un pogoja, bet neviens neklausījās. Šādu nelaimi neviens nebija paredzējis.
   – Artūrs ir slims, – mans vīrs paziņo, aizmirsis visus prinča titulus, aizmirsis pieklauvēt. Viņš tikai ieskrien manā istabā, raižpilni savilcis seju. – Ātri, nāciet man līdzi!
   Es sēžu pie spoguļa, kamēr kalpone pin manus matus, bet pielecu kājās, izraujot bizi viņai no rokām. Jau pēc brīža esmu uzvilkusi rītakleitu un steigšus sienu jostu. – Kas noticis?
   – Viņš jūtoties noguris, un visur sāpot.
   Artūrs nekad nežēlojas par slimībām, nekad neaicina ārstu. Mēs abi skrienam uz viņa guļamistabu, un mans vīrs elsodams seko, kamēr es strauji kāpju augšā.
   – Vai jau pasaucāt ārstu? – es pār plecu jautāju.
   – Protams. Bet viņš kaut kur aizgājis. Kalpotājs viņu meklē. – Mans vīrs atbalstās pret sienu un piespiež plaukstu pie krūtīm. – Ilgi nebūs jāgaida.
   Mēs sasniedzam Artūra guļamistabas durvis. Es pieklauvēju un eju iekšā, negaidot atbildi. Zēns ir gultā, un viņa seju klāt sviedri. Viņš ir bāls kā rēgs.
   Ieraudzītais mani satriec, tomēr es cenšos to neizrādīt.
   – Manu zēn, – es sirsnīgā, rāmā balsī nosaku. – Vai nejūtaties labi?
   Viņš pagriež galvu. – Man ir karsti, – viņš atbild, un es pamanu sasprēgājušās lūpas. – Ļoti karsti. – Viņš pamāj saviem kalpotājiem. – Palīdziet. Es piecelšos un apsēdīšos pie uguns.
   Es atkāpjos un vēroju vīriešus. Tie atmet segas un palīdz princim izkāpt. Viņš kustoties saviebjas un smagnēji apsēžas, it kā būtu piekusis.
   – Lūdzu, pasauciet Viņas Gaišību princesi, – viņš saka.
   – Vēlos viņai pateikt, ka šodien nevarēšu piedalīties izjādē.
   – Es pati varu viņai pavēstīt…
   – Nē, es gribu viņu redzēt.
   Vairs neiebilstot, es dodos pie princeses, lai aicinātu viņu apciemot vīru. Katrīna lasa tekstu angļu valodā un rauc pieri. Viņa nekavējoties man seko, gaidpilni smaidīdama; viņas pavadone donja Elvira seko, veltījusi man skarbu skatienu, kurā jaušams jautājums. “Kas atkal noticis šajā aukstajā, lietainajā zemē? Kā angļi atkal kļūdījušies?”
   Tiklīdz princese ieiet Artūra guļamistabā, viņas smaids nozūd.
   – Vai esat saslimis, mīļotais? – viņa jautā.
   Princis sarāvies sēž pie krāsns; mans vīrs stāv viņam blakus un izskatās pēc izmisuša suņa. Artūrs paceļ roku, aizliedzot sievai nākt tuvāk, un kaut ko klusi pasaka. Princese satriekta palūkojas uz mani.
   – Lēdija Mārgarita, mums jāpasauc prinča ārsts.
   – Es jau aizsūtīju savus kalpotājus viņu sameklēt.
   – Bet es negribu nekādu kņadu, – Artūrs nekavējoties paziņo. Viņam jau no bērnības nepatīk slimot un būt aprūpētam. Viņa brālis Harijs izbauda uzmanību un labprāt slimo, bet Artūrs vienmēr apgalvo, ka viņam nekas nekaiš.
   Pie durvīm pieklauvē, un kāds uzsauc, ka ieradies ārsts. Donja Elvira atver durvis, un princese apber ārstu ar jautājumiem latīņu valodā. Viņš nesaprot un vēršas pie manis pēc palīdzības.
   – Viņa Gaišība jūtas nelāgi, – es paskaidroju un atkāpjos. Artūrs grīļodamies pieceļas, nobālējis kā rēgs. Ārsts viņu ierauga un satrūkstas, un es uzreiz noprotu, par ko viņš domā.
   – Nāciet man līdzi, – es aicinu princesi, satvērusi viņu aiz rokas. – Apbruņojieties ar pacietību. Berivērta kungs ir prasmīgs ārsts un pazīst princi kopš bērnības. Droši vien nekas slikts nav noticis. Drīz viņš būs vesels.
   Mēs klusēdamas gaidām, līdz ārsts atgriežas. Artūrs atkal ir apgūlies.
   – Manuprāt, viņam jāļauj atpūsties, – ārsts noteic.
   Es pieeju viņam klāt un klusi nosaku: – Tā nav sviedru slimība. – Šķiet, es nemaz nelūdzu viņa viedokli, tikai aizliedzu nosaukt vārdā visbīstamāko draudu. – Nevar būt.
   – Kundze, es diemžēl nezinu.
   Ārsts ir pārbijies. Sviedru slimība nogalina diennakts laikā, tā nopļauj vecos un jaunos, veselos un vārgos, nevienu nesaudzējot. Karalis atveda sev līdzi šo lāstu, kad iesoļoja valstī kopā ar algotņu armiju no Eiropas notekām un cietumiem. Henrijs Tjūdors ir uzkrāvis šo nelaimi angļu tautai, un pirmajos mēnešos pēc lielās kaujas cilvēki to dēvēja par zīmi, ka viņa dzimta iznīks. Vai šis pareģojums skāris mūsu jauno princi? Vai viņa trauslajai dzīvībai uzlikts divkāršs lāsts?
   – Lūgsim Dievu, kaut vainojama nebūtu sviedru slimība, – ārsts mudina.
   Princese pienāk viņam klāt un lēnām runā latīniski, izmisīgi taujājot viņa domas. Ārsts apliecina, ka Artūru skāris tikai drudzis, ko drīz vien mazinās zāļu novārījums. Nomierinājis meiteni, viņš aiziet, bet es cenšos pārliecināt princesi, ka viņa nedrīkst palikt pie vīra.
   – Lūdzu, apsoliet, ka ne mirkli viņu nepametīsiet! – meitene pieprasa.
   – Es tūlīt pat iešu iekšā, ja jūs nedaudz pastaigāsieties un pēc tam iesiet uz savu istabu lasīt, mācīties vai šūt.
   – Tūlīt! – viņa paklausīgi iesaucas. – Es iešu uz savu istabu, ja jūs paliksiet pie viņa.
   Donja Elvira seko savai aizbilstamajai. Es apsēžos blakus princim; esmu jau divas reizes solījusi viņu uzraudzīt, bet no tā nebūs nekāda labuma, ja šis jaunais vīrietis, tik bāls un nemierīgs savā lielajā gultā, ir kritis par upuri sava tēva slimībai un mātes lāstam.
   *
   Diena aizrit mokoši lēni. Princese pilda solījumu, pastaigājas dārzā, mācās savā istabā un ik pēc stundas apjautājas, kā klājas viņas vīram. Es atbildu, ka Artūrs atpūšas un vēl joprojām kaist drudzī. Un noklusēju, ka viņam ir arvien sliktāk, viņu moka murgi, mēs aizsūtījām ziņnesi pie karaļa ārsta Londonā un es mazgāju Artūra pieri, seju un krūtis ar vīna etiķi un ledusūdeni, bet nekas viņu neatvēsina.
   Katrīna dodas uz apaļo kapelu pils pagalmā un kaismīgi lūdz Dievu par sava jaunā vīra veselību. Vēlu naktī es palūkojos pa Artūra torņa logu un redzu princeses sveci tumšajā pagalmā. Sievietes viņai seko uz guļamistabu. Es ceru, ka viņa spēs iemigt, bet pati atgriežos pie zēna, kurš mokās drudzī. Nezinu, kā viņam palīdzēt, un baidos, ka to nezina neviens. Šajā aukstajā, tumšajā es sāku ticēt, ka viņš nomirs.
   *
   Es paēdu brokastis prinča istabā, bet man trūkst apetītes. Viņš klīst savā murgu valstībā un neko nevēlas. Princese atnāk līdz audienču zāles durvīm, un kalpotāji sauc mani. – Es gribu viņu redzēt! Jūs mani neaizkavēsiet!
   Aizvērusi aiz sevis durvis, es stājos pretī apņēmības pilnajai meitenei. Zem viņas acīm rēgojas tumši loki; viņa visu nakti nav gulējusi. – Iespējams, jūsu vīru skārusi smaga slimība, – es saku, nenosaucot vārdā baismīgāko draudu. – Ja ielaidīšu jūs pie viņa, tad būšu nolaidīga pret saviem pienākumiem.
   – Jums ir pienākums pret mani! – iesaucas Spānijas Izabellas meita, kuras bailes pārvērtušās dusmās.
   – Nē, pret Angliju, – es klusi paskaidroju. – Un, ja jūs zem sirds nēsājat Tjūdoru mantinieku, man ir pienākums arī pret šo bērnu. Es nedrīkstu laist jūs pie prinča gultas.
   Katrīna gandrīz sabrūk. – Lūdzu, lēdija Mārgarita, laidiet mani iekšā! Es apstāšos, tiklīdz teiksiet, es pildīšu jūsu norādījumus, tikai ļaujiet man viņu apraudzīt!
   Es ievedu princesi guļamistabā, kur klusēdams stingi guļ Artūrs. Viņš atver acis un nočukst: – Es tevi mīlu. Nenāc tuvāk.
   It kā atturot sevi no gulšanās viņam līdzās, Katrīna aptver gultas stabu. – Es jūs arī mīlu, – viņa izdveš. – Vai jūs atveseļosieties?
   Artūrs tikai papurina galvu, un šajā baisajā mirklī es aptveru, ka man nav izdevies pildīt Elizabetei doto solījumu. Es viņu nenosargāju. Ziemas sals, austrumu vējš – kas to lai zina? – viņam atsūtījis tēva slimības lāstu, un karaļa māte saņems divu karalieņu paustā lāsta sodu. Viņa samaksās par nodarīto un apglabās gan savu mazdēlu, gan dēlu. Es aptveru princeses tievo vidukli un vedu viņu pie durvīm.
   – Es atgriezīšos! – viņa uzsauc, negribīgi sekodama man.
   – Palieciet, es jūs nepievilšu!
   Mēs pavadām dienu, cīnoties ar Artūra dzīvību, bet nekas nemazina drudzi. Princese pilda solījumu un atnāk pie sava vīra, bet šoreiz mēs paziņojam, ka princi skārusi sviedru slimība un viņa nedrīkst spert kāju pāri slieksnim. Katrīna aizsūta visus prom, paceļas uz pirkstgaliem un klusi kaut ko uzsauc vīram. Viņi apmainās ar solījumiem, Katrīna kaut ko apzvēr, bet lūdz vīru atveseļoties. Es satveru viņu aiz rokas.
   – Viņa paša labad, – es nosaku. – Jums jāiet.
   Artūrs ir atbalstījies uz elkoņa, un es redzu dzelžainu apņēmību viņa sejā. – Apsoli, – viņš lūdz. – Manis dēļ. Apsoli, mīļotā!
   Katrīna atsaucas: – Apsolu! – bet viņas balsī skan izmisums, it kā viņa šo zvērestu dotu pret savu gribu, un es aizvedu viņu prom.
   *
   Lielais pils pulkstenis nozvana sesto stundu. Artūra biktstēvs dāvā viņam pēdējo svaidījumu, un princis aizver acis.
   – Nē, – es čukstu. – Nepadodieties, neaizejiet! – Man vajadzētu lūgt Dievu gultas kājgalī, bet es spēju tikai spiest asarām slacītās dūres pie acīm un čukstēt: “Nē!” Es neatceros, kad pēdējoreiz izgāju no istabas, kad ēdu un gulēju, bet nespēju paciest domu, ka šis princis, šis neparasti skaistais un apdāvinātais princis mirs manā apgādībā. Man nav izdevies viņam iemācīt vissvarīgāko, proti, ka nekas nav nozīmīgāks par dzīvību, tāpēc pie tās jāturas. – Nē, – es atkārtoju. – Nē! Nekas nevar noturēt princi šajā pasaulē. Kad pulkstenis nosit septiņi, viņš jau ir miris. Es nostājos pie gultas un sakārtoju viņa tērpa apkakli, nolaižu plakstiņus, savelku izšuvumiem rotāto pārsegu viņam virs krūtīm un noskūpstu aukstās lūpas. – Arlabunakti, mans princi, – es nočukstu un aizeju.
   *
   Viņas Gaišībai Anglijas karalienei
   Māsīca Elizabete!
   Jūs noteikti jau zināt jaunumus, tāpēc šī vēstule lai paliek starp mums. To raksta sieviete, kas viņu mīlēja kā māte, un sūta mātei, kas neprātīgi mīlēja savu dēlu. Viņš drosmīgi stājās pretī nāvei tāpat kā visi mūsu dzimtas vīrieši. Ciešanas nebija ilgas, un viņš mira īstenajā ticībā.
   Es nelūdzu piedošanu par to, ka neizdevās viņu glābt, jo pati to nekad sev nepiedošu. Viss liecināja, ka vainojama sviedru slimība, un pret to nav zāļu. Nepārmetiet sev, nekas neliecināja par lāstu. Mūsu mīļotais, drosmīgais zēns nomira no slimības, ko viņa tēva armija netīši ieveda šajā nelaimīgajā zemē.
   Drīz es vedīšu pie jums prinča atraitni. Viņai ir lauzta sirds. Abi patiešām bija viens otru iemīlējuši, un viņa ir daudz zaudējusi.
   Tāpat kā Jūs.
   Un es.

Mārgarita Pola

Ladlovas pils, 1502. gada vasara

   Karaliene atsūta savas nestuves, lai atraitne varētu tās izmantot ceļā uz Londonu. Katrīna ir mēma un satriekta. Viņa katru vakaru klusēdama aiziet gulēt. Es zinu, ka viņa lūdzas, kaut no rīta nepamostos. Pildot savu pienākumu, es jautāju, vai viņa gaida bērnu, un meitene sašutusi dreb, it kā es censtos ielauzties viņas sirdī.
   – Ja jūs gaidāt bērnu un tas būs zēns, viņš kļūs par Velsas princi un vēlāk arī Anglijas karali, – es saudzīgi atgādinu. – Jūs būtu tikpat ietekmīga kā lēdija Mārgarita Boforta.
   – Kas notiks, ja es negaidu bērnu? – Katrīna drūmi jautā.
   – Jūs būsiet princese atraitne, bet Velsas prinča titulu saņems Viņa Gaišība Harijs, – es paskaidroju.
   Viņa novēršas un pieiet pie kamīna, bet es pamanu nicinājumu viņas sejā, kas uzplaiksnī, kad pieminu Artūra jaunāko brāli. – Princis Harijs! – viņa iesaucas.
   – Jums jāsamierinās ar Dieva piešķirto vietu dzīvē, – es klusi atgādinu.
   – Nemūžam!
   – Gaišība, jūs esat pārcietusi lielu zaudējumu, bet nedrīkst stāties pretī liktenim. Varbūt Dievs vēlas, lai jūs atkāpjaties, – es ierosinu.
   – Nē, – viņa skarbi nosaka.

Vestminsteras pils, Londona, 1502. gada jūnijs

   Es atstāju Velsas princesi atraitni Daremas namā un dodos uz Vestminsteru, kur galms ieslīdzis dziļās sērās. Šķērsojot pazīstamos gaiteņus, es eju pie karalienes. Audienču zāles durvis ir atvērtas, un tajā drūzmējas galminieki un lūdzēji, bet visi runā klusi, un daudziem tērpu rotā melna apmale.
   Ejot es dažiem pamāju, bet neapstājos, jo nevēlos atbildēt uz jautājumiem un neskaitāmas reizes atkārtot: – Jā, slimība bija ļoti strauja. Jā, mēs izmēģinājām šīs zāles. Jā, šis ir drausmīgs trieciens. Jā, princese sēro. Jā, ārkārtīgi žēl, ka nav bērna.
   Kad pieklauvēju pie karalienes istabas durvīm, tās atver lēdija Ketrīna Hantlija. Viņa bija precējusies ar viltvārdi, kas mira līdz ar manu brāli, un mēs ne sevišķi patīkam viena otrai. Es paeju viņai garām, neteikusi ne vārda.
   Karaliene ir nometusies ceļos pie zelta krucifiksa un aizvērusi acis. Es apsēžos viņai blakus, noliecu galvu un lūdzu Dievam spēku, lai runātu ar mūsu prinča māti par viņa zaudējumu.
   Elizabete nopūšas, palūkojas uz mani un klusi nosaka:
   – Es tevi gaidīju.
   Es satveru viņas plaukstas. – Ak, es nespēju pat izteikt savu nožēlu!
   – Zinu. Kā jūtas princese?
   – Viņa ir ļoti klusa. Ļoti skumja.
   – Vai nav nekādas iespējas, ka viņa gaida bērnu?
   – Viņa apgalvo, ka nav.
   Izliekoties, ka necer uz mazdēlu zaudētā dēla vietā, Elizabete pamāj.
   – Mēs izmēģinājām visu… – es iesāku.
   Elizabete saudzīgi uzliek plaukstu man uz pleca. – Es zinu, ka tu par viņu rūpējies kā par savu bērnu, – viņa mani nomierina. – Viņš bija īsts Jorku princis, mūsu Baltā roze.
   – Mums vēl ir Harijs, – es atgādinu.
   – Jā. – Viņa atbalstās pret manu plecu un pieceļas. – Bet Harijam nebija paredzēta Velsas prinča un karaļa nākotne.
   Es viņu izlutināju. Viņš ir nepastāvīgs un iedomīgs.
   Šie vārdi mani tā pārsteidz, ka es apjūku. – Viņš iemācīsies… – es stomos. – Izaugs.
   – Viņš nemūžam nekļūs par otru princi Artūru, – karaliene nosaka. – Artūrs bija dēls, kuru es dāvāju Anglijai. Lai nu kā, es laikam atkal gaidu bērnu, – viņa turpina. – Lai slavēts Dievs!
   – Vai tiešām?
   – Vēl ir agrs, bet es ceru, ka jā. Tas būtu īsts mierinājums, vai ne? Vēl viens zēns.
   Elizabetei ir trīsdesmit seši gadi, pārāk daudz. – Tas būtu brīnišķīgi, – es apgalvoju un cenšos smaidīt. – Dieva labvēlības zīme Tjūdoriem, žēlastība pēc upura saņemšanas.
   Mēs abas pieejam pie loga un lūkojamies uz košo dārzu un cilvēkiem, kas spēlē ķegļus zālienā. – Viņš bija brīnišķīgs zēns, piedzima pašā mūsu laulības sākumā gluži kā Dieva svētība. Un ļoti laimīgs bērns. Vai atceries, Mārgarita?
   – Atceros, – es atbildu, bet neatzīstu, ka esmu pārāk daudz aizmirsusi, ka Artūra gadi kopā ar mani ir izslīdējuši caur pirkstiem kā atmiņas par neievērojamām vasaras dienām. Viņš bija laimīgs bērns, un laime nepaliek prātā. Elizabete nešņukst, tikai ik pa brīdim ar plaukstas virspusi notrauc asaras no vaigiem. – Vai karalis sūtīs Hariju uz Ladlovu? – es jautāju. Ja mans vīrs būs nākamā prinča aizgādnis, man vajadzēs rūpēties arī par viņu, bet es nespēšu lūkoties uz citu zēnu prinča Artūra vietā.
   Elizabete papurina galvu. – Karaļa māte to aizliedza. Viņa grib paturēt Hariju galmā. Šeit viņš lēdijas Bofortas uzraudzībā mācīsies un gatavosies jaunajai nākotnei.
   – Un princese atraitne?
   – Laikam atgriezīsies Spānijā. Šeit viņu nekas negaida.
   – Tieši tā. Nabaga bērns, – es piebalsoju, domādama par nobālušo meiteni lielajā pilī.
   *
   Pirms dodos uz Stourtonu, es apciemoju princesi Katrīnu. Viņa ir ļoti jauna un pamesta viena kopā ar algotajiem pavadoņiem – savu bargo dueņu, galma dāmām, biktstēvu un kalpotājiem. Es nožēloju, ka viņu neizmitinās karalienes istabās.
   Sēru laikā princese ir kļuvusi vēl skaistāka. Bālā seja mirdz sarkanīgi zeltaino matu ielokā. Viņa ir novājējusi, un zilās acis izskatās vēl lielākas.
   – Es atnācu atvadīties. – Manā balsī skan uzspēlēta līksmība. – Tūlīt došos mājās, un arī jūs droši vien ceļosiet uz Spāniju.
   Viņa pamet skatienu apkārt un pārliecinās, ka neviens nenoklausās. – Nē, es neatgriezīšos mājās, – viņa apņēmīgi nosaka. Es alkstu paskaidrojuma. Katrīnas sejā atplaukst nerātns smaids. – Neskatieties uz mani tā, – viņa attrauc. – Es palikšu šeit.
   – Te jūs nekas vairs negaida, – es atgādinu.
   Katrīna satver mani aiz rokas un ved tālāk no dāmām, klusi runādama: – Jūs maldāties. Pirms Artūrs nomira, es viņam apsolīju kalpot Anglijai. Jūs dzirdējāt, ka viņš lūdza to apzvērēt. Es turēšu doto vārdu.
   – Jūs nevarat palikt šeit.
   – Varu, turklāt pavisam vienkārši. Apprecoties ar Velsas princi, es atkal būšu Velsas princese.
   Es satriekta brīdi klusēju. – Jūs taču negribat precēties ar princi Hariju!
   – Man nav citas iespējas.
   – Vai jūs to apsolījāt princim Artūram? – Tiklīdz Katrīna pamāj, es piebilstu: – Viņš noteikti nedomāja, ka jums jāsalaulājas ar viņa jaunāko brāli.
   – Artūrs zināja, ka tas ir vienīgais veids, kā man kļūt par Anglijas karalieni, un mums bija daudz ieceru, mēs kalām kopīgus plānus. Viņš zināja, ka Tjūdoru valdīšana nelīdzinās Jorku varai. Artūrs vēlējās sevī apvienot abas dzimtas, valdīt taisnīgi un līdzjūtīgi, iegūt cilvēku cieņu. Pirms nāves viņš gribēja, lai es īstenoju šos plānus bez viņa. Es mācīšu Hariju un norādīšu viņam īsto ceļu. Es viņu pārvērtīšu par krietnu karali.
   – Princim Harijam ir daudz labu īpašību. – Es rūpīgi izvēlos vārdus. – Bet viņš nav un nekad nebūs tāds pats princis kā tas, kuru zaudējām. Viņš ir valdzinošs un aizrautīgs, drosmīgs kā mazs lauva, gatavs kalpot savai dzimtai un zemei… – Es brīdi vilcinos. – Bet viņš līdzinās emaljai, Jūsu Gaišība. No ārpuses viņš mirdz un laistās, bet nav tīrs zelts.
   Viņš noteikti nav tāds kā Artūrs.
   – Es tik un tā kļūšu viņa sieva. Manās rokās viņš būs labāks.
   – Jūsu Gaišība, viņa tēvs meklēs labāku līgavu, citu princesi. Un jūsu vecāki savukārt meklēs otru vīru jums.
   – Tātad mēs atrisināsim abus sarežģījumus ar vienu atbildi. Turklāt šādi karalim nevajadzēs maksāt manu atraitnes daļu. Viņam tas patiks. Un viņš saņems manu atlikušo pūru, kā arī saglabās savienību ar Spāniju, ko alka tik kvēli, ka pat… – Meitene apklust.
   – Tik kvēli, ka nogalināja manu brāli, – es tik tikko dzirdami pabeidzu viņas teikumu. – Jā, es zinu. Bet jūs vairs neesat Spānijas infanta. Viss ir mainījies. Jūs esat mainījusies.
   Katrīna pietvīkst. – Nē. Es parūpēšos, lai viss būtu tāpat kā iepriekš. Pateikšu, ka vēl esmu jaunava un laulība nebija piepildīta.
   Es spēji ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, neviens neticēs…
   – Bet neviens arī nejautās! – viņa paziņo. – Kurš uzdrošinātos apšaubīt manus vārdus? Un jūs mani atbalstīsiet, vai ne, Mārgarita? Jo es tā rīkojos Artūra dēļ un jūs viņu mīlējāt tāpat kā es. Ja jūs nenoliegsiet manus vārdus, neviens neiebildīs. Visi gribēs ticēt, ka es drīkstu apprecēties ar Hariju, un neviens neizprašņās manus kalpotājus. Neviena no manām dāmām neatbildētu uz angļu spiegu jautājumiem. Ja jūs klusēsiet, viss būs labi.
   Šī spējā pāreja no izmisuma uz sazvērestību ir tik krasa, ka es izbijusies lūkojos uz princesi. Viņas sejā ir lasāma tikai apņēmība, un viņa ir sasprindzinājusi žokli.
   – Tā rīkoties nevar.
   – Man tas jādara, – viņa drūmi nosaka. – Es apsolīju.
   – Jūsu Gaišība, Harijs ir bērns…
   – Vai jums šķiet, ka es to neapzinos? Tieši tāpēc Artūrs bija tik pārliecināts. Hariju nepieciešams mācīt. Es viņam došu padomus. Šobrīd viņš ir iedomīgs, izlutināts zēns, bet es viņu pārvērtīšu par karali.
   Jau grasīdamās iebilst, es piepeši saskatu Katrīnā topošo karalieni. Viņa būs varena. Šī meitene kopš trīs gadu vecuma gatavota Anglijas valdnieces lomai, un izskatās, ka piepildīs savu likteni.
   – Nezinu, kā būtu pareizi, – es nedroši bilstu. – Jūsu vietā es…
   Katrīna smaidīdama papurina galvu. – Lēdija Mārgarita, jūs manā vietā atgrieztos Spānijā un cerētu uz klusu, drošu dzīvi, jo esat iemācījusies vairīties no troņa. Jūs augāt bailēs no jebkura karaļa. Bet mana bērnība bija citāda. Man nav izvēles. Jau šūpulī mani dēvēja par Velsas princesi! Es nevaru mainīt savu vārdu un bēguļot no likteņa. Man jāpilda solījums, ko devu Artūram. Palīdziet man!
   – Puse galminieku redzēja, kā jūs abus gulda kopā kāzu naktī.
   – Ja vajadzēs, es paziņošu, ka viņš nespēja pildīt pienākumu.
   Es spēji ievelku elpu. – Katrīna! Vai tiešām jūs viņu apkaunotu?
   – Tas nav apkaunojums, – viņa kaismīgi iebilst. – Jākaunas tiem, kas man uzdotu šādu jautājumu. Es zinu, ko mēs viens otram nozīmējām. Bet nevienam citam tas nav jāzina.
   Neviens pat nenojautīs.
   – Jūsu dueņa…
   – Viņa klusēs. Donja Elvira nevēlas atgriezties Spānijā ar bojātu preci un izšķiestu pūru. – Katrīna bezbailīgi smaida, it kā viss būtu pavisam vienkārši. – Un es dāvāšu Harijam dēlu, – viņa sola. – Un meiteni Mēriju. Gluži kā iecerēts. Vai audzināsiet manus bērnus, lēdija Mārgarita? Vai negribat aprūpēt bērnus, ko man novēlēja Artūrs?
   – Jā, – es negribīgi piekrītu. – Jā. Es gribu audzināt bērnus, ko viņam solījāt. Un es nekad nerunāšu par jums abiem. Es galu galā neko nezināju, nebiju klāt jūsu kāzu naktī un nenodošu jūs, ja patiesi esat apņēmusies spert šo soli. Man nebūs nekāda viedokļa.
   Katrīna atvieglota noliec galvu. – Es tā rīkojos viņa dēļ. Tikai tāpēc, ka mīlu viņu. Ne jau savas godkāres vai manu vecāku iegribu vadīta. Artūrs man to lūdza, un es pildīšu solījumu.
   – Es jums palīdzēšu. Viņa dēļ, – es apņemos.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada rudens

   Tomēr manas iespējas palīdzēt ir ierobežotas. Es vairs neesmu Velsas prinča aizbildņa sieva, jo princim vairs nav ne galma, ne savas saimniecības. Harijs ir pārāk nozīmīgs, lai viņu kaut kur sūtītu. Kamēr karalienes klēpī aug bērns, ko visi uzskata par zēnu, vienīgais dzīvais mantinieks tiek audzināts Eltemas pilī pie Griničas kopā ar savām māsām Mārgaritu un Mēriju. Kaut gan viņš ir spēcīgs, veselīgs puisis, jau pietiekami pieaudzis, lai pildītu troņmantnieka pienākumus, vadītu savu padomi un mācītos lēmumu pieņemšanu, karaļa māte uzstāj, ka viņam jādzīvo noslēgtībā tāpat kā meitenēm. Harijs ir izlutinātais, dievinātais bērnistabas valdnieks.
   Harijam ir labākie skolotāji, prasmīgākie muzikanti un izcilākie zirgu pazinēji, kas iemācīs viņam visas prinča mākslas. Karaliene cenšas dēlam atgādināt, ka valdnieks nevar visu darīt pēc sava prāta, bet zēna vecmāmiņa paziņo, ka viņu nedrīkst pakļaut nekādām briesmām.
   Princim ir aizliegts tuvoties slimniekiem, viņa istabas ir ļoti tīras, un blakus vienmēr ir kāds ārsts. Viņam nepieciešami labi zirgi, bet tos vispirms iejāj zirgu pārzinis. Harijs drīkst airēt laivu, bet tikai tad, ja nelīst. Viņš spēlē tenisu, vienmēr uzvarēdams, dzied un rada mūziku, bet viņam aizliegts sakarst, pārāk satraukties vai piepūlēties. Neviens viņam nemāca valdīt, pat pār sevi ne. Izlutinātais zēns ir kļuvis par Tjūdoru vienīgo ceļu nākotnē. Zaudējot Hariju, viņi zaudētu visu, kā dēļ karojuši, kaluši sazvērestības un pūlējušies. Ja nebūs mantinieka, nebūs arī Tjūdoru dinastijas, tāpēc viņi ievīsta Hariju sermuļādās un pasniedz ēdienu uz zelta šķīvjiem.
   Katrs Harija spertais solis atgādina, ka viņš ir vienīgais Tjūdoru zēns. Viņu ir pavisam maz – tikai karaliene, kas gatavojas dzemdībām, plaušu slimības mocītais karalis, viņa vecā māte, divas meitenes un viens dēls. Tjūdoru ir maz.
   Un neviens nepiemin, ka mūsu, Jorku dzimtas Plantagenetu, ir daudz. Mūs dēvē par dēmona atvasēm, un mēs patiesi vairojamies kā elles nešķīsteņi. Mums ir daudz mantinieku, to vidū Edmunds, kurš pulcē atbalstītājus imperatora Maksimilāna galmā, viņa brālis Ričards un neskaitāmi brālēni. Plantageneti aizguvuši savu vārdu no auga Planta genista jeb irbulenes, kas allaž ir ziedos, aug pat akmeņainākajā zemē, nav izravējams un arī pēc nodedzināšanas nākamajā pavasarī zaļo atkal un laistās dzeltens kā zelts, kaut gan ielaidis saknes melnākajās oglēs.
   Kad nocērt galvu kādam no Plantagenetiem, nekavējoties uzzied cits. Mūsu ciltstēvs ir Anžū Fulks, ūdens dievietes vīrs. Mums vienmēr ir ducis mantinieku. Bet, ja Tjūdori zaudēs Hariju, viņiem būs tikai bērns, ko Elizabete nēsā zem sirds un kas atņem viņas sejai krāsu un katru rītu izraisa nelabumu.
   Tā kā Harijs ir tik nozīmīgs, viņam ir jāprecas, un Tjūdori pakļaujas Spānijas zelta vilinājumam. Pakļāvīgā, izpalīdzīgā Katrīna jau gaida ziņu savā Londonas pilī. Tjūdori apsola viņai Harija roku, un viņa ir uzvarējusi. Es skaļi smejos, kad mans vīrs atgriežas no Londonas un pavēsta man jaunumus, un viņš izbrīnīts vaicā, kāpēc es tā uzjautrinos.
   – Atkārtojiet! – es lūdzu.
   – Princis Harijs ir saderinājies ar Velsas princesi atraitni, – viņš saka. – Bet es nesaprotu, kāpēc tas ir smieklīgi.
   – Tāpēc, ka viņa bija apņēmusies to panākt, un es neticēju, ka Tjūdori to pieļaus.
   – Arī es brīnos. Viņiem nāksies saņemt pāvesta atļauju un vienoties par pūru, un kāzas nenotiks vēl gadiem ilgi. Man šķita, ka princim Harijam derēs tikai vislabākais. Ne jau brāļa atraitne.
   – Kāpēc nē, ja laulība netika piepildīta? – es piesardzīgi vaicāju.
   Viņš palūkojas uz mani. – Spāņi ir izplatījuši šo apgalvojumu galmā. Es neko neiebildu, kaut gan Ladlovā nebiju akls. Man nav ne jausmas, kāda ir patiesība, un es nezināju, ko teikt. – Mans vīrs šķiet nokaunējies. – Es nezināju, ko gribētu dzirdēt karaļa māte. Kamēr nesaņemšu kādu rīkojumu, es klusēšu.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1503. gada februāris

   Karaliene Elizabete lūdza Dievu, kaut laistu pasaulē vēl vienu zēnu, kaut viņas izteiktais lāsts būtu tikai vējā izkaisīti vārdi, kaut Tjūdoru dzimta neizmirtu. Bet viņa dzemdēja meiteni, nekam nederīgu meiteni, un zaudēja dzīvību.
   Nomira arī bērns.
   – Man ļoti žēl, – mans vīrs klusi nosaka, turēdams rokā vēstuli. No melnā zīmoga slīgst melnas satīna lentes. – Es zinu, kā jūs viņu mīlējāt.
   Es papurinu galvu. Viņš nezina, kā es mīlēju Elizabeti, un es nevaru to izteikt. Kad biju maza meitene un Tjūdoru uzvara sadragāja manu pasauli, viņa bija blakus, tikpat bāla un nobijusies kā es, tomēr pārliecināta, ka Plantageneti izdzīvos, ka mēs baudīsim savu daļu no Tjūdoru guvuma, valdīsim Tjūdoru galmā un viņa būs karaliene, kaut gan tādēļ vajadzēs apprecēties ar iebrucēju.
   Kad mani mocīja bailes un neziņa, kā glābt brāli no jaunā karaļa un viņa mātes, Elizabete mani mierināja un apsolīja mūs sargāt. Elizabete stājās pretī jomeniem, kas ieradās aizturēt Tediju, un neskaitāmas reizes lūdza karali atbrīvot manu brāli. Un pēc tam Elizabete mani apskāva un raudāja, kad karalis nogalināja Tediju, sodīdams viņu par Plantagenetu vārda nēsāšanu. Tas bija arī mans un Elizabetes vārds.
   – Vai nāksiet uz viņas bērēm? – Ričards jautā.
   Es nezinu, vai spēšu to izturēt. Pavisam nesen es apbedīju viņas dēlu, un tagad man nāksies apbedīt arī viņu. Artūru nonāvēja Tjūdoru slimība, Elizabeti – Tjūdoru godkāre.
   Mana ģimene cieš, lai Tjūdori saglabātu savu troni.
   – Viņi grib jūs redzēt bērēs, – Ričards paskaidro, it kā tas visu izšķirtu. Un es apsolu ierasties, jo tā ir taisnība.

Vestminsteras pils, Londona, 1503. gada pavasaris

   Karaļa māte rīko visas svarīgākās galma ceremonijas un arī nosaka to, kā jāapbedī karaliene. Astoņi melni zirgi velk Elizabetes zārku pa Londonas ielām, un tam seko divi simti ubagu, kas nes iedegtas sveces. Mēs ar pārējām dāmām, ģērbušās melnā, ejam aiz zārka, un galma vīrieši jāj mums līdzi. Ielās liesmo lāpas un drūzmējas sērotāji līdz pat Vestminsteras abatijai.
   Londona ieradusies pavadīt Jorku princesi pēdējā gaitā. Londonas iedzīvotāji vienmēr ir mīlējuši Jorkus, un es dzirdu čukstu, kas mani pavada kā svētības vārdi. “Par Voriku!” Bet es nepaceļu skatienu, it kā nedzirdētu sava vectēva kaujas saucienu.
   Karalis ir devies uz skaisto Ričmondas pili, ko uzcēla par godu savai sievai, un ieslēdzies istabā. Viņš neuzdrošinās skatīties, kuri draugi vēl palikuši tagad, kad aizgājusi Jorku dzimtas princese. Henrijs vienmēr ir apgalvojis, ka Elizabete nedāvāja viņam Angliju un viņš pats to iekaroja. Tagad, kad Elizabetes vairs nav, viņš redz, kas viņam patiesībā pieder un cik droši viņš jūtas savu pavalstnieku vidū.
   Ir jau pavasara vidus, kad Henrijs beidzot iznāk no tumsas un nošķirtības, un viņš vēl joprojām tērpjas melnā. Viņa māte pavēl pārtraukt šīs sēras un palīdz viņam atkopties. Mēs ar seru Ričardu atsaucamies viņas aicinājumam un sēžam pie vakariņu galda lielajā galma zālē. Es pārsteigta redzu karali tuvojamies un pieceļos, lai paklanītos. Viņš aizved mani līdz nišai zāles tālākajā malā.
   – Jūs mīlējāt Elizabeti tāpat kā es, – karalis ierunājas, satvēris manas plaukstas. – Es nespēju noticēt, ka viņa ir aizgājusi.
   Henrijs izskatās kā cilvēks, kurš saņēmis nāvējošu triecienu. Viņa sejā ievilktas jaunas ciešanu rievas, un āda ir pelēcīga. Loki zem acīm apliecina, ka viņš neskaitāmas naktis raudājis, turklāt ir nedaudz salīcis, it kā mazinot sāpes krūtīs. – Nespēju noticēt, – viņš atkārto.
   Es nezinu, kā viņu mierināt, jo esmu tikpat noskumusi un vēl nevaru atgūties pēc Elizabetes pēkšņās nāves. Viņa bijusi man blakus visu mūžu. Es nespēju saprast, kāpēc viņas vairs nav. – Dievs ir…
   – Kāpēc Dievs man viņu atņēma? Viņa bija lieliska Anglijas karaliene! Labākā sieva, kāda man varētu būt.
   Protams, viņa bija lieliska Anglijas karaliene; viņa piedzima Anglijas valdnieku ģimenē, kas tronī sēdēja vēl pirms tās dienas, kad Henrijs Tjūdors izkāpa krastā Milfordheivenā. Elizabete bija mūsu izlolotā princese, nevis svešiniece. Bet es klusēju.
   – Un mani bērni! – karalis iesaucas, palūkojies uz tiem.
   Harijs sēž blakus tēva tronim un skatās uz šķīvi, bet neko neēd. Zēns ir saņēmis drausmīgu triecienu, un es nezinu, vai viņš jebkad atgūsies. Māte viņu mīlēja rāmi un nesatricināmi, un vecmāmiņas kaismīgā pieķeršanās to nevar pārspēt. Elizabete zināja, cik Harijs ir apdāvināts, valdzinošs zēns, un iedvesa viņam domu, ka reiz viņš spēs atrast pats sevi. Māte lika viņam ieklausīties sevī, apvaldīt paštīksmi, iejusties citu ādā, mācīties līdzjūtību.
   Mārgarita un Mērija sēž līdzās savai vecmāmiņai, un turpat ir Katrīna. Sajutusi manu skatienu, viņa pagriež galvu un velta man neizdibināmu smaidu.
   – Viņi vismaz pavadīja bērnību kopā ar māti, – es ieminos. – Māti, kas viņus patiesi mīlēja.
   Karalis pamāj. – Jā. Un man bija dāvāti gadi viņai pie sāniem.
   – Arī princese atraitne ir zaudējusi draugu, – es piesardzīgi ierunājos. – Karaliene bija viņai pieķērusies.
   Henrijs seko manam skatienam. Katrīna sēž goda vietā, bet princeses ar viņu nesarunājas kā ar māsu. Mārgarita ir uzgriezusi viņai muguru un sačukstas ar Mēriju. Katrīna pie augstā galda izskatās vientuļa. Viņa ir bāla un satraukta, un es pamanu, ka viņa ik pa brīdim cenšas ielūkoties sejā Harijam, bet princis stingi vēro savu šķīvi.
   – Ik reizi, kad ierodas galmā, viņa ir kļuvusi vēl skaistāka, – Henrijs klusi nosaka, vērodams princesi, un nenojauš, ka man šie vārdi ir kā sāls brūcē. – Viņa vienmēr bijusi glīta meitene, bet tagad pārvēršas par apbrīnojamu jaunu sievieti.
   – Jā, – es salti piekrītu. – Kad notiks viņas kāzas ar princi Hariju?
   Karalis mani uzlūko tā, ka es nodrebinos, it kā zālē būtu ielauzusies auksta vēja pūsma. Viņš izskatās nerātns kā princis Harijs, kurš pieķerts zogam saldumus no virtuves, vienlaikus līksmi satraukts un vainīgs, jo apzinās, ka ir izdarījis kaut ko sliktu, un cer izvairīties no soda, turklāt ticot, ka neviens viņam nespēs kaut ko liegt.
   – Ir pārāk agrs. – Es redzu, ka Henrijs izlemj man neatklāt sava smaida iemeslu. – Vēl nevaru pateikt.
   *
   Iekams mēs ar seru Ričardu dodamies uz Stourtonu, mani paaicina karaļa māte. Viņas istabās drūzmējas palīdzības un labvēlības lūdzēji. Karalis sācis piespriest cilvēkiem lielus naudassodus par nelieliem pārkāpumiem, un daudzi vēršas pēc žēlastības pie karaļa mātes. Tā kā viņa kopā ar dēlu lasa karalisko rēķinu grāmatas un priecājas par ienākumiem, daudzi lūdzēji aiziet vēl nabagāki nekā iepriekš.
   Lēdija Mārgarita lieliski apzinās, ka viņas dēls saglabās varu tikai tad, ja vienmēr varēs izsūtīt kaujas laukā armiju, un par to ir jāmaksā. Abi nemitīgi cenšas piepildīt lādes, krājot līdzekļus karam, no kā baidās.
   Viņa pasauc mani tuvāk. Dāmas smalkjūtīgi pieceļas un aiziet, lai mēs varētu aprunāties divatā.
   – Jūs bijāt Ladlovas pilī kopā ar jauno pāri, vai ne? – karaļa māte bez aplinkiem noprasa.
   – Jā.
   – Katru vakaru sēdējāt pie viena galda?
   – Gandrīz katru. Es nebiju klāt, kad viņi atbrauca, bet pēc tam dzīvoju viņiem blakus.
   – Jūs redzējāt viņus kopā kā vīru un sievu.
   Man nav ne jausmas, ko lēdija Mārgarita grib panākt, bet viņai vienmēr ir kāds mērķis.
   – Protams.
   – Un nekad neredzējāt kaut ko tādu, kas liecinātu, ka viņi nav precēti domās, vārdos un darbos.
   Es brīdi vilcinos. – Citiem redzot, viņi bija jauns, mīlošs pāris.
   Lēdija Mārgarita bargi vēro mani. – Viņi bija laulāti un gulēja vienā gultā, – viņa paziņo. – Nav nekādu šaubu.
   Es atceros, kā Artūrs izlūdzās princesei solījumu atkal apprecēties un kļūt par Anglijas karalieni. Tāda bija viņa vēlme. Es Artūra labā darītu jebko.
   – Man nav zināms, kas notika Viņas Gaišības guļamistabā, – es saku. – Bet viņa teica man un pārējiem, ka laulība netika piepildīta.
   – Ak tā jūs apgalvojat? – lēdija Mārgarita salti painteresējas.
   Es dziļi ievelku elpu. – Jā.
   – Kāpēc? – viņa jautā. – Kāpēc jūs to sakāt?
   – Tāpēc, ka to redzēju un dzirdēju. – Es mēģinu paraustīt plecus, bet tie ir pārāk saspringti, cenšos runāt nevērīgi, bet man trūkst elpas.
   Karaļa mātes sejā piepeši atplaiksnī dusmas, un es saraujos. – Redzējāt! Dzirdējāt! Jūs visas trīs to izdomājāt, jūs ar spāņu infantu un viņas dueņu, trīs ļaunās sievietes! Jūs gribat sagraut manu dzimtu un iznīcināt manu dēlu! Es zinu! Es jūs pazīstu! Kaut viņa nekad nebūtu ieradusies šajā zemē! Viņa mums sagādājusi tikai bēdas!
   Istabu pārņem klusums; visi uz mani skatās un satriekti mēģina apjaust, kā esmu saniknojusi karaļa māti. Es nometos ceļos, dzirdot asiņu šalkoņu ausīs. – Piedodiet, Jūsu Gaišība! Es nekā neesmu kaitējusi jums vai jūsu dēlam.
   – Atbildiet! – viņa pavēl. – Vai jums droši zināms, ka princis Artūrs gulēja ar savu sievu? Jūs redzējāt nepārprotamas liecības, ka viņi bijuši kopā. Zem jūsu jumta viņš reizi nedēļā gāja uz princeses istabu, vai ne? Es pavēlēju tā rīkoties, un manu norādījumu izpildīja. Vai arī jūs gribat teikt, ka nepaklausījāt un tas nenotika?
   Man ir grūti runāt. – Mēs jums paklausījām, – es čukstu.
   – Princi Artūru katru nedēļu veda pie viņas.
   – Tātad jūs to atzīstat, – karaļa māte saka, nedaudz nomierinājusies. – Viņš viesojās sievas istabā. Jūs to nenoliedzat.
   – Bet es nevaru pateikt, vai viņi bija kopā, – es tik tikko dzirdami piebilstu.
   Tomēr lēdija Mārgarita visu dzird. – Jūs atbalstāt spānieti, – viņa nosaka. – Atbalstāt viņas smieklīgo apgalvojumu, ka viņas vīrs četrus mēnešus nespēja pildīt savu pienākumu. Kaut gan viņš bija jauns, veselīgs un precējies. Kaut gan iepriekš viņa par to neieminējās. Nekad nežēlojās.
   Es apsolīju palīdzēt princesei Katrīnai. Princis Artūrs man bija ļoti mīļš, un es dzirdēju, kā viņš čukstus lūdz sievai kaut ko apsolīt. Es tupu uz ceļiem, noliecu galvu un gaidu mirkli, kad viss beigsies.
   – Diemžēl es nevaru neko apgalvot, – es atkārtoju. – Viņa man teica, ka nav nekādu cerību uz bērnu. Es to uztvēru kā apliecinājumu, ka viņi negulēja kopā.
   Karaļa mātes dusmas ir izsīkušas, un viņa strauji nobāl, it kā gatavotos zaudēt samaņu. Kāda no dāmām sper soli uz priekšu, lai viņu atbalstītu, bet atkāpjas, saņēmusi niknuma pilnu skatienu.
   – Vai jūs saprotat, ko darāt, Mārgarita Pola? – karaļa māte ledainā balsī jautā. – Vai patiesi apzināties, ko šobrīd sakāt? Es papurinu galvu. – Piedodiet, Jūsu Gaišība, bet man nav ne jausmas.
   Pieliekusies karaļa māte tuvina lūpas manai ausij. Viņa ir tik tuvu, ka es jūtu viņas skābeno dvašu uz vaiga. – Jūs neizprecināsiet savu mazo draudzenīti princim Harijam. Jūs guldīsiet spāņu palaistuvi viņas vīratēva gultā!
   Man ir grūti noticēt, ka lēdija Mārgarita nupat izteikusi šos vārdus. – Vīratēva?
   – Jā.
   – Karaļa?
   – Jā, mana dēla gultā.
   – Viņš vēlas apņemt par sievu princesi atraitni?
   – Protams! – Karaļa māte turpina dvest man sejā. – Tādējādi viņam nevajadzēs izmaksāt atraitnes naudu, tādējādi viņš paturēs spānietes pūru un pieprasīs arī pārējo, tādējādi viņš saglabās Spānijas atbalstu cīņā pret kopējo ienaidnieci Franciju. Viņš lēti nosvinēs kāzas ar princesi, kas jau ir šeit, Londonā, un iegūs jaunu bērnu, vēl vienu dēlu. Un tādējādi… – Viņa uz brīdi apklust, elsodama kā vajāts suns.
   – …viņš apmierinās savu grēcīgo iekāri. Princese viņu pavedinājusi ar savām pārdrošajām, ļaunajām acīm. Viņa ir uzkurinājusi mana dēla kvēli ar dejām, pastaigājas viņam blakus, sačukstas, uzsmaida un liecas reveransā, kārdina viņu un ieraus ellē.
   – Princese ir saderināta ar princi Hariju.
   – Atgādiniet viņai to, kamēr viņa ieķērusies Harija tēvam rokā un trinas gar viņu!
   – Karalis nevar apprecēties ar savu vedeklu, – es apjukusi atgādinu.
   – Muļķe! – lēdija Mārgarita šņāc. – Viņam nepieciešama tikai pāvesta atļauja. Un viņš to saņems, ja princese turpinās apgalvot, ka laulība netika piepildīta. Ja draugi viņu atbalstīs tāpat kā jūs. Un šie meli iegrūdīs manu dēlu grēkā un iznīcinās manu dzimtu. Tie mūs sagraus! Un jūs atkārtojat viņas melus. Jūs esat tikpat nekrietna kā viņa. Es to nekad neaizmirsīšu. Nekad nepiedošu. Nekad! – Es satriekta lūkojos uz karaļa māti, bet viņa pavēl: – Runājiet! Sakiet, ka viņi gulēja kopā. – Tiklīdz es mēmi papurinu galvu, viņa mani brīdina: – Ja nerunāsiet, jums nāksies par to ciest.
   Es noliecu galvu un klusēju.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1504. gada rudens

   Es atkal gaidu bērnu un nolemju palikt Stourtonas pilī, kamēr mans vīrs Ladlovā pārvalda Velsu. Viņš ierodas mani apraudzīt un ir apmierināts ar manām rūpēm par zemi, mājām un bērnu izglītošanu.
   – Tomēr mums jārīkojas taupīgi, – viņš atgādina. Mēs sēžam saimniecības pārziņa istabā, atvēruši ienākumu grāmatas. – Ļoti taupīgi, Mārgarita. Mums ir četri bērni un būs vēl viens, tāpēc jādomā par naudu. Viņiem visiem vajadzīga kāda vieta pasaulē, un Ursulai nepieciešams bagātīgs pūrs.
   – Kaut karalis jums piešķirtu vēl nedaudz zemes! – es nosaku. – Jūs viņam labi kalpojat. Ik reizi, kad spriežat tiesu, jūs nosūtāt soda naudu viņam. Esat nopelnījis viņam daudzus tūkstošus mārciņu, bet nepaturējāt ne peniju. Atšķirībā no citiem.
   Sers Ričards parausta plecus. Viņš nav galminieks. Viņš nekad nav lūdzis karalim naudu un vienmēr ir saņēmis pašu niecīgāko atalgojumu. Turklāt Tjūdoru naudas lādēs ieplūst arvien vairāk zelta, bet izplūst arvien mazāk. Savas valdīšanas pirmajos gados Henrijs Tjūdors samaksāja visiem, kas viņam palīdzēja Bosvortā, un tagad cenšas atgūt zemes, ko tik dāsni izdāļāja sākumā. Visiem nodevējiem atņemts dzimtas nams, visiem sīkajiem noziedzniekiem jāmaksā naudassodi, turklāt itin visam, sākot no sāls un beidzot ar alu, ir uzlikti nodokļi.
   – Varbūt jūs aprunāsieties ar karaļa māti, kad dosimies uz galmu, – es ierosinu. – Jums ir mazāka alga nekā pārējiem.
   – Vai jūs nevarat viņai palūgt?
   Es papurinu galvu. Vēl es neesmu izstāstījusi vīram par drausmīgo sarunu karaļa mātes istabā. Man šķiet, ka viņa panākusi savu, jo vairs nekas nav dzirdams par karaļa laulībām ar princesi, bet viņa nekad neaizmirsīs un nepiedos manu nepakļaušanos viņas prasībām.
   – Diemžēl es nebaudu viņas labvēlību, – es nosaku. – It īpaši patlaban, kad mans radinieks Edmunds ceļo pa Eiropu un pulcē armiju. Turklāt Viljams de la Pols ir Tauerā, un nupat aizturēja arī Viljamu Kortniju.
   – Viņiem nav izvirzīta apsūdzība, – mans vīrs atgādina.
   – Un viņi nav atbrīvoti.
   – Vai nav iespējams samazināt izdevumus šeit? – sers Ričards aizkaitināts jautā. – Man nepatīk pie viņas vērsties. Ir grūti viņai kaut ko lūgt.
   – Es cenšos. Bet, kā jau teicāt, mums ir četri bērni un gaidāms piektais. Visiem vajadzīgi zirgi un skolotāji. Visi jābaro.
   Mēs sadusmoti lūkojamies viens uz otru, un es domāju, ka tas nav taisnīgi. Sers Ričards neko nevar man pārmest. Es viņam dāvāju bērnus, to vidū trīs dēlus, un nekad neesmu dižojusies ar savu vārdu un izcelsmi. Nekad es neatgādināju, ka viņš mani pārvērtis par nenozīmīga bruņinieka sievu un nav pat mēģinājis atgūt manu titulu un zemes. Es tēloju lēdijas Polas lomu, vadīju saimniecību abās mazajās muižās un pilī, nevis tūkstošiem akru plašajās zemēs, kas man pienākas.
   – Palielināsim nomas maksu visiem rentniekiem, – viņš paziņo. – Un pateiksim, ka viņu pienākums ir sūtīt mums lielāku daļu no izaudzētā.
   – Viņi jau tagad tik tikko spēj norēķināties, – es atgādinu. – Karalis ir piespriedis jaunus naudassodus.
   Mans vīrs parausta plecus. – Viņi būs spiesti pakļauties.
   Tāda ir karaļa griba. Visiem šis ir grūts laiks.
   *
   Es gaidu dzemdības, domājot par grūtajiem laikiem un to iemesliem. Jorku galms bija bagāts un izšķērdīgs, mēs nemitīgi kaut ko svinējām, medījām, rīkojām turnīrus un svētkus. Kāpēc tā pati valsts, kas bēra zeltu Edvardam Ceturtajam rokās un izdalīja to milzīgai ģimenei, nespēj sameklēt pietiekami daudz naudas, lai nomaksātu Henrija Tjūdora piespriestos sodus un nodokļus? Kāpēc pieciem cilvēkiem vajag tādas bagātības, ja visi Plantageneti un Riversi līksmojās par mazākiem līdzekļiem?
   Mans vīrs sola palikt Stourtonā līdz dzemdībām un mani sagaidīt. Viņš man sūta uzmundrinošas ziņas un stāsta, ka esam pārdevuši daļu siena ražas un viņš licis nokaut cūku, lai bērna kristībās mums būtu sālīta gaļa.
   Reiz es vakarā saņemu pavisam īsu vēstuli.
   “Man ir drudzis, un es atpūšos gultā. Pavēlēju bērniem pie manis nenākt. Arlabunakti, sieva!”
   Es jūtu vien aizkaitinājumu. Neviens neuzraudzīs mūsu saimniecības pārzini, kamēr tas skaitīs mūsu Miķeļdienas renti, un nepieņems mācekļa maksu no jaunekļiem, kas sāk darbu. Zirgi ēdīs uzglabāto sienu, un neviens nepārbaudīs, vai viņi nav pārbaroti. Mēs nevaram atļauties iepirkt sienu, mums tas jāsadala visai ziemai. Es spēju tikai nolādēt likteni, kura dēļ es esmu ieslodzīta, bet mans vīrs saslimis. Mūsu saimniecības pārzinis Džons Litls ir godīgs, bet Miķeļdienas svētki ir viens no svarīgākajiem laikposmiem zemju pārvaldīšanā, un, ja mēs ar seru Ričardu nelūkosimies viņam pār plecu, viņš būs pārāk neuzmanīgs vai pat dāsns, atlaižot nomniekiem parādus vai ļaujot viņiem nemaksāt arī turpmāk.
   Pēc divām dienām es atkal saņemu vēstuli.
   “Man ir daudz sliktāk, un es gaidu ārstu. Bet bērni ir veseli.”
   Sers Ričards nemēdz slimot. Viņš ir cīnījies vairākos Tjūdoru karos jebkādos laika apstākļos. Es atbildu: “Vai esat ļoti slims? Ko teica ārsts?”
   Viņš neko nesūta, un nākamajā rītā es lūdzu savai dāmai Džeinai Meletai aiziet pie mana vīra sulaiņa un apjautāties, kā viņam klājas.
   Džeina atgriežas, un es uzreiz saprotu, ka ziņas ir sliktas. Es pielieku plaukstu pie vēdera, kur grozās mans bērns, un arī tas piepeši sastingst, it kā gaidītu vēstis.
   – Kas noticis? – es satraukta jautāju. – Kāpēc esi tik bāla?
   Runā, Džeina, tu mani biedē!
   Jaunā sieviete noslīgst zemā reveransā. – Sers Ričards naktī nomira, kundze. Man ļoti žēl, ka tas jāsaka… bet kungs ir aizgājis.
   *
   Nošķirtības dēļ viss ir daudz sliktāk. Priesteris nostājas aiz durvīm un čukst mierinājuma vārdus spraugā, it kā viņam nāktos pārkāpt savu celibāta zvērestu, ja viņš redzētu manu saraudāto seju. Ārsts pavēsta, ka seru Ričardu pieveica drudzis. Viņš bija četrdesmit sešus gadus vecs, tomēr spēcīgs un veselīgs. Vainojama nebija ne sviedru slimība, ne bakas, ne masalas, ne malārija. Ārsts tik ilgi uzskaita visu, ka es zaudēju pacietību un lieku pasaukt saimniecības pārzini. Es viņam pavēlu rūpēties, lai seru Ričardu apbedītu cienīgi, bet bez liekiem izdevumiem.
   Pēc tam es rakstu vēstuli karalim un viņa mātei un paziņoju, ka viņu godājamais kalps ir miris. Es neatgādinu, ka esmu pamesta gandrīz bez naudas un ar četriem karalisku asiņu bērniem. Karaļa māte visu lieliski sapratīs. Viņa zinās, ka vajag man dāvināt naudu un zemes, lai es varu audzināt savas atvases. Tjūdoriem nebūs citas iespējas, kā vien rūpēties par manu uzturu, pabarot un apģērbt manus bērnus un kalpotājus.
   Es aicinu pie sevis abus vecākos zēnus, kurus būšu spiesta audzināt viena. Guvernante pavēstīs Ursulai un Redžinaldam, ka viņu tēvs devies uz debesīm. Bet Henrijam ir divpadsmit un Artūram desmit gadi, un viņiem šie jaunumi jādzird no mātes lūpām.
   Viņi ierodas, ārkārtīgi klusi un izbiedēti, un aplūko ēnaino nošķirtības kambari kā jau divi māņticīgi pusaudži. Tā ir mana guļamistaba, kurā viņi viesojušies simtiem reižu, bet tagad logus sedz gobelēni, abās istabas pusēs iekurtas krāsnis, un gaisā vējo dziedējošo zālīšu aromāts. Lielās gultas kājgalī novietota mazāka gulta, kas paredzēta dzemdībām. Pie abiem zemākajiem stabiem piesietas virves, kurās varēšu ieķerties, nolikts koka sprungulis, ko turēšu starp zobiem, un svētā josta, ko apsiet ap vidukli. Zēni to visu nopēta, izbailēs iepletuši acis.
   – Man ir sliktas ziņas, – es rāmi iesāku. Nav nozīmes mīkstināt triecienu. Mēs visi esam dzimuši, lai ciestu. Manā dzimtā nāve vienmēr ir dāsni dota un tikpat dāsni saņemta.
   Henrijs satraukts uzlūko mani. – Vai nejūtaties labi? – viņš jautā. – Vai bērns ir vesels?
   – Jā. Sliktās ziņas neskar mani.
   Artūrs uzreiz saprot. Viņš vienmēr visu ātri aptver un steidzas runāt. – Tātad tēvs, – viņš nosaka. – Māt, vai mans tēvs ir miris?
   – Jā. Man ļoti žēl, – es apliecinu un satveru Henrija vēso plaukstu. – Tagad tu esi ģimenes galva. Palīdzi saviem brāļiem un māsai, sargā mūsu īpašumus, kalpo karalim un vairies no ļaunā!
   Viņa tumšajās acīs sariešas asaras. – Nevaru, – viņš atzīst, balsij drebot. – Es nezinu, kas jādara.
   – Es zinu, – Artūrs piesakās.
   Tomēr es papurinu galvu. – Tu esi otrais dēls. Henrijs ir mantinieks. Tavs uzdevums ir viņu atbalstīt un aizstāvēt, ja nepieciešams. Un tu, Henrij, visu spēsi. Es tev palīdzēšu ar padomiem, un mums izdosies vairot šīs ģimenes labklājību un spožumu… bet ne pārāk daudz.
   – Kāpēc? – Artūrs jautā.
   – Mēs nedrīkstam pārspēt karali, – Henrijs noskalda, tādējādi apliecinādams, ka patiesi ir gatavs pildīt pienākumu. Viņš saprot, ka mēs gribam pakāpties… bet ne tik augstu, lai kāds mūs apskaustu.
   *
   Tikai pēc tam, kad mani zēni ir paraudājuši un aizgājuši, es varu nomesties ceļos pie lūgšanu soliņa un sērot par zaudēto vīru. Viņa dvēsele noteikti iekļuvusi debesīs. Viņš bija krietns vīrs, uzticīgs Tjūdoriem un man kā suns. Mazrunīgs, spēcīgs, vienmēr labsirdīgs pret saviem bērniem, kalpotājiem un nomniekiem. Es nekad nespētu viņā iemīlēties, taču vienmēr biju viņam pateicīga un priecīga par viņa vārdu. Tagad Ričards ir miris, un es zinu, ka pēc viņa ilgošos. Viņš bija mans mierinājums, vairogs un labestīgs vīrs, un tās ir reti sastopamas īpašības.
   Viņš man dāvāja savu vārdu, un nāve to neatņems. Tagad es esmu atraitne lēdija Mārgarita Pola. Es varu paturēt viņa vārdu un paslēpties aiz tā, un Ričards, pat miris, vēl mani sargā.
   *
   Es laižu pasaulē zēnu – dēlu, kurš nekad neiepazīs savu tēvu. Kad vecmāte ieliek man viņu rokās, es ļaujos vājumam un leju asaras pār mazo, pūkaino galviņu. Šī ir mana vīra pēdējā dāvana, mans pēdējais bērns, pēdējā iespēja mīlēt nevainīgu radību, kas no manis ir atkarīga. Tā es mīlēju savu brāli. Es noskūpstu miklo pieri un jūtu bērniņa pulsu. Ak, Dievs, kaut man izdotos nosargāt šo pēdējo bērnu!
   Iznākusi no kambara, es lūdzos pie jaunās piemiņas vietas zem baznīcas loga. Uz tās uzrakstīts: “Sers Ričards Pols.” Karalis man atsūta simt piecdesmit septiņus noblus, lai es varētu nopirkt sēru drānas sev un visiem nomniekiem. Man izdodas šo naudu izmantot arī bēru mielastam un piemiņas akmenim. Pasaukusi Džonu Litlu, es paužu savu prieku par paveikto.
   – Un Viņa Gaišība karalis atsūtījis arī atļauju jums aizņemties simt divdesmit noblus no jūsu dēla īpašuma, – viņš saka. – Tātad izdzīvosim vismaz līdz Ziemassvētkiem.
   – Simt divdesmit noblus? – es atkārtoju. Tas ir atspaids, tomēr niecīgs. Tjūdoriem nāksies darīt vairāk, lai mūs paglābtu.
   Šobrīd nauda aiztek nepareizajā virzienā – no mums pie viņiem. Mani zēni kļūst par karaļa aizbilstamajiem, jo viņu tēvs ir miris. Tā ir liela nelaime gan man, gan visai ģimenei. Karalis saņems visus ienākumus no mūsu zemēm, kamēr mans dēls pieaugs un varēs saņemt mantojumu… jeb to, kas paliks neskarts. Ja karalis vēlas nocirst visus kokus mūsu īpašumā, viņš to drīkst. Ja viņš grib nokaut visas govis, neviens to viņam neliegs. Es varu paņemt tikai savu atraitnes mantojumu, trešo daļu no rentes un peļņas, tikai simt divdesmit noblus gada laikā! Henrijs man piedāvā aizņemties naudu, kas reiz piederēja man, un es nespēju justies pateicīga.
   – Ar to pietiks tikai līdz Ziemassvētkiem. Kas notiks pēc tam? – es jautāju Litlam.
   Viņš klusē, jo zina, ka es negaidu atbildi. Tādas nav.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada pavasaris

   Ziemassvētkos mēs nerīkojam svinības un pasniedzam tikai nelielas dāvanas bērniem. Es paziņoju, ka vēl sērojam par mana vīra nāvi, bet ciemata iedzīvotāji sačukstas, cik labāka dzīve bija senajās dienās, kad labsirdīgais sers Ričards dāsni mieloja savus kalpotājus un nomniekus un apzinājās, ka šie mēneši ir auksti un liesi un bagātīgas vakariņas ļoti noder tiem, kam jābaro daudzi bērni, turklāt vajadzētu izdalīt arī bezmaksas malku.
   Mazais Džefrijs ir apvēlies, ēdot zīdītājas pienu, tomēr es sāku domāt, kad varēsim no viņas atbrīvoties un ietaupīt naudu. Es nevaru atlaist zēnu skolotāju, jo Vorikas grāfa mazbērniem jāprot lasīt un rakstīt vismaz trīs valodās. Nedrīkstu pieļaut, lai šī dzimta iegrimst tumsībā un netīrumos, bet mācības un tīrība ir ļoti dārga.
   Mēs vienmēr esam pārtikuši no savā saimniecībā izaudzētā un pārpalikušo vedam uz vietējiem tirgiem. Gatavojam sieru un sviestu, novācam augļus un iesālām gaļu. Liekos graudus es pārdodu dzirnavniekam, bet sienu un salmus piedāvāju tirgotājam. Upes dzirnavas maksā man nodevu par katru darbības reizi, podnieki man maksā par savu darinājumu apdedzināšanu manā ceplī, un es pārdodu malku no meža.
   Bet ziemas beigas ir gada sliktākais laiks; mūsu zirgi ēd vasaras siena ražu, un nav nekā, ko pārdot. Ja lopiem visus salmus izbaros, iekams būs izaugusi zāle, man nāksies tos nokaut, un vairs nebūs ganāmpulka. Saime apēd visu izaudzēto, tāpēc nav iespēju kaut ko pārdot un iegūt skaidru naudu, un mēs turklāt esam atkarīgi no tām nodevām, ko samaksā nomnieki.
   Princese Katrīna man atsūta savus līdzjūtības apliecinājumus. Arī viņu skāris drausmīgs trieciens. Viņas māte rakstīja reti, un viņas vēstulēs bija maz sirsnīgu vārdu, tomēr Katrīna tās nepacietīgi gaidīja un katru dienu ilgojās. Tagad Spānijas Izabella ir mirusi, un Katrīna nekad vairs nesatiks savu māti. Turklāt viņas tēvs vairs nevalda visā Spānijā – viņam palikusi tikai Aragonas karaliste. Viņa ietekme pasaulē ir samazinājusies, un Kastīlijas troni mantojusi Izabellas vecākā meita Huana. Katrīna tagad ir nevis Spānijas monarhu, bet Aragonas Ferdinanda meita, un tas ir pavisam kaut kas cits. Mani nepārsteidz ziņa, ka princis Harijs un viņa tēvs vairs neviesojas pie princeses. Katrīna pārtiek no nelielajām karaļa naudas veltēm, bet dažreiz mantnīcas pārzinis aizmirst viņai samaksāt. Karalis grib saņemt visu viņas pūru no Spānijas un tikai tad pieļaut kāzas ar Hariju, un Ferdinands savukārt pieprasa viņas atraitnes mantojumu.
   “Lūdzu, rakstiet karaļa mātei un pajautājiet, vai drīkstu ierasties galmā. Man ir ļoti žēl, bet es nespēju apmaksāt savas saimes rēķinus, turklāt šeit jūtos vientuļa un nelaimīga. Es gribu dzīvot viņas istabās kā viņas mazmeita, un tās ir manas tiesības.”
   Atbildē es rakstu, ka esmu atraitne un arī man ir grūti par visu samaksāt. Man diemžēl nav nekādas ietekmes pār karaļa māti. Es apsolu sūtīt viņai vēstuli, bet šaubos, ka viņa paklausīs manam lūgumam un kļūs laipnāka pret Katrīnu. Princesei nav jāzina, ka lēdija Mārgarita solīja man nekad nepiedot atteikšanos liecināt pret Katrīnu.
   Katrīnas nākamajā vēstulē rakstīts, ka viņas dueņa ir ārkārtīgi viegli aizkaitināma, tāpēc princese sūtot viņu uz tirgu kaulēties ar pārdevējiem – donja Elvira savā dusmu piesātinātajā angļu valodā protot panākt atlaides. Princeses vārdi skan kā joks, un es smejos. Manā atbildē ir stāstīts, kā es strīdējos ar kalēju par pakavu cenu.
   “Mani nomoka nevis sēras, bet gan izsalkums. Es eju uz virtuvi un izliekos, ka gribu pārliecināties par taupīgu pārtikas izlietojumu, bet patiesībā drīz laizīšu karotes un izkasīšu paliekas no katliem.”
   Marijas pasludināšanas dienā es atlaižu visus, ko vien varu. Daži aizejot raud, un es nespēju viņiem samaksāt algu. Atlikušajiem jāstrādā vairāk, un reizēm viņi neprot šos jaunos darbus. Virtuves kalponei tagad jākurina uguns un jārūpējas par kamīna tīrību manā istabā, un viņa nemitīgi piemirst malku vai arī izbārsta pelnus. Viņai ir grūti, es redzu, kā viņa mokās ar smago pagaļu grozu, bet novēršos. Es iemācos siet sieru un nokrejot pienu, lai varētu aizsūtīt pienotavas kalponi atpakaļ pie ģimenes. Zēns, kurš gatavo iesalu, saglabā savu vietu, bet es iemācos darīt alu. Henrijs jāj kopā ar saimniecības pārzini uz laukiem un atgriezies bažījas, ka sasēts par biezu un ar rūpīgi nomērīto labības daudzumu nepietiks, lai apsētu visu zemi.
   – Tātad mums nāksies kaut ko nopirkt, – es sadrūmusi secinu. – Nepieciešama laba raža, citādi nākamziem mums nebūs maizes.
   Vakari kļūst gaišāki, un es vairs neizmantoju vaska sveces, bet bērniem piekodinu mācīties gaismā. Mēs dzīvojam ēnās un tauku sveču smārdā. Man droši vien vajadzēs atkal apprecēties, bet mani negribēs neviens turīgs vai ietekmīgs vīrs, un šoreiz lēdija Mārgarita neuzdos šo darbu kādam radiniekam. Es esmu trīsdesmit vienu gadu veca atraitne ar pieciem bērniem un arvien lielākiem parādiem. Apprecoties otrreiz, es zaudēšu tiesības uz muižām, jo tās saņems Henrija aizbildnis karalis, un jaunais vīrs mani saņemtu nabadzīgu. Neviens, kurš vēlas izcelties Tjūdoru galmā, neapņems par sievu atraitni ar pieciem bērniem, kuru dzīslās rit Plantagenetu asinis. Ja lēdija Mārgarita mani neizprecinās kādam padevīgam cilvēkam, es nevarēšu audzināt savus bērnus un paēst.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada vasara

   Viss ir atkarīgs no karaļa mātes, no viņas labvēlības un ietekmes. Vasarā es apjaušu, ka pat ar labu ražu nepietiks, lai mēs izdzīvotu ziemu. Man nāksies iztērēt naudu par ceļojumu uz Londonu, lai lūgtu viņas palīdzību.
   – Vai mēs varētu pārdot sera Ričarda kara zirgu? – Džons Litls jautā.
   – Tas ir tik vecs! – es iesaucos. – Kurš tādu zirgu gribētu? Un tas ilgi, uzticīgi kalpoja seram Ričardam.
   – Mums no šī zirga nav labuma, – Litls atgādina. – Tas neder arklam. Es varētu saņemt labu maksu Staurbridžā. Tur daudzi zina, ka seram Ričardam bija labs zirgs.
   – Un visi zinās, ka es nevaru atļauties to paturēt, – es iebilstu.
   Litls pamāj, neskatoties man sejā. – Visi jau zina, kundze.
   Es pazemota noliecu galvu. – Labi, vediet zirgu prom.
   Apseglots vecais kara zirgs sakustina ausis, kad Litls uzkāpj tam mugurā. Tas domā, ka atkal jās kaujā, un izliec kaklu, alkaini kārpīdams zemi. Man gribas iesaukties: “Nē! Paturēsim zirgu! Tas labi kalpoja manam vīram. Paturēsim to un atdosim Henrijam!”
   Bet es atceros, ka nebūs barības, ja vien karaļa māte man nepalīdzēs, un par zirgu saņemtā nauda apmaksās manu ceļojumu uz Londonu.
   *
   Mēs izmantojam savus zirgus un naktis pavadām klosteru vai abatiju naktsmītnēs. Tās paredzētas svētceļniekiem un klejotājiem, un es jūtos atvieglota katru reizi, kad redzu zvanu torni pie apvāršņa, jo tas sola patvērumu. Reiz bijām spiesti apmesties iebraucamajā vietā, un man nācās samaksāt par sevi, savu pavadoni dāmu un četriem bruņotajiem sargiem. Kad no miglas iznirst Londonas namu jumti un atskan nonas zvani, es jau esmu iztērējusi gandrīz visu naudu.

Vestminsteras pils, Londona, 1505. gada vasara

   Galms uzturas Vestminsterā, un es par to pateicos Dievam, jo šajā milzīgajā pilī vienmēr ir kāda lieka istaba. Reiz es gulēju greznākajā kambarī karalienes gultā un biju viņai blakus visu nakti. Tagad man piešķir nelielu istabiņu tālu no zāles. Saimniecības pārzinis ir ātri un pareizi novērtējis manu pazemināto stāvokli.
   Pils līdzinās aiz mūriem nošķirtam ciematam. Es pazīstu visas līkumotās ielas un mazos dārzus, slēptās kāpnes un durvis. Jau kopš bērnības šīs bijušas manas mājas. Es nomazgāju seju un rokas, sakārtoju galvassegu, notraucu putekļus no tērpa un, augstu pacēlusi galvu, dodos uz karalienes istabām.
   Kad grasos šķērsot karalienes dārzus, kāds pasauc mani vārdā. Es pagriežos un ieraugu bīskapu Džonu Fišeru, karaļa mātes biktstēvu un senu paziņu. Manā bērnībā viņš brauca uz Midlemas pili, mācīja mums katehismu un uzklausīja grēksūdzes. Viņš pazina manu brāli Tediju, kad tas vēl bija troņmantnieks, un mācīja man psalmus, kad es biju Mārgarita Plantageneta, Anglijas karaļa brāļameita.
   – Bīskap! – es iesaucos un nedaudz paklanos, jo karaļa mātes valdīšanas laikā viņš kļuvis par ietekmīgu vīru.
   Fišers pārmet krustu man virs galvas un zemu noliecas, it kā es vēl būtu karaliskās dzimtas atvase. – Lēdija Pola! Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus. Jūsu vīrs bija krietns cilvēks.
   – Jā, – es piekrītu.
   Bīskaps sniedz man roku, un mēs ejam pa šauro taku.
   – Mēs diezgan reti redzam jūs galmā, meita.
   Tiklīdz es sagatavojos pateikt kaut ko vieglprātīgu par vēlmi nopirkt jaunus cimdus, bet draudzīgais smaids bīskapa sejā mani pārliecina, ka jāatzīstas.
   – Es ierados lūgt palīdzību. Ceru, ka lēdija Mārgarita man dos kādu padomu. Vīrs man neatstāja neko, un es nevaru izdzīvot no rentes.
   – Man ļoti žēl, – bīskaps atbild. – Bet viņa noteikti uzklausīs jūsu lūgumu. Karaļa mātei ir daudz raižu un darba, bet viņa nekad neatstāj novārtā savus radus.
   – Cerams, – es piebalsoju. Kamēr prātoju, vai iespējams pierunāt bīskapu aizbilst kādu vārdu, viņš norāda uz atvērtajām galerijas durvīm pie karaļa mātes audienču zāles. – Nāciet, – viņš aicina. – Es jums pievienošos. Nav nozīmes vilcināties, un viņai vienmēr ir daudz apmeklētāju. – Mēs ejam blakus, un bīskaps klusi ieminas: – Jūs droši vien zināt, ka Velsas princese atraitne atgriezīsies Spānijā.
   Jaunumi mani pārsteidz. – Nē! Man šķita, ka viņa ir saderināta ar princi Hariju.
   Bīskaps papurina galvu. – Par to neviens nerunā, bet karalis un Aragonas Ferdinands nespēj vienoties, – viņš saka.
   – Nabaga meitene ir ļoti vientuļa savā milzīgajā pilī, kur ir tikai dāmas un biktstēvs. Viņai labāk būtu atgriezties mājās, nekā dzīvot šeit vienai, un karaļa māte nevēlas uzņemt viņu galmā. Bet tam jāpaliek starp mums. Nezinu pat, vai viņi to jau pateikuši princesei. Lūdzu, apciemojiet viņu, kamēr esat Londonā! Es zinu, ka viņa jums ir pieķērusies. Iesakiet viņai labprātīgi samierināties ar likteni. Man patiesi šķiet, ka viņa jutīsies labāk mājās nekā šeit, kur atliek vien gaidīt un cerēt.
   – Jā, apciemošu. Man viņas ir ļoti žēl.
   – Viņai bijusi grūta dzīve. Tik agri zaudējusi vīru un tagad spiesta doties prom… Bet karaļa māte smeļas iedvesmu no lūgšanām. Viņasprāt, Dievs vēlas, lai princis Harijs apņem citu sievu. Princese atraitne nav paredzēta viņam.
   Sargi atver audienču zāles durvis. Telpā drūzmējas lūdzēji. Lēdija Mārgarita izpilda visus karalienes pienākumus un vienlaikus pārvalda arī savas lielās muižas. Viņa ir viena no valsts turīgākajiem zemes īpašniekiem un visbagātākā sieviete Anglijā. Viņa ziedojusi naudu universitātēm, apmaksājusi aizlūguma mises, cēlusi slimnīcas, baznīcas un skolas, un visas šīs iestādes sūta savus pārstāvjus ziņot par notiekošo vai lūgt kādu palīdzību. Es aprēķinu, ka telpā gaida apmēram divi simti cilvēku. Es esmu viena no ļoti daudziem.
   Tomēr karaļa māte mani pamana. Viņa ienāk istabā no kapelas un vērīgi nopēta zāli. Lēdijai Mārgaritai ir vairāk nekā sešdesmit gadi, viņa nekad nesmaida, un seju izvago grumbas, bet viņa tur galvu, augstu paceltu. Kaut gan viņa nedaudz balstās pret kādu no savām dāmām, es nojaušu, ka tā ir tikai loma un patiesībā viņa varētu iet pati.
   Visi viņai paklanās tik zemu kā īstai karalienei. Es noslīgstu reveransā, tomēr nenolaižu galvu un smaidu, jo gribu, lai viņa mani ierauga. Tas izdodas; kad lēdija Mārgarita apstājas, es noskūpstu viņas roku un, saņēmusi atļauju, tuvinu lūpas arī viņas vaigam.
   – Mīļā Mārgarita, – viņa rāmi sveicina mani, it kā mēs tikai vakar būtu draudzīgi šķīrušās.
   – Jūsu Gaišība, – es atbildu.
   Viņa pamāj, norādot, lai es eju līdzās. Atbalstījusies pret manu roku, viņa ved mani garām vairākiem simtiem cilvēku, pagodinot mani ar savu uzmanību.
   – Kāpēc esat ieradusies?
   – Cerēju saņemt no jums padomu, – es smalkjūtīgi atbildu.
   Lēdija Mārgarita pievērš man savu knābim līdzīgo degunu un skarbo skatienu un pamāj. Viņa saprot, ka man nepieciešama nauda, nevis padoms.
   – Esat mērojusi tālu ceļu, – viņa nosaka. – Vai mājās viss ir labi?
   – Mani bērni ir veseli un lūdz jūsu svētību, – es atbildu.
   – Bet es nespēju izdzīvot ar savu atraitnes mantojumu. Mani ienākumi ir niecīgi, un man jāuztur pieci bērni. Es daru visu, ko varu, bet Stourtonā ir maz zemes, un pārējie īpašumi ienes tikai piecdesmit mārciņas gadā, un no tā es saņemu trešo daļu. – Es ļoti cenšos neradīt iespaidu, ka žēlojos.
   – Ar to nepietiek rēķiniem, – es paskaidroju. – Nepietiek, lai samaksātu saimei.
   – Tātad jums jāsamazina saime, – karaļa māte iesaka.
   – Jūs vairs neesat Plantageneta.
   Izmantojot manu vārdu citu klātbūtnē, viņa man piedraud.
   – Jau gadiem ilgi neesmu dzirdējusi šo vārdu, – es atbildu. – Un nekad neesmu tā dzīvojusi. Es jau samazināju savu saimi, vēlos dzīvot kā uzticama Tjūdoru bruņinieka atraitne un necenšos iegūt neko vairāk. Mēs ar vīru lepojāmies, ka esam jūsu padevīgie kalpi.
   – Vai gribat sūtīt savu dēlu uz galmu, lai viņš kļūtu par prinča Harija rotaļu biedru? – karaļa māte jautā. – Vai vēlaties būt mana galma dāma?
   Es zaudēju valodu, jo nebiju pat iedomājusies par šādu risinājumu. – Tas būtu pagodinājums… – es izstomu, pārsteigta, ka lēdija Mārgarita kaut ko tādu piedāvājusi. Šādi izzustu visas manas grūtības. Ja man izdotos iekārtot Henriju Eltemas pilī, viņš saņemtu lielisku izglītību un dzīvotu kopā ar princi. Galma dāma saņem algu par saviem pakalpojumiem, brīvus amatus, pateicības dāvanas par sīkiem darbiem un veltes no svešiniekiem, kuri ierodas galmā. Dāmai pasniedz dārgakmeņus un tērpus, maisiņu ar zeltu Ziemassvētkos, naudu saimniecības uzturēšanai, viņas zirgus stallī baro bez maksas, bet kalpotāji saņem ēdienu galma zālē. Es jūtos kā saņēmusi apžēlošanas pavēli un izlaista no raižu cietuma.
   Lēdija Mārgarita pamana cerību, kas uzplaukst man sejā.
   – Tas būtu iespējams, – viņa saka. – Tas atbilstu jūsu stāvoklim.
   – Jā, es ļoti priecātos.
   Mums priekšā iznāk labi ģērbies vīrietis, kurš zemu paklanās. Es saraucu pieri; šis laiks ar karaļa māti pieder man, tā ir mana vienīgā iespēja, un neviens man to neatņems. Bīskaps Fišers satver vīrieti aiz rokas un, kaut ko klusi pateicis, paved malā.
   – Reiz jau es uzdevu jums jautājumu, – karaļa māte klusi ierunājas. – Par laiku, ko pavadījāt Ladlovā kopā ar Velsas princi un princesi.
   Es sastingstu. Džons Fišers nupat pateica, ka Tjūdori grasās sūtīt Katrīnu uz Spāniju. Kāpēc viņiem rūp, vai laulība tika piepildīta? – Jā.
   – Mūs satrauc kāds neliels sīkums, kas nepieciešams atļaujas saņemšanai. Mums jāizvēlas īstie vārdi, lai mūsu mīļā Katrīna varētu apprecēties ar princi Hariju. Viņai nāks par labu, ja atklāsiet man visu, ko zināt. – Tie ir meli. Lēdija Mārgarita grib sūtīt princesi prom. – Katrīnas un prinča Artūra laulība bija īsta, vai ne? – Viņa satver manu roku ciešāk, it kā gribētu izspiest atzīšanos no kaulu smadzenēm. Aizvedusi mani līdz istabas galam, viņa pamāj kalpotājiem, kas atver divvērtņu durvis, un mēs paliekam vienas viņas guļamistabā. Neviens mūs nedzird.
   – Diemžēl es neko nevaru apgalvot, – es rāmi nosaku, bet mani pārmāc bailes. – Es jau teicu, ka mēs ar vīru aizvedām princi uz sievas istabu, bet viņa man teica, ka princis nespēja rīkoties.
   – Jā, es zinu, ko viņa teica. – Karaļa mātes balsī ieskanas nepacietība, tomēr viņai izdodas pasmaidīt. – Mārgarita, kam ticat jūs?
   Es ticu, ka šīs atbildes dēļ zaudēšu savu galma dāmas vietu un dēla izglītību. Kamēr viņa gaida, es mēģinu izdomāt kaut ko, kas nekaitēs princesei. Karaļa mātei vajadzīgi tikai vārdi, ko viņa grib dzirdēt. Un es izmisusi nočukstu: – Es ticu princesei atraitnei.
   – Viņa uzskata, ka mēs viņu izprecināsim princim Harijam, ja viņa būs neskarta jaunava, – lēdija Mārgarita skarbi nosaka. – Viņas vecāki lūdza pāvestam atļauju un uzstāja, ka laulība netika piepildīta. Viņš izsniedza atļauju, bet tā ir neskaidra. Protams, Kastīlijas Izabella pieprasīja dokumentu, ko vienmēr var iztulkot sev par labu. Pat pēc nāves viņa mūs ir piemānījusi. Viņas meita atsakās atbildēt uz jautājumiem. Viņa domā, ka var ienākt mūsu ģimenē, mūsu namā, šajās istabās un piesavināties tās. Viņa grib man atņemt princi un visu pārējo!
   – Princis Harijs noteikti būtu piemērots…
   – Viņš neizvēlēsies sev līgavu, – karaļa māte paziņo. – To izvēlēšos es. Un es negribu, lai šī jaunā sieviete būtu mana mazdēla sieva. Ne jau pēc šādiem meliem un centieniem pavedināt karali, kad viņš vēl sēroja! Katrīna uzskata, ka savas izcelsmes dēļ drīkst iegūt visu, ko es izcīnīju, visu, ko man piešķīris Dievs, manu dēlu, mazdēlu, mūža sasniegumus. Es izšķiedu savas dzīves labākos gadus, atbrīvojot dēlam ceļu uz Angliju un sargājot viņu. Es apprecējos, lai iegūtu viņam sabiedrotos, viņa dēļ sadraudzējos ar tiem, ko nicināju. Pat nolaidos līdz… – Viņa apklust, it kā nevēlētos to atcerēties. – Bet viņa domā, ka drīkst melot, jo ir karalisku asiņu princese. Viņa uzskata, ka viņai ir tiesības. Bet es apgalvoju, ka tā nav.
   Es apjaušu, ka pēc kāzām ar princi Hariju Katrīna vienmēr ies karaļa mātei pa priekšu. Viņa valdīs šajās istabās, viņai piederēs krāšņākie tērpi. Ja galms sekos karaļa interesēm (un tā notiek vienmēr), cilvēki pametīs lēdijas Mārgaritas istabas un pulcēsies ap jauno, skaisto princesi. Katrīna neatkāpsies un nepakļausies lēdijai Mārgaritai kā mana māsīca Elizabete. Katrīnai ir mugurkauls. Kļuvusi par Velsas princesi, viņa panāks, lai karaļa māte visur piekāpjas.
   – Lēdija Mārgarita, es jums pateicu visu, ko zinu. Un es esmu jūsu rīcībā, – es klusi nosaku.
   Viņa uzgriež man muguru, lai neredzētu manu bālo seju un lūguma pilnās acis. – Jums ir izvēle, – viņa paziņo. – Jūs varat kļūt par manu galma dāmu un sūtīt dēlu pie prinča Harija, saņemt dāsnu algu, dāvanas un zemi. Vai arī piebalsot Katrīnas meliem un godkārei. Viss ir jūsu rokās. Bet, ja palīdzēsiet ievilināt mūsu princi Hariju laulībā ar šo jauno sievieti, mana mūža laikā jūs nekad nespersiet kāju galmā.
   *
   Nogaidījusi krēslas stundu, es dodos pie princeses Katrīnas tikai vienas dāmas un kalpotāja pavadībā, un pa priekšu iet mans saimniecības pārzinis, rokā turēdams nūju. Londonā it visur klīst ubagi, izmisuši cilvēki, kas lielās nomas maksas, naudassodu un nodokļu dēļ zaudējuši mājas. Iespējams, arī mani nomnieki guļ pie Londonas baznīcu sliekšņa un ubago ēdienu.
   Ejot es slēpju savus bronzas krāsas matus zem kapuces un lūkojos visapkārt, meklējot sekotājus. Anglijā ir vairāk spiegu nekā jebkad, un es nevēlos, lai karaļa māte uzzina par manu viesošanos pie “tās jaunās sievietes”.
   Pie viņas durvīm nedeg gaisma, un neviens ilgi neatsaucas uz mūsu kluso klauvējienu. Durvis atver pāžs, kurš aizved mūs pa auksto zāli līdz istabai, kas reiz bija audienču zāle. Kāda no Katrīnas atlikušajām spāņu dāmām iznāk mums pretī un, mani ieraudzījusi, iztaisno muguru, nogludina tērpa svārkus, nolaižas reveransā un aicina sekot uz iekšējo istabu, kur vairākas sievietes ir sasēdušās pie krāsns ar nelielu uguni.
   Katrīna mani pazīst, tiklīdz atmetu kapuci, un iesaukusies steidzas pie manis. Jau grasos paklanīties, bet viņa mani dedzīgi apskauj, noskūpsta uz abiem vaigiem, atkāpusies nopēta manu seju un atkal mani apskauj.
   – Es nemitīgi par jums domāju! Man bija ļoti žēl, kad dzirdēju par jūsu vīra nāvi. Vai saņēmāt manas vēstules? Un nabaga bērns! Cik labi, ka tas ir zēns! Vai viņš ir vesels? Un jūs? Vai jums izdevās nokaulēt pakavu cenu? – Princese pieved mani tuvāk pie vienīgās vaska sveces, lai varētu ielūkoties man sejā. – Svētā Marija! Jūs esat novājējusi un izskatāties pavisam gurdena! – Viņa pamāj dāmām, aizdzenot tās no soliņiem pie krāsns. – Ejiet, ejiet! Atgriezieties savās guļamistabās. Mēs ar lēdiju Mārgaritu aprunāsimies divatā.
   – Guļamistabās? – es jautāju.
   – Mums pietiek malkas tikai šai krāsnij un virtuvei, – princese paskaidro. – Un viņas visas ir pārāk dižciltīgas, lai sēdētu virtuvē. Ja neļauju viņām uzturēties šeit, viņas var sasildīties tikai gultā.
   Es uzmetu viņai neticības pilnu skatienu. – Jums ir tik maz naudas, ka nevarat pat iekurt uguni guļamistabās?
   – Kā redzat, – princese drūmi apstiprina.
   – Nupat es biju Vestminsterā, – es ieminos, apsēdusies uz soliņa blakus viņas krēslam. – Man bija biedējoša saruna ar karaļa māti. – Princese pamāj, it kā tas viņu neizbrīnītu, un es turpinu: – Viņa mani iztaujāja par jūsu laulību ar… – Kaut gan pagājuši trīs gadi, man ir grūti izteikt viņa vārdu. – Ar mūsu princi.
   – Protams. Viņa ir noskaņota pret mani.
   – Kāpēc? – es ieinteresēta jautāju.
   Princese velta man savu nerātnas meitenes smaidu. – Vai viņa bija mīloša vīramāte jūsu māsīcai?
   – Nē. Mēs abas no viņas baidījāmies, – es atzīstu.
   – Karaļa mātei nepatīk citu sieviešu sabiedrība, – princese secina. – Kamēr viņas dēls ir atraitnis un mazdēls neprecas, viņa valda galmā. Viņa negrib, lai kāda jauna sieviete ierodas viņas istabās un ir līksma, mīloša un priecīga, ieviešot galmā eleganci, zinības un baudu. Viņa pat izturas nelaipni pret savu mazmeitu, princesi Mēriju, jo meitene ir skaista. Karaļa māte nemitīgi viņai atgādina, ka izskatam nav nozīmes un jācenšas kopt sevī pazemību! Lēdijai Mārgaritai nepatīk skaistas meitenes, viņai nepatīk sāncenses. Ja viņa ļaus princim Harijam apprecēties, līgava būs jauna sieviete, kas pakļausies viņas noteikumiem. Viņa izprecinās mazdēlu kādam bērnam, kas pat nerunā angliski. Es viņai esmu bīstama, jo zinu, kas jādara un kā jāievieš kārtība šajā valstī.
   Es pamāju, jo princeses domas sakrīt ar manējām.
   – Vai viņa cenšas jūs neielaist galmā?
   – Viņai tas izdodas. – Princese norāda uz izdilušajiem aizkariem un tukšajiem rāmjiem, kuros reiz bijuši koši gobelēni. – Karalis nemaksā manu uztura naudu; viņš liek man pārtikt no tā, ko atvedu sev līdzi. Man nav jaunu tērpu. Kad mani aicina uz galmu, es izskatos muļķīgi savās vecajās, salāpītajās spāņu drānās. Karaļa māte cer salauzt manu gribu un panākt, lai es lūdzu tēvam atļauju atgriezties mājās. Tomēr viņš mani nepieņemtu. Es esmu šeit ieslodzīta.
   Mani pārņem šausmas. Mēs abas esam strauji kritušas no bagātības nabadzībā. – Katrīna, ko jūs darīsiet?
   – Gaidīšu, – viņa apņēmīgi paziņo un tuvina lūpas manai ausij. – Viņam ir četrdesmit astoņi gadi un vāja veselība, viņš tik tikko spēj paelpot. Es gaidīšu.
   – Vairs ne vārda! – es izbijusies brīdinu un palūkojos uz aizvērtajām durvīm.
   – Vai karaļa māte lika jums apzvērēt, ka mēs ar Artūru gulējām kopā? – princese jautā.
   – Jā.
   – Ko jūs atbildējāt?
   – Sākumā teicu, ka neredzēju nekādas pazīmes un nevaru to apgalvot.
   – Ko viņa sacīja?
   – Apsolīja vietu galmā man un manam dēlam, kā arī naudu, ja es atbildēšu tā, kā viņa vēlas.
   Princese saklausa izmisumu manā balsī, satver manu roku un rāmi ielūkojas acīs. – Mārgarita, es nevaru lūgt, lai manis dēļ mokāties nabadzībā. Jūsu dēliem jāaug galmā. Es jūs atbrīvoju no solījuma; sakiet viņai visu, ko vēlaties.
   *
   Man jādodas mājās, bet es vēl pēdējo reizi eju uz karaļa mātes istabām, kur viņa klausās psalmu pirms vakariņām lielajā Vestminsteras zālē.
   Viņa mani pamana, tiklīdz ienāku, un pieaicina klāt. Dāmas atkāpjas un izliekas pētām cita citas galvassegas. Acīmredzot pēc vakardienas sarunas viņas zina, ka esam sastrīdējušās, un gaida manu padošanos.
   Karaļa māte man uzsmaida. – Lēdija Mārgarita! Vai varam kārtot jūsu apmešanos galmā?
   Es dziļi ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, es labprāt dzīvotu galmā un priecātos, ja mans dēls varētu mācīties Eltemas pilī kopā ar princi Hariju. Lūdzu, Jūsu Gaišība, ļaujiet to viņa tēva dēļ, kuru mīlējāt. Sera Ričarda dēlam jāsaņem augstmaņa cienīga izglītība. Lūdzu, pieņemiet savu mazo radinieku!
   – Labprāt, ja pakalposiet man tajā necilajā jautājumā, – viņa rāmi attrauc. – Atklājiet patiesību, un jūs glābsiet mūs, savu ģimeni, no necienīgas līgavas. Es lūdzu Dievu un esmu pārliecināta, ka Aragonas Katrīna nemūžam nekļūs par prinča Harija sievu. Uzmanieties, lēdija Mārgarita! Baidieties no sekām! Rūpīgi apdomājieties!
   Viņa lūkojas uz mani, izvalbījusi tumšās acis, un piepeši manas izjūtas mainās. Karaļa māte cenšas mani iebiedēt, bet visas manas bažas pagaist. Man gribas smieties. “Ak, šī dumjā sieviete! Vecā, ļaunā, nežēlīgā muļķe! Vai viņa aizmirsusi, kas es esmu? Plantageneta! Jorku nama atvase!” Mans tēvs pārkāpa svētā patvēruma noteikumus, noslepkavoja karali un gāja bojā no sava brāļa rokas. Mana māte atbalstīja sava tēva sacelšanos, pēc tam mainīja domas un kopā ar vīru karoja pret viņu. Mēs vienmēr rīkojamies saskaņā ar savu gribu, un neviens mūs nepiespiedīs baidīties no sekām. Ja mums parāda briesmas, mēs vienmēr, vienmēr ejam tām pretī. Mūs dēvē par dēmona sēklu tāpēc, ka esam tik velnišķīgi lepni.
   – Diemžēl es nevaru melot, – es klusi paziņoju. – Man nav ne jausmas, vai princis gultā bija spējīgs. Es neredzēju nekādas pazīmes. Viņa man teica, ka abi nav bijuši tuvi, un es tam ticēju. Es uzskatu, ka viņa ir neskarta jaunava tāpat kā toreiz, kad ieradās šajā zemē. Viņa drīkst apprecēties ar jebkuru piemērotu princi, ko izvēlēsies viņas tēvs. Un es domāju, ka viņa būtu ārkārtīgi laba sieva princim Harijam un lieliska Anglijas karaliene.
   Karaļa mātes seja apmācas, un es redzu dzīslu pulsējam viņas deniņos, bet viņa klusē un asi pamāj dāmām, saucot pie sevis. Viņa vedīs sievietes vakariņās, un es nekad vairs nesēdēšu pie augstā galda.
   – Kā vēlaties! – Viņa izspļauj šos vārdus kā indi. – Ceru, ka jūs izdzīvosiet no savas atraitnes naudas, lēdija Mārgarita Pola.
   Es noslīgstu zemā reveransā. – Saprotu, – es padevīgi nosaku. – Bet mans dēls? Viņš ir karaļa aizbildnībā, jūsu radinieka dēls, krietns zēns, Jūsu Gaišība…
   Viņa klusēdama paiet man garām, un dāmas seko. Es izslejos un vēroju viņas aizejam. Man bija dots mans lepnuma mirklis, un es cietu sakāvi. Un tagad es nezinu, ko darīt.

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1506. gada rudens

   Es vēl gadu cenšos izspiest no savas zemes vairāk naudas. Kad laukos iziet vārpu lasītāji, es piesavinos kausu labības no katra groza, pārkāpjot parastos noteikumus un iesveļot sašutumu visu vecāko ciemata iedzīvotāju sirdī. Es vajāju malumedniekus un pārsteidzu viņus, pieprasot naudassodus par sīkajām zādzībām, ar ko viņi nodarbojušies kopš bērnības. Aizliegusi nomniekiem paņemt jebko dzīvu no savas zemes – pat trušus un sapuvušas olas –, es nolīgstu mežsargu, lai viņi nevarētu zvejot foreles manā upē. Ja pieķeru bērnu izzogam olas no meža pīļu ligzdas, es pieprasu naudassodu no viņa vecākiem. Es labprāt pieprasītu naudu arī no putniem par lidošanu pār maniem laukiem vai arī gaiļiem par dziedāšanu, ja vien tie varētu samaksāt.
   Cilvēki ir tik nabadzīgi, ka man ir grūti viņiem kaut ko atņemt. Es sāku prātā skaitīt olas, ko man atnesīs sieviete, kurai pieder tikai sešas vistas. Medu man dod arī vīrs, kuram ir tikai viens bišu strops. Kad zemnieks nokauj govi, kas iekritusi grāvī un lauzusi kaklu, es pieprasu katru unci no savas daļas. Es neesmu laba saimniece šajā nelaimes brīdī, es esmu alkatīga un pasliktinu viņa stāvokli tāpat, kā to man nodara karaļa mantnīca.
   Es sūtu savus kalpotājus pēc briežiem, fazāniem, gārņiem, irbēm – visa, ko iespējams apēst. Trušu ķērājam jāatnes vairāk ādu, zēns, kurš iztukšo dūju ligzdas, jau zina, ka es viņu gaidīšu kāpņu pakājē. Mani pārņem bailes, ka cilvēki mani apzog, un es sāku zagt no viņiem, jo pieprasu savu daļu un vēl vairāk.
   Tagad es esmu kļuvusi par tādu zemes īpašnieci, ko pati nicinu; nomnieki mūs ienīst. Mana māte bija Anglijas bagātākā mantiniece, mans tēvs bija karaļa brālis. Viņi pret saviem cilvēkiem izturējās dāsni un ieguva mīlestību. Mans vectēvs baroja visus Londonas iedzīvotājus, kas klauvēja pie viņa durvīm. Un es esmu nodevusi visas šīs tradīcijas. Raizes par naudu ir man laupījušas saprātu, vēders smeldz gan baiļu, gan izsalkuma dēļ, un es vairs neatšķiru šīs sajūtas.
   Reiz, kad izeju no baznīcas, es dzirdu kādu no ciemata vecajiem sūdzamies priesterim: – Tēvs, aprunājieties ar viņu! Mēs nevaram samaksāt. Pat nezinām, ko esam parādā. Viņa izpētījusi katra nomnieka pagātni un atradusi jaunus sodus. Viņa ir sliktāka par Tjūdoriem, sliktāka par karali, jo izskata visus likumus un pavērš tos par labu sev. Viņa mērdē mūs badā!
   Tomēr ar to nepietiek. Es nevaru nopirkt zēniem jaunus jāšanas zābakus, nevaru pabarot viņu zirgus. Veselu gadu es mokos, pūlēdamās noliegt, ka aizņemos pati no sevis, aplaupu savus nomniekus, apzogu nabagos, bet pēc tam saprotu, ka visi mani centieni ir veltīgi.
   Mēs esam izputināti.
   Neviens man nepalīdz. Karaļa māte mani ienīst, un neviens neuzdrošināsies mani atbalstīt. Vienīgais, kurš atbild uz manām vēstulēm, ir Džordžs Nevils. Viņš piedāvā audzināt manus vecākos zēnus savā namā, un es esmu spiesta sūtīt Henriju un Artūru prom un apsolīt, ka drīz ieradīšos, ka viņi nepavadīs visu mūžu trimdā, ka reiz mēs atkal būsim kopā un atgūsim savas mājas.
   Es stāstu saviem bērniem, ka drīz būs labāki laiki, bet viņi man netic. Džons Litls aizved zēnus uz mana radinieka Nevila namu Kentā. Saimniecības pārzinis sēž mugurā lielajam arkla zirgam, Henrijam piešķirts medību kumeļš, un Artūrs sēž uz sava mazā ponija. Es cenšos smaidīt un māt, bet acīs sariešas asaras, un es redzu tikai savu zēnu bālās sejas un bailēs ieplestās acis. Abi ir ģērbušies novalkātās drēbēs un pamet mājas, lai dotos nezināmajā. Man nav ne jausmas, kad viņus atkal satikšu. Man neizdosies uzaudzināt viņus par Plantagenetiem. Es neesmu izpildījusi savu mātes pienākumu, un viņiem nāksies augt bez manis.
   Ursula vēl ir pārāk maza, lai kaut kur brauktu, un paliek pie manis. Džefrijs nupat iemācījies staigāt un vēl nerunā, bet nemitīgi tveras pie manis un bieži raud. Es nevaru sūtīt viņu prom. Viņš jau ir daudz cietis, piedzimis sēru pilnā namā un visu mūžu pavadījis bez tēva. Džefrijs paliks pie manis, lai ko tas maksātu. Vienīgais vārds, ko viņš zina, ir “mamma”.
   Tomēr ir jāsameklē kāda vieta manam gudrajam, priecīgajam, šķelmīgajam Redžinaldam. Viņš ir pārāk jauns, lai kļūtu par skvairu, un man nav radinieku ar bērniem, kas viņu pieņemtu pie sevis. Visi senie draugi zina, ka mani neaicina uz galmu un neizmaksā pensiju. Viņi secina, ka Tjūdori nav labvēlīgi noskaņoti. Un es varu iedomāties tikai vienu cilvēku, kas nedomās par briesmām un būs pietiekami labsirdīgs, lai palīdzētu. Es sūtu vēstuli bīskapam Fišeram.
   “Tēvs!
   Ceru, ka neatraidīsiet mani, jo nav neviena cita, pie kā vērsties.
   Es nespēju samaksāt savus rēķinus un audzināt bērnus mājās.
   Biju spiesta aizsūtīt abus vecākos dēlus pie sava radinieka Nevila, bet labprāt sameklētu vietu kādā ticības namā savam Redžinaldam. Ja baznīca uzstās, es viņu atdošu Dievam. Viņš ir gudrs, dzīvespriecīgs un apķērīgs zēns, varbūt pat garīgi noskaņots. Es domāju, ka viņš labi kalpos Dievam. Turklāt es tiešām nevaru viņu uzturēt.
   Es ceru atrast sev un abiem jaunākajiem bērniem patvērumu klosterī, kur varēsim izdzīvot no saviem pieticīgajiem ienākumiem.
   Mārgarita Pola”
   Bīskaps nekavējoties atbild. Viņš ir paveicis vairāk, nekā es lūdzu, un atradis gan vietu Redžinaldam, gan mājvietu man. Es drīkstu apmesties Saionā, vienā no manas dzimtas iecienītajiem dievnamiem pretī vecajai Šīnas pilij. Tajā valda abate un dzīvo piecdesmit mūķenes, bet tur bieži pieņem augstdzimušus viesus, un es varēšu dzīvot abatijā kopā ar meitu un mazo Džefriju. Vēlāk Ursula varēs kļūt par novici un mūķeni, un viņas nākotne būs nodrošināta. Dažus nākamos gadus mums vismaz būs jumts virs galvas un ēdiens uz galda.
   Redžinaldam ir atrasta vieta Šīnas priorijā, kartēziešu ordeņa klosterī. Viņu no mums šķirs tikai dažas jūdzes. Ja man būs ļauts nolikt pie loga sveci, viņš redzēs gaismu un zinās, ka es par viņu domāju. Varbūt mēs drīkstēsim šķērsot upi un apciemot Redžinaldu svētku dienās. Starp mums pletīsies upe un dievnamu skarbie noteikumi, bet es redzēšu priorijas skursteņus. Man vajadzētu līksmot par tik veiksmīgu atrisinājumu un atvieglotai starot.
   Bet, bet, bet… Es nometos ceļos un lūdzu Dievmātei atsvabināt mūs no šī patvēruma. Šīnas priorija nav īstā vieta manam gudrajam, līksmajam, pļāpīgajam zēnam. Kartēzieši ir eremīti, un viņu klosterī valda klusums. Mans Redžinalds, kurš labprāt dzied, lasa skaļi, mācās jokus un mīklas, ko lēni, uzmanīgi stāsta brāļiem; mans runātīgais dēls kalpos mūkiem, kas dzīvo atsevišķās cellēs, lūdzas un strādā vienatnē. Priorijā neatskan neviens vārds, izņemot svētdienas un svētkus. Reizi nedēļā mūki pastaigājas kopā un klusi sarunājas. Viss pārējais laiks tiek pavadīts klusās apcerēs aiz augstiem mūriem.
   Es nespēju iztēloties savu dēlu šādā svētās bardzības citadelē un mēģinu sev iestāstīt, ka Dievs uzrunās Redžinaldu šajā saltajā klusumā un sūtīs viņam aicinājumu. Redžinalds mācīsies klusēt, tāpat kā ir mācījies runāt. Viņš pratīs novērtēt savas domas, nesmiesies, nedejos, nedziedās un neākstīsies savu lielo brāļu priekšā. Es ilgi cenšos sevi pārliecināt, ka zēnam tā būs lieliska izdevība, bet sirdī zinu, ka viņš nokļūs mūža ieslodzījumā klusuma cietumā.
   Sapņos es redzu viņu ieslēgtu šaurā cellē un satrūkusies pamostos. Es saspringti domāju, kā vēl varētu viņam palīdzēt. Tomēr neviens viņu nepieņemtu par skvairu, un man nav naudas, lai nopirktu viņam mācekļa vietu, turklāt… ko viņš varētu darīt? Redžinalds ir Plantagenets, un es nevaru viņu nosūtīt pie kurpnieka. Vai Jorku dzimtas mantinieks kalpos aldarim? Vai es būtu labāka māte, ja sūtītu viņu uz tavernu apgūt lamas un zaimus, nevis lūgšanas un klusēšanu pie mūkiem?
   Bīskaps Fišers atradis viņam vietu, kur viņš būs drošībā, paēdināts un izglītots. Man ar to jāsamierinās, tomēr nespēju savaldīt asaras.
   Mans pienākums ir sagraut mājas un ģimeni, ko es lepna veidoju, kad nupat biju kļuvusi par lēdiju Polu. Es sasaucu visus kalpotājus lielajā zālē un paskaidroju, ka mūs skārušas grūtības, tāpēc es viņus atbrīvoju. Man izdodas samaksāt viņiem algu līdz šai dienai, bet neko vairāk es nevaru atļauties, kaut gan saprotu, ka pakļauju viņus nabadzībai. Es paziņoju bērniem, ka mums jāpamet mājas, un cenšos smaidīt, iztēlojot to kā piedzīvojumu. Man nākas slēgt Stourtonas pili, kur piedzima mani bērni, un atstāt to Džona Litla uzraudzībā, kurš ievāks nomas maksu un soda naudas. Divas trešdaļas saņems karalis, bet trešo viņš sūtīs man.
   Mēs dodamies prom jāšus. Redžinalds izskatās pavisam sīciņš uz sava brāļa vecā medību zirga. Viņš prot jāt, jo ir mantojis tēva prasmi apieties ar zirgiem un cilvēkiem. Redžinalds ilgosies pēc staļļiem, suņiem un līksmajiem lauku saimniecības trokšņiem. Es nespēju viņam atklāt, kur vajadzēs dzīvot turpmāk. Man gribētos ticēt, ka viņš uztvers savu dzīvi klosterī kā likteņa mājienu, un es gaidu jautājumus, bet Redžinalds man uzticas un neko nevaicā. Viņš uzskata, ka mēs dzīvosim kopā, un pat neiedomājas kaut ko citu.
   Redžinalds skumst, ka jāpamet mājas. Džefrijs priecājas par ceļojumu; Ursula sākumā ir moža, bet pēc tam šņukst. Redžinalds nejautā, kurp mēs dodamies; varbūt viņš jau zina un grib izvairīties no sarunas tāpat kā es?
   Tikai pašā pēdējā rītā, kad mēs jau jājam gar upes krastu Šīnas virzienā, es ieminos: – Drīz būsim klāt. Šīs būs tavas jaunās mājas.
   Viņš palūkojas uz mani. – Mūsu mājas?
   – Nē, – es skarbi attraucu. – Es apmetīšos netālu, otrā upes krastā. – Redžinalds klusē, un man šķiet, ka viņš kaut ko nav sapratis, tādēļ es atgādinu: – Mēs bieži esam dzīvojuši šķirti. Kad braucu uz Ladlovu, es atstāju jūs Stourtonā.
   – Vai tiešām jūs mani atstāsiet vienu? – Redžinalds neizpratnē lūkojas uz mani. – Svešā vietā? Māt? Jūs mani nepametīsiet, vai ne?
   Es papurinu galvu, tik tikko spēdama parunāt, un čukstu: – Apsolu, ka es tevi apciemošu.
   Mēs ieraugām priorijas augstos torņus. Vārti atveras, un priors iznāk mums pretī. Viņš satver Redžinaldu aiz rokas un palīdz nokāpt.
   – Es atnākšu, un tev ļaus viesoties pie manis, – es solu, lūkodamās uz zēna pakausi. Viņš izskatās ļoti mazs blakus prioram. Viņš neatkāpjas un neizrāda pretestību, tikai paceļ bālo seju, skatās uz mani un lūdzas: – Māt, ņemiet mani līdzi. Nepametiet mani šeit!
   – Kuš, kuš, – priors stingri aizrāda. – Bērniem vienmēr jāklusē vecāko un gudrāko klātbūtnē. Šajā namā tu runāsi tikai tad, kad tev to pavēlēs. Klusēšana, svētā klusēšana!
   Drīz tev tā iepatiksies.
   Redžinalds paklausīgi sakniebj lūpas un vairs neko nesaka, tikai lūkojas uz mani.
   – Es tevi apciemošu. – Manā balsī skan bezpalīdzība.
   – Tu šeit jutīsies apmierināts. Šī ir laba vieta. Tu kalposi Dievam un baznīcai. Un noteikti būsi laimīgs.
   – Lai jums laba diena! – priors novēl. – Nevajadzētu visu paildzināt.
   Es pagriežu zirgu un uzmetu skatienu dēlam. Redžinaldam ir tikai seši gadi; blakus prioram viņš izskatās ļoti mazs un bāls. Viņš klusē, tikai ar lūpām izveido vārdu: “Māt!”
   Tomēr es neko nevaru izdarīt, neko nevaru pateikt. Un aizjāju prom.

Saiona, 1506. gada ziema

   Mums abiem ar dēlu jāmācās dzīvot klusumā un ēnā. Saionā mūķenes nav devušas klusēšanas zvērestu, viņas pat dodas uz Londonu, kur māca bērnus un lūdzas, bet es dzīvoju starp viņām kā mēma. Es nevaru ietērpt vārdos savas dusmas un sarūgtinājumu, bet nekā cita manī nav.
   Es nekad nepiedošu Tjūdoriem šīs sāpes. Viņi nokļuva līdz tronim, brienot pa manu radinieku asinīm. Viņi izvilka manu tēvoci Ričardu no dubļiem Bosvortas laukā, izģērba kailu, pārmeta pār segliem un iesvieda neiezīmētā kapā. Manam brālim nocirta galvu, lai karalis Henrijs gūtu sirdsmieru; Elizabete nomira, cenšoties dāvāt viņam vēl vienu dēlu. Tjūdori izprecināja mani nabadzīgam bruņiniekam, lai nospiestu zemāk, un tagad viņš ir miris, bet es esmu nolaidusies zemāk nekā jebkurš cits Plantagenets. Un tas viss paveikts tādēļ, lai nostiprinātu viņu tiesības uz troni, ko viņi galu galā iekaroja ar zobenu rokā.
   Un ir acīmredzams, ka uzvara nesagādā Tjūdoriem prieku. Kopš sievas nāves karalis galmā jūtas nedrošs un baidās par savu pavalstnieku uzticību, un Jorku dzimtas Plantageneti viņam iedveš šausmas. Viņš daudzus gadus bēris zeltu imperatora Maksimiliāna kabatās, lai tas nodotu Edmundu de la Polu un sūtītu viņu nāvē uz Angliju. Darījums beidzot ir noslēgts; imperators ir pieņēmis naudu un apsola Edmundam drošību, parāda karaļa Henrija parakstītu vēstuli, kurā viņam piešķirta aizsardzība. Edmunds notic kronēta valdnieka dotajam vārdam, bet sper tikai vienu soli zem Kalē pils paceļamā režģa un tiek aizturēts.
   Līdz ar to sākas apsūdzību birums, kas pļauj manus radiniekus kā izkapts, un es lūdzu Dievam saudzēt viņu dzīvību. Viljams Kortnijs, kurš jau bija ieslodzīts, tagad ir apsūdzēts nodevības plānošanā. Viljamu de la Polu nesaudzīgi nopratina Tauera kamerā. Pār Tomasu Greju krīt aizdomu ēna tikai tāpēc, ka viņš pirms daudziem gadiem vakariņojis kopā ar Edmundu. Manas dzimtas vīrieši cits pēc cita nozūd Londonas Tauerā, kur cieš vientulību un bailes, ir spiesti nosaukt citu vakariņu viesu vārdus un paliek šajā tumšajā cietoksnī vai arī slepus tiek aizsūtīti uz Kalē pili.

Saiona, 1507. gada pavasaris

   Es sūtu vēstuli saviem dēliem Henrijam un Artūram un apvaicājos, kā viņiem klājas, vai viņi mācās. Neuzdrošinos izmantot abatijas viesmīlību un aicināt viņus pie sevis; mūķenes nepriecāsies par divu jaunu, dedzīgu vīriešu klātbūtni savā klusajā klosterī, un es arī nevaru samaksāt par viņu ceļojumu.
   Savu mazo Redžinaldu es satieku tikai reizi trijos mēnešos, kad viņu atsūta pie manis. Pa ceļam viņš sarāvies salst nelielās laivas priekšgalā un drīkst palikt tikai vienu nakti. Mūki ir iemācījuši viņam klusēt; viņš tur galvu noliektu un rokas gar sāniem. Kad steidzos viņam pretī un apskauju, viņš ir stīvs un nepakļāvīgs, it kā mans dzīvespriecīgais, runīgais dēls būtu miris un es turētu savās rokās tikai aukstu pieminekli.
   Ursula aug ļoti strauji, un es ik pa brīdim pagarinu viņas nolietotos tērpus. Džefrija zābaki ir pārāk mazi. Vakaros es viņu apguldu un pavelku kāju pirkstus, it kā tādējādi varētu glābt tos no saspiešanas. Litls cītīgi sūta man ienākumus no Stourtonas, bet man tie jāatdod abatijai, samaksājot par mūsu uzturu. Es nezinu, kurp dosies Džefrijs, kad vairs nevarēs palikt šeit. Varbūt viņiem abiem ar Ursulu vajadzēs dot zvērestu baznīcai un nozust klusumā. Es daudzas stundas pavadu uz ceļiem, lūdzot Dievam kādu zīmi, cerību vai gluži vienkārši naudu. Reizēm es domāju, ka brīdī, kad mani jaunākie bērni būs droši nodoti baznīcas rokās, es piesiešu sev pie vidukļa lielu maisu ar akmeņiem un ieiešu aukstajās Temzas dzīlēs.

Saiona, 1508. gada pavasaris

   Es lūkojos uz krustā sisto Jēzu. Mani pārņem sajūta, ka es divus gadus esmu gājusi Plantagenetu ciešanu ceļu tāpat kā Viņš.
   Briesmas tuvojas; karalis aiztur Tomasu Greju un Džordžu Nevilu, kurš audzina manus dēlus Henriju un Artūru. Džordžs atstāj abus zēnus Kentā un nokļūst Tauerā. Cilvēki sačukstas, ka valdnieks katru nakti ierodas pavērot, kā spīdzina aizdomās turētos vīrus. Tirgonis, kurš cenšas pārdot dziesmu grāmatas un rožukroņus, pavēsta māsai Džoanai par Londonā klīstošajām baumām – karalis kļuvis par briesmoni, kam patīk klausīties sāpju kliedzienos.
   Es izmisīgi vēlos aicināt zēnus pie sevis, prom no arestētā nodevēja nama. Bet es to neuzdrošinos. Es baidos piesaistīt sev uzmanību, jo nedrīkstu atgādināt Tjūdora spiegiem par savu Redžinaldu, kurš klusi dzīvo Šīnā, par Ursulu, sevi un mazo Džefriju, kas joprojām tveras pie manis. Pat trīs gadus vecs bērns nedrīkst iziet ārpus klostera mūriem, jo Henrijs Tjūdors nekavējoties uzodīs Plantagenetu asinis! Šis karalis ir pārvērties par neizprotamu svešinieku savas tautas acīs. Viņš nelīdzinās manas dzimtas valdniekiem – atklātiem, līksmiem dzīrotājiem, kas baudīja pavalstnieku mīlestību. Šis karalis izspiego, iesloga un spīdzina savus ļaudis, līdz viņi apsūdz cits citu, un piepeši viņiem piedod, atbrīvo viņus, bet nosaka tik milzīgus naudassodus, ka viņi no tiem neatbrīvosies pat pēc sešām paaudzēm. Pār šo karali valda bailes un alkatība.
   Džordžs Nevils iznāk no Tauera un klusē par to, kā salauzis kāju. Viņš ir zaudējis bagātību, toties ir brīvs. Mani pārējie radinieki vēl joprojām nīkst ieslodzījumā. Džordžs nevienam nestāsta, kādu vienošanos noslēdzis aiz Tauera miklajām sienām; viņš rātni maksā karalim pusi no saviem ienākumiem un nekad nežēlojas. Viņam ir aizliegts atgriezties mājās. Viņš ir trimdinieks pats savā zemē, kaut gan nav pat apsūdzēts un nekas nav pierādīts.
   Es saņemu vēstuli no Džordža.
   “Varat droši atstāt zēnus pie manis; viņus neskāra nekādas aizdomas. Es esmu nabadzīgāks nekā iepriekš un nedrīkstu spert kāju savās mājās, tomēr spēju viņus uzturēt. Labāk atstājiet viņus Kentā, līdz kņada norims. Jums vajadzētu klusi dzīvot klosterī. Ne ar vienu nerunājiet, nevienam neuzticieties. Šie ir grūti laiki Baltajām rozēm.”
   Es sadedzinu vēstuli un neko neatbildu.

Saiona, 1509. gada pavasaris

   Karalis līdz ar katru gadu slīgst arvien dziļāk aizdomu muklājā. Viņš slēpjas savās istabās kopā ar māti, neielaiž svešiniekus, divkāršo apsardzi pie savām durvīm un nemitīgi lasa rēķinu grāmatas. Vīri, kas jau bija padevīgi karalim, maksā milzīgus naudassodus, karalis piesavinās viņu zemes, lai nodrošinātu paklausību, pieprasa dāvanas, iejaucas tiesas darbos. Tagad ir iespējams nopirkt taisnīgumu un drošību, samaksājot karalim. Džordžs Nevils ir gandrīz izputināts, visu laiku maksājot par savu brīvību, bet neviens neuzdrošinās man rakstīt un to pavēstīt. Es reizēm saņemu vēstules no Artūra un Henrija, bet viņi nepiemin sava namatēva arestu. Abi jaunekļi jau zina, ka mūsu dzimtas vīriešiem jāklusē. Viņu senči bija Anglijas apdāvinātākā, gudrākā, izglītotākā ģimene, bet viņiem mācīts iekost mēlē, lai karalis to nenogrieztu. Mani dēli zina, ka Plantagenetiem jābūt kurliem un mēmiem. Es lasu viņu vēstules un tūlīt pat tās sadedzinu, jo neuzdrošinos saglabāt pat savu bērnu laba vēlējumus. Neviens no mums neuzdrīkstas kaut ko paturēt.
   Jau četrus gadus es esmu atraitne, un man nav nekādu cerību saņemt palīdzību. Man tik tikko pietiek naudas, lai paēstu, es nevaru sagādāt saviem bērniem jumtu virs galvas, pūru savai meitai un līgavas dēliem. Nav neviena mīļotā, neviena drauga, nekādu iespēju apprecēties, jo es satieku tikai priesterus. Es katru dienu pavadu astoņas stundas uz ceļiem kopā ar mūķenēm un lūdzos, domādama par to, kā mainījušās manas vēlmes.
   Pirmajā gadā es lūdzu Dievam palīdzību, otrajā – atbrīvošanu. Trešā gada beigās es lūdzu karaļa Henrija nāvi, viņa mātes iznīcību un Jorku dzimtas atgriešanos. Klusumā es esmu pārvērtusies par naidpilnu dumpinieci. Es nolādu visus Tjūdorus un ceru, ka piepildīsies Elizabetes lāsts, sadragājot Tjūdoru dinastiju.

Saiona, 1509. gada aprīlis

   Pirmā man jaunumus pavēsta klostera durvju sardze. Viņa nepieklauvējusi atrauj manas celles durvis. Ursula guļ un nepamostas, bet Džefrijs paceļ galvu. Džoana ietraucas istabā un paziņo: – Karalis ir miris! Mostieties, kundze! Mēs esam brīvi. Žēlīgais Dievs mūs ir atpestījis. Sarkanā pūķa lāsts ir beidzies. Karalis ir miris.
   Es nupat sapņoju, ka esmu sava tēvoča Ričarda galmā Šerifhatonā un Elizabete ar viņu dejo, ģērbusies zeltītā un sudrabotā brokāta tērpā. Spēji piecēlusies sēdus, es atcērtu:
   – Klusāk! Es neklausos.
   Vecā, grumbu izvagotā seja savelkas smaidā, ko es nekad vēl neesmu redzējusi. – Klausieties gan! Visi drīkst to teikt un dzirdēt. Spiegu valdnieks ir miris, un spiegi zaudējuši darbu. Karalis ir miris, un mūsu labsirdīgais princis ir mantojis troni īstajā brīdī, lai mūs visus glābtu.
   Ieskanas abatijas zvani, un Džefrijs iesaucas: – Urrā! Urrā! Vai Henrijs būs karalis?
   – Protams, – vecā mūķene apstiprina, satver zēna mazās plaukstiņas un dejojot virza viņu pa gultu. – Lai Dievs svētī viņu un dienu, kad viņš mantojis troni.
   – Mans brālis Henrijs! – Džefrijs iegavilējas. – Anglijas karalis!
   Šie nevainīgi izteiktie vārdi mani tā šausmina, ka es spēji pierauju dēlu klāt, aizspiežu viņam muti ar plaukstu un pievēršos mūķenei, lai izmisīgi lūgtu klusēt. Bet viņa tikai papurina galvu un pasmejas par zēna lepnumu. – Jā, troni vajadzētu mantot tavam brālim Henrijam, – viņa drosmīgi apliecina. – Bet mums ir skaists Tjūdoru zēns, kurš ieņems vecā spīdzinātāja vietu, un princis Harijs Tjūdors kāps tronī, un visi spiegi un nodokļu ievācēji pazudīs.
   Es izlecu no gultas un steidzīgi ģērbjos.
   – Vai viņa aicinās jūs pie sevis? – Džoana jautā, izcēlusi Džefriju no gultas, un dejo ar zēnu.
   Ursula pieceļas sēdus, paberzē acis un jautā: – Kas noticis?
   – Par ko jūs runājat? – es vaicāju Džoanai, domādama par karaļa māti, kas apglabāja mazdēlu un tagad apglabās dēlu, kā pareģots Elizabetes lāstā. Viņa būs salauzta un ticēs, ka Tjūdori parakstījuši savu nāves spriedumu, Tauerā nogalinot mūsu prinčus. Lēdija Mārgarita ticēs, ka viņi visi ir nolādēti slepkavas.
   – Katrīna, Velsas princese atraitne, – Džoana paskaidro.
   – Henrijs viņu apprecēs, kā solīja, vai ne? Un viņa jūs aicinās pie sevis. Tagad jūs varēsiet dzīvot galmā kopā ar bērniem. Tas ir īsts brīnums, vai ne? It kā akmens būtu novēlies no ieejas kapā un atbrīvojis jūs visus.
   Es sastingstu. Cerības man kļuvušas tik svešas, ka es pat nezinu, ko teikt. Nebiju par to iedomājusies.
   – Iespējams, – es saku. – Iespējams, viņš apprecēs Katrīnu. Un varbūt viņa aicinās mani pie sevis. Ja tā būs… Jā, viņa gribēs mani redzēt.
   *
   Tas tiešām ir brīnums, gluži kā pavasaris pēc aukstas, pelēkas ziemas. Vēlāk es katru reizi, kad redzu baltos vilkābeļu ziedus vai pienenes, atceros pavasari, kad vecais Tjūdoru karalis nomira un tronī kāpa Tjūdoru princis, visu vēršot par labu.
   Bērnistabā mazais Harijs man savulaik paziņoja, ka būt valdniekam – tas ir svēts pienākums. Todien es viņu uztvēru kā lielībnieku, izlutinātu zēnu ar labiem nodomiem. Kuram varēja ienākt prātā, ka viņš stāsies pretī vecajam skopulim, apņems Katrīnu par sievu, vienā elpas vilcienā pasludinās sevi par karali un Katrīnu par savu līgavu? Tas bija pats pirmais, ko paveica šis septiņpadsmit gadus vecais zēns. Rīkodamies līdzīgi manam tēvocim, karalim Edvardam, viņš ieguva troni un mīļoto sievieti. Kurš gan būtu iedomājies, ka Harijam Tjūdoram piemīt Plantageneta drosme? Kurš būtu iedomājies, ka viņš apveltīts ar bagātīgu iztēli un degsmi?
   Viņš ir savas mātes dēls; tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņš mantojis Elizabetes mīlestību, drosmi, gaišo skatu nākotnē, kas raksturīgs mūsu dzimtai. Viņš ir Tjūdoru karalis, bet pārņēmis Jorku optimismu, alkas pēc varas un straujo rīcību.
   Katrīna man atsūta vēstuli, kurā aicina mani uz lēdijas Viljamsas namu. Tur jau sagatavotas istabas, kas piemērotas manas izcelsmes sievietei. Pēc tam man nekavējoties jāiet uz Vestminsteras pils ģērbtuvi, jāizvēlas seši tērpi un jāsāk kalpot viņai, ieņemot galvenās galma dāmas lomu. Es esmu brīva.
   Atstājusi dēlus Saionā – neuzdrošinos ņemt viņus līdzi –, es dodos uz Londonu. Man jāpārliecinās, ka esam drošībā un patiesi brīvi, un tad es pasaukšu viņus pie sevis.
   Londona nelīdzinās pilsētai, kas zaudējusi savu karali. Tajā valda neprāta līksme. Uz ielu stūriem cilvēki cep gaļu un pasniedz dzērienu pa alus darītavu logiem. Princis vēl nav kronēts, bet visur skan gaviles. Parādnieku cietumi ir atvērti, un no tiem iznāk vīri, kas vairs necerēja ieraudzīt dienas gaismu. Šķiet, ka briesmonis ir miris un mēs esam izrāvušies no ļauna lāsta tvēriena, pamodušies no murga, sagaidījuši pavasari pēc ilgas ziemas.
   Uzvilkusi savu zaļo tērpu un uzlikusi galvā smagu rotu, es ieeju Anglijas karaļa audienču zālē un ieraugu princi. Viņš nesēž tronī, nav nostājies zem baldahīna kā majestātiskuma iemiesojums; Harijs smejas kopā ar draugiem un pastaigājas pa istabu, un Katrīna iet viņam blakus, it kā abi būtu jauni, iemīlējušies un apreibuši viens no otra. Un istabas galā sēž lēdija Mārgarita melnās drānās, vienlaikus sēru un dusmu plosīta. Viņa vairs nav karaļa māte; šis tituls, kas sniedza viņai tik daudz lepnuma, ir apglabāts līdz ar dēlu. Tagad viņa var pieņemt karaļa vecmāmiņas titulu, bet bargā sejas izteiksme liecina, ka viņai tas nepatīk.

