Meredita Vailda
Kaisle

   Meredita Vailda mūs aizved uz vietu, kur tiek radīti sapņi… No šī romāna nav iespējams atrauties. Tas ir romantisks ceļojums, kas savalgo jūsu iztēli un nelaiž vaļā līdz pat pēdējai lappusei.
FRESH FICTION

   Es pavisam noteikti varētu šo grāmatu pārlasīt vēl un vēl. Lieliski!
KRIS & VIC BOOK THERAPY CAFE

   Bleiks un Ērika ir atgriezušies – un viņi iekāro viens otru vēl vairāk!
DŽŪDITA

   Galvu reibinošs sekss, spraigi sižeta pavērsieni un harismātisks mīlnieku pāris – šīs ir ģeniāla romāna slepenās sastāvdaļas.
DEIZIJA

   Vai varat iztēloties erotiskas dejas uz nokaitēta skārda jumta? Tāda ir sajūta, lasot Mereditas Vaildas jauno romānu, kurš balansē uz atļautā un aizliegtā robežas.
DANIELS

   Pēc romāna izlasīšanas vēl trīs naktis nespēju aizmigt. Tik spilgti prātā bija iespiedušies Ērika un Bleiks, tik ļoti sirdī vēl smeldza viņu pārdzīvotais. Neaizmirstami.
SĀRA

   Šis romāns bija tik erotisks, ka es pat nezinu, ko sagaidīt no nākamajiem Hakeru sērijas darbiem!
MERILA

   Meredita Vailda prot apklusināt pat visskeptiskāko lasītāju, liekot viņam drudžaini šķirt lappusi pēc lappuses.
HENRIJS

   Ak, Meredita, Meredita, Meredita… Nu es esmu iemīlējusies Bleikā Lendonā un katru vakaru pēc darba steidzos mājās pēc kārtējās Kaisles lappušu devas. Esmu atkarīga!
KEROLAINA

   Šis romāns ieraus jūs savā pasaulē no paša sākuma. Jūs izdzīvosiet plašu emociju gammu – jūs smiesieties un raudāsiet, jūs pārvērtēsiet savu guļamistabas dzīvi, jūs atcerēsieties, cik reibinoša var būt mīlestības garša!
OLĪVIJA

   Esmu sajūsmā – aizturētu elpu, sirdij dauzoties stiprāk nekā jebkad, lasu un nespēju atrauties no šīs fascinējošās grāmatas.
THE NEVER ENDING BOOK BASKET

   Hakeru sērijā visa ir tik daudz – karstas attiecības, mistiski noziegumi, mīlestība… Šī sērija nelīdzinās nekam citam.
SHANOFF READS

   Meredita gluži maģiskā veidā darbojas ar kaisles un dusmu enerģiju, dozējot to tik precīzi, ka lasītājs ir pilnīgi apburts.
PAGES ROMANCE REVIEWS

   Iespējams, karstākā tūkstošgades grāmata.
HEROES & HEARTBREAKERS

   MULSUMS
   Ērika Heteveja izlolojusi savu biznesa iespēju. Nepieciešams ieguldīt vien 2 miljonus dolāru.
   Neparasti pievilcīgais Bleiks Lendons – tehnoloģiju pasaules ģēnijs un investors – atsakās finansēt Ērikas sapņus. Tā vietā viņš uzaicina šo sievieti doties satraucošā erotikas un versmainu kaislību pilnā ceļojumā, kas bīstami balansē uz neatļautā robežas…
   Šim stāstam piemīt film noir elegance un mulsinošs jutekliskums. Meredita Vailda ir atradusi zelta griezumu rakstniecībā – pareizajās proporcijās atainojot gan modernās pasaules dinamiku, gan bezkaunīgu erotiku un pat mīlestību, kurai mūsdienu cilvēks bieži izvēlas neticēt.

   VĒLME
   Bostonas dinamiskā dzīve ik dienu sniedz jaunus izaicinājumus – pāris sekundēs var pazust miljoni, liktenīgas iespējas pārsteidz negaidot, draugi kļūst par ienaidniekiem, bet ienaidnieki – par draugiem.
   Ērika un Bleiks ir atraduši patvērumu savā mīlestībā. Viņi ir atklājuši viens otram slēptākos noslēpumus un uzdrošinājušies cerēt uz patiesu tuvību.
   Bet abu nelabvēļi nerēķinās ar jūtām – viņiem ir citi plāni.
   Meredita Vailda šajā spraigajā un erotiski nokaitētajā stāstā gluži kā šaha partijā pārbīda bandiniekus un veic rafinētus gājienus. Un nevienā brīdī nav skaidrs, kurš būs šīs spēles uzvarētājs.

   Ģimenei, kura man atvēra savu sirdi, un abiem cilvēkiem, kuru mīlestība to padarīja iespējamu.

Pirmā nodaļa

   Mans telefons iepīkstējās.
   B: Pēc divdesmit minūtēm iziešu no darba.
   Apklusināju telefonu, nelikdamās ne zinis par Bleika īsziņu, un no jauna pievērsu visu uzmanību Allijai. Aizlikusi aiz auss garu, brūnu matu šķipsnu, viņa turpināja stāstīt komandai par mūsu interneta uzņēmuma “Knaģis” jaunākajiem iknedēļas statistikas datiem. Uzmanīgi klausījos, pateicīga, ka viņa bija atkal atgriezusies pie mums. Nesen Allija dažas nedēļas bija pavadījusi Bostonā, tomēr nu beidzot atkal dzīvoja vienā pilsētā un mājoklī ar Hītu. Hīts bija laimīgs, viņa bija laimīga, un es biju sajūsmā, ka pēc Rizas izraisītā sabrukuma draudzene bija atsākusi pildīt mārketinga daļas vadītājas pienākumus. Biju aicinājusi Alliju atgriezties vēl pirms tam, kad atlaidu Rizu no darba par uzņēmuma konfidenciālās informācijas nopludināšanu.
   To atcerējusies, es saviebos. Allija bija īsts optimisma avots, tomēr Rizas nodevība man vēl aizvien sāpēja. Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes nebiju par viņu neko dzirdējusi, un nez kāpēc šāds klusums mani biedēja vairāk par visu pārējo. Man gribējās apšaubīt viņas spēju izveidot konkurējošu interneta vietni kopā ar Maksu, mūsu neizdevušos investoru un Bleika zvērināto ienaidnieku, tomēr šāda neziņa darīja raizes. Ja nu viņiem patiešām izdotos aizvilināt mūsu reklāmdevējus? Ja nu viņi spētu izveidot kaut ko tādu, kas būtu pamatoti labāks un spētu apmierināt kādu vajadzību, ko nebija izdevies paveikt “Knaģim”?
   Paturot prātā gan Maksa finansiālo ieguldījumu, gan Rizas rūpīgi savākto slepeno informāciju par visu, ko es biju apguvusi, neilgu laiku ieņemdama uzņēmuma vadītājas amatu, iespējams bija viss. Un aiziedama viņa, pārpilna ar indi un aizvainojumu, kaut kādā veidā bija atmodinājusi visu nedrošību, ko manī radīja uzņēmuma vadītājas loma. Bez šaubām, es vēl aizvien biju pavisam zaļa iesācēja. Man gribējās ticēt, ka spēju noturēties, un daudzējādā ziņā tā arī bija, tomēr man vēl vajadzēja daudz mācīties.
   Telefonā uzradās vēl viena, tikpat traucējoša īsziņa, liekot tam novibrēt uz apspriežu telpas galda stikla virsmas.
   B: Ērika?
   Izteiksmīgi saviebos un aši uzrakstīju atbildi. Zināju, ka viņš neliksies mierā, kamēr nebūšu atsaukusies.
   Ē: Esmu apspriedē. Piezvanīšu vēlāk.
   B: Es gribu, lai tad, kad pārnākšu mājās, Tu būtu kaila manā gultā. Tev drīz vajadzētu doties ceļā.
   Ē: Tik ātri es nevaru.
   B: Pēc stundas es Tevi paņemšu. Izvēlies pati – Tavā birojā vai mūsu gultā. Pasteidzies.
   Pēkšņi man kļuva tik karsti, ka gaiss telpā šķita pārāk vēss. Nodrebinājos, un mani krūtsgaliņi piebrieda, nepatīkami noberzdamies pret blūzi. Kā viņam tas izdevās? Pietika ar dažiem pareizi izvēlētiem vārdiem, turklāt atsūtītiem īsziņā, lai es jau sāktu skatīties pulkstenī.
   – Ērika, vai ir vēl kas tāds, ko tu vēlies apspriest?
   Mēs ar Alliju cieši saskatījāmies. Viņa pacēla vienu uzaci, kā zinādama, ka neesmu klausījusies pietiekami uzmanīgi. Spēju domāt vienīgi par sekām, kādas rastos, ja es liktu Bleikam gaidīt, un mana fiziskā reakcija uz šādu paredzējumu kļuva aizvien uzmācīgāka. Padzinu domas par Bleika solījumiem un atkal atgriezos tagadnē.
   – Nē, manuprāt, viss ir kārtībā. Paldies visiem! – Steigšus savācu savas mantas, dedzīgi vēlēdamās ātrāk tikt prom. Ar mājienu aizraidīju pārējos, un viņi izklīda pie savām darba vietām. Allija ienāca man līdzi manā biroja nodalījumā.
   – Kas īsti notiek ar Periju? Es negribēju par to ieminēties apspriedes laikā, jo šī situācija ir diezgan savāda.
   – Ne pārāk. Viņš man atsūtīja vēl vienu elektroniskā pasta vēstuli, bet es vēl neesmu atbildējusi. – Ja vēlējos iekļauties Bleika noteiktajā termiņā, šobrīd nevarēju kavēties, lai sīkāk izskaidrotu visus sarežģījumus.
   – Vai tu apsver iespēju pieņemt viņa reklāmas?
   – Īsti nezinu. – Es vēl aizvien nevarēju izšķirties.
   Allija plati iepleta savas lielās, brūnās acis.
   – Vai Bleiks zina, ka viņš ir vērsies pie tevis?
   – Nē. – Uzsvērti paskatījos uz draudzeni, bez vārdiem liekot noprast, ka nemaz nevēlos, lai viņš to uzzinātu. Kad pēdējo reizi biju redzējusi Aizeku Periju, Bleiks bija sagrābis viņu aiz rīkles, piespiedis pie sienas un piedraudējis noraut viņam gan kājas, gan rokas, ja viņš vēl kaut reizi uzdrošināsies man pieskarties. Nevēlējos ne attaisnot Aizeka nelāgo uzvedību tajā vakarā, ne arī piedot viņam, gluži tāpat kā Bleiks, tomēr šoreiz runa bija par biznesu.
   – Bleiks nepriecāsies, ja tu sāksi ar viņu sadarboties. Iestūķēju somā savu portatīvo datoru.
   – Domā, ka es to nezinu?
   Bleika uzskati manu stratēģisko biznesa lēmumu bija ietekmējuši vairāk, nekā biju gatava atzīt.
   Allija atbalstījās pret manu rakstāmgaldu.
   – Ko tad tu grasies darīt? Ja tu Periju vēl neesi pilnīgi atraidījusi, viņš tev noteikti ir piedāvājis kaut ko iespaidīgu.
   – Perry Media Group pārstāv duci multimediju izdevumu, kas tiek publicēti visā pasaulē. Es negribu teikt, ka uzticos Perijam, tomēr varu viņu vismaz uzklausīt.
   Allija paraustīja plecus.
   – Es atbalstīšu visu, ko tu uzskatīsi par labāko uzņēmumam. Man nav iebildumu arī runāt tieši ar viņu, ja tu tā jutīsies ērtāk.
   – Paldies, Allij, tomēr es gribētu visu noskaidrot pati. Vēlāk varam to apspriest sīkāk. Man tagad jāiet.
   Bleiks mani gaida.
   – Ā, vai jūs kaut kur iesiet? – Viņa tūlīt atplauka. Lietišķo sievieti aizstāja sparīgā labākā draudzene, kura spēja katru dienu padarīt nedaudz gaišāku.
   – Nu, mums šis tas ir iecerēts. Gan jau vēlāk tiksimies, – es attraucu, cenzdamās neizteikties pārāk mīklaini. Tad atvadīdamās pamāju un izsteidzos no biroja.
   Pēc minūtes iznācu augusta sākuma tveicē. Satiksmes sastrēgumā garām spiedās automašīnas, un, pirms vēl biju paguvusi paspert pirmo soli uz māju pusi, iezvanījās telefons. Novaidējos un izmakšķerēju to no somiņas. Bleiks spēja būt tracinoši uzstājīgs. Sadabūjusi telefonu, ieraudzīju, ka zvanītājs ir no Čikāgas.
   – Hallo? – piesardzīgi atsaucos.
   – Ērika?
   – Jā, ar ko es runāju?
   – Tas esmu es, Eljots.
   Izdzirdējusi sava patēva balsi, es aizspiedu sev muti, lai apslāpētu satricinājuma skaņas.
   – Eljots?
   – Vai tev ir brīvs brītiņš? Vai esmu piezvanījis nelaikā?
   – Nē, būs jau labi. – Lai paglābtos no tveices, atgrūdu vaļā pirmā stāva kafejnīcas “Moka” durvis. – Kā tev klājas? Veselu mūžību neesmu ar tevi runājusi.
   Eljots iesmējās.
   – Esmu bijis aizņemts.
   Pasmaidīju. Tik sen nebiju dzirdējusi viņa smieklus.
   – Protams. Kā klājas bērniem?
   – Patiešām labi. Viņi tik ātri aug.
   – Nemaz nebrīnos. Un kā iet Betai?
   – Ļoti labi. Tagad, kad bērni mācās skolā, viņa ir atsākusi strādāt un allaž ir aizņemta. Mums abiem ir pilnas rokas darba. – Eljots noklepojās un skaļi ievilka elpu. – Paklausies, Ērika, es zinu, ka pārāk ilgi neesmu ar tevi sazinājies. Goda vārds, es jūtos briesmīgi. Es patiešām gribēju aiziet uz tavu izlaidumu. Gluži vienkārši te gāja kā pa elli…
   – Nevajag, Eljot. Es saprotu. Tev ir daudz darāmā.
   – Paldies. – Viņš klusi nopūtās. – Tu vienmēr esi bijusi tik nosvērta. Pat tad, kad biji maza. Dažreiz man šķiet, ka tu biji saprātīgāka par mani. Zinu, tava māte lepotos, ja zinātu, kas no tevis iznācis.
   – Paldies. Es arī tā ceru. – Aizvēru acis un ļāvu, lai manas domas pārņem mātes atmiņu tēls. Lai gan visiem spēkiem pūlējos izturēties savaldīgi, man iesmeldzās sirds, atceroties laikus, kad visi trīs bijām laimīgi. Tam visam pēkšņi bija pienācis gals, kad manai mātei tika atklāts vēzis. Šī slimība viņu biedējoši spēji saplosīja un pārāk strauji atņēma viņu mums.
   Lai gan pēc mātes nāves mēs bijām aizgājuši katrs uz savu pusi, es cerēju, ka Eljots kopā ar jauno sievu un viņu bērniem tagad jutās laimīgs, kaut arī tas bija noticis uz manas normālās bērnības rēķina. Biju uzaugusi internātskolā un pēc tam devusies uz koledžu, un tomēr man bija grūti iztēloties kaut ko citu. Tāda bija mana dzīve, un tās ceļš bija aizvedis mani pie Bleika. Tagad, kad skola bija palikusi aiz muguras, pamazām sāka veidoties mana jaunā dzīve.
   – Pēdējā laikā esmu bieži domājis par Patrīciju. Neticami, ka ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi. Dzīve dažkārt kļūst nenotverama. Biju spiests apjaust, cik sen neesmu ar tevi runājis.
   – Tiesa gan, daži pēdējie gadi ir paskrējuši garām vēja spārniem. It īpaši pēdējā laikā. Nesaprotu, kā es agrāk varēju uzskatīt sevi par aizņemtu. – Pateicoties uzņēmumam un attiecībām ar Bleiku, mana dzīve jau vairākas reizes bija apgriezusies ar kājām gaisā. Tiklīdz viss sāka nedaudz norimt, dzīve, šķiet, atkal pasvieda mums kaut ko jaunu.
   – Zini, es pamēģināšu tuvākajā laikā tikt uz Bostonu. Ir nepanesami apzināties, ka jau desmit gadus viņa ir… pamesta novārtā bez jebkādas ievērības. Vismaz tik daudz mēs esam viņai parādā.
   Manas lūpas savilkās skumjā smaidā.
   – Tas būtu jauki. Man tas patiktu.
   – Lieliski! Paskatīšos, ko varu darīt.
   – Kad būsi izvēlējies noteiktu datumu, paziņo man, un es tev pieskaņošos.
   – Ideāli. Tuvākajā laikā apspriedīšos ar Betu un paziņošu tev, ko būsim izlēmuši.
   – Es ļoti gaidīšu. Man patiešām gribētos atkal sastapties ar tevi un, protams, iepazīties ar tavu ģimeni. – Ar tavu ģimeni. Šie vārdi no manas mutes izklausījās savādi.
   – Saudzē sevi, Ērika. Es ar tevi vēl sazināšos.
   Atvadījos no Eljota, bet, tiklīdz mūsu saruna bija pabeigta, atskanēja vēl viens zvans. Ieraugot Bleika numuru, mana sirds iepukstējās straujāk. Sasodīts.
   Iegāju dzīvoklī un nometu iepirkumu maisiņus uz virtuves galda. Gaisma bija izslēgta, taču caur aizkariem iespīdēja pēcpusdienas saule. Ienākusi dzīvojamajā istabā, izdzirdēju Bleika balsi.
   – Tu esi nokavējusies.
   Apsviedos un ieraudzīju viņu pie bāra otrā istabas pusē. Kailas krūtis, basas kājas, rokā pustukša glāze.
   Viņa seja šķita neizteiksmīga, un tomēr tajā bija jaušama kvēle, kas manī tūlīt atmodināja nemieru. Šķita, ka Bleika zaļās acis spīd istabas puskrēslā. Viņš bija cieši sakodis zobus un atslāba tikai uz īsu mirkli, lai iedzertu no glāzes.
   – Piedod. Man kāds piezvanīja…
   – Panāc šurp!
   Ļāvu turpmākajiem vārdiem izčūkstēt neizteiktiem. Bija skaidrs, ka mēs nesāksim apspriest negaidīto Eljota zvanu. Vismaz šobrīd ne. Bleika skatienā bija manāms kaut kas savāds. Izrunājot abus īsos vārdus, viņa balsī bija dzirdama nežēlība.
   Lēni tuvojos viņam, kamēr beidzot mūs šķīra tikai daži sprīži un mūsu izstarotais karstums. Bleiks nenoliedzami bija satriecošs, īsts vīrišķā skaistuma ideāls. Viņa lielais, slaidais augums manās smadzenēs regulāri izraisīja īssavienojumu. Arī šī reize nebija nekāds izņēmums.
   Nespēdama novaldīties šādā tuvumā, pieskāros Bleika krūtīm. Viņa muskuļi noraustījās.
   – Novelc blūzi, – viņš pavēlēja.
   Uz mirkli jautājoši ielūkojos Bleikam acīs, taču tur nekas nebija saskatāms. Viņš stāvēja man priekšā kā statuja, brīnišķīgs mākslas darbs, salts un nekustīgs. Mani pirksti viegli kā spalviņas pārslīdēja pāri viņa vēdera muskuļiem līdz zemu noslīgušo džinsu siksnai.
   – Vai kaut kas noticis? – klusi apvaicājos. Jau agrāk biju redzējusi viņu tādu. Patiesībā teikt neko nevajadzēja, jo man jau bija skaidrs, ka šodien viņu kāds vai kaut kas ir aizkaitinājis.
   Bleiks gandrīz nemanāmi saviebās.
   – Pēc neilga brīža kļūs labāk.
   Zinādama, kā to var panākt, novilku blūzi un ļāvu tai nokrist uz grīdas.
   – Vai nu ir labāk? – Piešķiebu galvu, cerēdama atmodināt viņā draisku mīlētāju.
   Bleika skatiens joprojām palika tikpat skarbs.
   – Nekad vairs neliec man gaidīt, Ērika.
   Viņa balss skanēja draudīgi klusi. Aizturēju elpu, veltīgi pūlēdamās apvaldīt sava ķermeņa reakciju. Manī uzbangoja spēcīgs iekāres un gaidu sajaukums. Dienas notikumi aizvirzījās kaut kur tālumā. Nu svarīgs bija vienīgi tas, kas notika šeit un tagad, un šis valdonīgais vīrietis, kurš pēc dažiem mirkļiem grasījās izmantot manu ķermeni, lai to tik prasmīgi iegūtu un tiktu pie atvieglojuma.
   Ļāvu savai rokai noslīdēt līdz Bleika stingrajam loceklim un noglāstīju to cauri džinsu mīkstajam, novalkātajam audumam.
   – Tagad es esmu šeit. Ļauj man tev par to atlīdzināt.
   Viņš satvēra mani aiz delma.
   – Tici man, tu to izdarīsi.
   Pievērusi acis, uzlūkoju viņu caur skropstām. Bleiks atlaida mani un pieskārās manām krūtīm. Tad viegli pārslidināja pirkstus pār mana krūštura mežģīņu maliņu un ādu zem tās. Šis vienkāršais pieskāriens iesvēla manī siltumu. Tad viņš rupji parāva lejup vienu krūštura bļodiņu, satvēra plaukstā manu atbrīvoto krūti un ar īkšķi paberzēja tās galiņu. Paliecos uz priekšu, tuvāk īkšķim, kas turpināja nesteidzīgi apļot, un sajutu, ka vēderā pazib un pamazām izplešas iekāre. Novaidējos, un viņš cieši saspieda manu krūtsgalu. Ievilku elpu caur zobiem, taču neatgrūdu viņu. Bleiks greizi pasmīnēja, un viņa acīs pazibēja kaut kas briesmīgi draiskulīgs.
   – Izģērbies un noliecies pār galdu!
   Viņā bija atmodusies draiskulība, tomēr tas vēl nebija viss.
   Neizpratnē paskatījos uz ēdamzonas pusi un lielo lauku stila koka galdu, kas bija novietots tās centrā. Pirms vēl biju paguvusi iebilst, Bleiks uzšāva man pa sēžamvietu un viegli pagrūda norādītajā virzienā. Steigšus paklausīju un novilku svārkus, krūšturi un biksītes. Nostājos ar seju pret galdu un ar plaukstām atbalstījos pret silto, raupjo koka virsmu. Galda vidū bija nolikta pamatīga auklas virtene.
   – Gulies, – Bleiks strupi pavēlēja.
   Uzlicis plaukstu man uz muguras starp lāpstiņām, viņš nospieda mani lejup. Ļāvu rokām aizslīdēt sev priekšā un asi izelpoju, sajutusi vēsās galda virsmas pieskārienu sava ķermeņa augšdaļai. Mani augšstilbi cieši piespiedās pie galda malas. Gaidas neļāva man pakustēties, tās bija atņēmušas man saprašanas spēju. Biju pārliecināta vienīgi par to, ka nu visa vara nonākusi Bleika rokās.
   Un es pati biju to viņam nodevusi.
   Pametot savu ierasto darba dzīvi un ienākot dzīvoklī, kurā tagad bijām apmetušies abi kopā, biju uzsākusi karu ar gandrīz visu, ko sacīja priekšā mani instinkti. Es nodevu visu varu sava mīļotā vīrieša rokās, paļaudamās, ka viņš parūpēsies par mums abiem. Tā tas vienmēr notika, tomēr dažreiz es nespēju apvaldīt vēlmi nedaudz papretoties, lai viņš neaizmirstu, ka vēl aizvien neesmu zaudējusi cīņas garu.
   Pār manu sēžamvietu pārslīdēja vēsa plauksta. Sajūtot šo vienkāršo pieskārienu, es saspringu. Iekodu lūpā, sagatavojusies tam, kas vienmēr sekoja.
   – Tu nokavēji divdesmit minūtes. Vai zini, ko tas nozīmē?
   Pirms vēl paguvu atbildēt, Bleika plauksta asi triecās pret manu dibenu. Iesmilkstējos, sajutusi dzelošas sāpes. Tad šī sajūta pagaisa, un visu manu augumu pārņēma dedzinošs karstums. Es izliecos un pavirzījos atpakaļ, tuvāk viņam.
   – Vai tu grasies mani sodīt? – klusi noprasīju.
   – Vai tu to vēlies?
   – Jā. – Paturot prātā to, ciktāl bijām aizgājuši un cik lielu prieku man sagādāja tumšie nostūri, ko bijām viens otrā atraduši, tik lēnprātīgas atbildes man pašai vēl aizvien šķita pārsteidzošas. Lai atzītu, cik ļoti man tas viss patīk, joprojām bija vajadzīga zināma drosme.
   – Tev paveicies. Tu dabūsi divdesmit sitienus. Es gribu, lai tu tos skaiti. Tikai neaizmirsti to darīt, jo citādi es paņemšu siksnu.
   Tai pašā mirklī Bleiks vēlreiz uzšāva man pa dibenu, pietiekami stipri, lai tas atbalsotos visā telpā. Atguvusi elpu, steidzos izteikt:
   – Viens.
   – Tieši tā. – Viņš atvēzējās vēlreiz.
   – Divi.
   Pēc katra pārmācības pliķa es saspringu un kļuvu aizvien miklāka. Joprojām īsti nespēju saprast, kāpēc tā, taču šāds pēriens spēja novest mani gandrīz līdz neprātam. Kad bijām tikuši līdz divciparu skaitļiem, es jau ar nagiem ķēros galdā, vairāk nekā gatava baudai, kas sekoja šīm burvīgajām sāpēm.
   Divdesmit.
   Nopūtos un noslīgu uz galda. Atvieglojums izrādījās īslaicīgs, jo Bleiks satvēra mani aiz zirgastes, lai mudinātu nostāties uz kājām.
   – Celies!
   Es izslējos, viņš strauji pavērsa mani pret sevi un pavēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt. Tā vietā viņš pierāva mani sev klāt. Bleika āda šķita dedzinoši karsta, un pēkšņi mani pārņēma vēl lielāka iekāre. Viņš apzīmogoja manas lūpas ar ciešu skūpstu. Viņa muskusa smarža bija savijusies ar viskija aromātu. Aicinoši pavēru lūpas, vēlēdamās sajust viņa garšu sev uz mēles. Bleiks viegli pavilka mani aiz zirgastes un atrāvās.
   – Tu esi pārāk alkatīga.
   Es sabozos.
   – Tu esi izlutināta un neklausies, ko es saku.
   – Klausos gan, – es iebildu.
   – Varbūt arī klausies, tomēr nemaz necenties man paklausīt. Izpriecas ir galā. Tev ir jāiemācās paklausīt, un šovakar es tev to iemācīšu.
   Cīnījos ar bailēm, kas bija saritinājušās man pakrūtē. Tās bija bailes no nezināmā.
   – Lūdzu, piedod.
   – Labs sākums. Liecies uz galda!
   Mirkli svārstījusies, es veikli uzmetos uz galda malas. Bleiks papurināja galvu un pastūma mani tālāk.
   – Pašā vidū. Ātrāk!
   Iepletu acis, tomēr nemēģināju iebilst un pavirzījos līdz galdam vidum. Tiklīdz biju to izdarījusi, viņš apgāja apkārt galdam un paņēma virvi, kas atradās man ceļā.
   – Apgulies!
   Es paklausīju, un Bleiks satvēra mani aiz delma un izstiepa manu roku līdz pat galda stūrim. Satriecoši ātri un izveicīgi viņš piesēja manas rokas pie galda kājām. Kad viņš ķērās pie manām potītēm, es paraustīju virvi, lai pārbaudītu, cik tā cieša. Virve pat nenostiepās.
   Bleiks piesēja vienu manu potīti, pēc tam otru, un es ar ieplestām rokām un kājām paliku guļam uz galda.
   – Nu jau ir labāk. – Viņš viegli saspieda manas kājas lielu.
   Kad beidzot aptvēru, cik neaizsargāta esmu kļuvusi, mani pārņēma karstums, kas aizplūda līdz pat sejai un iesitās vaigos. Gribēju iebilst, ka tas jau ir par daudz. Šie vārdi bija man uz mēles, taču biju jau mikla un alku pēc viņa un pēc visa, ko viņš izgudrojis savā viltīgajā prātā. Bleiks pagājās tālāk, tur, kur vairs nevarēju viņu redzēt, un mana neomulīgā sajūta vēl tikai pieņēmās spēkā.
   – Uz kurieni tu iesi? – centos apslēpt savā balsī manāmo nemieru.
   – Neuztraucies. Es nekur neiešu. Ne jau tagad, kad man priekšā ir tāds mielasta galds.
   Dzirdēju, kā glāzē nošķind ledus. Tad tajā klusi ietecēja šķidrums. No jauna atgriezies, Bleiks nostājās man priekšā un pielika glāzi pie lūpām, aizsedzot smaida ēnu, kas bija pavīdējusi viņa skaistajā sejā. Kaut kas viņa sejas izteiksmē lika noprast, ka mani gaida nesteidzīga spīdzināšana. Manī pulsējošā iekāre divkāršojās. Nu biju pilnīgi atkarīga no viņa žēlastības.
   Ritēja sekundes, kas līdzinājās minūtēm. Manas krūtis elpojot cilājās, es gaidīju. Ko īsti? Man nebija ne jausmas, tomēr visas iespējas šķita satraucošas. Bleiks vēlreiz pielika glāzi pie lūpām, iztukšoja to un skaļi nolika uz galda man starp kājām. Tad iebāza glāzē pirkstus, nošķindēja ledus, un manai ādai pēkšņi pieskārās aukstums. Bleiks lēni vilka ledus gabaliņu man pār kāju, atstājot mitras pēdas uz jutīgās ādas stilba iekšpusē. Nodrebēju un saspringu, kad viņš ļāva ledum slīdēt man pār gurniem līdz pat vēderam. Ledus gabaliņš lēni izkusa man nabā. Viņš pasniedzās pēc nākamā.
   Tad Bleiks apgāja ap galdu un nostājās man pie sāniem. Nākamais ledus gabaliņš apmeta loku ap maniem krūtsgaliem, pakavēdamies uz katra no tiem. Tas bija gandrīz vai sāpīgi, tomēr es savaldījos, lai nesāktu iebilst. Nedrīkstēju riskēt un izpelnīties vēl vienu sodu, lai neattālinātu brīdi, kad viņš ienāks manī. Bleiks satvēra zobos vienu no maniem piebriedušajiem krūtsgaliem, un tikmēr vēsa roka ieslīdēja man starp kājām un uzmeklēja tieši vajadzīgo vietu.
   Viņš dungodams viegli slidināja pirkstu šurpu turpu, kairinot manu klitoru.
   – Tev patīk, ka es tevi sasienu, mazā?
   Aplaizīju sausās lūpas un aši pamāju. Vai tiešām patika? Nebiju pārliecināta. Zināju vienīgi to, ka nevēlos, lai viņš pārstāj darboties. Negribēju pateikt neko tādu, kas atturētu viņu sagādāt man to baudu, ko spēja sniegt vienīgi viņš. Bleiks turpināja iesākto, novezdams mani gandrīz līdz robežai. Manas sajūtas bija tik saasinātas, jutos tik bezpalīdzīga, ka tas viss kļuva gandrīz neizturami. Mēģināju izrauties no saitēm, un virve iegriezās man ādā.
   – Izbeidz pretoties, Ērika.
   Viņš izslējās, liegdams man savus pieskārienus un tuvumu.
   – Man šķita, ka tu steidzies, – žēli iebildu, pūlēdamās apvaldīt iekāri, kas ar katru minūti dedzināja aizvien kvēlāk. Klusībā lādēju gan Bleiku, gan virvi.
   Viņš pasmaidīja.
   – Tā arī bija, taču doma par tevis sodīšanu apvaldīja manu dedzību. Tagad es tikai izklaidējos.
   Aizvēru acis. Manas krūtis pacēlās dziļā ieelpā, un es ar varu piespiedu sevi atslābināties. Šajā mirklī mani satrieca ledains pieskāriens starp kājām.
   Izgrūdu kliedzienu gan no pārsteiguma, gan no sajūtas, kas, šķiet, tomēr īsti nebija nepatīkama. Mans klitors pulsēja pret ledus gabaliņu, ko Bleiks slidināja pār šo maigo izcilni mana klēpja krokās. Strauji izelpoju, kad viņš ļāva ledum aizslīdēt tālāk prom no manas jutīgākās vietas un saudzīgi ievirzīja tā galiņu manī. Kad jau sāka likties, ka viņš beidzot varētu sagādāt man atvieglojumu, gandrīz nemanāmo pieskārienu atkal aizstāja ledus. Cik ilgi viņš spēja man to nodarīt, apvaldot pats savu vēlmi? Cik ilgi es vēl spēšu to izturēt? Biju gatava eksplodēt kliedzienā.
   – Bleik, es nevaru… es vairs ilgāk nespēju. Tu mani nogalināsi.
   – Kāda ir sajūta, ja tev liek gaidīt… un gribēt?
   Cieši sakodu zobus, pūlēdamās nedomāt par briesmīgo smeldzi kājstarpē. Negribot sagrozījos, zinādama, ka tas tikai attālinās brīdi, kad viņš beidzot mani iegūs.
   – Tas ir neizturami.
   – Vai mums vajadzētu to izbeigt?
   – Jā. – Manā balsī bija skaidri dzirdams izmisums.
   Bleiks paliecās tuvāk. Viņa lūpas viegli pieskārās mana kakla jutīgajai ādai. Viņa mēle pārslīdēja pāri manas auss izliekumam, un jau tā vien bija lēna spīdzināšana.
   – Palūdzies.
   Man viscaur pārskrēja saltas trīsas. Izliecos gaisā, tukšumā, jo nu viņš man vairs gandrīz nepieskārās.
   – Pasaki man, cik ļoti tu to vēlies. Es gribu dzirdēt šos vārdus.
   – Bleik… lūdzu, vienkārši paņem mani.
   – Izklausās pēc pavēles. Es gribu, lai tu lūdzies.
   Novaidējos, un viņš atrāvās, nu vairs nepieskardamies man nekur.
   – Bleik! – Mani pārņēma niknums un izmisums.
   – Pakļaujies man.
   Satrūkos, izdzirdējusi, cik skarba kļuvusi viņa balss.
   – Ja tu gribi tikt līdz galam, Ērika, tev ir man jāpakļaujas. Vairs nekādu spēlīšu. Vairs nekādas ķircināšanās.
   Ar grūtībām noriju siekalas, cīnīdamās ar instinktīvo vēlmi sadumpoties pret viņa pavēli. Pakļaujies. Man aizžņaudzās rīkle, it kā šis vārds būtu tur iestrēdzis un negrasītos izslīdēt, kamēr nebūšu ar to samierinājusies. Šis vārds nozīmēja tik daudz. Pakļauties bija vieglāk, ja vajadzēja panākt, lai Bleiks no manis paņemtu to, ko vēlas. Tagad viņš to darīja. Viņš neko nelūdza, un mēs negrasījāmies par to strīdēties.
   Aizvēru acis, pūlēdamās saklausīt savā prātā balsi, kas mudināja atslābināties un ļauties.
   – Tas nav tik viegli.
   Gribēju, lai Bleiks izprot manu pretestību, varbūt pat atstāj to neievērotu. Pat brīžos, kad viņš kļuva pavisam valdonīgs, man tomēr dažkārt tika atvēlēta neliela brīvība.
   – Es visu dienu esmu cīnījies ar visādām neatliekamām problēmām. Pārnākot mājās pie tevis, es negribu ikreiz tevi lauzt. Ja man tas būs jādara, es to darīšu, tomēr es negrasos ikreiz pieklājīgi lūgties un neko nesarežģīt. Tāpēc tev vajadzētu pierast pakļauties. Tu esi kaila un piesieta pie galda, un no baudas virsotnes tevi šķir tikai viens pieskāriens. Vai tu gribi sasniegt baudu?
   – Jā, ļoti.
   – Tad lūdzies.
   – Lūdzu… – es vārgi izdvesu.
   – Es klausos, Ērika. Ko nozīmē – lūdzu?
   – Lūdzu, palīdzi man sasniegt baudu. Es gribu sajust tavu roku pieskārienu. Es darīšu visu… es zvēru.
   – Vai nākamreiz, kad es to lūgšu, tu mani sagaidīsi mājās kaila?
   – Jā.
   Bleika pirkstu gali viegli pārslīdēja pār manu pulsējošo klitoru. Asi ievilku elpu un pacēlu gurnus pretī viņa pieskārienam, taču viņš atrāvās tikpat strauji, kā bija man tuvojies.
   – Vai apsoli?
   – Apsolu. Ak kungs, es darīšu visu!
   – Un man vairs nevajadzēs tev mācīt pakļauties, vai ne?
   – Nē, – es apsolīju, sparīgi papurinādama galvu.
   Viņa plaukstas siltums bija sajūtams tieši tur, kur man tas bija vajadzīgs visvairāk. Apvaldīju vēlmi pavirzīt savu augumu par dažiem centimetriem tuvāk. Velns parāvis, tā taču ir īsta spīdzināšana!
   Katra mana ķermeņa šūniņa saspringti tiecās pretī Bleika pieskārienam, un tomēr es neko nespēju ietekmēt.
   Pūlējos samierināties ar šo realitāti. Kaut kādā veidā man vajadzēja paļauties, ka viņš mūs abus novedīs līdz baudai. To saprotot, es sajutu, ka manī kaut kas atslābst. Atslīgu uz galda, vairs nepūlēdamās atbrīvoties no saitēm. Muskuļi atslāba, toties prāts turpināja drudžaini darboties. Es iekāroju Bleiku tik ļoti, ka mans prāts bija kļuvis tikpat nevadāms kā ķermenis.
   Tad viņš man pieskārās. Uzlika plaukstu man uz kājstarpes un to cieši satvēra.
   – Tas viss pieder man. Tu sasniegsi baudu tikai tad, kad es to vēlēšos. Vai saproti?
   Cieši skatījos Bleikā. No alkām man bija aizmiglojušās acis. Atrados tik tuvu baudai, ka biju gatava kuru katru mirkli apraudāties, it kā viss, ko viņš šodien bija piedzīvojis, būtu ieplūdis arī manī.
   – Es būšu viss, kas tev vajadzīgs, Bleik.
   Dzirdot manu atzīšanos, viņa skatiens gandrīz nemanāmi atmaiga. Tad viņš ieslidināja manī divus pirkstus. Es iepletu muti un atviegloti noelsos. Viņš tos pagrozīja, lai labāk sajustu manu miklo klēpi. Trīcēdama es jutu, ka tas savelkas ap viņa pirkstiem. Vēlējos, kaut tur atrastos kaut kas vairāk, tomēr biju pateicīga, ka man bija atvēlēts vismaz kaut kas. Bleiks viegli bīdīja pirkstus šurpu turpu un ar īkšķi aši berzēja manu klitoru.
   Šī vienkāršā kustība bija tik iedarbīga, ka es klusi iekliedzos, vienlaikus atvieglota un atkal saspringta. Mani nervi atdzīvojās, mana iekarsusī miesa atkal bija gatava viņu uzņemt. Ak kungs, šis vīrietis tik talantīgi prata likt man sāpīgi apzināties, cik ļoti mans ķermenis atplauka no viņa pieskāriena. Attapu, ka mani gurni paši no sevis gandrīz nemanāmi paceļas. Lūdzies.
   Bleika pavēle atbalsojās man prātā, vienlīdz kaislīga un nežēlīga. Dziļi manī kaut kas pulsēja. Asinis bungoja manās vēnās, dūca man ausīs. Jutu, ka pamazām tuvojas neapturams orgasms, un negrasījos no tā atteikties. Ne lepnuma, ne arī kā cita dēļ.
   – Neapstājies. Es tevi lūdzu, tikai neapstājies.
   – Tieši to es gribu dzirdēt, mazā. Tu gribi mani visu sevī?
   – Ak dievs, jā!
   – Gribi, lai es vispirms ļauju tev beigt?
   Man acu priekšā virmoja krāsas, visi muskuļi bija saspringuši gaidās. Mani plakstiņi strauji atsprāga vaļā, kad sapratu, ka Bleiks vēl nebija skaidri un gaiši atļāvis man sasniegt baudu. Uztvēru viņa satumsušo skatienu. Viņa plakstiņus bija padarījusi smagus tā pati iekāre, kas šobrīd caurstrāvoja arī mani.
   – Lūdzu, atļauj man to. Bleik, lūdzu…
   Viņš noliecās un strauji, skarbi noskūpstīja mani. Mēs ar lūpām tiecāmies viens otram pretī, mūsu mēles satriecās kopā. Un visu šo laiku viņa pirksti turpināja darboties, pamazām novedot mani aizvien tuvāk bezdibeņa malai. Mani pārņēma svilinoša bauda, it kā šobrīd pasaulē vienīgās sajūtas izraisītu tikai tās vietas, ar kurām saskārās mūsu ķermeņi, tikai tā bauda, kuru viņš man tagad dāvāja. Un mani pārņēma gan pateicība, gan izmisīga vēlme izjust to līdz galam. Mani pāršalca visaptverošs karstums. Es trīcēju, visiem spēkiem turēdamās pretī orgasmam.
   – Ak kungs, – es iesmilkstējos, vairs nespēdama skaidri aptvert ne realitāti, ne arī ko citu. – Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
   – Tagad, Ērika. Tieši šobrīd tu to drīksti, – Bleiks elsdams izdvesa man pie pašām lūpām. Viņa intīmie glāsti kļuva aizvien uzstājīgāki.
   Kampdama pēc gaisa, izliecos uz galda. Virvju sasaistīta, es neko nespēju pasteidzināt, neko nespēju ietekmēt. Bleika vārdi, viņa pavēle bija mani atkailinājuši. Es biju pārvērtusies par viņa īpašumu. Atkarīga no viņa žēlastības, pakļaudamās viņa pavēlei, es iekliegdamās kritu bezdibenī. Cieši sažņaudzu dūres un saspringu, un manī eksplodēja bauda.
   Šajā absolūtajā mirklī visā pasaulē iestājās klusums. Kad Bleiks atrāvās no manis, es vēl aizvien drebēju. Viņa pirksti pamazām raisīja virves no manām potītēm. Kaut kur sava orgasma neprāta atbalsī es samanīju atvieglojumu, ko radīja atgūtā brīvība. Pēc dažām sekundēm Bleiks jau bija izmeties pilnīgi kails un uzgūlies man virsū. Aplicis manas kājas sev ap vidukli, viņš iespieda manī pašu sava locekļa galu.
   – Es esmu tik sasodīti uzbudināts, ka man sāp. Es tevi paņemšu, ienākot tevī dziļi, tik dziļi, ka nākamreiz tu vairs neaizmirsīsi, kurš ir tavs saimnieks, mazā. Es likšu tev sasniegt baudu vēl un vēlreiz, kamēr tu sāksi paļauties, ka es spēju mums sagādāt to, ko mēs abi vēlamies.
   Neprāts neļāva man parunāt. Es reibu, nebūdama gatava tam, ko turpmāk varēju no Bleika sagaidīt. Viņa ķermeņa augšdaļas muskuļi bija cieti un saspringti. Viņš ar roku apskāva mani ap vidu. Bleika zaļo, satumsušo acu zīlītes bija iepletušās. Viņš bija ieurbies manī ar skatienu. Un tad es viņu ieraudzīju – gan kā cilvēku, gan arī kā dzīvnieku, kurš slēpās viņā.
   Bleikam tas bija vajadzīgs. Viņam mani vajadzēja šādi.
   – Bleik. – Aplaizīju lūpas. No manas saraustītās elpas tās bija kļuvušas sausas. – Noskūpsti mani… lūdzu. Spriedzi un valdonīgo apņēmību viņa skatienā nomainīja kaut kas cits.
   Un es to sajutu, kad mūsu lūpas saskārās, nu jau saudzīgāk, tomēr vēl aizvien tikpat kaislīgi. Tā bija mīlestība. Es to pazinu. Par spīti visām viņa dīvainībām un ārkārtīgi kaitinošajai vēlmei visu kontrolēt, es mīlēju šo vīrieti. Man bija nepieciešams viņam to visu sniegt tikpat ļoti, cik viņš pēc tā alka.
   – Es tevi mīlu, – steigšus izteicu, atrāvusies no viņa lūpām.
   Bleika kvēlo acu skatiens no jauna ieurbās manī. Šķita, ka izsalkums, kas vibrēja visā viņa ķermenī, uz mirkli sastingst. Tad viņš no jauna noliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.
   – Es nespēju elpot bez tevis, mazā. Tu mani sadragā un atkal saliec kopā. Tu pieņem no manis visu un tomēr mani mīli.
   Redzot Bleika jautājošo skatienu un dzirdot šaubas, kas izskanēja viņa pēdējos vārdos, es sajutu sirdī vieglu dūrienu.
   – Bleik… es esmu tava. Es gribu to, ko tu dari. Es gribu tevi visu. – Man aizžņaudzās kakls, nu jau pavisam citu iemeslu dēļ. Iekāre un dvēseli plosoša mīlestība pamazām pārņēma mani visu, izstarojot starp mums abiem.
   Mūsu lūpas atkal sastapās, un Bleiks ar grūdienu ienāca manī, vienlaikus ieslidinādams mēli man mutē. Mans klēpis cieši aptvēra viņu, pastiepdamies, lai uzņemtu viņa lielo locekli. Un tad jau viņš bija dziļi manī. Mēs bijām tik tuvi, mūsu ķermeņi un dvēseles saplūda kopā. Viņš atrāvās un no jauna ienāca manī, šoreiz jau dziļāk. Man aizrāvās elpa. Viņa saspringušais, viegli trīcošais augums slējās pār mani. Arī es jutu tādu pašu vajadzību ļaut sev vaļu, ļaut, lai mani aprij šī neprātīgā iekāre.
   Bleika acīs iezvērojās kvēle. Saņēmis manu pakausi plaukstā, viņš atbalstījās uz elkoņa. Saāķēju potītes ap viņa vidukli, viņa roka ciešāk aptvēra mani ap vidu. Viņš atkal ienāca manī, un šī sajūta aizrāva mani līdz orgasma bezdibeņa stāvajai malai. Mana mute pavērās mēmā kliedzienā, kas tomēr izlauzās man pār lūpām, kad Bleiks atsāka kustēties. Spēcīgi. Strauji. Nežēlīgi un skarbi. Tas bija tikai viens no daudzajiem veidiem, kā man patika viņu sajust.
   Nepiekāpīgais ritms atkal ātri noveda mani līdz baudai. Mans klēpis cieši savilkās ap viņu, es spēcīgi aptvēru viņa gurnus ar kājām. Pirmajam baudas vilnim tūlīt sekoja nākamais, jo nu arī viņš bija man pievienojies. Bleiks ieguva mani, piespiedis pie galda, kustēdamies neprātīgi strauji, lai beidzot sasniegtu baudu un atvieglojumu… un no viņa lūpām izskanēja mans vārds.

Otrā nodaļa

   Sēdēju jāteniski uz Bleika gurniem, ar īkšķiem masēdama viņa plecu izspīlētos muskuļus. Tie bija nepadevīgi, un radās iespaids, ka viņš nemaz nejūt to, ko daru. Tad viņš izdvesa klusu vaidu. Pasmaidīju, noliecos uz priekšu un ar krūtīm piekļāvos viņa mugurai. Skūpstīju Bleika ādu, ieelpodama losjona aromātu, kas bija sajaucies ar viņa smaržu. Kāda brīnumaina dabas likuma vadīti, arī mani muskuļi atslāba. Pēc mīlēšanās no Bleika dvesa muskusa un sviedru aromāts, un tas bija satriecoši. Es būtu varējusi tā gulēt visu šo sasodīto dienu un elpot šī vīrieša smaržu.
   – Tu smaržo tik brīnišķīgi.
   Es piespiedu lūpas pie viņa ādas, skūpstīdama viņu, ieelpodama viņu.
   Bleiks klusi iesmējās.
   It kā ar smaržu vien būtu par maz, es aši pašāvu mēli, lai sajustu viņa garšu. It kā man nepietiktu ar to, ka nupat biju novesta līdz neprātam uz ēdamistabas galda, sasieta, kā jau mazai, nepaklausīgai verdzenei klājas. Bleiks Lendons bija mana narkotika, mana apsēstība – ieradums, no kura es vairs nekad negrasījos atteikties.
   Es pielūdzu viņu ar lūpām un zobiem. Es masēju viņu, mani pirksti slīdēja pār viņa augumu ar tādu pašu apsēstību.
   Bleiks zibenīgi nometa mani no sevis un apvēla uz muguras. Viņa satriecoši skaistais, kailais augums ieslīdēja man starp kājām.
   – Vai tu centies panākt, lai es tevi vēlreiz paņemu? Ja tā, tad tas tev izdodas sasodīti labi.
   Es iesmējos. Viņš plati pasmaidīja, satvēra manas rokas, piespieda tās pie gultas un paberzēja jutīgās vietas, kur pirmīt bija iegriezusies virve.
   Pamanījusi Bleika sejā pazibam jau pazīstamās raizes, atbrīvojos no viņa tvēriena, iekļāvu mīļotā seju plaukstās un piespiedu viņu ieskatīties man acīs.
   – Viss ir kārtībā. Nesāc atkal justies vainīgs, labi?
   – Es negribēju nodarīt tev pāri.
   – Tici man, es neko nejutu. Brīdī, kad esam iekarsuši, es spēju just tikai tavu roku pieskārienu un tevi sevī. Neko citu. Kaut kas tāds, kas parastos apstākļos spētu izraisīt sāpes, tagad tikai pastiprina tevis sniegto baudu. Un tu sasodīti labi zini, ka man tas patīk, un tāpēc nesāc izturēties tā, it kā es būtu savainots kaķēns.
   – Bet tagad tev taču sāp. Ja nu tev būs zilumi?
   – Vai nav vienalga? Tad nākamreiz es vairs tik ļoti necīnīšos. Tu gribēji mani pārmācīt, vai ne? – Kairinoši pagrozīju gurnus, sajuzdama, kā manam vēderam piespiežas viņa karstais, pulsējošais, piebriedušais loceklis. Savilku lūpas viltīgā smaidā. Man bija vajadzīgs, lai Bleiks būtu draisks, un es negrasījos ļaut viņam atsākt kaunēties par savām vajadzībām – vajadzībām, ko strauji sāku izjust arī es.
   Pēc visa, ko biju pārdzīvojusi pirms četriem gadiem, kad mani izvaroja kāds vīrietis, biju domājusi, ka vairs nekad nespēšu ļauties kādam. Un tomēr Bleikam es ļāvos. Viņš bija man iemācījis izbaudīt ļaušanos. Viņš bija palīdzējis man iepazīt alkas, kaut ko daudz dziļāku un daudzkārt kvēlāku par visu, ko jebkad biju piedzīvojusi. Viņš bija mani salauzis tiktāl, ka no iekāres biju zaudējusi prātu, un nu man vairs nekas cits nebija vajadzīgs. Viss pārējais šķita neiedomājams.
   Pārlaidu divus pirkstus pār viņa saraukto pieri.
   – Kas tev nedod mieru? Pirmīt tu izskatījies sarūgtināts.
   Bleiks novēlās no manis, apgūlās uz muguras un ar skatienu ieurbās griestos. Pirms vēl biju sākusi viņu izvaicāt, kaut kur aizcirtās durvis un atskanēja apslāpētas balsis. Aši pielēcu kājās, aizvēru guļamistabas durvis un aizslēdzu tās. Tad atgriezos gultā pie Bleika, ieritinājos viņam pie sāniem un laiski pārslidināju kāju par viņa spēcīgo augšstilbu.
   Dzīvokļa priekšnamā kaut kas skaļi nobūkšķēja, un šis troksnis atbalsojās visā telpā. Tad atskanēja klusi sievietes smiekli un vaids. Es pavīpsnāju. Allija un Hīts atkal bija ķērušies pie tā paša, bet vai gan es biju īstā, kura varētu kaut ko iebilst?
   Paldies dievam, ka viņi pirmīt nebija mums uzskrējuši ēdamistabā Bleika nelielā trika laikā. Kaut ko tādu izskaidrot Allijai būtu neiespējami. Par laimi, viņa vēl aizvien neko pat nenojauta par Bleika neparastajām nosliecēm guļamistabā, un vismaz pagaidām man gribējās, lai tā arī paliktu.
   – Mums vajadzētu kaut kur aizbraukt, – Bleiks pēkšņi ieteicās.
   Es nopūtos.
   – Viņi noteikti drīz sameklēs sev citu mājokli.
   – Tas pārāk ievilksies. Turklāt mēs nekur neesam bijuši kopš… jā, kopš Vegasas. Ilga nedēļas nogale mums nenāktu par ļaunu. Es gribu pavadīt kādu laiku kopā ar tevi. Divatā. Netraucēti.
   Tur, kur atradāmies pašlaik, mūs bija novedusi negaidītu notikumu virkne. Daudzus no tiem bija izplānojis un īstenojis pats Bleiks. Vegasa šajā notikumu virknē bija kļuvusi par pavērsiena punktu, un, atceroties mūsu pirmos kopā pavadītos brīžus, mani vēl aizvien viscaur pārņēma siltums. Tolaik mūs vadīja vienīgi iekāre, taču nu tā bija pārtapusi apsēstībā, un kaut kur šajā neprātīgajā jūklī es biju viņā iemīlējusies.
   – Īsti nezinu, vai šobrīd man vajadzētu atrauties no darba. – Dažu pēdējo stundu laikā biju pavisam aizmirsusi par Rizu, Maksu un visām viņu neprātīgajām intrigām, taču nu pamazām atkal biju spiesta atgriezties realitātē.
   – Manuprāt, tu to esi pelnījusi. Es gribu uz dažām dienām aizvest tevi prom. Vienmēr atradīsies kaut kas padarāms un kāds, kam mēs būsim vajadzīgi, taču nav nekā tāda, ko uz pāris dienām nevarētu atlikt.
   Savilku uzacis. Mana neapturamā strādāšanas vēlme neļāva man viņam noticēt līdz galam.
   – Tu tiešām tā domā?
   – Pilnīgi noteikti. Es nupat nolēmu, ka neļaušu tev iebilst. Rītvakar pēc darba mēs dosimies prom.
   Pasmīnēju. Mani pārņēma viegls satraukums.
   – Kas man jāņem līdzi?
   – Es pats tev sakravāšu somu.
   – Tev tas nav jādara.
   – Tev tik un tā lielāko daļu laika nāksies pavadīt kailai, tādēļ tas patiesībā nemaz nav svarīgi, vai ne? Bikini peldkostīms, nedaudz apakšveļas – ar to vajadzētu pietikt.
   Iesmējos un rotaļīgi iepļaukāju Bleiku. Viņš satvēra manu roku, ierūcās un uzrāva mani sev virsū.
   – Bet tikmēr arī mums pašiem ir drusku jāpatrokšņo.
   Vēlreiz iesmējos un papurināju galvu.
   – Tu esi nepārspējams, Bleik. Un nelabojams.
   – Tici man, es itin nemaz nevēlos klausīties, kā mans mazais brālis mīlējas. Lai liktu viņam kaut ko manīt, atliek vienīgi atbildēt ar to pašu. Nu man tikai jāizdomā, kā novest tevi tiktāl, lai tu sāktu kliegt.
   Mans smaids nedaudz sašķobījās. Bleiks cieši apskāva mani, un ar katru viņa maigo pieskārienu manai ādai liesmas manī cēlās aizvien augstāk.
   – Man ir aizdomas, ka tu jau lieliski zini, kā to panākt.
   Mani pamodināja skaļš klauvējiens. Bleiks man aiz muguras sagrozījās, tomēr nepamodās.
   – Ērika, vai tu jau esi pamodusies? – Aiz durvīm atskanēja apslāpēta balss.
   Uzvilku Bleika sporta kreklu un aši atskatījos, lai pārliecinātos, ka Bleiks ir pienācīgi apsedzies. Tad pavēru durvis šaurā spraugā.
   Allija jau bija moža un saģērbusies, lai varētu doties uz darbu.
   – Kas ir? – es saraucu pieri. – Cik vispār ir pulkstenis?
   – Astoņi. Ģērbies. Man tev kaut kas jāparāda.
   Pētīju viņu ar noguruma pilnām acīm. Vēl nebiju pamodusies tiktāl, lai spētu kaut ko saprast. Man gribējās vienīgi atkal ieritināties gultā pie Bleika.
   – Kas noticis?
   – Pasteidzies, es gaidu tevi birojā.
   – Kāpēc…
   Pirms vēl biju paguvusi pabeigt, Allija jau nozuda gaitenī. Pēc dažām sekundēm noklikšķēdamas aizkrita durvis. Atgriezos guļamistabā un devos uz vannas istabu. Kad beidzu mazgāties dušā, Bleiks vēl aizvien bija aizmidzis. Ātri apģērbos un īsu brīdi pastāvēju viņam līdzās, priecādamās par tik reti redzamo mieru viņa sejā. No mums abiem tieši viņš parasti mēdza celties agrāk, taču šoreiz bijām aizgājuši gulēt pavisam vēlu. Gadījās naktis, kad nespējām atdzerties viens otru, un pagājušajā naktī miegs mūs beidzot bija pieveicis vienīgi tad, kad jau tuvojās rīts. Viegli noskūpstīju viņu uz vaiga un devos uz darbu.
   Kad iegāju birojā, visi jau bija sapulcējušies ap Džeimsu un neatraudamies skatījās viņa datora ekrānā. Pievienojos pārējiem, sākumā īsti nesaprazdama, kas tas īsti bija.
   – Kas te notiek?
   – Vakar vakarā tika atklāta vietne “Piespraude”, – Allija paskaidroja. – Par to tika paziņots visiem mūsu “Knaģa” lietotājiem, tai skaitā arī mums. Ļoti diskrēti.
   Pārliecos pāri Džeimsa plecam. Viņš patlaban pārskatīja vietnes lapas. Lai gan tās zīmols bija atšķirīgs, ekrānā redzamais ļoti līdzinājās mūsu vietnei. Man kļuva nelabi, ieraugot visās lapās Bryant’s reklāmas. Tas bija viens no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem, kurš vēl nebija parakstījis ar mums līgumu par nākamo mēnesi.
   Draņķis tāds.
   Izslējos un nozudu savā kabinetā. Steidzīgi atvēru portatīvo datoru un atsāku pētīt vietni. Tās apraksts vēstīja, ka Makss bija vietnes dibinātājs, bet Riza – tās vadītāja. Lieki piebilst, ka par Trevora nopelniem tur nekas nebija sacīts, tomēr es sasodīti labi zināju, ka šim hakerim, kurš daudzus mēnešus un varbūt pat gadus mēģinājis izpostīt Bleika uzņēmējdarbību, ir bijusi nozīmīga loma šīs konkurējošās vietnes veidošanā. Pat tad, ja viņam tādēļ būtu nācies uz brīdi pārstāt neatlaidīgi uzbrukt manam uzņēmumam un Bleika kompānijām.
   Mani pāršalca dusmas. Tikai ar pūlēm spēju aptvert notiekošo. Mēs ar Sidu mēnešiem ilgi bijām noņēmušies ar “Knaģa” izstrādāšanu, lai padarītu šo vietni tādu, kāda tā šobrīd bija. Visi mūsu panākumi, visas no mūsu kļūdām gūtās mācības – tas viss bija veikli nokopēts un uzlabots.
   Ienāca Allija un apsēdās man pretī pie rakstāmgalda. Arī viņa izskatījās tikpat norūpējusies. Draudzene kodīja lūpas, tomēr nebilda ne vārda. Klusībā es burtiski trakoju. Man gribējās sarīkot vislielāko traci, kāds vien jebkad bija redzēts. Man gribējās lamāties, un dievs bija mans liecinieks – ja šobrīd man priekšā nostātos Makss, Riza… un Trevors… tad birojā šķīstu asinis.
   – Neticami, ka viņi patiešām ir to izdarījuši.
   – Zinu, – Allija klusi atteica.
   – Neiedomājami, ka mani un Bleiku kāds var ienīst tik ļoti, lai būtu gatavs paveikt kaut ko tādu. Tā taču ir totāla sabotāža.
   – Viņi nenoturēsies ilgi, Ērika.
   Aprauti iesmējos.
   – Kāpēc tad ne? Kas viņiem traucēs? Tu taču pazīsti Rizu. Tu zini, cik viņa ir apņēmīga, un, liekot lietā Maksa naudu, viņi vienā mierā var mūs pilnīgi iznīcināt. Šis tirgus nav pietiekami liels, lai tajā pietiktu vietas divām vietnēm ar tik līdzīgu piedāvājumu.
   – Nevajag tā domāt. Tas vēl nav nekāds pasaules gals. Kopš atgriešanās esmu runājusi ar daudziem iespējamiem klientiem. Nekas vēl nav beidzies, drīz mēs noslēgsim vēl daudzus līgumus. Mēs jau esam nostiprinājušies tirgū, un mums ir laba reputācija. Esmu satriekta, ka viņiem ir izdevies pierunāt Bryant’s tā riskēt ar pavisam jaunu uzņēmumu.
   Es no jauna pārskaitos, iztēlodamās, ko Riza noteikti bija pateikusi, lai aizvilinātu vienu no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem.
   – Ko man tagad vajadzētu darīt?
   – Mēs turpināsim strādāt. Viņi grib novērst mūsu uzmanību un mūs pārbiedēt. Neļauj viņiem to īstenot.
   Papurināju galvu. Lai ko Allija arī sacītu, nekas šobrīd nespēja mani iepriecināt. Klusībā apzinājos, ka neticu viņai. Viss bruka un gāzās, un es nevarēju tā vienkārši sēdēt un noskatīties, kā tiek iznīcināts mans veikums.
   Pagāja rīts, taču es vēl aizvien nebiju nomierinājusies. Vairākas stundas kā apsēsta biju pētījusi ik sīkumu viņu vietnē, salīdzinādama katru niansi ar mūsējo. Mana nedrošība bija ņēmusi grožus savās rokās un nu vadīja mani tieši grāvī iekšā. Kad pienāca pusdienlaiks, lielākā daļa mana adrenalīna uzplūda jau bija izvējojusies, un ķermenis atgādināja, ka pusi nakts biju pavadījusi nomodā kopā ar Bleiku. Man bija nepieciešama kafija.
   Nokāpu lejā uz “Moku” un apsēdos pie maza galdiņa pašā stūrī. Sāku knibināties ap papīra ēdienkarti, lai gan vienmēr mēdzu pasūtīt vienu un to pašu. Vairāku skatienu pavadīta, pie manis pāri visai kafejnīcai nesteidzīgi pienāca Simona. Pēc mirkļa mani sveica viņas rudie mati, apskaužamais augums un nekaunīgais smaids.
   – Kā klājas manai mīļākajai datoru urķei?
   – Ir bijis arī labāk, – es atteicu. – Un vispār man šķita, ka tavs mīļākais datoru urķis ir Džeimss.
   Viņa pavīpsnāja un atbalstījās pret galdu.
   – Jā, zini, pamazām tā sāk izskatīties. Es gan vēl neesmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir pārstājis ilgoties pēc tevis.
   Savaldījos, lai izteiksmīgi nesaviebtos. Es patiešām cerēju, ka Džeimss drīz pievērsīsies kādai citai, un biju visādā ziņā gatava viņu novēlēt Simonai. No koši melno matu ērkuļa līdz spēcīgajām, tetovējumiem klātajām rokām Džeimss bija viņas sapņu vīrietis. Vienīgā nelaime bija tā, ka tolaik, kad mēs ar Bleiku bijām pašķīrušies, viņš bija visu pārpratis. Vai arī visu sapratis pareizi, zinādams, ka man izmisīgi vajadzīgs draugs, jebkas vai jebkurš, lai aizpildītu Bleika prombūtnes radīto tukšumu. Tikai tad, kad bija jau par vēlu, beidzot biju sapratusi, ka šo tukšumu spēj aizpildīt vienīgi tas vīrietis, ar kuru es šobrīd dalīju savu gultu.
   – Nedomāju, ka tev par to vajadzētu uztraukties, Simona.
   Viņa viegli sarauca pieri.
   – Jums abiem tā arī nekas neiznāca, vai ne?
   – Nē. – Dzirdot šādu mājienu, es plati iepletu acis.
   – Ak dievs, nē taču!
   Viņa iesmējās.
   – Nomierinies. Es jau tikai pajautāju.
   Tomēr tā nebija taisnība. Tas bija nepatīkams atgādinājums par manu un Džeimsa neapdomību. Ikreiz, atceroties to vājuma brīdi ārpus biroja, mani pārņēma nožēla. Tolaik biju pārliecināta, ka Bleiks ir ielaidies ar Rizu, nemaz nerunājot par viņa bijušo draudzeni Sofiju, kura nežēlīgi centās viņu atgūt. Viss bija šķitis tik juceklīgs un neizprotams. Es pati nesapratu, kas notiks tālāk, un tad pēkšņi attapos Džeimsa apskāvienā. Mūsu aizrautīgo skūpstu ātri vien bija aizgaiņājusi saltā īstenības apziņa. Ja manā nākotnē arī bija lemta vieta kādam vīrietim, tad tas varēja būt vienīgi Bleiks.
   – Kas noticis, mīļā? Tu izskaties pavisam sašļukusi.
   Pacēlu galvu.
   – Tā arī ir. Nepatikšanas darbā. Garš stāsts.
   – Negribi šovakar man pastāstīt galvenos punktus? Tu tos varētu izklāstīt man saprotamā valodā pie kokteiļa glāzes. Tu taču zini, ka es vienalga saprotu tikai pusi no visa tā, par ko jūs runājat.
   Vārgi iesmējos.
   – Šovakar mēs ar Bleiku braucam prom, bet varbūt pirms tam mēs varētu uz īsu brīdi satikties. Vai neiebildīsi, ja viņš atnāks man līdzi?
   – Protams, ka ne. Nu, ko varu tev piedāvāt?
   Es pasūtīju maltīti un pēc tam sāku nesteidzīgi ēst. Gandrīz ik dienu centos paēst pēc iespējas ātrāk, lai varētu atgriezties darbā, taču šodien es tikai laiski nolūkojos, kā gar kafejnīcas logiem staigā cilvēki. Katram bija sava dzīve, aiz katras sejas slēpās kāds stāsts, un es nespēju atvairīt domu par to, vai vēl kādreiz vispār spēšu uzticēties kādam, kurš nepiederēja pie mūsu komandas. Būdama naiva un neuzklausīdama Bleika brīdinājumus, es biju uzticējusies Maksam – pietiekami, lai apsvērtu iespēju atvēlēt viņam sava uzņēmuma daļu, taču tad viņa vietā finansējumu bija piedāvājis Bleiks. Un Riza… toreiz bija gatava dedzīgi un kāri visu apgūt un uzņemties pienākumus, ko man izmisīgi vajadzēja uzticēt kādam citam, un šodien viņa to visu bija izmantojusi pret mani pašu. Pūlējos apvaldīt asaras. Ja es būtu apraudājusies, manas asaras būtu pilnas dusmu par to, ka biju ļāvusi sev gūt skarbu mācību.