Anglija, 1509. gads

   Vienkāršie ļaudis jūtas kā nometuši smagu slogu. Augstmaņi ir atbrīvojušies no tirāna. Manas dzimtas pārstāvji ir izbēguši no nāves sprieduma. Visi, kam dzīslās rit Plantagenetu asinis, dzīvoja bailēs un apzinājās, ka valdnieks kuru katru mirkli varētu atsaukt apžēlošanu un sūtīt sargus, lai vestu viņus atpakaļ uz Taueru. Režģis paceltos, laiva ieslīdētu zem tā… un cietumnieks nekad vairs neatgrieztos.
   Bet tagad mēs visi esam iznākuši ārā. Viljams Kortnijs pamet Taueru, un mēs ceram, ka drīz redzēsim arī Viljamu de la Polu. Tomass Grejs atgriežas no Kalē pils. Attāli radinieki ierodas no savām nomaļajām pilīm – cerēdami, ka atkal drīkstēs parādīties galmā. Radi, kas gadiem ilgi nav rakstījuši vēstules, uzdrošinās sūtīt ziņu, pastāstīt par dzimtas jaunumiem, piedzimušiem bērniem un aizgājušiem sirmgalvjiem, un bažīgi jautāt, kā klājas pārējiem. Vai kāds redzējis tādu un tādu cilvēku? Vai kāds zina, kur ir attāls brālēns? Vecā karaļa dzelžainais tvēriens piepeši ir atslābis. Harijs nav mantojis sava tēva baiļpilno aizdomīgumu; viņš atlaiž spiegus, piedod parādus, apžēlo cietumniekus. Mēs visi drīkstam iznākt ārā un miegt acis saulē.
   Kalpotāji un amatnieki, kas no manis vairījās kopš mana vīra nāves, ierodas piedāvāt savus pakalpojumus, jo mans vārds vairs nav iekļauts kādā sarakstā ar jautājuma zīmi blakus.
   Man ir grūti noticēt veiksmei, tomēr es pamazām līdz ar visu valsti apjaušu, ka esmu drošībā. Šķiet, esmu pārcietusi pirmos divdesmit četrus bīstamos Tjūdoru valdīšanas gadus. Mans brālis mira uz karaļa Henrija ešafota, vīrs mira viņa kalpībā, māsīca atvadījās no dzīves, dzemdējot viņa mantinieku; bet es izdzīvoju. Es pārcietu nabadzību, sirdssāpes, atsvešināšanos no vecākajiem bērniem un slapstīšanos, bet tagad izeju jaunā prinča vasaras saulē.
   Katrīna, kas reiz bija tāda pati nabadzīga atraitne kā es, uzšaujas Tjūdoru labvēlības debesīs kā putns, izplešot spārnus. Viņas parādi ir samaksāti un pūrs aizmirsts. Princis steigšus apprecas ar viņu, beidzot ļaudamies savai kaislei. Viņš apgalvo, ka jau sen klusībā Katrīnu mīlējis, vērojis un iekārojis, tikai tēvs un vecmāmiņa piespieduši viņu klusēt. Pāvesta neskaidrā atļauja, ko princeses viltīgā māte saņēma pirms daudziem gadiem, padara laulību neapšaubāmi likumīgu; neviens nejautā par viņas pirmo vīru, nevienu tas neinteresē, un jau pēc dažām dienām abi ir salaulāti.
   Un es ieņemu savu vietu Katrīnai blakus. Man atkal ir tiesības ņemt greznāko samtu no karaliskās ģērbtuves, es izvēlos pērles, zeltu un dārgakmeņus no karaliskās mantnīcas. Atkal es esmu Anglijas karalienes galvenā dāma un eju pa priekšu visiem, izņemot Tjūdorus. Karalis Henrijs Astotais piešķir man simt mārciņas gadā, tiklīdz ierodos galmā, un es samaksāju savus parādus uzticamajam Džonam Litlam, visiem radiniekiem, Saionas mūķenēm, Redžinalda klosterim. Es aicinu pie sevis Artūru un Henriju, un karalis piedāvā viņiem vietu savā saimē. Karalim patīk jaunā mācība, un viņš pavēl izglītot Redžinaldu klosterī; reiz mans dēls ieradīsies galmā, kļuvis par mācītu vīru. Džefrijs un Ursula pagaidām uzturas karalienes istabās, bet drīz es sūtīšu viņus mājās, un viņi atkal dzīvos laukos, saņemot Plantagenetu cienīgu audzināšanu.
   Mani pat bildina. Sers Viljams Komptons, jaunā karaļa labākais draugs un dzīru biedrs, metas ceļos un smaidot jautā, vai es būtu ar mieru iziet pie viņa par sievu. Padevīgā poza norāda, ka viss ir manās rokās, un siltās plaukstas tvēriens savukārt liecina par viņa patiku. Es dzīvoju kā mūķene gandrīz piecus gadus; domājot par izskatīgu vīrieti baltos palagos, es pati pret savu gribu ielūkojos Viljama brūnajās, sirsnīgajās acīs.
   Aizrit tikai mirklis, līdz izlemju, tomēr es ņemu vērā viņa pašcieņu un vilcinos vairākas dienas. Es pateicos Dievam, ka man vairs nav vajadzīgs jauns vārds, es vairs neesmu spiesta slēpties. Man nav nepieciešama karaļa labvēlība, ko varētu piedāvāt Viljams Komptons. Es pati esmu cienīta galmā, un stāvoklis arvien uzlabojas, jo karalis lūdz man padomu, grib dzirdēt stāstus par senajām dienām un atmiņas par viņa māti. Es runāju par pasakaino Plantagenetu galmu un redzu, ka viņš alkst atjaunot šo laiku. Man nav vajadzīgs Komptona atbalsts, jo es pati esmu tik ieredzēta, ka valdnieka draugs mani uzskata par ievērības cienīgu līgavu. Es viņu saudzīgi atraidu, un viņš pieklājīgi pauž savu vilšanos. Mēs izpildām šo rituālu kā elegantu deju. Viņš saprot, ka esmu sasniegusi virsotni un jūtos viņam līdzvērtīga, tāpēc viņš man nav nepieciešams.
   Pa mantnīcas atvērtajām durvīm plūst bagātības straumes. Kalpotāji visos karaļa namos atrauj vaļā skapjus, kastes un lādes, un tur ir zelts, dārgakmeņi, audumi, paklāji un garšvielas. Vecais karalis pieņēma nodokļus un sodus gan naudā, gan mantās, piesavinoties mēbeles, tirgotāju preces, pat mācekļu instrumentus, iegrūžot visus nabadzībā. Jaunais karalis atdod nevainīgajiem cietējiem visu, ko tēvs tiem nozadzis. Mantzinis atdod netaisnīgi iekasētu naudu, augstmaņi atgūst zemes, Džordžs Nevils saņem augstu vietu galmā un vairs nav parādnieks. Viņš bauda karaļa labvēlību, Henrijs viņu apbrīno, sauc par radinieku un uzticas viņam. Neviens nepiemin viņa klibo kāju; viņam ir ļauts apmeklēt jebkuru no saviem greznajiem namiem.
   Viņa brālis Edvards Nevils ir karaļa draugs un kalpo Henrija guļamistabā. Karalis apgalvo, ka abi ir ļoti līdzīgi, sauc viņu sev klāt, salīdzina augumu un matu krāsu, apgalvo, ka viņus abus varētu uzskatīt par brāļiem, ka viņš mūs visus mīl kā brāļus un māsas. Henrijs izturas laipni pret visiem maniem radiniekiem – Devonas Henriju Kortniju, Artūru Plantagenetu, de la Poliem, Stefordiem, Neviliem –, it kā meklētu savas mātes vaibstus mūsu sejā. Mēs nesteidzīgi atgriežamies vietās, kas mums pienācās kopš dzimšanas. Mēs esam karaļa tuvākie radi.
   Pat lēdija Mārgarita saņem atalgojumu – savu Vokingas pili, kaut gan viņai neizdodas ilgi par to priecāties. Noskatījusies mazdēla kronēšanu, viņa apgulstas un nomirst. Džons Fišers teic bēru runu un apraksta svēto, kas pavadījusi savu mūžu, kalpojot savai zemei un dēlam, un aizgājusi tikai pēc tam, kad darbs bija paveikts. Mēs klausāmies un pieklājīgi klusējam, bet neviens nesēro; vairākums pieredzēja tikai viņas dzimtas lepnumu, nevis māsas mīlestību. Un es neesmu vienīgā, kurai šķiet, ka lēdija Mārgarita nomira dusmu dēļ, jo viņas ietekme bija zudusi un viņa negribēja skatīties uz mūsu daiļo karalieni Katrīnu istabās, kur šī vecā sieviete valdīja ilgi un skopi.
   Dievs ir dāsns pret jauno paaudzi, un aizgājēji mums ir vienaldzīgi. Karaliene Katrīna nekavējoties ieņem bērnu un par to pavēsta Ričmondas pilī pirms Ziemassvētkiem. Šajā svinīgajā mirklī, kad nemitīgi notiek izklaides, es sāku domāt, ka manas māsīcas lāsts ir piemirsts un Tjūdoru dinastija mantos manas dzimtas veiksmi, kļūstot tikpat izturīga un auglīga kā mēs.

Ričmondas pils, 1510. gada pavasaris

Nakts, kad viņa zaudē bērnu, ir slikta, bet turpmākais ir vēl drausmīgāks. Muļķa ārsts apliecina Katrīnai un karalim, ka viņa gaidījusi dvīņus un vēderā ir otrs, vesels bērns. Karaliene pārcieta mokošas sāpes, bet nav jāsatraucas, jo viņas klēpī vēl joprojām aug Tjūdoru zēns.
Tā mēs uzzinām, ka jaunajam karalim patīk uzklausīt labas vēstis, viņš uzstāj, ka grib dzirdēt tikai labo, un turpmāk mums jāsaņem drosme, lai piespiestu viņu pieņemt patiesību. Vecāks un apdomīgs vīrietis apšaubītu tādus ārsta vārdus, bet Henrijs alkst ticēt, ka viss ir labi, un turpina līksmi svinēt savas sievas grūtniecību. Pirms gavēņa sākuma viņš dzīro, paceļot kausu par godu karalienei un bērnam viņas klēpī. Es vēroju karali, neticības pārņemta, jo pirmo reizi redzu, ka viņa slimīgais tēvs un baiļpilnā vecmāmiņa iedvesuši viņam nepamatotu ticību ārstiem. Henrijs uzklausa visu, ko doktori saka. Viņu moka skaudras, māņticīgas bailes no slimībām un alkas pēc zālēm.

Griničas pils, Londona, 1510. gada pavasaris

   Katrīna paklausīgi dodas uz Griničas pili un nošķiras no pasaules. Viņas piebriedušais vēders pamazām nozūd, bet viņa drūmi, apņēmīgi gaida, jo apzinās, ka dzemdības nenotiks. Kad laiks ir beidzies un augļu nav, viņa mazgājas kā Spānijas princese karstā ūdenī ar rožu eļļu un labākajām ziepēm. Pēc tam viņa uzvelk savu skaistāko tērpu un saņem drosmi, lai iznāktu ārā un stātos pretī galmam. Es esmu viņai blakus un bargi vēroju pārējos, brīdinot, lai neviens neuzdrīkstētos pieminēt viņas ilgo, bezjēdzīgo prombūtni un negaidīto atgriešanos.
   Neviens nenovērtē viņas drosmi. Katrīna nesaņem līdzjūtību, jo nevienu neinteresē bezbērnu sievietes parādīšanās. Notiek kaut kas daudz aizraujošāks; galminieki izbauda skandālu.
   Viljams Komptons, mans neveiksmīgais pielūdzējs, ir nolēmis smelties mierinājumu dēkā ar Enu, vienu no abām daiļajām Bakingemas hercoga māsām, kas nupat apprecējusies ar seru Džordžu Heistingsu. Es neredzēju šī muļķīgā sakara sākumu, jo biju aizņemta ar Katrīnas sērām. Mani apbēdina vēsts, ka hercogs ir sastrīdējies ar karali šī negoda dēļ un aizvedis māsu no galma.
   Tā ir neprātīga rīcība, bet ļoti raksturīga lepnajam hercogam. Es ne mirkli nešaubos, ka viņa māsa pati bijusi vainīga; viņa ir Ketrinas Vudvilas meita, tikpat neparasti skaista un stūrgalvīga kā visas Vudvilu meitenes. Laulība ar jauno vīru ir nelaimīga, un viņš acīmredzot ir gatavs pieļaut jebkādu sievas sānsoli. Bet galminieki turpina sačukstēties, un man prātā iešaujas doma, ka noticis kaut kas vairāk par galminieka nerātnību. Henrijs mēdz pieprasīt, lai tiktu ievēroti visi dzejiskās mīlestības noteikumi, bet šoreiz nostājies Komptona pusē. Jaunais galminieks paziņo, ka hercogs viņu aizvainojis. Karalis sadusmojas, pavēl, ka Bakingems nedrīkst tuvoties galmam, un visur staigā kopā ar Komptonu, kurš izskatās vienlaikus nokaunējies un lepns.
   Noteikti jābūt iemeslam, kāpēc karalis atbalsta savu draugu, nevis ragnesi vīru, un kāpēc hercogs tiek atraidīts, bet pavedējs godināts. Kāds melo un slēpj patiesību no karalienes. Viņas galma dāmas atsakās baumot, un Elizabete Steforda pieklājīgi klusē, jo skandāls skar viņas māsu. Lēdija Moda Parra apgalvo, ka zinot tikai to pašu, ko visi pārējie.
   Katrīna pieprasa rēķinu grāmatas un atklāj, ka galms viņas prombūtnes laikā līksmojis. Ena Heistingsa saņēmusi maija karalienes kroni.
   – Ko tas nozīmē? – viņa man jautā, norādot uz maksājumu par kora dziedāšanu zem Enas loga Maija svētku rītā.
   – Kas tas? – Ģērbtuves rēķini par Enas tērpu izrādei.
   Es atbildu, ka nezinu, bet protu lasīt rēķinus tāpat kā viņa. Mēs abas redzam, ka iztērēta vesela bagātība no karaļa mantnīcas, lai izklaidētu Enu Heistingsu.
   – Kāpēc karalis maksā par Viljama Komptona nolīgto kori lēdijai Enai? – Katrīna jautā. – Vai Anglijā tā ir pierasts?
   Jaunās karalienes Katrīnas tēvs bija slavens ar to, ka iesaistījās daudzās dēkās. Viņa zina, ka valdnieks drīkst ieviest mīļākās un neviens nevar iebilst, it īpaši sieva. Spānijas karalienei Izabellai lūza sirds vīra pārgalvīgo dēku dēļ, un viņa bija līdzvērtīga valdniece, nevis tikai sieva. Bet Ferdinands nekad nelabojās. Izabella mocījās greizsirdības ellē, un Katrīna, to redzot, apņēmās nekad neciest tādas sāpes. Viņa nezināja, ka šis jaunais princis, kurš zvērēja mīlestību, būs tāds pats. Viņa nespēja pat iedomāties, ka jaunais vīrs izmantoja viņas nošķirtības laiku, lai pievērstu uzmanību galma dāmai, manai radiniecei un draudzenei.
   – Diemžēl izskatās, ka jums ir taisnība, – es bez aplinkiem pavēstu, lai nevajadzētu ilgi vilcināties. – Viljams Komptons izlikās aplidojam Enu; visi redzēja viņus kopā un zināja, ka abi satiekas. Bet viņš bija tikai aizsegs. Visu šo laiku Ena tikās ar karali. – Tas ir sāpīgs trieciens, tomēr Katrīna to uztver karaliski. – Ir vēl sliktākas ziņas, – es brīdinu. – Man ļoti žēl, ka esmu spiesta to atklāt.
   Katrīna dziļi ievelk elpu. – Runājiet. Sakiet, Mārgarita, kas var būt vēl sliktāks?
   – Ena Heistingsa pateica kādai no galma dāmām, ka šī nebija parasta dēka, ko drīz aizmirst. – Es lūkojos uz karalienes bālo seju un sakniebtajām lūpām. – Karalis esot bārstījis solījumus.
   – Kādus? Ko viņš varēja apsolīt?
   Es atmetu visus pieklājības noteikumus, apsēžos un apskauju viņu ap pleciem, it kā viņa vēl joprojām būtu vientuļa princese Ladlovā. – Katrīna…
   Viņa uz mirkli nolaiž galvu un atbalsta to man pret plecu, un es satveru viņu ciešāk. – Runājiet, Mārgarita. Man jāzina viss.
   – Ena apgalvo, ka viņš zvērējis mīlestību. Viņas laulību esot iespējams anulēt, bet karaļa laulība neesot spēkā. Abi apsprieduši kāzas.
   Karaliene ilgi, ilgi klusē. Es lūdzu Dievu, kaut viņa nesāktu dusmoties uz mani par tik sliktām vēstīm. Tomēr nākamajā mirklī viņa saļimst un paslēpj asarām slacīto seju man pie kakla, un es viņu šūpoju, kamēr viņa raud kā sāpināta meitene.
   Pēc brīža viņa iztaisnojas un paberzē acis. Es pasniedzu viņai mutautiņu, un viņa noslauka seju.
   – Es to jau zināju, – Katrīna gurdi nopūšas.
   – Zinājāt?
   – Harijs šo to pateica pagājušajā naktī, un pārējo es uzminēju. Lai Dievs viņam piedod! Viņš teica, ka esot apjucis. Kad viņš gulējis ar Enu, viņa sāpēs iekliegusies un lūgusies, lai viņš pārstāj. Vajadzēja iegūt viņu saudzīgi. Ena teikusi, ka jaunava pirmajā reizē asiņo. – Katrīna saviebj seju riebuma pilnā izteiksmē. – Viņa asiņojusi. Bagātīgi. Parādījusi to visu Henrijam un pārliecinājusi viņu, ka es kāzu naktī nebiju jaunava, ka es piepildīju savu laulību ar Artūru. – Katrīna manāmi nodreb. – Viņa iestāstīja Henrijam, ka mūsu laulība nav spēkā, jo mani ieguva Artūrs. Dieva acīs es vienmēr būšot Artūra, nevis Henrija sieva. Un Dievs nekad mums nedāvās bērnu.
   Pagalam satriekta, es lūkojos uz karalieni. Man trūkst vārdu, lai aizstāvētu mūsu noslēpumu, es spēju tikai brīnīties par to, cik vienkārši atklāta šī senā sazvērestība.
   – Ena Heistingsa ir precēta sieviete, – es skarbi ieminos.
   – Jau divas reizes.
   Katrīna sērīgi pasmaida.
   – Viņa apgalvo, ka mēs zaudējām bērnu, jo mūsu laulība ir pret Dieva gribu. – Es atkal sniedzos pēc karalienes, bet viņa satver manu plaukstu, papliķē un noliek malā. Tad viņa domīgi saka: – Jā. Nežēlīgi, vai ne? – Es neatbildu, un viņa turpina: – Tas ir nopietni. Ena pateica, ka mans piebriedušais, tukšais klēpis bija Dieva zīme, ka bērna nekad nebūs. Vīrietis nedrīkst precēties ar sava brāļa atraitni, jo šādā laulībā nebūs pēcnācēju. Tas ierakstīts Bībelē. – Viņa drūmi pasmaida. – Ena viņam citējusi Trešo Mozus grāmatu. “Un, ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir nešķīstība, viņš ar to ir atsedzis sava brāļa kaunumu; tiem būs palikt bez bērniem.”
   Mani izbrīna Enas Heistingsas piepešā aizraušanās ar teoloģiju. Kāds viņai sagādājis šo indi, ko pilināt Henrijam ausī. – Pāvests izsniedza atļauju, – es atgādinu. – Jūsu māte par to parūpējās! Atļauja ir derīga neatkarīgi no tā, vai jūs ar Artūru bijāt tuvi.
   – Jā, – Katrīna pamājusi atbild. – Bet vecā lēdija Mārgarita iedvesa Henrijam bailes. Viņa citēja Trešo Mozus grāmatu mazdēlam, pirms mēs apprecējāmies. Viņa tēvs visu mūžu pavadīja šausmās, ka veiksme viņu pametīs. Un tagad šī Stefordu meitene ir sagrozījusi viņam galvu iekārē un paziņojusi, ka Dievs atņēmis mums bērnu. Viņa apgalvo, ka mūsu laulība ir nolādēta.
   – Nav nozīmes, ko viņa saka! – Mani pārņem dusmas pret šo ļauno meiteni. – Brālis ir aizvedis viņu no galma, jums nekad vairs nebūs viņa jāredz. Viņai taču pašai ir vīrs! Viņa nav brīva, lai precētos ar karali! Kāpēc sēt visu šo nemieru? Un Henrijs taču nevar ticēt, ka viņa ir jaunava! Viņa ir precējusies jau otro reizi! Vai viņi zaudējuši prātu?
   Katrīna paloka galvu. Viņa domā, nevis raud par sūro likteni, un es piepeši saprotu, ka viņa ir mantojusi savas mātes spēju izvērtēt notikumus, izsvērt savas izredzes un kalt plānus. Kad Izabellas telšu apmetne nodega, viņa uzcēla jaunu no mūra.
   – Jā, mēs varētu no viņas atbrīvoties, – Katrīna domīgi nosaka. – Vajadzēs noslēgt mieru ar viņas brāli un atsaukt hercogu uz galmu. Viņš ir pārāk ietekmīgs, lai kļūtu par ienaidnieku. Vecā lēdija Mārgarita ir mirusi un vairs nespēs iebiedēt Henriju. Un mums jāapklusina šīs runas.
   – Tieši tā, – es apliecinu.
   – Uzrakstiet vēstuli hercogam, – Katrīna palūdz. – Viņš ir jūsu radinieks, vai ne?
   – Ir gan, – es paskaidroju.
   Katrīna pasmaida. – Mārgarita, jūs patiesi esat saradojusies ar visiem!
   Es pamāju. – Jā. Un viņš atgriezīsies. Hercogs ir padevīgs karalim un pieķēries jums.
   – Protams. Viņš mani neapdraud.
   – Kādā ziņā?
   – Mans tēvs bija izslavēts sieviešu cienītājs; visi to zināja, arī mana māte. Bet nevienam nebija noslēpums, ka šīs sievietes ir tikai viņa priekam; neviens nerunāja par mīlestību. – Katrīna nedaudz saviebjas, it kā mīlestība starp karali un sievieti vienmēr būtu necienīga. – Mans tēvs mīlēja tikai savu sievu. Neviens neapšaubīja viņa laulību un neizaicināja manu māti. Viņi apprecējās slepus, pat nesaņēmuši pāvesta atļauju, bet visi ticēja, ka laulība ilgs līdz mūža beigām. Manam tēvam bija vairāki desmiti, varbūt pat simti citu sieviešu, bet viņš nevienai no tām neteica ne vārda par mīlestību. Ne reizi neļāva kādai noprast, ka iespējama cita Spānijas karaliene, izņemot manu māti. Nē, briesmu avots ir mans vīrs, – Katrīna gurdeni paskaidro. – Jauns, izlutināts nelga. Viņam jau vajadzētu būt tik pieaugušam, lai ieviestu mīļāko un neiemīlētos. Neviens nedrīkst apšaubīt mūsu laulību. To pieļaudams, viņš iznīcina ne tikai manu, bet arī savu varu. Es esmu Anglijas karaliene. Pasaulē var būt tikai viena Anglijas karaliene, tikai viens karalis, un es esmu viņa sieva. Mēs abi esam kronēti. To nedrīkst apšaubīt.
   – Mēs varam parūpēties, lai nepiedienīgās runas beidzas, – es ieminos.
   Katrīna papurina galvu. – Sliktākais jau ir noticis. Karalis, kurš apšauba savu laulību, satricina arī sava troņa pamatus. Mēs varam apslāpēt šīs muļķības, bet viss sabruka, kad doma ieperinājās viņa nelgas prātā.
   Ilgi klusēdamas, mēs domājam par skaisto zeltmati Henriju. – Viņš mani apprecēja mīlestības dēļ, – Katrīna skumji atgādina, it kā tas būtu noticis ļoti sen. – Mūsu laulība bija nevis aprēķina, bet mīlestības auglis.
   – Tas nav labi, – es nosaku. – Ja vīrietis apprecas mīlestības dēļ, vai viņš uzskata, ka var laulību anulēt, tiklīdz mīlestība gaisusi?
   – Vai viņš mani vairs nemīl?
   Nav iespējams atbildēt. Tas ir pārāk skaudrs jautājums, it īpaši tāpēc, ka viņas pirmais, mirušais vīrs nekad nebūtu gulējis ar citu sievieti un atzinies tai mīlestībā.
   Es papurinu galvu, jo nezinu. Domāju, ka pat Henrijs to nezina. – Viņš ir jauns, – es atgādinu. – Un straujš. Un varens. Tas ir bīstams savienojums.
   *
   Ena Heistingsa vairs neatgriežas galmā; vīrs viņu aizsūta uz klosteri. Bakingemas hercogs nomierinās un pievienojas mums. Katrīna atgūst Henrija labvēlību, un viņi ieņem vēl vienu bērnu – zēnu, kurš apliecinās Dieva atbalstu šai laulībai. Mēs ar karalieni izturamies tik nepiespiesti, it kā nebūtu apjautušas, ka viņas vīrs ir nelga. Mums tas nav pat jāpārrunā; mēs gluži vienkārši izliekamies, ka esam visu aizmirsušas.

Ričmondas pils, 1511. gada janvāris

   Pār mums nākusi Dieva svētība, un Katrīna svin uzvaru. Viņa dāvā karalim Tjūdoru dēlu un mantinieku, gaisinot baumas par dzimtas lāstu un apšaubāmo laulību.
   Man tiek piešķirts godpilnais uzdevums pavēstīt jaunajam karalim, ka viņš kļuvis par tēvu. Viņš līksmo kopā ar sava galma vīriešiem, kas sajūsmināti cilā kausus. Katrīna pārgurusi balstās pret spilveniem savā milzīgajā gultā, bet sagaida mani ar smaidu.
   – Man izdevās, – viņa klusi paziņo, kad pieliecos un noskūpstu viņu uz vaiga.
   – Jā, izdevās, – es piekrītu.
   Nākamajā dienā Henrijs aicina mani pie sevis. Viņa istabās vēl joprojām drūzmējas jaunekļi, kas izsauc apsveikumus un iedzer par viņa dēla veselību. Šīs kņadas ieskauts, viņš man piedāvā kļūt par prinča audzinātāju, iekārtot viņa saimi, pieņemt darbā kalpotājus un gatavot viņu troņmantnieka liktenim.
   Es piespiežu plaukstu pie sirds un noslīgstu reveransā. Kad pieceļos, Henrijs gluži kā bērns metas manās skavās.
   – Pateicos, – viņš saka. – Es zinu, ka jūs viņu sargāsiet, audzināsiet un pieskatīsiet tāpat kā mana māte.
   – Jā, – es apsolu. – Man ir zināms, kā viņa gribētu to paveikt, un es visu izdarīšu pareizi.
   Bērnu nokristī Ričmondas kapelā; protams, viņam dod Henrija vārdu. Reiz, ja Dievam labpatiks, viņš būs Henrijs Devītais un valdīs zemē, kas aizmirsusi, ka reiz Anglijas roze bija sniegbalta. Bērns dus zelta gultiņā, ievīstīts smalkākajos lina autiņos, un viņu visur pavada četri sargi. Katrīna ik dienu liek atnest dēlu un gulda sev blakus.
   Henrijs dodas svētceļojumā, lai pateiktos Dievam. Katrīna šķīstās baznīcā, nomazgājas karstā ūdenī un atgriežas galmā. Viņa staro lepnumā par savu jaunību un auglīgumu. Visas galma dāmas, ne mirkli nevilcinoties, zemu klanās šai uzvaras prieka pārpilnajai karalienei. Esmu pārliecināta, ka visā valstī nav nevienas sievietes, kas par mums nepriecātos.

Vestminsteras pils, Londona, 1511. gada pavasaris

   Karalis atgriežas no Volsingemas, kur pateicās Dievmātei (vai arī, visticamāk, padižojās Viņai ar saviem sasniegumiem), un aicina mani uz turnīra laukumu. Mans dēls Artūrs smaidīdams paskaidro, ka es redzēšu mēģinājumu pirms turnīra par godu prinča dzimšanai, bet nedrīkstu to nevienam stāstīt.
   Paklausīdama es izpildu norādījumus un pārsteigta redzu, ka Henrijs ir viens pats un dzen lielu, pelēcīgu kara zirgu apļos pa laukumu. Viņš pamāj, liekot man apsēsties karaliskajā ložā, un es ieņemu vietu, kur būtu sēdējusi viņa māte. Es labi pazīstu Henriju un apjaušu, ka viņš vēlas, lai es viņu vērotu tāpat, kā mēs ar viņa māti reiz vērojām viņu ponija mugurā.
   Viņš pieved zirgu pie balkona un parāda man, ka dzīvnieks prot paklanīties. – Pasniedziet cimdu vai kaut ko tamlīdzīgu, – viņš pavēl.
   Es sameklēju mutautiņu un paceļu to. Henrijs aizjāj līdz otram laukuma galam un uzsauc: – Metiet zemē! – Brīdī, kad auduma gabals krīt, viņš traucas uz priekšu un notver to, bet pēc tam jāj gar laukuma malu, pacēlis mutautiņu augstu gaisā.
   Apstājies man pretī, Henrijs vērīgi ielūkojas man acīs.
   – Ļoti labi, – es paslavēju.
   – Ir vēl kaut kas, – viņš saka. – Nebaidieties. Es zinu, ko daru.
   Tiklīdz es pamāju, karalis pagriež zirgu sāniski un liek tam pacelties pakaļkājās un pēc tam nomesties uz priekškājām. Henrijs seglos nedaudz sagrozās, un zirgs palecas gaisā kā mauru rikšotājs, it kā lidotu, tad atgriežas uz zemes un lepni cilā kājas. Karalis patiesi ir prasmīgs jātnieks un sēž nekustīgs, cieši satvēris pavadu. Viss viņa augums ir saplūdis ar zirgu, viņš ir modrs, bet nesaspringst.
   – Gatavojieties, – viņš mani brīdina un parauj zirgu. Tas pagriežas un paceļas pakaļkājās tik augstu, ka galva aizsniedz mani. Ar priekšējiem pakaviem iespēris pa ložas sienu, tas nolaižas atpakaļ.
   Es pārbijusies gandrīz iekliedzos, bet pielecu kājās un aplaudēju. Henrijs priecīgs smaida, atlaiž pavadu, noglāsta zirga kaklu. – Neviens cits to nemāk, – viņš aizelsies saka un pieved zirgu tuvāk, vērodams mani. – Anglijā es esmu vienīgais, kurš tā var.
   – Protams!
   – Vai nebūs pārāk skaļi? Vai viņa nenobīsies?
   Katrīna reiz stāvēja blakus mātei brīdī, kad viņām pretī auļoja arābu karotāji. Es pasmaidu. – Nē, viņa ārkārtīgi priecāsies, jo viņai patīk izcila jāšanas prasme.
   – Neko tādu viņa nav redzējusi, – Henrijs dižojas.
   – Ir gan, – es iebilstu. – Mauriem Andalūzijā ir arābu zirgi, un viņi ir lieliski jātnieki.
   Henrija smaids nekavējoties nozūd, un viņš saniknots uzlūko mani. – Ko? – viņš ledainā balsī noprasa. – Ko tas nozīmē?
   – Viņa sapratīs, cik neparasts ir jūsu sasniegums, – es steidzos labot savu kļūdu. – Spānijā viņa iepazinusi labus jātniekus, bet neko tādu vēl nav redzējusi. Un Anglijā neviens to nespēj izdarīt. Es neesmu sastapusi nevienu labāku zirgu un jātnieku.
   Karalis nav pārliecināts un pavelk pavadu. Zirgs sajūt, ka pavēlnieka noskaņojums mainījies, un noskurina ausis.
   – Jūs līdzināties Kamelotas bruņiniekam, – es turpinu.
   – Kaut ko tādu neviens nav redzējis kopš zelta laikmeta.
   Nu Henrijs pasmaida, un man šķiet, ka saule iznākusi no mākoņu aizsega un atskanējušas putnu dziesmas. – Es esmu jauns Artūrs, – viņš piebalso.
   Es nepievēršu uzmanību skaudrajam sāpju dzēlienam, ko izraisa šis nevērīgi piesauktais vārds; jaunākais brālis vēl joprojām cenšas pārspēt vecāko. – Jūs esat jaunais Kamelotas Artūrs, – es apstiprinu. – Kur ir jūsu otrais zirgs, Jūsu Gaišība? Skaistā, melnā ķēve?
   – Viņa man neklausīja, – karalis uzsauc pār plecu, izjājot no laukuma. – Atteicās apgūt to, ko es mācīju.
   Pagriežoties Henrijs dāvā man savu valdzinošāko smaidu. Es nospriežu, ka viņš ir burvīgs jauneklis, bet viņš bezrūpīgi piebilst: – Ķēve ir aizsūtīta uz suņu cīņām un saplosīta. Es neciešu nodevību.
   *
   Anglijā nekad vēl nav rīkots tik grezns turnīrs. Karalis piedalās visur, tērpies savās jaunajās drānās. Viņš iet pa priekšu gājienā, un viņam seko ieroču pārzinis, taurētāji, galminieki, heroldi, galma palīgi, dzejnieki, dziedātāji un turnīra bruņinieki. Henrijs izsludinājis, ka ir gatavs cīnīties ar jebkuru, kas to vēlēsies.
   Viņš jāj milzīgā, pelēcīgā zirga mugurā, uzposies zeltā un koši zilā samtā. Saules staros viņš laistās kā nupat izkalts karalis. Uz kamzoļa, cepures un biksēm ir izšūti mazi zelta “K” burti; Henrijs grib parādīt pasaulei, ka pieder savai sievai. Virs viņa galvas plīvo standarts ar uzrakstu “Uzticīgs”. Henrijs ir Uzticīgās sirds bruņinieks un lepni izrāda savu māku Katrīnai. Viņš ir nevainojams valdnieks.
   Mēs visas priecājamies par karalienes laimi, pat meitenes, kas pašas labprāt piesaistītu nevainojamā valdnieka uzmanību. Katrīna sēž tronī, saules gaisma vērš viņas ādu rožsārtu un zeltainu, un viņa uzsmaida mīļotajam jauneklim, jo abu pirmais dēls droši dus savā zelta šūpulī.
   *
   Bet aizrit desmit dienas, un viņu izceļ no gultiņas aukstu, nozilējušu un mirušu.
   *
   Rodas sajūta, ka pienācis pasaules gals. Henrijs neiznāk no savām istabām; karalienes daļā valda klusums un izmisums. Visi mierinājuma vārdi izkūst uz mēles, kad es redzu stingās šausmas Katrīnas sejā. Dienām ilgi neviens ar viņu nerunā. Mums nav, ko teikt. Henrijs klusē un nepiemin savu zaudēto bērnu; viņš neapmeklē ne bēres, ne misi. Viņi nespēj viens otru mierināt, nespēj pat būt kopā. Šis zaudējums ir tik baismīgs, ka Henrijs nevar to aptvert. Pār galmu plešas tumsa.
   Tomēr pat šajā sēru laikā mēs ar Katrīnu zinām, ka nedrīkstam zaudēt modrību. Jāgaida nākamā meitene, ko Henrijs guldīs sev blakus, kas apvīs rokas viņam ap kaklu un čukstēs ausī, ka Dievam viņa laulība nav tīkama. Divdesmit mēnešu laikā notikušas jau trīs nelaimes – viens zaudēts bērns, viens izgaisis no klēpja, viens zīdainis miris šūpulī. Vai tiešām tas nav apliecinājums, ka šī laulība ir pretēja Dieva gribai, toties viņa, veselīga angļu jaunava, varētu dāvāt Henrijam dēlu?
   – Kuru no galma dāmām man turēt aizdomās? – Katrīna dzēlīgi painteresējas. – Kuru man vērot? Vai lēdiju Modu Parru? Viņa ir pievilcīga. Mēriju Kingstoni? Lēdiju Džeinu Gildfordu? Lēdiju Elizabeti Boleinu? Viņa gan ir precējusies, bet tas viņai netraucētu pavedināt karali. Vai arī jūs?
   Es pat nejūtos aizvainota. – Karalienei jādzīvo valsts skaistāko un bagātāko dāmu ielenkumā, – es rāmi atgādinu. – Tā notiek galmā. Jums apkārt vienmēr būs skaistas meitenes, kas ieradušās meklēt vīru un izcelties, un noteikti piesaistīs galminieku un karaļa skatienu.
   – Ko man darīt? – Katrīna jautā. – Kā man nodrošināties, lai mana laulība būtu neaizskarama?
   Diemžēl mēs abas zinām, ka vienīgais veids ir dāvāt Henrijam dzīvu dēlu. Ja nebūs šī mazā pestītāja, mēs tikai skaitīsim dienas līdz mirklim, kad karalis sāks pratināt Dievu.

Vestminsteras pils, Londona, 1512. gada pavasaris

   Pārvarējis sēras par bērna nāvi, karalis ierosina, lai piesaku savas tiesības uz mirušā brāļa mantu un zemi. Viņš pat ieteic man atjaunot ģimenes titulu.
   Laimē noreibusi, es pierakstu visu, ko mans brālis zaudēja, kad Henrijs Tjūdors izrāva viņu no mācību istabas un ieslodzīja Tauerā. Es nosaucu titulus, kas man piederēja pirms kāzām ar necilo bruņinieku. Rīkodamās ļoti piesardzīgi, es piesaku savu diženo vārdu, aprēķinu savu diženo bagātību un paziņoju, ka tas viss pieder man, ka Tjūdori man to visu atņēma un es gribu to atgūt.
   Es atceros savas dusmu piesātinātās lūgšanas Saionā, apvaldu lepnumu un rūpīgi uzrakstu vēstuli karalim, izvēloties vārdus, kas nemet ēnu pār viņa alkatīgo tēvu. Manā dokumentā ir teikts, ka es vēlos atdot saviem dēliem to, kas viņiem pienākas. Ir pienācis laiks, kad es atkal drīkstu būt Plantageneta, atkal varu būt es pati.
   Karalis manu lūgumu apstiprina. Viņš dāsni piešķir man visu, jo es esmu viena no šīs karalistes dižciltīgākajām sievietēm un man vajadzētu izbaudīt savu bagātību. Es atkal būšu Mārgarita Plantageneta, tikpat turīga kā jebkura Jorku princese.
   Tad es lūdzu karalienei atļauju pavadīt nakti ārpus galma. – Jūs gribat pavēstīt jaunumus bērniem, – viņa smaidīdama min.
   – Mūsu stāvoklis ir mainījies, – es saku.
   – Ejiet, – karaliene atvēl. – Ejiet uz savu jauno namu un gaidiet viņus. Es priecājos, ka beidzot esat panākusi taisnīgumu. Priecājos, ka atkal esat Mārgarita Plantageneta.
   – Solsberi grāfiene, – es atgādinu, zemu paklanījusies.
   – Karalis man piešķīra dzimtas titulu.
   Katrīna līksmi iesmejas. – Cik dižciltīgi un karaliski! Es priecājos par jums.
   Es iesēdinu Ursulu un Džefriju karaliskajā baržā un aizvedu viņu uz L’Erbē, skaisto Plantagenetu pili upes malā blakus Taueram. Iepriekš es esmu parūpējusies, lai lielajā zālē kurtos uguns un liesmotu lāpas; kad ieradīsies mani zēni, pilī valdīs siltums un omulība, un mani jaunie kalpotāji redzēs šo Jorku dēlu atgriešanos.
   Henrijs ienāk pirmais, metas ceļos, lai saņemtu manu svētību, un noskūpsta uz abiem vaigiem. Pēc tam viņš atkāpjas, palaižot Artūru. Abi padevīgi noliec galvu. Viņi ir kļuvuši par jauniem vīriešiem. Es esmu pazaudējusi piecus, gandrīz sešus gadus no viņu mūža, un neviens, pat Tjūdoru karalis, nevar man tos atdot.
   Jau nākamajā mirklī es pieceļu Henriju un lepni smaidu. Viņš ir liela auguma, labi veidots jauneklis, gandrīz divdesmit gadus vecs un galvas tiesu par mani garāks. Es jūtu, cik spēcīgas ir viņa rokas. – Mans dēls, – es ierunājos un nokremšļojos, lai balss nedrebētu. – Mans dēls, es pēc tevis ilgojos, bet tagad mēs esam vienoti un atguvuši savu vietu pasaulē.
   Palīdzējusi Artūram piecelties, es noskūpstu arī viņu. Septiņpadsmit gadus vecais jauneklis ir gandrīz tikpat garš kā brālis, bet plecīgāks un stiprāks. Viņš ir prasmīgs jātnieks. Es atceros Džordža Nevila solījumu, ka viņš pārvērtīs šo zēnu par izcilu bruņinieku. – Tiklīdz aizvedīsiet Artūru uz karaļa galmu un atklāsiet viņa drosmi turnīra laukumā, visi viņā iemīlēsies, – Džordžs teica.
   Es tuvojos Redžinaldam, un viņš pieceļas, bet neapskauj mani. Noskūpstījusi zēnu uz vaiga, es atkāpjos, lai viņu aplūkotu. Redžinalds ir garš un stiegrains puisis ar šauru seju un kustīgiem vaibstiem. Brūnajās acīs jaušama neparasta piesardzība, un lūpas ir sakniebtas, it kā klusēšanas aizzīmogotas. Viņš man nekad nepiedos, jo pametu viņu klosterī.
   – Man ir ļoti žēl, – es atvainojos. – Toreiz es nezināju, kā tevi pasargāt, nevarēju tevi pat pabarot. Un es pateicos Dievam, ka esmu tevi atguvusi.
   – Pārējos jums izdevās pasargāt, – viņš skarbi atbild. Es dzirdu, ka viņam sācies balss lūzums. Redžinalds palūkojas uz Džefriju, kurš satver manu roku ciešāk, dzirdot naidīgumu brāļa vārdos. – Viņiem nenācās dzīvot kā mēmiem eremītiem starp svešiniekiem.
   – Nevajag! – Henrijs pārtrauc brāli. – Mēs esam visi kopā! Mūsu māte ir atguvusi bagātību un titulu. Viņa mūs glābusi no grūtību pilnas dzīves. Bet izlieto vairs nesasmelsim. Ursula pienāk man klāt, it kā gribētu aizstāvēt pret Redžinalda dusmām, un es meiteni apskauju. – Tev taisnība, – es vēršos pie Henrija. – Un tu rīkojies pareizi, pavēlot savam brālim. Tu esi šīs dzimtas galva un būsi lords Montagjū.
   Zēns sajūsmināts pietvīkst. – Man būs tituls? Man piešķīra arī jūsu titulu? Es varēšu izmantot jūsu dzimtas vārdu?
   – Pagaidām nē, – es brīdinu. – Bet vēlāk tas notiks. Turpmāk es tevi saukšu par Montagjū.
   – Vai mums visiem viņš jāsauc par Montagjū, nevis Henriju? – Džefrijs iejautājas. – Un man arī būs jauns vārds?
   – Tu noteikti būsi vismaz grāfs, – Redžinalds indīgi nosaka. – Ja vien tev neatradīs kādu princesi, ko apprecēt.
   – Vai mēs turpmāk dzīvosim šeit? – Ursula jautā, aplūkodama lielo zāli, augstās, nokrāsotās sijas un veclaicīgo krāsni istabas vidū. Viņai iepatikušās labas mantas un galma dzīve.
   – Šis būs mūsu nams Londonā, bet mēs paliksim galmā, – es paskaidroju. – Mēs abas dzīvosim karalienes istabās, un Džefrijs būs karalienes pāžs. Tavi brāļi turpinās kalpot karalim.
   Montagjū atplaukst smaidā, Artūrs sažņaudz plaukstu dūrē. – Tieši to es cerēju!
   Redžinalda acīs parādās cerība. – Un es? Vai es arī dzīvošu galmā?
   – Tev ir paveicies, – es atbildu. – Redžinalds apmeklēs universitāti! – es paziņoju pārējiem, un viņa smaids nodziest.
   – Karalis ir ar mieru maksāt par tavām studijām, – es turpinu. – Viņš arī interesējas par zinībām un apbrīno jauno mācību. Tas ir liels pagodinājums. Es viņam stāstīju, ka tu mācījies pie kartēziešu mūkiem, tāpēc viņš piešķīra tev vietu Oksfordā, Magdalēnas koledžā.
   Jau tūdaļ Redžinalds nodur skatienu; tumšās skropstas noslīgst lejup, un man šķiet, ka viņš cenšas apvaldīt asaras.
   – Tātad man atkal jādzīvo tālu prom, – viņš ļoti klusi nosaka. – Kamēr jūs visi esat galmā. Kopā.
   – Dēls, tā ir lieliska iespēja, – es atkārtoju, nedaudz aizkaitināta. – Ja izpelnīsies karaļa ievērību un izcelsies baznīcas kalpu vidū, tad kļūsi par augstu vīru.
   Viņš jau grasās iebilst, bet brālis viņu pārtrauc. – Par kardinālu! – Montagjū uzsauc, sabužinot Redžinaldam matus.
   – Vai pāvestu!
   Redžinalds nespēj pat uzsmaidīt brālim. – Un tagad tu par mani smejies?
   – Nē! Es runāju nopietni, – Montagjū atbild. – Kāpēc gan ne?
   – Tiešām, kāpēc ne? – es piebalsoju. – Mums ir atdots viss, un tagad jebkas ir iespējams.
   – Kas mums pieder? – Artūrs jautā. – Ja es kalpošu karalim, man jānopērk zirgs, segli un bruņas.
   – Jā, ko viņš mums piešķīra? – Montagjū interesējas. – Lai Dievs viņu svētī! Kas mums ir?
   – Tikai tas, kas mums jau piederēja, – es lepni atbildu.
   – Kad rakstīju lūgumu karalim, es minēju tikai titulu un zemes, ko atņēma manam brālim. Karalis piekrita, ka Tedijs nebija nodevējs, tāpēc atdeva mūsu īpašumus.
   Zēni gaida kā bērni, kam apsolītas dāvanas. Viņi visu mūžu neskaidri apzinājušies, ka viņiem reiz bijis tēvocis, kura vārdu nedrīkst pieminēt, un spoža, bet slēpjama pagātne, kā arī milzīgas bagātības. Tagad viņu mātes sapnis ir piepildījies.
   Es ievelku elpu. – Man ir atdots dzimtas tituls. Es būšu Solsberi grāfiene.
   Montagjū un Artūrs saprot, ko tas nozīmē, un izbrīnīti iepleš acis. – Jums, sievietei, ir piešķirta grāfiste? – Montagjū jautā.
   Plati smaidīdama, es pamāju. Nav iespējams apslēpt prieku. – Jā, tieši tā. Un arī zeme. Mums atdotas visas mana brāļa zemes.
   – Tātad mēs esam bagāti? – Redžinalds painteresējas.
   – Jā. – Es pieliecu galvu. – Mēs esam viena no bagātākajām dzimtām visā valstī.
   Ursula spēji ievelk elpu un sasit plaukstas.
   – Un šis nams pieder mums? – Artūrs jautā, lūkodamies apkārt.
   – Tas piederēja manai mātei, – es lepni paskaidroju. – Es apmetīšos viņas istabā, kur viņa gulēja ar savu vīru, karaļa brāli. Šī pils ir tikpat plaša kā jebkurš no dižajiem Londonas namiem. Kad biju maza meitene, es šeit dzīvoju. Tagad pils atkal pieder man, un jūs to dēvēsiet par mājām.
   – Vai ir arī lauku nami? – Artūrs dedzīgi jautā.
   – Mēs tos uzcelsim, – es apsolu. – Mums būs grezna muiža Vorblingtonā. Tas būs lielākais nams. Bērkšīrā mums būs Bišema, Londonā šī pils, bet Eseksā būs vēl viena muiža.
   – Un mājas? – Redžinalds vaicā. – Stourtona?
   Es iesmējos. – Stourtona ir nieks, salīdzinot ar visu šo, – es nevērīgi attraucu. – Neliels namiņš. Viens no daudziem. Tādu mums ir vairāki desmiti. – Es pievēršos Montagjū. – Tev es nokārtošu spožu laulību, un tev būs pašam sava māja un zemes.
   – Jā, es apprecēšos, – viņš sola. – Tagad man ir vārds, ko varu piedāvāt.
   – Un tituls, – es atgādinu. – Tagad es varēšu tev sameklēt labu sievu, kuras bagātība būs līdzvērtīga tavējai.
   Montagjū atver muti, it kā gribētu kaut ko ierosināt, tomēr pasmaida un pagaidām klusē.
   – Es kādu zinu, – Artūrs smīnēdams ierunājas.
   – Tu vari man atklāt viņas vārdu, – es uzrunāju Montagjū. – Ja viņa ir bagāta un dižciltīga, man izdosies visu nokārtot. Izvēlies! Šajā valstī nav nevienas ģimenes, kas nevēlētos ieprecēties mūsējā.
   – Jūs no ubadzes esat pārvērtusies par princesi, – Redžinalds nesteidzīgi nosaka. – Droši vien jūtat, ka Dievs atsaucies uz jūsu lūgšanām.
   – Dievs man veltījis tikai taisnīgumu, – es piesardzīgi atgādinu. – Un mums jābūt pateicīgiem.
   *
   Es pamazām pierodu pie bagātības, tāpat kā reiz pieradu pie nabadzības. Namdari ķeras pie darba, pārveidojot L’Erbē pili par vēl greznāku namu, nobruģējot priekšpagalmu, darinot brīnišķīgus koka paneļus lielajai zālei. Vorblingtonā mūrē pili ar aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, kapelu un zālienu, visu to, kas bija Midlemas pilī, kur pavadīju bērnību. Itin visur rotājas mans ģerbonis, un es katru dienu esmu spiesta atzīties lepnības grēkā. Tomēr mani tas nesatrauc. Es vēlos paziņot visai pasaulei: “Mans brālis nebija nodevējs, mans tēvs arī ne! Mūsu vārds ir godājams, mūsu karogs ir karalisks. Es esmu vienīgā Anglijas grāfiene, kurai pieder grāfienes tituls neatkarīgi no vīrieša. Lūk, mans zīmogs uz maniem daudzajiem namiem. Lūk, kur es esmu! Dzīva! Lūk!”
   Mani zēni iedzīvojas galmā kā prinči. Karalim nekavējoties iepatīkas Artūra drosme un izcilā jāšanas māka. Džordžs Nevils viņus audzinājis labi un iemācījis visu nepieciešamo, lai viņi gūtu panākumus galmā. Montagjū izturas nepiespiesti un eleganti. Artūrs ir viens no drosmīgākajiem cīnītājiem galmā, kas drosmi vērtē augstāk par visu. Viņš ir viens no retajiem, kas uzdrīkstas stāties pretī karalim un uzvarēt. Kad Artūrs izmet no segliem Anglijas karali, tad nolec no zirga un aizlaužas garām pāžiem, lai palīdzētu Henrijam piecelties, bet Henrijs skaļi smejas un apskauj Artūru. – Vēl ne, brāli Plantagenet! Ne tik drīz! – viņš sauc, un visi skaļi smejas, it kā kritis Tjūdoru karalis, kam pāri slejas uzvarējušais Plantagenets, būtu varens joks.
   Redžinalds mācās universitātē, Ursula kopā ar mani kalpo karalienei, Džefrijs dzīvo L’Erbē bērnistabā kopā ar skolotājiem un draugiem un reizēm ierodas galmā. Es nespēju aizsūtīt Džefriju uz laukiem, jo man pārāk ilgi vajadzējis ciest, zaudējot vecākos zēnus. Savu pastarīti es paturēšu mājās. Es zvēru, ka nelaidīšu viņu prom līdz pat kāzām.
   *
   Karalis izmisīgi vēlas doties karā un sodīt frančus par iebrukumu Itālijā, apņēmies aizstāvēt pāvestu un viņa zemes. Vasarā Tomass Grejs ved karaspēku ieņemt Akvitāniju, bet neko nevar izdarīt bez karalienes tēva atbalsta, un Ferdinands atsakās pildīt savu lomu. Karalis vaino Tomasu gan par šo neveiksmi, gan karotāju uzvedību, un pār augstmaņa vārdu atkal slīgst ēna.
   – Vainojami nevis jūsu brālēni, valdniek, bet gan sievastēvs, – karalim paziņo Toms Dārsijs, augstmanis no ziemeļiem. – Viņš neatbalstīja mani krusta karā. Viņš neatbalstīja Tomasu Greju. Vainojiet savu sabiedroto, nevis karavadoņus.
   Dārsijs nojauš, ka es viņu vēroju, un tik tikko manāmi piemiedz ar aci. Viņš zina, ka mana dzimta baidās zaudēt Tjūdora labvēlību.
   – Iespējams, ka jums taisnība, – Henrijs sarūgtināts piekrīt. – Bet Spānijas karalis ir dižens karavadonis, un Tomass Grejs tāds nav.

Vestminsteras pils, Londona, 1513. gada vasara

   Pat šī neveiksme nespēj mazināt karaļa degsmi sākt karu ar Franciju. Un sirdsapziņa mudina viņu uzskatīt, ka viņš aizstāv baznīcu, turklāt valdzina iespēja tikt pie Francijas karaļa titula. Pāvests saprot, ka Henrijs vēlas atgūt šo titulu, ko zaudējuši citi valdnieki, un pierādīt sevi kā īstenu karali un tautas vadoni.
   Vasarā galminieki un mani zēni domā tikai par iejūgiem un bruņām, zirgiem un aprīkojumu. Jaunais karaļa padomnieks Tomass Vulzijs ir neparasti prasmīgs vīrs, kuram izdodas ātri sapulcēt armiju, sūtīt krājumus uz nepieciešamo vietu, pārraudzīt vīru iesaukšanu, pasūtīt kalējiem pīķus un segliniekiem ādas kamzoļus. Sīkumi, nemitīgās pavēles attiecībā uz pārvadāšanu, krājumiem un pūliņi panākt, ka viss norit paredzētajā laikā, – par to visu domā Vulzijs.
   Karalienes dāmas šuj karogus, piemiņas lentes un īpašus, raupjus kreklus, ko nēsāt zem bruņām. Katrīna ir karojošas valdnieces meita, augusi kara plosītā zemē, un runā ar Henrija padomniekiem par apgādi, kārtības nodrošināšanu un kareivju veselību. Tikai Vulzijs izprot viņas bažas, un abi diezgan bieži pavada laiku divatā, pārrunājot visas šīs lietas.
   Tomass Vulzijs izturas pret karalieni ar cieņu, paturot prātā, ka viņa zina par karu vairāk nekā daudzi galma augstmaņi. Galminieki velta viņai slepenus smaidus, jo visi nojauš, ka viņa atkal gaida bērnu. Katrīna visur iet kājām, atsakās sēsties zirga mugurā, pēcpusdienās atpūšas, un viņas seja apmierināti staro.

Kenterberija, Kenta, 1513. gada jūnijs

   Mēs dodamies uz piekrasti kopā ar armiju, nesteidzīgi šķērsojot Kentu, un apstājamies pie greznās Tomasa Beketa svētvietas Kenterberijā, lai aizlūgtu par Anglijas uzvaru.
   Karaliene satver manu roku, kad nometos ceļos viņai blakus, un iedod man rožukroni.
   – Paturiet to, kamēr es pavēstīšu kaut ko sliktu, – viņa saka. – Tas jūs diemžēl apbēdinās.
   Asais ziloņkaula krucifikss ieduras man plaukstā kā nagla. Es laikam zinu, ko viņa man pateiks.
   – Jūsu radinieks Edmunds de la Pols, – viņa saudzīgi ieminas. – Man ļoti žēl, Mārgarita. Karalis pavēlējis sodīt viņu ar nāvi.
   Kaut gan es šīs vēstis gaidīju jau ilgus gadus, man pār lūpām izlaužas jautājums: – Kāpēc tagad?
   – Karalis nedrīkstēja doties karā, atstājot Tauerā pretendentu uz troni. – Katrīnas sejā atplaiksnī vainas apziņa; viņa atceras manu brāli, kas mira, lai viņa varētu ierasties Anglijā un apprecēties ar Artūru. – Man ļoti, ļoti žēl.
   – Viņš pavadīja cietumā septiņus gadus! – es iebilstu.
   – Septiņus gadus nebija nekādas kņadas!
   – Zinu. Bet padome ieteica viņu nogalināt.
   Es noliecu galvu, bet nespēju atrast vārdus, lai aizlūgtu par savu radinieku, kas krita par upuri Tjūdoru cirvim, jo bija Plantagenets.
   – Ceru, ka jūs spēsiet mums piedot, – Katrīna nočukst.
   – Tā nav jūsu vaina. – Es satveru viņas roku. – Un pat karalis nav vainīgs. Tā rīkotos ikviens, lai atbrīvotos no sāncenša.
   Katrīna atvieglota pamāj, bet es atbalstu galvu plaukstās un atskāršu, ka viņi vēl nav atbrīvojušies no visiem Plantagenetiem. Tas nav iespējams. Edmunda brālis Ričards, jaunais troņa pretendents, ir aizbēdzis un klīst pa Eiropu, cenšoties sapulcēt armiju; un viņam sekos vēl citi, jo Plantagenetu līnija ir nebeidzama.

Duvras pils, Kenta, 1513. gada jūnijs

   Karaliene atvadās no vīra Duvras pilī, un viņš piešķir sievai Anglijas reģentes titulu. Viņa ir sieviete, kas dzimusi, lai valdītu. Karalis uzliek plaukstu Katrīnai uz vēdera un lūdz parūpēties par viņa valsti un bērnu.
   Es domāju tikai par saviem zēniem, it īpaši Montagjū, kura pienākums ir neatkāpties no karaļa un mesties kaujas virpulī. Kad viņš ierodas atvadīties, es cenšos slēpt savas bailes un smaidīt.
   – Tomēr uzmanies, – es brīdinu.
   – Māt, es došos karā. Es nedrīkstu uzmanīties. Karš būtu pavisam neveiksmīgs, ja mēs visi apņemtos uzmanīties!
   – Vismaz paēd labi un neguli uz mitras zemes! – Es lauzu rokas. – Liec savam skvairam vienmēr paklāt apakšā ādas apmetni. Un nekad nenoņem ķiveri, ja esi tuvumā…
   Dēls iesmejas un satver manas plaukstas. – Māt, es atgriezīšos mājās! – Viņš ir jauns un bezrūpīgs un domā, ka dzīvos mūžīgi, tāpēc apsola to, kas pašam nav zināms. Montagjū man apsola, ka nekas viņu neievainos pat kaujas laukā.
   Es strauji elpoju. – Dēls!
   – Neuztraucieties, es sargāšu Artūru, – viņš apliecina.
   – Un atgriezīšos mājās neskarts. Varbūt sagūstīšu kādu francūzi un pieprasīšu izpirkuma maksu, varbūt kļūšu bagāts. Varbūt iegūšu zemes Francijā, un jūs varēsiet celt pilis arī tur, ne tikai Anglijā.
   – Atgriezies mājās, – es lūdzu. – Jaunas pilis ir nieks, salīdzinot ar mantinieku.
   Montagjū noliec galvu, gaidot manu svētību, un es esmu spiesta viņu atlaist.
   *
   Karš norisinās veiksmīgāk, nekā mēs uzdrošinājāmies cerēt. Angļu karaspēks paša karaļa vadībā ieņem Teruānu, un franču kavalērija bēg. Artūrs raksta, ka viņa brālis varonīgi cīnījies un no karaļa saņēmis bruņinieka titulu par savu drosmi kaujā. Mans dēls Montagjū ir sers Henrijs Pols.

Ričmondas pils, 1513. gada vasara

   Vēstis no Francijas ir iepriecinošas, bet mājās notiek kaut kas daudz sliktāks. Tiklīdz Henrija flote iziet jūrā, Anglijā iebrūk Skotijas karalis Džeimss Ceturtais, kaut gan ir zvērējis saglabāt mieru un apprecējies ar mūsu princesi Mārgaritu. Mēs esam spiesti aizstāvēt savu valsti brīdī, kad armija mūsu karaļa vadībā cīnās Francijā, otrpus jūrai.
   Vienīgais, kurš palicis Anglijā un spēj vest vīrus kaujā, ir Tomass Hovards, Sari grāfs, vecais kara zirgs, ko Henrijs atstāja savas karalienes rīcībā. Septiņdesmit gadus vecais karotājs un grūtā karaliene iekārtojas Ričmondas audienču zālē, izklājot uz galda Anglijas un Skotijas kartes, iesaucamo vīru sarakstus un to zemes īpašnieku vārdus, kas sūtīs savus nomniekus karalienes vadītajā karā pret Skotiju. Galma dāmas atlasa savus kalpotājus un ziņo par pierobežas pilīm.
   Katrā lēmumā, ko Katrīna pieņem kopā ar Tomasu Hovardu, ir jaušama agrīnā pieredze ar vecākiem kaujas laukā. Kaut gan Anglijā visi žēlojas, ka viņu liktenis ir nodots večuka un grūtnieces rokās, man abi šķiet labāki karavadoņi par tiem, kas aizbraukuši uz Franciju. Katrīna izprot draudošās briesmas. Tomass Hovards sapulcē vīrus gājienam uz ziemeļiem, un abi izstrādā plānu. Viņš uzbruks skotiem ziemeļos, un karaliene izveidos otro aizsardzības līniju zemes vidienē. Par spīti savam stāvoklim, viņa izjāj pretī armijai, sēžot baltā zirgā, un ir ģērbusies zeltā. Viņa skaļi uzrunā karavīrus un paziņo, ka neviena cita tauta nespēj cīnīties tik varonīgi, kā to spēj angļi.
   Es viņu vēroju un tik tikko pazīstu vientuļo meiteni, kas Ladlovā raudāja manās skavās. Viņa ir kļuvusi par sievieti un diženu karalieni.

Vestminsteras pils, Londona, 1513. gada rudens

   Plāns ir pasakaini veiksmīgs. Tomass Hovards aizsūta karalienei Džeimsa Ceturtā asiņaino tērpu. Karaļa svainis ir miris, mēs esam laupījuši princesei Mārgaritai vīru un padarījuši viņu par karalieni atraitni ar septiņpadsmit mēnešus vecu bērnu uz rokām, un Skotija padodas.
   Katrīnu pārņem asinskāra jūsma, un es smejos, kamēr viņa virpuļo istabā, dziedot kaujas melodiju spāniski. Es satveru viņu aiz rokām un lūdzu apsēsties, bet Katrīna ir savas mātes cienīga meita un pieprasa, lai viņai atsūta karaļa Džeimsa galvu. Mēs viņu pārliecinām, ka angļu monarhs nedrīkst būt tik zvērīgs. Katrīna nosūta Henrijam Džeimsa asiņaino tuniku un saplosītos karogus, lai viņš zinātu, ka sieva aizsargājusi viņa valsti labāk nekā jebkurš cits reģents un pirmo reizi sakāvusi skotus. Londona kopā ar galmu uzgavilē mūsu karalienei varonei, kas spēj aizstāvēt valsti un nes zem sirds bērnu.
   *
   Naktī viņai kļūst slikti. Es guļu karalienes gultā un dzirdu viņu ievaidamies miegā. Pagriezusies pret viņu, es atbalstos uz elkoņa, nodomājusi, ka viņa redz sliktu sapni un tūlīt pamodīsies. Piepeši es sajūtu mitrumu zem savām kailajām pēdām un saraujos, izlecu no gultas, atmetu palagus un redzu savu asiņaino naktstērpu.
   Es atrauju durvis un kliedzu, saucot dāmas, vecmātes un ārstus. Pēc tam es steidzos pie Katrīnas un satveru viņas rokas.
   Šīs sāpes ir pāragras, tomēr iespējams, ka bērns izdzīvos. Es apskauju Katrīnu ap pleciem un apslaku viņas seju, un viņa atvieglota nopūšas.
   Vecmātes sauc, lai viņa spiež, un piepeši liek pagaidīt, un mēs visi sadzirdam klusu brēcienu.
   – Mans bērns? – karaliene izbrīnīta jautā. Vecmātes paceļ zīdaini un nogulda uz Katrīnas saplakušā vēdera.
   – Zēns, – kāds klusi nosaka. – Ak Dievs, tas ir brīnums!
   – Vecmātes pārgriež nabassaiti, ietin bērnu audumā un ieliek Katrīnai rokās. – Anglijas zēns.
   – Mans mazais, – viņa čukst, mīlestības un prieka pārņemta. Šobrīd viņa līdzinās Jaunavai Marijai. – Mārgarita, – viņa klusi ierunājas. – Sūtiet ziņu karalim…
   Viņas seja pārvēršas, puisēns tik tikko manāmi sakustas, izliec muguru, ar lūpām tver gaisu. – Kas notiek? – Katrīna jautā. – Kas viņam kaiš?
   Zīdītāja, kas jau grasījās bērnu pabarot, piepeši atraujas, it kā nobijusies. Vecmāte paceļ skatienu no ūdens trauka, steidzas pie bērna un uzsauc: – Sitiet viņam pa muguru!
   – Ņemiet viņu! Glābiet! – Katrīna lūdzas, sniedzot bērnu vecmātei. – Kas noticis?
   Sieviete ar lūpām aptver zēna degunu un muti, izsūc melnu žulti un izspļauj to uz grīdas. Kaut kas nav labi. Viņa nezina, kas darāms, neviens to nezina. Mazais augumiņš raustās krampjos, no mutes, deguna un acīm izlīst kaut kas eļļai līdzīgs.
   – Mans dēls! – Katrīna iekliedzas.
   Vecmātes purina bērnu un mēģina tam iedvest dzīvību, tomēr nekas nelīdz. Viņš ir miris.
   Katrīna atkrīt gultā un paslēpj seju zem segas, it kā gribētu iet nāvē kopā ar dēlu. Es nometos ceļos pie gultas un sniedzos pēc viņas rokas. – Mārgarita, – viņa čukst. – Rakstiet karalim, ka viņa bērns ir miris.
   *
   Tiklīdz vecmātes aizgājušas un ārsti pauduši savas nekam nederīgās domas, Katrīna uzraksta vēstuli, ko iedod Tomasa Vulzija ziņnešiem. Uzvaras prieka pilnajā mirklī viņa ir spiesta pateikt Henrijam, ka viņš ir pierādījis savu drosmi, bet ne vīrišķību. Viņam nav bērna.
   *
   Mēs gaidām karali; Katrīna nomazgājas, šķīstās un uzvelk jaunu tērpu. Viņa cenšas smaidīt, es redzu, ka viņa to izmēģina pie spoguļa, lai priecātos par karaļa uzvaru un atgriešanos.
   Henrijs neskatās pietiekami uzmanīgi, lai redzētu, ka sieva tēlo. Viņa spēlē prieku, un Henrijs pat nepalūkojas uz viņu, jo ir pārāk aizrāvies ar saviem stāstiem par kaujām un ieņemtiem ciematiem. Puse no galminiekiem iecelti bruņinieku kārtā, un varētu šķist, ka viņš ieņēmis Parīzi un ticis kronēts. Bet neviens nepiemin, ka pāvests nav viņam piešķīris solīto “kristīgā Francijas karaļa” titulu. Viņš ir mērojis tālu ceļu un daudz paveicis, bet nav ieguvis gandrīz neko.
   Karalienei viņš velta aizvainojuma pilnus skatienus. Šis ir jau trešais zaudējums, un Henrijs šķiet apjucis, nevis sēru mākts. Viņš nesaprot, kāpēc viņam, tik jaunam, izskatīgam, iemīļotam un tagad arī varonim, nav bērna katru gadu kā Plantagenetu karalim Edvardam. Šobrīd viņa bērnistabā jau vajadzētu būt četrām atvasēm. Kāpēc tā ir tukša?
   Es vēroju Henriju un redzu, ka viņš brīnās par šādu vilšanos, jo nav pie tās pieradis. Karalis pavada laiku ar vīriem, kas karoja Francijā, lai varētu atcerēties uzvaras mirkļus un atgādināt sev, ka viņš ir vīrietis, pārāks par visiem. Un viņa skatiens ik pa brīdim pievēršas karalienei, it kā viņš nesaprastu, kāpēc tieši Katrīna viņam nedod kāroto.

Griničas pils, Londona, 1514. gada pavasaris

   Galminieki domā tikai par nākamo karagājienu uz Franciju. Tomasa Hovarda uzvara pār Skotiju nav piemirsta; viņš saņem savu zaudēto Norfolkas hercogisti. Viņš klibojot tuvojas mums ar karalieni, kad vēsā pavasara pēcpusdienā pastaigājamies gar upi, un smaidīdams zemu paklanās.
   – Izskatās, ka arī man atdots sen atņemtais, – viņš bez aplinkiem ierunājas, ejot man blakus. – Es esmu atguvis sevi. – Šis vecais karotājs nav galminieks, toties ir krietns draugs un visuzticamākais pavalstnieks. Reiz viņš atbalstīja karali Edvardu un vadīja mana tēvoča Ričarda armiju. Lūdzot Henrijam Tjūdoram apžēlošanu, viņš paskaidroja, ka neko sliktu nav darījis, tikai kalpojis karalim. Hovards ir uzticīgs katram, kurš sēž tronī; viņš ir vienkāršs kā suns.
   – Jūs atkal būsiet hercogs? – es minu un palūkojos uz viņa sievu Agnesi. – Un lēdija būs hercogiene?
   Hovards paklanās. – Jā, grāfien, – viņš smaidīdams apliecina. – Mēs visi esam atguvuši savus titulus.
   Agnese Hovarda staro.
   – Apsveicu jūs abus, – es saku. – Tas ir liels pagodinājums. – Es runāju patiesību. Tomass Hovards nupat kļuvis par vienu no valsts diženākajiem vīriem. Tikai karalis ir varenāks par hercogiem, un tikai Bakingems, kura dzīslās rit karaliskās asinis, ir augstāks par Norfolku. Bet jaunais hercogs grib man pavēstīt kaut ko, kas mazina viņa uzvaras prieku. Satvēris mani aiz rokas, viņš iet līdzās. – Vai dzirdējāt, ka valdnieks iecels augstmaņu kārtā arī Čārlzu Brendonu?
   – Nē! – Mani pārņem patiess sašutums. Šis cilvēks nav paveicis neko, tikai pavedinājis sievietes un smīdinājis karali. Viņā iemīlējušās daudzas galma meitenes, arī karaļa jaunākā māsa, princese Mērija, kaut gan viņš ir tikai izskatīgs nelietis. – Kāpēc? Kā viņš to nopelnījis?
   Vecais vīrs samiedz acis un atbild: – Tomass Vulzijs.
   – Kāpēc viņš nostājies Brendona pusē?
   – Vulzijam nepieciešams kāds, kas varētu stāties pretī Edvardam Stefordam. Viņš grib ietekmīgu draugu, lai gāztu vareno Bakingemas hercogu.
   Es palūkojos uz karalieni un redzu, ka viņa mūs nedzird.
   – Tomass Vulzijs kļūst pārāk dižens, – es neapmierināta nosaku. – Kaut gan viņa izcelsme ir pārāk zema.
   – Kopš karalis vairs neuzklausa savas sievas padomus, viņš kļuvis par vieglu laupījumu katram gudriniekam, kurš prot salikt kopā dažus vārdus, – hercogs nicīgi paziņo. – Un Vulzijam par labu runā tikai grāmatām pilna bibliotēka un zeltkaļa prāts. Viņš var nosaukt cenu jebkam un noskaitīt visu Anglijas ciematu nosaukumus. Viņš zina, cik jāmaksā katram parlamenta loceklim, un nojauš visus to noslēpumus. Vulzijs var sagādāt karalim visu, ko tas kāro, un tagad to nodrošina pat vēl pirms tam, kad karalis savu iegribu aptvēris. Kad karalis ieklausījās savā sievā, mēs zinājām, kas esam – Spānijas draugi, Francijas ienaidnieki, augstmaņi. Tagad, kad karalim padomus dod Vulzijs, mums nav ne jausmas, kas ir draugs vai ienaidnieks un kurp mēs virzāmies.
   Es palūkojos uz karalieni, kas pieķērusies Mārdžerijas Horsmenas rokai. Viņa jau izskatās nogurusi, kaut gan esam nogājušas tikai jūdzi.
   – Viņa palīdzēja Henrijam kļūt nosvērtākam, – Hovards ņurd man ausī. – Bet Vulzijs dod karalim visu un pamudina vēlēties vairāk. Tikai karaliene spēj viņam atteikt. Jaunam cilvēkam nepieciešams padoms, tādēļ viņai jāsaņem groži savās rokās.
   Karaliene patiesi ir zaudējusi ietekmi pār Henriju. Viņa guva spožu uzvaru pār skotiem, bet Henrijs nespēj viņai piedot bērna zaudējumu. – Viņa dara visu, ko spēj, – es iebilstu.
   – Vai zināt, kā mums vajadzēs viņu saukt? – Hovards norūc.
   – Vai Tomasu Vulziju?
   – Viņš ir bīskaps. Pats Linkolnas bīskaps. – Viņš pamāj, redzot izbrīnu manā sejā. – Dievam vien zināms, cik viņš par to katru gadu saņems. Ja vien karaliene laistu pasaulē dēlu, mēs visi būtu priecīgāki. Karalis nespēj viņai uzticēties, jo šajā jautājumā viņa nepilda savu pienākumu.
   – Viņa cenšas, – es atcērtu. – Neviens nespētu vēl kaismīgāk lūgt Dievam dēlu. Un varbūt… – Šo mājienu dzirdot, Hovards sarauc biezo uzaci, un es piesardzīgi bilstu: – Ir vēl ļoti agrs.
   – Lai slavēts Dievs! – hercogs iesaucas. – Šim karalim trūkst pacietības, un mēs nevaram ilgi gaidīt.

Anglija, 1514. gada vasara

   Karalienes klēpis piebriest, un vasaras ceļojuma laikā viņa sēžas nestuvēs, ko velk divi balti mūļi. Šī grūtniecība ir tik svarīga, ka netiek taupīts nekas.
   Henrijs naktīs vairs nenāk uz sievas guļamistabu. Protams, krietns vīrs nekad neiegūst sievu, kamēr tā gaida bērnu; bet Henrijs negrib arī sarunāties vai lūgt padomu. Viņas tēvs atkal atsakās no kara ar Franciju, un visas Henrija dusmas un vilšanās saistībā ar Aragonas Ferdinandu tiek pārnestas uz Ferdinanda meitu. Pat mazās princeses Mērijas saderināšanās ar erchercogu Kārli tiek atsaukta, jo Anglija novēršas no Spānijas un visa spāniskā. Henrijs apsola vairs neuzklausīt svešzemnieku padomus, jo neviens cits nezina, ko vēlas krietnie Anglijas ļaudis. Viņš drūmi vēro karalienes dāmas spānietes un izliekas tās nesaprotam, kad viņas pieklājīgi sveicina valdnieku. Henrijs neslēpti aizvaino Katrīnu, viņas tēvu un dzimteni, bet viņa tikmēr pagalam stingi un klusi sēž tronī un gaida vētras beigas, salikusi rokas uz apaļā vēdera.
   Henrijs skaļi paziņo, ka pārvaldīs Angliju viens, bez citu padomiem un palīdzības, bet patiesībā nedara neko. Visu lasa, izpēta un apsver Vulzijs. Karalis tik tikko palūkojas uz dokumentiem un tūdaļ paraksta savu vārdu. Reizēm viņam nav laika pat tam, un Vulzijs izsūta karalisko pavēli, ko apzīmogojis pats.
   Vulzijs kvēli alkst panākt mieru ar Franciju. Pat karaļa jaunā mīļākā ir francūziete, viena no princeses Mērijas dāmām, kas nepavisam nav piemērota dzīvei piedienīgā galmā. Karali ir apžilbinājusi viņas sliktā slava, un viņš seko jaunajai sievietei kā suns kucei. Iecienīts ir viss franciskais – palaistuves, lentes un savienības. Karalis ir aizmirsis savu krusta karu un grasās noslēgt mieru ar Anglijas seno ienaidnieku. Es neesmu vienīgā, kas uzskata, ka Vulzijs grasās šo savienību nostiprināt ar laulību. Princese Mērija, jauna, trausla meitene, tiks upurēta vecajam Francijas karalim kā jaunava uz altāra.
   Man ir aizdomas, bet es tās neatklāju Katrīnai. Negribu, lai viņa satrauktos grūtniecības laikā. Zīlnieki un astrologi nemitīgi sola karalim, ka šoreiz dzims zēns un tas noteikti izdzīvos. Visas sievietes Anglijā lūdz Dievu, kaut Katrīna dāvātu karalim mantinieku.
   – Nedomāju, ka par mani aizlūdz arī Besija Blaunta, – Katrīna saīgusi noteic. Viņa runā par jauno, gaišmataino galma dāmu, kuras bērnišķīgo skaistumu apbrīno visi, arī karalis.
   – Noteikti, – es atbildu. – Un labāk, lai uzmanība pievērsta viņai, nevis francūzietei. Besija ir jums pieķērusies un ir jauka meitene. Viņa nav vainīga, ja iepatikusies karalim, un nevar atteikties dejot ar valdnieku.
   Un Besija neatsakās. Karalis raksta viņai dzeju un vakaros dejo, ķircina meiteni, un viņa spurdz kā bērns. Karaliene sēž tronī, apņēmusies būt rāma un mierīga. Viņa ar pirkstiem bungo pa krēsla paroceni mūzikas ritmā un smaida, it kā priecātos, kad Henrijs nosarcis dejo un visi galminieki aplaudē. Kad karaliene pieceļas, Besija pamet zāli kopā ar mums, bet visiem zināms, ka viņa slepus atgriežas lielajā zālē un dejo līdz rītausmai.
   Ja es būtu Besijas Blauntas māte, tad aizvestu meiteni prom, jo dēka ar karali jaunai sievietei var sniegt tikai dažus pašapziņas piesātinātus mēnešus un laulību ar kādu, kurš pieņems karaļa atraidītu sievieti. Bet lēdija Blaunta dzīvo tālu Anglijas rietumos, un Besijas tēvs sers Džons priecājas par karaļa atzinību, jau gara acīm redzot dažādas labvēlības zīmes, amatus un bagātības.
   – Viņa uzvedas labāk nekā citas, – es klusi turpinu. – Neko nepieprasa un nekad nenomelno jūs.
   – Ko gan viņa varētu pateikt? – Katrīna jautā, piepeša rūgtuma pārņemta. – Vai es neesmu paveikusi visu, kas jādara sievai? Vai es nesakāvu skotus, kad Henrijs bija prom? Vai es necentos pārvaldīt šo valsti brīžos, kad viņš bija pārāk aizņemts? Vai es nelasu padomes dokumentus, lai viņš būtu brīvs un varētu medīt? Vai es neizvēlos vārdus tā, lai saglabātu noslēgto līgumu ar manu tēvu, kaut gan Henrijs ik dienu ir gatavs to lauzt? Vai es neklausos, kā viņš zākā manu tēvu un tautiešus, dēvējot tos par meļiem un nodevējiem? Vai es neizliekos neredzam viņa drausmīgo francūzieti un šo dēku ar Besiju Blauntu? Vai es nedaru visu, itin visu, lai neļautu Tomasam Vulzijam mūs ievilināt savienībā ar Franciju, kas iznīcinās gan Angliju, gan manu dzimto Spāniju?
   Mēs abas klusējam. Katrīna līdz šim nebija bildusi ne vārda pret savu jauno vīru. Bet viņš arī nekad nav tik atklāti izrādījis paštīksmi un savtīgumu.
   – Kāpēc Besija ir tik valdzinoša? – Katrīna saniknota vaicā. – Vai viņa raksta dzeju, sacer mūziku, skandē mīlas dziesmas? Viņa ir asprātīga, apdāvināta, glīta. Kāda tam nozīme?
   – Jūs zināt, ko neesat izdarījusi, – es saudzīgi atgādinu.
   – Bet jūs panāksiet savu. Tiklīdz karalim būs bērns, viņš atkal būs mīlošs un pateicīgs, un jūs atjaunosiet savienību ar Spāniju, atrausiet viņu no Tomasa Vulzija kabatas un Besijas Blauntas smaidiem.
   Katrīna pieliek plaukstu pie vēdera. – Es jau to daru. Šoreiz es dāvāšu viņam dēlu. Dievs zina, ka no šī bērna ir atkarīgs viss, un Viņš mani nepametīs.

Griničas pils, Londona, 1514. gada rudens

   Trīs mēnešus pirms paredzētajām dzemdībām mēs saņemam vēsti, ka Henrija māsa Mārgarita apprecējusies ar kādu nelgu no sava galma – izskatīgo Ārčibaldu Daglasu. Līdz ar to viņa zaudē reģentes tiesības un aizbildnību pār savu divus gadus veco dēlu, kā arī viņa sešus mēnešus veco brāli. Jaunais pāris paslēpjas Stērlingas pilī kopā ar abiem bērniem, un varu pārņem jaunais Skotijas reģents, Džons Stjuarts, otrais Olbani hercogs.
   Henrijs un visi Anglijas ziemeļos satraucas, ka hercogs noslēgs savienību ar Franciju un vērsīsies pret Angliju. Taču mēs skotus apsteidzam. Henrijs ir nolēmis, ka draudzību ar Franciju nostiprinās viņa māsas Mērijas laulība ar karali.
   Mērija sparīgi iebilst, jo Francijas valdnieks varētu būt viņas vectētiņš, un raudādama ienāk karalienes istabā. Viņa čukst, ka ir iemīlējusi Čārlzu Brendonu un lūgusies, lai karalis ļauj abiem apprecēties. Princese cer uz Katrīnas palīdzību – varbūt karaliene pārliecinās Henriju, ka viņa māsa drīkst laulāties ar mīlamu cilvēku.
   Mēs ar Katrīnu saskatāmies, kamēr jaunā princese raud, ieslēpusi seju karalienei klēpī. – Jūs esat princese, – Katrīna rāmi nosaka. – Jūsu liktenis dāvā daudz bagātību un varas, bet jūs neesat dzimusi laulībām mīlestības vārdā.
   Henrijs izbauda šo iespēju izrādīt savu karaļa varu. Es redzu, kā viņš lepojas ar savu apņēmību, kad noraida sievas un māsas sūdzības un pierāda, ka visu zina labāk, jo ir karalis un vīrietis. Viņš aizsūta princesi Mēriju uz Franciju kuplas svītas pavadībā; tajā ietilpst arī mans dēls Artūrs.
   Karaliene piesardzīgi ierosina, ka Besija Blaunta varētu doties princesei līdzi, un Mērija nekavējoties uzrunā glīto meiteni. Princese zina, ka viņas svaine uzsāks nošķirtības laiku daudz priecīgāka, ja Besija nedejos ar karali. Tomēr Besijas tēvs nekavējoties noraida godpilno uzaicinājumu, un mēs zinām, ka viņš pilda karaļa rīkojumu. Besija nepametīs galmu. Reiz, kad eju uz Katrīnas aptumšoto istabu, es satveru Besijas roku. Viņa ir ģērbusies medībām un steidzas pretējā virzienā.
   – Besija!
   – Es nedrīkstu kavēties, kundze! – viņa aizelsusies paziņo. – Mani gaida karalis. Viņš man nopircis jaunu zirgu, un man tas jāredz.
   – Protams, es jūs neaizkavēšu, – es atbildu. Neviens nedrīkst pavēlēt karaļa favorītei. – Tikai gribēju atgādināt, lai nesakāt neko sliktu par karalieni. Nošķirtībā viņu nomoka nemiers, un visi dedzīgi baumo. Jūs to neaizmirsīsiet, Besija, vai ne? Jūs negribat kaitēt Katrīnai, vai ne?
   – Nemūžam! – viņa sašutusi attrauc. – Visas galma dāmas karalieni mīl, es viņas labā darītu jebko. Un tēvs īpaši piekodināja neteikt neko, kas apbēdinātu karali.
   – Jūsu tēvs? – es atkārtoju.
   – Viņš mani brīdināja neko neteikt par karalienes veselību, tikai pieminēt, ka mēs esam auglīga dzimta.
   – Auglīga dzimta?
   – Jā, – viņa apstiprina, priecādamās, ka atcerējusies tēva norādījumus.
   – Vai tiešām? – es saniknota jautāju. – Ja jūsu tēvs vēlas savā dzimtā bastardu bez vārda, tā ir viņa darīšana.
   Besija piesarkst, un viņai acīs sariešas asaras. – Man pavēl tēvs un Anglijas karalis, – viņa klusi nosaka. – Nav jēgas mani rāt, kundze. Man nav izvēles.

Duvras pils, Kenta, 1514. gada rudens

   Galminieki pavada princesi līdz Duvrai. Kad vētras pierimušas, kuģos tiek ievesti zirgi un rati ar Mērijas apjomīgo garderobi, mēbelēm, mantām, paklājiem un gobelēniem. Visbeidzot pa trapu uz klāja uziet princese kopā ar savām dāmām. Viņas nostājas malā kā skaisti ģērbtas mocekles un māj laimīgajiem, kas drīkst palikt Anglijā.
   – Es esmu noslēdzis lielisku savienību, – Henrijs paziņo karalienei, un visi viņa draugi un galminieki piekrizdami māj. – Un jūsu tēvs, kundze, nožēlos savu mēģinājumu mani apmuļķot. Viņš sapratīs, kurš ir varenāks. Tagad viņš zinās, kurš radīs un iznīcinās Eiropas karaļvalstis.
   Katrīna nodur galvu, lai Henrijs neredzētu dusmas viņas acīs, un cieši sažņaudz plaukstas, līdz gredzeni iespiežas satūkušajos pirkstos.
   – Es domāju… – viņa iesāk.
   – Jums nav nepieciešams domāt, – Henrijs noskalda. – Jūsu vienīgais pienākums ir dāvāt Anglijai dēlu. Es pats pārvaldu savu zemi un pats domāju; jūs dosiet mantinieku.
   Paklanoties Katrīnai izdodas pasmaidīt. Viņa izvairās no ziņkārajiem skatieniem, ko viņai velta galminieki, un dodas uz Duvras pili. Es viņai sekoju. Kad esam pietiekami tālu, viņa pagriežas un satver manu roku, meklēdama atbalstu.
   – Man ļoti žēl, – es bezpalīdzīgi saku, sarkdama Henrija nepieklājības dēļ.
   Viņa parausta plecus. – Kad man būs dēls…

Griničas pils, Londona, 1514. gada rudens

   Karalis pārveido Griničas pili. Tā bija viņa mātes iemīļotā pils, un es staigāju kopā ar karalieni pa vietām, kur reiz soļoju ar viņas priekšteci. Mēs ejam pa grantētiem celiņiem gar plato upi, bet karaliene piepeši apstājas un pieliek plaukstu pie vēdera, it kā būtu sajutusi kustību.
   – Vai viņš jums iespēra? – es smaidot jautāju.
   Katrīna saliecas un akli sniedz man roku. – Man sāp. Sāp.
   – Nē! – es iesaucos un satveru viņas plaukstu, bet viņa saļogās un krīt. Es apsēžos viņai blakus, un pārējās galma dāmas skrien pie mums. Katrīnas acis ir bailēs satumsušas, un seja ir bāla kā rēgs. – Klusējiet! – viņa pavēl. – Sāpes norims.
   Es nekavējoties pievēršos Besijai un Elizabetei Braienai.
   – Jūs dzirdējāt, ko teica Viņas Gaišība. Klusējiet un palīdziet man ievest viņu iekšā.
   Mēs jau grasāmies pacelt karalieni, bet viņa skaļi iekliedzas. Seši sargi skriešus dodas pie viņas, bet apstājas, ieraudzījuši Katrīnu guļam zemē. Viņi neuzdrošinās pieskarties svētajai karalienes miesai un nesaprot, ko darīt.
   – Atnesiet krēslu! – es pavēlu, un viens no sargiem skrien atpakaļ. Viņi sagādā krēslu ar atzveltni; dāmas palīdz karalienei apsēsties, un sargi uzmanīgi nes krēslu uz skaisto pili, kur dzima Henrijs, uz Tjūdoru veiksmes pili un tumšo istabu tajā.
   Kambaris vēl nav sagatavots, jo mēs gaidījām dzemdības tikai pēc mēneša. Vecmātes ir drūmas; kalpones nes tīru veļu, karstu ūdeni, gobelēnus sienām, paklājus galdiem, visu, kas piepeši ir vajadzīgs. Karalienes sāpes ir ilgas un gausas.
   Pēc diennakts istaba ir gatava, bet bērna vēl nav.
   Viņa atlaižas bagātīgi izšūtajos spilvenos un ar skatienu meklē mani. Kad pieceļos, viņa čukst: – Lūdziet par mani, Mārgarita. Ejiet uz kapelu un aizlūdziet Dievu!
   *
   Es nometos ceļos blakus Besijai. Viņas zilajās acīs mirdz asaras. – Lūdzu, Dievs, kaut dzimtu zēns, turklāt ātri, – viņa čukst un mēģina pasmaidīt.
   – Āmen, – es nosaku. – Un kaut viņš būtu vesels.
   – Nav nekāda iemesla, lai karalienei nepiedzimtu zēns, vai ne, lēdija Solsberi?
   Es papurinu galvu. – Nekāda. Un, ja kāds jums to jautās, Besija, jums jāatbild, ka nezināt tādu iemeslu.
   Besija palūkojas uz mani. – Viņš jautā. Bieži.
   Mani pārņem šausmas. – Ko viņš jautā?
   – Vai karaliene runā ar saviem draugiem, jums un citām dāmām. Jautā, vai viņa bažījas par dzemdībām. Jautā, vai nav kādu slēptu sarežģījumu.
   – Ko jūs atbildat? – es vaicāju, apslāpēdama dusmas.
   – Paskaidroju, ka nezinu.
   – Sakiet viņam, ka jūsu karaliene ir dižena sieviete. Tā ir taisnība, vai ne? – Besija pamāj, saraukusi pieri, un es turpinu: – Sakiet, ka viņa ir lieliska sieva, kas pilda savu karalienes pienākumu pret valsti un mīlošas dzīvesbiedres lomu karaļa dzīvē. Viņš nevarētu vēlēties labāku sievieti sev pie sāniem, dzimušu princesi un laulātu karalieni.
   – Es zinu, ka tā ir. Zinu.
   – Tādā gadījumā pasakiet viņam arī, ka viņu laulība Dieva acīs ir patiesa un drīz to svētīs dēls. Bet viņam jāapbruņojas ar pacietību.
   Besija sarauc lūpas. – Es nevaru to visu pateikt. Viņš manī neklausās.
   – Jūs nupat teicāt, ka viņš uzdod jautājumus!
   – Manuprāt, viņš iztaujā visus. Bet neuzklausa nevienu, varbūt tikai bīskapu Vulziju. Karalis galu galā ir ļoti gudrs un zina Dieva gribu.
   – Lai nu kā, nesakiet viņam, ka laulība nav spēkā, – es brīdinu. – Besija, es jums nekad nepiedotu tādus vārdus. Tie būtu ļauni meli. Dievs jums nepiedotu. Un karalienei sāpētu. Viņa dedzīgi purina galvu. – Nemūžam! Es mīlu karalieni. Bet karalim es varu pateikt tikai to, ko viņš grib dzirdēt. Jums tas zināms tāpat kā man.
   *
   Es atgriežos dzemdību kambarī un palieku pie Katrīnas, līdz bērns ierodas pasaulē. Vecmāte to satver un pārgriež saiti. Šūpotāja ietin bērnu tīrā lina drānā un vilnas segā un parāda karalienei. Viņa neko neredz un sāpēs sten. – Vai zēns? – viņa jautā.
   – Zēns! – sievietes līksmas atsaucas. – Zēns! Dzīvs zēns!
   Katrīna pasniedzas, lai pieskartos mazajām, sažņaugtajām dūrītēm un kājām, bet šoreiz baidās viņu turēt rokās. Tomēr zēns ir spēcīgs, piesarcis un skaļš. Katrīna izbrīnīta iesmejas un paceļ rokas. – Vai viņš ir vesels?
   – Jā, – vecmāte apliecina. – Mazs, jo piedzimis agri, tomēr vesels.
   Katrīna pievēršas man. – Paziņojiet karalim!
   *
   Henrijs spēlē kārtis savā istabā kopā ar Čārlzu Brendonu, Viljamu Komptonu un manu dēlu Montagjū. Man seko vairāki galminieki, kas cerēja noskaidrot jaunumus no kalponēm un pirmie apsveikt karali, un viņš uzreiz saprot, kāpēc esmu atnākusi. Viņš pielec kājās, un sejā atplaukst cerība. Es atkal redzu zēnu, ko reiz pazinu un kurš vienmēr svārstījās uz naža asmens starp lielību un bailēm. Mans smaids visu atklāj.
   – Jūsu Gaišība, karaliene laidusi pasaulē skaistu zēnu, – es paziņoju. – Jums ir dēls, jums ir princis!
   Sagrīļojies Henrijs uzliek roku Montagjū uz pleca. Mans dēls atbalsta savu karali un pirmais pasaka: – Lai svētīts Dievs!
   Karalim dreb lūpas, un es atceros, ka viņam ir tikai divdesmit trīs gadi un ārišķība ir vairogs, kas slēpj bailes. Es redzu asaras viņa acīs un saprotu, ka viņu mākušas drausmas aizdomas par lāstu, kas skāris viņa laulību. Henrijs ticēja, ka viņam nekad nebūs dēla, un šobrīd, kad visi ārpusē gavilē un draugi sauc viņu par varenu vīru, īstu vērsi un ērzeli, viņš beidzot jūt lāstu noveļamies no pleciem.
   – Man jālūdz Dievs, jāizsaka pateicība, – viņš izstoma, it kā nezinādams, ko teikt. – Lēdija Mārgarita! Man jālūdz Dievs, vai ne? Dievs mani ir svētījis? Šis ir viņa labvēlības apliecinājums? Es esmu svētīts. Svētīts! Mana dzimta ir svētīta.
   Galminieki pulcējas viņam apkārt. Tomass Vulzijs izlauž sev ceļu garām jaunekļiem un sūta ziņu, lai dārdētu lielgabali un dimdētu visi Anglijas baznīcu zvani, un visur jānotur pateicības mises. Ielās degs sārti, tur pasniegs bezmaksas alu un ceptu gaļu, un visu valsti aplidos vēsts, ka valdnieka dinastija ir nostiprināta, jo karaliene laidusi pasaulē dēlu un Tjūdori dzīvos mūžīgi.
   – Vai viņa jūtas labi? – Henrijs jautā. – Un bērns ir stiprs?
   – Viņa ir vesela, – es apliecinu. Karalim nav jāzina, ka viņa sievas miesa ir saplosīta, ka viņa asiņo, gandrīz zaudējusi redzi sejā iemesto piparu dēļ un pārgurusi no dzemdību mokām. Henrijam nepatīk dzirdēt stāstus par slimībām;
   miesas vājums viņu šausmina. Zinot, ka sieva asiņo, viņš nekad vairs nespētu gulties tai blakus. – Bērns ir stiprs un skaļš. – Es ievelku elpu un izspēlēju vissvarīgāko kārti karalienes labā. – Viņš līdzinās jums, valdniek. Mantojis Tjūdoru rudos matus.
   Henrijs priecīgs iesaucas un lēkā pa istabu kā zēns, uzsit vīriem pa muguru, apskauj draugus.
   – Mans dēls! Mans dēls!
   – Kornvolas hercogs, – Tomass Vulzijs atgādina.
   Kāds atnes vīna pudeli un salej dzērienu kausos. – Kornvolas hercogs! – vīri sauc. – Lai Dievs viņu svētī! Dievs, sargi karali un Velsas princi!
   – Lēdija Mārgarita, vai audzināsiet manu dēlu? – Henrijs pār plecu uzsauc. – Jūs esat vienīgā sieviete Anglijā, kam es viņu uzticētu!
   Es vilcinos. Man vajadzēja kļūt par viņa pirmā dēla audzinātāju, un es baidos atkal uzņemties šo pienākumu. Tomēr esmu spiesta piekrist. Citādi izskatīsies, ka es apšaubu savas spējas un bērna veselību. Mums ik brīdi jāizturas tik nepiespiesti, it kā viss būtu labi, jo Tjūdori bauda Dieva svētību.
   – Mana māte būs lieliska audzinātāja, – Montagjū steigšus atbild un paskatās uz mani, it kā atgādinot, ka nedrīkstu kavēties.
   – Jutīšos pagodināta, – es saku.
   Henrijs ieliek man rokā vīna kausu. – Mana mīļā lēdija Mārgarita, – viņš noteic. – Jūs audzināsiet nākamo Anglijas karali!
   *
   Un šī iemesla dēļ aukle vispirms pasauc mani, tiklīdz ir izcēlusi zīdaini no zelta gultiņas un atklājusi, ka viņš ir zils un nedzīvs. Tas notika istabā blakus karalienes guļamistabai. Aukle sēdēja pie gultiņas, vēroja bērnu un piepeši secināja, ka viņš ir pārāk kluss un nav sataustāms pulss. Zēns vēl bija silts, bet neelpoja. Viņš gluži vienkārši pārstāja elpot, it kā sens lāsts būtu uzlicis vēsu roku uz mazā deguntiņa un mutes, iznīcinot dzimtu, kas nogalināja Jorku prinčus. Es turu mazo augumiņu rokās, un aukle raud, tupēdama uz ceļiem. Viņa atkārto, ka nav novērsusi skatienu no bērna, viņš neesot izdvesis ne skaņu un nojaust nelaimi viņa nav varējusi… Es nolieku zēnu gultā, it kā cerot, ka viņš saldi gulēs. Nezinādama, ko teikt, es eju uz guļamistabu, kur karaliene ir nomazgājusies un gatavojas miegam.
   Vecmātes klāj tīrus palagus, divas dāmas sēž pie krāsns, karaliene lūdzas pie neliela altāra istabas stūrī. Es apsēžos viņai blakus, viņa pagriež galvu un ierauga manu sejas izteiksmi.
   – Nē, – viņa klusi nosaka.
   – Man ir ļoti žēl. – Vienu drausmīgu mirkli man šķiet, ka tūlīt kļūs nelabi. – Ārkārtīgi žēl.
   Katrīna tikai purina galvu. – Nē. Nē!
   – Viņš ir miris, – es tik tikko dzirdami saku. – Nomira miegā. Pirms mirkļa. Man ļoti žēl.
   Karaliene nobāl un sašūpojas. Es brīdinot iesaucos, un Besija Blaunta noķer karalieni, pirms viņa zaudē samaņu. Mēs ieceļam viņu gultā. Vecmāte uzlej rūgtu eļļu uz drānas un piespiež to viņai pie deguna. Katrīna ieklepojas, atver acis un ierauga mani. – Sakiet, ka tā nav patiesība. Sakiet, ka tas ir nelāgs murgs!
   – Diemžēl nē, – es atbildu, asarām līstot pār vaigiem.
   – Bērns ir miris.
   Besijas sejā atplaukst šausmas; ir piepildījušās viņas kvēlākās bažas. Viņa nometas ceļos un lūdzot noliec galvu.
   *
   Karaliene pavada vairākas dienas savā gultā. Ja viss būtu kārtībā, viņai vajadzētu uzposties, zvilnēt zelta spilvenos, pieņemt krustvecāku un sūtņu dāvanas. Diemžēl notikusi milzu nelaime, un viņa arī nevēlas nevienu redzēt. Viņa ieslēpj seju spilvenā un klusē.
   Vienīgi es drīkstu pieiet karalienei klāt, satvert viņas vēso roku un uzrunāt viņu. – Katrīna, – es čukstu kā draudzene, nevis pavalstniece. – Katrīna!
   Man brīdi šķiet, ka viņa turpinās klusēt, tomēr viņa nedaudz sakustas un palūkojas uz mani pār plecu. Karalienes sejā iegravētas sāpes; viņa izskatās daudz vecāka par divdesmit astoņiem gadiem un līdzinās sēru iemiesojumam.
   – Jā?
   Es lūdzos, kaut prātā nāktu iedrošinājuma vārdi, kāds kristīgās pacietības apliecinājums, atgādinājums, ka viņai jābūt tikpat drosmīgai kā Kastīlijas Izabellai, jo viņa ir karaliene. Varbūt mēs varētu kopā lūgties vai raudāt. Tomēr viņas seja ir stinga kā balts marmors, un viņa bēdās nogaida, ko es teikšu.
   Beigu beigās es saprotu, ka nav neviena mierinājuma vārda. Nekas nespētu remdēt Katrīnas sāpes, tomēr man viņai kaut kas jāpasaka. – Jums jāceļas, – es brīdinu. – Jūs nedrīkstat palikt šeit. Jums jāceļas.
   *
   Visus nomoka jautājumi, bet neviens tos nepauž skaļi. Vismaz pagaidām. Katrīna atgriežas galmā, bet Henrijs viņu sagaida vēsi. Karaliene viņam ir iemācījusi bēdāties. Reiz Henrijs bija pārliecināts par savu veiksmi un gaidīja skaistu nākotni, bet Katrīna viņam sagādājusi iemeslu šaubīties. Viņš vienmēr ir centies būt labākais visā, priecājies par savu spēku, prasmēm un izskatu. Henriju kaitina jebkādi trūkumi gan pašā, gan apkārtējos. Un tagad viņš ir vīlies Katrīnā, vīlies viņas mirušajos dēlos, vīlies pat Dievā.

Griničas pils, Londona, 1514. gada Ziemassvētki

   Besija Blaunta visur parādās, iedama roku rokā ar karali, it kā viņi būtu jauns laulāts pāris. Ziemassvētkos karaliene klusēdama sēž tronī gluži kā sniega statuja. Viņa ir nevainojama, grezni ģērbusies karaliene, bet salta kā ledus. Henrijs runā ar draugiem un bieži pamet savu paaugstinājumu, lai pastaigātos pa zāli un dzīvespriecīgi papļāpātu ar pārējiem. Pie katra galda viņu sagaida ar smiekliem un jokiem. Viņš līdzinās pievilcīgam aktierim, kurš itin visur raisa apbrīnu un tēlo skaistā, visu mīlētā vīra lomu.
   Katrīna sastingusi sēž, gandrīz neko neēd un rāda pasaulei tukšu smaidu, kas neatspoguļojas nedzīvajās acīs. Pēc vakariņām viņi sēž blakus un vēro izklaides, bet Besija stāv pie karaļa troņa un pieliecas, klausoties viņa čukstus izteiktās piezīmes. Meitene smejas par visu, ko saka Henrijs, bet viņas smiekli ir nenozīmīgi kā putnu čiepstēšana.
   Galminieki sarīko Ziemassvētku izrādi, un Besija pārģērbjas par Savojas dāmu zilā tērpā, paslēpjot seju zem maskas. Četri drosmīgi, maskējušies bruņinieki glābj Besiju un pārējās sievietes, un visi dejo kopā; gara auguma rudmatis ir pārī ar neparasti graciozu jaunu sievieti. Karaliene pateicas par labo izrādi, smaida un pasniedz nelielas dāvanas, it kā priecātos, ka redz savu vīru dejojam ar mīļāko piedzērušu galminieku acu priekšā.

Griničas pils, Londona, 1515. gada pavasaris

   Mans dēls Artūrs un princese Mērija ilgi Francijā neuzkavējas. Tikai divus mēnešus pēc kristīgās pasaules daiļākās princeses kāzām ar vecāko karali Francijas Luijs nomirst, un Mērija ir karaliene atraitne. Angļu svītai jāpaliek Francijā, kamēr būs skaidrs, ka Mērija negaida bērnu (tenkotāji smiedamies stāsta, ka tas nav iespējams, jo vecais karalis gājis bojā, mēģinot piepildīt laulību), un pēc tam jāgaida vēl ilgāk, jo meitene ir apprecējusies ar Čārlzu Brendonu, ko Henrijs sūtīja viņai pakaļ, un viņiem pirms atgriešanās jālūdz karalim piedošana.
   Mērija vienmēr bijusi tikpat kaislīga un stūrgalvīga kā viņas brālis. Uzzinot, ka viņa apprecējusies mīlestības dēļ pretēji Henrija gribai, es pasmaidu, jo atceros viņas māti. Arī Elizabete iemīlējās un solīja iziet par sievu pie pašas izvēlēta vīrieša; viņas māte Elizabete Vudvila apprecējās slepus, jo mīlēja Edvardu; un viņas māte Luksemburgas Žaketa savukārt bija hercogiene, bet apprecējās ar sava mirušā vīra skvairu un izraisīja skandālu. Princeses Mērijas senčos trīs paaudzēs bijušas sievietes, kas rīkojušās pēc savas gribas.
   Abi jaunieši ir pārspējuši Henriju viltībā jeb, visticamāk, Mērija ir pārspējusi abus vīriešus. Henrijs zināja par viņas mīlestību pret Brendonu un lika draugam apsolīt, ka viņš atvedīs Mēriju mājās un pat neieminēsies par kaut ko citu. Tomēr, tiklīdz Brendons ieradās Francijā, Mērija izplūda asarās un zvērēja, ka kļūs par viņa sievu vai iestāsies klosterī. Asaras un dusmu uzplūdi Brendonu savaldzināja, un viņš apprecēja jauno sievieti.
   Viņa ir apmuļķojusi arī brāli. Kad Henrijs uzstāja uz savienību ar Franciju, Mērija piekrita pirmo reizi apprecēties saskaņā ar karaļa gribu, ja otru vīru drīkstēs izvēlēties pati. Un tagad viņa to izdarījusi. Henrijs ir pārskaities, un daudzi runā, ka Brendons ir nodevējs, jo bez atļaujas apņēmis par sievu princesi.
   – Viņam vajadzētu nocirst galvu, – vecais Tomass Hovards skarbi paziņo. – Uz ešafota nokļuvuši arī cildenāki vīri par daudz sīkākiem pārkāpumiem. Tā ir nodevība, vai ne?
   – Es nedomāju, ka šim karalim patīk nāvessodi. Paldies Dievam!
   Henrijs patiesi nelīdzinās savam tēvam. Viņš neizmanto ne Taueru, ne ešafotu, jo vēlas raisīt mīlestību un apbrīnu savu galminieku sirdī. Karalis ātri piedod savai māsai un senākajam draugam; jaunais pāris atgriežas galmā un gatavojas otrām kāzām maijā.
   Tas ir viens no laimīgākajiem brīžiem šajā pavasarī, kad karali un karalieni vieno pieķeršanās viņa nerātnajai, skaistajai māsai un prieks par viņas atgriešanos. Pārējā laikā viņi izturas vēsi viens pret otru, un princese Mērija atklāj, ka galmā viss ir mainījies.
   – Vai Henrijs vispār vairs neuzklausa karalienes padomus? – viņa man jautā. – Viņš vairs neviesojas Katrīnas istabās.
   Es papurinu galvu un nokožu šujamo diegu.
   – Vai viņš uzklausa tikai Tomasu Vulziju? – Mērija interesējas.
   – Tikai Tomasu Vulziju, Jorkas arhibīskapu, – es atbildu.
   – Un arhibīskaps atbalsta Franciju.
   Vulzijs ir ieņēmis karalienes vietu Henrija padomes sēdēs un visu pārējo padomnieku vietu. Viņš strādā tik dedzīgi, ka spēj piesavināties desmit vīru amatus un algas, un, kamēr viņš klīst pa kabinetiem un mantnīcas telpām, Henrijam ir laiks mīlas rotaļām, bet karaliene spēj tikai smaidīt un tēlot vienaldzību.
   Karalis vēl joprojām nāk uz Katrīnas guļamistabu, jo nepieciešams radīt mantinieku, bet baudu Henrijs meklē citur. Katrīnas uzslavas viņam vairs nenozīmē tik daudz, jo viņa nav vecākā brāļa daiļā atraitne, ko viņam liegts apprecēt. Henrijs ir vīlies viņas tēvā un arī Katrīnā. Abi vienmēr sēž blakus pie vakariņu galda, viņa saņem visus cieņas apliecinājumus, kas pienākas Anglijas karalienei, bet Henrijs vairs nav Uzticīgās sirds bruņinieks, un to saskata visi, ne tikai karalienes galma dāmas un viņu godkārie radi.

Griničas pils, Londona, 1515. gada maijs

   Man nepatīk Čārlzs Brendons. Pat viņa svinīgajās kāzās ar mūsu princesi Mēriju es nespēju pret viņu atvilgt, kaut gan vainojama ir mana piesardzība. Redzot kādu, ko visi dievina un kurš uzšāvies labvēlības augstumos kā dzirkstele, es vienmēr prātoju: “Ko viņš iesāks ar visu šo kvēli un gaismu un kuram nodedzinās māju?”
   – Vismaz mūsu Mērijai šī būs mīlestības pilna laulība, – karaliene ieminas, kad nostājos viņai aiz muguras un turu kroni. Dāmas tikmēr sasprauž viņas matus. Tie vēl joprojām ir tikpat biezi kā jaunībā, un redzami tikai daži sirmi pavedieni.
   Es viņai uzsmaidu. – Protams, viņa savu vīru mīl, bet jūs laikam uzskatāt, ka arī Čārlzam Brendonam ir sirds.
   Katrīna smaidot papurina galvu, un dāma satver izkritušu adatu. – Atvainojiet, – karaliene nosaka un sastingst.
   – Jūs acīmredzot neatbalstāt mīlestību, lēdija Mārgarita, – viņa turpina. – Jūs esat kļuvusi par ledainu, vecu atraitni.
   – Protams, – es līksmi apstiprinu. – Bet princesei… tas ir, Francijas karalienei atraitnei… ir pietiekami plaša sirds pat diviem.
   – Lai nu kā, es priecājos, ka viņa ir atgriezusies, – Katrīna paziņo. – Un priecājos, ka Henrijs ir piedevis savam draugam. Viņi ir izskatīgs pāris. – Katrīna man dāvā šķelmīgu smaidu; viņa nekad nav bijusi muļķe. – Vai Jorkas arhibīskaps atbalstīja šo savienību?
   – Jā, – es atbildu. – Un Čārlzs Brendons noteikti ir pateicīgs par šo palīdzību. Par to viņš dārgi samaksās.
   Karaliene klusēdama pamāj. Favorīti riņķo ap karali kā lapsenes ap pīrāgu. Visi cenšas cits citu pārspēt. Vulzijs un Brendons apvienojušies pret Bakingemas hercogu, bet visi Anglijas augstmaņi apskauž Vulziju.
   – Valdnieks ir uzticīgs saviem draugiem, – Katrīna secina.
   – Protams, – es piebalsoju. – Viņš vienmēr bijis labsirdīgs zēns un nekad netur ļaunu prātu.
   *
   Kāzu dzīres ir līksmas. Galmā visi iemīļojuši Mēriju, un mēs priecājamies par viņas atgriešanos, kaut gan raizējamies par viņas māsas Mārgaritas veselību Skotijā. Kopš viņa zaudēja vīru un apprecējās ar augstmani, kuru skotu lordi ienīst, mēs visi vēlamies, kaut arī viņa būtu mājās un drošībā. Artūrs uzmeklē mani deju starplaikā, noskūpsta uz abiem vaigiem un saņem svētību.
   – Vai tu nedejosi? – es jautāju.
   – Nē, jo vēlos jūs ar kādu iepazīstināt.
   Es ielūkojos viņam sejā. – Vai kaut kas noticis?
   – Nē, tikai viesis, kurš grib jūs satikt.
   Dažiem uzsmaidīdams, citiem uzlikdams plaukstu uz rokas, Artūrs iet garām dejotājiem un ved mani uz tālāko istabu, kur mani gaida pārsteigums – Redžinalds, garš un stiegrains kā medību suns. Piedurknes šķiet mazliet par īsu un ir redzamas plaukstu locītavas, zābaki ir apskrambāti, bet sejā rotājas kautrs smaids. – Māt, – viņš mani sveicina, un es viņu apskauju. – Manu zēn! – es priecīga iesaucos. – Ak, Redžinald!
   Zēna plecos jaušama spriedze. Viņš nekad mani neapskauj kā abi vecākie dēli, nekad netveras pie manis kā Džefrijs. Redžinalds bija bikls bērns un tagad kļuvis par klosterī mācītu jaunekli.
   – Māt, – viņš atkārto, it kā meklētu nozīmi šajā vārdā.
   – Kāpēc tu neesi Oksfordā? – Es viņu atlaižu. – Vai karalis zina, ka esi šeit? Vai tev ir atļauja?
   – Viņš beidza mācības, māt! – Artūrs apliecina. – Viņam vairs nav jāatgriežas Oksfordā! Redžinalds mācījās ļoti labi, un viņu uzskata par daudzsološu jaunekli.
   – Vai tā ir? – es šaubīdamās jautāju Redžinaldam, un viņš kautri noliec galvu.
   – Es esmu labākais latīņu valodas pratējs savā koledžā, – viņš klusi atbild. – Runā pat, ka labākais pilsētā.
   – Tātad visā Anglijā! – Artūrs līksms paziņo.
   Durvis atveras, un, mūzikas skaņu pavadīts, istabā ienāk Montagjū kopā ar Džefriju. Mans jaunākais dēls skrien pretī vecākajam brālim kā priecīgs kucēns, bet Redžinalds viņu atvaira un apskauj Montagjū.
   – Viņš trīs dienas piedalījās debatēs par Dieva dabu, – Artūrs stāsta. – Izpelnījās lielu atzinību. Acīmredzot mūsu brālis ir ļoti gudrs.
   Es iesmejos. – Lieliski! Ko darīsi turpmāk, Redžinald? Vai karalis tev devis kādu rīkojumu? Vai tu iestāsies baznīcas kalpu rindās? Kādu darbu karalis tev piešķīris?
   Redžinalds izmisis lūkojas man acīs. – Es nejūtu aicinājumu kalpot baznīcai, – viņš klusi saka. – Tāpēc ceru, ka jūs man ļausiet…
   – Nejūti aicinājumu? – es vaicāju. – Tu dzīvoji abatijā kopš sešu gadu vecuma un saņēmi baznīcas kalpa izglītību! Kāpēc tu nevēlies to izmantot?
   – Man nav aicinājuma, – viņš atkārto.
   Pievērsusies Montagjū, es jautāju: – Ko tas nozīmē? Kopš kura laika baznīcas kalpam nepieciešams Dieva aicinājums? Visi šīs zemes bīskapi ieņem savu vietu, lai kalpotu ģimenes labā. Redžinalds ir audzināts baznīcai. Artūrs teica, ka viņš izpelnījies atzinību. Karalis pūlējās viņa dēļ. Redžinalds noteikti varētu kļūt par bīskapu un kāpt vēl augstāk, varbūt pat līdz arhibīskapa sēdeklim.
   – Runa ir par manu sirdsapziņu… – Redžinalds iesāk.
   Bet Artūrs viņu pārtrauc un saka: – Māt, patiešām…
   Es apsēžos pie galda un vēroju savus zēnus. Džefrijs nostājas man blakus un bargi uzlūko brāļus. – Šajā ģimenē visi kalpo karalim, – es skarbi atgādinu. – Tas ir vienīgais ceļš uz varu un bagātību. Un tas nozīmē arī drošību, ne tikai panākumus. Artūr, tu esi galminieks, viens no labākajiem turnīra bruņiniekiem. Montagjū, tu esi ieguvis vietu karaļa guļamistabā un drīz kļūsi par vecāko padomnieku. Džefrijs pēc dažiem gadiem sāks strādāt karaļa istabās un kalpos viņam tikpat labi kā jūs. Ursula apprecēsies ar augstmani, piesaistot mūs kādai no diženākajām ģimenēm, un turpinās mūsu dzimtu. Redžinalds pievienosies baznīcai, kalpojot karalim un Dievam. Kas vēl ir iespējams? Ko citu viņš varētu darīt?
   – Māt, es mīlu un apbrīnoju karali, – Redžinalds klusi saka, – un esmu viņam pateicīgs. Viņš man piedāvāja dekāna vietu Vimbornminsterā, un tā ir ļoti vērtīga. Bet man nav jākļūst par baznīcas kalpu, lai to ieņemtu. Un karalis solīja samaksāt par manām mācībām ārzemēs.
   – Vai viņš neuzstāj, lai tu dod svēto solījumu?
   – Nē.
   – Tā ir liela labvēlība. – Es esmu izbrīnīta. – Man šķita, ka viņš pieprasīs šādu soli pēc visa, ko tavā labā darījis.
   – Karalis lasīja kādu no Redžinalda esejām, – Artūrs paskaidro. – Redžinalds apgalvo, ka par baznīcas kalpiem jākļūst tikai tiem, kas dzirdējuši Dieva aicinājumu, un nevajadzētu izmantot baznīcu kā pakāpienu uz kaut ko augstāku. Šī doma karali ieinteresēja. Viņš apbrīno Redžinalda spriešanas spējas.
   Es cenšos slēpt pārsteigumu par savu dēlu, kurš ir kļuvis par teologu, nevis priesteri. Šobrīd es vairs nevaru viņu piespiest dot svēto solījumu, it īpaši, ja karalis ir ar mieru viņu atbalstīt. – Labi, – es piekrītu. – Pagaidām tu drīksti palikt laicīgajā pasaulē, bet vēlāk tev vajadzēs iestāties baznīcā, lai virzītos tālāk. Neceri, ka izdosies no tā izvairīties. Bet pagaidām tu drīksti pieņem dekāna vietu un mācīties, kā vēlies, ja jau Viņa Gaišība neiebilst.
   – Tomēr es negribu doties prom, – Redžinalds ļoti klusi nosaka. – Ja ļausiet, māt, es vēlētos palikt Anglijā.
   Dzirdētais mani tā satriec, ka es nespēju parunāt, un Artūrs pārtrauc klusumu. – Viņš jau kopš bērnības nav dzīvojis kopā ar mums, māt. Ļaujiet viņam mācīties Oksfordā un dzīvot L’Erbē, un pavadīt vasaras pie mums. Viņš varētu doties vasaras ceļojumā un apciemot mūs Vorblingtonā un Bišemā. Karalis to noteikti atļautu. Mēs ar Montagjū aizbilstu viņam labu vārdu par Redžinaldu. Viņš ir ieguvis savu grādu un drīkst atgriezties mājās, vai ne?
   Redžinalds, kuru es nevarēju paēdināt un nodrošināt ar pajumti, ielūkojas man acīs. – Es vēlos būt mājās, – viņš atzīst. – Gribu dzīvot pie savas ģimenes. Ir pienācis īstais laiks, tagad ir mans mirklis. Ļaujiet man atgriezties mājās. Es pārāk ilgi esmu bijis šķirts no jums.
   Sapulcējot visu savu ģimeni, es apliecinātu savu atgriešanos varas augstumos. Mans sapnis ir redzēt visus savus dēlus zem viena jumta, nostiprinot dzimtas vārdu. – Es to vēlētos. Nekad es neesmu tev atklājusi un nekad arī neteikšu, cik kvēli pēc tevis ilgojos, – es vēršos pie Redžinalda. – Protams. Bet man jārunā ar karali. Nevis jums, bet man. Ja viņš piekritīs, piepildīsies arī mana vēlēšanās.
   Jauneklis pietvīkst kā meitene, un viņa acīs sariešas asaras. Es apjaušu, ka šis izcilais, daudzsološais teologs vēl joprojām ir piecpadsmit gadus vecs zēns, kuram nekad nav bijis bērnības. Protams, viņš vēlas atgriezties un atkal būt mans mīļais dēls. Mēs esam atraduši savas mājas, un viņš vēlas mums pievienoties.

Ričmondas pils, 1515. gada jūnijs

   Princeses Mērijas atgriešanās nes prieku un skaistumu galmam, kas pēdējā laikā bijis nomācoši drūms. Viņa ik pa brīdim iesteidzas karalienes istabā, lai parādītu jaunu tērpu vai grāmatu. Princese iemāca karalienes dāmām franču dejas un atved līdzi visus karaļa jaunos draugus un arī pašu karali, lai tie dziedātu, spēlētu, valdzinātu un rakstītu dzeju. Karalis atkal uzturas sievas sabiedrībā un atceras, cik patīkama un gudra viņa ir. Henrijs atskārš, ka ir precējies ar skaistu, izglītotu, interesantu sievieti, īstu princesi. Katrīna staro salīdzinājumā ar meitenēm, kas cenšas iekarot karaļa uzmanību. Laiks kļūst siltāks, galminieki dodas laivu izbraucienos pa upi un pusdieno leknajos laukos pie Londonas, un karalis arvien biežāk apmeklē Katrīnas gultu. Dejo viņš ar Besiju Blauntu, bet naktis pavada pie sievas.
   Šajās saulainajās dienās es izmantoju izdevību, lai apjautātos karalim par Redžinalda iespējamo palikšanu Anglijā.
   – Lēdija Mārgarita, jums diemžēl jāatvadās no sava zēna, bet ne uz ilgu laiku, – viņš labestīgi nosaka. Mēs atgriežamies no ķegļu laukuma. Mums pa priekšu iet karalienes dāmas, pārspīlēti skaļi smejoties un tēlojot rotaļīgumu, jo cer, ka valdnieks viņas pamanīs.
   – Visas Eiropas karalistes ir pārņēmušas jauno mācību, – Henrijs skaidro. – Visi sacer rakstus, zīmē plānus, izgudro aparātus, ceļ diženus pieminekļus. Katrs karalis, hercogs, pat niecīgākais lords vēlas kādu mācītu vīru savā namā, ko atbalstīt. Anglijai šādi vīri nepieciešami tāpat kā Romai. Un jūsu dēls būs viens no labākajiem.
   – Viņš labprāt mācās, – es piekrītu. – Šķiet, ka viņš patiesi ir apdāvināts. Un ļoti pateicīgs jums par studijām Oksfordā. Tāpat kā mēs visi. Bet viņš varētu būt jūsu mācītais vīrs arī Vestminsterā, nevis citur, un dzīvot mājās.
   – Viņam jādodas uz Paduju, – karalis pasludina. – Tur šobrīd pulcējas visi ievērojamie zinātnieki. Redžinaldam jāiemācās viss iespējamais. Pēc tam viņš atgriezīsies un ieviesīs jauno mācību mūsu universitātēs, kā arī sacerēs savus rakstus angliski. Viņš iztulkos svarīgākos zinātnieku tekstus angliski, lai mūsu cilvēki varētu ar tiem iepazīties. Es no viņa gaidu kaut ko diženu.
   – Padujā?
   – Itālijā. Viņš sameklēs un nopirks mums manuskriptus, ko pats tulkos. Varēs tos veltīt man. Nodibināt bibliotēku par godu man. Sūtīt itāliešu zinātniekus uz mūsu galmu. Padujā viņš būs mans zinātnieks un kalps. Redžinalds spoži mirdzēs. Viņš parādīs kristīgajai pasaulei, ka arī Anglijā cilvēki lasa, mācās un izprot. Jūs jau zināt, ka mani vienmēr ir interesējušas zinības, lēdija Mārgarita. Vai atceraties, kādu iespaidu es bērnībā atstāju uz Erasmu? Visi skolotāji uzskatīja, ka es reiz būšu izcils teologs. Un lingvists. Es vēl joprojām rakstu dzeju. Ja man būtu dotas iespējas, kādas tagad piedāvātas Redžinaldam, es nezinu, kur būtu nonācis.
   Ja mani audzinātu tāpat kā viņu, es gribētu tikai mācīties.
   – Jūs esat bijis ļoti laipns pret manu dēlu. – Man neizdodas novērst karali no iztēlotās ainas, kurā viņa galms ir jaunās mācības sirds un Redžinalds kļuvis par viņa sūtni visas apbrīnas pārņemtās pasaules priekšā. – Bet viņam nav jādodas ceļā uzreiz, vai ne?
   – Cik drīz vien iespējams! – Henrijs iesaucas. – Es viņam maksāšu algu, un viņš saņems arī naudu no… – Viņš pagriežas, un Tomass Vulzijs, iedams mums aiz muguras, piebilst:
   – Vimbornminsteras.
   – Jā, tieši tā. Un viņš varēs izmantot arī citus līdzekļus, Vulzijs par to parūpēsies. Vulzijs lieliski prot piešķirt cilvēkiem amatus un saskaņot tos ar viņu vajadzībām. Es vēlos, lai Redžinalds kļūst par mūsu pārstāvi; Padujā viņam jādzīvo kā augstu vērtētam zinātniekam. Es esmu viņa aizbildnis, lēdija Mārgarita, viņa sasniegumi atspoguļo manas zināšanas. Pasaulei jāzina, ka es atbalstu jauno mācību.
   – Pateicos, – es nosaku. – Gluži vienkārši mēs, viņa ģimene, gribējām pavadīt nedaudz laika ar Redžinaldu.
   Henrijs satver manu roku un ieliek sava elkoņa izliekumā. – Saprotu, – viņš sirsnīgi atzīst. – Man arī pietrūkst mātes. Es viņu zaudēju, kad biju vēl jaunāks nekā Redžinalds šobrīd. Tomēr man tas bija jāpārdzīvo. Cilvēkam jādodas turp, kur viņu sauc liktenis.
   Mums garām pasoļo skaista meitene un velta karalim žilbinošu smaidu. Henrija kvēlā interese gandrīz apdedzina mani, kad viņa noslīgst reveransā, pieliekusi gaišmataino galvu.
   – Dāmas ir mainījušas galvassegas, – Henrijs ierunājas.
   – Kā sauc šo jaunumu, ko ieveda mana māsa?
   – Tā ir franču galvassega, – es paskaidroju. – Domāju, ka arī es turpmāk to izmantošu. Daudz vieglāka un ērtāka.
   – Tātad arī Viņas Gaišībai vajadzētu tādu nēsāt, – karalis nosaka un pievelk mani nedaudz tuvāk. – Vai viņa jūtas labi un šoreiz mums varētu paveikties? Viņa teica, ka šomēnes nav asiņojusi.
   – Ir ļoti agrs, bet es lūdzu Dievu, – es mierīgi atbildu.
   – Ļoti dedzīgi lūdzu. Un arī viņa katru dienu skaita lūgšanas.
   – Kāpēc Dievs mūs neuzklausa? – Henrijs jautā. – Puse Anglijas katru dienu viņam lūdz mantinieku. Kāpēc Dievs novēršas no manas sievas un liedz man dēlu? – To dzirdot, es tā nobīstos, ka paklūpu. Henrijs nesteidzīgi pagriež mani ar seju pret sevi, un mēs apstājamies. – Tas ir likumsakarīgs jautājums, – viņš uzstāj, it kā aizstāvētos. – Es mīlu Viņas Gaišību, un tas nekad nemainīsies. Es tikai gribu zināt, kāpēc katram resnam ciema muļķim ir dēls, bet Anglijas karalim nav.
   – Varbūt tagad būs, – es vārgā balsī ieminos. – Varbūt viņa nes zem sirds jūsu dēlu.
   – Bet varbūt arī viņš nomirs.
   – Nerunājiet tā!
   Henrijs velta man aizdomu pilnu skatienu. – Kāpēc? Vai baidāties no ļaunas acs?
   Es nespēju parunāt. Šis jaunais vīrietis man jautā, vai ticu ļaunai acij, kaut gan es lieliski zinu, ka viņa māte nolādējusi viņa tēva dzimtu. Turklāt es pavisam skaidri atceros, kā metos ceļos un lūdzu Dievam sodīt Tjūdorus par visu ļauno, ko viņi man nodarījuši. – Es ticu Dieva gribai. – Man izdodas izvairīties no atbildes. – Un tik krietna, laba un svēta sieviete kā jūsu karaliene var tikai baudīt Dieva vēlību.
   Henrijs nešķiet apmierināts; es neesmu pateikusi to, ko viņš grib dzirdēt. – Dieva vēlība jābauda man, – viņš atgādina. – Nav iespējams, ka es neesmu pelnījis dēlu.

Anglija, 1515. gada vasara

   Galms dodas ceļojumā uz rietumiem, un karaliene sēž nestuvēs, lai pārāk nenogurtu. Karalis ir dedzīgs kā mazs zēns un ik rītu ceļas rītausmā, lai jātu medībās. Viņš atgriežas un sauc, ka mirst badā. Pavāri pasniedz bagātīgas brokastis dienas vidū, un dažreiz mēs ēdam teltīs medību laukā.
   Tomass Vulzijs ceļo kopā ar mums, vienmēr sēžot mugurā baltam mūlim kā Jēzus, bet viņa dzīvniekam ir tumši sarkanas ādas iejūgs, un es nedomāju, ka Pestītājs deva priekšroku kaut kam tādam. Šis necilās izcelsmes rakstvedis ir sasniedzis virsotni, kļūdams par kardinālu.
   – Jā, virsotni, ja vien viņam neizdosies ieņemt pāvesta krēslu, – karaliene pačukst caur nestuvju aizkariem, kad jāju viņai blakus.
   Es iesmejos, tomēr sāku prātot, ko atbildētu kardināls uz karaļa jautājumu, kāpēc Dievs viņam nedod dēlu. Baznīcas kalps, kurš ir tik tuvs Romai, tik daudz lasījis un ieņēmis tik augstu vietu, noteikti varēs kaut ko pateikt savam pavēlniekam. Henrijs noteikti jautās, un kardināls sniegs atbildi, ko Henrijs vēlas dzirdēt; un mani interesē, kāda tā būs.

Vestminsteras pils, Londona, 1515. gada rudens

Beidzot mēs saņemam vēstis no Skotijas. Karaļa māsa ir aizbēgusi no valsts, kurā viņai neizdevās valdīt, un kādā ziemeļu pilī dzemdējusi meitiņu – lēdiju Mārgaritu Daglasu. Lai Dievs palīdz šim bērnam, jo viņas māte ir izsūtīta trimdā, bet tēvs atgriezies Skotijā. Karalienei atraitnei vajadzēs doties vienai uz dienvidiem pie brāļa, un karaliene Katrīna sūta viņai visu ceļojumam nepieciešamo.

Griničas pils, Londona, 1516. gada pavasaris

   Mēs gatavojam karalienes istabu nošķirtības laikam. Elizabete Braiena rāda jaunajām meitenēm, kā saklāt lielo gultu ar gaišiem lina palagiem un krāšņām samta segām. Toties Besija Blaunta un pārējās dāmas visu jau zina, un mēs strādājam klusi, neizrādot nekādu līksmu satraukumu.
   Besija ir tik bāla, ka es pajautāju, vai viņa jūtas labi, un ievedu viņu citā istabā. Sveces liesma met pār viņas seju gan zeltītu gaismu, gan ēnu.
   – Man ir sajūta, ka mēs veltīgi šķiežam laiku un karalieni atkal gaida vilšanās, – viņa atzīstas.
   – Kuš! – es pavēlu. – Uzmanieties, Besija.
   – Tas taču ir acīmredzams, vai ne? Es neesmu vienīgā, kas tā domā. Visi ir vienisprātis.
   – Par ko?
   – Karaliene nekad viņam nedāvās bērnu, – Besija nočukst.
   – Neviens to nevar zināt! – es iesaucos. – Varbūt viņa reiz dzemdēs spēcīgu, veselu zēnu, un viņš būs Henrijs, Kornvolas hercogs, bet vēlāk kļūs par Velsas princi, un mēs visi būsim laimīgi.
   – Jā, es ceru, ka tā būs, – viņa padevīgi atbild, tomēr slēpj acis un klusi aiziet.
   *
   Tiklīdz istaba ir gatava, karaliene pamet galmu, apņēmīgi sakniebusi lūpas. Es ieeju pazīstamajā, ēnu pilnajā istabā kopā ar viņu un gļēvi atzīstos sev, ka nespēšu izturēt vēl vienu nāvi. Ja Katrīna atkal laidīs pasaulē bērnu, man nepietiks drosmes uzņemties tā audzināšanu. Bailes ir pieņēmušās spēkā un nomākušas jebkādu cerību. Es esmu pārliecināta, ka viņai piedzims nedzīvs bērns vai arī tas nomirs pēc dažām dienām.
   Mani pārņem vēl drūmākas nojausmas, kad karalis reiz pasauc mani pie sevis pēc rīta lūgšanām un pavada līdz nošķirtības kambarim. – Karalienes tēvs ir miris, – viņš pavēsta. – Nedomāju, ka viņai tas jāzina pirms dzemdībām. Kā jums šķiet?
   – Nē, – es nekavējoties attraucu. Karalienei, kas uzturas nošķirtības kambarī, nav jāuzklausa sliktas ziņas. Katrīna dievināja savu tēvu, kaut gan viņš vienmēr izturējies skarbi pret savu jaunāko meitu. – Pasakiet to pēc dzemdībām. Šobrīd viņu nedrīkst satraukt.
   – Mana māsa Mārgarita pirms dzemdībām pastāvīgi baidījās par savu dzīvību, – Henrijs atgādina. – Tik tikko paguva šķērsot robežu, bēgot no dumpiniekiem. Un viņai piedzima veselīga meitene.
   – Jā, – es piekrītu. – Skotijas karaliene ir drosmīga sieviete. Bet neviens nevarētu apšaubīt mūsu karalienes drosmi.
   – Vai viņa jūtas labi?
   – Jā. Esmu par to pārliecināta.
   – Vai tiešām?
   Ir tikai viena atbilde, ko viņš vēlas saņemt, un es to viņam sniedzu: – Jā.
   *
   Es tēloju, ka viss būs labi, un moži sveicinu karalieni katru rītu. Priesteris ierodas trīs reizes dienā un lūdz Dievu svētīt karalieni un viņas bērnu, un es sparīgi piebilstu: – Āmen! Reizēm karaliene satver manu roku, it kā gaidot apstiprinājumu, ka šoreiz viss norisināsies veiksmīgi. Es vienmēr saspiežu viņas pirkstus, nekad neļauju šaubām iezagties sejā un nekad nepiekrītu, ja viņa man čukstus saka: – Mārgarita, reizēm es baidos, ka manī notiek kaut kas slikts.
   Nekad es neapstiprinu, ka pār viņu tiešām savilcies baismīgs lāsts, tikai ielūkojos viņai acīs un paziņoju: – Visas man zināmās sievietes kaut reizi ir zaudējušas bērnu un dzemdējušas citus. Jūs esat auglīgas dzimtas atvase, jauna un stipra, un karalis ir izcils vīrietis. Šoreiz, Katrīna, es esmu pārliecināta par panākumiem.
   Viņa pamāj un apņēmīgi smaida. – Es nezaudēšu cerību, – viņa sola. – Ja jūs tiešām esat pārliecināta.
   – Jā, – es meloju.
   *
   Šoreiz dzemdības norit vieglāk nekā iepriekšējās. Kad vecmātes iesaucas, ka redz mazo, asiņaino galvvidu, Katrīna satver manu roku, un es vienu mirkli iedomājos: “Varbūt šis bērns ir vesels? Varbūt viss būs labi.”
   Pēc brīža bērns ir piedzimis; Katrīna izbiedēta uzlūko mani un jautā: – Vai viņš ir dzīvs?
   Sievietes sarosās, karaliene sāpēs saviebjas, un vecmāte paziņo: – Meitene! Dzīva meitene, Jūsu Gaišība.
   Mani pārņem vilšanās, tomēr nākamā mirklī es dzirdu bērna skaļo kliedzienu, un mani pāršalc apziņa, ka šis bērns ir dzīvs, dzīvs istabā, kur pieredzētas tik daudzas nāves.
   – Parādiet man viņu! – Katrīna pavēl.
   Saņēmusi zīdaini, karaliene pietuvina degunu meitas galvvidum. Mazā pārtrauc raudāt un piespiež sejiņu mātes kaklam.
   Katrīna sastingst. – Vai viņa elpo?
   – Jā, jā, tikai jūtas izsalkusi, – vecmāte smaidot paskaidro. – Lūdzu, dodiet viņu zīdītājai, Jūsu Gaišība.
   Katrīna negribīgi pasniedz bērnu tuklajai sievietei, bet ne mirkli nenovēršas.
   – Sēdi man blakus, – viņa pavēl. – Es gribu redzēt, kā mazulīte ēd.
   Zīdītāja paklausa. Šī nav tā pati sieviete, kas baroja iepriekšējo bērnu. Es gribēju visu jaunu – palagus, apsējus, gultiņu, aukli. Nekas nedrīkst notikt kā iepriekš, un es bailēs sastingstu, kad karaliene mani uzlūko un svinīgi lūdz, lai paziņoju jaunumus karalim.
   Tas vairs nav pagodinājums; es nesteidzīgi izeju aukstajā priekšnamā. Tur mani gaida Montagjū. Es jūtos tik atvieglota, ka labprāt raudātu, un satveru viņa roku.
   – Man šķita, ka gribēsiet kādu pavadoni, – viņš saka.
   – Jā.
   – Un bērns?
   – Dzīvs. Meitene.
   Viņš sakniebj lūpas, baidoties no brīža, kad vajadzēs pavēstīt karalim nepatīkamas ziņas, un mēs klusējot ejam uz valdnieka istabām. Henrijs mūs jau gaida, un viņam blakus stāv kardināls Vulzijs. Pārējie ir klusi un nemierīgi. Viņi vairs negatavojas līksmoties un necilā kausus. Es pamanu Artūru, un viņš man pamāj.
   – Jūsu Gaišība, jums ir meita, – es pavēstu karalim.
   Henrija sejā atplaiksnī prieks. Viņš ir gatavs līksmot par visu, ja vien karalienei ir dzīvs bērns. – Vai viņa jūtas labi? – karalis cerīgi noprasa.
   – Jā, meitene ir vesela un spēcīga. Šobrīd viņa ēd zīdītājas pienu.
   – Un Viņas Gaišība?
   – Karaliene jūtas lieliski. Labāk nekā jebkad.
   Valdnieks pienāk man klāt un tuvina lūpas manai ausij, lai neviens mūs nedzirdētu. – Lēdija Mārgarita, jums ir daudz bērnu…
   – Pieci, – es atbildu.
   – Un visi ir dzīvi?
   – Viens nomira pirmajos mēnešos. Tas nav nekas neparasts, Jūsu Gaišība.
   – Jā, protams. Bet… vai šis bērns izskatās vesels? Vai viņa dzīvos?
   – Meitene šķiet vesela, – es apstiprinu.
   – Vai esat pārliecināta? Lēdija Mārgarita, jūs man pateiktu, ja būtu kādas šaubas, vai ne?
   Es uzmetu karalim līdzjūtības pilnu skatienu. Vai kādam jebkad izdosies saņemt drosmi un pateikt viņam kaut ko netīkamu? Kā šis izlutinātais zēns apgūs brieduma gudrību, ja neviens neuzdrošināsies viņam kaut ko atteikt? Kā viņš iemācīsies atšķirt melus no īstenības, ja neviens nedrīkst viņam atklāt sliktas vēstis?
   – Jūsu Gaišība, es saku patiesību. Šobrīd meitene izskatās vesela un spēcīga. Tikai Dievam zināms, kas notiks turpmāk. Bet karaliene ir veiksmīgi laidusi pasaulē skaistu meitenīti, un šobrīd abas jūtas labi.
   – Paldies Dievam! – Henrijs iesaucas. – Āmen! – Viņš ir patiesi aizkustināts un pievēršas galminiekiem. – Mums ir meitene! – viņš pavēsta. – Princese Mērija.
   Visi uzgavilē; neviens neizrāda ne mazākās bažas. Neviens neuzdrošinātos. – Urrā! Dievs, sargi princesi! Dievs, sargi karalieni! Dievs, sargi karali!
   Henrijs pievēršas man un uzdod jautājumu, no kā es baidījos. – Vai audzināsiet manu meitu, lēdija Mārgarita?
   Es nespēju. Šoreiz es to nespēju, nevaru atkal gulēt nomodā un gaidīt kņadu no bērnistabas, kad pie manām durvīm klauvēs nobālusi meitene un raudās, ka bērns gluži vienkārši pārstājis elpot.
   Montagjū ielūkojas man acīs un pamāj. Ar to pietiek, lai es atcerētos, ka mums visiem jāpacieš netīkamais, lai saglabātu titulus, zemes un vietu galmā. Redžinaldam jāpamet mājas, Artūram jāsmaida un jāspēlē teniss brīdī, kad sāp mugura. Montagjū ir spiests zaudēt kāršu spēlē, un man jāuzrauga bērns, kas jebkurā mirklī var nomirt.
   – Jutīšos pagodināta, – es atbildu un piespiežu sevi smaidīt.
   Karalis uzlūko lordu Džonu Hasiju. – Vai kļūsiet par viņas aizbildni?
   Lords Džons noliec galvu, it kā pateiktos par izrādīto godu, bet mūsu skatieni sastopas, un arī viņa acīs pavīd bažas.
   *
   Mēs steigšus nokristām meiteni tuvējā kapelā, neuzdrošinoties vest viņu kaut kur tālāk šajā aukstajā ziemā. Šīs pašas ceremonijas laikā viņa tiek arī iesvētīta, un es viņas vietā pieņemu svētīto eļļu un dodu solījumus un prātoju, vai viņa pati dzīvos pietiekami ilgi, lai reiz dzirdētu stāstu par savu iesvētīšanu.
   Viņas krustmāte, mana māsīca Ketrīna, nes bērnu līdz baznīcas durvīm un pasniedz viņu otrai krustmātei, Agnesei Hovardai. Hercogiene atdod mazulīti man. Viņa nav jūtelīga un nejūsmo par iespēju paauklēt bērnu. Es redzu, ka viņa asi pamāj savai pameitai lēdijai Elizabetei Boleinai. Saudzīgi ielikusi princesi Mārgaritas Braienas rokās, es eju viņai līdzi, ietinusies siltās sermuļādās.
   Šis ir mans spožākais mirklis. Es esmu troņmantnieces audzinātāja, un man vajadzētu to izbaudīt, tomēr es nespēju priecāties. Man gribas tikai lūgties, lai šis bērns dzīvotu ilgāk nekā brāļi.