Trešā nodaļa

   Bārā vērīgi palūkojos apkārt, meklēdama Simonu. Viņas nekur nebija. Izvēlējos sev vietu blakus tukšam bāra krēslam un pamāju bārmenim, pārāk dedzīgi vēlēdamās tikt pie vēsa dzēriena, lai ar to aizskalotu šo nejēdzīgo dienu.
   Kamēr gaidīju savu pasūtījumu, virs bāra piestiprināto televizoru ekrānos bez skaņas tika rādītas ziņas piecos vakarā. Mana sirds dobji iepukstējās, kad ieraudzīju Marka seju. Tai sekoja sižets par Danielu, kas droši vien bija saistīts ar viņa vēlēšanu kampaņu. Ekrāna apakšējā daļā parādījās uzraksts: “Joprojām notiek izmeklēšana sakarā ar Makleoda nāvi.” Man pakrūtē kaut kas nepatīkami iekutējās. Es vēlējos, lai tas viss paliktu aiz muguras, iespējams, tikpat ļoti kā pats Daniels. Nekādi nespēju saprast, kas Marka šķietamajā pašnāvībā vēl varētu būt neskaidrs. Jau grasījos palūgt bārmenim, lai viņš ieslēdz skaņu, kad pēkšņi kāds nostājās man blakus.
   – Sveika.
   Nedaudz satrūkos un ieraudzīju Džeimsu, kurš nedroši smaidīja. Viņš bija uzvilcis vienu no saviem aprakstītajiem sporta krekliem, kas tik nevainojami saderējās ar tetovējumiem klāto augumu.
   – Ak, tas esi tu, – es noteicu. – Sveiks.
   Viņš savilka uzacis. Mēs jau ilgi nebijām palikuši divatā. Darbā viss bija turpinājies kā ierasts, tomēr mēs nebijām pienācīgi izrunājušies. Dažbrīd viss tolaik neizrunātais nomāca mani kā smags slogs. Pēc dramatiskās atkalapvienošanās ar Bleiku man nebija pieticis spēka nokārtot attiecības ar Džeimsu. Lai gan viss jau bija beidzies, viņa klātbūtnē es vēl aizvien jutos neveikli un nekādi nespēju pārstāt par to domāt.
   – Nebiju gaidījusi tevi te ieraudzīt, piedod, – sacīju, taisnodamās par savu neveiklo izturēšanos.
   – Vai tad Simona tev nepateica, ka es te būšu?
   Papurināju galvu un lēni iemalkoju no savas glāzes, lai slēptu pārsteigumu. Vai viņš gribēja padarīt mani greizsirdīgu? Pierādīt, ka ir visu aizmirsis? Ja tā, tad man atlika vienīgi skaidri likt viņam manīt, cik ļoti es priecājos par to, ka tik fantastiskai sievietei kā Simona bija izdevies viņu ieinteresēt. Man ļoti negribējās domāt, ka es Džeimsu būtu kaut kādā veidā pamudinājusi, pirms pāris nedēļām savā milzīgajā apjukumā nepiedodami iedvešot viņā jūtas pret mani.
   – Kā tad jums abiem iet? Vai sāk veidoties kaut kas nopietns? – Centos izvairīties no viņa skatiena, it kā tādējādi būtu iespējams noslēpt nepārprotamo vēlmi izvilināt informāciju.
   Džeimss klusi iesmējās, ielaida pirkstus savos melnajos, cirtainajos matos, atglauda tos no sejas un cieši ieskatījās alus glāzē, ko bārmenis nupat bija nolicis viņam priekšā.
   – Piedod, taču es īsti neesmu noskaņots runāt ar tevi par meitenēm, Ērika. Pašreizējos apstākļos tas gluži vienkārši šķiet nedaudz… dīvaini.
   – Tev taisnība, piedod. – Ārprāts, nu gan es biju izgāzusies.
   Viņš pasmaidīja, nedaudz kliedējot neomulīgo noskaņu.
   – Būs jau labi. Turklāt Simona taču ir tava draudzene, vai ne? Viņa noteikti tev pati visu izstāstīs.
   Nedaudz nomierinājusies, arī es viņam uzsmaidīju. – Nē, patiesībā es ar viņu par to nerunāju. Tā nav mana darīšana.
   – Vai viņa zina par… mums? – Viņš viegli pamāja, ar šo žestu apzīmējot spriedzes pilnās nedēļas, kuru laikā bijām centušies izvairīties no pēkšņi un negaidīti uzvirmojušās savstarpējās pievilcības.
   Es papurināju galvu.
   – Tā puslīdz, taču viņa zina, ka es esmu kopā ar Bleiku.
   – Skaidrs. – Viņš izelpoja.
   Redzot Džeimsa atvieglojumu, manī modās neliela cerība, ka viņš varētu būt krietni vien ieinteresējies par Simonu. Varbūt viņš nemaz nevēlējās, lai viņa uzzinātu par mūsu nelielo neapdomību, tieši tāpat kā es nevēlējos, lai tas viss nāktu ausīs Bleikam. Iedomājoties, ka Bleiks varētu to uzzināt, man kļuva nelabi. Viņš jau tāpat bija pietiekami greizsirdīgs uz Džeimsu.
   – Kā tev pēdējā laikā klājas? Tu šodien izskatījies ļoti nobēdājusies.
   Lai cik rūpīgi es arī censtos slēpties savā biroja nodalījumā, Džeimss tomēr allaž kaut kā izmanījās uztvert manu noskaņojumu. Sapratu, ka nebūs nekādas jēgas apslēpt savas patiesās jūtas vai izlikties, ka viss ir kārtībā.
   – Jā, teikšu godīgi, esmu nobēdājusies, – es atteicu. – Atklāti runājot, es šobrīd labprāt piekautu kādu līdz nemaņai. Īsti gan nezinu, kas mani ir satriecis vairāk: tas, ka Riza ir iedūrusi man dunci mugurā, vai arī tas, kā viņas rīcība ietekmēs mūsu uzņēmumu.
   – Varu iedomāties. Tu viņai uzticējies. Velns parāvis, mēs visi viņai uzticējāmies!
   Nekustīgi skatījos uz savu glāzi.
   – Es jūtos tik muļķīgi. Man taču vajadzēja to paredzēt.
   – Tu to nekādi nebūtu varējusi zināt.
   Paraustīju plecus.
   – Varbūt. Varbūt tad, ja es dažu pēdējo nedēļu laikā būtu domājusi ne vien par sevi, bet arī par kaut ko citu…
   – Tu taču nemitīgi strādāji. Nesaprotu, kā tu būtu varējusi vēl vairāk iesaistīties uzņēmuma darbībā. Nopietni, tu taču gandrīz katru nakti pavadīji birojā.
   Papurināju galvu, domas aizklīda pagātnē. To atceroties, mani pārņēma nogurums. Vēl nekad nebiju jutusies tik pārgurusi, vēl nekad nebiju izjutusi lielāku apņēmību novest sevi līdz bezspēkam. Un, kamēr es nepagurdama strādāju, lai virzītos uz priekšu, Riza kaut kādā veidā visu šo laiku bija kalusi slepenu sazvērestību kopā ar Maksu. Šo notikumu virkne nespēja vien beigt griezties manā prātā. Pēc katra apgrieziena tie šķita aizvien nejēdzīgāki, un mani pārņēma aizvien lielāka pārliecība, ka nespēšu viņus apturēt. Ko gan es reāli varēju izdarīt?
   Ar vienmērīgu kustību slaucīju mitrumu no aprasojušās glāzes, pamazām piesūcinot zem tās palikto mazo salvetīti. Džeimss viegli paberzēja man plecu.
   – Ērika, – viņš klusi ierunājās.
   Pacēlu galvu, atkal atjēdzos un kā apburta sāku lūkoties Džeimsa tumši zilajās acīs.
   – Tu neesi viena, pārējie ir kopā ar tevi – un es tāpat. Tu zini, ka mēs esam stabili, un mēs tiksim tam pāri. Nesagādā Rizai gandarījumu, liekot manīt, ka viņa tevi ir apbēdinājusi. Šajā nedēļas nogalē kārtīgi atpūties, un nākamnedēļ mēs tiksim ar visu galā. Es zinu, kā tu jūties, un, ja tu novedīsi sevi līdz nervu sabrukumam, nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Neaizmirsti, ka tu mums esi vajadzīga.
   Savilku lūpas vieglā smaidā.
   – Paldies, Džeims.
   – Ērika, – man aiz muguras atskanēja vīrieša balss. Kāda roka valdonīgi saņēma manu augšdelmu. Tieši man aiz muguras bija nostājies Bleiks, nenovērsdams skatienu no Džeimsa. Radās iespaids, ka viņa acis izstaroja rūgtumu, kas tūlīt pavērsās atpakaļ pret viņu pašu. Džeimss veltīja viņam gandrīz neslēptu, nicīgu smīnu. Man gribējās piecelties un nostāties starp abiem vīriešiem, lai novērstu iespējamo savstarpējo sadursmi, kamēr situācija vēl nebija paguvusi saasināties.
   – Bleik.
   Pati nesapratu, vai biju šo vārdu izrunājusi skaļi, taču tad Bleiks man atbildēja, ne mirkli nenovērsdams no Džeika savu ciešo skatienu.
   – Mums būtu jāiet, citādi nokavēsimies.
   Džeimsa skatiens pievērsās Bleika rokai, kas bija valdonīgi aptvērusi manu augšdelmu. Džeimss sakoda zobus, un viņa kakla muskuļi saspringa. Mani no jauna pāršalca nelāga sajūta. Viņš vēl aizvien domāja, ka Bleiks mani sit. Man gribējās izkliedēt šīs aizdomas, taču to nebija iespējams paveikt, neatklājot vairāk, nekā viņam vajadzētu zināt.
   – Man šķita, ka mums vēl pietiks laika iedzert pa glāzei.
   Uzliku plaukstu uz Bleika rokas. Viņš aši uzzibināja man skatienu, it kā šis vieglais pieskāriens būtu licis viņam izrauties no transa.
   – Plāni ir mainījušies, – Bleiks ātri paskaidroja.
   Pamāju un paķēru somiņu, dedzīgi vēlēdamās izkliedēt spriedzi. Vēlreiz pagriezos pret Džeimsu, atbrīvodamās no Bleika tvēriena.
   – Tiksimies nākamnedēļ.
   Džeimss pamāja un novērsās. Es saspringu, vēlēdamās, kaut spētu pateikt kaut ko tādu, lai to visu izbeigtu, taču Bleika greizsirdība un Džeimsa vēlme pasargāt mani no kādiem iztēlotiem draudiem bija pārāk stipra. Bleiks iebāza roku kabatā, nosvieda uz bāra letes divdesmit dolāru naudaszīmi, savija pirkstus ar manējiem un aizveda mani uz ieejas durvju pusi.
   – Kāpēc plāni ir mainījušies?
   Mēs iznācām no bāra vēlās pēcpusdienas dziestošajā saulē. Pirms vēl viņš bija paguvis atbildēt, pie mums piesteidzās Simona.
   – Ei, uz kurieni tad jūs?
   – Piedod, Simona. Mums jādodas ceļā agrāk, nekā bija domāts, – Bleiks paskaidroja.
   – Toties Džeimss tevi jau gaida, – priecīgi piemetināju, pamādama uz bāra pusi.
   Viņa zibenīgi uzmeta skatienu vispirms man un tad Bleikam.
   – Labi. Nu, tad lai jums, balodīši, jautri klājas, ja?
   Bikli pasmaidīju un ļāvu, lai Bleiks aizved mani pie ietves malā novietotā Escalade ar ieslēgto motoru. Jau nākamajā mirklī es iekāpu šajā automašīnā, kurai pie stūres sēdēja miesassargs Klejs. Bleiks bija uzstājis, ka tuvākajā laikā viņam vairāk jāuzturas man līdzās.
   Ieslīdēju vēsajā ādas sēdeklī blakus Bleikam. Pirms vēl biju paguvusi bilst kaut vārdu, viņš sagrāba mani, ievilka sev klēpī un cieši noskūpstīja. Tikpat uzstājīgi un kvēli kā pagājušajā naktī. Viņa mēle pārslīdēja pār manām lūpām, mudinot tās pavērties. Es tā arī izdarīju un izbaudīju viņa samtainās mēles pieskārienu. Apvaldījusi savas nepadevīgās domas, es centos pievērsties vienīgi viņa kaislei un alkām, kas bija gandrīz vai izgaršojamas.
   Mūsu elpas saplūda kopā, Bleika smarža piepildīja manas plaušas. Ielaidu pirkstus viņa matos, lai pievilktu viņu vēl ciešāk sev klāt. Viņa maigā mēle joprojām neatkāpās. Mēs kairinājām un viegli kodījām viens otra lūpas. Apspiedu vaidu, neskaidri apzinādamās, ka nebijām gluži vieni.
   Atrāvāmies tikai tiktāl, lai atvilktu elpu. Turpinot iesākto, mēs drīz vien būtu viens otram kaislīgi uzklupuši.
   – Sveiks, – es sacīju, attapusi, ka bija pagājušas jau vairākas minūtes kopš iekāpšanas automašīnā, taču mēs vēl nebijām izrunājuši nevienu vārdu.
   – Tu arī, – Bleiks klusi atteica.
   Viņa satumsušās acis bija apņēmības pilnas. Aizslidinājis plaukstu pa manu augšstilbu man zem kleitas līdz pat sēžamvietai, viņš mani tur satvēra. Iekodu lūpā, sajutusi kājstarpē asu smeldzi un neprātīgu iekāri, ko viņš prata man iedvest dažu minūšu laikā. Nu es spēju domāt vienīgi par to, kā viņu visātrāk iegūt.
   – Man nav ne jausmas, kurp mēs dodamies, bet, ja tā turpināsies, šis brauciens jūtami ieilgs.
   Bleiks palūkojās uz priekšu.
   – Mēs nekur nebraucam. Klejs mūs aizvedīs uz lidostu. Tur mūs gaida lidmašīna.
   – Uz kurieni mēs dosimies?
   – Nolēmu, ka nekur tālu, un negribēju pusi vakara pavadīt satiksmes sastrēgumā. Lidojot jau pēc stundas būsim Martas Vīna dārzos. Negribēju zaudēt no šīs nedēļas nogales ne mirkli vairāk, nekā būtu nepieciešams.
   Pasmaidīju un maigi noskūpstīju viņu uz lūpām.
   – Tad pasteidzies.
   Izkāpuši no lidmašīnas, mēs, kā jau varēja sagaidīt, ieraudzījām mazu sporta auto. Bleika dārgā Tesla nogādāja mūs galamērķī tik ātri, cik vien bija iespējams. Mēs piebraucām pie milzīgās mājas, kas atradās salas pašā tālākajā galā. Dodoties augšā pa kāpnēm, es pamazām aptvēru, cik neilgs laika sprīdis un cik daudzas jūdzes mūs šķīra no ikdienas dzīves. Pēc smacīgās pilsētas tveices siltais okeāna gaiss bija kā patīkama pārmaiņa. Šis atvieglojums kārtējo reizi lika atcerēties, cik ļoti man patiesībā bija nepieciešama atpūta.
   Ienācis pa durvīm, Bleiks nometa somas un pagriezās pret mani. Es apviju rokas viņam ap kaklu, un viņš piespiedās man klāt. Viņa rokas noslīdēja lejup pār manu kleitu līdz pat apakšmalai un uzrāva to augšup.
   – Es šodien pēc tevis velnišķīgi sailgojos, – viņš sacīja, ciešāk satverdams manu gurnu.
   – Es arī pēc tevis ilgojos. Vienmēr.
   – Esmu spiests tevi brīdināt, ka man trūkst pacietības. Es gribu tevi ātri un stipri. Vai tu spēsi to izturēt, mazā?
   Dzirdot šo solījumu, man aizrāvās elpa un pār visu miesu pārskrēja karstas trīsas. Bleiks palaida mani vaļīgāk un piegrūda pie durvīm. Nesagaidījis atbildi, viņš aizāķēja īkšķus aiz manām biksītēm un noslidināja tās lejup.
   – Es gribu ienākt tevī. Tūlīt.
   Strauji izelpoju. Karstums pāršalca manu augumu un iesitās vaigos. Sirds sāka gaidpilni, strauji pukstēt. Izlocījos no kleitas, un Bleiks atrāvās no manis tikai uz mirkli, lai ļautu tai nokrist uz grīdas. Tad viņš atkal atgriezās, piekļāva lūpas pie manas krūtis un sāka to spēcīgi sūkt. Vispirms vienu, tad otru. Iesmilkstējos, kad Bleika zobi sakļāvās ap jutīgo krūtsgalu. Manā augumā vairs nebija nevienas šūniņas, kas nepieprasītu, lai viņš izpilda savu solījumu.
   – Labi.
   Neveikli taustīdamās, pārvilku kreklu viņam pāri galvai. Viņš atdarīja bikšu rāvējslēdzēju un atbrīvoja locekli, kas smagi iekrita viņam rokās. Stipri iekodu sev lūpā. Bleiks nebija gatavs gaidīt ne mirkli ilgāk, lai iegūtu mani.
   Pacēlis manu kāju un aplicis to sev ap gurnu, viņš sagatavojās ienākt manī. Viņš rīkojās lēni, ļaudams man pamazām aprast, atkāpdamies tikai tāpēc, lai varētu iekļūt aizvien dziļāk. Kad beidzot viņš piepildīja mani līdz galam, es jau biju kļuvusi pavisam mikla. Klusi iekliegusies, ļāvu galvai atslīgt atpakaļ pret durvīm.
   – Bleik.
   Mana kājstarpe ap viņu pulsēja. Aizelsušies mēs brīdi palikām nekustīgi, savienoti. Mani caururba iekāre. Iecirtu nagus Bleikam sānos, vilkdama viņu tuvāk, dziļāk.
   – Nolādēts, cik satriecoša sajūta! Es visu dienu domāju par to, kā varētu atrasties dziļi tevī. Tu būtu cieši aptvērusi mani un pulsētu baudā. Visu šo draņķa dienu es neesmu spējis domāt par kaut ko citu. – Viņš ciešāk piespieda mani pie durvīm un, to darot, iekļuva manī vēl dziļāk.
   – Vēl, – es izdvesu.
   Izdzirdējis šo kluso lūgumu, Bleiks ar abām rokām aptvēra manu dibenu un pacēla mani, lai es varētu apkļaut viņu ar kājām. Tad viņš atbalstīja mani pret sienu. Viņa spēks un mana ķermeņa svars bija licis mums cieši savienoties. Mani pārņēma saspringtas gaidas. Tikpat liels bija arī mans atvieglojums, priecīgi sajūtot viņu sevī un apzinoties, ka atkal esam kopā. Bija pagājušas tikai dažas stundas, taču manas kājstarpes jutīgo miesu no jauna bija pārņēmušas alkas pēc viņa.
   Saņēmu Bleika seju plaukstās un sajutu raupjos bārdas rugājus. Viņš ieskatījās man dziļi acīs. Viņa zaļo acu dzīles pārpludināja iekāre, mīlestība un kvēla valdonība, un man no jauna aizrāvās elpa.
   – Tu esi mana, Ērika.
   Izrunājis šos vārdus, viņš ar grūdienu strauji pavirzījās augšup. Sajutusi vieglu sāpju dzēlienu, es noelsos un jutu, ka saspringstu. Viņš bija iekļuvis dziļi, neiespējami dziļi.
   – Es esmu tava, – izdvesu.
   – Ja man nāksies to atgādināt katram vīrietim, kurš pārāk ilgi uz tevi skatīsies un kaut vai uz sekundi nodomās, ka var tevi iegūt, tad es to darīšu.
   Bleiks atkal strauji pavirzījās augšup. Mūsu ķermeņu saskare un viņa spriedze pārņēma visas manas maņas. Es vēlējos tikt iegūta tikpat dedzīgi, cik viņš vēlējās mani iegūt. Aizvēru acis, pēkšņi sajutusi baudas tuvošanos. Sasprindzinājusi muskuļus, es bezpalīdzīgi sakļāvos ap viņu.
   Mana balss izskanēja saraustīti un aizžņaugti. Bleiks kustējās spēcīgi un ātri, grūdieni strauji sekoja cits citam. Es lūdzos, lai viņš turpina, nemitīgi atkārtodama viņa vārdu. Mans klēpis cieši aptvēra viņu, un es izbaudīju šo saskarsmi, kas ar katru kustību veda mani aizvien tuvāk virsotnei.
   – Tad viņš zinās. Nolādēts. Viņš sapratīs, ka tu piederi mani.
   – Viņš to zina, Bleik. Es esmu tava… es vienmēr esmu bijusi tava. – Atvēru acis. Iekāres pārņemta, vairs neko nespēju skaidri saskatīt. – Izdari tā, lai es kļūtu tava, Bleik.
   Ielaidu pirkstus viņa matos un ieķēros tajos. Skūpsta apklusināts, viņš ievaidējās. Spēcīgi ienākdams manī, viņš trieca manus gurnus pret cietajām koka durvīm. Jau pēc dažām sekundēm es biju noreibusi no viņa garšas, aizmirsusies. Aizmirsusies viņā, augstu uzlidojusi no šīs sajūtas, pilnīgi tai padevusies. Bleiks kvēli ieguva mani, katrā viņa pieskārienā varēja just mīlestību un izmisumu. Mēs vienlaikus dedzīgi tiecāmies augšup uz baudas virsotni, un tikai tas šobrīd bija svarīgi.
   – Bleik… ak dievs! Ak, nolādēts!
   Manu kāju tvēriens ap viņa vidukli bija kļuvis vaļīgāks. Bauda aizvien vairāk tuvojās, tā pārņēma visu manu prātu. Es spēju domāt vienīgi par Bleiku, par šo mīlestību. Viņš bija vienīgais glābiņš manā dzīvē, kurā vairs nekas nešķita pareizi. Tas izklausījās saprātīgi. Man bija vajadzīgs gan viņš pats, gan mūsu attiecības, un tas vienlaikus šķita gan pilnīgi saprātīgi, gan nesaprātīgi.
   – Tagad, – Bleiks izgrūda.
   Dzirdot šo vienkāršo vārdu, es vairs neizturēju. Mana mute pavērās nedzirdamā kliedzienā, mani pārņēma orgasms. Cieši pieķēros viņam, spēdama domāt vienīgi par viņa pulsējošo locekli, kas iegremdējās manī, vadot mani pāri bezdibeņa malai uz vietu, kur viss bija tieši tā, kā vajadzīgs. Vēl daži spēcīgi grūdieni, un es iekliegusies sasniedzu baudu. Viņš rupji satvēra mani, viscaur sasprindzis, un ienāca dziļi manī.
   – Ērika!
   Bleika piesmakusī balss izklausījās tikpat atkailināta, kāda jutos arī es. Pievilcis mani sev cieši klāt, it kā pretējā gadījumā es varētu izgaist, viņš pamazām atguva elpu, ar lūpām viegli pieskardamies manam kaklam. Orgasma brīdī biju zaudējusi visus spēkus, un tad, kad Bleiks beidzot mani atlaida, šis fakts kļuva acīmredzams. Kad nostājos uz grīdas, man saļodzījās kājas. Cieši saturēdams mani aiz gurniem, viņš izslīdēja no manis, un lejup pār manu augšstilbu noritēja silts šķidrums. Mēģināju kaut ko darīt, taču Bleiks mani apturēja, neļaudams pat pakustēties. Viņa skatiens bija kā piekalts caurspīdīgajai švīkai, ko uz manas ādas bija atstājušas viņa sēklas pēdas.
   – Nolādēts, mazā. To redzot, man atkal uzreiz gribas piepildīt tevi no jauna.
   – Es notraipīšu grīdu.
   Viņš iesmējās.
   – Tad varbūt mums nāksies notraipīt visu māju, jo es vēl aizvien esmu uzbudināts. Man vairs nav spēka, taču šobrīd spēju domāt vienīgi par to, kā atkal beigt tevī. Visu nakti.
   Pār manu seju pārlaidās neprātīgs smaids.
   – Tu grasies neļaut man gulēt divas naktis pēc kārtas? Ja tā turpināsies, tu mūs abus novedīsi līdz pilnīgam bezspēkam.
   Bleiks pasmaidīja, no jauna pievilka mani sev klāt un viegli, maigi noskūpstīja uz lūpām.
   – Mēs esam atbraukuši atpūsties, vai atceries? Es varu mīlēties ar tevi visu nakti, un mēs varam gulēt visu dienu. Un neviens mums par to neteiks ne vārda.
   – Mums nebūs nekādu viesu, – es nočukstēju.
   – Paldies dievam. Līdz pat otrdienas rītam tu būsi vienīgi mana.
   Viņš pakāpās atpakaļ, aizvilka bikšu rāvējslēdzēju, pacēla mani uz rokām un aiznesa uz guļamistabu, kas bija savienota ar vannas istabu.
   Mēs nomazgājāmies dušā, ieziepēdami viens otru. Tad iznācām ārā, un Bleiks ietina mani pūkainā, baltā dvielī un ar otru dvieli izslaucīja man matus. Šķita, ka karstā duša bija atņēmusi mums pēdējos spēkus. Mēs sabrukām gultā, šīs dienas un mūsu mīlēšanās nogurdināti.
   Saritinājos viņam blakus, priecādamās par šo tuvību un mūsu tīrās, gludās ādas saskaršanos.
   – Es tevi mīlu, Bleik.
   Viņš pavērsa augšup manu zodu, lai ieskatītos man acīs.
   – Es arī tevi mīlu.

Ceturtā nodaļa

   Atvēru acis, un pasaule pamazām sāka izskatīties aizvien skaidrāka. Atbalstījies uz elkoņa, Bleiks ar laisku smaidu sejā cītīgi vēroja mani.
   Es izstaipījos. Interesanti, cik ilgi bijām nogulējuši? Viņa plauksta pārslīdēja man pār sāniem – to apzinoties, manam augumam pārskrēja trīsas. Klusi iedungojos un piespiedos viņam klāt, pārāk labi apzinādamās, ka esmu kaila, bet viņu sedz vienīgi palags. Bleika acīs mirdzēja neviltota atzinība. Starp mums sanēja mīlestība. Mīlestība. Tā mēdza uzplaukt tieši šādos mirkļos, padarot labāku visu, kas jau tāpat bija labs, un palīdzot tikt pāri visiem grūtajiem brīžiem. Jūtas pret šo vīrieti lika aizrauties manai elpai.
   – No rīta tu esi tik skaista, – Bleiks klusi sacīja.
   Iespiedu seju spilvenā, mēģinādama apslēpt smaidu.
   – Rimsties.
   Viņš atglauda matus no mana vaiga un uzspieda tur skūpstu, pakavēdamies man pie auss.
   – Es nemūžam nerimšos. Kamēr vien dzīvošu, tikmēr nerimšos.
   Izliecos, lai noskūpstītu Bleiku. Bija tik viegli viņam ļauties. Uzsūcu sevī šo vēl nepazīto brīvību, ko bija atmodinājusi aizceļošana kopā ar šo vīrieti, kuru es tik izmisīgi mīlēju. Ļāvu, lai šī sajūta iesūcas man ādā līdz pat kauliem. Tad no jauna atslīgu gultā un piespiedos viņam pie rokas. Nebiju īsti pamodusies, šķita, ka es varētu nogulēt vēl vairākas dienas. Pagājušajā naktī Bleika acīs biju pamanījusi tādu pašu nogurumu. Nojautu, ka pēdējā laikā viņam bija nācies ar kaut ko cīnīties, tomēr man vēl aizvien nebija ne jausmas, kāpēc. Lai gan fiziskā ziņā mēs varējām būt ļoti tuvi, man ārkārtīgi nepatika tā atsvešinātība, kas dažkārt mēdza iezagties starp mums. Tā siena, kuru Bleiks nekad nenojauca, parasti tādēļ, lai mani pasargātu.
   Ar pirkstu pārvilku pār viņa apakšlūpas izliekumu. – Es gribu, lai tu spētu man kaut ko pateikt. Kā tu domā, vai tu to varēsi?
   Viņš pacēla vienu uzaci.
   – Jā, kāpēc?
   – Es jūtu, ka pēdējā laikā tu esi bijis… nu, nezinu…
   saspringts. Es gribētu, lai tu man pasaki, kāpēc tā.
   Viņš skaļi izelpoja, strauji satvēra manas rokas un noskūpstīja manus pirkstgalus.
   – Runa nav par to, ka man nebūtu ērti tev kaut ko stāstīt. Es zinu, ka to spēju. Drīzāk jau par to, vai esmu gatavs apgrūtināt tevi ar to, ar ko man šobrīd jātiek galā.
   Nogaidīju, kamēr Bleiks cieši ieskatīsies man acīs, vēlēdamās apliecināt, ka runāju nopietni.
   – Tu mani neapgrūtini. Daudz grūtāk ir nezināt, kas tevi nomāc. Es nekad nevaru zināt, vai tas ir manis dēļ vai arī es varētu tev kaut kā palīdzēt.
   Viņa seja pārvērtās, apslēpjot pēkšņi uzvirmojušās emocijas.
   – Šoreiz tu man nevari palīdzēt.
   – Kas tas ir? Vienkārši pastāsti man to.
   Bleiks nopūtās un atbalstījās pret spilvenu.
   – Tu patiešām gribi runāt par Maksu? To īsti nevarētu nosaukt par patīkamu sarunas tematu.
   Es saraucu pieri. Mani caururba dedzinoša ziņkāre par to, kas Maksam atkal bija padomā.
   – Ko viņš dara?
   – Patiesībā viņš nedara neko, tomēr tik un tā sagādā man pamatīgas raizes. Esmu centies aizdabūt viņu prom no Angelcom valdes kopš tās dienas, kad atklāju, ka viņš maksā Trevoram par uzbrukumiem manām – mūsu – interneta vietnēm.
   – Vai tad tam nevajadzētu būt viegli izdarāmam? Tu taču esi izpilddirektors.
   – Esmu gan, taču runa drīzāk ir par demokrātijas un diktatūras pretnostatīšanu, un tagad es to nedaudz nožēloju. Es nevaru Maksu tā vienkārši izmest pa durvīm. Šādi lēmumi ir visas valdes ziņā. Vairākums nebūs ar mieru balsot par viņa izslēgšanu.
   – Kāpēc? Vai tad tas nav pats par sevi saprotams?
   – Viņi nevēlas sadusmot Maiklu, Maksa tēvu. Šis vīrietis ir bagātāks par pašu Dievu, un nav vērts sodīt Maksu par pilnīgu un galīgu ētikas trūkumu, riskējot apdraudēt savus iespējamos sakarus ar viņa tēvu.
   Cieši raudzījos viņā, pārdomādama šo nepatīkamo niansi. Nebija jābrīnās, ka Bleiks pēdējā laikā ik vakaru bija burtiski gatavs uzsprāgt. Bija ļoti grūti iztēloties, ko nozīmēja būt spiestam paciest cilvēku, kurš gadiem ilgi pūlējies viņam aizlikt kāju priekšā, turklāt neviens kolēģis pat negrasījās viņu atbalstīt. Vismaz mana komanda patiešām bija mana komanda, un par to, kurš ir ienaidnieks, nekādu jautājumu nemaz nevarēja būt. Vismaz tagad, kad Riza bija aizgājusi. Pēc tam, kad biju viņai uzticējusi visu un pat to konfidencionālo informāciju, ko viņa tagad izmantoja pret mani pašu, man vēl aizvien bija grūti iegrožot savu slimīgo pārliecību, kas mudināja neuzticēties nevienam. Un tomēr “Knaģim” vēl bija tāls ceļš ejams gan līdz bagātiem investoriem, gan līdz korporatīvajām aprindām, no kurām bija nākuši daudzi no šiem ļaudīm.
   – Kāpēc tu par to esi tik pārsteigts?
   – Ko tas nozīmē?
   – Es gribu sacīt, ka Angelcom darbības priekšnoteikums ir nopelnīt vēl vairāk naudas tiem, kuriem tās jau tāpat netrūkst. Es teiktu, ka šie cilvēki ir tikuši pie naudas, jo ir paraduši to uzkrāt un aizsargāt. Vai tu tiešām domā, ka viņi varētu rīkoties arī citādi?
   Bleiks papurināja galvu.
   – Laikam gan ne. Tomēr tas ir ļoti ironiski.
   – Kādā ziņā?
   – Kompāniju ir pārņēmuši tie paši alkatīgie maitasgabali, kurus es jau pašā sākumā biju gribējis iznīcināt.
   – Ko tu tagad darīsi? Ja viņi nepiekritīs izbalsot Maksu no valdes, kas tev vēl atliek?
   – Pagaidām vēl neesmu izlēmis, kā rīkošos tālāk. Man īsti nav skaidrs, ko Maikls darītu, ja es viņam pastāstītu, kas šobrīd notiek. Ja man izdotos viņam visu paskaidrot, es varētu nodrošināt valdes atbalstu un parūpēties, lai Makss vairs nekad netuvotos neviena mana uzņēmuma valdei.
   – Man šķita, ka jūs ar Maiklu esat tuvi draugi.
   – Esam jau arī. Vismaz vienubrīd bijām. Kādu laiku neesam tikušies, un, pats par sevi saprotams, es negribu jau nākamās tikšanās reizē paziņot, ka viņa dēls ir krāpnieks un blēdis.
   Viegli noglāstīju Bleika krūtis, kas elpojot cilājās. Mans skaistais vīrietis. Cik pretīgi, ka mums nācās noņemties ar tādiem cilvēkiem kā Makss un Trevors. Ak kungs, un tas vēl nebija viss.
   – Man ir patiešām ļoti žēl, ka tā, Bleik. Situācija ir pavisam nelāga. Bet gan jau tu izdomāsi, kā to atrisināt. Tu vienmēr tiec ar visu galā. Un tādi cilvēki kā Makss nevar visu laiku staigāt apkārt, samīdot citu sapņus, un tikt cauri sveikā. Vismaz es tā ceru.
   Redzot, cik ļoti Bleiks bija sadusmojies uz Maksu, nejutos īsti pārliecināta, vai šis būtu piemērotākais brīdis, lai pastāstītu viņam par Maksa un Rizas jauno vietni un tās radīto apdraudējumu.
   Bleiks pavērsa manu zodu augšup. Mūsu acis sastapās.
   – Kas noticis?
   Nedaudz paminstinājusies, es iesāku:
   – Makss un Riza ir nodibinājuši paši savu uzņēmumu. Izveidojuši konkurējošu vietni. Pilnīgi nokopējuši “Knaģi”, un izskatās, ka viņi ir paņēmuši sev līdzi vismaz vienu no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem. Un, kas zina, cik daudzus lietotājus.
   Bleiks uzrāva uzacis.
   – Kad tu grasījies man to pateikt?
   – Allija vakar man par to pastāstīja. Viņa gribēja, lai es pati tev visu pasaku. Un, godīgi sakot, man vajadzēja nedaudz apdomāties, tomēr neesmu pārliecināta, vai kaut kas ir kļuvis skaidrāks. Pārsvarā man ir sajūta, ka viņi grasās sistemātiski iznīcināt manu uzņēmumu tikpat apņēmīgi, kā savulaik bija ķērušies pie tavējā. Tikai mēs esam pilnīgi atšķirīgi. Man nav ne tādu iespēju, ne pieredzes. Es neesmu tāda kā tu. Es vēl aizvien īsti nesaprotu, kā vadīt uzņēmumu. Nebiju gaidījusi, ka mūsu izaugsmes posma laikā varētu nākties tā aizstāvēties. Vispirms no Trevora – un nu arī no viņiem. Es cenšos nezaudēt cerības, tomēr tas ir diezgan grūti izdarāms.
   – Tici man, Makss neiznīcinās tavu uzņēmumu. Es to nepieļaušu. Un, lai cik liels arī būtu viņu naids, viņi abi nespēj mēroties ar mums. – Bleiks ar pirkstu kauliņiem viegli pieskārās manam vaigam. – Tas ir sāpīgi, tomēr biznesā tā mēdz gadīties. Tu nedrīksti zaudēt pārliecību. Tieši to viņi vēlas. Ja es padotos ikreiz, kad saņemtu kādu profesionālu belzienu, ar mani jau sen būtu cauri. Tu esi pārāk stipra, lai tā darītu.
   – Es gluži vienkārši nekādi nespēju noticēt, ka cilvēki var būt tik negodīgi un naidpilni. Man nemūžam pat prātā nebūtu ienācis ar kādu tā izrīkoties, lai cik nicināms šis cilvēks man arī šķistu.
   – Man ļoti nepatīk to sacīt, taču tev ir laiks pie tā pierast. Tiklīdz tev sāks veikties, kāds noteikti centīsies tevi nomelnot, mazināt tavus sasniegumus vai pat tos piesavināties.
   Es iepletu acis.
   – Nevarētu sacīt, ka tu manī modini cerības par manas uzņēmējdarbības nākotni.
   – Gan tu vēl norūdīsies. Turklāt tev esmu es.
   – Bet ko tad mēs varam iesākt? Mēs nespējam ietekmēt viņu rīcību. Es jūtu, ka viņi cenšas man kaitēt, taču esmu pilnīgi bezspēcīga.
   Bleiks brīdi klusēja, kā mēģinādams izdomāt kādu stratēģisku risinājumu.
   – Nu, es jebkurā brīdī varētu uzlauzt viņu vietni. – Viņš greizi pasmīnēja.
   Es izteiksmīgi saviebos.
   – Skaisti. Hakeru divkauja. Manuprāt, mēs abi varam būt vienisprātis, ka tā neko nevar atrisināt. Turklāt tu taču tik zemu nenolaistos.
   Viņš iesmējās.
   – Ak tā?
   – Tu apgalvoji, ka izmanto savu ietekmi vienīgi labiem nolūkiem, atceries? Pat tad, ja viņi izturas briesmīgi, es nespēju iztēloties, ka tu varētu izpostīt viņu vietni.
   Bleiks saknieba lūpas.
   – Varbūt tev ir taisnība. – Tad viņš apskāva mani, novilka lejup pie sevis un maigi noskūpstīja. – Nerunāsim vairs par Maksu. Šī nedēļas nogale pieder vienīgi mums. Ko tu tagad gribi darīt?
   Uzmetu skatienu pulkstenim; jau gandrīz bija pienācis pusdienlaiks. Mūsu dienaskārtība bija tik juceklīga. Mums paliekot divatā, laikam vairs nebija nekādas nozīmes.
   – Un ko tu pats gribi darīt?
   Bleika acis satumsa, sejā parādījās viltīgs smaids.
   – Ja tas būtu vienīgi manā ziņā, mēs vispār nekad neizkāptu no gultas.
   Uzslējos augšā un jāteniski uzsēdos viņam virsū.
   – Mēs nebraucām šurp, lai visu dienu paliktu gultā. Viņš novaidējās un kāri nopētīja manu kailo augumu.
   – To vis nevarētu nosaukt par pienācīgu ieganstu izkāpšanai no gultas.
   Bleiks pārlaida plaukstas pār manu ķermeni, saņēma manas krūtis un sāka kairināt to galiņus, kamēr tie piebrieda un kļuva smaili un cieti. Juteklības pilnā atzinība viņa skatienā nekavējoties lika man iekarst. Mani pārņēma smeldzīgas ilgas pēc viņa lūpām, un es neapzināti sagrozījos.
   Kā nojautis, ka mana apņēmība pamazām gaist, Bleiks satvēra mani aiz gurniem un novilka lejup pie sava piebriedušā locekļa, kurš bija skaidri sajūtams zem palagiem, kas mūs šķīra. Iekodu lūpā un sāku ritmiski kustēties, nespēdama turēties pretī neizbēgamajai patiesībai, ka es gribēju to pašu, ko viņš, un tieši tikpat stipri. Strauji atliecu galvu, sajutusi, ka mans klitors tiek berzēts tieši tā, kā vajadzīgs. Mani pārņēma liesmas. Tās sasildīja mani līdz pašām ķermeņa dzīlēm. Bleiks pacēla mani ar saviem gurniem un norāva palagu, kas vēl aizvien atradās starp mums. Viņa iespaidīgais loceklis bija tieši tik piebriedis, kā biju iztēlojusies. Gatavs. Vairāk nekā gatavs. Viņš samiedza acis, ar skatienu liekot skaidri noprast, ka par atraidījumu nevarēja būt ne runas. Ieslidinājis pirkstus karstajā miklumā man starp kājām, viņš sāka mani maigi glāstīt.
   – Tu vienmēr esi gatava mani uzņemt, – Bleiks klusi sacīja.
   Atsaukdamies uz mana auguma vārdos neizteikto lūgumu, viņš nolaida mani uz sava garā, cietā locekļa. Man aizrāvās elpa, sajūtot, cik dziļi tas bija manī ienācis, apzinoties, cik ļoti mēs vienmēr riskējām viens ar otru.
   – Tieši tā, mazā. Uzņem mani visu.
   Aizvēru acis un ļāvos. Visas manas maņas pievērsās tam, cik lieliski saderējās mūsu ķermeņi un cik dažādos veidos šis vīrietis spēja man sagādāt baudu.
   Pametuši mājas sniegto patvērumu, mēs nesteidzīgi devāmies uz pilsētu. Salā kūsāja rosība. Visu atlikušo pēcpusdienu bezmērķīgi klīdām pa veikaliem, cenzdamies izvairīties no vasaras tūristu bariem, kas neizbēgami bija uzradušies. Mēs sarunājāmies, taču ne reizi neieminējāmies par darbu. Mēs smējāmies un nemitīgi pieskārāmies viens otram. Man tas bija vajadzīgs, un, iespējams, Bleikam tāpat, jo man prātā nav palicis neviens mirklis, kad mēs nebūtu bijuši saistīti. Lielāko daļu laika mēs gluži vienkārši bijām kopā. Tāpat bez vārdiem, omulībā, ko sniedza otra klātbūtne.
   Pēdējā laikā mūs bija pārņēmusi savstarpēja nevaldāma iekāre, kaut kas līdzīgs visaptverošam izsalkumam, ko nebija iespējams apmierināt, jo tas ikreiz tikai vēl vairāk pieauga. Bleiks man bija vajadzīgs, un šī vajadzība pulsēja manī ikkatrā nomoda brīdī. Tā pavadīja katru mana mūža dienu, mūsu kopā pavadīto nakšu uzstājīgās vēlmes un mūsu rāmos kopīgās klusēšanas brīžus. Es pār to vairs nespēju valdīt un pat vairs nemaz necentos to iegrožot. Pārāk ilgu laiku bijām pavadījuši šķirti. Es vairs nedrīkstēju liegt sev pat visniecīgāko tuvības mirkli.
   Kopš tās dienas, kad Bleiks pirms vairākiem mēnešiem bija izjaucis manu prezentāciju, viņam bija izdevies manī kaut ko iesvelt. Es vairs nespēju iztikt bez tā, kas starp mums bija izveidojies. Varbūt arī viņš jutās tāpat, un šī allaž klātesošā vēlme pieskarties, apskaut, aizmirsties vienam otrā visas nakts garumā bija mūsu vārdos nenosaukto jūtu izpausme.
   Brīdī, kad atkal piebraucām pie mājas, es pēc mūsu pēcpusdienas mīlēšanās, izklaidēm pilsētā un salas svaigā gaisa jutos pilnīgi pārgurusi. Izkāpjot vēsajā gaisā, nodrebinājos. Man daudz labāk patika iekštelpu vasarīgais siltums. Pārāk daudzus mēnešus man bija nācies pavadīt aukstumā, ilgojoties pēc vasaras. Katrs saules siltuma nieciņš bija tik svarīgs.
   Kā jau allaž nopratis, ko jūtu, Bleiks paberzēja manas rokas, lai tās sasildītu un nedaudz padzītu vēsumu, kas pamazām bija mani pārņēmis.
   – Vai esi izsalkusi?
   – Nedaudz, jā.
   – Ej atpūties uz terases. Es tūlīt sadabūšu mums kaut ko ēdamu.
   Biju ar mieru. Izgājusi uz terases, no kuras pavērās plašs skats uz okeānu, atslīgu vienā no saliekamajiem krēsliem un sacēlu kājas uz zema soliņa. Aizvēru acis un ļāvu, lai pār manu ādu dejo saulrieta siltais vējiņš. Ja es būtu palikusi vienatnē vēl dažas minūtes, okeāna viļņu šalkšana smilšainajā pludmalē būtu mani iemidzinājusi.
   Tad man pievienojās Bleiks, kurš nolika uz galda šķīvi ar dažādiem sieriem, krekeriem un gaļas uzkodām. Ielējis baltvīnu divās glāzēs, viņš vienu no tām pasniedza man.
   – Paldies, – es noteicu.
   Bleika acis silti mirdzēja. Neizpratnē lūkojos uz viņa smaidu. Vēl pirms neilga brītiņa viņš bija izskatījies pavisam citāds.
   – Tu esi laimīgs.
   Viņš atgāzās krēslā, pavīpsnāja un iemalkoja vīnu.
   – Ļoti laimīgs. Zini, tu liec man tādam justies.
   Mani pārņēma prieks. Pieliku glāzi pie lūpām, un, kad pēc augļiem garšojošais šķidrums skāra manu mēli, sapratu, ka šī iecere patiešām bijusi lieliska – pēc trim dienām, kas pavadītas kopā ar Bleiku mierā un klusumā, es jutos kā paradīzē. Ērtāk iekārtojos krēslā.
   – Tas ir tik pasakaini, Bleik. Es te varētu palikt mūžīgi. Te valda tāds miers.
   – Uzmanies no savām vēlmēm. Šī nedēļa vēl nebūs pagājusi, kad mēs jau būsim pārvākušies uz šejieni.
   Es iesmējos.
   – Protams. Es vairs nevaru izteikt nevienu vēlmi, lai tu tūlīt nesteigtos to piepildīt.
   Bleiks nenovērsa no manis savu nopietno skatienu. Mana jautrība pagaisa, iedomājoties, cik ļoti man ar viņu bija palaimējies. Šī patiesība šķita tik satriecoša, ka man uz brīdi aizrāvās elpa. Par ko gan biju izpelnījusies tik pasakainu vīrieti, kuru nu drīkstēju saukt par savu?
   – Tu taču zini, ka es nekādi nespēju pateikties par visu, ko tu esi darījis manā labā. Es tikai pajokoju, tomēr nopietni – kā es tev jebkad spēšu atmaksāt par visu to brīnišķīgo, ko tu esi paveicis?
   – Es noteikti kaut ko izdomāšu. – Bleiks norādīja uz manu glāzi. – Dzer.
   Nopūtos un iedzēru lielu malku. Tad gandrīz to izspļāvu, sajutusi, ka man pret lūpām atsitas kaut kas ciets. Steigšus noriju vīnu un ieskatījos glāzē.
   Kaut kas traks.
   Izslējos un nolaidu abas kājas zemē, kaut gan pēc tā, ko nupat biju ieraudzījusi, nekas nebūtu spējis likt man stabili noturēties. Kā sastingusi muļķīgi blenzu glāzē, neskaidri manīdama, ka Bleiks ir nometies ceļos man pie kājām. Viņa plaukstas pārslīdēja pār maniem kailajiem augšstilbiem līdz pat šortu malai.
   – Elpo, mazā.
   Paklausīgi ieelpoju, nespēdama novērst skatienu no mirdzošā briljantu gredzena, kas gulēja manas tukšās glāzes dibenā. Es nespēju skaidri padomāt. Es gandrīz nespēju paelpot.
   – Tas nav bijis vienpusēji. Tu man esi devusi tikpat daudz, cik es tev. Tu esi mani mīlējusi brīžos, kad manis paša dēļ tas nemaz nav bijis tik viegli… Ērika, mīļā, paskaties uz mani.
   Noriju siekalas. Man kaklā bija savilcies durstīgs kamols. Acīs bija saskrējušas dedzinošas asaras. Uztvēru viņa sirsnīgo skatienu.
   – Tas ir neprāts, – es nočukstēju.
   – Var jau būt, tomēr tā ir mūsu dzīve, un es gribu to pavadīt kopā ar tevi kā tavs vīrs. Es gribu pārnākt mājās pie tevis un zināt, ka tu mani vienmēr sagaidīsi. Es gribu līdz pat mūža beigām katru nakti mīlēties ar tevi un katru rītu pamosties ar tevi kopā.
   Neticīgi papurināju galvu. Man sāka birt asaras. Centos kaut ko pateikt, taču vārdi nenāca pār lūpām.
   Noslaucījis asaras no maniem vaigiem, Bleiks pasniedzās pēc manas glāzes, piešķieba to, izvilka gredzenu un nolika glāzi malā. Tad maigi un cieši satvēra manu roku un uzlūkoja mani.
   – Ērika, vai tu mani precēsi?
   Cieši skatījos viņa zaļajās acīs, kas puskrēslā spoži mirdzēja. Laiks bija apstājies. Bleika jautājums atbalsojās manā prātā, un es beidzot aptvēru, cik nozīmīgs bija tas, ko viņš man lūdza. Vai tiešām tas notika īstenībā? Vai viņš patiešām tā domāja?
   – Vai esi par to pārliecināts?
   Bleiks pasmaidīja. Nez kāpēc viņš vēl nekad nebija izskatījies tik satriecošs.
   – Jā, esmu.
   – Vai mēs visu pārāk nesasteidzam? Visi taču tā domās.
   Bleika acis viegli iepletās.
   – Mēs to esam pārrunājuši jau neskaitāmas reizes. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ka tieši tu esi tā, ar kuru es vēlos būt kopā. Goda vārds, man ir pilnīgi vienalga, ko citi par to teiks. Un arī tev nevajadzētu par to raizēties. Mans skatiens pievērsās okeāna vienmērīgajiem viļņiem aiz viņa muguras. Mūsu mazā paradīze bija kļuvusi vēl sirreālāka. Kļūt par Bleika sievu, nesaraujami saistīt mūsu dzīves – protams, es biju par to domājusi. Biju centusies pārāk nesacerēties, dzirdot viņa mājienus par mūsu kopīgo nākotni līdz mūža galam, tomēr dziļi sevī es to allaž biju vēlējusies. Lai gan šāda perspektīva mani briesmīgi biedēja ikreiz, kad es sāku prātot par to, ko tā īstenībā nozīmē, man tomēr gribējās pavadīt kopā ar Bleiku visu savu atlikušo mūžu. Viņš ar īkšķi paberzēja manu roku, un man salēcās sirds. Es mīlēju šo vīrieti, un bija neiespējami noticēt, ka šajā ziņā kaut kas reiz varētu mainīties.
   – Labi, – es klusi noteicu.
   Viņš savilka uzaci.
   – Labi?
   Es pasmaidīju.
   – Jā.
   – Vai esi pārliecināta?
   Klusi iesmējos.
   – Jā, esmu. Es… es gribu būt tava sieva. Es mīlu tevi, Bleik. Ko gan vēl es varētu sacīt?
   Bleika sejā atplauka plats smaids. Viņš uzslidināja vizuļojošo gredzenu man pirkstā un noskūpstīja man roku. Tad piecēlās, uzvilka mani sev līdzi un apskāva. Tik cieši, ka es gandrīz nespēju paelpot.
   – Es tevi mīlu, Ērika. Tu nemūžam nesapratīsi, cik ļoti, tomēr es darīšu, ko spēšu, lai tev to apliecinātu.
   Arī es viņu apskāvu, un mūsu solījuma realitāte mani pārņēma un pamazām viscaur sasildīja. Mūsu mīlestība piepildīja mani tik ļoti, ka šķita – sirds to vairs neizturēs.
   Šajā mirklī es sapratu, ka nekad nespēšu nevienu mīlēt tā, kā mīlēju Bleiku.