Anglija, 1517. gada vasara

   Londonā izplatās sviedru slimība. Skotijas karaliene atraitne cer no tās izvairīties un dodas uz ziemeļiem pie sava vīra un dēla. Tiklīdz viņa aizbraukusi, karalis pavēl galmam pārvākties uz Ričmondu – tālāk no pilsētas netīrumiem, smārdiem un miglas.
   – Viņš jau aizjāja prom, – Montagjū pavēsta, atbalstījies pret durvju stenderi, un vēro manas kalpones, kas kravā mantas. – Viņš ir pārbijies.
   – Kuš! – es brīdinu.
   – Visi zina, ka viņu pārņēmušas bailes. – Montagjū ienāk istabā un aizver durvis. – Viņš pats to atzīst. Karali šausmina visas kaites, bet sviedru slimība jo īpaši.
   – Protams. To atveda viņa tēvs, un sviedru slimība nogalināja viņa brāli, – es atgādinu. – Jau toreiz to dēvēja par Tjūdoru lāstu. Runāja, ka viņa tēva valdīšana sākusies ar sviedriem un beigsies asarās.
   – Nu, cerēsim, ka tā nav taisnība, – mans dēls mundri nosaka. – Vai karaliene mums pievienosies?
   – Tiklīdz būs gatava. Bet vēlāk viņa ceļos uz Volsingemu, lai lūgtu Dievu. Sviedru slimība nepiespiedīs viņu mainīt plānus.
   – Taisnība, viņa nedomā, ka pat niecīgākais klepus viņu nogalinās, – Montagjū piekrīt. – Nabaga kundze! Vai viņa lūgs vēl vienu bērnu?
   – Protams.
   – Un vēl joprojām cer laist pasaulē dēlu?
   – Protams.
   *
   Vēstis par slimību kļūst arvien draudīgākas. Tā izplatās neticami strauji. Pie pusdienu galda saimes galva ziņo, ka jūtas labi un nelaime ir gājusi secen, bet vakarā jau žēlojas par galvassāpēm un saulrietā mirst. Neviens nezina, kā slimība tiek pārnēsāta un kāpēc nopļauj vienu veselīgu vīru, bet pasaudzē citu. Kardināls Vulzijs saslimst, un mēs visi esam pārliecināti, ka viņš nomirs, tomēr viņš atveseļojas. Henriju tas diemžēl nenomierina; viņš ir apņēmies bēgt pat no slimības ēnas.
   Mēs apmetamies Ričmondā, bet kāds no kalpotājiem drīz sasirgst. Henriju pārņem šausmas no domas, ka šis zēns viņam reiz pasniedzis gaļu; viņa prātā nabaga upuris kļūst par slepkavu. Galminieki sakravā mantas. Saimniecības pārziņi rūpīgi izmeklē visus kalpotājus, izprašņājot par slimības pazīmēm. Protams, visi noliedz, ka ir slimi, jo neviens negrib palikt Ričmondā kopā ar mirstošo pāžu.
   Galms steidzas uz Griniču, kur tīrais gaiss smaržo pēc sāļās jūras. Karalis pavēl katru dienu slaucīt un mazgāt grīdas, un visiem ir aizliegts viņam tuvoties.
   Spāņi novērš karaļa domas no slimības, jo atsūta savus pārstāvjus, lai apspriestu iespējamu savienību pret Franciju. Mēs nedēļām ilgi izliekamies, ka viss ir labi, valstī neplosās slimība un mūsu karalis neļaujas šausmām. Vienmēr, satiekoties ar spāņiem, Henrijs izrāda pieķeršanos savai sievai spānietei un izturas pret viņu labi, uzklausa Katrīnas padomus, priecājas par viņas sarunām ar sūtņiem dzimtajā valodā, naktī ierodas pie viņas un guļ savas sievas tīrajos palagos. Katrīnas draudzene Marija de Salinasa ir apprecējusies ar angļu augstmani Viljamu Vilebiju, un atskan runas par neatvairāmo mīlestību starp abām valstīm. Karalis rīko svinības un turnīrus, un brīdi šķiet, ka atgriezušies senie laiki. Tomēr, tiklīdz spāņi aizbrauc, mēs saņemam vēstis par slimību Griničas ciematā, un karalis nospriež, ka drošāk būtu Vindzoras pilī.
   Šoreiz Henrijs nošķiras arī no galma. Viņu pavadīt ļauts tikai karalienei, dažiem tuvākajiem draugiem un ārstam. Es braucu uz savu namu Bišemā un lūdzu Dievu, kaut sviedru slimība mūs Bērkšīrā neskartu.
   Tomēr nāve seko Tjūdoru karalim, tāpat kā reiz sekoja viņa tēvam. Saslimst viņa guļamistabas pāži, un viens no tiem nomirst. Henrijs ir pārliecināts, ka nāve viņu vajā kā melns elles suns. Viņš slēpjas, atstāj visus kalpotājus un draugus, ņem līdzi tikai karalieni un ārstu un ceļo no viena nama uz citu kā noziedznieks, meklējot patvērumu.
   Karaļa ārsts vienmēr vispirms nopratina namatēvus un taujā, vai neviens nav slims. Henrijs ierodas tikai tad, kad ir pārliecinājies par viņu veselību, tomēr vairākas reizes ir spiests seglot zirgus un bēgt, jo kāda kalpone ir sūdzējusies par karstumu dienas vidū vai arī bērns raudājis zobu sāpju dēļ. Galms zaudē cienīgumu un eleganci, mētājoties pa dažādiem namiem un atstājot aiz sevis mēbeles, gultas veļu, pat sudrabu. Namatēvi nepagūst sagatavoties; viņi pasūta dārgu ēdienu un izklaides, bet karalis paziņo, ka nejūtas tur droši, un aizjāj tālāk. Kamēr citi paliek mājās, aizraida svešiniekus un rāmi uzticas Dievam, karalis klīst pa savu zemi un pieprasa drošību bīstamā pasaulē, it kā baidītos, ka pat Anglijas gaiss un upes cenšas saindēt cilvēku, kura tēvs ieguva šo valsti ar varu.
   Slimības plosītās Londonas ielās iziet mācekļi, kas vēlas zināt, kur ir karalis, lords kanclers, lordmērs un pilsētas vadoņi. Vai Londona ir pamesta? Cik tālu bēgs karalis? Vai viņš dosies uz Velsu? Īriju? Vēl tālāk? Kāpēc viņš nepaliek pie savas tautas?
   Vienkāršie ļaudis vairs nedievina savu jauno karali. Viņi dēvē Henriju par gļēvuli un nolād viņu, apgalvo, ka viņa tēvs atvedis slimību un dēls tagad pamet savus pavalstniekus tās varā.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1517. gada vasara

   Karaļa bēgšana mani ir atbrīvojusi no pienākumiem galmā, un man vairs nav jārūpējas par princesi Mēriju, kas laimīga un vesela dzīvo bērnistabā. Es varu izbaudīt šo vasaru, strādāt savos īpašumos un beidzot nokārtot Montagjū laulības.
   Kopš esam atguvuši savas zemes un titulu, viņš ir Anglijas iekārojamākais vecpuisis. Es viņu izprecināšu tikai bagātai mantiniecei vai arī meitenei no dižciltīgas dzimtas. Protams, man nav jāmeklē kaut kur tālu. Bērnību Montagjū pavadīja pie Džordža Nevila un gandrīz katru dienu bija kopā ar savu māsīcu Džeinu. Zēni saņēma vīriešu izglītību un nemācījās kopā ar meitenēm, tomēr Montagjū sastapa Džeinu pie vakariņu galda, baznīcā un svētkos. Viņi kopā dejoja un dziedāja duetus. Kad saime devās medībās, Džeina kāpa zirgā un sekoja viņam. Montagjū izturējās pret viņu nevērīgi, bet laipni, kā jau daudzi zēni, un viņa iemīlējās, kā mēdz rīkoties jaunas meitenes.
   Kad abi nedaudz paaugās, Montagjū pamazām atskārta, kā viņa no mazas meitenes un rotaļu biedrenes pārvēršas par jaunu, skaistu, noslēpumainu sievieti.
   Montagjū man jautā, ko es teiktu par viņa iespējamo laulību ar Džeinu. Viņš to nepieprasa, jo apzinās, ko pelnījis viņa vārds. Montagjū piesardzīgi ierosina šādu savienību un atzīstas, ka Džeina viņam patīk vairāk nekā jebkura jaunā sieviete galmā.
   – Vairāk nekā Besija Blaunta? – es jautāju.
   – Vairāk nekā jebkura, – Montagjū atkārto. – Bet lēmums ir jūsu rokās, māt.
   Es nospriežu, ka tās būtu skaistas beigas skumjai pasakai. Ja Džeinas tēvs nepalīdzētu, es nevarētu pabarot savus bērnus. Tagad es priecājos, ka viņam tiks samaksāts par godprātīgo rīcību, padarot viņa meitu par lēdiju Polu. Apprecoties ar manu dēlu, Džeina saņem ievērojamu titulu un milzīgus īpašumus. Un viņa arī pati ir vērtīga mantiniece ar bagātīgu pūru, un pēc Džordža nāves viņa iegūs pusi no tēva mantas. Džordžs ir vecs, un viņam ir tikai divas meitas;
   Montagjū ir iemīlējies bagātā meitenē.
   Viņu bērni būs divkārt Plantageneti un rotās Tjūdoru galmu, atbalstot savus radiniekus Tjūdorus. Es nemaz nešaubos, ka viņiem būs skaistas atvases. Mans dēls ir gara auguma pievilcīgs jauneklis, un viņa līgava sniedzas viņam līdz pleciem. Es ceru, ka viņa ir auglīga. Parakstot laulību līgumu, Džordžs ieminas: – Mēs varam nesatraukties. Plantageneti vienmēr rada dēlus.
   – Kuš, – es nosaku un iespiežu vaskā savu zīmogu ar balto rozi.
   – Karalis pats par to runā. Viņš visiem jautā, kāpēc tik spēcīgam, veselīgam un pievilcīgam vīrietim vēl nav trīs vai četru dēlu. Kā jums šķiet? Vai karalienei ir kāds trūkums? Viņa ir no auglīgas dzimtas. Kas notiek? Vai tiešām laulība nebauda Dieva svētību?
   – Es negribu to dzirdēt un neko neteikšu. Un piekodinu visām dāmām, ka viņas nedrīkst par to runāt. Kas notiktu, ja tā būtu patiesība? Karaliene tik un tā ir viņa sieva. Kāpēc viņai jāuzkrauj ne tikai sāpes un skumjas par zaudētajiem bērniem, bet arī vainas nasta? Baumas un apmelojumi viņu tikai apbēdina.
   – Vai viņa būtu ar mieru atkāpties? – Džordžs ļoti klusi painteresējas.
   – Tas nav iespējams, – es atbildu. – Viņa uzskata, ka Dievs pavēlējis viņai kļūt par Anglijas karalieni un ierosinājis satricinošas izmaiņas, lai viņa varētu sēsties tronī blakus karalim. Viņa dāvāja vīram princesi, un, ja Dievs dos, reiz dzemdēs arī dēlu. Par ko mēs vispār runājam? Vai laulībai jābeidzas tikai tāpēc, ka vīrs pēc astoņiem gadiem nav saņēmis dēlu? Vai arī pieciem? Vai sieva ir nomāta manta, no kuras viņš var atteikties? Solījumā teikts “slimībā un veselībā, līdz nāve mūs šķirs,” nevis “līdz man radīsies šaubas”.
   Džordžs pasmaida. – Jūs dzelžaini aizstāvat karalieni.
   – Jums par to jāpriecājas. – Es norādu uz līgumu. – Jūsu meita apprecēsies ar manu dēlu, un viņi apzvērēs šķirties tikai nāvē. Džeina un jebkura cita sieviete var būt pārliecināta par savu nākotni tikai tad, ja laulība ilgst līdz mūža galam. Karaliene neiznīcinātu visu Anglijas sieviešu drošības sajūtu, piekrītot sava vīra vēlmei atbrīvoties no laulības saitēm. Tādā gadījumā viņa būtu slikta karaliene.
   – Valdniekam nepieciešams mantinieks, – Džordžs atgādina.
   – Viņš pats var nosaukt savu mantinieku, – es atcērtu un tik tikko manāmi pasmaidu. – Mantinieku taču netrūkst. – Džeina tūlīt apprecēsies ar vienu no tiem, manu dēlu Montagjū.
   Kādu brīdi Džordžs klusē, domājot par to, cik tuvu mēs esam tronim. – Plantagenetu atgriešanās, – viņš klusi nosaka. – Būtu dīvaini, ja pēc visa pārdzīvotā kronis atkal nokļūtu pie kāda no mums.

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1518. gada pavasaris

   Sākas un beidzas Ziemassvētki, bet karalis neatgriežas savā galvaspilsētā un neaicina galmu uz svinībām. Es apciemoju mazo princesi Griničā un atklāju, ka pilī nav ne miņas no slimības, bet meitene jau runā, rotaļājas un mācās dejot. Kļūst arvien aukstāks, un aiz logiem krīt sniegs. Mēs ar Mēriju pavadām kopā skaistu nedēļu. Es turu bērna rociņu un izpildu viņas valdonīgos rīkojumus dejot pa garajiem gaiteņiem. Viņa ir burvīgs bērns, un es aizejot apberu viņu ar dāvanām, kā arī apsolu drīz atgriezties.
   Karaliene vēstulē ziņo, ka abi ar karali ir pārcēlušies uz Sauthemptonu, lai iepirktu pārtiku no Flandrijas tirgoņiem; Henrijs baidās, ka angļu ēdiens ir saindēts, un nelaiž sava namatēva kalpotājus uz pilsētas tirgu.
   “Mēs tiekamies vienīgi ar karaļa tuvākajiem draugiem, bez kuriem viņš nespēj dzīvot. Karalis pat nepieņem vēstules no Londonas, jo baidās saslimt. Kardināls Vulzijs raksta viņam uz īpaša papīra no Ričmondas pils un dzīvo tur kā valdnieks. Viņš uzklausa lūgumus no visas valsts un pieņem lēmumus, sēžot karaliskās audienču zāles tronī. Es mudinu karali atgriezties Vestminsterā un svinēt Lieldienas, bet kardināls iebilst, un karalis nevienu citu neuzklausa. Kardināla vēstules ir pilnas ar brīdinājumiem par slimību, un karalim šķiet drošāk netuvoties Londonai.”
   Rīkodamās saskaņā ar senajiem ieradumiem, es sadedzinu karalienes vēstuli, bet viņas vārdi paliek atmiņā. Mani nomāc doma par Anglijas galmu, kas gluži kā noziedznieki slēpjas no augstmaņiem un padomniekiem, dzīvo pie ostas, lai varētu pirkt pārtiku no svešzemniekiem, un uzklausa tikai vienu cilvēku, kas ir nevis Plantagenets, hercogs vai augstmanis, bet tikai vīrs ar savām interesēm.
   Es nekad negribētu dzīvot citur kā vien savā zemē, es nekad neēstu kaut ko tādu, ko paši neesam izaudzējuši. Man kalpot drīkstētu tikai mani ļaudis. Es esmu Plantageneta, dzimusi un augusi savā zemē, un nekad to labprātīgi nepamestu. Kāpēc karalis, kura tēvs visu mūžu centās sasniegt un iekarot Angliju, nejūt tikpat ciešu, mīlestības pilnu saikni ar savu valsti?

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1518. gada Lieldienas

   Lieldienas mēs nosvinam Bišemā ģimenes lokā. Galms, kurā vēl joprojām ietilpst tikai Henrija tuvākie draugi un kardināls, ceļo netālu no Oksfordas. Es sāku šaubīties, vai viņi jebkad atgriezīsies galvaspilsētā.
   Kardinālam uzticēti visi valsts pārvaldes jautājumi, jo neviens netiek pie karaļa, un Henrijs pat nepieņem dokumentus. Visu saņem Vulzijs un viņa kalpotāji. Kardināla rakstveži sacer karaliskās vēstules, ierēdņi zina visam cenu, padomnieki lemj par turpmāko, un Vulzija atbalstītais Tomass Mors, kļuvis par starpnieku karaļa un kardināla sarunās, saņem ārkārtīgi svarīgu uzdevumu – rūpēties par galma veselību. Viņš pavēl, ka jebkurai saimniecībai, kurā kāds ir slims, pie durvīm jānoliek siena kūlītis, lai citi to redzētu un netuvotos.
   Ļaudis žēlojas, ka Mors vajā nabagos, atšķirot viņus no pārējiem, bet es nosūtu jauneklim vēstuli, pateicoties par viņa rūpēm. Uzzinājusi, ka viņš saslimis, es uzdāvinu viņam pašas sagatavotu eļļu, kam vajadzētu mazināt drudzi.
   – Jūs esat ļoti dāsna, – Montagjū ieminas, kad ziņnesis aiznes Tomasam Moram paredzēto grozu. – Nezināju, ka Mors ir mūsu draugs.
   – Kardināla aizbilstamais satuvināsies ar karali, – es mierīgi atbildu. – Un, ja viņš satuvināsies ar karali, es vēlos viņam pielabināties.
   Montagjū iesmejas un atgādina: – Mēs šobrīd esam drošībā. Senāk, kad tronī vēl sēdēja vecais karalis, visiem vajadzēja maksāt par galma draudzību, bet Henrija padomnieki mūs neapdraud. Tagad neviens neuzdrīkstētos vērsties pret mums.
   – Tas ir ieradums, – es atzīstu. – Visu mūžu mana dzīvība bijusi atkarīga no galma labvēlības.
   Neviens no mums nav aicināts uz nelielo galmu, kam ļauts uzturēties blakus karalim, tāpēc Nevili un Stefordi ierodas pie mums, lai svinētu gavēņa beigas un Lieldienas. Bakingemas hercogs Edvards Stefords ir atvedis savu dēlu Henriju, kurš sešpadsmit gadu vecumā ir gudrs, patīkams zēns. Mans Džefrijs ir tikai trīs gadus jaunāks, un abi sadraudzējas. Viņi pavada kopā visu dienu, cīnās turnīra laukumā, medī ar vanagiem, pat zvejo aukstajā Temzā un nes mājās treknu lasi, ko paši izcep virtuvē, saniknojot pavāru.
   Mēs izdabājam zēnu lepnumam, un taurētāji izziņo ēdiena ienešanu ēdamzālē. Trīs simti viesu pieceļas kājās un aplaudē gan gardajam lasim, gan abiem zvejniekiem, kas priekā staro.
   – Vai nezināt, kad atgriezīsies galms? – Džordžs Nevils jautā Edvardam Stefordam, kad vakariņas beigušās un mēs sēžam manā istabā pie krāsns, baudot vīnu un saldumus.
   Hercoga seja apmācas. – Ja viss notiktu pēc kardināla prāta, karalis visu mūžu pavadītu šķirti no sava galma. Man ir pavēlēts viņam netuvoties. Kāpēc? Es esmu vesels, mani ļaudis ir veseli. Slimībai ar to nav nekādas saistības. Kardināls baidās, ka valdnieks manī ieklausīsies, tāpēc man liegts ar viņu runāt.
   – Kungi, apdomājiet savus vārdus, – es piesardzīgi atgādinu.
   Džordžs pasmaida un apklāj manu plaukstu ar savējo.
   – Jūs nekad nezaudējat modrību, – viņš nosaka un pamāj hercogam. – Varbūt jūs bez atļaujas varat doties pie karaļa un pateikt, ka Vulzijs nerīkojas viņa interešu vārdā? Karalis jūs uzklausītu. Mēs esam ietekmīga dzimta, mēs neko neiegūtu, uzkurinot nepatikšanas, un viņš drīkst ticēt mūsu ieteikumiem.
   – Viņš manī neklausās, – Stefords aizkaitināts atcērt.
   – Viņš neklausās nevienā. Ne karalienē, ne manī, ne kādā citā no šīs zemes varenajiem, kuru asinis ir tikpat karaliskas vai pat labākas un kuri par šīs zemes valdīšanu zina tikpat daudz kā viņš un pat vairāk. Turklāt es nevaru tā vienkārši doties pie karaļa. Viņš nelaiž tuvumā nevienu, par kura veselību nav pārliecināts. Un kurš pieņem šādus lēmumus? Nevis ārsts, bet gan jaunais kardināla palīgs Tomass Mors!
   Es pamāju, liekot Montagjū un Artūram iziet no istabas. Daudzi šajā valstī pauž savu neapmierinātību ar kardinālu, un tas nav bīstami, tomēr es nevēlos, lai dēli to dzird. Ja kāds viņus pratinās, abi varēs godīgi atbildēt, ka neko nezina.
   Viņi vilcinās. – Neviens nešaubās par mūsu padevību karalim, – Montagjū saka.
   Bakingemas hercogs drūmi iesmejas. – Lai neviens pat neuzdrošinās apšaubīt manējo! Mana izcelsme ir tikpat dižena kā valdniekam, pat labāka. Un karalisko dzimtu pēcteči tic padevībai tronim. Es negrasos izaicināt karali. Nemūžam. Tomēr mani neapmierina tā sasodītā miesnieka dēla ieceres un virzība augšup!
   – Man šķita, ka Vulzija tēvs bija tirgonis, – Montagjū ieminas.
   – Kāda tam atšķirība manās acīs? – hercogs noprasa. – Skārdnieks, drēbnieks vai ubags? Mans tēvs bija hercogs, viņa vectēvs bija hercogs, bet mans vecvecvecvecvectēvs bija Anglijas karalis.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1518. gada vasara

   Pie manām durvīm piejāj karaļa herolds sešu gvardes vīru pavadībā, nopēta manu ģerboni virs senās dzimtas mītnes durvīm un nokāpj no zirga. Viņš vēro nesen atjaunotos torņus, salabotos jumtus, pļavas pie platās upes krastiem, prasmīgi apstrādātos laukus, siena gubas, zeltainos kviešus un koši zaļganos apiņus. Es jūtu, ka viņš aprēķina manu īpašumu vērtību.
   – Labdien! – es sveicinu, iznākusi pa durvīm. Man mugurā ir jāšanas tērps, un es izskatos pēc nodarbinātas zemes īpašnieces, kam jāpārvalda lieli īpašumi.
   Herolds ļoti zemu paklanās. – Kundze, karalis mani sūtīja ar vēsti, ka apmetīsies pie jums uz astoņām naktīm, ja ciematā nav neviena slimnieka.
   – Paldies Dievam, mēs visi esam veseli, – es atbildu, – un labprāt uzņemsim karali un galmu.
   – Redzu, ka jūs spēsiet viņus izmitināt, – herolds saka, tādējādi atzīstot, ka mans nams ir pietiekami plašs. – Mēs esam mājojuši arī daudz pieticīgākās telpās. Vai drīkstu aprunāties ar jūsu saimniecības pārzini?
   Es pamāju, un Džeimss Apsols nostājas man līdzās. – Klausos, ser.
   – Lūk, nepieciešamo istabu saraksts. – Herolds izņem saritinātu papīru no kamzoļa iekškabatas. – Un man jātiekas ar visiem jūsu staļļa puišiem un kalpotājiem. Gribu pats pārliecināties, ka viņi ir veseli.
   – Lūdzu, palīdzi heroldam, – es rāmi pavēlu Apsolam, kuram acīmredzami nepatīk šī valdonīgā izturēšanās. – Kad Viņa Gaišība karalis ieradīsies?
   – Šīs nedēļas laikā, – herolds atbild, un es pamāju, it kā tas būtu pavisam ikdienišķs notikums. Iegājusi namā, es traucos pavēstīt bērniem, ka Bišemā viesosies karalis un visam jābūt nevainojamam.
   Montagjū sēžas zirgam mugurā un kopā ar saviem vīriem aizjāj līdz ceļam, kur izliek zīmes, lai galma izlūki neapmaldītos. Tiem sekos gvardi, kas pārliecināsies, ka nav nekādu slēpņu. Viņi sasniedz staļļus un nokāpj no pārgurušajiem zirgiem, un Džefrijs steidzas man ziņot, ka ieradušies sargi, tātad drīz būs klāt arī galms.
   Mēs esam gatavi. Artūrs zina, kas Henrijam patīk, un ir ataicinājis muzikantus, kas spēlēs dejas pēc vakariņām. Viņš aizņēmies labus medību zirgus no kaimiņiem un brīdinājis nomniekus, ka pats karalis jās pa viņu laukiem un mežiem, bet visus zaudējumus atlīdzinās vēlāk. Pirms tam nomniekiem ir bargi aizliegts žēloties un piekodināts uzgavilēt karalim un saukt slavinājuma vārdus. Mans saimniecības vadītājs iepircis gardumus un sierus vietējā tirgū, un Montagjū sūta savu kalpotāju uz Londonu pēc labākajiem vīniem.
   Ursula rūpējas par gultas veļu abām labākajām istabām – karaļa kambarim rietumu malā un karalienes istabai austrumos. Džefrijs skraida no vienas puses uz otru, pildot sīkus uzdevumus, bet pat viņa zēniskā jūsma nespēj mēroties ar manu prieku, jo Anglijas karalis gulēs zem mana jumta, visiem pierādot, ka ir mans draugs.
   Savādi, ka pats labākais brīdis ir tas, kad es palīdzu Katrīnai izkāpt no nestuvēm un viņa starodama mani apskauj kā māsa, iečukstot ausī: – Mārgarita! Uzminiet, kāpēc es sēžu nestuvēs, nevis zirga mugurā!
   Es vilcinos, baidoties ietērpt vārdos savu spējo cerību, un viņa skaļi iesmejas. – Jā! Jā! Es gaidu bērnu!
   *
   Ir acīmredzams, ka viņi jūtas laimīgi tālu prom no galma un visiem lišķiem. Katrīnu pavada tikai dažas vecākās dāmas, un nav nevienas koķetes. Karalis un karaliene veselu gadu dzīvojuši kā parasts laulāts pāris tikai dažu tuvāko draugu sabiedrībā. Henrijs izticis bez pierastās uzmanības apliecinājumu un slavinājumu straumes, un viņam tas nācis par labu. Citu prombūtnē viņi baudījuši viens otra klātbūtni. Kad Henrijs runā ar Katrīnu, viņa atplaukst, un karalis atkal atklāj savas daiļās sievas viedumu un patieso saprātu.
   – Diemžēl izskatās, ka Henrijs pametis novārtā savus pienākumus, – Katrīna atzīst.
   – Atstājis novārtā?
   Aragonas Katrīna zina, kādam jābūt monarham; viņai ieaudzināta pārliecība, ka tas ir svēts aicinājums, par ko jādomā visu diennakti. Bērnībā Henrijam bija tādi paši uzskati, bet pieaugot viņš kļuva nevērīgs pret savu darbu. Pildot Anglijas reģentes pienākumu, karaliene katru dienu tikās ar padomniekiem, uzklausīja zinātāju viedokli un augstmaņu uzskatus, lasīja un parakstīja katru galma izdotu dokumentu. Henrijs, atgriezies mājās, veltīja visu laiku medībām.
   – Karalis uztic darbus kardinālam, – Katrīna stāsta. – Un es baidos, ka daži augstmaņi jūtas aizmirsti.
   – Viņi tiešām ir aizmirsti, – es apstiprinu.
   Katrīna nolaiž skatienu. – Jā, – viņa piekrīt. – Un kardināls saņem bagātīgu atalgojumu par savu uzcītību.
   – Ko viņš tagad dabūs? – es jautāju un sadzirdu aizkaitinājumu savā balsī, tāpēc pasmaidu un pieskaros karalienes piedurknei. – Atvainojiet, arī man šķiet, ka Tomasam Vulzijam ir pārāk neierobežota vara un viņš saņem pārāk daudz.
   – Par favorītiem vienmēr jāmaksā, – Katrīna atbild. – Bet šis jaunais pagodinājums nācis no Svētā Tēva. Kardināls kļūs par pāvesta legātu.
   Es spēji ievelku elpu. – Pāvesta legātu? Tomass Vulzijs pārvaldīs baznīcu? – Katrīna sarauc uzacis un pamāj, bet es turpinu tincināšanu: – Un par viņu augstāks būs tikai pāvests?
   – Tieši tā, – karaliene piekrīt. – Viņš vismaz ir miera veicinātājs; varam par to priecāties. Kardināls ierosina noslēgt mieru ar Franciju un izprecināt manu meitu dofinam.
   Es līdzjūtīgi pieskaros viņas rokai. – Princesei ir tikai divi gadi; līdz kāzām jāgaida ilgi. Varbūt tās nekad nenotiks; mēs vēl noteikti sastrīdēsimies ar Franciju.
   – Jā, – karaliene piebalso. – Bet kardināls, nē, pāvesta legāts vienmēr iegūst kāroto.
   *
   Karaliskās viesošanās laikā viss norit bez aizķeršanās. Karalis apbrīno mūsu namu, priecājas par medībām, spēlē kārtis ar Montagjū, dodas izjādēs ar Artūru. Katrīna pastaigājas kopā ar mani un smaidot paslavē manu audienču zāli un pārējās istabas. Viņa saprot, kā es lepojos ar savu māju un visiem atgūtajiem īpašumiem.
   – Jūs esat dzimusi, lai ieņemtu augstu stāvokli, – viņa secina. – Droši vien izbaudījāt šo gadu, kad varējāt rīkot kāzas un visu sakārtot tieši tā, kā vēlaties.
   Karalis paziņo, ka aizbraucot ņems Artūru līdzi. Neviens cits nespēj turēties viņam līdzās medībās.
   Dēls pēdējā vakarā atnāk pie manis un pavēsta, ka Henrijs ieviesis jaunu kārtību un turpmāk viņš būšot karaļa priekšistabas džentlmenis. Henrijs vēlas atdarināt Francijas valdnieku, kuram ir šādi kalpotāji.
   – Kādi būs tavi pienākumi?
   Artūrs iesmejas. – Tādi paši kā šobrīd. Līksmot!
   – Un pārāk daudz dzert, – es piebilstu.
   – Līksmot, dzert un valdzināt dāmas.
   – Un ievest karali neceļos?
   – Māt, karalis ir jauns vīrietis un, šķiet, kļūst jaunāks līdz ar katru dienu. Viņš pats aizies neceļos arī bez manas palīdzības.
   – Artūr, es zinu, ka tu nevari viņu apturēt, bet ir vairākas jaunas dāmas, kas labprāt sagrautu viņa sievas sirdi. Ja tu varētu viņu novirzīt no tām…
   Mans dēls pamāj. – Skaidrs. Un es saprotu, cik tuva jums ir karaliene. Viņš nekad neapkaunotu savu sievu, jo patiesi viņu mīl, tikai…
   – Ja tev izdotos panākt, lai karalis tikai izklaidējas ar sievietēm, kas izprot galma mīlestības noteikumus, tu palīdzētu karalienei un visai valstij.
   – Es labprāt kalpotu karalienei. Bet pat Viljams Komptons un Čārlzs Brendons nevar ietekmēt karali. – Artūra seja atplaukst smaidā. – Un nekas, māt, viņu neatturētu no iemīlēšanās. Tas ir smieklīgi! Karaļa raksturā iekāre sajaucas ar pārspīlētu kārtīgumu. Viņš ierauga glītu veļas mazgātāju, ko tūdaļ varētu iegūt par nieka peniju, tomēr jūtas spiests rakstīt viņai dzeju un runāt par mīlestību, iekams ķeras pie tā, ko vairākums izdara dažos acumirkļos.
   – Jā, un tieši tas karalieni satrauc, – es paskaidroju. – Mīlas vārdi, nevis penijs un acumirklīga bauda.
   – Tāds nu ir mūsu karalis. – Artūrs parausta plecus. – Viņam vajadzīgi mīlas vārdi.
   – No veļas mazgātājas mutes?
   – No ikviena, – Artūrs atbild. – Viņš ir bruņniecisks.
   Tas izklausās pēc slimības, un es nespēju apvaldīt smieklus.
   *
   Es atvados no galma un dodos uz Londonu, kur apciemoju princesi Mēriju un eju pie zīda tirgotājiem. Mana meita Ursula rudenī svinēs kāzas. Es viņai nodrošināju lielisku savienību un uzskatu to par savu uzvaru. Viņa precēsies ar Bakingemas hercoga mantinieku Henriju Stefordu, būs hercogiene un viena no bagātākajām Anglijas zemes īpašniecēm.
   – Viņš ir bērns, – Ursula paziņo, uzklausījusi jaunumus.
   – Lieldienās viņš rotaļājās ar Džefriju.
   – Henrijam Stefordam ir septiņpadsmit gadi, un viņš ir jauns vīrietis.
   – Bet man ir divdesmit! – Ursula iesaucas. – Es nevēlos precēties ar Džefrija draugu. Māt, tas nav iespējams! Visi par mani smiesies.
   – Tu būsi mantiniece, – es atgādinu. – Un vēlāk arī hercogiene. Tas atsvērs visu, ko jūti šobrīd.
   Ursula papurina galvu, bet zina, ka citas iespējas nav un man ir taisnība. – Kur mēs dzīvosim? – viņa painteresējas.
   – Es nedzīvošu te kopā ar Džefriju, lai redzētu abus katru rītu aizskrienam rotaļās.
   – Viņš ir jauns vīrietis un vairs nerotaļāsies, – es pacietīgi skaidroju. – Bet jūs dzīvosiet pie viņa tēva, kurš aizvedīs jūs uz Bakingemu istabām galmā. Es tevi apciemošu, un tu arī turpmāk kalposi karalienei. Bet tagad tu būsi pārāka par gandrīz visām sievietēm, izņemot karaliskās dzimtas princeses. – Es redzu, ka Ursula atplaukst, un apvaldu smaidu.
   – Jā, padomā! Tavs tituls pārspēs manējo. Tu iesi man pa priekšu, Ursula.
   – Vai tiešām?
   – Jā. Un ārpus galma tu dzīvosi kādā no Viņa Gaišības namiem.
   – Kur? – viņa jautā.
   Es iesmejos. – Nezinu. Kādā no viņa divpadsmit pilīm. Ursula, es tev esmu sagādājusi lielisku vīru. Tu būsi ļoti bagāta sieviete jau savā kāzu dienā, bet pēc hercoga nāves tavs vīrs mantos visu viņa īpašumu.
   Īsu brīdi Ursula klusē. – Vai hercogs vēl kalpos karalim? Artūrs teica, ka valdnieks uzklausa tikai pāvesta legātu, nevis augstmaņus.
   – Bakingemas hercogs dzīvos galmā. Neviens karalis nevar valdīt bez savu augstmaņu atbalsta un nekad ar viņiem nenaidosies, jo tādējādi šķeltu valsti. Hercogs ir tik bagāts un ietekmīgs, ka neviens nespētu valdīt Anglijā bez viņa. Protams, viņš dzīvos galmā, un tevi visi cienīs kā viņa vedeklu un topošo Bakingemas hercogieni.
   Ursula nav dumja. Viņa aizmirsīs sava jaunā vīra bērnišķīgumu un novērtēs viņa īpašumus. Un viņa saprot arī kaut ko citu. – Stefordi ir tiešie Edvarda Trešā pēcteči, – viņa ieminas. – Viņiem ir karaliskas asinis.
   – Tāpat kā mums, – es apstiprinu.
   – Mūsu dēls mantotu Plantagenetu asinis no abām pusēm. Es paraustu plecus. – Tu esi Anglijas iepriekšējās valdnieku dzimtas atvase, un nekas to nespētu mainīt. Tavs dēls mantos karaliskas asinis. Bet tronī sēž Tjūdori, karaliene gaida bērnu, kurš kļūs par Tjūdoru princi… un arī to nekas nevar mainīt.
   *
   Man nav iebildumu pakāpties augstāk ar savas meitas, nākamās hercogienes, starpniecību, jo es pirmo reizi sāku šaubīties par savu vietu galmā. Ieguvis troni, Henrijs mani apdāvināja, atdeva zaudēto, piešķīra titulu un labākās istabas galmā, ieteica karalienei mani padarīt par galveno dāmu un uzticēja man savas meitas audzināšanu. Viņš parādīja pasaulei, ka esmu viņa iemīļotā radiniece. Šobrīd man pieder lieli īpašumi, es esmu bagātākā sieviete valstī, turklāt vienīgā, kam tas viss pieder neatkarīgi no vīra.
   Tomēr pār mani slīgst ēna, un es nevaru saprast, kur tā radusies. Karalis vairs nedāļā mums savus smaidus, nepriecājas, redzot mani un pārējos. Artūrs vēl joprojām ir viņa draugs, Montagjū bauda karaļa labvēlību, bet visi vecākie radinieki – Bakingemas hercogs, Džordžs Nevils, Edvards Nevils – pamazām tiek izstumti aiz karaļa istabu durvīm un pievienojas pārējiem audienču zālē.
   Jātnieku galms, kas pavadīja karali gadu ilgajā trimdā sviedru slimības laikā, kļuvis par viņa tuvāko draugu loku, un visi šie vīri ir karaļa vecumā vai jaunāki. Mani radinieki, it īpaši Bakingemas hercogs un Džordžs Nevils, ir pārāk veci un cienīgi, lai ākstītos un uzjautrinātu karali. Turpretī jaunekļi uzjāj pa pils kāpnēm līdz audienču zālei un uzskata to par lielisku joku. Kāds novieto krūku ar ūdeni virs durvīm un aplej citas valsts sūtni. Jaunekļi sarīko nelielu sirojumu virtuvē, sagūsta vakariņas un liek galminiekiem tās izpirkt; tas šķiet smieklīgi tikai viņiem pašiem. Puiši jāj pa Londonu un apgāž tirgotavas, salauž un sabojā preces, dzer līdz krišanai un vemj krāsnīs, un vajā galma kalpones, līdz pienotavā vairs nav nevienas šķīstas meitenes.
   Mani radinieki šajās izklaidēs nepiedalās, bet viņus dara nemierīgus kaut kas cits. Kamēr Henrijs alkst iztrakoties kopā ar saviem draugiem, valsti smaidīdams pārvalda kardināls Vulzijs. Visas dāvanas, iespējas un labi atalgotie amati iziet caur kardināla mīkstajiem, siltajiem pirkstiem un pazūd viņa platajās piedurknēs. Henrijs nesteidzas aicināt pie sevis drūmos, vecos padomniekus, kas viņam pārmetīs arvien pieaugošo interesi par Francijas karali, un atsakās uzklausīt sūdzības par savu draugu pārmērībām.
   Es raizējos, ka Henrijs uzskata mani par vienu no šiem garlaicīgajiem večukiem. Reiz viņš atzīstas, ka ir kļūdījies, piešķirot man vairākas muižas Samersetā; tām vajadzētu būt kroņa īpašumā.
   – Man tā nešķiet, Jūsu Gaišība, – es nekavējoties attraucu un redzu, ka Montagjū paceļ galvu.
   – Sers Viljams domā citādi, – Henrijs vīpsnādams nosaka.
   Mans bijušais pielūdzējs sers Viljams Komptons dāvā man savu valdzinošo smaidu. – Tās ir kroņa zemes, – viņš pasludina. Acīmredzot viņš šīs zemes pazīst labāk. – Un trīs no tām pieder Samersetas hercogistei, nevis jums.
   Izlikdamās viņu nedzirdam, es atkal vēršos pie karaļa.
   – Man ir dokumenti, kas pierāda, ka tās vienmēr piederējušas manai ģimenei. Jūsu Gaišība cēlsirdīgi atdeva man tās. Šobrīd es pārvaldu tikai to, kas man pieder saskaņā ar likumu.
   – Ak, šī ģimene! – Komptons nožāvājas. – Šī ģimene!
   Tāda attieksme mani satriec, un es nezinu, ko domāt. Kāpēc viņš tā teica? Vai Komptons uzskata, ka mana dzimta nav pelnījusi cieņu? Henrijs Kortnijs sarauc uzaci; arī viņš ir Plantagenets. Vērodams Komptonu, viņš pieskaras vietai pie jostas, kur parasti nēsātu zobenu.
   – Jūsu Gaišība? – Es uzlūkoju karali.
   Viņš paceļ roku, un es atvieglota redzu, ka Viljams Komptons pasmaidījis aiziet.
   – Labi, es likšu savam saimniecības pārzinim par to painteresēties, – Henrijs nosaka. – Bet sers Viljams ir pārliecināts, ka zemes pieder man.
   Es jau grasos rīkoties tā, kā jārīkojas jebkuram galminiekam, un labprātīgi atdot zemi karalim. Viss galu galā pieder viņam, un, ja es tagad atkāpšos, vēlāk viņš man varētu piešķirt kaut ko citu.
   Vārdi ir man uz mēles, bet es pamanu viltīgo smīnu sera Viljama sejā, kad viņš novēršas no Montagjū. Viņš jūtas kā cilvēks, kurš guvis uzvaru pār jaunāko un krietnāko biedru. Un manī mostas stūrgalvība. “Es neatdošu sava dēla mantojumu tikai tāpēc, ka šis nerrs tā vēlas. Zeme pieder man. Es cietu badu bez tās un ilgi pūlējos, lai īpašumu atgūtu. Lai esmu nolādēta, ja to pēc Viljama Komptona pamudinājuma atdošu Henrijam, kurš reiz skraidīja pa bērnistabu, atņēma māsām lelles un negribēja dalīties priekā!”
   – Savukārt es likšu savam saimniecības pārzinim seram Tomasam Boleinam izpētīt dokumentus un ziņot seram Viljamam. – Mana balss skan vēsi. – Bet esmu pārliecināta, ka nekādas kļūdas nav.
   *
   Artūrs mani panāk, kad eju uz karalienes istabām, un satver aiz rokas.
   – Māt, atdodiet viņam zemes! – viņš klusi lūdz.
   – Tās pieder man!
   – Protams, bet tas neko nenozīmē. Atdodiet zemes karalim. Viņam nepatīk iebildumi un lieks darbs. Viņš negribēs lasīt ziņojumu un pasludināt spriedumu. Un viņš negrib neko rakstīt un parakstīt.
   Es apstājos un palūkojos uz dēlu. – Kāpēc tu man iesaki atdot tava brāļa mantojumu? Kas ar mums būtu noticis, ja es visu mūžu necenstos atgūt zaudēto?
   – Viņš ir karalis un pieradis, ka viss notiek pēc viņa prāta, – Artūrs paskaidro. – Viņš dod Vulzijam rīkojumu, dažreiz pietiek pat ar galvas mājienu, un viss notiek. Bet jūs, Bakingemas hercogs un tēvocis Nevils… jūs visi viņam iebilstat. Jūs gribat, lai viņš rīkotos saskaņā ar noteikumiem un izskaidrotu visas izmaiņas. Jūs allaž kaut ko prasāt no viņa, un tas viņam nepatīk. Karalis vēlas, lai neviens viņu neapstrīd.
   – Zemes pienākas mums! Tās ir mūsējās!
   – Bakingemas hercogs teiktu, ka mums pienākas tronis, – Artūrs klusi atcērt. – Bet viņš nekad to neteiktu skaļi, karalim dzirdot. Mums pieder šīs zemes, mums pieder visa Anglija, bet mēs nedrīkstam par to pat ieminēties. Atdodiet viņam zemi. Lai viņš redz, ka mēs neko nepieprasām un priecājamies saņemt to, ko viņš pats mums dāvina.
   – Viņš ir Anglijas karalis, – es nepacietīgi piekrītu. – Tomēr viņa tēvs ieguva troni kaujas laukā un visu mūžu par to cīnījās. Jaunais Henrijs ir tikai galvenais no līdzvērtīgajiem, viņš nestāv mums visiem pāri, un arī uz viņu attiecas likumi. Viņa vārds nav neapstrīdams; viņš nav pāvests.

Vestminsteras pils, Londona, 1518. gada novembris

   Novembrī galms pārceļas uz Vestminsteru, un mēs ar karalieni gatavojamies nošķirtības laikam, pavēlam ienest viņas iecienīto gultu kambarī un izvēlamies gobelēnus, kas aizsegs traucējošo dienasgaismu.
   Mēs izmantosim dzemdību gultu, kurā viņa laida pasaulē princesi Mēriju. Es esmu pat sameklējusi to pašu veļu. Mēs neko nesakām, bet abas ceram, ka tā nodrošinās veiksmi. Katrīna ir rosīga, laimīga un pārliecināta par panākumiem. Viņas vēders ir izliekts kā liels katls, un tuvojas jau astotais mēnesis. Brīdī, kad mēs stāvam viņas istabā un vērojam vietu, kur grasāmies novietot lielu kumodi, viņa piepeši sastingst, it kā sadzirdējusi kaut ko nepatīkamu.
   – Kas notika?
   – Nekas, nekas. – Katrīna izklausās nedroša. – Es tikai sajutu…
   – Jums vajadzētu apsēsties.
   Es pievedu viņu pie krēsla, un viņa uzmanīgi iekārtojas uz tā.
   – Ko jūs sajutāt?
   – Ak… – karaliene iesāk un piepeši pierauj tērpa svārkus sev pie vēdera, it kā gribētu noturēt bērnu klēpī. – Pasauciet vecmātes, – viņa ļoti klusi pavēl. – Un aizveriet durvis. Es asiņoju.
   Mēs steigšus ienesam istabā karstu ūdeni, dvieļus un šūpuli, un es nosūtu karalim ziņu, ka sākušās dzemdības – pāragri, tomēr karaliene jūtas labi un mēs viņu aprūpējam.
   Pagaidām es uzdrošinos cerēt. Mazā Mērija ir gudra, veselīga meitenīte, un viņa ienāca šajā pasaulē agrāk, nekā paredzēts. Varbūt arī šis būs biedējoši sīks bērniņš, kas visus pārsteigs ar savu izturību. Un, ja tas būtu spēcīgs puisēns…
   Lai gan visi par to domājam, mēs neko nesakām skaļi. Ja karalienei beidzot būtu dēls, viņa svinētu uzvaru. Visi, kas viņu uzskatījuši par vāju, neauglīgu vai nolādētu, būtu spiesti nokaunēties. Pat Vulzijs tiktu atbīdīts otrajā vietā aiz sievas, kas aizpildījusi vienīgo tukšumu sava vīra dzīvē. Meitenes, kas vienmēr kautri nolaiž skatienu un vienlaikus izrāda savus skaistos matus un apaļīgās krūtis karaļa priekšā, atklās, ka viņš redz tikai karalieni… ja viņa dāvās Anglijai dēlu.
   Pusnaktī sākas dzemdību grūtākā daļa. Katrīna mokās, piekalusi skatienu Dievmātes attēlam, bet viss beidzas pārāk strauji, un bērns nemaz neiekliedzas. Vecmāte paceļ sīko ķermenīti, ietin to segā, kas bija paredzēta spēcīgam zēnam, un saka: – Man ļoti žēl, Jūsu Gaišība, tā bija meitene, bet jau mirusi.
   Es pat negaidu karalienes lūgumu. Viņa gurdi pamāj, sūtot mani uzdevumā, un viņas sejā jaušamas sāpes. Es tikpat gurdi pieceļos un eju uz karaļa istabu. Sargi izslej pīķus, laižot mani garām, galminieki klanās un atkāpjas, un sačukstēdamies raugās uz mani. Kad ienāku istabā, to pārņem klusums. Visi apzinās, kas man jādara, un noprot, ka vēstis ir sliktas.
   Karalis spēlē kārtis. Viņam blakus sēž Besija Blaunta. Pretējā galda pusē ir cita meitene, bet es uz viņu pat nepaskatos. Zelta monētu kaudze liecina, ka Besija uzvar. Karaļa draugi, ģērbušies franču drānās, dzer labāko vīnu, kaut gan ir agrs rīts, un bērnišķīgi trokšņo. Viņi paceļ skatienu, redz manu seju un nolaistos plecus un saprot, kas noticis. Dažiem iespīdas acis, jo viņi nojauš sirdssāpes un atskārš, ka aiz tām slēpjas iespējas. Kāds pat nepacietīgi noklakšķina mēli, pārmetot man, ka atkal esmu ieradusies ar sliktām vēstīm.
   Henrijs nomet kārtis un steigšus tuvojas man, it kā gribētu mani apklusināt. – Vai viss beidzies? – viņš jautā.
   – Man ļoti žēl, Jūsu Gaišība, – es atbildu. – Meitene piedzima nedzīva.
   Viņš nolaiž lūpu kaktiņus un sasprindzina kakla muskuļus. – Meitene?
   – Jā. Bet viņa neelpoja.
   Karalis nejautā, vai viņa sieva ir vesela.
   – Miris bērns, – viņš domīgi novelk. – Šī pasaule pret mani ir nežēlīga, vai ne, lēdija Solsberi?
   – Tas ir liels trieciens jums abiem, – es stingām lūpām nosaku. – Viņas Gaišība ir bēdu sagrauzta.
   Henrijs pamāj, it kā tas būtu pašsaprotami, it kā viņa sieva būtu pelnījusi bēdas, bet viņš ne.
   Besija pieceļas no galda, pie kura viņi spēlēja kārtis, kamēr karaliene mocījās. Kaut kas viņas kustībās piesaista manu uzmanību. Viņa novēršas un sper soli atpakaļ, gluži kā censtos paslēpties.
   Nolaidusies reveransā, viņa kāpjas atpakaļ un atstāj savu laimestu uz galda. Viņa pagriežas, lai izietu pa durvīm, un es ieraugu piebriedušo vēderu zem tērpa biezā auduma. Besija Blaunta gaida bērnu, un tēvs droši vien ir karalis.

Vestminsteras pils, Londona, 1518. gada ziema

   Es pagaidu, līdz karaliene ir gatava atgriezties galmā, un nolemju vērsties pie viņas pēc rīta lūgšanām, kad izejam no kapelas.
   – Mārgarita, es taču saprotu, ka jūs gribat man kaut ko pastāstīt. Pēc visiem šiem gadiem es lasu jūsu sejā kā atvērtā grāmatā. Vai jūs gribat doties mājās un rīkot sava glītā Artūra kāzas?
   – Labprāt, – es nosaku. – Un drīz. Bet šobrīd es gribu runāt par kaut ko citu.
   – Kas jums prātā?
   Protams, es nevēlos aizgaiņāt viņas smaidu brīdī, kad viņa tā pūlas būt jautra un bezrūpīga. Tomēr viņa nezina, cik jautrs un bezrūpīgs kļuvis galms.
   – Jūsu Gaišība, man diemžēl jāatklāj kaut kas nepatīkams. – To dzirdot, Marija de Salinasa uzlūko mani kā nodevēju, kas ieradusies mocīt daudz cietušo karalieni.
   – Kas noticis? – Katrīna gurdi jautā.
   Es dziļi ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, kamēr dzīvojāt nošķirtībā, Besija Blaunta bija kopā ar karali.
   – Tas jau ir sens stāsts, Mārgarita. – Katrīnai izdodas bezrūpīgi iesmieties. – Besija vienmēr ir pie karaļa, kad es gaidu bērnu. Tā ir savdabīga uzticība.
   Marija kaut ko klusi noņurd un novēršas.
   – Jā, bet… jūs nezināt, ka viņa gaida bērnu.
   – Vai tas ir mana vīra bērns?
   – Droši vien. Viņš nav to atzinis. Besija necenšas pievērst sev uzmanību, bet viņas vēders izspīlē tērpu. Man viņa neko neteica un neko nemēģina pieprasīt.
   – Mazā Besija Blaunta, mana galma dāma?
   Es drūmi pamāju.
   Katrīna apstājas pie loga un atvaira Marijas pasniegto roku. Viņa lūkojas uz apledojušo pļavu un auksto upi, bet gara acīm redz savu māti, kas šņukstēja, ieslēpusi seju spilvenā, un cieta sava vīra krāpšanas dēļ.
   – Tā meitene man kalpo kopš divpadsmit gadu vecuma, – viņa apcerīgi nosaka un ledaini iesmejas. – Acīmredzot esmu viņu slikti mācījusi.
   – Jūsu Gaišība, viņa nevarēja atteikt karalim, – es klusi atgādinu. – Man nav nekādu šaubu, ka viņa jums ir pieķērusies.
   – Mani tas nepārsteidz, – Katrīna rāmi piebilst, it kā viņa būtu tikpat auksta kā leduspuķes uz stikla.
   – Jā.
   – Vai karalis priecājas?
   – Viņš neko nav teicis. Un Besija vairs šeit nedzīvo. Viņa pameta galmu, tiklīdz… tikko…
   – Tikko visiem kļuva redzams viņas vēders? – Es pamāju, un karaliene vienaldzīgi jautā: – Uz kurieni viņa devās?
   – Uz Svētā Lorensa klosteri Eseksā.
   – Viņa nedzemdēs karaļa bērnu! – Marija kaismīgi iesaucas. – Bērns noteikti nomirs!
   Es ievelku elpu, dzirdot šos vārdus, kas līdzinās lāstam.
   – Mēs nevaram vainot karali, ka mums ir tikai princese Mērija! – es steidzīgi paziņoju un pievēršos karalienei. – Un arī jūs neesat vainīga. Tā ir Dieva griba.
   Karaliene uzlūko Mariju. – Kāpēc lai jaunā, veselīgā Besija nedāvātu viņam bērnu?
   – Kuš, kuš! – es čukstu.
   Bet Marija atbild: – Tāpēc, ka Dievs nebūtu pret jums tik nežēlīgs!
   Katrīna pārmet krustu un noskūpsta krucifiksu, kas piestiprināts rožukroņa koraļļu krellēm pie viņas vidukļa. – Es esmu pārcietusi arī lielākus triecienus par mazās Besijas bastarda dzimšanu, – viņa nosaka. – Turklāt tagad karalis par viņu vairs neinteresēsies.

Griničas pils, Londona, 1519. gada maijs

   Mani radinieki un pārējie valsts augstmaņi, Tomass Hovards un viņa znots, mans saimniecības pārzinis sers Tomass Boleins, vēršas pie karaļa un Vulzija un paskaidro, ka galma mežonīgāko jaunekļu uzvedība met ēnu pār mums visiem. Henrijs jūsmo par savu biedru neprātībām un smiekliem un negrib dzirdēt pārmetumus, bet ieklausās, kad vecākie vīri viņam pavēsta, ka jaunie galminieki muļķojušies Francijā paša karaļa Fransuā acu priekšā.
   Šis sitiens trāpa mērķī. Henrijs vēl joprojām ir zēns, kurš dievināja savu brāli Artūru un gribēja būt viņam līdzvērtīgs. Tagad viņš saskata jaunu spožā valdnieka tēlu – Francijas karali Fransuā, kuram līdzināties. Fransuā ir neliels draugu un padomnieku loks, kurā ietilpst izsmalcināti, asprātīgi un izglītoti ļaudis. Viņi neizjoko cits citu, nekrāpjas kāršu spēlē un nepiedzeras līdz nelabumam. Henriju pārņem dedzīga vēlme ieviest šo eleganci arī savā galmā.
   Šoreiz kardināls un padomnieki ir vienisprātis, un viņi pārliecina Henriju atteikties no jaunekļiem. Sešus galminiekus aizsūta prom un piekodina neatgriezties. Besija Blaunta devusies nošķirtībā, un neviens viņu pat nepiemin. Daži pieklājīgākie jaunieši, tostarp arī mani dēli, drīkst palikt. Galms ir atbrīvots no mežoņiem, bet mana labi audzinātā ģimene turpina tajā dzīvot. Kardināls pat pauž savu prieku par to, ka es bieži apciemoju princesi Mēriju, jo viņa mācīsies no manis cieņpilnu uzvedību.
   – Man nav grūti pavadīt laiku ar princesi, – es smaidot atbildu. – Viņa ir burvīgs bērns. Un es mācu viņai lasīt.
   – Jūs esat lieliska audzinātāja, – kardināls nosaka. – Man stāsta, ka viņa skrienot jums pretī kā otrai mātei.
   – Es viņu mīlu kā savu meitu, – es apliecinu. Man nemitīgi gribas stāstīt, cik gudra viņa ir, cik skaisti dejo un cik labi dzied.
   – Lai Dievs jūs abas svētī, – kardināls nevērīgi paziņo un ar tuklajiem pirkstiem pārmet krustu man virs galvas.

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1519. gada jūnijs

Es pametu galmu un dodos uz savu iecienīto namu, lai gatavotos Artūra kāzām. Viņam izvēlēta laba līgava; es atdotu savu dēlu tikai augstdzimušai mantiniecei. Viņa sieva būs Džeina Ljūnora, Saseksas bruņinieka vienīgā meita no senas, bagātas dzimtas. Džeina ir atraitne un mantojusi bagātību arī no pirmā vīra. Viņai ir meita, kas dzīvo pie aizbildņa, tātad viņa ir auglīga. Artūrs dzīvo galmā, kur vīrieši ir gatavi rakstīt mīlas dzeju jebkurai sievietei, un viņam patiks, ka jaunā sieva ir gaišmate ar pelēkām acīm, skaista, bet gudra; viņa neatbildēs šiem dzejniekiem. Un viņa ir pietiekami izglītota un labi audzināta, lai kalpotu karalienei. Kopumā viņa mūsu ģimenei izmaksā dārgi, bet domāju, ka mēs esam ieguvēji.

Penshērsta, Kenta, 1519. gada jūnijs

   Karalis pagodina Bakingemas hercogu, atkal ciemojoties Penshērstā. Hercogs lūdz mani un jaunlaulātos atbraukt, lai palīdzētu karali izklaidēt. Šis ir nozīmīgs mirklis Edvardam Stefordam, bet vēl svarīgāks manai meitai Ursulai. Viņa atklājusi, ka man ir taisnība un laulība ar Henriju Stefordu nesusi augļus. Viņa stāv blakus savai vīramātei, sagaidot Anglijas karali un galmu, un visi man apgalvo, ka reiz viņa būs brīnišķīga hercogiene.
   Es gatavojos krāšņām izklaidēm, bet hercoga dāsnā viesmīlība pārsteidz pat mani. Katru dienu notiek medības, izrādes un pusdienas mežā. Mēs vērojam suņu cīņu ar vērsi, citiem suņiem un varenu lāci, kas pretojas trīs stundas. Hercogs sagatavojis dejas un masku balles, kas patīk karalim, un pieaicinājis muzikantus. Aktieri rāda dzēlīgas lugas, kurās izsmej Kastīlijas Kārļa godkāri, jo viņš nupat izšķiedis veselu bagātību, nopērkot Svētās Romas imperatora titulu. Mūsu karalis Henrijs, kurš pats cerēja iegūt šo vietu, smejas līdz asarām, jo Kārlim lugā piedēvēta alkatība un lepnība. Karaliene klausās un iecietīgi smaida, it kā tam visam nebūtu nekādas saistības ar viņu.
   Mūs modina kora dziesmas zem logiem. Kādu rītu atskan laivinieka sauciens, un mēs sēžamies laivās kopā ar muzikantiem un pulcējamies vērienīgai regatei. Karalis uzvar, tāpat kā uzvar kāršu spēlē, tenisā, laušanās un zirgu skriešanās sacīkstēs un arī greznajā turnīrā, ko hercogs sarīko, lai izklaidētu galmu un izrādītu karaļa un viņa draugu prasmes un drosmi. Viss ir paredzēts karaļa priekam, un Henrijs to izbauda. Viņš slejas galvastiesu pāri visiem pārējiem, ir nenoliedzami izskatīgs, viņa mati sprogojas, smaids ir plats, bet augums līdzinās jauna dieva aprisēm.
   – Jūs esat iztērējis veselu bagātību, sagādājot karalim labāko šī gada viesošanos, – es uzrunāju hercogu. – Šī ir jūsu valstība.
   – Jā, man ir vesela bagātība, – viņš bezrūpīgi attrauc.
   – Un šī ir mana valstība.
   – Jums izdevies pārliecināt karali, ka šis ir izcili pārvaldīts Anglijas skaistākais nams.
   Hercogs pasmaida. – Šķiet, ka jūs to neuzskatāt par triumfa mirkli man, manai dzimtai un vārdam. Un jūsu meitai, kas to visu mantos.
   – Protams, bet karalis jau kopš bērnības grib iegūt visu, ko apbrīno. Viņš nemēdz priecāties tāpat vien.
   Bakingemas hercogs satver mani aiz rokas un ved uz laukumu, kur sacenšas loku šāvēji. Galminieki uzgavilē un aplaudē veiksminiekiem. – Pateicos par brīdinājumu, lēdija Mārgarita, bet tas nav nepieciešams. Es nekad neaizmirstu, ka šī karaļa tēvam nepiederēja nekas un viņš ienāca Anglijā tikai ar to, kas mugurā. Ik reizi, kad viņa dēls ierauga kādu zemes īpašnieku, kura tiesības iedibinātas vēl Normandijas Viljama laikos vai pat agrāk, viņš jūt nelielu skaudības un baiļu dzēlienu. Henrijs ir troņa pretendenta dēls, un es domāju, ka viņš vienmēr jutīsies nedroši uz tik nesen iegūta troņa.
   Es viegli saspiežu viņa plaukstu. – Uzmanieties, Edvard! Nevienam nevajadzētu runāt par Tjūdoriem kā par jaunpienācējiem, it īpaši mums, kam reiz piederējis šis tronis. Nevienam no mums augot nebija tēva.
   Hercoga tēvu sodīja ar nāvi par nodevību pret karali Ričardu, manējo – par noziegšanos pret karali Edvardu. Varbūt nodevība rit mūsu dzīslās līdz ar karaliskajām asinīm, un jācenšas, lai neviens to neatcerētos.
   – Protams, tas nav pieklājīgi, – hercogs atbild. – Kaut gan patiesi. Bet man kā namatēvam vajadzētu iekost mēlē. Tomēr es esmu viņam parādījis to, ko gribēju. Viņš redzēja, kā dzīvo dižens angļu augstmanis. Es nedzenu zirgu pa kāpnēm, neapmētāju nomniekus ar olām, nemuļķojos un neārdos, nesolu mīlestību alus darītavas meičām un nelieku augstdzimušai mīļākajai slēpties, kad viņa gaida bērnu.
   – Viņš ir pretrunu pilns. Tā bijis vienmēr. – Es esmu spiesta piekrist.
   – Vulgārs, – hercogs klusi norūc.
   Mēs sasniedzam laukumu, un galminieki pagriezušies zemu klanās mums. Viņi atkāpjas, lai mēs redzētu karali, kurš grasās atvilkt loka stiegru. Henrijs līdzinās skaistai strēlnieka statujai, un viņa augums veido slaidu, garu līniju no zeltaini rūsganajiem matiem līdz izstieptajai kājai. Mēs klusēdami skatāmies, kā Viņa Gaišība saliec smago loku, atvelk stiegru, rūpīgi nomērķē un uzmanīgi raida bultu.
   Tā svelpjot šķeļ gaisu un trāpa mērķa malā, nevis vidū, tomēr pavisam tuvu. Visi aizrautīgi aplaudē; karaliene smaida un paņem zelta ķēdīti, gatavodamās to pasniegt vīram.
   Henrijs pievēršas hercogam un gavilēdams jautā: – Vai jūs varētu mani pārspēt? Vai kāds varētu mani pārspēt?
   Es satveru hercoga roku ciešāk, neļaujot viņam ķerties pie loka un bultas. – Noteikti nevarētu, – es saku.
   Hercogs smaidot piebilst: – Neviens nespētu uzveikt Jūsu Gaišību.
   Karalis sajūsmināts iesaucas un metas ceļos karalienei pie kājām, gaidot balvu. Katrīna apliek viņam ap kaklu uzvaras ķēdīti un noskūpsta vīru uz lūpām, un viņš saudzīgi pieskaras sievas vaigiem, it kā būtu iemīlējies Katrīnā vai vismaz ainā, ko abi tobrīd iemieso, – izskatīgs jauns vīrietis loka ceļus savas karalienes priekšā.
   *
   Vakarā notiek izrāde; aktieri ierodas maskējušies, notēlo savu lomu un aicina galminiekus uz deju. Karalis ir uzlicis masku un lielu cepuri, bet visi nekavējoties pazīst garo vīrieti. Viņu sajūsmina mūsu izlikšanās, ka uzskatām viņu par svešinieku un apbrīnojam viņa dejotprasmi. Kad tēlotāji izklīst pūlī, visas galma dāmas koķeti smejas, tiklīdz viņām tuvojas karalis. Viņš izvēlas dejai Elizabeti Karū. Besijas vairs nav, un radusies izdevība kādai citai skaistulei, kurai dāvanas ir svarīgākas par labo slavu.
   Nostājusies aiz karalienes krēsla, es pamanu dīvainu rosību otrā zāles galā. Kāds nopietni, dedzīgi stāsta kaut ko kardināla Vulzija kalpotājam, kas nodod ziņu tālāk. Drīz tā sasniedz Tomasu Moru, kurš noliecas pār kardināla tuklo, sarkanā tērpto plecu un čukst viņam ausī.
   – Kaut kas atgadījies, – es klusi ieminos karalienei.
   – Noskaidrojiet! – viņa pavēl. Es izeju no lielās zāles un steidzos uz pagalmu, kur staļļa zēns tur ziņneša nosvīdušā zirga pavadu, bet cits noņem tam no muguras seglus.
   – Zirgs izskatās noguris, – es ieminos, it kā tikai ietu garām.
   Abi zemu paklanās. – Gandrīz sabrucis, – viens no puišiem žēlojas. – Es tā nenomocītu tik skaistu dzīvnieku.
   Es apstājos un papliķēju zirga miklo kaklu. – Nabadziņš!
   Vai viņš mērojis tālu ceļu?
   – No Londonas, – zēns atbild. – Bet ziņnesis izskatās vēl sliktāk. Viņš jājis no Eseksas.
   – Tas patiesi ir tāls ceļš, – es piekrītu. – Droši vien karaļa vārdā.
   – Jā. Bet tas ir pūļu vērts. Viņš teica, ka saņemšot zelta monētu.
   – Nāksies atalgot arī nabaga zirgu, – es smiedamās pajokoju un eju tālāk. Tiklīdz zēni mani vairs neredz, es pagriežos un iesoļoju zālē pa mazajām durvīm, pamājusi sargiem. Tomass Mors vēro dejotājus. Pamanījis mani, viņš pasmaida un zemu paklanās.
   – Tātad Besijai Blauntai piedzimis zēns, – es secinu.
   Mors dzīvo galmā pavisam neilgi un vēl nav iemācījies slēpt patiesību. – Kundze… es nevaru atklāt… – viņš stomās. Es pasmaidu. – Jums nekas nav jāsaka. – Un es atgriežos pie karalienes, iekams kāds ievērojis manu prombūtni.
   – Ziņas no Besijas Blauntas, – es saku. – Esiet gatava, Jūsu Gaišība.
   Viņa smaida un sit plaukstas mūzikas ritmā, kamēr karalis dejo strauju džigu.
   – Runājiet, – viņa pavēl.
   – Besija laidusi pasaulē zēnu. Ziņnesis cer uz atalgojumu. Karalis maksātu tikai par dēlu. Un Tomass Mors to nenoliedza. Viņš nekad nekļūs par galminieku, jo neprot melot.
   Katrīnas smaids nenozūd. Henrijs virpuļo, pateikdamies par aplausiem, un redz savu sievu pielecam kājās. Viņš paklanās un ieved dejotāju vidū citu meiteni.
   Karaliene apsēžas. – Zēns, – viņa stingi nosaka. – Henrijam ir dēls.

Griničas pils, Londona, 1520. gada pavasaris

   Besijas zēns pēc dažiem pirmajiem mēnešiem vēl ir dzīvs, kaut gan neviena no karalienes dāmām, kas apglabājusi kroplos Tjūdoru prinču līķīšus, tam nebūtu ticējusi. Neviens to skaļi nesaka, bet galmu pārņēmusi apjausma, ka Henrijs nespēj radīt zēnus vai arī viņa sievietes nemāk tos izaudzināt. Nabaga mazajam bastardam dod karaļa vārdu, it kā mēs jau nebūtu apbedījuši divus mazos Henrijus. Karalis atzīst šo bērnu par savējo, tāpēc viņu dēvē par Henriju Ficroju. Besija saņem līdzekļus zēna uzturēšanai, un visi zina, ka šis bērns ir karaļa dēls. Man nav nekādu šaubu, ka Vulzijs, Henrija Ficroja krusttēvs, labprāt uzkurina baumas, lai visi saprastu, ka Henrijam var būt dēli.
   Iznākusi no dzemdību kambara, Besija tiek izprecināta kardināla Vulzija aizbilstamajam, jaunajam Gilbertam Teilboizam, kura tēvs ir plānprātīgs un nespēj sargāt savu dēlu no sievietes ar sabojātu slavu. Karalienes pareģojums piepildās, un Henrijs neatgriežas pie savas mīļākās, it kā pēc dzemdībām tā viņam būtu pretīga. Gadu gaitā karalim izveidojusies patika pret neķītrām skaistulēm un nesamaitātām meitenēm.
   Karaliene Katrīna klusē un nepiemin Besiju, Henriju Ficroju vai Mēriju Boleinu, sera Tomasa skaisto gaišmati meitu, kas atgriezusies galmā no Francijas un piesaistījusi uzmanību. Viņa ir nenozīmīga būtne, nupat precējusies ar Viljamu Keriju, kuru priecē galminieku jūsma par viņa sievu. Karalis aicina Mēriju dejot un apsola viņai skaistu zirgu. Meitene smejas par karaļa jokiem, apbrīno viņa radīto mūziku un priecīga sit plaukstas, kad ierauga zirgu. Viņa tēlo nevainīgu meiteni, un karalis labprāt viņu lutina.
   – Man ir labāk, ja viņš izklaidējas ar precētu, nevis brīvu sievieti, – karaliene klusi nosaka. – Tas nav tik… – Viņa ilgi meklē īsto vārdu. – Tik kaitīgi.
   – Tā ir labāk mums visiem, – es piebalsoju. – Ja valdnieks iegūs Mēriju Boleinu un viņai piedzims dēls, šis zēns gulēs Keriju šūpulī un kļūs par Henriju Keriju, nevis Ficroju.
   – Vai domājat, ka arī viņai būs zēns? – Katrīna painteresējas, skumji smaidot. – Un es esmu vienīgā, kas nespēj dāvāt karalim dēlu?
   Es satveru viņas roku, bet negribu ielūkoties acīs un redzēt viņas sāpes. – Jūsu Gaišība, es to neapgalvoju, jo neviens nezina patiesību.
   Laikā, kad upes krastā uzzied narcises un rītausmā skan melno strazdu dziesmas, kļūst skaidrs, ka Henrijs guļ ar Mēriju Boleinu, jo viņš vairs nepasniedz meitenei sīkas veltes; viņš raksta dzeju. Maija svētku rītā zem viņas loga dzied koris, un galms viņu kronē par maija karalieni. Mērijas vecāki ierauga savu meitu citā gaismā, saskata viņā pakāpienu uz bagātību un cieņu, tāpēc līksmi mazgā Mēriju, apģērbj, apkarina ar dārglietām un pasniedz viņu karalim kā labi barotu sivēnu kaušanai.

Zelta auduma lauks, Francija, 1520. gada vasara

   Tomasa Vulzija sasniegumu virsotne ir Henrija tikšanās ar Francijas karali Fransuā. Abi valdnieki atved sev līdzi galminieku armiju jaunās, košās drānās, tūkstošiem sargu un sulaiņu, karaliski ģērbušās dāmas un abas karalienes, kas nemitīgi maina tērpus un greznas galvassegas. Vulzijs pasūta un uzceļ pagaidu pilsētu ielejā aiz Kalē; vienas nakts laikā top pasaku pils, un tās pašā vidū sēž mūsu valdnieks kā brīnišķīgs dārgums sava padomnieka veidotā ietvarā.
   Tikšanās vietu nodēvē par Zelta auduma lauku, jo visi pārsegi, standarti un pat teltis mirdz zeltā, un mitrie Kalē lauki kļūst par kristīgās pasaules žilbinošo sirdi. Divi diženi karaļi sacenšas dailē un spēkā, solot mūžīgu mieru.
   Henrijs ir mūsu zeltainais karalis, tikpat pievilcīgs, interesants un jautrs kā Francijas valdnieks. Viss galms ar viņu lepojas. Un viņam blakus sēž mūsu karaliene, kura šķiet kļuvusi jaunāka un staro dailē. Mani pārņem lepnums par Katrīnu un viņiem abiem, jo viņi ilgi cīnījušies, līdz panākuši mieru ar Franciju, pārticību Anglijā un rāmu mīlestību savas laulības ietvaros.
   Ne karalieni, ne mani nesatrauc tas, cik zemu reveransā slīgst dāmas, kad garām iet jebkurš no abiem karaļiem. Mani nesatrauc, ka Francijas valdnieks skūpsta visas dāmas, izņemot veco Bakingemas hercogieni. Katrīna un Francijas karaliene Kloda sadraudzējas. Viņām ir daudz kopīga.
   Montagjū un Artūrs pierāda savas prasmes sacensības gara pārņemtajā galmā. Džefrijs mācās uzvedības noteikumus diženākajā pasākumā, kas jebkad pasaulē noticis. Ursula kalpo karalienei, kaut gan rudenī viņai jālaiž pasaulē bērns. Un reiz manā istabā negaidot ienāk Redžinalds.
   Man aizraujas elpa. – Manu zēn! Ak Dievs, Redžinald!
   Es viņu noskūpstu uz abiem vaigiem. Jauneklis ir par mani garāks un pieņēmies spēkā, kļuvis par glītu un nopietnu puisi. Viņam ir biezi, brūni mati un tumši brūnas acis. Tikai es viņa sejā saskatu mazo zēnu, kas viņš reiz bija. Tikai es atceros, kā pametu viņu Šīnā, kad viņam trīcēja lūpa, bet priors aizliedza runāt, lai lūgtu mani palikt.
   – Vai tev ir atļauts šeit būt? – es jautāju.
   Redžinalds iesmejas. – Es neesmu klostera brālis vai skolnieks. Protams, man ir atļauts šeit būt.
   – Bet karalis…
   – Karalis vēlas, lai es mācos no visas kristīgās pasaules. Es bieži pametu Paduju un viesojos kādā bibliotēkā vai pie zinātnieka. Viņš par to maksā. Šoreiz man jātiekas ar Tomasu Moru. Mēs bieži apmaināmies vēstulēm un solījām pavadīt vakaru debatēs.
   Mans dēls ir visu cienīts teologs, domātājs, kurš iet plecu pie pleca ar mūsu laikmeta diženajiem filozofiem. – Ko tu ar viņu apspriedīsi? – es jautāju. – Mors ir kļuvis ietekmīgs galmā. Viņš ir karaļa sekretārs, raksta svarīgākās vēstules un vada miera sarunas.
   Redžinalds pasmaida. – Mēs runāsim par baznīcas dabu, – viņš atbild. – Tāpat kā visi pārējie. Par to, vai cilvēks var smelties zināšanas no savas sirdsapziņas vai arī noteikti jāpaļaujas uz baznīcas mācību.
   – Kā tu domā?
   – Es uzskatu, ka Kristus radīja baznīcu, lai mūs mācītu, un priesteri tulko mums Dieva vārdus, tāpat kā zinātnieki tulko Kristus vārdus no grieķu valodas. Viena cilvēka sirdsapziņa nevar pārspēt gadsimtu tradīcijas.
   – Un kā uzskata Tomass Mors?
   – Apmēram tāpat, – viņš nevērīgi attrauc. – Mēs citējam diženo domātāju vārdus un atspēkojam viens otra argumentus. Jums tas nešķistu interesanti.
   – Vai tu dosi svēto zvērestu? – es dedzīgi jautāju. Redžinalds nevar ieņemt augstus amatus, ja nepievienojas baznīcai.
   Viņš papurina galvu. – Vēl ne. Es nejūtu aicinājumu.
   – Tu taču nedrīksti ieklausīties savā sirdsapziņā! Nupat teici, ka jāpakļaujas baznīcas mācībai.
   Redžinalds iesmejas un atzinīgi pamāj. – Māt, jūs esat dzimusi retoriķe! Vajadzētu jūs aizvest uz tikšanos ar Moru un Erasmu. Jums taisnība, cilvēks nedrīkst pakļauties savai gribai, ja tā ir pretrunā ar baznīcas likumiem. Bet baznīca māca, ka man jāgaida un jāmācās līdz īstajam brīdim. Pēc tam es atsaukšos aicinājumam, ja tādu saņemšu. Es kalpošu baznīcai.
   – Un dosi svēto solījumu, – es uzstāju.
   – Es taču vienmēr pildu jūsu pavēles, vai ne? – Viņa balsī ieskanas nepacietība, un es pamāju. – Ja došu solījumu, man nāksies kalpot tur, kur baznīca mani sūtīs, – Redžinalds atgādina. – Ja nu man liks kalpot austrumos? Vai Krievzemē?
   Ja nu es nekad nevarēšu atgriezties mājās?
   Es nespēju pateikt šim jauneklim, ka bieži vien kalpošana ģimenei nozīmē dzīvi atstatu no ģimenes. Kad viņš vēl bija zīdainis, es viņu pametu, lai rūpētos par Artūru Tjūdoru, un rudenī nevarēšu palīdzēt Ursulai, ja būšu vajadzīga karalienei. – Es ceru, ka tu atgriezīsies, – es apjukusi nosaku.
   – Man to gribētos, – Redžinalds atbild. – Es tik tikko pazīstu savu ģimeni un ilgi esmu bijis prom.
   – Kad pabeigsi mācības…
   – Vai jums šķiet, ka valdnieks aicinās mani uz galmu? Vai arī liks mācīt universitātē?
   – Jā. Vismaz es tā ceru. Es izmantoju katru iespēju, lai par tevi atgādinātu. Artūrs un Montagjū arī.
   – Vai tiešām jums pietiek laika atgādināt karalim par mani? – viņš jautā, neticīgi smaidīdams. – Kaut gan lūdzat tik daudz pakalpojumu pārējiem zēniem? Džefrijam?
   – Karaļa rokās ir viss, – es atcērtu. – Protams, es pieminu tevi. Jūs visus. Neko citu es nevaru darīt.
   *
   Redžinalds pavada nakti pie mums un sēžas pie vakariņu galda kopā ar augstmaņiem un saviem brāļiem. Pēc tam Artūrs atnāk pie manis un slavē brāli, jo tas spējis skaidri un saprotami pastāstīt par jauno mācību, kas pārņem kristīgo pasauli. – Viņš būtu lielisks skolotājs princesei Mērijai, – Artūrs saka. – Tādējādi viņš varētu atgriezties mājās.
   – Princeses Mērijas skolotājs? Lieliska doma! Es to ierosināšu karalienei.
   – Nākamgad jūs dzīvosiet pie princeses, – Artūrs atgādina. – Kad viņa būs gatava mācībām?
   – Varbūt sešu vai septiņu gadu vecumā.
   – Pēc diviem gadiem. Redžinalds varēs jums pievienoties.
   – Un mēs abi mācīsim princesi, – es nosaku. – Ja karaliene laidīs pasaulē dēlu… – Neviens no mums nepiemin, cik niecīga ir šī iespēja. – …Redžinalds mācīs arī viņu. Tavs tēvs lepotos, ja redzētu, ka viņa dēls ir nākamā Anglijas karaļa skolotājs.
   – Noteikti. – Artūrs smaida, domājot par tēvu. – Viņš lepojās ar katru mūsu sasniegumu.
   – Kā klājas tev, dēls? Tu laikam esi jāšus mērojis neskaitāmas jūdzes līdzās karaļiem. Viņi katru dienu jāj sacīkstēs.
   – Es jūtos labi, – Artūrs atbild, kaut gan izskatās noguris. – Neatpalikt no karaļa… reizēm tas ir darbs, nevis izklaide. Tomēr es nedaudz raizējos, māt. Esmu sastrīdējies ar Džeinas tēvu, un viņa uz mani dusmojas.
   – Kas notika?
   Artūrs atklāj, ka centies pierunāt Džeinas tēvu atdot savas zemes viņam. Tad mans dēls pārņemtu tiesības sapulcēt nomniekus kara gadījumā. Viņš tik un tā mantos šos īpašumus, un nav nekāda iemesla, lai pār tām valdītu vecais vīrs.
   – Viņš nespētu kalpot karalim, – Artūrs satraukts stāsta, – jo ir pārāk vecs un vārgs. Es tikai gribēju palīdzēt un piedāvāju arī maksāt nomu.
   – Tu rīkojies pareizi, – es apliecinu.
   – Viņš žēlojās Džeinai, un sieva tagad domā, ka es grasos nozagt viņas mantojumu pirms tēva nāves. Pēc tam viņš aprunājās ar mūsu tēvoci Artūru Plantagenetu un veco Erundelas grāfu, un tie abi draud sūdzēties karalim. Viņi apgalvo, ka es vēlos izkrāpt vecajam muļķim zemi! Aplaupīt savu sievastēvu!
   – Muļķības, – es nosaku. – Lai nu kā, tev nav jābaidās. Henrijs neuzklausīs nevienu vārdu, kas vērsts pret tevi. Viņš grib, lai Anglija uzvar turnīrā.

L’Erbē, Londona, 1521. gada pavasaris

   Artūrs turpina baudīt karaļa labvēlību. Viņš spoži spīd galmā, ko piesātina azartspēles, dzeršana un dēkas. Visi trokšņainie jaunekļi, kam bija liegts uzturēties galmā, ir atgriezušies un aizmirsuši, ka valdnieks bija labojies. Henrijs viņus neapsauc un nerāj; viņam patīk uzturēties mežonīgo, brīvo vīriešu sabiedrībā. Artūrs stāsta, ka Henrijs pat neliekas dzirdam jokus, kas skar viņa majestātiskumu, un Bakingemas hercogs dusmās paziņo, ka galms vairāk līdzinās dzertuvei. Viņš apgalvo, ka Vulzijs ieviesis Ipsvičas tradīcijas Vestminsterā.
   Kopš atgriešanās no Zelta auduma lauka šie jaunekļi ir vēl skaļāki nekā iepriekš; viņi jūsmo par savu uzvaru, jaunību un skaistumu. Šis galms pieder jaunajiem, kuros kūsā iekāre un dzīvesprieks, un neviens viņus neapvalda.
   Karalienes dāmas priecājas, ka atgriezušās Anglijā un vairs nav jāsacenšas ar francūzietēm. Viņas izrāda savus franču tērpus un izmēģina franču dejas. Dažas pat runā ar franču akcentu, kas man šķiet smieklīgi, bet pārējie to uzskata par elegances pazīmi. Valdzinošākā un iedomīgākā no šīm dāmām ir Anna Boleina, Mērijas un Džordža māsa. Viņa pavadījusi bērnību Francijas karaliskajā galmā un aizmirsusi angļu pieticību. Tagad galmā mīt visa sera Tomasa ģimene: viņa dēls Džordžs Boleins, kurš kalpojis karalim gandrīz visu mūžu, Tomasa sieva Elizabete un nesen izprecinātā meita Mērija.
   Bakingemas hercogs arvien retāk parādās šajā galmā, kas apsēsts ar Franciju un tērpiem. Viņš rūpējas par savas dzimtas cieņu, jo Ursula viņam dāvājusi mazdēlu, un hercogs lepojas ar šo jaunās paaudzes pārstāvi, kam dzīslās rit karaliskas asinis.
   Reiz notiek kaut kas patiesi baismīgs. Karalis pirms vakariņām nomazgā rokas zelta bļodā un apsēžas, bet kardināls pieaicina kalpotāju un iemērc pirkstus ūdenī, kur nupat bijušas karaļa plaukstas. Bakingemas hercogs ierēcas un apgāž trauku, izmērcējot kardināla garo, sarkano tērpu. Dzirdot troksni, Henrijs pamet skatienu pār plecu un iesmejas, it kā tas nebūtu svarīgi.
   Hercogs saniknots kaut ko pasaka par troņa cienīgumu, ko nedrīkst apkaunot kaut kādas niecības, un Henrijs piepeši apklust. Viņš ilgi, domīgi vēro hercogu, un mēs visi saprotam, kas viņam ir prātā. Niecība! Šo pašu piesardzības un aizdomu pilno izteiksmi mēs savulaik redzējām viņa tēva sejā.
   *
   Pavasarī es bieži dzīvoju nošķirti no galma. Es pārraugu L’Erbē nama uzlabošanas darbus un viesojos pie princeses Mērijas. Mans audzinātājas darbs sāksies vēlāk, bet meitenīte ir tik gudra, ka es vēlos sākt mācības ātrāk un lasu viņai pasaku pirms gulētiešanas, klausos viņas dziesmās, mācu skaitīt lūgšanas un dejoju viņas istabās.
   Karalienei es šobrīd neesmu vajadzīga. Viņa ir laimīga, klausās mūziku un lasa, katru vakaru ēd kopā ar karali un vēro dāmu dejas. Katrīnai patīk apziņa, ka es esmu pie viņas meitas, un viņa bieži mūs apciemo. Karalis ir aizrāvies ar jaunu sievieti, bet viss notiek klusi un nemanāmi. Viņš tikai raksta mīlas dzeju. Neviens nezina, kura dāma piesaistījusi viņa uzmanību. Mēs ar karalieni nesatraucamies par Henrija kaprīzēm; meiteņu ir daudz, visas smaida un sarkst, kad karalis viņas uzlūko, un viņš tās uzsvērti aplido. Varbūt kāda ierodas vakariņās karaļa istabā; varbūt viņa atgriežas karalienes istabās tikai agri no rīta. Varbūt karalis uzraksta dzejoli vai jaunu mīlas dziesmu. Karalienei tas nepatīk, tomēr nešķiet svarīgi. Šādas aizraušanās nemaina varas sadalījumu galmā, kur norisinās asiņaina cīņa starp kardinālu un augstmaņiem, kardinālu un karalieni. Meitenes ir tikai izklaide un neko neietekmē.
   Turklāt karalis aizstāv laulības svētumu. Viņa māsa Mārgarita, Skotijas karaliene atraitne, ir saskatījusi ienaidnieku savā vīrā, ko reiz apprecēja mīlestības dēļ, un vēlas viņa vietu valsts galvgalī (un, pēc dažu uzskatiem, arī savā gultā) piešķirt Olbani hercogam. Vēlāk mēs saņemam vēl sliktākas vēstis. Kāds no ziemeļu augstmaņiem brīdina Tomasu Vulziju, ka Mārgarita lūgusi sava mīļākā palīdzību, lai panāktu šķiršanos. Vecais karavadonis pareģo, ka notiks slepkavība. Henrijs ir sašutis par māsas vaļīgo uzvedību un sūta viņai vēstuli, bargi atgādinot, ka laulības saites ir nesaraujamas un neviens tās nevar iznīcināt.
   – Pat ne visu veļas mazgātavas meiču dēļ, – es nosaku sarunā ar Montagjū.
   – Laulība ir svēta, – mans dēls smaidīdams piekrīt. – To nevar šķirt. Un kādam ir jāmazgā veļa.
   *
   Man ir daudz darba Londonas namā. Vīnogulājs, kas vijas gar fasādi, sadrupina mūri un apdraud jumtu. Es lieku sanaglot sastatnes, un strādnieki kāpj līdz pat augstajiem jumtiem, lai varētu apgrieztu lielo augu. Protams, mani kaimiņi sūdzas par aizšķērsoto ceļu, un es saņemu vēstuli no lordmēra, kurā viņš pavēl atbrīvot ielas. Es nepievēršu vēstulei uzmanību. Ja vēlos, varu aizšķērsot visus Londonas ceļus, jo esmu grāfiene.
   Dārznieki dievojas, ka pēc tik rūpīgas apciršanas vīnogulājs uzziedēs un riesīs augļus, un rudenī es peldēšos savā vīnā. Es tikai pasmejos un pašūpoju galvu. Pēdējos gados laiks bijis tik auksts un slapjš, ka mēs Anglijā droši vien nekad vairs nedarīsim vīnu. Kopš manas bērnības neviena vasara nav bijusi laba. Es atceros, ka pavadīju daudzas dienas karstā saulē, jājot aiz dižena karaļa, un visi uzgavilēja valdniekam Ričardam. Mums vairs nav tādu vasaru. Henrijs nekad nedodas garā ceļojumā, baudot sauli un atzinību. Manas bērnības zeltainās vasaras ir zudušas; neviens vairs neredz debesīs trīs saules.
   Kad sastatnes noņemtas, es lieku nobruģēt ceļu pie nama, lai aiztecētu visas samazgas, ko virtuvenes izlej ielās. Mani strādnieki izrok lielu grāvi ceļa vidū, un es pavēlu staļļa puišiem izslaucīt mēslus no mūsu pagalma līdz šai notekai. Nelāgais smārds mazinās, un es esmu pārliecināta, ka virtuvē un noliktavās vairs nav tik daudz žurku. Visiem garāmejošajiem ir redzams, ka šis ir viens no diženākajiem Londonas namiem, tikpat grezns kā valdnieka pils.
   Kamēr es apbrīnoju savus jaunos bruģakmeņus, man tuvojas saimniecības pārzinis un klusi iejautājas: – Vai drīkstu ar jums aprunāties, kundze?
   – Ser Tomas? – Es pagriežos un ieraugu Boleinu. – Vai kaut kas noticis?
   – Diemžēl jā, – viņš atbild un palūkojas apkārt. – Šeit es nedrīkstu runāt.
   Piepeši es atceros laikus, kad neviens neuzdrošinājās runāt uz ielas un pat pārbaudīja sava nama durvis, pirms teica kaut vārdu. – Muļķības! – es atcērtu. – Bet mēs varam ieiet iekšā, kur nebūs tik trokšņaini.
   Ievedusi Boleinu tumšajā priekšnamā, es ieeju nama pārziņa kabinetā. Tajā ir divi krēsli, galds un divvērtņu durvis.
   – Lūk, šeit ir pietiekami kluss, – es nosaku. – Labi, kas noticis?
   – Runa ir par Bakingemas hercogu Edvardu Stefordu, – Boleins ieminas.
   Es apsēžos un pamāju, ļaujot viņam ieņemt krēslu man pretī. – Kas noticis?
   – Viņš ir arestēts un ieslodzīts Tauerā.
   Viss man apkārt piepeši sastingst. Es dzirdu strauju, ritmisku skaņu un atskāršu, ka tie mani sirdspuksti. – Par ko?
   – Par nodevību.
   Vārds līdzinās cirvja spalgajam svilpienam klusajā istabā. Boleins lūkojas uz mani, un viņa bālajā sejā jaušamas bailes. Es zinu, ka izskatos bezkaislīga, bet esmu sasprindzinājusi žokli, lai zobi neklabētu.
   – Karalis viņu izsauca uz Griniču. Viņš jau kāpa savā baržā, bet karaļa gvardes kapteinis uzgāja uz klāja kopā ar saviem vīriem un paziņoja, ka jādodas uz Taueru. Tik vienkārši.
   – Ko viņš izdarījis?
   – Es nezinu… – sers Tomass iesāk.
   – Jūs zināt, – es atcērtu. – Jūs minējāt nodevību. Stāstiet! Viņš aplaiza izkaltušās lūpas un norij siekalas. – Hercogs nodarbojās ar pareģošanu. Viņš ticies ar kartēziešiem.
   Tas nav noziegums. Arī es esmu tikusies ar kartēziešiem un lūgusi Dievu viņu kapelās tāpat kā visi. Mūki pieņēma Redžinaldu Šīnā un audzināja viņu; tie ir krietni, dievticīgi ļaudis. – Tas nav nekas slikts, – es saku.
   – Viņi stāstīja par pareģojumu Šīnas bibliotēkā. Tur teikts, ka cilvēki slavinās hercogu kā diženu karali, – Boleins stāsta. – Parlaments piedāvās viņam kroni tāpat kā Henrijam Tjūdoram. – Es iekožu lūpā un klusēju, bet Boleins ļoti klusi turpina: – Hercogs esot teicis, ka mūsu karalis ir nolādēts un viņam nebūšot likumīga dēla un mantinieka. Kāda no karalienes dāmām esot pieminējusi lāstu, kas uzlikts Tjūdoriem.
   – Kura dāma? Kas ir šī pļāpīgā sieviete? – Man iedrebas rokas, un es tās sakļauju kopā. Sers Tomass ir Norfolkas hercoga znots, un tieši Norfolkas hercogs tiesās Edvardu Stefordu par nodevību. Vai Boleins ieradies mani brīdināt? Vai arī viņš spiego hercoga labā? – Kurš spētu kaut ko tādu pateikt? Vai jūsu meitas?
   – Nemūžam! – viņš steigšus attrauc. – Hercogu apsūdzējis viņa paša biktstēvs. Un viņa saimniecības pārzinis, kā arī kalpotāji. Vai jūsu meita ir to pieminējusi?
   Es papurinu galvu. Hercoga saimniecības pārzinis reiz viesojās manā namā; es skaitīju lūgšanas kopā ar viņa biktstēvu. Mana meita dzīvo pie hercoga un visu pārrunā ar viņu. – Mana meita nekad neuzklausītu un neatkārtotu kaut ko tādu, – es saku. – Un hercoga biktstēvs nedrīkst pret viņu liecināt. Garīdzniekam jāievēro klusēšanas zvērests.
   – Kardināls apgalvo, ka tas vairs nav spēkā. Priestera pienākums pret karali esot svarīgāks nekā zvērests baznīcai.
   “Tas nav iespējams,” es prātoju. Kardināls nedrīkst mainīt likumus, kas sargā grēksūdzes noslēpumu. – Vai kardināls meklē pierādījumus pret hercogu?
   Boleins pamāj. Protams. Vulzijs iznīcina cilvēku, kas ar viņu sacenšas par karaļa mīlestību un uzmanību. Viņš ir ilgi gatavojies. Ūdens uz kardināla sarkanā tērpa atstāja traipu, ko viņš nomazgās ar asinīm. Vulzijs alkst atriebties.
   – Kas notiks ar hercogu? – Jautājums ir lieks, jo es jau zinu atbildi. Es zinu, kāds ir sods par nodevību.
   – Ja viņu atzīs par vainīgu, tad viņam nocirtīs galvu, – Boleins klusi nosaka. Viņš gaida, kamēr es aptveru dzirdēto, un piebilst kaut ko vēl sliktāku: – Un viņi nopratina arī citus. Radušās aizdomas par sazvērestību.
   – Kādus citus?
   – Viņa tuviniekus, draugus, radus.
   Tie ir mani tuvinieki, draugi un radi.
   – Ko šobrīd pratina karaļa vīri?
   – Džordžu Nevilu.
   Es spēji ievelku elpu. – Un vēl?
   – Hercoga dēlu un jūsu znotu, Henriju Stefordu. Džefrija draugu, Ursulas vīru. – Vai ir vēl kāds?
   – Jūsu dēls Montagjū.
   Man šķiet, ka sienas šaurajā telpā virzās man klāt. – Montagjū nav vainīgs, – es skarbi paziņoju. – Vai kāds pieminējis Artūra vārdu?
   – Vēl ne.
   Mēs visi esam savīti kopā. Ursula ir precējusies ar hercoga dēlu, mani zēni auga Džordža Nevila namā, un viņš ir precējies ar hercoga meitu. Mans dēls Montagjū ir Džordža Nevila znots. Dižciltīgās ģimenes vienmēr saradojas un apvieno spēkus. Tādējādi mēs saglabājam savus īpašumus dzimtas robežās un sapludinām zemes. Bet, ja to visu vēro ar aizdomām, rodas iespaids, ka mēs esam sazvērnieku pulks.
   Es atceros Džefriju, kurš kalpo karalienes istabās. Viņa uzticību nav iespējams apšaubīt. Viņš ir drošībā. Un, ja Džefrijs ir drošībā, es spēju izturēt jebko.
   – Vai Džefrija vārds nav minēts? – es bez aplinkiem jautāju, un Boleins papurina galvu. – Ser Tomas, vai mani apsūdzēs?
   Viņš tik tikko manāmi novēršas. – Jā. Noteikti. Ja mājā ir kaut kas…
   – Ko tas nozīmē? – Manī uzliesmo baiļu uzkurinātas dusmas.
   – Nezinu! – viņš gandrīz kliedz. – Nezinu! Kā es to varētu zināt? Mani neinteresē pareģojumi un sen miruši karaļi. Manā dzimtas kokā nav milžu vai trīs sauļu debesīs, un mēs neesam radušies no ūdens dievietes, kas gulējusi ar mirstīgo! Kad radās jūsu dzimta, par manējo neviens vēl nebija dzirdējis. Kad jūsu tēvoči sēdēja tronī, manējie klusi strādāja Londonā. Es nezinu, ko esat saglabājusi no tiem laikiem;
   kādu karogu vai standartu, aizlūgumu sarakstu vai vēstuli. Jebko, kas apliecina jūsu izcelsmi, karaliskās asinis, kādu pareģojumu par jūsu kāpšanu tronī. Lai kas jums būtu, kundze, sadedziniet visu. Nekas nav tā vērts.
   *
   Vispirms es aizsūtu ziņu Džefrijam, pavēlot nekavējoties braukt uz Bišemu un tur palikt, līdz viņš saņems vēsti no manis. Zinot, ka viņš ir drošībā, es varēšu cīnīties par pārējiem dēliem. Es sūtu savu kalpotāju uz Taueru, lai noskaidrotu, kurš ieslodzīts aiz augstajiem, pelēkajiem mūriem un kas par viņiem tiek runāts.
   Kāda no manām dāmām nodod Ursulai rīkojumu aizvest savu dēlu uz L’Erbē un dzīvot tur, kamēr noskaidrosim, kas jādara. Pāžs pavēsta Artūram, ka es tūlīt ieradīšos galmā un vēlos ar viņu tikties.
   Es apsēžos uz soliņa savas baržas pakaļgalā un braucu uz Griniču, cenšoties savaldīties. Barža tuvojas piestātnei, un vīri paceļ airus. Es nesteidzīgi eju viņiem garām, kaut gan man gribas skriet pie karalienes. No staļļa puses atskan troksnis;
   seši jātnieki ieauļo pagalmā un skaļi pieprasa savus zirgupuišus. Sargs atver durvis, kas ved no dārza uz karalienes kāpnēm. Es pamāju un rāmi, mierīgi kāpju augšā.
   Karaliene sēž pie loga un vēro dārzu. Viņai rokās ir skaisti izšūts lina krekls. Dāma skaļi lasa manuskriptu, pārējās sēž viņai apkārt un šuj. Es pamanu Boleinu meitenes un viņu māti, tāpat lorda Morlija meitu Džeinu Pārkeri, spāņu dāmas, lēdiju Hasiju un citas. Viņas pieceļas un paklanās, es noslīgstu reveransā karalienes priekšā, un viņa aizsūta pārējās prom. Es noskūpstu karalieni uz abiem vaigiem un apsēžos viņai blakus.
   – Ļoti skaisti, – es bezrūpīgi nosaku.
   Karaliene paceļ kreklu, lai es varētu aplūkot melno izšuvumu uz baltā auduma, un neviens neredz viņas lūpas, kad viņa pačukst: – Vai jūsu dēls ir aizturēts?
   – Jā. Montagjū.
   – Kāda ir apsūdzība?
   Es sakožu zobus un smaidu, it kā mēs apspriestu laika apstākļus. – Valsts nodevība.
   Katrīna iepleš acis, tomēr viņas sejas izteiksme nemainās.
   – Ko tas nozīmē?
   – Manuprāt, kardināls cenšas iznīcināt hercogu.
   – Es aprunāšos ar karali. Viņš noteikti apzinās, ka apsūdzībai nav pamata. – Katrīna brīdi vilcinās, ieraudzījusi manu izteiksmi. – Tai nav pamata, vai ne?
   – Viņš esot runājis par lāstu pār Tjūdoru dzimtu, – es tik tikko dzirdami čukstu. – Kāda no jūsu dāmām pieminējusi lāstu.
   Viņa ievelk elpu. – Ne jau jūs?
   – Nē. Nemūžam.
   – Vai viņi apgalvo, ka jūsu dēls stāstījis par šo lāstu?
   – Un arī hercogs. Bet neviens no maniem dēliem un arī Džordžs Nevils nav teicis ne vārdu, kas būtu vērsts pret karali. Bakingemas hercogs ir nesavaldīgs, tomēr uzticīgs karalim. Ja tik varenu augstmani apsūdz tikai tāpēc, ka tā vēlas vienkāršs zemas izcelsmes kalpotājs, neviens no mums nevar justies droši. Ap troni vienmēr notiek sāncenšu cīņa, bet krišana nežēlastībā nenozīmē nāvi. Edvardam Stefordam trūkst smalkjūtības; vai tāpēc viņam jāmirst?
   Katrīna pamāj. – Protams, es aprunāšos ar karali.
   Pirms desmit gadiem viņa nekavējoties ietu uz Henrija istabām un pavestu viņu nostāk. Pietiktu skart viņa roku un ātri uzsmaidīt, un Henrijs darītu visu, ko sieva teiktu. Pirms pieciem gadiem viņa aizietu uz karaļa istabu, izskaidrotu savu viedokli, un viņš to ņemtu vērā. Vēl pirms diviem gadiem Katrīna sagaidītu vīru savā istabā pirms vakariņām un ieteiktu, kā pareizi rīkoties, un viņš ieklausītos. Bet tagad viņa zina, ka Henrijs droši vien runā ar kardinālu vai spēlē kārtis ar draugiem, vai pastaigājas dārzā kopā ar skaistu meiteni, kam ausī čukst iekāres pilnus vārdus un glaimus, un viņu neinteresē sievas viedoklis.
   – Es pagaidīšu līdz vakariņām, – viņa nospriež.
   *
   Es palieku pie karalienes, līdz Henrijs ar saviem draugiem atnāk pavadīt dāmas uz vakariņām, un grasos smaidot sveicināt Artūru, čukstus viņu brīdināt un tikties vēlāk. Bet, kad divvērtņu durvis atveras un Henrijs smiedamies iesoļo istabā, viņam neseko Artūrs.
   Smaids manā sejā līdzinās maskai. Es paklanos, bet man pār muguru tek auksti baiļu sviedri. Visi ir šeit – Čārlzs Brendons, Viljams Komptons, Frānsiss Braiens, Tomass Vaiats. Visi smejas par kādu joku, ko sola pārveidot par sonetu, bet Artūra Pola nav. Mans dēls ir pazudis, un neviens viņu nepiemin.
   Kāda no galma dāmām nomet grāmatu un pieliecas, lai to paceltu. Viņa noslīgst zemā reveransā karaļa priekšā, piekļāvusi grāmatu pie kakla izgriezuma; tādējādi viņa atgādina par savu patiku pret zinībām un vienlaikus piesaista skatienu siltajai, aicinošajai krūšu un kakla ādai. Zem franču galvassegas plūst tumši, spīdīgi mati, un pie kakla rotājas zelta burts “B” ar trim krēmkrāsas pērļu piekariņiem. Bet karalis noliecas pār sievas roku un nepamana meiteni.
   Dāmas sastājas aiz karalienes. Mērija Boleina iegrūž elkoni Džeinas Pārkeres ribās. Es smaidu, bet neredzu savu dēlu Artūru un nezinu, kur viņš ir.
   *
   Tomass Mors stāv pie ēdamzāles ieejas un ir iegrimis domās. Viņš gaida kardinālu; varbūt viņš tobrīd izmeklē manu dēlu lietu.
   – Padomniek Mor, – es viņu pieklājīgi sveicinu. Vīrietis satrūcies pagriežas un ierauga mani. – Piedodiet, ka iztraucēju jūsu pārdomas. Viens no maniem dēliem ir zinātnieks, un esmu redzējusi viņa sejā tādu pašu izteiksmi. Viņš mani norāj, ja iejaucos.
   Mors pasmaida. – Arī es vilcinātos, pirms izrautu Redžinaldu no pārdomām, bet ar mani jums nekas nedraud. Es tikai sapņoju. Bet viņam tik un tā nevajadzētu rāt savu māti. Bērnam ir svēts pienākums pakļauties vecākiem. – Viņš uzjautrināts pasmaida. – Es to nemitīgi atgādinu saviem bērniem. Tā ir taisnība, bet meitenes žēlojas, ka viņas tramdu.
   – Vai jums ir vēstis par maniem dēliem Montagjū un Artūru? – es klusi jautāju. – Neesmu šovakar redzējusi Artūru. Un notiek kaut kas drausmīgs. Viņa skatienā pavīd nevis nicinājums vai dusmas, bet līdzjūtība; tā lūkojas uz sievieti, kas iegrimusi sērās. Mora tumšajās acīs lasāms, ka viņš mani uzskata par māti, kas zaudējusi savus bērnus.
   – Mani skumdināja vēsts, ka lords Montagjū ir arestēts, – viņš klusi nosaka.
   – Un Artūrs?
   – Padzīts no galma.
   – Kur viņš ir?
   Mors papurina galvu. – Nezinu. Es jums pateiktu, ja man kaut kas būtu skaidrs, kundze.
   – Ser Tomas, Montagjū nav izdarījis neko sliktu. Lūdzu, aizbilstiet par viņu! Pasakiet kardinālam, ka viņš nav vainīgs.
   – Diemžēl nevaru.
   – Karalim nedrīkst iestāstīt, ka viņš var izmantot likumu savās interesēs. Kardināls ir dižens domātājs un gudrs vīrs, viņam jāsaprot, ka valdnieks ir pakļauts likumam tāpat kā visi pārējie.
   Mors piekrizdams pamāj. – Visiem karaļiem jādzīvo likuma ietvaros, bet šis karalis sāk apzināties savu varu. Viņš ir atklājis, ka var pats izdot likumus. Un no pieauguša vīrieša nevar prasīt bērna paklausību. Vai viņš spēj atkal būt bērns, kad kļuvis pieaudzis? Kurš pavēlēs karalim, kurš vairs nav princis?
   *
   Kardināls sēž karalim kreisajā pusē, un karaliene ir labajā. Ikviens, kurš vēro karaļa aizrautīgo sarunu ar kardinālu un dažu vārdu pārmīšanu ar karalieni, skaidri redz, kurš patlaban pilda galvenā padomnieka lomu. Abi vīrieši tā aizrāvušies, it kā būtu divatā.
   Es sēžu blakus pārējām dāmām, kuras spalgi, uzsvērti pļāpā un ik pa brīdim palūkojas uz karaļa draugiem vai mēģina uztvert karaļa skatienu. Man gribas kādu no viņām sapurināt un paskaidrot: “Šis nav parasts vakars. Ja jums ir vara pār karali, palīdziet maniem zēniem. Ja esat tik dumja, ka ar viņu pārgulējāt, gultā čukstus lūdziet viņam saudzēt manus dēlus.”
   Tomēr es sakožu zobus un apvaldu nemieru. Karalis palūkojas uz mani, un es tik tikko manāmi pieliecu galvu kā princese, veltot viņam sirsnīgu smaidu. Brīdi vienaldzīgi vērojis mani, viņš novēršas.
   *
   Pēc vakariņām sākas dejas un izklaides. Kāds ir sagatavojis masku izrādi, kam seko dzejas turnīrs. Vakars ir interesants un izsmalcināts, un citreiz arī es sacerētu kādu rindiņu, lai pildītu savu lomu galmā. Bet šobrīd es neko nespēju izdomāt un sēžu kā mēma. Bailes mani ir apdullinājušas. Šķiet, aizrit mūžība, iekams karaliene uzsmaida vīram, pieceļas, svinīgi paklanās, noskūpsta viņu uz vaiga un iziet no zāles kopā ar dāmām.
   Atgriezusies savā istabā, karaliene aizsūta prom visus, izņemot Mēriju Boleinu un Modu Parru, kas palīdz viņai pārģērbties. Katrīna izskatās nogurusi. Es atceros, ka viņa vairs nav meitene, kas ieradās Anglijā, lai apprecētos ar princi. Viņai ir trīsdesmit pieci gadi, un pasaku princis, kurš viņu glāba no posta, ir kļuvis par skarbu vīru. Karaliene pamāj, aicinot mani apsēsties pie krāsns. Mēs atbalstām kājas pret režģi, un es gaidu.
   – Viņš manī neklausās, – Katrīna gausi paziņo. – Nekad es neesmu viņu šādu redzējusi.
   – Vai zināt, kur ir Artūrs?
   – Aizsūtīts prom no galma.
   – Bet nav arestēts?
   – Nē.
   Es pamāju galvu un ceru, ka viņš devies uz savu namu Brodhērstā vai arī manējo Bišemā. – Un Montagjū?
   – Man radās sajūta, ka es atkal runāju ar Henrija tēvu, – karaliene domīgi turpina. – It kā šis Henrijs nebūtu baudījis mīlestības, cieņas un drošības pilnus gadus. Viņš baidās, Mārgarita. Viņš baidās tāpat kā viņa tēvs.
   Klausoties es nenovēršu skatienu no sarkanajām oglēm krāsnī. Bailes ir tikpat lipīgas kā sviedru slimība. Pārbijies karalis vispirms baidās no ienaidniekiem, pēc tam draugiem, un vēlāk viņš tos vairs nevar atšķirt, un drīz valstī visi baidās, jo nevienam nevar uzticēties. Ja Tjūdori atkal ļaujas šausmām, manas ģimenes laimes gadi ir beigušies.
   – Neticu, ka viņš baidās no Artūra un Montagjū, – es ieminos.
   Katrīna papurina galvu. – Viņu biedē hercogs. Vulzijs viņu pārliecinājis, ka Bakingemas hercogs pareģojis mūsu dinastijas iznīcību. Hercoga biktstēvs lauzis klusēšanas zvērestu un stāstījis par seniem manuskriptiem un zvaigznēm debesīs. Stefords esot runājis par Tjūdoru nāvi un dinastijas lāstu.
   – Ne jau ar mani, – es saku. – Un ne maniem dēliem.
   Karaliene saudzīgi apklāj manu plaukstu ar savējo. – Hercogs apspriedās ar kartēziešiem Šīnā. Viņi audzināja Redžinaldu. Un hercogs ir jūsu meitas vīratēvs, turklāt draudzējas ar Montagjū. Es zinu, ka neviens no jums nav nodevējs. Zinu. Un pateicu to Henrijam. Es ar viņu runāšu vēl. Viņš atgūs drosmi un atjēgsies. Bet kardināls viņam pastāstījis par senu lāstu, kas skar Tjūdorus. Velsas princis miršot, kā mira Artūrs, un viņa pēctecis arī mirs, un dinastija beigsies līdz ar meitenes dzimšanu. Šī meitene būs jaunava, un Tjūdori iznīks, un viss būs veltīgs.
   Lāsts līdzinās tam, ko reiz man atklāja karaliene Elizabete. Vai tiešām tas ir sods Tauerā mirušo zēnu slepkavām? Tjūdori nogalināja manu brāli, pretendentu uz troni un varbūt arī Jorku prinčus. Vai arī viņi zaudēs savus dēlus un mantiniekus?
   – Vai jūs kaut ko zināt par šo lāstu? – karaliene jautā.
   – Nē, – es meloju.
   *
   Es sūtu brīdinājumu Artūram un viņa sievai Džeinai, pavēlot doties uz Bišemu un gaidīt tur kopā ar Džefriju. Ja viņš nojauš briesmas, nekavējoties jāaizved Džefrijs pie Redžinalda Padujā un jābēg. Es apsolu darīt visu iespējamo Montagjū labā un rakstu, ka Ursula ir Londonā pie manis.
   Vēstulē Redžinaldam es atklāju, ka mūsu ģimeni skārušas aizdomas. Es lūdzu, lai izstāsta visiem, ka mēs nekad neesam apšaubījuši karaļa tiesības valdīt vai arī viņa spēju radīt Velsas princi. Es piebilstu, ka Redžinalds nedrīkst braukt mājās pat tad, ja viņu aicina karalis. Viņam drošāk ir palikt Padujā. Nepieciešamības gadījumā viņš varēs sargāt Džefriju.
   Es aizeju uz savu guļamistabu un lūdzos pie mazā krucifiksa. Uz gaišās, krāsotās ādas koši sārtojas piecas brūces. Es cenšos domāt par Viņa ciešanām, bet nemitīgi atceros, ka Montagjū ir Tauerā, Ursulas vīrs un vīratēvs ir turpat, Džordžs Nevils ieslodzīts citā istabā, Artūrs padzīts no galma un Džefrijs slēpjas Bišemā. Viņš noteikti ir nobijies un nezina, ko darīt.
   Karaliene pieklauvē pie manām durvīm un ienāk. Viņa ir šausminoši bāla. – Jums atņemta Mērijas audzinātājas vieta, – viņa paziņo. – Karalis atsakās uzklausīt manus iebildumus.
   Viņš devās medībās ar Boleiniem.
   Es esmu satriekta. Mērijai ir tikai pieci gadi, un es viņu mīlu. Es mācīju viņai pirmos soļus un apgriezu matu cirtas. Šobrīd es mācu viņai lasīt latīņu, angļu, spāņu un franču valodā. Es palīdzēju viņai uzsēsties mugurā pirmajam ponijam, mēs kopā dziedam, un es sēžu blakus, kad mūzikas pasniedzējs māca spēlēt instrumentu. Mērija mani mīl un gaida. Bez manis viņa neko nesapratīs. Vai tiešām viņas tēvs mani padzinis?
   – Henrijs manī neklausās, – karaliene noskumusi secina.
   – Šķita, ka viņš mani pat nedzird.
   – Viņa ir pie manis pieradusi, – es vārgi bilstu. – Kurš ieņems manu vietu?
   Karaliene sadrūmusi papurina galvu.
   – Man laikam jāiet, – es nedroši nosaku. – Vai man jāpamet galms?
   – Jā.
   – Es došos uz Bišemu un klusi dzīvošu laukos.
   Katrīna pamāj, lūpām trīsot. Mēs cieši apskaujamies. – Jūs atgriezīsieties, – viņa čukstus sola. – Mēs drīz tiksimies. Es jūs atgūšu.
   – Lai Dievs jūs svētī, – es raudādama atbildu. – Un pasakiet princesei Mērijai, ka es viņu mīlu un lūgšu Dievu, un atgriezīšos. Lai viņa katru dienu muzicē. Reiz es atkal būšu viņas audzinātāja. Viss nokārtosies. Noteikti.
   *
   Nekas nenokārtojas. Par valsts nodevību karalis soda Bakingemas hercogu ar nāvi, un mans draugs Tomass Hovards izziņo spriedumu, asarām ritot pār vaigiem. Mēs līdz pēdējam mirklim gaidām, ka Henrijs apžēlos hercogu, jo tas ir viņa radinieks un sens cīņu biedrs, bet tas nenotiek. Edvards Stefords mirst uz ešafota kā ienaidnieks, nevis varenākais Anglijas hercogs, karaļa vecmāmiņas mīlulis un viņa ietekmīgākais atbalstītājs.
   Es nemēģinu aizstāvēt hercogu; es klusēju. Varbūt arī mani var vainot pie tā, ko mēs visi šogad redzam – savādo ēnu, kas slīgst pār mūsu karali. Pēc trīsdesmitās dzimšanas dienas viņa acis un sirds kļūst skarbāka; varbūt Tjūdoru lāsts vēstī par tumsu viņa dvēselē, nevis mantiniekiem. Aizlūdzot par Bakingemas hercogu, es domāju, ka viņš kļuvis par netīšu upuri saltumam, kas ieņēmis senā siltuma vietu. Mūsu skaistajam princim Henrijam vienmēr bijusi vājība – slēptas bailes, ka viņš nav pietiekami vērtīgs. Lepnais, pašpārliecinātais hercogs trāpīja karalim vārīgā vietā, un šīs ir drausmīgās sekas.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1521. gads

Mūsu karalis ilgi nedusmojas. Viņš nelīdzinās savam tirāniskajam tēvam. Hercogs ir vienīgais, kurš zaudē dzīvību. Viņa dēls zaudē īpašumu un hercoga titulu, bet tiek atbrīvots. Montagjū iznāk no Tauera un nav pat apsūdzēts. Henrija aizdomas neaizsniedz vairākas paaudzes, viņš nepieprasa nāvessodu kā parādu. Viņš aizturēja manu dēlu un padzina mūs no galma izbīļa mirklī, bet nevajā mūs. Tiklīdz esam nozuduši, Henrijs atgūst mieru. Es ne mirkli nešaubos, ka zēns, ko reiz mīlēju, mani aicinās atpakaļ. Viņš ļaus man atgriezties pie viņa meitas.
Reiz mēs domājām, ka Henrijs nevar kļūdīties. Tas bija muļķīgi; neviens jauns vīrietis nevarētu piepildīt šādas cerības. Bet viņš tik un tā ir mūsu Henrijs, savas mātes dēls, un viņa bija drosmīga, mierīga, mīloša sieviete. Mana māsīca Elizabete nevarēja uzaudzināt dēlu, kas nemīl un nav uzticams. Es zinu, ka viņš atgūsies.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1522. gads

   Es klusi slēpjos Bišemā un jūtos drošībā, tiekos tikai ar saviem dēliem un nevienam nerakstu vēstules. Džordžs Nevils ir atgriezies savā Bērlingas muižā Kentā un atsūta tikai dažas ziņas par mazsvarīgiem notikumiem dzimtā. Viņš pat neaizzīmogo vēstules, lai spiegiem nebūtu jāpiepūlas. Es atbildu, ka mūs skumdina Ursulas mazā dēla nāve, bet Montagjū sieva laidusi pasaulē meiteni, un mēs tai devām Ketrīnas vārdu.
   Mani vecākie dēli kopā ar sievām dzīvo savos greznajos namos. Džefrijs pavada savas bērnības pēdējos gadus pie manis. Es pieķeros savam pastarītim arvien vairāk; viņš aug spēcīgs, glīts un vīrišķīgs. Vakaros mēs sēžam pie krāsns un nekad nepieklusinām balsi; pat divatā mēs nerunājam par karali, galmu un princesi, kurai man aizliegts kalpot. Ja kāds klausās pie skursteņa, zem sijām vai pie durvīm, tad dzirdēs tikai parastas ģimenes pļāpas. Mēs pat neesam vienojušies par šo klusēšanu; rodas sajūta, ka pār mums savērpta burvestība, kas sapinusi mēli.
   Redžinalds dzīvo Padujā. Viņš ir izbēdzis no karaļa dusmām un pat izpelnījies labvēlību, palīdzot Henrijam un Tomasam Moram rakstīt patiesās ticības aizstāvības dokumentu. Es iesaku Redžinaldam nebraukt uz Londonu – par spīti šai vienprātībai attiecībā uz Bībeles tekstu. Viņš var mācīties arī Padujā, un karalim patīk apziņa, ka angļu zinātnieks strādā ārzemēs. Redžinalds grib atgriezties mājās, bet es nevēlos viņu apdraudēt brīdī, kad pār mūsu ģimenes labo slavu mests kauna traips. Mans dēls apliecina, ka šobrīd interesējas tikai par mācībām. Jā, diemžēl hercogs interesējās tikai par savu īpašumu un zemēm, bet viņa sieva tagad ir atraitne un dēls zaudējis mantojumu.
   Ursula sūta man vēstuli no jaunās, pieticīgās mītnes Stefordšīrā. Kad sameklēju viņai vīru, es pareģoju, ka mana meita būs Anglijas bagātākā hercogiene. Man nebija ne jausmas, ka Stefordi varētu izputēt. Viņiem atņemts tituls, un visa zeme klusi pāriet karaliskās mantnīcas pārziņā. Ursulas lieliskās izredzes izplēnēja brīdī, kad viņas vīratēvs zaudēja galvu. Viņa nekad nebūs hercogiene; šobrīd viņa ir lēdija Steforda un spiesta lāpīt savus tērpus, turklāt zaudējusi dēlu.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1523. gada vasara

Mums ir liegts parādīties galmā, tomēr karalis vēršas pie mums, kad viņam nepieciešami izcili karotāji. Iebrucis Francijā, Henrijs iesauc armijā Montagjū un Artūru. Montagjū saņem kapteiņa pakāpi, un Artūrs tik drosmīgi cīnās pašās pirmajās rindās, ka viņu ieceļ bruņinieku kārtā, un viņš ir sers Artūrs Pols. Es domāju par to, kā lepotos viņa tēvs un karaļa māte, un es priecājos, ka mans dēls ir kalpojis viņas Henrijam.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1524. gada maijs

   Neviens no galminiekiem man neraksta; es esmu trimdiniece, kaut gan visiem zināms, ka mana vienīgā vaina ir vārds. Tomass Hovards mierīgi nomirst savā gultā, un es pasūtu aizlūgumu par sava senā drauga dvēseli, tomēr neapmeklēju bēres. Katrīna reizēm atsūta man kādu vēstuli, lūgšanu grāmatu no savas bibliotēkas, dāvanu Jaunajā gadā. Karalis pret viņu izturas pārmaiņus cieņpilni un nicīgi, slēdzot savienības ar un pret Spāniju. Princese Mērija saderinās ar imperatoru Kārli, pēc tam ar jauno Skotijas karali, un runā pat, ka viņu izprecinās Francijas troņmantniekam. Es ceru, ka viņai kāds piekodina nepieķerties šīm savienībām un nesapņot par jaunajiem vīriešiem kā mīļotajiem. Ceru, ka viņai kāds iemāca uztvert visas šīs ieceres nenopietni. Viņa nedrīkst iemīlēties kādā no šiem alkatīgajiem pielūdzējiem, jo viss var izjukt.
   Klīst runas, ka mūsu karalim ir jauna mīļākā. Neviens nezina, kurai no galma dāmām izdevies piesaistīt Henrija gaistošo uzmanību, bet pēc tam dzirdam vēstis, ka viena no Boleinu meitenēm, Mērija Kerija, ir stāvoklī. Visi uzskata, ka bērna tēvs ir karalis.
   Tirgonis, kurš piedāvā kalponēm dažādus nieciņus, pastāsta, ka Mērijai piedzimusi meitene. Viņš piemiedz ar aci un pačukst, ka tikmēr karalis aizrāvies ar viņas māsu Annu. Pēc vakariņām Džefrijs ienāk manā istabā un klusi ieminas, ka Henrijam laikam visas Hovardu meitenes ož pēc medījuma. Es iespurdzos un atminos veco Tomasu Hovardu, kam patika rupji joki, tomēr norāju Džefriju par tādu necieņu. Šī ģimene nekad nedrīkst bilst kaut vārdu pret karali.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1525. gada jūlijs

   Karalis ieceļ jaunu hercogu nogalinātā vietā. Besijas dēls Henrijs Ficrojs saņem prātam neaptveramu pagodinājumu. Mans saimniecības pārzinis atgriežas no Londonas un pastāsta, ka sešus gadus vecais zēns iecelts par Ričmondas un Samersetas hercogu. Rīkojumu nolasījis Tomass Mors, karaļa jaunais palīgs.
   – Es nezināju, ka iespējams saņemt divus hercoga titulus uzreiz, – pārzinis vīpsnādams saka.
   – Valdnieks noteikti pieņēmis taisnīgu lēmumu, – es atbildu, bet nospriežu, ka manai draudzenei karalienei noteikti sāpējis, redzot, kā Henrijs skūpsta savu ārlaulības bērnu un ietin to sermuļādās.
   Sers Artūrs man dāvā pirmo izdzīvojušo mazdēlu, mana vārda mantinieku. Viņš dod zēnam Henrija vārdu, un es aizsūtu skaistu, apzeltītu šūpuli Džeinai. Mani pašu pārsteidz kvēlais lepnums par šo bērnu un mūsu dinastijas turpinājumu.
   Džefrija vārds nebija minēts iesaucamo sarakstos, un es neļāvu viņam pieteikties brīvprātīgi. Viņš ir gandrīz divdesmit vienu gadu vecs, un man jāatrod sieva savam mīļākajam dēlam. Tam es veltu vairāk laika nekā jebkam citam šajos trimdas gados.
   Nepieciešama meitene, kas vadīs Džefrija saimniecību, būs auglīga, labi audzināta un izglītota, bet es negribu pārāk zinātniski noskaņotu vedeklu. Viņai jāzina pietiekami, lai audzinātu bērnus baznīcas garā. Lai Dievs mani sarga no meitenes, kas interesējas par jauno mācību un ķecerību! Viņai jāsaprot, ka Džefrijs ir jūtīgs zēns, ne tik spēcīgs kā Artūrs un izsmalcināts kā Montagjū. Viņš ir mans mīļotais dēls un jau no bērnības prata lasīt manas domas. Meitenei jābūt skaistai; agrāk, kad Džefrijam bija garas, gaišas cirtas, viņu bieži noturēja par glītu meiteni, un tagad viņš kļuvis par izskatīgu puisi. Ja atradīšu labu sievu, viņam būs skaisti bērni. Viņai jābūt elegantai, iejūtīgai un lepnai, jo viņa iekļūs Anglijas senajā karaliskajā ģimenē. Šobrīd mēs esam apkaunoti, bet karaļa noskaņojums mainās strauji, gandrīz vienas nakts laikā, un tas noteikti mainīsies vēl. Tad mēs atgūsim labvēlību, un viņa pārstāvēs Plantagenetus Tjūdoru galmā. Tas ir grūts darbs.
   Ja mans jaunākais dēls dzīvotu galmā, būtu daudz vieglāk atrast īsto līgavu. Bet šobrīd, kad esam padzīti un vēl joprojām nav beigusies Komptona ierosinātā tiesa par manām zemēm, mēs neesam tik ietekmīgi kā agrāk, un Džefrijs nav tik iekārojams vecpuisis kā Montagjū. Toties mēs esam auglīgi (Montagjū sieva Džeina laiž pasaulē vēl vienu meiteni, Vinifredu, un man ir trīs mazbērni), un auglība šajās baiļpilnajās dienās ir ļoti svarīga.
   Beigu beigās es izvēlos karalienes sulaiņa sera Edmunda Pekenema meitu. Viņam nav dēlu, tikai divas labi audzinātas meitas, un Konstansa ir piemērota Džefrijam. Abas meitenes mantos tēva īpašumus un zemi Saseksā netālu no manējās, tātad Džefrijs nedzīvos tālu no mājām. Sers Edmunds pazīst karalieni un saprot, ka mūsu draudzība nav sagrauta, tātad viņa mani aicinās uz galmu, tiklīdz vīrs ļaus, un mans dēls galmā būs tikpat ietekmīgs kā viņa brāļi. Pēc sera Edmunda domām, karalis uzklausījis sliktus padomus, kardināls izmantojis viņa un vecā karaļa bailes, un drīz tas beigsies.
   Kāzas ir klusas, un jaunais pāris apmetas Bišemā pie manis. Mēs vienojamies, ka es vedīšu Konstansu sev līdzi uz galmu, viņa kalpos karalienei un virzīsies augšup. Sers Edmunds tic, ka es atgriezīšos galmā.
   Viņam ir taisnība. Anglijā lēnām iezogas pavasaris, un arī karaliskās dusmas atkūst. Es saņemu dāvanu no Katrīnas, un karalis, kurš medī netālu no manas muižas, atsūta man gaļu. Pēc četriem gadiem trimdā es beidzot lasu vēstuli, ko jau sen gaidīju.
   Man pavēlēts doties uz Ladlovas pili un audzināt deviņus gadus veco princesi. Varbūt drīz viņai piešķirs Velsas princeses titulu. Es zināju, zināju, ka Henrijs attapsies, uzklausījis Katrīnas mīlas pilnos, saudzīgos padomus! Es zināju, ka viņš atgriezīsies sievas istabās, tiklīdz būs noslēdzis savienību ar viņas dzimteni. Es zināju, ka Vulzijs nebaudīs karaļa labvēlību mūžīgi un bērnībā mīlēts princis kļūs par krietnu, taisnīgu, godājamu karali.
   Es nekavējoties dodos pie princeses uz Tornberi pili un ņemu līdzi Konstansu. Mēs visi atgriežamies savā īstajā vietā – karaliskā galma sirdī. Es lepni izrādu vedeklai Ladlovas pili, kur reiz valdīju, un stāstu par Artūru un jauno Katrīnu. Tomēr es neatklāju, ka viņi bija iemīlējušies un viņu kaisle izgaismoja veco pili. Es tikai apgalvoju, ka šeit bija laimes pilnas mājas un mēs tajās atkal ieviesīsim laimi.

Tornberi pils, Glosteršīra, 1525. gada augusts

   Princese Mērija ierodas tveicīgā vasaras dienā, sēžot uz sava nelielā zirga. Viņai abās pusēs jāj divi simti sargu zili zaļās livrejās, un viņa uzsmaida cilvēkiem, kas pulcējas ap pils vārtiem, lai redzētu savu jauno princesi.
   Es nostājos durvju ailas paēnā, priecājoties par patvērumu no svelmes, un gatavojos uzņemt Mēriju pilī, ko reiz uzskatīju par Ursulas mantojumu. Šis nams piederēja Stefordiem. Kardināls atņēma to hercogam un atdeva princesei, un es vadīšu saimniecību.
   Svītas priekšgalā jāj Volters Devrē, barons Ferērss no Čārtli. Viņš sirsnīgi noskūpsta mani uz abiem vaigiem un palīdz mazajai princesei nokāpt.
   Meiteni ieraugot, es spēji ievelku elpu. Biju iztēlojusies garāku, druknāku Tjūdoru meiteni, līdzīgu viņas tēva māsai Mārgaritai. Bet Mērija ir sīciņa un trausla kā zieds. Redzot bālo seju, ko daļēji aizsedz kapuce, es domāju par to, kā viņa izskatīsies pieaugušo tērpos, pārāk vāja, lai nēsātu tādu smagumu, visus savus titulus un mūsu cerības, pārāk jauna, lai saimniekotu savās zemēs. Es izbijusies noriju siekalas. Viņa ir trausla kā princese, kas veidota no sniega.
   Bet viņa mani pārsteidz, satverot Voltera roku un nolecot no zirga kā veikls zēns. Strauji uzskrējusi pa kāpnēm, viņa metas manās skavās. – Lēdija Mārgarita! – viņa čukst, paslēpusi seju man pie krūtīm. Es piespiežu sev klāt mazo augumiņu un jūtu, kā viņa atvieglota dreb. Man vajadzētu iepazīstināt viņu ar kalpotājiem un viesiem, bet negribu viņu atstumt. Es mīlu šo bērnu kā savējo un esmu palaidusi garām četrus viņas mūža gadus, bet tagad priecājos, ka esmu viņu atguvusi. – Man šķita, ka nekad vairs jūs neredzēšu, – viņa izdveš.
   – Es zināju, ka atgriezīšos. Un es nekad vairs jūs nepametīšu.

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1525.–1526. gads

   Mēriju ir viegli audzināt. Viņa mantojusi savas mātes maigo raksturu un spānietes ietiepību, tāpēc es iepazīstinu viņu ar skolotājiem un pierunāju spēlēt mūzikas instrumentus, kā arī baudīt svaigu gaisu. Es nekad nepavēlu Velsas princesei, jo viņai pavēlēt drīkst tikai vecāki, bet es atgādinu, ka Henrijs un Katrīna uzticējuši viņu man un vainos mani, ja viņa nedzīvo labi, nemācīsies un nemedīs kā Tjūdore. Mērija mani mīl, tāpēc nekavējoties ķeras pie darba. Es rūpējos, lai mācības būtu interesantas, mudinu viņu jautāt un domāt, lieku pagādāt dedzīgus, bet paklausīgus medību zirgus, katru vakaru aicinu muzikantus un dejotājus, un princese apgūs visu, kas viņai nepieciešams. Viņa ir gudra, nopietna, pat pārāk drūma meitene. Es nespēju atvairīt domu, ka Redžinalds priecātos par šādu skolnieci un mūsu dzimtai nāktu par labu, ja viņam būtu ietekme princeses dzīvē.
   Pagaidām viņas skolotājs ir doktors Ričards Feterstons, patīkams cilvēks, ko izvēlējusies karaliene. Viņš ir gara auguma vīrietis ar tumšiem matiem un asu prātu. Doktors māca Mērijai latīņu valodu, izmantojot klasiķus un Bībeles tulkojumus, bet sacer arī jocīgus pantiņus un dzejoļus. Mēs nekad nerunājam par karalieni, bet viņš Katrīnai ir nesatricināmi uzticīgs.
   Princese Mērija ir spējīga uz kvēlu mīlestību. Viņa uzskata, ka ir saderināta ar Spānijas karali, un pie visiem tērpiem liek piespraudi ar uzrakstu “Imperators”. Karaliene ir uzkurinājusi šo pieķeršanos un runājusi ar meitu par Kārli, bet vasarā noskaidrojas, ka saderināšanās tiks lauzta un viņa precēsies ar kādu no Francijas karaliskās ģimenes.
   Es pati pavēstu Mērijai jaunumus, un viņa ieslēdzas savā istabā. Viņa ir princese un saprot, ka nedrīkst žēloties. Tomēr viņa novieto briljantu piespraudi pašā dārglietu šķirstiņa apakšā un vairākas dienas ir sadrūmusi.
   Protams, es jūtu viņai līdzi. Meitenei ir deviņi gadi, un viņai šķiet, ka sirds ir salauzta. Es sukāju viņas skaistos, rūsganos matus, kamēr viņa veras spogulī un atzīstas man, ka nekad vairs nejutīsies laimīga. Mani nepārsteidz vēsts par atsaukto saderināšanos, bet es jūtos patiesi izbrīnīta, kad saņemam vēstuli no kardināla. Viņš raksta, ka Henrijs nolēmis izprecināt meitu vecajam, izvirtušajam Francijas karalim. Mērijai viņš nepatīk, un mans pienākums ir paskaidrot, ka Anglijas princesei jāiziet pie vīra, kas kalpos viņas zemei, un viņas tēvam ir tiesības par to parūpēties.
   – Ja nu mana māte domā citādi? – Mērija jautā, tumšajām acīm dusmās zibot.
   Es apvaldu smaidu. Viņa izslejas visā savā majestātiskajā augumā, tikpat lepna kā Spānijas karaliene. – Jūsu vecākiem vajadzēs vienoties, – es rāmi paskaidroju. – Un jūs būtu slikta meita, ja uzdrošinātos viņus tiesāt vai nostāties kāda pusē.
   – Man viņš nepatīk, – Mērija stūrgalvīgi paziņo.
   – Jūs viņu mīlēsiet un cienīsiet kā laba, padevīga sieva, – es atbildu. – Neviens nepieprasa, lai jums viņš patiktu.
   Mērija uztver joku un iesmejas. – Lēdija Mārgarita!
   – Lai nu kā, viņš jums droši vien iepatiksies, – es mierinādama saku un apsēdinu meiteni sev blakus. – Kad apprecēsieties, dāvāsiet viņam bērnus un kopīgi pārvaldīsiet zemes, jūs saskatīsiet viņā daudz patīkamu īpašību. Ja viņš būs pret jums labs un mīlēs bērnus, arī jums radīsies jūtas.
   – Ne vienmēr, – Mērija iebilst. – Skotijas karaliene Mārgarita pavērsa lielgabalus pret savu vīru un šobrīd cenšas šķirt laulību.
   – Viņa rīkojas ļoti nepareizi, – es paziņoju. – Dievs ir noteicis, ka sieviete klausa vīram un laulību var izbeigt tikai nāve. Jūsu tēvs pats viņai to atgādināja.
   – Vai ir labāk precēties mīlestības dēļ? – Mērija jautā. – Tā salaulājās mani vecāki.
   – Jā, – es piekrītu. – Un viņu stāsts līdzinājās pasakai. Bet ne jau visiem var būt pasakaina dzīve. Jūsu mātei ārkārtīgi paveicās, ka viņu izvēlējās karalis, un viņa pagodināja valdnieku ar savu mīlestību.
   – Kāpēc viņš draudzējas ar citām dāmām? – Mērija čukstus jautā, kaut gan mēs esam vienas. – Kāpēc tas notiek, lēdija Mārgarita?
   – Ko esat dzirdējusi?
   – Redzēju pati savām acīm, – viņa atbild. – Tēva favorīti Mēriju Keriju. Un galmā dzīvo viņa un Besijas Blauntas dēls. Viņam piešķirti divi hercoga tituli, vairāk nekā jebkuram citam Anglijā. Tas ir pārāk liels gods tādam nejaukam puikam.
   – Vīrieši, arī karaļi, mēdz brīvi mīlēt sievietes pat pēc kāzām, – es paskaidroju. Lūkodamās meitenes atklātajā sejā, es ienīstu patiesību, kas man jāsaka. – Jūsu tēvam ir tiesības rīkoties, kā viņš vēlas. Karaļa sieva nežēlojas ne viņam, ne kādam citam. Tas nav svarīgi. Viņa visiem liek saprast, ka tas nav svarīgi. Lai cik daudz būtu šādu meiteņu, viņa vēl joprojām ir sieva. Jūsu māte ir karaliene, kaut gan galmā dejo neskaitāmas Mērijas un Besijas. Viņai tās ir vienaldzīgas. Un arī jums nevajadzētu satraukties.
   – Arī par mazo divkāršo hercogu? – Mērija dzēlīgi painteresējas.
   Es nezinu, kas karalim bijis padomā, tāpēc neuzdrošinos neko teikt. – Jūs tik un tā esat princese, – es atgādinu. – Lai kas notiktu, karaliene ir karaliene.
   Mērijas sejā vīd šaubas, un es nevēlos viņai atklāt, ka sieviete, pat princese, ir sava tēva kalpone un vīra verdzene. – Jums ir zināms, ka Dievs pavēlējis vīram valdīt pār sievu.
   Princese pamāj. – Protams.
   – Viņam jārīkojas saskaņā ar saviem ieskatiem. Ja viņš apdraud savu nemirstīgo dvēseli, krietna sieva varētu viņu brīdināt, bet nedrīkst pārņemt varu savās rokās. Viņai jādzīvo pēc sava vīra gribas. Tas ir sievas un sievietes pienākums.
   – Bet viņai varētu nepatikt…
   – Protams, – es piekrītu. – Taču vīrs nedrīkst viņu pamest, noliegt savu laulību, neiet uz viņas gultu un atņemt karalienes titulu. Viņš var dejot, rotaļāties un rakstīt dzeju skaistai meiteni, bet tas neko nemaina. Viņš var pagodināt un mīlēt ārlaulībā dzimušu dēlu, bet tas neko nemaina likumīgā bērna dzīvē. Karaliene ir karaliene līdz savai nāvei. Princesei neviens nevar atņemt kroni. Sieva ir sieva līdz mūža galam. Viss pārējais ir izklaide un paštīksme.
   Mazā meitene ir gudra, jo mēs par to vairs nerunājam. Kad ziņneši no Londonas atved baumas par otro Boleinu meitenes bērnu, šoreiz dēlu, vārdā Henrijs, es aizliedzu šo stāstu atkārtot princeses klātbūtnē un solu pašrocīgi piekaut Konstansu, ja viņa kaut ko tādu pieļaus.
   Mana vedekla nebaidās, jo zina, ka es viņu pārāk mīlu. Tomēr viņa parūpējas, lai Mērija neko neuzzinātu par mazo Henriju Keriju un tēva jauno aizraušanos.
   Es sargāju princesi, un viņai nekas nav jādzird pat tad, kad viesojamies galmā Ziemassvētkos un kad karalis pavēl princesei apmesties Ričmondas pilī. Viņas klātbūtnē neviens neatkārto baumas, kaut gan galmā visi runā par karaļa dēku ar Annu Boleinu, kas ieņēmusi māsas vietu karaļa domās, ne gultā.

Griničas pils, Londona, 1527. gada maijs

   Man jāved princese uz galmu, lai nosvinētu viņas saderināšanos ar Valuā dzimtu. Viņa precēsies vai nu ar Francijas karali, vai arī viņa otro dēlu, Orleānas hercogu. Nekas vēl nav skaidrs. Mēs ierodamies galmā, un Mērija aizsteidzas pie mātes, kamēr es skrienu viņai līdzās un lūdzu uzvesties majestātiski.
   Tam nav nozīmes. Karaliene pielec kājās no troņa, apskauj meitu un ved mūs abas uz savu istabu, lai mēs varētu sarunāties, gavilēt un priecāties cita par citu.
   Tiklīdz durvis ir aizvērtas, no karalienes sejas pamazām gaist prieks, un es redzu, ka viņa ir nogurusi. Zilās acis līksmē staro, kad viņa uzlūko meitu, bet zem tām plešas tumši loki, un viņa ir pagalam bāla. Pie kakla izgriezuma manāmi nodevīgie izsitumi, un es atskāršu, ka viņa nēsā astru kreklu zem greznajām drānām, it kā viņas dzīve jau nebūtu pietiekami grūta.
   Es saprotu, ka viņu skumdina mīļotās meitas aizsūtīšana uz Franciju un viņa vaino sevi – tāpat kā par visu, kas skars Angliju mantinieka trūkuma dēļ. Viņas plecus smagi nospiež spāņu princeses un angļu karalienes pienākumu nasta. Imperatora Kārļa uzvedība vēl vairāk pasliktinājusi viņas dzīvi Anglijā. Viņš lauzis daudzus solījumus mūsu karalim, un Henrijs mēdz bīstami strauji aizsvilties, tiklīdz tiek apdraudēta viņa pašcieņa, un soda sievu par to, ko viņa nespēj ietekmēt.
   – Man ir labas vēstis, lieliskas vēstis; tu nebrauksi uz Franciju, – viņa saka, iecēlusi Mēriju sev klēpī. – Saderināšanās tiks nosvinēta, bet tu vēl paliksi šeit vairākus gadus. Un nav zināms, kas notiks.
   – Tātad jūs negribat, lai es ieprecos Valuā dzimtā? – Mērija bažīgi jautā.
   Viņas māte mierinoši, bet piespiesti smaida. – Protams, tavs tēvs pieņems pareizo lēmumu, un mēs labprāt viņam pakļausimies. Bet es priecājos, ka viņš ļāvis tev palikt Anglijā.
   – Ladlovā?
   – Pat labāk! Ričmondā. Un lēdija Mārgarita, protams, par tevi rūpēsies, kad man vajadzēs aizbraukt.
   – Arī es priecājos, – Mērija dedzīgi apliecina un ielūkojas mātes gurdajā sejā. – Māt, vai jūs jūtaties labi? Vai esat laimīga? Un neslimojat?
   – Viss ir labi, – karaliene nosaka, bet es dzirdu spriedzi viņas balsī un satveru viņas roku. – Viss ir labi, – viņa atkārto.
   *
   Karaliene nerunā ar mani par vilšanos, redzot meitu saderinātu ar nīstās Francijas valdnieku, un nepiemin arī pazemojumu, ko sagādājusi vēsts, ka Besijas Blauntas ārlaulības dēls iecelts par Ziemeļu lordu, dzīvo Šerifhatonas greznajā pilī un pārvalda ziemeļu grāfistes. Astoņu gadu vecumā viņš kļuvis par Anglijas lordu virsadmirāli.
   Bet viņa nekad nežēlojas par savu gurdumu un slimībām, nerunā par izmaiņām, svīšanu naktīs, galvassāpēm un nelabumu. Reiz es no rīta ieeju viņas istabās un redzu, ka viņa izkāpj no kūpošas vannas, ietinusies dvielī. Viņa atkal ir Spānijas princese.
   Redzot neapmierinātību manā sejā, Katrīna pasmaida. – Zinu, – viņa piekrīt. – Bet mazgāšanās man nekad nav kaitējusi, un naktīs man ir tik karsti! Sapņos es atgriežos Spānijā un mostos, kā drudža pārņemta.
   – Man ļoti žēl, – es nosaku un aptinu palagu viņai ap gludajiem, pērļbaltajiem pleciem. – Jūsu āda ir tikpat skaista kā vienmēr.
   Karaliene parausta plecus, it kā tam nebūtu nozīmes, un savelk palagu augstāk, lai es nepieminētu sarkanos blusu kodumus un noberzto ādu vietās, kur astri skrāpē viņas krūtis un vēderu.
   – Jūsu Gaišība, jums nav grēku, kas jāizpērk, – es ļoti klusi ieminos.
   – Es to daru valsts, nevis pašas dēļ, – viņa atbild. – Es ciešu sāpes, lai novērstu Dieva dusmas no karaļa un viņa tautas.
   – Tas nav pareizi, – es saku. – Jūsu biktstēvs…
   – Arī bīskaps Fišers un Tomass Mors nēsā astru kreklu, – karaliene paskaidro. – Tikai kaismīgas lūgšanās panāks, ka Dievs uzrunās karali. Es būtu ar mieru uz visu. – To dzirdot, es apklustu, bet karaliene vaicā: – Un jūs? Lēdija Mārgarita, vai jums viss ir labi? Un bērniem? Ursulai piedzima meita, vai ne? Un Artūra sieva gaida bērnu?
   – Jā, Ursulai ir meita Dorotija, un viņa atkal ir gaidībās. Džeinai arī ir meita, – es stāstu. – Viņai dots Mārgaritas vārds.
   – Par godu jums?
   Es pasmaidu. – Artūrs mantos sava sievastēva bagātību, bet viņi labprāt nodrošinātu, lai mana vārdamāsa saņem daļu manu īpašumu.
   – Un viņiem jau ir zēns, – karaliene ilgpilni nosaka. Bet tā ir vienīgā piezīme, ko viņa atļaujas izteikt par savu tukšo laulību, kas salauzusi viņas sirdi.
   Kad sasveicinos ar saviem draugiem un radiem galmā, atklājas, ka visas dāmas un arī pārējie zina – karaliene vairs neasiņo un nekad vairs nebūs ne Tjūdoru zēnu, ne meiteņu. Varbūt beigās tiešām piepildīsies pareģojums, ka dinastija beigsies ar meiteni.
   Karalis nepiemin savas nesteidzīgi, bet sāpīgi sagrautās cerības, tomēr mazajam Henrijam Ficrojam atvēlētie tituli visiem atgādina, ka mūsu karaliene vairs nevar radīt bērnus; kaut gan galmā viesojas jauns, izskatīgs Tjūdoru zēns, kurš skraida pa galerijām un pieprasa zirgu staļļos, Katrīna nav viņu iznēsājusi, un neviens vairs necer kaut ko iegūt no karalienes klēpja.
   *
   Marija de Salinasa, karalienes senākā draudzene, man klusi paskaidro: – Nedomājiet, ka viņu apbēdinājusi laulība ar frančiem. Viņa baidījās no kaut kā sliktāka.
   – Vai tiešām? Kas viņai varētu šķist sliktāks? – es jautāju. Mēs pastaigājamies pa upes krastu, jo karalis ir pieprasījis airēšanas sacīkstes un laivinieki sacenšas ar galma augstmaņiem. Visi ir pārģērbušies par kareivjiem vai ūdens cilvēkiem, un veidojas brīnišķīga aina. Komandas iespējams atšķirt tikai pēc tā, ka laivinieki vienmēr uzvar un Henrija galminieki smejot sabrūk pār airiem. Viņi atzīst, ka darbs ir grūtāks nekā izskatās.
   – Karaliene baidās, ka valdnieks pavēlēs princesei Mērijai apprecēties ar Henriju Ficroju, – Marija atzīst un vēro, kā nozūd mans smaids. Es cieši satveru viņas roku, jo bažījos, ka zaudēšu samaņu.
   – Ko? – Man šķiet, ka esmu pārklausījusies.
   Viņa pamāj. – Ir iecerēts, ka princese Mērija kļūs par Ričmondas hercoga sievu.
   – Tas ir nelāgs joks, – es iebilstu. Marija rāmi lūkojas man acīs. Es pametu skatienu apkārt. Tuvumā neviena nav, tomēr es pavedu Mariju tālāk. – Karalim nekas tāds neienāktu prātā.
   – Protams. Kardināls iedvesa viņam šo domu, un tagad arī karalis to apcer.
   Mani pārņem šausmas. – Tas ir neprāts.
   – Un vienīgais veids, kā viņš var iesēdināt savu dēlu Anglijas tronī, neatņemot mantojumu meitai. Vienīgais veids, kā tauta pieņemtu Henriju Ficroju. Princese Mērija kļūst par Anglijas karalieni, un viņai līdzās ir Tjūdoru izcelsmes vīrs.
   – Viņi ir pusbrālis un pusmāsa! Tas ir šausmīgi!
   – Tā domājam mēs un jebkurš normāls tēvs. Bet karalim jārūpējas par pēctecību. Viņš darītu visu, lai saglabātu troni Tjūdoriem. Princese nespēj valdīt viena pati. Un viņš varētu saņemt atļauju šādai laulībai.
   – Pāvests tam nemūžam nepiekristu.
   – Piekristu. Kardināls to panāktu.
   – Vai tiešām kardinālam ir tāda ietekme?
   – Daži uzskata, ka viņš būs nākamais pāvests.
   – Karaliene nebūtu ar mieru.
   – Jā, – Marija saudzīgi apstiprina, it kā es beidzot būtu sapratusi viņas ieceri. – Tieši tā. Tas ir vissliktākais. Karaliene nemūžam nepiekritīs. Viņa labprātāk mirtu, nekā piedzīvotu meitas apkaunojumu. Karaliene cīnītos. Un kā jums šķiet, kas notiks, kad viņa nostāsies pret karaļa gribu? Kas ar viņu notiks, ja viņa aizstāvēs savu meitu, nepakļaujoties vīram? Ko viņš izdarīs? Kā viņš pēdējā laikā rīkojas, ja kāds stājas viņam pretī?
   Es ielūkojos Marijas bālajā sejā un atceros Bakingemas hercogu, kurš zaudēja galvu dažu lielības pilnu vārdu dēļ.
   – Vai viņš to sauktu par valsts nodevību?
   – Jā, – Marija atbild. – Tāpēc es priecājos, ka valdnieks plāno izprecināt meitu mūsu kvēlākajam ienaidniekam. Jo viņai bija paredzēts kaut kas vēl sliktāks.
   *
   Mans dēls Artūrs piedalās sacīkstēs un apsteidz četras laivas, pirms viņu pārspēj muskuļots laivinieks. Montagjū slēdz derības upes krastā un iegūst maisiņu zelta no paša karaļa. Priecīgie, trokšņainie galminieki pabeidz šo dienu ar laivu kaujām; karaļa barža ved pārējos uzbrukumā nelielai flotei. Anna Boleina ieguvusi kuģa priekšgala rotājuma lomu un izrīko vīrus, kas kā ieročus izmanto spaiņus ar ūdeni. Visi izmirkst, un karalis smejot palīdz Annai izkāpt un ved viņu atpakaļ uz pili.
   *
   Princese Mērija gatavojas savai lomai greznajā izrādē par godu viņas saderināšanās svinībām. Viņa pielaiko dārgo tērpu, kas nosēts ar rubīniem un pērlēm, veidojot Tjūdoru sarkanbalto rozi. Kāti salikti no smaragdiem, un zieda viducis ir dzeltens briljants. Princese sagrīļojas, jūtot tērpa svaru, bet izslejas un kļūst par majestātisku būtni. Viņa vēl joprojām ir sīka auguma un trausla, bet bālā āda ir veselīgi pietvīkusi, kastaņbrūnie mati ir biezi un koši, un šajā tērpā viņa līdzinās svētbildei.
   – Mums vajadzēja pielaikot tērpu mantnīcā, – es ieminos un redzu, ka viņa priekā atplaukst.
   – Te ir vairāk dārglietu nekā samta, – viņa piebalso. – Bet aplūkojiet piedurknes!
   Tās ir tik garas, ka slīgst gandrīz līdz zemei un veido zeltainu ietvaru. Dāmas iepin viņas biezajos matos ziedu virteni un sakārto tos zem sudraba tīkliņa.
   – Kā es izskatos? – viņa jautā, labi apzinoties, ka ir daiļa.
   – Pēc Anglijas princeses un Francijas karalienes, – es atbildu. – Tikpat skaista kā jūsu māte, kad viņa ieradās Anglijā, bet ģērbusies vēl greznāk. Jūs esat žilbinoša, mīļā. Visi skatīsies uz jums.
   Mērija nolaižas reveransā un pateicas.
   *
   Sākumā šķiet, ka man ir taisnība – visi skatās uz princesi. Izrāde gūst panākumus, un princese kopā ar septiņām dāmām iznāk no apgleznoto dekorāciju aizsega, lai dejotu ar astoņiem bruņiniekiem. Mērija bauda uzmanību, izrotājusies ar dārgakmeņiem un nevainojami apmācīta. Francijas sūtnis lūdz viņu uz deju. Princese nostājas rindas galā, un otrā zāles malā ir viņas tēvs ar savu biedreni. Karaliene smaidot vēro šo svarīgo notikumu, bet viņas vīrs tikmēr dejo ar Annu Boleinu, lūkodamies viņai acīs.
   Es gaidu mājienu, ka dāmām jāiet prom, bet dejas ieilgst līdz vēlai naktij. Tikai pēc pusnakts karaliene pieceļas un nolaižas reveransā karaļa priekšā. Viņš godbijīgi paklanās, satver Katrīnu aiz rokas un noskūpsta uz abiem vaigiem. Dāmas pieceļas vai negribīgi pamet dejotāju pulku, un mēs gatavojamies aiziet.
   Karaliene novēl vīram labu nakti un smaida. Princese Mērija nostājas viņai blakus, un karaļa māsa ieņem vietu aiz viņas. Mēs visas sekojam… bet Anna Boleina paliek.
   Mani pārņem kauns; meitene ir kļūdījusies, un kādam tas jāvērš par labu. Viņa nav pamanījusi, ka aizejam, un kļūs par apsmieklu, kad steigsies mums līdzi. Tas nav svarīgi, tomēr viņa rīkojas neveikli un dumji, neievērojot senos galma rituālus. Es grasos satvert viņu aiz rokas, paklanīties karalienei un ievest meiteni starp dāmām, palīdzēt viņai un gaisināt apkaunojumu. Bet es pamanu, kā viņa pieliekusi galvu un cik izaicinoši smaida, un vilcinos.
   Anna Boleina stāv galma izskatīgāko vīriešu lokā, viņai pievērsti visi skatieni, un tumšajos matos rotājas koši sarkana franču galvassega ar rubīniem un zelta diega izšuvumiem. Viņa neizskatās nokļuvusi nevietā, neizskatās nokaunējusies; viņas acīs jaušas uzvaras prieks. Viņa tik tikko manāmi paklanās, izplešot sarkanā samta tērpa svārkus, un nesteidzas pievienoties karalienes svītai.
   Viss uz brīdi sastingst, un karaliene pārmaiņus uzlūko savu vīru un Boleinu meiteni – apjaušot, ka notiek kaut kas jauns un neierasts. Anna ir atteikusies viņai sekot, un līdz ar to viss ir mainījies. Un karaliene viņai nepavēl. Un karalis neiebilst.
   Katrīna nevērīgi parausta plecus, pagriežas un iziet no zāles, atmetusi galvu. Mēs, karalisku asiņu sievietes, viņai sekojam, un visapkārt valda baiss klusums. Bet, ejot pa platajām kāpnēm, mēs dzirdam Annas valdzinošos smieklus.
   *
   Es aicinu Artūru un Montagjū uz savu istabu agri no rīta vēl pirms lūgšanām.
   – Kāpēc jūs man nepateicāt, ka ir tik slikti? – es salti noprasu.
   Montagjū pārbauda, vai durvis ir aizvērtas un aiz tām atrodas viņa samiegojies sulainis. – Es neko nedrīkstēju rakstīt, turklāt nemaz nezināju.
   – Nezināji? – es iesaucos. – Viņa ir karalienes galma dāma, bet iet, kur pati vēlas, dejo ar karali un neiet prom kopā ar mums!
   – Šī bija pirmā reize, – Artūrs paskaidro. – Viņa nekad vēl nav palikusi zālē. Jā, viņa visu laiku pavada ar karali, viena pati dodas uz viņa istabām, abi jāj divatā, kamēr mēs sekojam, sarunājas, spēlē kārtis, spēlē un dzied. – Mans dēls saviebjas. – Māt, viņi lasa grāmatas par teoloģiju! Kas tā par pavedināšanas rotaļu? Bet pagaidām viņa izturējās pieklājīgi, tāpat kā pārējās.
   – Kāpēc viņa tagad nolēmusi nepakļauties? – es jautāju.
   – Turklāt Francijas sūtņa klātbūtnē?
   Montagjū pamāj. Viņš par politiku zina vairāk nekā brālis. Artūrs visu redz, jo viņi ar karali ir nešķirami, bet Montagjū saprot, kas slēpjas aiz notikumiem.
   – Varbūt iemesls ir princeses Mērijas saderināšanās, – viņš min. – Anna pavadījusi daudzus gadus Francijas galmā. Viņa veicināja šo savienību, un franči to zina. Henrijs vairs nevēlas draudzēties ar spāņiem, viņi būs mūsu ienaidnieki. Nabaga karaliene ir ienaidnieku atvase. Anna apliecināja, ka uzvarējusi viņas atbalstītā puse.
   – Kā tas nāk par labu karalim? – es salti jautāju. – Karalienes noniecināšana visa galma priekšā tikai sāpina viņu un pazemo Henriju pašu. Un tā jaunā sieviete iesmējās, kad mēs aizgājām.
   – Ja kaut kas nodrošinās lēdijas labvēlību, viņš to darīs, – Artūrs saka. – Viņš ir zaudējis prātu un gatavs uz visu.
   – Kā tu viņu nosauci?
   – Par lēdiju. Tā viņu daudzi sauc.
   Mani pārņem vēlme rupji lamāties. – Anna Boleina nav nekāda lēdija. Viņa ir bruņinieka meita un nebija pietiekami laba Henrijam Pērsijam.
   – Viņai patīk viss, kas palīdz izcelties, – Artūrs stāsta. – Viss uzkrītošais. Viņai patīk karaļa neslēptā atzinība. Lēdija baidās, ka visi uzskatīs viņu par karaļa palaistuvi tāpat kā viņas māsu un citas meitenes. Viņa liek karalim apsolīt, ka šoreiz būs citādi. Viņa nebūs vēl viena Besija vai Mērija, vai franču padauza Žanna. Viņai jābūt īpašai. Visiem jāredz, ka viņa ir īpaša.
   – Galvenā ķēve, – es skarbi paziņoju.
   Montagjū ielūkojas man acīs. – Nē, māt. Jums jāsaprot, ka šoreiz ir citādi. Viņa nav tikai izklaide.
   – Kas gan cits viņa varētu būt? – es nepacietīgi jautāju.
   – Ja karaliene nomirtu…
   – Nedod Dievs, – es steigšus piebilstu un pārmetu krustu.
   – Vai arī pamestu galmu un iestātos klosterī… – Montagjū turpina.
   – Klau, vai viņa to darītu? – Artūrs izbrīnīts jautā.
   – Nemūžam! – es iesaucos.
   – Tas ir iespējams, – Montagjū iebilst. – Un patiesībā viņai to vajadzētu darīt. Karaliene saprot, ka Henrijam nepieciešams dēls. Ar Ficroju un princesi Mēriju nepietiek. Karalim vajadzīgs likumīgs mantinieks, nevis ārlaulībā dzimis zēns vai meitene. Tas zināms jebkurai princesei. Ja karaliene būtu ar mieru uz šo cēlo rīcību, pamestu laulību un kļūtu par mūķeni, Henrijs varētu apprecēties vēlreiz. Viņai vajadzētu to izdarīt.
   – Vai tev tā šķiet? – es dzēlīgi jautāju. – Vai tā domā mans dēls, kurš par visu ir pateicību parādā karalienei? Un pārējie galma jaunekļi, kas zvērējuši padevību viņai?
   Montagjū izskatās nokaunējies. – Es neesmu vienīgais, kurš tā apgalvo. Un daudzi citi par to domā.
   – Pat tad, ja karaliene nolemtu iet klosterī, Annai Boleinai tas nekā nepalīdzētu. Karalis gluži vienkārši apprecētos ar kādu Spānijas vai Francijas princesi. Un padauza arī turpmāk būtu tikai padauza.
   – Pavadone? – Montagjū ieminas.
   – Konkubīne? – Artūrs smaidot pajoko.
   Es papurinu galvu. – Vai mēs esam musulmaņi? Dieva priekšā un saskaņā ar valsts likumiem šī meitene var kļūt tikai par netiklu laulības pārkāpēju. Anglijā nav konkubīņu un pavadoņu. Mēs visi to lieliski zinām. Viņa var cerēt tikai uz tiesībām palikt galmā pēc karalienes aiziešanas un lēdijas titulu, ko izmanto gļēvuļi, lai nesauktu padauzu par padauzu. Nekam citam nav nozīmes.

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1527.–1528. gada vasara

   Es neuzdrošinos lūgt, lai Montagjū man slepus raksta, tāpēc visus jaunumus uzzinu tikai no smalkjūtīgām norādēm viņa neaizzīmogotajās vēstulēs vai baumām, ko atstāsta tirgotāji. Artūra meitiņa Mārgarita strauji aug. Ursula dāvājusi Stefordiem vēl vienu zēnu, vārdā Henrijs. Un arī Montagjū kļūst par tēvu. Es piespiežu vēstuli pie lūpām un sirds. Ir dzimis jauns Henrijs Pols, kurš vēlāk būs lords Montagjū. Šis bērns ir vēl viens pakāpiens mūsu dzimtas ceļā no diženuma uz diženumu.
   Visu pārējo Montagjū ir spiests noklusēt. Viņš nedrīkst stāstīt par karalieni, galmu un karaļa atzīšanos Tomasam Moram, ka viņa laulība neesot spēkā. Henrijs paziņo, ka viņa māsa Mārgarita nespēja panākt laulības šķiršanu, bet viņa gadījums esot citāds. Dievs izmantojis viņa bērnu nāvi, lai parādītu, ka šī laulība nebauda Tā Kunga svētību. Un krietnais padomnieks Tomass noklusēja savas šaubas par tādu dievišķo atklāsmi, apsolot valdniekam likumā balstītu viedokli par šo jautājumu.
   Tomēr Montagjū klusēšana ir veltīga, jo vasaras beigās visi jau zina, ka Henrijs mēģina atbrīvoties no laulības saitēm. Visi to zina, tomēr Ladlovas istabās neatskan neviens vārds. Es pati brīnos par to, cik milzīga vara man ir pār kalpotājiem. Neviens nestāsta princesei nepatīkamās baumas, un viņas pasaule sabrūk, bet viņa to pat nenojauš.
   Protams, beigās es būšu spiesta viņai atklāt jaunumus. Es vairākas reizes sāku runāt, bet vārdi nenāk man pār lūpām. Man pašai ir grūti noticēt kaut kam tādam.
   Turklāt manas cerības piepildās un nekas nenotiek. Vismaz mēs nesaņemam uzticamas ziņas par to, ka ir kaut kas noticis, jo esam pārāk tālu no Londonas. Tomēr pat šeit atklīst vēstis, ka Spānijas karalis iebrucis Romā un sagūstījis pāvestu. Tas visu maina. Pat mūsu izveicīgais zeltamute kardināls nespēs panākt, lai, Spānijas valdnieka ieslodzīts, pāvests pieņemtu lēmumu par sliktu Spānijā dzimušajai Katrīnai. Kamēr pāvests ir Kārļa rokās, Katrīna ir drošībā. Viņai tik jāapliecina vienkārša patiesība – ka Dievs licis viņai apprecēties ar Anglijas karali un nav nekāda iemesla pasludināt šo laulību par nederīgu. Un es zinu, ka viņa šo patiesību apliecinās līdz savai nāves stundai.
   Es dzīvoju pilī, kur Artūrs un Katrīna reiz kvēli mīlēja viens otru, bet nevienam nestāstu par viņu tuvību un solījumu, ko Katrīna viņam deva. Reiz es zvērēju melot un esmu turējusi šo zvērestu. Es klusībā baidos, ka reiz kāds – vai nu kardināls, vai Tomass Mors, vai arī kardināla jaunais kalpotājs Tomass Kromvels – man jautās, vai Artūrs un Katrīna bija tuvi. Mani nepamet cerība, ka vajag tikai tēlot aizmāršību, un es patiešām vairs nezināšu, kā bija patiesībā.
   Vasaras tveicē atgriežas sviedru slimība, un karaliene aicina princesi pie sevis un karaļa, lai apceļotu laukus tālu no Londonas. Viņi atkal dzīvos nošķirti, kamēr iedzīvotāji mocīsies.
   – Jums jādodas uz Sentolbansu, – es pavēstu princesei.
   – Es aizvedīšu jūs un jāšu uz savu namu. Domāju, ka pavadīsiet vasaru kopā ar viņiem.
   – Ar ko? – Mērija bažīgi jautā. – Kas vēl tur būs?
   Nabaga bērns! Tātad viņa saprot. Kaut gan es centos princesi aizsargāt, viņa jau sen zinājusi, ka tēvam visur seko Anna Boleina, un klusējusi pieklājības dēļ. Tomēr man ir labas vēstis, un es savelku lūpas uzvaras prieka pilnā smaidā.
   – Diemžēl daudzi galminieki ir saslimuši. Kardināls ieslēdzies savā namā kopā ar ārstu, un Anna Boleina devusies uz Hīveru. Tātad jums pievienosies tikai daži cilvēki. Jūsu tēvs un māte, varbūt pāris kalpotāji, Tomass Mors, Marija de Salinasa.
   Mērija atplaukst. – Tikai mani vecāki?
   – Tikai viņi, – es apstiprinu un prātoju, vai būtu grēks lūgt Dievu, kaut padauza nomirtu no slimības Kentā.
   – Un jūs? – princese jautā.
   Es viņu apskauju. – Jāšu uz Bišemu un rūpēšos par savējiem. Šī slimība ir drausmīga, un viņiem mani vajadzēs. Artūram un Džeinai ir mazs bērns, es ceru, ka viņi jūtas labi.
   Protams, es jums rakstīšu un vienmēr domāšu par jums.
   – Arī es atgriezīšos, – viņa apsola. – Kad vasara beigsies, mēs atkal būsim kopā.
   – Protams.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1528. gada vasara

   Slimība atjauno runas par seno Tjūdoru lāstu. Visi piemin jauno sievieti Kentā, kas nedēļām ilgi gulējusi nedzīva, bet atžirgusi un paziņojusi, ka valdnieki ir pakļauti pāvesta varai. Sievieti dēvē par pareģi un ieklausās viņas vārdos. Tomēr es arī pati saprotu, ka šī vasara būs slikta. Saņēmusi vēsti no Londonas par līķiem ielās un notekās, es zināju, ka gaidāms drausmīgs gads pat manai ģimenei, kas slēpjas aiz muižas augstajiem mūriem. Džefrijs ierodas pie manis kopā ar savu sievu, un Artūrs atsūta bērnus. Sviedru slimība sasniegusi viņa ciematu, un viņi ar Džeinu ir sasirguši. Dēls cer izveseļoties, bet lūdz, lai parūpējos par viņa atvasēm.
   Mazais Henrijs un Mārgarita, ko visi dēvē par Megiju, izskatās nožēlojami. Viņi stāv lielajā zālē, sadevušies rokās, un es notupstos viņiem blakus, pārliecināti smaidot, kaut gan nemaz nejūtos droši.
   – Es priecājos, ka atbraucāt, jo mums ir daudz jādara, jāstrādā un jārotaļājas. Un, tiklīdz Brodhērstā visi atveseļosies, ieradīsies jūsu vecāki, un jūs viņiem parādīsiet, cik labi uzvedāties un kā esat izauguši, – es solu.
   Mēs rīkojamies piesardzīgi. Visu, ko saņemam no ārpasaules, mazgājam etiķī un ūdenī. Cenšamies nepirkt ēdienu Bišemas tirgū un pārtiekam no pašu izaudzētā. Mēs nepieņemam svešiniekus, un ceļiniekiem ir atvēlēts klostera viesu nams, nevis istaba manā mājā. Es gatavoju rozmarīna, salvijas un vīna novārījumus, un visi kalpotāji katru rītu izdzer vienu karoti. Tomēr man nav ne jausmas, vai tas kaut kā palīdz.
   Es neapmeklēju baznīcu un aizliedzu arī saviem ļaudīm ieiet siltajā, tumšajā telpā, kur vīraka aromāts nedaudz mazina nemazgātās miesas smārdu. Biktstēvs uzklausa manas lūgšanas kapelā blakus manai guļamistabai, un es stundām ilgi vēršos pie Dieva, lai slimība mūs neskartu. Es īpaši aizlūdzu par Džefriju, kurš ir pārāk trausls un bāls. Man ir zināms, ka patiesībā viņš ir vesels un spēcīgs, bet es nemitīgi vēroju savu jaunāko dēlu, meklējot drudža vai galvassāpju pazīmes. Viņa sieva Konstansa ir izturīga un čakla, un es priecājos par viņas rūpēm. Ja viņa nedievinātu manu dēlu, es šo sievieti ienīstu.
   Beidzot es jau sāku cerēt, ka mēs šo vasaru pārcietīsim tikai ar dažiem mirušajiem ciematā, – līdz brīdim, kad Džefrijs pieklauvē pie manas kapelas durvīm.
   – Piedodiet, māt, – viņš ierunājas.
   Ir noticis kaut kas svarīgs. Citādi viņš netraucētu mani lūgšanas brīdī. Es pamāju, aicinot viņu iekšā. Džefrijs pārmet krustu un apsēžas man blakus. Viņam trīc lūpas, it kā viņš būtu puisēns, kurš valda asaras. Acīmredzot vēstis ir ļoti sliktas.
   – Māt, – viņš klusi saka, satvēris manu auksto roku.
   – Man ir sakāms kaut kas baiss.
   – Ātri, – es mudinu. – Saki ātri, Džefrij. – Kurš ir miris? Vai princese Mērija, ko mīlu kā pašas meitu? Vai Montagjū, mans mantinieks? Vai arī kāds no bērniem? Vai Dievs bijis nežēlīgs un laupījis dzīvību kādam Plantagenetu zēnam?
   – Artūrs, – viņš atbild, un viņa acīs sariešas asaras. – Mans brālis. Viņš ir miris, māt. – Man kādu brīdi šķiet, ka es neko neesmu dzirdējusi, un Džefrijs atkārto: – Mans brālis Artūrs ir miris.
   *
   Arī Artūra sieva Džeina ir ļoti slima. Viņu aprūpē tikai viena sieviete, un neviens vedeklai nepaziņo, ka viņas vīra vairs nav. Nama pārzinis ir nobijies un pametis novārtā savus pienākumus, ieslēdzoties istabā. Tikmēr namā valda nekārtība. Montagjū pavēl aizvest Artūra miesas no nelaimīgā nama un guldīt tās mūsu kapelā.
   Mēs viņu apbedījam blakus Plantagenetu karaļiem Bišemas klosterī. Kad baznīca ir izmazgāta un izkvēpināta, mēs ar Džefriju un Konstansu sākam aizlūgumu, kam piebalso mūki.
   Ejot atpakaļ, es lūkojos uz diženo namu, ko esmu atjaunojusi. Visa nauda un vara, ko es izcīnīju savu bērnu labā, nav glābusi manu mīļo dēlu no Tjūdoru slimības.

Brodhērstas muiža, Rietumsaseksa, 1528. gada vasara

   Mēs ar Montagjū dodamies uz Artūra namu Brodhērstā un ieraugām, ka mājā valda juceklis, bet laukos nav nopļauts siens. Raža ir laba, bet zēni, kam vajadzētu aizbiedēt putnus, ir slimi vai miruši, un ciematā visur rēgojas aizslēģoti logi un siena kūļi pie durvīm. Muižā, šķiet, palikusi tikai Džeinas kopēja; neviens neapstrādā zemi.
   – Jums tas nav jādara, – Montagjū iebilst, kad es ieeju priekšnamā un sāku izrīkot kalpotājus, kas gulējuši netīros salmos un ēduši pieliekamajā.
   – Šī ir Artūra zeme, – es atcērtu. – Lūk, kāpēc es viņam sameklēju šo sievu. Tas ir viņa dēla Henrija mantojums. Es nepieļaušu, lai tas iznīkst. Ja Artūrs neatstās kaut ko aiz sevis, kāda viņa dzīvei bijusi jēga?
   Montagjū pamāj un ķeras pie darba. Divatā mums izdodas ieviest kārtību dažu nedēļu laikā. Mēs saņemam vēsti no Londonas, ka slimība ir atkāpusies. Kardināls sasirga, bet ir izveseļojies. Dievs jau otro reizi uzsmaida Tomasam Vulzijam. Viņa ceļi patiesi ir neizdibināmi.
   – Šajā pasaulē nav sērgas, kas varētu viņu nopļaut, – es drūmi secinu. – Vai ir kāda ziņa no Hīveras?
   – Arī viņa ir izdzīvojusi, – Montagjū atbild. Arī viņš nelabprāt sauc Annu Boleinu vārdā. Mēs apmaināmies skumju pilniem skatieniem. Sviedru slimība saudzējusi kaitinošu netikli, bet aizrāvusi nāvē Artūru.
   – Sers Artūrs, – es skaļi nosaku.
   – Lai Dievs viņu svētī, – Montagjū piebalso. – Kāpēc viņš, bet citi ne?
   – Dievs zina, ko dara, – es atbildu, bet pati tam neticu.
   Džeinai ir pateikts, ka esam ieradušies, tomēr mēs viņu neapciemojam, lai neapliptu, un viņa neapvaicājas par vīru.
   – Vai viņai nav ienācis prātā, ka Artūram kaut kas kaiš? – es aizkaitināta jautāju Montagjū.
   – Viņa cīnās par savu dzīvību, – Montagjū atbild un, brīdi vilcinājies, turpina: – Māt, vai atceraties, ka Artūra laulību līgumā iekļauts nosacījums viņa nāves gadījumam? Džeina atgūs savas pūra zemes un tēva mantojumu, ar ko varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem. Mēs nesaņemsim neko.
   To es biju aizmirsusi. Zeme un nams, ko es pēdējā mēneša laikā atjaunoju, man neko neienesīs. Līgums, ko es parakstīju, lai mans dēls būtu bagāts, sagādāja viņam tikai raizes, un tagad mūsu dzimta visu pazaudēs. – Viņš ne brīdi nemitējās strādāt šīs zemes labā, – es saniknota atgādinu. – Artūrs gribēja uzņemties karošanas pienākumus un pārraudzīt nomniekus. Viņš bija gatavs uz visu. Džeinas tēvs, vecais muļķis, stājās Artūram ceļā. Un Džeina atbalstīja tēvu.
   Montagjū noliec galvu. – Un tagad mēs nesaņemsim neko. Mūsu darbs bijis veltīgs.
   – Tas nāks par labu Henrijam; es strādāju Artūra dēla labā. Paldies Dievam, viņš ir vesels. Viņš atgriezīsies savā namā un beigu beigās to mantos.
   – Nē, jo tas piederēs viņa mātei. – Montagjū papurina galvu. – Viņa drīkstēs atstāt zemi kādam citam, ja vēlēsies.
   Doma, ka māte var atņemt dēlam mantojumu, man nav saprotama. – Nemūžam!
   – Ja nu viņa apprecēsies vēlreiz? – Montagjū jautā. – Otrs vīrs saņems visu.
   Es pieeju pie loga un vēroju laukus, ko biju uzskatījusi par Henrija Pola mantojumu.
   – Un neapprecēdamās Džeina tukšos mūsu naudas lādes, – Montagjū sadrūmis turpina. – Mēs viņai maksāsim atraitnes tiesu līdz pat mūža galam.
   Manās acīs Džeina vairs nav vedekla, ko es reiz uzskatīju par meitu. Viņa nepildīja savu sievas pienākumu, jo atbalstīja tēvu strīdā ar Artūru un pameta savu vīru vienu slimības gultā. Tagad viņa ir aizsūtījusi prom savus bērnus un gulšņā, kamēr viņas svainis un vīramāte glābj ražu. Visu savu atlikušo dzīvi viņa varēs izmantot ienākumus no muižām, ko es apsaimniekoju. Izlutinātajai bagātniecei, kas nebija blakus savam mirstošajam vīram, būs tiesības dzīvot manā namā un pārtikt no manas rentes. Viņa mantos sava tēva naudu. Es pat apsolīju viņai zemi savā testamentā. Visticamāk, es miršu pirmā, un tad viņa bērēm izņems no manas ģērbtuves melno samta tērpu ar kažokādas apmali.
   *
   Džeina veseļojas. Viņas dāma atnāk un paklanījusies vēsta, ka saimniece sūta sveicienu. Viņa ir uzvarējusi cīņā ar sviedru slimību, vakarā sēdīsies pie galda kopā ar mums un ir ļoti pateicīga par visu paveikto.
   – Vai jūs viņai pateicāt, ka viņas vīrs ir miris? – es jautāju dāmai.
   Sievietes bālajā sejā lasāms, ka Džeina neko nezina. – Mēs neuzdrošinājāmies neko stāstīt, kamēr viņa slimoja. Un pēc tam secinājām, ka ir jau par vēlu.
   – Viņa pat nav vaicājusi? – Montagjū ir pārsteigts.
   – Viņa bija ļoti slima, – dāma attaisno savu kundzi. – Mocījās drudža murgos. Man likās, ka jūs varētu…
   – Sakiet, lai viņa atnāk uz manu istabu pirms vakariņām, – es pavēlu. – Tad es viņai pateikšu.
   *
   Mēs gaidām Džeinu Polu viesu istabā. Viņa ienāk, balstoties pret savu dāmu, jo ir pārāk novārgusi.
   – Sveicināta. – Es cenšos runāt laipni. – Jūs esat bāla. Lūdzu, apsēdieties.
   Viņa paklanās man un pamāj Montagjū, kurš palīdz viņai iekārtoties uz krēsla, kamēr es atlaižu dāmu.
   – Tā ir mana māsīca Elizabete, – Džeina vārgi iebilst, it kā gribētu viņu paturēt.
   – Jūs sēdīsieties ar mums pie vakariņu galda, – es apsolu. Sieviete uztver mājienu un aiziet.
   – Man diemžēl ir ļoti sliktas vēstis, – es saudzīgi iesāku.
   – Vai tēvs? – Viņa samirkšķina acis.
   – Nē, jūsu vīrs Artūrs.
   Spēji ievilktā elpa apliecina, ka Džeina acīmredzot nav pat zinājusi, ka Artūrs ir slims. Vai tiešām viņa neuzminēja, kad vīrs viņu nesagaidīja pie istabas durvīm?
   – Man šķita, ka viņš aizbraucis pie jums kopā ar bērniem!
   Vai viņi ir veseli?
   – Jā. Kad atstāju Bišemu, visi bērni jutās labi. Tur dzīvo arī Džefrijs un viņa sieva.
   Džeina brīdi klusē. – Bet Artūrs…
   – Viņš diemžēl nomira no sviedru slimības.
   Ieslēpjot seju plaukstās un salīkstot, Džeina pavirza kājas tālāk zem sēdekļa un žēlabaini gaudo. Tas ir pilnīgs sabrukums.
   Montagjū palūkojas uz mani, it kā jautājot, ko darīt. Es pamāju, likdama viņam apsēsties un sagaidīt beigas.
   *
   Džeina nepārstāj raudāt. Mēs viņu atstājam un dodamies vakariņās. Artūra nomniekiem jāredz, ka mēs esam šeit, ka dzīve turpinās un viņiem jāpilda savi pienākumi, jāstrādā un jāmaksā rente. Kalpotājiem nav pieļaujams domāt, ka drīkst aizbildināties ar mana dēla nāvi un atpūsties. Šī zeme pieder Džeinai, bet reiz, ja Dievs būs žēlīgs, to mantos Artūra dēls Henrijs, tāpēc mums par to jārūpējas. Pēc vakariņām mēs atgriežamies manā istabā. Džeinai ir sarkanas acis, bet viņa vismaz vairs neraud.
   – Es nespēju, – viņa žēlabaini uzrunā mani, it kā sieviete varētu izvēlēties, ko spēj vai nespēj. – Es negribu atkal būt atraitne! Es nespēju dzīvot bez viņa un negribu pat domāt par jaunu laulību. Mēs esam salaulāti gan dzīvē, gan nāvē.
   – Ir ļoti agrs, jūs vēl neesat atguvusies, – es viņu mierinu, bet Džeina ir apņēmusies skumt.
   – Man ir lauzta sirds, – viņa paziņo. – Es dzīvošu Bišemā savā atraitnes istabā. Nevienu nepieņemšu un nekur neiešu.
   – Vai tiešām? – Es iekožu mēlē, slēpjot neticību, un mēģinu runāt saudzīgāk. – Džeina, vai tiešām jūs nevēlaties dzīvot pie tēva?
   Viņa papurina galvu. – Tēvs man sameklēs citu vīru. Bet es nekad vairs neprecēšos. Es vēlos būt Artūra mājās, viņa tuvumā, kur varēšu sērot. Dzīvot pie jums un katru dienu raudāt pēc mīļotā vīra.
   Es nejūtu sirsnību pret šo meiteni. – Jūs vēl esat satriekta, – es saku.
   – Nē, es esmu izlēmusi, – viņa apgalvo. Man šķiet, ka viņa runā taisnību. – Es veltīšu savu dzīvi Artūra piemiņai un nekad nepametīšu Bišemu. Es klīdīšu gar viņa kapu kā skumju rēgs.
   – Ak tā, – es nosaku.
   *
   Es ļauju Džeinai veltīt dažas dienas pārdomām un lūgšanām, tomēr viņa neatkāpjas un gatavojas dzīvei manā namā. Nezinu, kā ar to samierināties.
   Mans klusais, apdomīgais mantinieks Montagjū ierosina lielisku izeju, kā nepieļaut, lai jaunā atraitne pavada mūžu pie mums. – Vai esat pārliecināta, ka vēlaties nošķirties no pasaules? – viņš jautā Džeinai pēc vakariņām.
   – Pilnīgi, – viņa atbild, ģērbusies tumši zilā tērpā; tā ir karalisko sēru krāsa. Artūrs bija Plantagenetu dzimtas pārstāvis, un mēs par viņu sērojam kā par princi.
   – Tādā gadījumā Bišemas muižā jums būs pārāk skaļi un rosīgi, – Montagjū saka. – Tur viesojas karalis, vasarā pie mums uz vairākām nedēļām apmetas viss galms, mana māte ziemā uzņem daudzos radiniekus, Stefordus, Kortnijus, Lailus, Nevilus. Princese Mērija noteikti apciemos mūs vasarā, ņemot līdzi savu galmu. Mūsu nams nav maza, klusa mājiņa; tā ir pils.
   – Es negribu redzēt visus tos ļaudis! – Džeina saniknota atcērt. – Nē, es gribu dzīvot pavisam nošķirti. Varbūt lēdija Mārgarita piešķirs man citu īpašumu savās zemēs, kur valdīs miers. Man nevajag neko lielu, pietiks ar muižu, kurai blakus ir parks.
   Pat Montagjū saraujas, dzirdot tādu lūgumu. – Mana māte ir daudz strādājusi, lai apvienotu savas zemes, – viņš klusi iebilst. – Nedomāju, ka viņa ir gatava tās sadalīt.
   – Bet es nevaru dzīvot lielā, rosīgā namā. – Džeina pievēršas man. – Negribu dzīvot pilī. Es gribu būt klusa un apcerīga kā mūķene.
   Montagjū klusē. Viņš nogaida, un arī es nebilstu ne vārda. Mēs redzam, ka Džeinas prātā pamazām dzimst jauna doma.
   – Varbūt man dzīvot klosterī? – viņa jautā. – Vai arī… varbūt kļūt par mūķeni?
   – Vai jūs jūtat aicinājumu? – Es esmu spiesta uzdot šo jautājumu, domājot par karalieni, kas zvērējusi neiet klosterī, ja vien Dievs viņai to nepavēlēs. Jebkādā citā gadījumā tā būtu zaimošana. Arī Redžinalds atsakās dot svēto solījumu, jo nedzird aicinājumu. Viņš to uzskata par apvainojumu Dievam.
   – Jā, – Džeina dedzīgi atsaucas. – Šķiet, ka jūtu!
   – Tas ir pavisam skaidrs, – Montagjū gudri piebilst. – Jūs jau no paša sākuma teicāt, ka vēlaties nošķirties no pasaules un nekad vairs neapprecēties.
   – Tieši tā, – Džeina piekrīt. – Es gribu veltīt laiku savām sērām.
   – Tātad tas ir labākais risinājums, – es nosaku, nepretojoties kārdinājumam. – Un es jums sameklēšu vietu labā klosterī, kā arī samaksāšu par jūsu uzturu.
   Džeina acīmredzami neapjauš, ka tādējādi es atgūšu viņas atraitnes mantojumu. Es maksāšu tikai to, ko pieprasa klosteris, un mūķenes ir devušas nabadzības zvērestu.
   – Jā, tā būtu vislabāk, – viņa piekrīt. – Bet… kas notiks ar šo namu un zemi? Manu mantojumu? Un naudu, ko saņemšu no tēva?
   – Jūs varētu to visu piešķirt Henrijam, – es ierosinu. – Un es kļūšu par viņa aizbildni, lai varētu pārvaldīt zemi. Jums par to nevajadzēs raizēties.
   Montagjū savaldās, lai neuzmestu man uzvaras prieka pilnu skatienu. – Mēs darīsim visu, ko vēlaties, māsa, – viņš godbijīgi sola.
   *
   Es gaidu pavēli sagatavot Ričmondas pili pirms Mērijas atgriešanās, bet nekas neliecina, ka valdnieks tuvojas Londonai. Klīst baumas, ka viņš ieslēdzies tornī, lai neviens slimnieks neelpotu viņa tuvumā. To uzzinājuši, Londonas ļaudis pārtrauc līķu apbedīšanu un rūgti smejas, jo viņu karalis, tik drosmīgs turnīra laukumā, ir gļēvulis slimības priekšā.
   Londonas iedzīvotāji nav vienīgie cietēji. Nomirst mans bijušais pielūdzējs un vēlākais ienaidnieks sers Viljams Komptons, un es ceru, ka līdz ar viņu aizies nebūtībā arī strīds par manām zemēm. Anna Boleina saslimst un pieceļas no slimības gultas Hīverā, it kā nekas nebūtu noticis, bet viņas svainis sers Viljams Kerijs nomirst. Kārdinošā, auglīgā Boleinu meita kļūst par atraitni ar diviem rudmatainiem bāreņiem. Lūk, vēl viens veselīgs bastards, vēl viens rudmatis Henrijs. Mani ir nomocījušas aizdomas, ka varbūt karalis ieraudzīs Mēriju, skaistāko un sirsnīgāko no abām māsām, un nolems atteikties no karalienes.
   Džeina iestājas Bišemas klosterī, un es nekavējoties rakstu kardinālam, lūdzot piešķirt man aizbildnību pār savu mazdēlu. Vulzijs ir pieveicis slimību, kas nopļāvusi daudz diženākus vīrus, un atguvis spēkus cīņai ar viņu pēctečiem. Es zinu, ka viņš iekāro Henrija mantojumu, bet manu lūgumu noraidīt nav iespējams. Neviens cits nebūtu piemērots šim darbam.
   Tomēr es negrasos atstāt visu likteņa ziņā. Bagāts aizbilstamais ir dārgums, ko gribēs arī citi. Man jāapsola kardinālam atlīdzība, kaut gan es katru gadu viņam jau maksāju simt markas, lai nezaudētu viņa labvēlību. Ir vērts ziedot naudu, ja vien viņš atbalstīs manu lūgumu. Es esmu zaudējusi Artūru un nespēju paciest domu, ka vajadzēs zaudēt viņa mantojumu.
   Mani nomāc arī citas raizes. Biju cerējusi, ka arī šoreiz karalis, slēpjoties no sviedru slimības kopā ar sievu un meitu, atsauks atmiņā Katrīnas valdzinājumu. Bet Montagjū ziņo, ka valdnieks katru dienu raksta kaislīgas vēstules Boleinu meitenei un sacer dzeju par viņas melnajām acīm, neslēpjot savas ilgas. Galms atgriezīsies Londonā kopā ar karaļpāri, kas briesmu brīdī tvērušies viens pie otra, bet Vestminsterā valdnieks atkal centīsies atteikties no sievas, lai viņas vietā ievestu daudz zemākas izcelsmes meiteni.
   Vismaz Džefrijs man nesagādā sarežģījumus. Ne viņš, ne Konstansa nesaslimst. Kad es braucu uz Londonu, viņi dodas uz savu namu Lordingtonā. Džefrijs prasmīgi pārvalda savu zemi, un es nevilcinoties uzticu viņam vietu parlamentā – man ir tiesības nominēt pārstāvi no Viltonas pilsētas.
   – Izmanto šo iespēju, lai pakāptos galmā, – es viņam iesaku pēc maltītes pēdējā vakarā pirms šķiršanās. Konstansa smalkjūtīgi ir aizgājusi uz savu istabu, jo zina, ka man patīk pavadīt laiku ar Džefriju. Viņš ir man tuvākais bērns un vienmēr bijis blakus.
   – Tāpat kā Tomass Mors? – Džefrijs jautā.
   Es pamāju. Džefrijs par politiku zina tikpat daudz kā es. – Jā, un lūk, cik augstu viņš ticis!
   – Bet viņš aizstāvēja ideju par karaļa varas samazināšanu un parlamenta lomas veicināšanu, – dēls atgādina.
   – Jā, taču to labāk neatkārtot. Turklāt, kļuvis par parlamenta runasvīru, viņš pārliecināja savus biedrus pakļauties karalim. Izmanto savu uzstāšanos, lai piesaistītu cilvēku uzmanību. Esi iejūtīgs un uzticams. Karalim jāzina, ka tu vari viņu atbalstīt parlamentā. Iegūsti draugus; ja kaut ko ierosināsi karaļa vārdā, tev pietiks ietekmes, lai to panāktu.
   – Jūs varētu arī ievest mani galmā, un es sadraudzētos ar karali, – Džefrijs ierosina. – Tāpat kā Artūrs un Montagjū. Jūs viņus nesūtījāt uz parlamentu, lai viņi mācītos, runātu un pārliecinātu cilvēkus. Viņiem tikai vajadzēja izklaidēt karali.
   – Tie bija citi laiki, – es nožēlas pilnā balsī atzīstu. – Pavisam citi. – Es domāju par savu drosmīgo, veiklo Artūru, kurš izcēlās visās galma spēlēs. – Tagad ir grūtāk iepatikties valdniekam. Toreiz viss notika daudz vieglāk un bezrūpīgāk. Karalis bija jauns un laimīgs, un viņam varēja izdabāt.

Ričmondas pils, 1528. gada rudens

   Šajā rudenī mani visvairāk nomāc ziņu trūkums. Turklāt, ja es tās saņemu, tad neko nedrīkstu stāstīt princesei. Protams, viņa saprot, ka vecāki ir atsvešinājušies, un droši vien arī nojauš, ka tēvs ir neprātīgi, bīstami iemīlējies sievietē no necilas ģimenes. Es atceros, ka Anna Boleina bērnībā jūsmoja par iespēju kalpot princesei Mērijai Francijā, un viņas tēvs lepojās, kad meita iekļuva karalienes istabās. Ir grūti iztēloties viņu kā valdnieka mīļāko, kas pavēl galmam un žēlojas par pašu vareno kardinālu. Viņa ir gandrīz karaliene.
   Princese Mērija ir divpadsmit gadus veca un ļoti gudra;
   izglītība un audzināšana dāvājusi viņai brīnišķīgu stāju un pašcieņu. Es viņu mācīju tā, lai viņa zinātu, kas jādara princesei, kā nolasīt savu pavalstnieku un ienaidnieku domas, kalt plānus un pieņemt viedus lēmumus. Bet es nevaru viņu sagatavot pavērsienam, ka dievinātais tēvs novēršas no karsti mīlētās mātes. Kā lai viņai pastāstu par Henrija kvēlo ticību, ka viņš nav precējies un viņi pavadījuši visus šos gadus nāves grēkā? Neviens nevarētu pateikt šai meitenei, ka Dievs to redzējis un nolēmis sodīt jauno laulāto pāri, nogalinot četrus bērnus. Es viņu pārāk mīlu, tāpēc parūpējos, lai neviens cits to nestāstītu.
   Tas ir viegli, jo mēs reti vakariņojam galmā, un neviens pie mums neviesojas. Vēlāk es aptveru, ka arī tas liecina par izmaiņām. Troņmantnieka galmā vienmēr valda rosība. Pat bērns pievilina cilvēkus, kas zina, ka reiz viņa būs Anglijas karaliene, tāpēc jau tagad jāiegūst viņas labvēlība.
   Bet šajā rudenī tā nav. Sabiezē tumsa, kļūs aukstāks, un katru rītu parādās nespodra, pelēka gaisma, bet nav saules. Neviens nejāj no Londonas, un upē nepeld baržas. Šoruden mūs neuzmeklē ne galminieki, ne padomnieki. Nenāk pat lūdzēji. Mēs laikam esam kritušas ļoti zemu, ja mūs neapciemo pat tie, kas vēlas aizņemties naudu.
   Princese Mērija nezina, kas notiek, bet es to nojaušu. Ir tikai viens iemesls, kāpēc mēs Ričmondā dzīvojam tik klusi. Karalis liek tautai noprast, ka Mērija nav viņa mantiniece. Mērija vairs nevalda pār Velsu, vairs nav saderināta ar Francijas vai Spānijas karali un uzturas Ričmondā, kur bauda visas Tjūdoru dzimtas meitas priekšrocības, bet ir tikpat nenozīmīga kā Besijas Blauntas dēls.
   Galminieki spieto ap jauno aizraušanos kā mušas. Mana šuvēja, kas darina man tumši sarkanu samta tērpu ziemas svinībām, lepni pavēsta, ka ir grūti veltīt tam laiku, jo viņai ir pasūtījumi no visām dāmām Safolka namā Sautvarkā. Es tikmēr stāvu uz soliņa, un šuvējas palīdze sprauž adatas apmalē, bet šuvēja pielabo ņieburu.
   – Safolka nama dāmas? – es atkārtoju. Tur dzīvo karaļa māsa Mērija un viņas nekam nederīgais vīrs Čārlzs Brendons. Galmā viņa vienmēr bijusi iemīļota, tomēr es nesaprotu, kāpēc šajā namā piepeši valda tāda rosība.
   – Tur apmetusies Boleinas jaunkundze! – šuvēja priecīga atbild. – Karalis viesojas katru dienu, un viņi vakaros dejo.
   – Safolka namā? – To noteikti izdomājis Čārlzs Brendons. Mērija nemūžam neielaistu Boleinu meiteni savā mājā.
   – Jā, tas nodots viņas rīcībā.
   – Un karaliene?
   – Dzīvo ļoti klusi.
   – Kas paredzēts Ziemassvētkos?
   Šuvēja klusējot secina, ka es neesmu ielūgta. Viņa sarauc uzacis un nedaudz sakārto ieloci viduklī. Sievietes acīs lasāms, ka žēl šūdināt dārgu tērpu, kas nekad netiks vilkts karaļa klātbūtnē. – Man stāstīja, ka lēdijai būs savas istabas blakus karaļa apartamentiem un viņa tur pieņems savus daudzos apsveicējus. Vienā pilī būs divi galmi. Bet karalis un karaliene svinēs Ziemassvētkus kopā, kā vienmēr.
   Es pamāju. Mēs ilgi lūkojamies viena uz otru, rūgti smaidīdamas; mums abām labākie gadi jau ir pagātnē.
   – Lieliski, – viņa nosaka un palīdz man nokāpt. – Anglijā nav nevienas sievietes, kas vecāka par trīsdesmit gadiem un nejūt līdzi karalienei.
   – Bet sieviešu domas nevienu neinteresē, – es drūmi atgādinu.
   *
   Mēs ar dāmām klausāmies, kā princese Mērija spēlē lautu un dzied. Viņa pati ir sacerējusi šo dziesmu, pārveidojot senu labības pļāvēju meldiņu par jautro puisi. Mērijas acis mirdz, un viņa izskatās vesela; ikmēneša asiņošanas radītās mokas ir beigušās, un viņa atguvusi apetīti. Es vēroju princesi un domāju, ka viņa ir patiesi skaista meitene; karalim vajadzētu būt pateicīgam par šādu meitu un gatavot viņu spožai, drošai nākotnei. Henrija pienākums ir to nodrošināt gan viņai, gan Anglijai. Kāpēc Henrijs nesaskata viņas vērtību?
   Pie durvīm kāds pieklauvē. Mēs satrūkstamies, un princese Mērija paceļ skatienu. Mans saimniecības vadītājs paklanās, ienāk istabā un paziņo: – Kundze, pie vārtiem ir kāds vīrietis. Viņš apgalvo, ka ir jūsu dēls.
   – Džefrijs? – Es smaidot pieceļos kājās.
   – Nē, viņu es pazīstu. Šis cilvēks teica, ka esot jūsu dēls no Itālijas.
   – Redžinalds? – es jautāju.
   Princese Mērija pieceļas un klusi nosaka: – Ak, lēdija Mārgarita!
   – Ielaidiet viņu, – es pavēlu.
   Kalpotājs pamāj un atkāpjas, un istabā ienāk Redžinalds. Viņš ir gara auguma, pievilcīgs vīrietis ar tumšām acīm un matiem. Pārlaidis skatienu mums visām, viņš nometas ceļos man pretī.
   Es pieskaros viņa biezajām cirtām un nočukstu svētības vārdus. Tiklīdz viņš pieceļas, es vedu viņu pie princeses, un viņš zemu paklanās. Mērija pietvīkst un sniedz viņam abas plaukstas. – Es esmu daudz dzirdējusi par jūsu gudrību un lasīju jūsu rakstus. Jūsu māte priecāsies, ka esat mājās.
   Redžinalds man uzsmaida, un es vienlaikus saskatu zēnu, ko biju spiesta atdot baznīcai, un savaldīgo, neatkarīgo jaunekli, par kādu viņš kļuvis ilgajos mācību un trimdas gados.
   – Vai paliksi šeit? – es jautāju. – Mēs gatavojamies doties vakariņās.
   – Es uz to cerēju! – Redžinalds attrauc un vēršas pie princeses. – Kad ilgojos pēc Anglijas, man visvairāk pietrūkst bērnības gadu vakariņu. Vai mana māte vēl joprojām pieprasa jēra gaļas pīrāgu ar biezu mīklas cepuri?
   Princese saviebjas. – Priecājos, ka jūs to apēdīsiet, – viņa atzīst. – Es viņai nemitīgi sagādāju vilšanos, jo neēdu daudz. Un allaž ievēroju gavēņa dienas. Jūsu māte uzskata, ka es esmu pārāk stingra.
   – Nē, jums taisnība, – Redžinalds atbild. – Gavēņa dienas domātas gan mums pašiem, gan Dieva slavināšanai.
   – Mums pašiem? Izsalkums nāk mums par labu?
   – Jā, zvejniekiem, – Redžinalds paskaidro. – Ja visi kristieši piektdienās ēstu tikai zivis, zvejnieki varētu pabarot savu ģimeni visu atlikušo nedēļu. Dieva griba vienmēr nāk par labu cilvēkiem. Viņa likumi kalpo gan debesīm, gan zemei. Es ticu, ka darbi un ticība viens otru papildina.
   Princese Mērija šķelmīgi uzsmaida man. – Jā, arī es tā domāju.
   – Varbūt parunāsim par vecāku godināšanu? – es painteresējos.
   Redžinalds jokodams paceļ rokas. – Māt, es godbijīgi došos vakariņās, un jūs man pavēlēsiet, kas jāēd un jāsaka.
   *
   Mēs pavadām jautru, trokšņainu vakaru. Redžinalds noskaita tēvreizi grieķu valodā un klausās muzikantu sniegumu. Viņš runā ar princeses skolotāju Ričardu Feterstonu, un abi pauž savu interesi par jauno mācību un uzskatu, ka luterānisms ir ķecerība. Redžinalds jūsmo par dejām, un princese Mērija satver Konstansas roku un dejo viņam par prieku, it kā viņš būtu cienījams viesis. Pēc vakariņām es pavadu Mēriju uz guļamistabu. Viņa iekāpj savā lielajā gultā un starojoši smaida.
   – Jūsu dēls ir ļoti izskatīgs, – viņa saka. – Un izglītots.
   – Jā, – es piekrītu.
   – Vai mans tēvs iecels viņu par manu skolotāju, kad doktors Feterstons aizbrauks?
   – Iespējams.
   – Vai tas nebūtu lieliski? Viņš būtu ļoti labs, vieds skolotājs.
   – Viņš jums liktu daudz strādāt. Šobrīd viņš apgūst senebreju valodu.
   – Man patīk mācīties, – princese apliecina. – Es justos pagodināta, strādājot ar tādu skolotāju.
   – Jums jāiet gulēt, – es stingri nosaku, jo nevēlos uzkurināt viņas meitenīgos sapņus par Redžinaldu. Mērijai būs jāprecas ar tēva izvēlētu vīru, un šobrīd izskatās, ka viņai nav nekādu izredžu.
   Mērija atliec galvu, pieņemot manu skūpstu, un mani aizkustina viņas trauslais skaistums un kautrais smaids.
   – Lai Dievs jūs svētī, mana princese, – es novēlu.
   *
   Mēs ar Redžinaldu ejam uz manu istabu. Kalpotāji atstāj mums vīnu, riekstus un žāvētus augļus un atstāj mūs divatā.
   – Viņa ir burvīga, – Redžinalds atzīst.
   – Es viņu mīlu kā savu bērnu.
   – Kas jauns noticis ar manu ģimeni? Ar brāļiem un māsu?
   – Visiem klājas labi, kaut gan es neizsakāmi ilgojos pēc Artūra.
   – Kā klājas Montagjū dēlam? – Redžinalds smaidot jautā, nekavējoties nopratis, kurš bērns būs mans mīlulis un dzimtas turpinātājs.
   – Labi, – es šķelmīgi atbildu. – Viņš jau runā un skraida. Henrijs ir spēcīgs kā Plantagenetu princis. Stūrgalvīgs, nekaunīgs. – Es sevi apvaldu, iekams sāku atkārtot viņa pēdējos izteicienus. – Un jocīgs, – es saku. – Ļoti līdzīgs Džefrijam šajā vecumā.
   Redžinalds pamāj. – Karalis mani aicināja uz Londonu. Es beidzot izmantošu savu dārgo izglītību un ilgās mācības.
   – Tās jau tiek izmantotas, – es steigšus attraucu. – Viņš ar tevi apspriežas par to, kas ir un nav ķecerīgi, un es zinu, ka tu dod padomus Tomasam Moram. Karalis uz viņu paļaujas.
   – Nevajag mani iedrošināt, – Redžinalds smaidīdams atbild. – Es neesmu vairs tik mazs, lai alktu pēc jūsu atzinības. Es atskāršu, ka esmu krietni kalpojis karalim gan universitātēs, gan rakstot vēstules pāvestam, gan strādājot Padujā. Bet tagad viņš vēlas, lai atgriežos mājās. Viņam galmā nepieciešami padomnieki, kas iepazinuši pasauli, kam ir draugi Romā un kas spēj ar viņiem diskutēt.
   Es savelku šalli ap pleciem un nodrebinos, kaut gan istabā ir silts. – Tu viņam neieteiksi šķirties no karalienes, – es stingri noskaldu.
   – Cik man zināms, nav nekāda iemesla, – Redžinalds atzīst. – Bet karalis var man pavēlēt lasīt paša sameklētās grāmatas, lai atrastu atbildi uz šo jautājumu. Viņš ir izveidojis pārsteidzoši plašu bibliotēku. Arī lēdija nes viņam grāmatas, un mans pienākums būs atbildēt uz tajās paustajiem pieņēmumiem. Daži teksti ir ķecerīgi. Viņš ļauj lēdijai lasīt grāmatas, ko mēs ar Moru aizliegtu. Dažas no tām ir aizliegtas. Viņa pat rāda tās karalim. Es izskaidrošu valdniekam kļūdas, kas lasāmas šajos darbos, un aizstāvēšu baznīcu. Cerams, es varēšu Anglijā kalpot karalim un baznīcai vienlaikus. Viņš var pieprasīt, lai apspriežos ar citiem teologiem, un man nav iebildumu. Es izlasīšu visu, ko viņš man piedāvās, un izteikšu savu viedokli. Viņš samaksāja par manu izglītību, lai es varētu domāt viņa vietā, es to darīšu.
   – Karalienei un princesei kaitē jau tas vien, ka laulība tiek apšaubīta! – es dusmīga iesaucos. – Vajadzētu nekavējoties aizliegt grāmatas, kas aizskar karalieni vai baznīcu.
   Redžinalds pieliec galvu. – Jā, māt, es zinu, ka tādējādi tiek sāpināta dižena sieviete, kas pelnījusi tikai cieņu.
   – Viņa mūs glāba no nabadzības, – es atgādinu.
   – Jā.
   – Un es viņu pazīstu un mīlu kopš dienām, kad viņai bija tikai sešpadsmit.
   – Māt, es izpētīšu visus tekstus un paziņošu karalim savu neatkarīgo viedokli, – Redžinalds sola. – Tas ir mans pienākums.
   – Vai dzīvosi šeit? – Es priecājos, redzot savu dēlu, bet mēs ļoti sen neesam mājojuši zem viena jumta. Un es nezinu, vai vēlos katru dienu runāt ar šo neatkarīgo jaunekli, kurš nav pieradis paklausīt savai mātei.
   Redžinalds smaida; viņš to ļoti labi apzinās. – Es apmetīšos Šīnā pie kartēziešu brāļiem un atkal dzīvošu klusumā. Un apciemošu jūs. Tāpat kā iepriekš.
   Es paceļu roku, it kā atvairot atmiņas par senajām dienām. – Viss ir mainījies. Tronī sēž krietns karalis, un mēs esam bagāti. Tu vari tur apmesties pēc savas gribas, nevis tāpēc, ka es nevaru atļauties tevi uzturēt. Šie ir citādi laiki.
   – Zinu, – Redžinalds rāmi piekrīt. – Un es pateicos Dievam, ka tā ir noticis.
   – Tikai neklausies baumās, – es brīdinu. – Klīda runas, ka Šīnā glabājas dokuments ar senu pareģojumu par mums. Tas droši vien ir iznīcināts, bet tik un tā neklausies, ja kāds to piemin.
   Smaidīdams Redžinalds šūpo galvu. Viņam šķiet, ka esmu veca, noraizējusies sieviete, kas baidās no savas ēnas. – Man nav jāklausās, bet visi stāsta par Kentas svēto jaunavu, kas pareģo nākotni un brīdina, lai karalis nepamet savu sievu.
   – Nav svarīgi, ko viņa runā. – Es noliedzu patiesību. Pie viņas dodas daudzi tūkstoši cilvēku. Man jāpanāk, lai to vidū nebūtu Redžinalds. – Neklausies baumās.
   – Māt, kartēzieši ir devuši klusēšanas zvērestu. Tur neviens nebaumo. Nav atļauts teikt kaut vārdu.
   Es atceros, ka Bakingemas hercogs zaudēja galvu, jo klausījās runās par Tjūdoru iznīcību šajā pašā klosterī. – Kaut kas tur tomēr tika pateikts. Kaut kas bīstams.
   Redžinalds papurina galvu. – Kāds būs melojis.
   – Bakingemas hercogs mira šo vārdu dēļ, – es brīdinu.
   – Tātad melis bijis neģēlīgs, – viņš nosaka.

Ričmonda, 1529. gada pavasaris

   Šajā pavasarī pie mums reti ciemojas kāds no Londonas, bet reiz es palūkojos uz lietū pierietējušo upi un pamanu baržu. Priekšgalā plīvo Dārsiju karogs. Pie mums brauc lords Tomass Dārsijs.
   Es pasaucu princesi, un mēs izejam viņam pretī. Vecais augstmanis izkāpj krastā, pamāj saviem trim kompanjoniem un nometas uz ceļgala Mērijas priekšā. Mēs abas nobažījušās vērojam, cik grūti viņam ir piecelties, bet es saraucu pieri, kad viens no maniem kalpotājiem grasās palīdzēt. Tomam Dārsijam ir vairāk nekā sešdesmit gadi, tomēr viņam nepatīk, ja kāds to atgādina.
   – Atvedu jums tārtiņu olas, – viņš vēršas pie princeses. – No mana tīreļa ziemeļos.
   Dārsijs runā tik pašpārliecināti, it kā viņam piederētu visi tīreļi Anglijas ziemeļos, un viņš patiesi pārvalda lielāko daļu no tiem. Viņš ir viens no varenajiem ziemeļu lordiem, kurš veltījis mūžu centieniem nelaist skotus pāri robežai. Es viņu sastapu Midlemas pilī, kur dzīvoju kopā ar savu tēvoci karali Ričardu, un Dārsijs toreiz bija viens no Ziemeļu padomes. Tagad es speru soli uz priekšu un noskūpstu viņu uz abiem vaigiem.
   Lords pasmaida, priecādamies par uzmanību, un piemiedz man ar aci. – Es atvedu šos kungus, lai viņi redzētu jūsu galmu, – viņš paziņo, un franči nostājas viņam aiz muguras, paklanās un sniedz nelielas dāvanas. Mērijas dāma tās pieņem un nolaižas reveransā, un mēs vedam viesus uz pili. Princese nedaudz aprunājas ar viņiem audienču zālē un aiziet. Franči pastaigājas, aplūko gobelēnus, sudraba traukus un vērtslietas uz skapjiem, kā arī pļāpā ar galma dāmām. Lords Dārsijs pieliecas man tuvāk.
   – Grūti laiki, – viņš drūmi nosaka. – Nevarēju iedomāties, ka tādus piedzīvošu.
   Es pamāju un pievedu viņu pie loga, lai parādītu dārzus un upi.
   – Man jautāja, ko es zinu par kāzu nakti! – Dārsijs sašutis stāsta. – Par kāzu nakti pirms ceturtdaļgadsimta! Turklāt es toreiz biju ziemeļos.
   – Tieši tā, – es apliecinu. – Kāpēc viņi par to interesējas?
   – Notiks tiesas sēde, – viņš nelaimīgs paziņo. – No Romas ieradies kaut kāds kardināls, lai pateiktu mūsu karalienei, ka viņa nav laulāta sieva. Karalis pēdējos divdesmit gadus esot vecpuisis un drīkstot precēties, ar ko vien vēlas. Apbrīnojami, vai ne?
   – Apbrīnojami, – es piebalsoju.
   – Man tas nepatīk, – Dārsijs atzīst. – Un tas resnais kardināls Vulzijs arī. – Viņš vērīgi uzlūko mani. – Biju domājis, ka jums būs kaut kas piebilstams. Jums un jūsējiem.
   – Neviens nav interesējies par manu viedokli, – es piesardzīgi atgādinu.
   – Ja tas notiks un jūs atbildēsiet, ka mūsu karaliene ir viņa sieva un viņa sieva ir karaliene, tad varēsiet rēķināties ar vecā Toma Dārsija atbalstu, – viņš sola. – Un citiem arī. Karalim jāuzklausa savu pēru domas, nevis kāds aptaukojies muļķis sarkanā tērpā.
   – Ceru, ka valdniekam dos prātīgus padomus.
   Vecais augstmanis pastiepj roku. – Iedodiet man savu skaisto piespraudi.
   Es noņemu no jostas sava vīra dzimtas simbolu, baltu emaljas atraitnīti, un ielieku to Dārsija tulznainajā plaukstā.
   – Ja kādreiz gribēšu jūs brīdināt, iedošu ziņnesim šo, – viņš sola. – Lai jūs zinātu, ka vēsts ir no manis.
   – Neapšaubāmi, es vienmēr priecāšos saņemt no jums kādu ziņu, – es piesardzīgi atbildu. – Bet ceru, ka mums nekad nevajadzēs izmantot šādu zīmi.
   Dārsijs pamāj, norādot uz aizvērtajām princeses istabas durvīm. – Arī es tā ceru. Tomēr jābūt gataviem. Viņas dēļ. Mūsu jaukās Anglijas rozes labad.

Ričmondas pils, 1529. gada jūnijs

   Kad ierodas Montagjū, es viņu nekavējoties aicinu uz savu istabu un atstāju visas dāmas aiz durvīm. Pirms tam es pavēlu dāmām rūpēties, lai princese būtu aizņemta un nerunātu ne ar vienu, kas atbraucis no Londonas. Mēs visi cenšamies viņu sargāt no murga, kas plosās dažu jūdžu attālumā. Princeses skolotājs Ričards Feterstons ir devies uz Londonu, lai pārstāvētu karalieni, bet ir vienisprātis ar mani, ka Mērijai būtu labāk to nezināt. Tomēr sliktas vēstis izplatās strauji, un es tādas gaidu. Lords Dārsijs nebija vienīgais augstmanis, kam uzdeva jautājumus, un tagad no Romas ieradies kardināls, kurš spriedīs par karaļa laulību.
   – Kas notiek? – es jautāju, tiklīdz durvis ir cieši aizvērtas.
   – Notika tiesas sēde, ko vadīja Vulzijs un kardināls Kampedžo, – Montagjū stāsta. – Zāle bija pārpildīta. Visi gribēja redzēt, kas notiek. Gluži kā pie ešafota. Drausmīgi.
   Es redzu, ka mans dēls ir patiesi nomākts, un ieleju viņam glāzi vīna. – Apsēdies, dēls. Elpo dziļi.
   – Karalieni izsauca uz tiesu, un viņa bija apbrīnojama. Viņa izlikās neredzam kardinālus, pagāja tiem garām, noslīga ceļos karaļa priekšā un jautāja, kā ir viņu aizvainojusi. Karaliene atgādināja, ka pieņēmusi viņa draugus kā savējos, izpildījusi katru viņa vēlmi. Un, ja viņam nav dēla, tā neesot viņas vaina.
   – Ak Dievs! Viņa tā teica, visiem dzirdot?
   – Skaļi un skaidri. Karaliene teica, ka viņa bijusi neskarta jaunava. Henrijs klusēja. Viņa jautāja, kā esot pievīlusi savu vīru. Viņš klusēja. Ko viņš varēja atbildēt? Karaliene divdesmit gadus bijusi viņam blakus. – Es smaidu, domājot par Katrīnu, kas saka patiesību glaimu izlutinātam karalim. Dēls turpina: – Viņa lūdza iespēju vērsties pie pāvesta, piecēlās un aizgāja, bet Henrijs klusēja.
   – Gluži vienkārši aizgāja?
   – Tiesas kalpi sauca viņas vārdu, pieprasot atgriezties, bet karaliene aizgāja uz savām istabām, paužot nicinājumu pret viņiem. Tas bija dižens mirklis. Māt, viņa visu savu mūžu bijusi lieliska valdniece, bet šī bija virsotne! Un ārpus galma visi vienkāršie ļaudis uzgavilēja un svētīja viņu, nolādot lēdiju kā padauzu, kas izraisījusi tikai nepatikšanas. Bet galmā visi bija satriekti vai valdīja smieklus, vai arī gribēja uzgavilēt… tomēr neuzdrošinājās, kamēr karalis apkaunots sēdēja turpat blakus.
   – Kuš, – es brīdinu dēlu.
   – Jā, – viņš piekrīt un uzsit knipi, it kā dusmodamies uz sevi. – Piedodiet. Tas viss mani satraucis vairāk nekā domāju. Man šķita…
   Es gaidu. Montagjū nav tik straujš un atklāts kā Džefrijs. Acīmredzot notikušais atstājis uz viņu lielu iespaidu. Ja Montagjū ir satraukts, pārējie galminieki noteikti ir aizkustināti vēl vairāk. Karaliene ir parādījusi viņiem savas skumjas un salauzto sirdi, un tagad viņus pārņēmis nemiers – gluži kā bērnus, kas pirmo reizi ieraudzījuši māti raudam.
   – Man ir sajūta, ka notiek kaut kas drausmīgs, – Montagjū atzīst. – Un nekas vairs nebūs tā, kā iepriekš. Ja karalis cenšas atbrīvoties no laulības ar nevainojamu sievu, tas ir… Ja karalis viņu zaudēs, viņš zaudēs… – Montagjū apklust. – Kā viņš dzīvos bez sievas? Kā rīkosies, nesaņemot viņas padomus? Mēs visi zinām, ko viņa domā. Viņai ir vara. Karaliene ir Henrija sirdsapziņa, priekšzīme, uz ko tiekties. – Viņš atkal brīdi klusē. – Karaliene ir viņa dvēsele.
   – Viņš jau daudzus gadus neieklausās Katrīnas vārdos.
   – Jā, bet viņai jau nemaz nav jārunā. Henrijs zina, ko viņa domā. Karaliene ir enkurs, ko viņš aizmirsis, tomēr tas viņu vēl joprojām notur vietā. Lēdija ir tikai aizraušanās. Henrijam tādas bijušas daudzas, bet viņš vienmēr atgriežas pie karalienes. Tur ir viņa patvērums. Neviens netic, ka šoreiz ir citādi. Un tā aizvainot karalieni…
   Mēs abi klusējam un prātojam, kas notiktu ar Henriju bez Katrīnas mīlas un pacietības.
   – Kad viss sākās, tu teici, ka viņai vajadzētu atkāpties, – es ieminos.
   – Es redzu, ka Henrijs grib dēlu. Neviens viņu nevar vainot. Tomēr viņš nevar atteikties no krietnas sievas, lai iegūtu tādu sievieti. Ja viņš gribētu Spānijas, Francijas vai Portugāles princesi, karalienei vajadzētu apsvērt šādu soli. Bet lēdijas dēļ? Grēcīgas iekāres vārdā? Censties panākt, lai karaliene noliedz viņu laulību? Visiem taujāt viņu domas?
   – Tā ir kļūda.
   – Bīstama kļūda. – Montagjū ieslēpj seju plaukstās.
   – Kas turpmāk notiks?
   – Tiesas sēde turpināsies. Droši vien vēl vairākas dienas vai pat nedēļas. Kardināls grib uzklausīt dažādus teologus, un karalis pasūtījis grāmatas un manuskriptus no visas kristīgās pasaules, licis Redžinaldam sameklēt un iegādāties grāmatas, aizsūtījis viņu uz Parīzi, lai apspriestos ar zinātniekiem.
   – Redžinalds brauks uz Parīzi? Kad?
   – Viņš jau ir prom. Karalis viņu sūtīja, tiklīdz karaliene izgāja no tiesas zāles. Viņa vērsīsies pie Romas, jo nepieņems Vulzija spriedumu angļu tiesā. Tātad karalim vajadzēs svešzemju zinātniekus, cienītus domātājus no citām valstīm. Ar Angliju nepietiks. Tā ir viņa vienīgā cerība. Citādi pāvests paziņos, ka viņi ir laulāti Dieva priekšā un nekas viņus nešķirs.
   Mēs ar dēlu lūkojamies viens uz otru; pasaule ir mainījusies.
   – Kā tas iespējams? – es jautāju. – Henrijs šobrīd pretojas visam, kam pats reiz ticēja.
   Montagjū papurina galvu. – Viņš ir iestāstījis sev, ka rīkojas pareizi. Gluži kā savā mīlas dzejā. Viņš ieņem pozu un pārliecina sevi, ka tā ir patiesa. Tagad viņš vēlas ticēt, ka Dievs viņu uzrunājis, ka viņa sirdsapziņa ir svarīgāka par jebko citu. Viņš ir pierunājis sevi iemīlēties tajā sievietē un atbrīvoties no laulības, un tagad vēlas, lai visi pārējie būtu vienisprātis.
   – Kurš iebildīs? – es jautāju.
   – Varbūt bīskaps Fišers. Tomass Mors droši vien to nedarīs, un Redžinalds nedrīkst, – Montagjū atbild, uzskaitīdams diženos domātājus. – Mums vajadzētu iebilst, – viņš piepeši saka, mani pārsteigdams.
   – Nē, mēs neesam lietpratēji, – es saku. – Mēs esam tikai ģimene.

Ričmondas pils, 1529. gada vasara

   Karalis ir vīlies, jo Vulzijs un Romas kardināls nav atraduši izeju no strupceļa. Viņš dodas vasaras ceļojumā bez karalienes, toties ņem līdzi Annu Boleinu. Runā, ka nelielais galms ceļo visnotaļ līksmi. Viņš neaicina pie sevis meitu, bet princese man jautā, vai šovasar vajadzēs pievienoties vecākiem.
   – Domāju, ka nē, – es saudzīgi atbildu. – Šogad viņi neceļo kopā.
   – Varbūt es drīkstu apmesties pie savas mātes? – princese painteresējas, atrāvusi skatienu no darba. Viņa izšuj ar melnu diegu uz balta krekla, kas paredzēts tēvam; tieši tā viņai mācīja māte.
   – Es pajautāšu vēstulē. Bet iespējams, ka jūsu tēvs grib, lai paliekat šeit.
   – Nesastopot ne viņu, ne māti?
   Lūkojoties viņas atklātajās acīs, es nespēju melot.
   – Iespējams, – es atbildu. – Šie ir grūti laiki. Mums jāapbruņojas ar pacietību.
   Princese sakniebj lūpas, norijot pārmetuma vārdus, un noliec galvu. – Vai mans tēvs šķirsies no mātes?
   Viņas mutē šie vārdi izklausās pēc zaimiem.
   – Lēmumu pieņems pāvests, – es atbildu. – Mums jānogaida, lai uzzinātu, ko viņš domā. Dievs viņam atklās patiesību. Mēs nedrīkstam zaudēt ticību. Svētais Tēvs zina, kam ir taisnība.
   Mērija nopūšas un nedaudz sagrozās.
   – Vai jums sāp? – es jautāju, redzot, ka viņa pieliecas.
   Meitene nekavējoties iztaisnojas un atliec plecus. – Nepavisam, – viņa atbild.
   *
   Kad galms pamet Londonu, karalis pateicas manam dēlam Džefrijam par darbu parlamentā, ieceļot viņu bruņinieku kārtā. Tagad viņš ir sers Džefrijs. Mans vīrs ārkārtīgi lepotos, un no manas sejas nenozūd smaids.
   Montagjū ceļo kopā ar galmu. Viņi jāj pa saules pielietajām Temzas ielejām, viesojas augstmaņu namos, katru dienu medī un vakaros dejo. Anna Boleina valda pār visu un visiem. Dēls atsūta man ziņu: “Nemaksājiet vairs Vulzijam, jo lēdija nostājusies pret viņu un viņš drīz kritīs. Sazinieties ar Tomasu Moru! Esmu gatavs saderēt, ka viņš būs jaunais lords kanclers.”
   Princese zina, ka ieradies vēstnesis no galma, un redz prieku manā sejā. – Vai kaut kas labs? – viņa painteresējas.
   – Jā. No šodienas jūsu tēvam kalpos ļoti godīgs cilvēks, kurš dos karalim labus padomus, – es atbildu.
   – Jūsu dēls Redžinalds? – viņa cerību pilnā balsī iejautājas.
   – Nē, viņa draugs un līdzvērtīgs zinātnieks, Tomass Mors.
   – Kas noticis ar kardinālu Vulziju?
   – Viņš pametis galmu, – es saku, bet nepiebilstu, ka svētā Kentas jaunava pareģojusi viņam mokpilnu nāvi vientulībā, ja viņš pamudinās karali pamest sievu. Tagad kardināls ir palicis viens un slims.

Griničas pils, Londona, 1529. gada Ziemassvētki

   Es uzvelku savu skaistāko tērpu, ievīstos kažokādās un vedu princesi Mēriju uz Griniču, kur svinēsim Ziemassvētkus. Tiklīdz esam izkāpušas no baržas, mēs ejam pie viņas mātes.
   Karaliene mūs gaida. Dāmas smaidot vēro, kā princese Mērija skriešus šķērso audienču zāli un apskauj māti tik cieši, it kā nekad negribētu palaist vaļā.
   Katrīna paceļ galvu, uzlūkojot mani, un zilajās acīs mirdz asaras. – Mārgarita, jūs audzināt īstu skaistuli, – viņa saka. – Priecīgus Ziemassvētkus!
   Mātes un meitas satikšanās pēc tik ilgas atšķirtības mani aizkustina, un es pat nespēju atbildēt.
   – Vai viss ir labi? – princese jautā, nedaudz atkāpusies un ielūkojusies viņas sejā. – Māt? Vai viss ir labi?
   Tiklīdz Katrīna pasmaida, es zinu, ka viņa melos savai meitai tāpat kā mēs visi. Viņa drosmīgi melos un cerēs, ka šai meitenei pieaugot nebūs jāpārcieš sirdssāpes, ko sagādās apziņa par tēva maldīgumu.
   – Ļoti labi, – Katrīna uzsvērti paziņo. – Turklāt esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi Dieva priekšā. Un tas mani padara laimīgu.
   – Vai tiešām? – Mazās princeses balsī ieskanas šaubas.
   – Protams, – viņas māte apstiprina.
   *
   Svinības ir greznas. Šķiet, Henrijs cenšas izrādīt pasaulei, cik vienota ir viņa ģimene, cik bagāts un varens ir viņš un cik skaists ir viņa galms. Karalis pieved savu sievu pie troņa tikpat eleganti kā vienmēr, pie vakariņu galda risina patīkamu sarunu, un nevienam, kurš vērotu no malas, pat prātā neienāktu, ka abi ir atsvešinājušies.
   Viņa bērni – gan ārlaulībā dzimušais, gan likumīgā mantiniece – saņem līdzvērtīgus pagodinājumus. Princese Mērija ienāk zālē rokrokā ar Besijas Blauntas bastardu. Burvīgs pāris – princese ir trausla un sīka, zēns ir gara auguma savam vecumam, un abi soļo blakus. Mazo Henriju Ficroju visur dēvē par Ričmondas hercogu; šis smaidošais rudmatis ir varenākais augstmanis valstī.
   Kad zēns atver tēva pasniegto dāvanu – apzeltītu kausu un krūku komplektu, – Mērija smaida un aplaudē. Viņa palūkojas uz mani, un es tik tikko jaušami pamāju. Ja Anglijas princesei jāizturas pret tēva bastardu kā cienījamu pusbrāli, Īrijas lordu leitnantu un Ziemeļu padomes galvu, tad mana mazā princese to spēs.
   Lēdija nepiedalās svinībās, tāpēc mums nav jāskatās, kā viņa cenšas pazemot par sevi augstākos. Tomēr nav iemesla cerēt, ka valdnieks no viņas ir noguris, jo itin visur gozējas lēdijas tēvs, dižodamies ar jauno titulu.
   Tomass Boleins, kurš reiz pārraudzīja manas zemes, ir kļuvis par Viltšīras un Ormondas grāfu. Viņa pievilcīgais, bet nekam nederīgais dēls Džordžs ir lords Ročfords. Vecākā meita tagad ir lēdija Anna, un iepriekšējā Boleinu padauza Mērija Kerija ieņem divas pretrunīgas vietas – viņa vienlaikus ir savas māsas draudzene un arī nedaudz nokaunējusies galma dāma karalienes istabās.
   Montagjū atklāj, ka pirms Ziemassvētkiem, kad notika svinības par godu Tomasa Boleina jaunajam titulam, viņa meita Anna gāja pa priekšu dzimušai princesei – Francijas karalienei atraitnei Mērijai. Es nespēju iztēloties, ka valdnieka mīļākā ieņēmusi vietu pirms karaļa māsas. Vienīgo mierinājumu dāvā vēsts, ka Anna Boleina ieguvusi varenu ienaidnieku. Karaliene atraitne ir pieradusi būt skaistākā, gudrākā un dižciltīgākā galmā, un neviena prasta palaistuve viņai šo vietu neatņems bez cīņas.

Ričmondas pils, 1530. gada vasara

   Mēs ar princesi stāvam pils tornī un vērojam lielos ratus, kuros kalpotāji ved karaļa un lēdijas mantas. Pagriezusi galvu, Mērija cerīgi iejautājas: – Vai viņš te paliks ilgi?
   Es aplieku roku viņai ap vidukli. – Nē. Tikai vienu dienu.
   – Kurp viņš dosies? – princese bēdīga vaicā.
   – Droši vien pavadīs vasaru ceļā, – es minu. – Londonā parādījusies sviedru slimība. Viņš atkal klejos apkārt.
   – Vai viņš aicinās arī mani un māti? Un būs tāpat kā togad, kad mēs bijām trijatā? – Princeses acīs atkal uzplaiksnī cerība.
   Es papurinu galvu. – Nē. Ne šoreiz.
   *
   Karalis izturas pret meitu tik laipni, it kā gribētu pārvilināt savā pusē. Viņš plati smaida no mirkļa, kad barža piestāj krastā, un līdz pat krēslas stundai. Satvēris meitas roku, viņš uzmanīgi klausās un tēlo mīlošu tēvu.
   Henriju pavada tikai daži tuvākie draugi – Čārlzs Brendons un viņa sieva, mans radinieks Henrijs Kortnijs ar savu sievu Ģertrūdi, Montagjū un vēl nedaudzi. Boleinu vīrieši izkāpj no baržas, bet neviens pat nepiemin abas Boleinu padauzas, un pie vakariņu galda vienīgās sievietes ir karaļa māsas dāmas.
   Tūlīt pēc karaļa ierašanās mums pasniedz brokastis. Viņš sagriež labākos gaļas gabalus un cienā princesi Mēriju ar saldāko atšķaidīto vīnu. Mērija grieķiski noskaita pateicības lūgšanu, un Henrijs uzslavē viņas zināšanas un stāju un pamāj man. – Jūs spodrināt manu dārgakmeni, – viņš saka. – Pateicos, lēdija Mārgarita, jūs esat krietns draugs. Es vienmēr atceros, ka jūs jau kopš manas bērnības pieskatījāt mani un manējos kā mīloša māte.
   Es paklanos. – Man ir prieks kalpot princesei.
   Henrijs šķelmīgi pasmaida. – Viņa ir daudz paklausīgāka nekā es šajā vecumā, – viņš joko. Ak, cik strauji viņš pavērš sarunu savā virzienā! Cik dedzīgi viņš alkst uzslavu!
   – Jūsu Gaišība bija nevainojams princis bērnistabā, – es nosaku. – Un tik nerātns! Bet ļoti mīlēts!
   Viņš iesmejas un papliķē Mērijai pa roku. – Man patika jāt un rotaļāties, bet es nepametu novārtā mācības. Ļaudis teica, ka man padodas itin viss, pie kā ķeros. – Henrijs parausta plecus. – Bet cilvēki jau vienmēr slavē prinčus.
   Viņi dodas medībās, un es lieku sagatavot maltīti, ko baudīt brīvā dabā. Mēs tiekamies mežā un ēdam, bet aiz kokiem slēpjas muzikanti, kas atskaņo paša karaļa sacerētu meldiņu. Viņš aicina princesi dziedāt, un Mērija paklausa, veltot dziesmu karaļa māsai.
   Karaliene atraitne, kas pati reiz bija princese Mērija, pieceļas un noskūpsta brāļa meitu, pasniedzot viņai zelta rokassprādzi ar briljantiem. – Lielisks bērns, – viņa klusi apgalvo man. – Īsta princese. – Un es zinu, ka mēs abas domājam par mazo zēnu, kurš nav un nekad nebūs princis.
   Pēc vakariņām sākas dejas. Montagjū nostājas man blakus, un mēs vērojam princesi kopā ar dāmām. – Karaliene palika Vindzoras pilī, – mans dēls saka. – Bet mēs turpināsim ceļu. Šovakar tiksimies ar lēdiju un viņas galmu.
   – Vai nekas nav mainījies?
   Dēls papurina galvu. – Nē. Karaliene dzīvo galmā, un mēs sekojam lēdijai. Vasara vairs nesagādā nekādu prieku. Mēs esam kā bērni, kas aizbēguši no mājām. Esam noguruši no piedzīvojumiem, bet nemitīgi jātēlo, ka mēs lieliski izklaidējamies.
   – Vai viņš nav laimīgs? Vai lēdija nepadara viņu laimīgu? – es cerību pilnā balsī iejautājos. Ja karalis nebūs apmierināts, tad skatīsies apkārt un meklēs citu nodarbošanos.
   – Viņš vēl nav ieguvis savu iemīļoto, – Montagjū atbild. – Lēdija tin viņu ap savu mazo pirkstiņu. Viņa ir balva, kas karalim jāiegūst. Henrijs vēl joprojām viņu vajā, cerot, ka šodien vai šonakt viņa beidzot piekritīs. Ak Dievs, viņa prot ievilināt vīrieti lamatās! Jau grasās ļauties, bet vienmēr paliek izstieptas rokas attālumā.
   *
   Karalis priecājas par medībām, par kopā pavadīto dienu, skaisto laiku un mūziku. It īpaši viņu sajūsmina meitas sabiedrība.
   – Žēl, ka nevaru paņemt tevi līdzi, – viņš saka. – Bet tava māte to nepieļauj.
   – Esmu pārliecināta, ka mana māte piekristu, – Mērija iebilst. – Lēdija Mārgarita varētu sakravāt manas mantas dažu stundu laikā. – Meitene bikli iesmejas. – Pietiktu ar vienu vārdu.
   Henrijs papurina galvu un piesardzīgi ierunājas: – Mums radušās domstarpības. Tava māte neizprot manu sarežģīto stāvokli. Man pavēl pats Dievs, meita. Viņš grib, lai tava māte sāktu jaunu, svētu un godpilnu dzīvi. Vairākums uzskata, ka viņai jāpriecājas par iespēju pamest šo nemierpilno pasauli un baudīt mieru. Es nedrīkstu no visa atteikties. Man jāsargā sava zeme un jāturpina dinastija. Bet jūsu māte varētu atbrīvoties no pienākumiem un ļauties patīkamai dzīvei. Tu viņu bieži apciemotu. Bet man nav ļauts nolikt savu nastu.
   Mērija iekož apakšlūpā, baidīdamās pateikt kaut ko nepareizi. Henrijs iesmejas un pieskaras meitas zodam. – Neesi tik nopietna, mana mazā princese! – viņš iesaucas. – Šīs raizes skar tavus vecākus, nevis tevi. Reiz tu sapratīsi, cik smags ir mans darbs. Bet zini, ka tava māte nedrīkst man pievienoties, kamēr sūta savam māsasdēlam imperatoram lūgumus mani nosodīt. Viņa par mani sūdzas citiem, un uzticīga sieva tā nerīkojas, vai ne? Sūdzēties par to, ka es cenšos pildīt Dieva gribu! Tāpēc tava māte šoreiz nedrīkst ceļot kopā ar mani, kaut gan es to gribētu. Un arī tevi es nevaru ņemt līdzi. Viņa rīkojas nežēlīgi, mūs izšķirot, lai pierādītu savu taisnību. Sieviete nedrīkst iesaistīties diskusijās. Un viņa pretojas Dieva baušļiem, apstrīdot sava vīra domas. – Karaļa balss kļūst dobjāka, tajā ieskanas žēlums pret sevi. – Mani gaida grūts ceļš bez sievas pie sāniem. Tava māte nedomā par mani, ķeroties pie šādiem līdzekļiem.
   – Viņa noteikti… – Mērija iesāk, bet karalis paceļ roku, viņu apklusinot.
   – Zini, meita, ka es rīkojos pareizi tavā, šīs valsts un tavas mātes labā, – viņš saka. – Un es pildu Dieva gribu. Dievs uzrunā karaļus bez starpniekiem. Visi, kas pret mani saceļas, vienlaikus saceļas pret To Kungu. Tā apgalvo jaunās mācības aizstāvji. Tas nav apstrīdams. Es pakļaujos Dieva gribai, bet tava māte ieklausās tikai savā godkārē. Bet es vismaz zinu, ka varu paļauties uz tavu mīlestību un paklausību. Mana mazā meitiņa. Mana princese.
   Mērijai ietrīsas lūpa un acīs sariešas asaras; viņu plosa uzticība mātei un tēva personības spēcīgais valdzinājums. Beigu beigās viņa paklanās tēvam. – Protams.

Ričmondas pils, 1530. gada rudens

“Bijušais kardināls Vulzijs nomira ceļā uz Londonu, piepildot Kentas jaunavas pareģojumu. Paldies Dievam, kurš mums aiztaupījis tiesu pār kardinālu! Henrijam Kortnijam bija uzdots nolasīt apsūdzību kukuļņemšanā un burvestībās. Bet Dievs ir žēlīgs, un mūsu ģimenes rokas nebūs aptraipītas ar Vulzija asinīm. Nedrīkst sūtīt kardinālu uz ešafotu, kaut gan Toms Dārsijs apgalvo, ka viņš to labprāt izdarītu.
Brālis un māsa Boleini, to uzzinot, dejoja galminieku priekšā un līksmoja par kardināla nāvi. Viņi tēloja elles dēmonus. Dievam vien zināms, kas ar mums notiks. Vulzijs bija kaitinošs, bet tagad karaļa padomnieki ir niecības, kas pārģērbjas par velniem un uzgavilē, kad mirst nevainīgs cilvēks. Sadedziniet šo vēstuli.”

Griničas pils, Londona, 1530. gada decembris

   Mēs svinam Ziemassvētkus Griničā kā ierasts, un karalis ir tikpat valdzinošs kā vienmēr. Viņš ir laipns pret karalieni, gādīgs pret Mēriju un sirsnīgs pret jauno Ficroju. Mazais Ričmondas hercogs ir vienpadsmit gadus vecs, kļūst arvien ietekmīgāks, un visiem redzams, ka viņš ir sava tēva dēls – garš kā visi Jorki, rudmatains kā Tjūdori, mantojis Plantagenetu patiku pret medībām, mūziku un mācībām.
   Man nav ne jausmas, ko Henrijs paredzējis savam ārlaulības dēlam; varbūt viņš ir iespējamais mantinieks gadījumam, ja karalim nebūs neviena cita. Henrijs tērē veselu bagātību par dēla saimniecības izdevumiem un pat dāvanām Jaunajā gadā, un tas liecina, ka zēns tiek uzskatīts par gandrīz karalisku atvasi. Turklāt karalis grib, lai visi viņu tā uztvertu, un es nezinu, ko tas nozīmē manai princesei. Visi sūtņi zina, ka princese ir vienīgais likumīgais bērns, karalienes atvase un Henrija atzītā mantiniece. Bet viņai blakus kā līdzvērtīgs iet karaļa bastards zeltītā tērpā. Visi domā, ka Henrijs gatavo šo bērnu kāpšanai tronī. Kas notiks ar karaļa meitu, ja viņa vairs nebūs Velsas princese? Un kas viņa ir, ja Henrijs Ficrojs ir nākamais karalis?
   Katrīna šķiet pavisam mierīga un slēpj izmisumu. Viņa apsēžas blakus savam smaidīgajam vīram un pamāj draugiem. Visas galma dāmas izturas pret viņu cienīgi, un vairākums pauž īpašu sirsnību. Ja vīrs var atteikties no sievas, pasludinot to par Dieva gribu, neviena no mums nebūs drošībā pat tad, ja pirkstā ir laulības gredzens.
   Galma augstmaņi neuzdrošinās atklāti nostāties pret karali, tomēr visi klanās karalienei un uzmanīgi ieklausās viņas vārdos. Šādi viņi apliecina, ka uzskata Katrīnu par Spānijas princesi un Anglijas karalieni un nekas to nemainīs. No viņas izvairās tikai Boleini un viņu radinieks Tomass Hovards, jaunais Norfolkas hercogs, kurš domā tikai par savas dzimtas pieaugošo varu. Visiem zināms, ka Hovardu intereses saistītas ar jaunajām sievietēm, ko viņi iesūtījuši karaļa gultā; nevienu neinteresē viņu domas par karalieni.
   Viņi netuvojas karalienes istabām, bet ir visur citur galmā, it kā greznā Griničas pils būtu viņu nams, mazā, šaurā Hīveras pils. Anna esot paziņojusi, ka visiem spāniešiem vajadzētu nogrimt jūrā un viņa nekad vairs nekalpošot karalienei. Ja šādi draudi ir viss, kas Boleinai atlicis, mēs varam nesatraukties.
   Kopš kardināla nāves un Hovardu dzimtas virzīšanās augšup karalim ir tikai viens labs padomnieks, proti, Tomass Mors. Dienu viņš pavada pie karaļa sāniem, bet vakaros cenšas tikt uz mājām pie ģimenes. – Pasakiet savam dēlam, ka es rakstu garu eseju kā atbildi uz viņa sacerējumu, – Mors man lūdz, steidzīgi ejot uz staļļiem. – Man ļoti žēl, ka es tik ilgi kavējos. Rakstu pārāk daudz vēstuļu karaļa vārdā un nepagūstu aizsūtīt savējās.
   – Jūs rakstāt visu, ko viņš liek, vai arī atklājat viņam savus uzskatus? – es painteresējos.
   Mors velta man nedaudz stingu smaidu. – Es ļoti rūpīgi izvēlos vārdus, lēdija Mārgarita. Gan rakstot, gan izsakot valdniekam savas domas.
   – Vai jūs ar Redžinaldu vēl joprojām esat vienisprātis? – es jautāju, domājot par savu dēlu, kurš apceļo Franciju un runā ar teologiem, lai saņemtu atbalstu, ko Mors izvairās dot Anglijā.
   Jurists pasmaida. – Mums ar Redžinaldu patīk strīdēties par sīkumiem. Bet pārsvarā mūsu domas sakrīt. Un, kamēr viņš man piekrīt, es uzskatu jūsu dēlu par ļoti viedu cilvēku.
   *
   Man jāpieņem princeses galmā jauna sieviete – lēdija Mārgarita Daglasa, karaļa māsas meita. Līdz šim viņa dzīvoja kardināla Vulzija aizgādnībā, un karalis nolēmis viņu sūtīt pie mums.
   Es priecājos, sagaidot meiteni. Viņa ir skaista un izmisīgi vēlas pieaugt, kā arī dzīvot galmā. Manuprāt, viņa būs lieliska biedrene mūsu princesei, kas jau no dzimšanas ir nopietna un pēdējā laikā arī nomākta. Bet mani māc bažas. Es dodos uz karalienes kapelu, piekaļu skatienu zelta krucifiksam un klusi lūdzos. Karalis ir atsūtījis pie princeses meiteni, kas ir daļēji Tjūdore, daļēji vienkāršas dzimtas atvase. Kaut nu tas neliecinātu, ka reiz viņš to pašu apgalvos par Mēriju!

Ričmondas pils, 1531. gada pavasaris

   Džefrijs atjāj pie manis krēslas stundā, it kā slēptos no svešiem skatieniem. Es viņu ieraugu aiz loga un nokāpju lejā. Viņš ieved mani aukstajā, pelēcīgajā dārzā, jo neuzdrošinās runāt istabā.
   – Kas noticis? – es izbijusies jautāju.
   Džefrijs ir neparasti bāls. – Kaut kas drausmīgs.
   – Karaliene?
   – Paldies Dievam, viņa ir drošībā. Bet kāds mēģināja noindēt bīskapu Fišeru.
   Es ieķeros dēla rokā un sagrīļojos. – Kurš? Viņam nav neviena ienaidnieka!
   – Lēdija, – Džefrijs drūmi atbild. – Viņš aizstāv karalieni un savu ticību un ir vienīgais, kurš uzdrošinās stāties pretī karalim. Vainīga ir lēdija vai viņas ģimene.
   – Neticami! Kā tu zini?
   – Divi cilvēki nomira, ēdot no bīskapa trauka. Tas Kungs paglāba Džonu Fišeru. Todien viņš gavēja un nepieskārās putrai.
   – Nē, es nespēju noticēt. Vai mēs jau esam itālieši?
   – Neviens nespēj noticēt. Bet kāds ir gatavs nogalināt bīskapu, lai atbrīvotu ceļu Boleinai.
   – Vai viņš ir vesels?
   – Jā, pagaidām. Māt, ja viņa spēj uzbrukt bīskapam, vai viņa uzdrošinātos nogalināt karalieni? Vai princesi?
   Man sāk drebēt rokas. – Nē, nemūžam.
   – Kāds saindēja bīskapa putru.
   – Brīdini karalieni!
   – Es to jau izdarīju un runāju arī ar Spānijas sūtni. Lords Dārsijs vērsās pie manis, jo viņam bija ienākusi prātā tāda pati doma.
   – Mēs nedrīkstam radīt iespaidu, ka slepus sazināmies ar Spāniju. It īpaši tagad.
   – Šobrīd, kad zinām, cik bīstami ir pretoties Annai Boleinai? Kad zinām, ka valdnieks izmanto cirvi, bet viņa ķeras pie indes?
   Es stingi pamāju.

Ričmondas pils, 1531. gada vasara

   Redžinalds atved no Parīzes rakstvežus un mācītus padomniekus, kā arī Francijas garīdznieku un universitāšu pasniedzēju viedokļus, kam veltījis daudzus mēnešus. Viņš atsūta ziņu, ka vispirms dosies pie karaļa un pēc tam apciemos mani.
   Montagjū atved brāli savā baržā. Es viņus jau gaidu piestātnē, un blakus man smaidīdama stāv princese Mērija.
   Tiklīdz es ieraugu Montagjū bālo seju un sasprindzināto žokli, ir skaidrs, ka noticis kaut kas briesmīgs. – Ejiet iekšā, – es vēršos pie princeses un pamāju lēdijai Mārgaritai Daglasai. – Jūs arī.
   – Es gribēju sagaidīt lordu Montagjū un…
   – Ne šodien. Ejiet.
   Abas gausi, negribīgi atgriežas pilī, un es atkal vēroju savus dēlus. Montagjū sēž izslējies, bet Redžinalds ir salīcis baržas aizmugurē. Tiklīdz vīri izslējuši airus, Montagjū pieceļ brāli kājās un palīdz viņam izkāpt.
   Mans dēls grīļojas kā slims. Baržas kapteinis satver viņu aiz otras rokas, un abi gandrīz nešus ved viņu pie manis.
   Redžinalds sabrūk man pie kājām un noliec galvu. – Piedodiet! – viņš lūdz.
   Es uzmetu dēliem šausmu pilnu skatienu. – Kas noticis?
   – Redžinalds satver manas rokas. Viņa plaukstas ir miklas un dreb. – Vai esi slims? – es izbijusies jautāju un raugos uz Montagjū. – Kāpēc tu viņu šurp atvedi slimu? Princese…
   Mans dēls sadrūmis purina galvu. – Viņš nav slims. Redžinalds saņēma sitienu un nokrita.
   Es satveru dēla rokas ciešāk. – Kurš uzdrošinājās viņam sist?
   – Karalis, – Montagjū atbild. – Karalis viņam uzbruka ar nazi.
   Uz brīdi es zaudēju valodu un pārmaiņus uzlūkoju abus dēlus. – Ko tu pateici? – es čukstu.
   Redžinalds noliec galvu, pleciem trīsot, un skaļi iešņukstas. – Māt, man ir ļoti žēl. Es viņu saniknoju.
   – Kā?
   – Pateicu, ka Dieva likumos, Bībelē un vispārpieņemtajos noteikumos nav nekā, kas viņam ļautu atbrīvoties no karalienes. Tādas ir visu domas. Viņš nekavējoties trieca dūri man sejā un paķēra no galda nazi. Ja Tomass Hovards karali neapturētu, viņš mani nodurtu.
   – Tev vajadzēja tikai pateikt, ko uzskata franču teologi!
   – Tā arī bija, – Redžinalds atbild un paceļ galvu. Zem acs pamazām veidojas milzīgs zilums. Uz mana dēla gaišā vaiga ir Tjūdora dūres nospiedums. Dusmas iespriežas man kaklā kā nelabums.
   – Viņam bija nazis? Un viņš tev uzbruka?
   Karalis ir vienīgais, kuram galmā atļauts nēsāt ieroci. Tātad viņš zināja, ka uzbruks neaizsargātam cilvēkam. Un neviens karalis galmā nav atkailinājis asmeni. Tas ir pretrunā visiem bruņniecības noteikumiem, ko Henrijs bērnībā apguva. Viņš nekad nav uzbrucis tam, kurš nevar aizstāvēties. Henrijs ir liels un spēcīgs, bet vienmēr pratis apvaldīt dusmas un spēku. Es nespēju noticēt, ka viņš vardarbīgi uzbrucis jaunākam, trauslākam vīrietim, turklāt zinātniekam. Redžinalds nav kāds no viņa jaunajiem kaušļiem; mans dēls ir mācīts vīrs.
   – Tu viņu izaicināji, – es pārmetu Redžinaldam. – Viņš nolaiž skatienu un papurina galvu. – Tu nokaitināji karali.
   – Es neko neizdarīju! Viss notika ļoti strauji, – mans dēls atbild.
   – Vai viņš bija piedzēries? – es jautāju Montagjū.
   Viņš ir tik drūms, it kā pats būtu saņēmis sitienu. – Nē. Norfolkas hercogs izvilka Redžinaldu no karaļa istabas un iegrūda man rokās. Es dzirdēju, kā Henrijs dusmās rēc. Man šķiet, ka viņš būtu Redžinaldu nogalinājis.
   Es nespēju tam noticēt.
   Redžinalds lūkojas uz mani, un viņa acīs vīd šausmas. – Karalis izturējās kā jucis. Māt, man liekas, ka mūsu valdnieks ir zaudējis prātu.
   *
   Mēs aizvedam Redžinaldu uz Šīnu, kur viņš varēs nodoties klusām lūgšanām kopā ar mūkiem un sadziedēt brūces. Tiklīdz viņš ir atlabis, mēs slepus aizsūtām viņu uz Paduju. Līdz šim domājām, ka viņš varētu kļūt par Jorkas arhibīskapu, bet tas nenotiks. Viņš nekad neskolos princesi. Nedomāju pat, ka viņš vēl parādīsies galmā vai atgriezīsies Anglijā.
   – Tā būs labāk, – Montagjū apņēmīgi nosaka. – Es neuzdrošinos pieminēt karalim Redžinalda vārdu. Viņš nemitīgi ārdās dusmās. Nolād Norfolku par Vulzija iedzīšanu nāvē un savu māsu par pieķeršanos karalienei. Viņš pat atsakās satikt Norfolkas hercogieni, kas izziņojusi savu atbalstu karalienei, un neuzdod jautājumus Tomasam Moram, jo baidās uzklausīt atbildi. Karalis apgalvo, ka nevar uzticēties nevienam no mums. Gan ģimenei, gan Redžinaldam nāks par labu, ja viņš kādu laiku pavadīs tālu prom no karaļa skatiena.
   – Viņš teica, ka Henrijs ir zaudējis prātu, – es ļoti klusi ieminos.
   Montagjū pārbauda, vai durvis ir aizvērtas. – Māt, man patiesi šķiet, ka valdnieks nav īsti vesels. Viņš mīl karalieni un vienmēr ir ņēmis vērā viņas viedokli. Karaliene bijusi viņam blakus kopš brīža, kad viņš kāpa tronī. Viņš nevar iztēloties dzīvi bez savas sievas. Tomēr viņš ir kaislīgi iemīlējies lēdijā, kas viņu nomoka dienu un nakti. Un viņš vairs nav jauneklis, nav zēns, kurš viegli iemīlas un tikpat ātri visu aizmirst. Runa vairs nav par dzeju un dziesmām zem viņas loga. Lēdija viņu spīdzina ar savu miesu un prātu. Iekāre ir laupījusi viņam spriešanas spējas, dažreiz man šķiet, ka viņš kaut ko sev nodarīs. Redžinalds viņam trāpīja vārīgā vietā.
   – Man tas nepatīk, – es nosaku. Montagjū dzīvo galmā, Ursulai jānēsā Stefordu vārds, un Džefrijs nemitīgi strīdas ar saviem kaimiņiem, cenšoties vadīt parlamentu brīdī, kad visi ir nobijušies un izmisuši. – Būtu labāk, ja neviens mūs kādu laiku neievērotu.
   – Viņš nevarēja neziņot par paveikto, – Montagjū atgādina. – Un bija nepieciešama drosme, lai teiktu patiesību. Tomēr viņam būs drošāk dzīvot ārzemēs. Tur viņš vismaz nevarēs aizkaitināt karali.

Vindzoras pils, Bērkšīra, 1531. gada vasara

   Mēs ar princesi dodamies uz Vindzoru, lai apciemotu viņas māti, kamēr Henrijs kopā ar saviem draugiem apceļo Angliju. Galms atkal ir sadalīts divās daļās, un karalis atkal ved savu mīļāko pie visiem diženajiem augstmaņiem, visu dienu medī un vakaros dejo, un abi pārliecina viens otru, ka ir neprātīgi laimīgi. Interesanti, cik ilgi Henrijs to pacietīs? Kad viņš sapratīs, ka tāda dzīve ir tukša, un atgriezīsies pie sievas?
   Karaliene mūs sagaida pie pils vārtiem, nostājusies zem paceļamā režģa. Es jau no attāluma redzu, ka viņa ir izslējusies pārāk taisna; Katrīna izmisīgi cenšas saglabāt drosmi, jo tas ir vienīgais atbalsts.
   Mēs nokāpjam no zirgiem, un es noslīgstu reveransā, kamēr māte un meita klusēdamas apskaujas. Katrīnu vairs neinteresē stingrie galma noteikumi; viņa vēlas tikai piespiest meitu sev cieši klāt.
   Pēc vakariņām, kad princese Mērija aizsūtīta uz gultu, mums izdodas aprunāties divatā. Katrīna iesauc mani savā istabā, un mēs apsēžamies pie krāsns.
   – Valdnieks atsūtīja pie manis jauno Norfolkas hercogu, lai viņš mani pierunātu, – Katrīna iesāk. Viņas acis iedzirkstas, un mēs abas iesmejamies.
   – Vai viņš runāja ļoti, ļoti ilgi un gudri? – es jautāju.
   Karaliene satver manu roku un atkal smejas. – Kā man pietrūkst viņa tēva! Vecais hercogs bija neizglītots, toties sirsnīgs. Bet viņa dēlam nav ne zināšanu, ne sirds! – Katrīna brīdi klusē. – Viņš nemitīgi atkārtoja kaut ko par izcilajiem teoloģijas rakstiem. Jautāts, ko tas nozīmē, viņš teica: “Levitikuss, Levitikuss.” – Es iespurdzos, bet karaliene turpina: – Kad es atgādināju par Atkārtotās likumu grāmatas pantu, kur norādīts, ka vīram jāapņem par sievu mirušā brāļa atraitne, viņš jautāja: “Kas? Atkārtotie likumi? Safolk, kas tas ir? Nestāstiet man par svētajiem rakstiem, es tos nelasu. Manā vietā tos lasa priesteris.”
   – Viņu pavadīja arī Safolkas hercogs Čārlzs Brendons? – es jautāju, atguvusi nopietnību.
   – Protams. Karaļa dēļ Čārlzs ir gatavs uz visu. Viņš pats neko nespēj izlemt, bet viņa sieva vēl joprojām atbalsta mani.
   – Jūs atbalsta puse šīs valsts iedzīvotāju, – es atgādinu. – Visas sievietes.
   – Tomēr tas neko nenozīmē, – Katrīna rāmi nosaka. – Man jādzīvo tā, kā pavēlējis Dievs. Citas iespējas nav. Kad biju četrus gadus veca, māte nolēma, ka es būšu Anglijas karaliene, un princis Artūrs pirms nāves novēlēja man šo likteni. Tikai Svētais Tēvs var mani atbrīvot, un viņš vēl nav runājis. Lēdija Mārgarita, kā to visu uztver Mērija?
   – Slikti, – es godīgi atbildu. – Ikmēneša asiņošana ir ļoti spēcīga un sagādā sāpes. Es runāju ar zāļu sievām un pat ārstu, bet nekas no viņu ieteikumiem nepalīdz. Un viņa nespēj neko ieēst, ja zina, ka viņas vecāku attiecībās valda nesaskaņas. Ja es piespiežu kaut ko norīt, viņa to izvemj. Karalis iestāstīja meitai, ka jūs slikti pildāt savus pienākumus. Man lūzt sirds, to redzot. Mērija mīl savu tēvu, pat dievina. Un nespēj dzīvot bez jums, nespēj priecāties, ja zina, ka jūs cīnāties par savu vārdu un godu. Visi šie pārdzīvojumi iedragā viņas veselību. – Es brīdi klusēju. – Un viss turpinās, un es nevaru viņai pateikt, ka reiz tas beigsies.
   – Es varu tikai kalpot Dievam, – Katrīna ietiepīgi atkārto. – Lai ko tas maksātu. Man jāievēro Viņa likumi, kaut gan tie posta manu un Henrija dzīvi. Runā, ka viņš ir kā apsēsts. Mēs esam redzējušas viņu iemīlējušos, un šī nav mīlestība. Šī ir slimība. Tā sieviete neredz viņa sirdi, izmanto un baro Henrija iedomību kā nezvēru. Viņa izmanto Henrija zinātkāri un apmāca viņu ar saviem vārdiem. Es katru dienu lūdzos, kaut pāvests vienkārši un skaidri pavēlētu Henrijam atteikties no šīs sievietes. Viņa paša labad, nevis manis. Viņa Henriju iznīcinās.
   – Vai viņi devušies vasaras ceļojumā?
   – Jā. Un lika Tomasam Moram vajāt un sadedzināt ķecerus Londonā. Amatnieki mirst, bet viņai ir ļauts lasīt aizliegtas grāmatas.
   Es ielūkojos karalienes sejā un vairs neredzu gurdenumu, līnijas ap acīm, bālos vaigus. Viņa atkal ir princese, kas zaudēja savu pirmo mīlestību un turēja doto zvērestu. – Katrīna, – es skumīgi ierunājos. – Kā mēs tiktāl nonācām? Kā?
   – Viņš aizjāja neatvadījies, – karaliene saka. – Pirmo reizi mūžā. Pat šajos pēdējos gados viņš vienmēr atvadījās. Viņš dusmojās vai bija nomākts, bet vienmēr novēlēja man labu nakti. Bet šoreiz viņš mani pameta. Es sūtīju ziņnesi ar saviem laba vēlējumiem, un viņš atbildēja… – Katrīnai aizlūst balss. – Viņš atbildēja, ka viņam nevajag manus vēlējumus.
   Mēs klusējam. Henrijs nemēdz būt nepieklājīgs. Māte viņam iemācīja, kā jāizturas karaliskas dzimtas atvasei. Viņš lepojas ar savu bruņnieciskumu un labajām manierēm. Tik rupja, nicīga atbilde sievai atbilst mūsu jaunā karaļa portretam – šis karalis ar nazi rokā uzbrūk neapbruņotam jauneklim, pieļauj, lai viņa galms iedzen senu draugu kapā, un vēro savas mīļākās veidoto izrādi, kurā viņa kopā ar savu ģimeni ievelk kardinālu ellē.
   Es papurinu galvu. Cik dīvaini ir vīrieši! Un cik nežēlīgi! It īpaši dumjie vīrieši. – Viņš tēlo, – es pārliecināta nosaku.
   – Savā ziņā Henrijs vēl joprojām ir mazs zēns. Viņš dižojas sievietes priekšā.
   – Viņš bija salts, – karaliene iebilst un savelk šalli ciešāk ap pleciem. – Mans ziņnesis teica, ka Henrija acu skatiens bija salts.
   *
   Pēc dažām nedēļām, kad gatavojamies doties izjādē, mēs saņemam vēsti no karaļa. Katrīna ierauga zīmogu un salauž to turpat stallī. Viņas sejā atplaiksnī cerība. Es brīdi domāju, ka Henrijs aicina mūs pie sevis, jo atguvies un vēlas redzēt savu sievu un meitu.
   Viņa lasa vēstuli, un cerība pamazām apdziest. – Sliktas ziņas, – viņa nosaka.
   Mērija pieliek plaukstu pie vēdera, it kā apvaldot nelabumu, un novēršas no zirga. Karaliene pasniedz vēstuli man un klusēdama atgriežas pilī.
   Es izlasu skarbo tekstu, ko rakstījis kāds no karaļa sekretāriem. Karalienei pavēlēts sakravāt mantas, nekavējoties pamest Griničas pili un doties uz nelaiķa kardināla namu Morā. Toties mums ar Mēriju jābrauc uz Ričmondas pili, un karalis mūs apciemošot.
   – Ko man darīt? – Mērija jautā, nolūkodamās pakaļ mātei. – Ko es varu izdarīt?
   Princesei ir tikai piecpadsmit gadi, un viņa nekā nevar palīdzēt mātei. – Mums jāpaklausa karalim, – es saku. – Un jūsu māte rīkosies tāpat.
   – Viņa nemūžam nepiekritīs šķirties, – Mērija kaismīgi pavēsta.
   – Viņa pakļausies karalim visā, ko pieļaus viņas sirdsapziņa, – es izlaboju.