Piektā nodaļa

   Atlikusī nedēļas nogale pagāja nemanot. Devāmies uz tālākām salām, lai gozētos saulē un klausītos okeāna vienmērīgajā šalkoņā, kamēr mūs pārņēma pārāk liels nogurums vai izsalkums, lai turpinātu tur uzturēties. Mēs izpētījām visus salas nomaļākos stūrus. Mēs ēdām, dzērām un mīlējāmies. Mēs sarunājāmies un apmainījāmies ar solījumiem. Katra minūte bija kā maza, atsevišķa paradīze.
   Mūsu vienošanās vēl aizvien šķita neierasta, gluži kā sapnis. To pašu varēja sacīt arī par atrašanos uz salas, prom no reālās pasaules. Ikreiz, kad mans skatiens pievērsās vizuļojošajai stīpiņai pirkstā, salēcās sirds. Tas bija spožs un visaptverošs Bleika mīlestības atgādinājums. Kaut arī mani bija pārņēmusi gan sajūsma, gan bažas par to, ko tas viss nozīmēja mūsu nākotnei, bija grūti novaldīties, lai nesāktu fantazēt par mūsu laimīgo dzīvi līdz kapa malai.
   – Vai tev patīk šis gredzens?
   Paskatījos uz Bleiku, kurš bija pieķēris mani to apbrīnojam. Mūsu lidmašīna tuvojās krēslā grimstošajai Bostonai.
   – Ļoti. Tas ir tik vienkāršs.
   – Ja gribi, mēs varam izvēlēties kaut ko lielāku. Es riskēju, jo īsti nezināju, ko tu varētu gribēt.
   – Nē, es gribu šo gredzenu. Tas ir ideāls.
   – Labi. – Viņš pasmaidīja un viegli paspieda man roku. – Drīz tam līdzās uzradīsies vēl viens, un tad es zināšu, ka tu būsi mana uz visiem laikiem.
   Iztēlojos vēl vienu gredzenu un pēkšņi sapratu, ko tas varētu nozīmēt.
   – Tas būs tāpat kā ar aprocēm.
   Viņš pamāja.
   – Tu būsi mani iekalis važās un saistījis pie sevis uz mūžu, Bleik. Vai tu tiešām to vēlies?
   Viņš paliecās uz priekšu un viegli noskūpstīja mani.
   – Tā tam arī jābūt.
   Man sažņaudzās sirds. Pakrūtē kaut kas vieglītiņām iekutējās, iedomājoties, ka es varētu palikt kopā ar Bleiku uz visiem laikiem. Kā viņa sieva.
   Lidmašīna pamazām tuvojās Logena lidostai, un man kļuva žēl, ka mums vajadzēja jau tik drīz atgriezties. Atpūtas brīdis bija izrādījies brīnišķīgs, tomēr īss. Vēl aizvien jutos pacilāta, taču mūs abus gaidīja nepatīkama realitāte. Lai ar kādām nepatikšanām mums arī būtu jāsastopas, mēs varējām stāties tām pretī abi kopā. Biju apsolījusi Bleikam, ka tā tas būs vienmēr. Vairs nekādas bēgšanas un mēģinājumu vienai pašai tikt ar visu galā. Cīnīties ar savu neatkarīgo raksturu nebija viegli, taču dalīties viņā gan ar visu labo, gan ar slikto, kas notika manā dzīvē, tagad bija daudz svarīgāk nekā jebkad.
   Kad ienācām dzīvoklī, Allija mūs sagaidīja ar spiedzienu un ciešu apskāvienu. Es iesmējos un arī apskāvu viņu. Lielie jaunumi kopā ar labākās draudzenes klātbūtni radīja patīkami siltu sajūtu.
   Hīts sasveicinādamies skaļi uzsita Bleikam pa plaukstu un paspieda to.
   – Apsveicu, vecīt!
   Pār Bleika seju pārlaidās viegls smaids.
   – Paldies.
   Tad Hīts pievērsās man, lai cieši apskautu mani.
   – Ērika, mana topošā svaine! Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi sagaida kopā ar šo cilvēku, bet lai tev veicas!
   Iesmējos un rotaļīgi atgrūdu viņu. Abi vīrieši nesteidzīgi iegāja dzīvojamajā istabā, lai parunātos, bet Allija tikmēr burtiski aizvilka mani uz virtuvi, lai varētu rūpīgi nopētīt gredzenu. Viņa labu brīdi vērīgi aplūkoja briljantus ar dejojošajiem gaismas atspīdumiem. Pasmaidīju, un mani atkal pārņēma saviļņojums. Bleiks bija mani bildinājis, un es biju šo bildinājumu pieņēmusi. Lai gan man nekad nebija radusies iespēja iztēloties, kāds šis brīdis varētu būt, es tūlīt biju sapratusi, ka tieši tādu biju to vēlējusies.
   Savilkusi vienu uzaci, Allija pārlaida īkšķi pār gredzena stīpiņu.
   – Tas ir neparasts.
   Paraustīju plecus, īsti nezinādama, ko sacīt. Nemaz negrasījos viņai stāstīt, ka pirms vairākiem mēnešiem man uzdāvinātās aproces kalpoja arī par roku dzelžiem, un arī šis gredzens nozīmēja kaut ko līdzīgu.
   – Neparasts, tomēr mums abiem pa prātam. Man tas ļoti patīk. Un kā gan es varētu visu dienu strādāt pie datora, ja man pirkstā būtu gredzens ar milzīgu akmeni?
   Allija atbalstījās pret leti un, lai gan bija pagājis jau krietns brīdis, beidzot pirmo reizi ieskatījās man acīs. Tad viņa mani nopētīja gandrīz tikpat ieintriģēti, kā pirmīt bija aplūkojusi manus briljantus.
   – Tātad, ja vien es tevi pazīstu, tavs prāts šobrīd drudžaini darbojas.
   Es iesmējos.
   – Tā varētu teikt. Es tikai…
   – Ko tad?
   Es nopūtos.
   – Pati nezinu. Laikam vēl aizvien neesmu atguvusies no satricinājuma par to, ka Bleiks vēlas patiešām nopietnas attiecības.
   – Viņš tevis dēļ ir kā prātu zaudējis. Tu taču to zini. – Man nebija grūti izlemt. Acīmredzot arī es pati esmu viņā neprātīgi iemīlējusies. Viņš gan nebūtu grasījies samierināties ar atraidījumu. – Es klusi iesmējos, pūlēdamās iztēloties, ko Bleiks būtu gatavs paveikt, lai tikai izdzirdētu kāroto atbildi.
   Kamēr biju uz mirkli aizdomājusies, Allija plati pasmaidīja un viegli pašūpojās uz pirkstgaliem.
   – Es tik ļoti priecājos par tevi, Ērika! Visu nedēļas nogali man nebija miera. Tiklīdz jūs bijāt aizbraukuši, Hīts man visu pastāstīja, un es nespēju vien sagaidīt, kad atkal tevi redzēšu.
   – Man par to nebija ne jausmas, – atteicu, apbrīnodama Bleika dāvanu un viņa solījumu.
   – Nevar būt, ka tā bija pirmā reize, kad jūs runājāt par laulībām.
   Izbrīnā iepletu acis.
   – Kāpēc tu tā saki? Vai jūs jau esat to apsprieduši?
   Allija pēkšņi nosarka.
   – Es runāju par tevi, nevis par mani. Cilvēki parasti mēdz ieminēties par laulībām pirms bildināšanas. Lai noskaidrotu otra viedokli un tā tālāk.
   – Bleiks vienreiz par tām ieminējās, man šķiet, ka jokojot, bet es pateicu, ka viņš ir traks, un tā arī domāju. Es joprojām uzskatu, ka tas viss savā ziņā ir neprāts.
   Esmu nobijusies līdz nāvei, tomēr vēlos būt kopā ar Bleiku. Ja viņš tā grib un tam jānotiek tieši tagad, tad lai tā būtu.
   Šāda perspektīva bija vienlīdz satriecoša un negaidīta. Es mīlēju Bleiku bez jebkādiem nosacījumiem, taču par mūsu attiecību nostiprināšanu biju gatavojusies runāt tikai pēc vairākiem gadiem.
   Es uzskatīju, ka laulība nozīmē stabilitāti, kaut ko drošu un uzticamu. Laimīgu dzīvi līdz mūža beigām un visu, kas vien ir labs. Šobrīd manā dzīvē stabila bija vienīgi mīlestība pret Bleiku. Par spīti viņa mierinājumiem, es zināju, ka nespēšu vien beigt raizēties par sava uzņēmuma nākotni, kamēr man beidzot nekļūs skaidrs, ka ne tam, ne arī maniem darbiniekiem nedraudēs nekas ļauns.
   “Knaģis” man nozīmēja kaut ko vairāk par parastu darbu, un uzņēmuma panākumi man bija svarīgāki par jebkuru īstermiņa mērķi. Bija tik daudz iemeslu, kuru dēļ man vajadzēja, lai viss izdotos. Pretējā gadījumā es kļūtu vēl atkarīgāka no Bleika naudas un sagādātās drošības. Lai gan biju ļoti pateicīga, ka viņš bija gatavs man to visu nodrošināt, neliekot justies pazemotai, doma par pilnīgu atkarību no kāda cita mani darīja nemierīgu.
   – Vai jūs jau esat domājuši par kāzu dienu? Un par svinību vietu?
   Redzot Allijas aizrautību, es iesmējos, tomēr biju spiesta apvaldīt pēkšņu nemieru. Man vajadzēja to visu nokārtot. Sasodīts, kurā brīdī es varēšu to atļauties? Vai viņa ģimene cerēja, ka svinības būs lielas? Bildinājums bija mani tā satriecis, ka man pat neienāca prātā pajautāt Bleikam, ko viņš pats par to visu domā. Man vēl aizvien bija grūti aptvert jau tikai pašu domu par laulību.
   – Nudien, man nav ne jausmas, ko un kad mēs darīsim.
   Allijas lielās, brūnās acis bija plati ieplestas un gaidu pilnas.
   – Protams, es priecātos, ja tu man palīdzētu, – aši piebildu.
   Draudzene pasmaidīja un vēlreiz atsperīgi pašūpojās uz pirkstgaliem. Nosmējos par tik nebeidzamo aizrautību. Zināju, ka manu kāzu jomā viņa būs nenovērtējams palīgs. Allija bija vienīgā, kas spēja kaut ko tādu dabūt gatavu.
   – Tev pašai vajadzētu apprecēties. Tu droši vien jau pilnībā esi izplānojusi savas kāzas, – klusi ieminējos, zibenīgi atskatījusies pāri plecam, lai pārliecinātos, vai Hīts to nav sadzirdējis.
   – Iespējams, taču šobrīd pietiks, ja ķeršos pie tavu kāzu rīkošanas. Kas zina, vai un kad mēs vispār tiktāl nonāksim.
   – Tomēr izklausās, ka jūs abi jau esat par to runājuši? Viņa paraustīja plecus un ar gurnu atbalstījās pret galdu.
   – Nedaudz, tomēr tas ir tik nopietns solis. Mēs apzināmies, ka vēl īsti neesam tam gatavi. Toties man tev ir daži citi labi jaunumi.
   – Ak tā? – Ziņkāri savilku uzacis.
   – Mēs ar Hītu esam sev atraduši jaunu mājokli. Tas atrodas pavisam netālu, un Bleiks noteikti briesmīgi nopriecāsies, ja mēs izvāksimies no viņa dzīvokļa. Jau šonedēļ sāksim pārvest mantas, lai Īgņas kungam vairs nevajadzētu dalīt tevi ar mani. – Allija pasmaidīja un iebikstīja man plecā.
   Pasmaidīju, priecādamās gan par viņu, gan par mums.
   – Tu noteikti esi sajūsmināta.
   – Esmu jau arī. Mums pirmo reizi būs pašiem savs kopīgs mājoklis. Tas jau ir atbrīvots, tāpēc pēc dažām dienām mums vajadzētu būt tur ar visām mantām.
   – Kolosāli! Ja varu tev kaut kā palīdzēt, tikai pasaki. – Par to tu neuztraucies. Domā vienīgi par darbu. Es zinu, ka birojā tev ir sakrājies daudz nepaveikta, bet būtu labi, ja tu nākamnedēļ izbrīvētu laiku vakariņām pie manis. Hīts grib uzaicināt ciemos visu ģimeni, lai parādītu viņiem jauno dzīvokli. Turklāt visi noteikti gribēs apspriest kāzu rīkošanas nianses, tātad tas būs jautri.
   – Labi, – es vārgi piekritu.
   Izdzirdusi pieminam Bleika ģimeni, jutu, ka mezgls pakrūtē savelkas aizvien ciešāk. Es šos cilvēkus mīlēju, tomēr dažreiz viņi mēdza kļūt mazliet uzmācīgi. Vai bija iespējams būt pārāk jaukam un gādīgam? Varbūt, salīdzinot viņus ar manu ģimeni. Doma par to, ka vajadzētu pašai uzaicināt Hetevejus ienākt manā dzīvē, lai nosvinētu kāzas, šķita vismaz satraucoša. Kopš dienas, kad mana māte bija atzinusies, ka ir stāvoklī un gaida mani, šie cilvēki viņu bija atraidījuši. Vai tagad viņi atraidīs arī mani vai arī notēlos interesi un ieradīsies pie manis tā, it kā visu mūžu būtu par mani vien domājuši? Abi varianti šķita diezgan nomācoši, tomēr es nevēlējos laupīt Bleika ģimenei pasākumu, kas viņiem varētu būt ārkārtīgi svarīgs. Lai dievs stāv man klāt, bija grūti iztēloties divas ģimenes, kas varētu būt vēl atšķirīgākas par mūsējām.
   Lai izvairītos no turpmākas izprašņāšanas, es aizvilku Alliju atpakaļ uz dzīvojamo istabu, un visu atlikušo vakaru mēs pavadījām, tērzējot ar puišiem. Es piekļāvos Bleikam pie sāniem, pateicīga, iemīlējusies, apņēmusies līdz galam izmantot mūsu neilgā atvaļinājuma dažas pēdējās stundas.
   Šonedēļ birojā bija valdījis klusums, ko pārtrauca vienīgi datoru dūkoņa un tastatūru klabēšana. Brīdī, kad mēģināju kaut ko aši aprēķināt, iezvanījās mans telefons. Ekrānā parādījās Daniela numurs. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā es sāku šaubīties, vai vajadzētu atbildēt uz šo zvanu. Bija skaidrs: tiklīdz būsim atsākuši sazināties, man nāksies cīnīties, lai saprātīgi nošķirtu mūsu dzīvi no biznesa darīšanām. Man nebija gribējies ar to noņemties, un tagad, kad biju uzzinājusi, ka pēc “Piespraudes” atklāšanas vēl divi mūsu reklāmdevēji grasījās pārtraukt ar mums sadarbību, es īsti nesapratu, kāpēc man kaut kas tāds būtu jādara. Tomēr atbildēju uz zvanu, droši vien tāpēc, ka man neviltoti izmisīgi gribējās nodarbināt prātu ar kaut ko citu, nevis tikai ar sava uzņēmuma spirālveida lejupslīdi.
   – Sveiks, Daniel.
   – Sveika. Nebiju pārliecināta, ka gribēsi ar mani runāt.
   Vēlējos atbildēt godīgi, tomēr man negribējās arī viņu saniknot. Patiešām biju cerējusi, ka šis mūsu attiecību nākamais posms nebūs tik ķildīgs. Nebiju pārliecināta, ka spēšu to pārdzīvot. Daniels Ficdžeralds bija izrādījies gan varmācīgs, gan bīstams, tomēr es piespiedu sevi noticēt, ka man varētu izdoties iegrožot šo cilvēku, kurš bija paslēpies aiz politiskās mašinērijas un sabiedrības spiediena slāņiem. Par spīti visām bažām, kaut kas man tomēr lika apņēmīgi censties saglābt visu iespējamo no mūsu izkropļotajām tēva un meitas attiecībām.
   – Es biju izbraukusi. – Daļēji tā arī bija. – Kā tev klājas?
   – Vēlēšanu kampaņa norisinās veiksmīgi, tādēļ nevaru sūdzēties. Un kā tev pašai?
   – Nu, labi.
   Iestājās klusums, kas nedaudz ieilga, un savādā kārtā es jutu, ka esmu spiesta to aizpildīt.
   – Mēs ar Bleiku esam saderinājušies.
   Viņš neatbildēja uzreiz.
   – Man laikam pieklātos tevi apsveikt.
   – Paldies. – Mana balss skanēja klusi. Bija ļoti grūti noticēt, ka Daniels patiešām priecājas par mani, jo tieši viņa dēļ mums ar Bleiku bija nācies pavadīt šķirti vairākas ārkārtīgi mokošas nedēļas. Šī atšķirtība bija gandrīz izpostījusi mūsu attiecības.
   – Pieņemu, ka tu neesi aizmirsusi par darbu vēlēšanu kampaņā, par ko mēs jau esam runājuši, – viņš piebilda.
   Ievilku elpu un saņēmu drosmi.
   – Pēc visa, kas notika, Daniel, man bija vajadzīgs laiks. Bet – nē, es neko neesmu aizmirsusi.
   – Tātad tev ir bijis pietiekami daudz laika, lai padomātu? Vai mēs varam satikties, lai visu apspriestu? Mēs nevaram ilgi kavēties, un tavs ieguldījums joprojām ir svarīgs. Savas vēlēšanu kampaņas laikā es negrasos neko palaist pašplūsmā.
   Paklaudzināju ar pildspalvu pa galdu. Domas virmoja ap mana uzņēmuma problēmām.
   – Varbūt. Kad tu gribēji ar mani satikties?
   Es nekādi nevēlējos atklāt Danielam savas problēmas. Tad viņš varētu uzstāt, lai es sāku pie viņa strādāt pastāvīgi. Tikt ar varu piespiestai darīt kaut ko tādu – briesmīgāku sodu par neveiksmi biznesā būtu grūti iztēloties.
   – Varbūt nākamnedēļ mēs varētu paēst pusdienas un pēc tam aiziet uz vēlēšanu kampaņas galveno mītni. Vils vēlas tev pastāstīt dažus jaunumus.
   – Tas būtu labi.
   – Tad arī tiksimies. Un vēlreiz apsveicu, Ērika. Es ļoti priecājos par tevi.
   Saraucu pieri, un vārdi iestrēga man rīklē.
   – Paldies, – beidzot izmocīju.
   Izbeigusi sarunu, vēl brīdi stingi raudzījos uz telefonu. Man ienāca prātā, ka varbūt nekad nespēšu izprast Danielu. Bet varbūt es pamazām biju sākusi izpelnīties viņa uzticību – un varbūt arī pati viņam nedaudz uzticēties.
   Dienas atlikusī daļa pagāja vienos nebeidzamos darbos, gan lielos, gan mazos, un beigās es sajutu, ka esmu pilnīgi zaudējusi spēkus. Uzmetusi skatienu pulkstenim, apsvēru, vai nevajadzētu sākt visu novākt, lai man vēl pietiktu laika sagatavoties vakariņām kopā ar mātes labāko draudzeni Marī un viņas draugu Ričardu. Kabinetā ienāca Sids un iztraucēja manas pārdomas.
   – Kas noticis? – pastiepu kaklu, lai uzlūkotu viņu.
   Viņš ielocīja savu kalsno augumu krēslā pie mana rakstāmgalda.
   – Gribēju pavaicāt, vai tev ir dažas minūtes laika, lai parunātos.
   Saspringu, iztēlodamās visļaunāko. Mūsu vietne bija sabojāta, vai arī viņš bija sameklējis sev citu darbu un gatavojās pamest “Knaģi”.
   – Vai kaut kas atgadījies?
   Sids paraustīja plecus.
   – Nu, ja neņem vērā to, ka mēs zaudējam reklāmdevējus un lietotāju skaits pamazām sarūk… Vai mēs tikai sēdēsim un noskatīsimies, kā tas notiek?
   Nedaudz nomierinājos, tomēr tonis, kādā bija uzdots viņa jautājums, lika man aizstāvoties noprasīt:
   – Ko tu gribi, lai es daru, Sid? Es nespēju kontrolēt ne Rizas vietni, ne arī visu, ko viņi ir gatavi darīt, lai mūs iedragātu.
   – Tieši tā. – Viņš klusēdams raudzījās manī ar savām lielajām, brūnajām acīm.
   – Un?
   – Kāpēc tu negribi veltīt visu uzmanību tam, ko spēj kontrolēt, tā vietā, lai stresotu par to, ko dara viņi? Tuvākajā laikā šie cilvēki negrasās nekur pazust, un, ja tu esi iecerējusi sēdēt, rokas klēpī salikusi, un cerēt, ka tas tomēr notiks, ilgi mēs vairs nenoturēsimies. Tādas vietnes kā mūsējā katru dienu te uzrodas, te atkal nozūd.
   – Mēs pagaidām turamies, Sid. Nekas vēl nav zaudēts. – Man bija grūti pašai noticēt tam, ko biju pateikusi.
   – Es neesmu nācis šurp, lai turētos. Kāpēc gan mēs nevarētu augt? Ieviest dažādību?
   Es saraucu pieri.
   – Ko tas nozīmē?
   – Tas nozīmē, ka mums vajadzētu saņemties. Konkurenti ir nokopējuši mūsu koncepciju, un, ja viņi vairāk neko citu neprot, tad nenoturēsies tieši viņi. Manuprāt, mums ir jāizdomā kaut kas oriģinālāks. Ko mēs varam paveikt, lai uzlabotu savu vietni?
   Es noplātīju rokas.
   – Jau dienām ilgi par to vien esmu domājusi, vari man ticēt. Šis tas man ir ienācis prātā, taču nekas revolucionārs tas nav.
   – Varbūt tu esi pārāk pieticīga. Tev taču tagad ir tik daudz noderīgu paziņu, vai ne? Kā būtu, ja mēs ar kādu sadarbotos? Varbūt mums vēlreiz jāapsver šādas iespējas.
   – Nauda mums nav vajadzīga. Bleiks to jau ir ieguldījis.
   – Ne jau par to ir runa. Es runāju par mūsu mērķauditoriju. Pārstāj prātot par mūsu sniegtajiem nelielajiem pakalpojumiem un pārdomā, ko mēs varētu darīt plašākā mērogā.
   Es pamāju. Šis ierosinājums bija darījis mani pazemīgu.
   – Tev varētu būt taisnība. Vai esi kaut ko izdomājis?
   Sids paraustīja plecus.
   – Es jau neesmu nekāda divdesmitgadīga sieviete. Man vienkārši šķiet, ka mēs raugāmies uz šo problēmu no nepareiza skatpunkta. Tu biji tā, kura izdomāja šo koncepciju, un es uzskatu: ja tev izdosies pārvarēt paniku un aizmirst par to, ko šobrīd dara “Piespraude”, tu varēsi mūs pacelt augstākā līmenī. Un viņi paliks tālu aiz muguras.
   – Paldies, Sid. Es par to padomāšu, labi?
   – Protams. Ja varu kaut kā palīdzēt, padod man ziņu.
   – Protams. – Es atlaidos krēslā. – Kā klājas Keidijai? – Labi. Mums viss ir kārtībā. – Viņa vaigos iesitās sārtums.
   Apvaldīju smaidu.
   – Prieks dzirdēt.
   Sids steigšus piecēlās.
   – Man tagad jāiet. Līdz rītam.
   Pamājusi viņam atvadas, iegrimu domās. Švīkāju pierakstu bloknotu, kamēr manis aprēķināto zaudējumu apjoms nonāca sarežģīta raksta ietvarā. Iespējams, Sidam bija taisnība. Kāpēc gan bija tik grūti izdomāt risinājumus? Šķiet, pēdējā laikā visi mani svarīgākie lēmumi bija izrādījušies ārkārtīgi konservatīvi. Kur palikuši tie laiki, kad mūs uz priekšu dzina idejas, nevis nepieciešamība izdzīvot? Bijām sev nodrošinājuši Bleika finansējumu, lai varētu augt un attīstīties, bet, ja man neizdosies atrast risinājumu, viņa ieguldījums strauji saruks. Iedomājusies, ka varētu viņu pievilt, es sarāvos. Bleiks man bija sarūpējis tik daudz iespēju, un kāds no tā visa bija labums?
   Jau grasījos padoties, kad man kaut kas iešāvās prātā. Parakņājusies pa rakstāmgalda atvilktni, atradu kādu vizītkarti. Dziļi ieelpoju, lai nomierinātos, un piezvanīju uz numuru, kas bija norādīts uz vizītkartes.
   Mēs ienācām restorāna Abe and Louie vēsajā gaisā. Smagās durvis aizvērās, aizšķērsojot ceļu gaismai, kas bija ieplūdusi mums līdzi. Ieķēros Bleikam rokā. Restorāna zāles pārzinis nozuda, lai sagatavotu mums galdiņu, Bleiks pagrieza mani pret sevi un piespieda sev klāt. No tik pēkšņas saskaršanās man aizrāvās elpa. Mūsu tuvība bija skaidri redzama visiem, kas atradās tuvumā.
   – Vai tu neko neatceries?
   Pasmaidīju, atsaukusi atmiņā mūsu pirmo nejaušo tikšanos. Jau tolaik viņš bija šķitis tik satriecošs.
   – Šo to jau atceros gan. Biju gatava ievilkt tevi garderobē un skūpstīt, kamēr tu pārstāsi vīpsnāt.
   Bleiks iedungojās, ar pirkstu maigi pārvilkdams pār manu apakšlūpu. Redzot izsalkumu viņa skatienā, mana sirds strauji iepukstējās.
   – Vēl jau nav par vēlu.
   – Tiesa gan, taču es negribu, lai mūs izsviež ārā vēl pirms Marī ierašanās.
   – Tu domā, ka mūs par to varētu izsviest ārā?
   Asi ievilku elpu. Saņēmis manu pakausi plaukstā, Bleiks šķīsti noskūpstīja mani uz lūpām. Otra roka aizslīdēja man ap vidukli un to cieši satvēra. Tad viņš mani nedaudz atlieca atpakaļ. Juzdama viņa maigo skūpstu, es pasmaidīju un apķēros viņam ap kaklu.
   – Pēdējā laikā tu esi kļuvis ļoti romantisks, vai ne?
   Bleiks pasmaidīja un atkal uzvilka mani stāvus, ne mirkli neatlaizdams savu tvērienu.
   – Cik noprotu, svinības vēl aizvien turpinās.
   Mans mīlestības pilnais skatiens aizslīdēja pie durvīm. Tur bija atskanējusi kāda balss, kas atgādināja, ka mēs te nebūt nebijām vieni. Marī panācās tuvāk. Viņai sekoja tumšmatains vīrietis. Viņas acīs mirdzēja ziņkāre, lepnums un mīlestība, un viņas skatiens trāpīja man tieši sirdī. Bleiks mani atlaida, lai es varētu doties pie viņas. Marī mani sirsnīgi apskāva un iečukstēja man ausī:
   – Apsveicu, meitenīt.
   – Paldies.
   Tad viņa pakāpās atpakaļ un uzlūkoja vīrieti, kurš tagad bija nostājies viņai līdzās. Vīrietis bija gandrīz sešas pēdas garš, ar īsiem, melniem matiem, melnīgsnējs. Viņa tumšo acu skatiens uz mirkli sagūstīja mani.
   – Ērika, es esmu Ričards Kreivens. Priecājos beidzot ar jums iepazīties!
   Es sniedzu roku, un viņš to satvēra un mirkli paturēja.
   – Es tāpat. Esmu tik daudz par jums dzirdējusi.
   Gara auguma, melnīgsnējs, nav gatavs ilgstošām attiecībām. Skatījos te uz viņu, te uz Marī. Līdzās šim vīrietim Marī, sieviete, kura varēja būt mana māte, taču savā vecumā allaž bija izskatījusies pārāk jaunavīga un enerģiska, nez kāpēc šķita vēl jaunāka. Viņa klātbūtnē Marī seja izskatījās maiga un gandrīz meitenīga.
   Pie mums pienāca Bleiks.
   – Ričard, es esmu Bleiks Lendons.
   Ričards pasmaidīja un sasveicinājās ar viņu.
   – Beidzot varam iepazīties.
   Bleiks samiedza acis.
   – Mēs vienlaikus esam apmeklējuši dažus pasākumus. Es esmu žurnālists, tāpēc tiku sūtīts turp, lai uzrakstītu reportāžas par vietējiem notikumiem un tamlīdzīgas lietas.
   – Skaidrs. Nu, tad priecājos ar jums oficiāli iepazīties, Ričard. Vai iesim pie galdiņa?
   Marī sasita plaukstas un pasmaidīja.
   – Iesim.
   Bleiks satvēra mani aiz rokas un norādīja uz zāles pārzini, kurš jau tuvojās mums.
   Apsēdāmies pie galda. Kamēr gaidījām pasūtīto maltīti, Marī apbēra mani ar jautājumiem. Kur un kad mēs rīkosim kāzas? Ko mēs uzaicināsim? Kad es iešu pirkt kleitu? Atbildēju tik daudz, cik vien spēju. Mums ar Bleiku vajadzēja vienoties par dažām būtiskākajām iecerēm kāzu jomā, kamēr vēl kāds nebija sācis mani izprašņāt par visādiem sīkumiem. Tas, ka nezināju, ko atbildēt, padarīja mani vai traku un tikai pavairoja nemiera kalnu, ar ko man pašlaik vajadzēja tikt galā. Izmisīgi meklēdama glābiņu, pievērsos Bleikam, kurš tobrīd sarunājās ar Ričardu.
   – Vai jūs rakstāt kādam konkrētam izdevumam? – Bleiks apvaicājās.
   – Man ir štata vieta izdevumā Globe, taču šad tad es rakstu arī citiem.
   – Ričardam diezgan bieži nākas ceļot, – Marī iejaucās.
   – Par ko jūs īsti rakstāt? – es apvaicājos.
   Ričarda skatiens pievērsās man. Viņa acīs kaut kas pazibēja – ziņkāre vai varbūt pavirša interese –, taču tas īsti nebija nosakāms.
   – Manu rakstu temati ir patiešām daudzveidīgi, bet visvairāk mani interesē politiskās reportāžas.
   – Vai jums tas sagādā prieku? – Cerēju, ka vienaldzība manā balsī nebija pārāk uzkrītoša.
   Ričarda lūpas savilkās valdzinošā smaidā.
   – Kas gan politikā varētu būt garlaicīgs?
   Šo to es varētu iedomāties. Jautri iesmējos, nevēlēdamās vai varbūt nespēdama sniegt godīgu atbildi, kura novestu pie negaidītām sekām, kas nebūt neveicinātu pieklājīgas sarunas pie vakariņu galda.
   – Un kā tad ar jums, Ērika? Vai jūs interesējaties par politiku?
   – Ne īpaši, nē. – Noliku uz galda salveti. – Lūdzu, atvainojiet, man jāaiziet uz tualeti.
   – Es iešu tev līdzi, mīļā, – Marī paziņoja.
   Nostājusies pie spoguļa, viņa atsvaidzināja kosmētiku un uzklāja nedaudz lūpu spīduma.
   – Nu, ko tu domā?
   – Par Ričardu? Viņš izskatās lielisks. Katrā ziņā ļoti valdzinošs.
   Viņa uzzibināja bezkaunīgu smaidu.
   – Mani viņš valdzina velnišķīgi. Izteiksmīgi saviebos un iesmējos.
   – Man tas nemaz nav jāzina, Marī. Un vispār man šķita, ka jūs abi esat saķildojušies. Kas tad ir mainījies?
   – Viņš kādu laiku ceļoja, un mēs nemaz nesatikāmies. Nudien, es patiešām nospriedu, ka starp mums viss ir cauri, taču divu pēdējo nedēļu laikā mums iet pavisam karsti. Es pati neko nesaprotu. To ir grūti paskaidrot, bet varbūt mēs savās attiecībās gluži vienkārši esam tikuši pāri kādam konkrētam brīdim.
   – Tas jau droši vien ir labi, vai ne?
   – Pagaidām ar to pietiek. Man klājas pārāk jautri, lai nevajadzētu par kaut ko sūdzēties. Un kā ar Bleiku? Tu noteikti jūties kā septītajās debesīs.
   Pasmaidīju. Jau tikai iedomājoties vien par viņu, man kļuva silti. Bijām šķirti tikai četras minūtes, un man viņa jau pietrūka. Es nu gan biju pagalam bezcerīga.
   – Jūtos gan, jā. Viņš mani pārsteidza negaidot, un tāpēc es laikam vēl aizvien neesmu apradusi ar šo domu par laulību.
   Marī nogrozīja galvu un viegli papliķēja man pa vaigu.
   – Manu mazo meitenīt. Neticami, taču tu grasies mani apsteigt un pirmā doties pie altāra. Ja es tevi tik sasodīti stipri nemīlētu, tad varbūt pat nedaudz ienīstu.
   Es iesmējos.
   – Šķiet, Bleiks ir vienīgais, kurš tik ļoti steidzas, jo citādi es ar lielāko prieku palaistu tevi pa priekšu.
   Viņa nedaudz piešķieba galvu.
   – Vai tu esi pārliecināta, ka vēlies to darīt? Šķiet, Bleiks ir brīnišķīgs, bet tu taču zini, ka tev tas nav jādara, ja nejūties gatava. Es nevēlos, lai tu paliec vecmeitās tāpat kā es, tomēr tev nekur nav jāsteidzas.
   Nodūru galvu un pagrozīju savu skaisto gredzenu. Nespēju iztēloties neko – ne šaubas, ne iebildumus –, kas varētu likt man novilkt šo gredzenu no pirksta.
   – Zini, es neesmu pārliecināta, vai laulība ir kaut kas tāds, kam cilvēki vispār jebkad mēdz būt gatavi. Turklāt esmu jau piekritusi, tātad atkāpties jau būtu tā kā par vēlu, – es nervozi iesmējos.
   Marī pacēla roku un maigi noglāstīja man vaigu.
   – Ieklausies savā sirdī, Ērika. Šajā pasaulē valda viens vienīgs troksnis, un tikai sirdsbalss spēj runāt nosvērti. Ja tava sirds saka “jā”, nekam citam vairs nav nozīmes.
   Pastiepu rokas, apskāvu viņu un ilgi nelaidu vaļā. Atmiņā atausa visas tās reizes, kad Marī bija mani mierinājusi un devusi padomus.
   – Paldies tev, Marī, par visu. Turklāt tu nemaz neesi vecmeita.
   Viņa klusi iesmējās, atlaida mani un samirkšķināja acis, lai padzītu asaras.
   – Labi, nerunāsim vairs par to, citādi man izplūdīs visa kosmētika. Iesim atpakaļ pie mūsu vīriešiem.
   Vakara atlikusī daļa noritēja labi. Mēs tērzējām, Marī stāstīja par to, kā bijām pavadījušas vasaru tolaik, kad vēl mācījos skolā. Viņas atklāto vārdu radīto mulsumu ātri vien nomainīja pateicība, jo viņa bija vienīgais cilvēks, kurš pārstāvēja manu līdzās neesošo ģimeni. Bleiks zem galda paspieda manu roku un laiku pa laikam uzmeta man pa daiļrunīgam skatienam, it kā arī viņš priecātos par šādu iespēju nedaudz ielūkoties manā pagātnē. Tas bija lielākais bērnības apkaunojums, ko viņš varēja cerēt ieraudzīt manā dzīvē.
   Notiesājām nepiedienīgi gardu desertu, Ričards apmaksāja rēķinu, un šajā mirklī iezvanījās mans telefons. Izmakšķerēju to no somiņas un ieraudzīju pazīstamu numuru.
   – Atvainojiet, man ir jāatbild uz šo zvanu.
   Bleiks sarauca pieri, taču es pametu galdu, pirms viņš bija paguvis mani izvaicāt.
   – Hallo?
   – Ērika, te Alekss Hačinsons.
   – Sveiki, Aleks. Paldies, ka piezvanījāt. Ē… īsti nezinu, vai jūs mani atceraties.
   – Protams. Lendons mūs iepazīstināja tajā Vegasas pasākumā. Man vajadzēja drusku padomāt, lai iekustinātu atmiņu, bet jums taču ir sava modes vietne, vai ne?
   – Tieši tā. “Knaģis”.
   – Un kā tad jums klājas?
   – Kopumā ļoti labi. Patiesībā es šobrīd aktīvi apsveru vietnes paplašināšanas iespējas. Starp tām varētu būt arī tirdzniecība internetā. Protams, es uzreiz iedomājos par jums un tieši tāpēc arī piezvanīju. Īsti nezinu, vai mēs varētu kaut kādā veidā sadarboties, bet arī tad, ja nekas neiznāktu, es ļoti labprāt uzklausītu jūsu padomus. Zinu, ka jūs noteikti esat aizņemts.
   – Neraizējieties par to. Manuprāt, būtu labāk, ja mēs satiktos un tad parunātos. Vai jūs šajā nedēļā gadījumā negrasāties apmeklēt Tehnoloģiju balvas pasniegšanas pasākumu?
   – Ē… nē, – es atteicu, nevēlēdamās atzīt, ka par to pat nebiju zinājusi.
   – Ja jūs spētu atlicināt nedaudz laika braucienam, es varētu sadabūt pāris biļešu un mēs varētu apspriest dažādas sadarbības iespējas. Jūs, protams, varētu tās norakstīt kā biznesa izdevumus.
   Es iesmējos.
   – Droši vien es varētu kaut ko izdomāt. Man vispirms jāieskatās plānotājā un jānosūta jums elektroniskā pasta vēstule, lai apstiprinātu savu ierašanos, tomēr es būtu ļoti priecīga, ja varētu turp aizbraukt.
   – Lieliski, gaidīšu jūsu ziņu! Ja kāda iemesla dēļ jums neizdosies atbraukt, pēc pāris nedēļām esmu iecerējis iegriezties jūsu pusē, lai apciemotu dažus radus, un tad mēs noteikti varētu satikties.
   – Izklausās labi. Vēlreiz paldies, Aleks.
   Mēs beidzām sarunu. Kad līdzās izejai pie manis pienāca Bleiks, es nespēju apslēpt smaidu.
   – Kurš tad tevi tā iepriecinājis?
   – Tas bija Alekss Hačinsons.
   – Kāpēc tu ar viņu sarunājies?
   Rieva viņa pierē ievilkās vēl dziļāka. Tā tūlīt pagaisa, tiklīdz mums pievienojās Marī un Ričards. Mēs uz atvadām apskāvāmies, un Marī lika man apsolīt, ka kleitu es bez viņas pirkt neiešu.
   Bleiks izveda mani ārā. Mans prāts drudžaini darbojās. Apkalpotājs piestūrēja viņa auto, un Bleiks atvēra durvis, lai es varētu iekāpt. Apsēdies pie stūres, Bleiks iegriezās vakara satiksmes vienmērīgajā plūsmā. Dažas minūtes klusējis, viņš beidzot ierunājās.
   – Kas tad īsti notiek ar to Aleksu?
   – Mēs ar Sidu runājām par to, ka varbūt “Knaģim” varētu būt vajadzīgs cits darbības virziens, kaut kas neparastāks, un es pēkšņi iedomājos, ka mūsu iepazīšanās brīdī Alekss bija piedāvājis man savu palīdzību. Es gan īsti nezinu, vai viņu interesētu jebkāda sadarbība…
   – Par kādu sadarbību tu runā?
   Dzirdot skepsi Bleika balsī, mana sajūsma par pirmītējo sarunu ātri pagaisa.
   – Es nezinu, vai viņš varētu kaut ko tādu apsvērt. Viņa vietne ir milzīga, un var skaidri redzēt, ka viņam arī bez mums klājas lieliski. Bet Makss un Riza tagad ir sākuši ar mums konkurēt, esmu zaudējusi vēl vairākus reklāmdevējus, un mani ienākumi jūtami samazināsies. Es vienkārši iedomājos…
   – Es sapratu. Tu apsver iespēju sadarboties ar Aleksu Hačinsonu un pat negrasies to pārrunāt ar mani?
   Es sagrozījos.
   – Nemaz nezināju, ka man tas jādara. Vai ir kaut kas tāds, ko man par Aleksu vajadzētu zināt? Ja tas ir kaut kas līdzīgs tam, ko tu man nebiji pastāstījis par Maksu, tad es vēlētos to uzzināt, pirms dodos uz Sanfrancisko, lai ar viņu satiktos.
   Bleika skaļā izelpa atklāja viņa aizvien pieaugošo neapmierinātību. Strauji nobremzējis netālu no mūsu mājas, viņš īsu brīdi raudzījās tālumā.
   – Viņš nemaz nelīdzinās Maksam, tomēr es esmu nedaudz satriekts, ka tu ar mani par to neaprunājies. Es taču esmu tava uzņēmuma investors.
   – Esmu pateicīga par to, ko tu esi izdarījis, Bleik. Esmu apņēmusies katrā ziņā tev šo naudu atmaksāt, bet, lai rastos tāda iespēja, man ir jāgādā, lai uzņēmums atsāktu pelnīt, citādi mēs piedzīvosim pamatīgu izgāšanos un tavs ieguldījums būs vējā.
   – Tā nauda man ir pilnīgi vienaldzīga, Ērika. Četri miljoni ir niecīga samaksa par to, ka tu esi ienākusi manā dzīvē. Par to es būtu gatavs atdot savu pēdējo grasi.
   Dzirdot šādu paziņojumu, man sažņaudzās sirds.
   – Paldies, Bleik, taču runa ir par to, ka man ir jāgādā, lai uzņēmums darbotos. Es vērsos pie Aleksa, pēkšņas iedomas vadīta, un man patiešām pat prātā neienāca, ka viņš tik ātri sazināsies ar mani. Es pavisam noteikti nebiju gaidījusi, ka viņš būs ar mieru turpināt pārrunas, un man šķiet, ka šādu iespēju nevajadzētu laist garām. Es tev par to stāstu tagad, burtiski dažas minūtes pēc mūsu sarunas. Man ir ļoti žēl, ja tev šķita, ka es no tevis kaut ko slēpju, jo tā tas nebija domāts.
   Bleiks satvēra manu plaukstu un maigi paberzēja tās virspusi.
   – Vai tev darbā kaut kas atgadījies? – Man negribējās strīdēties, taču varēja manīt, ka viņam kaut kas nedod mieru. Cerams, tas nebija tikai manis dēļ. – Vai tev jau izdevās parunāt ar Maiklu?
   – Es viņam piezvanīju, taču viņš vēl nav atbildējis. Iespējams, man nāksies aizbraukt uz Dalasu. Dažas lietas ir prātīgāk pārrunāt aci pret aci.
   – Varbūt tu varētu doties turp, kamēr es būšu Kalifornijā.
   Bleiks papurināja galvu un cieši saknieba lūpas.
   – Nē, es braukšu tev līdzi. Alekss ir mans draugs. Savulaik mēs esam strādājuši kopā, un pats par sevi saprotams, ka es negribu, lai tu ceļo viena.
   – Tas būtu jauki. Šajā nedēļas nogalē ir paredzēts kaut kāds tehnoloģiju balvas pasniegšanas pasākums, un viņš teica, ka varot sadabūt biļetes, ja man izdosies turp aizbraukt.
   Bleika tvēriens kļuva nedaudz ciešāks.
   – Protams. Likšu, lai Keidija visu nokārto. Mēs varam izlidot piektdienas vakarā.
   Paliecos un pārlaidu brīvo roku pār viņa kreklu. Viņa skatiens satumsa. Mēs palikām nekustīgi sēžam tumsā. Mūsu acis laternu gaismā mirdzēja. Manīju, ka Bleiks grib sacīt vēl kaut ko, taču šovakar nevēlējos uzstāt. Pacēlu roku, un mūs vairs nešķīra nekas.
   Noskūpstīju viņu, tiekdamās pēc viņa mutes saldajām dzīlēm. Skūpsts kļuva ciešāks. Mūsu mēles savijās. Viņš atlaida manu roku, lai piekļautu plaukstu pie mana vaiga un liktu man pagriezties tā, kā viņam bija ērtāk. Es paslējos augšup, kārodama, lai mūsu augumi šajā neilgajā mirklī sakļautos vēl ciešāk, lai cik nelietderīgi tas arī būtu.
   – Es mīlu tevi, – nočukstēju, tverdama pēc gaisa, kad mēs atkal atrāvāmies viens no otra.
   Tad ļāvu rokai noslīdēt zemāk, ar gandarījumu sajuzdama, ka Bleiks, kā jau allaž, ir uzbudināts līdz galam. Noskūpstīju viņu vēl ciešāk, kairinādama ar mēles glāstiem, kuri manās iedomās tika devīgi dāvāti kādai citai vietai. Viņš atrāvās, lai atgūtu elpu.
   – Iesim uz mājām.
   Pirms vēl Bleiks bija paguvis pakustēties, es jau biju atvilkusi viņa rāvējslēdzēju un satvērusi viņa locekli. Tad sāku skūpstīt viņa kaklu, viegli kodīdama ādu un vienlaikus glāstīdama viņu visā garumā.
   – Velns parāvis, Ērika, iesim iekšā! Kāds var paiet mums garām.
   Pasmaidīju, neatraudamās no Bleika.
   – Un kas tad notiks? Vai viņš mūs nosūdzēs? Varbūt šis cilvēks gribēs noskatīties, kā es tevi novedu līdz baudai. – Saņēmu lūpās viņa auss ļipiņu. – Manam mīļotajam ir gadījusies nelāga diena. Es varu gādāt, lai viņam kļūst labāk.
   Bleiks asi izelpoja. Viņa loceklis noraustījās man plaukstā.
   – Vēlāk es tevi par to sodīšu.
   Klusi iesmējos.
   – Tu grasies mani sodīt par to, ka es gribu tevi paņemt mutē? Gan jau spēšu to pārdzīvot.
   Bleiks gandrīz nemanāmi paslējās augšup, viņa piebriedušais loceklis sakustējās manā tvērienā. Domājot par to, ka tūlīt varēšu sajust viņa garšu, man mutē saskrēja siekalas. Uztvērusi mājienu, noliecos un saņēmu lūpās viņa karsto locekli. Ļāvu mēlei slīdēt pār tā galviņu un tālāk lejup, lai to samitrinātu, kamēr beidzot manu muti piepildīja viņa pulsējošā erekcija.
   – Nolādēts, tava mute ir dievīga!
   Es novaidējos. Bleika muskusa garša un smarža pārņēma visas manas maņas. Sāku ritmiski slidināt ap viņu lūpas. Viņa pirksti ieķērās man matos un savilkās dūrē, un es sāku kustēties lēnāk, ļaujot viņam mani vadīt. Viņa tvēriens kļuva ciešāks, tas rādīja man ceļu, piespieda mani uzņemt viņu dziļāk, ātrāk. Dzirdēju, kā viņa roka atsitas pret stūri. Viņa gurni izliecās, viņš iekļuva dziļi man rīklē un tad atlaida mani. Strauji ieelpoju caur degunu, un jau nākamajā mirklī viņš atkārtoja šo kustību, izaicinādams mani ļaut viņam iekļūt vēl dziļāk.
   Tad vēl vienu reizi, un Bleiks noraustījās, izgrūzdams aizžņaugtu kliedzienu un aizrautīgi nolādēdamies. Manu muti pārpludināja kaut kas silts. Es noriju visus viņa baudas apliecinājumus, neatstājot itin neko. Viņš pēkšņi novilka mani no sevis un atmeta galvu pret sēdekļa balstu.
   – Tu mani nobeigsi.
   – Šī sajūta man ir pazīstama, – es izdvesu, nu jau arī pati nemierīgi dīdīdamās no iekāres.
   Viņš pagrieza galvu un cieši uzlūkoja mani.
   – Tu esi viscaur slapja, vai ne?
   Es viegli sagrozījos. Mani augšstilbi saberzējās kopā, taču smeldzi tas nemazināja.
   – Jā, un es esmu ar mieru izlūgties, lai tu šai sakarā kaut ko izdari.
   Bleiks ar pirkstu pārvilka pār manas blūzes dziļo izgriezumu, viegli pieskardamies krūtij. Spēcīgi iekodu lūpā. Spriedze manī aizvien vairāk pieņēmās spēkā. Viņš atkal atņēma roku un noskūpstīja mani. Tas bija ciešs, valdonīgs skūpsts. Uz manām pietūkušajām lūpām vēl aizvien bija sajūtama viņa garša.
   – Pieskaries man, – es iesmilkstējos.
   – Es gribu to izdarīt, tici man, bet, tiklīdz mani pirksti būs iegrimuši tevī, es nemūžam nespēšu izkāpt no automašīnas, neieguvis tevi. Var jau būt, ka tu gribi, lai visi zinātu, ka es tevi gultā spēju novest līdz neprātam, bet, ja man ir jānokļūst cietumā, tad būtu labi, ja tam būtu kāds ievērojamāks iemesls.
   – Kur ir tavs piedzīvojumu gars? – es pajokoju un cieši noskūpstīju viņu, tik uzbudināta, ka tas man noteikti nenāca par labu. – Es nespēju ilgāk gaidīt.
   – Tici man, tu spēj gaidīt, un tu gaidīsi. Tu gaidīsi vēl ilgāk, ja tūlīt pat neiesi uz mājām, – Bleiks norūca. – Te nepietiek vietas visam tam, ko es grasos ar tevi izdarīt.

Sestā nodaļa

   Lidmašīna šāvās uz austrumiem. Saule pamazām nolaidās aiz apvāršņa izliekuma. Dienas notikumu nogurdināta, es piespiedos Bleikam. Jutos pateicīga par šo nedēļas nogali, lai gan mani gaidīja pārceļojums un kārtējais darbs. Daudz lielāku prieku būtu sagādājis vēl viens atpūtas brīdis Martas Vīna dārzos, tomēr arī tagad man nebija, par ko iebilst.
   – Mums vajadzētu parunāt par to kāzu padarīšanu. Ja man nāksies pārciest vēl vienu Allijas nopratināšanu, es sajukšu prātā.
   Bleiks pasmaidīja.
   – Viņa droši vien ir jau novedusi Hītu līdz sirdslēkmei.
   Es klusēju, nevēlēdamās izteikt mājienu, ka varbūt šim pārim līdz laulību plāniem būs jāgaida vēl briesmīgi ilgi. Pēc rehabilitācijas iestādē pavadītā laika Hītam vēl bija vajadzīgs krietns laiks, lai saņemtos. Tagad, kad viņš atkal bija atgriezies Bostonā pie savas ģimenes un nu bija arī kopā ar Alliju, šķita, ka viss notiek kā nākas, tomēr mēs visi par Hītu bijām pārāk noraizējušies, lai uztvertu šo mierīgo laika posmu kā pašsaprotamu. Iespējams, tieši tāpēc Bleiks nebija uzstājis, lai Hīts sameklē sev dzīvokli, kaut gan šāda kopdzīve apgrūtināja mūsu intīmo dzīvi.
   – Vai tu jau esi domājusi par to, ko vēlies darīt?
   Es nopūtos.
   – Ne gluži. Es laikam vēl neesmu pietiekami atjēgusies, lai vispār sāktu domāt par dažādiem sīkumiem. Kad, kur, kas… Nespēju iztēloties, kā to visu varēs sadabūt kopā.
   Viņš ieslidināja roku manā plaukstā un to viegli paspieda.
   – Mēs varam darīt visu, ko vien tu vēlies. Galu galā man rūp vienīgi tas, lai mēs apprecētos. Man ir pilnīgi vienalga, vai tas notiks greznā pasākumā, kas uz visiem laikiem tiks saglabāts Lendonu ģimenes vēsturē, vai arī mēs nedēļas nogalē aizbrauksim uz Vegasu un apprecēsimies vieni paši. Galvenais, lai beigās tu būtu Ērika Lendona, mana sieva. Tikai neliec man gaidīt pārāk ilgi, labi?
   Redzot maigumu Bleika acīs tobrīd, kad viņš izrunāja manu jauno uzvārdu, es nedaudz nomierinājos.
   – Es arī domāju tāpat, bet man negribas sagādāt vilšanos tavai ģimenei. Ja mēs aizbēgtu, lai slepus apprecētos, viņi droši vien mani ienīstu par to, ka es viņiem būtu laupījusi visu prieku.
   Bleiks klusi iesmējās.
   – Laupījusi viņiem visu prieku? Mazā, tas ir mūsu prieks. Mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies. Gan jau Hīts drīz atkal būs uz kājām, un tad Allija varēs nodoties saviem neprātīgajiem plāniem. Saki tikai vienu vārdu, un es rezervēšu Elvisa kapelu.
   Pieglaudu galvu viņa plecam un aizvēru acis.
   – Es nezinu. Man laikam vēl jāapdomājas.
   – Vai tu raizējies par savu ģimeni?
   Pirms vēl biju paguvusi atbildēt, bailes pakrūtē to izdarīja manā vietā.
   – Varbūt nedaudz. Žēl gan, ka man nav tādas ģimenes kā tev. Es pat neesmu pārliecināta, vai vispār gribu aicināt viņus uz kāzām.
   – Vai esi jau to pateikusi Eljotam?
   Es papurināju galvu.
   – Un Danielam?
   – Jā, viņam es pateicu. Viņš pat apgalvoja, ka priecājoties par mums. Es pagalam apjuku.
   – Viens nu ir skaidrs – Daniels nebūs tas, kurš vedīs tevi pie altāra.
   – Diez vai mums vajadzētu par to uztraukties. Ja kāds to arī darīs, tad tas droši vien būs Eljots. Patiesībā viņš nesen man negaidot piezvanīja. Mēs nebijām runājuši daudzus mēnešus.
   – Tu man to nemaz neesi teikusi.
   – Es būtu par to ieminējusies, taču tad tev uznāca neatliekama vajadzība piesiet mani pie ēdamistabas galda. Starp citu, es toreiz nokavējos tieši viņa dēļ.
   Bleiks paspieda manu roku. Iespējams, tā bija vārdos neizteikta atvainošanās. Es šobrīd jutos pārāk omulīgi, lai mēģinātu pakustēties un uztvert viņa reakciju.
   – Ko tad viņš teica?
   Paraustīju plecus, pēkšņi nožēlodama, ka vispār biju sākusi par to runāt. Man bija skaidrs, kāpēc Eljots vēlējās ar mani parunāties, tomēr man ļoti nepatika apzināties, ka varbūt viņš to darīja pienākuma vai arī vainas apziņas dēļ.
   Bleiks saņēma mani aiz zoda un pavērsa manu seju pret sevi.
   – Vai viņš pateica kaut ko tādu, kas tevi apbēdināja?
   Ieskatījusies viņam acīs, es izslējos sēdeklī.
   – Nē. Gluži vienkārši pēc sarunas ar viņu es atkal daudz ko atcerējos, un laikam daudzas no šīm atmiņām bija skumjas. Eljots grib mani apciemot, lai pieminētu mammas nāvi. Ir pagājuši jau desmit gadi.
   Pa mazo iluminatoru sev līdzās cieši lūkojos tumšajās nakts debesīs. Man prātā pazibēja mātes tēls, kādu es to atcerējos. Gan katru dienu, gan tādos brīžos kā šis. Tā vai citādi – viņa allaž atradās man līdzās.
   – Jocīgi, ka var paiet tik daudzi gadi un pietiek ar vienu vienīgu sarunu, lai viss tik pēkšņi ataustu prātā. Negaidot es atkal sajutos kā divpadsmit gadu vecumā. Saproti, tagad es esmu pieaugusi. Es spēju loģiski spriest un pārdzīvot dažādas grūtības, tomēr diez vai man kādreiz izdosies domāt par mammas dzīvi vai nāvi, neizjūtot tādas pašas mokas kā bērnībā.
   – Tas izklausās loģiski.
   – Patiešām? Nudien, tagad man jau vajadzētu spēt to aizmirst, taču pēc šīs sarunas kļuva skaidrs, cik daudz kas vēl ir palicis neatrisināts.
   – Kas, pēc tavām domām, tad vēl nav atrisināts? Neizklausās, ka viņa būtu varējusi rīkoties arī citādi.
   – Runa jau nav par to. Es saprotu, ka mammu glābt nekādi nebūtu iespējams. Drīzāk jau pēc viņas nāves viss izjuka.
   – Ar Eljotu? Es pamāju.
   – Man ir sajūta, ka es nespēju uz viņu dusmoties. Būtībā viņš taču nemaz nav mans tēvs. Viņš bija saistīts vienīgi ar manu māti, un viņš nemūžam nebūtu varējis paredzēt, ka mamma saslims.
   – Tomēr viņš bija saistīts arī ar tevi.
   Šos vārdus es pārdomāju ilgāk, nekā patiesībā vēlējos.
   – Tagad tas vairs nav svarīgi. Es pat nesaprotu, kāpēc vispār par to runāju.
   – Tāpēc, ka tev vēl aizvien sāp.
   – Es esmu pieaugusi. Es varu tikt tam pāri.
   – Zinu. – Bleiks pacēla manu roku sev pie lūpām un maigi noskūpstīja. – Paklau, tev nemaz nevajag vienmēr būt tik sasodīti stiprai.
   Es klusi iesmējos.
   – Citāda būt es nemaz neprotu.
   – Šķiet, to varētu sacīt par mums abiem, tikai es būtu daudz priecīgāks, ja tu man ļautu uzņemties vairāk savu grūtību.
   Aši uzmetu viņam jautājošu skatienu.
   – Piemēram, šī tikšanās ar Aleksu. Es būtu varējis bez pūlēm tev to noorganizēt, iztaujāt viņu par iespējām un vienoties par kaut ko tādu, kas tev varētu noderēt. Bet tu esi tik sasodīti ietiepīga, ka uzstājīgi vēlies visu paveikt pati.
   – Kāpēc gan ne?
   Bleiks klusi iesmējās.
   – Kāpēc gan tev tas būtu jāvēlas, ja to varu izdarīt es, bet tu tikmēr vari veltīt visu uzmanību kaut kam citam?
   Es atbrīvojos no viņa tvēriena.
   – Piemēram, kam? Kāzu plānošanai?
   – Nē, piemēram, citu biznesa jomu pārvaldīšanai. Vai tad tas tev nesagādā prieku?
   – Noderīgu sakaru veidošana ir mana darba sastāvdaļa. Ja kādam tas arī būtu jādara, tad tā esmu es.
   – Kā vēlies, Ērika. Ja tu gribi iet cauri sienām, es tev ļaušu to darīt, bet no manis tu vaļā netiksi, un tāpēc varbūt tev ir vērts vēlreiz visu pārdomāt. Neaizmirsti, ka mēs taču esam vienā komandā.
   Bleiks saņēma manu klēpī nolikto roku, savija mūsu pirkstus un ļāva lūpām slīdēt lejup pār manu apakšdelmu. Sajutusi gandrīz netveramo viņa elpas pieskārienu savai ādai, es nodrebēju. Mani krūtsgali vienā mirklī piebrieda. Paskatījos ārā pa logu, visiem spēkiem pūlēdamās dusmoties, taču šis nevainīgais pieskāriens bija kā bīstams brīdinājums par to, cik vienkārši viņš jebkurā brīdī varēja īstenot savu varu pār mani. Bleikam pietika neatlaidības, lai sagrautu jebkurus mūrus. Es gan varēju cīnīties, taču uzvara allaž bija viņa pusē.
   Plašā pasākumu telpa bija ļaužu pilna. Te atradās gan vadoši darbinieki uzvalkos, gan tehnoloģiju jomai piederīgie, gan visi pārējie. Ciktāl varēja spriest no Bleika sacītā, ierasties uz šo pasākumu bija goda lieta ikvienam, kurš tehnoloģiju pasaulē kaut ko nozīmēja, un es te varēju cerēt sastapties ar iespaidīgu šīs darbības jomas šķērsgriezumu. Bleiks bija uzvilcis tumši pelēku uzvalku, bet man bija vienkārša, tumši sarkana pārliekama kleita un melnas augstpapēžu kurpes.
   Kad sākām spraukties cauri pūlim, Bleiks aplika roku man ap vidukli. Šis žests mani daudzējādā ziņā sasildīja. Šādos pasākumos es allaž jutos satraukta, un viņa klātbūtne bija nomierinoša, par spīti tam, ka vēlējos izskatīties neatkarīga.
   – Sveiks, Lendon.
   Kopš mūsu tikšanās bija pagājuši vairāki mēneši, taču jau nākamajā mirklī es pazinu Aleksu, kurš tagad nāca mums pretī. Viņa skatiens aizslīdēja no Bleika pie manis un tad pakavējās pie Bleika rokas ap manu vidukli. Aši apsvēru, vai nevajadzētu pakāpties sāņus, taču tad sapratu, ka tas būtu neveikli. Ja Alekss par mūsu attiecībām vēl nebija zinājis, tad tagad viņam viss kļuva pilnīgi skaidrs. Un, ja viņš uzskatīja, ka par saviem nesenajiem panākumiem es varu pateikties Bleika bagātībai… nu, tā tas arī varēja būt. Atlika vienīgi cerēt, ka šī iemesla dēļ viņš neizjauks manu ieplānoto prezentāciju par mūsu sadarbības iespējām.
   Klusībā sev pārmetu, ka biju tā sadomājusies. Galu galā mēs ar Bleiku tagad bijām saderinājušies. Saderinājušies. Šis vārds mani satrieca ikreiz, kad es to pie sevis atkārtoju.
   – Aleks, es tiešām priecājos atkal jūs redzēt! Liels paldies, ka uzaicinājāt mūs atbraukt. – Pastiepu roku sveicienam un uzsmaidīju viņam tik lietišķi, cik vien spēju.
   Viņš atbildēja ar platu smaidu.
   – Es arī esmu ļoti laimīgs. Priecājos, ka jums abiem atradās laiks, lai ierastos. Šajā pasākumā vienmēr ir jautri. Te sabrauc visi ietekmīgākie cilvēki, un tāpēc jūs te varēsiet justies kā mājās.
   – Ak, paldies, – es bikli noteicu.
   – Pastāstiet man par “Knaģi”. Kas jau ir paveikts?
   Noklepojos, cerēdama, ka neizskatos tik lempīga, kā jutos. Uzlūkoju Bleiku.
   – Es… labprāt kaut ko iedzertu.
   Viņš greizi pasmaidīja.
   – Protams. Aleks?
   Alekss pacēla savu glāzi.
   – Man jau ir.
   Bleiks glīti un veikli aizspraucās pie bāra. Es sajutu vēsumu tur, kur viņš mani bija turējis piespiestu sev klāt. Aši ievilku elpu. Man vajadzēja nedaudz nomierināties, lai pateiktu Aleksam to, ko biju ieradusies viņam paziņot. Viegli pasmaidīju un ieskatījos viņam acīs.
   – Es runāšu atklāti, Aleks. Mums klājas lieliski. Esam tikuši pie dažiem ļoti ietekmīgiem reklāmdevējiem, un kopš investīciju saņemšanas mums ļoti īsā laikā ir izdevies panākt iespaidīgu un strauju izaugsmi. Mūsu nākotnes izredzes ir spožas. Diemžēl nesen ir uzradusies kāda konkurējoša vietne. Viņi būtībā ir mūs pilnīgi atdarinājuši un nu cenšas atvilināt mūsu reklāmdevējus.
   Alekss sarauca pieri.
   – Tas noteikti ir nepatīkami.
   – Ļoti, taču mēs esam daudz ko sapratuši. Mūsu komanda ir stiprāka nekā jebkad, mums ir stabili pamati, un es uzskatu, ka mēs varētu ļoti ātri pāriet nākamajā līmenī un atstāt šos atdarinātājus tālu aizmugurē.
   Viņš iemalkoja dzērienu.
   – Kā jūs esat iecerējuši to paveikt?
   – Tieši tāpēc es vēlējos parunāt ar jums. Esmu gatava uzklausīt jebkādus ierosinājumus, bet man šķiet, ka šis brīdis ir ideāli piemērots, lai sāktu sadarboties ar kādu, kas varētu izmantot mūsu klientu bāzi, lai palielinātu savus tirdzniecības apjomus un vienlaikus palīdzētu attīstīties arī mums. Pēc konferences es izpētīju jūsu vietni; allaž esmu domājusi par tirdzniecību internetā, jāatzīst, man ir bijušas pilnas rokas darba, veidojot mūsu pašreizējo biznesa modeli. Vēl nesen es nemaz nebiju gatava lielām pārmaiņām.
   Alekss nesteidzīgi pamāja. Viņa lūpas izliecās gandrīz nemanāmā smaidā.
   – Nu man ir skaidrs, kāpēc Lendons investēja naudu jūsu uzņēmumā.
   Nervozi iesmējos, īsti nesaprazdama, ko lai atbild. Aleksa vārdi atbalsojās manā prātā, un es sāku domāt par Bleiku. Piešķiebusi galvu, īsu brīdi nopētīju viņu.
   – Neatceros, ka būtu ieminējusies par to, ka Bleiks ir viens no investoriem, bet varbūt tas bija acīmredzami.
   – Es būtu varējis izteikt šādu minējumu, taču šodien mēs nedaudz parunājāmies pa telefonu. Bleiks gribēja, lai mēs apmaināmies ar jaunumiem, un tā nu tas uzpeldēja. Neuztraucieties, viņš ir apņēmies ļaut jums izteikt savu piedāvājumu. Par to atdarinātāju gan viņš nebilda ne vārda, un tāpēc jūsu godīgā atzīšanās mani ir patīkami pārsteigusi.
   Sakodu zobus. Īsti nesapratu, vai man vajadzētu dusmoties uz Bleiku vai lepoties, ka biju atstājusi iespaidu uz Aleksu. Bet kāpēc Bleiks vienmēr visur iejaucās? Kad viņš vienreiz apjēgs, ka nevajag darīt visu manā vietā? Pašas prāts man atgādināja, ka viņš tikai grib palīdzēt, turklāt ļoti uzstājīgi, tomēr man uzmācās domas par to, vai viņš patiešām bija pārliecināts, ka es varētu tikt galā arī pati.
   Aleksa balss iztraucēja mani no pārdomām.
   – Sākums izklausās daudzsološs. Mums vajadzētu rīt satikties, lai visu pārrunātu sīkāk. Nevēlos jūs atraut no izklaides. Bleiks noteikti dedzīgi vēlas jūs ar visiem iepazīstināt. Te ir daudz noderīgu cilvēku.
   Viņš pamāja kādam, kas atradās man aiz muguras. Paskatījos norādītajā virzienā, un pēkšņi man daudz vairāk gribējās atrast Bleika seju pūlī, nekā pieglaimoties savam potenciālajam biznesa partnerim. Kad beidzot viņu ieraudzīju, man pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Pagriezies pret mani profilā, viņš stāvēja pretī Rizai. Viņa kaut ko stāstīja, izrunādama vārdus, ko nespēju saklausīt, un tīdama ap pirkstu savu ogļu melno matu šķipsnu. Riza bija uzvilkusi melnu, dārgu kostīmu un izskatījās tikpat kopta kā allaž, taču viņas sejas izteiksme bija nedroša un acis plati ieplestas. Riza bija nedaudz atliekusies atpakaļ, bet Bleiks stāvēja nekustīgi kā stabs.
   – Ērika!
   No jauna pievērsos Aleksam.
   – Vai mēs rīt varam satikties pie pusdienu galda?
   Manas domas pēkšņi pajuka uz visām pusēm.
   – Jā, tas būtu labi.
   – Lieliski. Tad satiksimies viesnīcas restorānā ap divpadsmitiem.
   – Izklausās labi. Es ļoti gaidīšu mūsu tikšanos.
   Tad jau man līdzās nostājās Bleiks un satvēra mani aiz augšdelma. Viņa tvēriens bija pietiekami stiprs, lai man smadzenēs ieskanētos brīdinājuma signāls. Kopš kura laika biju sākusi tik precīzi uztvert viņa noskaņojumu? Un kopš kura laika mans ķermenis bija sācis uz to tik asi reaģēt?
   – Aleks, vai neiebildīsi, ja mēs tagad dosimies prom? Bleika balss vairs nebija mierīga un nevērīga. Nu viņa vārdi izskanēja strupi, it kā Alekss vairs nebūtu sens draugs, bet gan tikai kārtējais paziņa darba jomā.
   – Protams. Novēlu jums abiem lielisku vakaru.
   Nebilzdams vairs ne vārda, Alekss mums atvadīdamies pamāja. Bleiks aizveda mani pie durvīm, pa kurām tikai nesen bijām ienākuši. Viņa tvēriens bija kļuvis vēl nedaudz ciešāks. Apvaldīju vēlmi izrauties no viņa rokām un noprasīt, kāpēc viņš bija pirmais pasteidzies ar Aleksu apspriest manu piedāvājumu. Man gribējās uz viņu dusmoties par šādu kārtējo nevajadzīgo iejaukšanos manā darba dzīvē, tomēr es jutu, ka pavisam noteikti bija noticis vēl kaut kas nelāgs.
   – Ko tad Riza te dara?
   – To pašu, ko visi pārējie. Viņa ir nākusi, lai paskatītos uz citiem un parādītos arī pati. – Šie vārdi tika izgrūsti caur zobiem. Mani pārņēma neomulīgs satraukums. Mēs apstājāmies pie liftiem, un Bleiks nikni nospieda izsaukuma pogu.
   – Ko viņa tev pateica?
   Iešķindējās zvans, un mēs iegājām liftā. Par laimi, tas bija tukšs. Durvis lēni aizvērās, un Bleiks piestūma mani ar muguru pie lifta sienas. Tad sagrāba mani aiz zoda un piespieda ieskatīties viņa degošajās, uzstājīgajās acīs.
   – Es tev jautāšu vēl tikai pēdējo reizi. Un tu man izstāstīsi visu nolādēto patiesību. Ja tu to nedarīsi, starp mums viss būs beidzies. Uz visiem laikiem.
   Dzirdot šos draudus, mezgls manā pakrūtē savilkās vēl divreiz ciešāk.
   – Tu jau reiz man sameloji, jo domāji, ka tā varēsi mani pasargāt, bet, ja tu samelosi arī tagad, tad tā būs pēdējā reize tavā mūžā, kad tu to dabūsi gatavu. – Bleiks asi ievilka elpu. – Pasaki man patiesību, un mēs visu atrisināsim.
   Šķita, ka mana sirds izlēks ārā no krūtīm, ja tā turpinās sisties tikpat strauji. Biju tik apstulbusi, ka spēju atbildēt tikai pēc dažām sekundēm.
   – Bleik… tu mani biedē.
   Viņš sakustināja žokļus, kā cīnīdamies ar vārdiem, kurus aizturēja viņa skaistās, cieši sakniebtās lūpas.
   – Vai. Tu. Pārgulēji. Ar. Džeimsu?
   Man apstājās sirds. Ieskatījos viņam acīs, izmisīgi meklēdama tik negaidīta jautājuma iemeslu.
   – Nē, – es nočukstēju.
   Lifts apstājās, Bleiks pameta mani vienu un ātri aizsoļoja pa gaiteni. Izsteidzos ārā un metos viņam līdzi uz mūsu numuru. Pie durvīm mirkli pakavējos, turpinādama drudžaini prātot. Ko Riza viņam bija pateikusi? Kas viņā bija atmodinājis tādu negaidītu kvēli?
   Bleiks nosvieda žaketi. Tā nokrita uz krēsla. Viņš piegāja pie loga, ar pirkstiem pieglauda matus un sāka skatīties uz plašo pilsētas ainavu.
   Es spēju tikai nekustīgi lūkoties. Bijīgi, bailīgi, ar mīlestību. Es nesapratu, kas šovakar starp mums bija noticis, tomēr Bleika atsvešināšanās bija tik briesmīgi nepatīkama. Paspēru soli viņam tuvāk un aprāvos, kad viņš pēkšņi pagriezās pret mani. Mūsu acis atkal sastapās, un man aizrāvās elpa. Viņa skatiens bija salts kā ledus. Tas atkal bija kļuvis drūms un nejūtīgs. Mans mīļais, romantiskais mīlētājs bija pazudis. Nu man priekšā stāvēja nežēlīgais miljardieris, kuru nedrīkstēja sadusmot.
   – Izģērbies.
   Šis vārds iekrita klusumā starp mums. Tas bija fiziski stindzinošs, un es sajutu, kā augšup pār manu muguru virzās trīsas.
   – Bleik, es nesaprotu…
   Viņš atpogāja kreklu un nesteidzīgi izvilka to no biksēm.
   – Es gribu, lai tu izģērbies. Lai tu nostājies kaila, šeit, pašā istabas vidū.
   – Kāpēc… kāpēc tu uz mani tā dusmojies?
   Viņa savaldīgās sejas gludā maska sašķobījās. Zobi atņirdzās nežēlīgā grimasē.
   – Nolādēts, Ērika! Es pasūtīšu sev citu numuru un rīt no rīta sēdīšos pirmajā lidmašīnā. Tu vari gulēt viena un arī mājās atgriezties viena. Ja tu to gribi, tad pamēģini man iebilst. Paskaties, ciktāl esmu gatavs piekāpties.
   Bleika seja pamazām kļuva sarkana. Vai viņš vispār kādreiz bija uz mani tā dusmojies? Bet kāpēc? Viņa vaigā noraustījās un izspiedās kāds muskulis, viņš gaidīja, ko es darīšu. Pavēru muti, lai kaut ko sacītu, taču nespēju parunāt. Man nebija ne jausmas, par ko tagad vajadzētu taisnoties. Kas bija noticis, ja tik patīkamu vakaru negaidot bija aizrāvis dusmu virpuļviesulis?
   Par atbildi uz manu neizteikto jautājumu viņš atkal ierunājās. Klusi un savaldīgi.
   – Riza man pateica par Džeimsu. Vai atceries jūsu jauko satikšanos pie biroja todien, kad es Rizu tur nogādāju? Izklausās, ka jūs abi toreiz pamatīgi iekarsāt. – Viņš gandrīz nemanāmi piešķieba galvu. – Pieņemot, ka tas stāsts ir patiess.
   Nē. Tā taču nevarēja būt patiesība.
   No apvaldītajām asarām man aizmiglojās acis. Jutos kā sastingusi. Zināju, ka bez jebkādas apdomāšanās būtu gatava darīt visu, lai tikai to izbeigtu.
   Nosviedis malā kreklu, Bleiks panācās man tuvāk.
   – Vai toreiz bija tikpat kaislīgi kā pludmalē? Šķiet, es vēl atceros, ka pēc tam tu biji vareni iekarsusi.
   – Bleik, – es lūdzoši atsāku. Viņš bija visu sagrozījis. Domās nolādēju Rizu par to, ko viņa bija nodarījusi man. Mums.
   Bleiks stāvēja man priekšā un cieši raudzījās man acīs. Radās sajūta, ka viņš ir kļuvis daudz garāks un biedējošāks. Sagumu, jo, redzot viņa izturēšanos, man šķita, ka tā būtu jādara.
   – Vai tā nav taisnība? Pasaki man, ka tā nav taisnība.
   Strauji aizvēru muti. Tagad būtu velti kaut ko sacīt. Mani aizbildinājumi viņu nemaz neinteresēja.
   Bleiks ielaida pirkstus man matos, cieši ieķērās tajos un pavilka mani tuvāk. Sajutusi vieglas sāpes, es iesmilkstējos. Ar plaukstām atbalstījos pret viņa krūtīm, lai noturētos kājās, jo mani ceļgali bija nedaudz saļodzījušies. Viņa āda bija dedzinoši karsta. Viņš paliecās tuvāk, lai es varētu sajust viņa elpu savos matos un uz kakla. Es sajutu viņa smaržu. Tas bija vīrietis, kuru es mīlēju un kurš tagad mani varbūt ienīda.
   – Izģērbies. – Naidu viņa balsī bija aizstājusi bīstama apņēmība. To dzirdot, man pārskrēja trīsas. – Un nometies ceļos.
   Aizvēru acis un asi izgrūdu elpu. Bleika vārdi jau bija mani izģērbuši. Man gribējās raudāt, taču tad es atcerējos, ka viņš bija piedraudējis mani pamest. Varbūt tikai uz vienu nakti, taču doma par to, ka viņš varētu mani te atstāt, šķita biedējoša. Varbūt viņš jau bija sācis apsvērt, ka vajadzētu mani pamest pavisam.
   Bleiks atlaida mani un atkāpās. Es gandrīz paklupu. Tad paskatījos lejup un nemierīgi pārlaidu plaukstas sev pār kleitu. Pat neapdomādamās, jo šobrīd viss šķita tik neaptverams, vienu pēc otras aizspēru prom kurpes. Mani pirksti pacēlās pie kleitas jostas mezgla. Neveikli mēģināju to atraisīt. Rokas bija sākušas stipri drebēt. Beidzot mezgls bija vaļā, un es ļāvu kleitai nokrist zemē sev pie kājām. Juzdama, ka laiks turpina ritēt, un zinādama, ka viņš skaita katru sekundi, es ātri atdarīju krūšturi un noslidināju lejup biksītes.
   Paliku stāvam kaila kā no mātes miesām nākusi. Klusums ieilga. Pacēlu galvu, lai uzlūkotu Bleiku. Šķita, ka viņa acis, kurās plosījās emociju vētra, skaļi izsaka pavēli telpas klusumā.
   Paklausījusi šai vārdos neizteiktajai pavēlei, es notupos un ar trīcošajām rokām atbalstījos pret ceļgaliem. Kāda balss man prātā kliedza, ka nevajadzētu tā darīt, ne jau tā, taču kāda cita balss tūlīt iebilda, ka esmu pelnījusi visu, kas ar mani šobrīd notiek. Lai nu kā, es nedrīkstēju ļaut Bleikam aiziet, un, ja man vajadzēja nomesties uz ceļiem, lai viņu aizkavētu, tad es biju gatava to darīt.

Septītā nodaļa

   Nekustīgi raudzījos uz grīdsegas klājumu sev priekšā. Tieši to Bleiks no manis sagaidīja. Kad gribēju pavaicāt, kāpēc viņš tā rīkojas, kad vēlējos pretoties, man prātā atbalsojās Bleika vārdi: pilnīga pakļaušanās. Pilnīga vara pār tavu baudu un sāpēm. Viņam bija vajadzīga mana pakļaušanās. Viņš neko nevēlējās skaidrot. Es varēju lūgt piedošanu, mēs varējām izrunāties un izkauties, taču šobrīd viņam bija vajadzīgs kaut kas cits. Iespējams, to pašu vajadzēja arī man. Lai mūsu ķermeņi satriektos kopā kā virpuļviesulī un apkārt iestātos klusums. Tikai šoreiz Bleiks bija pārskaities, un man ļoti nepatika apzināties, ka viņš uz mani tā skatās tāpēc, ka pati esmu vainīga.
   Viņš notupās man priekšā, taču es pat nepacēlu galvu. Skatījos tikai uz viņa kurpēm un biksēm, zem kurām bija izspīlējušies viņa spēcīgie augšstilbi. Ak dievs, cik šis vīrietis bija satriecošs! Pat tad, kad viņu bija pārņēmušas velnišķīgas dusmas.
   Bleika plauksta pieskārās manam vaigam, un man pār muguru pārskrēja trīsas.
   – Ja es šobrīd nebūtu tik pārskaities, tu varbūt pat būtu mani patīkami pārsteigusi, Ērika. Mana mazā verdzene pamazām sāk saprast, kā jāuzvedas. Paskatīsimies, cik ilgi tu spēsi izturēt, jo šovakar tevi gaida tava mūža lielākais sods. Kā tev šķiet, vai tu spēsi to pārciest?
   Pacēlu galvu un samiedzu acis. No manis draudēja izlauzties cīņas gars. Lēni ieelpoju caur degunu, lai nomierinātos. Pagaidi, kamēr vētra būs garām.
   – Vai tu vēl aizvien gribi iztikt bez norunāta vārda, kas liktu visu izbeigt?
   Es tikai ar pūlēm spēju vēlreiz ieelpot. Tiklīdz man tas bija izdevies, es noraidoši papurināju galvu un atsāku skatīties grīdā. Muļķīgi iegalvoju sev, ka šādā gadījumā viņš noteikti darīs visu, lai liktu man šādu vārdu izmantot.
   Bleiks viegli pārlaida pirkstus man pār lūpām, un es sajutu, kā tajās iesitas asinis.
   – Viņš tevi noskūpstīja. Vai tu arī viņu skūpstīji?
   Ievilku elpu caur nu jau trīcošajām lūpām.
   – Gadījumā, ja tu to vēl neesi pamanījusi, man šovakar nav noskaņojuma atkārtot savus jautājumus. Vai tu arī viņu noskūpstīji?
   – Jā. Es… atbildēju uz viņa skūpstu.
   No šiem vārdiem man mutē palika skāba garša. Kāpēc? Kāpēc es biju ļāvusi sev aiziet tik sasodīti tālu? Iedomājoties, ka viena muļķīga mirkļa dēļ es varētu zaudēt Bleiku, man pēkšņi kļuva gandrīz nelabi.
   – Vai viņš iebāza mēli tev mutē?
   Mirkli nogaidījusi, atkal pamāju. No nelabuma man noreiba galva. Bleika rokas noslīdēja līdz manām krūtīm un saņēma plaukstā vienu no tām.
   – Un viņa rokas? Kā viņš spēja noturēties, nepieskāries šīm nevainojamajām krūtīm, kad viņa mēle bija tavā mutē? Vai viņš tev te pieskārās?
   Bleiks viegli paraustīja manu krūtsgalu, izvilinādams no manis klusu vaidu.
   – Nezinu. Nē.
   Bleika plauksta noslīdēja zemāk un nonāca starp manām paplestajām kājām. Viņš viegli, gandrīz nemanāmi pārlaida pirkstus pāri manai kājstarpei.
   – Un te?
   – Nē, – es iebildu.
   – Vai tu gribēji, lai viņš to izdara?
   – Nē.
   Bleiks asi uzsita man pa kājstarpi, un mani caururba pēkšņas sāpes un negaidīta bauda.
   – Saki taisnību, Ērika, – viņš noskaldīja.
   – Es gribēju, lai tas būtu tu, – steidzos atbildēt.
   – Ja man arī gribējās, lai kāds man pieskartos, tad tieši tāpēc. Bet tā ir taisnība, kad es saku, ka neko nejutu.
   – Tu gribi sacīt, ka viņš tevi skūpstīja pietiekami ilgi, lai Riza to pagūtu pamanīt, un bija iebāzis tev mutē savu nolādēto mēli un tu neko nejuti?
   Aizvēru acis. Tas bija neizturami. Jutos tikpat apjukusi un samulsusi kā todien, kad biju ļāvusi Džeimsam pienākt man pārāk tuvu. No emocijām man aizžņaudzās kakls.
   – Bleik. Lūdzu, notici man. Viss notika tik strauji. Džeimss mani pārsteidza negaidot, un – jā, varbūt uz sekundes simtdaļu man šķita, ka es viņu gribu, bet tad tas kļuva neciešami. Kaut arī es biju pārliecināta, ka tu esi mani pametis un mēs vairs nekad nebūsim kopā, es viņu negribēju. Es gribēju tevi, nevis viņu. Viņš nekad nespēs ieņemt tavu vietu. Pat tad, ja tu mani ienīdīsi un sodīsi, nekas tik un tā nemainīsies.
   Šos pēdējos vārdus es izrunāju caur asarām. Ja Bleiks mani pamestu, šī patiesība vajātu mani līdz mūža galam. Augstā debess, viņš taču iedzītu mani kapā!
   – Kāpēc tu man neko neteici? Kāda velna pēc man vajadzēja to uzzināt šādi?
   Es nodūru galvu.
   – Es nevēlējos tevi sāpināt, Bleik, – izdvesu, taču bija jau par vēlu.
   – Vai tu vispār apjēdz, cik nikns es šobrīd esmu? – Viņa balss skanēja klusāk, bīstami klusi.
   Uzdrošinājos ielūkoties Bleikam acīs. Caur asarām nespēju tās skaidri saskatīt. Viņa nežēlība bija stindzinoša.
   – Piedod. Man ir tik ļoti žēl… – Man iedrebējās balss, tomēr es izmisīgi vēlējos, lai viņš to zinātu.
   – Patiešām? Un vai tu man pierādīsi savu lielo nožēlu?
   – Es darīšu visu, ko tu gribēsi. – Pastiepu rokas, taču Bleiks satvēra mani aiz delmiem un apturēja.
   – Kāpēc tu domā, ka pēc visa, ko tu esi izdarījusi, es tevi vēl gribēšu?
   Šie vārdi ietriecās man sirdī gluži kā dunča dūriens. Viņa acīs bija lasāms kaut kas cits. Tur bija dusmas, bet arī aizvainojums. Ne tik liels, lai liktu atmaigt viņa skarbajiem vaibstiem, tomēr pietiekams, lai manī mostos niecīga cerība.
   – Tu esi vienīgais, kuru es jebkad gribēšu. Lūdzu, neienīsti mani. Bleik, es biju pārbiedēta muļķe. Man ļoti nepatīk, ka tas notika, ka es atteicos no visa, kas mums bijis, pirms vēl mēs bijām paguvuši atkal salabt. Es tevi mīlu. Lūdzu… ļauj man to pierādīt.
   Mirkli klusējis, Bleiks atlaida manas rokas, piecēlās un piegāja pie dīvāna, kas atradās turpat līdzās. Redzot tik spēju atraidījumu, nelāgā sajūta manā pakrūtē kļuva vēl smagāka. Viņš nošvīkstināja siksnu, izvilkdams to no biksēm, un es aizturēju elpu. Viņš īsu brīdi paturēja siksnu rokās, nomērīdams mani ar izteiksmīgu skatienu. Mana satrauktā elpa smagi cilāja krūtis. Pēkšņi viņš nometa siksnu zemē un atslīga uz dīvāna.
   Tad Bleiks atvilka bikšu rāvējslēdzēju, atbrīvoja piebriedušo locekli un sāka to lēni berzēt. Nu viņu pārņēma pavisam citāda spriedze, tā, no kuras es viņam būtu varējusi palīdzēt atbrīvoties, ja vien viņš to būtu ļāvis. Bleiks brīdi turpināja darboties, ne mirkli nepārstādams mani vērot. Iecirtu nagus sev augšstilbos. Man ļoti gribējās viņam tuvoties, tomēr zināju: ja sakustēšos bez viņa atļaujas, mani gaidīs sods. Neuzdrošinājos bilst ne vārda.
   – Panāc šurp, – viņš aizsmacis izgrūda.
   Atvieglota grasījos piecelties, taču viņš strauji iebilda:
   – Rāpus! Es gribu, lai tu nometies četrrāpus un tā arī paliec, kamēr nelikšu tev darīt kaut ko citu.
   Mirkli svārstījusies, paklausīju. Paklājs spiedās man plaukstās un dzēla ceļgalos. Es nonācu pie Bleika. Mani vaigi kaunā dega. Viņam bija izdevies mani pazemot tik ļoti, cik vien iespējams.
   Tomēr nekas nespēja mazināt manas alkas pēc viņa. Notupos viņam starp kājām, tikpat griboša kā pirmīt. Bleika lielā locekļa piebriedušais gals te nozuda viņa plaukstā, te atkal parādījās, kad viņa plauksta noslīdēja līdz tā pamatnei. Pašā galā vizēja mitruma lāse. Aplaizīju lūpas, gandrīz vai sajuzdama Bleika garšu. Pēkšņi mani pārņēma nevaldāma vēlme sajust viņu sev mutē. Es taču varēju aizgaiņāt šo neapmierinātību, mazināt smeldzi, kas dedzināja mūs abus.
   – Vai tu to vēlies? – Bleika roka sāka kustēties ātrāk, un viņam aizlūza balss.
   – Jā. – Es paslējos augstāk un ar rokām atbalstījos pret viņa ceļgaliem.
   – Tu neesi pelnījusi apmierinājumu, ko tas spēj tev sniegt.
   Manā sirdī iedurtais duncis pagriezās. Es sarāvos kā ievainots dzīvnieks.
   – Lūdzu, atļauj man to, – es klusi lūdzos.
   Viņš asi ievilka elpu caur zobiem. Es iekodu lūpā. Mans nemiers pieauga līdz ar viņa baudas tuvošanos. Šķita, ka viņš mani nemaz nedzird. Vai Bleiks grasījās nelikties par mani ne zinis, kamēr nebūs sasniedzis baudu? Paberzēju viņa augšstilbus. Aplaizīju lūpas, iztēlodamās viņa garšu, viņa iekāres spiedienu starp tām.
   – Ļauj man tevi iepriecināt, mīļais. Es tevi mīlu. Es to gribu.
   Bleiks aizvēra acis, viņa muskuļi no mana pieskāriena saspringa.
   – Nolādēts, – viņš novaidējās, saraustīti izelpoja un atgāza galvu.
   Iedrošināta uzliku plaukstu uz viņa rokas, lai apturētu tās straujās kustības. Jau nākamajā mirklī viņš atradās dziļi manā miklajā mutē. Ātri pārlaidu mēli pār viņa locekļa galu. Ievilku vaigus, spēcīgi pasūcu un uzņēmu viņu sevī tiktāl, cik vien tas bija iespējams. Sakustējos un ievaidējos, saspiedu kopā kājas un iegrozījos tā, lai ļautu viņam iekļūt tik dziļi, cik vien spēju.
   Drīz vien Bleiks vairs nespēja savaldīties. Daži uzstājīgi grūdieni man dziļi rīklē, un viņš nodrebēja un sāpīgi ievaidējās. Tad sagrāba mani aiz matiem un nelaida vaļā, kamēr nebija sevi pilnīgi iztukšojis. Viņa loceklis vēl īsu brīdi turpināja pulsēt.
   Smeldze ceļgalos un neērtā poza, kādā Bleiks mani bija iegrozījis sev par prieku, drīz vien piemirsās. Es sajutu viņa garšu, ieelpoju viņa smaržu. Nolaizīju viņu viscaur tīru. Mans mīļotais, mans brīnišķīgais, izmocītais mīļotais. Es gribēju būt viss, kas viņam vajadzīgs, pat šajos drūmajos brīžos, kad nesaprotams šķita it viss, izņemot mūsu miesas alkas.
   Bleika loceklis izslīdēja man no mutes, un klusumā varēja dzirdēt mūsu elpu. Manas krūtis bija piebriedušas un smagas. Man starp kājām bija sakrājies miklums. Mana iekāre bija tikpat liela kā viņa pirmītējās dusmas, tomēr es apvaldīju pēkšņo vēlmi viņam to atklāt un pieprasīt kaut ko vairāk. Ļāvu plaukstām atkal aizslīdēt pār viņa ceļgaliem un sāku elpot, lai apvaldītu uzbangojušo iekāri.
   Bleiks pacēla galvu. Viņa seja bija atmaigusi, tomēr viņš vēl aizvien bija apņēmīgi sakodis zobus.
   – Paglāsti sevi.
   Pat neapdomājusies pastiepu roku. Samitrinājusi klitoru ar sava uzbudinājuma radīto miklumu, sāku to ritmiski berzēt. Manas acis aizvērās. Pār lūpām izlauzās kluss vaids, kad iztēlojos, ka tie ir viņa pirksti, kuri patlaban sagādā man baudu.
   – Vai tu vēlies, kaut es būtu tas, kurš tev pieskaras?
   – Jā.
   – Gribi, lai es ienāku dziļi tavā miklumā?
   – Jā, – es izdvesu. Mana pavēdere savilkās, augumam pārskrēja karstas trīsas. Klēpis pulsēdams sarāvās, alkdams pēc viņa. Pēc viņa visa, kamēr viss šis neprāts būs pagaisis un mēs atkal varēsim būt kopā.
   – Turpini sevi uzbudināt.
   Sajutu, ka Bleiks atvirzās, un mani caururba pēkšņas bailes. Ja viņš pirmīt bija gribējis no manis izvairīties, kas gan viņam varētu liegt novest mani līdz robežai un tur arī pamest tikai tāpēc, lai man iespītētu? Mani pirksti drudžaini darbojās. Tuvojās orgasms, un es dedzīgi dzinos tam pakaļ. Cieši aizmiegusi acis, es vairs nespēju domāt ne par ko citu. Pēkšņi mani pārņēma pārliecība, ka viņš atstās mani neapmierinātu, ja es par to neparūpēšos pati.
   – Bleik, – es ievaidējos. Viņa vārds izskanēja kā izmisīga lūgšana. Neatrazdamies manī, viņš tomēr bija kopā ar mani. Ielauzies manās domās, dziļi iespiedies visās fantāzijās, kas varēja novest mani līdz baudas virsotnei. Ar nagiem iecirtos pamestajā dīvānā, mani gurni pacēlās, alkstot pēc apmierinājuma.
   – Es esmu tepat.
   Manas acis atsprāga vaļā, izdzirdot Bleika balsi tepat pie auss. Pirms vēl biju paguvusi atjēgties, viņš no aizmugures satvēra mani aiz abiem elkoņiem, atliecot atpakaļ manus plecus. Manas krūtis izliecās. Klēpis aicinoši smeldza. Nemierīgi sagrozījos, pārlieku dedzīgi alkdama sasniegt baudas virsotni vai ļaut, lai to izdara viņš. Viņa brīvā roka vienlīdz maigi un valdonīgi satvēra mani aiz rīkles. Viņa īkšķis piekļāvās vietai, kur uz mana kakla sitās pulss. Sajūtot viņa pieskārienu, tas iepukstējās straujāk.
   – Es gribu, lai tavs ķermenis saprot, kam tas pieder, un vēlos dzirdēt, kā tu to pasaki, – Bleiks pačukstēja, saņēma manu auss ļipiņu lūpās, pasūca to un tad spēcīgi iekoda. Es noraustījos, cik nu vien tas bija iespējams. Biju pārāk saspringusi.
   Viņš nolaizīja koduma vietu. Tad sāka kvēli skūpstīt manu kaklu, virzīdamies lejup. Man aizrāvās elpa, es nemierīgi sagrozījos. Piekļāvu gurnus Bleika uzbudinātajam loceklim, klusībā lūgdamās, kaut viņš mani beidzot paņemtu. Viņš lika man paliekties uz priekšu tā, ka es ar krūtīm pieskāros dīvānam. Viņa roka atlaida manu kaklu un aptvēra manas krūtis. Viņa pirksti ieslīdēja manā karstajā, miklajā klēpī un sāka kairināt manu piebriedušo klitoru. Es no jauna saspringu. Viņa nesteidzīgie glāsti pamazām noveda mani gandrīz līdz neprātam.
   – Tu esi mans īpašums, Ērika. Tava sirds, tavas asinis, kas tajā pulsē, kad es tevi šādi turu. Tavs ķermenis, kas kustas un sasniedz baudu man par prieku. Tas viss pieder man. Pasaki to skaļi. Pasaki, ka tu piederi man, mazā.
   Nelikdamās ne zinis par viņa pavēli, es iegrozījos ērtāk.
   – Pasaki to.
   Es saviebos. Manī no jauna modās cīņas gars.
   – Es nepiederu nevienam.
   – Ko?
   Bleika jautājumā bija dzirdams izaicinājums. Iekāres liesmas bija likušas man iesvilties dusmās. Man vajadzēja sasniegt baudu, lai beidzot atbrīvotos no visas šīs spriedzes.
   – Es nepiederu nevienam, – es vēlreiz bezpalīdzīgi un aizkaitināti atcirtu.
   Bleika pirksti atrāvās no mana klēpja. Cieši satvēris manus gurnus, viņš pierāva mani sev klāt. Viņa cietais loceklis piespiedās man pie dibena. Man aizrāvās elpa. Dusmas izgaisa manu alku virpuļviesulī.
   – Tu maldies. Tiklīdz es uzvilku tavā pirkstā gredzenu, tu kļuvi par manu īpašumu. Netēlo muļķi un neizliecies, ka tu to nezināji. Tu man apsolīji, ka neviens cits tev vairs nepieskarsies. Vai atceries? Toreiz es tevi sodīju, un arī tagad es turpināšu tevi sodīt, kamēr beidzot izdzirdēšu, kā tu to pasaki.
   Bleiks atrāvās, nostājās man pie sāniem, un nākamajā mirklī es sajutu siksnas dzēlienu. Manu kliedzienu apslāpēja dīvāns. Sekoja vēl viens cirtiens.
   – Bleik!
   – Mēs varam to turpināt, cik ilgi vien tu vēlies. Skatoties, kā tavs dibens kļūst sarkans, es tikai uzbudinos vēl vairāk.
   – Tobrīd mēs nebijām kopā. – Manā balsī bija dzirdamas visas emocijas, kuru viņam, šķiet, pietrūka. Tā aizlūza, kad sajutu nākamo svilinošo siksnas cirtienu.
   – Un kurš, pie velna, bija vainīgs? – viņš izgrūda.
   Es. Tai pašā vietā trāpīja vēl viens cirtiens, un dedzinošā svilšana kļuva divkārt spēcīgāka. Es iekliedzos, saspringu un mēģināju atvirzīties, taču viņš mani turēja pārāk cieši. Cirtieni sekoja cits citam. Bleiks gribēja, lai es viņa vēstījumu saprastu tik labi kā vēl nekad.
   Tu piederi man.
   Šie vārdi atbalsojās manā prātā, kamēr es sajutu cirtienu pēc cirtiena. Biju saspringusi tik ļoti, ka šķita – muskuļos iemetīsies krampji. Katrs sāpīgais cirtiens aizvien vairāk attālināja baudu. Katrs cirtiens šķita aizvien stiprāks, un beidzot es tos vairs nesajutu. Man bira asaras, un vienīgā vieta, kur spēju just sāpes, bija mana sirds, vieta, kurā biju cirtusi ievainojumu mums abiem.
   Kad Bleiks beidzot mitējās, es neskaidri sajutu atvieglojumu. Man acīs bija asaras, un visa istaba izskatījās izplūdusi. Viņš pavēra manas kājas, un es sarāvos, sajutusi viņa plaukstu pieskārienu jutīgajai ādai, kas nupat bija pārcietusi sodu. Viņa pirksti ieslīdēja dziļi manā slapjajā klēpī. Es izgrūdu smilkstu. Tas viss bija tik neizturami. Mans ķermenis līdzinājās atkailinātam vadam, tas bija vienlaikus nejutīgs un pārlieku uzbudināts. Par spīti pērienam, es biju pavisam slapja.
   Izvilcis pirkstus no manis, Bleiks iespieda miklu pirksta galu mana dibena ciešajā atverē.
   – Man vajadzētu paņemt tevi šeit. Tu esi to pelnījusi, – viņš klusi noteica.
   Papurināju galvu. Man bija izdevies pārciest sāpes, taču vairāk es nespēju. Vismaz tā man šķita. Nezināju, vai Bleiks vispār ļaus man sasniegt baudu, tomēr pat šāds satracinošs iznākums šķita patīkamāks par to, ko viņš tagad draudēja izdarīt.
   – Lūdzu, nevajag.
   Manī ieslīdēja otrs pirksts, paplešot mani.
   Man aizrāvās elpa, prātu pārņēmusī migla atkal izklīda. Pacēlu galvu un viscaur saspringu.
   – Nē! Es tevi ļoti lūdzu, Bleik. Lūdzu, nevajag. Es nevaru.
   Viņš sastinga un, nebildis ne vārda, izvilka pirkstus.
   Atvieglojums ietriecās manī gluži kā āmura sitiens.
   – Varbūt ne šovakar, taču es tevi tur paņemšu. Ar to tu vari rēķināties. Vai zini, kāpēc? – Bleiks noliecās, ar lūpām pieskardamies manai ausij. – Tāpēc, ka tu piederi man, – viņš nočukstēja.
   Sakodu zobus. Vēl nebiju pilnīgi zaudējusi cīņas sparu. Man aizžņaudzās rīkle, liekot manīt, ka emociju vētra tūlīt liks apraudāties. Gaidas, sāpes, mīlestība. Nezināju, cik minūtes vai stundas jau bija pagājušas, taču tās bija izraisījušas nevaldāmu sajūtu uzplūdu, kas izšāvās man cauri kā zibens.
   – Tagad es tevi paņemšu, un, dievs ir mans liecinieks, tu netiksi līdz galam, kamēr nebūsi pateikusi to, ko gribu dzirdēt.
   Cieši satvēris mani aiz gurniem, Bleiks ar spēcīgu grūdienu ienāca manā pulsējošajā klēpī. Atskanēja skaļš, dzīvniecisks vaids, un es atskārtu, ka tas bija izlauzies pār manām lūpām. Mani pārņēma izmisīga bauda. Tā ieplūda dzīslās kā narkotika, no kuras nebija iespējams atteikties. Tā noveda mani līdz neprātam, un vienīgais, par ko tagad spēju domāt, bija viņa ienākšana manī. Viņš iestūma ceļgalu man starp kājām, liekot tās paplest platāk, lai es katru grūdienu sajustu dziļi sevī.
   – Tu esi mana. – Bleiks turpināja spēcīgi kustēties. – Tu to vairs nekad neaizmirsīsi, Ērika.
   Viņa apsēstība pārņēma mani un lika pilnīgi aizmirsties. Man tā bija vajadzīga, man bija vajadzīgs viņš, man bija vajadzīgs tas, kas šobrīd notika. Un es patiešām piederēju viņam.
   Mans. Tu esi mans. Es esmu tava. Uz visiem laikiem. Es bezjēdzīgi atkārtoju šos vārdus gluži kā mantru, kamēr tie zaudēja jēgu. Es piederu tev. Es piederu tev. Tā tas ir bijis vienmēr.
   – Tieši tā. Tu piederi man, mazā.
   Manas acis pēkšņi atsprāga vaļā. Biju izrunājusi šos vārdus skaļi. Visus kā vienu. Savas neprātīgās iekāres uzplūdā.
   – Nolādēts, un es piederu tev.
   Bleika atzīšanās ielauzās manās juceklīgajās domās. Tad viņš ienāca manī tik spēcīgi, ka es iekliedzos. Viņa pirksti no jauna atgriezās pie mana klitora un atsāka to kairināt. Es viscaur saspringu, taču viņš cieši turēja mani aiz rokām. Viņš bija iesprostojis mani šajā baudā, neļaudams pat pakustēties, lai es spētu just vienīgi skarbās kustības, neiespējamo berzi dziļi manī. Alkas pēc baudas kā liesmas ieplūda manās dzīslās.
   – Bleik… ak dievs, lūdzu, ļauj man beigt. Es tevi mīlu. Es esmu tava… lūdzu… lūdzu… es vairs nespēju apstāties.
   – Tu gribi beigt?
   – Lūdzu!
   – Tad dari to!
   Šajā mirklī vētra manā ķermenī eksplodēja. Klēpis spēcīgi sarāvās, ievelkot viņu sevī. Visi mani muskuļi saspringa šķietami nebeidzamā, saasinātā apmierinājumā. Es baudā apslāpēti šņukstēju, iespiedusi seju spilvenos. Viss manī ļāva sev vaļu, atstājot mani vārgu un trīcošu. Ar vienu roku balstīdamies pret dīvānu, Bleiks gādāja par savu baudu, iegūdams mani ar tādu pašu kaisli un spēku, ar kādu bija iekarojis manu sirdi. Mani visu. Es ļāvos, gatava atdoties viņam ar visu savu dvēseli. Ar pēdējo grūdienu viņš, saspringts un kluss, ienāca manī līdz galam. Manai nosvīdušajai ādai pārskrēja vēsums. Viņš piekļāvās manai mugurai, ieskaujot mani savā karstumā. Man šķita, ka es nopūšos ar visu novārgušo augumu. Beidzot Bleiks saraustīti izelpoja un aplika roku man ap krūtīm. Tas bija apskāviens. Silts. Man gribējās ticēt, ka tas bija mīlestības pilns. Pieskāros viņa vēderam un pakustināju pirkstus, vēlēdamās paturēt viņu sev tuvumā, nelaist vaļā. Tomēr es vēl aizvien tiku turēta gūstā, un viņš negrasījās mani atbrīvot.
   – Es mīlu tevi, – es sacīju.
   Tiklīdz šie vārdi bija izrunāti, klusībā sāku lūgties, kaut Bleiks atbildētu ar to pašu. Piedod man. Aizmirsīsim to visu. Taču viņš tikai ātri izslīdēja no manis, un tad es viņu vairs nesajutu. Pagriezos. Viņš bija nozudis vannas istabā. Telpas klusumā durvis aizkrita ar skaļu troksni.
   Iztukšota un nosalusi, es nosēdos uz grīdas un aptvēru sevi ar rokām. Dažas minūtes paklausījos, kā šalc duša, un pārvietojos uz gultu. Ejot gandrīz nespēju noturēties kājās. Sabruku vēsajos palagos un pārvilku sev pāri smago segu, vēlēdamās, kaut tās vietā mani apskautu Bleika rokas.
   Ļāvu vaļu asarām. Vēl un vēl, kamēr beidzot iegrimu miega tumsā.

Astotā nodaļa

   – Ērika… mosties.
   Satrūkusies pamodos, iepletu acis un ieraudzīju gaismas piepludināto istabu. Sirds sitās pārāk strauji, it kā manī vēl aizvien kavētos apslēpta panika. Bleiks stāvēja man līdzās, malkodams kafiju. Viņš bija jau apģērbies, uzvilcis bikses un nesen izgludinātu kreklu. Nedaudz nomierinājos, pateicīga, ka viņš vispār atradās tepat.
   – Mums jāiet pusdienās kopā ar Aleksu. Viņš man atsūtīja īsziņu, ka nedaudz nokavēsies, tomēr tev vajadzētu posties.
   Lēni uzslējos sēdus un uzvilku segu pār savu kailo augumu. Tad izberzēju acis, gaidīdama, kad miegs pamazām atkāpsies. Uzmetu skatienu pulkstenim. Biju nogulējusi gandrīz divpadsmit stundas, taču jutos kā sazāļota, līdz nemaņai pārgurusi. Pamazām sāku atcerēties pagājušo vakaru. Nebiju izdzērusi ne lāses alkohola, tomēr nez kāpēc jutos paģiraina. Kā jau solījis, Bleiks vakar vakarā bija mani pamatīgi nopēris. Mēģināju sadusmoties, taču sajutu vienīgi skumju un nožēlas smeldzi. Kad uztvēru viņa skatienu, viņš pagājās tālāk un no jauna pievērsās savam telefonam.
   – Tev vajadzētu sakopties.
   Atslīgu atpakaļ spilvenos. Aptaustīju savus izspūrušos matus un atkal atcerējos, kā bija beigusies mūsu nakts. Biju palikusi viena. Tik nošķirta no viņa. Sarāvos un saņēmu spēkus, lai pieceltos. Ejot uz vannas istabu, manas kustības nevarēja nosaukt par mundrām. Muskuļi bija stīvi, galvā pulsēja trulas sāpes.
   Labu laiku uzkavējos dušā, tverdamās zem karstā ūdens, it kā tas kaut kā spētu aizskalot mani pārņēmušo nerimtīgo pārestības sajūtu. Nogurušajā prātā šaudījās domas par Džeimsu un manis pieļauto kļūdu, par ko mums abiem tagad vajadzēja samaksāt. Bleiks bija kvēli greizsirdīgs, tomēr es zināju, ka pagājušajā vakarā biju likusi viņam ciest.
   Pēc visa, ko vakar bijām darījuši, viņš bija aizgājis, nebilstot ne vārda, pametot mani vienu. Mums arī agrāk bija gadījies piedzīvot neprātīgi kvēlas naktis. Bleiks bija novedis mani līdz bezdibeņa malai, un mēs abi kopā bijām tajā iegāzušies. Lai kas arī būtu noticis, šīs naktis mēs bijām pavadījuši kopā. Pagājušajā naktī viņš mani bija atstājis vienu un pārkāpis kādu robežu. Agrāk nezināmu, neredzamu robežu, par kuras pastāvēšanu es pat nekad nebiju nojautusi. Varbūt ar savu rīcību kādu robežu biju pārkāpusi arī es, tomēr vēl nekad nebiju jutusies tik iztukšota kā tagad, kad viņš mani bija pametis. Tukšums meta ēnu pār visām viņa sagādātajām sāpēm un manis saņemto sodu, padarot to vēl drūmāku.
   Karstā duša atkal uzdzina man vājumu un nogurumu. Izslēdzu to un sāku slaucīties, asi apzinādamās, ka aiz durvīm atrodas Bleiks ar manu sirdi rokās. Kādā brīdī mums vajadzēs par to izrunāties. Zināju, ka tas nebūs viegli. Šobrīd man nebija noskaņojuma runāt arī ar Aleksu, taču nez kāpēc tas nešķita tik svarīgi, kā vajadzētu būt.
   Kamēr ģērbos, lai dotos uz tikšanos, Bleiks strādāja pie sava portatīvā datora. Mēs abi nebildām ne vārda. Gluži kā magnēta vilkts, mans skatiens nemitīgi vērsās uz viņa pusi. Ja arī viņš to sajuta, tad nekādi neizrādīja. Izskatījās, ka viņu nekas nespēj iztraucēt no darba. Un ko gan es sacītu, ja viņš būtu ar mieru parunāties? Tā nu man atlika vienīgi sekot viņam lejā uz restorānu, kur mums bija rezervēts galds. Sēžoties savā vietā, mēģināju nesarauties. Mana pamatīgi apstrādātā sēžamvieta radīja zināmas neērtības, tomēr es negrasījos sagādāt Bleikam gandarījumu un atklāt, ka jūtos nelāgi.
   Alekss ieradies sasveicinājās ar mani. Vārgi pasmaidīju un uzsāku pieklājīgu sarunu. Kaut ko par to, ka biju aizgājusi no pasākuma agrāk, jo nejutos labi. Tā bija taisnība. Viņš gribēja uzzināt kaut ko vairāk par “Knaģi”, sīkāk apspriest sadarbības iespējas. Es māju ar galvu, taču man pietrūka vajadzīgās kvēles, kas būtu varējusi palīdzēt uzturēt šo sarunu. Nekustīgi raudzījos uz savu šķīvi, jo man bija pilnīgi zudusi ēstgriba. Domas riņķoja ap to, kas bija noticis starp mani un Bleiku. Ja ar mums kaut nebija kārtībā, vai gan kaut kam citam vēl bija nozīme?
   Iestājās neveiklības pilns klusums, taču man tas gluži vienkārši nerūpēja. Bleiks zem galda uzlika plaukstu man uz ceļgala un to viegli paspieda. Es aši paskatījos uz viņu. Jūtot viņa pieskārienu, mana sirds iepukstējās straujāk, it kā tikai šajā brīdī tā būtu sākusi sisties. Viņš viegli, jautājoši sarauca pieri, bet, kad grasījos kaut ko bilst, man acīs saskrēja asaras.
   – Aleks, mēs tūlīt atgriezīsimies, – Bleiks aši paziņoja.
   Steigšus piecēlāmies un atradām nedaudz nomaļāku nostūri otrā restorāna galā. Mūs ieskāva tumsa. Bleiks panācās tuvāk, un man šķita, ka es vairs nespēju paelpot. Gaidīju, kad viņš man pieskarsies. Man bija vajadzīgs viņa pieskāriens, jo citādi es varēju sabrukt.
   Bleiks pacēla rokas un maigi satvēra manu seju. Es nopūtos, un mani atkal pārņēma pirmītējais gurdums. Viņš pavērsa manu seju augšup, liekot ieskatīties viņam acīs. Tās lūkojās uz mani; šīs acis, kuras bija mani pazudinājušas, acis, kurās brāzmoja tumsa un kaislība – viss, ko šajā vīrietī biju iemīlējusi. Es mīlu tevi, man gribējās pateikt. Es vēlējos ļaut šiem vārdiem nākt man pār lūpām vēl un vēlreiz, kamēr arī viņš spētu tos atkārtot.
   – Bleik…
   – Kas tev noticis?
   Viņš ar īkšķi noglāstīja man vaigu. Katrs viņa pieskāriens mani satrieca aizvien vairāk. Acīs saskrēja asaras. Nu tās draudēja sākt ritēt pār vaigiem. Piekļāvu plaukstas viņa krūtīm, vēlēdamās sajust viņa karstumu, viņa spēku.
   – Es nespēju to izdarīt, Bleik. Tagad ne. Piedod… es gluži vienkārši nespēju.
   Viņš apklusināja mani un noslaucīja man asaras.
   – Es par visu parūpēšos, labi?
   – Nē, šoreiz es nedrīkstu visu sabojāt. Man tur jābūt. – Tu neko nesabojāsi. Viss būs labi. Es pats parunāšu ar Aleksu. Ej atpūties. – Viņš satvēra mani aiz pleciem, noslidināja plaukstas lejup pār manām rokām, mirkli pakavējās un devās prom. Pirms vēl biju paguvusi pasaukt Bleiku atpakaļ, viņš jau bija nozudis, un es atkal biju palikusi viena.
   Steigšus devos pie liftiem, nodūrusi galvu, lai slēptu saraudāto seju. Noslaucīju asaras, taču tās turpināja ritēt. Velns parāvis, kas man bija lēcies?
   Atgriezusies numurā, vērīgi nopētīju tukšo telpu. Tā līdzinājās manai iztukšotajai, sāpinātajai sirdij. Man gribējās, lai Bleiks atrastos šeit. Viņa prombūtne bija neizturama, tomēr šobrīd es nespēju skatīties uz Aleksu un runāt par darbu. Ironiski, jo tieši tādēļ biju braukusi šurp.
   Neizģērbusies no jauna iekritu nesaklātajā gultā. Biju pamodusies, nesajūtot viņa pieskārienu, un nu gandrīz vairs nespēju dzīvot bez tā. Pamazām sāku iesnausties, gatava doties mājup, klusībā lūgdamās, kaut spētu pēkšņi pamosties un sākt visu no jauna.
   Apsēdusies apspriežu telpas galda galā, nogaidīju, kamēr savas vietas atradīs arī pārējie komandas biedri. Pēc tam, kad lielāko daļu pēcpusdienas biju nogulējusi viesnīcas numurā un nosnaudusies arī nakts reisā, man būtu vajadzējis justies možai. Biezā emociju migla bija nedaudz izklīdusi. Pietiekami, lai tad, kad Bleiks beidzot man bija pastāstījis par savu tikšanos ar Aleksu, manas smadzenes varētu negribīgi pārslēgties biznesa režīmā. Nosacījumi, par kuriem viņi bija vienojušies, bija izdevīgi, daudz izdevīgāki, nekā man pašai būtu izdevies pieprasīt vai pat uzstāt. Es labprāt būtu jutusies pārsteigta, taču no Bleika kaut kas tāds jau bija sagaidāms. Nu atlika vienīgi izmantot radušos izdevību un sākt rīkoties, lai neatpaliktu no konkurentiem.
   – Kā tev gāja Sanfrancisko?
   Manās izklaidīgajās domās ielauzās Allijas balss. Viņa bija apsēdusies man blakus. Ieskatījos viņas brūnajās acīs, nožēlodama, ka nespēju pastāstīt viņai par notikušo. Mana mīļā, sirsnīgā draudzene. Es pat nezināju, ar ko lai sāk. Kā gan varēju viņai paskaidrot, ka mans topošais vīrs bija mani sodījis tāpēc, ka tolaik, kad mēs abi bijām pašķīrušies, es tiku pieķerta skūpstoties ar vienu no saviem darbiniekiem? Ārprāts, šī mana pašreizējā dilemma izklausījās tik nejēdzīga.
   – Labi, – es sameloju.
   Mans ķermenis viscaur smeldza. Protams, arī pēc seksa, taču man jau vairākas stundas bija nācies iztikt bez patiesiem Bleika jūtu apliecinājumiem. Mājupceļā izturējāmies ļoti ikdienišķi, tomēr es jutu viņa svārstīšanos, redzēju, cik mokoši viņam ir izrunāt katru aprauto vārdu, manīju, cik rūpīgi viņš izvairās no mana ciešā skatiena, kad es bez vārdiem centos viņam izlūgties kaut ko vairāk. Skatienu, pieskārienu – jebko, lai tikai es zinātu, ka viss atkal ir labi.
   Pārāk nomocīta, lai uzstātu, es nolēmu vienkārši darīt, kas jādara. Es vēl nebiju aizmirsusi šo sajūtu kopš tā laika, kad bijām šķirti pavisam citādos apstākļos. Nu man atkal nācās to atcerēties. Man ļoti nepatika tas, ka nezināju, par ko Bleiks domā, un savā ziņā baidījos no tā, ko viņš varētu atbildēt, ja es uzdrošinātos kaut ko pavaicāt. Man bija nepieciešama pārliecība, ka mēs to visu pārdzīvosim, ka šī tuneļa galā būs gaisma. Nebiju droša, vai spēšu izturēt, ja kaut vai tikai uz mirkli iedomāšos, ka tas nebūs iespējams.
   Pamazām visi apsēdās, un es pēdējā brīdī vēl šo to aši pierakstīju. Tad padzinu visas savas bailes un klusībā apņēmos nepieļaut, lai nedēļas nogales notikumi sabojā man visu dienu. Par spīti visam, mums tomēr bija jāstrādā, un es nedrīkstēju sašļukt.
   Pretī Bleikam apsēdās Džeimss. Tai pašā mirklī starp abiem uzradās spriedze. Varēja manīt, ka gaisā sprakšķ viņu savstarpējā nepatika. Uztvēru Bleika skatienu, un mana apņēmība pagaisa. Džeimss sagrozījās. Bleiks ieurbās viņā ar tik iznīcinošu skatienu, ka es pat nejustos pārsteigta, ja pēc dažām sekundēm viņi ķertos viens otram pie rīkles.
   Klusībā izgrūdu lāstu. Kā gan Bleikam bija izdevies mani pārliecināt ļaut viņam vadīt šīs apspriedes norisi, zinot, ka tur, pašā kaujas karstumā, atradīsies arī Džeimss? Man bija vajadzējis noprast, ka Bleiks centīsies atrast iespēju izraisīt sadursmi, iesākt kaut ko tādu, ko varēs arī pabeigt.
   Steigšus sāku runāt, lai pievērstu viņu uzmanību jautājumiem, ko šobrīd vajadzēja apspriest.
   – Šajā nedēļas nogalē mēs ar Bleiku satikāmies ar vienu no mūsu potenciālajiem partneriem – Aleksu Hačinsonu, kurš ir piekritis mums atļaut novirzīt interneta tirdzniecību uz viņa vietni, par to nodrošinot mums papildu reklāmu un komisijas naudu. Mēs vēl neesam izstrādājuši visas nianses, taču tas būs milzīgs solis pretī mūsu izaugsmei, lai mēs varētu paplašināt darbību un tās apjomu. Lai maksimāli izmantotu šo izdevību, mums vajadzēs veikt dažas izmaiņas mūsu platformā.
   – Vai ir kādi jaunumi par reklāmdevējiem? – Džeimss apvaicājās, mazinot prieku par maniem labajiem jaunumiem ar salti reālu jautājumu par to, kā konkurējošās vietnes centieni jau bija iedragājuši mūsu darbību.
   Iejaucās Allija.
   – Kopš pagājušās nedēļas neviens cits reklāmdevējs mūs vairs nav pametis, tātad varbūt Riza ir, tā sakot, nolasījusi augļus no zemākajiem zariem. Cerams, ka pārējie viņu darbības paplašināšanas laikā paliks uzticīgi mums.
   Apvaldīju grimasi. Man pašai būtu gribējies aprakstīt Rizas rīcību ar daudz neizmeklētākiem izteicieniem.
   – Cik ātri mums tas jāpaveic? – ierunājās Kriss, mūsu pastāvīgais programmu izstrādātājs, kurš mēdza nēsāt raibus havajiešu kreklus.
   – Tik drīz, cik vien iespējams. Zinu, ka nebūs viegli veikt papildinājumus, vienlaikus uzturot to, kas mums jau ir, taču, paturot prātā visu, ko mums nācās pārdzīvot tolaik, kad mūsu vietni kāds mēģināja uzlauzt, veikt vairākus uzdevumus vienā reizē nebūs tik grūti. Sid, vai tu vari papētīt viņu programmatūras saskarnes?
   Bleiks pasniedza Sidam papīru žūksni.
   – Te tev būs visi vajadzīgie dokumenti. Mēs ar Aleksu tos jau pārskatījām. Ieviest to visu vajadzētu būt diezgan vienkārši.
   Plati iepletis acis, Sids pastiepa roku pēc dokumentiem. Viegli pasmaidīju. Vēl nebiju gatava uzgavilēt, tomēr vismaz labi, ka Sids bija ieinteresējies. Noskatīties, kā plāns sāk darboties, bija nedaudz biedējoši. To, kas notiks tālāk, nebija iespējams paredzēt, tomēr mums vajadzēja rīkoties, lai nenogrimtu, un es biju apņēmusies gādāt, lai mēs izdzīvotu. Aleksa piedāvātā iespēja varēja kļūt par mūsu glābiņu.
   Turpmākā apspriedes daļa noritēja bez liekiem sarežģījumiem. Katram tika uzticēts kāds uzdevums, un, to darot, es pamazām sāku justies aizvien drošāk. Lai gan mana prombūtne bija ilgusi tikai vienu nedēļas nogali, pēc tās es atgriezos galīgi satriekta. Atgriežoties pie savas komandas, biju atkal stabili nostājusies uz kājām un nu jutos gatava dedzīgi ķerties pie jaunā uzdevuma. Arī Bleiks vairs neizskatījās tik sasprindzis un tātad varbūt arī bija nedaudz nomierinājies. Un tomēr Džeimss laiku pa laikam norūpējies uzmeta man skatienu. Kā jau allaž, viņš nojauta, ka kaut kas bija atgadījies, un redzēja, ka es nejūtos īsti labi. Man gan nebija ne jausmas, vai es to vispār kādreiz spētu viņam paskaidrot. Gurdi nopūtos. Ko gan es būtu gatava atdot, lai spētu pagriezt laiku atpakaļ.
   Apspriede bija galā, un visi sāka izklīst. Savācu savus pierakstus, grasīdamās atgriezties pie sava rakstāmgalda un ķerties pie dienas darbiem.
   – Mums vēl ir jāparunā.
   Bleiks to pateica pavisam klusi. Viņa balsī bija dzirdami nepārprotami draudi. Pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viņš ar skatienu ieurbies Džeimsam sejā.
   Džeimss palika nekustīgi sēžam, izskatīdamies šķietami vienaldzīgs.
   – Par ko?
   Bleiks lēni piecēlās.
   – Manuprāt, būs labāk, ja mēs to apspriedīsim divatā. Vai iziesim ārā? – Viņš norādīja uz durvju pusi.
   Džeimss nevērīgi piecēlās un devās ārā pirmais. Sirdij neprātīgi pukstot, vērīgi palūkojos visapkārt. Šķiet, neviens neko nebija pamanījis. Steidzos viņiem līdzi. Kad izgāju ārā un aizvēru durvis, abi bija pagājušies dažus soļus tālāk un apstājušies turpat gaitenī.
   Bleiks nostājās Džeimsam pretī, plati iepletis kājas un sakrustojis rokas uz krūtīm.
   – Es gribēju pats tev pateikt, ka tev būs jāaiziet no darba. Vislabāk jau šonedēļ.
   – Ko, lūdzu? – Džeimss saspringa. – Es strādāju pie Ērikas, nevis pie tevis.
   – Tas nav svarīgi. Tev nāksies aiziet.
   Bleika balss tonis skaidri liecināja par viņa nodomu. Manī iecirtās dusmas un mulsums. Gribēju, lai Bleiks saprastu, cik ļoti es nožēloju to, kas bija noticis, un cik izmisīgi vēlos, lai starp mums viss atkal būtu labi, taču viņa uzbrukums bija mērķēts manā vārīgākajā vietā.
   Tas bija mans uzņēmums. Mans iztikas avots. Drošais patvērums, kas piederēja tikai un vienīgi man, un nu viņš ar savām prasībām bija to visu apdraudējis.
   – Bleik, ko tu dari? Izbeidz. – Pagājos tuvāk, cerēdama, ka birojā neviens mūsu sarunu nevarēja dzirdēt. Bleiks pagriezās pret mani. Viņa acīs bija redzamas visas sāpes, ko biju viņam nodarījusi. Nu tās papildināja vienīgi pret Džeimsu vērsts niknums.
   – Viņam būs jāaiziet, Ērika. Tieši tik vienkārši. Ja vien tu negribi, lai viņa vietā aizeju es.
   – Tu taču to nedomā nopietni. – Ar skatienu ieurbos viņam sejā. Man gandrīz vairs nebija spēka, lai mestu izaicinājumu viņa apņēmībai.
   Mūsu sadursmi iztraucēja Džeimsa klusie smiekli. Ar vēsajām, zilajām acīm ieurbies Bleikam sejā, viņš savilka ciešās dūrēs gar sāniem nolaistās rokas.
   – Panākumi nu gan ir sakāpuši tev galvā, Lendon. Tu domā, ka vari te ienākt un sākt visus izrīkot? Ko tu vispār esi iedomājies? Un tev vēl pietiek drosmes pacelt roku pret viņu? Man vajadzētu tevi kārtīgi piekaut, lai tu saprastu, kāda tad ir sajūta.
   Bleiks no jauna apsviedās pret Džeimsu un sakoda zobus.
   – Velns parāvis, ko tu tur gvelz? Es nekad neesmu viņai sitis.
   Nedroši pagājos tuvāk. Fiziski nostāties starp viņiem šobrīd nebija īsti patīkami. Gaisā bija jūtama tāda spriedze, ka man bija bail, vai tikai arī es pati nedabūšu trūkties.
   – Džeims, nē. Tu nesaproti.
   – Tu viņam pateici, ka es tevi situ?
   Bleika lūdzošais skatiens bija apjukuma pilns. Šķiet, viņš jutās arī nedaudz vainīgs, lai gan bija visu pilnīgi pārpratis. Man sažņaudzās sirds. Acīs gandrīz saskrēja asaras.
   – Nē. Ak dievs, vienkārši izbeidziet, jūs abi.
   Džeimss piesardzīgi panācās tuvāk un jau klusāk uzrunāja mani:
   – Tev tas viss nav vajadzīgs, Ērika. Pasaki tikai vienu vārdu, un es viņu izmetīšu no šejienes.
   – Nemaz neceri.
   Tad Bleiks pagrūda Džeimsu, kurš bija augumā nedaudz mazāks. Džeimss atsitās pret sienu un nekavējoties reaģēja ar sitienu, no kura Bleiks par mata tiesu paguva izvairīties. Abi sāka kauties. Viņi grūstījās un plēsās, kamēr man radās pārliecība, ka abi viens otru saplosīs, ja es tūlīt pat neiejaukšos. Man par katru cenu vajadzēja viņus apturēt.
   – Tas bija Daniels, – es iekliedzos, vairs nespēdama ilgāk glabāt šo noslēpumu, ja vien tā būtu iespējams izbeigt šo neprātu.
   Bleiks atgrūda Džeimsu un uz īsu brīdi atkāpās. Abi elsa, viņu acis bija niknuma pilnas. Tad Džeimsa dusmas nedaudz remdēja apjukums.
   – Kas tas tāds?
   – Viņš… tas nav svarīgi. Todien, kad tu mani redzēji tādu, es nācu no tikšanās ar viņu. Mēs sastrīdējāmies, un… – Es nopūtos. Vienā mirklī pār mani bija nogruvis pēdējo divu diennakšu smagums. – Viņš man iesita. Iestājās klusums. Ne vārdu, ne dūru cīņu. Neviens pat nepakustējās. Bleika sejas izteiksme mani pagalam satrieca. It kā nebūtu pieticis ar to, ka viņš bija uzzinājis par Džeimsu, nu, izdzirdējis manus vārdus, viņš nepārprotami jutās nodots, un mani pārņēma vēlēšanās nekavējoties mesties pie viņa, lai apskautu viņu un vēlreiz lūgtu piedošanu. Par visu.
   – Vispirms viņš, – Bleiks norādīja uz Džeimsu, – un nu tu vēl paziņo, ka Daniels tevi ir sitis. Velns parāvis, kas te īsti notiek, Ērika? Vai tu man vairāk neko nevēlies pastāstīt? Tiksim vienreiz skaidrībā par visu.
   Man iedrebējās lūpa. Atkal uzmācās asaras. Pārāk aizrāvies ar savām dusmām, Bleiks šodien nespētu sajust manu nožēlu. Es to varēju paturēt sev. Biju palikusi viena un nu ar pūlēm centos kaut kā saglābt savu personisko un darba dzīvi. Kaut ko tik bezcerīgu man vēl nekad nebija nācies piedzīvot.
   – Ejiet prom. Jūs abi. Vienkārši ejiet. – Šie pēdējie vārdi aizķērās man kaklā. Tie izskanēja nepārliecinoši un skaidri atklāja manu nesavaldību.
   Džeimss nolamājās un aizgāja. Viņa soļi kāpnēs pamazām attālinājās. Lejā aizcirtās durvis. Šī skaņa atbalsojās augšup līdz pat mums. Bleiks palika nekustīgi stāvam. Viņa dedzinošais skatiens urbās man sejā. Iestājās sāpīgs klusums. Manas juceklīgās domas tajā šķita skaļas.
   Gandrīz vai spēju sadzirdēt, ko domā arī viņš. Kārtējie jautājumi, kas sākās ar “kāpēc”. Kāpēc esmu bijis tik stulbs? Tik ietiepīgs? Kad ielūkojos viņa sāpju pilnajās acīs, sapratu, ka man bijusi taisnība. Bleika stāja skaidri liecināja, cik ļoti viņam bija jānopūlas, lai apvaldītu dusmas. Viņa aizvainojums bija sasniedzis virsotni. Viņa roku muskuļi bija cieši saspringti. Bez šaubām, viņš vēl aizvien bija gatavs piekaut Džeimsu līdz nemaņai.
   Es būtu varējusi lūgt piedošanu, mēģināt viņu pielabināt, ja vien tobrīd nebūtu tik sasodīti dusmojusies pati uz sevi. Zināju, ka Bleiks ir greizsirdīgs, taču tas jau bija par daudz. Viņam nebija nekādu tiesību tā uzbrukt Džeimsam un iejaukties manā darbā. Lai kas arī notiktu.
   – Es pat nezinu, ko tev sacīt, – viņš beidzot iesāka.
   – Tad nesaki neko. Bleik… es esmu pārgurusi, man sāp visas maliņas, man ir bail, ka es tūlīt sabrukšu.
   Man nav vajadzīgi tavi pārmetumi, man nevajag, lai tu visu vainu uzvel uz maniem pleciem. – Man ietrīcējās balss. Aši noslaucīju izlauzušos asaru. – Var jau būt, ka es pati esmu pie visa vainīga, bet, ja tu šobrīd man to pateiksi, es neizturēšu. Man vairs nav spēka.
   Bleiks īsu brīdi svārstījās. Starp mums atkal nolaidās tas pats smagais klusums. Tad, nebildis vairs neviena vārda, viņš aizgāja. Kārtējo reizi pamezdams manu pasauli. Noskatījos viņam pakaļ, atvieglota, ka man vairs nevajadzēja izjust viņa aizvainojuma slogu, un tomēr biju daudzkārt nelaimīgāka nekā jebkad.