Ričmondas pils, 1531. gada vasara

   Mēs atgriežamies mājās, un es gaidu vētru, tiklīdz aiz mums aizvērsies Mērijas guļamistabas durvis. Kamēr sēdējām karaliskajā baržā un uzklausījām ļaužu gaviles krastos, viņa izturējās cienīgi un rāmi, iekārtojās uz sava zelta troņa un raudzījās apkārt. Kad laivinieki viņu sveica, princese pacēla roku; kad zivju pārdevējas sauca svētības vārdus viņai un karalienei, Mērija nedaudz pielieca galvu, tādējādi apliecinot, ka ir to sadzirdējusi, bet neatbild, lai nesadusmotu tēvu. Visu šo laiku viņa bija saspringusi, bet sabrūk, tiklīdz durvis aizveras.
   Viņa nokrīt uz grīdas un skaļi šņukst; nekas viņu nespēj mierināt vai apklusināt. Drīz viņa pieliecas un sāk vemt. Es atnesu trauku un glāstu viņas muguru, bet viņa tik un tā nerimstas, kaut gan vēderā ir tikai žults. – Izbeidziet, – es lūdzu. – Mērija, izbeidziet.
   Līdz šim viņa vienmēr man klausījusi, bet es redzu, ka viņa nespēj nomierināties. Vecāku šķiršanās ir kā zobena cirtiens, un viņa turpina šņukstēt, klepot un rīstīties. – Mērija, lūdzu, beidziet raudāt! – es atkārtoju, bet viņa mani nedzird. Princese sevi plosa kā dzīvnieks, un gaudas neapklust.
   Es pieceļu viņu no grīdas un ietinu šallēs kā zīdaini. Man gribētos, lai viņa jūtas apskauta, kaut gan māte nevar turēt viņu rokās un tēvs ir viņu pievīlis. Mērija novēršas un strauji elpo, kamēr es noguldu viņu uz muguras, apliekot roku ap kalsnajiem pleciem. Viņa vēl joprojām šņukst, un viss augums trīc. Es viņu šūpoju kā bērnu, noslauku acis un degunu. – Kuš, kuš, – es mierinu. – Kuš, Mērija.
   Ārā satumst, un šņuksti pieklust. Viņa ievelk elpu, nožagojas un atkal elpo. Es pielieku plaukstu pie viņas karstās pieres un iedomājos, ka abiem vecākiem gandrīz izdevies nogalināt savu vienīgo bērnu. Nakts ir gara, Mērija vairākas reizes mostas un atkal raud, nespējot noticēt, ka tēvs ir pametis māti un viņa palikusi viena. Un es aizmirstu princeses mātes taisnīgos vārdus, ka viņa pilda Dieva gribu. Es aizmirstu, ka Mērija ir princese un nekad nedrīkst noliegt savu vārdu, un būtu grēks liegt viņai troni. Es domāju tikai par to, ka šī piecpadsmit gadus vecā meitene ir upuris savu vecāku cīņā un viņai labāk būtu aizmirst savu karalisko vārdu, tāpat kā reiz to izdarīju es.
   *
   Galms sašķeļas kā pilsoņu kara plosīta valsts. Daži ir aicināti pievienoties karalim ceļojumā pa Anglijas medību muižām; viņi jāj visu dienu un līksmojas visu nakti. Citi paliek Morā pie karalienes. Ļoti daudzi slepus aizbrauc uz savām mājām un lūdz Dievu, kaut nevajadzētu izvēlēties starp kalpošanu karalienei vai karalim.
   Montagjū ceļo kopā ar karali, bet ir uzticīgs karalienei. Džefrijs atgriežas Saseksā pie sievas, kas laiž pasaulē viņa pirmo bērnu, kam dod Artūra vārdu par godu Džefrija mīļotajam brālim. Viņš nekavējoties raksta man, lūdzot uzturnaudu savam dēlam. Džefrijs nespēj iekrāt naudu, un es iesmejos, domājot par viņa izšķērdību. Mans dēls ir pārāk dāsns pret saviem draugiem un uztur pārāk lielu saimi. Es zinu, ka vajadzētu atteikt, bet nespēju. Turklāt viņš dāvājis mūsu ģimenei vēl vienu zēnu, un tā ir neaprakstāmi dārga velte.
   Es palieku Ričmondas pilī kopā ar princesi Mēriju. Viņa vēl cer uz atļauju pievienoties mātei un raksta mīlas vārdu pilnas vēstules tēvam, bet saņem pavirši uzšvīkātas atbildes. Kad ieraugu sešus jātniekus uz ceļa, es nospriežu, ka tos sūtījis karalis, un pie audienču zāles durvīm gaidu vēstuli. Gribu pati to aiznest princesei, kad viņa iznāks no kapelas.
   Es baidos pavēstīt viņai sliktas ziņas.
   Tomēr pa kāpnēm lēni kāpj vecais Toms Dārsijs, piespiedis plaukstu pie krustiem. Mani pamanījis, viņš iztaisnojas un zemu paklanās.
   – Lord Dārsij! – es izbrīnīta iesaucos.
   – Grāfiene Mārgarita Pola! – viņš atsaucas un pieņem manu skūpstu uz vaiga. – Jūs labi izskatāties.
   – Paldies, es esmu vesela, – es atbildu.
   Dārsijs palūkojas uz audienču zāles aizvērtajām durvīm un kā jautājot sarauc uzaci. – Viņa nejūtas labi, – es sadrūmusi atzīstu.
   – Lai nu kā, es ierados pie jums, – viņš saka.
   Es vedu viņu uz savu skaisto, saulaino istabu. – Vai vēlaties kaut ko ēdamu? Vai dzeramu?
   Dārsijs papurina galvu. – Es ceru aiziet nepamanīts. Ja kāds jautās, kāpēc ierados, atbildiet, ka es jāju uz Londonu un gribēju apsveicināties ar princesi, bet man tas neizdevās, jo viņa bija…
   – Princese jūtas nelāgi, – es pavēstu.
   – Vai saslimusi?
   – Nē, skumju sagrauzta.
   Dārsijs pamāj. – Protams. Es gribu ar jums aprunāties par karalieni un arī nabaga meiteni. Pēc Ziemassvētkiem, kad sasauks parlamentu, karaļa vīri mēģinās panākt, lai šī laulības lieta tiek izskatīta Anglijā, nevis Romā. Viņi lūgs parlamenta atbalstu. – Sagaidījis, līdz es pamāju, viņš turpina: – Viņu mērķis ir anulēt laulību un atņemt princesei mantojumu. Es pateicu Norfolkam, ka negrasos to pieļaut. Viņš pavēlēja man turēt muti ciet. Man nepieciešami draugi, lai es varētu paust savus iebildumus. – Dārsijs mani vēro. – Vai Džefrijs man piebalsos? Un Montagjū? – Es satraukta grozu gredzenus pirkstos. Vecais lords cieši satver manas plaukstas. – Man nepieciešams jūsu atbalsts, – viņš atkārto.
   – Piedodiet, – es atvainojos. – Jums ir taisnība, to saprotu gan es, gan mani dēli. Bet es neuzdrošinos ļaut viņiem par to runāt.
   – Karalis piesavināsies baznīcas tiesības, – Dārsijs brīdina. – Tikai tāpēc, lai varētu pamest nevainojamu sievu un atņemt mantojumu nevainīgam bērnam.
   – Zinu! – es iesaucos. – Zinu! Bet mēs neuzdrošināmies viņam nepakļauties. Vēl ne!
   – Kad? – lords jautā.
   – Kad vairs nevarēsim no tā izvairīties, – es atbildu. – Pašā pēdējā mirklī. Ne agrāk. Varbūt karalis atgūsies, varbūt kaut kas mainīsies, pāvests izsludinās skaidru spriedumu, ieradīsies imperators… Varbūt mums izdosies to visu pārdzīvot, nenostājoties pret Anglijas ietekmīgāko vīru.
   Dārsijs ļoti uzmanīgi klausās. Viņš pamāj un apliek roku man ap pleciem. – Lēdija Mārgarita, jūs baidāties, – viņš saudzīgi ieminas.
   – Jā. Man ļoti žēl, bet es nespēju nebaidīties. Man ir zēni, un es nevaru pieļaut, lai viņi nokļūst Tauerā. – Es ielūkojos senā drauga sejā, meklējot sapratni. – Mans brālis… – es čukstu. – Mans brālēns…
   – Viņš nevar mūs visus apsūdzēt nodevībā, – Dārsijs apņēmīgi saka. – Ne jau tad, ja būsim vienoti.
   Mēs brīdi klusējam, tad vecais Dārsijs nolaiž roku un izņem zem kamzoļa paslēptu skaistu zīmotni. Tādas vīrieši piesprauž pie apkakles pirms došanās kaujā. Uz zīmotnes attēlotas piecas Kristus vātis. Divas asiņojošas plaukstas, divas caurdurtas pēdas, asiņojoša sirds un balta roze virs tās.
   Dārsijs uzmanīgi ieliek zīmotni man rokās.
   – Cik skaisti! – Es apbrīnoju rūpīgo darbu un simbolus, kas savieno Kristus ciešanas ar manas dzimtas rozi.
   – Es pasūtīju šādas zīmotnes, kad grasījos doties karā pret mauriem, – viņš atgādina. – Vai atceraties? Pirms daudziem gadiem. Iecere neizdevās, bet es paturēju šo piemiņu. Zīmotne ar jūsu dzimtas rozi bija paredzēta jūsu brālēnam, kurš jāja kopā ar mani.
   Es paslēpju dāvanu tērpa kabatā. – Pateicos! Es pielikšu to pie sava rožukroņa un katru dienu lūgšos.
   – Un es lūgšos, kaut man nekad nevajadzētu izsniegt zīmotnes kara laikā, – viņš drūmi nosaka. – Iepriekš mēs zvērējām atdot dzīvību, aizstāvot savu baznīcu pret neticīgajiem.
   Kaut mums nenāktos apkarot ķecerus šeit!
   *
   Lords Dārsijs nav mūsu vienīgais viesis. Karstums neatkāpjas, un karaļa galms dzīro tālu prom no galvaspilsētas. Tomasa Hovarda sieva Elizabete ierodas ciemos, dāvājot medījuma gaļu un svaigas baumas.
   Viņa sasveicinās ar princesi un dodas uz manu istabu. Pavēlējusi divām dāmām dziedāt, viņa izmanto šo izdevību, lai klusi pateiktu: – Padauza Boleina ir nokārtojusi manas meitas laulību.
   – Nē! – es iesaucos.
   Hercogiene pamāj, saglabājot sejā bezkaislīgu izteiksmi. – Viņa pavēl karalim un manam vīram, bet neviens neapspriežas ar mani. Tā netikle pavēl man, dzimušai Stefordai! Jūs neticēsiet, kādu līgavaini viņa izvēlējās! Mana meita Mērija precēsies ar karaļa ārlaulības dēlu.
   – Henriju Ficroju? – es neticēdama jautāju.
   – Jā. Mans vīrs, protams, līksmē staro un lolo diženas cerības. Es negribēju iejaukt savu Mēriju šajā zaņķī. Kad satiksiet karalieni, pasakiet viņai, ka mana mīlestība un padevība nav mazinājusies. Es neatbalstu šo saderināšanos un uztveru to kā apkaunojumu.
   – Zaņķī? – es piesardzīgi pārvaicāju.
   – Man ir aizdomas, – viņa strauji čukst. – Karalis atteiksies no karalienes, lai ko viņam teiktu citi, aizsūtīs karalieni uz klosteri un pasludinās, ka ir brīvs. – Es sastingstu, it kā saņēmusi vēsti par jaunu sērgu pie sava sliekšņa, savukārt Elizabete Hovarda turpina: – Un man šķiet, ka viņš nosauks princesi par dzimušu ārlaulībā.
   – Nē, – es čukstu.
   – Jā. Manuprāt, viņš apprecēsies ar Boleinu. Ja viņai piedzims dēls, karalis pasludinās šo zēnu par savu mantinieku.
   – Laulība nebūtu spēkā, – es klusi iebilstu, tverdamās pie vienīgā, ko zinu.
   – Nepavisam. Tā būs noslēgta ellē pretēji Dieva gribai! Bet… kurš karalim to pateiks? Jūs?
   Es noriju siekalas. Neviens viņam neko neteiks. Visiem zināms, kas notika ar Redžinaldu, kad viņš tikai atkārtoja Francijas mācīto vīru uzskatus.
   – Karalis atteiksies no princeses, lai Dievs viņam piedod, – hercogiene turpina. – Bet, ja Boleinai neizdosies laist pasaulē dēlu, viņam vēl būs Ficrojs.
   – Besijas Blauntas zēns? Mūsu princeses vietā? – Es cenšos runāt nicīgi, tomēr apzinos, ka hercogienei varētu būt taisnība.
   – Ficrojs ir Ričmondas un Samersetas hercogs, – viņa atgādina. – Karalis viņam piešķīris dažādus titulus; kāpēc lai viņš nekļūtu par Velsas princi?
   Es atceros, ka reiz kardināls kaldināja šādus plānus. Biju cerējusi, ka tie grimuši nebūtībā līdz ar Vulziju. – Neviens to nepieļautu, – es saku. – Likumīga mantinieka vietā nedrīkst iecelt bastardu.
   – Kurš cīnītos? – hercogiene jautā. – Nevienam tas nepatiktu, bet kuram pietiktu drosmes cīnīties?
   Protams, to vajadzētu darīt mums. Es aizveru acis un papurinu galvu.
   – Varu pateikt, kas saceltos, ja jūs uzņemtos vadību, – hercogiene kaismīgi čukst. – Vienkāršie ļaudis un visi, kas ķertos pie zobena pāvesta vārdā, visi, kas mīl karalieni un atbalsta princesi, un visi Plantageneti. Tātad gandrīz visi Anglijas iedzīvotāji.
   Es paceļu roku. – Jūsu Gaišība, princeses galmā šādas runas nav pieļaujamas. Es tādas nedrīkstu uzklausīt.
   Viņa pamāj. – Tomēr tā ir patiesība.
   – Kāpēc Boleina atbalsta šādu savienību? – es jautāju. – Jūsu meitai ir bagātīgs pūrs, un viņas tēvs pārvalda milzīgus zemes īpašumus… un visus nomniekus. Kāpēc viņa piešķir Henrijam Ficrojam tādu varu?
   Hercogiene pieliec galvu. – Boleina negrib pieļaut, ka zēns apprecas ar princesi Mēriju. Viņa nevēlas redzēt Katrīnas meitu tronī.
   – Tas nebūtu noticis, – es skarbi atbildu.
   – Kurš to nepieļautu? – viņa izaicinādama jautā.
   Es slepus pieskaros kabatai, kur glabāju savu rožukroni un Toma Dārsija zīmotni. Vai viņš apturētu karali? Vai mēs viņam pievienotos? Vai es piešūtu zīmotni pie sava dēla apkakles un sūtītu viņu cīņā par princesi?
   – Lai nu kā, – hercogiene turpina, – es ierados pavēstīt, ka neesmu aizmirsusi savu mīlestību un padevību karalienei. Ja tiksieties, pasakiet viņai, ka esmu gatava darīt visu iespējamo. Es runāju ar spāņu sūtni un saviem radiniekiem.
   – Es nevaru tajā piedalīties un nepulcēšu viņas atbalstītājus.
   – Žēl, – hercogiene nosaka.

Ričmondas pils, 1531. gada vasara

   Lēdija Mārgarita Daglasa saņem pavēli mūs pamest, kaut gan viņas ar princesi ir sadraudzējušās. Turpmāk viņa dzīvos galmā un kalpos Boleinai.
   Viņa jūsmo par iespēju nokļūt galmā un cer savaldzināt vīriešus. Šobrīd tumšmates ir iecienītas, jo Boleinai ir melni mati un tumsnēja āda. Bet meitenei nepatīk doma, ka vajadzēs apkalpot zemākas izcelsmes sievieti. Viņa cieši apskauj gan princesi, gan mani un iekāpj karaliskajā baržā.
   – Nesaprotu, kāpēc es nedrīkstu palikt pie jums! – viņa iesaucas.
   Es atvadoties paceļu roku. Arī es neko nesaprotu.
   *
   Vasarā man jāgatavojas kāzām, un es atpūšos no raizēm par princesi, rakstot līgumus un vienojoties par noteikumiem. Tas man sagādā tādu pašu prieku kā ziedu virtenes sapīšana līgavai – Montagjū vecākajai meitai Ketrinai. Viņai ir tikai desmit gadi, tomēr es priecājos, ka esmu viņai sagādājusi Frānsisu Heistingsu. Ketrinas māsa Vinifreda ir saderināta ar Frānsisa brāli Tomasu, un mūsu dzimta ir veiksmīgi saistīta ar daudzsološu ģimeni. Zēnu tēvs nupat ir iecelts par grāfu. Mēs sarīkojam skaistu saderināšanās ceremoniju un kāzu dzīres abām meitenēm, un princese Mērija smaida, kad abi pāri aizsoļo pa baznīcas eju. Viņas sejā jaušams lepnums, it kā viņa būtu šo meiteņu vecākā māsa.

Anglija, 1531. gada Ziemassvētki

Svētki nesagādā baudu ne princesei, ne viņas mātei. Pat karalis neizskatās laimīgs. Viņš rīko greznas svinības Griničā, tomēr ļaudis runā, ka galmā valdīja jautrība, kad tronī vēl sēdēja karaliene, turpretī tagad Henriju nomoka mūžīgi neapmierināta sieviete, kas nesniedz viņam nekādu prieku.
Karaliene dzīvo Morā, kur bauda cieņu un visas ērtības, tomēr ir viena. Mums ar princesi jādodas uz Bjūli pili Eseksā un jāsvin Ziemassvētki tur. Es cenšos iedvest kaut nedaudz līksmības divpadsmit svētku dienās, bet nekas nemazina Mērijas ilgas pēc mātes, un arī visā Anglijā valda skumjas.

Ričmondas pils, 1532. gada maijs

   Vasaras sākums ir neparasti silts un patīkams, it kā zeme gribētu panākt, lai visi atceras šo laiku. Ik rītu virs upes veidojas pērļaina migla, kas noslēpj klusos viļņus, un putni ceļas gaisā, lēni vēcinot spārnus.
   Saullēktā migla izklīst, un zālē kā briljanti mirdz rasas lāses. Visi zirnekļu tīkli pārvērtušies par spīguļojošām mežģīnēm. Es saožu miklo upes smārdu. Reizēm, kad nekustīga sēžu piestātnē un vēroju ūdeni, es saskatu zivtiņu barus un foreļu kustības.
   Leknajās pļavās gar upes krastu, ar asti atgaiņājot uzmācīgās mušas, ganās govis, bullis un teliņi, kas cenšas neatkāpties no mātēm.
   Pirmās parādās svīres, tām seko bezdelīgas un čurkstes, un drīz jau pie katras pils sienas rosīgi tapušas nelielas ligzdas. Putni nemitīgi lido no upes līdz dzegām, ik pa brīdim nolaižoties uz staļļa jumta un uzpošot spalvas. Kad vecāki traucas pār ligzdām, mazuļi paceļ sīko galviņu un ieķērcas, plaši atverot dzelteno knābi.
   Mēs visi priecājamies par skaisto laiku un svinam maija pirmo dienu, dejojam mežā, rīkojam airēšanas un peldēšanas sacīkstes. Galminiekiem iepatīkas makšķerēšana. Mēs dedzinām sārtu pie upes; pavārs sautē noķertās zivis sviestā un pasniedz tās vēl kūpošas. Kad saule slīgst arvien zemāk un parādās neliels, sudrabots mēness, mēs sasēžamies baržās un klausāmies mūziku, līdz debesis vēršas oranžas kā persiki. Upe kļūs par zeltaini rožsārtu lenti, kas aizvijas nekurienē.
   Krēslas stundā mēs dodamies mājās un klusi dziedam. Mums nav lāpu, lai neizgaisinātu pelēcīgo tumsu virs ūdens un neaizbiedētu sikspārņus. Piepeši atskan bungu rīboņa, kas līdzinās lielgabalu dārdiem, un mums tuvojas Montagjū barža.
   Es sūtu princesi uz pili, lai varētu aprunāties ar dēlu divatā, bet šī ir pirmā reize, kad Mērija man nepaklausa. Viņa ielūkojas man acīs un saka: – Lēdija Mārgarita, man vajadzētu sagaidīt jūsu dēlu. Lai viņš pasaka mums abām, kāpēc ieradies. Ir pienācis laiks. Man ir sešpadsmit gadi. Es esmu pieaugusi.
   Montagjū barža jau ir piestātnē; es dzirdu, kā airētāji nolaiž trapu un sastājas rindā, veidojot goda sardzi.
   – Man pietiek drosmes, – Mērija sola. – Lai kas viņam būtu sakāms.
   – Vispirms es noskaidrošu, kas noticis, un pēc tam atnākšu pie jums, – es cenšos novilcināt laiku. – Jā, jūs esat pieaugusi un ir laiks, bet… – Es apklusu un paraustu plecus. Mērija ir tik trausla! Kā viņa uztvers sliktas ziņas?
   Princese atmet galvu. Viņa ir savas mātes meita un gatava vissliktākajam. – Es visu izturēšu, – viņa paziņo. – Izturēšu Dieva sūtīto pārbaudījumu. Es esmu tam audzināta; jūs pati mani mācījāt. Sakiet, lai jūsu dēls pavēsta jaunumus man, savai nākamajai valdniecei.
   Montagjū nostājas mums pretī, paklanās un gaida, pārmaiņus uzlūkodams mūs – māti, kam viņš uzticas, un jauno princesi.
   Viņa pieliec galvu, it kā jau būtu karaliene, un apsēžas uz lapenes sēdekļa kā uz troņa. – Runājiet, lord Montagjū! Kādas sliktas ziņas gribējāt mums pavēstīt?
   – Ļoti sliktas. Es ierados, lai atklātu tās mātei. – Viņš nedomājot noņem cepuri un nometas uz viena ceļgala.
   – Protams, – Mērija rāmi atbild. – Es to sapratu, tiklīdz ieraudzīju jūsu baržu. Bet jūs varat runāt ar mums abām. Es neesmu bērns un neesmu muļķe. Man ir zināms, ka tēvs nostājies pret baznīcu, un man jānoskaidro, kas noticis, lord Montagjū. Palīdziet!
   It kā gribētu viņu pasaudzēt, Montagjū vilcinās, tomēr paklausa. – Šodien baznīca padevās karaļa gribai. Tikai Dievam zināms, kas notiks tālāk. Bet no šīs dienas karalis valda pār baznīcu. Pāvestam vairs nav varas Anglijā. Viņš ir tikai Romas bīskaps. – Montagjū neticīgi papurina galvu.
   – Karalis ir gāzis pāvestu un ieņēmis vietu pie Dieva kājām. Tomass Mors atteicies no lorda kanclera amata un atgriezies mājās.
   Mērija saprot, ka viņas māte zaudējusi krietnu draugu un tēvs zaudējis pēdējo, kurš viņam teicis patiesību. Princese klusē, cenšoties aptvert uzzināto. – Karalis ir piesavinājies baznīcu? – viņa jautā. – Visus tās īpašumus, likumus un tiesas? Anglija ir nonākusi pilnīgi viņa varā. – Mums ar dēlu nav nekā, ko iebilst. – Tātad mans tēvs pats varēs pieņemt lēmumu par savu laulību, – princese turpina. Es apjaušu, ka viņa daudz par to domājusi, un māte viņai acīmredzot atklājusi visas viltības, pie kā ķēries tēvs un viņa jaunais padomnieks Tomass Kromvels. – Mēs klusējam. – Jēzus piešķīra savam apustulim Pēterim varu pār baznīcu, – Mērija atgādina. – Vai Anglija nepakļausies Jēzum?
   – Tā nav mūsu cīņa, – es pārtraucu meiteni. – Tā skar garīdzniekus, nevis mūs.
   Viņa pievērš man savu zilo Jorku acu skatienu, it kā cerot dzirdēt patiesību, bet zinot, ka es to neteikšu.
   – Tiešām, – es neatkāpjos. – Par to jālemj karalim un baznīcai. Svētais Tēvs iebildīs, ja uzskatīs to par nepieciešamu. Karalis uzklausīs padomus un pasludinās spriedumus. Parlamentārieši atbildēs karalim. Tomass Mors iebildīs, Džons Fišers arī, jūsu skolotājs Ričards Feterstons jau pauda savus iebildumus. Par to jāraizējas vīriešiem, bīskapiem un arhibīskapiem. Nevis mums.
   – Viņi jau ir runājuši, – Montagjū drūmi paziņo. – Garīdznieki sāka iebilst nekavējoties. Vairākums piekrita karalim, bet brīdī, kad vajadzēja balsot, atturējās. Tāpēc Tomass Mors atgriezās Čelsi.
   Princese pieceļas. Montagjū piedāvā viņai savu roku atbalstam, bet viņa uzlūko mani. – Es iešu uz kapelu un lūgšu Dievam gudrību šajā grūtajā brīdī. Kaut es zinātu, kas jādara!
   Viņa brīdi klusē un vēro mūs abus. – Es aizlūgšu par saviem skolotājiem un bīskapu Fišeru. Un Tomasu Moru. Jo viņš zina, kas jādara.

Ričmondas pils, 1532. gada vasara

   Tā beidzās mūsu skaistā vasara un arī siltais laiks. Kamēr princese lūdzās savā kapelā un piesauca Svēto Jūdu, izmisuma pārņemto cilvēku aizstāvi, tikmēr virs ielejas samilza mākoņi, un drīz sāka krist lielas, smagas ūdens lāses.
   Lietus ilga vairākas nedēļas, pār pilsētu gūlās mākoņi, un tveice cilvēkus padarīja viegli aizkaitināmus. Naktī, kad mākoņi izklīda, debesīs gailēja komētas. Daudzi saskatīja zvaigznēs dažādus standartus un gaidāmu karu. Kāds no senajiem Redžinalda draugiem, kartēziešu mūks, pavēstīja manam biktstēvam, ka redzējis sarkanu, gailošu lodi virs savas baznīcas; tas liecinot, ka pār viņiem nāks karaļa dusmas un ka viņi slēpuši savu seno pareģojumu.
   Zvejnieki tirgo mums svaigas foreles un stāsta, ka tīklos sapinušies līķi, jo daudzi cilvēki noslīcinājušies. – Ķeceri, – viens no zvejniekiem noteica. – Baznīca viņus alkst sadedzināt. Tomass Mors par to parūpēsies.
   – Vairs ne, – cits iebilda. – Arī Moru sadedzinās, un ķeceri Anglijā ir drošībā, ko karaļa netikle ir luterticīga. Upē slīcinās tie, kas pieķērušies senajām tradīcijām, pielūdz Dievmāti un godina karalieni.
   – Pietiek! – es uzsaucu, apstājusies pie virtuves durvīm. – Šajā namā mēs neuzklausīsim tādas runas. Paņemiet naudu un ejiet, un neatgriezieties vairs, citādi es par jums ziņošu.
   Es varu apklusināt tirgotājus, bet visi ceļinieki, kas izmanto iespēju saņemt bezmaksas ēdienu pēc katras mūsu maltītes, kaut ko pavēsta, un visus stāstus caurvij biedējošs pavediens.
   Viņi runā par brīnumiem un pareģojumiem. Viņi uzskata, ka imperators katru dienu sūta vēstules karalienei, solīdams palīdzību, un drīzumā Temzā parādīsies spāņu flote. Nekas nav skaidri zināms, bet viņi no kāda dzirdējuši, ka pāvests runājot ar saviem padomniekiem un cenšoties panākt vienošanos, jo baidās, ka kristīgie karaļi šī iemesla dēļ uzbruks cits citam, kamēr turki jau klauvē pie mūsu pasaules durvīm. Visi ir pārliecināti, ka Henrijs uzklausa tikai Boleinus, viņu juristus un garīdzniekus, kas atbaidoši melo karalim – ka vienīgais veids, kā panākt savu, ir nozagt baznīcu, lauzt kronēšanas ceremonijā doto zvērestu, saplēst Lielo hartu, kļūt par tirānu un iznīcināt katru, kurš iebilst.
   Nekas nav skaidri zināms, bet visi saprot, ka gaidāmi bīstami laiki, gaisā vējo briesmu smārds, un katru reizi, kad virs Anglijas nodārd pērkons, kāds jautā: – Vai tur šāva lielgabals? Vai atkal sākas karš?
   Tie, kurus nebaida karš, bīstas no miroņu augšāmcelšanās. Seklajos Bosvortas, Toutonas, Sentolbansas un Tousteras kapos atrod sudrabu un zeltu, zīmotnes un mazas piemiņas veltes, veiksmes medaļas un livreju pogas. Tagad runā, ka pat zeme senajos kaujas laukos ir sakustējusies, it kā vīri, kas miruši Jorku vārdā, gribētu izrakties un piecelties, notraukt kukuržņus, sasaukt senos pulkus un atkal cīnīties par savu princesi un baznīcu.
   Kāds plānprātiņš pienāk pie staļļa durvīm un stāsta puišiem, ka redzējis manu brāli, kam plecos atkal bijusi galva; viņš klauvējis pie Londonas Tauera durvīm un lūdzis, lai viņu ielaiž. Tedijs esot saucis, ka uz viņa troņa uzrāpies Kurmis, ļaunais Anglijas karalis no senajām teiksmām. Pūķis, lauva un vilks celsies cīņā pret šo neģēli, un pūķis būs Romas imperators, vilks būs skoti, bet lauva – mūsu princese, kurai gluži kā pasakā nāksies nogalināt savu ļauno tēvu, lai atbrīvotu māti un visu karaļvalsti.
   – Aizvāciet to veco pļāpu no mana pagalma un iemetiet upē, – es pavēlu. – Pēc tam ieslogiet viņu sarga namā un pajautājiet Norfolkas hercogam, kā viņu sodīt. Un pasakiet visiem, ka es nekad vairs negribu dzirdēt ne vārda par lauvām, kurmjiem un liesmojošām zvaigznēm!
   Manā balsī skan tik saltas dusmas, ka visi paklausa. Bet naktī, verot ciet guļamistabas loga slēģus, es ieraugu košu zvaigzni virs mūsu pils jumta. Tā līdzinās zilam krucifiksam, it kā pats Svētais Jūda, visa neiespējamā aizbildnis, sūtītu princesei cerības zīmi.

L’Erbē, Londona, 1532. gada vasara

   Montagjū un Džefrijs aicina mani uz tikšanos Londonā. Es sameloju princesei, ka man jādodas pie ārsta, jānopērk siltāki gobelēni pils sienām un jāsameklē viņai ziemas apmetnis.
   – Vai Londonā ar kādu satiksieties? – viņa jautā.
   – Iespējams, ka ar dēliem, – es atbildu.
   Princese pamet skatienu apkārt un pārliecinās, ka neviens mūs nedzird. – Vai jūs varētu nodot manai mātei vēstuli? – viņa čukst.
   Es vilcinos tikai brīdi. Neviens nav pateicis, vai princese un viņas māte drīkst sarakstīties, bet nav arī to aizliedzis.
   – Man jāzina, ka vēstuli izlasīs tikai viņa, – Mērija piebilst.
   – Protams, – es apsolu. – Mēģināšu to viņai nodot.
   Mērija pamāj un ieiet savā istabā. Pēc mirkļa viņa iznāk, turēdama rokā vēstuli, uz kuras nav ne vārda, ne zīmoga.
   – Kā jūs nogādāsiet viņai sūtījumu? – princese jautā.
   – Tas jums nav jāzina, – es atbildu, noskūpstu meiteni un dodos ceļā.
   Aizbraukusi ar baržu līdz Londonas tiltam, es kājām eju pa pilsētu savu sargu ielokā. Pagājis ilgs laiks, kopš es apcirpu vīnogulāju un cerēju dzert Anglijā darinātu vīnu. Toreiz bija saulaina diena, un Tomass Boleins mani brīdināja, ka Bakingemas hercogam draud nepatikšanas. Man gribas smieties, kad atceros Boleina bažas; tagad viņš ir kāpis neticami augstu, un mēs visi esam iegrūsti briesmās viņa godkāres dēļ… kaut gan toreiz viņš ieteica apvaldīt manējo. Kurš būtu ticējis, ka Boleins reiz dos padomus karalim un viņa meita apdraudēs Anglijas karalieni? Kurš varēja iztēloties, ka Anglijas karalis gāzīs savas valsts un baznīcas likumus, lai ievilktu gultā šādu meiteni?
   Džefrijs un Montagjū mani gaida istabā, kur krāsnī jau deg uguns un krūkā ir ieliets karsts dzēriens. Manā namā valda kārtība, kaut gan es tajā uzturos reti. Atzinīgi pamājusi, es apsēžos un uzlūkoju abus dēlus.
   Montagjū šķiet daudz vecāks nekā patiesībā. Viņu nomoka pienākums – būt līdzās karalim, kurš apņēmīgi soļo pa nepareizo ceļu un neievēro savas tautas vēlmes. Toties Džefrijs ir manāmi atplaucis. Viņš ir pašā notikumu sirdī un dara kaut ko tādu, kam patiesi tic, diskutē par katru sīkumu un cīnās cēla mērķa vārdā. Džefrijs kalpo karalim parlamentā, piegādā ziņas Tomasam Kromvelam, runā ar tiem, kas nupat ieradušies no laukiem un ir apjukuši, bet arī tiekas ar mūsu draugiem un radiem Slepenajā padomē un izmanto katru izdevību, lai aizstāvētu karalieni. Man vajadzēja sūtīt viņu mācīties likumus, un varbūt viņš izvirzītos tikpat tālu kā Tomass Kromvels, kurš iecerējis sanaidot parlamentu ar priesteriem un panākt šķelšanos.
   Abi noslīgst ceļos, un es viņus svētīju.
   – Es apsolīju princesei nodot šo vēstuli karalienei rokās. – Es parādu viņiem salocīto papīru. – Vai tas ir iespējams?
   – Labi, es to pasniegšu Šapuī. – Montagjū nosauc Spānijas sūtņa vārdu. – Viņš slepus raksta karalienei un nogādā viņas vēstules imperatoram un pāvestam.
   – Neviens nedrīkst uzzināt, ka to nokārtojām mēs, – es brīdinu.
   – Protams, – Montagjū piekrīt un paslēpj lapu aiz sava kamzoļa.
   – Kāds noteikti ir pamanījis, ka mēs satiekamies. – Es pamāju, liekot dēliem apsēsties. – Ko teiksim, ja mums uzdos jautājumus?
   – Paziņosim, ka gribējām aprunāties par Artūra atraitni Džeinu, ierosina Džefrijs. Viņa atsūtīja man vēstuli, lūdzot atbrīvot viņu no mūķenes solījuma. Džeina vēlas pamest Bišemas klosteri.
   Es saraucu uzaci. Montagjū pamāj. – Viņa rakstīja arī man.
   Šī nav pirmā reize.
   – Kāpēc viņa nevērsās pie manis?
   Džefrijs iespurdzas. – Viņa vaino jūs. Ir izdomājusi, ka jūs gribat nodrošināt sava mazdēla Henrija nākotni, ieslogot viņu klosterī un pārvaldot viņas atraitnes mantojumu. Džeina grib atgriezties pasaulē un atgūt savus īpašumus.
   – Tas nav iespējams, – es skarbi atcērtu. – Viņa pati labprātīgi deva mūžīgās nabadzības zvērestu. Es neatdošu viņai atraitnes zemes un nepieņemšu savā namā, un Henrija zemes ir manā pārziņā līdz viņa pilngadībai.
   – Protams, – Montagjū piekrīt. – Bet mēs varam teikt, ka satikāmies šī iemesla dēļ.
   Es pamāju. – Kāpēc jūs mani aicinājāt? – es apņēmīgi jautāju. Mani zēni saprot, ka esmu nogurusi un nobijusies no šīs jaunās pasaules. Nevarēju pat iedomāties, ka reiz piedzīvošu dienu, kad Anglijas karaliene nesēž savā tronī galma priekšā. Nezināju, ka reiz karaļa ārlaulības dēls saņems titulus un īpašumus un izturēsies kā troņmantnieks. Un neviens šīs valsts mūžā nav iztēlojies, ka Anglijas karalis reiz būs angļu pāvests.
   – Karalis atkal dosies uz Franciju, – Montagjū pavēsta, – un centīsies iegūt karaļa Fransuā atbalstu savas baznīcas atdalīšanai no pāvesta varas. Rudenī paredzēta tiesas sēde Romā. Henrijs vēlas, lai karalis Fransuā būtu viņa pārstāvis. Savukārt Henrijs apsolīs doties krusta karā pret turkiem pāvesta vārdā.
   – Vai Francijas karalis viņu atbalstīs?
   Džefrijs papurina galvu. – Kāpēc gan? Henrija rīcība neatbilst ne veselā saprāta, ne morāles likumiem.
   – Varbūt tas Fransuā nebiedēs. – Montagjū gurdi pasmaida. – Vai arī viņš apsolīs palīdzēt, lai sāktu krusta karu. Galvenais ir tas, ka Henrijs ņems līdzi Ričmondu.
   – Ficroju? Kāpēc?
   – Viņš apmetīsies franču galmā kā princis, kas ieradies viesos, un Fransuā dēls Anrī ceļos kopā ar mums.
   Mani pārņem šausmas. – Franči pieņem Besijas Blauntas dēlu?
   Montagjū pamāj. – Ir skaidrs, ka Henrijs grasās iecelt viņu par savu mantinieku.
   Es ieslēpju seju plaukstās, lai dēli neredzētu manu izmisumu. Pēc brīža Džefrijs uzliek plaukstu man uz pleca. – Mēs neesam bezspēcīgi, – viņš ieminas. – Mēs varam pretoties.
   – Karalis vedīs sev līdzi arī lēdiju, – Montagjū turpina. – Un piešķirs viņai Pembrukas marķīzes titulu.
   – Kā? – es jautāju. – Kā viņš var vest savu netikli uz Franciju? Viņa nebūs karalienes galma dāma, jo karaliene turp nedodas. Kas Boleina tur būs?
   – Padauza, – Džefrijs smīnēdams nosaka.
   – Viņa būs kaut kas jauns, – Montagjū klusi, skumīgi atbild. – Bet jaunā Francijas karaliene atsakās viņu pieņemt, arī Francijas karaļa māsa to nevēlas, un viņai nāksies palikt Kalē, kamēr abi valdnieki tiksies. Viņa pat neredzēs Fransuā.
   Es atceros Zelta auduma lauku un abas karalienes, kas kopīgi klausījās misi, smējās kā meitenes, skūpstīja viena otru uz vaiga un solīja mūžīgu draudzību. – Tā būs tikai bijušās greznības ēna, – es secinu. – Vai karalis to nesaprot? Kas to sievieti pavadīs?
   Montagjū pasmaida. – Karaļa māsai Mērijai lēdija nepatīk, un viņa apgalvo, ka nejūtas pietiekami vesela, lai dotos ceļojumā. Pat viņas vīrs ir sastrīdējies ar karali Boleinas dēļ. Norfolkas hercogiene nebrauks uz Franciju, hercogs pat neuzdrošinās viņai to lūgt. Visas dižciltīgās dāmas ir izdomājušas kādu ieganstu. Lēdijai ir tikai māsa un svaine. Viņai nav citu draugu, tikai Hovardi un Boleini.
   Mēs ar Džefriju apjukuši lūkojamies uz Montagjū. Ap visiem ietekmīgajiem ļaudīm pulcējas radi, tuvinieki, draugi, atbalstītāji; tā mēs apliecinām savu diženumu. Dāma, kurai nav pavadoņu, ir niecība. Boleina dzīvo galmā tikai karaļa untuma dēļ un ir ļoti vientuļa favorīte. Karaļa netiklei trūkst ietvara. – Vai viņš tiešām nesaprot, kas ir šī sieviete, – es bezpalīdzīgi jautāju, – ja viņai nav ne draugu, ne tuvinieku?
   – Henrijs domā, ka lēdija dod priekšroku tikai viņa sabiedrībai, – Montagjū atbild. – Un viņam tas patīk. Viņš uzskata Boleinu par kaut ko retu un neaizskaramu, par balvu, ko var iegūt tikai viņš. Karalim patīk, ka ap viņu nespieto dižciltīgās dāmas. Viņu sajūsmina lēdijas svešādums, viņas franciskā uzvedība un nošķirtība.
   – Vai tev noteikti jābrauc? – es jautāju Montagjū.
   – Jā. Lai Dievs man piedod! Man ir pavēlēts doties līdzi karalim. Un tāpēc mēs gribējām ar jums tikties. Māt, es domāju, ka pienācis laiks rīkoties.
   – Rīkoties? – es stingi atkārtoju.
   – Mums jāaizstāv karaliene un princese no šī neprāta. Šis ir īstais brīdis. Ja karalis izturas pret Henriju Ficroju kā pret savu mantinieku, tas nozīmē, ka viņš atteiksies no princeses. Es varētu paņemt Džefriju līdzi, un Kalē viņš slepus tiksies ar Redžinaldu. Viņš paziņos par mūsu draugiem un radiem Anglijā, aizvedīs vēstuli pāvestam, nodos karalienes vēstuli Spānijas karalim. Pietiktu ar vienu nepārprotamu pāvesta spriedumu, lai tas viss beigtos. Tad Henrijs būs spiests atgriezties pie karalienes. Pāvests vairs nedrīkst vilcināties. Karalis virzās uz priekšu, bet taustās kā akls kurmis. Neviens viņam neseko.
   – Bet neviens arī atklāti neiebilst, – es secinu.
   – Jāpavēsta Redžinaldam, ka mēs iebildīsim. – Montagjū nevairās no izaicinājuma. – Ja to nedarīsim mēs, kurš gan cits? Karalim pretī varētu stāties Bakingemas hercogs, bet viņš jau ir miris uz ešafota un viņa dēls ir salauzts. Ursula nekā viņu nevar ietekmēt; es jau painteresējos. Norfolkas hercogam vajadzētu runāt ar karali, bet Anna Boleina ir viņa māsasmeita, un viņa Mērija ir precējusies ar karaļa bastardu. Viņš neiebildīs pret niecību izvirzīšanu. Čārlzs Brendons varētu kaut ko teikt, bet Henrijs viņu padzina no galma, jo viņš iedrošinājās bilst vārdu par sliktu lēdijai. Savukārt baznīcu aizstāvēt vajadzētu Jorkas vai Kenterberijas arhibīskapam. Vulzijs ir miris, arhibīskaps Vorems ir miris, un karalis viņa vietu piešķirs Boleina kapelānam. Džons Fišers nezaudē drosmi, bet karalis viņā neklausās, un bīskaps ir vecs, slims cilvēks. Sers Tomass Mors atteicās no lorda kanclera zīmoga, lai nevajadzētu runāt, mūsu brālis saņēma dūres sitienu sejā, un tagad karalis uzklausa tikai negodprātīgus vīrus. Tomass Kromvels nav ne garīdznieks, ne augstmanis. Viņš ir izniris no nekurienes, bez izglītības, gluži kā dzīvnieks. Viņš līdzīgi sunim kalpo tikai savam karalim. Henrijs ir nokļuvis sliktu padomdevēju tīklos. Mums viņš jāglābj.
   – Mēs esam vienīgie! – Džefrijs iesaucas.
   – Henrijs Kortnijs? – es ierosinu, cenšoties izvairīties no likteņa nastas un nosaucot mūsu radinieku, kam ir Plantagenetu asinis.
   – Viņš mūs atbalsta, – Montagjū apliecina.
   – Vai viņš nevar uzņemties vadību? – es gļēvi jautāju.
   – Viens pats? – Džefrijs smaida. – Nē.
   – Viņš rīkosies kopā ar mums. Kopā mēs esam baltā roze, – Montagjū saudzīgi atgādina. – Mēs esam Plantageneti, senie Anglijas valdnieki. Karalis ir mūsu otrās pakāpes brālēns. Mums jāatved viņš atpakaļ uz pareizā ceļa.
   Es lūkojos uz abiem dedzīgajiem vīriešiem un atceros, ka viņu tēvs paslēpa mani nabadzībā, lai man nekad nevajadzētu pieņemt šādu lēmumu, lai nekad nevajadzētu uzņemties vadību pār šo zemi un noteikt karalistes likteni. Tomēr es vairs nedrīkstu slēpties. Man jāaizstāv princese, es nevaru noliegt savu padevību karalienei, un zēniem ir taisnība – tāds ir mūsu dzimtas liktenis.
   Turklāt karalis reiz bija mazs zēns, un es viņam mācīju staigāt. Es mīlēju viņa māti, apsolīju sargāt Elizabetes dēlus un nedrīkstu pamest viņu brīdī, kad viņš pieļauj tik šausminošas kļūdas, iznīcina savu mantojumu un godu Boleinu netikles dēļ un iesēdina ārlaulībā dzimušu zēnu mūsu likumīgās princeses vietā. Ja es neko nedarīšu, viņš pats piepildīs Tjūdoriem uzsūtīto lāstu, atņemot troni meitai.
   – Labi, – es negribīgi piekrītu. – Bet jums jārīkojas ļoti uzmanīgi. Neko nepierakstiet, neko nestāstiet kādam, kam neuzticamies, pat grēksūdzē neko nepieminiet. Tam visam jānotiek slepenībā. Nerunājiet pat ar sievām, un es negribu, lai bērni kaut ko zinātu.
   – Karalis nevajā aizdomās turamo ģimeni, – Džefrijs apliecina. – Ursulu neskāra viņas vīratēva sods. Viņas dēls ir drošībā.
   Es papurinu galvu, jo negribu atgādināt, ka manu vienpadsmit gadus veco brāli ieveda Tauerā un viņš no tā vairs neiznāca. – Vienalga, – es atkārtoju. – Bērni neko nezinās.
   Sameklējusi lorda Dārsija uzdāvināto zīmotni ar Kristus piecām vātīm un balto Jorku rozi, es to nolieku uz galda.
   – Zvēriet pie šīs zīmotnes, ka visu paturēsiet noslēpumā.
   – Zvēru. – Montagjū uzliek roku uz zīmotnes, es apklāju viņa plaukstu ar savējo, un Džefrijs satver manu.
   – Zvēru, – jaunākais dēls saka.
   – Zvēru, – es atkārtoju.
   Pēc brīža Montagjū smaidīdams atkāpjas un nopēta zīmotni. – Kas tas ir?
   – Toma Dārsija dāvana. Viņš to darināja pirms krusta kara. Šo zīmi izmanto baznīcas aizstāvis cīņā pret ķecerību.
   – Dārsijs atbalsta mūs, – Montagjū apliecina. – Pēdējā parlamenta sēdē viņš vērsās pret šķiršanos.
   – Viņš lēmumu pieņēma jau sen.
   – Un mēs atvedām kādu, kas vēlas ar jums tikties, – Džefrijs dedzīgi piebilst.
   – Tikai tad, ja esat ar mieru, – Montagjū piesardzīgi saka. – Viņa ir ļoti svēta sieviete.
   – Kas? – es jautāju.
   – Elizabete Bārtone, – Džefrijs klusi pavēsta. – Mūķene, ko dēvē par svēto Kentas jaunavu.
   – Māt, es domāju, ka jums vajadzētu viņu pieņemt, – Montagjū saka, apklusinot manus iebildumus. – Arī karalis ar viņu ir ticies. Arhibīskaps Viljams Vorems, lai viņam vieglas smiltis, aizveda Elizabeti pie viņa. Karalis ieklausījās viņas vārdos. Nav nekāda iemesla, lai jūs ar viņu nerunātu.
   – Viņa sludina, ka princese Mērija kāps tronī, – Džefrijs piebilst. – Un citi pareģojumi ir piepildījušies. Viņa ir apdāvināta.
   – Henrijs Kortnijs ar viņu tikās, un viņa sieva Ģertrūde lūdzās kopā ar Elizabeti, – Montagjū stāsta.
   – Kur viņa ir?
   – Apmetusies Saionā, – Džefrijs atbild. – Viņa lasa sprediķus kartēziešu mūkiem, redz vīzijas un saprot vairāk, nekā varētu zināt vienkārša lauku meitene. Bet šobrīd viņa gaida jūsu kapelā un vēlas ar jums runāt.
   Es pieceļos un eju uz savu kapelu. Uz altāra deg sveces. Viena no tām ielikta sarkanā Venēcijas kristāla glāzē pie mana vīra piemiņas akmens. Vīraka aromāts mani nomierina. Virs altāra mirdz apzeltītais triptihs, un Jēzus bērns smaida, kad klusi ieeju siltajā tumsā, cieņpilni noliecu galvu un apslaku pieri ar svēto ūdeni. Slaida sieviete pieceļas, pamāj altāra virzienā, it kā sasveicinātos ar draugu, un paklanās man.
   – Priecājos ar jums iepazīties, kundze, jo jūs pildāt Dievam tīkamu darbu, sargājot nākamo Anglijas karalieni, – viņa paziņo.
   – Es esmu princeses Mērijas aizgādne, – es piesardzīgi saku.
   Sieviete man tuvojas. Viņa ir ģērbusies benediktīniešu ordeņa krēmkrāsas vilnas tērpā ar mīkstu ādas jostu. Matus un seju nosedz mūķenes plīvurs. Viņa izskatās pēc parastas lauku meitenes, nevis pareģes.
   – Dievmāte man pavēlēja pateikt jums, ka princese Mērija kāps tronī. Aplieciniet viņai, ka tas reiz notiks.
   – Kā jūs to zināt?
   Sieviete smaida. – Reiz es biju vienkārša meitene. Tieši tāda, kādu šobrīd mani redzat. Parasta meitene kā Marta Bībelē. Bet Dievs savā gudrībā mani aicināja. Es iegrimu dziļā miegā un runāju, bet neatcerējos šos vārdus, kad pamodos. Deviņas dienas es runāju svešā mēlē, neēdu un nedzēru, gluži kā iemigusi te un pamodusies debesīs. Vēlāk es dzirdēju savu balsi, sapratu teikto un zināju, ka tas ir patiess. Saimnieks aizveda mani pie priestera; diženi vīri mani iztaujāja un secināja, ka es tiešām runāju ar Dieva vārdiem. Dievs man pavēlēja vērsties pie vareniem cilvēkiem, un neviens nav pierādījis pretējo, un viss, ko teicu, ir piepildījies.
   – Pastāstiet mūsu mātei par savu pareģojumu! – Džefrijs mudina.
   Elizabete viņam uzsmaida, un es saprotu, kāpēc cilvēki viņā ieklausās. Šis smaids ir sirsnīgs, pārliecības apdvests.
   – Es teicu kardinālam Vulzijam, ka viņš tiks sagrauts un nomirs vientulībā, ja palīdzēs karalim aiziet no sievas.
   Džefrijs pamāja. – Tas notika.
   – Jā, diemžēl. Kardināls būtu rīkojies prātīgi, ja piekodinātu karalim turpināt laulību. Es brīdināju arhibīskapu Voremu, ka arī viņu gaida tāds liktenis, ja viņš neaizstāvēs karalieni un princesi, un arī viņš, nabaga grēcinieks, ir mūs pametis. Es paskaidroju lordam Tomasam Moram, ka viņam jāsaņem drosme un jāvēršas pie karaļa, jāiesaka atgriezties pie karalienes un piešķirt troni princesei Mērijai. Lords Mors zina, kas notiks. – Elizabete nobāl.
   – Kas notiks ar Tomasu Moru? – es ļoti klusi jautāju.
   Viņas tumšajās acīs pavīd skumjas, it kā nupat būtu piespriests nāvessods. – Lai Dievs mielo viņa dvēseli. Es aizlūgšu arī par viņu. Nabaga cilvēks, nabaga grēcinieks! Es runāju ar jūsu dēlu Redžinaldu; ja viņš būs drosmīgs, drosmīgāks nekā jebkurš cits, viņš gūs panākumus un ieņems vietu, kurai bija dzimis.
   Es satveru sievieti aiz rokas un pavedu nostāk no abiem dēliem. – Kas ir šī vieta? – es čukstu.
   – Viņš virzīsies uz augšu baznīcā, un viņu sauks par pāvestu. Viņš būs nākamais Svētais Tēvs un redzēs princesi Mēriju sēžam Anglijas tronī, un tad mūsu valstī atkal valdīs īstenā ticība.
   Es nevaru noliegt, ka esmu uz to cerējusi. – Vai esat pilnīgi pārliecināta?
   Viņas acīs ir tāds miers, ka esmu spiesta noticēt. – Dievs man ir dāvājis spēju ielūkoties nākotnē. Apzvēru, ka esmu to visu redzējusi.
   – Kā princese saņems savu mantojumu?
   – Ar jūsu palīdzību, – Elizabete klusi atbild. – Karalis uzticēja jums viņu sargāt. Nekad nepametiet princesi! Gatavojiet viņu karalienes pienākumiem; ja karalis neatgriezīsies pie savas sievas, tad ilgi nevaldīs.
   – Es nedrīkstu dzirdēt tādus vārdus.
   – Un es jums neko nestāstu. Dievs licis man runāt par savām vīzijām, un jūs varat klausīties vai neklausīties. Ar to man pietiek. – Viņa brīdi klusē. – Es nesaku jums neko tādu, ko nebūtu pateikusi arī karalim, – viņa atgādina. – Karalis gribēja zināt, ko es stāstu. Viņš iebilda un apgalvoja, ka es maldos, bet nepavēlēja klusēt. Es runāšu. Lai klausās visi, kas to grib! Dievs ar manu muti pavēstīja karalim, ka viņš nenodzīvos pat dienu, nē, pat stundu pēc savām viltus kāzām, ja pametīs savu sievu un apprecēs jebkuru citu sievieti. – Redzot šausmas manā sejā, Elizabete pamāj. – Es teicu šos vārdus karalim, viņš man pateicās un lika atgriezties mājās. Man ir ļauts tā runāt, jo tie ir Dieva vārdi.
   – Karalis nav novērsies no iesāktā, – es iebilstu. – Viņš ieklausījās, bet neatgriezās pie mums.
   Elizabete parausta plecus. – Lai viņš rīkojas, kā vēlas. Bet es viņu brīdināju par sekām. Šī diena pienāks, un tad jums jābūt gatavai, arī princesei jābūt gatavai. Ja troni viņai nepiedāvās, tas būs jāiegūst. – Sievietei notrīs plakstiņi, un es redzu tikai viņas acu baltumus. – Viņa jāšus vedīs savus vīrus ceļā un dzīvos cietoksnī. Viņa iejās Londonā balta zirga mugurā, un ļaudis viņai uzgavilēs. – Elizabete samirkšķina acis, un no viņas sejas nozūd svešādā izteiksme. – Un jūsu dēls… – Viņa norāda uz Montagjū. – Jās princesei blakus.
   – Kā viņas karavadonis?
   Sieviete pasmaida. – Kā viņas karalis konsorts. – Vārdi izskan neticami skaļi šajā klusajā kapelā. – Viņš ir baltā roze, viņa dzīslās rit karaliskās asinis, viņš ir visu karalistes hercogu radinieks, pirmais starp līdzīgajiem, viņš apprecēsies ar princesi, un abus kronēs vienlaikus.
   Pagalam satriekta, es novēršos, un Montagjū nekavējoties nostājas man blakus. – Ved viņu projām, – es pavēlu. – Viņa runā pārāk daudz bīstamu patiesību. – Elizabete mierīgi smaida. – Nerunājiet par maniem dēliem, – es pavēlu. – Nerunājiet par mums.
   Viņa pieliec galvu, bet neko nesola.
   – Es viņu aizvedīšu uz Saionu, – Džefrijs ierosina. – Mūki lasa senos dokumentus un leģendas kopā ar viņu. Un daudzi simti cilvēku iet pie klostera durvīm, lai lūgtu viņas padomu. Viņa stāsta patiesību. Mūki runā par pareģojumiem un lāstiem.
   – Ne mēs, – es skarbi atcērtu. – Mēs par to nerunājam. Nekad.

Ričmondas pils, 1532. gada vasara

   Nav viegli pateikt Mērijai, ka viņas tēvs oktobrī dosies uz svarīgu tikšanos Francijā, bet neņems viņu līdzi.
   – Vai es viņam sekošu vēlāk? – princese cerību pilnā balsī jautā.
   – Nē, – es atbildu. – Un arī jūsu māte ne.
   – Tātad tēvu pavadīs tikai galms?
   – Lielākā daļa augstmaņu, – es vilcinoties atbildu.
   – Vai lēdija būs kopā ar viņu? – Es pamāju, un viņa tincina: – Kurš lēdiju sagaidīs? Ne jau Francijas karaliene, vai ne?
   – Nē, – es atbildu, juzdamās neērti. – Karaliene to nedarīs, jo viņa ir jūsu mātes radiniece. Un karaļa māsa arī atteicās braukt. Tāpēc karalis tiksies ar Fransuā divatā, un Anna Boleina tikmēr paliks Kalē, pat nesperot kāju uz Francijas zemes.
   Mērija šķiet apjukusi. – Kas pavadīs manu tēvu?
   – Tie paši galminieki, kas parasti ir viņam blakus, – es mulsi paskaidroju, bet esmu spiesta teikt patiesību. – Viņš paņems līdzi Ričmondu.
   – Besijas Blauntas dēls dosies uz Franciju, bet es palikšu šeit?
   Es sadrūmusi pamāju. – Un Ričmondas hercogs paliks viesoties Francijā.
   – Pie kā?
   Tas ir galvenais jautājums. Henrijam Ficrojam vajadzētu apmeklēt Francijas karaļa mīļāko, apmesties pie Fransuā ārlaulībā dzimušajiem bērniem – sev līdzīgajiem.
   – Viņš dzīvos karaļa galmā, – es atzīstu, sakodusi zobus.
   – Un Francijas karaļa dēls tikmēr dzīvos pie mums.
   Mērija kļūst vēl bālāka un piespiež plaukstu pie vēdera. – Tātad viņš dosies ceļā kā princis, – viņa klusi nosaka. – Viņš pavada manu tēvu kā Anglijas princis, apmetas pie Francijas karaļa kā troņmantnieks, bet es palieku mājās. – Man vairs nav nekā, ko piebilst. Mērija lūkojas man acīs, gaidot kādu mierinājumu. – Tēvs vēlas izdzēst mani no savas dzīves, it kā es nebūtu viņa meita vai vispār nedzīvotu.
   Pēc šīs sarunas mēs klusējam. Nerunājam arī tad, kad kažokādu tirgotājs no Londonas atved Mērijai ziemas apmetni un pavēsta, ka Henrijs pavēlējis karalienei atdot dārglietas, lai lēdija Anna varētu tās nēsāt Kalē. Vispirms karaliene atteicās, pēc tam paskaidroja, ka rotaslietas ir no Spānijas. Vēlāk viņa teica, ka šos dārgumus viņai uzdāvinājis mīlošais vīrs un tie nav ņemti no karaļa mantnīcas. Beigu beigās viņa sakauta nosūtīja karalim dārglietas, tādējādi apliecinot, ka ir gatava pakļauties.
   – Vai viņš grib arī manas rotas? – Mērija dzēlīgi painteresējas. – Man ir krucifikss, ko saņēmu kā dāvanu kristībās. Pagājušajos Ziemassvētkos viņš man uzdāvināja zelta ķēdi.
   – Ja jūsu tēvs pieprasīs, mēs viņam visu aizsūtīsim, – es rāmi atbildu, jo apzinos, ka mūs dzird kalpotāji. – Viņš ir Anglijas karalis. Viss pieder viņam.
   Aizejot kažokādu tirgotājs man pastāsta, ka lēdija šoreiz nav guvusi pilnīgu uzvaru. Viņa likusi savam kambarkungam aizvest karalienes baržu; viņš to izzadzis no piestātnes, nodedzinājis skaistos kokā grebtos granātābolus un to vietā pavēlējis izveidot Annas piekūna ģerboni. Karalim tas šķitis pārmērīgi, un viņš paziņojis, ka tā bijusi nepieļaujama rīcība, jo Katrīnas barža pieder viņai. Boleina bijusi spiesta atvainoties.
   – Ko viņš vēlas? – tirgotājs man jautā, it kā es varētu atbildēt. – Ko viņš grib? Kāpēc drīkst atņemt vecajai kundzei dārglietas, bet baržu ne?
   – Manā namā nesauciet viņu par veco kundzi, – es pavēlu. – Viņa ir Anglijas karaliene un būs tāda vienmēr.

Ričmondas pils, 1532. gada rudens

   Montagjū un Džefrijs nesūta man no Francijas nevienu vēstuli, kas nav paredzēta svešām acīm. Es saņemu neaizzīmogotu vēsti no Montagjū, kurā viņš līksmi stāsta par krāšņiem tērpiem, viesmīlību un veiksmīgajām pārrunām. Visi cits citam sola piedalīšanos kopīgā krusta karā pret turkiem, angļu un franču attiecībās valda draudzība, un mani dēli atgriežas mājās.
   Tikai tad, kad ieradies Ričmondas pilī, Montagjū var man pastāstīt, ka atceļā no Francijas viņi pavadījuši nakti Kenterberijā. Kentas svētā jaunava izgājusi cauri vairāku tūkstošu cilvēku pūlim līdz dārzam, kur karalis pastaigājies kopā ar Annu Boleinu.
   – Viņa brīdināja karali, – Montagjū sajūsmināts atklāj. Mēs stāvam pie loga princeses istabā. Tajā valda neierasts klusums; dāmas gatavojas vakariņām, un princese ģērbtuvē izvēlas dārgakmeņus. – Viņa godbijīgi noslīga ceļos un brīdināja karali.
   – Ko viņa teica?
   – Solīja mēri un sviedru slimību, kas mūs visus iznīcinās, ja viņš atteiksies no karalienes un apprecēsies ar Boleinu. Pēc kāzām viņš nenodzīvošot vairāk kā septiņus mēnešus, un valsts sabrukšot.
   – Ak Dievs! Ko viņš atbildēja?
   – Henriju pārņēma bailes. – Montagjū runā tik tikko dzirdami. – Drausmīgas bailes. Nekad es neesmu viņu tādu redzējis. “Septiņus mēnešus?” viņš jautāja. “Kāpēc septiņus?” Un viņš palūkojās uz Annu Boleinu, it kā gribētu viņai kaut ko jautāt. Boleina ar skatienu viņu apklusināja, un sargi aizveda Elizabeti. Bet karalim tas nozīmēja kaut ko šausmīgu.
   Man kļūst nelabi. Loga stikli manu acu priekšā sašūpojas un attālinās.
   – Māt, kas ar jums notika? – Montagjū jautā. Viņš atver logu, istabā ieplūst vēss gaiss, un es spēji ievelku elpu.
   – Viņa ir pateikusi karalim, ka gaida bērnu, – es čukstu. Man gribas raudāt. – Boleina ir ar viņu gulējusi un apsolījusi zēnu… pēc septiņiem mēnešiem. Lūk, ko viņam nozīmē šis skaitlis. Tāpēc jaunavas vārdi Henriju satrieca. Viņš tos jau dzirdējis no Boleinas mutes. Henrijs domā, ka ir nolādēts un mirs līdz ar savu mantinieku.
   – Elizabete ir pieminējusi lāstu, – Montagjū saka, ar lielajām plaukstām berzēdams manas ledainās rokas. – Viņa apgalvoja, ka jūs zināt par lāstu. – Es novēršos, lai neielūkotos viņa raižpilnajā sejā. – Māt?
   – Nē.
   *
   Nākamreiz mēs varam aprunāties divatā tikai pēc vakariņām. Princese sūdzas par nogurumu un sāpēm vēderā. Es mudinu viņu iet gulēt un aiznesu glāzi ar uzsildītu alu. Viņa skaita lūgšanas pie krucifiksa, bet, mani ieraudzījusi, pieceļas un apguļas zem segas. – Ejiet, papļāpājiet ar Montagjū, – viņa smaidīdama atvēl. – Es zinu, ka viņš jūs gaida.
   – No rīta pastāstīšu jums visu uzjautrinošo, – es solu, un Mērija smaida, izlikdamās, ka var smieties par sava tēva un viņa mīļākās panākumiem Francijā.
   Montagjū gaida mani istabā. Es lieku sagādāt vīnu un saldumus un tad aizsūtu visus prom. Viņš pieceļas, brīdi klausās pie durvīm un nokāpj lejā pa mazajām kāpnēm līdz staļļa pagalmam. Atveras ārdurvis, un viņš ieved istabā Džefriju.
   Jaunākais dēls noslīgst man pie kājām, un viņa acis sajūsmā staro. – Ceru, ka tu neesi pārāk aizrāvies, – es dzēlīgi brīdinu. – Šī nav nekāda spēle.
   – Tā ir vissvarīgākā spēle pasaulē, – viņš iebilst. – Ar visaugstākajām likmēm. Es nupat runāju ar karalieni. Devos pie viņas, tiklīdz ieradāmies. – Viņš izņem vēstuli, ko bija paslēpis aiz krekla. – Karaliene sūta šo ziņu princesei.
   Es paņemu vēstuli. – Vai viņa jūtas labi?
   Džefrijs noskumis papurina galvu. – Karaliene slīgst skumjās. Un es nevarēju viņu iepriecināt. Karalis noslēdzis savienību ar Fransuā, un mēs domājam, ka viņi piedāvās pāvestam izlīgumu, ja viņš piešķirs Tomasam Krenmeram arhibīskapa vietu un ļaus spriest par šķiršanos Anglijā. Tātad karalis panāks savu. Viņš atteiksies no baznīcas izputināšanas, klosteri varēs paturēt savus īpašumus un sūtīt daļu uz Romu. Henrijs aizmirsīs savu paziņojumu, ka ir baznīcas galva.
   – Bagātīgs kukulis, – Montagjū riebuma pilnā balsī nosaka. – Baznīca iegūs drošību, pametot karalieni likteņa varā.
   – Vai pāvests ļautu Krenmeram vadīt karaļa šķiršanās tiesu?
   – Jā, ja vien Redžinalds pirms Francijas karaļa ierašanās nepagūs viņu pierunāt uz pretējo, – Džefrijs atbild. – Mūsu brālis runā ar Spāniju un karalienes advokātiem. Viņš ir pilnīgi pārliecinājis Sorbonnas zinātniekus. Viņa pusē ir baznīcas likumi, spāņi un Dievs.
   – Ja lēdija gaida bērnu, Henrijs pieprasīs šķiršanos neatkarīgi no tā, ko saka zinātnieki, – Montagjū atgādina. – Un visi domā, ka viņš Boleinu jau apprecējis, negaidot pāvesta atļauju. Vai ir kāds cits iemesls, lai viņa beidzot atdotos pēc tik ilgas pretošanās?
   – Salmu kāzas! – Džefrijs nicīgi iespurdzas. – Karaliene apgalvo, ka viņa šādas laulības neņemtu vērā, un arī neviens no mums nedrīkst tās atzīt.
   Es klusēdama apdomāju šausminoši vēsti un jautāju: – Ko vēl teica Redžinalds? Un kā viņš izskatās?
   – Labi, – Džefrijs atbild. – Viņam nekas nekaiš. Mūsu brālis ceļo no Romas uz Parīzi un Paduju, sēžas pie galda ar augstmaņiem, visi viņam piekrīt. Viņš ir pašā notikumu centrā, un visi grib noskaidrot viņa domas. Redžinalds ir ļoti ietekmīgs. Viņš ir viens no tiem, ko uzklausa Svētais Tēvs.
   – Ko viņš mums iesaka? – es painteresējos. – Ko atbildēja, kad tu viņam pateici, ka esam gatavi sacelties?
   Džefrijs piepeši atgūst nopietnību. – Redžinalds teica, ka imperators Kārlis iebruks Anglijā, lai aizstāvētu savas mātes māsu, un mūsu pienākums ir viņam sekot.
   – Karš esot neizbēgams, – Montagjū klusi piebalso.
   – Kurš mūs atbalsta? – es jautāju. Viss notiek tik strauji!
   It kā es redzētu nākotni un tā piepeši būtu klāt.
   – Visi mūsu radinieki, – Montagjū atbild. – Kortnijs un Anglijas ziemeļi, Artūrs Plantagenets, Stefordi, Nevili. Droši vien arī Čārlzs Brendons, ja mēs paskaidrosim, ka saceļamies pret padomniekiem, nevis karali. Visas baznīcas zemes un nomnieki… gandrīz trešdaļa no Anglijas. Protams, arī Velsa, jo tur dzīvo princese un jūs, kā arī ziemeļi un Kenta līdz ar manu tēvoci lordu Bērgaveniju. Pērsiji aizstāvēs baznīcu, un daudzi būs gatavi cīnīties princeses dēļ. Lords Toms Dārsijs, lords Džons Hasijs, senie Voriku atbalstītāji.
   – Tu jau runāji ar mūsu radiem?
   – Es ļoti uzmanījos, – Montagjū mani mierina. – Vērsos tikai pie vikonta Laila. Viņš kopā ar Kortniju devies pie Kentas jaunavas un ir pārliecināts, ka Henrijs kritīs. Visi pārējie paši nāca pie manis vai runāja ar Spānijas sūtni. Karaļa pusē ir tikai tie, kurus viņš nupat apdāvinājis, tātad Boleini un Hovardi.
   – Kā mēs zināsim, kad tuvosies imperators?
   Džefrijs plati smaida. – Redžinalds man atsūtīs ziņu. Mūsu brālis saprot, ka visiem nepieciešams laiks, lai apbruņotu nomniekus.
   – Tātad mums jāgaida? – es pārvaicāju.
   – Jā, vēl jāgaida. – Montagjū brīdinot uzlūko Džefriju. – Un mēs par to nerunāsim ne ar vienu ārpus ģimenes, apspriedīsimies tikai ar tiem, kas jau zvērējuši uzticību karalienei vai princesei.

Ričmondas pils, 1532. gada ziema – 1533. gada vasara

   No galma Londonā atskan sliktas vēstis – kā sēru zvani. Decembrī karalis un Anna aplūko Londonas Taueru, kur notiek atjaunošanas darbi, un piekodina pasteigties. Pilsētā valda šausmas, jo visi domā, ka nabaga karalieni ieslodzīs Tauerā.
   “Viņa apgalvo, ka ir gatava apsūdzībai valsts nodevībā, un pavēl princesei Mērijai nekad nenoliegt savu vārdu un izcelsmi. Viņa saprot, ka tādējādi nolemj abas arestam Tauerā. Tāds ir viņas rīkojums. Sadedziniet šo vēstuli.”
   Džefrijs pavēsta, ka Anna galmā dzīvo grezni, rotājas ar karalienes dārglietām un iet pie vakariņu galda pirmā, pa priekšu visām dāmām. Kopš atgriešanās no Kalē viņa tur galvu augstu paceltu, it kā jau nēsātu kroni, kas redzams tikai viņai pašai. Karalistes īstās dāmas paliek ēnā, Čārlza Brendona sieva Mērija vairs neviesojas brāļa galmā un paziņo, ka ir slima. Pārējās – Norfolkas hercogiene atraitne, Ekseteras marķīze un es – nemaz netiek aicinātas. Annu sargā viņas šaurais draugu loks – Norfolka meita Mērija Hovarda, Annas māsa un svaine Džeina. Visu laiku viņa pavada kopā ar Henrija galma jaunekļiem un savu brāli Džordžu, un šīs līksmās grupas priekšgalā ir vienacis sers Frānsiss Braiens, kuru dēvē par elles vikāru. Karalis ir izveidojis kaislību un drudžainas asprātības piesātinātu galmu. Tajā dzīvo bezbailīgi, pārdroši vīrieši un valšķīgas sievietes, un visi sumina savu uzdrīkstēšanos jaunajā pasaulē, kur valda jaunā mācība. Šis galms nemitīgi gaida jaunākos tērpus un jaunākās ķecerības, gaida pāvesta spriedumu un karaļa lēmumu. Janvārī atgriežas karaļa sūtnis, kurš viesojies pie pāvesta. Viņš smaida un stāsta, ka Svētais Tēvs piekrīt apstiprināt karaļa izvēlēto garīdznieku Kenterberijas arhibīskapa amatā. Dievbijīgā un krietnā Viljama Vorema vietā būs Boleinu ģimenes kapelāns Tomass Krenmers, kura izpratne par Bībeli sakrīt ar karaļa domām un kurš ir tāds pats ķecerīgs luterānis kā Henrija mīļākā.
   – Tieši tādu vienošanos paredzēja Redžinalds, – Montagjū drūmi saka. – Pāvests pieņem Boleinu kapelānu, bet glābj Anglijas baznīcu.
   Tomass Krenmers nelīdzinās glābējam. Ieģērbies svētajā Kenterberijas arhibīskapa tērpā, viņš jau paša pirmā sprediķa laikā pavēsta galmam, ka Henrija laulība ar karalieni bijusi grēcīga, tāpēc viņam jāizveido jauna, labāka savienība.
   Man neizdodas slēpt šos jaunumus no princeses; viņai jābūt gatavai sliktām vēstīm no Londonas. Šķiet, man galvā dun brīdinājuma zvani, un tie kļūst arvien skaļāki.
   – Ko tas nozīmē? – Mērija jautā. Zem viņas zilajām acīm rēgojas violeti loki. Sāpes vēderā princesi nomoka tā, ka viņa nespēj iemigt, un nekas nelīdz. Ikmēneša asiņošana ir ārkārtīgi spēcīga, it kā viņai būtu kāda dziļa brūce. Citreiz viņa neasiņo vispār, un es baidos par viņas nākotni. Ja skumjas atņēmušas viņai auglību, karalis pats ir piepildījis Tjūdoru lāstu. – Ko tas nozīmē?
   – Manuprāt, jūsu tēvs ir slepus ieguvis pāvesta atļauju pamest jūsu māti, un Tomass Krenmers to izsludina. Varbūt karalis apprecēsies ar marķīzi, bet nekronēs viņu. Tomēr jūsu stāvoklī tas neko nemaina, Jūsu Gaišība. Jūs esat ieņemta brīdī, kad laulība netika apšaubīta, un vēl joprojām esat viņa vienīgais likumīgais bērns.
   Es nespēju viņai atkārtot karalienes pavēli, lai meita nekādā gadījumā nenoliegtu šo patiesību. Man tas jādara, tomēr es neizpildu pienākumus, jo nespēju pateikt septiņpadsmit gadus vecai meitenei, ka viņa var zaudēt dzīvību, paužot savu vārdu, un viņai tas jādara.
   – Jā, – viņa ļoti klusi piekrīt. – Es zinu, kas esmu, un mana māte zina, ka savā mūžā ne reizi nav izdarījusi kaut ko negodīgu. To saprot visi. Bet nevienam nav skaidrs, ko darīs marķīze.
   Pavasarī es saņemu vairākas vēstules no Montagjū. Tajā nav ne paraksta, ne zīmoga. Vēstules ir noliktas uz mana šķīvja, piespraustas pie segliem vai paslēptas dārglietu šķirstiņā.
   “Jaunais arhibīskaps pasludinājis, ka valdnieka laulība nekad nav bijusi spēkā. Bīskaps Džons Fišers visu dienu diskutēja, pierādot pretējo, un vakarā tika arestēts. Sadedziniet šo vēstuli.”
   “Karalis sūtīs Norfolkas hercogu pie karalienes, lai paziņotu, ka viņa turpmāk būs princese atraitne un karalis ir precējies ar lēdiju Annu, kas tagad ir karaliene Anna. Sadedziniet šo vēstuli.”
   Es nojaušu, kas gaidāms. Kad ierodas karaļa herolds, es viņu aizvedu uz princeses istabu. Viņa sēž pie galda un pieraksta lautas mūziku. Pavasara saules gaisma apstaro viņas noliekto galvu. Dzirdot mani ienākam, viņa paceļ skatienu, ierauga ziņnesi, un viņas smaids nozūd. Princese šķiet nekavējoties novecojam, un jaunas, priecīgas sievietes vietā parādās drūmu aizdomu mākta valdniece. Viņa pieceļas un piesardzīgi nopēta aizzīmogoto vēstuli, ko pasniedz herolds. Uz tās pareizi uzrakstīts viņas vārds – princese Mērija. Tikai pēc tam viņa salauž karaļa zīmogu un bezkaislīgi izlasa ziņu.
   Stāvot pie durvīm, es redzu, ka uz papīra ir tikai daži vārdi un grezns paraksts. Mērija pagriežas, velta man platu smaidu un pasniedz vēstuli. – Viņa Gaišība ir rīkojies ārkārtīgi laipni, paziņojot man par savu bezgalīgo laimi, – viņa pavisam rāmā balsī nosaka. – Pēc vakariņām aizsūtīšu viņam apsveikumu.
   – Vai viņš ir apprecējies? – es jautāju, atdarinot princeses līksmā pārsteiguma toni herolda un galma dāmu priekšā.
   – Jā. Ar Viņas Gaišību Pembrukas marķīzi. – Viņa šo jauno titulu atkārto, balsij nedrebot.
   “Jūnijā es redzēju viņas kronēšanu. Džefrijs kalpoja viņai, es sekoju karalim. Sagriezu gaļu mielastā par godu kronēšanai. Gandrīz aizrijos. Svinīgā gājiena laikā neatskanēja neviens gaviļu sauciens. Sievietes skandēja atbalstu īstajai karalienei. Sadedziniet šo vēstuli.”
   Džefrijs ierodas pie mums, ietinies tumšā apmetnī un novilcis cepuri zemu pār acīm. Viņš atsūta manu mazmeitu Ketrinu un gaida mūs pie nelielās piestātnes, ko izmanto pilsētnieki.
   – Es satiku karalieni, – viņš paziņo. – Viņa sūta princesei šo.
   Drūmi klusējot, es paņemu vēstuli. Tā aizzīmogota ar vasku, bet es neredzu iemīļoto granātābola simbolu. – Viņai ir aizliegts rakstīt, – Džefrijs turpina. – Un aizliegts kādu apciemot. Viņa ir gandrīz cietumniece. Karalis samazinās viņas saimi. Boleina necietīs otru galmu un karalieni, kas varētu sacensties ar viņu.
   – Vai Anna gaida bērnu?
   – Viņa iet, atliecot muguru, it kā nestu zem sirds dvīņus. Jā.
   – Tātad Spānijas Kārlim jāiebrūk Anglijā pirms dzemdībām. Ja būs dēls…
   – Henrijam nekad nebūs dēla, – Džefrijs nicīgi nosaka.
   – Tjūdori nelīdzinās mums. Ursulai jau ir otrais zēns, mana sieva gaida nākamo. Visi Tjūdoru bērni dzimst nedzīvi. Kentas jaunava ir paziņojusi, ka dēla nebūs, jo pār Tjūdoriem gulstas lāsts. Visiem tas zināms.
   – Visiem? – es čukstu.
   – Jā.

Ričmondas pils, 1533. gada vasara

   Norfolkas hercogs sūta man ziņu, ka princeses saimei jāpārceļas uz Bjūli un mēs neatgriezīsimies Ričmondas pilī.
   – Viņi mani pazemo, – Mērija skarbi nosaka. – Princesei jādzīvo pilī.
   – Bjūli ir grezns nams, – es iebilstu. – Un uzcelts ārkārtīgi skaistā apvidū. Tas ir jūsu tēva iecienītais…
   – Medību nams, – princese pabeidz manis iesākto teikumu. – Jā, tieši tā.
   – Arī jūsu mātei jāpārceļas, – es saku.
   Mērija satrūkstas, un viņas sejā parādās cerība. – Vai viņa brauks uz Bjūli?
   – Nē, – es steigšus attraucu. – Lūdzu, piedodiet! Nē.
   – Vai tiešām viņš sūta manu māti atpakaļ uz Spāniju?
   Es nezināju, ka Mērija baidās no šāda iznākuma.
   – Nē, uz Bakdenu.
   – Kur tas ir?
   – Netālu no Kembridžas. Diemžēl tas nav viņai piemērots nams, un karalis ir atlaidis viņas galmu.
   – Visu? – princese iesaucas. – Kas viņai kalpos?
   – Tikai dažas sievietes. Tuvākajām draudzenēm ir aizliegts viņu apciemot. Pat sūtnis Šapuī nedrīkst pie viņas ierasties. Un viņai atļauts pastaigāties tikai dārzā.
   – Tātad viņa ir ieslodzīta?
   Es atbildu patiesību, kaut gan tā būs baismīga vēsts meitenei, kas mīl savu māti un godā tēvu. – Diemžēl jā.
   Mērija novēršas. – Sāksim kravāt mantas, – viņa klusi nosaka. – Ja es viņam nepakļaušos, varbūt viņš ieslodzīs arī mani.

Bjūli, Eseksa, 1533. gada augusts

   Džefrijs un Montagjū neslēpjoties apciemo mani, lai pavadītu dienu medībās lielajā Bjūli parkā. Tiklīdz viņi ierodas, princese atnāk uz dārzu ar viņiem sasveicināties.
   Diena ir skaista. Dārza mūri aiztur siltumu un vēja pūsmas. Montagjū noslīgst uz viena ceļgala un uzsmaida princesei. – Man ir lieliskas vēstis, – viņš apgalvo. – Paldies Dievam, es beidzot varu paziņot kaut ko labu. Pāvests pasludinājis spriedumu par labu jūsu mātei. Viņš pavēlējis karalim atteikties no visām citām sievietēm un aicināt karalieni atpakaļ uz galmu.
   Mērija ievelk elpu, un viņas vaigos iedegas sārtums. – Es pateicos visžēlīgajam Dievam, kurš uzrunājis pāvestu. Lai Dievs svētī pāvestu par drosmi! – Viņa pārmet krustu un novēršas no maniem dēliem, bet es apskauju viņu ap kalsnajiem pleciem. Meitenes acīs zaigo asaras. – Man nekas nekaiš, – viņa saka. – Tāds atvieglojums! Es priecājos. Beidzot. Beidzot Svētais Tēvs ir runājis, un mans tēvs viņu sadzirdēs.
   – Ja vien… – es iesāku, bet apklustu. Nav nozīmes vēlēties, kaut pāvests būtu runājis agrāk. Bet vismaz viņš beidzot pasludinājis spriedumu. Boleina gaida bērnu un ir noslēgusi kaut kādu savienību ar karali, bet tas neaizkavēs viņa atgriešanos pie sievas. Mums arī iepriekš galmā bijušas netikles stāvoklī; karaliene daudzus gadus pavadījusi blakus mīļākajām un ārlaulības dēlam.
   – Mans tēvs atkal pakļausies pāvestam, vai ne? – Princese uzlūko Montagjū.
   – Domāju, ka viņš kaulēsies, – Montagjū atbild. – Vajadzēs vienoties ar Romu un atjaunot jūsu mātes stāvokli. Pāvesta spriedums nozīmē, ka jūsu tēva laulība attiecas uz visiem kristīgās pasaules karaļiem. Valdnieks negribēs pieļaut, lai Francija un Spānija apvienojas cīņā pret viņu.
   Izskatās, ka no Mērijas trauslajiem pleciem novelta smaga nasta. – Jūs man atvedāt ļoti labas vēstis, lord Montagjū, – viņa saka. – Jūs arī, ser Džefrij. – Viņa uzlūko mani. – Jūs noteikti priecājaties, redzot savus dēlus, kad viņi mums sagādā tādu prieku.
   – Jā, – es piekrītu.

Bjūli, Eseksa, 1533. gada septembris

   “Meitene. Viss šis juceklis vienas Boleinu meitenes dēļ. Visi to sauc par pierādījumu, ka Dievs novērsies no karaļa. Viņai dos Elizabetes vārdu.”
   Pēc mēnešiem ilgās gaidīšanas mēs atviegloti uzelpojam, jo Boleina nespēj dāvāt karalim dēlu. Mantinieka dzimšana karalim apliecinātu, ka viņam bijusi taisnība un Dievs viņam uzsmaidījis, kaut gan pāvests apgalvo kaut ko citu. Tagad nekas viņam neliegs atgriezties pie karalienes un vēlreiz paziņot, ka princese Mērija ir viņa troņmantniece. Kāpēc gan ne? Viņam nav likumīga dēla, ko izvirzīt Mērijas vietā. Boleini spēlēja un zaudēja. Viņu Anna bija tikpat bezjēdzīga kā viņu Mērija. Karalis var atgriezties pie sievas, un karaliene var atgriezties galmā.
   Beidzot veiksmes rats ir pavērsies princeses un viņas mātes virzienā. Pāvests pasludinājis Katrīnas laulību par likumīgu, bet Boleinas laulība nav īsta. Boleinas bērns ir meitene un ārlaulībā dzimusi. Viņa zaudējusi savu pievilcību un tūlīt zaudēs arī kroni.
   *
   Es esmu pārliecināta par panākumiem. Mēs visi gaidām brīdi, kad Henrijs pakļausies pāvestam un atdos troni sievai, bet nekas nenotiek. Visi gatavojas mazās Elizabetes kristībām; viņas māte saglabā savu vietu galmā.
   Lords Džons Hasijs atgriežas no Londonas. – Vīrs piedalījās kristībās, – viņa sieva Ena drūmi paziņo. – Nesa pārsegu, jo saņēma pavēli. Nedomājiet, ka viņam tas patika. Viņš mīl mūsu princesi.
   – Mana brālēna sieva Ģertrūde ir bērna krustmāte, – es atbildu. – Un viņa ļoti mīl karalieni. Mums visiem jāieņem sava vieta un jātēlo piešķirtā loma.
   Ena bažīgi vēro mani, it kā domājot, cik daudz drīkst man stāstīt. – Mans vīrs runāja ar kādu no ziemeļu lordiem. Viņš apgalvo, ka ziemeļi ir gatavi sacelties karalienes vārdā, ja valdnieks nepakļausies pāvestam. Vai man pateikt, lai viņš vēršas pie jums?
   Es sakožu zobus, baiļu pārņemta. Man kabatā ap rožukroni ir aptīta lorda Toma Dārsija zīmotne. – Ļoti piesardzīgi, – es brīdinu. – Sakiet, lai viņš pie manis vēršas ļoti piesardzīgi.
   Mums garām paiet zēns, nesot malku, un mēs nekavējoties apklustam.
   – Lai nu kā, bet labi, ka mūsu karaļa māsa to neredzēja, – lēdija Ena piebilst. – Viņa nemūžam neliektu ceļus Boleinas bērna priekšā!
   Mērija Brendona vasarā nomira; daži uzskata, ka viņu nogalinājušas sirdssāpes brāļa dzīvesveida dēļ. Karaliene un princese zaudējušas tuvu draudzeni, un karalis zaudējis vienu no retajiem cilvēkiem, kas viņam teicis patiesību par jauno, viņa izveidoto Angliju.
   – Karalis mīlēja savu māsu un būtu viņai piedevis gandrīz jebko, – es saku. – Mums savukārt ļoti jāuzmanās, lai viņu neaizvainotu.
   Mēs pa logu vērojam Džonu Hasiju, kamēr viņš jāj pa garo ceļu un apstājas pie nama durvīm. Nokāpis no zirga, viņš pasviež pavadu kalpotājam un lēniem, gurdiem soļiem tuvojas mājai.
   – Viņš taču neziņos, ka mums atkal jāpārvācas vai no kaut kā jāatsakās, – es bažīgi ieminos, vērojot viņa gaitu. – Karaliene atteicās atdot princeses kristību tērpu Elizabetei; no mums viņi neko negrib.
   – No manis viņš neko nesaņems, – lēdija Ena skarbi nosaka un dodas uz princeses istabu.
   Es gaidu, līdz lords Hasijs nesteidzīgi uznāk pa kāpnēm. Viņš gandrīz saraujas, mani ieraugot. – Kundze! – Viņš paklanās.
   – Lord Džon!
   – Es nupat atgriezos no Londonas. No princeses Elizabetes kristībām.
   To dzirdot, es pamāju, ne pieņemot, ne noliedzot meitenes vārdu. Acīmredzot mielastā viņš nav pienācīgi ēdis un dzēris, jo izskatās drūms un nelaimīgs.
   – Karaļa sekretārs Tomass Kromvels pieprasīja man visu princeses dārglietu sarakstu.
   Es saraucu uzacis. – Kāpēc viņam tas vajadzīgs?
   Hasijs brīdi klusē. – Tāds ir karaļa rīkojums. Un to nav iespējams apstrīdēt.
   – Protams, – es piekrītu. – Bet diemžēl tāda saraksta nav.
   – Tādam jābūt. – Hasijs saprot, ka es negrasos pakļauties bez ierunām.
   – Nav.
   – Kā jūs zināt, ka viss ir savā vietā?
   – Es pati izņemtu dārglietas no šķirstiņa, kad viņai tās nepieciešamas, un pēc tam nolieku. Viņa nav zeltkalis, kam jāpieraksta katrs sīkums. Viņa ir princese. Dārglietas viņai pieder tāpat kā cimdi. Un mežģīnes. Man nav arī cimdu saraksta.
   Hasijs šķiet apjucis. – Es to pateikšu Kromvelam.
   – Protams.
   Tomēr es neceru, ka viss ir beidzies, un man ir taisnība.
   – Tomass Kromvels pieprasa, lai izveidojat princeses dārglietu sarakstu, – nabaga Džons Hasijs man paziņo pēc dažām dienām.
   Viņa sieva iet mums garām un papurina galvu, kaut ko nicīgi noņurdēdama.
   – Kāpēc? – es jautāju.
   Lords Hasijs apmulsis uzlūko mani. – Viņš neteica iemeslu. Tikai pavēlēja to izdarīt.
   – Labi. Vai sarakstam jābūt pilnīgam? Varbūt jāmin tikai labākās rotas?
   – Es nezinu! – viņš žēli iesaucas, bet jau nākamajā mirklī savaldās. – Jā, vajadzīgs pilnīgs saraksts. Ar visu.
   – Tādā gadījumā palīdziet man un atvediet arī divus rakstvežus.
   – Jā, – viņš piekrīt. – Rīt no rīta.
   Mēs pārmeklējam princeses ģērbtuvi, atveram visus mazos ādas maisiņus, kuros saliktas pērļu virtenes un skaistas piespraudes.
   Un Tomass Kromvels tikmēr veido citu sarakstu. Viņa vīri jāšus šķērso visu valsti, interesējas par klosteru īpašumiem un ikdienu, noskaidro, cik tie vērti un kur glabā savus dārgumus. Ne princeses namā, ne klosteros netiek paskaidrots, kāpēc tas viss jādara. Kromvels acīmredzot ļoti interesējas par citu cilvēku mantām.
   Jāatzīst, ka es esmu tikpat spītīga kā klosteru mūki, kas piesauc savu svētumu un slēpj bagātības. Es novilcinu saraksta pabeigšanu. Mēs sameklējam vissīkākās kārbiņas, bezvērtīgus niekus, ko viņa glabā kopš bērnības, gliemežvākus no Duvras piekrastes, kaltētas ogas zīda pavedienā. Es rūpīgi uzskaitu kaltētas ziedlapiņas. Imperatora Kārļa dāvinātā briljantu piespraude uzjundī atmiņas par laiku, kad Mērija bija karaļa mantiniece un viņas roku lūdza divi varenākie Eiropas valdnieki. Mērijai ir skaisti rožukroņi, visi zina par viņas izslavēto dievbijīgumu, viņai ir vairāki desmiti zelta krucifiksu. Es uzskaitu tos visus, kā arī nelielus rotaļu kronīšus no zelta stieplēm un stikla, adatas ar sudraba galviņām, ziloņkaula ķemmes un vairākus sarūsējušus pakavus. Mēs pierakstām viņas matadatas, ziloņkaula zobu irbuļus un utu ķemmi no sudraba. Es sīkumaini uzskaitu visu, ko atradu, un rakstvedis aizpilda neskaitāmas lapas. Turklāt es uzstāju, ka mums ar lordu Džonu jāapstiprina katrs ieraksts. Šādi aizrit vairākas dienas, līdz visi princeses dārgumi ir salikti uz galdiem un pierakstīta pat sīkākā adatiņa.
   – Tagad mums tas viss jāsaliek kastēs un jāatdod Frānsisai Elmerei, – lords Džons paziņo. Viņš izklausās pārguris. Mani tas nepārsteidz. Šis darbs bijis ilgs, vienmuļš un nevajadzīgi izstiepts.
   – Nē, tas nav iespējams, – es mierīgi atbildu.
   – Tieši tāpēc mēs veidojām šo sarakstu!
   – Nē, es to veidoju, paklausot karaļa pavēlei, ko mums nodeva Kromvela kungs.
   – Tagad viņš lika jums pateikt, lai atdodat dārglietas Elmeres jaunkundzei.
   – Kāpēc?
   – Nezinu! – viņš ierēcas kā savainots vērsis.
   Es mierīgi uzlūkoju Hasiju. Mēs abi zinām iemeslu. Sieviete, kas sevi dēvē par karalieni, ir nolēmusi atņemt princesei dārglietas un atdot tās savam bastardam. It kā maza briljantu stīpa, kas apsienama zīdainim ap galvu, varētu pārvērst ārlaulības bērnu par Anglijas princesi.
   – Nesaņemot karaļa pavēli, es nevaru kaut ko atdot. Viņš man lika sargāt viņa meitu un tās īpašumus. Es nevaru atdot princeses mantas tikai tāpēc, ka tas kādam ir ienācis prātā.
   – Nevis kādam, bet Tomasam Kromvelam!
   – Jums viņš droši vien šķiet varens, – es nicīgi nosaku, – bet es neesmu solījusi viņam pakļauties. Es nevaru rīkoties pretēji karaļa pavēlei un atdot dārglietas, ja vien karalis pats man neatsūta šādu rīkojumu. Kad tas notiks, es labprāt pasniegšu dārglietas tam, ko Viņa Gaišība uzskatīs par šādas veltes cienīgu. Un kurš tas būtu? Kurš ir cienīgs turēt rokās dārglietas, kas dāvātas mūsu princesei?
   Lords Džons izgrūž lāstu un spēji iziet no istabas. Viņš aizcērt durvis, noskrien lejā un kaut ko skarbi uzsauc sargiem. Pēc tam valda klusums.
   Viens no rakstvežiem ielūkojas man acīs. – Jūs varat tikai novilcināt neizbēgamo, – viņš piepeši ierunājas. – Un tas jums izdevās lieliski, kundze. Bet, ja cilvēks zaudē prātu, grib apkaunot savu sievu un aplaupīt meitu, ir ļoti grūti viņam atteikt.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1533. gada rudens

   Artūra dēls Henrijs ir miris, un mēs viņu apglabājam dzimtas kapenēs. Viņš devās medībās un jutās izslāpis, un kāds muļķis ļāva viņam padzerties no ciemata akas. Atgriezies mājās, viņš sāka žēloties par pampumu un svilināšanu kaklā. Šis Plantagenetu zēns ir gājis bojā neuzmanības dēļ, un es atkal sēroju par Artūru, vainodama sevi, ka neesmu nosargājusi viņa dēlu.
   Ja Henrija māte Džeina nebūtu iestājusies klosterī un pildītu savu pienākumu pret mirušo vīru un bērniem, varbūt zēns vēl būtu dzīvs. Tagad viņa metas lejā pa kapeņu pakāpieniem, tveras pie metāla režģa un kliedz, ka vēlas gulties blakus dēlam un vīram.
   Džeina ir zaudējusi prātu no sāpēm, un mēs esam spiesti aiznest viņu līdz klosterim, lai viņa varētu izraudāties savā gultā. Kamēr esmu Bišemā, no viņas lūpām neatskan neviens sakarīgs vārds, tāpēc man nav jāklausās viņas žēlabās par iestāšanos klosterī. Varbūt viņa vairs negrib to pamest.
   Mēs rīkojam mielastu bēriniekiem. Pēc tā Džefrijs un Montagjū atstāj sievas audienču zālē un atnāk uz manu istabu.
   – Pirms mēneša es tikos ar sūtni Šapuī, – Montagjū bez aplinkiem iesāk. – Tā kā Henrijs nav ņēmis vērā pāvesta spriedumu, Šapuī izteica mums ierosinājumu.
   Džefrijs pienes pie krāsns krēslu, un es apsēžos. Viņš uzliek roku man uz pleca, zinot, ka es mazdēla Henrija nāvi izjūtu kā skaudru sāpi sirdī.
   – Šapuī iesaka Redžinaldam slepus atbraukt uz Angliju un apprecēties ar princesi.
   – Redžinaldam? – Džefrijs izbrīnīts jautā. – Kāpēc tieši viņam?
   – Viņš nav precējies, – Montagjū nepacietīgi atgādina.
   – Vai to izdomāja imperators? – es jautāju. Mani satriec iespējas, kādas nupat pavērušās manam mācītajam dēlam.
   Montagjū pamāj. – Tā būtu nesakaujama savienība! Tjūdori un Plantageneti. Tieši tāpat rīkojās Tjūdori, izprecinot Jorkas Elizabeti savam Henrijam. Tagad mēs to izmantosim, lai iznīcinātu Boleinus.
   – Jā! – Džefrijs atgūstas no skaudības lēkmes pret Redžinaldu un sāk domāt par mūsu ieguvumiem. – Vai imperators izceltu krastā savu armiju, atbalstot mūs?
   – Viņš ir to apsolījis. Sūtnis uzskata, ka šis ir īstais mirklis. Boleinai piedzimusi meita, un es dzirdēju, ka viņa slimo. Karalim nav likumīga mantinieka. Un Boleina ir draudējusi karalienei un princesei. Iespējams, viņa atkal centās noindēt bīskapu Fišeru un varētu uzbrukt karalienei. Sūtnim ir aizdomas, ka princesei un viņas mātei draud briesmas. Imperators ierastos valstī, kas ir gatava sacelties, un atvestu Redžinaldu.
   – Viņi izkāps krastā, un princese apprecēsies ar mūsu brāli. Pacelsim viņas standartu un savējo. Visi Plantageneti mums pievienosies. Debesīs atkal spīdēs trīs saules, kaujas laukā atkal izies trīs Jorku dēli. Imperators cīnīsies princeses vārdā, un visi krietnie angļi aizstāvēs savu baznīcu, – Džefrijs sajūsmināts sapņo. – Mums pat nevajadzētu ņemt rokās ieročus. Hovards apmetīs kažoku otrādi, tiklīdz ieraudzīs pārspēku, un neviens cits karali neaizstāvēs.
   – Vai princese piekristu kļūt par Redžinalda sievu? – Montagjū vēršas pie manis.
   Es gausi papurinu galvu. – Tas ir pārāk daudz prasīts. Viņa nenostāsies pret savu tēvu. Es pati viņai mācīju, ka tēva vārds ir likums. Viņa zina, ka Henrijs ir ieslodzījis un nodevis viņas māti, tomēr tas nemazina meitas paklausību tēvam. Viņš tik un tā ir karalis. Mērija nemūžam nenodotu likumīgo valdnieku.
   – Vai man pateikt Šapuī, ka mēs atsakāmies? – Montagjū jautā.
   – Nē! – Džefrijs steigšus iesaucas. – Padomājiet, par ko mēs varētu kļūt, ja atgūtu troni! Viņu dēls būtu Plantagenets, baltā roze atkal valdītu Anglijā. Un mēs būtu karaliskā ģimene.
   – Pasaki viņam, ka pagaidām tas nav iespējams, – es atbildu. – Es vēl neko neteikšu princesei. – Man prātā uz brīdi pazib doma, kā būtu, ja Redžinalds beidzot atgrieztos mājās kā varonis, gatavs aizstāvēt Anglijas baznīcu, princesi un karalieni. – Tas ir labs piedāvājums. Lieliska iespēja gan valstij, gan mums. Tomēr šis nav īstais brīdis. Jāsagaida, līdz būsim brīvi no pienākuma pret karali. Jāsagaida, līdz pāvests izslēgs Henriju no baznīcas, un tad mēs drīkstēsim rīkoties. Arī princese vairs nebūs viņam pakļauta.
   – Šī diena pienāks, – Džefrijs sola. – Es uzrakstīšu Redžinaldam un likšu, lai viņš pierunā pāvestu. Svētajam Tēvam jāpasludina, ka neviens nedrīkst pakļauties karalim.
   Montagjū pamāj. – Henriju vajag ekskomunicēt. Tā ir vienīgā iespēja.

Bjūli, Eseksa, 1533. gada rudens

   Oksfordas grāfs Džons De Vērs, Henrija uzticamais kalpotājs un Lankasteru dinastijas atbalstītāju pēctecis, iejāj Bjūli muižas pagalmā, un viņam seko divi simti viegli bruņotu jātnieku.
   Princese Mērija stāv man blakus pie loga. – Vai viņš baidās no nepatikšanām ceļā?
   – De Vēri parasti rada nepatikšanas, nevis sastopas ar tām, – es dzēlīgi attraucu, bet zinu, ka šobrīd ceļi ir bīstami karaļa atbalstītājiem. Iedzīvotāji ir saniknoti un aizdomu mākti, viņi baidās no nodokļu ievācējiem un jaunajiem ierēdņiem, kas pārbauda baznīcas un klosterus. Viņi vairs neuzgavilē, redzot Tjūdoru rozi, un, pamanījuši Annas zīmotni – tajā attēlots piekūns, kas knābā karalienes Katrīnas granātābolu –, viņi spļauj zemē.
   – Es iziešu viņam pretī. Pagaidiet savā istabā, – es lūdzu un, aizvērusi durvis, nesteidzīgi eju lejā līdz priekšnamam, kur Džons nomet cepuri uz galdiņa un novelk ādas cimdus.
   – Sveicināts, lord Džon.
   – Labdien, grāfiene, – viņš pieklājīgi atbild. – Vai drīkstu palaist savus zirgus ganīties jūsu laukā? Mēs nepaliksim ilgi.
   – Protams, – es piekrītu. – Vai pievienosieties mums pie vakariņu galda?
   – Labprāt, – viņš nosaka. De Vēri vienmēr pratuši nogaidīt. Viņi devās trimdā kopā ar Henriju Tjūdoru un atgriezās Bosvortā, aprijot daļu Anglijas. – Es ierados apraudzīt lēdiju Mēriju, – viņš piebilst.
   Dzirdot šos vārdus, es jūtu tirpas pārskrienam pār muguru. Noliedzot princeses vārdu, viņš pasludina tai nāves spriedumu. Brīdi klusējusi, es salti vēroju grāfu. – Tūlīt aizvedīšu jūs pie Viņas Gaišības princeses Mērijas, – es paziņoju.
   Grāfs pieskaras manai rokai. Es nenopurinu viņa plaukstu, tikai klusējot skatos uz viņu, līdz viņš neveikli atkāpjas. – Jūs esat Anglijas karaļa cienīta un mīļota radiniece, – viņš saka. – Man ir kāds padoms… – Es gaidu, ledaini vērodama grāfu, kurš turpina: – Karalis vēlas, lai viņu dēvē par lēdiju Mēriju. Tas ir neizbēgami. Viņa cietīs, ja nostāsies pret savu tēvu. Es esmu ieradies, lai pavēlētu viņai pakļauties. Ir pasludināts, ka viņa dzimusi ārlaulībā. Karalis par viņu rūpēsies kā par savu meitu, un viņa kļūs par lēdiju Mēriju Tjūdori.
   Es spēji pietvīkstu. – Viņa nav dzimusi ārlaulībā, un karaliene Katrīna nav netikle. Un tie, kas apgalvo pretējo, ir meļi.
   Grāfs nokaunējies pagriežas un iet uz audienču zāli. Es skriešus viņam sekoju; mani pārņēmusi neprātīga vēlme aizšķērsot viņam ceļu pie durvīm un nepieļaut, lai viņš pasaka šos baisos vārdus mūsu princesei.
   Viņš ieiet istabā, nebrīdinājis par savu ierašanos, un tik tikko jaušami paklanās. Es nepagūstu viņu aizkavēt.
   Mērija klausās. Viņa neatbild, kad grāfs viņu uzrunā kā lēdiju Mēriju, un rāmi lūkojas uz vīrieti, līdz viņš sapinas savos vārdos un apklust.
   – Es sūtīšu vēstuli savam tēvam, – viņa beigu beigās paziņo. – Jūs drīkstat to nodot.
   Viņa pieceļas un majestātiski paiet grāfam garām, negaidot, līdz viņš paklanīsies. Džons De Vērs vilcinās, nedaudz noliecas, izslejas un samulsis stāv.
   Es sekoju Mērijai uz tālāko istabu. Viņa apsēžas pie galda un pievelk sev klāt papīra lapu. Nopētījusi spalvas galu, viņa iemērc to tintē, rūpīgi noslauka un sāk rakstīt.
   – Jūsu Gaišība, lūdzu, padomājiet, pirms rakstāt. Ko jūs teiksiet?
   Mērija paceļ skatienu. Viņa ir stindzinoši mierīga, it kā jau būtu gatavojusies kaut kam šādam. – Es pateikšu, ka vienmēr pakļaušos viņa pavēlēm, bet nevaru atteikties no tiesībām, ko man piešķīris Dievs, daba un mani vecāki. – Viņa parausta plecus. – Pat tad, ja es gribētu nolikt savu pienākumu nastu, tas nebūtu iespējams. Es esmu dzimusi Tjūdoru princese un tāda nomiršu. Neviens nevar apgalvot kaut ko citu.

Bjūli, Eseksa, 1533. gada novembris

   Montagjū atjāj miglā un ledainā lietū, līdzi paņēmis tikai sešus pavadoņus. Es viņu sagaidu stallī. – Vai tu slēpies?
   – Ne gluži, bet man nebūtu iebildumu palikt ēnā, – viņš nosaka. – Nedomāju, ka mani kāds izseko, un negribu piesaistīt spiegu uzmanību. Tomēr man vajadzēja jūs satikt, māt. Ir kaut kas steidzams.
   Es aizvedu dēlu uz savu istabu. Pie loga sēž manas mazmeitas Ketrina un Vinifreda, kā arī vēl divas dāmas. Viņas izmanto pēdējos saules starus, lai pabeigtu izšuvumu, bet es viņām pavēlu iet uz audienču zāli un mācīties dejot. Sievietes priecīgas aiziet, un es pievēršos dēlam.
   – Kas noticis?
   – Elizabete Bārtone ir nozudusi no Saionas. Baidos, ka Kromvels viņu arestējis. Viņš noteikti jautās, ar kuriem no karalienes draugiem Kentas jaunava tikusies, un centīsies no tā visa izlobīt kādu sazvērestību. Vai jūs esat runājusi ar Elizabeti kopš reizes, kad viņu atvedu?
   – Vienu reizi, – es atzīstu. – Viņa atnāca kopā ar Ģertrūdi Kortniju, un mēs kopā lūdzām Dievu.
   – Vai kāds jūs redzēja?
   – Nē.
   – Vai tiešām?
   – Mēs lūdzāmies Ričmondas kapelā. Tur bija priesteris. Bet viņš nemūžam neliecinātu pret mani.
   – Tagad liecinātu. Kromvels izmanto spīdzināšanu, lai panāktu atzīšanos. Vai Elizabete pieminēja karali?
   – Spīdzināšana? Viņš spīdzina priesterus?
   – Jā. Vai jaunava pieminēja karali?
   – Viņa runāja tāpat kā vienmēr. Par karaļa nāvi gadījumā, ja viņš atteiksies no karalienes. Bet to visu viņa teikusi arī Henrijam.
   – Vai viņa apgalvoja, ka mēs kāpsim tronī?
   Es negrasos stāstīt savam dēlam, ka Elizabete redzējusi viņu princeses laulātā drauga un karaļa konsorta lomā. Neteikšu, ka Plantageneti atkal būs Anglijas karaliskā dzimta.
   – Es to nevaru atklāt. Pat tev ne, mīļais.
   – Māt, Tomass Mors brīdināja jaunavu, lai viņa nepareģotu spožu nākotni mūsu dzimtai. Viņš atgādināja, kas notika ar Bakingema kapelānu, kurš pačukstēja hercogam par pareģojumu. Mors teica, ka šis viltus pravietis iekvēlinājis hercoga sirdī sapņus par diženumu, un pēc tam karalis viņu nogalināja. Karalis nogalināja gan pravieti, gan pareģojuma varoni, un tagad abi ir miruši.
   – Es nekad nepieminu pareģojumus. – Un klusībā piebilstu: “Vai lāstus.”
   Montagjū pamāj. – Puse galminieku ar viņu tikušies, lai kopīgi lūgtos vai kaut ko uzzinātu par nākotni. Mēs neesam darījuši neko vairāk. Jūs esat pārliecināta, vai ne?
   – Es nezinu, ko viņa stāstījusi Ģertrūdei. Vai esi pārliecināts par Džefriju?
   – Jā, Džefrijs mūs nekad nenodotu. – Montagjū pasmaida. – Ja nemaldos, viņš viesojies Saionā un pavadījis jaunavu uz Kenterberiju. Bet viņš nav vienīgais. Tā rīkojās arī Fišers un Mors.
   – Daudzi tūkstoši ir dzirdējuši viņas sprediķus, – es atgādinu. – Daudzi tūkstoši ar viņu runājuši divatā. Ja Tomass Kromvels grib arestēt visus, kas lūguši Dievu kopā ar Kentas jaunavu, viņam nāksies aizturēt pusi karaļvalsts. Mēs esam drošībā, dēls. Mēs pazudīsim pūlī.
   *
   Bet es nezināju, cik pārdrošs ir Tomass Kromvels. Viņš arestē Kentas jaunavu, septiņus garīdzniekus, Džonu Fišeru un Tomasu Moru.
   – Nav iespējams arestēt bīskapu par to, ka viņš runājis ar mūķeni! – princese Mērija iesaucas.
   – Kromvels to izdarīja, – es atbildu.

Bjūli, Eseksa, 1533. gada ziema

   Es negaidu uzaicinājumu uz galmu Ziemassvētkos, kaut gan dzirdēju, ka svinības ir ļoti greznas un Anna atkal gaida bērnu. Sieviete, kas sevi dēvē par karalieni, tur galvu augstu paceltu un piespiež plaukstu pie vēdera. Viņa esot pārliecināta, ka šoreiz dzims zēns. Droši vien katru nakti lūdz Dievu.
   Nedomāju, ka šādā brīdī būs nepieciešama mana palīdzība. Tik bieži es esmu uzturējusies karalienes nošķirtības kambarī, ka tagad mani pārņem vilšanās. Viņi droši vien negribēs uzņemt arī princesi, tāpēc es pavēlu saimei gatavoties svinībām Bjūli. Es neceru, ka princese būs līksma; viņa nedrīkst nosūtīt mātei dāvanu vai apsveikumu. Anna noteikti aizliegusi sūtīt dāvanas Mērijai vai apciemot viņu; tomēr princesei ir jāsvin Ziemassvētki.
   Mani aizkustina cilvēku biklie labvēlības un mīlestības apliecinājumi. Zemnieku sievas sūta mums ābolus, sieru un pat kūpinātu šķiņķi. Visi mani radinieki, pat attālākie brālēni, atsūta nelielu Ziemassvētku dāvanu. Baznīcās skaita lūgšanas, pieminot Mērijas un viņas mātes vārdu, un visi kalpotāji, kā arī viesi viņu dēvē par “Viņas Gaišību princesi”.
   Aizmirst karaļa pavēli un godināt Mēriju es nepavēlu, bet mūsu namā dzīve rit ierasti, it kā Henrijs nebūtu atņēmis viņai titulu. Daudzi viņai kalpojuši kopš brīža, kad viņa bija maza meitene. Mums Mērija vienmēr ir bijusi “Viņas Gaišība”. Lēdija Ena Hasija drosmīgi izmanto viņas īsto vārdu. Saņēmusi aizrādījumus, viņa atcērt, ka četrdesmit trīs gadu vecumā negrasās mainīt paradumus.
   Mēs ar princesi kādā gaišā ziemas rītā gatavojamies medībām. Mērijas zirgu pārzinis palīdz viņai iesēsties seglos, un es papliķēju zirgam pa kaklu un neapzināti iebīdu pirkstus zem siksnas, lai pārbaudītu, vai tā ir pietiekami cieši savilkta. Zirgu pārzinis pasmaida un pieliec galvu. – Es neatstātu Viņas Gaišības siksnu vaļīgu, – viņš saka. – Nemūžam.
   Es nosarkstu. – Protams. Es tikai nevaru nepārbaudīt.
   Princese Mērija iesmejas. – Viņa labprāt liktu man sēsties aiz jums, – viņa šķelmīgi paziņo. – Vai arī ēzeļa mugurā!
   – Man jārūpējas par jūsu drošību, – es atgādinu. – Gan seglos, gan citur.
   – Blekija mugurā viņa būs drošībā, – pārzinis apgalvo. Pamanījis kaut ko pie vārtiem, viņš pagriežas un klusi pavēsta: – Kareivji!
   Es uzkāpju uz bluķa un redzu, ka pagalmā ieskrien kareivji, kam seko jātnieks milzīga zirga mugurā.
   – Tomass Hovards, Norfolkas hercogs.
   Princese Mērija sakustas, lai nokāptu, bet es viņai lieku palikt seglos un izslejos gara kā statuja uz pjedestāla, gaidot Norfolkas hercogu.
   – Jūsu Gaišība, – es salti sveicinu. Reiz es biju pieķērusies viņa tēvam, vecajam hercogam un karalienes padevīgajam kalpam. Man patīk viņa sieva, kuras dzīvi hercogs padarījis neciešamu. Šis cilvēks ir mantojis visu sava tēva godkāri, bet ne nieka no viņa gudrības.
   – Grāfiene, – viņš atbild un, palūkojies uz princesi, ļoti skaļi nosaka: – Lēdija Mērija.
   Visi sarosās, apvaldot vēlmi iebilst. Gvardes priekšnieks pārlūko pagalmu, saskaitot cilvēkus un izvērtējot briesmas. Viņš pamana, ka esam gatavojušies medībām, tāpēc daudziem ir duncis vai nazis makstī. Tomēr Hovards ir drošībā, viņa sargi ir bruņoti un gatavi cīņai.
   Es bezkaislīgi saskaitu Hovarda vīrus, ielūkojos viņa akmenscietajā sejā un prātoju, ko viņš cenšas panākt. Princese Mērija lūkojas viņam garām.
   – Man ir ziņas par gaidāmajām izmaiņām jūsu namā, – hercogs skaļi pavēsta, bet princese tik un tā uz viņu neskatās. – Viņa Gaišība karalis pavēl jums ierasties galmā.
   Mērija satrūkusies pagriežas un pasmaida. – Galmā?
   Hercogs sadrūmis turpina runāt. Es apjaušu, ka viņam šis uzdevums nesagādā prieku, bet nāksies to izpildīt un neapšaubāmi darīt arī kaut ko sliktāku, lai pakalpotu karalim un Boleinai.
   – Jūs dzīvosiet galmā un kalposiet princesei Elizabetei, – viņš saka. Hercoga balss pārspēj gan zirgu bubināšanu un suņu rējienus, gan neapmierināto kalpotāju kluso sačukstēšanos.
   Prieks Mērijas sejā nodziest, un viņa papurina galvu. – Es nevaru kalpot princesei, jo pati esmu princese, – viņa atbild.
   – Tas nav iespējams, – es iesāku. Hovards iegrūž man rokā papīra lapu ar karaļa zīmogu un iniciāli. – Lasiet, – viņš skarbi pavēl.
   Nokāpis no zirga, viņš pasviež pavadu kādam no saviem vīriem un, negaidot uzaicinājumu, ieiet lielajā zālē.
   – Es ar viņu parunāšu. Jājiet medībās, – es lūdzu princesei. – Es noskaidrošu, kas mums jādara.
   Viņa saniknota trīc. Es palūkojos uz zirgu pārraugu. – Pieskatiet Viņas Gaišību!
   – Es esmu princese, – viņa nošņāc. – Es kalpoju tikai savai mātei un tēvam. Pasakiet viņam to!
   – Mēģināšu kaut ko darīt, – es apsolu un sekoju Tomasam Hovardam.
   *
   – Es negribu strīdēties par to, kuram ir taisnība. Man tikai jāpilda karaļa griba, – viņš paziņo, tiklīdz ienāku lielajā zālē.
   Visticamāk, hercogs nekad nestrīdētos par taisnību. Viņš nav filozofs.
   Es noliecu galvu. – Kāda ir karaļa griba?
   – Izsludināts jauns likums.
   – Vēl viens?
   – Jauns likums, kurā noteikti karaļa mantinieki.
   – Vai nepietiek ar to, ka pirmdzimtais dēls kāpj tronī?
   – Dievs karalim ir pavēstījis, ka laulība ar karalieni Annu ir viņa vienīgā īstenā laulība un tajā dzimušie bērni būs viņa mantinieki.
   – Princese Mērija tik un tā varētu būt princese, – es iebilstu. – Viena no divām. Vecākā no abām.
   – Nē, – hercogs skarbi noskalda. Mani vārdi viņu mulsina, un tāpēc viņš dusmojas. – Tā nenotiks. Es negrasos ar jums strīdēties. Man jāved lēdija Mērija uz Hetfīldas pili. Viņa tur dzīvos sera Džona un lēdijas Enas Šeltonas uzraudzībā, līdzi ņemot vienu istabeni, galma dāmu un zirgu puisi.
   Nevienu citu.
   Šeltoni ir Boleinu radi. Viņš ievedīs manu meiteni namā, kurā valda viņas ienaidnieki.
   – Un pārējās dāmas? Kambarkungs? Zirgu pārzinis? Skolotājs?
   – Visi ir atlaisti.
   – Bet man jādodas viņai līdzi, – es satrūkusies ieminos.
   – Nē, – hercogs atbild.
   – Karalis uzticēja man savu meitu, kad viņa vēl bija zīdainis!
   – Tas ir beidzies. Karalis pavēl, ka viņa kalpos princesei Elizabetei. Lēdiju Mēriju neviens neapkalpos. Jūs un visi pārējie esat atlaisti.
   Hercoga skarbā seja pamudina mani domāt par viņa bruņotajiem vīriem mūsu pagalmā. Princese Mērija atgriezīsies no medībām, un es viņai pateikšu, ka viņai nāksies dzīvot vecajā Hetfīldas pilī, zaudējot visus kalpotājus un bērnības draugus. Viņa kalpos Boleinas bastardam namā, kurā saimnieko Boleinu radi. – Tomas Hovard, kā jūs spējat kaut ko tādu izdarīt?
   – Es neatteikšu karaļa pavēlei, – viņš saniknots paziņo. – Un jūs arī ne.
   *
   Mērija ir bāla un mokās sāpēs. Es palīdzu viņai iekāpt nestuvēs, nolieku zem kājām sasildītu ķieģeli, otru ietinu zīdā un novietoju viņai klēpī. Mērija sniedz man rokas, un es tās satveru, negribēdama atkāpties.
   – Tiklīdz būs iespējams, es jūs aicināšu pie sevis, – viņa klusi sola. – Tēvs nevar mūs šķirt. Visiem zināms, ka mēs vienmēr esam bijušas kopā.
   – Atļauju pievienoties jums es jau lūdzu, pat piedāvāju jums kalpot bez atlīdzības. Es samaksātu par jūsu saimes paturēšanu.
   Tomass Hovards uzkāpj zirgam mugurā, un es satraukta runāju arvien straujāk, baidoties, ka viņš mani pārtrauks.
   – Zinu. Bet viņi vēlas, lai es esmu viena, tāpat kā mana māte, un zaudēju visus draugus.
   – Apsolu, ka es jūs nepametīšu. Sūtīšu vēstules.
   – Viņi man tās neatdos. Un es nelasīšu neko, kur nebūs minēts mans īstais vārds.
   – Es rakstīšu slepus. – Man jāpanāk, lai viņa neredzētu mani raudam un saglabātu pašcieņu šajā drausmīgajā mirklī, kad mūs atrauj vienu no otras.
   – Pasakiet mātei, ka esmu vesela un nepavisam nebaidos, – Mērija lūdz, kaut gan ir nobālusi un šausmās trīc. – Pasakiet, ka es nekad neaizmirstu, kas mēs esam. Es viņu mīlu un nekad nenodošu.
   – Uz priekšu! – Tomass Hovards sauc, un zirgi sāk soļot.
   – Varbūt vajadzēs pakļauties karalim, bet es nezinu, ko viņš no jums pieprasīs, – es steidzīgi saku, ejot līdzās nestuvēm. – Nesadusmojiet viņu!
   – Es jūs mīlu, Mārgarita, – viņa uzsauc. – Dodiet man savu svētību!
   Manas lūpas izveido vārdus, bet kakls aizžņaudzas. – Lai Dievs jūs svētī, – es čukstu. – Mazā princese, es jūs mīlu.
   Es atkāpjos un noslīgstu zemā reveransā, pieliekusi galvu, lai viņa neredzētu sāpes manā sejā. Visi viņas kalpotāji seko manai priekšzīmei, un arī lauku ļaudis, kas sapulcējušies gar ceļa malām un vēro savas princeses nolaupīšanu, aizmirst visas saņemtās pavēles, noņem cepuri un krīt ceļos, godinot vienīgo Anglijas princesi.

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1534. gada pavasaris

   Man vajadzētu priecāties par atpūtu savās mājās, kur pamostos gaišā, tīrā istabā, kur krāsnī vienmēr deg uguns un pie tās žūst tīra veļa. Es esmu bagāta sieviete, man ir ietekmīgs vārds un tituls, un tagad, kad vairs nav jākalpo galmā, es varu apciemot mazbērnus, vadīt saimniecību, lūgties savā klosterī un zināt, ka esmu drošībā.
   Vairs es neesmu jauna sieviete. Mans brālis ir miris, vīrs ir miris, māsīca Elizabete mirusi. Es ielūkojos spogulī un redzu dziļās grumbas sejā, kā arī gurdumu tumšajās acīs. Mani mati ir sudraboti, pelēcīgi un balti kā vecai ķēvei. Ir pienācis laiks atpūsties, un es pasmaidu, jo zinu, ka nekad negatavošos nāvei. Es esmu sīksta.
   Ir jāpriecājas arī par drošību. Kromvels paziņoja, ka Tomass Mors iesaistījies nodevīgās sarunās ar Kentas jaunavu, un Moram nācās sameklēt sen rakstītu vēstuli, kurā viņš brīdinājis jaunavu nerunāt. Tādējādi viņš pierādīja savu nevainīgumu un varēja turpināt kluso dzīvi mājās. Džons Fišers nespēja aizstāvēties un pavada šīs drēgnās pavasara naktis Tauera istabā. Arī Elizabete Bārtone un viņas draugi mitinās Tauerā un drīz mirs.
   Vajadzētu priecāties, ka esmu drošībā un brīva, tomēr es to nespēju, jo Fišers ir ieslodzīts un kaut kur aukstajā Hantingdonšīrā vientuļa dzīvo Anglijas karaliene. Savukārt princese Mērija Hetfīldas pilī gatavo sev brokastis uz guļamistabas krāsns, jo baidās ēst pie kopējā galda; virtuvē saimnieko Boleinu pavāri, kas ber zupā indi.
   Viņa ir ieslodzīta namā un nedrīkst pat pastaigāties tuvākajā apkārtnē. Mērijai neļauj pieņemt viesus, jo baidās, ka tie viņai nodos kādu ziņu vai mierinājuma vārdus. Arī mani nelaiž pie viņas, kaut gan es sūtīju neskaitāmas vēstules Tomasam Kromvelam, kā arī lūdzu Sari un Eseksas grāfu atbalstu sarunā ar karali. Neviens nevar man palīdzēt. Es esmu šķirta no princeses, ko mīlu kā savu meitu.
   Mani pārņem kaut kas līdzīgs slimībai, lai gan ārsti neko neatrod. Es apguļos un vairs nespēju piecelties. Bailes par princeses un karalienes likteni iedvesušas man visaptverošu vājuma sajūtu.
   *
   Džefrijs mani apciemo un pavēsta, ka saņēmis ziņu no Redžinalda. Mans jaunākais dēls Romā mēģina pierunāt pāvestu izslēgt Henriju no baznīcas, lai tauta varētu sacelties, un gatavo imperatoru izdevīgākajam mirklim, kad iebrukt.
   Henrija Kortnija sieva Ģertrūde skaļi paudusi savu atbalstu karalienei un princesei, tāpēc karalis brīdinājis Henriju, ka pietiktu ar vēl vienu vārdu no viņa sievas mutes, lai mans radinieks zaudētu galvu. Sākumā Kortnijs domājis, ka valdnieks joko, jo – kurš gan nocērt galvu vīram viņa sievas vārdu dēļ? Tomēr tagad viņš pavēlējis Ģertrūdei apklust. Džefrijs to uztver kā brīdinājumu un darbojas slepus, klusi mērojot tālu ceļu, lai apciemotu karalieni un nogādātu viņas vēstuli princesei.
   – Saņemtie jaunumi viņu neiepriecināja, – Džefrijs nelaimīgs man stāsta. – Diemžēl tikai pasliktināja stāvokli.
   – Kāpēc? – es jautāju, zvilnēdama uz dīvāna pie loga.
   – Vēstulē bija atvadas.
   Es atbalstos pret elkoni un nedaudz pieceļos. – Atvadas? Karaliene dodas prom? – Man sareibst galva. Vai tiešām imperators piedāvājis viņai drošu patvērumu savā zemē? Vai viņa atstās Mēriju Anglijā vienu?
   Džefrijs ir bāls kā rēgs. – Nē. Ir daudz sliktāk. Karaliene lika Mērijai pakļauties tēvam visos jautājumos, izņemot tos, kas saistīti ar Dievu un viņas dvēseli.
   – Jā, – es noraizējusies piekrītu.
   – Un teica, ka vairs nebaidās no tā, kas tiks nodarīts viņai pašai, jo noteikti satiks meitu debesīs.
   Es pieceļos sēdus. – Ko tas nozīmē?
   – Māt, es neredzēju visu vēstules tekstu. Princese to izlasīja, piespieda pie sirds, noskūpstīja parakstu un noteica, ka vienmēr sekos mātes norādījumiem un nepadosies.
   – Vai karaliene domā, ka viņu sodīs ar nāvi, un lika princesei gatavoties kaut kam līdzīgam?
   Džefrijs pamāj. – Viņa ir apņēmusies nepadoties.
   Es pieceļos, bet viss apkārt salīgojas, un es pieķeros pie gultas galvgaļa. Man jābrauc pie Mērijas, jāpierunā noslēgt jebkādu vienošanos un visam piekrist; viņa nedrīkst atteikties no dzīvības. Tas ir viss, kas pieder šai Tjūdoru meitenei. Nekas nav svarīgāks. Viņa nedrīkst zaudēt dzīvību sava tēva kļūdas dēļ.
   – Klīst runas par zvērestu, ko pieprasīs no visiem pavalstniekiem. Mums visiem vajadzēs zvērēt, ka valdnieka pirmā laulība nebija spēkā un otrā ir likumīga, princese Elizabete ir karaļa vienīgā mantiniece, bet princese Mērija dzimusi ārlaulībā.
   – Viņa to nevar apzvērēt, – es skarbi atcērtu. – Un es tāpat. Tie ir meli. Viņa nevar uzlikt roku uz Bībeles un pazemot savu māti.
   – Šķiet, ka viņai nāksies to izdarīt, – Džefrijs iebilst. – Tāpat kā mums visiem. Jo atteikšanos no šāda zvēresta uzskatīs par valsts nodevību.
   – Nevar taču sodīt cilvēku ar nāvi par to, ka viņš teicis patiesību. Karalis tā nerīkotos.
   – Domāju, ka viņš to izdarīs, – Džefrijs brīdina.
   – Kā viņa var apzvērēt, ka nav princese, ja visi zina pretējo? – es atkārtoju. – Tas nav iespējams!

Vestminsteras pils, Londona, 1534. gada pavasaris

   Mani un pārējos Anglijas pērus izsauc uz Slepenās padomes kambari Vestminsteras pilī, un jaunais kanclers Tomass Kromvels gatavojas pieņemt pēctecības zvērestu no Anglijas augstmaņiem, kas līdzinās apjukušiem bērniem.
   Mēs zinām patiesību, jo pāvests ir izsludinājis savu spriedumu. Karalienes Katrīnas un karaļa Henrija laulība ir spēkā, tāpēc karalim jāatsakās no pārējām sievietēm un jādzīvo mierā ar savu īsto sievu. Tomēr pāvests nav izslēdzis Henriju no baznīcas; mēs zinām, ka viņam nav taisnība, tomēr nedrīkstam pretoties. Mums visiem jārīkojas tā, kā uzskatām par pareizu.
   Un pāvests dzīvo tālu prom, turklāt viņam, kā apgalvo karalis, Anglijā nav varas. Karalis pasludinājis, ka viņa sieva nav viņa sieva, toties viņa mīļākā ir karaliene, bet viņas bērns ir princese. Mūsu karalis ir jaunais pāvests, un viņa vārds ir likums. Ja mums būtu drosme vai pat gluži vienkārša izpratne par laicīgo pasauli, mēs paziņotu, ka valdnieks kļūdās.
   Tomēr mēs cits pēc cita pieejam pie lielā galda. Uz tā ir zvēresta teksts, virs kura rotājas lielais zīmogs. Es paņemu spalvu, iemērcu to tintē un jūtu, ka pirksti trīc. Līdz ar šo vienu žestu es esmu kļuvusi par Jūdu. Viss acu priekšā izplūst, un es domāju, ka man ir sešdesmit gadi, es esmu pārāk veca un vārga, varbūt zaudēšu samaņu, mani aiznesīs prom un es izbēgšu no šī soļa.
   Es paceļu galvu un uztveru Montagjū mierpilno skatienu. Viņš parakstīs zvērestu, un pēc viņa to parakstīs Džefrijs. Mēs vienojāmies parakstīties, lai neviens neapšaubītu mūsu padevību, un cerēt uz labākiem laikiem. Es steigšus uzvelku savu vārdu, lai nepagūtu mainīt lēmumu, un atjaunoju savu solījumu karalim, apņemos kalpot viņa bērniem, kas radušies no savienības ar netikli, un atzīstu karali par Anglijas baznīcas galvu.
   Tie ir meli. Es atkāpjos un vairs nenožēloju, ka nezaudēju samaņu; es nožēloju, ka man pietrūkst drosmes mirt savas pārliecības dēļ.
   *
   Vēlāk es uzzinu, ka Džons Fišers atteicies parakstīt zvērestu. Kromvela vīri izrāva viņu no Tauera celles, neizrādot cieņu pret veco garīdznieku, un iegrūda viņam rokās zvērestu. Bīskaps to vairākas reizes izlasīja un pateica, ka nespēj noliegt pāvesta varu. Sargi aizveda viņu atpakaļ uz Taueru. Daži apgalvo, ka viņu sodīs ar nāvi. Citi uzskata, ka neviens nevar nogalināt bīskapu. Es klusēju.
   Arī Tomass Mors atsakās no zvēresta, un es noskumusi atceros viņa sirsnīgās, brūnās acis, jokus par dēla paklausību un līdzjūtības vārdus, kad pazuda Artūrs. Man būtu gribējies dzirdēt, kā viņš sola parakstīt nedaudz izmainītu zvēresta tekstu, jo piekrīt lielākajai daļai no tā, bet ne visam.
   Es domāju par šo labestīgo vīru, kurš teica, ka nevaino zvēresta autorus un nevar pārmest nevienam, kurš to parakstījis, bet pats savu vārdu apakšā neliks.
   Karalis apsolīja savam draugam Tomasam, ka neapšaubīs viņa ticību. Bet karalis netur doto vārdu.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1534. gada vasara

   Es atgriežos Bišemā, un Džefrijs dodas uz Lordingtonu. Katru rītu es mutē sajūtu nelāgu garšu un nospriežu, ka tā ir gļēvulība. Es priecājos, ka varu pamest Londonu, kur Džons Fišers un Tomass Mors nīkst Tauerā, bet Elizabetes Bērones galva uzdurta uz pīķa pie Londonas tilta, un kraukļi izknābj viņas skaistās acis.
   Karalis izsludina jaunu likumu; līdz šim mums nekas tāds nebija vajadzīgs. Likums par valsts nodevību vēsta, ka nāvessods tiks piespriests katram, kurš vēl karalim nāvi vārdos, rakstos vai darbos, sola kaitējumu karalim vai viņa mantiniekiem vai arī dēvē viņu par tirānu. Henrijs Kortnijs man raksta, ka šis likums ir pieņemts un mums ļoti rūpīgi jāapdomā viss, ko uzticam papīram. Man nav vajadzīgi šādi brīdinājumi; sadedzināt papīru ir viegli. Tagad mums jāmācās aizmirst savas domas. Es nedrīkstu domāt, ka Henrijs ir tirāns, man jāaizmirst vārdi, ko izteica viņa māte, novēlot iznīcību viņa dinastijai.
   Montagjū dodas garajā vasaras ceļojumā kopā ar karali. Tikmēr Tomass Kromvels sūta savus uzticamos vīrus noskaidrot, cik vērti ir visi Anglijas dievnami. Nav saprotams, kāpēc lordu kancleru tas interesē, bet visi apjauš, ka tas nevēsta neko labu bagātajiem klosteriem.
   Mana nabaga princese slēpjas savā Hetfīldas guļamistabā, vairoties no princeses Elizabetes kalpotāju dzēlībām. Karaliene atkal ir pārvietota un ieslodzīta Kimboltonas pilī Hantingdonšīrā. Tas ir nesen uzcelts tornis ar vienu izeju. Viņas aizbildņi (jeb cietumsargi) uzturas pagalma pusē, Katrīna kopā ar savām dāmām un nedaudzajiem kalpotājiem apdzīvo otru galu. Runā, ka viņa ir saslimusi.
   Anna Boleina paliek Griničas pilī un gaida sava bērna dzimšanu tajās pašās istabās, kur mēs ar Katrīnu pārcietām viņas nošķirtības laiku.
   Viņi ir pārliecināti, ka šoreiz dzims dēls. Ārsti, astrologi un pareģi sola spēcīga zēna ierašanos pasaulē. Viņi pat pārveidojuši karalienes apartamentus Eltemas pilī par greznu bērnistabu jaunajam princim. Ir izgatavots sudraba šūpulis, un galma dāmas izšuj viņa autiņus ar zelta pavedieniem. Viņam dos Henrija vārdu, viņš dzims rudenī un pierādīs, ka Dievs ir svētījis karali un sievietei, kas sevi dēvē par karalieni, ir tiesības tā darīt.
   Ražas novākšanas laikā pie manis atnāk Džons Heljars, mans kapelāns un biktstēvs. Es stāvu pie graudu noliktavas durvīm un priecīga vēroju zeltaino labību, kas birst no ratiem. Tā pabaros manus ļaudis ziemas laikā un dos man peļņu.
   Džons Heljars nepriecājas. Viņš nobažījies lūdz iespēju aprunāties divatā. – Es nespēju parakstīt zvērestu, – viņš saka. – Valdnieka vīri atnāca uz Bišemas baznīcu, bet es nevaru sevi piespiest.
   – Džefrijam tas izdevās, – es saku. – Arī mēs ar Montagjū parakstījām zvērestu. Mūs pasauca pirmos, un mēs pakļāvāmies. Tagad tas jādara jums.
   – Vai jūs patiesi ticat, ka valdnieks ir baznīcas galva? – viņš pavisam klusi jautā.
   – Es jums grēksūdzē atklāju savus melus. Jūs zināt, ka es grēkoju, parakstot zvērestu, – es tik tikko dzirdami atgādinu. – Jūs zināt, ka es nodevu Dievu, savu karalieni un princesi. Un es pievīlu savus draugus Džonu Fišeru un Tomasu Moru. Es katru dienu to nožēloju. Katru dienu.
   – Zinu, – kapelāns kaismīgi apliecina. – Un ticu, ka arī Dievs to zina, tāpēc piedod jums.
   – Bet man nebija citas iespējas. Es nespēju iet nāvē kā Džons Fišers. Nespēju labprātīgi doties uz Taueru. Visu mūžu es esmu centusies no tā izvairīties un tagad nespēju rīkoties citādi.
   – Arī es ne, – kapelāns man piebalso. – Tāpēc, ja atļausiet, es pametīšu Angliju.
   Tas mani tā satriec, ka es pagriežos un satveru viņu aiz abām rokām. Kāds padumjš strādnieks šķelmīgi iesvilpjas, bet cits viņam iesit pa ausi. – Šeit mēs nevaram runāt, – es nepacietīgi nosaku. – Nāciet man līdzi uz dārzu! – Mēs sameklējam akmens soliņu pie dārza mūra. Tam apkārt vēl zied rozes. Es notraucu ziedlapiņas un apsēžos. Kapelāns stāv man pretī kā bērns, kas gaida rājienu. – Sēdieties taču!
   Viņš paklausa un brīdi klusē. – Es tiešām nevaru parakstīt zvērestu un pārāk baidos no nāves. Man jādodas prom, un es gribu zināt, vai varu jums kaut kā pakalpot.
   – Kādā veidā?
   Kapelāns rūpīgi izvēlas vārdus. – Es varu nodot jūsu dēlu vēstules. Varu aizbraukt pie jūsu radiniekiem Kalē. Vai arī Romā stāstīt pāvesta galmam par princesi. Varu vērsties pie imperatora un atgādināt par karalieni. Varu noskaidrot, ko par mums runā angļu sūtņi, un sūtīt jums ziņas.
   – Jūs ierosināt kļūt par manu spiegu, – es secinu. – Jūs uzskatāt, ka man tāds ir vajadzīgs. Kaut gan jums zināms, ka es zvērēju uzticību karalim, karalienei Annai un viņu mantiniekiem.
   Heljars klusē. Ja viņš iebilstu, ka vēlas tikai palīdzēt man sazināties ar dēlu, es noprastu, ka viņš ir Kromvela spiegs un cenšas ievilināt mani lamatās. Tomēr viņš neko nesaka, tikai pieliec galvu. – Kā vēlaties, kundze.
   – Vai jūs tomēr dosieties prom, arī nesaņēmis uzdevumu no manis?
   – Ja nevaru būt jums noderīgs, es mēģināšu atrast kādu citu. Lordu Tomasu Dārsiju, lordu Džonu Hasiju, jūsu radiniekus… Daudzi ir devuši zvērestu pret savu gribu. Es vērsīšos pie Spānijas sūtņa. Neskaitāmi cilvēki gribētu zināt, ko domā un dara Redžinalds, ko iecerējis pāvests un imperators. Es kalpošu karalienei un princesei neatkarīgi no tā, kurš mani pieņems.
   Es noplūcu baltu rozes ziedu un pasniedzu viņam. – Lūk, mana atbilde. Lūk, jūsu zīmotne. Uzmeklējiet Džefrija draugu, viņa bijušo saimniecības pārzini Hjū Holendu, un viņš palīdzēs jums šķērsot jūras šaurumu. Pēc tam brauciet pie Redžinalda, pastāstiet, kas šeit notiek, un turpiniet kalpot viņam. Pasakiet, ka zvērests mums visiem ir pēdējais piliens, Anglija ir gatava sacelties, un mēs gaidām viņa mājienu.
   *
   Nākamajā dienā Džons Heljars dodas ceļā. Kad citi par viņu interesējas, es atbildu, ka viņš nozudis, nevienu nebrīdinot. Man vajadzēs sameklēt jaunu kapelānu un biktstēvu, un tas aizņems daudz laika.
   Kad priors Ričards svētdienā sapulcina visus un liek parakstīt karaļa zvērestu klostera kapelā, es ziņoju par Džona Heljara pazušanu un piebilstu, ka viņam ir tuvinieki Bristolē. Varbūt viņš devies turp.
   Mēs esam pievienojuši jaunu posmu ķēdei, kas savieno karalieni Kimboltonas pilī ar Romu un glābēju pāvestu.
   Septembrī, kad kļūst aukstāks un galms atgriežas Londonā, pie manis ierodas Montagjū.
   – Es gribēju pats pavēstīt jums jaunumus. – Viņš nolec no zirga. – Nevēlējos rakstīt.
   – Kas noticis? – es smaidīdama jautāju, nojaušot, ka ziņas ir labas.
   – Viņa zaudēja bērnu.
   To dzirdot, es jūtu skaudru dzēlienu kā jebkura sieviete. Anna Boleina ir mana ienaidniece, un bērns būtu viņas uzvaras simbols, tomēr es pārāk bieži esmu gājusi pie karaļa ar ziņu par mirušu zīdaini un atceros, cik drausmīgas ir zaudējuma sāpes.
   – Lai Dievs mielo nabaga nevainīgo dvēseli, – es nosaku un pārmetu krustu.
   Tātad Tjūdoru lāsts vēl joprojām darbojas. Interesanti, vai tas tiešām īstenosies pilnībā un Tjūdoriem nebūs zēnu? Būs tikai neauglīga meitene?
   – Kā jūtas karalis? – es pēc brīža jautāju.
   – Domāju, ka jūs priecāsieties, – Montagjū pārsteigts ieminas.
   – Es neesmu tik cietsirdīga, lai vēlētu nāvi nedzimušam bērnam, – es aizrādu. – Lai kā tas būtu ieņemts. Vai bija zēns? Kā to uztvēra karalis?
   – Viņš ārdījās dusmās, – Montagjū atbild. – Ieslēdzās istabā un rēca kā ievainots lauva, sita galvu pret koka paneļiem. Mēs to dzirdējām, bet netikām iekšā. Viņš trakoja dienu un nakti, raudāja un kliedza, pēc tam iekrita ar galvu kamīnā kā piedzēries un iemiga.
   Es klusēju. Tā ārdās vīlies bērns, nevis sērās iegrimis tēvs.
   – Un pēc tam?
   – No rīta kalpotāji iegāja istabā. Viņš bija nomazgājies un noskuvies, sasprogojis matus, un kopš tā brīža vairs nerunā par bērnu, – Montagjū stāsta neticības pilnā balsī.
   – Tas ir pārāk sāpīgi?
   – Nē, viņš izturas tik ikdienišķi, it kā nekas nebūtu noticis. Ne raudu lēkme, ne bērna zaudējums, ne dzemdības. Nekas. Viņš noliedz, ka bērns vispār bijis. Un mēs piebalsojam. Mēs dzīrojam un ceram, ka Anna drīz ieņems nākamo. It kā jebkāds izmisums mums būtu svešs.
   Tas ir vēl dīvaināk nekā Henrija pārmetumi Dievam, ka Viņš aizmirsis Tjūdorus. Biju domājusi, ka viņš žēlosies par neveiksmi vai pat vainos Annu tāpat, kā reiz vainoja karalieni. Es gaidīju kādu paziņojumu, ka Annai ir nelabojams trūkums, tāpēc viņa nevar laist pasaulē dēlu. Bet Henrijs rīkojas vēl biedējošāk. Zaudējums bijis tik sāpīgs, ka viņš to vispār noliedz.
   – Vai neviens ar viņu nerunā? Neviens pat neizsaka līdzjūtību?
   – Nē, – Montagjū sadrūmis atbild. – Galmā neviens to neuzdrošinātos. Pat Čārlzs Brendons vai Tomass Kromvels, kurš vienmēr ir karalim blakus. Nevienam nepietiek drosmes pateikt karalim kaut ko tādu, ko viņš pats noliedz. Mēs viņam atļāvām pašam radīt savu pasauli, māt, un viņa vārds ir likums.
   – Viņš apgalvo, ka bērna nemaz nebija?
   – Jā. Tāpēc Annai jātēlo, ka viss ir labi un viņa jūtas laimīga.
   Mani pārņem mirkļa žēlums pret jauno sievieti, kas nupat zaudējusi bērnu un ir spiesta izlikties, ka tā nav. – Vai viņa tēlo, ka ir līksma?
   – Pat vairāk. Viņa smejas, dejo un joko ar visiem galma vīriešiem, ir metusies aizrautīgā spēļu, dzeršanas, deju un izrāžu virpulī. Anna cenšas būt iekārojamākā, daiļākā, asprātīgākā, gudrākā un interesantākā sieviete.
   Es papurinu galvu, domājot par šo murgaino galmu, kas dejo uz neprāta robežas. – Vai tā tiešām ir?
   – Jā, viņa ir drudžaini līksma. Pretējā gadījumā karalis viņu uztvertu kā nepilnīgu, – Montagjū klusi paskaidro. – Slimu. Nespējīgu radīt bērnu. Viņai jānoliedz savs zaudējums, jo karalis neturpinās laulību ar sievieti, kas nav nevainojama. Viņa ir slepus apglabājusi mirušu bērnu, bet ir spiesta izlikties nemainīgi daiļa, gudra un auglīga.
   *
   Karaļa vīri apceļo valsti, pieprasot uzticības zvērestu, kas noliedz princesi un karalieni. Es uzzinu, ka viņi arestējuši lēdiju Enu Hasiju. Viņa sūtījusi Mērijai vēstules un mazas dāvanas, bet atzīst, ka saukusi viņu par princesi Mēriju pieraduma, nevis ļaunu nodomu vadīta. Lēdijai Hasijai nākas lūgt piedošanu un pavadīt vairākus mēnešus Tauerā, un tikai tad viņu atbrīvo.
   Es saņemu vēstuli no Džefrija. Tai nav ne paraksta, ne zīmoga.
   “Karaliene atsakās parakstīt zvērestu, atsakās noliegt sevi un savu meitu, turklāt apgalvo, ka ir gatava saņemt jebkādu sodu. Viņa domā, ka valdnieka vīri nogalinās viņu aiz Kimboltonas pils mūriem, un neviens to neuzzinās. Mums jāgatavojas viņas glābt.”
   Šis ir mirklis, no kura es cerēju izvairīties. Es esmu dzimusi gļēvule un mele. Vīrs vienreiz mani lūdza, lai es aizmirstu savu pienākumu un neapdraudu savus bērnus. Bet tie laiki ir beigušies, un mani nomoka baiļu raisīts nelabums, tomēr es rakstu Džefrijam un Montagjū.
   “Nolīgstiet vīrus un sameklējiet zirgus, noīrējiet laivu, lai aizvestu viņas uz Flandriju. Uzmanieties! Bet palīdziet viņām aizbēgt.”

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1534. gada Ziemassvētki

   Es svinu svētkus Bišemā un izliekos, ka negaidu vēstis no Hetfīldas un Kimboltonas. Nepieciešams laiks, lai iekļūtu pilī vai uzpirktu kādu kalpotāju karaliskajā cietumā. Maniem dēliem jārīkojas ļoti piesardzīgi, uzrunājot Temzas laiviniekus, noskaidrojot, kurš brauc uz Flandriju un ir uzticīgs īstajai karalienei. Man jātēlo, ka es domāju tikai par Ziemassvētku svinībām un lielo pudiņu.
   Arī mani kalpotāji izliekas, ka viņiem nav nekādu raižu. Mēs apslēpjam bailes par savu prioriju un bažas, ka mūs apmeklēs Tomasa Kromvela sūtņi. Ir zināms, ka visi valsts klosteri tiek pārbaudīti, un naudas skaitītājiem vienmēr seko jautājumi par izlaidīgu dzīvesveidu, it īpaši tad, ja klosteris ir bagāts. Viņi apmeklēja mūsu prioriju, novērtēja mūsu bagātības un auglīgo zemi un klusēdami aizjāja. Mēs cenšamies nebaidīties no viņu atgriešanās.
   Mēs vērojam izrādes, klausāmies dziesmas, pārģērbjamies un atveidojam senas leģendas. Šogad neviens nerāda ainas par karali, karalieni vai pāvestu. Šogad mēs netēlojam ačgārno galmu, jo viss jau ir ačgārns. Pāvests, kurš piedraudēja izslēgt karali no baznīcas, ir miris, un Romā ir jauns pāvests. Neviens nezina, vai Dievs ar viņu runās skaidri un kādu lēmumu viņš pieņems par karali ar divām sievām. Šis pāvests ir no Farnēzu ģimenes; nav pat iespējams atkārtot, ko par viņu runā pasaulē. Es lūdzu Dievu, kaut viņš atrastu sevī svēto viedumu. Neviens vairs netic, ka Dievs runā ar mūsu karali, un daudzi uzskata, ka viņam ausī čukst velns. Mūsu karaliene ir tālu prom un gatavojas mirt, bet sieviete, kas sevi dēvē par karalieni, nespēj ieņemt vai iznēsāt dēlus, tādējādi pierādot, ka nebauda Dieva svētību. Stāsts ir pietiekami bagātīgs kaut simt izrādēm, bet neviens neuzdrošinās to pat pieminēt.
   Mēs radām dzīvās gleznas, kas ataino senu pagātni. Pāži sagatavo izrādi par jūrniekiem, kas savos piedzīvojumos sastop jūras raganu, briesmoni un draudīgu ūdensstabu. Pavāri rāda mums, kā prot mest nažus, bet dara to klusējot, jo domas ir bīstamākas par asmeņiem. Priesteris lasa no Bībeles latīņu valodā, ko mūsu kalpotāji nesaprot, un nerunā par bērnu silītē un vēršiem, kas liekuši ceļus tā priekšā.
   Tā kā patiess ir tikai tas, ko mums saka valdnieks, un mēs esam zvērējuši ticēt visam, ko viņš apgalvo, nekas vairs nav droši. Viņa sieva nav karaliene, viņa meita nav princese, viņa mīļākās galvu rotā kronis, un īstā troņmantniece apkalpo karaļa bastardu. Šādā pasaulē mēs ne par ko nevaram būt pārliecināti.
   – Viņa zaudē draugus, – Džefrijs stāsta. – Ir sastrīdējusies ar savu tēvoci Tomasu Hovardu. Viņas māsa ir padzīta no galma, jo slepus apprecējās ar vienkāršu kareivi. Karalis aizraidīja Annas svaini Džeinu Boleinu, jo viņa sastrīdējās ar Henrija toreizējo iekāres objektu.
   – Vai viņš atkal bija iemīlējies? – es dedzīgi jautāju.
   – Nē, tikai nedaudz ieinteresējās par kādu. Boleina mēģināja panākt viņas izsūtīšanu, bet zaudēja svaini.
   – Un meitene?
   – Es pat nezinu viņas vārdu. Tagad viņš aplido Medžu Šeltonu, – Džefrijs atklāj. – Sūta viņai mīlas dziesmas.
   Man sirdī piepeši dzimst cerība. – Tā ir lieliska dāvana Jaunajā gadā. Vēl viena Hovardu meitene! Ģimene sašķelsies. Hovardi centīsies izvirzīt savu meitu.
   – Boleina ir palikusi pavisam viena, – Džefrijs saka, un viņa balsī ieskanas kaut kas līdzīgs žēlumam. – Šobrīd viņa var paļauties tikai uz saviem vecākiem un brāli. Visi pārējie ir sāncenši vai ienaidnieki.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1535. gada pavasaris

   Pienāk ziņa no Montagjū. “Mēs neko nevaram izdarīt. Princese ir slima, un viņas dzīvība ir briesmās.”
   Es nekavējoties sadedzinu vēstuli un eju uz kapelu, lai aizlūgtu par Mēriju. Piespiedusi plaukstas pie sūrstošajām acīm, es izmisīgi lūdzu Dievu sargāt princesi, mūsu Anglijas cerību un gaišo nākotni. Viņa ir slima, ļoti slima, mana mīļotā princese ir novārgusi un tuvu nāvei, un nevienam nav ne jausmas, kas viņai kaiš.
   Ģertrūde ziņo, ka valdnieka vīri plāno noslepkavot karalieni, nosmacējot viņu gultā tā, lai uz miesas nebūtu zilumu, bet princesi indē Boleinu cilvēki. Nezinu, vai varu viņai ticēt. Karaliene Anna uzstāj, ka īsto karalieni vajag apsūdzēt nodevībā un sodīt ar nāvi aiz slēgtām durvīm. Vai tiešām mana bijušā saimniecības pārziņa meita ir tik ļauna, lai slepus nogalinātu savu bijušo kundzi?
   Man ne mirkli neienāk prātā doma, ka to visu iecerējis Henrijs. Viņš sūta princesei savu ārstu un atļauj viņu pārvest tuvāk mātei uz Hansdonu, bet aizliedz meitai pārcelties pie karalienes, kas varētu viņu aprūpēt. Es atkal rakstu Tomasam Kromvelam un lūdzu iespēju aizbraukt pie Mērijas. Viņš atbild, ka tas nav iespējams, bet apliecina, ka Mērijai vien jāparaksta zvērests un es drīkstēšu atgriezties, viņa dzīvos galmā un baudīs tēva mīlestību… tāpat kā Henrijs Ficrojs.
   Es atbildē rakstu, ka paņemšu līdzi savus kalpotājus un savu ārstu, pati apmaksājot izdevumus. Vēl es apsolu ieteikt Mērijai parakstīt zvērestu un atgādinu, ka biju viena no pirmajiem, kas to paveica. Es nelīdzinos bīskapam Džonam Fišeram vai Tomasam Moram; es neieklausos savā sirdsapziņā. Es liecos vētrā kā niedre. Kad nepieciešams ķeceris, nodevējs, Jūda, es vienmēr atsaucos, jo mana drošība ir vissvarīgākā. Mani audzināja kā gļēvuli. Ja Tomass Kromvels grib meli, es esmu gatava noticēt, ka Henrijs ir baznīcas galva. Es ticēšu, ka mūsu karaliene ir princese atraitne, bet princese – lēdija Mērija. Es apliecinu, ka esmu gatava ticēt jebkam, ko pavēl karalis, ja vien viņš atļaus man braukt pie Mērijas un pirms pasniegšanas nogaršot viņas ēdienu.
   Kromvels paskaidro, ka labprāt izpildītu manu lūgumu, bet tas nav iespējams. Mērijas bijušais skolotājs Ričards Feterstons ir ieslodzīts Tauerā, jo atteicies parakstīt zvērestu. “Jūs mācīja nodevējs,” viņš piebilst, un tas ir slēpts drauds. Un vēl viņš pauž savu prieku par manu gatavību apzvērēt jebko; Džons Fišers un Tomass Mors stāsies tiesas priekšā par nodevību, un visiem ir skaidri zināms šīs prāvas iznākums.
   Un pašās beigās Kromvels piebilst, ka Henrijs vēlas noskaidrot Redžinalda domas par jaunajām izmaiņām! Es gandrīz izlaižu vēstuli no rokām. Karalis nosūtījis manam dēlam vēstuli, gribot uzzināt, kāds ir viņa viedoklis par Annu Boleinu un Anglijas baznīcas galvu. Viņi ar Kromvelu ir pārliecināti, ka Redžinalds atbalstīs karaļa uzskatus, jo tikai karalis drīkst pārvaldīt savu valsti.
   Mani pārņem bailes, ka tās ir lamatas, ka viņi cer izvilināt no Redžinalda vārdus, ko pēc tam izmantot pret viņu. Bet lords Kromvels raksta, ka Redžinalds jau atbildējis un rūpīgi iedziļinājies jautājumā, un piekritis sniegt izsmeļošu viedokli, tiklīdz būs kaut ko secinājis. Viņš lasīšot, pētīšot un diskutēšot. Lords Kromvels uzskata, ka nav nekādu šaubu, ko ieteiks tik uzticams, padevīgs garīdznieks.
   Es nekavējoties dodos uz Londonu un aicinu pie sevis Montagjū.

L’Erbē, Londona, 1535. gada pavasaris – vasara

   – Bīskaps Fišers un Tomass Mors stājās tiesas priekšā, – Montagjū nopūties stāsta. – Uzreiz varēja noprast, kāds būs spriedums. Tiesneši bija Tomass Hovards, Boleinas tēvs un brālis. – Mans dēls izskatās noguris no šiem laikiem un mana niknuma.
   – Kāpēc viņi nevarēja apzvērēt? – es žēlojos. – Dievs taču viņiem piedotu!
   – Fišers nespēja izlikties. – Montagjū ieslēpj seju plaukstās. – Karalis mums visiem pavēl izlikties. Reizēm mums jātēlo, ka viņš ir izskatīgs svešinieks, kas nupat ieradies galmā. Citreiz mēs piekrītam, ka viņa bastards ir hercogs. Tad mums jāizliekas, ka nav nekāda miruša bērna; un tagad jātēlo, ka viņš ir baznīcas galva. Viņš dēvē sevi par Anglijas imperatoru, un neviens neuzdrošinās iebilst.
   – Karalis nenogalinās Tomasu Moru! – es uzstāju. – Viņš atļāva Moram klusēt tad, kad pavēlēja citiem runāt. Ļāva atgriezties mājās un solīja viņu neaizskart, ja vien Mors klusēs. Un viņš pildīja savu solījumu. Es neticu, ka Henrijs piespriedīs nāvi savam senajam draugam.
   – Varu saderēt, ka piespriedīs, – Montagjū atbild. – Šobrīd tiesneši mēģina vienoties par dienu, kas pārāk neaizskars Londonas iedzīvotājus. Viņi neuzdrošinās nogalināt Džonu Fišeru kāda svētā piemiņas dienā, lai neradītu jaunu svēto.
   – Dieva dēļ, kāpēc viņi abi nelūdz apžēlošanu, nepakļaujas karaļa gribai un neatgūst brīvību?
   Montagjū neticīgi uzlūko mani. – Vai tiešām Džons Fišers, viens no dievbijīgākajiem vīriem, kas jebkad kalpojuši baznīcai, varētu pasludināt, ka pāvests nav baznīcas galva? Kā?
   Es jūtu, ka acīs sariešas asaras. – Lai izdzīvotu, – es izmisusi paskaidroju. – Tas ir vissvarīgākais. Lai viņam nevajadzētu mirt dažu vārdu dēļ!
   Dēls parausta plecus. – Viņš to nedarīs. Nespēj. Tāpat kā Tomass Mors. Vai jums šķiet, ka Tomasam tas nav ienācis prātā? Gudrākajam cilvēkam Anglijā? Viņš par to domā katru dienu. Tomass mīl dzīvi un savu ģimeni, it īpaši meitu, un es uzskatu, ka viņam tas ir liels kārdinājums. Un viņš ik brīdi tam pretojas.
   Es atslīgstu uz krēsla un ieslēpju seju plaukstās. – Dēls, vai šie krietnie vīri mirs, lai nevajadzētu parakstīties uz papīra, ko viņiem pasniedzis neģēlis?
   – Jā, – Montagjū apliecina. – Un, ja es būtu drosmīgāks, tad rīkotos tāpat un šobrīd būtu Tauerā kopā ar viņiem, nevis noliegtu viņus kā Jūda, pat sliktāk nekā Jūda!
   – Nevajag, – es klusi brīdinu, spēji pacēlusi galvu. – Nedomā par to! Nekad!
   Viņš brīdi klusē. – Māt, drīz pienāks brīdis, kad mums vajadzēs sacelties vai nu pret karaļa padomniekiem, vai arī pret viņu pašu. Džons Fišers un Tomass Mors jau ir paziņojuši par savu nostāju. Mums klātos viņiem pievienoties.
   – Un kurš mūs atbalstīs? – es painteresējos. – Sacelsimies tad, kad imperators raidīs savu armiju uzbrukumā. Viena es to neuzdrošinos.
   Es ielūkojos Montagjū bālajā, apņēmības pilnajā sejā un apzinos, ka man ir jāsavaldās, lai nesabruktu. – Dēls, tu nesaproti, kas ir Tauers, tu nezini, kāda ir sajūta, lūkojoties laukā pa mazu lodziņu vai dzirdot, ka laukumā ceļ ešafotu. Mans tēvs mira tur, mans brālis gāja pār tiltu līdz Tauerhilai un nolika galvu uz bluķa. Es negribu zaudēt tevi vai Džefriju, negribu redzēt, kā Tauerā ieiet vēl viens Plantagenets. Mēs nevaram sacelties, ja nav droša atbalsta, mēs nevaram sacelties, ja neesam pārliecināti par uzvaru. Nevaram iet nāvē kā nesaprātīgi lopi. Apsoli, ka mēs negulsimies uz ešafota! Apsoli, ka mēs pretosimies Tjūdoriem tikai tad, ja varēsim uzvarēt.
   *
   Jaunais pāvests atsūta karalim nepārprotamu vēsti. Viņš ieceļ Džonu Fišeru par kardinālu, tādējādi norādot, ka visiem jāizturas ar cieņu pret šo veco, slimo vīru. Pāvests ir kristīgās baznīcas galva, un kardināls ir viņa aizbildnībā.
   Karalis visa galma priekšā skaļi paziņo, ka bīskaps nevarēs nēsāt pāvesta sūtīto kardināla cepuri, jo viņam nebūs galvas.
   Tas ir nežēlīgs, ļauns joks. Galminieki Henriju dzird un neapklusina. Neviens nesaka: “Klusējiet! Lai Dievs jums piedod!” Galminieki, viņu vidū arī mani dēli, ļauj karalim teikt jebko, un jūnijā viņi noskatās, kā Henrijs pilda solījumu – nogalina svētu cilvēku, savas vecmāmiņas tuvāko draugu un biktstēvu. Henrijs nogalina draugu, kurš bija viņa sievas garīgais padomdevējs. Džons Fišers bija krietns cilvēks, nodrošināja man patvērumu, kad biju jauna un izmisusi; un es nesaku ne vārda, lai viņu glābtu.
   Ilgā gaidīšana Tauerā nenobiedēja veco vīru; runā, ka viņš ne reizi necentās izbēgt no likteņa, ko viņam sagatavoja Tomass Kromvels. Nāvessoda rītā viņš pieprasīja savas labākās drānas un devās nāvē ar vieglu prātu. To dzirdot, es nodrebinos un ilgi lūdzos kapelā. Es tā nespētu. Nemūžam. Man trūkst šādas ticības, turklāt es visu mūžu esmu tiekusies saglabāt dzīvību.
   Tomass Mors ilgi raksta, lūdzas un gremdējas pārdomās, līdz saprot, ka nav iespējams vienlaikus izpatikt karalim un Dievam. Jūlijā viņš iznāk no savas kameras, palūkojas uz zilajām debesīm, zem kurām lidinās kaijas, un klusi iet līdz Tauerhilai. Viņš nogulda galvu uz bluķa, jo izvēlas nāvi, lai nevajadzētu nodot baznīcu.
   Un Anglijā neviens neiebilst. Mēs klusējam. Nekas nenotiek. Nekas. Nekas. Nekas.
   Redžinalds vēsta, ka pāvests, Francijas karalis un imperators ir vienisprātis par nepieciešamību apturēt Anglijas karali. Vairs nedrīkst pieļaut nevienu nāvi. Anglijā ir sācies šausmu laikmets, un tas apkauno visu pasauli. Neviens nespēj noticēt, ka valdnieks uzdrīkstas sodīt ar nāvi kardinālu, nogalinās savas zemes diženāko teologu un tuvāko draugu. Cilvēki sāk prātot, ko vēl izdarīs karalis, ja ir spējīgs uz kaut ko tādu, un kā šis tirāns vērsīsies pret savu karalieni.
   Augusta beigās mēs atkal saņemam ziņu no Redžinalda. Viņš beidzot ir panācis savu, un pāvests izslēgs karali no baznīcas. Tas ir ārkārtīgi svarīgs lēmums, jo tādējādi pāvests piesaka Henrijam karu. Viņš paziņo visai kristīgajai pasaulei, ka šis karalis ir nolādēts un nokļūs ellē. Mēs esam brīvi no saviem pienākumiem pret viņu un drīkstam sacelties.
   “Viņš ir ekskomunicēts, bet spriedums pagaidām nav spēkā. Viņam atvēlēti divi mēneši, lai viņš atjaunotu savu laulību ar karalieni. Ja viņš turpinās grēkot, pāvests aicinās Spānijas un Francijas karaļus iebrukt Anglijā, es viņiem sekošu un palīdzēšu jums saukt cīņā angļus.”
   Kopš Tomasa Mora nāves Montagjū jūtas tik nelāgi, ka viņa sieva aicina mani viesos. Viņa baidās, ka Montagjū nomirs.
   “Kas viņam kaiš?” es bezjūtīgi rakstu.
   “Viņš pagriezis seju pret sienu un atsakās no ēdiena.”
   “Manu dēlu nomoka skumjas. Es nespēju viņam palīdzēt. Pasakiet, lai viņš ceļas un dodas uz Londonu pie manis; šis nav īstais brīdis, kad piesaukt nelaimi. Sadedziniet šo vēstuli.”
   Montagjū pieceļas no slimības gultas un ierodas pie manis. Es sasaucu kopā visu ģimeni, izliekoties, ka grasos nosvinēt abu jauno zēnu dzimšanu. Ursulai ir dēls, vārdā Edvards, un arī Džefrijs jau ceturto reizi kļuvis par tēvu. Henrijs Kortnijs un viņa sieva Ģertrūde pasniedz mums divus sudraba kristāmtraukus, un Henrijs Stefords pieņem vienu no tiem.
   Galms ir pametis pilsētu un apceļo augstmaņu namus rietumos. Ja tas notiktu pirms daudziem gadiem, viņi viesotos arī pie manis, un Bišemas skaistajos apartamentos apmestos jaunais, izskatīgais karalis un mana draudzene Aragonas Katrīna. Tagad galms uzturas pie tiem, kas uzcēluši jaunus namus, izmantojot karaļa dāvātās bagātības. Šie cilvēki uzskata, ka ceļš uz debesīm ved caur jauno mācību un jauno reliģiju. Viņi netic šķīstītavai un ir gatavi sarīkot elli zemes virsū, lai to pierādītu.
   Ceļojošie galminieki ļaujas dēkām, izmisīgi cenšas radīt iespaidu, ka jūtas ārkārtīgi līksmi, un aizmirst tikumus. Karalis ir aizmirsis Medžu Šeltonu un aizrāvies ar kādu no Seimūru meitenēm, viesojoties viņu namā Vulfholā. Es pazīstu Džeinu; viņa ir pārāk bikla, lai izmantotu mīlas pārņemtu, divreiz vecāku vīrieti, bet pietiekami padevīga, lai uzklausītu viņa dzejoļus un vārgi smaidītu.
   Anna Boleina iepazīst pazemojumu, kad karaļa skatiens pārslīd viņai pāri un kavējas pie jaunākas, skaistākas sievietes. Viņa zina, cik tas ir bīstami.
   – Tas neko nenozīmē, – es aizkaitināta paziņoju Džefrijam, kurš man atstāsta Seimūru izteikumus par viņu meiteni, kas piesaista karaļa skatienu viņa sievas istabās. – Ja Henrijs neatgriezīsies pie karalienes, tad tiks izslēgts no baznīcas. Vai pāvests izpildīs savus draudus?
   Montagjū cenšas izlikties bezrūpīgs. Viņš pavēl atnest ēdienu un aicina mūs pie galda. Muzikanti skaļi spēlē lielajā zālē, bet mēs tikmēr aizejam uz manu istabu un aizveram durvis.
   – Es saņēmu vēstuli no Lailiem. – Henrijs Kortnijs parāda mums zīmogu un iemet to ugunī. Vasks strauji izkūst. – Artūrs Plantagenets pavēl mums sargāt princesi. Viņš ir gatavs uzņemt princesi Mēriju pie sevis Kalē. Tur viņa būs drošībā.
   – No kā? – es jautāju. – Lailiem Kalē nekas nedraud. Ko viņi grib no mums?
   – Māt, nākamajā parlamenta sēdē Kromvels pasniegs Tiesību atņemšanas aktu, kas vērsts pret karalieni un princesi, – Montagjū klusi pavēsta. – Pēc tam viņas aizvedīs uz Taueru un sodīs ar nāvi.
   Visi satriekti klusē, bet Montagjū sejā ir lasāms, ka viņš runā patiesību.
   – Vai esi pārliecināts? – es jautāju, kaut gan zinu atbildi.
   Montagjū pamāj.
   – Vai mums pietiek atbalstītāju, lai parlamentā aktu noraidītu? – Henrijs Kortnijs vaicā.
   – Vajadzētu pietikt, – Džefrijs saka. – Ja vien viņi uzdrošināsies paust savas domas. Bet viņiem nāksies runāt.
   – Kā lai viņus pārliecinām? – es jautāju.
   – Kādam vajadzēs uzdrīkstēties runāt pirmajam, – Ģertrūde dedzīgi ieminas. – Kādam no jums.
   – Tu ātri padevies, – viņas vīrs sarūgtināts atgādina.
   – Es zinu, – Ģertrūde piekrīt. – Man šķita, ka es nomiršu Tauerā, ka aukstums un slimības mani nogalinās vēl pirms tiesas. Tas bija drausmīgi. Es tur pavadīju vairākas nedēļas un tā arī nebūtu iznākusi, ja vien visu nenoliegtu un nelūgtu piedošanu. Teicu, ka esmu tikai naiva sieviete.
   – Diemžēl valdnieks ir gatavs karot arī ar naivām sievietēm, – Montagjū drūmi atgādina. – Neviens vairs nevarēs izmantot šādu aizbildinājumu. Bet Ģertrūdei ir taisnība. Kādam ir jārunā pirmajam. Domāju, ka tas jādara mums. Es vērsīšos pie visiem draugiem un teikšu, ka nav iespējams atņemt tiesības ne karalienei, ne princesei.
   – Toms Dārsijs tev palīdzēs, – es ieminos. – Un Džons Hasijs.
   – Jā, bet Kromvels jau būs pasteidzies, – Džefrijs brīdina. – Viņš lieliski prot pārliecināt parlamentu. Viņam ir dziļas kabatas, un cilvēki no viņa baidās. Kromvels par visiem kaut ko zina.
   – Vai Redžinalds nespēj pārliecināt imperatoru, ka šis ir īstais brīdis iebrukumam? – Henrijs Kortnijs vaicā man.
   – Princese lūdz savu draugu palīdzību. Vai imperators nevar atsūtīt vismaz vienu kuģi, lai viņu aizvestu?
   – Viņš apsolīja Redžinaldam, ka rīkosies, – Džefrijs atbild.
   – Pie abām pilīm ir izvietoti sargi. Kimboltonai ir grūti pietuvoties nemanītam, – Montagjū brīdina brāli. – Vai princese pamestu Angliju, neņemot līdzi māti? Un no šī mēneša sākuma tiks apsargātas visas ostas. Karalis zina, ka spāņu sūtnis cenšas glābt princesi. Anglijā nav nevienas ostas, kur nedarbotos kāds Kromvela spiegs. Nedomāju, ka mums izdosies viņu slepus aizvest no valsts; un būs grūti pat aizlavīties no Hansdonas.
   – Varbūt iespējams viņu paslēpt Anglijā? – Džefrijs jautā.
   – Vai arī nosūtīt uz Skotiju?
   – Nē, es negribu sūtīt viņu uz Skotiju! – es iebilstu. – Kas notiks, ja viņi princesi pēc tam nelaidīs prom?
   – Iespējams, mums nebūs citas izejas, – Montagjū saka, un pārējie piekrītot māj. – Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņu iesloga Tauerā, apstiprina Tiesību atņemšanas aktu un soda princesi ar nāvi.
   – Redžinalds cenšas panākt, lai pāvests izziņo karaļa ekskomunikāciju, – es atgādinu.
   – Mums tā nepieciešama tūlīt, – Montagjū atbild.

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1535. gada ziema

Džefrijs viesojas pie visiem ietekmīgajiem zemes īpašniekiem Vorblingtonas un Lordingtonas apkaimē. Viņš runā par Tiesību atņemšanas aktu un uzstāj, ka tas nedrīkst nokļūt līdz parlamentam. Montagjū Londonā neuzkrītoši vēršas pie dažiem draugiem galmā un ieminas, ka princesei vajadzētu dzīvot pie savas mātes un ne tik ciešā uzraudzībā. Karaļa draugs sers Frānsiss Braiens viņam piekrīt un ierosina aprunāties ar Nikolasu Karū. Šie vīri ir Henrija tuvākie biedri, un pat viņiem nepatīk karaļa atriebīgā rīcība pret sievu un meitu. Mani pārņem cerība, ka Kromvels neuzdrošināsies ierosināt parlamentam karalienes aizturēšanu. Viņš nojautīs, ka veidojas pretestība, un negribēs izraisīt atklātu dumpi.
“Rudens ceļojums bijis auglīgs, un viņa atkal gaida bērnu. No Romas nav nekādu ziņu, un karalis nebaidās. Viņš iet uz viņas istabām un valdzina dāmas, bet viņai tas ir vienaldzīgi. Ja viņa laidīs pasaulē zēnu, nekas viņu vairs neiznīcinās.”

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1536. gada janvāris

   “Princese atraitne ir ļoti slima. Es vērsos pie lorda Kromvela ar lūgumu atļaut Jums viņu apciemot, bet viņš atbildēja, ka viņam nav šādu tiesību. Spānijas sūtnis devās pie viņas pēc Ziemassvētku svinībām, un Marija de Salinasa jau ir ceļā. Nedomāju, ka mēs varam vēl kaut kā palīdzēt.
   Jūsu padevīgais un mīlošais dēls
   Montagjū”

L’Erbē, Londona, 1536. gada janvāris

   Es aukstumā jāju uz Londonu, cieši ietinusies apmetnī un vairākās šallēs. Sasniegusi L’Erbē namu, es teju izkrītu no segliem, bet Džefrijs mani noķer un saka: – Jūs esat mājās, un pat nedomājiet jāt uz Kimboltonu!
   – Man ir jādodas pie viņas, – es iebilstu. – Es gribu atvadīties. Un lūgt piedošanu.
   – Kā jūs esat viņu pievīlusi? – Džefrijs jautā, vedot mani uz lielo zāli. Krāsnī jau deg uguns, un mani apņem siltums. Dāmas saudzīgi noceļ smago apmetni man no pleciem un attin šalles, novelk cimdus un zābakus. Viss mans sešdesmit divus gadus vecais ķermenis sāp.
   – Karaliene uzticēja princesi man, un es nepaliku pie viņas, – es atbildu.
   – Viņa zināja, ka izdarījāt visu iespējamo.
   – Nolādēts! – es piepeši iesaucos. – Es viņas labā nepaveicu neko no tā, ko vēlējos, un mēs bijām divas jaunas sievietes, un šķiet, ka tas notika vēl tikai vakar, un tagad viņa ir tuvu nāvei, viņas meitai draud briesmas, bet mēs nevaram pie viņas tikt, un es… es esmu veca, dumja sieviete, bezpalīdzīga šajā pasaulē. Bezpalīdzīga!
   Džefrijs noslīgst man pie kājām un acīmredzami valda smieklus, bet viņa sejā pavīd arī žēlums. – Jūs neesat bezpalīdzīga, – viņš saka. – Māt, es nepazīstu nevienu sievieti, kas būtu tik apņēmīga un spēcīga. Un karaliene zina, ka jūs par viņu domājat un lūdzat Dievu.
   – Jā, es varu lūgties. Varu vismaz lūgties, kaut viņa sasniegtu mieru un nemocītos sāpēs. Es varu lūgties.
   Pietraususies kājās, es pametu aicinošo siltumu un uzsildīto vīnu, lai dotos uz kapelu, noslīgtu ceļos un aizlūgtu par savas draudzenes Katrīnas dvēseli, cerot, ka Viņš debesīs izturēsies pret karalieni labāk, nekā mēs uz zemes.
   Un šādi es sagaidu Montagjū, kad viņš ierodas pavēstīt par Katrīnas nāvi.
   *
   Mirstot Katrīna saglabāja pašcieņu; tas man dāvā mierinājumu. Viņa gatavojās nāvei, ilgi sarunājās ar savu sūtni un Mariju. Karaliene uzrakstīja vēstules imperatoram un karalim un pavēstīja Henrijam, ka vienmēr ir viņu mīlējusi un mīl vēl joprojām, un parakstījusies kā viņa sieva. Katrīna lūdzās kopā ar savu biktstēvu un saņēma pēdējo svaidījumu. Pēcpusdienā viņa pameta šo dzīvi, kas viņai sagādāja daudz ciešanu un maz pateicības, un es esmu pārliecināta, ka viņas dvēsele aizsaulē jau ir kopā ar Artūru.
   Es atceros, kā mēs iepazināmies. Toreiz viņa bija jauna, pirmās mīlestības jūsmas pārņemta sieviete, nobažījusies par savu Velsas princeses lomu. Un tagad viņa ir aizgājusi kopā ar saviem pieciem eņģelīšiem. Viņa bijusi viena no diženākajām karalienēm, kas dzīvojusi Anglijā.
   *
   – Protams! Princeses Mērijas stāvoklis ir sarežģījies vēl vairāk! – Džefrijs aizkaitināts paziņo, iesteidzies manā istabā, un nosviež ziemas virstērpu.
   – Kādā mērā? – Sēras mani padarījušas rāmu. Man mugurā ir tumši zils sēru tērps, kaut gan es dzirdēju, ka Henrijs ģērbies dzeltenā. Tā ir Spānijas sēru krāsa, bet vienlaikus atbilst viņa jautrajam noskaņojumam. Viņš beidzot ir atbrīvojies no uzticīgas sievas un vairs nebaidās no imperatora iebrukuma.
   – Viņa ir zaudējusi aizstāvi un liecinieku, – Montagjū piebalso. – Karalis nevērstos pret viņu, kamēr karaliene bija dzīva, jo vispirms nāktos atņemt tiesības Katrīnai. Tagad princese Mērija ir vienīgā, kas atsakās parakstīt zvērestu.
   Es beidzot pieņemu ilgi gaidīto lēmumu. – Zinu. Jā. Mums jāpalīdz viņai aizbēgt no Anglijas. Montagjū, šis ir īstais brīdis. Mums ir jāriskē. Jārīkojas tūlīt pat. Viņas dzīvība ir briesmās.
   *
   Es palieku Londonā, bet Montagjū un Džefrijs tikmēr rūpīgi izvēlas vīrus, kas jās uz Hansdonu un nolaupīs princesi. Viņi izplāno ceļu apkārt Londonai un nolīgst kuģi, kas aizvedīs princesi uz kādu no mazajiem ciematiem pie Temzas. Mēs nolemjam neko neteikt Spānijas sūtnim; viņš mīl princesi un sēro par viņas mātes nāvi, tomēr ir trausls un bailīgs. Ja Tomass Kromvels viņu arestētu, Šapuī visu atklātu jau pēc dažām dienām vai pat stundām.
   Džefrijs dodas uz Hansdonu. Pacietīgi gaidījis un uzpircis visus, ko vien spējis, viņš beidzot savervē palīgu – zēnu, kurš iededzina uguni guļamistabās. Atgriezies mājās, viņš atvieglots staro.
   – Šobrīd viņa ir drošībā, – mans dēls ziņo. – Lai slavēts Dievs! Būtu gandrīz neiespējami viņu aizvest. Bet viņai ir paveicies. Boleina ir atsūtījusi vēstuli un apgalvo, ka viņām vajadzētu būt draudzenēm un princese drīkst savās bēdās vērsties pie viņas.
   – Kā, lūdzu? – es izbrīnīta jautāju. Ir tik agrs, ka man mugurā vēl ir naktstērps un kažokādas rītasvārki.
   – Jā! – Džefrijs smejas. – Es pat sastapu princesi. Anna pavēlējusi, lai viņai ļauj pastaigāties dārzā. Turpmāk pret viņu izturēšoties laipnāk. Viņa var pieņemt apmeklētājus, un Spānijas sūtnis drīkst piegādāt viņai vēstules.
   – Kāpēc? Kāpēc Anna tā mainījusies?
   – Kamēr karaliene Katrīna bija dzīva, Henrijs bija spiests palikt pie lēdijas un turpināt baznīcas iznīcināšanu. Jūs viņu pazīstat. Kad visi apgalvoja, ka to nedrīkst un nevajag darīt, viņš arvien vairāk ietiepās. Bet tagad Henrijs ir brīvs. Strīds ar imperatoru ir beidzies, valstij nedraud iebrukums, un nevajag arī nostāties pret pāvestu. Karalis ir atraitnis un, ja vēlas, var likumīgi apprecēties ar Annu. Un nav nekāda iemesla nesalīgt mieru ar princesi. Viņa ir pirmās sievas meita; otrajā laulībā dzimis dēls būs galvenais mantinieks.
   – Tātad tā sieviete cenšas sadraudzēties ar princesi?
   – Sola aizstāvēt viņu karaļa priekšā, sola draudzību un iespēju atgriezties galmā. Princesei pat nevajadzēšot kalpot par galma dāmu, viņai būšot pašai savas istabas.
   – Un priekšroka pār Boleinas bastardiem? – es asi jautāju.
   – Tā viņa neteica. Bet kāpēc gan ne? Ja Henrijs otrreiz apprecēsies ar Annu, šoreiz saņemot baznīcas svētību, abas meitenes ieņems otro vietu pēc likumīgi dzimuša zēna.
   Es nesteidzīgi pamāju un, apjautusi patiesību, apmierināta nosaku: – Skaidrs. Viņa baidās.
   – Baidās? – Džefrijs palūkojas uz mani, turēdams rokā cepumu.
   – Karalis nav ar viņu precējies. Viņi rīkoja divas ceremonijas, bet pāvests tās abas pasludināja par nederīgām. Šobrīd viņa ir karaļa piegulētāja. Karaliene ir mirusi, un viņš atkal var apprecēties. Bet iespējams, ka ne ar viņu.
   Džefrijs paver muti, un cepuma drupačas birst uz grīdas. Es pat nepavēlu viņam izmantot šķīvi. – Ne ar viņu?
   Es noliecu pirkstus citu pēc cita. – Viņa nav dāvājusi Henrijam dēlu, ir iznēsājusi tikai meiteni, viņš vairs nav iemīlējies un jau ir uzsācis dēku ar citu sievieti. Anna nevar viņam piedāvāt savu gudrību vai ietekmīgus draugus. Viņai nav varenu radu ārzemēs, un uz ģimeni Anglijā nevar paļauties. Tēvocis ir nostājies pret viņu, māsa padzīta no galma, svaine izpelnījusies karaļa dusmas, un, tiklīdz viņas tronis sagrīļosies, arī Tomass Kromvels viņai uzklups, jo viņš atbalsta tikai karaļa favorītus. Kas notiks, kad viņa zaudēs karaļa labvēlību?

Lielais Ziemeļu ceļš, 1536. gada janvāris

Kad pametam Londonu un dodamies uz ziemeļiem, krīt sniegs, un ir ļoti auksts. Aizrit divas pilnas dienas, līdz sasniedzam Pīterboro. Mēs ceļamies rītausmā un jājam līdz krēslas stundai. Pirmo nakti mēs pavadām bagātā namā, otro – labā viesu mājā. Diemžēl mēs vairs nevaram izmantot klosteru viesmīlību. Daži ir slēgti, mūki aizsūtīti uz citiem dievnamiem vai arī padzīti. Varbūt Tomass Kromvels to neparedzēja, kad sāka pārbaudīt klosterus un piesavināties šo institūciju īpašumus. Viņš apgalvo, ka izravē grēka perēkļus, bet patiesībā iznīcina ārkārtīgi svarīgu valsts sastāvdaļu. Abatijas baro nabadzīgos, ārstē slimos, apstrādā zemi un palīdz ceļotājiem, kas tagad vairs nevar justies drošībā. Pat svētceļnieku mītnes ir aizslēgtas.

Pīterboro, Kembridžšīra, 1536. gada janvāris

   Trešās dienas pēcpusdienā es ieraugu Pīterboro abatijas torņa smaili tēraudpelēkajās debesīs. Mani pavada divpadsmit bruņoti vīri; kad iejājam pa pilsētas vārtiem, viņi sastājas man apkārt, sargājot no cilvēkiem, kas drūmi vēro mūs, tad pamana karogu un sāk klaigāt.
   Mani pārņem bailes, ka viņi mani nolādēs, uztverot kā vienu no jaunajiem augstmaņiem, kas kļuvuši bagāti Tjūdoru labvēlības dēļ, kaut gan tagad es esmu to zaudējusi. Bet no loga man virs galvas izliecas sieviete un spalgi sauc: – Lai Dievs svētī balto rozi! Lai Dievs svētī balto rozi! – Es satrūkusies paceļu skatienu un ieraugu viņas smaidu. – Dievs, svētī karalieni Katrīnu! Dievs, svētī princesi! Dievs, svētī Balto rozi!
   Cilvēki ielās man uzgavilē, un daži pat atkārto seno kaujas saucienu: “Par Voriku!” Viņi nav aizmirsuši, ka reiz Anglijā valdīja Jorku dinastijas karalis, kurš necentās kļūt par pāvestu, kura mīļākā necentās ieņemt karalienes vietu un kura bastardi neizlikās par likumīgiem mantiniekiem.
   Šķērsojot šo nelielo pilsētu, es saprotu, kāpēc karalis neļāva apbedīt Katrīnu Vestminsteras abatijā. Londonas iedzīvotāji neklusētu savās sērās. Henrija bailes bija pamatotas; manuprāt, visi londonieši saceltos. Anglijas tauta ir novērsusies no Tjūdoriem. Viņi mīlēja šo jauno karali, kad tas kāpa tronī un gribēja visu vērst par labu, bet tagad viņš atņēmis ļaudīm baznīcu, klosterus, labākos vīrus un atteicies no savas karalienes, kura nesen devusies nāvē. Viņi vēl joprojām piemin savu karalieni, čukstus dēvē viņu par mocekli un svēto un uzgavilē man kā senās karaliskās dzimtas atvasei, kas nekad viņus tik tālu nenovestu no pareizā ceļa.
   Mēs sasniedzam abatijas viesu namu un ieraugām pārējo Londonas dižciltīgo dāmu svītas. Karalienes senā draudzene Marija de Salinasa ir ieradusies pirms mums un tagad izskrien man pretī. Mēs cieši apskaujamies, un es jūtu, ka viņa šņukst. Arī manās acīs mirdz asaras.
   – Viņa bija ieguvusi dvēseles mieru, – Marija pavēsta.
   – Es to zināju.
   – Viņa gribēja, lai nododu jums sveicienu.
   – Es mēģināju…
   – Viņa zināja, ka domājat par viņu un turpināsiet sargāt viņas meitu. Viņa vēlējās… – Marija apklust. Kaut gan viņa jau sen dzīvo Anglijā, spāniskā izruna ir saglabājusies. – Piedodiet! Viņa vēlējās uzdāvināt jums savu rožukroni, bet karalis visu atņēma.
   – Karalienes novēlētās mantas?
   – Visu, – Marija nopūtusies atkārto. – Laikam jau viņam ir šādas tiesības.
   – Nē, nav! – es iebilstu. – Ja viņa patiesi bija atraitne, nevis karaļa sieva, pēc viņas nāves visam vajadzēja nonākt pie tiem, kam viņa savu mantu ir novēlējusi! – Marijas melnās acis iedzirkstas. Es nespēju savaldīties; man vienmēr gribas sargāt sievietes īpašumu. – Mantas nav svarīgas, – es klusi pasaku, noliekusi galvu. Vērtīgākās dārglietas karalienei jau bija atņemtas un apliktas ap Annas Boleinas kārno kaklu. – Un es neko no viņas negribēju, es viņu atcerēšos arī bez mantām. Bet tas viss piederēja viņai.
   – Zinu, – Marija piekrīt un paceļ skatienu. Karaļa māsas Mērijas meita Frānsisa Greja nokāpj lejā un tik tikko jaušami paklanās man. Frānsisa ir Tjūdoru princeses un necila augstmaņa meita, tāpēc vienmēr satraucas par priekšrokas likumiem, īpaši pēc tēva otrajām laulībām ar Marijas meitu.
   – Jūs esat laipni gaidīta, – Frānsisa paziņo, it kā šis nams piederētu viņai. – Bēres notiks rīt. Es iešu pirmā, man sekosiet jūs, Marija un viņas meita Ketrina.
   – Protams, – es piekrītu. – Es tikai vēlos atvadīties no draudzenes. Priekšrokas noteikumi man ir vienaldzīgi. Mēs bijām ļoti tuvas.
   – Šeit ir arī Vusteras grāfiene un Sari grāfiene, – Frānsisa turpina.
   Es pamāju. Sari grāfiene Frānsisa Hovarda ir Tjūdoru piekritēja. Vusteras grāfiene Elizabete Samerseta ir Annas Boleinas galma dāma. Viņas neapšaubāmi par visu ziņos Boleinai, kas nepriecāsies, kad dzirdēs, ka iedzīvotāji skaļi sērojuši par savu karalieni.
   Nākamā diena ir skaista. No austrumiem pūš auksts, dzeldīgs vējš, bet debesis ir skaidras. Mēs ejam uz abatijas baznīcu, un tajā deg vairāki simti sveču. Bēres ir vienkāršas, ne tik greznas, kādas būtu pelnījusi Flodenas kaujas uzvarētāja, dižena karaliene, Spānijas infanta, kas ieradās Anglijā, cerību spārnota. Tomēr ceremonijai piemīt neuzmācīgs skaistums. Četri bīskapi sagaida zārku, ko sedz melns samts. Divi heroldi iet priekšā, divi aiz zārka, un tie nes karogus ar viņas ģerboni. Koris nodzied rekviēmu, zārku lēni nolaiž velvē pie altāra, un es zinu, ka mana draudzene ir aizgājusi.
   Es piespiežu dūri pie mutes, apslāpējot šņukstus. Nebiju domājusi, ka reiz piedalīšos viņas bērēs. Katrīna bija divpadsmit gadus jaunāka. Man nebija ne jausmas, ka es redzēšu, kā viņu klusi un mierpilni apbedī abatijā tālu no pilsētas, kurā viņu mīlēja.
   Vakariņu laikā visi izturas klusi. Mēs ar Mariju un Frānsisu runājam par karaļa māsu Mēriju un senajām dienām, kad galmā valdīja karaliene Katrīna un no Francijas nupat bija atgriezusies Mērija – skaista, sparīga un nepakļāvīga.
   – Toreiz jau nevaldīja mūžīga vasara, vai ne? – Marija ilgpilni jautā. – Es tos laikus vienmēr atceros saules pielietus.
   Frānsisa paceļ galvu. – Kāds ir pie durvīm.
   Arī es dzirdu zirgu pakavu klaboņu. Durvis atveras, un Frānsisas saimniecības pārzinis kā atvainodamies paziņo:
   – Vēstnesis no galma.
   – Ielaidiet viņu, – Frānsisa pavēl.
   Es palūkojos uz Mariju, jo nezinu, vai viņai ir atļauts šeit būt. Varbūt karalis sūtījis kādu, lai viņu arestētu? Es baidos arī par sevi. Vai tiešām Tomass Kromvels kaut ko noskaidrojis? Pirms dažām dienām mani dēli uzrunāja kādu laivinieku, lūdzot aizvest dāmu uz Franciju; vai tas tapis zināms Kromvelam?
   – Vai jums ir nojausma, kas ieradies? – es klusi jautāju Frānsisai. – Vai gaidījāt vēsti?
   – Nē.
   Zālē ienāk vīrietis. Viņš notrauc sniegu no apmetņa un noņem kapuci. Es pazīstu Frānsisas vīra Henrija Greja kalpotāju livreju.
   Vēstnesis paklanās mums visām. – Saņemtas nelāgas ziņas no Griničas. Lūdzu, piedodiet, ka es tik ilgi aizkavējos ceļā. Mēs iekļuvām negadījumā, un nācās aizvest kādu no vīriem atpakaļ uz Enfīldu. – Viņš uzlūko Frānsisu. – Jūsu vīrs man pavēlēja vest jūs uz galmu. Karalis ir ievainots. Pirms piecām dienām, kad devos pie jums, viņš vēl bija nemaņā.
   Pagalam satriekta, Frānsisa pieceļas un atbalstās pret galdu.
   – Nemaņā? – es atkārtoju.
   Kalpotājs pamāj. – Karalis saņēma spēcīgu sitienu turnīra laukumā un nokrita no zirga. Tas paklupa un uzgūlās viņam virsū. Abiem bija bruņas, un svars… – Vīrs apklust un papurina galvu. – Kad nocēlām zirgu no karaļa, viņš nerunāja un nekustējās, it kā būtu miris. Mēs pat nezinājām, vai viņš elpo, bet ienesām viņu pilī un pasaucām ārstus. Mans lords nekavējoties sūtīja mani pie jums. – Vīrs ar dūri uzsit pa plaukstu. – Un mūs aizkavēja sniegs.
   Frānsisa nevaldāmi trīs, un viņas vaigi sārtojas. – Šausminoša nelaime, – viņa dveš.
   Ziņnesis pieliec galvu. – Mums jādodas ceļā, tiklīdz atausīs gaisma. – Viņš palūkojas uz mums. – Un šīs vēstis jātur slepenībā.
   – Viņš rīkoja turnīru tūlīt pēc karalienes nāves, iekams viņa guldīta zemē? – Marija salti vaicā.
   Henrija Greja kalpotājs tik tikko jaušami paklanās, jo nevēlas neko bilst par karaļa un Annas Boleinas nepieklājīgo līksmošanu. Tomēr mani tas neinteresē, es skatos uz Frānsisu. Viņa visu mūžu bijusi ārkārtīgi godkāra. Es gandrīz spēju lasīt viņas domas. Ja karalis mirs, viņa pēcteči ir maza meitene, ko neviens neuzskata par likumīgu mantinieci, nedzimis bērns visu ienīstas sievietes vēderā, karaļa atzīts ārlaulības dēls un ieslodzīta princese. Kā lai zinām, kurš no tiem nākamais kāps tronī?
   Boleini atbalstīs Annu un mazo Elizabeti, bet Hovardi un Sari grāfiene Frānsisa virzīs uz priekšu Besijas Blauntas bastardu, jo laulība saista viņu ar Hovardu ģimeni. Marija un visi mani radinieki, draugi, Anglijas seno dzimtu atvases ziedotu dzīvību, lai tronī nonāktu princese Mērija. Pie šī vakariņu galda pēc karalienes bērēm ir sapulcējušies atzari, kas sāks asiņainu cīņu, ja karalis ir miris. Un es esmu redzējusi kara plosītu zemi, tāpēc saprotu, ka šo kauju laikā parādīsies citi mantinieki. Henrijs Kortnijs, karaļa brālēns? Mans dēls Montagjū? Redžinalds, ja viņš apprecētos ar princesi un ierastos Spānijas armijas priekšgalā, baudot pāvesta atbalstu? Vai pat Frānsisa, karaļa māsas meita? Es redzu šo cerību viņas godkāres aizmiglotajās acīs. Tad viņa atgūstas un paziņo: – Jā, dosimies ceļā, gaismai austot.
   Ziņnesis pasniedz viņai vēstuli, uz kuras rotājas Frānsisas vīra zīmogs. Viņa to paņem, atvadās no mums un aizsteidzas uz savu istabu.
   Mēs ar Mariju vērojam viņu. – Ja Viņa Gaišība neatveseļosies… – Marija pavisam klusi ieminas.
   – Mums vajadzētu jāt kopā ar lēdiju Frānsisu, – es saku.
   – Visiem jāatgriežas Londonā.
   – Viņa gribēs pasteigties.
   – Es arī.

Lielais Ziemeļu ceļš, 1536. gada janvāris

   Mēs pavadām ceļā vienu nakti un strauji auļojam uz Londonu. Mūsu kalpotājiem ir aizliegts kādam stāstīt, kāpēc mēs tā steidzamies.
   – Ja kāds uzzinās par karaļa ievainojumu, baidos, ka tauta sacelsies, – Frānsisa klusi atzīstas.
   – Neapšaubāmi, – es drūmi piekrītu.
   – Un jūsu draugi būtu…
   – Uzticīgi, – es skarbi attraucu, gan nepaskaidrojot, ko tas nozīmē.
   – Vajadzēs iecelt reģentu, – viņa prāto. – Līdz princeses Elizabetes pilngadībai jāgaida ilgi. Ja vien… – Es gaidu. Vai viņai pietiks drosmes pabeigt šo teikumu? – Ja vien, – viņa atkārto.
   – Lūdziet Dievu, kaut Viņa Gaišība atgūtos, – es klusi brīdinu.
   – Nav iespējams iztēloties šo valsti bez viņa, – Frānsisa piebalso.
   Es pamāju, lūkodamās uz pārējiem, un domāju, ka tas acīmredzami ir iespējams, jo visi par to šobrīd prāto.
   *
   Mēs pavadām nakti viesu namā, kurā pietiek vietas dāmām un kalponēm, bet vīriešiem jāapmetas tuvākajās zemnieku saimniecībās un šķūņos. Brīdī, kad strauji tuvojas seši jātnieki, mēs esam neaizsargātas.
   Dāmas atkāpjas aiz lielā galda, bet es izeju pretī nezināmajam. Frānsisa, kas parasti visur grib iet pirmā, šoreiz ļauj man doties briesmās, un es viena pati gaidu pie durvīm. Ieraudzījusi karaļa zaļbalto livreju, es jūtu, ka sirds uz brīdi sastingst.
   – Ziņa Vusteras grāfienei! – vīrs uzsauc.
   Elizabete Samerseta steidzas paņemt vēstuli ar piekūna zīmogu. Pārējās sievietes pulcējas viņai apkārt, kamēr grāfiene salauž Boleinas zīmogu un pieliecas tuvāk lāpām.
   Es uzsmaidu ziņnesim.
   – Jūs esat ilgi jājis tumsā un salā, – es ieminos. Viņš pasviež zirga pavadu staļļa puisim. – Jā.
   – Un šajā viesu namā diemžēl nav brīva neviena gulta, tomēr varu aizsūtīt jūsu vīrus uz tuvējo saimniecību, kur guļ mani sargi. Viņi parūpēsies, lai jūs saņemtu ēdienu un gultasvietu. Vai jūs pavadīsiet mūs līdz Londonai?
   – Man pavēlēts aizvest grāfieni uz galmu jau rītausmā pirms jums visām, – vīrs atņurd. – Un es zināju, ka šeit nebūs brīvas vietas. Droši vien nav arī nekā ēdama.
   – Sūtiet savus vīrus uz saimniecību, un es jūs iekārtošu pie galda, – es apsolu. – Es esmu Solsberi grāfiene.
   Viņš zemu paklanās. – Protams, es zinu, kas jūs esat, kundze. Mans vārds ir Tomass Forests.
   – Šovakar jūs būsiet mans viesis, Foresta kungs.
   – Es būtu ļoti pateicīgs par vakariņām, – viņš saka un pagriezies uzsauc saviem vīriem, lai tie sekotu staļļa zēnam.
   – Jā, – es piekrītu, vedot viņu iekšā, kur kalpotāji jau klāj lielo galdu. Viņš saož ceptas gaļas smaržu virtuvē. – Kāpēc tā jāsteidzas? Vai karaliene ir tā noilgojusies pēc savas dāmas, ka sūta jūs uz otru valsts malu ziemas vidū? Vai jums jāpilda grūtnieces untums?
   Forests pieliecas tuvāk. – Man neko nestāsta. Tomēr es esmu precēts vīrs. Es redzu pazīmes. Karaliene neizkāpj no gultas, un viņas kalpones nes karstu ūdeni un dvieļus, un pat nenozīmīgākā virtuvenes palīdze runā ar vīriešiem kā ar muļķiem vai noziedzniekiem. Pasauktas arī vecmātes. Bet neviens nenes istabā šūpuli.
   – Viņa zaudē bērnu? – es jautāju.
   – Noteikti, – Forests apstiprina. – Vēl viens Tjūdoru bērns ir miris.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1536. gada pavasaris

   Dāmas steidzas uz galmu, kur Henrijs atgūstas pēc sava kritiena un mēģina samierināties ar bērna nāvi, bet es lēnām jāju uz mājām. Šobrīd pats svarīgākais ir tas, kā Henrijs uztvers dēla zaudējumu. Vai viņš to uzskatīs par Dieva dusmu zīmi un novērsīsies no savas otrās sievas, tāpat kā novērsās no pirmās?
   Es pavadu vairākas stundas kapelā, visu apdomājot. Mani kalpotāji tic, ka es lūdzu Dievu. Tomēr tā nav. Es izmantoju priorijas mieru un klusumu un prātoju, kā rīkosies zēns, kuru es reiz labi pazinu, bet kurš izaudzis par vīrieti un piedzīvojis drausmu vilšanos.
   Saņēmis tādu triecienu, jaunais Henrijs aizbēgtu no sāpēm, bet pēc tam vērstos pie saviem tuvākajiem, lai tos mierinātu un vienlaikus arī pats smeltos mierinājumu.
   – Viņš vairs nav zēns, – Džefrijs klusi atgādina. Viņš ir noslīdzis ceļos man blakus, un es viņam čukstus atklāju savas domas. – Un pat jauns vīrietis nav. Sitiens pa galvu ir viņu satricinājis. Henrijs pamazām bojājās kā piens, kas atstāts saulē, bet tagad ir vēl sliktāk. Montagjū apgalvo, ka viņš piepeši ir apzinājies savu mirstīgumu.
   – Vai viņš kaut mazliet sēro par karalienes nāvi?
   – Henrijs negribēja pie Katrīnas atgriezties, bet zināja, ka šī sieviete ir dzīva un mīl viņu, lūdz par viņu Dievu, cer uz samierināšanos. Un piepeši viņš ir tuvu nāvei, un bērns nomirst. Henrijs domā, ka Dievs viņu ir pametis. Un viņam nepieciešams izskaidrojums.
   – Viņš vainos Annu, – es pareģoju.
   Džefrijs jau grasās atbildēt, bet kapelā ienāk priors Ričards. Viņš brīdi lūdzas, pārmet krustu un vēršas pie manis. – Jūsu Gaišība, vai drīkstu jūs traucēt?
   – Kas noticis?
   – Pie mums ir ieradusies sērga. – Viņa balsī skan tāds riebums, it kā mūsu laukus būtu apsēdušas glumas vardes.
   – Kā, lūdzu?
   – Lorda Kromvela sūtītie pārbaudītāji. Viņi vēlas noskaidrot, vai mūsu klosterī viss notiek atbilstoši dibinātāju un mūsu ordeņa noteikumiem.
   Es pieceļos. – Par to nav nekādu šaubu.
   Viņš ved mani uz savu istabu. – Kundze, viņiem šaubu pietiek.
   Priors atver durvis, un divi vīri bezkaunīgi uzlūko mani, it kā es viņus iztraucētu, kaut gan viņi ir mana priora istabā, manā klosterī, manā zemē. Es brīdi nekustos un gaidu.
   – Solsberi grāfiene, – priors paziņo. Vīri beidzot paklanās, un viņu negribīgais žests apliecina, ka mūsu klosterim draud briesmas.
   – Kas jūs esat?
   – Ričards Leitons un Tomass Lejs, – vecākais no abiem atbild. – Mūs sūtīja lords Kromvels…
   – Es zinu, ar ko jūs nodarbojaties. – Šis cilvēks pratināja Tomasu Moru, ielauzās Šīnas klosterī un iztaujāja mūkus, liecināja pret Kentas jaunavu. Es zinu, ka viņam līdzi ir dokumenti, uz kuriem vairākas reizes uzrakstīts mans, manu dēlu un kapelāna vārds.
   Viņš paklanās, neizrādīdams nekādas kauna pazīmes.
   – Ļoti labi. Baznīcas rindās bieži novērota samaitātība un ļaunums, un mēs ar Tomasu Leju lepojamies, ka piedalāmies šķīstīšanas un uzlabošanas darbā. Mēs esam Dieva ierocis.
   – Šeit nav samaitātības un ļaunuma, – Džefrijs kaismīgi paziņo. – Dodieties tālāk!
   Leitons viegli pieliec galvu. – Ser Džefrij, tā apgalvo visi. Mēs par to pārliecināsimies un turpināsim ceļu, tiklīdz būs iespējams. Mums ir daudz darba. Mēs negribam šeit pavadīt vairāk laika nekā nepieciešams. – Viņš pievēršas prioram.
   – Ceru, ka drīkstam izmantot jūsu istabu darbam. Sūtiet pie mums kanoniķus un mūķenes citu pēc cita. Vispirms kanoniķus, pēc tam mūķenes. Vecākos pirmos.
   – Kāpēc jūs gribat runāt ar mūķenēm? – Džefrijs jautā.
   – Mēs nevēlamies, lai Artūra atraitne Džeina svešiniekiem sūdzētos par savu lēmumu iestāties klosterī vai pieprasītu atbrīvošanu.
   Ričarda Leitona sejā uz brīdi pazib smaids. Viņi zina, kas ir Džeina un kā mēs viņai atņēmām atraitnes mantojumu un pamudinājām viņu kļūt par mūķeni. Un tāpat viņi zina, ka Džeina vēlas atgūt savus īpašumus.
   – Mēs runājam ar visiem, – Leitons klusi paskaidro. – Tādējādi varam pārliecināties, ka nekas nav paslīdējis garām mūsu uzmanībai. Mēs kalpojam Dievam un strādājam rūpīgi.
   – Priors Ričards paliks šeit un uzklausīs visu, kas tiek runāts, – es uzstāju.
   – Diemžēl nē. Priors Ričards būs pirmais, ko iztaujāsim.
   – Jūs nedrīkstat ielauzties manā klosterī, ko nodibinājusi mana dzimta, un uzdot savus jautājumus! – Mani piepeši ir pārņēmušas dusmas. – Šī ir mana zeme! Es to nepieļaušu!
   – Jūs parakstījāt zvērestu, vai ne? – Leitons nevērīgi painteresējas, šķirstot dokumentus uz galda. – Ja pareizi atceros, to neparakstīja tikai Tomass Mors un Džons Fišers. Abi ir miruši.
   – Protams, mana māte parakstīja zvērestu, – Džefijs atcērt manā vārdā. – Neviens nevar apšaubīt mūsu padevību tronim.
   Leitons parausta plecus. – Tātad jūs piekritāt, ka Anglijas baznīcas galva ir karalis. Viņš pavēlējis mums izpētīt šo klosteri. Mēs pildām viņa gribu. Jūs neapšaubāt viņa dievišķās tiesības valdīt pār baznīcu, vai ne?
   – Nē, protams, – es satrūkusies apliecinu.
   – Tātad, kundze, ķersimies pie darba, – Leitons saka, laipni smaidīdams, un apsēžas pie priora galda. Viņa palīgs tikmēr pievelk tuvāk papīru kaudzi un uz pirmās lapas uzraksta: “Bišemas klosteris, 1536. gada aprīlis.”
   – Starp citu, mēs iztaujāsim arī jūsu kapelānu, – Leitons piebilst.
   Mani tāds paziņojums pārsteidz nesagatavotu. – Mums nav kapelāna. Mēs izsūdzam grēkus prioram Ričardam.
   – Vai jums nekad nav bijis kapelāns? – Leitons painteresējas. – Klostera rēķinu grāmatās bija kāds maksājums… – Viņš pāršķir lapas, it kā meklētu kaut ko pusaizmirstu.
   – Bija, – es atbildu. – Bet viņš devās prom, neko nepaskaidrojis. – Es uzlūkoju Džefriju.
   – Neuzticams cilvēks, – viņš skarbi nosaka.
   – Heljars, vai ne? – Leitons jautā. – Džons Heljars?
   – Vai tāds bija viņa vārds?
   – Jā.
   *
   Abi vīrieši klostera viesu namā pavada nedēļu. Viņi paēd klostera ēdamzālē kopā ar kanoniķiem, un naktī viņus modina klostera zvans, aicinot uz lūgšanām. Es apmierināta dzirdu, ka viņi par to žēlojas. Celles ir šauras, un uguns deg tikai priora lasītavā un ēdamzālē. Visiem noteikti ir auksti un neērti, bet tāda ir dzīve klosteros, ko viņi pēta. Viņiem jāpriecājas, ka mūki dzīvo nabadzībā un grūtā darbā. Tomass Lejs ir pieradis pie labākiem apstākļiem, viņam līdzi ir četrpadsmit sargi livrejā un viņa brālis. Lejs ieminas, ka vajadzētu apmesties muižā, bet es atbildu, ka labprāt viņus uzņemtu, tomēr istabās iekļuvušas blusas, ko mēs tagad izkvēpinām un vēdinām telpas. Viņš man netic, un es necenšos viņu pārliecināt.
   Trešajā dienā virtuves strādnieks Tomass Stendišs iesteidzas pienotavā, kad es vēroju, kā meitenes sien sieru.
   – Kundze! Ciematnieki sapulcējušies klosterī! Nāciet!
   Es nometu siera spiedi uz grīdas un norauju priekšautu.
   – Jā, es arī nākšu! – pienotavas strādniece dedzīgi iesaucas. – Viņi noraus to Kamera vīru no zirga.
   – Nē, tas nenotiks. Turklāt viņu sauc Kromvels, un tu paliksi šeit, – es bargi pavēlu.
   Rakstvedis satver mani aiz rokas, palīdzot iet pa pagalma bruģakmeņiem. – Tur ir tikai ducis, – viņš stāsta. – Neits Ridlijs un viņa dēli, un kāds, ko nepazīstu, vecais Vaits un viņa zēns. Bet viņi ir saniknoti. Sola nepieļaut pārbaudi. Viņiem esot zināms, ko tas nozīmē.
   Es jau grasos atbildēt, bet iedunas zvani. Kāds tos rauj atpakaļ, nevis uz priekšu, kā parasts.
   – Tā ir zīme! – Stendišs sāk skriet. – Ačgārnie zvani nozīmē, ka ciematnieki sacēlušies un pārņēmuši varu!
   – Apturiet viņus! – es pavēlu. Tomass Stendišs traucas uz klostera pusi, un es viņam sekoju. Aiz baznīcas stāv trīs Bišemas vīri un kāds svešinieks, un zvanu dārdi šaurajā telpā ir apdullinoši skaļi. – Izbeidziet! – es saucu, bet neviens mani nedzird. Es uzsitu vienam no vīriem pa pakausi, otram ieduru ar trulo siera nazi, ko vēl joprojām turu rokā. – Izbeidziet!
   Mani ieraudzījuši, viņi liek mierā zvana virvi, un drīz viss pieklust. Lejs un Leitons klupdami ieskrien baznīcā, un zemnieki saniknoti pievēršas viņiem.
   – Ejiet, – es skarbi pavēlu. – Ejiet uz priora istabu. Es nevaru solīt jums drošību.
   – Mēs rīkojamies pēc karaļa pavēles… – Lejs iesāk.
   – Pēc sātana pavēles! – zemnieks iesaucas.
   – Kuš, – es tik tikko dzirdami nosaku. – Pietiek. – Es brīdinu abus viesus: – Ejiet uz priora istabu. Viņš jūs sargās. – Abi izsteidzas ārā, un es pievēršos zemniekiem. – Kur ir pārējie?
   – Klosterī piesavinās kausu un garīdznieku tērpus, – Stendišs ziņo.
   – Mēs tos glābjam! – vecais zemnieks Vaits iebilst. – Glābjam no šiem ķecerīgajiem zagļiem. Ļaujiet mums izdarīt to, kas darāms. Tas ir Dieva darbs!
   – Un mēs neesam vienīgie, – svešinieks man pavēsta.
   – Kas tu esi?
   – Gudmens no Samersetas, – viņš atbild. – Arī Samersetas ļaudis aizstāv savus klosterus. Mēs aizstāvam baznīcu, kaut gan to vajadzētu darīt mūkiem un muižniekiem. Es ierados pastāstīt par to šiem krietnajiem ļaudīm. Mums visiem jāglābj Dievam piederošais.
   – Nē, nepavisam, – es steigšus attraucu. – Un es tūlīt pateikšu iemeslu. Kad tie abi aizbēgs… un es zinu, ka jūs varat viņus aizdzīt līdz pat Londonai… karalis atsūtīs armiju un jūs visus pakārs.
   – Viņš nevar pakārt visus. Ne jau tad, ja sacelsies visi ciema iedzīvotāji, – Vaits iebilst.
   – Var. Vai domājat, ka valdniekam nav lielgabalu, šķēpu, pīķu un nepietiks ešafotu jums visiem?
   – Ko mums darīt? – Viņu cīņasspars ir noplacis. Daži ciematnieki ienāk pa baznīcas durvīm un lūkojas uz mani, it kā gaidītu, ka es glābšu klosteri. – Kā rīkoties?
   – Karalis ir pārvērties par briesmoni! – pūlī iesaucas kāda sieviete. Viņa ir apsegusi galvu ar netīru šalli un novērsusies no manis. Es viņu nepazīstu un negribu redzēt seju, lai nevajadzētu liecināt pret viņu tiesā. – Karalis ir zvērs! Viņš zaudējis prātu un apēd visu šīs zemes zeltu. Maijs nepienāks! Maijs nepienāks!
   Es izbijusies palūkojos uz durvīm, bet Stendišs pamāj. Viesi nav to dzirdējuši; viņi slēpjas priora istabā.
   – Jūs esat mani ļaudis, – es klusi vēršos pie nelaimīgajiem cilvēkiem. – Un šis ir mans klosteris. Es nevaru to glābt, toties glābšu jūs. Atgriezieties mājās. Netraucējiet karaļa vīrus. Varbūt viņi neatradīs nekādus pārkāpumus, kanoniķi paliks šeit, un viss būs labi.
   Viņi dobji ievaidas. – Bet… ja nu tā nebūs? – kāds jautā.
   – Tad mums jālūdz, lai karalis atsakās no saviem sliktajiem padomdevējiem, – es atbildu. – Un atkal ievieš zemē kārtību. Tāpat kā senajās dienās.
   – Labāk lai būtu kā tajās dienās pirms Tjūdoriem, – kāds ļoti klusi nosaka.
   Es paceļu roku, lai viņus apklusinātu, pirms kāds iesauksies: “Par Voriku!”
   – Klusējiet! – es lūdzu. – Mēs nedrīkstam nepakļauties karalim. – Viņi piekrītot sačukstas. – Tātad mums jāļauj viņa kalpotājiem strādāt.
   Daži pamāj, uztvēruši manu domu.
   – Vai jūs viņam pateiksiet? – kāds jautā. – Pasakiet karalim, ka mēs nevaram zaudēt savus klosterus. Pasakiet, ka mums vajadzīgi altāri ceļmalā un svētceļojumu vietas. Mums nepieciešami svētki un klosteri, kas pabaro nabagus. Un mēs gribam, lai viņam padomus dod lordi, nevis šis Kramers, un lai princese ir viņa mantiniece.
   – Es pateikšu, ko varēšu.
   Zemnieki negribīgi pamet klosteri un atgriežas savā ciematā kā lopi, kas nogāzuši ganību žogu un nesaprot, ko darīt ar iegūto brīvību. Kad viss norimis, atveras klostera durvis un iznāk abi viesi. Es apmierināta vēroju, cik bailīgi viņi lūkojas apkārt.
   – Šie ļaudis ir bīstami, – Lejs man pārmet, it kā es būtu sakūdījusi zemniekus. – Neuzticami.
   – Nē, – es skarbi atcērtu. – Viņi ir dzelžaini uzticīgi karalim. Viņi tikai nesaprata, ko jūs darāt. Nodomāja, ka gribat nozagt baznīcas zeltu un slēgt klosteri. Viņiem šķita, ka lords kanclers slēdz Anglijas klosterus, lai piepildītu savas kabatas.
   Lejs smaida, sakniebis lūpas. – Protams, viņi maldās.
   *
   Nākamajā dienā priors Ričards atnāk pie manis uz rēķinu istabu. Es sēžu pie lielā, apaļā galda, kur uz katras atvilktnes iegravēts burts. Nomnieku līgumi ir ievietoti attiecīgajās atvilktnēs, un galds ir grozāms, tāpēc es varu nekavējoties atrast jebkuru dokumentu.
   – Šodien viņi runās ar mūķenēm, – priors pavēsta.
   – Vai gaidāmi kādi sarežģījumi?
   – Ja jūsu vedekla sūdzēsies…
   Es aizveru atvilktni un pastumju galdu pa labi. – Viņa nevar pateikt nevienu sliktu vārdu par klosteri. Varbūt viņa ir pārdomājusi un vairs nevēlas būt mūķene, bet tas šos cilvēkus neinteresēs. Viņi meklē citādus pārkāpumus.
   – Tas ir vienīgais, ko mums varētu pārmest, – viņš uzmanīgi ieminas.
   – Jūs neesat vainīgs, – es apliecinu. – Mēs ar Montagjū pamudinājām Džeinu iestāties klosterī, un mēs viņu pierunājām palikt.
   Tomēr prioru māc šaubas. – Šie ir grūti laiki.
   – Visgrūtākie, – es atbildu. – Manā mūžā nav bijuši sliktāki.
   *
   Ričards Leitons un Tomass Lejs atvadās ļoti pieklājīgi. Es ievēroju, ka viņiem ir labi zirgi un dārgi segli. Karaļa baznīca ir labs ienākumu avots. Nabaga grēcinieku sodīšana acīmredzot ienes daudz naudas. Es nolūkojos viņiem pakaļ – apzinos, ka viņi ilgi nekavēs lēmuma pieņemšanu, tomēr esmu pārsteigta, kad jau pēc četrām dienām priors paziņo par abu viesu atgriešanos.
   – Viņi vēlas, lai es atsakos no sava amata.
   – Nē, – es atcērtu. – Viņiem nav tiesību to pieprasīt.
   Priors noliec galvu. – Kundze, viņiem ir Tomasa Kromvela parakstīta pavēle ar karaļa zīmogu. Viņiem ir tiesības.
   – Neviens nav teicis, ka valdniekam baznīca jāiznīcina! – es piepeši ļaujos dusmām. – Neviens nav zvērējis, ka vajadzētu slēgt klosterus un padzīt krietnus cilvēkus. Neviens negribēja, lai nozog zeltlietas un no logiem izņem vitrāžas!
   Tas nav pareizi!
   – Lūdzu! – priors nobālējis saka. – Lūdzu, klusējiet!
   Es spēji pagriežos pret logu un saniknota vēroju zaļās koku lapas un sārtos ābeļziedus. Prātā drūzmējas atmiņas par mazo Henriju, kurš gribēja kalpot valstij, nevainīgas ticības pārņemts un bērnišķīgi dievbijīgs.
   – Nespēju aptvert, ka tas patiešām notiek. Sūtiet viņus pie manis.
   Leitons un Lejs klusi ienāk manā istabā, bet neizrāda bailes. – Aizveriet durvis, – es pavēlu. Lejs paklausa, un abi lūkojas uz mani. Es neļauju viņiem apsēsties un nepieceļos no sava greznā krēsla.
   – Priors Ričards neatteiksies no sava amata, – es pasludinu. – Klosterī viss ir labi, un viņš neko sliktu nav izdarījis.
   Viņš paliks savā vietā.
   Ričards Leitons atritina dokumentu un parāda man zīmogu. – Viņam pavēlēts atkāpties.
   Es izlasu garos teikumus un ielūkojos Leitonam acīs.
   – Nav nekāda pamatojuma. Un es zinu, ka jums nav pierādījumu. Viņš pārsūdzēs spriedumu.
   – Pārsūdzēšana nav atļauta. – Leitons saritina papīru.
   – Mums nav vajadzīgs pamatojums. Diemžēl lēmums ir galīgs, kundze.
   Es pieceļos un norādu uz durvīm. – Nē, mans lēmums ir galīgs. Priors neatkāpsies, ja vien jūs nepierādīsiet, ka viņš ir kaut ko pārkāpis. Un tas nav iespējams. Tātad viņš paliks.
   Abi vīri paklanās. – Mēs atgriezīsimies, – Leitons sola.
   *
   Es zinu, ka vairākos klosteros valda brīvi tikumi un kalpotāji ir samaitāti. Visiem zināms par baložu kauliem, pīles asinīm un auklas gabaliņiem, ko lētticīgajiem pārdod kā Jaunavas jostu. Valstī ir daudz māņticīgo, un daži klosteri ir viņus izmantojuši, dzīvojot grezni un vienlaikus sludinot nabadzību. Neviens neiebilstu, ja karalis uzticētu godīgiem cilvēkiem izskaust šādus pārkāpumus. Bet tagad es redzu, kas notiek, ja karaļa vīri ierodas labu, krietnu mūku pārvaldītā klosterī, kur nomas maksa tiek izmantota nabagu barošanai Šo klosteri nodibināja mana dzimta, un es to aizsargāšu. Tā ir mana dzīve tāpat kā mani bērni, princese un mājas.
   *
   Montagjū sūta man vēstuli bez paraksta:
   “Viņš teica, ka Dievs viņam nedāvās bērnu no viņas.”
   Es brīdi paturu vēstuli rokās, un tad iegrūžu dziļi liesmās. Drīz Anna Boleina vairs nesauks sevi par karalieni.
   *
   Pirms vakariņām, kad es kopā ar dāmām sēžu savā istabā un klausos lautas spēlē, pie ārdurvīm kāds skaļi pieklauvē.
   – Turpini, – es pavēlu muzikantam, kurš ir pārstājis spēlēt, jo mums tuvojas soļu dārdi. – Turpini.
   Viņš pieskaras stīgai, un durvis atveras. Leitons un Lejs ienāk istabā un paklanās. Viņiem seko mana vedekla, līdzīga spokam, kas cēlies no kapa un uzposies jaunās drānās. Pēdējo reizi es viņu redzēju, kad viņa ieķērās kapeņu režģī un apraudāja savu dēlu un vīru.
   – Džeina? Kāpēc tu esi šeit? Un kas tev ir mugurā?
   Viņa izaicinoši iesmejas un atmet galvu. – Šie kungi mani pavadīs līdz Londonai. Es esmu saderinājusies.
   Mani pārņem dusmas, un es elpoju straujāk. – Tu esi klostera novice, – es klusi atgādinu. – Vai esi zaudējusi prātu? – Es palūkojos uz Leitonu. – Vai jūs nolaupāt mūķeni?
   – Priors atbrīvoja viņu no zvēresta, – Leitons pieklājīgi atbild. – Novici nedrīkst aizturēt pret viņas gribu, ja viņa pārdomājusi. Lēdija Pola ir saderināta ar seru Viljamu Berentainu, un man ir pavēlēts vest viņu pie jaunā vīra.
   – Man šķita, ka Viljams Berentains zog tikai baznīcas dārgumus un zemes, – es indīgi nosaku. – Laikam esmu atpalikusi. Nezināju, ka viņš nolaupa arī mūķenes.
   – Es neesmu mūķene, un jūs nedrīkstējāt mani tur ieslodzīt! – Džeina iesaucas.
   Dāmas pielec kājās, un mana mazmeita Ketrina strauji sper soli uz priekšu, lai nostātos starp mani un Džeinu, bet es viņu saudzīgi atstumju. – Tu lūdzies un raudāji, lai mēs tev ļaujam nošķirties no pasaules, jo tev bija lauzta sirds, – es mierīgi atgādinu. – Redzu, ka tava sirds ir sadziedēta, un tu gribi atgriezties pasaulē. Bet paskaidro savam jaunajam vīram, ka viņš ieguvis nabadzīgu novici, nevis bagātu mantinieci. Apprecoties tu neko no manis nesaņemsi, un tavs tēvs droši vien neatstās visu savu bagātību aizbēgušai mūķenei. Tev nav dēla, kurš turpinās nest tavu vārdu vai mantos īpašumus. Ja vēlies, drīksti atgriezties pasaulē, bet tā tev neatdos visu zaudēto. Dzīve ir mainījusies.
   Džeinu pārņem šausmas. Viņa nebija par to iedomājusies. Arī viņas saderinātais būs satriekts, un es nezinu, vai laulība vispār tiks noslēgta. – Jūs man nozagāt manu īpašumu?
   – Nē. Tu izvēlējies dzīvi nabadzībā. Reiz tu pieņēmi lēmumu skumjās un tagad dari to pašu dusmu uzplūdā. Šķiet, tu neesi spējīga kaut ko izlemt un turēt doto vārdu.
   – Es atgūšu savu bagātību! – viņa sola.
   Ričards Leitons vēro mūs un šķiet arvien nemierīgāks. Es salti uzlūkoju viņu. – Vai vēl joprojām viņu gribat? – es bezkaislīgi painteresējos. – Jūsu lords Tomass Kromvels droši vien negrasījās atalgot savu draugu Viljamu Berentainu, uzdāvinot viņam sievu bez graša kabatā. – Leitons ir apjucis, un es to izmantoju. – Turklāt priors viņu neatbrīvoja. Viņš nekad tā nerīkotos.
   – Priors Ričards atkāpās no amata, – Lejs paziņo. – Viņa vietā stājies priors Viljams Bārlovs, kurš atdos klosteri lorda Kromvela pārziņā.
   Es nepazīstu Bārlovu, bet esmu dzirdējusi, ka viņš dedzīgi atbalsta jaunās izmaiņas; tagad ir skaidrs, ka tas nozīmē baznīcas apzagšanu un krietnu cilvēku izsūtīšanu. Viņa brālis ir Boleinu spiegs un uzklausa Džordža Boleina grēksūdzes. Tām jābūt aizraujošām.
   – Priors Ričards nekur neies! – es iebilstu. – Ne jau Boleinu kapelāna dēļ!
   – Viņš jau ir aizgājis. Un jūs viņu vairs neredzēsiet.
   Mani pārņem bailes, ka šie cilvēki aizveduši prioru uz Taueru. – Vai viņš ir arestēts?
   – Paldies Dievam, viņš nolēma, ka tas nav vajadzīgs. – Leitons ir atguvies. – Es vedīšu jūsu vedeklu uz Londonu.
   – Pagaidiet, – es pavēlu un, izņēmusi no naudas maisiņa sudraba sešu pensu monētu, pasviežu to viņam. Leitons nedomājot noķer sīknaudu. – Par viņas ceļa izdevumiem. Jo viņai nekā nav.
   *
   Es uzrakstu vēstuli Redžinaldam un nosūtu to Džonam Heljaram Flandrijā, lai viņš nogādātu ziņu manam dēlam.
   “Mūsu klosteris atdots svešiniekam, kurš padzīs priesterus un slēgs durvis. Džeinu grasās izprecināt Kromvela draugam. Baznīca nepārdzīvos šādu apiešanos. Es to nepārdzīvošu. Saki Svētajam Tēvam, ka mēs neizturēsim.”
   Vēl es neesmu atguvusies pēc šī uzbrukuma savām mājām un baznīcai, kad saņemu vēstuli no Londonas.
   “Māt, lūdzu, nekavējoties jājiet šurp! M.”

L’Erbē, Londona, 1536. gada aprīlis

   Montagjū gaida mani pie nama durvīm, vīnogulāja lapu ieskauts. Viņš līdzinās Planta genista jeb irbuleņu zīmējumam kādā senā manuskriptā, šim mūžzaļajam augam, kas izdzīvo jebkurā zemē.
   Palīdzējis man nokāpt, viņš ved mani tālāk un jūt, ka es kustos neveikli. – Piedodiet, ka liku jums sēsties zirga mugurā, – viņš atvainojas.
   – Labprātāk es jāšu uz Londonu, nekā uzzināšu jaunumus pārāk vēlu laukos, – es pavīpsnājusi atbildu. – Iesim uz manu istabu. Aizver durvis un pastāsti, kas notiek!
   Viņš paklausa, un es jau pēc brīža sēžu pie krāsns savā istabā, turot rokā uzkarsēta vīna glāzi. Montagjū lūkojas liesmās.
   – Man nepieciešams jūsu padoms, jo ir atsūtīts ielūgums vakariņās pie Tomasa Kromvela.
   – Paņem līdzi karoti ar garu kātu, – es iesaku, un dēls tik tikko jaušami pasmaida.
   – Tā varētu būt zīme, ka viss mainās. – Es pamāju, un Montagjū turpina: – Man ir nojausma, kāpēc es saņēmu šo aicinājumu. Kromvels ielūdza arī Henriju Kortniju, kas runāja ar Tomasu Seimūru, kurš bija spēlējis kārtis ar Tomasu Kromvelu, Nikolasu Karū un Frānsisu Braienu.
   – Karū un Braiens atbalstīja Boleinus.
   – Jā. Bet Braiens ir Seimūru radinieks, un tagad viņš dod padomus Džeinai.
   Es pamāju. – Tātad Tomass Kromvels cenšas sadraudzēties ar tiem, kas atbalsta princesi vai ir Džeinas Seimūras tuvinieki?
   – Toms Seimūrs apsolīja, ka Džeina, ja būtu karaliene, atzītu princesi, aicinātu viņu uz galmu un atjaunotu viņas mantojuma tiesības.
   Es saraucu uzacis. – Kā Džeina varētu kļūt par karalieni? Montagjū pieklusina balsi, kaut gan mēs runājam aiz slēgtām durvīm savā mājā. – Džefrijs vakar runāja ar Londonas bīskapu Džonu Stoksliju. Kromvels viņam jautājis, vai karalis varētu likumīgi atteikties no Boleinas.
   – Likumīgi atteikties? – es atkārtoju. – Ko tas nozīmē? Un ko bīskaps atbildēja?
   – Bīskaps nav muļķis. – Montagjū iesmejas. – Viņš labprāt piedzīvotu Boleinu krišanu, bet teica, ka savas domas paudīs tikai karalim un tikai tad, ja zinās, ka valdnieks tieši to vēlas dzirdēt.
   – Vai kāds zina, ko viņš vēlas?
   Montagjū papurina galvu. – Ir dažādas pretrunīgas pazīmes. Viņš ir sasaucis parlamentu un padomes sēdi. Un Kromvels acīmredzami kaļ kādu sazvērestību pret Boleiniem. Bet karalis ir panācis, ka Spānijas sūtnis beidzot viņai klanās, tāpēc… mēs nezinām.
   – Tātad jāpagaida, līdz zināsim. – Es domīgi novelku cimdus un sildu rokas pie uguns. – Ko Kromvels grib no mums?
   Šobrīd viņš ir man parādā klosteri, un es nepriecājos.
   – Viņš vēlas solījumu, ka Redžinalds savos rakstos nevērsīsies pret karali un vairs nemudinās pāvestu rīkoties.
   Es saraucu pieri. – Kāpēc viņu tā satrauc Redžinalda viedoklis?
   – Redžinalds runā pāvesta vārdā. Kromvels un karalis ārkārtīgi baidās, ka pāvests viņus izslēgs no baznīcas un tad neviens viņiem vairs nepakļausies. Kromvelam nepieciešams mūsu atbalsts, – Montagjū paskaidro. – Pie brokastu galda karalis saka vienu, vakariņās jau pavisam citu. Kromvels negrib beigt savu mūžu tāpat kā Vulzijs, kurš gāza Aragonas Katrīnu. Viņš vēlas zināt, vai visi apliecinās, ka Annas gāšana ir vērtīgs solis.
   – Ja viņš gāzīs Annu un glābs mūsu princesi, mēs viņu atbalstīsim, – es piesardzīgi solu. – Bet viņam jāpanāk, lai karalis izlīgst ar Romu un atjauno baznīcu. Mēs nevaram izdzīvot bez saviem klosteriem.
   – Tiklīdz Anna vairs nebūs karaliene, Henrijs vienosies ar Spāniju un atdos baznīcas galvas lomu pāvestam, – Montagjū pareģo.
   – Vai Kromvels ieteiks tā rīkoties? – es neticēdama jautāju. – Vai viņš piepeši atbalsta pāvestu?
   – Viņš nevēlas, lai pāvests izsludina ekskomunikāciju, – Montagjū klusi atgādina. – Tas karali iznīcinātu. Viņš grib visu noklusēt un nogludināt karalim atgriešanās ceļu pie Romas.
   Mani pārņem prieks. Beidzot mums ir kaut neliela vara šajā spēlē! Kopš Tomass Kromvels pierunāja karali nodot mūsu karalieni un pazemot princesi, mēs bijām kā saucēja balss tuksnesī. Tagad ir citādi.
   – Viņam nepieciešama mūsu draudzība, vēršoties pret Boleiniem, – Montagjū saka. – Un Seimūri vēlas, lai atbalstām Džeinu.
   – Vai viņa ir karaļa jaunā mīļotā? – es jautāju. – Vai Seimūri tic, ka Henrijs ar Džeinu apprecēsies?
   – Pēc Annas viņa droši vien ir kā miera osta, – Montagjū atbild.
   – Vai viņš atkal ir iemīlējies?
   Montagjū pamāj. – Kā apsēsts. Viņš uzskata Džeinu par klusu, kautru un neizglītotu lauku meiteni, kura neinteresējas par vīriešu darbiem. Un, spriežot pēc viņas ģimenes, meitene varētu būt auglīga.
   Džeinai ir pieci brāļi.
   – Bet viņa nav skaistākā sieviete galmā, – es iebilstu.
   – Henrijs vienmēr ir gribējis vislabāko.
   – Nē, viņš ir mainījies. Džeina nav spožākā zvaigzne, nepavisam, tomēr viņa apbrīno Henriju vairāk nekā jebkurš cits, – Montagjū paskaidro. – Viņam patīk, kā Džeina viņu uzlūko.
   – Kā?
   – Gluži kā Dievu.
   Kādu brīdi es domāju. Protams, karalim sagādā atvieglojumu tik šķīstas lauku meitenes paustā apbrīna; viņš ir sava mirstīguma apziņas pārņemts un pārdzīvo, ka varētu mirt, neatstājis mantinieku. – Tātad?
   – Šovakar es sēdīšos pie galda kopā ar Kromvelu un Henriju Kortniju. Vai man pateikt, ka mēs pievienosimies cīņā pret Annu?
   Es atceros, kādu varu pēdējā laikā ieguvuši Boleini un cik bagāti ir Hovardi, tomēr man šķiet, ka mēs varam viņus pārspēt. – Jā, – es atbildu. – Bet paskaidro, ka mēs pieprasām glābt princesi un mūsu abatijas. Mēs parūpēsimies, lai pāvests neizsludina ekskomunikāciju, bet karalim jāatgriežas Romas klēpī.
   *
   Montagjū atgriežas tik piedzēries, ka nespēj stāvēt kājās. Es jau esmu gultā, bet viņš pieklauvē pie durvīm un lūdz atļauju ienākt. Kad atveru durvis, viņš paliek uz sliekšņa un paziņo, ka nevēlas mani traucēt.
   – Dēls! – es smaidot iesaucos. – Tu esi piedzēries kā staļļa puisis.
   – Tomasam Kromvelam ir metāla galva, – viņš sarūgtināts pavēsta.
   – Ceru, ka tu nepateici neko lieku.
   Dēls atbalstās pret stenderi un skaļi nopūšas. Viņa dvašā jūtams alus, vīna un dārga brendija aromāts. – Ej gulēt, – es pavēlu. – No rīta tev būs slikti.
   Viņš izbrīnīts šūpo galvu. – Kromvelam ir metāla galva, – viņš atkārto. – Un dzelzs sirds. Vai zināt, ko viņš dara?
   – Nē.
   – Liek viņas tēvocim, viņas miesīgam tēvocim Tomasam Hovardam meklēt liecības viņai par sliktu. Tomass Hovards meklēs pierādījumus, lai šķirtu laulību.
   – Dzelzs vīri ar akmens sirdi. Un princese Mērija?
   Montagjū pamāj, mirkšķinādams acis. – Es neaizmirsu, ka jūs mīlat princesi, māt, nekad neaizmirsīšu. Uzreiz par to ierunājos. Nekavējoties.
   – Ko viņš atbildēja? – es jautāju, kaut gan man gribas iegrūst sava iereibušā dēla galvu ledainā ūdenī.
   – Viņa drīkstēs iekārtot savu galmu un dzīvos jaunā namā. Princesi pasludinās par likumīgu mantinieci. Viņa atgūs savu stāvokli. Atgriezīsies galmā. Karaliene Džeina būs viņas draugs.
   Es gandrīz aizrijos, dzirdot šo vārdu. – Karaliene Džeina?
   Viņš pamāj. – Apbrīnojami, vai ne?
   – Vai esi pārliecināts?
   – Kromvels ir pārliecināts.
   Es papliķēju dēlam pa vaigu, un viņš atplaukst smaidā.
   – Malacis. Lieliski. Varbūt viss beigsies labi. Un tā nav tikai Kromvela iecere, vai ne? Tā ir karaļa griba?
   – Kromvels pilda tikai karaļa gribu, – Montagjū paziņo.
   – Vienmēr. Un karalis grib atjaunot attiecības ar princesi, kā arī aizsūtīt prom Boleinu.
   – Āmen, – es piebilstu un saudzīgi izstumju Montagjū priekšnamā, kur viņu gaida vīri. – Apguldiet manu dēlu, – es pavēlu. – Un nemodiniet viņu pārāk agri.

Rozes muiža, Svētā Laurencija Pauntnija draudze, Londona, 1536. gada aprīlis

   Jauno noslēpumu glabājot, es piepeši jūtos kā cerību spārnos un dodos viesos pie Ģertrūdes Kortnijas viņas Londonas namā. Henrijs Kortnijs ir galmā un gatavojas maija svētku turnīram, un arī Montagjū ir pie karaļa. Pēc turnīra visi brauks uz Franciju, kur karalis Fransuā rīkos greznas svinības. Kromvels nesteidzas īstenot savu plānu, un šis solis neveicinās ne draudzību ar Spāniju, ne atgriešanos pie īstenās ticības. Tā kā es neuzticos Tomasam Kromvelam, man šķiet ticami, ka viņš vienlaikus darbojas abās pusēs, atbalstot gan Boleinus un Franciju, gan manu princesi Mēriju un Spāniju, un gaida, kamēr noskaidrosies, kurš būs uzvarētājs.
   Ģertrūde nepacietīgi gaida, kad varēs man pavēstīt jaunumus. Viņa mani notver, tiklīdz esmu nokāpusi no zirga un ienākusi priekšnamā. – Iesim uz dārzu! – viņa aicina. – Es gribu ar jums aprunāties tā, lai neviens nedzird.
   Es smejoties sekoju viņai. – Kas ir tik steidzams?
   Viņa pagriežas, un smiekli norimst man lūpās. Ģertrūdes sejas izteiksme ir pārāk nopietna.
   – Karalis runāja ar manu vīru. Es neuzdrošinājos jums rakstīt. Tas notika pēc tam, ka netikle zaudēja bērnu. Viņš esot sapratis, ka Dievs viņam nedos dēlus no šīs sievietes.
   – Jā, es to zināju. Pat laukos klīda šādas runas. Tātad karalis un Kromvels gribēja, lai visi to uzzinātu.
   – Un vēl… Karalis apgalvo, ka Boleina ir izmantojusi burvestības, lai viņu savaldzinātu, tāpēc viņiem nekad nebūs dēla.
   – Burvestības? – Es satriekta ievelku elpu. Šāda apsūdzība nozīmē drošu nāvi, jo sieviete nekad nevar pierādīt, ka nav izraisījusi nelaimi. Ja karalis paziņo, ka ir apburts, kurš to nodēvēs par kļūdu?
   – Lai Dievs viņai palīdz! Ko atbildēja jūsu vīrs?
   – Neko. Viņš bija pārāk izbrīnīts. Turklāt… ko viņš varēja atbildēt? Mēs visi domājām, ka netikle laupījusi karalim prātu. Viņš patiesi uzvedās kā noburts!
   – Jā, mēs redzējām, ka Anna ar viņu rotaļājas, – es skarbi atcērtu. – Tādā attieksmē nebija nekā noslēpumaina. Vai nesaprotat, ka Džeinai Seimūrai šobrīd liek izmantot tādus pašus paņēmienus? Solis uz priekšu, solis atpakaļ, ļaušanās un bēgšana? Karalis ir neprātīgi iemīlējies vismaz pusducī sieviešu. Tās ir nevis burvestības, bet viltības, ko izmanto jebkura daudzmaz saprātīga palaistuve. Boleina bija gudrāka par citām, viņu atbalstīja ģimene… turklāt nabaga karaliene novecoja un vairs nevarēja radīt bērnus.
   – Jā. – Ģertrūde atgūstas. – Jā, jums taisnība. Tomēr, ja karalis jūtas noburts, ja karalis viņu uzskata par raganu un tādējādi izskaidro zaudētos bērnus… Nekam citam nav nozīmes.
   – Kā viņš rīkosies?
   – Atteiksies no Annas, – Ģertrūde paziņo, acīm priekā mirdzot. – Viņš visā vainos Annu un šķirsies. Un mēs viņam palīdzēsim.
   – Kā? – es jautāju. – Šobrīd Montagjū cenšas to panākt kopā ar Kromvelu, Karū un Seimūru.
   – Viņi nav vienīgie, – Ģertrūde smaidīdama pavēsta. – Ir vēl vairāki desmiti citu. Un mums pat nekas nav jādara. Visu paveiks Kromvels.
   Es pavadu vakaru pie Ģertrūdes un labprāt ciemotos ilgāk, bet ierodas kāds no Montagjū vīriem un lūdz mani atgriezties L’Erbē.
   – Kas noticis? – Ģertrūde jautā, iznākusi staļļa laukumā, kur jau ir apseglots mans zirgs.
   – Nezinu, – es atbildu.
   – Mums nedraud briesmas, vai ne? – viņa ieminas, atcerēdamās mūsu slepus pacelto glāzi par godu tam, lai Anna kristu no troņa, karalis atgūtu veselo saprātu un ieceltu princesi Mēriju par savu vienīgo likumīgo mantinieci.
   – Droši vien nedraud, – es apliecinu. – Montagjū mani brīdinātu. Viņš droši vien grib man uzticēt kādu darbu. Varbūt mēs beidzot esam uzvarētāja pusē.

L’Erbē, Londona, 1536. gada maijs

   Montagjū satraukts soļo turpu un šurpu pa manu kapelu, it kā vēlētos aizbēgt.
   – Viņš ir zaudējis prātu, – mans dēls čukstus saka. – Man patiesi šķiet, ka viņš ir zaudējis prātu. Neviens nav drošībā, nevienam nav zināms, ko viņš izdarīs.
   Mani pārsteidz šis piepešais pavērsiens. Es nolieku apmetni un satveru dēla rokas. – Tikai mieru! Runā!
   – Vai ielās neko nedzirdējāt?
   – Nē. Daži man uzgavilēja, kad gāju garām, bet citi klusēja…
   – Jo tas nav aptverams! – Montagjū piespiež plaukstu pie mutes un lūkojas apkārt. Mēs esam vieni, un viņš noslīgst ceļos, šausmās drebēdams. – Henrijs arestējis Annu Boleinu par laulības pārkāpšanu, – viņš izdveš. – Un arī galma vīriešus, kas glabājuši viņas noslēpumus. Mēs joprojām nezinām, cik daudzus un kurus.
   – Cik daudzus? – es neticēdama atkārtoju. – Ko tas nozīmē?
   Montagjū paceļ rokas. – Tieši tā! Kāpēc apsūdzēt vairāk nekā vienu vīrieti pat tad, ja viņa būtu gūlusies blakus desmitiem? Kāpēc izziņot kaut ko tādu? Un kāpēc tā melot, ja varētu no viņas atteikties tāpat! Karaļa vīri arestēja Tomasu Vaiatu un Henriju Norisu, bet aizturēja arī puisi, kurš dzied viņas istabās, un viņas brāli. – Dēls palūkojas uz mani. – Jūs viņu pazīstat! Kas viņam padomā? Kāpēc viņš tā dara?
   – Pagaidi, – es lūdzu. – Es nesaprotu.
   Es apsēžos uz priestera krēsla, jo kājas saļogās. Man šķiet, ka esmu pārāk veca un vairs neesmu tik apķērīga, lai kaut ko secinātu. Karalis Henrijs rīkojas pārāk strauji, gluži kā neprātis, kas pieņem zibenīgus lēmumus.
   Montagjū lēnām atkārto nosauktos vārdus un piebilst vēl dažus, kas nav manīti galmā.
   – Kromvels apgalvo, ka viņa dzemdējusi briesmoni, – mans dēls saka. – It kā tas kaut ko pierādītu.
   – Briesmoni? – es atkārtoju.
   – Nevis nedzīvu bērnu, bet kaut kādu rāpuli.
   Mani pārņem šausmas. – Ak Dievs, Tomass Kromvels redz grēku itin visur, kur vien skatās! Manā klosterī, karalienes guļamistabā! Cik savāds ir šī vīra prāts! Kā balsi viņš dzird lūdzoties?
   – Svarīgs ir tikai karaļa prāts. – Montagjū uzliek rokas man uz ceļgaliem un uzlūko mani tik lūdzoši, it kā es visu varētu vērst par labu. – Kromvels dara tikai to, ko viņam pavēl karalis. Viņš tiesās Annu par laulības pārkāpšanu.
   – Savu sievu?
   – Lai Dievs man palīdz, es būšu starp zvērinātajiem.
   – Zvērinātajiem?
   – Mēs piekritām! – Montagjū pielec kājās un ieaurojas.
   – Visi, kas runāja ar Kromvelu un piekrita palīdzēt, saņēma aicinājumu uz tiesu. Mēs domājām, ka runa ir par karaļa atbrīvošanu no neīstās laulības. Domājām, ka izvērtēsim laulības likumību. Ne jau šādi!
   – Tātad viņš grib izvērtēt laulību un to anulēt? – es jautāju. – Tāpat kā ar karalieni?
   – Nē! Nē! Nē! Vai nedzirdējāt, ko es teicu? Viņš netiesā laulību, viņš tiesā sievieti! Par laulības pārkāpšanu! Tāpat viņas brāli un arī citus vīriešus, Dievam vien zināms, kurus un cik daudz. Varbūt pat mūsu draugus vai radus. Dievam vien zināms, kāpēc tas notiek!
   – Vai viņš minējis arī kādu no mums, princeses atbalstītājiem? – es satrūkusies noprasu.
   – Nē. Vismaz pagaidām neviens nav arestēts. Tieši tas ir tik dīvaini. Pazuduši tikai Boleinas draugi, kas katru dienu uzturējās viņas istabās. – Montagjū sakniebj lūpas. – Jūs jau zināt. Noriss, Breretons…
   – Vīri, kas nepatīk Kromvelam, – es piebalsoju. – Bet…
   kāpēc lautas spēlmanis?
   – Nezinu! – Montagjū paberzē vaigus. – Viņu aizveda pirmo. Varbūt tāpēc, ka viņu Kromvels drīkst spīdzināt tik ilgi, kamēr viņš atzīsies un nosauks citu vārdus? Tos, kurus Kromvels grib dzirdēt?
   – Spīdzināt? – es atkārtoju. – Karalis izmanto spīdzināšanu? Pret zēnu?
   Montagjū izskatās tik apjucis, it kā valsts, ko mēs pazīstam un mīlam, šobrīd mūsu acu priekšā tiktu ierauta ellē.
   – Un es piekritu viņu tiesāt.
   *
   Mans dēls Montagjū nav vienīgais; vēl divdesmit pieciem karaļvalsts pēriem nākas tiesāt sievieti, ko reiz dēvēja par karalieni. Viņas tēvocis ir priekšsēdētājs un drūmi vēro, kā krīt šī sieviete, ko viņš pats iegrūda karaļa rokās un pēc tam ienīda. Viņam blakus sēž Annas bijušais mīļotais Henrijs Pērsijs, kuru moka drudzis un kurš klusi uzstāj, ka ir pārāk slims, lai viņu piespiestu tur būt.
   Tiesā piedalās visi manas dzimtas augstmaņi. Vismaz ceturtdaļu no zvērinātajiem veido mūsu draugi, kas atbalsta princesi Mēriju un ienīst Boleinu jau kopš brīža, kad viņa piesavinājās troni. Stāsti par skūpstiem un savaldzināšanu ir pietiekami baisi, bet mūsu ļaunākās bažas apstiprinās, kad uzklausām apsūdzības par mēģinājumiem noindēt karalieni un plāniem nogalināt princesi. Pārējie ir Henrija vīri, kas vienmēr mīl un ienīst pēc karaļa pavēles. Anna neieguva draugus, kamēr bija karaliene, un neviens nebilst kaut vārdu viņas aizstāvībai. Viņa nevar cerēt uz taisnīgumu, kamēr zvērinātie iepazīstas ar Tomasa Kromvela rūpīgi sagatavotajiem pierādījumiem.
   Vusteras grāfiene Elizabete Samerseta, kas apmeklēja karalienes bēres Pīterboro kopā ar mani, ir nostājusies pret savu draudzeni Annu un stāsta par izvirtībām Annas guļamistabā. Kāds piemin vārdus, ko cits izteicis uz nāves gultas. Atskan dažādas sīkumainas baumas un šausminošas apsūdzības.
   Montagjū atgriežas mājās, un viņa sejā vīd dusmas. – Tas ir apkaunojoši, – viņš skarbi paziņo. – Karalis uzskata, ka Annu ieguvuši vismaz simts vīrieši. Neprāts!
   Es pasniedzu viņam uzsildītu vīnu. – Vai tu pasludināji viņu par vainīgu?
   – Jā. Pierādījumi bija neapstrīdami. Lords Kromvels bija parūpējies par visiem sīkumiem. Nezinu iemeslu, bet viņš ļāva Džordžam Boleinam skaļi paziņot tiesai par karaļa nespēju radīt bērnu. Viņš pieminēja, ka Henrijs gultā ir nevarīgs.
   – Vai viņi pierādīja, ka Anna noslepkavoja mūsu karalieni?
   – Tikai apsūdzēja. Bet ar to, šķiet, pietiek.
   – Vai Henrijs viņu ieslodzīs? Varbūt sūtīs uz klosteri?
   Montagjū acīs pazib drūms žēlums. – Nē. Viņš Annu nogalinās.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1536. gada maijs

   Es pametu Londonu, lai nevajadzētu klausīties nebeidzamajās runās par šausminošo tiesas prāvu un domāt par to, kas notiks turpmāk. Pat Boleinas ienaidnieki nesaprot, kāpēc karalis nepasludina laulību par anulētu, nenosauc Elizabeti par bastardu un nesūta viņas māti uz kādu aukstu, tālu pili, kur viņa nomirs vientulībā.
   Henrijs tiešām izziņo, ka laulība nav spēkā un Elizabete nav viņa likumīgi dzimušais bērns. Tomēr Anna vēl joprojām ir Tauerā, un bendes gatavojas nāvessoda izpildei.
   Gan priecādamās, ka esmu prom no pilsētas, es tomēr nemitīgi domāju par sievieti Tauerā. Iegājusi slēgtā klostera kapelā, es noslīgstu uz akmens grīdas ar skatu uz austrumiem, kaut gan skaistais krusts un altāra sudrablietas ir aizvestas. Es sēžu pie tukša altāra un aizlūdzu par sievieti, kuru ienīdu un kuras sūtnis nozaga manus svētumus.
   Anglijas karaliene nekad vēl nav sodīta ar nāvi. Tas nav iespējams. Neviena sieviete nav gājusi uz ešafotu Tauera zālienā. Es nespēju to iztēloties. Un nevaru noticēt, ka Henrijs Tjūdors, mans princis, varētu šādi vērsties pret savu mīļoto sievieti. Visi zina, cik bijīga ir viņa mīlestība. Viņš nav spējīgs uz zvērībām un vienmēr ir pārliecināts, ka nokļuvis īstas mīlas varā. Es neticu, ka viņš aizsūtīs nāvē savu sievu un bērna māti. Jā, viņš vērsās pret savu krietno karalieni, patrieca viņu prom un aizmirsa. Tagad notiek kaut kas cits;
   viņš nevis pamet sievieti, kas sagādājusi vilšanos, bet gan pavēl viņu nogalināt.
   Es aizlūdzu par Annu, bet manas domas nemitīgi atgriežas pie karaļa. Man šķiet, ka viņu pārņēmis greizsirdības raisīts neprāta niknums, kauns, kam viņu pakļāvuši Boleini, apziņa par aizritējušajiem gadiem, kuru dēļ viņa izskatīgā seja ir nedaudz izplūdusi. Viņš katru dienu ielūkojas spogulī un redz, ka jaunais, glītais princis nozūd un parādās vecs, smieklīgs, aptūcis karalis. Jaunībā visi dievināja Henriju, un viņš nesaprot, kāpēc galms un sieva vērsušies pret viņu un – vēl sliktāk! – smējušies par veco, resno ragnesi.
   Tomēr es maldos. Kamēr es domāju par jūtīgu, apkaunotu vīrieti, kurš sievietes dēļ iznīcinājis lielu daļu savas dzīves un tagad viņu zaudējis, Henrijs dziedē ievainoto lepnumu, aplidodams Seimūru meiteni. Viņš nelūkojas spogulī un nesēro par zaudēto jaunību, bet pavada vakarus pie Džeinas, sūta viņai dāvanas un kaļ nākotnes plānus. Henrijs cenšas atgūt jaunību, un tikai dažas dienas pēc tam, kad no Tauera atskan lielgabala dārds un tiek nogalināta karaļa sieva, viņš apprecas vēlreiz, un mums ir jauna karaliene – Džeina.
   *
   – Spānijas sūtnis teica, ka Džeina aicinās princesi uz galmu un izturēsies pret viņu ar cieņu, – Džefrijs stāsta. Mēs pastaigājamies pa lauku, pētot jauno ražu. Netālu skan melnā strazda cerību pilnā dziesma.
   – Vai tiešām?
   Džefrijs priecīgs smaida. – Mūsu ienaidniece ir mirusi, un mēs izdzīvojām. Karalis apskāva Henriju Ficroju un teica, ka Boleina būtu nogalinājusi gan viņu, gan mūsu princesi. Valdniekam esot paveicies, ka bērni vēl joprojām ir dzīvi.
   – Vai viņš pats aicinās princesi pie sevis?
   – Tiklīdz Džeina būs pasludināta par karalieni un iekārtojusi savu galmu. Mūsu princese jau pēc dažām dienām dzīvos pie savas jaunās mātes, pie karalienes.
   Es ieķeros dēlam elkonī un uz brīdi atbalstu galvu pret viņa plecu. – Šī dzīve ir pretrunīgu pavērsienu pilna, un es tiešām jūtos pārsteigta, ka vēl joprojām esmu šeit un viss beidzot šķiet pareizi.
   Džefrijs papliķē man pa roku. – Varbūt jūs pat redzēsiet, kā jūsu mīļoto princesi kronē.
   – Kuš! – es brīdinu. Tagad iespējams nodot valsti, pat tikai runājot par karaļa nāvi. Kromvels ik dienu izdod kādu jaunu likumu, sargājot karaļa slavu.
   No ceļa puses atskan zirga pakavu klaboņa, un mēs atgriežamies namā. Pagalmā plīvo Montagjū standarts. Viņš nokāpj no zirga un smaidīdams tuvojas man. – Ir vēstis no Griničas, – viņš ziņo. – Labas vēstis.
   – Princese atgriezīsies galmā, vai ne? – Džefrijs min.
   – Vēl labākas. – Montagjū pievēršas man. – Jums jādodas uz galmu, māt. Karalis pats uzticēja man šo ielūgumu. Trimda ir beigusies, jūs drīkstat atgriezties.
   Es nezinu, ko teikt, tikai lūkojos uz savu smaidošo dēlu, meklējot vārdus. – Mana vieta ir atjaunota?
   – Pilnībā. Viss būs tāpat kā iepriekš. Princese dzīvos pilī, un jūs būsiet viņai blakus.
   – Lai svētīts Dievs! – Džefrijs iesaucas. – Mēs visi atgriezīsimies savās vietās, un mums atkal būs ienākumi!
   – Vai esi ieslīdzis parādos, Džefrij? – Montagjū smīnēdams painteresējas.
   – Tu arī diezin vai spētu pārtikt no tik maza īpašuma, kur nemitīgi jātiesājas ar kaimiņiem, – Džefrijs aizkaitināts paziņo. – Es tikai vēlos, lai mēs atgūstam to, kas mums pienākas. Mūsu mātei jādzīvo galmā, un arī mūsu vieta ir tur. Mēs esam Plantageneti, dzimuši, lai valdītu vai vismaz būtu blakus karalim.
   – Un es rūpēšos par princesi, – es saku, jo tas ir vienīgais, kas šķiet svarīgi.
   – Jūs atkal būsiet princeses audzinātāja. – Montagjū satver manu roku un smaida. – Apsveicu!