Devītā nodaļa

   Uz mirkli paliku stāvam priekšnamā, piekļāvusi plaukstu pie durvīm. Allijas jaunajā dzīvoklī bija dzirdami gan viņas, gan pārējo smiekli. Es vēlējos svinēt kopā ar Alliju un Hītu un priecāties par viņiem, bet, kamēr Bleiks nelaida mani sev klāt, manas izjūtas bija pilnīgi pretējas.
   Manu lūgumu neteikt ne vārda un doties prom viņš bija uztvēris pārāk burtiski. Tas bija noticis pirms pāris dienām. Vakar viņš atkal bija uzkavējies darbā, pārnācis tad, kad jau biju aizmigusi, un piecēlies vēl pirms manis. Par viņa klātbūtni liecināja vienīgi izlietnē atstātā tukšā kafijas krūze. Viņš allaž bija šķitis pārāk neaizsniedzams, pat tagad, kad arī es jutos dusmīga, šāda atsvešināšanās plosīja manu dvēseli.
   Ievilku elpu un atgrūdu vaļā durvis, nepavisam nebūdama gatava izjust visu to mīlestību, kas mani pārņēma ikreiz, kad nonācu Bleika ģimenes lokā. Tomēr tā bija pietiekami lipīga, un tāpēc es cerēju, ka viņiem izdosies izvilkt no drūmā noskaņojuma gan mani, gan varbūt arī pašu Bleiku.
   Dzīvoklis nevainojami atspoguļoja Allijas un Hīta enerģiju. Tur sanēja smiekli un skanēja sarunas, no šampanieša pudeles izšāvās korķis, un Allija skaļi uzgavilēja.
   – Ērika!
   Kad ienācu galvenajā telpā, Bleika jaunākā māsa Fiona pieskrēja man klāt, lai mani apskautu. Viņai sekoja arī Ketrīna. Tiklīdz Fiona bija atkāpusies, viņa mani sirsnīgi apskāva.
   – Kā tev klājas, mīļā? Tu izskaties brīnišķīgi.
   – Labi, paldies. – Vārgi pasmaidīju, kautrīgi palūkodamās lejup uz savu ietērpu, ko biju izvēlējusies uz ātru roku. Paturot prātā to, cik izklaidīga pēdējā laikā jutos, bija jābrīnās, ka nebiju uzāvusi katrā kājā citu kurpi. Melni svārki, blūze, kurpes bez papēžiem. Visiem dzīves gadījumiem.
   Kad atkal uztvēru Ketrīnas skatienu, viņas pierē ievilkās raižu rieva. Nekavējoties atplauku un savilku laimīgu seju. Lai kas arī būtu noticis, es nevēlējos, lai manas problēmas ar Bleiku sabojātu Allijas svētkus. Viņai un Hītam šis bija svarīgs brīdis. Viņa bija man iegalvojusi, ka šovakar mums noteikti būs jāpārspriež mūsu kāzu neprāts, un es jau biju sākusi baidīties, ka šādi varētu atņemt visu uzmanību, ko pieklātos saņemt pašai Allijai.
   Nu viņa pienāca man klāt, satvēra mani aiz rokas un vilka tālāk.
   – Es tev gribu visu parādīt.
   – Protams. – Aši pamāju Hītam un Gregam, un mēs devāmies tālāk.
   Allija izvadāja mani pa visām istabām. Dzīvoklī nekā netrūka. Tas izskatījās tieši tāds, kādu varētu iztēloties jebkuru Lendoniem piederošu īpašumu. Silti krāsu toņi, plašas telpas, gaumīgs iekārtojums. Dažās istabās vēl aizvien bija sakrautas kastes, tomēr gandrīz visur jau valdīja māju sajūta. Tās bija viņu mājas.
   – Te ir ļoti skaisti, Allij.
   Viņa izslējās un pasmaidīja.
   – Paldies. Man te ļoti patīk. Es tā priecājos, ka mēs varēsim te dzīvot. Hītam pēdējā laikā ir daudz jāstrādā, tomēr jācer, ka drīz mēs varēsim iekārtoties vēl ērtāk.
   Arī es pasmaidīju, priecādamās par viņu veikumu. Hīts tikai pirms pāris nedēļām bija iznācis no rehabilitācijas iestādes, bet nu viņiem priekšā jau bija labāka, normāla dzīve. Abiem kopā. Allija darīja, ko spēja, lai no jauna iegrimtu mana uzņēmuma darbā, un Hīts visiem spēkiem centās palīdzēt Bleikam. Bleiks gribēja, lai brālis vairāk iesaistās darbā, un, ciktāl biju dzirdējusi, Hīts patiešām bija ķēries vērsim pie ragiem un strādāja daudz aizrautīgāk nekā jebkad agrāk.
   Dziļi sevī es par viņiem priecājos, ļoti priecājos, tomēr nespēju noturēties, nesalīdzinājusi viņus ar sevi un Bleiku. Kaut gan tagad bijām apmetušies vienā dzīvoklī, mūsu atšķirtība bija daudz lielāka nekā tolaik, kad dzīvoju stāvu zemāk. Uzsākt kopdzīvi bija izrādījies viegli, gandrīz pārāk viegli. Sākumā svārstījos, taču Bleiks nelikās mierā, un mani pārmērīgi piebāztie mantu maisi, ko tikai pirms pāris mēnešiem biju pārvedusi no Hārvarda Universitātes kopmītnēm, pārceļoja uz augšstāvu. Nepilnas diennakts laikā mana dzīve bija vēl ciešāk saplūdusi ar viņa sakārtoto, bagāto dzīvi. Lai gan man patika dzīvot ar viņu kopā, es Bleika dzīvoklī nekad nebiju jutusies kā mājās. Ne jau tā, kā šobrīd te jutās Allija.
   – Es tik ļoti priecājos par tevi, – sacīju, pūlēdamās runāt savaldīgi, jo man kā Allijas labākajai draudzenei taču vajadzēja viņai sniegt uzmundrinājumu un atbalstu.
   Viņa apmierināti pasmaidīja un ieķērās man elkonī. – Paldies, mīļā. Es esmu laimīga. Un tagad kļūsim vēl laimīgākas un iedzersim šampanieti. Mums jāapspriež kāzu nianses un jāpabeidz plānot Fionas ballīte.
   – Kāda ballīte?
   Viņa zibenīgi paskatījās augšup un aizšāva roku mutei priekšā.
   – Ak, sasodīts.
   – Kas ir?
   – Velns, velns, velns. Aizmirsti, ka es to pateicu.
   Apstājos, vairs negrasīdamās iziet no istabas.
   – Nopietni, Allij. Vienkārši ņem un klāj vaļā.
   Viņa sašļuka.
   – Tas bija iecerēts kā pārsteigums. Ketrīna jums abiem grib sarīkot nelielu saderināšanās ballīti.
   Es uzrāvu uzacis.
   – Vai Bleiks to zina?
   – Protams.
   – Kāpēc neviens man nav neko teicis?
   – Mēs nospriedām, ka būtu jauki sagādāt tev pārsteigumu. Es zinu, ka pēdējā laikā tu esi ļoti uztraukusies par visu, kas notiek uzņēmumā. Mēs negribējām tevi apgrūtināt vēl vairāk. Patiesībā tas nav nekas īpašs. Tikai tāda maza ballīte viņu mājās, kopā ar dažiem ģimenes draugiem, kuri gribēja ar tevi iepazīties un satikties ar pārējiem.
   To dzirdot, man kļuva nelabi. Bija grūti iedomāties, kas varētu būt šie ģimenes draugi, bet, paturot prātā spriedzi, kas šobrīd pastāvēja starp mani un Bleiku, pastāvēja iespēja, ka man šīs viesības nāktos pavadīt vienai pašai. Šāda doma nemaz nešķita mierinoša.
   – Vai tu neiebilsti?
   – Viss ir kārtībā, – es uzsvērti paziņoju. – Izklausās, ka tas būs jautri. Ja varu kaut kā palīdzēt, tad tikai pasaki.
   – Par to tu vari neuztraukties. Manuprāt, Ketrīna jau ir par visu parūpējusies. Jums abiem tikai jāierodas un jāizturas kā parasti.
   Viņa strauji satvēra mani aiz rokas un to mierinoši paspieda. Atgriezāmies lielajā dzīvojamajā istabā, kur Fiona patlaban piepildīja šampanieša glāzes, cenzdamās tajās saliet tik daudz, cik vien iespējams, lai putas nepārskrietu pāri malām.
   – Kur tad palikuši puiši? – es apvaicājos. Fiona paņēma glāzi un atslīga uz dīvāna.
   – Uzgāja augšā. Uz jumta ir terase. Šādos vakaros pēc saulrieta tur ir patiešām jauki.
   Man gribējās zināt, vai arī Bleiks jau bija ieradies un uzgājis augšā kopā ar savu tēvu un brāli, tomēr man bija kauns atzīties, ka nemaz lāgā neesmu zinājusi, kur viņš pavadījis pagājušo dienu un nakti. Vēlējos noticēt, ka šodien viss varētu būt citādi. Ģimenes lokā Bleiks allaž šķita cilvēcīgāks, savā ziņā ne tik dievišķīgs. Varbūt šeit mēs varēsim nojaukt starp mums uzaugušo mūri un izrunāties, pa īstam izrunāties. Mēs taču bijām nesen saderinājušies, mums vajadzēja vienam otru mīlēt, justies droši, vēlēties būt kopā, taču ikreiz, kad nonācām vienā telpā, starp mums bija jūtama gandrīz taustāma spriedze.
   Mēs ar Alliju apsēdāmies uz liela dīvāna pretī Fionai. Atzinīgi nopētīju plašo telpu, ko piepildīja no fasādes erkera loga plūstošā gaisma.
   – Manuprāt, mums vajadzētu uzsaukt tostu. Par jūsu jauno mājokli! – Fiona saskandināja ar Alliju. – Un, protams, arī par Bleika un Ērikas saderināšanos!
   – Priekā! – mēs vienā balsī noskandējām.
   Atlaidos uz dīvāna un iemalkoju dzērienu. Varbūt tieši tas man bija vajadzīgs, kamēr Bleiks nebūs nomierinājies, – šampanietis un meiteņu izklaides. Lieki nekavēdamās, Allija sāka rakņāties pa somu, ko bija nolikusi uz grīdas.
   – Ja jau esam sākušas runāt par saderināšanos…
   Viņa izņēma krietnu kaudzi ar kāzu žurnāliem, izgreznotiem ar krāsainām grāmatzīmēm. Mana dedzīgā vēlēšanās pēc meiteņu izklaidēm vienā mirklī pagaisa.
   – Pats par sevi saprotams, ka vispirms mums vajag sameklēt tev kleitu, Ērika, taču šovakar mums noteikti jāizvēlas krāsas, jo es sajukšu prātā, ja to nezināšu, un šajā ziņā esmu savtīga.
   Klusi iesmējos. Es par to nemaz nebiju domājusi. Vismaz ne kopš skolas laikiem, kad ikviena mazā meitenīte spēja sapņot vienīgi par kaut ko sārtu un purpursarkanu.
   Fiona apsēdās Allijai pie otriem sāniem.
   – Ā, šī man ļoti patīk. Bet varbūt varētu ņemt tumši zilu. – Viņa norādīja uz vienu no paraugiem.
   Allija saknieba lūpas.
   – Nezinu gan. Ja kāzas notiks pludmalē, šāds tonis pietiekami neizcelsies. Kā būtu ar kaut ko gaišsārti violetu vai īsti koši sarkanu?
   Fiona iesmējās.
   – Tas tik būtu vareni, ja Bleiku un Hītu izdotos pierunāt izvēlēties sārtas vestes un kaklasaites.
   Arī Allija sāka smieties. Jau nākamajā mirklī visi plāni bija aizmirsti. Viņas sprieda par sārtiem vizuļiem izšūtām kungu jostām un ķiķināja tā, ka gandrīz novēlās no dīvāna. Es neiejaucos, jo man labāk patika, ja varējām runāt par kaut ko citu. Tad izdzirdēju, ka virtuvē kaut kas nograb, un atcerējos, ka Ketrīna viena pati gatavo vakariņas visai ģimenei. Vīrieši joprojām nekur nebija redzami.
   – Aiziešu paskatīties, kā tur sokas ar vakariņām. Tūlīt būšu atpakaļ.
   Nozudu virtuvē un ieraudzīju tur Ketrīnu, kura kaut ko maisīja lielā, kūpošā katlā. Gaisā vēdīja kārdinoša itāliešu ēdiena smarža. Pēkšņi sajutu izsalkumu, lai gan šodien man gandrīz nebija gribējies ēst.
   – Sveika, mīļā. Vai tu kaut ko gribēji?
   – Nē, paldies. Es tikai vēlējos pavaicāt, vai jums nevajag palīdzēt.
   Ketrīna pasmaidīja.
   – Manuprāt, es pati tikšu ar visu galā. Aizej patērzēt ar meitenēm.
   Pārlaidu skatienu lielajai, grezni iekārtotajai virtuvei, cerēdama, ka ieraudzīšu kaut ko tādu, ko vajadzētu uzkopt. Jebkādu iemeslu, kas ļautu man vēl dažas minūtes neatgriezties līgavas māsu midzenī. Velns parāvis, kas man bija lēcies? Vai tad pasaulē bija kāda sieviete, kura nevēlējās iesaistīties kāzu plānošanas norisēs? Kā gan es varēju vadīt nesen dibinātu modes uzņēmumu, ja itin nemaz neinteresējos par vissmalkākajām niansēm gaidāmajās kāzās, kas krietni vien pārsniegtu visu, ko jebkad biju spējusi iztēloties? Ar katru mirkli, ko Allija un Fiona pavadīja, cīnoties par savu uzskatu apstiprināšanu, vārdiem “lielas, baltas kāzas” aizvien vairāk uzradās pilnīgi cita nozīme.
   Iekodu lūpā un atsāku gudrot, kā varētu te aizkavēties ilgāk.
   – Vai viss kārtībā?
   – Jā, protams, – es pamāju. Šobrīd man nemaz nebūtu iebildumu iegrimt zemē. – Man laikam tikai bija vajadzīga atelpa. Viņas…
   Ketrīna viegli pasmaidīja un saprotoši uzlūkoja mani.
   – Viņas uzvedas pārāk tracinoši?
   Es iesmējos.
   – Varbūt nedaudz.
   No dzīvojamās istabas atkal atbalsojās smieklu šaltis, un mēs daudznozīmīgi saskatījāmies.
   – Allija nejauši izpļāpājās par saderināšanās ballīti. Paldies. Jums tas nemaz nebija jādara.
   – Ak! Kādi nieki! Es gribu to darīt. Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti mūsu ģimene priecājas par šiem jaunumiem. Visi nespēj vien sagaidīt, kad varēs ar tevi iepazīties. Godīgi sakot, viņi ļoti grib sastapties arī ar Bleiku. Viņš ir diezgan noslēgts un nemēdz īpaši bieži parādīties plašākā ģimenes lokā.
   – Vēlreiz paldies. Es jūtos nelāgi, jo man droši vien pašai būtu vajadzējis par kaut ko tādu iedomāties. Man laikam pieklātos noņemties ar daudzām lietām, par ko es pēdējā laikā pat nemaz neesmu iedomājusies.
   Viss norisinājās pārāk ātri. Notikumi darbā. Kāzu plānošana. It kā ar to vien vēl nebūtu gana, strīds ar Bleiku draudēja pilnīgi izjaukt arī visu pārējo.
   – Bleiks ir no tiem, kam patīk uzņemties vadību, tomēr kāzu plānošanas jomā no viņa droši vien nav nekāda labuma.
   Papurināju galvu. – Laikam gan ne.
   Nervozi palūkojos visapkārt, skatīdamās visur, tikai ne Ketrīnai acīs. Kad viņa apklusa, es tomēr riskēju paskatīties. Viņa sarauca pieri, panācās tuvāk un uzlika plaukstu man uz rokas.
   – Vai starp jums abiem viss ir kārtībā? – viņa klusi apvaicājās. – Cerams, tu neapvainosies, ka es tā saku, bet šobrīd tu neizskaties pēc meitenes, kura ir laimīgi saderinājusies.
   Noriju siekalas, juzdama, ka man kaklā sakāpis kamols.
   – Nav nekā tāda, par ko būtu jāuztraucas.
   – Vai viņš ir tevi apbēdinājis?
   Man sažņaudzās sirds, un es cieši aizmiedzu acis. Vai gan vispār bija iespējams izteikt vārdos to, kas šo dažu pēdējo dienu laikā bija noticis starp mums? Es vienkārši pamāju, nespēdama slēpt sāpes.
   – Mēs abi esam apbēdinājuši viens otru. Nevienam no mums nebija taisnība. Pēdējā laikā ir jūtama spriedze. Mums ir grūti sarunāties.
   Lūkojos grīdā, ar kurpes purngalu bikstīdama akmens plākšņu grīdu.
   – Dažreiz viņš ir tik ārkārtīgi nomācošs. Patiesībā tas ir pat kaitinoši.
   Ketrīna klusi iesmējās.
   – Es pati būtu varējusi tev to pateikt. Pamēģini uzaudzināt tādu dēlu.
   Vārgi pasmaidīju. – Varu iedomāties.
   – Bleiks bija grūti audzināms puisis. Vienmēr tāds ir bijis. Viņš ir mans dēls, un es viņu mīlēšu, lai kas arī notiktu, tomēr stūrgalvīgāku cilvēku par viņu ir grūti iedomāties. Kopš tā brīža, kad ieraudzīju tevi, man nez kāpēc kļuva skaidrs, ka viņam kopā ar tevi būs labi. Es katru dienu lūdzos, kaut arī tev būtu labi ar viņu. Viņš ir daudzējādā ziņā kļuvis labāks. Es vēl nekad neesmu redzējusi viņu izturamies pret kādu tik maigi kā pret tevi, Ērika. Kaut kas ir mainījies. Tie ir tikai sīkumi, tomēr tos var manīt.
   Man acīs dega asaras. Pirms vēl biju paguvusi kaut ko pateikt vai izdomāt kādu ieganstu, lai izietu pa durvīm, Ketrīna pievilka mani sev klāt. Arī es viņu apskāvu.
   – Neatsakies no viņa, – Ketrīna nočukstēja. – Tu esi vienīgā, kas spēs izlauzties cauri visiem mūriem, aiz kuriem viņš ir noslēpies.
   Nedaudz atrāvos un noslaucīju asaras, kas bija noritējušas man pār vaigiem.
   – Man tik ļoti gribētos, kaut mēs šobrīd nejustos tik sveši.
   Dzīvoklī atskanēja Bleika, Hīta un viņu tēva balsis. Mana sirds salēcās pēkšņās gaidās. Viņš bija klāt.
   – Bleik! – Ketrīna uzsauca dzīvojamās istabas virzienā, atbrīvodama mani no apskāviena.
   Es vēlreiz noslaucīju acis, cerēdama, ka neviens nepamanīs manas asaras. Pēc dažiem mirkļiem ienāca Bleiks un apstājās dažu soļu attālumā no sliekšņa, joprojām turēdams rokas džinsu kabatās. Redzot, cik satriecoši labi viņš spēja izskatīties, nemaz īpaši necenzdamies to darīt, man gandrīz apstājās sirds. Klusībā iegalvoju sev, ka viņš viscaur pieder man. Un tomēr pēdējā laikā es par to nebiju jutusies gluži pārliecināta. Viņa zaļo acu skatiens pievērsās vispirms mātei un tad arī man. Pie manis tas uzkavējās mazliet ilgāk. Novērsos, lai slēptu savu neseno vājumu, tomēr zināju, ka jau pirmajā mirklī biju sevi nodevusi.
   – Bleik, – Ketrīnas balss kļuva skarbāka. – Tev jāparunā ar Ēriku. Visi priecājas un rosās, bet šis nabaga bērns tevis dēļ raud. Tev ir jāsāk ar viņu runāt.
   Bleiks mirkli skatījās uz māti. Viņa sejas izteiksme palika nemainīga.
   – Mammu, es negrasos ar tevi apspriest kaut ko tādu.
   Viņa saviebās.
   – Tu nu gan esi īsts ģimenes ģēnijs. Augstā debess, es nemaz neceru, ka tu par to varētu runāt ar mani. Parunā ar savu līgavu, kura drīz kļūs par tavu sievu. Tev ir jāvērš par labu viss, ko tu esi sastrādājis, un vairāk neko es tev negrasos sacīt.
   Bargi uzlūkojusi Bleiku, Ketrīna pagriezās pret mani, un viņas skatiens atkal atmaiga. Viņa uzmundrinoši paspieda man roku. Nebildis ne vārda, Bleiks pagriezās, izgāja cauri virtuvei un nozuda gaitenī. Sekoju viņam, un drīz vien mēs nonācām vienā no gandrīz tukšajām istabām, ko pirmīt biju redzējusi. Tur bija paredzēts ierīkot kabinetu. Pie sienas bija novietoti divi rakstāmgaldi, jau apkrauti ar dokumentu kaudzēm.
   Uzgriezis man muguru, Bleiks palika stāvam istabas vidū. Aizvēru durvis un atbalstījos pret tām. Pēkšņā divvientulība radīja arī klusumu, neveiklu, iztukšotu klusumu. Centos atrast vajadzīgos vārdus, kaut ko tādu, kas varētu mums palīdzēt atkal kļūt tādiem pašiem kā pirms brauciena uz Sanfrancisko, tomēr man nebija ne jausmas, ko viņam tagad sacīt. Nojautu, ka Bleiks dusmosies par to, ka biju sabrukusi viņa mātes priekšā, lai gan man nemūžam pat prātā nebūtu ienācis stāstīt viņai par to, kas starp mums bija noticis.
   – Cik noprotu, tu vēlies ar mani runāt, – Bleiks klusi sacīja, pagriezdamies pret mani.
   Pamāju un noriju siekalas. Man kaklā atkal bija savilcies kamols. Te man nemaz negribējās runāt, bet nevarēja jau zināt, kad es atkal varētu izpelnīties viņa uzmanību.
   – Es negribēju to darīt šeit, bet tevis nebija līdzās. Viņa sāka mani izvaicāt par mums, un es vienkārši neizturēju. Piedod.
   – Tagad es esmu šeit.
   Tas tika pateikts klusāk. Bleiks paspēra soli man tuvāk un apstājās man priekšā, joprojām nevērīgi turēdams rokas kabatās. Parasti man ļoti patika šī poza, šī dažkārt manāmā attieksme, kas liecināja, ka viņam nekas nerūp. Parasti to varēja attiecināt uz darbu. Tad es atcerējos, cik šķietami vienaldzīgs viņš bija izskatījies toreiz, Angelcom apspriežu telpā, atkrītot krēslā man pretī. Tolaik biju jutusi gan aizkaitinājumu, gan sāpīgu tieksmi pēc viņa. Tagad jau biju kļuvusi gudrāka. Zināju, ka neesmu viņam vienaldzīga, tomēr šobrīd manas jūtas pret viņu bija tikpat pretrunīgas.
   – Bleik… tu dari man pāri.
   Viņš sakoda zobus. Pagāja vairākas tukšas sekundes. – Es tevi brīdināju – ja tu atvērsi durvis, aiz kurām ir tā daļa no manis…
   – Es nerunāju par fiziskām sāpēm, – es pārtraucu. – Zinu, ka dažreiz mēs būsim dusmīgi un nodarīsim viens otram sāpes. Tas ir neizbēgami. Es zinu, ka mēs to visu dažādos veidos izgāzīsim viens uz otru. Atzīstos, ka pagājušajā naktī man nebija viegli. Ne jau tāpēc, ka agrāk mēs neko tādu nebijām darījuši, bet gan tādēļ, ka beigās es spēju sajust vienīgi tavas dusmas. Tās mani ievainoja daudz dziļāk par jebkuru fizisku nodarījumu, jo man radās sajūta, ka tu mani ienīsti un vēlies man nodarīt pāri. Varbūt tev pēc tam kļuva vieglāk…
   – Nekļuva, vari man ticēt. – Viņš saviebās.
   – Kāpēc tad tu mani pameti, it kā tev tas viss neko nebūtu nozīmējis? Es jutos tā, it kā tu mani būtu atraidījis, lai sodītu vēl vairāk. Kad tas reiz beigsies? Cik reižu vēl man tev būs jālūdz piedošana, jāatkārto, ka esmu pieļāvusi muļķīgu kļūdu un to ļoti nožēloju?
   Bleiks nedaudz aizgriezās un izlaida pirkstus caur matiem. Tumši brūnās šķipsnas izspūra uz visām pusēm.
   – Tam vispār nebūtu vajadzējis notikt.
   Es atslīgu pret durvīm.
   – Zinu. Un vēlos, kaut tas nebūtu noticis.
   Viņš atkal uzlūkoja mani.
   – Nē, man šķiet, ka tu tomēr neesi to sapratusi līdz galam. Tas, kas notika, kad bijām šķirti… tas viss notika tāpēc, ka tu man neuzticējies un neļāvi man tikt galā ar Daniela draudiem.
   – Tev nav taisnība.
   – Ir gan, Ērika. Ja tu būtu man uzticējusies, mēs nemūžam nebūtu šķirti. Džeimsam nemūžam nebūtu radusies iespēja piekļūt tev tik tuvu tobrīd, kad tu biji viegli ievainojama.
   – Es domāju, ka Daniels tevi nogalinās. Vai tu spēj to saprast? Es vai miru no ilgām pēc tevis, es pūlējos izdomāt, kā glābt mūsu attiecības, bet, kad tovakar ieraudzīju tevi kopā ar Sofiju un vēlāk arī ar Rizu, kaut kas manī salūza. Es sapratu, ka starp mums viss ir beidzies, ka esmu tevi zaudējusi. Tam nebija nekāda sakara ar alkām pēc Džeimsa. Runa bija vienīgi par to, ka bez tevis es jutos tik sasodīti iztukšota, ka ļāvu viņam pienākt pārāk tuvu.
   – Vai tu patiešām domā, ka es būtu ļāvis Danielam nodarīt pāri tev vai man? Vai tu tiešām kaut vai tikai uz mirkli spēji iedomāties, ka es nebūtu apgriezis pasauli ar kājām gaisā, lai pasargātu tevi no tā maniaka? Nolādēts, tā vietā tu vienkārši izrāvi man sirdi!
   Bleika vārdos bija dzirdamas neviltotas sāpes. Es to sapratu, jo arī pati biju izdzīvojusi šādas mokas. Baidoties no Daniela draudiem, es vairākas nedēļas biju likusi mums iet cauri ellei.
   – Runa jau nav tikai par Džeimsu, kaut gan es par to nepriecājos, vari man ticēt. Tas bija kārtējais nejaukais atgādinājums par visu to situāciju. Daniela dēļ tev bija nācies daudz ko pārdzīvot, un es negribēju, lai tev būtu jācieš vēl vairāk. Patiesībā tu mūs apdraudēji vēl vairāk, jo nevēlējies lūgt, lai es tev palīdzu. Kā es varu būt tavs vīrs, ja tu man neļauj tevi pasargāt? Nolādēts, Ērika, es esmu rīkojies pretēji visiem saviem instinktiem, lai tu tiktu pie savas brīvības, un pie kā tas viss ir mūs novedis?
   Lūpām drebot, es uzklausīju viņa niknos vārdus.
   – Es pieļāvu kļūdu. Biju pārbijusies, un tolaik vissvarīgāk par visu bija zināt, ka tu esi drošībā.
   – Cik reižu mums vēl nāksies to visu pārdzīvot tikai tāpēc, ka tu esi pārāk sasodīti ietiepīga, lai man uzticētos?
   – Tu mani sodi par to, kas jau ir noticis, par to, ko vairs nevar padarīt par nenotikušu. Tagad viss ir citādi.
   Bleiks papurināja galvu.
   – Vai tiešām? Vai tu vari apgalvot, ka vairs nekad nerīkosies tieši tāpat? Jo es tev varu pateikt skaidri un gaiši: ja toreiz, kad Daniels tev piedraudēja, tu dziļi sevī būtu izjutusi nešaubīgu pārliecību, ka tev jānāk pie manis, viss būtu noticis pavisam citādi. Un vēl es visu šo laiku tevi brīdināju par Džeimsu. Es visu zināju. Sasodīts, es zināju, ka viņš ir pienācis tev pārāk tuvu, bet tu viņu neatraidīji. Vēl vairāk, tu vēl aizvien viņu paturi sev līdzās, kaut arī zini, ka tas mani padara vai traku. Man gribas to draņķi saplosīt gabalos par to, ka viņš ir tev pieskāries. Vai tu vispār apjēdz, kā es jūtos, Ērika?
   Tas tikai bija uzbrukums. Samirkšķināju acis, lai padzītu asaras. Dienām ilgi pilnīgs tukšums, un nu kaut kas tāds.
   – Bleik…
   – Man ir vajadzīga vara, Ērika, taču es to negrasos iegūt ar spēku. Tev pašai tā ir jānodod manās rokās. Tu esi atvērusi durvis, un tagad tev pa tām ir jāienāk. Tu esi mēģinājusi novilkt starp mums stingru robežu gan darbā, gan mūsu attiecībās, lai paturētu savās rokās varu, ko uzskati par vajadzīgu. Tam visam ir nekavējoties jāpieliek punkts.
   Man pakrūtē savilkās kamols. Sajutu jau pazīstamo pēkšņo vēlmi mesties bēgt, atgrūst Bleiku. Nebiju pārliecināta, vai kādreiz vispār spēšu nodot viņa rokās tik lielu varu. Ja nu man tas nekad neizdosies?
   – Ko tu īsti gribi sacīt?
   – Tu teici, ka gribi mani. Mani visu. Un tāds nu es esmu. Viss, kas notika ar Danielu… un tagad arī ar Džeimsu… nekas tāds vairs nedrīkst atkārtoties.
   – Es nemaz to nevēlos, – es iebildu.
   – Un es nodrošināšu, lai tas vairs nekad nenotiktu.
   Man viegli pavērās mute. Dzirdot kaut ko tādu, man vairs nebija ko teikt. Bleiks taču noteikti apzinājās, cik neiespējams bija tas, ko viņš prasīja. Kāpēc viņam nepietika ar to, ka es pakļāvos gultā?
   – Vai runa ir par to, ka man ir jābūt tavai verdzenei? Tu gribi ar mani nodoties kaut kādām pakļaušanās spēlītēm? Man nav iebildumu, Bleik. Esmu gatava lūgties, esmu gatava stāvēt uz ceļiem, taču es negrasos pieļaut, lai tas viss ietekmētu arī manu darbu. Man ir savas robežas, un tev tas jāsaprot.
   – Man tā nav nekāda spēle. Un visas problēmas rada tieši tavi uzskati.
   Bleiks panācās tuvāk un ar skatienu ieurbās man acīs.
   Aizstāvēdamās atliecos atpakaļ un cieši piespiedos pie durvīm. Viņš ar plaukstām atbalstījās pret tām man abās pusēs, neļaudams man pakustēties. Mūsu ķermeņi gandrīz saskārās. Tādā tuvumā es vairs nespēju skaidri domāt. Bleiks joprojām nenolaida acis no manis. Viņa skatienā nebija nekādu šaubu. Kad viņš atkal ierunājās, viņa balss skanēja klusi.
   – Kā tu jūties, Ērika, kad esi nodevusi visu varu manās rokās?
   Tas bija daudznozīmīgs jautājums, tomēr varēja manīt, ka šoreiz runa vairs nebija ne par Danielu, ne par Džeimsu. Viņa seja bija atmaigusi, apvaldītā kvēle tajā pamazām pārtapa par kaut ko citu. Kaut ko tādu, kas bija saistīts ar seksu. Šī enerģija bija tikpat spraiga un burtiski sajūtama. Tā vibrēja starp mums, uzšķiļot dzirksteles visur, kur vien viņš man pieskārās. Pirksta gals uz manas lūpas izliekuma, īkšķis uz mana kakla pulsējošās dzīslas. Ak dievs, kā man šobrīd gribējās sajust viņa pieskārienus it visur!
   – Ļauties ir tik patīkami, vai ne? Apzināties, ka es parūpēšos, lai mums abiem būtu labi. Ka es gādāšu, lai mēs abi sasniegtu baudu.
   Bleiks ļāva plaukstai noslīdēt zemāk, pārslidināja to pār manu krūti un vidukli, kā iezīmēdams savu teritoriju. Manā ķermenī šādu vietu bija daudz.
   – Vai es tevi kādreiz esmu atstājis neapmierinātu? Vai kaut reizi ir bijis kāds brīdis, kad tu neesi lūgusies pēc kaut kā vairāk, neatkarīgi no tā, cik tālu esmu tev licis iet? Vai tu kādreiz neesi sasniegusi baudu, izkliegdama manu vārdu? Pasaki, ja tā nav bijis.
   Veltīgi pūlējos ievilkt elpu. Papurināju galvu, zinādama atbildi tikpat labi kā viņš. Dzirdot šo atgādinājumu par to, ko viņš spēja izdarīt ar manu ķermeni, par varu, ko viņš tik labi prata likt lietā, sajutu karstas trīsas. Starp kājām kaut kas sāka pulsēt. Tā pakļauties es biju gatava labprāt. Patiesībā es nemaz nevēlējos, lai viņš kādreiz rīkotos arī citādi.
   Bleiks paliecās tuvāk un gandrīz netverami noskūpstīja mani. Izliecos viņam pretī, taču viņš atrāvās, liekot man apreibt no alkām. Saraustīti ievilku elpu, pūlēdamās atgūties no šīs apmātības. Solot man to, kam jau biju kļuvusi par verdzeni, viņš vilināja mani pretī kaut kam tādam, kas nozīmēja daudz vairāk.
   – Ko tu ar mani dari?
   – Es tev rādu to, ko tu vēlies un kas mums ir vajadzīgs.
   – Tu taču zini, ka runa ir par kaut ko citu. Es zinu, ka varu tev atļaut visu un tu man nenodarīsi pāri. Tomēr tu nevari… tu nevari mani noturēt ar varu, pasludināt mani par savu īpašumu un cerēt, ka es tev to atļaušu.
   Bleiks spēji uzrāva uzacis.
   – Ak tā? Vakar tu teici kaut ko citu. Es pats dzirdēju tos vārdus, skaļi un skaidri.
   – Man jau nekas cits neatlika. Ja esmu šādi novesta gandrīz līdz orgasmam, varu tevi nosaukt arī par Romas imperatoru.
   – Tu negribi, lai es esmu tavs kungs? Tu negribi piederēt man tikpat ļoti, kā es gribu piederēt tev? Vai tā tas ir?
   Dzirdot šos vārdus, man krūtīs kaut kas truli iesāpējās. To, ko Bleiks sacīja, nebija iespējams apvienot ar manām bailēm no tā, ka pār manu dzīvi varētu valdīt kāds cits. Šķita, ka es nekādi nespēju no tām atbrīvoties.
   – Man nekad nav nācies uz kādu paļauties, kādam paklausīt. Tu to zini un tomēr joprojām centies mani pārveidot, it kā es kaut kādā veidā spētu vienkārši pārslēgties.
   – Ja mēs apprecēsimies, tam vajadzēs mainīties. Uz visiem laikiem.
   – Ko tas nozīmē?
   – Tas nozīmē, ka tu nāksi pie manis, pirms vēl būsi sākusi apsvērt kādu pārsteidzīgu lēmumu. Tas nozīmē, ka tu mani iesaistīsi savā dzīvē, lai es varētu brīvi rīkoties, un tātad arī aizvāksi Džeimsu no sava uzņēmuma. Tas nozīmē, ka tu lūgsi man palīdzību, kad tev tā būs vajadzīga, un nekad no manis neko neslēpsi. Un, ja radīsies kāda situācija, kuru labāk varēšu atrisināt es, tu ļausi man to darīt. Lai kas arī notiktu.
   Bleiks no jauna paliecās man tuvāk. Viņa nopietnais skatiens aši pārslīdēja pār manu seju un maigi pārlaidās manam vaigam. Kad viņš atkal ierunājās, viņa balss izskanēja kā čuksts.
   – Tas nozīmē, ka ar katru savu nomoda elpas vilcienu, ar katru savu soli tu virzi uz priekšu ne vien tikai savu, bet arī mūsu abu dzīvi. Tev ik brīdi ir jāapzinās, ka esmu tev līdzās un visi tavi lēmumi ir negrozāmi saistīti ar mani.
   Pūlējos ievilkt plaušās gaisu tik ļoti, ka man iesāpējās krūtis. Nekādi nespēju aptvert to, ko Bleiks man sacīja. Viņš negrasījās man atvēlēt iespēju aizbēgt vai uzsākt cīņu. Itin neko.
   – Es… man ir tāda sajūta, ka tu man izvirzi ultimātu.
   Ar plati ieplestām acīm es jautājoši uzlūkoju viņu, cerēdama, ka esmu visu pārpratusi. Redzot viņa nopietno skatienu, vārdos izteikta atbilde vairs nebija vajadzīga.
   – Es gribu visu, Ērika. Es nesamierināšos ar kaut ko mazāku. Pamēģini to aptvert, vai arī …
   Mēģināju apvaldīt mani pārņēmušās trīsas. Kā gan viņš varēja no manis prasīt kaut ko tādu? Piedraudēt, ka izbeigs mūsu attiecības? Jutos kā būrī iesprostots, stūrī iedzīts dzīvnieks.
   – Vai arī… kas? – Mani vārdi izskanēja asi. Tajos bija manāms izaicinājums.
   Bleika tvēriens ap manu vidukli kļuva stingrāks, viņš ciešāk sakoda zobus. Pirms vēl paguvu novērtēt, cik ļoti viņš bija pārskaities par manu izaicinājumu, viņš mani noskūpstīja. Strauji, cieši un prasīgi. Viņa mēle ieslīdēja man mutē, un es ļāvos, gandrīz pārsteigta par tik kāru kaisli. Viņš izgrūda klusus lāstus, ko apslāpēja mūsu neprātīgi saplūdušās lūpas. Viņa straujā, uzbrūkošā dedzība izšāvās man cauri, pamudinot visus manus instinktus atbildēt ar to pašu.
   Es skūpstīju viņu, ieķerdamās viņa kreklā un savilkdama pirkstus dūrēs, lai uzstājīgi pievilktu viņu sev klāt. Mūsu mēles savijās, mēs kodījām viens otram lūpas un karsti saplūdām kopā. Bleiks ar gurniem piespieda mani pie durvīm, un es sajutu viņa nepārprotamo uzbudinājumu. Viņa plauksta pārslīdēja pār manu augšstilbu, augstu uzraujot manu svārku apakšmalu un liekot nepārprotami nojaust, ko viņš no manis gribēja. Asi ievilku elpu un apslāpēju skaļo vaidu, kas līdz ar izelpu draudēja izlauzties pār lūpām.
   Bleiks ieslidināja roku man starp kājām un sāka mani berzēt tāpat caur biksītēm. Mani pārņēma neprāts. Klusi ievaidējos. Bauda bija uzveikusi to mana saprāta daļu, kas apzinājās, ka šeit nebija īstā vieta tādām nodarbēm. Brīdī, kad atrados viņa ciešajā apskāvienā, manam ķermenim kaut kas tāds nemaz nerūpēja.
   – Kāpēc, Ērika? Velns parāvis, kāpēc tu cīnies man pretī?
   Mani gurni strauji kustējās pret viņa roku. Biksītes bija kļuvušas slapjas, es biju gatava pieņemt viņu tepat uz vietas. Ikreiz, kad viņš man pieskārās, es vairs nespēju noturēties pretī. Cīnīties ar viņu bija bezcerīgi, un tagad, kad man tik ilgi bija nācies iztikt bez viņa pieskāriena, biju gatava burtiski uzlīst augšup pa viņa ķermeni, ja vien tā varētu beidzot piekļūt viņam tuvāk. Pabāzu plaukstas zem Bleika krekla un pārlaidu tās pār viņa kailajām krūtīm.
   – Es gribu tevi… tūlīt.
   Viņš strauji izelpoja, caur manas apakšveļas plāno audumu turpinādams berzēt manu pulsējošo kājstarpi. Saliecu pirkstus un ar nagiem novilku lejup pār viņa sāniem, alkdama pēc viņa visdažādākajos veidos tik ļoti, ka vairs nespēju neko skaidri saredzēt.
   Tad no dzīvojamās istabas atskanēja vēl viens skaļš paukšķis, kam sekoja viņa ģimenes pazīstamās balsis. Allija mani pasauca, un tas bija kā atskurbinošs atgādinājums, ka mēs neesam vieni un nevaram turpināt iesākto.
   Aizelsušies atrāvāmies viens no otra.
   – Velns parāvis! – Bleiks sagrīļojies atkāpās un sakārtojās.
   Pat caur džinsiem varēja redzēt, ka viņš ir sāpīgi uzbudināts, pilnīgi gatavs iegūt mani uz jebkuras virsmas, kas vien gadītos pa rokai. Šajā telpā tas būtu varējis būt Hīta rakstāmgalds. Tas būtu nelāgi. Tik lieliski, tomēr tik nelāgi.
   Ar pūlēm noriju siekalas, visiem spēkiem cenzdamās atgriezties īstenībā. Ļāvu galvai atslīgt pret durvīm. Manas krūtis smagi cilājās. Bezcerīgi mēģināju apvaldīt seksuālās spriedzes uzplūdu, kas pulsēja ķermenī. Nolādēts. Jutos sliktāk nekā septītajā elles lokā. Viņš bija atkāpies par vairākiem soļiem, un, paturot prātā mūsu pirmītējo intīmo apskāvienu, šāds attālums šķita neizturams.
   – Bleik, es negribu ar tevi strīdēties. Lūdzu, brauksim mājās un vienkārši aizmirsīsim to visu.
   Pēc mirkļa viņš no jauna pagriezās pret mani, un mana sirds atkal gandrīz izlēca ārā pa muti. Viņa skatienā nekas neliecināja par samierināšanos. Gluži pretēji – šķita, ka īsajā brīdī, kas man bija nepieciešams, lai atkal piespiestu smadzeņu šūniņas pienācīgi darboties, viņa apņēmība bija tikai pieaugusi.
   – Es taču jau tev pateicu, ka jūtos vainīga, un tas bija darīts no sirds, – es lūdzoši sacīju.
   – Zinu. Bet šoreiz ar to būs par maz. Tas, ko es lūdzu… es to nevēlos. Tas man ir vajadzīgs. Tas ir vajadzīgs mums abiem.
   Bleiks urbās manī ar skatienu. Starp mums bija jūtama spriedze. Pavēru muti, taču viņš mani apsteidza.
   – Izvēle ir tavā ziņā, Ērika.
   Vienkārši vārdi. Izrunāti tik nelokāmi. Tas, kā viņš skatījās uz mani, gaidīdams… ko īsti? Ka es pakļaušos? Visu nodošu viņa rokās? Viņš cerēja, ka kopā ar savu mīlestību, paļāvību un nākotni es atdošu viņam arī visu sevi, katru visniecīgāko daļiņu, kuras dēļ bija vērts cīnīties.
   Man gribējās padoties. Man gribējās raudāt, jo es zināju, ka nespēju pateikt to, kas viņam vajadzīgs. Vai varbūt tomēr spēju? Tas bija neiedomājami.
   Kamēr turpināju cīnīties ar sevi, Bleiks pienāca man klāt, aši noskūpstīja un dziļi ieskatījās man acīs. No šāda maiguma manas domas atkal pajuka uz visām pusēm.
   – Es tevi mīlu, Ērika. Bet, ja tu nespēj man to dot…
   Bleiks aprāvās un tikai nogrozīja galvu. Varēja redzēt, kā viņa acīs plosās emociju vētra.
   Bet… ko gan Bleiks īsti centās pateikt? Ka viss bija beidzies? Pirms vēl biju paguvusi to pajautāt, viņš pasniedzās pēc durvju roktura, un es pavirzījos malā, lai ļautu viņam paiet garām. Nodūris galvu, sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš nozuda gaitenī, kas veda uz viesību trokšņa pusi.
   Paliku stāvam kā sastingusi. Lai gan pati biju gribējusi ar Bleiku parunāt, nu nekādi nespēju noticēt, ka visu šo laiku viņā bija briedis kaut kas tāds.
   Šovakar no manis bija izlauzušās visas emocijas, ko dažu pēdējo dienu laikā biju apspiedusi, lai varētu turpināt savu ierasto dzīvi. Nu vairs nespēju ilgāk palikt kopā ar viņa ģimeni un izlikties, ka viss ir kārtībā. Apzinoties, ka uz spēles ir liktas mūsu attiecības, man atliktu tikai uzmest Bleikam vienu vienīgu skatienu, lai uzreiz izplūstu asarās.
   Pat tad, ja ar atvainošanos bija gana, to vairs nebija jēgas atkārtot vēlreiz, un mana sirds vairs nespēja ciest. Es vairs nespēju izturēt apziņu, ka ar visu, ko biju viņam devusi, joprojām izrādījās par maz.
   Nepateikusi Bleika mātei nevienu vārdu, lai liktu noprast, ar ko beigusies mūsu saruna, es ātri izsoļoju cauri virtuvei un iegāju dzīvojamajā istabā. Draudzīgā tērzēšana tūlīt aprāvās. Neskatīdamās uz pārējiem, jo man bija bail, ka, palūkojoties uz kādu, es varētu neizturēt, uzmeklēju Alliju. Viņa stāvēja pie dīvāna, turēdama rokā glāzi. Paķēru somiņu un aši apskāvu viņu.
   – Piedod, – es nočukstēju un izgāju no mājas.