Griničas pils, Londona, 1536. gada jūnijs

   Es atgriežos Londonā kopā ar Montagjū zem viņa standarta, zem baltās rozes, un cilvēki mums uzgavilē. Kad tuvojamies upei, ielās jau izgājuši vairāki tūkstoši cilvēku, kas sauc svētības vārdus, apjautājas par princesi un pat izkliedz: “Par Voriku!”
   – Pietiek! – Montagjū pamāj kādam no sargiem, kurš iedzen zirgu pūlī, lai ar zobena trulo malu iesistu jaunajam neprātim.
   – Montagjū! – es satriekta iesaucos. – Viņš mums uzgavilēja!
   – Tā nedrīkst, – Montagjū sadrūmis brīdina. – Jūs esat atgriezusies galmā, māt, un mēs atkal baudām labvēlību, tomēr šis tas ir mainījies. Karalis ir mainījies. Domāju, ka viņš nekad vairs nebūs tāds kā agrāk.
   – Man šķita, ka viņš ir laimīgs pie Džeinas Seimūras sāniem. Viņa esot vienīgā sieviete, ko viņš jebkad mīlējis!
   Dzirdot manu dzēlību, Montagjū pasmaida. – Jā, viņš ir laimīgs. Bet ne tik iemīlējies, lai spētu paciest kaut vienu šaubu pilnu vārdu. Un viņš negrib dzirdēt atbalsta vārdus jums, princesei vai baznīcai, jo uztver to kā pārmetumu sev.
   *
   Man ierādītas istabas, kur es dzīvoju pirms daudziem gadiem, kad kalpoju Katrīnai un viņa bija tikai divdesmit trīs gadus veca princese, ko jauns karalis glābis no nabadzības un posta, un mēs domājām, ka turpmāk viss būs lieliski.
   Devusies uz jaunās karalienes istabām, es paklanos Džeinai Seimūrai, kas reiz bija bikla, neprasmīga galma dāma karalienes Katrīnas saimē. Viņa augstprātīgi pieņem manu reveransu, un es nospriežu, ka viņa atceras manus rājienus.
   Es rūpīgi slēpju savu uzjautrinājumu, kad aplūkoju viņas istabu un dāmas. Visur, kur reiz bija Annas iniciālis vai lepnais piekūns, tagad ir izgrebts “Dž.” vai fenikss. Dāmas izšuj viņas pieglaimīgo moto “Dzimusi, lai pakļautos un kalpotu” uz Tjūdoru zaļā karoga un laipni sveicina mani. Dažas no viņām ir manas senās draudzenes. Elizabete Darela reiz kalpoja Katrīnai, es redzu arī Frānsisas Grejas pusmāsu Mēriju Brendoni un Annas brāļa Džordža atraitni Džeinu Boleinu, kura sniedza iznīcinošu liecību pret savu vīru un Annu. Viņa ir visnotaļ ātri atguvusies no savām sērām un ģimenes nelaimes un ļoti pieklājīgi paklanās man.
   Karalienes Džeinas galms mani izbrīna. Pieņemot Džeinu Boleinu, viņa ir ieaicinājusi savās istabās spiegu, kas gatavs uz jebko. Viņai jāsaprot, ka Džeina Boleina sūtījusi nāvē pašas vīru un svaini, tātad ne mirkli nevilcināsies tāpat rīkoties ar svešinieku. Tomēr es apjaušu, ko tas nozīmē. Džeina nav pati izvēlējusies šīs dāmas, radinieki iesūtījuši sievietes karalienes istabās, lai iegūtu naudu, atbalstu un iespēju piesaistīt karaļa skatienu. Šis nav Anglijas karalienes galms; tā ir žurku bedre.
   *
   Man ir ļauts rakstīt princesei vēstules, kaut gan pagaidām es nedrīkstu viņu apciemot. Es pacietīgi gaidu, jo zinu, ka Henrijs aicinās viņu uz galmu. Karaliene Džeina izsakās par princesi labvēlīgi un lūdz manu padomu, kad grib sūtīt viņai jaunas drānas un jāšanas apmetni. Mēs kopīgi izvēlamies tērpu un tumši sarkanas samta piedurknes, kas Mērijai piestāvēs. Karaliskais ziņnesis aizved tās uz Hansdonu trīsdesmit jūdžu attālumā, kur viņa gaida aicinājumu.
   Es apjautājos par viņas veselību un noskaņojumu un apsolu, ka mēs drīz tiksimies un atkal būsim kopā. Tāpat es ceru, ka Henrijs ļaus man vadīt viņas saimniecību un viss būs tāpat kā iepriekš. Galmā atkal valda miers un jautrība;
   es apliecinu, ka Džeina būs viņas draudzene, bet nepieminu, ka viņām ir daudz kopīga, jo Džeina ir tikai astoņus gadus vecāka. Nosūtījusi vēstuli, es gaidu atbildi.
   “Mīļā lēdija Mārgarita!
   Man ļoti žēl, ka nevaru ierasties galmā un atkal būt kopā ar jums. Diemžēl es esmu saniknojusi savu tēvu. Kaut gan es darītu visu, lai viņu godātu un paklausītu, es nespēju nodot savu svēto māti un Dievu. Lūdziet par mani!
   Mērija”
   Es neko nesaprotu un eju uz karaļa istabām, meklējot Montagjū. Viņš spēlē kārtis ar vienu no brāļiem Seimūriem, kas kļuvuši par ietekmīgiem vīriem, un es gaidu spēles beigas, smejoties par Montagjū rūpīgi īstenoto zaudējumu. Henrijs Seimūrs savāc laimestu, paklanās man un aiziet.
   – Kas noticis ar princesi? – es sadusmota jautāju.
   – Karalis neaicinās viņu uz galmu, kamēr viņa nav parakstījusi zvērestu, – mans dēls atbild. – Pie princeses aizsūtītais Norfolks Mēriju nosauca par nodevēju.
   – Kāpēc? – Es apjukusi papurinu galvu. – Kāpēc karalis uzstāj, lai viņa beidzot paraksta zvērestu? Karaliene Katrīna ir mirusi, Anna ir mirusi, Elizabete pasludināta par ārlaulībā dzimušu, un viņam ir jauna karaliene, kura, cerēsim, viņam dāvās dēlu. Kāpēc viņš pieprasa, lai princese paraksta zvērestu? Ko tas nozīmē?
   Montagjū novēršas. – Nezinu. Tam nav nekādas jēgas. Man šķita, ka visas nepatikšanas beigsies līdz ar Boleinas nāvi. Domāju, ka valdnieks atjaunos saikni ar Romu. Nesaprotu, kāpēc viņš turpina iesākto, it īpaši attiecībā pret meitu. Pat ar suni neviens nerunā tā, kā Norfolks runāja ar princesi.
   Es piespiežu plaukstu pie mutes, apslāpējot kliedzienu.
   – Vai viņš piedraudēja?
   – Teica, ka savu meitu viņš triektu pret sienu, ja viņa tā uzvestos.
   – Nē! – Es nespēju noticēt, ka Tomass Hovards uzdrošinātos tā runāt ar princesi. Neviens tēvs to nepieļautu. – Ak Dievs, Montagjū, kā mums rīkoties?
   Mans dēls šobrīd līdzinās vecam kara zirgam, ko jātnieks lēni, bet nepielūdzami ved pretī lielgabaliem. – Man šķita, ka grūtības beigušās, tomēr tās ir atkal uzpeldējušas. Mums jāved viņa prom. Karaliene Džeina mēģināja viņu aizstāvēt, pat Kromvels iesaka aicināt princesi uz galmu, bet karalis uzkliedza Džeinai, ka princesi vajadzētu tiesāt par valsts nodevību, nevis aizstāvēt. Manuprāt, Henrijs ir nolēmis, ka Mērija ir viņa ienaidniece. Pat viņas klātbūtne ir kā pārmetums. Redzot princesi, viņš nevar aizmirst savu izturēšanos pret viņas māti vai izlikties, ka nekad nav gribējis Annu. Princese atgādina, ka viņš ir vecs, un pretojas viņa gribai. Mums jāved viņa prom. Šajā valstī viņa nav drošībā.
   *
   Džefrijs atkal jāj uz mazo ciematu pie Temzas un ziņo, ka laivinieks ir gatavs doties ceļā un vēl joprojām ir uzticīgs princesei. Artūrs Plantagenets sūta vēstuli no Kalē un apgalvo, ka labprāt pieņems manu sūtījumu. Montagjū atved uz galmu sešus spēcīgus jājamzirgus un izliekas, ka apmāca tos pirms medību sezonas. Henrijs Kortnijs maksā Hansdonas staļļa puisim un noskaidro, ka princesei atļauts katru rītu pastaigāties dārzā, lai uzlabotu veselību.
   Ejot uz kapelu pirms brokastīm, es pamanu Montagjū kopā ar karaļa svītu. Viņš lūdz manu svētību un izmanto iespēju, lai pačukstētu: – Norfolks nosūdzējis karalim savu pusbrāli, un Toms ir arestēts par valsts nodevību.
   Es cenšos savaldīties, bet esmu satriekta. – Izturieties tieši tā, kā parasti, – Montagjū brīdina.
   Mises laikā es cieši turu rožukroni plaukstā un skaitu lūgšanas. Hovards nekādā gadījumā nenodotu karali. Toms ir darījis visu, ko Henrijs viņam pavēlējis; viņš ir uzticīgs pakalpiņš. Es palūkojos uz karalieni un prātoju, vai viņa jau zina jaunumus.
   Tikai tad, kad galms dodas brokastīs, man rodas izdevība nostāties blakus Montagjū. Mēs tēlojam, ka sarunājamies par kaut ko nenozīmīgu. – Ko Toms Hovards izdarījis?
   – Pavedinājis skotu karalienes meitu, jūsu bijušo audzēkni, lēdiju Mārgaritu Daglasu. Viņi Lieldienās slepus apprecējās.
   – Lēdija Mārgarita! – es iesaucos. Kopš meitene devās kalpot Annai Boleinai, es viņu esmu redzējusi pavisam reti un uz brīdi jūtos atvieglota, ka princesei nedraud jaunas briesmas. Nākamajā mirklī mani pārņem līdzjūtība pret skaisto meiteni. – Viņa nemūžam nedarītu neko princeses necienīgu! – es kvēli paziņoju. – Neticu, ka viņa būtu slepus salaulājusies!
   – Tomēr tā ir, – Montagjū skarbi nosaka.
   – Ar Tomu Hovardu? Kā Henrijs to uzzināja?
   – Visi apgalvo, ka viņam pateicis hercogs. Vai Norfolks nodotu savu pusbrāli?
   – Jā, – es nekavējoties atbildu. – Jo karalis nedrīkst domāt, ka Hovardi sazvērējušies, lai iegūtu vēl vienu karaliskās dzimtas atvasi. Hercoga meita jau ir precējusies ar Henriju Ficroju. Kā valdnieks uztvertu ziņu, ka viņi sagrābuši vēl vienu Tjūdoru?
   – Karalis uzskata, ka viņi ir gatavi sagrābt troni, – Montagjū piebalso.
   – Labāk, lai viņš tur aizdomās Hovardus, nevis Plantagenetus. Kas notiks ar lēdiju Daglasu? Vai karalis ir ļoti saniknots?
   – Ārkārtīgi. Un viņš dusmojas uz Ficroja sievu Mēriju Hovardu, kas palīdzējusi abiem tikties.
   – Kā viņi varēja rīkoties tik muļķīgi? – Es papurinu galvu. – Lēdija Mārgarita zina, ka jebkurš viņas pielūdzējs nokļūst tuvāk tronim. Šobrīd nav zināms, cik tuvu. Ja abas princeses tiek uzskatītas par nelikumīgā laulībā dzimušām, lēdija Mārgarita ir trešā pēctecības rindā pēc savas mātes un brāļa.
   – Tagad viņa to zina, – Montagjū atbild. – Karalis apgalvo, ka Norfolkas hercogs izveidojis nodevīgu grupu viņa galmā.
   – Viņš teica “nodevīgu”?
   – Jā.
   – Pagaidi, – es ieminos. – Pagaidi, Montagjū, man jāpadomā. – Es speru dažus soļus sānis un atgriežos. – Kāpēc Norfolkas hercogs neizmantoja izdevību? Ja karalis turpinās noliegt mūsu princesi, lēdija Mārgarita patiesi būs ļoti tuvu tronim. Kāpēc Norfolks neizmantoja šo slepeno laulību, lai saradotos ar troņmantnieci? Kāpēc neglabāja noslēpumu? – Montagjū jau grasās atbildēt, bet es pasteidzos turpināt:
   – Norfolks ir pilnīgi pārliecināts, ka Henrija mantinieks būs Ficrojs… un Mērija Hovarda kļūs par Anglijas karalieni. Pretējā gadījumā viņš atbalstītu laulību.
   – Bīstami vārdi, – Montagjū tik tikko dzirdami brīdina.
   – Norfolks nemūžam nenodotu brāli, ja vien uz spēles nebūtu likta labāka iespēja iegūt troni, – es izdvešu. – Tātad Ficrojs.
   – Ko tas nozīmē mums? – Montagjū jautā.
   Man pār muguru pārskrien saltas tirpas. – Tas nozīmē, ka tev ir taisnība un mums jāaizved princese no šīs valsts. Karalis nekad neatjaunos viņas tiesības. Un šobrīd viņa tēvam traucē. Viņai draud briesmas. Tāpat kā visiem, kas stājas Henrijam ceļā.
   *
   Es pazemīgi stāvu pie karalienes Džeinas troņa audienču zālē, kamēr vairāki simti cilvēku cits pēc cita klanās un lūdz kādu labvēlību. Džeina šķiet apjukusi, dzirdot tik daudzus jautājumus par savu veselību. Visi sniedz kādu nelielu dāvanu, ko viņa pieņem un pasniedz dāmām. Ik pa brīdim Džeina uzlūko mani, it kā jautājot, vai viņas istabās viss ir kārtībā, un es pamāju. Vēl joprojām es sešdesmit divu gadu vecumā esmu bagātākā sieviete šajā galmā, man pieder iespaidīgākais tituls, un Džeina ir sestā karaliene, ko redzu sēžam šajā tronī. Viņa rīkojas pareizi, vēršoties pie manis pēc padoma.
   Pašā valdīšanas sākumā Džeina ir pieļāvusi drausmīgu kļūdu. Lēdija Mārgarita Daglasa nedrīkstēja slepus tikties ar Tomu Hovardu, un Mērija Hovarda nedrīkstēja viņai palīdzēt. Karaliene Džeina iesēdās tronī, no kura vēl nebija nožuvuši pēdējās karalienes baiļu sviedri, un, savu panākumu apžilbināta, nepieskatīja savu jauno galmu un nezināja, kas tajā notiek. Tagad Toms ir ieslodzīts Tauerā un apsūdzēts valsts nodevībā, lēdija Mārgarita nedrīkst iznākt no savām istabām, un karalis dusmojas uz visiem.
   – Nē, viņa ir arestēta un dzīvo Tauerā, – Džeina Boleina līksmi paziņo.
   Man atkal sažņaudzas sirds. – Lēdija Mārgarita? Par ko viņa apsūdzēta?
   – Par valsts nodevību.
   Šie vārdi Džeinas Boleinas mutē izskan kā nāves spriedums.
   – Kā viņa nodevusi valsti, apprecoties ar iemīļotu jaunekli? – es vaicāju. – Jā, viņa rīkojās muļķīgi un nepakļāvās pavēlēm. Un karalis, protams, ir saniknots. Pamatoti. Bet… kāpēc tā ir nodevība?
   Džeina Boleina nolaiž skatienu. – Tāpēc, ka tā teicis karalis. Un sods ir nāve.
   *
   Jaunumi mani satriec. Ja karalis spēj apsūdzēt nodevībā un ieslodzīt Tauerā savu mīļoto māsas meitu, tad spēs apsūdzēt arī princesi Mēriju. It īpaši tāpēc, ka sauc viņu par ārlaulībā dzimušu un sūta pie viņas savus varmācīgākos kalpotājus. Es eju uz karaļa istabām, lai apspriestos ar Montagjū, un dzirdu aiz sevis kareivju soļus.
   Man šķiet, ka tūlīt zaudēšu samaņu, un es piespiežu muguru pie sienas. Mūris ir auksts kā Tauera celle. Sirdij strauji pukstot, es vēroju, kā sargi paiet man garām un tuvojas karaļa audienču zālei.
   Tiklīdz viņi nozuduši, mani pārņem bailes par Montagjū.
   Es viņiem sekoju un redzu, kā sargi atrauj durvis un draudīgi iesoļo istabā.
   Tajā drūzmējas cilvēki, bet tronis ir tukšs. Karalis ir savā istabā, nošķīries no galma. Viņš neredzēs arestu, nedzirdēs raudas un lūgumus. Pametusi skatienu apkārt, es atvieglota secinu, ka Montagjū droši vien ir pie karaļa.
   Sargu priekšnieks sparīgiem soļiem pieiet pie sera Entonija Brauna, karaļa uzticamā drauga, un pieklājīgi aicina to sev līdzi. Entonijs pieceļas, galanti smaidot, un nevērīgi painteresējas: – Kāda ir apsūdzība?
   – Valsts nodevība, – sargs klusi atbild, un visi, kas stāv Entonijam blakus, piepeši atkāpjas.
   Sargs pārlaiž skatienu galmam, ko pārņēmis stings klusums, un uzsauc: – Ser Frānsis Braien!
   – Šeit, – sers Frānsiss atbild. Viņš sper soli atpakaļ, un apkārtējie izliekas viņu nepazīstam. Viņš smaida, lūkodamies apkārt, un neredz draugus. – Kā varu jums pakalpot? Vai jums nepieciešama mana palīdzība?
   – Jūs nāksiet man līdzi, – sargu priekšnieks atbild. – Arī jūs esat aizturēts.
   – Es? Kāpēc? Kāda ir apsūdzība?
   – Nodevība, – karaļa sargs atkārto. – Nodevība.
   Es vēroju, kā abi vīri aiziet, un man blakus nostājas Norfolkas hercogs. – Ko viņi izdarījuši? – es jautāju. Braiens ir pārdzīvojis neskaitāmas briesmas, vismaz divas reizes bijis izraidīts no galma un vienmēr atgriezies neskarts.
   – Priecājos, ka jūs nezināt, – hercogs draudīgi atbild.
   – Viņi kala sazvērestības kopā ar lēdiju Mēriju, karaļa ārlaulības meitu. Grasījās aizvest viņu no Hansdonas uz Flandriju. Viņi par to samaksās ar dzīvību. Un es labprāt pakārtu arī lēdiju Mēriju.
   *
   Es atgriežos karalienes istabās, baiļu dzīta. Dāmas jautā, kas noticis, un es pavēstu, ka arestēti abi tuvākie karaļa draugi. Es neatkārtoju Norfolkas hercoga vārdus, jo pārāk baidos. Lēdija Vudsa pastāsta, ka Henrijs Kortnijs izraidīts no Slepenās padomes, jo esot aizdomas, ka viņš plānojis sazvērestību princeses vārdā. Es tēloju, ka šī vēsts mani pārsteidz.
   – Jūs rakstāt vēstules lēdijai Mērijai, vai ne? – lēdija Vudsa jautā.
   – Tikai ar lorda Kromvela starpniecību, – es atbildu.
   – Protams, es esmu viņai pieķērusies un rakstu viņai vienlaikus ar karalieni.
   – Bet jūs viņu neiedrošināt?
   Es palūkojos uz Džeinu Boleinu, kas otrā istabas galā sastingusi pie šuvekļa. – Nē, – es atbildu. – Es parakstīju zvērestu tāpat kā visi pārējie.
   – Ne visi, – Džeina ieminas, pacēlusi skatienu. – Jūsu dēls Redžinalds pameta Angliju.
   – Viņš gatavo ziņojumu karalim par laulību ar karalieni Katrīnu un Anglijas baznīcas vadību, – es skarbi attraucu. – Karalis to pieprasīja, un Redžinalds atbildēs. Viņš ir karaļa zinātnieks un strādā karaļa uzdevumā. Neviens nedrīkst apšaubīt ne viņa uzticību tronim, ne manējo.
   – Protams, protams, – Džeina smaidot nosaka un atkal pievēršas darbam. – Es jau neapgalvoju neko citu.
   *
   Es redzu Montagjū pie vakariņu galda, bet man neizdodas ar viņu aprunāties, jo sākas dejas. Karalis apmierināts vēro, kā Džeina dejo ar savām dāmām, bet pēc tam arī pats pieceļas un aicina uz deju vienu no jaunajām, skaistajām meitenēm.
   Es vēroju karali gluži kā svešinieku. Viņš nemaz nelīdzinās princim, ko mēs mīlējām, kad bija dzīva viņa māte. Henrijs ir izplūdis; reiz tik spēcīgās, stingrās kājas ir izliekušās, un apakšstilbu muskuļi izspiežas zem zilās prievītes. Zem kamzoļa slēpjas piebriedis vēders, bet tērps ir piegriezts un polsterēts tā, ka viņš izskatās spēcīgs, nevis tukls. Rūsganie mati kļūst plānāki, un zem tiem spīd sārta āda. Bārdā parādījušies sirmi pavedieni. Katrīna neļāva viņam audzēt bārdu un sūdzējās, ka tā skrāpē viņas sejas ādu. Šī karaliene neko viņam neliedz un neuzdrošinātos žēloties.
   Un viņa seja… Henrijs vairs neizskatās pēc Elizabetes dēla. Viņas dzimtas tīrie vaibsti ir paslēpti zem tuklajiem vaigiem un zoda. Acis šķiet mazākas, jo iegrimušas uzblīdušajos vaigos, rožu pumpuram līdzīgā mute pārāk bieži ir saviebta nepatikā. Henrijs vēl joprojām ir pievilcīgs, viņa seja ir pievilcīga, bet izteiksme vairs tāda nav. Viņš izskatās sīkumains un izlutināts. Ne viņa māte, ne citi dinastijas pārstāvji nebija sīkumaini. Viņi bija diženi karaļi un karalienes, bet viņu pēctecis, kaut gan ģērbies grezni un tēlo varenu valdnieku, patiesībā ir mazs cilvēks. Diemžēl mēs atvēlējām šim sīkumainajam cilvēkam pāvesta varu un karaļa armiju.
   – Jūs esat drūma, lēdija Pola, – Nikolass Karū ieminas.
   Nekavējoties es atrauju skatienu no Henrija un smaidu. – Domās biju tālu prom.
   – Ir kāds, kam šobrīd jābūt tālu prom, – viņš klusi nosaka.
   – Vai tiešām?
   – Es varu jums palīdzēt viņu glābt, – Karū kaismīgi sola.
   – Par to mēs nedrīkstam runāt šeit, – es brīdinu. – Ne jau šodien.
   Viņš pamāj. – Rīt pēc brokastīm es aiziešu uz jūsu istabu, ja atļausiet.
   *
   Es gaidu, bet viņš neatnāk, un es dodos izjādē kopā ar karalienes dāmām. Kad mēs sastopam galma vīriešus pie upes un kopīgi mielojamies, es sēžu pie dāmu galda un nevērīgi palūkojos kungu virzienā. Karū nav redzams.
   Karalis skaļi smejas, pieprasa vīnu un slavē pavāru. Viņš ēd pīrāga pildījumu, izmantodams zelta karoti ar garu kātu, un sniedz to Džeinai, pilinot mērci uz sievas skaistā tērpa. Es neredzu Montagjū ne pie galvenā galda, ne pie karaļa kalpotājiem, un man pār muguru pārskrien tirpas. Pazuduši ir vēl citi, ne tikai Montagjū un Karū. Es atceros iepriekšējo reizi, kad meklēju savus dēlus, un Tomass Mors pavēstīja, ka Montagjū ir izraidīts no galma. Tagad Tomass Mors ir miris, un es atkal nezinu, vai dēls ir drošībā.
   – Jūs meklējat savu dēlu. – Džeina Boleina sēž man pretī un maziem kumosiņiem bauda ceptas gaļas šķēli.
   – Jā, es domāju, ka viņš būs šeit.
   – Neraizējieties. Viņa zirgs paklupa, un viņam nācās atgriezties, – Džeina pavēsta. – Nedomāju, ka viņš aizturēts kopā ar pārējiem. – Viņas lūpās vīd viltīgs smaids.
   – Kuriem pārējiem? – es jautāju.
   Džeinas tumšās acis ir valgas. – Tomasu Čeiniju un Džonu Raselu aizturēja, lai nopratinātu. Lords Kromvels uzskata, ka viņi pamudinājuši lēdiju Mēriju pretoties tēvam.
   – Tas nav iespējams, – es salti atcērtu. – Viņi ir padevīgi karalim, un jūs šobrīd runājat par valsts nodevību.
   Viņa šķelmīgi lūkojas uz mani. – Jā. Un tas pat nav sliktākais.
   – Kas var būt vēl sliktāk, lēdija Ročforda?
   – Arestēts Nikolass Karū. Un jūsu draudzene, kas kalpoja lēdijai Mērijai, kambarkunga sieva, lēdija Ena Hasija! Arī viņa šobrīd ir Tauerā. Šķiet, ka arestēs visus, kas reiz atbalstījuši lēdiju Mēriju. Es lūdzu Dievu, kaut neviens neturētu aizdomās jūs.
   – Pateicos par jūsu lūgšanām, – es nosaku. – Ceru, ka man tās nevajadzēs.
   *
   Pirms vakariņām Montagjū ienāk manā istabā, un es atbalstu pieri pret viņa plecu. – Apskauj mani, – es lūdzu. Džefrijs man nekavējoties paklausītu, bet Montagjū ir atturīgāks. – Apskauj mani, – es atkārtoju. – Šodien es ļoti baidījos.
   – Pagaidām mēs esam drošībā. Neviens mūs nav nodevis, un neviens nešaubās par mūsu padevību karalim. Henrijs Kortnijs nav arestēts, tikai padzīts no Slepenās padomes, jo pār viņu kritusi aizdomu ēna. Viņam pievienojās Viljams Ficviljams. Frānsisu Braienu drīz atbrīvos.
   Es apsēžos.
   – Šobrīd mēs nevaram aizvest princesi, – Montagjū turpina. – Kortnija uzpirktais vīrs ir nozudis no staļļiem. Karū maksāja kādai istabenei, bet mēs nevaram ar viņu sazināties. Es nezinu, kur ir Karū. Mums jānogaida.
   – Karaļa sargi arestējuši Enu Hasiju.
   – Jā. Šķiet, ka daudzus, kas reiz kalpoja Ričmondā, patlaban pratina.
   – Lai Dievs viņiem palīdz! Vai brīdināji Džefriju?
   – Nosūtīju ziņu, lai viņš ievāc ražu un klusē, – Montagjū drūmi nosaka, – un piekodināju nemēģināt sazināties ar princesi, jo viņu atkal nemitīgi novēro. Viņai pat neļauj pastaigāties dārzā.
   – Un Spānijas sūtnis?
   Montagjū sakniebj lūpas. – Viņš stāsta, ka cenšas iegūt pāvesta atļauju princesei parakstīt zvērestu. Šapuī apgalvo, ka viņa nevarēs no tā izvairīties. Pretējā gadījumā viņu arestēs. – Montagjū redz šausmas manā sejā. – Arestēs un sodīs ar nāvi. Tāpēc Šapuī viņai stāsta, ka vajag parakstīt zvērestu un novilcināt laiku tik ilgi, kamēr mēs viņu aizvedīsim.
   *
   Mērijai ir tikai divdesmit gadi. Tikai divdesmit, un pirms gada viņa apglabāja māti. Viņa ir zaudējusi savus draugus un ieslodzīta kā grēciniece, kā noziedzniece. Vienīgais atbalsts ir ticība Dievam, un viņa baidās, ka Dievs grib padarīt viņu par mocekli savas ticības vārdā.
   Tiesneši, kam jāizvērtē viņas nodevīgā nepakļaušanās karalim, mazliet pacīnās ar savu sirdsapziņu un piekrīt atkal sūtīt princesi uz Hansdonu, kur viņa dzīvo kā ieslodzīta. Viņi sagatavo dokumentu, ko nosauc par “Lēdijas Mērijas paklausību” un paziņo, ka viņai tas jāparaksta, citādi viņai izvirzīs apsūdzību nodevībā. Tas nozīmē nāves spriedumu, un viņa saprot, ka Tauerā šobrīd nīkst vairāki cilvēki, kas gribēja viņu glābt un kuru dzīvība ir atkarīga no viņas turpmākās rīcības. Un neviens viņu neglābs.
   Nabaga meitene, nabaga mīļā meitene! Viņa paraksta visus trīs zvēresta apgalvojumus. Mērija apliecina, ka uzskata savu tēvu par Anglijas karali un pakļausies viņa likumiem. Apliecina, ka atzīst viņu par Anglijas baznīcas galvu. Un visbeidzot paraksta arī pēdējo apgalvojumu.
   “Es no brīvas gribas atzīstu, ka Viņa Majestātes laulība ar manu māti bija nelikumīga.”
   – Tātad viņa parakstījās? – Džefrijs man jautā, ieradies Londonā, lai aizņemtos no manis naudu.
   Es pamāju. – Dievam vien zināms, kā viņa cieta, nosaucot savu māti par asinsgrēkā ieslīgušu netikli. Tomēr viņa parakstījās un atzīst sevi par lēdiju Mēriju, nevis princesi.
   – Mums jau sen vajadzēja aizvest viņu prom! – Džefrijs saniknots iesaucas.
   – Tas nebija iespējams, – es atgādinu. – Mēs vilcinājāmies, jo viņa slimoja, pēc tam nomira Anna, un mums šķita, ka viņa ir drošībā, un tad karalis atklāja sazvērestību. Mums ir paveicies, ka neesam ieslodzīti Tauerā kopā ar pārējiem.
   *
   Lords Kromvels ir sagatavojis likumu, kas ļauj karalim pašam iecelt savu mantinieku. Tas būs viņa izvēlēts bērns no laulības ar Džeinu vai, kā ierakstīts likumā, “jebkuras nākamās sievas”.
   – Vai viņš grasās precēties vēlreiz? – Džefrijs jautā.
   – Viņš uzskata, ka tas ir iespējams, – Montagjū atbild.
   – Likumā minēts, ka viņš pats nosauks savu mantinieku, ja karalienei Džeinai nebūs bērnu. Šobrīd viņam ir trīs bērni, visi pasludināti par ārlaulībā dzimušiem. Īstā princese, ārlaulības princese un ārlaulības hercogs.
   – Visi taujā, ko viņš grasās nosaukt, – Džefrijs stāsta. – Parlamentā, kad nolasīja likumu, daudzi man vaicāja, kurš no bērniem viņam ir padomā. Kāds pat painteresējās, vai karalis varētu iecelt par savu mantinieku Henriju Kortniju un atjaunot mūsu dinastiju.
   Montagjū skarbi iesmejas. – Vai viņš iznīcina savus bērnus, lai būtu spiests ķerties pie attāliem brālēniem?
   – Vai neviens netic, ka Džeina dāvās viņam bērnu? – es jautāju. – Vai šis likums pierāda, ka viņš patiesi šaubās par savām spējām gultā?
   Kopš Anna Boleina mira uz ešafota, jo kopā ar savu brāli izsmēja karaļa vīrišķību, mēs visi saprotam, ka tādas runas ir aizliegtas. Montagjū palūkojas uz aizvērtajām durvīm un slēģiem.
   – Nē. Viņš nosauks Ficroju, – Džefrijs pārliecināts nosaka. – Mazajam hercogam piešķirta puse no nabaga Henrija Norisa zemēm un amatiem, un karalis ļaus viņam dzīvot Beinarda pilī kopā ar sievu.
   – Tur apmetās Henrijs Tjūdors, kad pirmo reizi ieradās Londonā, – es atgādinu. – Pirms kronēšanas un pārcelšanās uz Vestminsteru.
   Džefrijs pamāj. – Tā ir zīme. Visi trīs bērni ir līdzvērtīgi bastardi, bet princese Mērija tikai nupat izlaista no cietuma, un Elizabete ir slimīga meitene. Ficrojam vienīgajam pieder pils un zemes, un tagad arī nams Londonas vidū.
   – Karalis vēl varētu iegūt dēlu no Džeinas, – Montagjū atgādina. – Viņš lolo šādas cerības. Ja šī laulība Dieva acīs ir svētīta, kāpēc tajā nevarētu dzimt dēls? Viņa ir jauna sieviete no labas, auglīgas dzimtas.
   – Viņam nekad nebūs dzīvs dēls. Nekad. – Džefrijs palūkojas uz mani. – Jo ir lāsts, vai ne, māt?
   Es atbildu tāpat kā vienmēr: – Nezinu.
   – Ja arī reiz ir bijis kāds lāsts, tas neko nenozīmē, jo karalim ir dēls. Ficrojs, – Montagjū aizkaitināts paziņo. – Runas par lāstiem ir veltīgi izšķiests laiks, jo mums ir hercogs, kuru tūlīt iecels par troņmantnieku. Viņš ir dzīvs pierādījums tam, ka nekāda lāsta nav.
   Džefrijs izliekas to nedzirdam un vēro mani. – Māt, vai bija šāds lāsts?
   – Nezinu.

Kingspleisa, Heknija, Londona, 1536. gada jūnijs

   Kad izjājam aiz pilsētas mūriem un dodamies uz ziemeļaustrumiem un Heknijas ciematu, man gribas dziedāt. Diena ir skaista un saulaina, Džefrijs jāj man labajā pusē un Montagjū kreisajā, un es vismaz vienu acumirkli baudu tīru prieku.
   Tiklīdz princese Mērija noliedz savu māti un ticību, karalis aicina viņu uz galvaspilsētu un piešķir savu skaisto medību namiņu dažu jūdžu attālumā no Vestminsteras, apsolot arī iespēju atgriezties galmā. Viņai ir ļauts tikties ar draugiem, pastaigāties un jāt; viņa ir brīva un nekavējoties lūdz mani ierasties ciemos.
   – Jūs satrūksieties, viņu redzot, – Džefrijs mani brīdina. – Kopš jūsu pēdējās tikšanās aizritējuši divi gadi. Viņa bija slima un ļoti nelaimīga.
   – Mēs abas bijām slimas un ļoti nelaimīgas, – es attraucu. – Man viņa būs skaista. Es tikai nožēloju, ka nespēju aiztaupīt viņai skumjas.
   – Un es nožēloju, ka nevarēju viņu aizvest, – Džefrijs drūmi piebalso.
   – Pietiek! – Montagjū mūs pārtrauc. – Tie laiki ir beigušies, un mēs esam tos pārcietuši. Nekad vairs par to nerunājiet.
   – Vai kaut kas zināms par Karū? – Džefrijs klusi jautā, un Montagjū sadrūmis papurina galvu. – Vai nekas mūs ar viņu nesaista?
   – Visiem zināms, ka mūsu māte mīl princesi kā savu meitu, – Montagjū aizkaitināts atcērt. – Visiem zināms, ka es runāju ar sazvērniekiem. Mēs ēdām vakariņas pie Kromvela un iecerējām Annas krišanu. Nav jābūt Kromvelam, lai savāktu pierādījumus pret mums. Atliek vienīgi cerēt, ka Kromvels to negribēs.
   – Puse no visiem Slepenās padomes locekļiem iebilda pret karaļa lēmumu atņemt princesei mantojumu, – Džefrijs sūkstās. – Vairākums par to runāja ar mani.
   – Un, ja Kromvels gribēs atbrīvoties no Slepenās padomes locekļiem, viņam noteikti būs pierādījumi. – Montagjū palūkojas uz savu jaunāko brāli. – Turklāt izklausās, ka pie tevis viņš vērsīsies vispirms.
   – Tikai tāpēc, ka es pirmais viņu aizstāvēju! – Džefrijs atcērt.
   – Klusāk, zēni, – es brīdinu. – Montagjū, nekaitini brāli! Jūs uzvedaties kā bērni.
   Montagjū atvainodamies pieliec galvu, un es vēroju vecā medību nama tornīšus, kas rēgojas aiz kokiem.
   – Vai viņa mūs gaida? – es satraukta jautāju.
   – Protams, – Montagjū atbild. – Viņa lūdza iespēju ar jums tikties, tiklīdz bija sasveicinājusies ar karali. Un karalis piekrita. Viņš teica, ka jūs mīlat viņa meitu un vienmēr esat princesi labi audzinājusi.
   Mums pretī uz ceļa izjāj cilvēki, un man šķiet, ka es redzu arī sievietes. Klusi iesmējusies, es iespiežu papēžus zirgam sānos un auļoju viņām pretī. Džefrijs man seko, un es redzu, jā, esmu gandrīz pārliecināta, ka starp jātniekiem ir princese un arī viņa nav spējusi nociesties, tāpēc sagaida mani.
   – Jūsu Gaišība! – es uzsaucu, aizmirsusi viņas mainīto titulu. – Mērija!
   Zirgi palēnina gaitu, un es apturu savējo. Sargs palīdz man nokāpt, un mana mīļā princese nolec no zirga gluži kā maza meitene un ieslīgst manās skavās, un es viņu cieši apskauju.
   Viņa raud, protams, viņa raud, un es pieglaužu vaigu viņas sejai. Manī uzbango skumjas, sēras un bailes par viņas drošību, un es arī grasos raudāt.
   – Nāciet šurp, – Montagjū klusi ierunājas. – Nāciet, māt, lēdija Mērija. – Viņš pieliec galvu, it kā atvainojoties par nepareizo uzrunu. – Jāsim uz namu, un jūs varēsiet runāt visu dienu.
   – Jūs esat drošībā, – Mērija saka, ielūkodamās man acīs. Es ieraugu tumšos lokus un gurdenumu viņas sejā. Princese nekad vairs nebūs starojoša kā laimīgs bērns. Mātes zaudējums un tēva cietsirdība ir radījusi dziļas brūces, un viņa izskatās pēc sievietes, kas iemācījusies paciest sāpes.
   – Jā, bet es ļoti baidījos par jums.
   Viņa papurina galvu, it kā pavēstot, ka nekad nespēs ietērpt vārdos visu pārdzīvoto. – Jūs apmeklējāt manas mātes bēres, – viņa ieminas, ieķērusies man elkonī. Mēs ejam uz mājas pusi.
   – Jā, ceremonija bija ļoti svinīga un skaista. Piedalījās vairāki no viņas senajiem draugiem.
   – Mani nelaida uz bērēm. Neļāva pat samaksāt par lūgšanām. Turklāt man visu atņēma.
   – Es zinu.
   – Bet tagad ir labāk, – viņa apgalvo, drosmīgi smaidīdama. – Tēvs ir piedevis manu ietiepību, un karaliene Džeina izturas ārkārtīgi laipni. Viņa man pasniedza gredzenu ar briljantu, bet tēvs uzdāvināja tūkstoš kronas.
   – Vai jums beidzot ir īsts saimniecības vadītājs? – es bažīgi jautāju. – Un kambarkungs?
   Pār princeses seju pārslīd ēna. – Mans kambarkungs ir sers Džons Šeltons, un saimniecību vada viņa sieva Ena.
   Es pamāju. Cietumsargi kļuvuši par kalpotājiem. Droši vien viņi par visu ziņo lordam Kromvelam.
   – Lordam Džonam Hasijam un viņa sievai nav ļauts man kalpot, – Mērija turpina.
   – Viņa sieva ir arestēta un ieslodzīta Tauerā, – es klusi paskaidroju.
   – Un mans skolotājs? Ričards Feterstons?
   – Tauerā.
   – Bet jūs esat drošībā?
   – Jā. Un ļoti priecājos, ka atkal esmu pie jums.
   *
   Mēs pavadām visu dienu sarunās, aizvērušas durvis. Mērija apjautājas par maniem bērniem. Es pastāstu par mazmeitām Ketrinu un Vinifredu, kā arī paužu prieku un lepnumu par Montagjū dēlu Henriju, kuram ir deviņi gadi. – Mēs viņu saucam par Hariju. Zirga mugurā viņš ir lielisks. Es pat baidos! – Vēl es pastāstu par Artūra dēla nāvi, bet abām meitiņām klājas labi. Ursula dāvājusi Stefordiem trīs zēnus un meiteni, un manam pastarītim Džefrijam ir vairāki bērni – piecus gadus vecais Artūrs, četrus gadus vecā Mārgarita, mazā Elizabete un zīdainis Tomass.
   Mērija nedaudz pastāsta par savu pusmāsu Elizabeti, smaidot atkārto dažus bērna izteicienus, slavē viņas aso prātu un valdzinājumu. Viņa apjautājas par dāmām, kas kalpo Džeinai, un iesmejas, kad uzzina, ka visas ir Seimūru vai Kromvela izvēlētas, bieži vien nepiemērotas darbam, un Džeina mēdz viņas uzlūkot ar izbrīna pilnu skatienu.
   – Kas notiek ar baznīcu? – Mērija klusi jautā. – Un klosteriem?
   – Tie cits pēc cita iznīkst. Mēs zaudējām Bišemas klosteri. Kromvela vīri atrada pārkāpumus un atdeva klosteri prioram, kurš nekad nesper tajā kāju un grasās visu atdot valstij.
   – Neticami, ka tik daudzi svētnami bijuši samaitāti, – princese saka. – Bišemā valdīja krietni tikumi.
   – Visas šīs pārbaudes ir negodīgas. Tās paredzētas, lai pierunātu klosteru priekšniekus atkāpties no amata. Kromvela vīri ir apmeklējuši gandrīz visus mazos klosterus. Domāju, ka vēlāk viņi pārbaudīs arī lielos. Tie apsūdzēti drausmos noziegumos. Vairākas vietas tirgoja relikvijas, un citur mūki dzīvoja pārāk grezni, bet šī nav nekāda reformācija, kaut gan Kromvels grib izmantot šādu nosaukumu. Viņi iznīcina visu savā ceļā.
   – Peļņas dēļ?
   – Jā, tikai peļņas. Dievam vien zināms, kādi dārgumi no altāriem ieplūduši karaļa mantnīcā, un auglīgo aramzemi uzpirka klosteru kaimiņi. Kromvelam nācās izveidot jaunu tiesu, lai pārvaldītu visu šo bagātību. Ja reiz mantosiet troni, jūs pat nepazīsiet savu karaļvalsti: tā ir izģērbta kaila.
   – Ja es mantošu titulu, tad visu vērsīšu par labu, – viņa pavisam klusi apsola.

Sitingbūrna, Kenta, 1536. gada jūlijs

   Galms ceļo uz Duvru, lai aplūkotu jaunos nocietinājumus, un pēc tam jaunais pāris dosies medībās. Aizdomās turētie galminieki ir izlaisti no Tauera, un Henrijs Kortnijs atgriežas galmā, bet pagaidām neieņem savu vietu Slepenajā padomē.
   – Vai pierādījāt savu nevainīgumu? – es jautāju, kad gatavojamies kāpt zirga mugurā.
   – Nekas netika pierādīts, – viņš atbild, miedzot acis spožajā saules gaismā. – Kromvels tikai gribēja mūs iebiedēt, nevis noskaidrot vainu. Un viņam izdevās.
   Reiz vasara karalim bija priekpilns laiks, bet tā vairs nav. Viņš vēro Džeinas šķīvi pie brokastu galda, it kā gaidot nelabuma pazīmes, un skatās uz sievu, kad viņa dejo ar savām dāmām, bet nenogurst. Es neesmu vienīgā, kam šķiet, ka Henrijs meklē kādu trūkumu, prāto, kāpēc viņa vēl negaida bērnu, un apcer to, vai viņa ir Tjūdoru karalienes vārda cienīga. Viņi vēl nav precējušies pat astoņas nedēļas! Bet karalis vienmēr pieprasa kaut ko nevainojamu – un šoreiz viņš salaulājās, jo uzskatīja Džeinu par pilnīgu pretstatu Annai Boleinai.
   Sitingbūrna ir pilsētiņa ar daudzām iebraucamām vietām, kas sabūvētas Votlingstrītā, ceļā no Duvras uz Londonu, pa kuru ļaudis iet uz Beketa piemiņas vietu Kenterberijā. Mēs apmetamies Laionā, kur ir pietiekami plaša dzīru zāle un daudz istabu, lai uzņemtu gandrīz visu galmu, un tikai zemākajiem kalpotājiem jāpavada nakts citos namos.
   Svētceļnieki noņem kapuci un atkailina galvu, kad redz karalisko standartu, bet novēršas no valdnieka. Neko citu viņi neuzdrošinās, bet nesauc arī svētības vārdus un nesmaida. Viņi pārmet karalim mazāko klosteru slēgšanu un baidās, ka zudīs arī lielākie. Šie ir dievbijīgi ļaudis, pieraduši lūgties abatijas baznīcā, bet tagad tā ir slēgta, un kāds jauns, skarbs Tjūdoru augstmanis noņem jumta pārklājumu un logu stiklus. Viņi tic svētajiem un ir maksājuši par dvēseļu aizlūgumiem, ciena vietējās baznīcas un bija nomājuši zemi no klosteriem, sasirgstot gājuši uz slimnīcu un nabadzības laikos ēduši abatijas virtuvē. Pavēlējis pārbaudīt un slēgt mazos klosterus, karalis izrāva sirdi šīm noslēgtajām kopienām un atdeva viņu dārgumus svešiniekiem.
   Tagad šie svētceļnieki dodas uz Beketa piemiņas vietu. Šo garīdznieku nogalināja karalis, cits Henrijs. Viņi uzskata, ka Bekets aizstāvējis baznīcu no karaļa, un brīnumi, kas bieži notiek pie viņa svētvietas, apliecina – garīdzniekam bija taisnība un karalis maldījās. Kad karaļa sargi iejāj pilsētiņā, nolec no lielajiem zirgiem un sastājas rindā gar galveno ielu, svētceļnieki čukstus piemin Džonu Fišeru un Tomasu Moru. Neviens nesmaida un neuzgavilē, tikai novēršas vai nodur skatienu, un pūli pāršalc neapmierināto murdoņa.
   Henrijs to sadzird; viņš paceļ galvu un salti uzlūko svētceļniekus, kas vēro savas baznīcas slepkavu. Arī sargi saklausa kaut ko nelāgu un mulsi sagrozās, jo sajūt, ka pat viņu rindās ne visi ir vienisprātis.
   Daudzi, kas pazīst mani kā princeses audzinātāju, man uzsauc: – Lai Dievs viņu svētī! – Cilvēki baidās pat nosaukt viņas īsto vārdu un titulu, jo zvērējuši no viņas atteikties, bet tik un tā grib viņai paust savu mīlestību un padevību.
   Henrijs parasti pārvietojas no vienas grezns pils uz citu, vienmēr rūpīgi apsargāts, un bieži vien kāpj baržā, tāpēc līdz šim nav dzirdējis tūkstošiem pārmetošu čukstu radīto murdoņu. Tā līdzinās attāliem, bet draudīgiem pērkona dārdiem. Viņš pamet skatienu apkārt, bet neredz nevienu atsevišķu zaimotāju. Piepeši karalis skaļi iesmejas, it kā pierādīdams, ka šī nelaipnā sagaidīšana viņu nesatrauc, un smagnēji notraušas no zirga. Viņš pasviež pavadu zirgupuisim un nostājas, izpletis rokas. Viņa sejā lasāms izaicinājums, tomēr viņš neredz nevienu, kam uzbrukt, neredz nevienu mocekli. Tautai gluži vienkārši vairs nepatīk karalis, viņi tam neuztic savu baznīcu un neuzskata, ka viņš rīkojas saskaņā ar Dieva gribu, viņi ilgojas pēc savas karalienes Katrīnas un šausminās par karalienes Annas nāvi. Kā gan dievbijīgs karalis varējis izvēlēties tādu sievieti? Viņš gribēja pierādīt, ka ir pats labākais un var apprecēties ar labāko. Ir atklājies, ka Anna bija vissliktākā izvēle, un ko tas liecina par karali?
   Ļaudis neko nezina par karalieni Džeinu, bet ir dzirdējuši, ka viņa dejoja nāvessoda brīdī un apprecējās ar karali vienpadsmit dienas pēc tam, kad viņš nocirta galvu savai iepriekšējai sievai. Viņi uzskata, ka Džeinai nepiemīt žēlsirdība. Karalis vairs nav princis, kurš vērsis visu par labu, vairs nav tas jaunais vīrietis, kurš ļāvās līksmiem priekiem. Viņu mīlestību piesātinājušas šaubas un bailes, un mīlestība ir zudusi.
   Henrijs palūkojas apkārt un atmet galvu, kā nicinādams šo mazo pilsētiņu un klusējošos svētceļniekus. Tā reiz izskatījās viņa tēvs, kurš turēja mūs visus par muļķiem un ticēja, ka ieguvis troni tikai sava asā prāta un viltības dēļ, vienlaikus nicinot mūs, jo esam to pieļāvuši. Henrijs palūkojas uz Džeinu, kas stāv viņam blakus, noliekusi gaišmataino galvu, un viņa sejas izteiksme neatmaigst. Viņš uzlūko savu sievu kā vēl vienu muļķi, kas darīs itin visu, ko viņš vēlas, pat samaksājot ar savu dzīvību.
   Mēs verdziski sekojam savam valdniekam, bet piepeši redzam, ka pūlī sev ceļu lauž jātnieki. Pirmais ir Henrija Ficroja kalpotājs, un viņa zirgs izskatās pārguris. Tas acīmredzami auļojis visu ceļu no Londonas.
   Montagjū pamāj, pirms ieiet viesu namā, brīdinot mani, lai pagaidu ārā un noskaidroju, kāpēc Ficroja kalpotāji tā steigušies. Cilvēki drūzmējas viņiem apkārt, apberot abus ar jautājumiem, un es klausos. Vīrietis papurina galvu un kaut ko klusi pasaka. Es dzirdu, ka nekas nebija darāms un nekā nevarēja līdzēt. Tiek pieminēts nabaga jauneklis.
   Es ieeju viesu namā. Galminieki staigā pa karaļa audienču zāli, sarunājas un prāto, kas noticis. Džeina sēž tronī, cenšas izlikties bezrūpīga un pļāpā ar dāmām. Karaļa istabas durvis ir aizvērtas, un pie tām stāv Montagjū.
   – Viņš iegāja iekšā kopā ar ziņnesi, – dēls man klusi pavēsta. – Aizsūtīja visus prom. Kas noticis?
   – Man šķiet, ka Ficrojs ir miris, – es atbildu.
   Montagjū iepleš acis un tik tikko dzirdami iesaucas, bet savaldās, jo ir pieredzējis sazvērnieks. – Nelaimes gadījums?
   – Nezinu.
   Aiz istabas durvīm atskan drausms rēciens. Tā bauro vērsis, kad suns tam ieķēries kaklā. Tā kliedz cilvēks, kas saņēmis nāvējošu ievainojumu. – Nē! Nē! Nē!
   Džeina spēji pagriežas uz troņa, pielec kājās un neizlēmīgi vilcinās. Galminieki klusē un vēro viņu. Karaliene apsēžas un vēlreiz pieceļas. Viņas brālis steigšus kaut ko pasaka, un viņa paklausīgi tuvojas durvīm, tomēr atkāpjas un paceļ roku, neļaujot sargiem tās atvērt. – Nevaru, – viņa nosaka un ar skatienu aicina mani. Es paklausu.
   – Kā man rīkoties? – Džeina jautā.
   No istabas atskan skaļš šņuksts. Džeinas sejā pavīd šausmas. – Vai man jāiet pie viņa? Tomass teica, ka jāiet. Kas notiek?
   Es nepagūstu atbildēt, jo Tomass Seimūrs jau ir nostājies blakus māsai un pagrūž viņu uz durvju pusi. – Ej iekšā, – viņš pavēl, sakodis zobus.
   Džeina pretojas un lūkojas uz mani. – Vai tur nevajadzētu iet lordam Kromvelam? – viņa čukst.
   – Pat viņš nevar uzmodināt mirušos! – Tomass atcērt.
   – Ej iekšā!
   – Nāciet man līdzi. – Džeina satver mani aiz rokas, un sargs atver durvis. Ziņnesis grīļodamies iznāk ārā, Tomass Seimūrs pagrūž mūs abas un aizcērt durvis.
   Henrijs ir noslīdzis uz ceļiem pie grezna, mīksta soliņa un ieslēpis seju bagātīgajā izšuvumā. Viņš krampjaini šņukst kā bērns. – Nē! – viņš atkārto, beidzot ievilcis elpu, un skaļi ievaidas.
   Džeina piesardzīgi tuvojas viņam, apstājas un pieliecas, neizlēmīgi turēdama roku virs karaļa pleciem, kas elsās cilājas. Viņa palūkojas uz mani, es pamāju, un viņa tik tikko jaušami papliķē viņam pa muguru.
   Henrijs paberzē seju pret soliņu, ar dūri uzsit vispirms pa to, pēc tam pa grīdas dēļiem. – Nē! Nē! Nē!
   Strauji atkāpusies, Džeina skatās uz mani. Henrijs iekliedzas, atgrūž soliņu un nokrīt uz grīdas. – Mans dēls! Mans dēls! Mans vienīgais dēls!
   Karaliene atraujas, vairoties no karaļa, kurš vicina rokas un kājas, bet es noslīgstu ceļos pie viņa galvas. – Lai Dievs viņu svētī un sargā, un ieved mūžīgajā dzīvē, – es klusi noskaitu.
   – Nē! – Henrijs atbalstās uz rokām un paceļ ķermeņa augšdaļu, kliedzot man sejā. – Nē! Nekādu mūžīgo dzīvi!
   Viņš ir mans zēns! Mans mantinieks! Man viņu vajag šeit!
   Šajā neprāta dusmu mirklī viņš ir baismīgs, bet es redzu, ka viņš savainojis plakstiņu. Pār vaigiem plūst asinis un asaras, un es piepeši redzu to izmisuma pārņemto bērnu, kas raudāja pēc brāļa nāves un mātes zaudējuma. Es redzu mazo Henriju, kurš vienmēr sargāts no skarbās dzīves, bet tā piepeši ielauzusies viņa pasaulē. Bērnu, kas allaž saņēmis kāroto, bet tagad viņam piepeši viss atņemts.
   – Ak, Harij, – es žēluma pilnā balsī nosaku.
   Viņš iegaudojas un paslēpj seju man klēpī, spēcīgi apķerot mani ap vidu. – Es nevaru… – viņš elso. – Nevaru…
   – Zinu, – es atbildu, atceroties visas tās reizes, kad nācu pie viņa ar vēstīm par mirušu dēlu. Tagad viņš ir tikpat vecs kā es toreiz, un man atkal viņam jāpavēsta, ka viņš ir zaudējis dēlu.
   – Mans zēns!
   Es cieši apskauju viņu un šūpoju, it kā viņš būtu liels bērns.
   – Viņš bija mans mantinieks, – Henrijs raud. – Mantinieks!
   Līdzīgs man kā divas ūdens lāses!
   – Jā, – es klusi piekrītu.
   – Tikpat glīts kā es!
   – Tieši tā.
   – Man šķita, ka es nekad nemiršu…
   – Zinu.
   Viņš atkal šņukst un ilgi raud. Džeina ir pārbijusies, lūkojas uz karali, kurš saritinājies uz grīdas un brēc kā bērns, un nesaskata viņā neko pazīstamu. Karaliene paskatās uz durvīm, vēlēdamās, kaut būtu tālu prom.
   – Ir lāsts, – Henrijs piepeši ierunājas, piecēlies sēdus, un nopēta manu seju. Viņa plakstiņi ir sarkani un pietūkuši, seju izraibina sarkani plankumi, mati slejas stāvus, cepure iemesta krāsns pelnos. – Mani kāds ir nolādējis. Es zaudēju visus, ko mīlu! Es esmu tik nelaimīgs! Kāpēc es esmu karalis, bet nelaimīgākais cilvēks pasaulē? – Pat tagad, kad pie manis tveras šis skumju sagrauztais tēvs, es neatklāju patiesību. – Kā Besija Blaunta ir aizvainojusi Dievu, ja Viņš mani moka? – Henrijs jautā. – Ko sliktu izdarīja Ričmonds? Kāpēc Dievs man viņu atņēma, ja es neesmu nolādēts?
   – Vai viņš saslima? – es klusi jautāju.
   – Tik strauji, – Henrijs čukst. – Es zināju, ka viņš nejūtas labi, bet tas nebija nekas bīstams. Es aizsūtīju savu ārstu, darīju visu, kas tēvam jādara… – Viņš iešņukstas. – Es izdarīju visu, ko no manis prasīja, – viņš jau skaļāk paziņo. – Es neesmu vainīgs. Dievs man viņu atņēma. Varbūt Besija kaut ko izdarīja. Ir jābūt kādam grēkam. – Viņš piespiež manu plaukstu pie savainotā vaiga. – Es nespēju to izturēt, – viņš klusi atzīst. – Nespēju noticēt. Sakiet, ka tā nav. – Asaras līst man pār vaigiem, un es klusēdama papurinu galvu. – Nē, – Henrijs atkārto. – Sakiet, ka tā nav.
   – Es nevaru to noliegt. Man ļoti žēl, Henrij. Ļoti. Bet viņš ir miris.
   Henrija acīs atkal parādās asaras. – Es nespēju, – viņš čukst. – Kas ar mani notiks?
   Es pieceļos no grīdas, apsēžos uz soliņa un sniedzu viņam rokas, it kā viņš atkal būtu mazs zēns karaliskajā bērnistabā. Henrijs pierāpo man klāt, nogulda galvu man klēpī un ļaujas asarām. Es glāstu viņa plānos matus un noslauku asaras ar piedurkni, un viņš raud, līdz istabā viss satumst, bet Džeina Seimūra kā statuja sēž istabas otrā galā un ir pārāk satriekta, lai pakustētos.
   *
   Krēsla sabiezē un pārvēršas par tumsu, un karaļa šņuksti pamazām pierimst, līdz man šķiet, ka viņš iemidzis, bet nākamajā mirklī viņam atkal nodreb pleci. Ir laiks doties vakariņās, bet viņš neceļas, un arī Džeina klusēdama paliek pie mums, vērojot karaļa sāpes. Vēlāk durvis nedaudz paveras.
   Tomass Kromvels ienāk istabā un pārlaiž tai skatienu.
   – Ak! – Džeina atvieglota iesaucas un pieceļas kājās, ar žestu norādot, ka lordam sekretāram vajadzētu uzņemties vadību.
   – Vai gribat doties vakariņās, Jūsu Gaišība? – Kromvels paklanījies jautā. – Varat pateikt galmam, ka valdnieks paēdīs savā istabā. – Džeina piekrizdama nopīkst un steidzas prom, bet Kromvels pievēršas man. – Grāfiene, – viņš paklanās. Es pieliecu galvu, bet neko nesaku, lai netraucētu karali. – Vai man pasaukt tuvākos galminiekus, lai viņu apguldītu? – Kromvels jautā.
   – Un ārstu ar miegazālēm, – es čukstus ierosinu.
   Karalis paklausīgi izdzer ārsta pasniegto novārījumu, bet neatver acis, jo negrib redzēt ziņkāres, līdzjūtības vai pat uzjautrinājuma pilnos skatienus, kamēr kalpotāji rosās apkārt.
   – Noguldiet Viņa Majestāti, – Kromvels pavēl.
   Es nedaudz satrūkstos, dzirdot jauno titulu. Karalis ir vienīgais valdnieks Anglijā un pāvestu uzskata par Romas vikāru, un tādēļ ir pasludinājis sevi par līdzvērtīgu imperatoram. Mēs viņu vairs nesaucam par “Viņa Gaišību” kā jebkuru hercogu, kaut gan šī uzruna apmierināja viņa tēvu, pirmo Tjūdoru, un visu manu dzimtu. Tagad viņš ir Majestāte. Un šobrīd jaunā Majestāte ir tik satriekts, ka viņa padevīgie pavalstnieki ir spiesti iecelt viņu gultā, bet baidās pieskarties. Vīrieši vilcinās, jo nesaprot, kā ķerties klāt. – Dieva dēļ! – Kromvels aizkaitināts iesaucas. Vajadzīgi seši galminieki, lai ieceltu karali gultā, un no viņa aizvērtajām acīm plūst asaras. Es pavēlu noaut viņam zābakus, un Kromvels liek novilkt smago kamzoli, līdz viņš guļ pusizģērbts kā dzērājs. Viens no galminiekiem gulēs uz grīdas; mēs redzam, ka viņi met monētu, lozējot šo nepatīkamo darbu. Neviens negrib palikt šeit, kamēr viņš krāc, bojā gaisu un raud. Pie durvīm stāv divi sargi.
   – Viņš iemigs, – Kromvels sola. – Bet… kas notiks, kad viņš pamodīsies, lēdija Mārgarita? Vai viņa sirds ir lauzta?
   – Viņš ir saņēmis drausmu triecienu, – es atbildu. – Vienmēr ir smagi zaudēt bērnu, bet tādu, kas jau pārcietis visas agrīnās slimības un gatavojies kaut kam diženam…
   – Zaudēt mantinieku, – Kromvels atgādina. Es klusēju, jo negrasos atklāt savas domas par karaļa mantinieku. Kromvels pamāj. – Bet jums šāds pavērsiens nāk par labu, vai ne?
   – Šis izteikums ir ļoti nežēlīgs, un man brīdi šķiet, ka esmu pārklausījusies. – Lēdija Mērija tagad ir vienīgā iespējamā mantiniece, – viņš paskaidro. – Varbūt jūs viņu saucat par princesi?
   – Es par viņu vispār nerunāju. Un saucu viņu par lēdiju Mēriju. Es parakstīju zvērestu un zinu, ka valdnieks pats izvēlēsies savu mantinieku.
   *
   Es pavēlu atnest ēdienu uz manu istabu, lai nevajadzētu klausīties galminieku trauksmainajās runās un spriedumos. Montagjū atnes augļus un saldumus, ielej man vīnu un apsēžas pretī.
   – Vai viņš sabruka? – mans dēls rāmi jautā.
   – Jā.
   – Tāpat viņš izturējās, kad zaudēja Boleinas bērnu. Raudāja, ārdījās un pēc tam klusēja. Izgāzis visas savas bēdas, viņš izlikās, ka nekas nav noticis. Un mēs rīkojām slepenas bēres.
   – Tas ir drausmīgs trieciens, – es atkārtoju. – Viņš teica, ka grasījies iecelt Ficroju par savu mantinieku.
   – Un tagad viņam vairs nav dēla. Tieši tā, kā minēts lāstā.
   – Nezinu.
   *
   No rīta karalis ir piesarcis un drūms, viņa acis ir pietūkušas un seja apmākusies. Viņš izliekas mani neredzam, daudz ēd, visu laiku pieprasa gaļu, alu, vīnu, nupat ceptu maizi un cepumus, it kā gribētu aprīt visu pasauli, un pēc tam iet uz kapelu. Mēs ar karalieni un viņas dāmām sēžam gaišajā istabā, no kuras paveras skats uz pilsētiņas galveno ielu, tāpēc redzam vēstnešus Norfolku livrejā, bet galmam neviens nepaziņo par jaunā hercoga nāvi, un mēs nezinām, vai jātērpjas sērās.
   Sitingbūrnā mēs pavadām trīs dienas, un karalis vēl joprojām neko nesaka par Ficroju, kaut gan vēsts par viņa nāvi izplatās arvien tālāk. Ceturtajā dienā galms turpina ceļu uz Duvru, bet nekas nenotiek, un neviens negatavojas bērēm.
   Viss ir šķietami sastindzis, gluži kā iesaldēts. Karalis klusē, galms visu zina, bet paklausīgi tēlo, ka nekas nav noticis. Ficrojs nejāj pie mums no Londonas, viņš nekad vairs nejās, bet mums jāizliekas, ka gaidām viņa ierašanos.
   – Tas ir neprāts, – Montagjū saka.
   – Es nezinu, kas man jādara, – karaliene žēlabaini vēršas pie brāļa. – Tas nav saistīts ar mani. Es pasūtīju sēru tērpu, bet nezinu, vai vajadzētu to uzvilkt.
   – Jārunā Hovardam, – Tomass Seimūrs spriež. – Ficrojs bija viņa znots. Nevienam no mums nav pienākums rīkot pienācīgas bēres karaļa bastardam vai izaicināt karali.
   Pirms vakariņām, kad Henrijs ir savā audienču zālē, Tomass Hovards viņam tuvojas un ļoti klusi lūdz atļauju pamest galmu, lai apglabātu savu znotu.
   Viņš nepiemin Ficroja vārdu. Karalis paaicina hercogu tuvāk un kaut ko iečukst ausī. Tomass Hovards klusējot pamet galmu un dodas uz Norfolku. Vēlāk mēs uzzinām, ka viņš znotu un savas cerības apbedījis Tetfordas klosterī. Bērēs piedalījās tikai divi vīri. Ficroju guldīja vienkāršā koka zārkā, un viss noritēja slepeni.
   – Kāpēc? – Montagjū man jautā. – Kāpēc to slēpt?
   – Henrijs nespēj paciest domu, ka zaudējis vēl vienu dēlu, – es paskaidroju. – Un mēs esam viņam tik padevīgi, ka neviens nesaka neko tādu, par ko viņš nevēlas domāt. Ja viņš zaudē dēlu un nespēj izturēt sāpes, zēnu apglabā tālu prom. Un, kad viņš nākamreiz gribēs izdarīt kaut ko pavisam sliktu, mēs uzzināsim, ka viņš kļuvis vēl varenāks. Viņš var noliegt patiesību, un neviens neiebildīs.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1536. gada jūlijs

   Kamēr galms apceļo Angliju, es palieku savās mājās, pastaigājos pa laukiem un vēroju, kā zeltojas kvieši. Es sekoju pļāvējiem un lūkojos, kā viņi strādā plecu pie pleca, vēcinot izkapti un izbiedējot zaķus.
   Aiz vīriešiem iet sievietes un prasmīgi sien vārpas kūļos. Daudzām uz muguras lakatā iesiets zīdainis, un citi bērni iet kopā ar vecajiem ļaudīm, uzlasot nokritušās vārpas, lai nekas nebūtu izšķiests veltīgi.
   Mani pārņem tāds pats alkatīgs prieks kā rausēju, kurš redz zeltu ieplūstam mantnīcā. Es labprātāk saņemtu labu ražu nekā visus abatijas traukus.
   Atgriezusies mājās, es pamanu svešu zirgu stallī un vīru, kurš dzer alu pie virtuves durvīm. Viņš paceļ skatienu un noņem cepuri; tā ir neparasta, droši vien šūta Itālijā. Es nokāpju no zirga un gaidu.
   – Es atvedu ziņu no jūsu dēla, grāfiene. Viņš ir vesels un sūta jums laba vēlējumus.
   – Priecājos, to dzirdot, – es atbildu, slēpjot nemieru. Mēs jau ilgus mēnešus gaidām Redžinalda ziņojumu par karaļa vēlmi pārvaldīt Anglijas baznīcu. Redžinalds solījis drīz pabeigt darbu un atbalstīt karaļa uzskatus. Nezinu, kā viņš izies no labirinta, kurā apmaldījās Tomass Mors, un kā izvairīsies no lamatām, kurās iekļuva Džons Fišers. Bet kristīgajā pasaulē nav neviena, kurš lasījis vairāk kā mans dēls Redžinalds. Ja ilgajā baznīcas vēsturē bijis kāds mūsējam līdzīgs valdnieks, Redžinalds to uzzinās un varbūt arī izdomās, kā atjaunot princeses Mērijas tiesības.
   – Es izlasīšu vēstuli un uzrakstīšu atbildi, – es saku.
   Vīrs paklanās. – Rīt būšu gatavs to vest prom.
   Iegājusi dārzā, es apsēžos uz soliņa zem rozēm un salaužu Redžinalda vēstules zīmogu.
   Viņš ir Venēcijā. Es nolieku vēstuli uz ceļgaliem, aizveru acis un cenšos iztēloties savu dēlu skaistajā, bagātajā pilsētā, kur namu durvis ir tieši pie ūdens un viņam jāsēžas laivā, lai tiktu uz lielo bibliotēku.
   Redžinalds raksta, ka ir slims un domā par nāvi. Skumju vietā viņu pārņēmis miers.
   “Es pabeidzu ziņojumu un nosūtīju garu vēstuli karalim. Tas nav paredzēts laišanai klajā. Tas ir viedoklis, ko viņš lūdza. Vienlaikus ass un mīlošs. Henrijs uztvers skaidro loģiku un izpratīs vēsturi. Muļķis brīnītos, kāpēc es viņam piedēvēju zinātnieka un teologa īpašības, bet es patiesi ticu, ka netikles nāve dāvājusi viņam iespēju atgriezties baznīcas klēpī un tas viņam jādara, lai glābtu dvēseli. Es esmu viņa pravietis. Ja viņš mani uzklausīs, tad taps glābts.
   Vēl es ieteicu viņam atdot ziņojumu labākajiem mācītajiem vīriem, kas sagatavos kopsavilkumu. Vēstule ir gara, un es zinu, ka viņam trūks pacietības izlasīt visu! Bet Anglijā ir cilvēki, kas saskatīs patiesību manos kaismīgajos vārdos. Viņi man atbildēs, un varbūt es pārrakstīšu ziņojumu.
   Diemžēl es slimoju, bet nevēlos atpūsties. Daudzi labprāt sagaidītu manu nāvi, un reizēm es priecātos, ja ieslīgtu mūžīgā miegā. Es atceros, ka reiz Jūs mani atdevāt Dievam un pametāt mani Viņa rokās. Neraizējieties par mani – es vēl joprojām esmu Viņa rokās, kur mani atstājāt.
   Jūsu mīlošais un paklausīgais dēls
   Redžinalds”
   Es pieglaužu vēstuli pie vaiga, cenšoties sajust vīraka un sveču vaska smaržu. Es noskūpstu zīmogu un domāju, ka patiesi esmu zaudējusi savu dēlu, ja viņš novērsies no dzīves un ilgojas pēc nāves. Ja Redžinalds augtu man līdzās, es viņam iemācītu vienmēr tverties pie dzīves. Dzīvība ir svarīgāka par visu. Nekad es neesmu gatavojusies nāvei, pat pirms dzemdībām ne, un es nekad nenoguldīšu galvu uz bluķa. Es nedrīkstēju viņu pamest pie kartēziešiem. Vajadzēja ubagot ceļa malā, turot dēlu rokās. Tagad viņš ir izaudzis par vīru, kurš redz sevi guļam Dieva rokās un ilgojas pēc debesīm.
   Es zaudēju Redžinaldu, kad atstāju viņu klosterī un sūtīju uz Oksfordu, zaudēju viņu, kad sūtīju uz Paduju. Tikai tagad es saprotu, cik smags ir mans zaudējums. Reiz es biju krietna vīra sieva, man bija četri skaisti zēni, bet tagad es esmu veca atraitne, kurai Anglijā ir tikai divi dēli, bet mans gudrais Redžinalds, kuram biju vajadzīga vairāk nekā pārējiem, ir tālu prom un sapņo par nāvi.
   Brīdi sērojusi par savu dzīves nogurdināto dēlu, es izlasu vēstuli vēlreiz un sāku domāt. Ko nozīmē “kaismīgi vārdi”? Kāpēc viņš ir karaļa pravietis? Ceru, ka viņš nav uzrakstījis neko tādu, kas uzjundītu karaļa aizdomas vai pamodinātu dusmas.

Vestminsteras pils, Londona, 1536. gada oktobris

   Galms atgriežas Londonā, un karalis nekavējoties aicina mani pie sevis. Protams, es ceru saņemt princeses saimes vadītājas vietu un steidzos paklausīt. Ieejot pārpildītajā audienču zālē, manā sejā rotājas gaidpilns smaids. Pārējiem ir jāgaida, bet es esmu aicināta. Vairākums tur rokās dokumentus un kartes. Kromvels sadala Anglijas klosterus un baznīcas, un visi grib sakampt kādu kumosu.
   Tomēr daži izskatās nemierīgi. Es pazīstu kādu senu sava vīra draugu no Hallas un garāmejot pamāju.
   – Vai karalis jūs pieņems? – viņš dedzīgi jautā.
   – Es jau eju pie viņa.
   – Lūdzu, pavaicājiet, vai arī es drīkstu ar viņu runāt, – vīrietis saka. – Hallā mūs visus pārņēmušas bailes.
   – Pateikšu, ja spēšu. Kas noticis?
   – Cilvēki nespēj mierīgi noraudzīties, kā viņiem atņem baznīcu, – vīrs steidzīgi paskaidro, vērodams karaļa istabas durvis. – Ziemeļos valda jukas, un atskan runas, ka vajadzētu aizsargāt klosterus un padzīt Kromvela ļaudis, kas grib tos slēgt.
   – Runājiet ar lordu Kromvelu, tas ir viņa darbs.
   – Viņš jau zina. Bet nebrīdina karali. Viņš nesaprot, ka mums visiem draud briesmas. Mēs nevarēsim aizsargāt ziemeļus pret tautu, ja tā apvienosies.
   – Aizstāvot baznīcu? – es gausi painteresējos.
   Viņš pamāj. – Runā, ka viss esot pareģots. Un piemin princesi.
   Karaļa kalpotājs atver istabas durvis un pamāj man. Es klusēdama ieeju iekšā.
   Istabā ir vēss un tumšs, jo slēģi aizvērti, neielaižot pelēcīgo pēcpusdienas gaismu. Krāsnī jau saliktas pagales, bet vēl nekuras uguns. Karalis sēž pie liela, melna galda un rauc pieri. Viņam priekšā ir sakrauti dokumenti, un otrā galā gaida sekretārs, pacēlis spalvu. Lords Kromvels pieklājīgi noliec galvu, mani sveicinot.
   Es saožu briesmas kā zirgs, kas sajūt izkurtējušus tilta dēļus zem kājām. Šķiet, ka esmu nokļuvusi gleznā ar nosaukumu “Tiesāšana”. Atmetusi galvu, es tuvojos galdam un lūkojos uz kristīgās pasaules varenāko valdnieku. Es nebaidos, jo esmu Plantageneta. Briesmu aromāts man ir tikpat pazīstams kā nupat izlietu asiņu vai žurku indes smārds. Es to saodu jau savā bērnistabā; tā smaržo mana bērnība un visa mana dzīve.
   – Jūsu Majestāte. – Es pieceļos no reveransa un rāmi uzlūkoju karali, salikusi rokas aiz muguras. Viņš ilgi, salti vēro mani, un es klusēju, norīdama nelabumu.
   – Jūs zināt, kas tas ir, – viņš pārtrauc klusumu un piegrūž man tuvāk iesietu manuskriptu.
   Sagaidījusi lorda Kromvela mājienu, es satveru papīrus.
   Manas rokas nedreb.
   Virsraksts ir latīņu valodā. – Vai tā ir mana dēla vēstule? – es vienmērīgā balsī jautāju.
   Lords Kromvels pieliec galvu.
   – Vai zināt, kā viņš to nosaucis? – Henrijs asi jautā. Es papurinu galvu. – Pro ecclesiasticae unitatis defensione, – Henrijs lasa. – Vai zināt, ko tas nozīmē?
   Es ilgi uzlūkoju karali. – Jūsu Majestāte, es reiz jums mācīju latīņu valodu.
   Viņš uz brīdi apjūk, it kā es būtu pamodinājusi viņā zēnu, bet jau nākamajā mirklī izriež krūtis, sava svarīguma apziņas pārņemts. – “Par baznīcas vienotības aizstāvību”, – viņš tulko. – Vai es neesmu ticības aizstāvis?
   Es smaidu, un manas lūpas nedreb. – Protams, esat.
   – Un Anglijas baznīcas galva?
   – Protams.
   – Vai jūsu dēls nav mani aizvainojis un nodevis, apšaubot manas tiesības pārvaldīt baznīcu un to aizstāvēt? Pat šīs vēstules virsraksts ietver valsts nodevību!
   – Nevaru spriest, jo es esmu redzējusi vēstuli, – es atgādinu.
   – Viņš rakstīja lēdijai Mārgaritai, – Kromvels klusi pavēsta karalim.
   – Protams, jo viņš ir mans dēls, – es atbildu karalim, nepievēršot uzmanību Kromvelam. – Un viņš man pastāstīja, ka uzrakstījis vēstuli jums. Ne ziņojumu, ne grāmatu, neko tādu, kas paredzēts publicēšanai. Viņš teica, ka jūs gribējāt noskaidrot viņa viedokli par dažiem jautājumiem un viņš pēc ilgiem pētījumiem šo viedokli ir uzrakstījis.
   – Viņa viedoklis ir nodevīgs, – karalis skarbi atcērt. – Jūsu dēls ir daudz sliktāks par Tomasu Moru, kuram nevajadzēja mirt par pateiktajiem vārdiem, un viņš neteica neko šādu. Moram vajadzēja būt dzīvam, bet jūsu dēlam zaudēt galvu viņa vietā.
   Es noriju siekalas. – Redžinalds nedrīkstēja rakstīt neko tādu, kas kaut nedaudz līdzinātos nodevībai, – es klusi atbildu. – Lūdzu piedošanu viņa vietā, ja viņš pieļāvis šādu kļūdu. Man nebija ne jausmas, ko viņš raksta vai pēta. Viņš daudzus gadus bijis jūsu zinātnieks un pildījis jūsu rīkojumus.
   – Viņš saka to, ko domājat jūs visi! – Henrijs pieceļas kājās un pieliecas man tuvāk. Viņa acīs gail dusmas. – Vai uzdrošināties to noliegt? Skatoties man sejā?
   – Diemžēl es nezinu, ko viņš rakstījis, – es atkārtoju.
   – Bet Anglijā neviens no maniem radiniekiem nesaka, nedomā un pat nesapņo nodevības vārdus. Mēs esam jums uzticīgi. – Es palūkojos uz Kromvelu. – Mēs nevilcinoties parakstījām zvērestu. Jūs slēdzāt Bišemas klosteri, ko dibināja mani senči, un es nežēlojos, kaut gan jūs padzināt visus kanoniķus un aplaupījāt kapelu. Jūs atņēmāt lēdijai Mērijai dārgakmeņus, izmantojot sarakstu, ko es sagatavoju. Kad viņu ieslodzījāt, es jums pakļāvos un nesūtīju nevienu vēstuli. Montagjū ir uzticams kalps un draugs, Džefrijs parlamentā aizstāv jūsu intereses. Mēs esam jūsu tuvinieki, uzticami tuvinieki, un nekad neesam jums kaitējuši.
   Karalis piepeši uzsit ar plaukstu pa galda virsmu. Skaņa līdzinās pistoles šāvienam. – Es nevaru izturēt! – viņš ieaurojas.
   Nesatrūkusies es ielūkojos viņam sejā. Tā plēsīgo zvēru kopēji stājas pretī dzīvniekiem. Tomass Mors man reiz ieteica neizrādīt bailes lauvas vai karaļa priekšā, jo tas nozīmē nāvi.
   Valdnieks pieliecas un uzkliedz: – Lai kur es skatītos, kāds pret mani kaļ plānus, sačukstas, raksta… – Viņš notrauc Redžinalda manuskriptu zemē. – Neviens nedomā par visu, ko es daru šīs valsts labā, nezina, kā es ciešu, vedot valsti nākotnē, no tumsas gaismā, kalpojot Dievam, bet blakus man… – Viņš piepeši uzklūp Kromvelam. – Kas notiek Linkolnā? Kas notiek Jorkšīrā? Ko viņi runā par mani? Kāpēc jūs viņus neapklusināt? Kāpēc viņi klīst pa Hallas ielām? Un kāpēc ļāvāt Polam kaut ko tādu rakstīt? – viņš auro. – Kāpēc jūs esat tāds muļķis?
   Kromvels pašūpo galvu, it kā brīnoties par savu stulbumu. Piepeši viņš tiek vainots par sliktajām ziņām, tādēļ cenšas tās atvairīt. Vēl pirms mirkļa viņš bija mans tiesnesis, bet tagad pats nokļuvis uz apsūdzēto sola. Viņš pagriežas kā dejotājs, nolēmis doties pretējā virzienā.
   – Norfolkas hercogs apspiedīs sacelšanos ziemeļos, – viņš mierinādams skaidro. – Daži zemnieki pieprasa maizi; tas ir nieks. Un šī Redžinalda Pola vēstule… arī tā neko nenozīmē. Tas ir viena cilvēka viedoklis. Ja Jūsu Majestāte gribēs to atspēkot, tas noteikti izdosies. Jūs šos jautājumus izprotat daudz labāk. Kuru vispār interesē Redžinalda Pola domas?
   Henrijs spēji piesoļo pie loga un lūkojas laukā. Vecās ēkas bēniņos sasaucas pūces, un garām klusējot patraucas viena no tām. Pilsētā skan zvani. Kas notiktu ar karali, ja tie piepeši zvanītu ačgārni un ļaudis dzirdētu aicinājumu sacelties pret viņu?
   – Rakstiet savam dēlam, – Henrijs pavēl, nepagriežoties pret mani. – Un sakiet, lai viņš brauc uz Angliju un stājas man pretī kā vīrietis. Jūs no viņa atteiksieties. Viņš vairs nav jūsu dēls, jo uzdrošinājās nepakļauties savam karalim. Jūs vai nu kalpojat man, vai arī esat viņa māte. Izvēlieties!
   – Jūs esat mans karalis, – es mierīgi atbildu. – Jūs esat dzimis karalis un vienmēr tāds bijāt. Es nekad to neesmu noliegusi. Jūs lemsiet, kas nāks par labu valstij un man, jo es esmu jūsu padevīgā kalpone.
   Piepeši Henrija dusmas izplēn. Viņš smaida, it kā es būtu pateikusi kaut ko ļoti tīkamu. – Es tiešām esmu dzimis karalis, – viņš klusi piekrīt. – Tā ir Dieva griba. Un teikt kaut ko citu nozīmē iebilst Dievam. Pasakiet to savam dēlam. – Es pamāju, un Henrijs atgādina, runājot gandrīz bikli:
   – Dievs paņēma pie sevis Artūru, lai es būtu karalis, vai ne? Jūs to redzējāt. Jūs bijāt lieciniece.
   To, cik sāpīgi ir runāt par Artūra nāvi ar viņa jaunāko brāli, es neizrādu un piekrītu: – Dievs sēdināja jūs tronī.
   – Tā bija labākā izvēle, – viņš saka. Es noliecu galvu.
   Karalis nopūšas. Viņam ir izdevies nomierināties. Es palūkojos uz Kromvelu; acīmredzot audience ir beigusies. Viņš pamāj, bet ir nobālējis. Pat Kromvelam droši vien reizēm nākas saņemt drosmi, lai runātu ar šo paša radīto briesmoni. Es paklanos un jau grasos pagriezties pret durvīm, bet klusējošais sekretārs brīdinot paceļ roku, un es atceros, ka mēs vairs nedrīkstam nostāties ar muguru pret karali. Viņš ir tik dižens, ka mums jāiet atmuguriski.
   Mans tēvs bija divu karaļu brālis. Uz brīdi es iedomājos, ka izskatīšos muļķīgi, paužot pārspīlētu cieņu šim uzblīdušajam tirānam, kurš pat neredz manu pakļaušanos, jo stāv pie loga. Bet muļķis ir tikai tas, kuram neizdodas izdzīvot šajā bīstamajā laikā. Es veltīju Tomasam Kromvelam smaidu, kurā lasāms: “Cik zemu mēs abi esam gatavi krist, lai saglabātu galvu uz pleciem?” Bet viņš to nepratīs izlasīt. Un es vēlreiz nolaižos reveransā, atmuguriski speru sešus soļus, paklanos, sataustu durvju rokturi un izeju ārā.
   *
   Montagjū atnāk pie manis vēlā naktī. – Ko viņš jums teica? – mans dēls jautā. Viņa mati slejas gaisā; viņš laidis pirkstus tiem cauri. Es pieglaužu viņa cirtas un sakārtoju cepuri, bet viņš atraujas. – Karalis mani izlamāja, tātad Redžinalda vēstule mūs ir gandrīz izpostījusi. Neticu, ka viņš mums kādreiz piedos. Valdnieks nespēj paciest pārmetumus.
   Viņš uz mani kliedza.
   – Henrijs pavēlēja man atteikties no Redžinalda, – es atklāju. – Nekad es neesmu redzējusi viņu tik saniknotu.
   – Viņš nobiedēja Kromvelu, – Montagjū saka. – Es redzēju, ka viņam dreb rokas. Tobrīd es biju nometies ceļos, un labi, ka tā. Man neizdotos palikt stāvam kājās. Vakariņu laikā Henrijam nevarēja izpatikt. Karaliene ieminējās par labvēlības zīmi kādam lūdzējam, un viņš atcirta, ka Džeina pati nebauda tik daudz labvēlības, lai to izdāļātu citiem. Visu acu priekšā! Man šķita, ka viņa sāks raudāt. Pēc vakariņām Henrijs paveda mani malā un sāka ārdīties.
   – Džeina baidās no karaļa, – es atzīstu. – Atšķirībā no mūsu Katrīnas vai pat Annas. Viņa nezina, kā Henriju savaldīt.
   – Kā mums rīkoties? – Montagjū jautā. – Arī mēs nevaram viņu savaldīt. Kāpēc Redžinalds mūs iegrūda tādās nepatikšanās?
   – Viņam nebija citas iespējas! – es aizstāvu dēlu. – Atlika vien rakstīt melus daudzu lappušu garumā. Karalis pieprasīja viņa viedokli, un viņam vajadzēja paust savas domas.
   – Viņš nosauca karali par tirānu un izsalkušu zvēru! – Montagjū skaļi atcērt, bet atminas, ka šie vārdi tagad ir valsts nodevība, un piespiež plaukstu pie lūpām.
   – Mums nāksies no viņa atteikties, – es nelaimīga saku.
   Montagjū spēji atkrīt uz krēsla un izlaiž pirkstus caur matiem. – Vai viņš nesaprot, kāda šobrīd ir dzīve Anglijā?
   – Viņš visu lieliski zina, – es atbildu. – Viņš brīdina karali, ka klosteru iznīcināšana liks tautai sacelties un valstī iebruks imperators. Un ziemeļos jau sācies dumpis.
   – Vienkāršie ļaudis uzbruka bīskapa kancleram Hornkāslā, – Montagjū pastāsta. – Pat Jorkšīrā dedzina sārtus. Bet Redžinalds pārāk agri ir nostājies pret karali. Viņa vēstule ir nodevības pierādījums.
   – Nedomāju, ka viņš varēja uzrakstīt kaut ko citu. Karalis vēlējās noskaidrot viņa domas. Viņš paklausīja un ieteic, ka princesei jāatgūst tituls un pāvestam atkal jāvada baznīca. Vai tu apgalvotu kaut ko citu?
   – Jā! Mans Dievs, es nemūžam neteiktu patiesību šim karalim.
   – Bet, ja tu būtu tālu prom un saņemtu pavēli runāt atklāti?
   Montagjū noslīgst ceļos man blakus, lai varētu čukstēt ausī. – Māt, viņš ir tālu prom, bet mēs dzīvojam šeit. Es baidos par jums, par sevi un savu dēlu Hariju, visiem saviem bērniem un mūsu tuviniekiem. Nav svarīgi, ka Redžinaldam ir taisnība. Protams! Un nav svarīgi, ka gandrīz visi šīs zemes augstmaņi ir ar viņu vienisprātis. Linkolnšīrā sacēlušies arī sīkmuižnieki, kas aicina lordus pievienoties. Katru dienu kāds mani uzrunā vai atsūta ziņnesi un jautā, ko mēs darīsim. Bet Redžinalds ir atklājis patiesību un iegrūdis mūs visus briesmās. Karalis vairs nav teologs un dievbijīgs baznīcas kalps. Nevienam nav varas pār viņu. Nav nozīmes atklāti paust karalim savas domas, jo viņš grib uzklausīt tikai slavinājumus. Viņš ir nežēlīgs pret tiem, kas uzdrošinās apgalvot kaut ko citu. Patiesība Anglijā ir nāves spriedums. Redžinalds ir tālu prom un var runāt, bet mēs esam šeit. Viņš apdraud mūs.
   – Zinu, dēls. Nekā citādi viņš nevarētu rīkoties, viņam vajadzēja runāt. Bet es zinu, ka mēs visi esam briesmās.
   – Arī Džefrijs, – Montagjū atgādina. – Padomājiet par savu mīļo Džefriju. Redžinalda vēstule apdraud mūs visus.
   – Kā lai atgūstam drošību?
   – Tas nav iespējams. Mēs esam karaliskā ģimene neatkarīgi no tā, vai runājam par to skaļi vai klusējam. Tagad mēs varam tikai novilkt robežu starp sevi un Redžinaldu. Pateiksim, ka viņš nerunā mūsu vārdā, ka mēs visu noliedzam un pavēlam viņam klusēt. Un varam lūgties, lai viņš nepublicē savu darbu, un jūs aizliegsiet viņam doties uz Romu.
   – Ja nu viņš vēstuli publicē, ja nu brauc uz Romu un pārliecina pāvestu izslēgt Henriju no baznīcas un izsludināt krusta karu pret Angliju?
   Montagjū ieslēpj seju plaukstās. – Tādam gadījumam es esmu gatavs, – viņš klusi atbild. – Kad imperators iebruks mūsu zemē, es sapulcēšu savus nomniekus, un mēs kopā ar pārējiem aizstāvēsim baznīcu, gāzīsim karali un iesēdināsim tronī princesi.
   – Vai tiešām?
   – Jā, – Montagjū apstiprina un ielūkojas man acīs. – Bet es baidos, – viņš atzīst.
   *
   Mēs abi sūtām vēstules Redžinaldam. Arī Džefrijs pievienojas, un mēs pasniedzam šīs vēstules Tomasa Kromvela ziņnešiem, lai viņš redzētu, cik skaļi mēs pārmetam Redžinaldam viņa pārkāpumu un cik skaidri pavēlam atsaukt visu teikto.
   “Izvēlies citu ceļu un kalpo mūsu pavēlniekam, jo tāds ir Tavs svētais pienākums, ja nevēlies sāpināt savu māti.”
   Es neapzīmogoju vēstuli, bet noskūpstu savu parakstu un ceru, ka viņš sapratīs. Viņš neatsauks nevienu vārdu no rakstītā, un es zinu, ka viņš ir rakstījis tikai patiesību. Viņš sapratīs, ka es nelieku atsaukt patiesību. Bet karaļa dzīves laikā Redžinalds nevarēs atgriezties Anglijā, un es viņu nesatikšu. Es esmu jau veca, un iespējams, ka mēs nekad vairs neredzēsimies. Mana ģimene būs vienota tikai tad, ja Redžinalds atvedīs spāņu karaspēku, sapulcēs tautu, atjaunos baznīcu un atdos troni princesei. – Kaut šī diena pienāktu! – es čukstu un aiznesu vēstuli Tomasam Kromvelam, lai viņa spiegi varētu meklēt kādu slepenu, nodevīgu ziņu. Kromvels aicina mani uz savu istabu, kur trīs vīri nolīkuši pār vēstulēm un rēķinu grāmatām. Visas pasaules darbs norisinās Kromvela acu priekšā, tāpat kā Tomasa Vulzija laikā. Viņš rūpējas par visu.
   – Karalis ir aicinājis jūsu dēlu atgriezties galmā un izskaidrot vēstules tekstu, – viņš ieminas. Es ar acs kaktiņu pamanu, ka viens no rakstvežiem tur spalvu nekustīgu, gatavodamies pierakstīt manu atbildi.
   – Es lūdzu Dievu, kaut viņš atsauktos, – es saku. – Pateikšu viņam, lai atgriežas. Viņam ir pienākums pakļauties Mūsu Dižajai Majestātei, jo tā es viņu audzināju.
   – Viņa Majestāte vairs nedusmojas uz savu brālēnu Redžinaldu, – Kromvels saudzīgi paskaidro. – Viņš vēlas izprast jūsu dēla argumentus un panākt, lai Redžinalds apspriežas ar citiem zinātniekiem, lai visi varētu vienoties.
   – Lieliska doma. Tūlīt likšu Redžinaldam atgriezties. Pierakstīšu piezīmi šajā pašā vēstulē.
   Diženais melis un ķeceris Kromvels, kurš prot izdabāt savam pavēlniekam, noliec galvu, paužot cieņu pret manu padevību karalim. Es atbildu ar to pašu.

L’Erbē, Londona, 1536. gada oktobris

   Montagjū atnāk pie manis agri no rīta, kad galms uzklausa misi. Viņš iesoļo kapelā un apsēžas man blakus, kamēr priesteris vada dievkalpojumu. Kapelas dziļumā, neskarta un nelasīta, ir Bībele, ko valdnieks pavēlējis novietot visās baznīcās. Manā namā visi uzskata, ka Dievs ar savu baznīcu runā latīniski. Angļu valoda paredzēta vienkāršajiem mirstīgajiem. Kā Dieva vārdu iespējams pierakstīt aitu audzēšanas un naudas valodā? Dievs ir Vārds, pāvests, priesteris, maize un vīns, litānijas nesaprotamā latīņu valoda, neizlasāmā Bībele. Bet mēs neiebilstam karalim; mēs vienmēr pakļaujamies.
   – Karaliene Džeina nometās ceļos karaļa priekšā un lūdzās, lai viņš atjauno abatijas un neatņem tās tautai, – Montagjū klusi stāsta. – Linkolnšīrā ļaudis sacēlušies, aizstāvot abatijas.
   – Vai šis ir mūsu brīdis?
   Lai neviens neredzētu smaidu, Montagjū noliec galvu vēl zemāk. – Drīz. Karalis sūta Norfolkas hercogu cīņā pret vienkāršajiem ļaudīm. Viņš domā, ka tas būs viegli.
   – Un tu?
   – Es lūdzu Dievu. – Montagjū pat nesaka, par ko viņš lūdz, jo ir pārāk piesardzīgs. – Un princese sūta jums sveicienu. Karalis atvedis viņu un mazo lēdiju Elizabeti uz galmu, lai viņas būtu drošībā. Kaut gan apgalvo, ka ātri tiks galā ar dumpiniekiem.
   Montagjū aiziet tūlīt pēc mises, bet man viņa ziņojumi vairs nav vajadzīgi, jo Londonā jau pavisam drīz skan aizrautīgas runas. Virtuves zēns, ko aizsūtījām uz tirgu pēc muskatrieksta, atgriezies stāsta, ka Bostonā ieročus rokā ņēmuši četrdesmit tūkstoši vīru.
   Saimniecības pārzinis man pavēsta, ka divi zēni no Linkolnšīras ir aizbēguši uz mājām, lai pievienotos dumpiniekiem. – Kā viņi grasās palīdzēt? – es jautāju.
   – Dodot zvērestu, – pārzinis bezkaislīgi paskaidro. – Viņi zvēr, ka baznīca saņems savu tiesu un līdzekļus, klosterus atjaunos, bet viltus bīskapi un padomnieki, kas ierosinājuši aplamos rīkojumus, tiks izraidīti no valsts.
   – Drosmīgas prasības, – es nosaku, uzmanīdamās, lai sejas izteiksme nemainītos.
   – Drosmīgas prasības briesmu pilnā brīdī, – pārzinis piebilst. – Karalis sūta savu draugu Čārlzu Brendonu pievienoties Norfolkas hercogam cīņā pret dumpiniekiem.
   – Divi hercogi pret saujiņu nelgu? – es brīnos. – Lai Dievs sargā vienkāršos ļaudis no neprātībām un ciešanām!
   – Viņi paši varētu sevi sargāt, jo ir bruņoti, – pārzinis skaidro. – Un nav tikai saujiņa. Vienkāršajiem ļaudīm pievienojušies arī sīkmuižnieki, un tiem ir zirgi un ieroči. Varbūt hercogiem vajadzētu lūgt Dievam aizsardzību. Runā, ka Jorkšīra ir gatava sacelties, un Toms Dārsijs ir jautājis karalim, kā rīkoties.
   – Lords Tomass Dārsijs? – Viņam kabatā ir mana zīmotne ar atraitnītes simbolu.
   – Dumpiniekiem ir karogs, – pārzinis turpina. – Uz tā attēlotas piecas Kristus vātis. Viņi dēvē šo par svēto karu. Baznīca pret neticīgajiem, tauta pret karali.
   – Kur ir lords Hasijs?
   – Kopā ar dumpiniekiem, – pārzinis atbild un pamāj, redzot manu izbrīnu. – Un viņa sieva ir pametusi Taueru un devusies pie viņa.
   *
   Pat dienvidos valda satraukums par sacelšanos, un oktobra sākumā es apmetos Londonā. Kādā aukstā dienā, kad virs upes krājas migla un debesīs sarkana deg vakara saule, es nolemju braukt ar baržu, bet straume ir pārāk spēcīga.
   – Lūdzu, pārejiet pāri tiltam, – kapteinis aicina. Viņš izsēdina mani pie slapjajām, glumajām kāpnēm un vada baržu uz otru krastu, lai mani gaidītu tur.
   Mana mazmeita Ketrina satver mani aiz rokas, un mēs ejam līdz ūdens kāpnēm otrā pusē. Ubagi atbrīvo mums ceļu. Es pamanu mūķenes tērpu un tik tikko savaldos, lai nesarautos. Tērps daudzajos mēnešos ir notraipīts, un sievietes sejā vīd izmisums. Reiz viņa veltīja sevi Dievam, bet tagad nokļuvusi renstelē. Es pamāju Ketrinas māsai Vinifredai, un viņa pasviež sievietei monētu.
   No tumsas iznirst kāds vīrietis. – Kas nāk? – viņš jautā manam kalpotājam.
   – Mārgarita Pola, Solsberi grāfiene, – es salti paziņoju.
   – Laidiet mani garām!
   Vīrietis pasmaida un paklanās. – Protams, kundze, ejiet vien. Mēs zinām, kas ir mūsu draugi. Lai Dievs ir ar jums, jo arī jūs esat svētceļniece un jums jātiek līdz vārtiem.
   Es apstājos. – Ko tu teici?
   – Šī nav sacelšanās, – viņš klusi paskaidro. – Jums tas zināms tikpat labi kā man. Mēs to saucam par Žēlsirdības svētceļojumu un sakām cits citam, ka mums jāiziet caur svētceļojuma vārtiem. – Viņš brīdi vēro mani un turpina: – Mēs soļojam zem Kristus piecu vāšu karoga. Un es zinu, ka jūs un visi senie, krietnie baltās rozes lordi ir tādi paši svētceļnieki kā mēs.
   *
   Dumpinieki, kas dēvē sevi pa Žēlsirdības svētceļniekiem, ir sagūstījuši seru Tomasu Pērsiju vai arī viņš tiem pievienojies; neviens to skaidri nezina. Viņus vada krietns cilvēks, godīgs Jorkšīras vīrs Roberts Esks, un oktobra vidū mēs uzzinām, ka Esks iejājis Jorkā un viņam pretī nav lidojusi neviena bulta. Pilsētnieki atrāva vārtus un ielaida visus, kas uzskata sevi par svētceļniekiem – divdesmit tūkstošus cilvēku. Tas ir četras reizes lielāks karaspēks nekā tas, kas ieņēma Angliju Bosvortā, un ar to pietiktu, lai iekarotu visu valsti.
   Vispirms viņi atjaunoja divus benediktīniešu dievnamus – Svētā Klementa klosteri un Svētās Trīsvienības baznīcu. Kad tajā ieskanējās zvani, cilvēki lēja prieka asaras un noklausījās misi.
   Es ticu, ka valdnieks ir gatavs uz jebko, lai izvairītos no atklātas sadursmes. Linkolnšīras dumpiniekiem ir piedāvāta apžēlošana, ja viņi atgriezīsies mājās, bet – kāpēc lai viņi paklausītu, ja ieročus rokā ņēmusi milzīgā Jorkšīra?
   – Man pavēlēts sasaukt nomniekus un gatavoties cīņai, – Montagjū pavēsta. Viņš ir atnācis uz L’Erbē brīdī, kad kalpotāji novāc galdus pēc vakariņām. Muzikanti skaņo instrumentus, un tūlīt sāksies izrāde. Es aicinu Montagjū apsēsties blakus un pieliecos tuvāk. – Man jādodas uz ziemeļiem un jāapspiež dumpis, – viņš turpina. – Džefrijs arī saņēma šādu rīkojumu.
   – Ko jūs darīsiet? Nevar taču šaut uz svētceļniekiem!
   Montagjū papurina galvu. – Nemūžam. Turklāt visi uzskata, ka Henrija karotāji nometīs ieročus un pievienosies svētceļniekiem, tiklīdz viņus ieraudzīs. Tā notiek katru dienu. Karalis sūta saviem karavadoņiem pavēles un pievieno otru vēstuli, kurā jautā, vai tie vēl ir uzticīgi viņam. Henrijs nevienam neuzticas, un viņam ir taisnība. Izrādās, ka nevienam nevar uzticēties.
   – Kas cīnās viņa vārdā?
   – Tomass Hovards, un karalis viņu nemitīgi tur aizdomās. Talbots atbalsta karali, bet viņš aizstāv veco reliģiju un senās paražas. Čārlzs Brendons atteicās vest karaspēku cīņā un aizbildinājās, ka grib palikt mājās un nepieļaut sacelšanos savā grāfistē. Viņam pavēlēts doties uz Jorkšīru pašam pret savu gribu. Lords Dārsijs apgalvo, ka dumpinieki neļauj viņam pamest pili, bet viņš jau kopš pirmā karalienes šķiršanās prāvas mirkļa ir iebildis pret klosteru iznīcināšanu, tāpēc tiek lēsts, ka viņš varbūt gaida īsto mirkli, lai pievienotos svētceļojumam. Džons Hasijs vēstulē raksta, ka dumpinieki viņu nolaupījuši, bet viņš bija princeses draugs un kambarkungs, un viņa sieva atklāti atbalsta Mēriju. Karalis grauž nagus, ārdās dusmās un žēlumā pret sevi.
   – Un kas… – Es apklustu, jo zālē ienāk Montagjū livrejā ģērbies kalpotājs un tuvojas mums. Montagjū viņu uzklausa un pievēršas man.
   – Toms Dārsijs ir atdevis savu pili dumpiniekiem. Viņi ieņēmuši Pontefrektu, un pilsētā visi devuši svētceļnieku zvērestu. Kopā ar viņiem ir Jorkas arhibīskaps. – Montagjū ierauga manu sejas izteiksmi un sāji piebilst: – Vecais Toms devies savā pēdējā krusta karā. Droši vien piešuvis pie apkakles savu zīmotni ar piecām vātīm.
   – Tomam ir zīmotne? – es jautāju.
   – Viņam pilī bija krusta karotāju zīmotnes, – Montagjū apstiprina. – Viņš izdalīja tās svētceļniekiem. Ja vīri soļo zem šī svētā karoga, neviens kristietis nedrīkst uz viņiem šaut.
   – Ko mums darīt?
   – Brauciet uz laukiem, – Montagjū izlemj. – Ja dienvidi pievienosies svētceļniekiem, viņiem būs nepieciešami vadoņi, nauda un palīdzība. Jūs varēsiet vadīt Bērkšīras ļaudis. Es sūtīšu vēsti, lai jūs zinātu, kas notiek ziemeļos. Mēs ar Džefriju vedīsim karaspēku turp un stāsimies svētceļnieku rindās, kad būs pienācis īstais brīdis. Un es lūgšu Redžinaldu steigties mājās.
   – Viņš atgriezīsies?
   – Cerams, ka viņš atvedīs spāņu armiju.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1536. gada oktobris

   Laukos es nesaņemu nekādas vēstis, bet dzirdu neticamus stāstus par tūkstošiem vīru, kas soļo uz iznīcināto abatiju pusi un tās atjauno, dziedot svētos psalmus. Runā, ka debesīs virs Jorkšīras parādījusies komēta. Linkolnšīrā dumpinieki slēpjas pazemē, un ļaunajam karalim nāksies ilgi rakties, lai sameklētu svētceļniekus, kas jau ir Jorkšīras kalnos un ielejās un kam viņš nekad vairs neuzspiedīs savu baismīgo gribu.
   Ģertrūde raksta, ka viņas vīrs Henrijs Kortnijs saņēmis karaļa pavēli sapulcēt karaspēku, nodot to lorda Talbota rīcībā un doties uz ziemeļiem, tiklīdz iespējams. Karalis solīja pats vest savu armiju kaujā, bet vēstis no ziemeļiem ir tik biedējošas, ka viņš sūta manu radinieku.
   “Ir jau par vēlu. Karalis nav piešķīris naudu karotāju algām. Viņiem ir tik slikti apavi un tik maz zirgu, ka viņi nepaspēs tikt līdz ziemeļiem. Lai nu kā, visiem zināms, ka Henrija karotāji pametīs armiju un ņems līdzi savus ieročus, tiklīdz ieraudzīs svētceļnieku zīmotni. Un Tomass Hovards žēlojas, ka viņam pavēlēts saglabāt karaļa varu Jorkšīrā, bet nav līdzekļu; visu naudu un vīrus saņem Džordžs Talbots, bet pateicību piešķirs Čārlzam Brendonam. Karalis nezina, kas ir viņa draugi un kā to saglabāt; kā lai viņš stājas pretī ienaidniekiem?
   Turklāt Norfolkam piešķirtas tiesības risināt miera pārrunas ar dumpiniekiem, un viņš noteikti ļaus atjaunot abatijas. Ja izdosies pasargāt arī princesi, mēs būsim uzvarējuši.
   Es jums sūtīšu ziņas, tiklīdz pati tās saņemšu. Karaļa armija un svētceļnieki noteikti tiksies kaujas laukā, un svētceļnieku ir daudz vairāk. Un mūsu pusē ir arī debesu valstība.
   Sadedziniet šo vēstuli.”
   Mednieki ir atnesuši briežus, jau nodīrājuši tos un tagad pakarina gaļu vēsajā virtuves telpā, lai notecinātu asinis.
   – Mūsu draugu Leju pakāra tieši tāpat, – suņu pārraugs man klusi pavēsta.
   Es piesardzīgi lūkojos uz priekšu. Izskatās, ka mēs abi pētām medījumu.
   – To pašu Tomasu Leju, kurš pārbaudīja mūsu klosteri?
   – Jā, – vīrietis apmierināts nosaka. – Pie Linkolnas vārtiem. Kopā ar Linkolnas bīskapa kancleru. Viņš liecināja pret svēto karalieni. Viss atgriežas savās vietās, vai ne, kundze?
   – Es smaidu, bet klusēju, un viņš tik tikko dzirdami jautā:
   – Vai jūsu dēls Redžinalds atgriezīsies mājās kopā ar svētīto armiju? Ļaudis priecātos, to uzzinot.
   – Drīz, – es atbildu, un viņš paklanījies aiziet.
   *
   Mēs jau esam apēduši gaļu, izcepuši pīrāgus un izvārījuši zupu no kauliem, ko pēc tam atdevām suņiem, un tikai tad saņemam vēstis no Donkasteras, kur ziemeļu lordi, sīkmuižnieki un vienkāršie ļaudis stājās pretī karaļa armijai. Mani dēli bija nepareizajā pusē, jo gaidīja īsto brīdi, kad pamest Henrija karaspēku. Montagjū atsūta man ziņu.
   “Svētceļnieki izteica savas prasības Tomasam Hovardam. Viņam paveicās, ka pretinieki piekrita miera sarunām; pretējā gadījumā viņš būtu sakauts. Svētceļnieku pulkā ir vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši, un viņus vada visi Jorkšīras lordi. Karaļa karotāji ir nosaluši un izsalkuši, lauki šeit ir nabadzīgi, un neviens mums necenšas palīdzēt. Es nesaņēmu naudu, lai samaksātu saviem vīriem, un citi saņēmuši pat mazāk, nekā solīju es. Arī laiks ir slikts, un runā, ka pilsētā plosās slimība.
   Dumpinieki ir uzvarējuši karā un izsaka savas prastības. Viņi vēlas atjaunot mūsu senču ticību un likumus. Karalim jāieklausās augstmaņu padomos un jāpadzen Kromvels, Ričards Rišs un ķecerīgie bīskapi. Karaļa armijā nav neviena, ieskaitot Tomasu Hovardu, kurš tam nepiekristu. Arī Čārlzs Brendons viņus iedrošina. Mēs visi domājam tāpat kopš brīža, kad karalis vērsās pret karalieni un sāka ieklausīties Kromvelā. Tomass Hovards jās pie karaļa, vedot līdzi svētceļnieku lūgumu pēc vispārējās apžēlošanas un vienošanos atjaunot senās paražas.
   Māt, es uzdrošinos cerēt.
   Sadedziniet šo vēstuli.”

L’Erbē, Londona, 1536. gada novembris

   Man vajadzētu gatavoties Ziemassvētkiem, bet es neko nespēju izdarīt, jo domāju par saviem dēliem, kas gaida karaļa piekrišanu pamieram, nokļuvuši starp divām armijām. Beigu beigās es aizvedu Montagjū bērnus – Ketrinu, Vinifredu un Hariju – uz Londonu, cerot saņemt kādu vēsti.
   Es nesolu viņiem iespēju apmeklēt pilnvērtīgu kronēšanas ceremoniju, bet viņi zina, ka Henrijs paudis vēlēšanos kronēt savu sievu, un tam vajadzētu notikt Visu Svēto dienā. Es uzskatu, ka viņš nevarēs atļauties krāšņas svinības brīdī, kad sūta vīrus un ieročus uz ziemeļiem, un tas viņā raisīs vienlaikus dusmas un bailes. Henrijs nevarēs lepni izsoļot tautas priekšā un ļauties apbrīnam, kas veltīts viņam pašam un skaistajai sievai. Šī sacelšanās ir viņu izbiedējusi, un tādā mirklī, atgriezies savas bērnības bažās par savu nepilnvērtīgumu, viņš nespēs ieplānot krāšņu ceremoniju.
   Tiklīdz esmu ieradusies Londonā un noskaitījusi lūgšanu savā kapelā, es eju uz audienču zāli tikties ar visiem nomniekiem un viesiem, kas grib ar mani sasveicināties, novēlēt priecīgus Ziemassvētkus, kaut ko lūgt vai samaksāt ceturkšņa sodus un rentes. Viņu vidū es pamanu kādu priesteri, sava izraidītā kapelāna Džona Heljara draugu.
   – Tu drīksti iet prom, – es atvēlu savam mazdēlam Harijam.
   Viņš dedzīgi uzlūko mani. – Es varu palikt pie jums, vecmāmiņ, un nemaz neesmu noguris.
   – Jā, – es piekrītu. – Bet es šeit pavadīšu visu dienu. Ej uz staļļiem vai pastaigājies ielās.
   Zēns paklanās un kā bulta aizšaujas prom, un tikai tad es pamāju Heljara draugam, aicinot viņu tuvāk.
   – Tēvs Ričards Lengrišs no Hevantas, – viņš atgādina.
   – Protams, – es smaidīdama atbildu.
   – Jūsu dēls Džefrijs sūta sveicienu. Es biju kopā ar viņu karaļa armijā ziemeļos.
   – Priecājos, to dzirdot, – es skaļi, skaidri atbildu. – Labi, ka mans dēls kalpo karalim. Vai viņš jūtas vesels?
   – Abiem jūsu dēliem nekas nekaiš, – priesteris saka. – Un viņi ir pārliecināti, ka drīz šie nemieri beigsies.
   Es pamāju. – Ja vēlaties, šodien drīkstat vakariņot zālē.
   Viņš paklanās. – Pateicos.
   Kāds cits pastāsta man par alus cenu kāda nomnieka alus darītavā, un saimniecības pārzinis pieraksta šo sūdzību.
   – Atvediet šo cilvēku pie manis pirms vakariņām, – es klusi pavēlu. – Lai neviens viņu neieraudzītu.
   Pārzinis pat nepamirkšķina, tikai pieraksta, ka alus atšķaidīts ar ūdeni un krūkas nav pilnas, un aicina nākamo lūdzēju.
   *
   Lengrišs gaida mani guļamistabā, noslēpies kā mīļākais. Es apvaldu smaidu. Aizritējis ilgs laiks, kopš mani guļamistabā gaidīja vīrietis; es esmu atraitne jau trīsdesmit divus gadus.
   – Kādi ir jaunumi? – Es apsēžos pie krāsns.
   Viņš klusēdams parāda man nelielu auduma gabalu. Tā ir zīmotne ar piecām Kristus vātīm un baltu rozi. Es klusējot pieskaros tai kā svētai relikvijai un pasniedzu audumu priesterim.
   – Svētceļnieki ir izklīdinājuši lielāko daļu savas armijas, gaidot karaļa piekrišanu izvirzītajiem noteikumiem. Karalis nosūtīja Tomam Dārsijam kaunpilnu pavēli tikties ar Robertu Esku, nolaupīt viņu un atdot Kromvela vīriem.
   – Ko Toms atbildēja?
   – Uz viņa kažoka nekad nebūšot tāds kauna traips.
   Es pamāju. – Tāds viņš ir. Un mani dēli?
   – Abi ir veseli, ļauj saviem vīriem pievienoties svētceļnieku armijai, bet ir zvērējuši pakļauties karalim, un neviens viņus netur aizdomās. Karalis lika izskaidrot prasības sīkāk, un viņi to izdarīja.
   – Vai Montagjū un Džefrijs domā, ka valdnieks piekāpsies?
   – Viņam nav citas izejas, – priesteris vienkārši atbild.
   – Svētceļnieki varētu jebkurā mirklī pārspēt karaļa armiju, tikai gaida atbildi, jo nevēlas karot ar valdnieku.
   – Kā viņi var saukt sevi par paklausīgiem pavalstniekiem, ja gatavojas kaujai un ir pakāruši karaļa kalpotājus?
   – Nāves gadījumu ir ļoti maz, – Lengrišs iebilst. – Gandrīz visi ir ar viņiem vienisprātis.
   – Tomass Lejs gan bija pelnījis cilpu.
   Lengrišs iesmejas. – Viņu noteikti pakārtu, ja noķertu, tomēr viņš aizbēga. Izsūtīja svētceļniekiem pretī savu pavāru kā gļēvulis, un pavāru pakāra. Svētceļnieki neuzbrūk lordiem un karalim. Viņi vaino tikai padomniekus. – Lengrišs diezgan šķelmīgi paskatās uz mani un smaida. – Man ir ziņas arī par jūsu dēlu Redžinaldu.
   – Vai viņš ir Romā? – es dedzīgi jautāju.
   – Viņš būs kardināls, – Lengrišs atbild. – Atgriezīsies Anglijā kā pāvesta iecelts kardināls un atjaunos baznīcas spožumu, tiklīdz karalis piekritīs svētceļnieku prasībām.
   – Pāvests sūtīs manu dēlu mājās, lai atjaunotu baznīcu?
   – Un glābtu mūs visus, – Lengrišs bijīgi apliecina.

L’Erbē, Londona, 1536. gada decembris

   Šogad mēs svinēsim Ziemassvētkus saskaņā ar senajām paražām. Bišemas klosteris ir slēgts, bet Londonā es atveru kapelu, ielieku logā Adventes sveci un pavēlu neslēgt ciet durvis, lai visi varētu ienākt un aplūkot zelta altārsegu, kausu un krucifiksu, kas mirdz vīraka piesātinātajā tumsā, un pārliecības pilnos smaidus apgleznotajās svēto sejās. Kapelas stūra tumsā zaigo karogs ar balto rozi; tai pretī karājas Polu dzimtas košā atraitnīte pāvesta purpura krāsā. Es noslīgstu ceļos, ieslēpju seju rokās un domāju, ka Redžinalds varētu kļūt arī par pāvestu.
   Šie Ziemassvētki ir ļoti svarīgi gan manai dzimtai, gan visai Anglijai. Varbūt šogad mans dēls Redžinalds atgriezīsies mājās un atjaunos baznīcas varu, bet Montagjū un Džefrijs atdos karalim viņa īsto vietu.
   Kā pavēstījusi Ģertrūde, Spānijas sūtnis un mani ļaudis Londonā, valdnieks beidzot ir pārliecināts, ka nevarēs valdīt visā Anglijā vai ziemeļos, ja nenoslēgs vienošanos ar svētceļniekiem. Viņam ir vienkārši, cieņpilni pateikts, ka baznīcai jāatgriežas Romas klēpī un viņam nepieciešami vecie, augstdzimušie padomnieki. Karalis apgalvo, ka nevienam nav tiesību viņam norādīt, ar ko apspriesties, bet visi zina, ka viņa valstī nekas nav noticis pareizi kopš tās dienas, kad viņš piešķīris augstākos amatus neciliem ierēdņiem un notēlojis kāzas ar mana saimniecības pārziņa meitu.
   Beidzot viņš saniknots piekrīt, un Tomass Hovards atgriežas ziemeļos, vēju un sniegu šaustīts. Viņš ved apžēlošanas pavēli un ir spiests gaidīt aukstumā pie Donkasteras, kamēr Lenkasteras herolds izziņo apžēlošanu pacietīgajiem ziemeļniekiem. Roberts Esks noslīgst ceļos un pavēsta saviem tūkstošiem svētceļnieku, ka viņi panākuši diženu uzvaru. Viņš lūdz atbrīvojumu no kapteiņa pienākumiem. Ļaudis piekrīt, un viņš norauj zīmotni ar piecām vātīm un apsola, ka viņi turpmāk nēsās karaļa zīmotni.
   To uzzinājusi, es izņemu no kabatas Toma Dārsija dāvāto zīmotni, noskūpstu to un nolieku vecā savas ģērbtuves lādē. Man vairs nav vajadzīgs šis slēptais atgādinājums. Svētceļojums ir beidzies, un viņi uzvarējuši; mēs visi varam nolikt savas zīmotnes, un mani dēli, visi mani dēli, atgriezīsies mājās.
   *
   Londonā valda līksme. Baznīcu zvani iesvētī Ziemassvētkus, bet visi saprot to patieso nozīmi, proti, mēs esam izglābuši savu zemi un baznīcu, un glābuši karali no viņa paša. Es aizvedu savus ļaudis paskatīties, kā galms dodas gājienā no Vestminsteras un Griničas, un mēs smejot staigājam pa upes ledu. Ir tik auksts, ka bērni var slidināties, un viņi tveras man pie rokām, lūdzot, lai velku viņus līdzi.
   Galminieki, uzposušies zeltā, iet vienkop ar mums. Bruņoti sargi atvaira skatītājus, lai zirgi, kas apkalti ar īpašiem pakaviem, varētu soļot pa vidu, un upe līdzinās lielam, baltam ceļam, kas aizvijas caur ledus pilsētu. Visus Londonas jumtus klāj sniegs, un lāstekas mirguļo saulē. Bagātie pilsoņi un viņu bērni ir ģērbušies koši sarkanās un zaļās drānās, met sārtās cepures gaisā un sauc: – Dievs, sargi karali! Dievs, sargi karalieni!
   Princese Mērija sēž uz balta zirga, arī pati tērpusies baltā, un pūlis neticami skaļi uzgavilē. – Dievs, sargi princesi!
   Mans mazdēls Harijs sajūsmināts lēkā uz vietas un klaigā, un viņa acīs spoži mirdz padevība princesei. Londonas ļaudīm ir vienalga, ka viņa ir lēdija Mērija un zaudējusi princeses titulu. Viņi zina, ka atguvuši baznīcu, un tic arī princeses tiesību atjaunošanai.
   Mērija smaida, kā es viņu mācīju, un raugās uz visām pusēm, lai neviens nejustos nepamanīts. Viņa paceļ roku baltas ādas cimdā ar skaistu pērlīšu izšuvumu; viņa vismaz saņem princeses cienīgas drānas. Virs galvas ledainajā vējā plīvo standarts, un es smaidu, ieraudzījusi Tjūdoru rozi, kuras sarkanais viducis ir tik nemanāms, ka roze izskatās balta, un šim karogam līdzās ir viņas mātes granātābols.
   Viņai blakus uz maza ponija jāj trīs gadus vecā Boleinu meitene. Viņai galvā ir tumši sarkana cepure, un viņa līksmi māj cilvēkiem. Mērija ik pa brīdim viņai kaut ko pasaka. Ir acīmredzams, ka viņa mīl savu mazo pusmāsu Elizabeti, un ļaudis aplaudē. Mērijai ir laba sirds, un viņa vienmēr meklē kādu, ko mīlēt.
   – Vai es nedrīkstu viņai paklanīties? – Harijs jautā.
   – Ne šodien. Es tevi pie viņas aizvedīšu izdevīgākā mirklī.
   Tad es atkāpjos, lai Mērija mani neieraudzītu. Es negribu atgādināt viņai par grūtajiem laikiem vai radīt iespaidu, ka cenšos piesaistīt viņas uzmanību šajā triumfa brīdī. Lai viņa izbauda prieku, kas viņai liegts kopš bērnības! Viņas mūžā bijis maz laimīgu dienu un pēc Boleinu netikles ierašanās vairs nevienas, bet šodien viņa ir līksma. Es negribu to aptumšot ar skumjām, ka nevaru jāt viņai līdzās un mēs vēl esam šķirtas.
   Man nav iebildumu vērot viņu no upes krasta. Karalis beidzot atgūst veselo saprātu, un mēs esam pārcietuši dažus savādus, cietsirdīga neprāta apdvestus gadus, kad viņš nezināja, ko dara vai domā, un nevienam nebija drosmes viņu apturēt. Bet tagad viņu ir apturējusi tauta. Vienkāršie ļaudis spēra soli uz priekšu un brīdināja Henriju Tjūdoru, ka viņa tēvs ir iekarojis šo zemi, bet nevar atņemt viņiem dvēseli.
   Vulzijs to nedarīja, Boleinu meitene nespēja, Kromvels pat neiedomājās, bet Anglijas tauta parādījusi karalim, ka viņš sasniedzis robežu. Viņa vara neaptver visu valsti. Viņam nav varas pār baznīcu un pavalstniekiem.
   Es nešaubos, ka reiz Henrijs sapratīs arī, ka kļūdījies attiecībā uz karalieni Katrīnu, un dāvās taisnīgumu viņas meitai. Tagad viņš vairs neko neiegūs, dēvējot viņu par ārlaulībā dzimušu. Henrijs nosauks viņu par savu vecāko meitu, atjaunos manu vietu viņas galmā un noslēgs diženu laulību ar kādu no Eiropas kronētajiem karaļiem. Es viņai sekošu un rūpēšos par viņas drošību un laimi jaunajā mājvietā.
   – Reiz es būšu viņas pāžs, – Harijs piebalso manām domām. – Es viņai kalpošu. – To dzirdot, es pasmaidu un pieskaros zēna nosalušajam vaigam.
   Pūlī atskan skaļš sauciens, jo parādās sargi. Tie soļo vienā ritmā, kaut gan ik pa brīdim kāds paslīd. Neviens nepakrīt, tikai atbalstās pret pīķi. Un viņiem jāšus seko karalis, ģērbies krāšņajā imperatoru purpurkrāsā gluži kā pats Svētās Romas imperators, un viņam blakus ir Džeina, ietinusies kažokādās.
   Karalis ir tik plats kā divi pieauguši vīri, bet viss viņa tērps ir nokaisīts ar dārgakmeņiem, un Londonas iedzīvotāji uzgavilē šim milzim varenā zirga mugurā. Džeina zilajā tērpā viņam līdzās ir sīciņa, un izskatās, ka viņai salst. Viņa jāj uz skaista, pelēka zirga, bet nesēž kā īsta karaliene un šķiet nobijusies.
   Kad atskan skaļās gaviles, viņa smaida, bet lūkojas apkārt, it kā domātu, ka tās veltītas kādam citam. Džeina ir redzējusi divas citas sievas atbildam uz saucienu: “Dievs, sargi karalieni!” Un viņa ir spiesta sev atgādināt, ka tagad tas domāts viņai.
   Mēs gaidām, kamēr visi galminieki ir aizjājuši – lordi un viņu kalpotāji, visi bīskapi, pat Kromvels savā pieticīgi melnajā tērpā ar slēptu, biezu kažokādas oderi, un ārzemju sūtņi. Es ieraugu mazo, trauslo Spānijas sūtni, bet uzvelku apmetņa kapuci un izvairos no viņa skatiena. Šodien mēs nekalsim sazvērestības; mēs esam uzvarējuši un svinēsim. Kad aizjājuši pat pēdējie kareivji, es paziņoju: – Harij, Ketrina, Vinifreda, izrāde ir beigusies. Jāiet mājās.
   – Vecmāmiņ, vai nepagaidīsim, kamēr mednieki vedīs suņus? – Harijs lūdzas.
   – Nē, viņi jau ir prom. Vairs nekā nebūs, un ir jau vēls.
   – Kāpēc mēs neejam kopā ar galmu? – Ketrina jautā. – Vai mēs tajā neiederamies?
   Es ieslēpju viņas plaukstu savā elkoņa izliekumā. – Nākamgad mēs piedalīsimies gājienā, – es apsolu. – Karalis noteikti aicinās mūs pie sevis, un nākamgad mēs svinēsim Ziemassvētkus galmā.
   *
   Ziemassvētku vakarā es sēžu kapelā un gaidu pusnakts zvanus. Ārdurvis piepeši atveras un aizcērtas, ieplūst vēss gaiss, kas sašūpo sveču liesmas, un man blakus noslīgst Montagjū.
   – Dēls! Ak, dēls!
   – Māt, apsveicu jūs svētkos.
   – Priecīgus Ziemassvētkus, Montagjū. Vai nupat atgriezies no ziemeļiem?
   – Atjāju kopā ar Robertu Esku.
   – Viņš ir šeit? Svētceļnieki ir Londonā?
   – Viņu aicina uz galmu kā valdnieka viesi Ziemassvētku mielastā. Tas ir pagodinājums.
   Es dzirdu šos vārdus, bet neticu. – Karalis ielūdzis svētceļnieku vadoni Robertu Eksu uz galmu Ziemassvētkos?
   – Jā.
   – Svētceļnieku vadonis un karalis?
   – Tas nozīmē mieru. Un uzvaru.
   – Nespēju noticēt, ka mūsu ciešanas beigušās.
   – Āmen, – viņš piebilst. – Kurš tam spētu noticēt?

L’Erbē, Londona, 1537. gada janvāris – februāris

   Nākamajā dienā Montagjū dodas uz galmu, ņemot līdzi Hariju, kurš ļoti svinīgi seko tēvam. Pēc svētkiem viņš atgriežas un nāk pie manis, lai pastāstītu par Eska tikšanos ar karali.
   – Viņš runāja neparasti atklāti.
   – Ko viņš teica?
   Montagjū pamet skatienu apkārt, bet pie manis ir tikai mazmeitas un dažas dāmas, turklāt vairs nav jābaidās no spiegiem.
   – Esks paziņoja Viņa Majestātei, ka ieradies izskaidrot tautas gribu un viņi nespējot paciest Kromvelu karaļa padomnieka amatā.
   – Vai Kromvels to dzirdēja?
   – Jā. Tāpēc šī runa bija tik drosmīga. Kromvels ārdījās dusmās, sauca visus ziemeļniekus par nodevējiem, bet karalis pārmaiņus uzlūkoja viņus abus un aplika roku Eskam ap pleciem.
   – Karalis atbalstīja Esku, nevis Kromvelu?
   – Visu acu priekšā.
   – Kromvels droši vien ir pārbijies.
   – Jā. Atcerieties, kas notika ar Vulziju! Ja karalis no Kromvela novērsīsies, viņam nebūs draugu. Tomass Hovards pats viņu labprāt pakārtu. Viņš izgudrojis likumus, ko iespējams pavērst pret jebkuru. Ja viņš sapīsies pats savos tīklos, neviens pat pirkstu nepakustinās, lai viņu glābtu.
   – Un karalis?
   – Pasniedza Eskam savu tumši sarkano satīna kamzoli. Un zelta ķēdi. Jautāja, ko viņš vēlas. Bet tas jorkšīrietis ir drosmīgs vīrs! Viņš nometās uz ceļgala, bet pacēla galvu un nebaidoties runāja ar karali. Teica, ka Kromvels ir tirāns un padzinis no klosteriem krietnus garīdzniekus, kas tagad mokās nabadzībā Kromvela alkatības dēļ, un Anglijas tauta nespējot dzīvot bez savām abatijām. Baznīca ir Anglijas sirds, un, tai sabrūkot, ciešam mēs visi. Karalis uzklausīja katru vārdu un beigās solīja iekļaut Esku savā padomē.
   Es palūkojos uz sajūsmināto Hariju. – Tu to visu redzēji? Zēns pamāj. – Viņš ir ļoti kluss, un sākumā viņu nevar pamanīt, bet pēc tam kļūst skaidrs, ka viņš ir vissvarīgākais cilvēks istabā. Un patīkams, kaut gan zaudējis vienu aci. Viņš daudz smaida. Un ir ļoti drosmīgs.
   Es atkal pievēršos Montagjū. – Saprotu, ka viņš prot aizgrābt. Bet… Slepenā padome?
   – Kāpēc gan ne? Viņš ir Jorkšīras džentlmenis, Seimūru radinieks ar labāku izcelsmi nekā Kromvels. Bet viņš atteicās. Vai spējat iedomāties? Paklanījās un teica, ka tas neesot nepieciešams. Esks vēlas brīvu parlamentu un vecos augstmaņus padomē, nevis jaunas niecības. Un karalis solīja sasaukt brīvu parlamentu Jorkā, paužot savu labo gribu, un kronēt karalieni šajā pilsētā, un tur sapulcēsies arī baznīcas koncils.
   Šīs izmaiņas mani tā satriec, ka es brīdi klusēju, tad pārmetu krustu un noliecu galvu. – Tas ir viss, ko mēs jebkad esam gribējuši.
   – Pat vairāk, – mans dēls saka. – Vairāk, nekā uzdrošinājāmies sapņot.
   – Par ko tu runā?
   Montagjū atplaukst smaidā. – Redžinalds gaida aicinājumu. Viņš ir Flandrijā, dienas brauciena attālumā. Tiklīdz karalis sūtīs ielūgumu, Redžinalds ieradīsies un atjaunos Anglijas baznīcu.
   – Un karalis apsolīja viņu aicināt?
   – Redžinalds būs kardināls, kurš atbildīgs par atjaunošanu.
   Es aizveru acis un pateicos Dievam, ka man ir ļauts nodzīvot līdz šim mirklim. – Kā tas notika? – es jautāju. – Kāpēc karalis tik viegli piekrita?
   Mans dēls pamāj; arī viņš par to ir domājis. – Henrijs laikam beidzot saprot, ka ir gājis pārāk tālu. Esks paskaidroja, ka svētceļnieki mīl karali, vaino Kromvelu un vairāk par visu karalim nepieciešama mīlestība. Viņš redz krietnu cilvēku, godprātīgu vīru, kurš pārstāv citus godprātīgos. Sastapis Esku, viņš ieraudzīja citu veidu, kā panākt mīlestību un cieņu. Viņš var pasviest neapmierinātajiem Kromvelu, var atjaunot klosterus. Viņš mīl baznīcu un turpina visus senos rituālus. Šķiet, Henrijs piepeši ir ieraudzījis jaunu lomu savas dzīves izrādē. Viņš būs karalis, kurš visu vērš par labu.
   – Uz brīdi apklusis, Montagjū pieskaras sava dēla plecam.
   – Un varbūt, māt, viss ir vēl vienkāršāk. Varbūt Dievs beidzot uzrunājis karali, un viņš patiesi pārdomājis. Lai slavēts Dievs, jo Viņš ir glābis Angliju.
   *
   Aukstajās dienās pēc Ziemassvētkiem es parasti ļaujos nomāktībai. Mani māc domas par ilgo ziemu, un es nespēju iztēloties pavasari. Pat tad, kad sniegs uz jumta izkūst un pil notekās, es nedomāju par siltāko laiku, tikai ietinos kažokādās un atceros, ka gaidāmas vēl daudzas dienas un nedēļas ar drēgniem, pelēcīgiem rītiem. Es slēpjos iekštelpās un žēlojos, ja kāds atstāj vaļā durvis. Caurvējš saldē manas potītes.
   Bet šogad es esmu apmierināta kā izlutināts kaķis un baudu uguns siltumu, vērojot lietu aiz loga. Harijs zīmē dažādus rakstus uz aizsvīdušā stikla. Es domāju par Robertu Esku, kurš jāj uz ziemeļiem un stāsta ļaudīm, ka valdnieks ir piekāpies, ka Džeinu kronēs Jorkā un Henrijs ir solījis brīvu parlamentu un abatiju atjaunošanu.
   Es iztēlojos mūkus, kas klīst gar vecajām ēkām un ubago vietās, kur reiz kalpojuši. Viņi pulcējas ap Eska zirgu un lūdz atkārtot prieka vēsti. Es domāju par to, kā viņi atver kapelas durvis un noslīgst ceļos vietā, kur reiz bijis altāris; viņi sola visu sākt no jauna un ieskandina zvanus pirmajam dievkalpojumam. Un es iztēlojos, kā Roberts parāda viņiem zelta ķēdi, ko valdnieks noņēmis un aplicis viņam ap pleciem. Viņš skaidro, ka tā ir labvēlības zīme, un stāsta par piedāvāto vietu Slepenajā padomē.
   Bet mūs sasniedz savādas vēstis. Daži svētceļnieki, kas saņēma apžēlošanu, ir pārkāpuši pamiera noteikumus un atkal ķērušies pie ieročiem. Tomass Hovards arestē sešus noziegušos cilvēkus un nosūta viņu vārdus Tomasam Kromvelam… un Tomass Kromvels vēl joprojām strādā.
   Ziemeļu lordi vēršas pie Norfolkas hercoga un atklāj savas bažas par to, ka ziemeļi šajos brīvības svētkos kļūst nevaldāmi. Roberts Esks pārliecina svētceļniekus nedumpoties, jo viņam ir karaļa apžēlošanas pavēle un tumši sarkanais zīda kamzolis. Vienmēr būs kāds, kas izmantos jukas savā labā, bet tas nemaina miera un apžēlošanas noteikumus. Miers turpināsies, apžēlošana ir spēkā, svētceļnieki ieguvuši visu prasīto, un karalis devis viņiem savu goda vārdu.
   Tomēr seram Tomasam Pērsijam un seram Ingemam Pērsijam, kas jāja kopā ar svētceļniekiem zem piecu vāšu karoga, ir pavēlēts ierasties galmā. Viņus nekavējoties arestē un iesloga Tauerā.
   – Tas neko nenozīmē, – Džefrijs saka, iegriezies L’Erbē pa ceļam uz savu namu Lordingtonā. – Pērsiji vienmēr uzskatījuši, ka likumi uz viņiem neattiecas, un izmantoja svētceļniekus kā aizsegu, lai nepakļautos karalim. Viņi ir dumpinieki, nevis svētceļnieki; viņi ir pelnījuši nokļūt Tauerā.
   – Vai viņi bija apžēloti?
   – Neviens nepieprasītu no karaļa, lai viņš apžēlo tādus neģēļus.
   Es neiebilstu, jo Džefrijs izklausās pārliecināts, un ziņas no ziemeļiem ir iepriecinošas. Abatijas atkal ir atvērtas, svētceļnieki izklīst, visi zvēr padevību karalim un domā, ka beidzot sākušies labie laiki. Mūķenes un mūki klusi atgriežas abatijās un ver durvis. Visām ciematu baznīcām ir kāds stāsts par mazu brīnumu. Ļaudis atnes kristāla monstranci, ko paslēpuši salmu jumtā. Namdari atjauno skaistus svēto kokgrebumus, ko izņem no slēptuves malkas kaudzē, zemnieki uzmanīgi parokas zem notekgrāvjiem un izņem spožus krucifiksus. Mūki salabo logus un jumtus. Es lieku savam saimniecības pārzinim sameklēt prioru Ričardu un aicināt viņu uz Bišemu.
   – Vecmāmiņ, vai tēvocis Redžinalds atgriezīsies mājās? – Harijs jautā.
   – Jā, – es smaidīdama atbildu. – Domāju, ka jā.
   Bet februārī Norfolkas hercogs Jorkā apsūdz deviņus vīrus nodevībā un piespriež pakāršanu.
   – Kā tas iespējams? Viņi ir apžēloti, – es saku Džefrijam.
   – Māt, hercogs ir skarbs cilvēks un vēlas pierādīt karalim, ka jūt līdzi svētceļniekiem, tomēr ir nesaudzīgs pret dumpiniekiem. Viņš pakārs vienu vai divus, lai pierādītu savu varenību.
   Es atkal neiebilstu, tomēr baidos, ka valdnieka apžēlošanas pavēle vairs nav drošības solījums. Vienkāršie ļaudis ir ar mani vienisprātis; Kārlailas iedzīvotāji sapulcē savus vīrus un uzbrūk Tomasa Hovarda armijai. Tas ir izmisuma solis. Labi bruņotie, labi barotie ziemeļu lordi noslepkavo vairākus simtus šo svētceļnieku, kam iepriekš jāja blakus un ko tagad, kad noslēgts miers, ir pametuši.
   Londonā šīs vēstis pienāk februāra vidū, un iedzīvotāji līksmi skandina zvanus, priecājoties, ka lordi pieveikuši ziemeļu nabadzīgos vīrus. Runā, ka sers Kristofers Deikers nogalinājis septiņus simtus un pārējos sagūstījis, bet pēc tam pakāris nelielajos ziemeļu kokos, un Tomass Kromvels viņam apsolījis grāfa titulu.
   Šīs varmācības iedvesmots, Tomass Hovards izsludina ziemeļos kara stāvokli. Tas nozīmē, ka miertiesnešiem un lordiem nav nekādas varas pār viņu. Hovards var būt tiesnesis un bende neaizsargātiem cilvēkiem. Viņš ir pieteicis karu saviem ļaudīm – šis hercogs, kurš sūtīja nāvē miesīgas māsas bērnus. Viņš rīko ātras tiesas sēdes nelielos ciematos un piespriež nāvi. Viņa priekšā stājas vairāki simti vīru. Kārlailā ķēžu kalējiem pietrūkst dzelzs, un cilvēkus pakar, aptītus ar virvēm, kas apliecina viņu kaunu. Tomass Hovards pakar ciema iedzīvotājus viņu pašu mazajos dārziņos, lai visi zinātu, ka svētceļojums ievedis viņus nāvē.
   Montegjū atsūta man ziņu no Griničas.
   “Karalis pavēlējis Norfolkam doties uz visiem klosteriem, kas jebkādā veidā pretojušies. Viņš teica, ka mūkiem un kanoniķiem jākļūst par baisu biedinājumu citiem. Domāju, ka viņš grib šos cilvēkus nogalināt. Lūdziet par mums.”
   Es neizprotu pasauli, kurā dzīvoju. Trīs reizes izlasījusi dēla vēstuli, es to sadedzinu un ilgi lūdzos savā kapelā, bet patiesībā tikai grozu pirkstos rožukroni un purinu galvu, mēģinādama noliegt, ka tik briesmīgs liktenis var skart krietnus svētceļniekus.
   “Karalis uzzināja, ka dažas atraitnes un bāreņi pārgrieza virves, kurās pakārti viņu vīru un tēvu līķi, un naktī slepus apglabāja tos baznīcas kapsētā. Viņš pavēlēja Tomasam Hovardam sameklēt un sodīt šīs ģimenes. Līķus izraks no svētītās zemes. Tiem jākarājas un jāsapūst virvēs. Māt, šķiet, ka viņš ir zaudējis prātu.”
   Tomass Hovards sakož zobus un paklausa karalim, slēdz klosterus un aizcērt durvis tiem, kas ir atvērušies. Nekas netiek paskaidrots. Dievnamu ēkas ir atdotas tuvākajiem lordiem, kas izmanto tās kā akmens ieguves vietu, un zeme pārdota lauksaimniekiem. Vienkāršie ļaudis vairs nesaņems mierinājumu un palīdzību klosteros, mūki tagad kļūs par ubagiem bez pajumtes. Vairs nebūs svētceļojumu, vairs nebūs cerību. No ziemeļiem atklīst dziesma, kas vēsta, ka maijs vairs nepienāks. Es palūkojos uz pelēcīgo pagalmu, kur lēnām kūst sniegs, un domāju, ka šogad pavasaris nesniegs prieku, nesniegs mīlestību, un mēneši gan mainīsies, bet nebūs vairs līksmā maija.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1537. gada pavasaris

   Tiklīdz ceļi ir pietiekami sausi, es pametu Londonu un jāju uz Bišemu. Harijs dodas uz mājām kopā ar tēvu un ir apjucis, jo šajā pavasarī nav prieka. Es sēžu seglos aiz sava zirgu pārrauga un atbalstos pret vīrieša plato muguru, kamēr lielais zirgs raiti rikšo pa dubļaino ceļu uz Bērkšīru.
   Manis nav Londonā, kad karaļa vīri atved Tomu Dārsiju uz Taueru un nopratina. Vecais vīrs necieš muļķus. Viņam kabatā ir karaļa izsniegta apžēlošanas pavēle, bet viņš ir arestēts. Dārsijs ielūkojas Tomasam Kromvelam acīs un zina, ka tiks sodīts ar nāvi, bet tik un tā paziņo: “Kromvel, tu vienīgais esi visa šī dumpja un nekārtību iemesls.” Kad kalēja dēls samirkšķina acis, dzirdot tik atklātu runu, Dārsijs sola viņam drīzu nāvi uz ešafota. Ja reiz Anglijā dzīvs palikšot tikai viens augstmanis, tas noteikti nocirtīšot galvu Tomasam Kromvelam.
   Karaļa vīri apcietina arī Džonu Hasiju, un es atceros, cik pacietīgi viņš gaidīja, kamēr es novilcināju laiku un gatavoju princeses dārglietu sarakstu. Atceros arī, kā Hasija sieva mīlēja Mēriju. Es ceru, ka neviens nestāstīs princesei par notikušo.
   Kromvels ilgi, rūpīgi un atriebīgi pratina abus augstmaņus, izsakot daudz nežēlīgu draudu, bet neko nepanāk. Ne Toms Dārsijs, ne Džons Hasijs nenosauc nevienu vārdu. Dārsijs klusē par pievienošanos svētceļniekiem un Pontefrektas pils vārtu atvēršanu. Viņš apgalvo, ka krusta karotāju zīmotnes mētājušās vecā lādē, un neatklāj, kam tās pasniedzis. – Vecajam Tomam mutē nav neviena nodevīga zoba! – viņš paziņo un ir uzticīgs līdz pēdējam mirklim.
   Henrijs Kortnijs raksta:
   “Lūdziet par mani, lēdija Mārgarita! Man jāvada tiesas sēde pret Džonu Hasiju un Tomu Dārsiju. Kromvels apsolījis, ka nāvessoda vietā padzīs Tomu no valsts, un vēlāk viņš drīkstēs atgriezties. Bet Džonam Hasijam nav nekādu cerību.”
   Es izlasu vēstuli, stāvot pie kalēja smēdes un gaidot, kad viņš apkals manu zirgu. Aptvērusi, ko nozīmē šie vārdi, es iemetu ziņu ugunī un uzlūkoju Kortnija vēstnesi. – Vai jūs tūlīt dosieties pie sava saimnieka? – Viņš pamāj. – Atkārtojiet viņam manus vārdus. Iegaumējiet! Tas ir sens vienkāršo ļaužu teiciens. Cilvēka galvu nevajag likt uz bluķa, ja neesi gatavs to nocirst. Vai atcerēsieties?
   Vīrietis vēlreiz pamāj. – Jā. Tā mēdza teikt mans vectēvs. Viņš dzīvoja nemierpilnos laikos. “Nelikt galvu uz bluķa, ja neesi gatavs to nocirst.”
   Es pasniedzu viņam peniju. – Nerunājiet ne ar vienu citu, – es brīdinu. – Un tie nav mani vārdi.
   Montagjū raksta:
   “Džons Hasijs mirs. Dārsijs atzīts par vainīgu, bet tiks apžēlots.”
   Kromvels ir dižens melis. Un teiciens izrādījās patiess – ja cilvēka galvu nogulda uz bluķa, viņš to zaudēs. Lordi domā, ka ir saņēmuši solījumu saudzēt Dārsiju, un pasludina viņu par vainīgu, bet gaida apžēlošanu.
   Tomēr karalis pieviļ šo krietno angli, un viņš zaudē galdu uz bendes bluķa.