Desmitā nodaļa

   Dzīvoklis bija tumšs un kluss. Pārāk kluss.
   Biju atgriezusies mājās viena un veltīgi pūlējusies iemigt. Joprojām nekādi nespēju aptvert to, ko Bleiks man bija pateicis, to, ko viņš no manis bija pieprasījis, – šo priekšlikumu pēc bildinājuma. Šoreiz tas nebija papildināts ar spožu briljantu gredzenu. Tie bija ļoti reāli draudi par to, ka es varētu palikt ar tukšām rokām. Man gribējās ticēt, ka tas ir blefs, ka es tomēr varētu viņu atrunāt. Bet ja nu ne? Ja nu nekas no manis sacītā nespētu likt viņam atteikties no saviem nosacījumiem?
   Tieši pirms pusnakts biju aizsūtījusi Allijai īsziņu, lai apvaicātos, vai Bleiks bija pārnakšņojis pie viņiem. Nē, viņš bija devies prom. Viņa nezināja, uz kurieni. Rīta agrumā mani beidzot pievārēja miegs.
   Iepriekšējā vakarā bija nedaudz lijis, un rīts izrādījās vēl tveicīgāks nekā parasti. Izgājusi ārā, ieraudzīju Kleju, kurš mani gaidīja pie automašīnas, gatavs nogādāt mani uz darbu. Viņš allaž bija līdzās arī citās dienās, kad mani nekur nevajadzēja vest. Acīmredzot Bleiks negrasījās riskēt ar manu drošību, un es šajā ziņā laikam gan nekādi nevarēju piespiest viņu pārdomāt.
   Izbaudīdama automašīnas salona vēso, sauso gaisu, ļāvu Klejam mani vest pa pilsētas ielām. Manas domas atkal aizklīda pie Bleika, pie tā, kur viņš pavadīja savas naktis. Neļaudama iztēlei brīvu vaļu, es uzlūkoju Kleju.
   – Vai jūs zināt, kur Bleiks bija pagājušajā naktī?
   Mūsu acis sastapās atpakaļskata spogulī.
   – Īsti nezinu, Hetevejas jaunkundz. Viņš lika, lai šonedēļ esmu jūsu rīcībā. Kopš tā laika viņš nav ar mani sazinājies.
   – Vai pie viņa dzīvo vēl kāds?
   – Nē, kundze. Tikai jūs.
   Šķiet, viņam nebija par ko raizēties, toties man gan. Joņojām pa ielām un beidzot apstājāmies pie biroja. Atvadījos no Kleja un ātrā solī devos uz ēkas ieeju.
   Lai pārdzīvotu šo dienu, manam ķermenim bija izmisīgi vajadzīga kafija, tomēr es biju nolēmusi šorīt atteikties no ierastās paviesošanās kafejnīcā “Moka”. Jau labu laiku centos izvairīties no Simonas, jo nezināju, ko Džeimss viņai bija pastāstījis par savu strīdu ar Bleiku. Pēc visa, kas bija noticis starp mani un Bleiku pagājušajā vakarā, emocionālā ziņā jau tāpat biju novesta gandrīz līdz galējai robežai. Ja man nāktos risināt vēl vienu emocionāli iztukšojošu situāciju, es vairs neizturētu.
   – Ērika!
   Apstājusies pie durvīm, aiz kurām atradās kāpnes uz biroju, es apsviedos un ieraudzīju pazīstamu seju. Man priekšā stāvēja Aizeks Perijs, ģērbies pelēkās biksēs un plānā kreklā. Tā tikai vēl trūka.
   – Ko tu te dari?
   Gandrīz nespēju slēpt aizkaitinājumu. Tieši šodien viņam bija vajadzējis uzrasties tik nelūgtam. Aizekam pietika pieklājības izrādīt, ka viņš jūtas mazliet neērti.
   – Biju tev nosūtījis elektroniskā pasta vēstuli, taču nesaņēmu atbildi. Tā kā esmu pilsētā, nolēmu tevi apciemot.
   – Tu būtu varējis man iepriekš piezvanīt, lai brīdinātu par savu ierašanos.
   – Zinu, piedod. Es par to iedomājos pēdējā brīdī.
   Viņš nedaudz pakodīja lūpas, vairs neizskatīdamies pēc vīrieša, kurš pirms dažiem mēnešiem bija man uzmācies. Nu tas bija vīrietis ar zēnisko smaidu, kurš bija pierunājis mani divatā aiziet vakariņās, ar ko tad viss arī bija sācies.
   – Es zinu, ka tu esi aizņemta. Neatņemšu tev daudz laika, – viņš sacīja.
   – Ja Bleiks uzzinās, ka tu esi bijis te…
   Nu varēju justies pateicīga, jo šodien man nevajadzēja raizēties par to, ka Bleiks varētu mani negaidīti apciemot. Vismaz man nešķita, ka viņš varētu to izdarīt. Cik varēja noprast, tad pēc pagājušā vakara mums bija lemts kādu laiku nesatikties.
   Aizeks viegli saviebās un nodūra galvu, paskatīdamies uz saviem dārgajiem, ērtajiem apaviem.
   – Zinu. Es saprotu, ka viņš par mani nav sajūsmā, tomēr biju cerējis, ka tu apžēlosies un ļausi man visu paskaidrot.
   Atkāpos no durvīm un sakrustoju rokas uz krūtīm. Mēs atradāmies sabiedriskā vietā, taču pēdējās tikšanās reizē viņš mani bija viscaur nepatīkami apgrābstījis. Es nespēju un negrasījos viņam uzticēties.
   – Diez vai mums kaut ko vispār vajadzētu apspriest, Aizek.
   Viņš izelpoja, izskatīdamies daudz cilvēciskāks un drošāks nekā pirmīt.
   – Piedod, Ērika. Es tiešām jūtos ļoti vainīgs. Lūdzu, atļauj man izmaksāt tev tasi kafijas. Tas ir viss, ko es lūdzu. Piecas minūtes.
   Viņa maigās, zilās acis raudzījās lūdzoši, liekot man atcerēties kādreizējo valdzinošo Aizeku Periju. Turklāt viņš bija man piesolījis kafiju.
   – Nu labi.
   Viņam iemirdzējās acis, toties es nemaz nejutos priecīga. Iekšēji saspringusi, es atgrūdu vaļā “Mokas” durvis. Viņš sekoja man pa pēdām. Cerēju, ka Simona brīnumainā kārtā šorīt nebūs ieradusies darbā, taču tas jau būtu par daudz prasīts, jo vēl nevienu reizi nebiju pagodinājusi šo kafejnīcu ar savu ierašanos, neieraugot tur sparīgo, rudmataino bāra apkalpotāju.
   Brīdī, kad izraudzījāmies galdiņu, viņa apkalpoja citu klientu. Atlaidos krēslā un ar pirkstu pārvilku pār galda malu. Zināju, ka Aizeks grasās mani izprašņāt par reklāmu, bet vēl aizvien nebiju izlēmusi, kā rīkoties. Bleiks, protams, būtu ļoti dusmīgs, bet laikam taču būtu idiotiski atraidīt tādu klientu kā Aizeks, kurš varēja palīdzēt manam uzņēmumam attīstīties daudz ātrāk. Šo situāciju bija aptraipījušas pārāk daudzas emocijas, un es nekādi nespēju tikt skaidrībā par to, ko darīt ar viņa piedāvājumu.
   Simona ar mums sasveicinājās, un es gandrīz salēcos, jo biju uz mirkli aizdomājusies.
   – Sveika, – viņa viegli pasmaidīja. – Labu laiku neesmu tevi redzējusi.
   – Sveika, Simona. Jā, tā ir. Piedod, – es attraucu, un man sapinās mēle. Šobrīd nekādi nevarēju uzsākt sarunu. Man droši vien vajadzēja vienkārši pastāstīt viņai par to, kas bija noticis ar Džeimsu, lai par to vairs nebūtu jārunā.
   – Kā parasti? – viņa noprasīja, liekot man atkal atgriezties tagadnē.
   – Protams.
   Viņas skatiens aizslīdēja pie Aizeka, kurš, kā jau lielākā daļa vīriešu, nevērīgi un atzinīgi pētīja viņas augumu.
   – Man to pašu, – viņš pieklājīgi pasmaidīja.
   Nopūtos, ilgodamās pēc savas kārtējās kofeīna devas.
   – Nu… par ko tad tu īsti gribēji runāt?
   – Es vēlējos paskaidrot…
   – Kas gan te būtu ko skaidrot, Aizek? Es patiešām neesmu sajūsmā, ja kāds vīrietis mani apgrābsta vai bez nepārprotamas atļaujas pieskaras man jebkādā veidā.
   – Es apzinos, ka biju pārāk aizrāvies.
   – Un kā vēl. Un tagad man ir diezgan grūti to aizmirst un uzreiz atsākt ar tevi lietišķas sarunas. Cerams, tu spēj to saprast.
   Viņš saknieba lūpas.
   – Spēju gan. Es nedrīkstēju tā darīt. Mana uzvedība bija nepieļaujama.
   Šī vienkāršā atzīšanās mani nomierināja. Tiklīdz sāku apsvērt iespēju viņam piedot, Aizeks no jauna ierunājās:
   – Man nevajadzēja dzert.
   Saraucu pieri, nevēlēdamās samierināties ar šādu aizbildinājumu.
   – Tu smejies, vai? Mēs izdzērām pudeli vīna.
   – Es tobrīd lietoju zāles. Apvienojumā ar alkoholu tās būtiski ietekmē manu spriešanas spēju. Tu to nevarēji zināt, un tas nav nekāds attaisnojums.
   – Tev taisnība, nav gan.
   Viņš ar skatienu ieurbās galdā.
   – Es gribu, lai tu saprastu, ka parasti nemēdzu tā rīkoties. Es melotu, ja sacītu, ka tu man nešķiti pievilcīga, tomēr, būdams skaidrā prātā, es nebūtu tev tuvojies tādā veidā.
   Uzmanīgi nopētīju viņu, netikdama gudra, kas tagad sekos. Šāda vajadzība pēc piedošanas šķita pārāk pēkšņa, un es nespēju atvairīt aizdomas.
   – Ko tu no manis gribi, Aizek?
   Viņš nopūtās un izslējās.
   – Pasaule ir maza. Mums ir vairāki kopīgi paziņas. Zinu, ka Bleiks mani ir norakstījis, taču mūsu ceļi kādā brīdī droši vien atkal krustosies. Par spīti tam visam, – viņš norādīja uz sevi un mani, – biju cerējis, ka mēs tomēr varētu sadarboties. Uzskati to par piedāvājumu noslēgt mieru.
   – Saistoša finansiāla vienošanās ir visai savāds miera noslēgšanas piedāvājums.
   Aizeks ar pūlēm apspieda smaidu.
   – Var jau būt, taču es nodomāju, ka tev tas varētu likties vērtīgāks par ziediem un šokolādes konfektēm.
   – Es esmu saderinājusies. Tu tikai veltīgi iztērētu naudu.
   Viņa skatiens sastinga, acis viegli samiedzās.
   – To es nezināju. Apsveicu.
   – Paldies, – sausi atteicu.
   – Jebkurā gadījumā es patiešām vēlos ar tevi sadarboties. Kamēr alkohols vēl nebija mani uzveicis, tavs piedāvājums mani ieintriģēja. Es ļoti labprāt to izmēģinātu, ja vien tu domā, ka mēs varētu aizmirst manu episko izgāšanos.
   Papurināju galvu. Ja vien viņš zinātu, ko man bija nācies pārdzīvot…
   – Nezinu gan.
   Aizeks atgāzās krēslā un nodūra galvu.
   – Būs jau labi. Es visu saprotu, Ērika. Es neapvainojos. Man tikai ienāca prātā, ka būtu vērts pamēģināt. Es tiešām ārkārtīgi atvainojos. Man pašam riebjas tas, ko esmu izdarījis. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sapratu, ka man ar tevi jāsatiekas, lai izlūgtos piedošanu. Ceru, ka tad, ja mēs kādreiz atkal tiksimies, un paredzu, ka tā tas arī būs, mēs vismaz spēsim viens pret otru izturēties sirsnīgi.
   Nopūtos. Skumji, taču man Aizeka nemaz nebija žēl. Mēģināju saskatīt viņa uzvedībā kādu pazīmi, kas liecinātu, ka viņš melo, taču Aizeks izturējās tikpat atbruņojoši kā mūsu iepazīšanās dienā.
   – Man par to vēl jāpadomā, labi?
   Viņš pasmaidīja.
   – Tas ir viss, ko es lūdzu. – Tad viņš aši pielēca kājās. – Paklau, paldies, ka piekriti ar mani parunāties.
   Es negribēju tevi izbiedēt, tomēr ir lietas, par kurām vislabāk ir runāt divatā.
   – Tur nu es tev piekrītu.
   Ar elektroniskā pasta palīdzību viņa pamiera piedāvājumu atvairīt būtu bijis daudz vieglāk. Lai gan Bleiks šo cilvēku dedzīgi ienīda, es pieķēru sevi apsveram mūsu uzņēmumu sadarbības iespējas.
   Pienāca Simona ar kūpošo kafiju, kas jau bija parocīgi salieta līdzņemšanai domātos trauciņos. Aizeks iedeva viņai naudaszīmi, pateicās un devās prom.
   – Kas tas tāds bija? – Simona gribēja zināt.
   – Potenciāls reklāmdevējs.
   Vai tā patiešām bija? Vai es nopietni apsvēru iespēju uzcelt pamiera tiltu starp mūsu uzņēmumiem? Nebiju pilnīgi pārliecināta, ka Aizeka nodomi ir caurcaurēm ļauni, tomēr arī īsti negrasījos viņam piedot.
   – Izskatās pēc ienesīga klienta. Viņš man dzeramnaudā atstāja gandrīz četrdesmit dolārus.
   Man izdevās iesmieties. Simona sāniski iespraucās Aizeka pamestajā krēslā.
   – Kas īsti notiek? Vai tu no manis izvairies?
   Iemalkoju kafiju. Man vairs nebija spēka turpināt izlikšanos. Viņa samiedza acis.
   – Simona, riskējot tevi sadusmot un radīt spriedzi starp tevi un Džeimsu, man tev tomēr kaut kas jāpasaka.
   – Džeimss tevi noskūpstīja. Es zinu.
   Plati iepletu acis.
   – Tu zini?
   – Jā, viņš man to nesen pateica. Sacīja, ka Bleiks esot sācis trakot un gribējis viņu atlaist no darba.
   – Nolādēts, – es nomurmināju. Šis vārds bija attiecināms gan uz atmiņām par minēto pēcpusdienu, gan uz faktu, ka Simona par to zināja.
   – Paklau, tev ir jātiek skaidrībā ar Džeimsu. Šāds mīlas trīsstūris man nedaudz nedod mieru, bet…
   – Ko “bet”?
   – Ērika, Džeimss man nav vienaldzīgs. Mēs jau kādu laiku satiekamies, un es zinu, ka arī tu viņam neesi vienaldzīga. Viņš man apgalvo, ka visas romantiskās jūtas pret tevi jau esot aizmirsis, tomēr viņš vēl aizvien uzskata tevi par savu draugu. Nezinu, vai viņi abi ar Bleiku spēs tikt tam pāri, taču tagad ir jārīkojas tev.
   Es novaidējos.
   – Kā man riebjas kaut kas tāds! Bleiks mani ir nostādījis briesmīgā situācijā. Negribu atlaist Džeimsu no darba, un es dusmojos uz Bleiku par to, ka viņš Džeimsam uzklupa. Es viņam neatļāvu to darīt. Acīmredzot viņš ir ļoti greizsirdīgs, un doma par to, ka man katru dienu jāstrādā kopā ar cilvēku, kurš man reiz izrādījis uzmanību, viņam šķiet neciešama.
   Simonas sarkanās lūpas savilkās smaidā.
   – Es parunāšu ar Džeimsu. Un visvairāk man ir žēl, ka tas viss tā ietekmē tevi. Es uzskatu, ka jūs ar Džeimsu viens otram esat kā radīti. Es patiešām tā domāju.
   Es jūs abus uzskatu par saviem draugiem, un man itin nemaz negribētos šajā ziņā nostāties starp jums. Diemžēl Bleika greizsirdība ir kā pastāvīgs atgādinājums par neapdomību, ko mēs abi ar Džeimsu noteikti labāk gribētu aizmirst. Es zinu, ka mēs abi gribam dzīvot tālāk, un ceru, ka mums tas izdosies.
   – Jā, situācija ir sarežģīta. Lai kas arī notiktu, mūsu draudzību tas tomēr neietekmēs. Es vēl aizvien esmu tavā pusē. Sievietēm jāturas kopā, vai ne?
   Es iesmējos, mēs sasitām kopā dūres, un Simona piecēlās.
   – Ej un tiec galā ar savu trako dzīvi, bet es tikmēr pasniegšu vēl nedaudz raķešu degvielas šiem narkomāniem, sarunāts?
   – Laba doma. Paldies.
   Simona pavīpsnāja un nesteidzīgi devās prom. Paķēru savu kafiju un izgāju no kafejnīcas, juzdamās mazdrusciņ možāka. Vismaz viena problēma nu bija atrisināta.
   Birojā augu rītu lasīju uzkrājušās elektroniskā pasta vēstules, un tad pie manis ienāca Allija, lai pastāstītu visus jaunumus reklāmas jomā. Viņa bija atradusi vēl divus reklāmdevējus, un tas bija plats solis pretī zaudēto ienākumu atgūšanai. Brīdī, kad sāku aši aplēst dažus skaitļus, viņa mani atkal iztraucēja.
   – Kas īsti notiek ar tevi un Bleiku?
   Pacēlusi galvu, ieraudzīju viņas raižpilnās acis. Nopūtos un nometu pildspalvu. Zināju, ka man kādā brīdī tāpat nāksies visu izstāstīt. Pēc tam, kad biju pametusi viņas ballīti, Allija noteikti lauzīja galvu par to, kas noticis starp mums ar Bleiku, ja reiz es tik pēkšņi biju devusies prom.
   – Nekas tāds, par ko vajadzētu uztraukties. Tikai neliela nesaprašanās.
   – Es tomēr esmu spiesta par tevi uztraukties. It īpaši tad, ja Bleiks līdz pusnaktij sēž pie mums mājās, nolīdis atsevišķā istabā kopā ar Hītu, un par kaut ko izkrata savam brālim sirdi.
   Nemierīgi sagrozījos savā krēslā.
   – Nemaz nezināju, ka viņš tur uzkavējās tik ilgi.
   – Vai tad viņš nepārnāca mājās?
   Es papurināju galvu.
   – Kā tev šķiet, uz kurieni viņš devās?
   Sāku nervozi klikšķināt pildspalvu. – Goda vārds, man nav ne jausmas.
   – Kas starp jums notika? Kopš atgriešanās no Sanfrancisko tu izturies dīvaini. Man šķita, ka jums veicās labi.
   – Darba jomā tā arī bija, taču tur mēs nejauši sastapām Rizu. Paklau, šeit es nevaru par to runāt. Vai negribi vakarā pēc darba aiziet uz bāru? Es varu pamēģināt to visu izskaidrot… kaut kā.
   Gandrīz novaidējos, zinādama, ka gaidāmā saruna būs ārkārtīgi nepatīkama.
   – Labi. Es tagad aiziešu nopirkt kaut ko pusdienām. Vai tu arī kaut ko gribi?
   – Protams. Paņem man to pašu, ko sev.
   Tad Allija izgāja, un pēc neilga brīža viņas vietā man pretī pie rakstāmgalda apsēdās Džeimss.
   – Vai tev ir kāds brītiņš laika?
   – Protams.
   Pārbīdīju dažus papīrus uz sava rakstāmgalda. Vienīgi tāpēc, lai attālinātu brīdi, kad viņš sāks runāt. Simonai tomēr bija taisnība. Mums vajadzēja izrunāties. Mums vajadzēja visu noskaidrot līdz galam. Ļāvu galvai noslīgt plaukstās. Mēs vēl nebijām bilduši ne vārda, bet es jau pamazām sāku zaudēt drosmi. Dziļi ievilku elpu.
   – Mums vajadzētu izrunāties.
   Viņš atlaidās krēslā un nopētīja mani.
   – Tu taču negrasies mani atlaist no darba, vai ne?
   – Nē. – Es ierāvos krēslā. Lai cik kafijas arī būtu izdzerts, šo sarunu tas nekādi nepadarītu vieglāku. – Es patiešām jūtos ļoti vainīga. Goda vārds, es nesaprotu, kurā brīdī viss nogāja greizi, tomēr man izmisīgi gribas to vērst par labu. Es tikai nekādi nespēju izdomāt, kā visu atrisināt, nevienam nenodarot pāri.
   – Lendons ir vienīgais, kurš par to ir satrakojies. Mēs, pārējie, uzvedamies kā pieauguši cilvēki. Nesaprotu, kāpēc tev jāizdabā viņa kaprīzēm, ja vien viņš nav piedraudējis tev atņemt savu finansiālo atbalstu.
   – Viņš to nemūžam nedarītu. Un… es nezinu, Džeims. Esmu nostādījusi viņu sarežģītā situācijā, un man to ir diezgan neiespējami tev izskaidrot.
   – Cik noprotu, tad tam ir kaut kāds sakars ar to Danielu?
   – Tas ir daudz sarežģītāk, nekā tu vispār spēj iedomāties. Ne jau tāpēc, ka tu nespētu to saprast… bet ir kas tāds, par ko citiem nemaz nevajadzētu zināt. Jā, lielākoties tieši Daniela dēļ mēs ar Bleiku bijām šķirti. Varētu teikt, ka viss aizvien vairāk un vairāk sarežģījās, kamēr mēs beidzot atkal izdomājām, kā palikt kopā. Kad viņš attapa, kas bija noticis starp tevi un mani… – Es nopūtos un aizvēru acis. – Laikam gan varētu sacīt, ka tas bija pēdējais salmiņš, un tagad es īsti nespēju saprast, kā lai visu vērš atkal par labu.
   Džeimss mirkli svārstījās.
   – Tu man neesi vienaldzīga, Ērika. Man ir svarīgs arī ir šis darbs, bet, ja tu grasies palikt kopā ar Bleiku un tāpēc mana klātbūtne lieki sarežģī tavu dzīvi, man vajadzētu aiziet. Arī man šāda spriedze nesagādā nekādu prieku.
   – Bet es nemaz negribu, lai tu aizej. Tu esi svarīgs gan uzņēmumam, gan man pašai. Par spīti visam, kas noticis, tu vēl aizvien esi mans draugs. Un draugu es negrasos atlaist no darba.
   Izskatīdamies aizdomājies, Džeimss pakodīja lūpu un ar īkšķi paklaudzināja pa krēsla malu.
   – Vai būtu labāk, ja es neatrastos šeit?
   – Ko tas nozīmē? Es taču nupat teicu…
   – Es domāju… birojā. Vai būtu vieglāk, ja es katru dienu neatrastos birojā? Es varētu strādāt mājās. Tā ir tikai tehniska nianse, bet, ja es šādā veidā varētu saglabāt savu darbu un turpināt strādāt uzņēmumā, to ir vērts apsvērt.
   Tieši tā es arī darīju.
   – Tu būtu ar mieru tā rīkoties?
   – Protams. Un, ja beigu beigās tu gribēsi manā vietā nosēdināt kādu citu, es varēšu pamazām atkāpties. Varbūt sākšu strādāt ārštatā vai tamlīdzīgi.
   Saraucu degunu. Šī piedāvājuma daļa man nepatika.
   – Stulbi.
   – Es arī tā domāju, bet tā nav tava vaina. Man īsti nav skaidrs, ko Bleiks tev cenšas iestāstīt, taču man vajadzēja atkāpties, tiklīdz es uzzināju, ka jūsu attiecības ir nesen pajukušas. Tev bija vajadzīgs draugs, un šajā ziņā es tevi pievīlu.
   – Tu mani nepievīli.
   – Es nonācu pie pārsteidzīgiem secinājumiem. Daudzās jomās. Arī es esmu vainīgs, un, ja man tāpēc nāksies no kaut kā atteikties, lai nu tā būtu.
   – Es protu novērtēt šādu piedāvājumu, tomēr pārsteidzīgi lēmumi mums nav vajadzīgi.
   – Man tas nešķiet pārsteidzīgi, goda vārds. Kaut kam tādam jau sen bija jānotiek. Var redzēt, ka tu esi satraukta. Visu nedēļu tu esi jutusies neomulīgi, un man ļoti nepatīk to redzēt. Es negribu kļūt par iemeslu šādām sajūtām. Nekad neesmu gribējis un nekad arī negribēšu. Ja vismaz pagaidām mēs varam kaut ko mainīt un tādējādi tu varēsi nedaudz uzelpot vai rast iespēju salīgt ar viņu mieru, tad mums vajadzētu to darīt.
   – Es ceru, ka Bleiks nedaudz nomierināsies. Varbūt es varu pamēģināt vest viņu pie prāta. – Tas nu bija ļoti apšaubāmi.
   Džeimss paliecās uz priekšu un ar apakšdelmiem atbalstījās pret ceļgaliem.
   – Tu gribi precēties ar Bleiku, vai ne?
   Īsu brīdi klusēju.
   – Jā.
   – Personīgi man viņš šķiet neizturams, tomēr var redzēt, ka tev viņš ir svarīgs. Pietiekami svarīgs, lai pieņemtu viņa bildinājumu. Es negribu tev visu sabojāt. Mēs radījām jucekli, uzsākot attiecības darbavietā, un nu mums abiem tas atkal jāatšķetina.
   Viegli pamāju. Diemžēl Džeimsa vārdi bija pārāk patiesi.
   – Varbūt tev ir taisnība.
   – Neviens no mums to nevēlas, bet varbūt tā būs vislabāk.

Vienpadsmitā nodaļa

   Atlikusī dienas daļa paskrēja nemanot. Varbūt manā dzīvē viss vēl nebija zaudēts. Pamazām sāka uzrasties jauni klienti, es biju salīgusi mieru ar Simonu, un vismaz pagaidām mums ar Džeimsu bija turpmākās darbības plāns. Nevarēju noliegt, ka doma par viņa aiziešanu no uzņēmuma šķita nedaudz sāpīga, un es nespēju atvairīt aizvainojumu par to, ka Bleiks bija mani piespiedis Džeimsu padzīt. Brīdī, kad kavējos pie šīs domas, ienāca Allija, lai atgādinātu, ka bijām norunājušas pēc darba aiziet uz bāru.
   Savācu mantas un devos prom. Pēc dažām minūtēm Klejs mūs nogādāja pie kāda iecienīta suši restorāna ļaužu pilnā ielā. Mēs ar Alliju pasūtījām sev pa kokteilim Mai Tai. Izsūcu saldo dzērienu, un, kad viesmīle atnesa mūsu pasūtījumu, pieklājīgi palūdzu vēl vienu glāzi. Šī gluži vienkārši bija tāda diena. Ja nekas cits, tad varbūt vismaz alkohols palīdzēs man iemigt, kad atkal pārradīšos mājās un nolikšos mūsu tukšajā gultā.
   – Tātad Džeimss kādu laiku strādās mājās, – es beidzot izgrūdu, zinādama, ka Allijas saspringtā klusēšana ir pārpildīta ar vārdos neizteiktiem jautājumiem par to, kas, pie velna, īsti notiek.
   Allija sarauca pieri.
   – Kāpēc?
   Dziļi ievilku elpu.
   – Tolaik, kad nebiju kopā ar Bleiku, mēs ar Džeimsu sākām satikties biežāk. Kā draugi. Es centos izturēties lietišķi, bet viņš sāka gribēt ko vairāk. Beigu beigās viņš man tuvojās, un…
   Allija palika ar muti vaļā.
   – Tu taču ne…
   – Mēs skūpstījāmies. Neilgu brīdi, un jau pēc trim sekundēm man gribējās to izbeigt. Acīmredzot Riza to visu bija noskatījusies, un šajā nedēļas nogalē viņa apbalvošanas pasākuma laikā par to pastāstīja Bleikam. Cik noprotu, viņa gribēja man atriebties un izjaukt mūsu attiecības. Diemžēl viņai tas izdevās. Bleiks briesmīgi pārskaitās. Mēs sastrīdējāmies. Viņš pieprasīja, lai Džeimss aiziet no darba… un piedraudēja.
   Iegrūdu mutē suši gabaliņu. Man tik ļoti nepatika, ka Bleiks bija guvis virsroku. Ka viņš no manis bija dabūjis to, ko gribējis.
   Plati iepletusi acis, Allija cieši skatījās uz mani.
   – To nu gan es nebiju gaidījusi.
   – Tieši tāpēc es tev to nestāstīju. Tā bija kļūda, es gribēju, lai par to vairs nebūtu jādomā, tomēr man nekas neizdevās, un tāpēc man tagad par to ir jāsamaksā.
   – Tātad tagad, kad Džeimss vairs neatradīsies darbā, starp jums viss atkal būs labi?
   – Nav ne jausmas. Mēs nemaz neesam pa īstam izrunājušies.
   Spaidīju suši gabaliņu, domādama par to, cik briesmīgi bijām atsvešinājušies dažu pēdējo dienu laikā. Lai cik ļoti es arī dusmotos uz Bleiku, man nepavisam nepatika tie brīži, kad mēs strīdējāmies. Tad, kad nevarējām būt kopā, nekas vairs nebija labi, un atlika vienīgi cerēt, ka tagad viss būs citādi.
   – Un kā tad klājas tev un Hītam? Iepriecini mani ar kādu cerību. Izskatās, ka jums abiem šobrīd viss ir ideāli.
   Allija paraustīja plecus un uzlika uz suši gabaliņa ingvera šķēlīti.
   – Es tā vis neteiktu.
   Pacēlu uzaci.
   – Nepatikšanas paradīzē?
   Draudzene iesmējās, taču viņas smaids ātri vien pagaisa.
   – Nezinu. Es par viņu raizējos.
   – To var saprast, bet vai tev ir kāds iemesls tā darīt?
   – Tur jau ir tā lieta, ka īsti ne, tomēr es nespēju neuztraukties. Hīts ir pabeidzis rehabilitācijas programmu, un kopš tā laika es nekādi nespēju atvairīt sajūtu, ka drīz viņam atkal paslīdēs kāja.
   – Bet Hītam taču esi tu. Viņam ir Bleiks, darbs un ģimene. Izskatās, ka viņš ir nostājies uz pareizā ceļa. Viss taču ir labi, vai ne?
   – Zinu. No ārpuses viss izskatās lieliski – dzīvoklis, darbs… Tomēr man rodas sajūta, ka ikreiz, kad es pārliecinos, kā viņam iet, viņš apgalvo, ka es viņu pārāk uzmanu. Viņš man atgādina, ka arī Bleiks un viņa ģimene rīkojas tāpat. To var saprast, taču viņš apgalvo, ka negrib, lai kāds pēta katru viņa kustību. Hīts gluži vienkārši man ir pārāk sasodīti svarīgs, lai es būtu ar mieru pazaudēt to, kas starp mums pastāv.
   Īsu brīdi pārdomāju viņas vārdus. To Hītu, kas reiz bija kaut ko lietojis, es nepazinu tik labi kā šo jauno, atturīgo Hītu, tomēr biju redzējusi pietiekami, lai saprastu, cik atšķirīgi bijuši abi šie cilvēki. Biju pārliecināta, ka, atgriežoties rehabilitācijas iestādē, viņam nācās iztikt bez attiecībām ar Alliju, un tieši tāpēc viņš bija tik apņēmīgi nolēmis turpmāk palikt skaidrā prātā. Arī Bleiks domāja tāpat, un tieši tāpēc viņš bija tik ātri un negaidīti atvedis brāli atpakaļ mājās.
   – Izklausās, ka tu gaidi, kad viņš atkal paklups, Allij, – es beidzot sacīju.
   Draudzene saguma. Viņas acīs pazibēja skumjas.
   – Man ir ļoti bail. Es nevēlos to visu pārdzīvot vēlreiz. Es biju pagalam. Tu pati redzēji, kā tas bija. Hīts man ir vajadzīgs – esmu viņā neprātīgi iemīlējusies un vairs nespēju pat iztēloties dzīvi bez viņa. Bet, lai viss izdotos, vajag, lai viņš vairs nekad neko nelietotu. Es darīšu visu, lai tā arī būtu
   – Es atceros, ka tu biji pagalam, bet arī ar viņu bija tāpat. Manuprāt, jūs abi viens bez otra nevarat iztikt, bet varbūt viņam visvairāk vajag, lai tu viņam tici. Mēs visi zinām, kāds ir Bleiks, un vecāki ir tādi, kādi viņi ir. Hīts grib, lai tu viņu mīli un viņam tici, nevis izturies pret viņu kā māte.
   Allija nopūtās.
   – Tas ir tik grūti. Ņujorkā mēs pavadījām kopā katru brīvo brīdi. Tolaik mums vajadzēja pielāgoties vienīgi manam darba grafikam, taču tagad, kad viņš strādā pie Bleika, mums atliek vēl mazāk laika.
   – Tas vien, ka jūs nepavadāt kopā katru nomoda brīdi, vēl nenozīmē, ka viņam draud briesmas. Darbs kopā ar Bleiku un lielāka atbildība nāk Hītam tikai par labu. Arī tad, ja tas notiek laikā, ko jūs tāpēc nevarat pavadīt kopā.
   Allija pamāja.
   – Tev taisnība. Man tikai gribētos, kaut mums nevajadzētu dzīvot bailēs no neredzama dēmona, kas varētu nostāties starp mums. Katru dienu var notikt kaut kas ļauns.
   Satvēru draudzenes roku un paspiedu to.
   – Allij.
   Viņa pacēla galvu un ieskatījās man acīs.
   – Izbeidz gaidīt kaut ko nelāgu. Vislabāk būs, ja tu viņu mīlēsi, rūpēsies par viņu un līdz galam izbaudīsi katru kopā pavadīto mirkli. Necenties kontrolēt to, pār ko tev nav varas.
   Lietus pieņēmās spēkā, un es pamuku zem ēkas nojumes. Uzmanīgi palūkojos visapkārt, taču Bleika automašīnas nekur nebija. Man sažņaudzās sirds. Doma par vēl vienu nakti bez viņa šķita tik mokoša. Pirmīt biju gribējusi viņam piezvanīt, lai pastāstītu par savu sarunu ar Džeimsu, tomēr kaut kas mani atturēja. Iespējams, tas bija lepnums. Gan viņš tāpat visu uzzinās… bet es vēl īsti nebiju gatava atklāt, ka šajā raundā viņš guvis virsroku.
   Uzkāpusi augšā, pie sava agrākā dzīvokļa, kur kādreiz biju dzīvojusi kopā ar Sidu, ieraudzīju Keidiju.
   – Sveika, – viņa starojoši uzsmaidīja, turēdama rokā atslēgas.
   – Vai esi redzējusi Bleiku? – es apvaicājos. Varēja skaidri manīt, ka sajūsmas ziņā nespēju ar viņu mēroties.
   – Kad gāju prom, viņš vēl bija birojā. Kāpēc tu jautā?
   Svārstījos, nespēdama izlemt, vai vajadzētu viņai atklāt kaut ko vairāk.
   – Pagājušajā naktī viņš nepārnāca mājās, tas arī viss. – Ak tā. – Viņas sejā pazibēja rūpes. – Tad jau viņš laikam būs aizkavējies darbā. Viņš izskatījās noguris un… nu, šodien viņš īsti nebija labā omā. Iespējams, tieši tāpēc.
   Nopūtos, un mani pāršalca atvieglojums. Un tomēr apziņa, ka Bleiks bija atradies darbā, nespēja viņu tuvināt mājām.
   Pateikusies Keidijai, uzkāpu augšā uz mūsu dzīvokli. Gulta bija nesaklāta, palagi sajaukti – tikai ne tā, kā man gribētos. Nebiju kārtīgi izgulējusies, un arī viņš droši vien tāpat.
   Aši nomazgājos dušā un iznācu no vannas istabas. Dzīvoklī valdīja tāds pats klusums kā brīdī, kad biju pārnākusi mājās. Ietinusies dvielī, piegāju pie kumodes, kur glabājās manas drēbes. Uz tās atradās sekla kārbiņa ar manām rotām. Uzvilku gredzenu atpakaļ pirkstā, un manu skatienu piesaistīja saskaņoto rokassprādžu briljanti. Izņēmu tās no kārbiņas, un dārgās rokassprādzes smagi iegūla man plaukstā, iemirdzēdamās guļamistabas blāvajā gaismā. Tās bija skaistas, taču nozīmēja daudz ko vairāk. Aptaustīju mazos piekariņus. Platīna ruletes rats, kas nošķindēdams pieskārās sirsniņai… Tā bija Bleika sirds.
   Pacēlusi galvu, ieraudzīju sevi spogulī. Šobrīd spēju redzēt tikai savas nogurušās acis, pilnas ar skumjām, ko varēja radīt vienīgi Bleika prombūtne. Cīnīties ar viņu šķita bezjēdzīgi un postoši, jo zināju, ka vienmēr viņam pakļaušos. Vienīgā nākotne, ko spēju iztēloties, bija nākotne kopā ar viņu.
   Es gribēju, lai viņš atgriežas. Par katru cenu. Biju gatava atteikties pat no sava lepnuma. Iedomāties, ka es varētu turēties pretī tādam kā viņš – vīrietim, kurš zināja, ko grib, un kuru nekas nespēja aizkavēt, lai to iegūtu, – bija vismaz maldīgi. Nolādēts, bet viņš pats bija mani tiktāl novedis. Ar to, ka biju uzticējusi viņam savu miesu un sirdi, nepietika, un tomēr es kaut kā allaž biju zinājusi, ka tas notiks. Dziļi sevī biju apjautusi, ka reiz mūsu attiecībās pienāks brīdis, kad Bleiks no manis pieprasīs visu, ko spēju dot. Jau no paša sākuma viņš bija izturējies valdonīgi un tracinoši. Bija muļķīgi cerēt, ka šajā ziņā kaut kas varētu mainīties.
   Bleikam bija taisnība. Biju velnišķīgi cīnījusies, lai saglabātu robežu, kas šķīra mūsu pasaules. Soli pa solim biju ļāvusi viņam ienākt, tomēr allaž biju turējusi viņu drošā attālumā no zināmām savas dzīves jomām. Tāpēc, ka biju devusi viņam daudz vairāk, nekā jebkad biju atvēlējusi kādam citam, man gribējās uzskatīt, ka ar to pietiek. Tomēr nepietika vis. Tas nu tagad bija skaidrs.
   Es negribēju strīdus, es nevēlējos, lai mūsu attiecības pārvērstos par kaujas lauku. Iespējams, tieši tāpēc Bleiks tagad bija iedzinis mani stūrī. Pēc manas izgāšanās mēs abi jutāmies sāpināti un nelaimīgi, un nu viņš gribēja vai nu piespiest mani par to samaksāt, vai arī likt man uzvesties citādi.
   Apliku rokassprādzes sev ap roku un atzinīgi nopētīju. Es tās allaž biju nēsājusi ar lepnumu. Gribēju, lai visi zinātu, ka es tās nēsāju Bleikam par prieku, kaut gan neviens nezināja, ko tās mums nozīmē. Tas bija mūsu solījums. Tāds pats kā gredzens manā pirkstā. Lai gan es biju Bleika verdzene un viņam piederēja kaut kas tāds, kas bija apslēpts dziļi manī, arī man bija izdevies iegūt viņā kaut ko dārgu. Kaut ko tādu, ko viņš nekad nebija atvēlējis nevienam citam.
   Vēlreiz atskatījos uz gultu. Asais sāpju dzēliens, ko radīja ilgas pēc viņa, bija pārāk mokošs, lai to varētu izlikties nemanām.
   Kad ienācu pa Landon Group biroja durvīm, lietusgāze bija mani izmērcējusi gandrīz līdz ādai. No Bleika kabineta pavērtajām durvīm uz grīdas krita gaismas strēle. Klusi pieklauvēju un devos iekšā, cerēdama, ka nenobiedēšu viņu līdz nāvei.
   Bleiks sēdēja kabinetā, laiski salicis kājas uz rakstāmgalda, un vērīgi pētīja ekrānus otrā telpas galā. Viņš pagrieza galvu.
   – Cītīgi strādā? – Apgāju apkārt viņa rakstāmgaldam un atbalstījos pret tā malu.
   – Ko tu te dari? – Bleiks noprasīja.
   – Man vajadzētu tev pavaicāt to pašu. Cik ilgi tu vēl te sēdēsi un turpināsi bozties?
   Viņš sakoda zobus un pacēla pie lūpām skotu viskija glāzi. Tad norija malku.
   – Es nemaz neesmu sabozies. – Nolicis glāzi, viņš nopētīja mani no galvas līdz pat melnajām augstpapēžu siksniņkurpēm. – Tu esi izmirkusi.
   Iepletu acis un paraudzījos uz kabineta logiem. Tiem priekšā bija aizvilktas žalūzijas, kas neļāva saskatīt ārpasauli.
   – Ja tu kādreiz izlīstu no savas alas, tad varbūt pamanītu, ka ārā gāž kā ar spaiņiem.
   Bleiks sarauca pieri.
   – Vai tad tu nāci kājām?
   Es izteiksmīgi saviebos.
   – Nē, mani atveda Klejs. Nomierinies. – Uzmetusi skatienu viņa rakstāmgaldam, pēkšņi pamanīju dokumentu žūksni ar pazīstamu logotipu.
   – Kas tas ir? – es noprasīju, paņemdama papīrus rokās.
   Bleiks nopūtās, izskatīdamies neapmierināts.
   – Sofijas modeļu aģentūras finanšu atskaites. – Viņš izņēma dokumentus man no rokām un nometa rakstāmgalda tālākajā galā, kur es tos vairs nevarēju aizsniegt.
   Samiedzu acis.
   – Vai viņa bija te ieradusies?
   Bleiks vēlreiz iemalkoja viskiju.
   – Tu domā, ka viņa pati tos atnesa?
   Cieši skatījos viņā, negrasīdamās padoties.
   – Nē, cik man zināms, tad Sofijas te nav bijis. Vari ievilkt nagus.
   Atvieglota aši uzsmaidīju Bleikam. – Es taču drīkstu pajautāt, vai ne?
   – Laikam gan, – viņš nomurmināja.
   Dziļi ievilku elpu un nolēmu ķerties vērsim pie ragiem. Lai cik ļoti man gribējās nonākt pie atrisinājuma ķircinoties, to droši vien varēja izdarīt tikai ar nopietnu sarunu. Par spīti tam, ka iepriekšējā reizē viss nemaz nebija izdevies tik labi.
   – Esmu daudz domājusi par to, ko tu vakar vakarā teici.
   – Un? – Bleiks sausi noprasīja.
   – Es saprotu, ka tu jūties apbēdināts, un saprotu, kāpēc. Es esmu no tevis daudz ko slēpusi, it īpaši darba jomā. Savā ziņā man tas ir bijis kā patvērums – šī manas dzīves daļa, kurai varu pievērsties neatkarīgi no tā, kas starp mums notiek, un zināt, ka tā pieder man. To visu esmu panākusi ar savu darbu, un man ir bail tajā dalīties ar tevi. Tā tas ir bijis vienmēr, tomēr tagad es esmu ar mieru rīkoties citādi un vairāk iesaistīt arī tevi.
   Bleiks nekustīgi raudzījās manī.
   – Kāpēc tev pēkšņi tas būtu jādara?
   – Nu, pirmkārt, ja mēs grasāmies precēties… – Īsu brīdi pakavējos pie šī apsvēruma, pūlēdamās nedomāt, ka tas varētu arī nenotikt, ka viņš to varētu vairs nevēlēties. – Šajā ziņā tas, kas pieder man, laikam gan pieder arī tev. Ja jau es nevaru uzticēties savam topošajam vīram, kam tad lai uzticos?
   Bleiks nolika glāzi, salika rokas klēpī un brīdi vērīgi lūkojās manī.
   – Labi, – viņš vienkārši noteica. – Tātad, cik noprotu, Džeimss pie tevis vairs nestrādās?
   Jautājoši ieskatījos Bleikam acīs, meklēdama kaut ko, kas liecinātu, ka šajā ziņā viņš varētu piekāpties.
   – Vai tev ir ienācis prātā, ka, runājot par Džeimsa atstāšanu manā uzņēmumā, tu uzvedies nedaudz nesaprātīgi?
   – Ja es uzvedos nesaprātīgi, tad tas ir tāpēc, ka arī tu izturies nesaprātīgi, un tādā gadījumā es šādu rīcību uzskatu par pilnīgi attaisnojamu. Es tev jau teicu, kāda ir mana nostāja šajā jautājumā. Nekas nav mainījies.
   – Ja nu es tev teiktu, ka, sākot ar šo dienu, tu manā uzņēmumā vari noteikt visu, ko vien vēlies, izņemot šo vienu nieciņu? – Satuvināju īkšķi un rādītājpirkstu, it kā tas varētu kaut ko līdzēt.
   – Būtu labāk, ja tu aizietu, Ērika. Nebūs nekādas jēgas, ja mēs te nakšņosim divatā. – Viņš nolaida kājas uz grīdas un atkal pagriezās pret datoru ekrāniem.
   Ak kungs, cik Bleiks bija ietiepīgs! Gandrīz vai varēja redzēt, kā viņš atsperas.
   Dievs bija mans liecinieks – Bleika cīņas metodes nebija godīgas. Viņš bija licis uz spēles mūsu attiecības, lai dabūtu to, kas viņam vajadzīgs – vismaz viņš bija apgalvojis, ka tas viņam ir vajadzīgs. Šovakar nebija nekādas jēgas censties Bleikam kaut ko iestāstīt. Man atlika vienīgi cīnīties tikpat negodīgi.
   – Kā vēlies, – es noteicu, noslīdēju no rakstāmgalda un lēni atpogāju lietusmēteļa augšējo pogu. Tad citu pēc citas arī pārējās. Bleiks no jauna pievērsās man. Lietusmētelis pavērās, un viņš ar skatienu ieurbās tajā, kas bija uzvilkts man mugurā. Nekā daudz tur nebija.
   – Tu taču negrasies uzmākties man ar seksu.
   Piešķiebu galvu.
   – Ak tā? – Izaicinoši apvaicājos, klusībā apzinādamās, ka jau biju pakļāvusies viņa prasībām.
   Pasmaidīju un nometu apģērba gabalu, ar kuru mugurā biju atnākusi šurp. Nometusi to malā, paliku stāvam gandrīz kaila. Melnas mežģīnes apsedza tikai pašas nepieciešamākās vietas. No maniem lietū izmirkušajiem matiem pār jau tāpat miklo ādu plūda ūdens straumītes. Biju raizējusies par to, ka laika apstākļi varētu padarīt mani nepievilcīgu, taču, spriežot pēc tā, kā pavērās Bleika lūpas, radītais iespaids varēja būt nācis man tikai par labu.
   – Man šķiet, es varētu likt tev pārdomāt.
   – Tu to nevari. Man ir apnikušas šīs nejēdzības, Ērika.
   Ja man būtu aizsietas acis, varbūt es noticētu, ka Bleiks joprojām ir palicis nelokāms, taču skatiens viņu nodeva. Tas bija pievērsts manām krūtīm. Satvēru krūštura priekšējo aizdari.
   – Cik atceros, mežģīnes ir tava vājība, – es ķircinoši sacīju.
   – Mana vienīgā vājība esi tu, – viņš klusi nomurmināja.
   Šie vārdi trāpīja man tieši sirdī. Mans rotaļīgais smaids pagaisa. Es gribēju būt Bleika vājība, bet ne jau tad, ja viņam tas radīja sarūgtinājumu, un šobrīd tieši tā arī izklausījās. Pagriezos un lēni devos prom. Mana pārdrošība bija iedragāta, un nu es jutos tikai nokaunējusies un sāpināta. Es gribēju, lai viņš mani iekāro, lai panākas man pretī, lai vismaz šoreiz mēģina piekāpties.
   – Velns parāvis, kur tu ej?
   Manī atkal modās sīka cerība, un es pasmaidīju. Apstājusies pie dīvāna otrā kabineta galā, atāķēju krūšturi. Ļāvu tam noslīdēt pār maniem pleciem un rokām, joprojām stāvēdama ar muguru pret viņu. Tad, aizāķējusi īkšķus aiz miniatūrajām biksītēm, novilku tās un paliku pilnīgi kaila. Biju atstājusi tikai rotas.
   – Zini, tā tev neizdosies uzvarēt.
   Es apsviedos, un Bleiks jau nākamajā mirklī nostājās man priekšā. Viņa acis zvēroja.
   – Es vairs necenšos uzvarēt. – Mana atzīšanās izskanēja bez jebkādas ķircināšanas.
   – Ko tad tu īsti dari?
   Pārlaidu plaukstas pār viņa krūtīm.
   – Ļauju uzvarēt tev.
   Viņš saviebās.
   – Tās atkal ir tavas spēlītes. Tas viss mani neinteresē. – Es nespēlējos. Es dodu tev to, ko tu vēlies. Es atdodu tev sevi visu. – Pastiepos un apķēros Bleikam ap kaklu. Manas krūtis pieskārās viņa krekla audumam. Jutu, cik strauji pukst viņa sirds. Arī man pašai tā sitās neprātīgā ritmā.
   – Tas nav iespējams. Atšķirtība mūs nogalina. Es nevaru dzīvot bez tevis, Bleik. Es tikai ar mokām spēju pārciest vienu nakti bez tevis. Vai man vajadzētu riskēt un zaudēt tevi uz visiem laikiem? Ja tu nevēlies piekāpties šajā vienā jautājumā, man nekas cits neatliek, vai ne? Tāpēc es ļauju tev uzvarēt. Es tev uzticu visu, kas man ir: savu miesu, dvēseli un uzņēmumu. Ņem, ko vēlies, esi tāds, kādam tev vajag būt.
   Ieskatījos Bleikam acīs, vēlēdamās, lai viņš noticētu katram manam vārdam.
   – Un Džeimss… – Ievilku elpu un samierinājos ar to, ko man vajadzēs izdarīt. – Viņš drīz aizies. Tas ir padarīts.

Divpadsmitā nodaļa

   Bleiks klusēdams raudzījās manī. Biju apķērusies viņam ap kaklu, taču viņš man nebija pieskāries. Viņš joprojām nogaidīja, un tomēr, spriežot pēc tā, cik ļoti bija saspringuši viņa muskuļi, es nespēju atvairīt sajūtu, ka viss kuru katru mirkli varēja mainīties. Es biju pārvērtusies par medījumu, un jau pavisam drīz Bleikam vajadzēja mesties man pakaļ. No gaidām mana sirds strauji pukstēja.
   – Tu taču to vēlies, vai ne?
   Viņš aplaizīja lūpas, un man aizrāvās elpa.
   – Tas nav viss, ko es vēlos.
   Bleika acis pielija ar iekāri. Tā sajaucās ar kluso apņēmību, kas dažu pēdējo dienu laikā viņu bija pārņēmusi aizvien vairāk. No viņa skatiena uz manas ādas palika karstas pēdas.
   – Es atdodu tev visu, – nočukstēju.
   – Man gribētos tam ticēt, taču tu visu šo laiku esi turējusies man pretī. Kā es varu zināt, ka patiešām kaut kas ir mainījies?
   Kā gan es varēju viņam to pierādīt? Ar mīlestību bija par maz. Ar vārdiem, kurus biju izrunājusi no visas sirds, nepietika. Es stāvēju šeit, kaila un trausla, piekļāvusies pie krūtīm vīrietim, kurš pieprasīja, lai es viņam atdodu sevi visu. Noslīgu atpakaļ uz papēžiem, manas rokas nolaidās gar sāniem. Kad vienreiz viņam būs gana? Es beidzot biju pakļāvusies viņa prasībām un nu izmisīgi centos izdomāt, kā lai to pierāda.
   Sāku nervozi lauzīt rokas. Mans pirksts pārslīdēja pār gredzena šauro briljantu stīpiņu. Tad man prātā iešāvās kāda doma. No satraukuma pakrūtē savilkās kamols, mani caurstrāvoja adrenalīna pulss. Aizvēru acis. Nolādēts. Es biju gatava atdot viņam visu, un man bija briesmīgi bail.
   Saraustīti izelpoju, cerēdama, ka tā izdosies atslābināt aizžņaugušos rīkli. Atvēru acis un saņēmu drosmi. Tad ieskatījos Bleikam acīs. Manī plosījās vēlmes un raižu virpuļviesulis.
   – Bleik, es tevi tik ļoti mīlu. Es tev uzticos. Patiešām. – Runāju savaldīgi, lai viņam nerastos iemesls šaubām. – Lūdzu, saproti, ka runa ir par visu… par visu, kas man pieder. Lūdzu, neliec man to nožēlot.
   Uz mirkli aizvēru acis un lēni noslīgu uz ceļiem. Telpā bija iestājies pilnīgs klusums. Varēja dzirdēt vienīgi manu rokassprādžu šķindoņu brīdī, kad uzliku plaukstas uz augšstilbiem.
   Es gaidīju, kad Bleiks man noticēs, panāksies man pretī un pats atkal ļaus mums būt kopā.
   Pagāja minūte, kas drīzāk līdzinājās mūžībai. Ne kustību, ne vārdu. Tikai manas rīcības atbalsis un gaidas par to, kas ar mums tagad notiks. Bleiks lēni nolaidās man priekšā. Joprojām skatījos grīdā un tad uz viņa ceļgaliem, iespīlētiem tumšos džinsos. Viņš pavērsa augšup manu zodu, lai ieskatītos man acīs. Viņa lūpas bija pavērtas. Viņš elpoja viegli un ātri. Mana elpa bija saraustīta.
   Bleiks ar pirkstu pārvilka pār manām drebošajām lūpām.
   – Es to vēlos, ja arī tu to vēlies, – viņš beidzot ierunājās.
   Mana sirds lēca vai pa muti ārā, skaļi atgādinot, cik daudz viņš man nozīmēja.
   – Es gribu tevi. Es nevaru solīt, ka viss būs ideāli, taču es centīšos būt viss, ko tu vēlies, viss, kas tev vajadzīgs.
   Bleiks noglāstīja man vaigu, ieslidināja pirkstus man matos, mudinot mani piecelties. Es paslējos uz ceļiem un ar plaukstām atbalstījos viņam pret krūtīm. Stingrie muskuļi zem manām rokām noviļņoja. Bleiks turpināja mani turēt. Mūsu lūpas šķīra tikai viens elpas vilciens, viņa acīs kvēloja jūtas.
   Tad manas lūpas skāra viņa čuksts.
   – Kopš tās dienas, kad satikāmies, esmu vēlējies vienīgi to, lai tu man uzticētos. Es gribu būt tev līdzās, tev palīdzēt, tevi sargāt. Es nespēju to pienācīgi veikt, ja tu turies man pretī un mani atgrūd.
   – Es tā vairs nedarīšu, goda vārds.
   Bleika skatiens atmaiga. Viņš aplika roku man ap vidukli un pievilka mani sev ciešāk klāt.
   – Un es apsolu, ka nekad nelikšu tev nožēlot savu izvēli.
   Mani pārņēma siltums. Tas padzina gan satraukumu, gan šaubas. Mīlestība pret šo vīrieti caururba mani, liekot viscaur nodrebēt. Tai sekoja vēlme un iekāre, un kļuva skaidrs, ka man viņš ir jāiegūst. Tūlīt. Ar Bleika vārdu uz lūpām es skūpstīju viņu tik drudžaini, it kā man vairs nebūtu citas iespējas to darīt. Ieķērusies mīļotajam matos, es piespiedos viņam klāt tik cieši, cik vien iespējams. Bleiks atbildēja uz manu vārdos neizteikto vēlmi, ar abām rokām piespiezdams manus gurnus sev klāt. Aša kustība apliecināja, ka arī viņš neprātīgi alkst pēc manis.
   Tvēru pēc gaisa. No skūpsta un gaisā jūtamās spriedzes biju palikusi bez elpas.
   – Ņem mani, Bleik. Ņem to, kas pieder tev.
   Viņš steigšus aiznesa mani uz dīvānu un noguldīja uz muguras. Mēs sākām skūpstīties, un viņš satvēra mani aiz delmiem un pacēla manas rokas man virs galvas. Nemierīgi izliecos viņam pretī, dedzīgi vēlēdamās atkal sajust viņu sev tuvu klāt. Bleiks atlaida manas rokas, un es jau grasījos pastiepties pēc viņa, kad sajutu, ka manas plaukstu locītavas ir sasaistītas ar rokassprādzēm. Tie bija visdārgākie rokudzelži, kādus man jebkad nācies valkāt, un to skaistumam bija izdevies mani sagūstīt tā, kā to nespēja nekas cits.
   – Tu devi man to, ko es gribu, Ērika. Tagad es došu tev visu, ko tu vēlies. Šonakt tev vairs nekā nepietrūks, mazā.
   Man briesmīgi gribējās Bleikam pieskarties, izlaist pirkstus caur viņa matiem, pār viņa muguru. Es ievaidējos. Mani caururba nu jau bezcerīga vēlēšanās sakustēties un apskaut viņu.
   – Tad ņem mani un neliec man vairs ilgāk gaidīt.
   Bleiks sāka virzīties lejup, ar mikliem skūpstiem pārklādams manas krūtis. Viņš nolaizīja man nabu, viegli iekoda man gūžā.
   – Bleik, – es iesmilkstējos.
   – Es to izdarīšu, mazā. Tici man, es to izdarīšu. Es tikai vispirms gribu tevi nedaudz izgaršot.
   Viņš nostūma manu kāju uz grīdas, satvēra otru aiz ceļgala un cieši piespieda to pie dīvāna atzveltnes, pilnīgi atklājot mani savam skatienam. Es paliku guļam, alku pārņemta, kā uz delnas pretī šim vīrietim, kurš allaž bija pratis ar dažiem precīzi izvēlētiem vārdiem padarīt mani par nekautrīgu ielasmeitu.
   Manī kā čūska ievijās siltums. Sirds skaļi dunēja, mīlestību pret Bleiku nomāca tuvības gaidas. Cieši savilku dūres un tūlīt sajutu savas važas. Vēsais metāls iegriezās man ādā, neļaujot aizmirst, kam es šobrīd piederēju. Aizvēru acis, nopūtos un paļāvīgi atslīgu uz mīkstā dīvāna.
   – Tieši tā. Guli mierīgi, un tūlīt tu redzēsi zvaigznes, – viņš klusi sacīja.
   Bleika lūpas sāka slīdēt lejup gar manu augšstilbu. Ikreiz, kad viņa mēle pieskārās manai ādai, piedzīvoju neaprakstāmas sajūtas. Mani pirksti cieši ieķērās dīvāna roku balstā, tieši tur, kur viņš pirmīt bija nolicis manas rokas. Kā izkususi lava caur mani strāvoja karstums. Biju gatava apzvērēt, ka vēl nekad nebiju izjutusi tik sasodītas alkas. Un vienlaikus mani bija pārņēmusi arī pacietība un paļāvība, ka viņš šīs alkas spēs apmierināt.
   Siltas, drošas rokas aizslīdēja no maniem ceļgaliem līdz kājstarpei un pavēra to platāk. Kad Bleika lūpas pieskārās jutīgajai miesai starp manām kājām, es sāku drebēt. Viņa tvēriens kļuva ciešāks, viņš sagatavojās mani turēt, lai es nekustētos. Intīmajam, maigajam skūpstam sekoja samtaina mēle, kas pārslīdēja pāri manam klitoram. Es izgrūdu kliedzienu, gandrīz zaudēdama savaldīšanos, bet viņš tikmēr turpināja laizīt un sūkt šo uzbudināto nervu kamoliņu, vienlaikus klusi vaidēdams un lādēdamies.
   – Tu garšo debešķīgi. – Šie vārdi pieskārās manam pulsējošajam kodolam kā gaisa vēsma no viņa svētlaimīgi siltajām lūpām. Ak kungs, šīs lūpas… Tām atkal sekoja viņa mēle, kas virzījās augšup un lejup. Viņš turpināja mani kāri sūkt, un tas vairs nemaz nebija ķircinoši. Es neķītri kustējos viņam pretī, juzdama, ka baudas virsotne jau ir bīstami tuvu.
   – Vai tu gribi beigt, jūtot mani sevī, mazā? Vai tu gribi, lai tev būtu, ko saspiest brīdī, kad būšu novedis tevi līdz galam?
   Bleiks ieslidināja manī vienu vienīgu pirkstu, tikai tiktāl, lai atgādinātu par to, kā man bija pietrūcis.
   Steidzīgi pamāju. Manu balsi bija aizstājušas nevaldāmas elsas. Man tas bija vajadzīgs. Man bija vajadzīgs katrs kvēli erotiskais mirklis, ko vien spēja izdomāt viņa brīnišķīgais prāts.
   Nebilzdams vairāk ne vārda, Bleiks piecēlās, novilka kreklu un atsprādzēja siksnu.
   Dzirdot, kā tā izslīd cauri cilpām, man pārskrēja ugunīgas trīsas. Iekodu lūpā un viegli izliecos. Viņa lūpu kaktiņš savilkās vīpsnā. Atvilcis džinsu rāvējslēdzēju, viņš kopā ar apakšbiksēm nogrūda tos lejup pār augšstilbiem, atklājot savu piebriedušo, satriecošo un darbībai pilnīgi gatavo locekli.
   – Atzīsties.
   Ieskatījos Bleikam sejā, kas bija tikpat satriecoša kā viss pārējais, un neizpratnē saraucu pieri.
   – Atzīsties, ka tev patīk pēriens.
   Mazliet stiprāk iekodu sev apakšlūpā. Sāpes, saldā iekāres robeža.
   – Zinu, ka patīk, – viņš iesmējās. – Tu ikreiz kļūsti neiespējami slapja. Tev tas nemaz nav jāatzīst, jo es to jau zinu. Ķermenis tevi nodod. Tomēr man ļoti gribētos izdzirdēt, kā tu to saki.
   Atmiņas par ādas siksnas svilinošajiem cirtieniem izvilināja man pagalam nesaprotamu fizisku reakciju. Par spīti visām bailēm, ko biju izjutusi, gan ne savas vainas pēc, man patiešām patika tas, ko bijām darījuši. Es nespēju iedomāties neko tādu, kas man nebūtu paticis vai pat nebūtu sagādājis sasodīti milzīgu baudu. Es vēlējos, lai mani fiziski pamudina. Man bija vajadzīgas asas izjūtas. Var jau būt, ka tas nebija normāli, un var jau būt, ka visiem pārējiem tas šķita nesaprotami, taču viņam bija taisnība. Man tas patika, un to noliegt nebija jēgas. Manas lūpas savilkās vieglā smaidā.
   – Man tas patīk.
   Bleiks stāvēja, izslējies pār mani, un velnišķīgi smaidīja.
   – Izskatās, ka būšu sev atradis mazu izvirtuli. Gudru un skaistu mazu izvirtuli. Es zināju, ka tu man esi kā radīta, un tu to nemitīgi apliecini.
   Mans smaids kļuva platāks.
   – Man tomēr labāk patīk, kad tu to dari ar roku.
   Man patīk, ka arī tu spēj sajust, kā pliķis dzeļ, un, kad tu mitējies, tad mani sagrāb un man tur pieskaries.
   Viņš ievaidējās, satvēra plaukstā savu piebriedušo locekli un viegli paberzēja.
   – Šovakar nebiju iecerējis tevi iepērt, bet nu man sāk gribēties tūlīt pat noliekt tevi pār rakstāmgaldu.
   – To jau varētu nokārtot.
   Cieši raudzījos uz Bleiku, nedaudz pievērusi plakstus. Jau biju gatava sākt lūgties, kad viņš uzgūlās man virsū. Mūsu silto augumu zīdainais pieskāriens bija gandrīz neizturams. Asi ievilku elpu, viņš saņēma lūpās manu pietūkušo apakšlūpu, iesūca to sev mutē un pārlaida tai ar mēli.
   – Es negribu tevi sodīt, mazā. Es vēlos tevi atalgot. Es gribu stundām ilgi gādāt par tavu baudu. Vēl… – viņa lūpas noslīdēja man pie kakla, – un vēl, – tās aizvirzījās līdz manam plecam, – un vēl, kamēr tu sāksi lūgties, lai es mitējos.
   Mans klēpis saspringa. Es pārāk labi apzinājos, cik tālu viņš mani jau bija novedis.
   – Es tevi lūdzu… sāc jau tūlīt. Sagādā man baudu, Bleik, lūdzu.
   – Es to darīšu. Kā tu to gribi? Lēni?
   Es izliecos pretī viņa lūpām, kas bija noslīdējušas līdz manai krūtij. Ar mēli apvilcis loku ap tās piebriedušo galiņu, viņš to viegli iesūca un pavilka ar lūpām.
   Tad Bleiks uzlūkoja mani. Es papurināju galvu.
   – Strauji? – Pievērsies otrai krūtij, viņš atkārtoja visu to pašu, kamēr man šķita, ka zaudēšu prātu.
   – Jā, – es izdvesu.
   – Rupji?
   Bleiks satvēra manu krūtsgalu zobos, un viņa pirksti atkal uzmeklēja manu karsto miklumu. Ieslidinājis manī divus pirkstus, viņš tos lēni pagrozīja, tad viegli iekoda manā krūtsgalā. Es nodrebēju, un mans klēpis cieši savilkās.
   – Ak, nolādēts, – es izdvesu.
   Tad viņš atlaida mani un no jauna pavirzījās augšup.
   – Tavs ķermenis man pavēsta visu, kas man jāzina, mazā. Tagad es tev sagādāšu visu, ko tu vēlies.
   Kad Bleika locekļa karstais gals iespiedās manī, šķita, ka no saldā, visaptverošā atvieglojuma es izlaidīšu garu. Viņš bez pūlēm ienāca manī, un es izgrūdu vaidu, pārāk strauji zaudēdama realitātes apziņu. Atrazdamies dziļi manī, Bleiks nedaudz paapļoja gurnus. Šī īpašnieciskā kustība man gandrīz lika zaudēt saprātu. Tad viņš sāka mani skūpstīt. Visur. Manu seju, plecus, kaklu.
   – Bleik, lūdzu, ļauj man tev pieskarties. Man tas ir vajadzīgs.
   Joprojām atrazdamies dziļi manī, viņš pamāja. Ieskatījusies viņam acīs, es sapratu, ka viņš jūtas tikpat neaizsargāts kā es. Nolaidu rokas. Neērtajā stāvoklī turētie plecu muskuļi smeldza. Bleiks aši atāķēja rokassprādzes, atbrīvodams mani. Tiklīd tas notika, es iegrūdu pirkstus viņa matos un novilku viņu lejup pie sevis, lai kvēli noskūpstītu.
   Uztvēris to kā zīmi, ka nu mani varēs novest līdz neprātam, Bleiks satvēra mani aiz gurniem un spēcīgi ienāca manī. Viņa grūdieni bija dziļi un spēcīgi, tie uzstūma mani augšā pa dīvānu, kamēr viņš bija spiests ar otru plaukstu atspiesties pret dīvāna roku balstu. Nu viņš varēja ienākt manī vēl spēcīgāk un dziļāk.
   – Vai to tu vēlies, skaistulīt?
   – Jā, – es iesmilkstējos. – Ak dievs, jā! – Iecirtu nagus viņam sānos, vēlēdamās atstāt tur savas pēdas. Cieši aptvēru viņa gurnus ar kājām, mudinādama viņu kustēties ātrāk. Man vajadzēja viņu sajust, sajust mūs kopā, lai viss izgaistu tikai šādi iespējamā svētlaimē.
   – Nekad nebiju domājis, ka varētu kādu mīlēt tā, kā mīlu tevi… Ērika… Ak dievs, tu pat nespēj iedomāties, ko tu ar mani dari.
   Es drebēju. Bleiks atradās manī tik dziļi, ka mani kā elektriskā strāva caururba baudas trīsas. Es vairs nespēju domāt ne par ko citu. Cieši ieķēros viņam matos, juzdama, ka mans klēpis mežonīgi savelkas ap viņu. Viss sabruka. Visi mūri, viss mans lepnums. Vairs nekam citam nebija nozīmes…
   Negaidot viņš paslējās uz ceļgaliem, satvēra mani aiz potītēm un uzlika tās sev uz pleciem. Pēc nākamā grūdiena es gandrīz zaudēju prātu. Viņš bija ienācis tik dziļi.
   Ieslidinājis starp mums roku, Bleiks sāka spēcīgi berzēt man klitoru. Acu priekšā pašķīda krāsas. Jutu, ka ilgi vairs neizturēšu. Orgasms bija tik tuvu, ka es to gandrīz vai spēju sagaršot. Jutu, kā tas aiziet līdz pat roku un kāju pirkstu galiem.
   – Bleik! – Viņa vārds izlauzās man pār lūpām kā lūgums.
   – Pasaki man, ko tu vēlies.
   – Stiprāk! – es iekliedzos, juzdama, kā caur mani izbrāžas bauda. Mana mugura izliecās tā, ka es pilnīgi atrāvos no dīvāna, muskuļi sāka nevaldāmi raustīties. Nikni ieņurdējies, Bleiks ar abām rokām sagrāba manus gurnus vēl spēcīgāk un ieguva mani tik spēji kā vēl nekad mūžā. Šķita, ka viņa loceklis manī kļuvis vēl garāks, tas skāra mani pašā dziļumā tieši tik burvīgi kā ikreiz, kad līdz viņa baudas virsotnei bija atlikuši tikai daži mirkļi.
   Bleiks izgrūda lāstu, un es sajutu, kā manī pulsē viņa loceklis. Atmetis galvu, viņš mēģināja atelsties, izskatīdamies tikpat samalts kā es. Izslīdējis no manis, viņš atkrita uz dīvāna un, turēdams rokas uz galvas, lēni, saraustīti izelpoja.
   – Kāpēc?
   Bleiks pagrieza galvu, lai uzlūkotu mani. Viņa baudas izmocītajā sejā pavīdēja neizpratne.
   – Par ko tu runā?
   – Kāda velna pēc tu centies mums kaut ko tādu liegt?
   Bleiks iesmējās, un arī es pasmaidīju, pārāk nespēcīga, lai spētu būt nopietna. Tad viņa smaids pagaisa. Uzlicis plaukstu man uz ceļgala, viņš maigi noglāstīja man kāju. Klusums ieilga.
   – Vairs nekad nepamet mani, Bleik, – es klusi ierunājos.
   Mūsu skatieni sastapās. – Es tevi nebiju pametis.
   – Tu pameti mūsu gultu, un es nezināju, kur tu atrodies.
   – Es negribēju būt prom no tevis. Es vairs nekad negribu būt prom no tevis. Es spēju domāt vienīgi par tevi. Tu esi vienīgais cilvēks, ar kuru es jebkad esmu vēlējies būt kopā.
   – Tad kāpēc tu aizgāji?
   Viņš nopūtās.
   – Ja es būtu pārnācis mājās, tad gultā būtu novedis tevi līdz nesamaņai.
   Vēlreiz iesmējos, lai gan pūlējos būt nopietna.
   – Kopš kura laika tas ir noziegums?
   – Tas nav nekāds noziegums, bet, paturot prātā, cik tas ir brīnišķīgi… un, vari man ticēt, tas bija brīnišķīgi… iegūstot tevi, es nebūtu dabūjis to, ko vēlējos. Drīzāk tā viss būtu sarežģījies vēl vairāk. Mēs abi zinām, ka runa nav par seksu. Biju cerējis, ka tu tomēr nāksi pie prāta – un visai drīz. Biju gatavs apmierināt sevi pats, kamēr tu pakļausies manām prasībām, tomēr nevarētu sacīt, ka es par to ļoti priecājos.
   Neticīgi nogrozīju galvu.
   – Un tagad, kad esmu to izdarījusi?
   Bleiks ļāva savai rokai noslīdēt vēl zemāk, satvēra manu plaukstu, un mūsu pirksti savijās.
   – Tagad es gribu tevi aizvest mājās un līdz pat saullēktam tev apliecināt, cik pateicīgs jūtos.
   Apģērbusies, lai dotos uz darbu, izgāju virtuvē pie Bleika. Redzot, kā viņš lej kafiju, es vēl skaidrāk sajutu, cik briesmīga bijusi mūsu neilgā atšķirtība. Es gribēju, lai Bleiks atrastos manā dzīvē ik rītu, ik nakti un katru minūti, ko vien mēs varētu atlicināt starplaikā. Nospriedu, ka laulības dzīve tam būs kā radīta. Iedomājoties par to, viegli notrīcēju satraukumā.
   Apgāju apkārt galdam, lai paņemtu kafiju, un Bleiks pierāva mani sev klāt, lai noskūpstītu. Es ļāvos. Neatraudams lūpas no manas mutes, viņš lika lietā mēli. Man prātā uzvirmoja atmiņas par pagājušo nakti. Par katru pieskārienu, katru neaizmirstamo mirkli. Žēl, ka tagad mums nebija vairāk laika. Nu nekas, drīz pienāks nedēļas nogale, ko vismaz daļēji varēs pavadīt gultā. Man gribējās, kaut Bleiks atrastos man blakus, tomēr man vajadzēja arī kaut nedaudz izgulēties. Kopš brauciena uz Sanfrancisko man tas īsti nebija izdevies, un mani pamazām sāka uzveikt nogurums.
   – Man vairs nav spēka. – Atraisījos no viņa apskāviena un ar visu kafijas tasi apsēdos pie galda.
   – Man arī. Vai gribi labāk palikt mājās?
   – Dažiem no mums ir arī jāstrādā, mīļais.
   Dzērām kafiju, omulīgi klusēdami.
   – Kad Džeimss aizies?
   Sakodu zobus. Iedomājoties par to, mani atkal pamazām pārņēma rūgtums.
   – Patiesībā es gribēju ar tevi par to parunāt.
   Bleiks ar troksni nolika savu kafijas tasi un izaicinoši iepleta acis.
   – Tas nav tā, kā tu domā, – es mierinoši sacīju.
   – Kas tad tas ir?
   – Es negribēju padzīt Džeimsu, taču es to izdarīju tevis dēļ.
   – Mūsu dēļ, – viņš pārlaboja.
   Smagi nopūtos.
   – Lai nu būtu. Tomēr man ir grūti nenovilkt dažas paralēles ar tavām attiecībām ar Sofiju.
   Brīdi neizteiksmīgi skatījies manī, Bleiks aizgriezās un ielēja sev vēl kafiju.
   – Viņa dzīvo Ņujorkā.
   – Un tu esi ar viņu gulējis. Jums ir kopīga pagātne. Jums ir bijušas seksuālas un romantiskas attiecības. Pat tad, ja es pret viņu neizjustu nicinājumu, man būtu nepatīkami, ja tu vēl aizvien turpinātu ar viņu tikties… nejauši vai citādi.
   Bleiks pagriezās un atbalstījās pret galdu. Tas izskatījās nevērīgi, tomēr varēja manīt, ka viņa augums zem drēbēm ir sasprindzis. Man ļoti nepatika tas, kam šīs sievietes vārds bija licis uzrasties virtuvē. Man ļoti nepatika arī tas, ka Bleiks bija apģērbts. Šādas sarunas, šķiet, risināt bija daudz vieglāk, kad mēs abi bijām kaili.
   – Es ar viņu satiekos tikai darba dēļ. Esmu tev jau to teicis. Kāpēc tu neliecies mierā?
   – Tāpēc, ka es esmu cilvēks un, tāpat kā tu, arī esmu greizsirdīga uz visiem, kas grib to, kas pieder man. Tu esi mans, un neviens no mums nevar noliegt, ka viņa tevi grib. Tu vari no rīta līdz vakaram man stāstīt, ka jūs esat tikai draugi, bet es to pašu varētu teikt arī par Džeimsu un sevi, toties to tu gan negribi dzirdēt.
   – Kas tad man būtu jādara?
   Ar pirkstu pārvilku pār tases malu. Piepeši mani pārņēma briesmīgas bailes. Es jau atkal staigāju pa naža asmeni, lai gan tikai nesen bijām beidzot salīguši mieru.
   – Cik ilgi tu jau ieguldi naudu viņas uzņēmumā?
   Bleiks sarauca pieri.
   – Četrus gadus.
   Es pamāju.
   – Tas ir ilgs laiks.
   – Ko tu īsti centies pateikt, Ērika? Klāj vaļā.
   – Es priecātos, ja tu apsvērtu iespēju atteikties no dalības Sofijas uzņēmumā. Es negribu teikt, ka vēlos, lai viņas biznesam būtu jācieš, tomēr es nespēju atvairīt sajūtu, ka viņai šī saikne ar tevi ir kā glābšanas riņķis. Tagad viņai jebkurā brīdī ir iespēja mēģināt tevi atkal atgūt.
   – Sofijai nav nekādu cerību mani atkal atgūt.
   – Vai tu viņai pateici, ka mēs precamies?
   Bleiks sakoda zobus, atgrūdās no galda un izgāza savas kafijas pārpalikumu izlietnē.
   – Tu mani iedzīsi kapā, Ērika. Vai tu to apzinies?
   Iesmējos, atvieglota par šo nelielo joku.
   – Dari, ko vēlies, Bleik. Es tikai tev pateicu, kā jūtos. Tu gribi, lai es esmu godīga pret tevi, un tāpēc es runāju atklāti. Lai mūsu attiecībām nekas nedraudētu, esmu šo to upurējusi, un to darīt ir vieglāk, ja arī otrs nav nekāds liekulis.
   Bleiks apgāja apkārt galdam un nostājās man priekšā. Viņa ciešajā skatienā mirdzēja jautrība. Kaut kas viņā bija mainījies, un man tas ļoti patika.
   – Es to ņemšu vērā.
   – Paldies, – es nočukstēju un pasniedzos, lai noskūpstītu viņu uz lūpām.
   – Vai tagad tu esi laimīga?
   Es pasmaidīju.
   – Tu mani padari laimīgu – tātad jā. Jo mazāk man vajag tevi ar kādu dalīt, jo labāk.
   Klusi iedungojies, Bleiks no jauna noliecās, lai noskūpstītu mani, un pārlaida mēli man pār lūpām.
   – Kā būtu, ja es pirms darba vēlreiz padarītu tevi laimīgu?