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1537. gada vasara

   Es domāju par Tomu Dārsiju, kurš cerēja mirt krusta karā, cīnoties par savu ticību. Man pastāsta, ka viņš miris nodevēja nāvē Tauerhilā, un es zinu, ka viņa cerība ir piepildījusies.
   Pie sētas durvīm atnāk tirgotājs un pavēsta, ka viņam ir kāds skaists nieciņš, kas paredzēts tieši man. Es aizeju uz staļļa laukumu, kur viņš mani gaida, nolicis pie kājām saini. Mani ieraugot, viņš paklanās. – Es apsolīju jums kaut ko atdot un iet prom. Un tagad es varu iet.
   – Cik?
   Viņš papurina galvu un ieliek man plaukstā nelielu maisiņu. – Sūtītājs lika, lai novēlu jums veiksmi, un apgalvoja, ka reiz nākšot labāki laiki, – viņš nosaka, uzceļ saini plecos un aiziet.
   Es atveru maisiņu un izkratu plaukstā piespraudi. Tā ir atraitnīte, ko es iedevu Tomam Dārsijam. Viņš nesauca mani, jo domāja, ka ir uzvarējis un karalis solījis viņu apžēlot. Viņš nesauca mani, jo domāja, ka viņu sargā Dievs. Es ielieku piespraudi kabatā un aizeju.
   *
   Ziemeļos turpinās slepkavošana. Astoņi vīrieši un viena sieviete stājas tiesas priekšā un ir apsūdzēti nodevībā, lordi un sīkmuižnieki, divi attāli radinieki, visi man pazīstami, visi krietni kristieši un uzticīgi pavalstnieki. Un to vidū ir arī jorkšīrietis Roberts Esks.
   Jaunais vīrietis, kuram karalis ap pleciem aplika savu satīna tērpu, gaida tiesu Londonas Tauerā. Viņam nav ne naudas, ne drēbju, ne pārtikas. Neviens neuzdrošinās viņam kaut ko sūtīt, turklāt to nozagtu sargi. Viņš saņēma karaļa apžēlošanas pavēli par Žēlastības svētceļojuma vadīšanu un kopš tā mirkļa nekā nav vadījis vai iedrošinājis izmisušos, kas pēc tam sacēlušies vēl. Atgriezies ziemeļos, viņš centās tikai pārliecināt vīrus, ka valdniekam var uzticēties. Un par to viņš ieslodzīts Tauerā. Kromvels viltīgi tulko Eska pārliecību, ka svētceļojumam bijuši panākumi, – tādējādi viņš esot nodevis valsti.
   Es pastaigājos gar saviem laukiem karstajā saulē un vēroju kviešus. Šogad būs laba raža. Es domāju par Toma Dārsija vēsti, ka reiz pienāks labāki laiki, un Tomasa Kromvela paziņojumu, ka šāda ticība ir nodevīga. Ja kviešu graudi plāno nobriest, vai tā ir nodevība? Saulei rietot, no labības lauka izskrien zaķis, apjož man apkārt un apstājas, notupstas uz pakaļkājām un vēro mani. – Un tu? – es klusi jautāju. – Vai tu nogaidi? Vai esi nodevējs, kurš cer uz labākiem laikiem? Kromvels tiesā visus, ko atved uz Londonu, un visus pasludina par vainīgiem. Apsūdz arī garīdzniekus. Arestē Mārgaritu Balmeri, kas mīlēja savu vīru un lūdzās, lai viņš bēg, kad uzskatīja svētceļojumu par neizdevušos. Mārgaritas kapelāns liecina pret viņu, un seru Džonu Balmeru pakar Taibērnā, bet viņa sievu sadedzina Smitfīldā.
   Robertu Esku aizved uz ziemeļiem, lai viņš mirtu to pašu vīru acu priekšā, kuriem apsolīja žēlastību.
   “Vairāki lordi, arī es, vērsās pie Kromvela un lūdza apžēlot ziemeļniekus. “Žēlastību! Žēlastību! Žēlastību!” Bet viņš to nepazīst.”
   Montagjū mani apciemo vasaras vidū. Visās istabās izkaisītas nupat grieztas niedres, un logi ir plaši atvērti, ielaižot smaržīgo gaisu un putnu dziesmas.
   Es dārzā vācu zālītes, kas palīdzēs pret sērgu, jo iepriekšējā vasara bija drausmīga, it īpaši nabagiem un ziemeļniekiem. Man vairs nav nevienas eļļas, un nāksies pagatavot vēl. Montagjū noslīgst man blakus, es uzlieku plaukstu viņam uz galvas un pirmo reizi pamatu sudrabotus pavedienus.
   – Tu sirmo! – es bargi paziņoju. – Mans dēls nedrīkst sirmot, citādi es jutīšos pārāk veca.
   – Jūsu mīļais Džefrijs zaudē matus, – viņš smiedamies atbild un pieceļas. – Kā jūs to pacietīsiet?
   – Kā to pacietīs viņš? – Es smaidu. Džefrijs vienmēr ir lepojies ar savu izskatīgumu.
   – Viņš nemitīgi nēsās cepuri, – Montagjū pareģo. – Un izaudzēs bārdu tāpat kā Henrijs.
   Mans smaids nozūd. – Kas notiek galmā?
   – Pastaigāsimies! – Viņš satver mani aiz rokas, un es soļoju viņam blakus līdz pļavai, kas plešas upes krastā. Zāle, vienreiz šogad jau pļauta, atkal sniedzas līdz ceļgaliem; mēs iegūsim otru siena ražu no šī leknā, bagātīgā lauka.
   Augstu debesīs uzvirpuļo cīrulis, kas dzied arvien skaļāk līdz ar katru spārnu vēzienu. Mēs apstājamies un vērojam putnu, kamēr tas vairs nav redzams.
   – Es sazinājos ar Redžinaldu, – Montagjū stāsta. – Karalis sūtīja Frānsisu Braienu brāli sagūstīt, un man vajadzēja viņu brīdināt.
   – Kur viņš ir?
   – Līdz šim bija Kambrē. Kādu laiku pavadīja, ieslodzīts pilsētā, jo ārpusē viņu gaidīja Braiens. Henrija pakalpiņš būtu Redžinaldu nošāvis, ja viņš spertu kaut soli Francijā.
   – Montagjū! Vai viņš saņēma tavu brīdinājumu?
   – Jā, bet pats jau saprot, ka jāuzmanās. Karalis un Kromvels izmēģinās visu, lai viņu apklusinātu. Viņi zina, ka Redžinalds sazinājās ar svētceļniekiem un raksta princesei. Zina, ka Redžinalds pulcē armiju. Džefrijs gribēja aizvest vēstuli. Pēc tam pateica, ka labprāt pievienotos Redžinaldam trimdā.
   – Vai tu paskaidroji, ka tas nav iespējams?
   – Protams. Bet viņš vairs nespēj paciest dzīvi šajā zemē. Karalis nepieņem viņu galmā, viņš atkal ieslīdzis parādos un negrib pakļauties Tjūdoru varai. Džefrijs bija pārliecināts, ka svētceļnieki uzvarējuši un karalis atjēdzies. Tagad viņš negrib palikt Anglijā.
   – Un kas notiktu ar viņa bērniem, sievu un zemi?
   Montagjū pasmaida. – Jūs taču pazīstat Džefriju. Viņš sadusmojās un paziņoja, ka aizbēgs, pēc tam apdomājās un solīja palikt, cerot uz labākiem laikiem. Ja vēl kāds no mums dotos trimdā, palikušajiem kļūtu daudz sliktāk. Viņš saprot, ka aizbēgot visu zaudētu.
   – Kurš aizveda tavu vēstuli Redžinaldam?
   – Hjū Holends, vecais Džefrija kalpotājs. Tagad viņš ieved kviešus Londonā.
   – Es viņu pazīstu. – Tas ir tirgotājs, kurš ved preces uz Flandriju un palīdzēja Džonam Heljaram nokļūt drošībā.
   – Holends gribēja sastapt Redžinaldu un palīdzēt.
   Mēs ejam lejā no neliela pakalna un sasniedzam upi. Virs ūdens kā spārnots safīrs traucas zivju dzenis; putns lido ātrāk kā izšauta bulta.
   – Es nemūžam nespētu aizbraukt. Pat nedomāju par to, – es atzīstu. – Man ir jāpaliek šeit un jāvēro notikumi. Man te jābūt arī tad, kad klosteri būs iznīcināti, kad svēto kaulus izcels no svētvietām un izbērs notekās.
   – Zinu, – Montagjū skumji piekrīt. – Es jūtos tāpat. Šī ir mana zeme. Lai ko tai nāktos izciest. Man jābūt šeit.
   – Viņš nevar turpināt mūžam, – es ieminos, lai gan apzinos, ka šie vārdi ir nodevība. – Drīz viņam jāmirst. Un vienīgā mantiniece ir mūsu princese.
   – Vai nedomājat, ka Džeina viņam dāvās dēlu? – Montagjū jautā. – Viņa jau ilgi ir gaidībās. Karalis noturēja pateicības dievkalpojumu Svētā Pāvila katedrālē un aizsūtīja karalieni uz Hemptonkortu, kur notiks dzemdības.
   – Un mūsu princese?
   – Arī viņa ir Hemptonkortā un palīdz karalienei. Viņa saņem visu, kas viņai pienākas. – Montagjū smaida. – Karaliene izturas pret princesi laipni, un Mērija mīl savu pamāti.
   – Vai karalis nedzīvo pie viņām?
   – Henrijs baidās no sērgas un ir aizjājis vasaras ceļojumā.
   – Un pametis karalieni vienu?
   Montagjū parausta plecus. – Henrijs grib būt tālu prom, ja arī šis bērns nomirs. Daudzi apgalvo, ka viņš nespēj radīt veselīgu zēnu. Viņš nevēlēsies atkal skatīties, kā apglabā zīdaini.
   Es papurinu galvu, domājot par jauno sievieti, kura pamesta viena pirms dzemdībām un kuras vīrs aizbēg, gatavojoties bērna vai viņas nāvei.
   – Jūs neticat, ka viņai būs dēls, vai ne? – Montagjū atkārto. – Svētceļnieki teica, ka Henrija dinastija ir nolādēta. Viņš nekad neradīs dzīvu princi, jo viņa tēva rokas mirkst nevainīgo Jorku prinču asinīs. Vai jūs tam ticat?
   – Man nepatīk par to domāt. – Mēs ejam pa taciņu gar upes malu. – Es cenšos par to nekad nedomāt.
   – Vai jums šķiet, ka prinčus nogalināja Tjūdori? – Montagjū klusi jautā. – Vai Henrija Tjūdora māte? Kad bija precējusies ar Tauera konsteblu un viņas dēls gaidīja izdevīgu mirkli iebrukumam? Viņš taču nevarēja pieprasīt troni, kamēr zēni bija dzīvi.
   – Kurš cits to varēja izdarīt? – es atvaicāju. – Nevienam viņu nāve nebija izdevīga. Un tagad mēs redzam, ka Tjūdori ir spējīgi uz gandrīz jebkuru grēku.

L’Erbē, Londona, 1537. gada rudens

   Es esmu atlaidusies savā lielajā gultā pie aizvērtiem aizkariem un piepeši dzirdu zvanus. Vispirms ieskanas viens, bet drīz pievienojas citi, un visu pilsētu pāršalc uzvaras prieka pilnā dunoņa. Es pieceļos un taustos pēc rītasvārkiem. Kalpone atrauj vaļā manas guļamistabas durvis un ieskrien iekšā, turēdama sveci. – Jūsu Gaišība! Vēstis no Hemptonkortas! Karalienei piedzimis zēns! Zēns!
   – Lai Dievs viņu svētī un sargā, – es nosaku un runāju patiesi. Neviens nespētu vēlēt ļaunu Džeinai Seimūrai, pavisam nekaitīgai sievietei, kas kļuvusi par labu pamāti manai princesei. – Vai bērns ir vesels?
   Meitene smaida un klusēdama parausta plecus. Jaunie likumi aizliedz pat jautāt, vai karaļa bērns ir spēcīgs, jo tādējādi tiek apšaubīta karaļa vīrišķība.
   – Lai Dievs viņus abus svētī, – es atkārtoju.
   – Vai mēs drīkstam iziet ielās? – meitene jautā. – Tur cilvēki dejo un ir sakūruši sārtus.
   – Protams, tikai ejiet visas kopā, – es atļauju. – Un rītausmā atgriezieties.
   Viņa plati smaida. – Vai palīdzēt jums apģērbties?
   Es papurinu galvu. Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es pavadīju visu nakti nomodā pie karalienes gultas un devos pavēstīt jaunumus karalim. – Nē, es turpināšu gulēt. Un no rīta mēs aizlūgsim par karalienes un prinča veselību.
   *
   No Hemptonkortas tiek ziņots, ka bērns ir vesels un spēcīgs, viņam dots Edvarda vārds, princese Mērija ir turējusi viņu rokās kristību ceremonijas laikā. Ja viņš izdzīvos, tad kļūs par Tjūdoru jauno mantinieku, un Mērija nekad nebūs karaliene. Bet es zinu, ka veselīgs zīdainis vēl nav topošais karalis.
   Pēc tam manas bažas piepildās, un mēs dzirdam, ka Hemptonkortā atgriezušies karalienes ārsti. Bet šoreiz slima ir karaliene. Pirmajās bīstamajās dienās pēc dzemdībām ēna kritusi pār māti. Es kapelā lūdzu par Džeinu Seimūru, bet viņa nomirst tikai divas nedēļas pēc bērna dzimšanas.
   Karalis esot bēdu sagrauzts, jo zaudējis sava bērna māti un vienīgo sievieti, ko mīlējis. Viņš nekad vairs neprecēšoties, Džeina bijusi Henrija vienīgā patiesā sieva – nevainojama, nesalīdzināma. Nāvē viņa ir sasniegusi to, ko neviena sieviete nevar panākt dzīvē.
   – Vai viņš vispār spēj mīlēt? – Džefrijs jautā. – Šis karalis pavēlēja sodīt sievietes, kas apbedījušas savus pakārtos vīrus. Vai viņš saprot, kas ir sēras?
   Es atceros zēnu, kurš vēl gadu pēc mātes nāves bija bāls kā rēgs, bet neaizrit pat mēnesis pēc Džeinas Seimūras aiziešanas, kad viņš jau meklē jaunu sievu – kādu Francijas vai Spānijas princesi. Montagjū ierodas pie manis L’Erbē, uzvilcis sēru drānas, un cenšas nesmieties, kamēr stāsta par karali, kurš gribējis, lai visas Francijas princeses ierodas Kalē un viņš varētu izvēlēties skaistāko no tām.
   Franči ir sašutuši, jo viņu karaliskās dzimtas sievietes nav nekādas govis, kas jāved uz tirgu, un neviena princese nealkst kļūt par sievu slepkavas ceturto karalieni. Tomēr Henrijs nesaprot, ka vairs nav iekārojams vecpuisis. Viņš nezina, ka nav izskatīgākais kristīgās pasaules valdnieks, kurš ir dievbijīgs un daudz lasījis. Henrijs noveco, viņam jau ir četrdesmit seši gadi, viņš līdz ar katru dienu kļūst tuklāks un ir sanaidojies ar pāvestu. Un viņš nesaprot, ka nav iemīļots un apbrīnots.
   – Māt, karalienes nāvei ir kādas negaidīti patīkamas sekas, – Montagjū ieminas. – Jums būs grūti tam noticēt, bet karalis atjauno klosteri.
   – Kuru?
   – Mūsējo.
   Es neko nesaprotu. – Viņš mums atdos Bišemas klosteri?
   – Jā, – Montagjū apliecina. – Hemptonkortā karalim ir neliela istaba virs kapelas, no kuras viņš redz altāri. Viņš lasa un paraksta dokumentus, kamēr lejā priesteris celebrē misi. Viņš pasauca mani pie sevis. Un šoreiz viņš lūdzās, nevis strādāja. Viņš pārmeta krustu, noskūpstīja rožukroni, uzsmaidīja man un pavēstīja, ka vajag aizlūgt par Džeinas dvēseli, un apjautājās, vai jūs būtu ar mieru atjaunot savu klosteri šim nolūkam.
   – Viņš katru dienu slēdz dievnamus visā valstī! Roberts Esks un pārējie nomira, pūlēdamies glābt klosterus.
   – Tagad viņš grib vienu no tiem atvērt.
   – Viņš teica, ka šķīstītavas neesot un nav vajadzīgas šādas aizlūgumu vietas.
   – Acīmredzot viņš tādu vēlas sev un Džeinai.
   – Kromvels iecēla viltus prioru un slēdza mūsu klosteri.
   – Viņa lēmums ir atcelts.
   Man ir pasniegta lielākā dāvana, kādu var saņemt dievbijīga sieviete. Tas ir manas dzimtas klosteris. – Mēs esam ārkārtīgi pagodināti. – Mani sajūsmina doma, ka drīkstēsim atvērt kapelas durvis, ka galerijā skanēs mūku dziesma, hostija atkal glabāsies mirdzošajā monstrancē aiz altāra, un pie tā degs sveces, kliedējot pasaules tumsu. – Vai tiešām viņš to atļauj? Vienīgā gaisma visā Anglijā degs mūsu kapelā zem baltās rozes karoga?
   – Jā, – Montagjū smaidot atbild. – Es zināju, ka jums tas nozīmēs daudz, māt.
   – Es atdošu tai zaudēto skaistumu. – Un es jau iztēlojos savu atjaunoto klosteri. – Tas ir tikai viens neliels dievnams, bet es to atjaunošu. Vienīgais klosteris Anglijā, bet tas raidīs mazu, svētu gaismu Henrija Anglijas tumsā.

Griničas pils, Londona, 1537. gada Ziemassvētki

   Mēs ar Montagjū dodamies uz Griniču, lai nogādātu karalim dāvanas, un paņemam līdzi mazo Hariju. Galmā vēl joprojām valda sēras. Šie ir klusākie Ziemassvētki manā mūžā. Tomēr karalis smaidot pieņem mūsu veltes un novēl priecīgus svētkus. Viņš jautā, vai esmu redzējusi princi Edvardu, un ļauj man zīdaini apciemot. Viņš piebilst, ka drīkstu ņemt līdzi savu mazdēlu, un pamāj Harijam.
   Ir redzams, ka valdnieks ārkārtīgi baidās par dēla dzīvību. Pie durvīm stāv divreiz vairāk sargu nekā citur, un neviens nedrīkst ieiet, ja vien neuzrāda rakstītu atļauju. Neviens, pat hercogs. Es papriecājos par veselīgo, spēcīgo zīdaini un iespiežu auklei rokā zelta monētu, apsolot lūgties, lai viņš arī turpmāk būtu vesels. Kad aizeju, mazais Tjūdors uzstājīgi pieprasa ēdienu.
   Beidzot es drīkstu doties uz princeses istabām. Viņai ir neliels galms un vairākas dāmas, bet, mani ieraugot, viņa pielec kājās, un mēs apskaujamies.
   – Kas ir šis zēns? – Princese palūkojas uz Hariju, kurš noslīdzis uz viena ceļgala un piespiedis plaukstu pie sirds.
   – Mans mazdēls Harijs.
   – Es varētu jums kalpot, – viņš izdveš.
   – Un es ļoti priecātos tevi pieņemt. – Princese sniedz zēnam roku, viņš pieceļas un paklanās, lūkodamies uz Mēriju ar dievināšanas pilnu skatienu.
   – Tava vecmāmiņa pateiks, kad drīkstēsi pievienoties manai saimei, – Mērija paskaidro. – Pagaidām tu droši vien esi vajadzīgs savās mājās.
   – Tur es neesmu derīgs un daudz laika pavadu garlaikojoties, tātad neviens pēc manis neilgotos, – Harijs dedzīgi apgalvo, cenšoties princesi pārliecināt, bet viņa iesmejas.
   – Nāc pie manis, kad būsi derīgs un čakls.
   Mērija ieved mani savā istabā, kur esam divatā. Es ielūkojos viņas bālajā sejā, noslauku asaras no vaigiem un pasmaidu.
   – Mans bērns!
   – Ak, lēdija Mārgarita!
   Es uzreiz redzu, ka viņa neēd pietiekami, jo zem acīm ir tumši loki un viņa liekas pārāk bāla. – Vai jūtaties nelāgi?
   Viņa parausta plecus. – Tāpat kā parasti. Es skumu par karalienes nāvi. Tas bija tāds trieciens… Nespēju noticēt, ka viņa tā nomira… Uz brīdi es pat apšaubīju savu ticību. Nevarēju saprast, kāpēc Dievs viņu paņēma…
   Mērija apklust un atbalsta pieri man pret plecu, un es saudzīgi papliķēju viņai pa muguru. Nabaga meitene zaudēja izcilu māti, bet pēc tam mīlēja un zaudēja pamāti. Viņa visu mūžu ilgosies pēc kāda, kam uzticēties un ko mīlēt.
   – Ticēsim, ka viņa ir Dieva rokās, – es ierosinu. – Un mēs skaitām aizlūguma mises par viņas dvēseli manā kapelā Bišemā.
   – Jā, karalis man to pateica. – Mērija pasmaida. – Es ļoti priecājos. Bet pārējās abatijas, lēdija Mārgarita!
   Es piespiežu pirkstu pie lūpām. – Zinu. Ir daudz zaudēts.
   – Vai saņemat kādu vēsti no sava dēla Redžinalda? – viņa tik tikko dzirdami jautā.
   – Viņš pulcēja atbalstītājus svētceļniekiem, kamēr tie izlīga mieru ar karali, – es stāstu. – Uzzinājis par sakāvi, viņš atgriezās Romā. Tur viņš ir drošībā.
   Mērija pamāj. Pie durvīm pieklauvē, un jauniņa galma dāma pabāž galvu spraugā. – Tagad mēs nevaram runāt, – princese nosaka. – Bet pasakiet viņam, ka pret mani izturas labi, un šķiet, ka mani nekas neapdraud. Kopš mazā brāļa piedzimšanas tēvs ir samierinājies ar mani un mazo Elizabeti. Viņam beidzot ir dēls. Varbūt viņš būs laimīgs.

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1538. gada vasara

   Vasaru es pavadu savā namā Vorblingtonā. Galms pabrauc mums garām, un šoreiz karalis nesūta pie manis heroldus, lai noskaidrotu, vai varu uzņemt viesus. Henrijs nevēlas apmesties pie manis, kaut gan lauki ir tikpat zaļi un mežos ir tikpat daudz medījuma kā toreiz, kad viņam šis nams šķita labākais visā Anglijā.
   Lūkojoties uz lielo spārnu, ko izbūvēju karalienes Katrīnas ērtībām un viņas jaunā vīra priekam, es nospriežu, ka esmu izšķiedusi naudu un mīlestību. Tjūdoriem sniegtā mīlestība un nauda vienmēr ir iztērēta veltīgi, jo mēs visi esam izlutinājuši Tjūdoru zēnu, kuru māte tā mīlēja.
   No Bišemas pienāk vēsts, ka Tomass Kromvels jau otro reizi atņēmis mums klosteri. Mūkiem, kas aizlūdza par Džeinu Seimūru, ir pavēlēts doties prom. Es pat nerakstu sūdzību.
   Vismaz varu justies pārliecināta, ka princese ir drošībā Hemptonkortā un apciemo savu brāli Ričmondas pilī. Gads vēl nebūs beidzies, kad viņai jau būs jauna pamāte, un es katru nakti lūdzos, kaut karaļa izvēlētā sieviete izturētos labi pret Mēriju. Arī viņai tiek meklēts vīrs, un kāds ierosina Portugāles karalisko ģimeni. Mēs ar Montagjū esam vienisprātis, ka man jābrauc kopā ar viņu un jāpalīdz iekārtoties jaunajā dzīvesvietā, kaut gan esmu jau veca.
   Es rosīgi vadu dzīvi Vorblingtonā, gatavojos ražas ievākšanai un papildinu rēķinus, bet kādu dienu mans saimniecības pārzinis pavēsta, ka mūsu nelielajā slimnīcā ir jauns pacients, kāds Džerveiss Tindals, un viņš jautājis ārstam Ričardam Eiram, kāpēc baznīcā un slimnīcā nav grāmatu par jauno mācību. Ārsts viņam paskaidro, ka mūsu ģimene atbalsta veco ticību.
   – Viņš interesējās par to zirgupuisi, ko atlaidāt, kundze. Luterāni, kurš gribēja pievērst pusi kalpotāju savai ticībai. Un apjautājās arī par jūsu kapelānu Džonu Heljaru, kurš varbūt apciemojot jūsu dēlu Redžinaldu Romā vai kaut kur citur. Un viņš jautā, kāpēc Redžinalds tik ilgi dzīvo ārpus Anglijas.
   Mazā ciematā vienmēr klīst baumas par lielo namu, tomēr mani pārņem nemiers, jo šīs baumas skar pili, slimnīcu un mūsu ticību brīdī, kad esam pārdzīvojuši svētceļojumu un mūsu princese beidzot ir drošībā.
   – Piekodiniet tam vīram, lai viņš izturas pieklājīgi pret saviem namatēviem, – es pavēlu. – Un paskaidrojiet arī ārstam, ka nevajag atklāt savas domas pusei šīs valsts.
   Pārzinis pasmaida. – Nekas slikts nav noticis. Nav jau nekā, ko zināt. Tomēr es ar viņu klusi aprunāšos.
   Es par to vairs nedomāju līdz dienai, kad Džefrijs ieved audienču zālē ārstu Ričardu Eiru un labības tirgotāju Hjū Holendu. Mani pārņem trauksme.
   – Māt, mums jāaprunājas, – Džefrijs saka, gaidot manu svētību.
   – Vai kaut kas noticis? – Es saspringti smaidu.
   – Domāju, ka nē. Bet ārsts teica, ka pacients slimnīcā…
   – Džerveiss Tindals, – ārsts paklanījies piebilst.
   – Pacients gribējis šeit izveidot jaunās mācības skolu, un kāds viņam pateica, ka te tas nav vajadzīgs un jūs to nepieļautu. Viņš aizgāja saniknots un visiem stāsta, ka mēs aizliedzam karaļa atļautās grāmatas, bet Hjū Holends nogādājot mūsu ziņas Redžinaldam.
   – Tas neko nenozīmē, – es piesardzīgi iebilstu, uzlūkodama Montagjū, kurš stāv man blakus. – Šādas baumas ir kaitinošas, bet nav nekādu pierādījumu.
   – Taisnība, bet to varētu iztulkot nepareizi, – Džefrijs saka.
   – Un šis tirgotājs nogādāja Redžinaldam manu brīdinājumu, – Montagjū klusi pačukst man ausī, – kā arī aizveda jūsu kapelānu. Tātad šiem dūmiem apakšā ir uguns. – Viņš pievēršas ārstam. – Kur šobrīd ir Tindala kungs?
   – Es viņu aizsūtīju prom, tiklīdz viņš atveseļojās, – ārsts atbild. – Kundzes saimniecības pārzinis man teica, ka viņai nepatīk baumas.
   – Pavisam noteikti, – es skarbi apliecinu. – Es jums maksāju, lai ārstējat nabagus, nevis aprunājat mani.
   – Neviens nezina, kur viņš ir, – Džefrijs satraukts turpina. – Varbūt viņš mūs jau sen novēro. Vai domājat, ka viņš devās pie Tomasa Kromvela?
   Montagjū drūmi sakniebj lūpas. – Neapšaubāmi.
   – Kāpēc?
   – Visi, kam ir kaut kas zināms, dodas pie Kromvela.
   – Kā mums rīkoties? – Džefrijs pārmaiņus uzlūko mani un savu vecāko brāli.
   – Tev pašam jāvēršas pie Kromvela. Pastāsti, ka te notika pārpratums, un dažas vecas sievietes pļāpāja par niekiem. – Es pārmetoši uzlūkoju ārstu. – Apstiprini, ka mēs esam padevīgi karalim. Atgādini, ka valdnieks atjaunoja mūsu klosteri Bišemā un ka mūsu baznīcā ir angļu Bībele, ko jebkurš var izlasīt.
   – Vai nāksi man līdzi? – Džefrijs tik tikko dzirdami jautā Montagjū. Viņš izskatās nobažījies.
   – Nē, – mans vecākais dēls skarbi atcērt. – Tas ir nieks. Ne no kā nav jābaidās. Labāk, lai tikai viens no mums aiziet un paskaidro Kromvelam, ka mūsu pilī un muižā nav nekādu pārkāpumu. Paziņo, ka Holenda kungs pirms daudziem mēnešiem aizveda Redžinaldam dažas vēstis par ģimeni, neko citu. Bet ej jau šodien un visu izstāsti. Kromvels droši vien jau pats visu zina. Bet vismaz šķitīs, ka tu rīkojies atklāti.
   – Lūdzu, nāc man līdzi!
   Džefrija balsī ieskanas tāds izmisums, ka es uzlūkoju Montagjū. – Dēls, kāpēc gan ne? Tu ar Tomasu Kromvelu runāsi nepiespiestāk kā Džefrijs.
   Montagjū asi iesmejas un papurina galvu. – Jūs nesaprotat, kā domā Kromvels. Ja aiziesim mēs abi, izskatīsies, ka esam noraizējušies. Ej, Džefrij, un pastāsti viņam visu. Mums nav nekā slēpjama, un viņš to saprot. Bet dari to jau šodien, pirms ierodas Tindals un iesniedz savam saimniekam ziņojumu.
   – Un paņem līdzi naudu, – es klusi piebilstu.
   – Jums taču zināms, ka man nav ne penija! – Džefrijs aizkaitināts iesaucas.
   – Tad Montagjū tev kaut ko iedos no mantnīcas. Pasniedz Tomasam Kromvelam kādu dāvanu un nodod manu sveicienu!
   – Viņš zina, ka man kabatās svilpo vējš! – Džefrijs iebilst.
   – Kromvels sapratīs, ka dāvana nāk no manis, lai apliecinātu draudzību, – es mierīgi paskaidroju, sameklēju atslēgas un aizvedu dēlu uz mantnīcu.
   Durvīm ir divas slēdzenes. Džefrijs apstājas pie sliekšņa un pārlaiž telpai ilgpilnu skatienu. Plauktos ir salikti kausi, monētu lādes, sīknauda malkascirtējiem un dienas strādniekiem, sudrabs ceturkšņa algām un slēgtas, pie grīdas piekaltas lādes ar zeltu. Es noceļu vilnas drānu no skaista sudraba kausa. – Šis viņam lieliski derēs.
   – Sudrabs? – Džefrijs šaubās. – Vai nesūtīsiet zeltu?
   Es pasmaidu. – Tas ir spožs, nesen kalts un vairāk mirguļo nekā mirdz. Īsts Kromvels. Aiznes to viņam.
   *
   Džefrijs atgriežas no Londonas, lepodamies ar savu gudro rīcību. Viņš stāsta, ka runājis ar Kromvelu kā vīrs ar vīru, un Kromvels uzreiz sapratis, ka runa ir par skaudīgu ciemata iedzīvotāju pļāpām. Džefrijs atzinies lordam kancleram, ka mēs tiešām rakstām Redžinaldam par ģimenes jaunumiem un Hjū Holends aizvedis šīs vēstules, bet mēs nekad nepārstājām vainot Redžinaldu par šausminošo vēstuli karalim un pat lūdzāmies, lai viņš nekad to nepublicē. Brālis mums ir apsolījis, ka panāks vēstules nogrimšanu aizmirstībā.
   – Es pateicu, ka Redžinalda darbs bija slikti paveikts un nemākulīgi uzrakstīts! – Džefrijs priecīgs stāsta.
   Viņš rīkojies tik veikli, ka Hjū Holends atgūst savas aizturētās preces un visiem trim – Holendam, manam dēlam un ārstam – ir ļauts netraucēti pārvietoties.
   Mēs ar Džefriju jājam uz Bakingemšīru, lai atklātu labās vēstis Montagjū, kurš apmeties savā Bokmeras namā. Mums seko seši jātnieki un manas mazmeitas Ketrina un Vinifreda. Mums visapkārt plešas pazīstamās Montagjū zemes, bet piepeši strauji tuvojas karaliskais standarts. Henrija sargi auļo mums pretī. Manas sardzes kapteinis uzsauc: – Stāt! Malā!
   – Mēs dodam ceļu karaļa vīriem, kā jau visi krietni pavalstnieki.
   Visi divpadsmit jātnieki ir bruņojušies ar zobeniem un šķēpiem. Pirmais tur rokā karalisko standartu, trīs heraldiskās lilijas un trīs lauvas; viņš sveicinādams nolaiž karogu, kad ierauga mūs. Viņi jāj steidzīgi, un pašā vidū ir aizturētais, vīrs ar kailu galvu un saplēstu kamzoli. Viņam uz vaiga veidojas zilums, rokas ir sasietas aiz muguras, bet kājas sapītas zem zirga vēdera.
   – Dievs, sargi mūs! – Džefrijs izdveš. – Tas bija labības tirgonis Hjū Holends.
   Hjū apaļā seja, kurā vienmēr rotājās smaids, tagad ir balta kā rēgs. Viņš cenšas pieturēties pie seglu loka aizmugurē, lai nesalēktos pēc katra soļa.
   Sargi pajāj mums garām, nepalēninot gaitu. Kapteinis aši uzmet mums aizdomu pilnu skatienu, it kā prātodams, vai mēs nemēģināsim glābt Hjū Holendu. Es paceļu roku, Hjū paskatās uz mums un uzsauc Džefrijam: – Neapstājieties, jo jūs man sekosiet!
   Jātnieki patraucas mums garām, iekams Džefrijs pagūst atbildēt. Viņš nobālējis palūkojas uz mani. – Kromvels izteicās skaidri. Viņš visu saprata. Mēs paskaidrojām.
   – Tas droši vien saistīts ar kaut ko citu, – es ieminos, kaut gan tā nedomāju. – Jāsim uz Montagjū namu un pajautāsim tavam brālim.

Bokmeras muiža, Bakingemšīra, 1538. gada vasara

   Montagjū namā valda juceklis. Karaļa vīri salauza galdus un solus lielajā zālē, kad arestēja Hjū Holendu, jo viņš pretojies un skrējis kā pārbijies briedis, bet sargi viņu vajājuši kā neveikli suņi.
   Mana vedekla Džeina raud savā istabā. Montagjū izrīko kalpotājus, kas sakārto galdus zālē, un cenšas visu pārvērst par joku. Tomēr es redzu, ka viņš ir satriekts. Džefrijs iebrāžas zālē un sauc: – Kāpēc viņu arestēja? Kāds ir iemesls?
   – Viņiem nav jānosauc iemesls, Džefrij. Tu taču to zini.
   – Bet Kromvels man apliecināja, ka viss ir labi!
   – Jā. Un karalis apžēloja Robertu Esku.
   – Kuš, – es brīdinu. – Notikusi kāda kļūda, un mums nav jābaidās. Tas attiecas uz Hjū Holendu, nevis mums.
   – Viņi pārmeklēja manas istabas, – Montagjū saspringts atklāj. – Rakņājās visās mantās. Tas ir saistīts ar mums.
   – Ko viņi atrada? – Džefrijs čukst.
   – Neko. Es sadedzinu vēstules, tiklīdz esmu tās izlasījis. – Viņš pievēršas man. – Arī jūs visu sadedzināt, vai ne?
   Es pamāju. – Jā.
   – Un nepaturat neko piemiņai? Pat no Redžinalda ne?
   Es papurinu galvu. – Nekad.
   Džefrijs ir nobālējis. – Es saglabāju dažus papīrus, – viņš atzīstas.
   Montagjū saniknots uzlūko brāli – ko? Nē, nesaki man, es negribu zināt. Muļķis! Tu esi muļķis, Džefrij. Iznīcini visu! Un nesaki man, kā to izdarīsi.
   Viņš satver mani aiz rokas, lai vestu prom. Es vilcinos;
   Džefrijs ir mans mīļotais dēls.
   – Sūti kapelānu Džonu Kolinsu, – es steigšus pavēlu Džefrijam. – Viņam var uzticēties. Sūti viņu pie sava saimniecības pārziņa vai Konstansas un liec sadedzināt visu, kas ir tavā istabā.
   Džefrijs pamāj un aizsteidzas.
   – Kāpēc viņš ir tāds muļķis? – Montagjū noprasa, vedot mani uz savas sievas audienču zāli. – Viņš taču zina, ka neko nedrīkst paturēt.
   – Viņš nav muļķis, – es iebilstu, strauji elpodama, un apstājos pie durvīm. – Bet viņš mīlēja baznīcu tādu, kāda tā bija. Viņš auga Saionā. Nevar viņu vainot mīlestībā pret mājām. Viņš bija mazs zēns, un mums nebija nekā, mēs pārtikām no baznīcas dāvanām, tā bija mūsu ģimene. Un viņš mīl arī princesi un nespēj to neizrādīt.
   – Ne jau šajos laikos, – Montagjū skarbi atcērt. – Mēs nedrīkstam izrādīt savu mīlestību. Ne mirkli. Karalis ir bīstams, māt. Nekad nav zināms, kā viņš kaut ko uztvers. Viņš ir aizdomu mākts un bailīgs, bet jau nākamajā mirklī kļūst par labāko draugu. Viņš vēro mani tik nopietni, it kā gribētu apēst, bet pēc tam nodzied jautru dziesmu, un viss ir kā senāk. Bet viņš nekad neaizmirst, ka viņa tronis ir iegūts kaujas laukā nejaušības un nodevības dēļ un viss var pavērsties pret viņu. Un Henrijam ir tikai viens trausls dēls zīdaiņa šūpulī, kuru neviens neaizstāvēs. Turklāt viņš apzinās, ka pār viņa dzimtu gulstas pelnīts lāsts.
   *
   Montagjū sieva Džeina izbijusies raud savā istabā. Es ienāku kopā ar Ketrinu un Vinifredu. Viņa svētī meitas un paziņo, ka nekad nepiedos viņu tēvam, kurš iegrūdis savus bērnus briesmās. Mazais Harijs paklanās, lepni nostājas blakus tēvam un tādējādi pauž, ka ne no kā nebaidās.
   – Vairs ne vārda, Džeina! – es skarbi pavēlu. – Ne vārda. Viņa atgūstas un noslīgst reveransā. – Piedodiet, māt. Es nobijos. Tas briesmīgais cilvēks bēga no sargiem, un viņi saplēsa glāzes.
   – Ja viņš ir vainīgs, mums jāpriecājas, ka lordam Kromvelam izdevās viņu sagūstīt. Un, ja viņš ir nevainīgs, tad drīz iznāks brīvībā, – es rāmi nosaku un uzlieku roku Harijam uz pleca. – Mums nav jābaidās, jo mēs vienmēr esam bijuši padevīgi karalim.
   Džeina uztver mājienu, un mēs turpmāko dienu cenšamies tēlot parastu ģimenes sarunu. Mēs vakariņojam lielajā zālē, un arī kalpotāji izliekas tikpat jautri kā mēs.
   Pēc vakariņām mēs aizsūtām bērnus gulēt un ejam uz Montagjū istabu. Džefrijs nespēj nomierināties un nemitīgi staigā šurpu turpu.
   – Man bija sprediķa noraksts, – viņš piepeši paziņo. – Bet to lasīja paša karaļa klātbūtnē! Tas nevar būt nekas slikts. Un Kolinss to jau būs sadedzinājis.
   – Mieru! – Montagjū viņu uzlūko.
   – Man bija arī bīskapa Stokslija vēstules, bet tajās nekā nebija.
   – Vajadzēja tās sadedzināt, tiklīdz saņēmi, – Montagjū atkārto. – Es taču tev teicu jau pirms daudziem gadiem!
   – Tur nekā nebija! – Džefrijs iesaucas.
   – Toties viņš varēja kādam citam uzrakstīt kaut ko bīstamu. Nevajag sagādāt viņam nepatikšanas.
   – Vai tiešām tu visu sadedzini? – Džefrijs piepeši jautā, gribēdams brāli pieķert.
   – Jā, – Montagjū mierīgi atbild un uzlūko mani. – Jūs arī, vai ne, māt?
   – Jā. Viņi neko neatradīs nevienā no maniem namiem, lai kā meklēs.
   – Kāpēc viņiem vajadzētu meklēt? – Džeina sašutusi jautā.
   – Jo mēs esam tie, kas esam, – es atbildu. – Un tu labi to zini, Džeina. Tu esi dzimusi Nevila. Tu saproti, ko tas nozīmē. Mēs esam Plantageneti, baltā roze, un karalis saprot, ka tauta mūs mīl.
   Viņa sarūgtināta novēršas. – Man šķita, ka es ieprecēšos diženā dzimtā. Nebija ne jausmas, ka iekļūšu briesmās.
   – Diženumam vienmēr seko briesmas, – es nosaku. – Un tu arī toreiz to zināji.
   Džefrijs pieiet pie loga, palūkojas laukā, atkal paskatās uz mums. – Es jāšu uz Londonu, – viņš ieminas. – Jāšu pie Tomasa Kromvela un noskaidrošu, kāpēc viņš arestējis Hjū Holendu, un pateikšu… – Viņš ievelk elpu. – Pateikšu… – Vēlreiz ieelpo. – Pateikšu, ka Holends neko nav izdarījis un es arī ne, un neviens no mums.
   – Es jāšu tev līdzi, – Montagjū piesakās, mūs visus pārsteigdams.
   – Vai tiešām? – es jautāju. Džeina sastingst un paskatās uz savu vīru, it kā gribētu viņu aizturēt.
   – Jā, – Montagjū atbild. – Kromvelam jāsaprot, ka viņš nevar ar mums rotaļāties. Protams, viņš ir ļoti ietekmīgs, bet arī mums netrūkst varas. Un viņam jāzina, ka mēs nebaidāmies. – Montagjū palūkojas uz Džefriju un izlabo: – Es nebaidos.
   – Kā jums šķiet, māt? – Džeina cer, ka es aizliegšu saviem dēliem doties kopā.
   – Man tā liekas izcila doma, – es rāmi paziņoju. – Mums nav nekā slēpjama. Mēs neesam pārkāpuši likumu. Mēs mīlam baznīcu un godājam princesi, bet tas nav noziegums. Pat Kromvels nespēj sacerēt likumu, kas tādu mīlestību pārvērš par noziegumu. Ej, Montagjū, un pieņem manu svētību!
   *
   Es pavadu nedēļu Bokmeras muižā, gaidot ziņas kopā ar Džeinu un bērniem. Montagjū atsūta mums vēstuli, tiklīdz sasniedz Londonu. Pēc tam mēs vairs neko nesaņemam.
   – Man laikam jādodas uz Londonu, – es ieminos. – Es jums rakstīšu, kad kaut ko noskaidrošu.
   – Jā, lūdzu, māt, – Džeina stingi atbild. – Es vienmēr priecājos saņemt ziņas par jūsu veselību.
   Viņa pavada mani līdz staļļa pagalmam un stāv blakus, kad es gurdi uzkāpju seglos aiz sava zirgu pārrauga. Man seko Džeinas meitas Ketrina un Vinifreda. Harijs paliks pie mātes, bet nemierīgi mīņājas un cenšas uztvert manu skatienu, jo cer, ka ņemšu viņu līdzi. Es uzsmaidu vedeklai.
   – Nebaidieties, Džeina. Mēs esam pārcietuši arī sliktākus laikus.
   – Vai tiešām?
   Es atceros savas dzimtas vēsturi, visas sakāves un kaujas, nodevību, nāvessodus, kas aptraipa mūsu pagātni un kļūst par robežstabiem mūsu nemitīgajā ceļā pie troņa un prom no tā. – Jā. Daudz sliktākus.

L’Erbē, Londona, 1538. gada vasara

   Montagjū atnāk pie manis, tiklīdz esmu Londonā. Mēs paēdam vakariņas zālē, it kā šī būtu parasta viesošanās, viņš stāsta par galmu un mazā prinča veselību, līdz varam doties uz klusu istabu aiz lielā galda un aizvērt durvis.
   – Džefrijs ir Tauerā, – viņš klusi pavēsta, kad apsēžos. Viņš laikam ir baidījies, ka es nokritīšu. Satvēris manu roku, viņš ielūkojas man acīs. – Nezaudējiet mieru, māt. Viņš nav apsūdzēts, viņam neko nevar nodarīt. Neaizmirstiet, ka Kromvels mēdz rīkoties tieši tā. Viņš iebiedē cilvēkus, un tie pasaka pārsteidzīgus vārdus.
   Man ir grūti elpot, es piespiežu plaukstu pie sirds un jūtu to pukstam. Acu priekšā viss satumst, un man pat šķiet, ka bailes mani tūlīt nogalinās.
   Nākamajā mirklī man sejā ieplūst silts gaiss, es atkal elpoju, un Montagjū runā: – Klusējiet, māt! Te ir Ketrina un Vinifreda. Es viņas pasaucu palīgā, kad zaudējāt samaņu.
   Viņš tur manu roku un iekniebj pirkstā, tāpēc es tikai uzsmaidu mazmeitām un saku: – Nekas, nekas, es jau atguvos. Laikam pārēdos, jo man iesāpējās vēders. Pati esmu vainīga, ka gribēju tik lielu porciju.
   – Vai tiešām jūtaties labi? – Ketrina jautā, pārmaiņus uzlūkodama mani un tēvu. – Jūs esat ļoti bāla.
   – Tiešām, – es apliecinu. – Atnes vīnu, Montagjū to uzsildīs, un es pēc brīža atspirgšu.
   Meitenes aizsteidzas, bet Montagjū tikmēr aizver logu. Es savelku šalli ciešāk ap pleciem un pateicos mazmeitām, kad viņas pasniedz man vīnu, paklanās un aiziet.
   Mēs klusējam, kamēr Montagjū iegrūž uzkarsēto kruķi sudraba kausā, un istabā iesmaržojas karstais vīns. Viņš pasniedz man kausu, ielej vīnu arī sev un apsēžas uz soliņa man pie kājām gluži kā bērnībā.
   – Piedod, – es atvainojos. – Tas bija muļķīgi.
   – Arī es biju satriekts. Vai tagad viss ir labi?
   – Jā. Vari runāt. Stāsti, kas noticis.
   – Kad atjājām, mēs lūdzām audienci ar Kromvelu, bet viņš mūs vairākas dienas atvairīja. Beigu beigās es izkārtoju netīšu satikšanos un pateicu, ka par mums klīst nelāgas baumas, kas aptraipa mūsu labo slavu, un es gribētu uzzināt, vai Džerveisam Tindalam jau pāršķelta mēle kā brīdinājums citiem. Kromvels neteica neko, bet lika atvest Džefriju. – Montagjū pieliecas un ar zābaka purngalu sabiksta pagales krāsnī. – Jūs jau zināt, kā izskatās Kromvela namā. Visur rosās mācekļi un rakstveži, un Kromvels klīst starp viņiem kā parasts nomnieks.
   – Es neesmu bijusi pie viņa mājās, – es nicīgi attraucu. – Mums nav tik tuvu attiecību.
   – Protams, – Montagjū smaidot piekrīt. – Lai nu kā, tur valda dzīvība, un grūti pat noticēt, kādi cilvēki gaida tikšanos ar viņu!
   – Vai jūs ar Džefriju viņu sastapāt?
   – Jā, viņš aicināja mūs vakariņās, un mēs piekritām. Pēc tam viņam bija jāiet, un viņš lika Džefrijam atnākt nākamajā dienā, jo gribot kaut ko noskaidrot.
   Man krūtīs kaut kas sažņaudzas, un es viegli uzsitu sev pa kaklu, atgādinot sirdij, ka jāpukst. – Un Džefrijs paklausīja?
   – Es viņam ieteicu aiziet. Brīdināju, lai runā pavisam atklāti. Kromvels bija lasījis ziņu, ko Holends aizveda Redžinaldam. Viņš zināja, ka tur nav nekā par kviešu cenām Bērkšīrā. Viņš zināja, ka brīdinājām Redžinaldu par Frānsisa Braiena nodomiem, un apsūdzēja Džefriju nepakļāvībā.
   – Nevis valsts nodevībā?
   – Nē.
   – Vai Džefrijs atzinās?
   Montagjū nopūšas. – Vispirms viņš liedzās, bet pēc tam bija skaidrs, ka Holends atklājis Kromvelam abu ziņu saturu. Ieskaitot Redžinalda atbildi.
   – Tur nav nekā nodevīga.
   – Protams. Bet viņš acīmredzot spīdzinājis Holendu, lai iegūtu šīs ziņas.
   Es noriju siekalas, domājot par draudzīgo tirgoni un zilumu viņa sejā. – Vai Kromvels uzdrošinātos spīdzināt Londonas tirgoni? – es jautāju. – Ko teiktu viņa ģilde? Draugi?
   Londonas tirgoņi? Vai viņi neaizstāv savējos?
   – Acīmredzot Kromvels domā, ka ir kaut ko atradis un var justies droši. Tāpēc viņš vakar arestēja Džefriju.
   – Viņš taču… Viņš nevarēs… – Man pat neizdodas ietērpt savas bailes vārdos.
   – Nē, viņš nespīdzinās Džefriju, neaizskars kādu no mums. Karaļa padome to nepieļautu. Bet Džefrijs ir pārbijies. Nezinu, ko viņš pateiks.
   – Viņš nemūžam neteiktu neko tādu, kas mums kaitētu, – es atbildu un spēju pasmaidīt, domājot par savu labsirdīgo, mīlošo dēlu.
   – Protams, turklāt pat sliktākajā gadījumā mēs tikai brīdinājām brāli par briesmām. Neviens mūs nevainotu.
   – Ko mēs varam darīt? – es jautāju. Man gribas steigties uz Taueru, bet ceļgali saļogās, un es nevaru pat piecelties.
   – Tikai sievai ļauts viņu apciemot, tāpēc es aizsūtīju ziņu Konstansai. Viņa ieradīsies rīt. Tiklīdz viņa aprunāsies ar Džefriju un noskaidros, ka viņš neko nav atklājis, es došos pie Kromvela. Varbūt pat vērsīšos pie karaļa, ja viņam būs labs noskaņojums.
   – Vai Henrijam pavēstīts, ka Džefriju arestēja?
   – Ceru, ka ne. Varbūt Kromvels ir pārcenties un karalis sadusmosies, to uzzinot. Pēdējā laikā viņa garastāvoklis ir tik mainīgs, ka viņš tikpat bieži Kromvelu lamā kā piekrīt viņam. Ja izvēlēšos īsto mirkli, Henrijs varētu to uztvert kā apvainojumu mums, viņa radiniekiem, un sodīt Kromvelu.
   – Vai tiešām viņš ir tik neparedzams?
   – Māt, neviens jau sen vairs nezina, kurā mirklī viņš kaut ko izdomās.
   *
   Visu atlikušo vakaru un daļu nakts es pavadu kapelā, lūdzot Dievu sargāt manu dēlu, bet nezinu, vai Viņš klausās. Šonakt vēl vairāki simti, pat tūkstoši sieviešu tāpat lūdzas par saviem dēliem, kas miruši par mazākiem pārkāpumiem kā tie, ko pieļāvuši Džefrijs un Montagjū.
   Es sēžu, līdz jūtu sāpes mugurā. Negribu vairs traucēt Dievu; šonakt Viņam ir pārāk daudz darba. Es domāju par Viņu, tikpat vecu un nogurušu kā es. Vai arī Viņš jūt, ka Anglija, Viņa īpašā zeme, ir pavērsusies ačgārni?

L’Erbē, Londona, 1538. gada rudens

   Konstansa traucas uz Taueru un pēc tam uz L’Erbē.
   – Nekad vēl neesmu viņu redzējusi šādu, – vedekla atzīstas. – Nezinu, ko darīt.
   – Kā viņš izturējās? – Montagjū jautā.
   – Džefrijs raudāja, – Konstansa atbild. – Skraidīja pa istabu. Sita pie durvīm, bet neviens nenāca. Raustīja logu restes, it kā gribētu sadragāt Tauera mūrus, pēc tam pagriezās, noslīga uz ceļiem, raudāja un teica, ka nespējot izturēt.
   Mani pārņem šausmas. – Vai viņš ir savainots?
   Konstansa papurina galvu. – Miesa ir neskarta, bet lepnums…
   – Vai viņš paskaidroja, kāda ir apsūdzība? – Montagjū jautā.
   – Vai nedzirdējāt, ko es teicu? – mana vedekla brīnās.
   – Džefrijs trako. Viņš ir kā drudža slimnieks.
   – Viņš nerunā sakarīgi? – Montagjū balsī ieskanas cerība.
   – Viņš izturas kā jucis, – Konstansa stāsta. – Lūdz Dievu un raud, un piepeši paziņo, ka neko nav izdarījis, bet visi vienalga vaino viņu, un vajadzēja aizbēgt, taču jūs viņu apturējāt, jūs vienmēr viņu apturat. Un viņš nevarot palikt Anglijā parādu dēļ. – Konstansa palūkojas uz mani. – Viņš teica, ka mātei vajadzētu samaksāt viņa parādus.
   – Vai viņš ir pienācīgi nopratināts? Vai izvirzīta kāda apsūdzība?
   Vedekla papurina galvu. – Ir jāaizsūta viņam drēbes un ēdiens. Viņam salst. Istabā nedeg uguns, un viņam ir tikai jātnieka apmetnis. Bet to viņš nosvieda uz grīdas un sabradāja.
   – Tūlīt, – es solu.
   – Bet jūs nezināt, vai viņš ir pratināts un vai izvirzīta apsūdzība? – Montagjū atkārto.
   – Viņš apgalvo, ka neko nav izdarījis, – mana vedekla saka. – Karaļa vīri katru dienu ierodas un kliedz uz viņu. Bet viņš neko neatbild, jo neko nav izdarījis.
   *
   Džefrija mokas turpinās arī nākamajā dienā. Es aizsūtu savu saimniecības pārzini ar siltām drēbēm un pavēlu nopirkt ēdienu maiznīcā netālu no Tauera, lai mans dēls varētu paēst. Pārzinis atgriežas un ziņo, ka sargi paņēmuši drēbes, bet droši vien tās paturēs, un viņam nav ļauts pasūtīt ēdienu.
   – Rīt es aiziešu kopā ar Konstansu un mēģināšu panākt, lai viņi aiznes Džefrijam ēdienu, – es paziņoju Montagjū, iegājusi tukšajā L’Erbē audienču zālē. Tajā nav neviena, ne lūdzēju, ne nomnieku, ne draugu. – Viņa varēs ienest ziemas apmetni, veļu un gultas drēbes. – Montagjū klusēdams stāv pie loga, tādēļ es jautāju: – Vai satiki Henriju? Vai runāji par Džefriju? Vai karalis zināja, ka tavs brālis ir arestēts?
   – Jā, – Montagjū stingi atbild. – Es neko nevarēju pateikt, jo viņš jau zināja.
   – Tātad Kromvels rīkojās saskaņā ar viņa pavēli?
   – To mēs nekad nenoskaidrosim, māt. Karalim to nepateica Kromvels. Džefrijs ir uzrakstījis karalim vēstuli.
   – Karalim?
   – Jā. Kromvels man to parādīja. Džefrijs rakstīja karalim un apsolīja, ka apmaiņā pret dažām ērtībām atklās visu, kas viņam zināms. Pat to, kas skar viņa māti un brāli.
   Es dzirdu vārdus, bet nesaprotu jēgu. Un tad es atskārstu. – Nē! – Mani pārņem šausmas. – Tas ir viltojums. Kromvels tevi māna!
   – Nē. Es redzēju vēstuli. Tas bija Džefrija rokraksts. Es nekļūdos. Tie bija viņa vārdi.
   – Viņš piedāvāja nodot mūs abus, lai saņemtu siltas drēbes un labas vakariņas?
   – Šķiet, ka jā.
   – Montagjū, viņš ir zaudējis prātu. Citādi viņš nemūžam mūs nenodotu. Mans nabaga zēns!
   – Cerēsim, – Montagjū indīgi nosaka. – Jo tas, kurš zaudējis prātu, nevar liecināt.
   *
   Konstansa atgriežas no Tauera, divu kalpotāju balstīta, jo pati nespēj ne paiet, ne runāt. Kad esmu viņu ilgi purinājusi un pratinājusi, mana vedekla beidzot izstāsta, ka Džefrijs mēģinājis izdarīt pašnāvību. Viņš paņēmis galda nazi, meties tam virsū un iedūris asmeni gandrīz līdz sirdij.
   Es pieķeros pie krēsla atzveltnes, lai nenokristu. – Vai brūce ir nāvējoša? Mans zēns…
   Konstansa pamāj. – Ļoti dziļa. Man neļāva pie viņa palikt. Es redzēju biezus pārsējus uz krūtīm. Viņš nerunāja. Nespēja parunāt. Tikai gulēja, un pārsēji mirka asinīs. Man pastāstīja, ko viņš izdarījis, bet viņš klusēja. Tikai pagrieza seju pret sienu.
   – Tātad pie viņa bijis ārsts.
   Mana vedekla paloka galvu.
   Istabā aiz mums ienāk Montagjū, un viņa lūpas ir saviebtas drausmā smaidā. – Ar galda nazi?
   – Jā.
   – Vai ēdienu bija daudz?
   Šis jautājums ir tik dīvains, ka mana vedekla stingi uzlūko Montagjū.
   Viņa nesaprot, ko tas nozīmē. Bet es saprotu.
   – Mielasts bija ļoti bagātīgs, ar vairākiem ēdieniem. Krāsnī dega uguns, un kāds bija atsūtījis jaunas drēbes, – Konstansa atbild.
   – Mūsu drēbes?
   – Nē, – viņa apjukusi novelk.
   Montagjū pamāj un klusēdams aiziet. Viņš neskatās uz mani.
   *
   Nākamajā rītā pie brokastu galda Montagjū pavēsta, ka viņa kalpotājs iepriekšējā vakarā nav atgriezies mājās, un neviens nezina, kur viņš pazudis.
   – Kas tev prātā? – es jautāju.
   – Domāju, ka Džefrijs uzrādījis viņu kā manu vēstuļu iznēsātāju, un viņš ir arestēts, – Montagjū atbild.
   – Dēls, es nespēju noticēt, ka Džefrijs nodevis mūs vai kādu no mūsējiem.
   – Māt, viņš solīja karalim mūs nodot, ja pretī saņems siltu drēbju kārtu, malku un bagātīgu mielastu. Vakar viņš saņēma vakariņas, un šodien viņam pasniedza brokastis. Šobrīd viņu pratina Viljams Ficviljams, kurš vada izmeklēšanu. Mums visiem būtu bijis labāk, ja Džefrijs ietriektu nazi krūtīs līdz spalam.
   – Nē! – es paceļu balsi. – Nesaki tā! Tu runā kā bērns, kurš neko nezina par nāvi. Nekad, nekad nav labāk mirt. Nekad nedomā, ka tā ir! Dēls, es zinu, ka tu baidies. Es arī! Mans brālis iegāja Tauerā un iznāca tikai savas nāves dienā. Mans tēvs mira Tauerā, kad viņu apsūdzēja nodevībā. Es bieži redzu Taueru murgos, un tagad man šķiet, ka tur ieslodzīs arī mani. Un tevi. Manu dēlu, manu mantinieku! – Es ieraugu viņa sejas izteiksmi un apklustu.
   – Reizēm es domāju par Taueru kā par mūsu dzimtas mājām, – viņš tik tikko dzirdami ierunājas. – Senāko dzimtas sēdekli. Un Tauera kapsēta ir mūsu dzimtas kapenes, Plantagenetu velve, kur beigu beigās nokļūsim mēs visi.
   *
   Konstansa atkal apciemo vīru, bet atklāj, ka brūce izraisījusi drudzi. Džefriju labi aprūpē un apkalpo, bet pie durvīm stāv sargs, un Džefrijs neko nevar pateikt savai sievai.
   – Un viņam nav nekā, ko teikt, – Konstansa atklāj. – Viņš neskatījās uz mani, neapjautājās par bērniem vai pat jums.
   Tikai pagrieza seju pret sienu un raudāja.
   *
   Montagjū kalpotājs Džeroms neatgriežas mūsu namā. Acīmredzot viņš ir arestēts vai aizturēts Kromvela namā līdz dienai, kad liecinās tiesā.
   Piepeši durvis tiek atrautas vaļā, un priekšnamā iesoļo karaļa sargi. Viņi grib arestēt manu dēlu Montagjū.
   – Man doties tūlīt vai arī vispirms jāpaēd brokastis? – viņš painteresējas.
   – Labāk tūlīt, ser, – sardzes kapteinis neveikli atbild un paklanās mums ar Konstansu. – Lūdzu piedošanu, kundze un lēdija.
   Es uzlūkoju Montagjū. – Ēdienu un apģērbu es tev aizsūtīšu. Un darīšu visu iespējamo, pat vērsīšos pie karaļa.
   – Nē. Atgriezieties Bišemā, – viņš lūdz. – Netuvojieties Taueram. Dodieties ceļā jau šodien, māt!
   Viņš ir ļoti drūms un izskatās daudz vecāks par saviem četrdesmit sešiem gadiem. Manu brāli aizveda, kad viņš vēl bija zēns; un šis ir mans dēls, kuram tagad atnākuši pakaļ. Man ir grūti domāt, un es nesaprotu, ko darīt. – Lai Dievs tevi svētī, dēls.
   – Lai Dievs svētī mūs visus, – viņš atbild. – Mans tēvs visu mūžu centās vairīties no šīs dienas. Es arī. Varbūt viss beigsies labi.
   Un viņš aiziet, nepaņēmis ne cepuri, ne apmetni, ne cimdus.
   *
   Vēlāk, kad es staļļa laukumā pārraugu mantu kraušanu ratos, Kortniju kalpotājs atnes man vēsti no Henrija Kortnija sievas Ģertrūdes.
   “Šorīt arestēja Henriju. Aizbraukšu pie Jums, kad varēšu.”
   Es nedrīkstu gaidīt, tāpēc pavēlu sargiem un kalpotājiem doties uz Vorblingtonu. Es viņiem sekošu uz sava vecā zirga. Paņēmusi līdzi sešus jātniekus un abas mazmeitas, es jāju uz Ģertrūdes skaisto Rozes namu. Londona gatavojas Ziemassvētkiem, gaiss smaržo pēc ceptiem kastaņiem, karstvīna, kanēļa, malkas dūmiem, dedzināta cukura un muskatrieksta.
   Atstājusi zirgus pie lielajām parādes durvīm, es ievedu mazmeitas Ģertrūdes audienču zālē. Tajā valda savāds klusums. Mani sagaida viņas saimniecības pārzinis.
   – Grāfiene, ļoti žēl, ka esat atnākusi.
   – Kāpēc? – es jautāju. – Lēdija Kortnija grasījās mani apciemot. Es gribu atvadīties, jo došos uz laukiem. – Vinifreda nostājas man blakus, un es satveru viņas roku.
   – Lords Kortnijs ir arestēts.
   – Zinu. Es esmu pārliecināta, ka viņu drīz atbrīvos. Viņš neko nav izdarījis.
   Pārzinis paklanās. – Protams, kundze. Karalim nav padevīgāka kalpa par mūsu kungu. Mēs to pateicām, kad mūs iztaujāja.
   – Kur ir lēdija Ģertrūde?
   Vīrietis brīdi vilcinās. – Man ļoti žēl, kundze. Arī viņa ir arestēta un aizvesta uz Taueru.
   Es esmu nokavējusi. Šī Tjūdoru tirānija ir tāda pati sērga kā sviedru slimība. Tā uzbrūk strauji, nebrīdinot nopļauj mīļotos cilvēkus, un nekā nav iespējams no tās izvairīties. Man vajadzēja pasteigties. Es neaizstāvēju Ģertrūdi, neglābu Montagjū un Džefriju. Neaizstāvēju Robertu Esku, Tomu Dārsiju, Džonu Hasiju, Tomasu Moru vai Džonu Fišeru.
   – Es aizvedīšu Edvardu pie sevis. – Ģertrūdes dēls ir tikai divpadsmit gadus vecs un droši vien pārbijies. – Atvediet viņu. Pasakiet, ka radinieki paņems viņu līdzi, kamēr vecāki ir Tauerā.
   Pārziņa acīs parādās asaras, un viņš man paskaidro, kāpēc mājā valda tāds klusums. – Viņš ir aizvests uz Taueru. Mazais lords ir Tauerā.

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1538. gada rudens

   Saimniecības pārzinis ienāk manā istabā un aizver durvis, it kā gribētu kaut ko slēpt. Aiz tām sarunājas viesi, kas grib mani satikt. Es esmu viena un cenšos saņemt drosmi, lai izietu ārā un uzklausītu jautājumus par nomas maksu, zemes robežām, nākamās sezonas ražu, desmitās tiesas noteikšanu un citiem sīkumiem, kas visu mūžu man sagādājuši prieku un lepnumu, bet tagad līdzinās skaistam būrim, kurā strādāju, dzīvoju un priecājos, kamēr ārpusē mana mīļotā zeme ieslīgusi ellē.
   – Kas noticis?
   Viņš savelk seju raižpilnā izteiksmē. – Pie jums atnācis Sauthemptonas grāfs un Īli bīskaps, kundze.
   Piecēlusies es piespiežu plaukstu pie krustiem, kur reizēm iesāpas. Es esmu ļoti nogurusi. – Vai viņi pateica, ko vēlas? Pārzinis papurina galvu. Es iztaisnoju muguru un izeju audienču zālē.
   Es pazīstu Viljamu Ficviljamu kopš laikiem, kad viņš rotaļājās bērnistabā ar princi Henriju, un tagad viņš ir grāfs. Zinu, ka viņš priecājas par jauno pagodinājumu. Viņš paklanās, bet acīs nav sirsnīguma. Es pasmaidu un pievēršos Īli bīskapam Tomasam Gudričam.
   – Sveicināti Vorblingtonas pilī, kungi! Vai paēdīsiet vakariņas kopā ar mums? Vai pavadīsiet šeit nakti?
   Viljams Ficviljams, šķiet, jūtas nedaudz neērti. – Mēs ieradāmies uzdot dažus jautājumus. Karalis pavēl atbildēt patiesību.
   Es pamāju, vēl joprojām smaidīdama.
   – Un mēs paliksim tik ilgi, kamēr saņemsim apmierinošas atbildes, – saka bīskaps.
   – Palieciet, cik ilgi vēlaties. – Es tēloju viesmīlību un pamāju saimniecības pārzinim. – Izmitiniet lordu kalpotājus un zirgus. Un nolieciet papildu šķīvjus uz galda. Sagatavojiet divus labākos guļamkambarus mūsu viesiem!
   Viņš paklanās un aiziet. Es pārlaižu skatienu cilvēkiem, kas drūzmējas audienču zālē. Atskan neskaidra murdoņa; viņiem nepatīk, ka šie augstmaņi no Londonas ierodas mani pratināt pašas namā. Neviens neiebilst, tomēr čukstu šalkoņa līdzinās klusam ņurdienam.
   Viljams neveikli pamīņājas. – Iesim uz kādu citu istabu.
   Es uzsmaidu saviem ļaudīm. – Diemžēl šodien nevaru jūs pieņemt, – es skaļi paziņoju, lai mani dzirdētu pat nabadzīgākā atraitne tālākajā malā. – Man jāatbild uz dažiem jautājumiem, ko man uzdos šie augstmaņi. Es viņiem pateikšu, ka neviens no mums nav pat sapņojis kaut ko tādu, kas nepatiktu karalim. Tāpat kā jūs. Un neviens no mums neko sliktu nedarīs.
   – Vārdi neko nemaksā, – bīskaps indīgi nosaka.
   – Jo tie ir patiesi, – es atcērtu un vedu viņus uz savu istabu. Tur es apsēžos pie galda, uzgriezusi muguru logam, un uzlūkoju viesus.
   Viljams pavēsta, ka ir pratinājis manus dēlus Džefriju un Montagjū. Es pamāju un apvaldu slepkavniecisko niknumu, kas mani pārņem. Šis nelga ir pratinājis manus zēnus, manus Plantagenetus! Viņš apgalvo, ka abi runājuši daudz, un liek noprast, ka visu par mums zina. Pēc tam viņš mēģina mani piespiest, lai atzīstu, ka dēli vārdos pauduši pretestību karalim.
   Es visu noliedzu. Viņi uzdod vienus un tos pašus jautājumu, bet es neatkāpjos. Es neko neesmu izdarījusi, mani dēli neko nav izdarījuši, un viņi neko nevar pierādīt.
   Beigu beigās es pieceļos un pavēstu, ka šajā laikā esmu pieradusi lūgties dzimtas kapelā. Tur ir novietota Bībele angļu valodā, ko var izlasīt jebkurš. Pēc lūgšanām mēs ēdīsim vakariņas. Ja viņiem istabā kaut kā pietrūkst, lai palūdz, un es labprāt parūpēšos par viņu ērtībām.
   Tirgonis, kurš pārdod Ziemassvētku preces, pačukst manām virtuvenēm, ka arestēts sers Edvards Nevils, Montagjū kapelāns Džons Kolinss, Čičesteras katedrāles kanclers Džordžs Kroftss, priesteris un vairāki kalpotāji. Es pasaku virtuvenei, lai viņa pērk savus nieciņus, bet neklausās baumās. Tām nav nekāda sakara ar mums.
   Mēs pasniedzam viesiem bagātīgas vakariņas, pēc kurām mani ļaudis dzied korāļus un dejo. Es atvainojos un izeju ārā, lai pastaigātos. Brīdī, kad maniem mīļotajiem dēliem draud briesmas, es smeļos mierinājumu apziņā, ka mana raža ir drošībā.
   *
   Nākamajā dienā Viljams un bīskaps atgriežas manā istabā un uzdod tos pašus jautājumus. Es atkārtoju savas atbildes, viņi tās pieraksta un sūta uz Londonu. Mēs to varam atkārtot līdz pastardienai. Es nekad neteikšu ne vārda, kas mestu aizdomu ēnu pār maniem ieslodzītajiem dēliem. Pratinātāji un viņu jautājumi mani nogurdina, bet es nepadošos. Es nelikšu galvu uz bluķa, ilgojoties pēc mūžīga miera. Man jau ir sešdesmit pieci gadi, bet es neesmu gatava kapa tumsai un negrasos pieļaut, lai mani iebiedē šie vīri, kurus pazinu kā bērnus. Es klusēšu.
   *
   Arī Tauerā ieslodzītie gaida. Nupat arestētie garīdznieki neiztur un atzīst, ka sirdī nekad nav uzskatījuši Henriju par baznīcas galvu. Bet tas arī viss – viņi nav meklējuši naudu vai pulcējuši karotājus, nav kaluši sazvērestības vai kaut ko teikuši. Viņi klusībā ilgojušies atgūt klosterus un senās paražas. Viņi naivi lūguši Dievam labākus laikus.
   Edvards Nevils ir spēris soli tālāk. Viņš vienu reizi, tikai vienu reizi atzina Džefrijam, ka vēlētos, kaut princese kāptu tronī un Redžinalds atgrieztos mājās. Džefrijs to pastāsta pratinātājiem. Mans nabaga gļēvais dēls atkārto sava radinieka vārdus, ko tas pirms daudziem gadiem uzticēja draugam.
   Henriju Kortniju nevar apsūdzēt, jo nav nekādu pierādījumu. Varbūt viņš runājis ar Nevilu vai Montagjū, bet neviens to nepiemin un neatzīst. Viņi ir godājami cilvēki un nenodod cits citu.
   Protams, Kortnija sieva Ģertrūde ir atklāti viesojusies pie Kentas jaunavas un žēlojusi karalieni Katrīnu, tomēr viņai tas ir piedots. Kromvela vīri tomēr katru dienu viņu pratina un jautā, ko Kentas jaunava teikusi par karaļa nāvi un neveiksmīgo laulību ar Annu Boleinu. Viņas dēls Edvards dzīvo nelielā istabiņā blakus mātes cellei; viņam ir ļauts mācīties un pastaigāties dārzā. Es uzskatu, ka tā ir laba zīme un drīz viņu atbrīvos; ja viņš mācās, tātad reiz apmeklēs universitāti.
   Vienīgais, ko viņi min kā iemeslu Kortnija apcietināšanai, ir viens teikums: “Es ceru, ka reiz redzēšu labāku pasauli.” To uzzinot, es eju uz savu kapelu un ieslēpju seju rokās, domājot par savu radinieku, kurš cerējis uz labāku pasauli un tagad tiek par to apsūdzēts.
   – Lai Dievs tevi svētī, Henrij Kortnij! Es esmu ar tevi vienisprātis. Lai Dievs svētī tevi un visus ieslodzītos, kas aizturēti savas ticības un uzskatu dēļ, lai kur viņi šonakt būtu. Lai Dievs tevi svētī, Henrij Kortnij, jo es domāju tāpat kā tu un lords Toms Dārsijs. Arī es ceru uz labāku pasauli.
   *
   Jau pirms mana dēla un Henrija Kortnija tiesas Kromvels iesloga Tauerā lordu Delaveiru, kurš atsakās piedalīties viņu tiesas prāvā. Tas ir viņa vienīgais noziegums – paustā nepatika pret šādu tiesu. Kad uz ešafota mira vecais Toms Dārsijs, lords Delaveirs zvērēja, ka vairs netiesās senus draugus, un tagad atsakās tiesāt manu dēlu. Viņš ir ieslodzīts divas dienas – pēc tam karaļa vīri ir spiesti viņu atbrīvot.
   Protams, es nevaru viņu apciemot vai pat nosūtīt pateicības vēsti, kamēr mani pratinātāji no brokastu līdz vakariņu laikam taujā, vai es atceros dienu pirms astoņpadsmit gadiem, kad Montagjū kaut ko pateicis, blakus Kortnijam ejot uz dārzu. Vai kāds pieminējis maiju, kas nekad nepienāks?
   Atkal un atkal. Bet mans staļļa zēns aizjāj līdz L’Erbē, pildot kādu sīku uzdevumu, un nākamajā dienā lords Delaveirs pastaigājas savā dārzā, ierauga uz takas baltu zīda rozes pumpuru un zina, ka esmu viņam pateicīga.
   *
   – Diemžēl, grāfiene, jums nāksies izmantot manu viesmīlību, – Viljams paziņo, sēžot pie vakariņu galda.
   – Nē, – es attraucu. – Man jāpaliek šeit. Tik lielā īpašumā ir daudz darba, un mana klātbūtne nodrošina mieru.
   – Mums nāksies riskēt, – bīskaps nosaka, drūmi smaidīdams. – Ieslodzīsim jūs Kaudrejā. Varēsiet nodrošināt mieru Saseksā. Un neraizējieties par savu muižu un īpašumiem, jo tos pārņemsim mēs.
   – Manas mājas? – es jautāju. – Jūs piesavināsieties Vorblingtonas pili?
   – Jā, – Viljams atbild. – Gatavojieties, mēs tūlīt dosimies ceļā!
   Es atceros, cik bāls bija Hjū Holends. – Man vajadzēs nestuves. Es nevaru tik tālu jāt.
   – Tad drīkstēsiet sēsties seglos aiz mana kapteiņa, – Viljams salti attrauc.
   – Viljam Ficviljam, es esmu pietiekami veca, lai būtu tava māte, un tu neizturēsies pret mani tik skarbi!
   – Jūsu dēli ir daudz sliktāki par mani. Viņi atzīstas, ka sacēlušies pret karali. Tā ir skarba izturēšanās pret māti, jo viņi jūs iznīcinās.
   Es nogludinu tērpa svārkus un savaldos. – Neko tādu viņi nesaka. Un es neko nezinu par viņiem.
   *
   Divas dienas mēs jājam uz dienvidiem, jo ceļš ir dubļains un applūdis, un mēs vairākas reizes apmaldāmies. Vēl pirms gada mēs varētu apmesties kādā no lielajiem klosteriem, un mūki mums piešķirtu pavadoni, bet tagad abatijas baznīcā valda tumsa.
   Mēs esam spiesti pavadīt nakti vecā, netīrā viesu namā Pītersfīldā. Ubagi pie virtuves durvīm un ielās liecina, ka ir slēgta abatijas virtuve un slimnīca.

Kaudrejas muiža, Saseksa, 1538. gada ziema

   Kaudreja ir Viljama Ficviljama jaunā mītne, un viņš ar to lepojas. Mēs nokāpjam pie atvērtajām durvīm, aiz kurām paveras zāle ar tumšiem koka paneļiem, un tur mūs sagaida viņa sieva Meibela Kliforda, ģērbusies savā labākajā tērpā. Sejā bija redzamas dusmas.
   Es tik tikko manāmi paklanos un vēroju, kā viņa negribīgi noslīgst reveransā. Meibela zina, ka nav jāzemojas, bet īsti nesaprot, cik pieklājīgi jāuzvedas.
   – Torņa istabas ir gatavas, – viņa uzrunā savu vīru, kurš ienāk zālē, noraisot apmetni un novelkot cimdus.
   – Lieliski, – Viljams nosaka un pievēršas man. – Jūs ēdīsiet savās istabās, kur jūs apkalpos jūsu cilvēki. Ja vēlaties, drīkstat pastaigāties dārzā vai gar upi divu sargu pavadībā. Jums nav ļauts jāt.
   – Uz kurieni? – es bezkaunīgi painteresējos.
   Viljams apjūk. – Vienalga.
   – Es gribētu jāt tikai uz mājām. Ja man būtu padomā bēgt uz svešām zemēm, es to jau būtu izdarījusi sen. Daudzus gadus es esmu pavadījusi savās mājās. – Es ļauju skatienam pakavēties pie viņa dusmīgās sievas un jaunā zeltījuma uz koka paneļiem. – Daudzus gadus. Mana ģimene tur dzīvojusi vairākus gadsimtus. Un es ceru tur dzīvot vēl ilgi. Es neesmu dumpiniece, un man nav dumpinieces asiņu.
   Meibela saniknota pietvīkst; viņas tēvs pavadīja lielāko daļu mūža slēpjoties, jo nodeva Plantagenetus.
   – Lūdzu, pavadiet mani uz istabu, jo esmu nogurusi.
   Viljams nāk man līdzi un uzdod jautājumus par Redžinaldu. Nākamajā dienā viņš ierodas tūlīt pēc brokastīm, un viņam rokās ir papīri. Tiklīdz mēs pametām Vorblingtonu, viņa vīri pārmeklēja manas istabas un atrada iesāktu vēstuli manam dēlam Montagjū, bet tajā es tikai iesaku, lai viņš ir padevīgs karalim un tic Dievam. Viņi ir nopratinājuši manu virtuves pārzini, nabaga Tomasu Stendišu, un izvilinājuši no viņa vārdus, ka Džefrijs varbūt plānojis aizbēgt. Viljams uz to norāda, bet es atceros sarunu un pārtraucu viņu. – Jūs maldāties. Tas notika pēc tam, kad Džefrijs savainojās Tauerā. Mēs baidījāmies, ka Džefrijs nomirs, tāpēc Stendiša kungs runāja par viņa aizbēgšanu nāvē.
   – Jūs maināt vārdus pēc savas patikas, kundze, – Viljams saniknots pārmet.
   – Nepavisam. Un es labprāt vispār ar jums nerunātu.
   Pēc brokastīm es esmu gatava jauniem jautājumiem, bet šoreiz pie manis atnāk Meibela. – Mans vīrs jūs šodien neiztaujās, jo aizbrauca uz Londonu.
   – Ļoti labi, – es klusi nosaku. – Ir nogurdinoši visu laiku atkārtot patiesību.
   – Jūs nepriecāsieties, kad es pateikšu, kur viņš ir, – Meibela indīgi paziņo.
   Es satveru mazmeitas Ketrinas roku un gaidu.
   – Viņš devās liecināt tiesā pret jūsu dēliem. Viņus atzīs par vainīgiem nodevībā un piespriedīs nāvi.
   Meibela runā par Ketrinas tēvu, bet es cieši turu mazmeitas roku, un mēs abas lūkojamies Meibelai Ficviljamai acīs. Es neraudāšu šādas sievietes priekšā un lepojos ar savu mazmeitu. – Lēdija Ficviljama, jums vajadzētu kaunēties, – es klusi nosaku. – Nevienai sievietei nevajadzētu tā priecāties par citas sievietes sirdssāpēm. Es saprotu, kāpēc jūs nevarat dāvāt savam vīram bērnu. Jums nav sirds, tātad droši vien nav arī klēpja.
   Viņas vaigi koši piesarkst. – Man nav dēla, bet drīz arī jums tādu nebūs, – viņa atcērt un aizskrien.
   *
   Mans dēls Montagjū stājas savu draugu un radu priekšā tiesas zālē un tiek apsūdzēts, jo musinājis citus pret karali, atbalstījis Redžinalda centienus un sapņos redzējis karaļa nāvi. Kromvels acīmredzot spēj ielūkoties pat cilvēka sapņos. Montagjū biktstēvs ziņojis Kromvelam, ka reiz Montagjū runājis par sapni, kurā viņa brālis atgriezies mājās un ir laimīgs. Viņi ir nopratinājuši Montagjū miegu un atzinuši sapņus par vainīgiem. Viņš apgalvo, ka nav vainīgs, bet nedrīkst izteikties. Nevienam neļauj viņu aizstāvēt.
   Džefrijs, mans mīļais pastarītis, kuru es paturēju pie sevis arī tad, kad aizsūtīju prom pārējos dēlus, liecina pret savu brāli, pret Henriju Kortniju un Edvardu Nevilu, un mums visiem. Lai Dievs viņam piedod! Viņš apgalvo, ka labprātāk būtu sevi nogalinājis nekā liecinājis pret brāli, tomēr būtu ar mieru nodot pat desmit brāļus, lai nevajadzētu apdraudēt savu zemi, savu suverēnu un nemirstīgo dvēseli. Džefrijs raudādams uzrunā savus draugus un radus: – Labāk lai mirstam mēs, nedaudzie, nekā iet bojā visa zeme.
   Es nezinu, ko domā Montagjū, kamēr Džefrijs tiesā cenšas panākt viņa un pārējo apsūdzēto cilvēku nāvi. Es vispār cenšos nedomāt, pavadu visu laiku kapelā uz ceļiem un lūdzos, kaut Dievs iedvestu karalim žēlumu un viņš atbrīvotu manu nevainīgo dēlu, bet manu nabaga neprāti sūtītu mājās pie sievas. Ketrina un Vinifreda aizlūdz par tēvu, un viņu sejā vīd bailes.
   Es klusi dzīvoju savās istabās, lūkojos laukā pa logu un vēlos, kaut es būtu mājās, kaut man blakus būtu dēli, kaut es atkal būtu jauna sieviete, ieslodzīta vienmuļā laulībā ar seru Ričardu. Šobrīd es viņu mīlu tā, kā nespēju mīlēt toreiz. Viņš centās panākt, lai mēs visi būtu drošībā, un man vajadzēja justies pateicīgai. Bet es esmu pietiekami veca un pieredzējusi, lai saprastu, ka nožēla ir veltīga, tāpēc pieliecu galvu un ceru, ka viņš dzird manu pateicību. Viņš apprecēja jaunu sievieti no dzimtas, kas pārāk tuva tronim, un es atskārstu, ka viņš visu mūžu virzīja mūs arvien tālāk no šī bīstamā spožuma. Arī es centos slēpties, bet mēs esam baltā roze, kas uzzied pat tumšākajā, biezākajā krūmā.

Kaudrejas muiža, Saseksa, 1538. gada decembris

   Es dzirdu, kā saime gatavojas Ziemassvētkiem. Viņi gavē Adventes laikā, savij zaļu vainagu, ievelk lielu bluķi, kas degs krāsnī līdz svinību beigām, izmēģina dziesmas un dejas. Es klausos rosībā aiz durvīm un sapņoju, ka esmu mājās, bet pamostos un atceros, ka esmu tālu prom un gaidu Viljamu Ficviljamu, kurš atgriezīsies no Londonas un man pavēstīs, ka dēli ir miruši un manas cerības sagrautas.
   Viņš atbrauc decembra sākumā. Sadzirdējusi jātnieku radīto troksni, es paveru slēģus un redzu Ficviljamu. Viņš nokāpj no zirga un sit dūres citu pret citu, jo ir auksts. Izklaidīgi noskūpstījis sievu, viņš uzsauc pavēles saviem vīriem. Šis cilvēks man atvedis sirdssāpes. Viņš man pateiks, ka viss bijis veltīgs, ka visa mana dzīve bijusi bezjēdzīga, ka mani dēli ir miruši.
   Viljams uzreiz dodas uz manu istabu, nespējot paciesties. Viņa sejas izteiksme ir svinīga, bet acis spoži mirdz.
   – Kundze, jūsu dēls lords Montagjū ir miris.
   Manas acis ir sausas. – Ļoti žēl to dzirdēt, – es atbildu.
   – Kāds bija spriedums?
   – Valsts nodevība, – viņš nevērīgi attrauc. – Jūsu dēlu, Henriju Kortniju un Edvardu Nevilu tiesāja pēru priekšā un atzina par vainīgiem nodevībā pret karali.
   – Vai viņi atzina savu vainu? – es skarbi jautāju.
   – Viņus atzina par vainīgiem, – Viljams atkārto. – Karalis bija žēlsirdīgs.
   Mana sirds iepukstas straujāk. – Žēlsirdīgs?
   – Atļāva sodīt viņus Tauerhilā, nevis Taibērnā.
   – Es zinu, ka mans dēls un viņa radinieki nebija vainīgi nodevībā pret mūsu mīļoto karali, – es saku. – Kur ir Henrija sieva lēdija Kortnija un viņas dēls Edvards?
   Viljams apjūk, jo abus ir aizmirsis. – Vēl joprojām Londonas Tauerā, – viņš saīdzis atbild.
   – Un mans dēls Džefrijs?
   Ir skaidrs, ka Viljamam nepatīk jautājumi. – Kundze, jums nav ļauts mani pratināt. Jūsu dēls ir miris nodevējs, bet jūs tiekat turēta aizdomās.
   – Protams, – es spēji attraucu. – Jūs pratināt mani, jo esat tik prasmīgs. Viņi visi paziņoja, ka nav vainīgi, un jūs neatradāt pierādījumus. Arī es esmu nevainīga, un jūs neko nepierādīsiet. Lai Dievs jums palīdz, Viljam Ficviljam, jo jūs maldāties. Jūs pratināt mani, kaut gan esmu jūsu mātes vecumā! Un jūs atklāsiet, ka neesmu izdarījusi neko sliktu, tāpat kā mans dēls Montagjū.
   Nevajadzēja teikt viņa vārdu. Man aizlūst balss, un Viljams, to sadzirdējis, lepni izslejas.
   – Varat būt pārliecināta, ka es jūs pratināšu vēl!
   Es slēpju rokas aiz muguras un iekniebju sev. – Varat būt pārliecināts, ka neko neatradīsiet, – es salti paziņoju. – Un reiz šis nams sabruks, upe iznāks no krastiem, un jūs nožēlosiet dienu, kad dižojāties manā priekšā ar krietnāka cilvēka nāvi.
   – Vai jūs mani nolādat? – viņš pārbijies dveš, jo šis nams jau ir nolādēts pēc Kaudrejas abatijas sagraušanas, nolādēts ar uguni un ūdeni.
   Es papurinu galvu. – Nē, protams. Es neticu tādām muļķībām. Mēs paši veidojam savu likteni. Bet, ja dodat viltus liecības pret labu cilvēku, ja pratināt mani, kaut gan zināt, ka neesmu vainīga, jūs esat nostājies ļaunuma pusē, un reiz jūsu draugs un sabiedrotais ievilks jūs savās ķetnās.
   *
   Meibela nosauc man visu mirušo vārdus, ļauni priecājoties. Džordžs Krofts, Džons Kolinss un Hjū Holends – visi ir pakārti, uzšķērsti un sadalīti gabalos Taibērnā, bet viņu galvas uzspraustas uz pīķa virs Londonas tilta. Montagjū, mans vecākais dēls, zaudēja galvu Tauerhilā, un viņam sekoja Henrijs Kortnijs un Edvards Nevils.
   – Miruši nodevēji, – viņa paziņo.
   – Nāve pierādījumu vietā, – es atbildu.

Kaudrejas muiža, Saseksa, 1539. gada pavasaris

   Es visu dienu no rītausmas līdz krēslai pavadu Kaudrejas kapelā un lūdzos par Montagjū, Henriju Kortniju un Edvardu Nevilu, kurus aizveda uz Tauerhilu; reiz tur savu galvu nolika arī viņa nevainīgais tēvocis. Es aizlūdzu par visiem mūsu radiniekiem, kas vēl šobrīd ir briesmās. Es aizlūdzu par viņu bērniem, it īpaši Henrija Kortnija dēlu Edvardu, kurš varēja redzēt savu tēvu pēdējā gaitā līdz Tauerhilai.
   Es lūdzu Dievu par Montagjū bērniem, viņa dēlu Hariju, kurš ir drošībā pie mātes Bokmerā, par viņa meitām Ketrinu un Vinifredu, kas ir man blakus, bet viskvēlāk lūdzu par Džefriju, kurš iegrūdis mūs šajā nelaimē un ilgojas pēc nāves.
   *
   Vēl joprojām es esmu ieslodzīta Kaudrejā, kaut gan mans dēls ir kapā un Džefrijs vēl joprojām mājo Tauerā. Man pavēsta, ka viņš mēģinājis sevi nosmacēt ar segu. Runā, ka tā mira abi viņa brālēni, prinči Tauerā, kurus iespieda starp diviem matračiem. Bet mans dēls nemirst, un varbūt arī prinči negāja bojā šādā nāvē. Džefrijs vēl joprojām ir nodevējs karaļa, sava brāļa un sevis paša priekšā; viņš ir nodevis savu ģimeni un māti. Viņu pamet nīkstam aukstajos Tauera mūros, un es zinu, ka reiz viņš tur nomirs no ziemas aukstuma vai vasaras slimībām, un vairs nebūs svarīgi, vai viņa liecība bija patiesa vai melīga, jo šis zēns, šis daudzsološais zēns būs miris. Tikpat miris kā viņa brālis Artūrs, kurš pameta pasauli jaunības plaukumā, tikpat miris kā Montagjū, kurš saglabāja savu ticību un nenodeva draugus.
   Arī sers Nikolass Karū nokļūst Tauerā, un izplatās baumas, ka viņš grasījies iznīcināt karali, sagrābt troni un apprecināt savu dēlu ar princesi Mēriju. Viljams Ficviljams man to stāsta, acīm gailot un it kā cerot, ka es tūlīt kritīšu ceļos un atzīšu tādu ieceri par savu slepeno plānu.
   – Nikolass Karū? – es izbrīnīta vaicāju. – Karaļa senais draugs un turnīru biedrs?
   – Jā, – Viljams apstiprina, un ļaunais prieks nozūd no viņa sejas, jo arī viņš reiz bija Karū draugs un saprot, cik muļķīga ir šī apsūdzība. – Tas pats. Vai nezinājāt, ka viņš mīlēja karalieni Katrīnu un nebija vienisprātis ar karali par viņa izturēšanos pret princesi?
   Es paraustu plecus, it kā tam nebūtu nozīmes. – Daudzi mīlēja karalieni Katrīnu. Arī karalis. Vai Tomass Kromvels nogalinās visus, kas reiz viņai kalpoja? Tie ir vairāki tūkstoši cilvēku. To vidū arī jūs.
   – Jūs domājat, ka esat gudra! – Viljams nosarcis izgrūž.
   – Bet jūs nokļūsiet uz ešafota! Pieminiet manus vārdus, grāfiene. Jūsu dzīve beigsies uz ešafota!
   Es savaldos un iekožu mēlē, jo domāju, ka runa ir par kaut ko citu, ne tikai jaunāka vīrieša dusmām pret vecāku, viedāku sievieti. Mans skatiens pievēršas viņa sejai, sarkanajiem asinsvadiem, plānajiem matiem, tuklajam zodam un aizvainoti uzmestajām lūpām. – Iespējams, – es klusi piekrītu. – Bet pasakiet savam Kromvelam, ka es neesmu vainīga un, mani nogalinot, viņš iedzīs nāvē nevainīgu sievieti, un manas asinis uz visiem laikiem aptraipīs viņa mūžu.
   Viljams nobāl, un es ielūkojos viņam acīs. – Un arī jūsējo, Viljam Ficviljam. Ļaudis atcerēsies, ka jūs turējāt mani ieslodzītu savā namā. Nedomāju, ka tas jums piederēs ilgi.
   *
   Ziemu es pavadu sērās par savu krietno, godīgo Montagjū un sev pārmetu, ka nemācēju viņu novērtēt iepriekš; es ļāvu domāt, ka mana mīlestība pret Džefriju pārspēj mīlestību pret pārējiem zēniem. Kaut es būtu pateikusi Montagjū, cik daudz viņš man nozīmēja, kā mani iepriecināja viņa humors, kā ar viņu lepotos tēvs un cik ļoti es ar viņu lepojos!
   Es sūtu vēstuli Montagjū atraitnei Džeinai; viņa neatbild, bet atstāj savas meitas manā gādībā. Šķiet, viņa jau saņēmusi pietiekami daudz vēstuļu ar baltās rozes zīmogu. Mana istaba Kaudrejas tornī ir ļoti maza, tāpēc es uzstāju, lai mazmeitas katru dienu pavada mani pastaigā gar upi un divas reizes nedēļā dodas izjādē. Sargi viņas nepārtraukti novēro, un meitenes kļūst bālas un piesardzīgas.
   Montagjū nāve uzplēš senās brūces, un es atkal sēroju par viņa brāli Artūru. Es pat nedaudz priecājos, ka viņš nepiedzīvoja savas ģimenes krišanu un karaļa ieslīgšanu neprātā. Artūrs mira saulainajos laikos, kad viss šķita iespējams. Tagad mēs esam iestiguši ilgā ziemā.
   Sapņos es redzu savu brāli, kurš gāja pretī nāvei turpat, kur gāja mans dēls, un redzu arī tēvu. Reizēm es sapņoju par Taueru, kas slejas debesīs kā apsūdzētāja pirksts, un domāju, ka tas ir manas dzimtas jauno vīriešu kapakmens.
   Ģertrūde Kortnija mājo ledusaukstā istabā. Tomass Kromvels ik pa brīdim atrod viņas vēstules to vīru istabās, kurus cer notiesāt. Ja ticētu Kromvelam, Ģertrūde ir pavadījusi visu mūžu, rakstot nodevīgus vārdus Kromvela aizdomās turētajiem.
   Nikolass Karū, karaļa tuvākais draugs un mīlošs karalienes Katrīnas galminieks, iet uz ešafotu Tauerhilā pa mana dēla pēdām un mirst bez iemesla.
   Nabaga Džefrijs, kura dzīve ir sliktāka par nāvi, saņem apžēlošanu un tiek atbrīvots. Viņa sieva mājās gaida bērnu, un viņš grīļodamies iziet pa vārtiem, nolīgst zirgu un jāj uz Lordingtonu. Viņš neraksta man, nesūta ziņu, nemēģina mani atbrīvot, necenšas atjaunot manu labo slavu. Domāju, ka viņš dzīvo kā mironis, ieslodzīts savā neveiksmē. Vai sieva viņu ienīst? Viņš noteikti ienīst pats sevi.
   Nekad es vēl neesmu jutusies tik nomākta. Es nepildīju solījumu, ko devu savam vīram, un nespēju glābt savus dēlus.
   – Ja jūs atzītos, karalis jūs apžēlotu un atbrīvotu, – Meibela ieminas. Viņa reizi nedēļā atnāk, it kā tāpēc, lai noskaidrotu, vai man ir viss nepieciešamais. Patiesībā viņa pilda sava vīra rīkojumu pratināt mani un spīdzināt ar domām par atpestīšanu. – Atzīstieties, kundze! Tad atgriezīsieties savās mājās. Jūs noteikti pēc tām ilgojaties.
   – Protams, un es labprāt atgrieztos, – es mierīgi piekrītu.
   – Bet man nav nekā, ko atzīt.
   – Apsūdzība taču ir niecīga! – Meibela iesaucas. – Jūs varētu atzīt sapni, kur redzējāt, ka mūsu karalis nav labs karalis, un ar to pietiks. Saskaņā ar jauno likumu tā būtu atzīšanās nodevībā, un viņi varētu to piedot, tāpat kā piedeva Džefrijam. Jūs būtu brīva! Visi, kas piedalījās sazvērestībā, jau ir miruši. Jūs nevienu neglābsiet, ja turpināsiet mokas.
   – Bet tā nav, – es rāmi atbildu. – Es nekad nesapņoju, ka mūsu karalis ir slikts.
   Meibelu sanikno mana ietiepība, un viņa brīdina, ka negrasās izmitināt mani mūžīgi. Reiz man vajadzēs doties prom. Es piekrītu, ka labprāt atgrieztos mājās, bet Meibela ļauni smejas. – Nodevējiem nav māju! – viņa iesaucas. – Jums vairs nav ne pils, ne skaistās muižas, ne dārgā nama Londonā. Nekur jūs neiesiet, ja vien neatzīsieties. Un es vairs neuzņemšu jūs šeit. Jums atliks tikai viena mītne.
   Es klusējot gaidu, kad viņa nosauks vienīgo vietu pasaulē, no kuras es baidos.
   – Tauers.

Ceļš uz Taueru, 1539. gada maijs

   Mani iesēdina seglos aiz Viljama Ficviljama sarga, un mēs dodamies ceļā jau pirms rītausmas, kad debesis pamazām balo un atskan putnu dziesmas. Mēs jājam visu dienu, līdz sasniedzam Lambetu, kur mūs jau gaida vienkārša barža bez karoga. Tomass Kromvels nevēlas paziņot Londonas iedzīvotājiem, ka es sekoju saviem dēliem uz Taueru.
   Brauciens laivā ir savāds, gandrīz pārpasaulīgs. Es esmu viena pati baržā bez ģerboņiem, it kā beidzot būtu atbrīvojusies no dzimtas bīstamā mantojuma. Saule riet aiz mums, iezīmējot zeltītu taciņu uz ūdens, un putni krastos iekārtojas naktsguļai. Kaut kur iekūkojas dzeguze, un es atceros, ka Džefrijs ieklausījās pirmā pavasara dzeguzes balsī, kad bija vēl mazs un mēs dzīvojām Saionā. Tagad abatija ir slēgta un Džefrijs sagrauts, bet dzeguze turpina kūkot.
   Es nostājos baržas pakaļgalā un vēroju saulrietu. Daudz reižu es esmu kuģojusi pa šo upi – kronēšanas baržā, kur mani uzskatīja par godātu viesi un karaliskās ģimenes pārstāvi, un savā baržā zem sava standarta. Es biju bagātākā sieviete Anglijā, un man blakus stāvēja četri skaisti dēli, visi gatavi mantot manu vārdu un īpašumus. Tagad man nav gandrīz nekā, un barža klusi slīd uz priekšu. Viss mans mūžs bijis kā sapnis, un tagad tas beigsies.
   Mēs tuvojamies draudīgajam Taueram, un režģis paceļas. Uz pakāpieniem mani gaida Tauera konstebls sers Viljams Kingstons. Airētāji izmet trapu, un es soļoju viņam pretī, augstu pacēlusi galvu. Viņš zemu paklanās, un es redzu, ka viņš ir bāls un saspringts. Satvēris mani aiz rokas, viņš palīdz uzkāpt, un es piepeši ieraugu zēnu, kas bija paslēpties aiz konstebla muguras. Es viņu ieraugu un pazīstu, un mana sirds uz brīdi apstājas. Šis nav sapnis, šis ir drausmīgākais mirklis ilgā, ilgā mūžā.
   Mans mazdēls Harijs. Viņi arestējuši Montagjū dēlu.
   *
   Viņš priecīgs uzgavilē, kad mani ierauga, un es sāku raudāt. Viņš domā, ka es vedīšu viņu mājās, un līksmi smejas. Zēns grasās iekāpt baržā, un man jāsaņemas, lai varu paskaidrot, ka arī es esmu ieslodzīta. Viņa sejā parādās šausmas, un viņš cenšas neraudāt.
   Mēs sadodamies rokās un tuvojamies tumšajai ieejai. Mūs izmitinās dārza tornī. Es apstājos un palūkojos uz seru Viljamu. – Ne šeit! – Es neteikšu, ka nespēšu dzīvot vietā, kur mans brālis ilgus gadus gaidīja brīvību. – Tikai ne šajā tornī. Kāpnes ir pārāk stāvas. Es nevarēšu kāpt pa tām augšā un lejā.
   – Tas nebūs nepieciešams, – viņš drūmi pajoko. – Jūs kāpsiet tikai augšā. Mēs jums palīdzēsim.
   Viņi gandrīz nešus aizved mani pa vītņkāpnēm līdz otrā stāva istabai. Harijs mitinās virs manis. Es saņemu lielāku istabu ar diviem logiem. Krāsnī nav uguns, abas istabas ir aukstas un nemīlīgas. Kailajās akmens sienās iegravēti bijušo ieslodzīto vārdi un ģerboņi. Es nespēju meklēt sava tēva, brāļa vai dēlu vārdus.
   Harijs pieiet pie loga un parāda Kortnija dēlu. Viņš dzīvo kopā ar māti Bičema tornī. Viņiem piešķirtas ērtākas istabas, Edvardam ir ļoti garlaicīgi un vientuļi, bet viņiem ar māti pietiek ēdiena un šoziem viņi saņēmuši arī siltas drēbes. Harijs jau ir atplaucis, jo priecājas, ka es būšu līdzās. Viņš aicina mani pie Ģertrūdes Kortnijas un ir pārsteigts, kad atbildu, ka man nav ļauts pamest istabu. Zēns lūkojas uz mani, neizpratnē savilcis nevainīgo sejiņu. – Bet mēs taču atgriezīsimies mājās, vai ne? – viņš jautā. – Drīz?
   *
   Man gandrīz pietiek drosmes, lai atbildētu, ka viņš noteikti būs brīvs. Varbūt Kromvelam izdosies kaut ko viltot apsūdzībai pret mani vai Ģertrūdi, bet Harijam ir tikai vienpadsmit un Edvardam trīspadsmit gadi, un viņu vienīgais noziegums ir Plantagenetu asinis. Pat karalis nevar būt tik nežēlīgs, lai paturētu šos abus zēnus Tauerā.
   Bet es iekožu mēlē un atceros, ka viņa tēvs ieslodzīja manu brāli tādā pašā vecumā un šī paša iemesla dēļ, un mans brālis iznāca no Tauera tikai pēdējā gaitā.

Tauers, Londona, 1539. gada vasara

   Kromvels iesniedz parlamentā Tiesību atņemšanas aktu. Tas pasludina visus Plantagenetus par nodevējiem, un nav vajadzīga ne tiesa, ne pierādījumi. Mūsu labais vārds ir noziegums, kronis pievāc mūsu īpašumus un atņem mantojumu bērniem.
   Mans un Ģertrūdes vārds tiek iekļauts mirušo sarakstā.
   Tomass Kromvels uzrāda vairākus dučus vēstuļu, ko it kā rakstījusi Ģertrūde, un vienu vēstuli, ko es rakstīju savam dēlam Redžinaldam, bet nenosūtīju. Nākamajā brīdī Kromvels no maisa izvelk Toma Dārsija dāvāto zīmotni ar piecām Kristus vātīm un balto rozi.
   Parlamenta zālē valda klusums. Varbūt Kromvels cerēja, ka viņi sāks trakot un pieprasīs manu galvu. Viņš rozi pasludina par neapgāžamu manas vainas pierādījumu. Viņš neapsūdz mani noziegumā – pat šobrīd nav aizliegts glabāt vecā lādē izšūtu zīmotni, – un parlamenta lordi klusē. Viņi ir noguruši no nāves. Varbūt arī viņiem mājās ir tādas zīmotnes. Lai nu kā, Kromvelam nebija nekādu citu pierādījumu, un man jāpaliek Tauerā pēc Viņa Majestātes vēlēšanās, un tas attiecas arī uz manu mazdēlu Hariju, Ģertrūdi un viņas zēnu.

Tauers, Londona, 1539. gada ziema

Sals sastindzina ūdeni krūkās un izveido garas lāstekas aiz loga, un arī mūsu dzīve kļūst tikpat nekustīga. Harijs drīkst apmeklēt Edvarda mācības un ēd vakariņas pie Kortniju galda, kas ir labāk klāts nekā manējais. Mēs ar Ģertrūdi apmaināmies sveicieniem, bet neko nerakstām. Viljams de la Pols nomirst aukstā kamerā. Viņš tajā pavadījis trīsdesmit septiņus gadus. Es lūdzu Dievu par viņa dvēseli, bet cenšos par viņu nedomāt. Kad gaisma ir pietiekami spoža, es lasu vai šuju un lūdzos pie neliela altāra istabas stūrī. Es neprātoju par atbrīvošanu un nākotni. Cenšos nedomāt vispār. Es esmu pacietīga.
Aiz Tauera mūriem pasaule turpina virzīties uz priekšu. Ursula raksta, ka Džefrijam un Konstansai ir bērns, vārdā Ketrina, un karalis ir nolūkojis jaunu sievu. Ir atrasta princese, kas gatava precēties ar nekad nesatiktu vīrieti, par kuru dzirdēts tikai sliktākais. Klēves Anna pavasarī dosies tālā ceļā no savas protestantiskās dzimtenes uz zemi, ko pamazām iznīcina karalis un Kromvels.

Tauers, Londona, 1540. gada pavasaris

   Mēs pārciešam garu gadu un ļoti aukstu ziemu savās kamerās, redzot tikai pelēkas debesis dzelzs restu ietvarā, saožot upes vēja smārdu aukstajās pūsmās zem durvīm, dzirdot tālumā kaiju kliedzienus.
   Harijs aug arvien garāks, viņam vairs neder ne bikses, ne apavi, un es lūdzos, lai cietumsargs sagādātu viņam jaunas drēbes. Mums ļauj dedzināt uguni krāsnī tikai tad, kad ir ārkārtīgi auksts, un man uz pirkstiem veidojas sarkanas tulznas. Mazajās istabiņās agri satumst, saule aust arvien vēlāk, un dienās, kad virs upes veidojas migla vai mākoņi ir zemu, mēs tā arī neieraugām gaismu.
   Es cenšos tēlot dzīvesprieku Harija klātbūtnē un lasu kopā ar viņu latīniski un franciski. Bet, kad viņš ir devies gulēt savā istabā un es esmu ieslēgta savējā, es pārvelku plāno segu pār galvu un sausām acīm veros tumsā, jo esmu pārāk satriekta, lai raudātu.
   Mēs sagaidām pavasari, un konstebla augļu dārzā dzied melnie strazdi. Abiem zēniem ir atļauts rotaļāties zālienā, un kāds iedod viņiem loku un bultas, kā arī novieto mērķi. Kāds cits iedod zēniem ķegļus un iekārto laukumu. Dienas kļūst siltākas, bet mūsu istabās vēl joprojām ir auksts, tāpēc es lūdzu jaunas drēbes. Mani apkalpo viena dāma un istabene, un es kaunos, jo nevaru viņām samaksāt. Cietumsargs iesniedz manu lūgumu, un es saņemu drēbes un naudu, un piepeši Ģertrūde Kortnija tiek atbrīvota.
   Pie manis atnāk Viljams Ficviljams, lai paziņotu labo vēsti.
   – Vai arī mums jāiet? – es rāmi painteresējos un uzlieku roku uz Harija pleca. Viņš nodreb kā būrī iesprostots putns, kam piedāvāta brīvība.
   – Diemžēl nē, kundze, – cietumsargs Tomass Filipss atbild. – Mēs vēl neesam saņēmuši tādu pavēli. – Harijs vīlies nolaiž plecus, un Tomass redz skumjas manā sejā. – Varbūt drīz, – viņš piebilst un palūkojas uz Hariju. – Bet jūs nezaudēsiet savu rotaļu biedru, tātad nebūsiet vientuļš, – viņš saka, cenšoties runāt priecīgi.
   – Vai Edvards nedosies kopā ar savu māti? – es jautāju.
   – Kāpēc atbrīvot lēdiju Kortniju, bet paturēt viņas dēlu ieslodzījumā?
   Mēs abi saprotam, ka ieslodzītie ir Plantageneti, nevis nodevēji. Ģertrūde ir brīva, jo piedzima barona Mauntdžoja ģimenē. Bet Edvardam jāpaliek, jo viņš ir Kortnijs.
   Nav nekādu apsūdzību, tādas nemaz nav iespējamas, jo viņš ir bērns un nekad nav pametis mājas. Karalis ir savācis visus Plantagenetu dēlus zem sava jumta kā pasaku briesmonis, kas ēd bērnus.
   Es domāju par mazo Hariju un Edvardu, par viņu degsmes pilnajām acīm un Harija rūsganajiem, sprogainajiem matiem, par Tauera aukstajiem mūriem un garajām dienām ieslodzījumā, un man izdodas sevī atrast jaunu spēka avotu. Palūkojusies uz Viljamu, es atbildu: – Kā valdnieks vēlas.
   – Vai jums tas nešķiet netaisnīgi? – viņš izbrīnīts jautā, it kā būtu gatavs lūgt, lai zēnus atbrīvo. – Vai jūs neiebildīsiet? Nepārsūdzēsiet lēmumu?
   Es paraustu plecus. – Viņš ir karalis, imperators un baznīcas galva. Viņa lēmums ir pareizs. Vai jums tas nešķiet nemaldīgs, lord Viljam?
   Viņš samirkšķina acis un norij siekalas. – Viņš nekļūdās!
   – Viljams ātri attrauc, it kā baidītos, ka es viņu izspiegoju.
   – Protams, – es nosaku.

Tauers, Londona, 1540. gada vasara

   Vasarā ir vieglāk. Man nav ļauts iziet no istabas, taču Harijs un Edvards drīkst klaiņot, ja vien nepamet Tauera mūrus. Viņi cenšas izklaidēties – rotaļājas, laužas, sapņo, pat makšķerē tumšajās upes vārtu dzīlēs un peldas grāvī. Mana kalpone katru dienu aiziet no Tauera un atgriežas, un reizēm atnes man kādu gardumu. Reiz viņa pasniedz man dažas zemenes, un, tās nogaršojusi, es atgriežos Bišemas muižas augļu dārzā. Man uz mēles ir siltā, gardā sula, karsta saule silda muguru, un visa pasaule ir man pie kājām.
   – Un man ir jaunumi, – kalpone ierunājas.
   Es palūkojos uz durvīm; varbūt gar tām iet cietumsargs.
   – Tikai uzmanīgi, – es brīdinu.
   – Tas ir zināms visiem, – meitene atbild. – Karalis atteiksies no savas jaunās sievas, kaut gan viņa pavadījusi šajā zemē tikai septiņus mēnešus.
   Es uzreiz domāju par savu princesi, lēdiju Mēriju, kas atkal zaudēs pamāti un draugu. – Atteiksies? – es piesardzīgi atkārtoju, it kā baidīdamās, ka viņu apsūdzēs baisos nodarījumos un nogalinās.
   – Laulība nekad neesot bijusi īsta, – meitene čukst. – Turpmāk viņu sauks par karaļa māsu, un viņa dzīvos Ričmondas pilī.
   Es nesaprotu pasauli, kurā karalis var nodēvēt savu sievu par māsu un aizsūtīt viņu uz citu pili. Vai nav neviena, kas Henrijam dotu padomus? Vai neviens nepaskaidro, ka patiesība nav viņa varā un viņš nevar to izdomāt? Viņš nedrīkst saukt sievu par māsu, princesi par lēdiju, sevi par pāvestu. Karalis vairs nesaskata īsto pasauli, viņa skatiens ir aizmiglots, karalis ir zaudējis prātu.
   Nākamajā dienā es lūkojos pa savu šauro logu un ieraugu, ka pa upi strauji tuvojas Hovardu barža. Es ieinteresēta vēroju, kā sargi izceļ no laivas druknu vīrieti, kas izmisīgi pretojas.
   – Lai Dievs viņam palīdz, – es nosaku. Nabaga arestētais ne mirkli nerimstas un cīnās ar sargiem, kas grūž viņu augšā pa kāpnēm. Drīz es viņu vairs nesaskatu. Tomēr šķiet, ka es pazīstu šo vīru, kas uzklūp cietumsargiem. Es viņu pazīstu, tiklīdz viņš izveļas no baržas, ģērbies lieliski piegrieztā, melnā rakstveža tērpā ar melnu cepuri galvā. Tomass Kromvels ir arestēts un ieslodzīts Tauerā, uz kuru nosūtījis daudzus citus.
   Es noslīgstu uz ceļiem un ieslēpju seju plaukstās. Beidzot es sāku raudāt, un man starp pirkstiem līst karstas asaras.
   – Paldies Tev, Dievs! – es klusi saucu. – Paldies, ka ļāvi man nodzīvot līdz šai dienai. Harijs un Edvards ir glābti, zēni ir glābti, jo karaļa ļaunais padomnieks ir gāzts, un mēs būsim brīvi.
   *
   Tomass Filipss man pasaka tikai to, ka Tomasam Kromvelam atņemta amata ķēde un visa vara. Viņš ir arestēts un lūdz žēlastību tāpat kā daudzi citi krietni vīri pirms viņa. Droši vien arī viņš dzird, kā Tauerhilā būvē ešafotu, un kādā saulainā dienā Džona Fišera un Tomasa Mora ienaidnieks, Anglijas ticības ienaidnieks, iet viņu pēdās un mirst.
   Es piekodinu zēniem turēties nostāk no logiem un neskatīties uz bijušo kancleru, bet mēs dzirdam bungu rīboņu un pūļa nicīgos svilpienus. Es nometos ceļos pie krucifiksa un domāju par Montagjū pareģojumu, ka reiz Kromvels, kurš nedzirdēja saucienus pēc žēlastības, pats atkārtos šos vārdus, bet veltīgi.
   *
   Es gaidu, kad manas istabas durvis atvērsies un mēs visi būsim brīvi. Mūs ieslodzīja saskaņā ar Tomasa Kromvela izvirzīto Tiesību atņemšanas aktu; tagad viņš ir miris, un mūs atbrīvos.
   *
   Neviens nenāk pie mums, bet varbūt mēs esam piemirsti, jo karalis ir atkal apprecējies, un runā, ka viņš neprātīgi iemīlējies jaunajā Hovardu meitenē, mazajā Kitijā Hovardā, kas varētu būt viņa mazmeita un ir tikpat skaista kā visas Hovardu meitenes. Es atceros Džefrija piezīmi, ka valdniekam visas Hovardas ir kā medījums sunim, bet pēc tam atceros, ka nedrīkstu domāt par Džefriju.
   Es gaidu, kad karalis atgriezīsies no sava medusmēneša labā noskaņojumā un kāds viņam atgādinās, ka vajadzētu mūs atbrīvot. Pēc tam es uzzinu, ka viņa laime spēji aprāvusies, viņš ir slims un ieslēdzies savā istabā, ļaujoties neprāta izmisumam, pieviltu cerību plosīts, pārāk satriekts, lai kārtotu valsts jautājumus.
   Visu vasaru es gaidu, kad karalis atgūsies no savām skumjām. Kad sākas rudens un atkal kļūst vēss, es nospriežu, ka valdnieks mūs apžēlos pēc Ziemassvētkiem. Bet viņš to neizdara.

Tauers, Londona, 1541. gada pavasaris

   Karalis vedīs savu “rozi bez ērkšķiem” ceļojumā uz ziemeļiem. Līdz šim viņš nekad nav uzdrošinājies viesoties pie ziemeļniekiem. Viņš pasludina, ka uzklausīs atvainošanos par Žēlsirdības svētceļojumu. Viņš apmetīsies pie vīriem, kuru nami ir nupat uzcelti, izmantojot sagrauto klosteru akmeņus, un jās garām laukiem, kur uz aizmirstiem ešafotiem ķēdēs vēl grab nodevēju kauli. Karalis ieģērbs savu groteski milzīgo augumu zaļā audumā un tēlos Robinu Hudu, bet viņa jauniņā sieva dejos kā jaunava Marianna.
   Es vēl joprojām ceru uz labākām dienām un skaistāku pasauli. Varbūt karalis atbrīvos mūs ar Hariju un Edvardu pirms lielā ceļojuma. Ja viņš piedevis Jorkai, Plantagenetu pilsētai, kas atvēra vārtus svētceļniekiem, viņš var piedot arī diviem nevainīgiem zēniem.
   Šajos gaišajos rītos es mostos līdz ar ausmu, ieklausos putnu dziesmās aiz loga un vēroju, kā saules gaisma nesteidzīgi slīd pa sienu. Tomass Filipss mani pārsteidz, pieklauvējot pie durvīm. Es pieceļos un uzvelku rītatērpu, un viņš ienāk, bet izskatās pārbijies. – Kas noticis? – es jautāju. – Vai mans mazdēls ir saslimis?
   – Nē, nē, – viņš steidzīgi apliecina.
   – Edvards?
   – Viņš ir vesels.
   – Filipsa kungs, jūs esat nobažījies. Kas noticis?
   – Diemžēl, – viņš iesāk, bet ir spiests novērsties un nokremšļoties, lai turpinātu: – Diemžēl man jāpaziņo, ka jūs tiksiet sodīta ar nāvi.
   – Es? – Tas nav iespējams. Pirms Annas Boleinas nāvessoda notika tiesas sēde, kurā visus karaļvalsts pērus pārliecināja par to, ka viņa ir ragana un laulības pārkāpēja. Dižciltīgu sievieti nevar nogalināt bez tiesas un sprieduma.
   – Jā.
   Es pieeju pie loga un vēroju zālienu. – Nevar būt, – es saku. – Nevar būt.
   Filipss atkal nokremšļojas. – Ir saņemta pavēle.
   – Tur nav ešafota, – es iebilstu un norādu uz Tauerhilu aiz mūriem. – Nav!
   – Sargi nes bluķi, – Filipss paskaidro. – To noliks zālē.
   Es pagriežos un neticīgi uzlūkoju viņu. – Bluķi? Man nocirtīs galvu uz bluķa? Slepus? – Viņš pamāj, un es turpinu:
   – Nav apsūdzības, nav tiesas. Nav ešafota. Tas, kurš mani apsūdzēja, pats ir miris. Neiespējami!
   – Jā, – Filipss atbild. – Lūdzu, sagatavojiet savu dvēseli mūžībai, kundze!
   – Kad? – es jautāju. Domāju, ka viņš nosauks aiznākamo dienu vai nedēļas nogali.
   – Septiņos, – viņš atbild. – Pēc pusotras stundas. – Un mans cietumsargs aiziet, nokāris galvu.
   *
   Es nespēju aptvert, ka dzīvošu vēl tikai pusotru stundu. Kapelāns uzklausa manu grēksūdzi; es lūdzu, lai viņš aiziet pie zēniem, nodod manu svētību un mīlestības apliecinājumus un piekodina, lai viņi neiet pie logiem un neskatās uz zālienu un nelielo bluķi, kas tur novietots. Daži jau ir atnākuši, es redzu Londonas lordmēra amata ķēdi, bet ir agrs rīts, nekas nav gatavs, tāpēc par manu nāvi pateikts tikai dažiem, un tikai daži ir šeit.
   Tas visu padara vēl sliktāku. Henrijs ir pieņēmis lēmumu untuma brīdī, varbūt pat vakar, un pavēle izsūtīta šorīt. Un neviens viņu neatrunāja. Man bija plaša, auglīga ģimene, bet nav palicis neviens, kurš varētu viņu atrunāt.
   Lūgšana neizdodas, jo manas domas šaudās kā briedēns pavasarī. Manā testamentā pavēlēts samaksāt visus manus parādus un aizlūgt par manu dvēseli, un apglabāt mani vecajā klosterī. Bet es nedomāju, ka šie cilvēki pūlēsies un nesīs manu līķi – es piepeši satrūkusies atceros, ka mana galva būs grozā, – līdz pat Bišemas kapelai. Varbūt es atdusēšos Tauera kapelā blakus savam dēlam Montagjū. Tas mani nomierina, bet es atceros viņa dēlu Hariju un prātoju, kurš par viņu rūpēsies, vai viņu jebkad atbrīvos, vai arī viņš mirs šeit un kļūst par vēl vienu Plantagenetu zēnu, kas apglabāts Tauerā. Tādas apceres ir man prātā, kamēr dāma mani apģērbj, apliek man ap pleciem jauno apmetni un sasien matus zem galvassegas, lai cirvis varētu ieurbties man kaklā.
   – Tā nav pareizi, – es aizkaitināta saku, it kā runātu par nepareizi aizsietām saitēm, un viņa raudādama nokrīt uz grīdas, slaukot asaras mana tērpa apmalē.
   – Tas ir neprāts! – viņa iesaucas.
   – Kuš, – es skarbi pavēlu. Man nav laika satraukties par viņas bēdām, es tās nesaprotu. Viss šķiet neskaidrs.
   Aiz durvīm gaida priesteris un sargs. Viss notiek ļoti strauji, un es neesmu gatava. Varbūt karalis atsūtīs apžēlošanas pavēli, kad es jau būšu zālienā. Tas atbilstu viņa dabai – pie vakariņu galda nolemt sievieti nāvei un piedot viņai pirms brokastīm, lai visi sajūsminātos par viņa varu un žēlastību.
   Es nesteidzīgi kāpju lejā, balstīdamās pret dāmas roku, jo gribu novilcināt laiku, lai karaļa ziņnesis pagūtu atnest saritināto papīru ar košām lentēm un zīmogu. Bet, kad sasniedzam Tauera durvis, tur nav ziņneša, ir tikai daži cilvēki, kas sastājušies gar taisno akmens celiņu, un tā galā nolikts koka bluķis, bet blakus stāv jauneklis ar melnu kapuci galvā un cirvi rokā.
   Cenšoties neskatīties uz Bīčema torni, kur ir mans mazdēls, es tuvojos bendem. Manuprāt, es nevarētu spert ne soli, ja apzinātos, ka abi zēni redz manu ceļu pretī nāvei.
   No upes uzpūš vējš, un standarti noplīvo. Es dziļi ievelku elpu un domāju par citiem, kas izgājuši no Tauera pirms manis, pārliecināti, ka nokļūs debesīs. Es domāju par savu brāli, kurš juta lietus lāses uz sejas un mitro zāli zem kājām. Mans mazais brālis, tikpat nevainīgs kā mazdēls. Nevienu no mums neieslodzīja par to, ko izdarījām; mūs ieslodzīja tikai tāpēc, ka esam tie, kas esam, un nekas to nevar mainīt.
   Mēs jau esam blakus bendem, kaut gan es neatceros, kā gāju. Visas domas ir juceklī. Es neesmu noskaitījusi visas lūgšanas, neesmu gatava nāvei. Es pasniedzu viņam divus penijus. Bendem trīc roka, viņš iemet monētas kabatā un satver cirvi ciešāk. Es nostājos viņam pretī un runāju vārdus, kas jāsaka visiem notiesātajiem. Es apliecinu savu padevību karalim un lūdzu visus, lai pakļaujas viņam. Piepeši man gribas skaļi smieties. Kā gan iespējams pakļauties karalim, ja viņa vēlmes mainās ik pēc brīža? Es sūtu svētības un mīlestības vārdus mazajam princim Edvardam, bet šaubos, ka viņš sasniegs vīra gadus. Nabaga zēns, nabaga nolādētais zēns! Es sūtu vēlējumu savai princesei Mērijai un atceros, ka jāsauc viņa par lēdiju Mēriju.
   – Pietiek, – Filipss mani pārtrauc. – Piedodiet, kundze, jums nav ļauts ilgi runāt.
   Bende pienāk man klāt. – Nolieciet galvu uz bluķa un izstiepiet rokas, kad būsiet gatava, kundze.
   Paklausīgi atbalstījusies pret bluķi, es neveikli noslīgstu ceļos, sajūtot zāles smaržu. Man sāp mugura, debesīs kliedz kaija, un kāds raud. Un piepeši, kad jau grasos nolaist pieri uz raupjās koka virsmas un izstiept rokas, mani pārņem spējš prieks, vēlme dzīvot, un es saku: – Nē.
   Ir jau par vēlu, cirvis ir pacelts gaisā, viņš to laiž lejā, bet es saku: – Nē! – Un es iztaisnojos, atspiežos pret bluķi, lai pieceltos kājās. Pakausī es sajūtu spēcīgu sitienu, bet sāpju gandrīz nav. Notriekta zemē, es atkārtoju: – Nē! – Mani pārņem dumpinieciska jūsma. Es nepakļaujos neprāša Henrija Tjūdora gribai, es nelikšu galvu uz bluķa, nemūžam! Es cīnīšos par savu dzīvību un saku: – Nē! – Pūlēdamās piecelties, es kliedzu: – Nē! – Tad es saņemu jaunu cirtienu, un aizrāpoju prom. Asinis līst no brūces kaklā un galvā, tās mani padara aklu, bet es vēl joprojām priecājos, jo cīnos par savu dzīvību, kaut gan tā jau gaist, un pašā pēdējā mirklī es paziņoju pasaulei, ka Henrijs Tjūdors ir noziedzies pret mani un manējiem. – Nē! – es saucu. – Nē! Nē! Nē!

Autores piezīme

   Šī ir grāmata par ilgu mūžu notikumu epicentrā – stāsts par sievietes mūžu, tādēļ to faktiski ignorējuši tālaika hronisti un vēlākie vēsturnieki. Mārgarita Pola lielākoties ievērojama ar to, ka bija vecākais Henrija VIII upuris uz ešafota, – viņai bija sešdesmit septiņi gadi, kad viņu brutāli nogalināja Tauera zālienā. Taču viņas dzīve, kā esmu mēģinājusi parādīt šai grāmatā, risinājusies Tjūdoru galma sirdī un bijušās karaliskās ģimenes centrā.
   Jo vairāk es pētīju un domāju par viņas dzīvi un plašo ģimeni – Plantagenetiem –, jo vairāk es prātoju, vai viņa nebija iesaistījusies sazvērestībā. Ne vienmēr tas noticis aktīvi, bet varbūt viņa allaž paturējusi prātā savas ģimenes tiesības uz troni. Henrijs VII un viņa dēls vienmēr baidījās no Plantagenetu pretendenta uz troni, un daudzi vēsturnieki to dēvē par Tjūdoru paranoju, bet es spriežu, ka varbūt tiešām pastāvēja reāli draudi no vecās karaliskās ģimenes un tāda kā pretošanās kustība.
   Stāsts sākas ar pretrunīgu versiju – Aragonas Katrīna nolēmusi melot par savu laulību ar Artūru, lai varētu apprecēties ar viņa brāli Henriju. Manuprāt, ja izanalizē neapšaubāmus faktus – oficiālā guldīšana, jaunā pāra kopdzīve Ladlovā, viņu jaunība un veselīgums, pilnīga pārliecība par laulības piepildīšanu –, ir pilnīgi skaidrs, ka Aragonas Katrīna un Artūrs bija laulāti šī vārda pilnīgā nozīmē. Vismaz tolaik visi tā uzskatīja, un viņas māte pieprasīja no pāvesta atļauju meitai apprecēties vēlreiz – neatkarīgi no tā, vai iepriekšējā laulība tiešām bija piepildīta.
   Desmitiem gadu vēlāk, kad viņai tika jautāts, vai tā bijis, Katrīnai bija pamatots iemesls melot – viņa aizstāvēja savu laulību ar Henriju VIII un savas meitas nākotni. Vēsturnieki – īpaši Viktorijas laikmetā – ļāvās stereotipam, ka Aragonas Katrīna bijusi krietna sieviete, tātad nav spējīga melot. Mani uzskati par sieviešu prasmēm ir daudz liberālāki.
   Kā vēsturniece es varu izpētīt dažādus viedokļus un paust savus secinājumus lasītājam. Kā romānu rakstniecei man jāievēro viens loģisks skatpunkts, tādēļ versija par Katrīnas pirmo laulību un lēmumu apprecēt princi Henriju ir mana vēsturisko faktu interpretācija.
   Datus par Aragonas Katrīnas grūtniecībām esmu smēlusies no sera Džona Djūhērsta darbiem. Tajos daudz stāstīts par Henrija VIII zaudētajiem bērniem. Pašreizējie interesantie Ketrinas Benksas Vitlijas un Kiras Krāmeres pētījumi vedina domāt, ka Henrijam bijis retais Kella pozitīvo asiņu tips, kura dēļ sievietēm bijušas priekšlaicīgas dzemdības, nedzīvi dzimuši vai pirmajās dienās pēc dzimšanas miruši bērni, ja viņām bijis izplatītākais Kella negatīvo asiņu tips. Vitlija un Krāmere apgalvo, ka vēlākos paranojas simptomus un dusmu lēkmes Henrijam izraisījis Makleoda sindroms – slimība, ar kuru sirgst tikai Kella pozitīvo asiņu īpašnieki. Makleoda sindroms parasti attīstās cilvēkiem ap četrdesmit gadu vecumu un izraisa fizisku deģenerāciju un personības izmaiņas, kuru rezultātā sākas paranoja, depresija un iracionāla uzvedība.
   Interesanti, ka Vitlija un Krāmere šo Kella sindromu saskata arī Bedfordas hercogienei Žaketai – sievietei, kuru uzskatīja par raganu un kura bija Elizabetes Vudvilas māte. Nereti fikcija rada metaforu par vēsturisko patiesību – izdomātā ainā Elizabete kopā ar savu meitu Jorkas Elizabeti nolād savu dēlu slepkavu, turpretī reālajā dzīvē viņas gēni – tajos laikos par tādiem neko nezināja – izraisīja četru Tjūdoru bērnu nāvi.
   Šis ir stāsts par Henrija VIII pārvērtībām – jauns, pievilcīgs princis, kuru uzskata par valsts glābēju, pamazām kļūst par slimu, apsēstu tirānu. Izmaiņas jaunā karaļa raksturā apspēlētas daudzās grāmatās, bet šī ir pirmā reize, kad es pilnībā izprotu šī valdnieka brutalitāti un samaitātību. Es aizdomājos par to, cik ātri karalis var pārvērsties par tirānu – it īpaši situācijās, kad neviens viņam neiebilst. Henrijs pievērsās te vienam, te otram padomdevējam, viņa garastāvokļi strauji mainījās, un viņš karātavas izmantoja tik plaši, ka ikviens šai labi zināmajā, iemīļotajā Tjūdoru pasaulē ieraudzīja despotu. Henrijs spēja pakārt uzticamus ziemeļu vīrus un sievas tikai tāpēc, ka neviens neaizstāvēja Tomasu Moru, Džonu Fišeru un Bakingemas hercogu. Viņš secināja, ka drīkst sodīt ar nāvi divas sievas, šķirties no vēl vienas un draudēt pēdējai, – un tikai tāpēc, ka neviens īsti neaizstāvēja pirmo. Iecienītais Henrija portrets pamatskolas vēstures grāmatās – ekscentrisks, valdzinošs valdnieks ar sešām sievām – uzbur arī ainu ar neglīteni, sieviešu un bērnu izmantotāju un sērijslepkavu, kas uzsācis karu pret savu tautu un pat pret paša ģimeni.
   Henrijs vajāja cilvēkus, kas uzskatīja, ka drīkst lūgt viņam taisnīgumu, saņemt no viņa piedošanu un ticēt viņa dotajam vārdam. Šī ir viena no nepatīkamākajām epizodēm mūsu vēsturē, taču par to netiek plaši runāts, jo tas ir stāsts par sakāvi un traģēdiju.
   Mārgarita devās uz ešafotu bez tiesas sprieduma – viņai pat godīgi nepaziņoja par soda izpildi! Nāvessoda izpilde nevedās – vai nu bende bija nemākulis, vai arī viņa atteicās likt galvu uz bluķa. Es viņu esmu attēlojusi kā dedzīgu pretinieci Tjūdoru tirānijai. Viņu kā mocekli kanonizēja 1886. gadā, un piemiņas diena ir 28. maijs.
   Viņas mazdēls Henrijs pazuda – varbūt nomira Tauerā. Edvards Kortnijs tika atbrīvots pēc Mērijas I kāpšanas tronī, un viņam 1533. gada septembrī piešķirts Devonas grāfa tituls. Džefrijs Pols aizbēga no Anglijas, saņēma grēkatlaidi no pāvesta un atgriezās tikai tad, kad Mērija kļuva par karalieni. Mājup atbrauca arī Redžinalds, kurš tika ordinēts, iecelts par Kenterberijas arhibīskapu un Mērijas I vadībā atjaunoja katoļu baznīcu Anglijā.
   Šis stāsts par senu, gāztu ģimeni, par tās uzticību jaunai sievietei, pret kuru izturējušies netaisni, un par ticību, kas palīdzējusi izdzīvot, ir dziļi aizkustinošs. Izdomājums, kā vienmēr, ir sekundārs vēsturei. Īstās sievietes jebkuros laikos ir daudz sarežģītākas un pretrunīgākas, diženākas par grāmatu varonēm – un dažkārt tik izcilas, ka pārsteidz pasauli nesagatavotu.

Filipa Gregorija KARAĻA LĀSTS

Vestminsteras pils, Londona, 1499. gada 29. novembris

Vestminsteras pils, Londona, 1499. gada ziema – 1500. gada pavasaris

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1500. gada pavasaris

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1500. gada pavasaris

Vestminsteras pils, Londona, 1501. gada rudens

Ladlovas pils, Šropšīra, 1501. gada ziema

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1501. gada ziema

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada pavasaris

Ladlovas pils, 1502. gada marts

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1502. gada aprīlis

Ladlovas pils, 1502. gada vasara

Vestminsteras pils, Londona, 1502. gada jūnijs

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1502. gada rudens

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1503. gada februāris

Vestminsteras pils, Londona, 1503. gada pavasaris

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1504. gada rudens

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada pavasaris

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1505. gada vasara

Vestminsteras pils, Londona, 1505. gada vasara

Stourtonas pils, Stefordšīra, 1506. gada rudens

Saiona, 1506. gada ziema

Saiona, 1507. gada pavasaris

Saiona, 1508. gada pavasaris

Saiona, 1509. gada pavasaris

Saiona, 1509. gada aprīlis

Anglija, 1509. gads

Ričmondas pils, 1510. gada pavasaris

Griničas pils, Londona, 1510. gada pavasaris

Ričmondas pils, 1511. gada janvāris

Vestminsteras pils, Londona, 1511. gada pavasaris

Vestminsteras pils, Londona, 1512. gada pavasaris

Vestminsteras pils, Londona, 1513. gada vasara

Kenterberija, Kenta, 1513. gada jūnijs

Duvras pils, Kenta, 1513. gada jūnijs

Ričmondas pils, 1513. gada vasara

Vestminsteras pils, Londona, 1513. gada rudens

Griničas pils, Londona, 1514. gada pavasaris

Anglija, 1514. gada vasara

Griničas pils, Londona, 1514. gada rudens

Duvras pils, Kenta, 1514. gada rudens

Griničas pils, Londona, 1514. gada rudens

Griničas pils, Londona, 1514. gada Ziemassvētki

Griničas pils, Londona, 1515. gada pavasaris

Griničas pils, Londona, 1515. gada maijs

Ričmondas pils, 1515. gada jūnijs

Anglija, 1515. gada vasara

Vestminsteras pils, Londona, 1515. gada rudens

Griničas pils, Londona, 1516. gada pavasaris

Anglija, 1517. gada vasara

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1517. gada vasara

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1518. gada pavasaris

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1518. gada Lieldienas

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1518. gada vasara

Vestminsteras pils, Londona, 1518. gada novembris

Vestminsteras pils, Londona, 1518. gada ziema

Griničas pils, Londona, 1519. gada maijs

Vorblingtonas pils, Hempšīra, 1519. gada jūnijs

Penshērsta, Kenta, 1519. gada jūnijs

Griničas pils, Londona, 1520. gada pavasaris

Zelta auduma lauks, Francija, 1520. gada vasara

L’Erbē, Londona, 1521. gada pavasaris

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1521. gads

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1522. gads

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1523. gada vasara

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1524. gada maijs

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1525. gada jūlijs

Tornberi pils, Glosteršīra, 1525. gada augusts

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1525.–1526. gads

Griničas pils, Londona, 1527. gada maijs

Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1527.–1528. gada vasara

Bišemas muiža, Bērkšīra, 1528. gada vasara

Brodhērstas muiža, Rietumsaseksa, 1528. gada vasara

Ričmondas pils, 1528. gada rudens

Ričmonda, 1529. gada pavasaris

Ričmondas pils, 1529. gada jūnijs

Ričmondas pils, 1529. gada vasara

Griničas pils, Londona, 1529. gada Ziemassvētki

Ričmondas pils, 1530. gada vasara

Ričmondas pils, 1530. gada rudens

Filipa Gregorija
KARAĻA LĀSTS

Vestminsteras pils, Londona,
1499. gada 29. novembris