Trīspadsmitā nodaļa

   Visu rītu cītīgi strādāju. Gandrīz viss atkal bija nostājies savās vietās. Starp mani un Bleiku viss bija labi, ar Džeimsu biju panākusi vienošanos un nu biju gatava dzīvot tālāk. Pēc pusdienām Daniels atsūtīja man īsziņu, lai atgādinātu par pēcpusdienā norunāto tikšanos.
   Klusībā nolamājos, jo biju par to piemirsusi. Izgāju ārā un iesēdos taksometrā, lai dotos uz Daniela vēlēšanu kampaņas galveno mītni. Lai gan lieks darbs man nemaz nebija vajadzīgs, ieraugot pagurušo Daniela vēlēšanu kampaņas vadītāja asistentu, man sametās viņa žēl.
   Viņš nekavējoties izveda mani cauri vēlēšanu kampaņas štāba troksnim un rosībai, kas mani allaž nepatīkami satrauca.
   – Priecājos tevi atkal redzēt, Ērika. – Vils aizvēra durvis aiz mums. Pieglaudis gaišos, izspūrušos matus, viņš apsēdās pie rakstāmgalda.
   Iekārtojos viņam pretī un izvilku piezīmju grāmatiņu.
   – Es tāpat. Kā jums sokas?
   – Nu, tu jau noteikti zini, ka šobrīd norisinās debates. – Viņš noplātīja rokas.
   Savilku lūpas smaidā.
   – Nē, es to nezināju. Vai tas ir labi?
   Viņš savilka uzacis. Vils joprojām domāja, ka šis darbs man ir svarīgs. Viņš nezināja, ka Daniels bija mani piespiedis tajā iesaistīties un tieši tāpēc man nebija ne jausmas par vēlēšanu kampaņas pašreizējo norisi. Ja man bija vajadzīga informācija, es pratu to atrast, taču Masačūsetsas štata gubernatora vēlēšanas man nekādā ziņā nešķita aizraujošas, kaut arī viens no galvenajiem kandidātiem bija mans bioloģiskais tēvs.
   – Jā, pagaidām viss ir labi. Ficdžeralda kungs ir uzvarējis gandrīz visās debatēs. Mēs esam labās pozīcijās, un tagad, kad atlicis tikai mēnesis, ir nepieciešams vēl pēdējo reizi pacensties, lai nodrošinātu uzvaru.
   – Protams.
   Man joprojām nebija skaidra mana attieksme pret Daniela uzvaru vai zaudējumu. Viņš bija mans tēvs, un, lai gan viņu varēja nosaukt arī par cilvēknīdēju un slepkavu, savā ziņā man tomēr gribējās šo cilvēku atbalstīt. Papurināju galvu, lai padzītu šo savādo domu, un mudināju Vilu pastāstīt sīkāk. Jau vairākas nedēļas nebiju iesaistījusies šajā darbā. Paldies dievam, Daniels nebija pārāk uzstājis, tomēr man bija sajūta, ka ilgi tas vairs nevarēs turpināties.
   Turpmāko stundu Vils man klāstīja visus jaunumus. Mēs kalām stratēģijas un apmainījāmies ar idejām. Man kaut kā izdevās novilkt dažas paralēles starp savu uzņēmumu un Daniela mārketinga mērķiem, un brīdī, kad man beidzot bija jādodas prom, jau biju apbruņojusi Vilu ar dažām jaunām ierosmēm, ar ko vajadzēja pietikt līdz mūsu nākamajai tikšanās reizei pēc nedēļas.
   Šķita, ka nemitīgā dūkoņa aiz Vila nelielā kabineta durvīm pieņemas skaļumā. Manīdama, ka kaut kas ir mainījies, novērsu uzmanību no Vila. Caur kabineta stikla durvīm ieraudzīju, ka līdzās ieejai sapulcējušies daži cilvēki. Tur stāvēja Daniels, ģērbies nevainojamā uzvalkā un izskatīdamies tikpat iespaidīgs kā allaž, taču šoreiz viņa poza bija nevērīga. Viņš kaut ko klusi runāja. Tad uztvēra manu skatienu un, šķiet, pasmaidīja vēl platāk. Jau pēc dažām sekundēm viņš iesteidzās Vila kabinetā.
   Neveikli piecēlos. Vai man vajadzēja paspiest viņam roku?
   – Vil, vienam no mūsu praktikantiem ir radušies jautājumi par dažiem ziņojumiem presei, ko vajag izsūtīt jau šodien. Runa ir par kaut kādiem skaitļiem un kaut ko tamlīdzīgu. Vai tu vari par to parūpēties? Es vēlētos kādu brīdi netraucēti parunāt ar Ēriku.
   – Protams. Varat nesteigties. – Vils pielēca kājās un paķēra savu telefonu un dažus dokumentus.
   Lai gan Daniela klātbūtne dažreiz mēdza radīt nemieru, es atslābu, kad spriedzes nomocītais Vils beidzot izgāja pa durvīm. Daniels atgāzās krēslā, sakrustoja kājas un ar pirkstiem pabungoja sev pa ceļgalu.
   – Kā tev klājas?
   – Labi.
   – Un Bleikam?
   Norūpējusies aši uzmetu viņam skatienu. Daniels klusi iesmējās. Šķita, ka viņš ir labā noskaņojumā, tomēr ieraduma dēļ es visās tiešajās sarunās ar viņu joprojām izturējos piesardzīgi, it īpaši tad, ja runa bija par Bleiku. Iespējams, vēl aizvien nebiju atguvusies no tā, kas notika dažās mūsu ne tik civilizētajās tikšanās reizēs.
   – Es tikai pajautāju. Mūsu pēdējās sarunas laikā tu teici, ka jūs esot saderinājušies. Vai šajā ziņā ir kaut kas jauns?
   Ievilku elpu. Atvieglojums nedaudz izkliedēja manas raizes par to, ka mans līgavainis viņam vēl aizvien ļoti nepatika.
   – Nē. Ne gluži. Kā klājas Margo? – es apvaicājos, cerēdama, ka izdosies mainīt sarunas tematu.
   Daniels novērsās.
   – Viņa pamazām sāk samierināties. Paldies dievam, vēlēšanas ir palīdzējušas viņai veltīt visu uzmanību kaut kam citam.
   – Droši vien tas ir labi.
   – Patiesībā nesen viņa pat apvaicājās, kā tev klājas.
   Kopš Marka nāves nebiju redzējusi Margo jau vairākas nedēļas. Man it nemaz negribējās tikties ar sievieti, kura bija laidusi pasaulē vīrieti, kas bija mani izvarojis, apzinoties, ka šī nelaimīgā sakarība beigu beigās bija novedusi pie viņa nāves. Es nespēju noskatīties uz bēdām viņas acīs un dalīties šajās jūtās. Nevarēju arī izlikties nezinām, ka mana tēva dēļ viņa bija palikusi bez sava bērna.
   – Vai Margo zina, ka es tev palīdzu vēlēšanu kampaņā?
   Daniels pamāja.
   – Zina gan. Vai jūs ar Vilu esat visu rūpīgi pārrunājuši?
   – Jā, manuprāt, esam izdomājuši labu turpmākās rīcības plānu. Ja interneta vidē viss noritēs kā nākas, tas tev varētu palīdzēt apsteigt pārējos. Līdz šim man nav nācies kaut ko tādu darīt arī politikas jomā, tomēr es teiktu, ka tas izskatās daudzsološi.
   – Lieliski. Tieši to es gribēju dzirdēt. Man prieks, ka mums beidzot ir izdevies visu atrisināt.
   Kaut ko švīkāju savā piezīmju grāmatiņā. Nu Daniels bija priecīgs, lai gan, pūlēdamies atvilkt mani šurp, viņš bija licis man pārdzīvot daudz ko velnišķīgi nelāgu, kaut arī būtu pieticis vienkārši pieklājīgi palūgt, iztiekot bez slepkavībām, varmācības un nāves draudiem. Cerams, tas viss palicis pagātnē.
   – Ērika?
   Viņa balss ieskanējās uzstājīgāk. Pacēlu galvu.
   – Vai tev būtu labāk, ja es atvainotos? Par visu, kas noticis?
   – Es tagad esmu šeit. Vai ar to nepietiek? Vai man ir arī jājūtas laimīgai?
   – Ja tā būtu, es justos nedaudz priecīgāks. Ja mēs uzvarēsim, būs pietiekami daudz iemeslu būt laimīgiem. Uz mirkli mēģināju to iztēloties. Nebiju īsti pārliecināta, ka mūsu priekšstati par laimi pilnīgi sakrīt.
   – Vai tu patiešām tici, ka kļūsi laimīgs, ja uzvarēsi vēlēšanās?
   Daniela pierē ievilkās dziļa rieva. Viņš piecēlās.
   – Man vēl daudz jāstrādā. Pirms aizeju, man šis tas jāpārrunā ar Vilu, tomēr bija prieks tevi redzēt.
   Aši paķēru somu, iegrūdu tajā piezīmju grāmatiņu un arī piecēlos.
   – Gan jau vēlāk tiksimies.
   Pagāju viņam garām un pasniedzos pēc durvju roktura. Daniels satvēra mani aiz elkoņa, un es strauji atrāvos. Mana sirds iepukstējās straujāk, atceroties pēdējo reizi, kad viņš bija man pieskāries. Sāku niknumā trīcēt.
   Atskatījos pāri plecam. Mūsu skatieni sastapās.
   – Pat tad, ja tas tev neko nenozīmē un tu nemaz nepriecājies, ka atrodies šeit, es gribu, lai tu zinātu: man prieks, ka tu esi iesaistījusies šajā darbā.
   Strupi pamāju un devos prom.
   Uz atvadām pamājusi Vilam, izsteidzos ārā, cik ātri vien spēdama.
   Vēl paguvu pamanīt, kā Daniels ar stoisku sejas izteiksmi noskatās man pakaļ.
   Ienākusi dzīvoklī, sajutu gardu vakariņu smaržu. Klusi skanēja džezs. Bleiks virtuvē cītīgi pabeidza kārtot ēdienu uz diviem šķīvjiem.
   – Kas tad tas? – Nometu somiņu, atbalstījos pret galdu un sāku viņu vērot.
   – Ja esmu visu izdarījis pareizi, tam būtu jāizskatās un jāgaršo pēc liellopu gaļas ar pastēti mīklā. Slavenajai pavārei Džūlijai Čaildai vajadzētu ar mani lepoties. Pavīpsnāju, šādas uzmanības apburta. Jutos arī nedaudz lepna. Nemaz nebiju pārsteigta, ka Bleikam lieliski padevās viss, ko viņš darīja.
   – Ja es būtu zinājusi, ka, nometoties ceļos, turpmāk katru vakaru varēšu dabūt mājās gatavotu maltīti, tad būtu to izdarījusi jau agrāk. Tu taču zini, ka ceļš uz manu sirdi ir bruģēts ar ēdienu.
   Viņš pasmaidīja.
   – Nepalaid muti, lai man vēlāk nenāktos tevi sodīt.
   Iedungojos un ieķiķinājos.
   – Izklausās aizraujoši. Cerams, tev tas izdosies kā nākas.
   Viņš uzzibināja man drūmu skatienu.
   – Nevajag uzskatīt manu pavāra prasmi par vājumu, mīļā.
   – To es nemūžam neuzdrošinātos. Viss, ko tu dari, ir nevainojami valdonīgs. Tikai neliec maltītes laikā uzrunāt tevi par pavēlnieku, labi?
   Nostājos Bleikam aiz muguras un apskāvu viņu. Viņš tikmēr izrotāja abus šķīvjus ar sīciņiem garšaugu zariņiem.
   – Norunāts. Nāc, iesim ēst, – viņš sacīja.
   Atlaidu viņu, un mēs devāmies pie galda. Man vaigos iesitās karstums, atceroties, ka reiz biju piesieta tieši šajā vietā pēc tam, kad biju pārnākusi mājās un atradusi daudz īgnāku Bleiku.
   – Par ko tu domā?
   Iepletu acis, it kā būtu pieķerta.
   – Nu… par galdu.
   Viņš iesmējās un iebāza mutē gaļas kumosu.
   – Tu gribi sasteigt gardu maltīti, lai es varētu tevi sasiet, mazā?
   – Nē. Man labāk patīk nedaudz atvilkt elpu, pirms tu atkal ķeries pie virvēm. Kāpēc tu vispār esi tik možs?
   Bleiks atgāzās krēslā.
   – Makss ir prom.
   Uzrāvu uzacis.
   – Prom no Angelcom? Kolosāli! Kā tev tas izdevās?
   – Diemžēl mana saruna ar Maiklu izrādījās pavisam neauglīga. Viņš pateica tieši to, ko jau biju gaidījis. Ka joprojām vēlas, lai mēs visu nokārtojam paši, un negrib iejaukties. Un tā nu es visu nokārtoju.
   – Kā tu to dabūji gatavu?
   – Es runāju ar Hītu par to, ka mēs varētu atsaukt savus ieguldījumus Sofijas uzņēmumā. Arī viņš tur ir iemaksājis naudu. Šaubos, vai to varēs izdarīt bez…
   – Pagaidi, kāds tam sakars ar Maksu?
   – Īsāk sakot, es pārskatīju visus ieguldījumus, ko biju veicis kopā ar valdes locekļiem, kuri nebija ar mani vienisprātis, un katrā atsevišķā gadījumā izdomāju, kā varētu radīt visnelabvēlīgākās sekas. Pietika ar dažām neilgām sarunām, lai viņi sāktu domāt tāpat kā es.
   – Oho! Tu izmanto neatļautus paņēmienus.
   – Tas tevi pārsteidz?
   – Nē, – es atzinu.
   Bleiks paraustīja plecus.
   – Es būtu varējis uzlauzt un iztukšot viņu bankas kontus, tomēr biju tik jauks un to neizdarīju.
   – Vai Makss jau zina?
   Bleiks papurināja galvu. Viņa acīs joprojām mirdzēja apmierinājums. Protams, es ienīdu Maksu, un man ļoti patika redzēt, ka pēc visa, ko viņš bija licis Bleikam pārciest, Bleiks beidzot jutās laimīgs.
   – Liku, lai viens no mūsu darbiniekiem aizsūta viņam sapulces protokola kopiju un izsaka vissirsnīgāko nožēlu. Viņš visu sapratīs.
   Brīdi klusēdama ēdu. Centos iztēloties, kā Makss varētu reaģēt uz šādiem jaunumiem. Vai tas, ka viņš bija izmests pa durvīm, viņam rūpēja tikpat ļoti kā Bleikam? Visādā ziņā Angelcom Maksam bija kalpojis par galveno pieeju Bleika darījumiem, radot iespēju arī turpmāk viņam kaitēt. Tagad, kad Maksam šī pieeja bija liegta, Bleiks varēja justies drošāk. Mēs varējām justies drošāk.
   – Tu noteikti esi atvieglots.
   – Esmu gan. Un arī cerību pilns, jo, balsojot par valdes sastāvu, es liku tajā iekļaut vēl kādu.
   – Kuru tad?
   – Topošo Bleika Lendona kundzi, protams.
   Satriekta blenzu uz viņu, nespēdama izteikt ne vārda.
   – Manuprāt, dažas mūsu domstarpības uzticēšanās jomā varbūt ir radušās tāpēc, ka es esmu iesaistījies tavā darbā, bet tu vispār nekādi neesi saistīta ar to, ko daru es. Esmu tik priecīgs, ka tu atnāci pie manis, Ērika. Tu pat nespēj iedomāties, cik atvieglots es jūtos. Tomēr es nevēlos, lai tu domātu, ka mūsu attiecībās tev nav nekādas ietekmes, un negribu traucēt tavai izaugsmei uzņēmējdarbības jomā. Galu galā mani piesaistīja tieši tavs spars, un es nekādā ziņā nevēlos tevī apdzēst šo liesmu. Esmu visu pārdomājis, un man šķiet, ka valdes locekļa amats būtu tieši tā vieta, kur tu varētu izmantot savu pieredzi jaunu uzņēmumu dibināšanā.
   Noliku dakšiņu un noriju siekalas. Man bija aizžņaudzies kakls. Bleika vārdi un rīcība šķita gandrīz neaptverami. Viss, ko tik ļoti biju baidījusies zaudēt, nu bija nonācis Bleika rokās, un es jutu, ka tur tas būs daudz lielākā drošībā. Varbūt man patiešām bija vajadzējis nedaudz pakļauties, lai atgūtu savu ietekmi citādā veidā.
   – Paldies. Es jūtos glaimota, ka tev kaut kas tāds vispār ienāca prātā. Bet vai tu tiešām esi par to pārliecināts? Visos šīs jomas pasākumos es jau tāpat jūtos nepietiekami zinoša. Man ir grūti iztēloties, ka es varētu piedalīties valdes sēdēs un izteikt savu viedokli. Tas ir ārkārtīgi nopietns lēmums – iesaistīt mani darbībā tādā līmenī.
   – Nolemt tevi precēt – lūk, tas bija ārkārtīgi nopietns lēmums. Iecelt tevi valdē bija viegli. Drīz vien tie puiši ēdīs tev no rokas. Tu esi gudra, skaista un velnišķīgi rosīga. Viņi nezinās, kā tikt ar tevi galā. Gluži tāpat kā dažbrīd to nezinu arī es. Godīgi sakot, nespēju vien sagaidīt, kad varēšu noskatīties, kā tas notiek.
   – Bet vai tad viņi visi nav investori? Man nav naudas, ko ieguldīt uzņēmumos. Kāda tur būs mana vieta?
   – Tu esi mana sieva, pareizāk sakot, būsi. Un ar to visu nodarbojos es. Es meklēju jaunus projektus, kuros ieguldīt naudu. Turpmāk ikreiz, kad nolemšu ieguldīt kādā projektā vienu vai piecus miljonus, tu palīdzēsi to izlemt.
   Knibinājos ap klēpī ieklāto salveti.
   – Es negribu sabojāt šo brīnišķīgo vakaru, bet varbūt ir pienācis laiks par to parunāt. Tu droši vien pirms kāzām gribi noslēgt laulību līgumu, vai ne?
   Kopš bildinājuma mēs nebijām runājuši ne par īpašumu sadali, ne arī par kaut ko līdzīgu. Nebiju pārliecināta, ka finansiālajā jomā mēs jebkad spēsim būt vienlīdzīgi. Lai gan Bleiks ļoti centās mani pārliecināt, ka tam nav nekādas nozīmes, es gribēju pati pelnīt sev iztiku, pati iemaksāt savu daļu.
   Siltums Bleika acīs nedaudz pagaisa. Viņš kļuva nopietns.
   – Es gribu, lai tu saprastu – tas, kas pieder man, pieder arī tev. Man nav vajadzīgi nekādi juridiski dokumenti, lai es mūsu laulībā varētu justies drošāk. Ja tu nolemsi no manis šķirties un atņemt man pēdējo grasi, diez vai būs iespējams ar naudu atsvērt tās sāpes, ko tu radītu aizejot. Es par to nemaz negribu runāt.
   – Tas izklausās pārsteidzīgi. Tu pusi mūža esi vairojis savu bagātību un nu esi gatavs ar to visu riskēt?
   – Vai ar tevi ir iespējams riskēt? Parasti tu aizejot paņem līdzi vienīgi manu sirdi. Es teiktu, ka lielāks zaudējums nemaz nav iespējams.
   Nometu salveti uz galda un sāku lūkoties Bleikam garām. Man ļoti nepatika šis kārtējais atgādinājums par to, cik ļoti biju viņu sāpinājusi. Pirms vēl biju paguvusi pavisam sabozties, viņš satvēra mani aiz rokas un iesēdināja sev klēpī.
   – Es negribu runāt par to, kā mēs kaut kādā veidā varētu nebūt kopā. Es tevi mīlu. Es gribu tevi precēt. Nekas nav svarīgāks par to. Šī saikne, šis solījums ir vienīgais apliecinājums, ko es vēlos redzēt starp mums.
   Nopūtos. Šajā strīdā uzvarēt nebija iespējams. Uzliku plaukstu uz Bleika krūtīm un sajutu, kā tās lēni cilājas viņa elpas ritmā. Tur pukstēja viņa sirds, uzturēdama šī cilvēka miesu un asinis. Es viņu mīlēju tik ļoti, ka man pat sāpēja.
   – Cerams, tu zini, ka es nemūžam…
   Viņš pielika pirkstu man pie lūpām.
   – Es tev uzticos, un tu vari man ticēt, kad es saku, ka par to nemaz neraizējos. Runājot par Angelcom – vai tu ar to vispār vēlies nodarboties? Tobrīd, kad biju saņēmis viņus aiz pautiem, es gribēju iebalsot tevi valdē, bet, ja tu patiesībā nemaz negribi to darīt, tev tas nav jādara.
   – Manuprāt, tas būtu jautri. Un es piekrītu – būtu jauki nedaudz vairāk izprast visu, ar ko tu nodarbojies. Protams, tas šķiet biedējoši, tomēr man tā būtu laba pieredze. Vismaz tik daudz tu man jau esi iemācījis.
   – Labi. – Bleiks ievija pirkstus man matos un novilka mani lejup pie sevis, lai noskūpstītu. Izbaudot viņa maigās lūpas, man nedaudz noreiba galva. Bleika ciešais, mīlestības pilnais apskāviens bija kā enkurs, kas noturēja mani viņam līdzās. Šajā mīļuma brīdī es pūlējos aptvert visu, kas nupat bija noticis. Tik ilgi biju gribējusi saglabāt atturību un pasargāt sevi, un nu tas viss šķita ļoti nenozīmīgi, gandrīz bērnišķīgi. Tagad, kad biju pilnīgi paļāvusies uz Bleiku, starp mums viss bija mainījies daudz vairāk, nekā es vispār būtu spējusi iedomāties. Ļoti labā nozīmē.
   Tad es atcerējos kaut ko ne tik jauku. Atrāvos un jautājoši ielūkojos viņam acīs.
   Bleiks pacēla roku un atglauda man no sejas matu šķipsnu.
   – Vai kaut kas noticis?
   – Es ar tevi gribēju par kaut ko parunāt.
   Mēģināju pakustēties, taču viņš mani nelaida vaļā.
   – Stāsti.
   Mirkli svārstījos.
   – Vakar uz biroju bija atnācis Aizeks.
   – Ak tā.
   Šie divi neapmierinātie vārdi drīzāk līdzinājās draudam, nevis jautājumam. Es sāku knibināties ap Bleika krekla audumu. Nebiju pārliecināta, ka vēlos tik ciešā tuvumā runāt par cilvēkiem, kurus viņš nicināja.
   – Pirms pāris nedēļām viņš ar mani sazinājās. Sākumā es to ignorēju, jo nebiju pārliecināta, kā vēlos rīkoties pēc visa, ko viņš bija izdarījis.
   – Tu par to pat neieminējies.
   – Tiesa gan, toties tagad es to saku. – Ieskatījos Bleikam acīs, pūlēdamās likt saprast, ka arī tas bija solis uz priekšu, lai arī ietērpts viņam nepatīkamās ziņās. – Es negribēju tevi sarūgtināt, turklāt vēlējos visu nedaudz pārdomāt viena pati. Viņš grib ievietot reklāmu mūsu vietnē. Tas būtu apjomīgs pasūtījums. Tas ietvertu visus izdevumus, kas ir saistīti ar mūsu tirgu, un mums tas būtu milzīgs panākums.
   – Tu nedrīksti pieņemt viņa reklāmas. – Bleika tonis bija pilnīgi nepārprotams.
   – Man jau šķita, ka tu tā teiksi, un es saprotu, kāpēc tu tā dari. Pats par sevi saprotams, arī es domāju tāpat. Tomēr izskatījās, ka Aizeks neviltoti nožēlo. Ja neņem vērā to vienu atgadījumu, viņš šķiet pilnīgi nekaitīgs.
   – Neviens, kuram ir tik daudz naudas un varas, nav nekaitīgs.
   – Tad jau arī tu esi tāds pats, jo tev ir daudz naudas un varas.
   Bleiks savilka uzacis.
   – Vai tad tev šķiet, ka esmu nekaitīgs? Ja esmu tevī iemīlējies, tas nebūt nenozīmē, ka es varētu kaut vai uz mirkli izrādīt iecietību kādam, kurš apdraudētu tevi, mani vai kādu no mūsu uzņēmumiem.
   – Tiesa gan. Viņa piedāvājums mums palīdzētu aizpildīt ienākumu robu, kamēr mēs tiktu galā ar pārmaiņām, kas saistītas ar Aleksu, tomēr laikam gan nebūtu vērts riskēt.
   – Es varu garantēt, ka vēlāk tev par to nāktos samaksāt. Visam ir sava cena.
   Brīdi vērīgi lūkojos uz viņu.
   – Kas starp jums abiem ir noticis?
   – Tu domā, ka viņa mēģinājums tev uzmākties, nav pietiekams iemesls, lai viņu ienīstu?
   Piešķiebu galvu, mēmi pamudinādama Bleiku runāt atklāti.
   – Es zinu, ka tas nav viss. Tu viņu pazini jau tolaik, kad mēs vēl nebijām tikušies, un jau tolaik viņš tev nemaz nepatika.
   Bleiks nopūtās, atlaida mani un papliķēja man pa sēžamvietu, likdams noprast, ka man jāatkāpjas.
   Es saraucu pieri.
   – Nē. Tu man vari to pateikt arī tagad, kamēr sēžu tev klēpī.
   Pirmajā brīdī Bleika sejas izteiksme palika nemainīga, un es jau sāku raizēties, ka viņš tomēr nepadosies. Beidzot viņš skaļi izelpoja un sāka runāt.
   – Aizeks ir atradies Sofijas draugu lokā tik ilgi, cik vien es viņu pazīstu. Viņa ir piedalījusies Aizeka fotosesijās, un abi ir seni paziņas. Kad es izbeidzu attiecības ar Sofiju, Aizeks metās viņai palīgā. Viņš tēloja varoni… ak, kā viņš to tēloja! Esmu pārliecināts, ka viņš Sofiju gribēja vienīgi ievilkt gultā, un, kas zina, varbūt viņam tas arī izdevās. Kad mēs izšķīrāmies, Aizeks visiem spēkiem centās mani nomelnot gan Sofijas, gan citu acīs. Man bija diezgan vienalga, ko citi par mani domā. Man vairāk rūpēja tas, kā jutās viņa.
   – Bet tu taču viņu nepameti.
   – Es tev jau esmu stāstījis, ka Sofija to uztvēra nelāgi. Brīdī, kad šķīrāmies, viņa vairs nelietoja apreibinošas vielas, un viņai nebija skaidrs, kāpēc es tā rīkojos. Man bija vajadzīgs pamatīgs gribasspēks, lai atkal neatgrieztos pie Sofijas. Kaut vai tikai tāpēc, lai viņai vairs nebūtu tik sāpīgi. Runa jau nebija tikai par narkotikām vien. Patiesībā tas bija pēdējais salmiņš. Tobrīd, kad viņa atradās rehabilitācijas iestādē, attālums starp mums bija tik liels, ka kļuva pilnīgi skaidrs, cik atšķirīgi mēs bijām. Un mums nekad nekas nebūtu iznācis.
   – Vai tu viņu mīlēji?
   Bleiks saknieba lūpas.
   – Nezinu. Mēs gan viens otram to teicām, tomēr es tev nevaru apgalvot, ka tas, ko toreiz izjutu, bija mīlestība. Es gribēju rūpēties par Sofiju, un no manas gādības viņa burtiski uzplauka. Kādu laiku viss noritēja labi, tomēr es nevaru apgalvot, ka tā bija mīlestība. Tā itin nemaz nelīdzinājās visam, kas pastāv starp mums, Ērika.
   Kodīju lūpu, visiem spēkiem pūlēdamās padzīt mani caururbušo greizsirdību.
   – Esmu domājis par to, ko tu man teici. Par to, ka es varētu pamest Sofijas aģentūru. Finansiālā ziņā viņai tas varētu kaitēt. Man pieder vairāk viņas uzņēmuma daļu nekā jebkuram citam. Kad viņa to nodibināja, es ieguldīju daudz naudas, lai palīdzētu viņai sekmīgi uzsākt darbību. Turklāt savu naudu tur ir ieguldījis arī Hīts. Īsti nezinu, ko brālis par to visu domā, taču izskatās, ka viņš svārstās. Viņu attiecības ir pilnīgi citādas, drīzāk draudzīgas. Man ar Sofiju šādas saiknes nebija. Iespējams, tāpēc, ka viņi abi kopā ir pārdzīvojuši lielas grūtības un spējuši tās pārvarēt. Nezinu, tomēr man īsti negribas bez īpašas vajadzības nodarīt Hītam pāri.
   Lūkojos Bleikam garām, pūlēdamās slēpt vilšanos. Arī man nebija īpaši ērti ļaut Džeimsam strādāt no mājām. Cieši sakniebu lūpas. Mani pārņēma aizvainojums. Bleiks noglāstīja man vaigu un viegli pavērsa mani pret sevi, likdams man viņu uzlūkot.
   – Es saprotu, kāpēc tev tas nedod mieru, un tāpēc es palūkošos, ko varu darīt. Varbūt to varēs paveikt pakāpeniski, lai uz Sofijas uzņēmumu tas neatstātu pārāk lielu iespaidu.
   – Tu vēl aizvien gādā par viņu kā par mazu bērnu.
   Bleiks viegli saspringa.
   – Var jau būt. No seniem ieradumiem ir grūti atteikties.
   – Sofija nemaz nav tik bezpalīdzīga, kāda izliekas. Ja tu būtu redzējis, kā viņa ar mani runāja… šī sieviete spēj būt patiešām ļauna. Ja viņa tā izturēsies arī darba dzīvē, tad panākumi viņai būs nodrošināti.
   – Greizsirdība spēj padarīt cilvēkus ļoti nejaukus.
   To dzirdot, manas domas atkal sāka virmot. Man bija nācies padzīt Džeimsu no mūsu biroja paša Bleika greizsirdības dēļ. Strauji izrāvos no viņa rokām, lai gan Bleiks pūlējās paturēt mani sev līdzās.
   Kad iesteidzos virtuvē, apņēmības pilna sākt kaut ko uzkopt, lai izkliedētu savas dusmas, viņš mani panāca, strauji pagrieza pret sevi un piespieda pie galda.
   – Izbeidz.
   – Kas man jāizbeidz? – es atcirtu.
   – Ko tu gribi? Lai es izpostu Sofijas uzņēmumu?
   – Tu esi gudrs, Bleik. Tu noteikti spēj izdomāt, kā to paveikt. Sagatavo viņai maksājumu grafiku. Liec viņai paņemt aizdevumu. Varbūt Sofija var sākt iztirgot savu dārgo kurpju kolekciju, kura droši vien ir visnotaļ apjomīga. Bet es negribu, lai viņa turētu tevi savos nagos. Vispār. Jebkādā veidā.
   Bleiks izteiksmīgi saviebās.
   – Viņa netur mani savos nagos. To dari tu. Šai pašā sasodītajā brīdī.
   Ieurbos Bleikā ar skatienu. Viņa vārdi man neko nenozīmēja. Viņa apgalvojumi bija tukši, jo ikreiz, kad sastapos ar Sofiju, viņas sejas izteiksme liecināja par kaut ko citu. Zināju, ka Sofija turpinās mani kaitināt, kamēr Bleiks nebūs pārcirtis saikni, kas abus vienoja.
   – Tu esi mans, un, kad nākamreiz ieraudzīšu Sofiju, es gribu, lai viņa to apzinātos. Vari uzskatīt, ka esmu greizsirdīga, un, ja tādēļ esmu nejauka, tad lai tā būtu.
   Bleiks aizlika matus man aiz auss.
   – Man patīk, ka tu mani sargā. Tas tevi nepadara nejauku.
   – Tad izbeidz attiecības ar viņu. Lūdzu. – Es atmaigu Bleika apskāvienā, vēlēdamās, kaut viņš vienkārši to izdarītu.
   Iestājās ilgs klusums. Manu aizvainojumu nomainīja vilšanās.
   – Labi.
   Pacēlu galvu, bet, pirms vēl biju paguvusi kaut ko bilst, Bleika lūpas jau piekļāvās manai mutei, liekot apklust un sniedzot man visu, ko vēlējos.

Četrpadsmitā nodaļa

   Marī stāvēja man aiz muguras, ieveidodama cirtās manas matu šķipsnas. Allija, izskatīdamās koncentrējusies, uzklāja man uz vaigiem nedaudz sārtuma.
   – Tu pārāk daudz noņemies, Allij. Šī ir tikai saderināšanās ballīte, nevis kāzu diena. Būs jau labi.
   Viņa pakāpās atpakaļ un piešķieba galvu.
   – Tagad viss ir labi. Tu izskaties nevainojami. Un vispār tev pamazām vajadzētu sākt pierast. Precēšanās ir tas pats, kas vidusskolas ballīte, tikai daudz lielākā apmērā.
   Manas lūpas savilkās smaidā.
   – Tieši tas mani biedē. Ja tu turpināsi tā runāt, es piekritīšu Bleika piedāvājumam un kopā ar viņu aizbēgšu, lai apprecētos slepus.
   Fiona, kas bija sēdējusi ar kārtējo kāzu žurnālu klēpī, pacēla galvu.
   – Tu taču to nedarīsi!
   – Nē, – es samierinoši atteicu. – Jūs esat manas vienīgās draudzenes, un, ja es jums laupītu iespēju piedalīties manās kāzās, neviena no jums ar mani vairs noteikti nekad nerunātu.
   – Muļķības! – Allija uzbužināja matu spirāli, ko Marī bija nupat pabeigusi ieveidot. – Tomēr mums drīz vajadzētu iet meklēt tev kleitu. Manuprāt, tieši tas tev palīdzētu noskaņoties kāzām.
   Es nopūtos.
   – Iespējams, tev ir taisnība. Varbūt man vajadzētu pārskatīt tos žurnālus, lai atrastu kādu ideju. Es pat nezinu, ar ko lai sāk.
   – Tikai nepārcenties, jo mēs ar Alliju jau esam tev sameklējušas gandrīz pilnīgi visu, – Fiona iejaucās. Viņas acis jautri mirdzēja.
   Es iesmējos.
   – Labi.
   – Atlasa kleita bez lencītēm. – Fiona atšķīra žurnālu un parādīja man skaistas līgavas modeles fotogrāfiju.
   – Hmm, glīti. Un kā tad ar mežģīnēm?
   Allija viegli iepleta acis.
   – Vai tu tās vēlies?
   – Nezinu, varbūt. Manuprāt, Bleikam patīk mežģīnes.
   – Tā noteikti ir ģimenes iezīme, – Allija pajokoja, acīm mirdzot.
   Iesmējos, pūlēdamās nekustēties, lai Marī man nejauši nepieskartos ar karstajām lokšķērēm.
   Fiona nemaz necentās slēpt riebumu.
   – Ak dievs, izbeigsim šo sarunu! Lūdzu! Citādi man sāks rādīties murgi.
   Mēs ar Alliju saskatījāmies un iesmējāmies.
   Tad atvērās durvis, un pa tām pabāza galvu Hīts.
   – Mamma gribēja, lai es jums pasaku, ka sāk ierasties viesi, tāpēc jums vajadzētu pasteigties. Nelieciet viņiem pārāk ilgi gaidīt mūsu goda viešņu, – viņš piemiedza ar aci.
   – Ej prom, Hīt. Es tūlīt sākšu uztraukties, – Fiona sacīja.
   – Viss ir kārtībā. Re, kur mana pievilcība šķidrā veidā, – pacēlu savu gandrīz iztukšoto šampanieša glāzi.
   Marī pabeidza ieveidot pēdējo cirtu.
   – Tev to nemaz nevajag. Visi par tevi būs sajūsmā.
   To dzirdot, mani pārņēma sirsnība. No visiem klātesošajiem Marī bija mana vienīgā ģimenes locekle, lai gan, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk izplūda robeža starp manu un Bleika ģimeni. Allija kopā ar mani dzīvoja abās šajās pasaulēs, un mani vairs nevarēja uzskatīt par nepiederošu Lendonu dzīvē. Tā bija sirsnīga un viesmīlīga ģimene, un ar katru dienu es tai piederēju aizvien vairāk. Manu radu prombūtne vairs nešķita tik svarīga, un es vairs tik bieži neskumu par to, ka man nav īstas ģimenes.
   – Mēs tūlīt nāksim. Tiklīdz izskatīsimies pietiekami skaistas. – Allija izlaida pirkstus caur saviem matiem, kas jau tāpat bija nevainojami taisni.
   – Tu jau esi skaista, mana burvīgā, – Hīts pavīpsnāja, nenolaizdams acis no viņas.
   Allija nosarka, izlikdamās, ka nav to dzirdējusi.
   – Fui, cik pretīgi, taisies prom! – Fiona meta ar spilvenu pa durvīm, par mata tiesu netrāpīdama. Hīts paguva aizraut durvis ciet. Varēja dzirdēt, kā viņš aiz tām smejas.
   Marī pabeidza ieveidot man matus.
   – Viss ir gatavs, meitenīt.
   Piecēlos un vēlreiz uzmanīgi nopētīju sevi. Vairāk raizējos nevis par savu ārieni, bet gan par to, kā mani uzņems visi Lendonu draugi un radi. Zināju, ka aiz durvīm gaidīs īsts ģimenes uzbrukums, tomēr nu biju tam pilnīgi sagatavojusies.
   Allija saņēma mani zem rokas un viegli man iebikstīja.
   – Iesim un savaldzināsim visu lielo Lendonu saimi!
   – Esmu gatava. Ejam!
   Kad izgājām no viesu guļamistabas, kur pirmīt bijām posušās, mūs sagaidīja Bleiks, izskatīdamies kārdinošs tumšos džinsos, kam pāri bija izlaists svītrains krekls ar apkaklīti un uzlocītām piedurknēm. Viņam būtu piestāvējis rupja audekla maiss, toga – būtībā itin viss. Kamēr pārējie devās tālāk, es nedaudz uzkavējos, lai aši pārmītu ar viņu dažus vārdus.
   – Tu izskaties žilbinoši. Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu ar tevi palepoties citiem, – Bleiks sacīja. Viņa acis satumsa.
   – Tev patīk? – Uzmetu skatienu savai krēmkrāsas kleitai bez lencītēm. Tās augšdaļa bija šūta no oderētām mežģīnēm, bet svārku daļa – no vairākām caurspīdīga auduma kārtām, kas sniedzās nedaudz pāri ceļgaliem.
   – Ļoti. Īsti piemērota līgavai. Protams, tu man patīc daudz vairāk.
   Bleiks strauji pievilka mani sev klāt un noliecās, lai noskūpstītu. Maigi un kaislīgi. Starp mums nosprakšķēja allaž tik sajūtamā enerģija. Viņa lūpas gandrīz bijīgi pieskārās manai mutei. Aizvēru acis un ļāvos viņa apskāvienam. Bleiks ar mēli pārvilka pār manām lūpām. Nopūtos un pavēru tās, ar prieku sajuzdama viņa saldo garšu.
   Viņa mēle taustīdamās un meklēdama strauji virzījās dziļāk. Klusi novaidējos un pacēlos uz pirkstgaliem. Bleiks nedaudz atrāvās un papurināja galvu.
   – Labāk iesim, kamēr vēl neesmu nolēmis tevi nolaupīt, lai nodotos mīlestībai.
   Es itin nemaz nebūtu iebildusi, ja vien nezinātu, ka Bleika vecāki mūs jau gaidīja, turklāt šo viesību plānošanā viņi jau bija ieguldījuši tik daudz laika.
   – Allija vismaz divdesmit minūtes noņēmās, lai mani uzkrāsotu. Viņa mani nogalinātu. Nemaz nerunājot par taviem vecākiem un visiem pārējiem.
   Bleiks uz brīdi apklusa.
   – Vai tu esi uztraukusies?
   Paraustīju plecus.
   – Varbūt nedaudz. Lielāko daļu no šiem cilvēkiem es nemaz nepazīstu.
   – Drīz tu ar viņiem iepazīsies. Vairums šo ļaužu ir manu vecāku draugi kopš manas bērnības laikiem. Viņi par tevi būs sajūsmā. – Bleiks saņēma mani aiz rokas. Mūsu pirksti savijās. Stāvējām piekļāvušies viens otram un nemaz negrasījāmies pakustēties. Es būtu varējusi pavadīt viņa apskāvienā visu dienu. Tā, it kā nekas cits nemaz neeksistētu.
   – Es tevi mīlu, Bleik. Mēs to sakām nemitīgi, taču dažreiz man gribas, kaut es to spētu tev apliecināt vēl vairāk. Šķiet, ka ar šiem vārdiem vienmēr ir par maz.
   Bleiks saņēma manu roku un piespieda lūpas pie gredzena, kas rotāja manu zeltnesi.
   – Tu to man jau apliecini. Katru dienu. Ar savu klātbūtni. Un, ja ar to ir par maz, tad tu to vēl varēsi apliecināt līdz mūža galam.
   Sirsnīgi pasmaidīju.
   – Tā es arī darīšu.
   – Nāc, iesim.
   Bleiks ieveda mani lielajā atvērtā plānojuma dzīvojamajā zonā, kas bija savienota ar Lendonu dārgo virtuvi un iespaidīgo ēdamzāli. Gar vienu šo telpu sienu stiepās stikla logi, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem, un pa tiem varēja redzēt okeānu. Plašā telpa pamazām pildījās ar viesiem. Pirms vēl biju sākusi prātot, kā ar viņiem iepazīties, Ketrīna pieveda pie manis pirmo draugu grupu. Bleiks atplauka. Varēja redzēt, ka viņš šos cilvēkus jau pazīst, un es sagatavojos stāties pretī šiem ļaudīm, kam šovakar vajadzēja kļūt pirmajiem no daudziem.
   Pagāja vairākas stundas. Mēs turpinājām apstaigāt viesus. Bleika tālākie radinieki izturējās tikpat sirsnīgi un mīļi kā viņa tuvinieki. Viņi vēl aizvien uzskatīja Bleiku par jaunekli, pat par mazu puiku. Par to liecināja viņu skatieni un nepiespiestās sarunas. Nu Bleiks vairs nemaz nelīdzinājās tam biedējošajam, valdonīgajam vīrietim, kurš ar zobiem un nagiem bija gatavs cīnīties par to, ko vēlējās. Viņš jokoja un pat dažas reizes nosarka, klausīdamies citu stāstos par savu jaunību.
   Es kārtējo reizi pastāstīju par to, kā bijām sastapušies Angelcom apspriežu telpā, no jauna izdzīvodama šos brīžus. Savstarpējā pievilcība, kas bija atmodinājusi mūsu sākotnējo interesi vienam par otru, kopš tā laika bija tikai pieņēmusies spēkā.
   Ārēji Bleiks bija pati pilnība. Skaists, neprātīgi veiksmīgs, neaptverami bagāts, caurcaurēm valdzinošs. Tomēr tikai retais pazina viņa sirdi. Gan tumsu, kas tur dažkārt mājoja, gan kaisli, kas bija vēl pastiprinājusi mūsu saikni. Viņa stāstos par savu jaunību bija redzams ārkārtīgi gudrs cilvēks, kurš mūsu grūti izprotamajā pasaulē meklēja atbildes uz saviem jautājumiem. Un šo meklējumu laikā viņš bija zaudējis kādu draugu.
   Lai gan Bleiks itin nemaz nevēlējās to pārrunāt sīkāk, es zināju, ka uz viņa pleciem vēl aizvien ir uzgūlusi Kūpera pašnāvības smagā nasta. Biju nojautusi, ka tobrīd kaut kas viņā bija mainījies. Tieši tad bija dzimusi viņa nelokāmā vajadzība pēc visaptverošas kontroles. Drudžaina apņēmība vairs nekad nepiedzīvot kaut ko tik briesmīgu un viņa padomdevēja Poupa sagādātā iespēa gūt panākumus programmu nodrošinājuma veidošanas jomā bija padarījusi šo vajadzību iespējamu. Nu Bleika rokās bija tik liela vara, par kādu parasts vidusmēra cilvēks varēja tikai sapņot.
   Kavēdamās pārdomās, pēkšņi pamanīju, ka Bleika seja burtiski pārakmeņojas. Paskatījos tur, kur lūkojās viņš, un sastingu. Tur atradās Makss, kas mierīgi stāvēja līdzās vīrietim, kuru jau biju redzējusi fotogrāfijās internetā. Tas bija viņa tēvs Maikls. Ģērbies zaļganbrūnās biksēs un tumšā džemperī ar smailu kakla izgriezumu, Makss ierasti valdzinoši smaidīja. Abi vīrieši bija vienlīdz gari un plecīgi, un, lai gan Maikls bija vecākais, viņš vēl aizvien izskatījās tikpat pievilcīgs. Vīrietis bija tumši iededzis, un viņa sirmajos matos vēl varēja redzēt vecuma izbalinātās gaišās šķipsnas.
   Ieraudzījis mūs, Makss uz mirkli sastinga. Maikls pienāca mums klāt un, nebildis ne vārda, saviesīgi apskāva Bleiku. Šis nelielais žests skaidri liecināja par viņu attiecībām ārpus biznesa pasaules. Makss strauji pagriezās un iejuka starp citiem viesiem.
   – Ļoti priecājos tevi redzēt, Bleik. Un, protams, atļauj tevi no sirds apsveikt.
   Kad Maikls atkal atrāvās, viņa acis smaidīja. Man pat prātā nebija ienācis, ka tik ietekmīgs un bagāts cilvēks varētu izturēties tik sirsnīgi.
   – Nebiju pārliecināts, ka tu kādreiz saņemsies, tomēr nu esmu ļoti patīkami pārsteigts.
   Viņa skatiens pievērsās man, un tajā vēl aizvien bija manāma tāda pati sirsnība un atzinība.
   – Un jūs noteikti esat tā burvīgā Ērika, par ko esmu tik daudz dzirdējis. Pagājušajā nedēļā Ketrīna gandrīz veselu stundu runāja ar mani pa telefonu. Manuprāt, viņa vēlējās pārliecināties, ka es noteikti ieradīšos, taču tas, protams, būtu noticis arī tāpat. Starp citu, mani sauc Maikls.
   Paspiedu viņam roku.
   – Es tik ļoti priecājos, ka varējāt ierasties. Cik brīnišķīgi, ka varu beidzot ar jums iepazīties!
   Bleiks vēl aizvien izskatījās visai saspringts.
   – Tu neteici, ka grasies ņemt līdzi arī Maksu.
   Maikls atskatījās uz durvīm, pa kurām viņi pirmīt bija ienākuši.
   – Godīgi sakot, es nemaz nezināju, ka viņš ieradīsies. Teicu, ka grasos braukt šurp, un viņš jau zināja par šīm viesībām, tāpēc es nospriedu, ka tava māte ir uzaicinājusi arī viņu.
   Maikls nedaudz atvēsa. Bleika nāsis iepletās.
   – Maikl, Ērika, lūdzu, atvainojiet, man jūs uz brīdi jāpamet. – Bleiks aprauti pasmaidīja, taču viņa balsī bija skaidri manāmas dusmas, kas nu draudēja izlauzties virspusē.
   Maikls smagi nopūtās.
   – Ja tie abi tuvākajā laikā pārstās viens ar otru sacensties, es varēšu mierīgu prātu aiziet viņsaulē. Bet pagaidām viņi dzen mani kapā.
   – Jūs noteikti neesat vienīgais, kurš vēlas, lai tas viss reiz beigtos.
   – Nemaz nešaubos. Cik žēl, ka divi tik gudri cilvēki izšķiež tik daudz laika, cenzdamies viens otru pārspēt.
   Te nu es īsti nevarēju piekrist, jo zināju, ka no viņiem abiem tieši Makss bija tas, kurš nespēja vien beigt uzbrukt. Tomēr savaldījos, lai neko neteiktu. Par laimi, izskatījās, ka Maikls neko nezināja par Maksa taktikas smalkākajām niansēm – vai arī vienkārši izlikās neko nemanām. Pastāvēja iespēja, ka cilvēkam ar tik lielu profesionālu ietekmi nekas cits nemaz neatlika. Viņam vajadzēja vadīt impērijas, kamēr viņa dēls un aizbilstamais cīnījās par kaut ko tādu, kas, visticamāk, nemaz nebija viņa uzmanības vērts.
   Bleiks un Ketrīna kaut kur nozuda. Man kļuva žēl viņu abu. Maksam nebija vajadzējis nākt šurp, bet nu, kad viņš tomēr bija te ieradies, mani pārņēma nemiers. Makss noteikti nemaz nepriecājās par to, ka Bleiks bija viņu padzinis no valdes, un atlika vienīgi cerēt, ka viņi nesaķildosies un nesabojās šo vakaru.
   Maikls izskatījās domīgs.
   – Varbūt jūs varētu viņiem palīdzēt saprast, cik tas viss ir muļķīgi, Ērika. Viņi jūs pazīst un ciena. Vīrieši dažkārt mēdz būt ļoti tuvredzīgi un reaģēt pārspīlēti. Jūs noteikti to jau zināt. Varbūt abiem pietiktu ar gudras sievietes pārliecinošajiem padomiem, lai saprastu, ka viņi tikai veltīgi šķiež laiku.
   Jutu, ka nosarkstu. Mēs taču viens otru gandrīz nepazinām. Un kā gan es varēju ietekmēt kādu no viņiem? Makss visiem spēkiem bija centies aizlikt man kāju priekšā. Es nekādā ziņā nebiju īstais cilvēks, kas varētu viņus samierināt. Biju kļuvusi par trešo lieko personu, kas nu bija nesaraujami iesaistīta visā šajā briesmīgajā juceklī.
   – Es augsti vērtēju jūsu uzticību, tomēr man šķiet, ka nostāties starp viņiem būtu bīstami.
   Maikls pamāja.
   – Tā tas varētu būt. Makss ir mans dēls, un Bleiks man ir gandrīz kā dēls. Diemžēl neviens no viņiem pat negrasās mani uzklausīt, toties jums pavisam noteikti ir izdevies piesaistīt Bleika uzmanību. Ja arī Makss rīkotos tāpat, varbūt mums izdotos kaut ko panākt. Ir tik grūti raizēties par kaut ko citu, turot savā apskāvienā skaistu sievieti.
   Maikls pasmaidīja, un es nevilšus atmaigu. Man gribējās pateikt vēl kaut ko, lai mēģinātu atklāt šim ideālistiskajam, tomēr jaukajam cilvēkam vēl vairāk patiesības, tomēr bija skaidrs, ka no tā nebūs nekāda labuma. Maikls, Makss un Bleiks līdzinājās karojošiem dieviem, kuri pat nenojauš, kādu postu nodara visiem apkārtējiem. Vienīgi Maksam bija pilnīgi skaidrs, kā viņa rīcība varētu ietekmēt mani. Savulaik mans uzņēmums viņam varēja būt izraisījis tikai paviršu interesi, bet, tiklīdz viņš sapratīs, ka ar tā palīdzību varēs nodarīt pāri arī Bleikam, viņa acīs tas kļūs daudz nozīmīgāks. Un tomēr – kopš tās dienas, kad Riza un Makss bija atvēruši savu vietni, es nebiju runājusi ne ar vienu no viņiem. Kaut arī man ļoti gribējās pateikt, ko tieši es par viņiem domāju, biju nolēmusi turpināt klusēt.
   – Izskatās, ka tev noderētu kāds dzēriens.
   Apsviedos un ieraudzīju Maksu, kurš man sniedza šampanieša glāzi. Mirkli svārstījos, taču tad, sajutusi Maikla skatienu, paņēmu glāzi. Kaut vai tikai tādēļ, lai uz mirkli radītu mierīgu noskaņu. Apslēpu savu riebumu pret šo vīrieti, savilkdama smaidā sakniebtās lūpas.
   Makss pamāja tēvam.
   – Tēt, Gregs pirmīt par tevi apvaicājās.
   – Ak tā? Nu, tad iešu viņu uzmeklēt. – Maikls vērīgi palūkojās apkārt un no jauna pievērsās man. – Ērika, es ļoti priecājos, ka beidzot esmu ar jums iepazinies.
   Pirms promiešanas es vēl ar jums parunāšos, bet, ja ne, tad varbūt jūs varētu pierunāt Bleiku, lai viņš atbrauc uz Dalasu un paciemojas pie mums kā nākas. Viņš to nav darījis jau pārāk sen.
   – Protams. Darīšu, ko varēšu.
   Viņš noskūpstīja mani uz vaiga, piemiedza ar aci un atstāja mani divatā ar Maksu. Es tūlīt sajutos neomulīgi. Šai dienai bija jābūt prieka pilnai, taču es nespēju izdomāt neko jauku, ko varētu pateikt Maksam. Par spīti Maikla optimistiskajiem uzskatiem par vispārēju saprašanos, Makss bija mani ievainojis un nepiedodami uzbrucis manam uzņēmumam.
   – Ko tu te dari?
   Viņš ņirdzīgi saviebās, izlikdamies aizskarts.
   – Es gan domāju, ka tu priecāsies, ieraudzījusi mani šeit. Man bija jāsadabū tikai vēl daži paraksti, lai tu tiktu pie diviem miljoniem dolāru. Vai varbūt Bleiks ar saviem četriem miljoniem mani pārtrumpoja?
   – Nē, tomēr tava nosliece aptraipīt visu, ko viņš dara, katrā ziņā palīdzēja man izdarīt šādu izvēli.
   – Vai tad tā bija izvēle? Vai arī viņš tevi iedzina stūrī? Zini, tieši tā viņš vienmēr rīkojas. Viņš manipulē ar cilvēkiem un vienmēr panāk, lai citi būtu spiesti rīkoties pēc viņa prāta. Vai tu tiešām gribi precēties ar tādu cilvēku?
   – Ko tu īsti gribi, Maks? Vai arī tu nāci šurp, lai visiem sabojātu garastāvokli?
   – Patiesībā es cerēju, ka varēšu parunāt ar tevi.
   Paraustīju plecus un iemalkoju šampanieti.
   – Es klausos.
   – Es vēlētos ar tevi parunāt par darbu, un man negribētos to darīt vecāku un bērnības draugu klātbūtnē. Vai mēs varam patērzēt divatā?
   Makss nenovērsa no manis skatienu. Paraudzījos visapkārt. Bleika nekur nebija. Visticamāk, ieraudzījis mūs sarunājamies, viņš noteikti nolemtu iejaukties.
   – Bleiks negrib tevi te redzēt. Tev patiešām vajadzētu iet prom. Viņa vecāki ir daudz pūlējušies, lai sarīkotu šīs viesības, un man negribētos, lai jūsu nesaskaņu dēļ tās tiktu sabojātas.
   – Piekrītu. Es aiziešu, tiklīdz tu man būsi atvēlējusi nedaudz laika.
   Nopūtos. Jo ilgāk stīvējos, jo lielāka kļuva mana nepatika. Lai cik ļoti man negribējās runāties ar Maksu, es tomēr nevēlējos, lai Bleiks saceļ skandālu. Nolēmu, ka ļaušu Maksam pateikt visu, kas viņam sakāms, un, cerams, pēc tam pierunāšu viņu doties prom, lai vakara atlikusī daļa varētu noritēt tā, kā bija iecerēts.
   – Labi. Piecas minūtes, un tad tev jāiet prom.
   – Norunāts.
   Negribīgi aizvedu viņu pa gaiteni uz Grega istabu.
   Tā bija vēsa un klusa. Iegājusi pa durvīm, apstājos pie Grega lielā rakstāmgalda un atbalstījos pret to.
   Aiz Maksa noklikšķēdamas aizvērās durvis.
   – Tā taču būs labāk, vai ne? – Viņš panācās tuvāk. Varēja manīt, ka aiz viņa piesardzīgās sejas izteiksmes kaut kas slēpjas.
   – Klāj vaļā, kas tev sakāms.
   Viņš apstājās dažu soļu attālumā no manis. Iegalvoju sev, ka man nekas nedraud. Patiesībā biju saspringusi. Pār muguru pārskrēja neomulīgas trīsas.
   Makss pacēla glāzi un pavīpsnāja.
   – Kā būtu ar tostu?
   Es izteiksmīgi saviebos.
   – Par ko gan mēs varētu iedzert, Maks?
   – Par Bleiku.
   Piešķiebu galvu, gaidīdama turpinājumu.
   – Par to, ka viņš ir ticis pie meitenes, padzinis mani no Angelcom un pamanījies uz gandrīz piecpadsmit gadiem atņemt ģimenei mana tēva uzmanību. Ko tu teiksi par šādu tostu?
   Katrā Maksa vārdā bija jūtams aizvainojums, tomēr, paturot prātā visu, ko viņš bija nodarījis mums abiem, es nespēju rast sevī ne pilītes līdzjūtības. Es priecājos, ka cīņā ar Bleiku viņš bija sācis zaudēt, un par to nu patiešām bija vērts iedzert.
   – Priekā! – Pacēlu glāzi un ļāvu, lai šampanietis ietek man rīklē. Sajūta bija patīkama, jo pēc stundām ilgās iepazīšanās un sarunām man bija izkaltusi mute.
   Maksa lūpas savilkās smaidā.
   – Pastāsti man, kā tev sokas darbā?
   Es iesmējos.
   – To gan tu gribētu zināt, vai ne? Tava spiedze pie mums vairs nestrādā. Izskatās, ka tagad tev atliks vienīgi minēt un cerēt uz labāko.
   – Izklausās, ka tu esi sarūgtināta, Ērika. Kāpēc? Es taču tev jau teicu, ka mani interesē tava koncepcija. Tu nolēmi, ka neļausi man ieguldīt tajā naudu. Vai tad tas nav pietiekams manas uzticības apliecinājums, ja esmu bijis ar mieru visu īstenot vai nu ar tavu atbalstu, vai bez tā?
   – Tas skaidri liecina par tavu apņemšanos dzīties pakaļ Bleika panākumiem, cenšoties izcīnīt sev kaut ko tādu, ar kā palīdzību tu varētu sacensties ar viņa veikumu. Tu piekļuvi slepenai informācijai par manu uzņēmumu un izmantoji to pret mani. Es teiktu, ka tas bija sitiens zem jostasvietas.
   Makss viegli piemiedza acis. Es nemaz nenobijos.
   Gribēju, lai viņš sajustu katru manu dzēlienu.
   – Mēs neparakstījām vienošanos par informācijas neizpaušanu. Man bija pilnīgas tiesības tā rīkoties.
   – Tev bija pilnīgas tiesības uzvesties kā blēdīgam, neētiskam nelietim. Diemžēl neviens likums to neaizliedz.
   Viņš klusi iesmējās.
   – Labi gan, ka tā. Tev ir paveicies, jo neviens likums neaizliedz arī izcīnīt panākumus, ejot caur gultām.
   Aizvēru acis un noliku glāzi. Pēkšņi sajutos pārāk nogurusi, lai vēl alktu pēc dzēriena sniegtā atvieglojuma.
   – Vācies prom. – Šis pieprasījums izskanēja daudz vārgāk, nekā biju gribējusi.
   Kad no jauna atvēru acis, Makss bija pienācis tuvāk un nostājies man pretī.
   – Es tikai gribēju sacīt… ja tev kārojās ar kādu pārgulēt, lai tiktu pie finansējuma, es biju tev pa rokai. Tu taču zini, ka visi tā domā, vai ne? Arī bez manis tava reputācija ir pietiekami aptraipīta.
   Es sarāvos. – Tu melo.
   – Ak tā? Cilvēkiem ļoti patīk kulstīt mēles. Ja tenkas tiek palaistas vajadzīgajās aprindās, tās izplatās ātri. Tāda glīta meitene kā tu, ko savā paspārnē ņēmis tāds kā Lendons. Zini, viņam jau arī ir sava reputācija. Tu esi pēdējā meitene garā rindā, tāpēc nesāc justies īpaša tikai tādēļ, ka viņš grasās tevi precēt.
   – Tu vispār nezini, kas viņš patiesībā ir. Viņš mani mīl…
   Samulsusi aprāvos. Jocīgi, cik lēni pār manām lūpām nāca vārdi. Jocīgi, cik liels nogurums mani bija pēkšņi pārņēmis. Papurināju galvu, taču tikai noreibu vēl vairāk. Biju piedzērusies. Jau sen nebiju tik pēkšņi un pamatīgi piedzērusies. Velns parāvis!
   Vērīgi ieskatījos savā glāzē un starp gāzes burbulīšiem, kas cēlās augšup, gandrīz pašā glāzes dibenā ievēroju gandrīz nemanāmas granulas. Pacēlu galvu. Acu priekšā viss izplūda. Kad atkal samanīju Maksu, viņa nevainojamie, baltie zobi atmirdzēja neķītrā smaidā. Visīstākā dēmona maska, kādu vien varēja iedomāties.
   – Gan redzēsim, vai pēc šī vakara viņš tevi vēl mīlēs. Panikas uzplūdā kājām pietika spara aiznest mani uz durvju pusi, taču Makss aizšķērsoja ceļu, satverdams mani aiz augšdelmiem.
   – Kur tu tā steidzies? Paliec vēl kādu brīdi.
   Viņš pastūma mani atpakaļ un nogrūda uz dīvāna. No trieciena mani no jauna pārņēma nelabums. Pūlējos piecelties. Mani muskuļi sašļuka, tos vilka lejup svešādais, pēkšņais vājums. Jau agrāk nebiju viņu pienācīgi novērtējusi, un nu atkal. Prātā virmoja apjukums. Pūlējos apjēgt, kas īsti notika. Prāts darbojās pārāk lēni, nekādi neizdevās koncentrēties. Tad Makss pēkšņi nostājās līdzās, sāpīgi satvēra mani aiz zoda un pavērsa pret sevi.
   – Biju cerējis, ka labākajā gadījumā tu izskatīsies kā pārdzērusi jēgu Bleika ģimenes priekšā. Šis variants ir daudzkārt labāks. Tagad es varēšu drusku papriecāties, un varbūt… tikai varbūt mēs sabojāsim Bleika laimīgo dzīvi līdz mūža galam, kad viņš ieraudzīs tevi tādu. Piedzērušos un nupat izdrāztu, tieši tādu mauku, kāda tu arī esi.
   – Maks, nevajag. – Mana galva dunēja kā bungas, tā nebeidzami, klusi vibrēja. Domās pavēlēju sev kustēties, bet, kad tas beidzot notika, izrādījās, ka Makss bija mani nogāzis sāņus uz dīvāna.
   Tad viņa lūpas piekļāvās manai mutei, viņa mēle ar varu ieslīdēja man starp lūpām. Vārgi mēģināju Maksu atgrūst. Viņš ņirdzīgi iesmējās. Jutu sejā viņa karsto elpu.
   – Pareizi vien ir, Makleods teica, ka tu esot nepadevīga. Tev nu gan ir daudz draudziņu, vai ne? Vai Bleiks zina, ka tu esi maza padauza?
   Marka vārds atsauca man prātā dziļi noglabātas, varmācīgas atmiņas.
   – Lūdzu, nevajag, – es neskaidri izgrūdu. Šie vārdi kopā ar manu dziestošo apziņu pamazām izgaisa tukšumā starp mums. Makss apslāpēja manus vārgos kliedzienus.
   – Neuztraucies, es visu izdarīšu ātri. Man uz tevi stāv jau mēnešiem ilgi, Ērika. Es tev parādīšu, ko nozīmē, ja tevi izdrāž īsts vīrietis, nevis kaut kāds nožēlojams hakeris, kurš izmanto savā labā manas ģimenes panākumus. Ja man paveiksies, tu to vairs neaizmirsīsi. Izmisīgi pūlējos saņemties, atvairīt stingumu, kas kā auksts sīrups slīdēja caur manām dzīslām, palēninot visu, kas notika apkārt. Plaušas cīnījās pēc gaisa, pūles ievilkt elpu apgrūtināja aizvien pieaugošā panika un nezināmais, neredzamais ienaidnieks, ar ko bija jākaro manam ķermenim.
   – Laba meitene.
   Pamazām zaudēdama sajēgu, es vēl neskaidri manīju, ka Maksa roka caur biksītēm rupji sagrābj manu kājstarpi.
   Nē, nē, nē! Ak dievs, nē!
   Neviens mani nedzirdēja, tomēr mans prāts turpināja kliegt, kamēr acu priekšā viss satumsa.

Piecpadsmitā nodaļa

   Mani plakstiņi noraustījās, pavērās un atkal aizkrita ciet. Ikreiz, kad mēģināju atjēgties, kaut kas mani atkal ietrieca atpakaļ nemaņā. Vēl nekad mūžā nebiju jutusies tik nespēcīga. Prāts pamazām sāka atsaukt atmiņā notikušo, taču ķermenis pieprasīja miegu. Padevos, joprojām cīnīdamās ar kādu nepatīkamu dziņu. Kaut kas nebija labi. Gurdums bija padarījis vājus manus muskuļus, iespiedies manos vārguma pārņemtajos kaulos.
   Te iemigu, te atkal pamodos. Pakrūtē pamazām sagriezās spēcīgs nelabums. Tas patiešām draudēja izlauzties ārā tepat, gultā, un beidzot es biju spiesta mesties uz vannas istabu. Pielēcu kājās, atgrūdu vaļā durvis un tikai pēdējā brīdī tiku līdz tualetes podam.
   Pēc vairākām nogurdinošām minūtēm paliku nekustīgi sēžam uz grīdas. Atbalstīju galvu pret roku un mēģināju atelsties.
   – Mazā.
   Man aiz muguras atskanēja Bleika sāpju pilnā balss. Tad viņš apskāva mani un noglāstīja man muguru. Cauri plānajam naktskreklam sajutu viņa karsto pieskārienu. Mani atkal pārņēma nogurums. Bleika apskāviena drošībā ļāvos vājumam. Atslīgu pret viņu un noslaucīju muti, apņēmusies nepalikt guļam uz vannas istabas grīdas.
   Viņš noskūpstīja mani uz pleca.
   – Kā tu jūties?
   – Jau labāk. – Par laimi, izvemšanās uz brīdi bija mazinājusi nelabumu. Man gribējās piecelties, nokratīt man uzgūlušo smagumu. – Vai palīdzēsi man piecelties? Es jūtos tik vārga.
   – Protams. Tikai nesteidzies.
   Vēlreiz pamāju. Šajā brīdī piecelties šķita neiespējami. Bleiks aplika roku man ap pleciem un tad ap vidukli, kamēr beidzot es uzslējos stāvus. Viņš aizlika man aiz auss atrisušu matu šķipsnu, un es viņu ieraudzīju spogulī. Bleika parasti tik izteiksmīgās acis bija paslēptas aiz brillēm tumšos rāmjos, ko viņš mēdza nēsāt tikai retos brīžos.
   Atrāvusies no viņa spēcīgā ķermeņa, kas solīja drošību, pieķēros pie izlietnes un nostājos uz kājām, sakopodama spēkus, lai nomazgātu seju un iztīrītu zobus. Viņš atglauda manus matus no sejas un kakla, ļaujot izgarot aukstajiem sviedriem.
   – Vai gribi tēju? Vai varu tev kaut ko pagādāt?
   – Manuprāt, tēja man noderētu. – Mana balss skanēja tik klusi. Nebiju pārliecināta, vai Bleiks to bija sadzirdējis, taču tad viņš pakāpās atpakaļ, viegli noskūpstīja mani uz vaiga un izgāja.
   Es būtu varējusi aizmigt stāvus, tomēr man izdevās aizkļūt atpakaļ līdz gultai. Neaptveramo fizisko pūļu virpulī centos apjēgt, kas īsti bija noticis. Kas to visu bija izraisījis? Tās taču nebija nekādas paģiras. Es nekad nebiju jutusies tik slima, un mans prāts bija pārāk neskaidrs, lai kaut ko apjēgtu. Atslīgu gultā, un, tiklīdz biju palīdusi zem segas, mani pārņēma patīkams siltums, un ar to bija gana, lai es atkal iekristu tai pašā dziļajā miegā.
   Nakts bija tumša, tomēr pamazām sāku saskatīt apkārtni. Zāle zem manām kājām bija slapja. Siltajā gaisā tā šķita sveša. Tad viņš parāva mani uz priekšu. Lai gan neko nesapratu, tomēr zināju, uz kurieni mēs dodamies. Uz to pašu vietu, kur viņš vienmēr bija mani vedis. Varbūt pat jau simtiem reižu, un es allaž biju pakļāvusies. Es viņam sekoju, kā jau dumja, piedzērusies meitene.
   Smiekli. Visi smējās, svinēja. Pazīstami cilvēki. Saraucu pieri, nesaprazdama, ko viņi visi te dara.
   Viņa tvēriens kļuva sāpīgs, man pakrūtē savilkās jau pazīstamās bailes. Šis brīdis tuvojās. Viņa ļaunā ņirgšana, augstprātīgais gandarījums viņa sejā, viņa naids.
   Viņš mani ienīda. Viņam vajadzēja man to nodarīt. Zināju, ka lūgšos, bet viņš mani piespiedīs pie zemes. Vēl aizvien tikpat čerkstošā balsī viņš paskaidros, ko grasās ar mani darīt.
   Tikai šoreiz, kad ieskatījos viņam acīs, tās bija kļuvušas citādas. Tur vairs nebija tumšo, apaļo varavīksneņu, kas mani vajāja. Apjukusi jautājoši ielūkojos viņam sejā, tās vaibsti pamazām kļuva skaidrāki, un mani pārņēma apjausma. Makss. Šī seja, šis ķermenis, kas spieda mani pie zemes, piederēja Maksam.
   Sirds sažņaudzās, zināju, ka pēc dažām sekundēm izjutīšu jau pazīstamās sāpes. Lai gan cīnījos, cik spēka, viņš vienmēr tumsā atrada ceļu pie manis un dabūja to, ko vēlējās.
   Zaudējusi spēkus, es nespēju pakustēties. Nespēju aizbēgt. Tverdama pēc gaisa, pūlēdamās apjēgt realitāti, es izrunāju viņa vārdu. Jautājoši un lūdzoši. Tad, atskārtusi, ka mana balss atkal ir atgriezusies, es sāku kliegt, pārkliegdama apkārtējo troksni un neskaidros smieklus. Es saucu palīgā.
   Joprojām kliegdama, pielēcu gultā sēdus un tikai tad apjēdzu, ka atrodos mājās, mūsu guļamistabā. Strauji elpoju, man aizvien vairāk reiba galva. Pār visu augumu pārskrēja tirpas, ko radīja sviedri un cita vīrieša pieskārieni manā iztēlē.
   Pa durvīm iebrāzās Bleiks, un es satrūkos. Viņš bija uzvilcis tikai pidžamas bikses, viņa krūtis bija kailas.
   Apmetis loku ap gultu, viņš atkrita sēdus uz gultas malas. Mana elpa plūda saraustīti un nevienmērīgi. Pēc brīža viņš ierunājās gandrīz nedzirdamā čukstā.
   – Vai drīkstu tevi apskaut, mazā?
   Plati ieplestām acīm lūkojos viņam pretī. Nespēju parunāt. Vēl aizvien nebiju atguvusies no sapņa. Vai es varēju viņam to ļaut? Vai gribēju, lai viņš to dara? Itin neko nesapratu. Tad Bleiks piesardzīgi pastiepa rokas.
   Satvēru viņa plaukstas, lai noturētu viņu drošā attālumā. No šīs pēkšņās saskares mani caururba atmiņā uzvirmojušas sāpes. Un tomēr, pretodamās visiem saviem instinktiem, es cieši turēju viņa rokas, jo kaut kas manī neļāva tās atlaist. Sakodu zobus un ar pūlēm noriju kaklā savilkušos sauso kamolu. Acīs saskrēja asaras, kaut kas manī cīnījās ar vēlmi turēties pretī. Mans prāts atgādināja, ka Bleiks nav nekāds ienaidnieks, ka viņš man ir vajadzīgs. Gluži kā turoties pie elektriskā žoga, es vienkārši nogaidīju, kamēr panika un sāpes beidzot pāries.
   – Ērika… mīļā. Elpo. Tas esmu tikai es, dzirdi?
   Turpināju elpot, kamēr ķermenis atslāba tiktāl, ka atkal spēju parunāt. Mana balss bija piesmakusi.
   – Es redzēju sapni. Es… īsti nezinu, kas notika. – Vai tas bija murgs… tāds pats kā tie pārējie?
   Aši pamāju. Bleiks zināja gan par šo sapni, gan arī par to, kā dažreiz tas mēdza man slepus piezagties, lai gan es ļoti vēlējos, kaut tas reiz izgaistu uz visiem laikiem.
   – Apmēram tāds pats, tikai šoreiz tur bija Makss. Viņš kaut kā bija pārvērties par Maksu.
   Atsaucu atmiņā viņa seju. Sapnis bija sajaucies ar to seju, ko pazina mans apzinātais prāts. Tad prātā strauji uzplaiksnīja vairākas viesību ainas. Marī, Maikls, neskaidrs pūlis. Tad augstprātīgi smaidošais Makss, noliecies pār manu nevarīgo augumu. Kaklā savilkās nelabums. Atlaidu Bleiku un cieši apskāvu sevi, it kā šādi varētu paglābties no visa, ko šobrīd rādīja mans prāts.
   – Bleik, kas īsti ir noticis? – es izgrūdu, izbailēs plati iepletusi acis. – Es neko neatceros, tomēr zinu, ka kaut kas ir atgadījies. Izstāsti man visu.
   Bleika acīs pavīdēja skumjas. Viņš sakoda zobus, apstiprinot manas aizdomas.
   – Viņš nenodarīja tev pāri, mazā.
   Bleiks pacēla roku, lai pieskartos man, tad savilka to dūrē un atkal nolaida. Viņa seja bija bāla, tikai uz vaiga rēgojās tumšs zilums, ko pirmīt nebiju ievērojusi. Bleika roku muskuļi noraustījās, it kā viņš censtos savaldīties, lai man vairs nepieskartos. Tad pamanīju, ka viņa roka bija aptīta ar biezu saites kārtu.
   – Tu esi savainots.
   Sakodis zobus, viņš papurināja galvu.
   – Makss dabūja ciest daudz vairāk.
   Aizspiedu sev muti. Mani no jauna pārņēma nelabums. Pūlējos salikt kopā vārdus, lai izvaicātu viņu. Es negribēju neko zināt, tomēr man tas bija jānoskaidro.
   Jautājoši lūkojos Bleikam acīs, vēlēdamās, kaut nevajadzētu neko vaicāt. Ja es negribēju to dzirdēt, viņam nevajadzēja to stāstīt.
   Man pār vaigiem sāka līt asaras. Viscaur drebēju. Spēju atcerēties tikai dažas ainas no pagājušā vakara, tomēr nez kā bija skaidrs, ka noticis kaut kas briesmīgs. Un, lai dievs stāv man klāt, to bija izdarījis Makss.
   – Man jāzina, ko viņš izdarīja, – es čukstus sacīju.
   Bleiks uz mirkli aizvēra acis, kā vēlēdamies apvaldīt dusmas.
   – Es ienācu brīdī, kad Makss… tevi aiztika. Viņš ne… viņš ar tevi nepārgulēja. – Cieši aizmiedzu acis. No tām izspiedās asaras.
   – Ak dievs.
   – Tu biji sazāļota. To varēja skaidri redzēt. Tu gandrīz nespēji pakustēties. Tu esi nogulējusi pāris dienu.
   – Kāpēc viņam vajadzēja tā darīt? Kāpēc? – Šie vārdi izskanēja kā šņuksts. Veltīgi pūlējos apjēgt, kāpēc Maksam būtu vajadzējis nodarīt man pāri, likt man pārciest mokas, pēc kurām savulaik gandrīz nebiju palikusi dzīva.
   – Viņš vairs nekad neko tādu nedarīs.
   – Kā tu to vari zināt?
   Bleika skatiens kļuva nopietns un nekustīgs. Viņš uz īsu brīdi apklusa.
   – Es sašķaidīju viņa nolādēto seju, Ērika, lūk, kāpēc. Mums abiem ir paveicies, ka es viņu nenogalināju, jo biju pilnīgi apņēmies to izdarīt. Tikai trim cilvēkiem izdevās atraut mani no viņa. – Bleiks pakustināja roku un saviebās.
   – Visi to redzēja. Grūti iztēloties, ko viņi tagad domā. Bleiks pasniedzās pēc manas plaukstas un atņēma to no manas sejas. Aplaizīju apkaltušās lūpas un ievilku elpu, lai savaldītos. Viņa pieskāriens vairs nešķita tik sāpīgs kā pirms neilga brīža. Kaut kas manā prātā bija mainījies. Sapnis bija nošķīries no īstenības.
   – Neviens neko nedomā. Visi zina, ko viņš ir izdarījis. Mana mamma ir neprātīgi noraizējusies. Marī nemitīgi zvana. Alliju man nācās vairākas reizes izvadīt pa durvīm. Nelaidu nevienu tev klāt, lai tu varētu atpūsties. Zināju, ka tev būs vajadzīgs laiks. Neviens par tevi nedomā neko sliktu, toties varu tev apzvērēt, ka par Maksu vairs neviens nav labās domās.
   – Viņš nosauca mani par mauku. – Es saviebos, kad šis vārds no jauna uzpeldēja man atmiņā. – Viņš teica, ka es esot izkarojusi sev ceļu caur gultu. Viņš grib mūs iznīcināt, Bleik.
   – Viņš pats tagad ir iznīcināts.
   Aši uzmetu Bleikam jautājošu skatienu.
   – Vēl nekad nebiju redzējis Maiklu tik satriektu. Es nezinu, kas starp viņiem tagad notiks, taču kaut ko tādu pat Maikls vairs nevar atstāt neievērotu. Viņš atrāva mani no Maksa, taču es nekad neaizmirsīšu, kā viņš uz Maksu skatījās. Viņš pat nepiegāja viņam klāt, lai palīdzētu. Viņš vienkārši izgāja.
   – Maikls man teica, ka grib, lai jūs abi salīgtu mieru.
   Bleika nāsis iepletās.
   – Tas nenotiks, kamēr viens no mums nebūs miris.
   Viņa skarbajā sejā pazibēja naids. Pastiepu roku un viegli noglāstīju viņa vaigu. Bleika seja nedaudz atvilga, un viņš pagrieza galvu, lai ļautos manam pieskārienam. Tad viņš maigi noskūpstīja manus pirkstus. Šis vieglais pieskāriens pamazām kliedēja šausmas, kas bija mani pamodinājušas. Bleiks atradās man līdzās. Mēs bijām kopā, mums abiem nekas nedraudēja. Vēl un vēlreiz atgādināju sev šo patiesību, turpinādama to darīt arī tad, kad prāts no jauna pūlējās aptvert saraustītās atmiņas par Maksa nodarījumu.
   – Vai tu esi pārliecināts, ka viņš ne…
   Bleika acis iepletās. Tajās bija redzamas skumjas.
   – Pilnīgi noteikti. Es pirmais nācu tevi uzmeklēt. Viņa nolūki bija nepārprotami, tomēr tālu viņš netika. – Kā mierinādams pārbiedētu bērnu, viņš viegli noglāstīja manu roku un pārlaida īkšķi pār manu plecu. – Es būtu viņu nogalinājis. Neviens nebūtu varējis mani apturēt ne tobrīd, ne tagad. Ja Makss būtu spēris kaut vai tikai niecīgu soli tālāk, viņa sirds būtu pārstājusi pukstēt.
   Mani pāršalca savāds atvieglojums, it kā es par mata tiesu būtu izvairījusies no nāves. Ja Makss būtu mani izvarojis, šādas rīcības sekas būtu neaptveramas. Savā ziņā tā būtu nāve. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem Marks, laupīdams man nevainību, bija mani daļēji nogalinājis. Padzinu nelabumu, un mani no jauna pārņēma visas sen aizmirstās sajūtas. Viscaur viegli nosvīdu. Makss nebija dabūjis cerēto, tomēr bija baisi iedomāties, ka tas varēja notikt.
   Pastiepu trīcošo roku un pieskāros Bleika krūtīm. Sajust viņa fizisko tuvību bija tas pats, kas izlauzties cauri mūrim. Visi mani instinkti brīdināja turēties tālāk no viņa, drošībā. Bleiks ļāva man nesteidzīgi tuvoties sev, viņa pieskāriens manai ādai līdzinājās čukstam. Viscaur drebēdama, es beidzot ierāvos viņam klēpī. Bleiks lēni, piesardzīgi glāstīja man muguru, kamēr es nomierinājos un atslīgu pret viņu.
   – Viss būs labi. Tagad tu esi drošībā. Tu esi pie manis, mazā.
   Viņš klusi mierināja mani, kamēr es beidzot neizturēju un viņa apskāvienā izplūdu asarās. Nesen piedzīvotā varmācība bija vēl vairāk papildinājusi seno pārdzīvojumu slogu, un drīz vien man šķita, ka esmu izraudājusi visas asaras, cik vien mans ķermenis spēja radīt. Kamēr šņukstēju, Bleiku klusi murmināja mierinājuma vārdus. Stāstīja, ka mani mīl, ka vienmēr mani sargās un glabās. Šie vārdi pildīja telpu, kamēr es beidzot tiem noticēju no visas sirds.
   Mani nomocījušais dienām ilgais, nerimtīgais gurdums beidzot atkāpās. Pirmo reizi kopš viesībām es atkal atguvu spēkus, tomēr Bleiks uzstāja, lai es vēl vienu dienu paguļu mājās. Nespēdama palikt viena ar savām nemierīgajām domām, visu pēcpusdienu pavadīju pie televizora. Skatījos komēdijas, kas bija pietiekami seklas, lai neapdraudētu garīgo mieru, ko visiem spēkiem biju pūlējusies panākt.
   Atvērās dzīvokļa durvis, es iespiedzos, pielēcu kājās no dīvāna un ieraudzīju Allijas raižpilno seju.
   – Piedod, es negribēju tevi nobiedēt. Atnesu tev pusdienas. – Viņa parādīja man papīra maisiņu.
   Nolaidu roku, ko biju piespiedusi pie savas neprātīgi pukstošās sirds.
   – Labi. Paldies.
   Draudzene apsēdās man blakus uz dīvāna un nolika maisiņu uz žurnālu galda.
   – Piedod, – viņa atkārtoja. – Kā tu jūties? Es jau agrāk gribēju pie tevis atnākt, taču Bleiks uzstāja, ka tev jāatpūšas. Hīts man pateica, ka šodien Bleiks būs darbā, tāpēc es nolēmu slepus ielavīties pie tevis.
   – Es jūtos labi. Labāk. Tas, ko Makss iebēra man glāzē, uz laiku pilnīgi pārņēma manu organismu, taču nu beidzot es atkal pamazām sāku justies kā cilvēks. Man ļoti gribas rīt doties uz darbu. Ja es sēžu mājās un neko nedaru, man ir pārāk daudz laika atkal un atkal kavēties domās.
   Allija kodīja lūpu. Viņas acīs iemirdzējās asaras. Pirms vēl biju paguvusi kaut ko bilst, viņa mani cieši apskāva. Es darīju tāpat, nu jau arī pati cīnīdamās ar raudām. Viņa visu zināja. Tas nebija nekāds noslēpums nevienam. Es nevarēju samelot savai labākajai draudzenei un izlikties, ka man nekas nekaiš.
   – Es pat nezinu, ko teikt, – viņa nočukstēja. – Es vēl aizvien nespēju tam noticēt. Gluži vienkārši nespēju.
   – Būs jau labi, Allij. Viss atkal būs labi, – es mierināju. Arī man pašai gribējās tam noticēt, lai gan mana balss drebēja. Iespējams, šodien es vēl nejutos pietiekami vesela, taču drīz tam vajadzēja notikt. Zināju, ka to visu pārdzīvošu, tieši tāpat kā biju to izdarījusi savulaik. Tikai ar vienu izņēmumu: jo vairāk es domāju par viesībām un Maksa nodarījumu, jo vairāk šaubījos par to, vai patiešām biju tikusi pāri Marka nodarījumam.
   – Nekas nav labi. Viņš nedrīkst tikt cauri sveikā, Ērika.
   Izslējos un noslaucīju asaras. Negribēju šajā brīdī sabrukt. Nevēlējos no jauna sākt par to domāt pēc tam, kad visu dienu biju pūlējusies to aizmirst. Biju bombardējusi savas smadzenes ar bezjēdzīgām televīzijas pārraidēm, vienlaikus cītīgi stūķēdama atmiņas par to vakaru tajā pašā tumšajā prāta stūrī, kur glabājās viss, kas bija noticis ar Marku. Es par to visu nemaz negribēju domāt.
   – Ērika?
   Es pacēlu galvu.
   – Tu taču iesi uz policiju, vai ne? Lai ierosinātu lietu, tev vajadzēs ar viņiem sadarboties.
   – Domāju, ka jā, – atteicu, likdama noprast, ka vēl aizvien neesmu īsti pārliecināta, vai spēšu to visu novest līdz galam.
   – Tev tas ir noteikti jādara. Neticami, ka pēc visa, ko Makss tev ir nodarījis, viņam ir pieticis nekaunības izvirzīt apsūdzību pret Bleiku. Viņa atriebības kārei patiešām nav nekādu robežu. Tas viss ir tik aplami un nepareizi.
   Izslējos, lai pārliecinātos, ka esmu sadzirdējusi pareizi.
   – Ko viņš ir izdarījis?
   – Vai tad Bleiks tev neko nav teicis? Makss ir izvirzījis prasību pret Bleiku par fizisku uzbrukumu. Pats par sevi saprotams, ka Bleiks tevi aizstāvēja. Tas nelietis ir pelnījis visu, kas ar viņu notika.
   Izgrūdu aizturēto elpu un ļāvu galvai noslīgt plaukstā.
   – Neticami, ka Bleiks man to nav teicis. Viņš sacīja, ka esot pamatīgi piekāvis Maksu, taču man pat neienāca prātā, ka tādēļ viņam varētu rasties nepatikšanas. Nolādēts, es pat nespēju skaidri padomāt! Tas nav labi.
   Allija viegli pieskārās manam plecam.
   – Bleiks nekad nevēlas tevi uztraukt. Viņš zina, ka tev nav viegli, it īpaši pēc visa, ko tev nācās pārciest no Maksa. Hīts Bleika vietā droši vien būtu rīkojies tieši tāpat. Par laimi, Lendoniem ir labi advokāti.
   – Nešaubos, ka arī Poupiem tādi ir. Ak dievs, tā tikai vēl trūka, lai viņam vajadzētu noņemties arī ar to!
   Nu tu mani atkal apbēdināji.
   Allija klusi nopūtās.
   – Vai tu runāsi ar policiju? Apsoli man, ka tu to izdarīsi.
   Aši pamāju. Doma par vēršanos policijā nekādi nedeva mieru. Bleiks man bija pastāstījis, ka policisti atstājuši savas vizītkartes un vēlējušies ar mani runāt. Kaut kas tajā visā šķita velnišķīgi biedējošs. Varbūt tieši tas pats, kas toreiz, kad Marks bija mani izvarojis, nebija man ļāvis iesniegt prasību policijā. Dziļi sevī biju jutusies vainīga. Vainas apziņa un kauns par to, ka vajadzētu nākties visu kādam izstāstīt, bija likuši man klusēt. Biju visu noglabājusi sevī tik dziļi, lai vairs nevajadzētu domāt par uzbrucēja atrašanu un aizstāvēšanos.
   Šoreiz viss bija citādi. Es pazinu Maksu, un nevienam nebija nekādu šaubu par viņa nodarījumu, jo tas bija noticis tik daudzu cilvēku klātbūtnē. Zāles manā organismā bija pietiekams pierādījums viņa nolūkiem, tomēr bija neaptverami iedomāties, kā man varētu pietikt spēka doties uz policijas iecirkni un visu izstāstīt. Ja tā būtu iespējams palīdzēt Bleikam izkulties no šī neprāta, biju gatava darīt visu, kas vajadzīgs.
   – Es iešu tev līdzi. Tev tas nebūs jādara vienai. – Allija satvēra manu roku.
   – Paldies. Nezinu, ko es iesāktu bez tevis.
   – Tev tas nekad nebūs jāuzzina. Es vienmēr esmu bijusi tev līdzās, un tā tas būs arī turpmāk. Mēs visi esam tev līdzās. Mēs tagad esam gandrīz vai viena ģimene.
   Mana sirds strauji pukstēja pateicībā par viņas draudzību.
   – Paklau, es kaut ko izdomāju! – Allija nedaudz atplauka un no jauna saņēma manu roku.
   Savilku uzacis.
   – Ko tad?
   – Es zinu, ka tev šobrīd par to droši vien nemaz negribas domāt, bet ko tu teiktu, ja mēs šonedēļ dotos meklēt tev kleitu? Tad tev vairs nebūtu jādomā par visām šīm bēdām.
   Pasmaidīju un pamāju.
   – Izklausās ideāli.

Sešpadsmitā nodaļa

   – Allija man pateica, ka Makss grasās iesniegt prasību.
   Bleiks bija pārnācis vēlu. Nepagāja ne piecas minūtes, kad es viņu jau uzrunāju. Kopš pēcpusdienas, kad aizgāja Allija, nespēju domāt ne par ko citu, turklāt dusmojos, ka viņš jau uzreiz nebija man visu izstāstījis. Bleiks novilka kreklu un no guļamistabas iegāja ar to savienotajā vannas istabā, būtībā izlikdamies, ka neko nebija dzirdējis. Devos viņam līdzi.
   – Bleik!
   – Tas neko nenozīmē.
   – Nozīmē gan, ja pret tevi ceļ prasību krimināllietā. Viņš nopūtās un pagriezās pret mani. Mēģināju koncentrēties tam, par ko šobrīd bija runa, taču Bleika puskailais augums un smarža brīžos, kad viņš pievilka mani sev klāt, gluži kā šobrīd, allaž lika manām smadzeņu šūnām pašķīst uz visām pusēm. Uzlicis roku man uz gurna, viņš noliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.
   – Es par to neuztraucos, un tāpēc arī tev nevajadzētu par to uztraukties, labi? Tev jau tāpat pietiek, par ko domāt.
   Cieši skatījos viņam acīs, likdama noprast, ka nepavisam negrasos pārstāt raizēties.
   – Vai tas ietekmēs tavu darbu? Kas notiks ar Angelcom un visiem pārējiem uzņēmumiem, ar ko ir saistīts tavs vārds?
   Bleiks aprauti iesmējās.
   – Vai tu runā par manu reputāciju? Visu var atrisināt ar naudu, un man, par laimi, tās netrūkst. Valde gribēja turpināt pieglaimoties Maksam, kamēr es nesaņēmu šos ļaudis aiz pautiem, un tieši šī paša iemesla dēļ neviens no viņiem par to neuztrauksies. Visi trumpji ir manās rokās. Un vispār man ir pilnīgi vienalga, ko citi par mani domā.
   Es tomēr nespēju apvaldīt raizes, kas nu bija iesakņojušās tieši līdzās manam naidam pret Maksu.
   Bleiks saņēma manu seju plaukstās.
   – Paklausies. Tev par to nav jāuztraucas. Es varu ar to tikt galā, un vari man ticēt – es visu atrisināšu.
   – Kādā veidā?
   Viņš nopūtās, atlaida mani un nedaudz atkāpās.
   Ar pirkstiem ieķēros viņa džinsos un no jauna pievilku viņu sev klāt. Bleika acis gandrīz nemanāmi iepletās.
   – Rīt es runāšu ar policiju. Es gan neko neatminos, tomēr jācer, ka ar to pietiks. Ja man vajadzēs liecināt vai darīt ko tamlīdzīgu, es darīšu visu, kas būs nepieciešams.
   Bleiks īsu brīdi klusēja.
   – Es priecājos, ka tu tā saki. Ne jau manis, bet tevis pašas labad.
   Saraucu pieri.
   – Neesmu pārliecināta, vai es to darītu, ja vien tas nebūtu tevis labad. Ir tik neizturami, ka viņš ir tā izturējies pret tevi.
   – Kāpēc tu negribi izstāstīt policijai visu, Ērika? Makss ir pelnījis sodu par savu nodarījumu, un, dievs ir mans liecinieks, viņam pienākas arī taisnīga atmaksa. Ja tu nepastāstīsi policijai par visu, kas noticis, viņš nekad nesaņems sodu. Tu esi cietusī, un viņiem ir jādzird tas, ko stāsti tu, nevis es.
   Mans skatiens noslīdēja līdz Bleika viduklim. Mani pirksti vēl aizvien bija vaļīgi ieķērušies viņa džinsu siksnas cilpās.
   – Domājot par to, ka vajadzētu to visu pārciest, man kļūst nelabi.
   Bleiks pavērsa augšup manu zodu, un es ieskatījos viņa nopietnajās acīs.
   – Dažkārt ir prātīgi likties mierā, bet citreiz ir jāuzsāk cīņa, lai cik nepatīkami tas arī šķistu.
   Uz mirkli aizmirsos, lūkodamās viņa acīs.
   – Un tu gribi, lai es cīnos.
   – Es negrasos izlemt tavā vietā, bet, ja vien tas par kaut ko liecina, – Bleiks sacīja, norādīdams uz tumši sarkanajām krevelēm, kas nu rotāja viņa pirkstu kauliņus, – tagad tu skaidri zini, kāds ir mans viedoklis par to, ka viņam ir jāierāda īstā vieta.
   Sarāvos, redzēdama Bleika savainojumus un iedomādamās par to, kā viņš pie tiem bija ticis. Nekādi nespēju iztēloties, kā varētu izskatīties Maksa ievainojumi, tomēr bija patīkami apzināties, ka tie viņam visdrīzāk vēl aizvien sagādāja ciešanas. Dziļi ieelpoju caur degunu. Dažas pēdējās dienas biju pavadījusi, pūlēdamās aizmirst visu notikušo. Es nespēju to pārdzīvot no jauna. Negrasījos sagādāt Maksam priecīgu apziņu, ka viņam ir izdevies salauzt mani tāpat kā Markam.
   – Esmu pateicīga, ka tu mani aizstāvēji, taču šoreiz runa nav par atriebību.
   – Tev taisnība. Runa ir par to, ka Maksam Poupam pirmo reizi mūžā nāksies atbildēt par savu rīcību. Viņam ir vajadzīga mācība, ko viņš ir pelnījis jau ļoti ilgi. Tā nav nekāda atriebība. Tas ir taisnīgs sods. Tas nozīmē, ka būs iespējams vērst par labu to, kas jau pārāk ilgi ir noticis nepareizi.
   Es varēju strīdēties, cik vien tīk, taču Bleikam bija taisnība. Makss nebija man vienkārši piedraudējis, pārkāpjot robežu, ko vairs nevarēja izlikties neredzam. Viņš bija pievīlis manu uzticēšanos, apdraudējis gan manu, gan Bleika biznesu. Bleika piedzīvotā pārestība krietni vien pārsniedza visu, ko Makss līdz šim bija mums nodarījis. Vēl pirms iepazīšanās ar Maksu biju zinājusi, ka viņš ir dzīves izšķiedējs, izlutināts jauneklis. Viņš bija izvairījies no visām sekām, kas būtu piemeklējušas jebkuru citu. Viņu bija pasargājis ģimenes bagātības un augstā sabiedriskā stāvokļa cietoksnis. Profesors Kvinlens bija izmantojis šo apstākli sev par labu, sagādājot man gan tikšanos ar Maksu, gan solījumu par naudas ieguldījumu “Knaģī”.
   Cik ilgi tas vēl varēja turpināties? Cik ilgi viņš varēja nesodīti graut mūsu dzīvi, Bleika iedvestās neprātīgās greizsirdības pamudināts?
   Varbūt Bleikam bija taisnība. Iespējams, tieši šis bija tas nodarījums, ko nedrīkstēja atstāt neievērotu – ne no Maikla, ne no likuma puses. Varbūt tieši šis pārkāpums beidzot varēja likt Maksam aptvert, ka viņam tomēr vajadzēja atbildēt par savas rīcības sekām.
   Bleiks iztraucēja manas pārdomas ar skūpstu, kas bija vienlaikus maigs un piesardzīgs. Nedaudz atrāvies, viņš vērīgi nopētīja mani.
   – Kā tev šodien gāja? Vai tu jūties labāk?
   – Es jūtos lieliski. Šorīt es tev jau to pateicu. Rīt es atkal iešu uz darbu, lai ko tu arī teiktu par to. Ja es vēl kaut vai vienu dienu turpināšu te sēdēt un slaistīties, tad drīz vien sajukšu prātā.
   Bleiks pavīpsnāja.
   – Nu, to mēs nedrīkstam pieļaut.
   Uzgriezis man muguru, viņš atgrieza dušu, izģērbās un atvēra dušas kabīnes durvis. Telpā strauji ieplūda tvaiku mākonis. Kodīdama lūpu, noskatījos, kā viņa sēžamvieta nozūd zem ūdens straumes. Manī no jauna iedegās liesma, kas vairākas dienas bija tikai klusi kvēlojusi. Acīmredzot bez tuvības pavadītās dienas bija atstājušas zināmu iespaidu, un tagad, kad biju atguvusi spēkus, man bija grūti izlikties nemanām savas sajūtas.
   Nebiju pārliecināta, vai esmu gatava, tomēr man pietrūka mūsu tuvības. Bleiks pret mani bija izturējies saudzīgi. Ļoti saudzīgi. Cik ārkārtīgi nepatīkami, ka notikušais starp mums bija uzcēlis neredzamu mūri. Tagad mūs šķīra bailes nodarīt otram pāri, lai gan nu Bleiks man bija vajadzīgs vairāk nekā jebkad.
   Novilku džinsus, ļāvu tiem nokrist uz grīdas un nostīvēju krūšturi kopā ar kreklu. Bleiks pagriezās, lai paskatītos uz mani. Varēja manīt, ka arī viņā slēpjas tas pats vārdos neizteiktais izsalkums, kas šobrīd kūsāja manā augumā. Nostājos zem dušas viņam aiz muguras. Viņš pavirzījās, lai izbrīvētu man vietu. Mūsu ķermeņi saskārās, atmodinot sen pazīstamo trauksmi. Mani krūtsgaliņi pieskārās mīkstajiem matiņiem uz viņa krūtīm un tūlīt piebrieda. Mirkli pakavējos, pilnīgi apmierināta ar šādu tuvumu. Pār mums pulsēdams lija karstais ūdens.
   – Man tevis pietrūka, – es sacīju.
   – Man arī tevis pietrūka, mazā.
   Uzliku plaukstas Bleikam uz krūtīm, dedzīgi vēlēdamās sajust katru muskuļu izcilni zem saviem pirkstiem, alkdama apvīties viņam apkārt. Manas plaukstas noslīdēja zemāk pār viņa stingrajiem vēdera muskuļiem. Man gribējās virzīties vēl tālāk. Es vēlējos sajust Bleika karsto miesu savās rokās, apzināties, ka viņš mani grib tikpat ļoti kā es viņu. Pēc visa piedzīvotā neprāta es ilgojos pēc viņa pieskārieniem, pēc apliecinājuma, ka starp mums nekas nav mainījies. Viegli pārvilku pār apmatojuma celiņu, kas veda lejup no nabas. Viņš satvēra manu roku, apturēdams to.
   – Pagriezies, – Bleiks klusi sacīja.
   Lūkojos uz viņu, pievērusi acis. No šīs vienkāršās pavēles man bija aizrāvusies elpa. Parasti brīžos, kad viņš man lika pagriezties, mani gaidīja kaut kas patīkams. Strauji apsviedos un ar plaukstām atbalstījos pret vēso dušas kabīnes marmora sienu. Aizvēru acis, iztēlodamās viņa roku pieskārienus. Starp mums pār manu muguru lija ūdens.
   Kaut kas klusi noklikšķēja, un tad Bleika rokas sāka maigi ieberzēt man matos šampūnu. Lai gan biju gaidījusi kaut ko citu, arī šāda rīcība šķita ļoti patīkama. Atgāzu galvu. Viņš viegli apļoja pirkstus uz mana pakauša.
   – Vai tā ir labi?
   Es iedungojos.
   – Ļoti. Paldies.
   – To tu vari dabūt jebkurā laikā.
   Es pasmaidīju. Paņēmis dušas uzgali, Bleiks noskaloja mani no galvas līdz kājām. Viņš nomazgāja man plecus, vienlaikus izmasēdams saspringtos muskuļus. No jauna pagriezis mani, viņš neatstāja novārtā neko. Ne manu krūšu bedrīti, ne vēderu. Viņš centās nepakavēties tur, kur es to īpaši vēlējos. Visa šī norise padarīja mani vai traku, taču viņš rīkojās pavisam nesteidzīgi. Nekas neliecināja, ka viņam sagādātu prieku šī ierastā seksuālās spīdzināšanas rotaļa, kurai mēs tik bieži mēdzām nodoties.
   Bleiks notupās, lai ar sūkli noberzētu manas pēdas. Man kutēja, bet, redzot viņu nometušos sev pie kājām, redzot, kā viņa piebriedušais loceklis smagi šūpojas man priekšā, par šo sajūtu vairs nebija iespējams domāt. Katrs nevainīgais pieskāriens vēl tikai vairoja manas alkas pēc intīmākas tuvības. Viņš bija uzbudināts, un es degu iekārē.
   Kad Bleiks piecēlās, es izņēmu sūkli viņam no rokām un nometu zemē. Tad sagrābu viņu aiz matiem un cieši piespiedos viņam klāt. Ievaidējies viņš atgrūda mani pret dušas kabīnes sienu. Mans instinkts guva virsroku, un jau nākamajā mirklī es aptvēru viņa gurnus ar kājām un izliecos pret viņa spēcīgo augumu. Bleiks satvēra manu sēžamvietu, piespiežot mani vēl ciešāk. Nespējām vien sakļauties pietiekami tuvu.
   – Es ilgojos pēc tevis. Es gribu tevi sajust, – es iesmilkstējos.
   Aši ievilkusi elpu, atsāku viņu skūpstīt. Viņa uzbudinātais loceklis kairinoši spiedās man klāt. Mani pārņēma iekāres trīsas, tomēr kaut kas nebija kārtībā. Sāku skūpstīt viņu vēl aizrautīgāk, lai padzītu šaubas. Bleiks ievaidējās un pārlaida plaukstu pār manu augšstilbu. Tad lēni ieslidināja to man starp kājām un satvēra manu kājstarpi plaukstā. Saspringu viņa apskāvienā, pirmajā mirklī pat nesaprazdama, kāpēc. Manas krūtis smagi cilājās, straujā elpa nodevīgi atklāja cīņu, kas plosījās manī. Nolādēts.
   – Mazā?
   Kvēli noskūpstīju viņu tā, lai mūs atkal vairs nekas nešķirtu. Tā bija atbilde uz jebkuru viņa iespējamo jautājumu. Nolādēts, viņš man bija vajadzīgs! Tieši tāpat kā vienmēr.
   Bleiks atrāvās, satvēra manu meklējošo roku un apturēja to.
   – Mums tas nav jādara.
   – Bet es to gribu.
   Viņš svārstījās.
   – Zinu. Es arī to gribu, bet… nesteidzies.
   – Man nekas nekaiš, – uzstājīgi iebildu, kaut gan mana balss bija sākusi trīcēt. Vai tiešām tā bija? Es zināju, ko vēlos un pēc kā alkstu, tomēr pazinu arī sevi pārņēmušo spriedzi. Saspringta, gatava rīkoties, es cīnījos ar savu iekāri. Šī cīņa mani saniknoja. Biju iekarsusi, izsalkusi pēc viņa mīlestības. Man vajadzēja, lai viņš mani iegūst, padzenot jūtas, ko nevēlējos atzīt.
   Bleiks noskūpstīja mani. Tas bija nesteidzīgs, šķīsts skūpsts, ko es gandrīz nesamanīju, jo biju iekvēlināta un viscaur nosvīdusi. Šķita, ka tas vēlreiz apliecina viņa vārdus.
   – Man nekas nekaiš, Bleik, – es atkārtoju. – Viņš man neko nenodarīja. Viss ir kārtībā. Nekas nav mainījies.
   Bleiks noraizējies cieši lūkojās manī.
   – Tas vien, ka viņam neizdevās panākt savu, vēl nenozīmē, ka tu neesi pārdzīvojusi emocionālu elli. Šoreiz runa vairs nav par nobrāztiem pirkstu kauliņiem. Mēs abi lieliski zinām, ka tev cirstās brūces ir daudz dziļākas. Tu nedrīksti steigties. Mums vajadzētu nedaudz nogaidīt.
   Cik nejauki, ka Bleikam droši vien bija taisnība. Cik nejauki, ka dažu dienu laikā biju kļuvusi tik trausla un viegli ievainojama.
   – Varbūt esmu stiprāka, nekā tev šķiet.
   Viņš aizkaitināti nopūtās.
   – Es nešaubos par tavu spēku, Ērika. Es runāju par tavu prāta stāvokli, par tavu labklājību. To visu nevar aizgaiņāt, it kā nekas nebūtu noticis.
   – Kā būtu, ja tu man pašai ļautu tev pateikt, ko es spēju izturēt?
   Atraidījuma sajūta savijās ar kaunu. Pametu viņu vienu. Blīkšķinādama atvilktnes, guļamistabā savācu apakšveļu un kreklu un nolikos gulēt. Saritinājos kamolā, un, kad Bleiks man pievienojās, centos nelikties par viņu ne zinis. Mirkli vēlāk viņš pievirzījās man klāt un aplika roku man ap vidukli. Noskūpstījis mani uz pleca, viņš noglāstīja man roku, izvilinot trīsas, kas gandrīz lika aizmirst aizkaitinājumu.
   – Es jau reiz esmu piespiedis tevi pārkāpt visas robežas. Tagad ļauj man tās ievērot – arī tad, ja tu pati nevēlies to darīt.
   Aizvēru acis. Tā bija taisnība. Taisnība, mīlestība un rūpes, kas nepiemita tiem, kuri starp mums bija uzcēluši šo emociju mūri. Smagi nopūtos un samierinājos ar to, ka nāksies viņam uzticēties.
   – Paskaties uz mani, – Bleiks pačukstēja.
   Negribīgi pagriezos pret viņu. Viņa seja atmaiga smaidā. Viņš noglāstīja man vaigu un jutekliski pārvilka pirkstus man pār lūpām.
   – Es mīlu tevi arī tad, kad tu skraidi apkārt nikna un sašutusi.
   – Tas ir tik nejauki.
   Viņa acis satumsa.
   – Zinu. Man ir skaidrs, ka mēs abi alkstam pēc kaut kā vairāk, taču to ir vērts pagaidīt. Šovakar es vēlos vienīgi sajust tavu lūpu saldo garšu un turēt tevi apskautu. Mīlēties ar tevi es varēšu līdz pat mūža galam. Šovakar es gribu vienīgi to, lai tu būtu manās rokās.
   Manī kaut kas salūza. Bleika saudzīgā uzstājība pamazām izkausēja manu kaujas sparu. Es atslābu un padevos.
   Nākamajā rītā iegāju birojā, sagatavojusies jaunai dienai. Sagatavojusies jaunai dzīvei. Kad tuvojos Allijas rakstāmgaldam, viņa piecēlās, lai sasveicinātos ar mani.
   – Tu neticēsi.
   Plati iepletu acis. Neticamu iespēju bija pārāk daudz.
   – Kas noticis?
   – “Piespraude” vairs nedarbojas. Sids teica, ka tā ir nobrukusi jau pagājušajā naktī.
   – Vai ir zināms, kāpēc? Tas varētu būt noticis jebkura iemesla dēļ. Varbūt radušās servera problēmas vai pārāk liels apmeklētāju uzplūds.
   – Diez vai tas ir noticis tāpēc.
   Pievilkusi mani pie sava datora, viņa atvēra vajadzīgo vietni. Ekrānā parādījās uzkrītošs, melnbalts attēls. Biju to redzējusi jau agrāk. Mūsu pašu vietnē. M89. Konkurentu vietnes mājaslapu bija aizstājusi hakeru grupas emblēma. Nu es apjuku vēl vairāk.
   – Es nesaprotu. Ja Trevors un Makss bija kopīgi izveidojuši šo vietni, kāpēc Trevoram vajadzētu to uzlauzt? Un kā viņš varētu uzlauzt pats savu vietni?
   Allija virpināja pirkstos matu šķipsnu.
   – Es arī to nesaprotu. Ja nu vienīgi Makss ir sastrīdējies ar Trevoru un viņš ir nolēmis atriebties. Un tas ir kaut kas līdzīgs oficiālam paziņojumam.
   – Un es jau biju sākusi domāt, ka nekas dīvaināks vairs nevar notikt.
   – Ir labi, ka vismaz viens no viņu reklāmdevējiem ir sazinājies ar mums, lai atjaunotu līgumu par reklāmas pakalpojumiem. Protams, “Piespraude” netika pat pieminēta, tomēr es teiktu, ka drīz ar mums sazināsies vēl daži.
   Klusi iesmējos.
   – Neticami. Gan jau redzēsim, cik daudzi atkal atrāpos atpakaļ pie mums. Un cik ilgi vietne netiks salabota.
   – Runājot par atrāpošanu, ko tu esi izlēmusi darīt ar Periju?
   – Izskatās, ka viņš jūtas vainīgs, taču ar to ir par maz. Bleikam ir taisnība. Ielaisties ar viņu nav prātīgi.
   – Man nāksies jums piekrist, – mūs iztraucēja Džeimsa dobjā balss. Viņš bija uzradies kā no zila gaisa.
   – Džeims, sveiks, – es izdvesu. Viņa klātbūtne birojā bija mani apmulsinājusi.
   – Allija domāja, ka būtu prātīgi, ja es nāktu uz darbu, kamēr tevis te nav.
   – Pareizi. – Aši pamāju, pat nevēlēdamās domāt par Bleika iespējamo reakciju uz šādu rīcību. – Man prieks, ka tu esi šeit. Vai varam pārmīt dažus vārdus?
   Pametu Alliju un iegāju savā mazajā, savrupajā kabinetā. Džeimss man sekoja un atslīga krēslā man pretī.
   – Kas te notiek? Ko esmu palaidusi garām, ja neņem vērā visu nedēļu?
   – Es runāju ar tavu līgavaini. Tas bija ļoti interesanti, taču pagaidām es turpināšu strādāt birojā.
   Satriekta iepletu muti. Nebiju gaidījusi, ka piedzīvošu kaut ko tādu jau pirmo piecpadsmit darbā pavadīto minūšu laikā. Pakrūtē savilkās bailes.
   – Vai tas ir joks?
   Džeimss iesmējās.
   – Neuztraucies. Tomēr vēlāk tev droši vien vajadzētu par to parunāt ar Lendonu.
   – Labi, skaidrs. Vai tādā gadījumā tu varētu man pastāstīt visus jaunumus? Esmu atpalikusi visās jomās.
   Rīta atlikušo daļu pavadīju, atkal iejuzdamās darbā. Pēc savas nedēļu ilgās prombūtnes es patiešām spēju novērtēt visu, kas tikmēr bija panākts. Drīz mums vajadzēja ieviest pārmaiņas, kas ļautu par vairākiem gaismas gadiem apsteigt Maksa vietni. Kaut gan konkurences draudi nu varēja būt palikuši pagātnē, tagad man bija skaidrs, ka šāda sāncensība bija kļuvusi par svarīgu motivāciju, kas lika mums spert nākamo soli pavisam citā virzienā.
   Neilgi pirms pusdienlaika iezvanījās mans telefons. Kad ieraudzīju, ka ekrānā parādās Rizas seja, man gandrīz apstājās sirds.
   Mirkli svārstījusies, atbildēju uz zvanu.
   – Hallo?
   – Ērika, te Riza.
   – Jā. – To es redzu. Velns parāvis, ko tu gribi?
   – Paklau, es zinu, ka tu droši vien vairs vispār negribi ar mani runāt. Es tikai… Man patiešām ar tevi jārunā.
   – Par ko?
   – Vai mēs varētu aiziet pusdienās?
   Mani pārņēma nemiers. Riza bija saistīta ar Maksu, un lietišķa tikšanās ar viņu nebija novedusi ne pie kā laba.
   – Man nav ko tev teikt.
   – Lūdzu, es tevi ļoti lūdzu. Lūdzu. Es zinu, ka tu mani ienīsti, un tev ir pilnīgas tiesības tā darīt. Ja pēc šodienas tu nekad negribēsi mani ne redzēt, ne arī runāt ar mani, es vairs nerādīšos tev tuvumā.
   Cieši skatījos uz balto starpsienu sev priekšā. Riza bija sākusi runāt citādi. Viņa izklausījās… izmisusi. Man vajadzēja būt pilnīgi vienaldzīgai, tomēr es nespēju tāda būt. Aizmiedzu acis, pūlēdamās iztēloties, kā es varētu ar to tikt galā viena pati. Tad man kaut kas iešāvās prātā.
   – Divpadsmitos es tevi gaidīšu kafejnīcā uz stūra netālu no biroja.
   – Ideāli, paldies.
   Izbeidzu sarunu, pirms vēl viņa bija paguvusi kaut ko piebilst, un pa Skype izsaucu Alliju pie sevis.
   Pēc dažām sekundēm viņa pabāza galvu pa durvīm.
   – Kas noticis?
   – Vai tu gadījumā negribi paēst pusdienas kopā ar Rizu? Viņa vēlas ar mani runāt. Es viņai neuzticos un, ja iešu turp viena pati, varu viņu arī nožņaugt.
   – Protams. Arī man viņai ir kaut kas sakāms.
   – Norunāts.

Septiņpadsmitā nodaļa

   – Vēlreiz paldies, ka piekriti ar mani satikties.
   Sēdēdama mums pretī, Riza līdzinājās noklīdušam kucēnam. Allija atgāzās krēslā, sakrustoja rokas uz krūtīm un ieurbās Rizā ar skatienu. Diez vai viņa spēja kādu ienīst, taču šobrīd tas izskatījās visai pārliecinoši. Lai gan Riza bija kļuvusi nožēlojama, man tomēr nemaz nebija viņas žēl. Sievietes parasti tik taisnie, spīdīgie mati bija sasprausti nevīžīgā mezglā. Viņa bija ģērbusies džinsos un vienkāršā, melnā jaciņā, tomēr par kosmētiku nebija aizmirsusi. Riza izskatījās sagurusi un nomocīta. Kopš tā brīža, kad viņa bija aizgājusi no “Knaģa” un paņēmusi līdzi manu lietotāju datubāzi, šī atjautīgā un sparīgā meitene, šķiet, īsā laikā bija novecojusi. Man gribējās pateikt, ka viņa izskatās drausmīgi, tomēr nolēmu pagaidām klusēt.
   – Es joprojām neesmu pārliecināta, ka man vajadzētu izšķiest savu laiku tevis dēļ. Ja tev ir kas sakāms, tad runā.
   Valgām acīm viņa skatījās te uz mani, te uz Alliju.
   – Es jūtos vainīga. Gribu, lai jūs to zinātu.
   – Nu jau ir nedaudz par vēlu nožēlot, – Allija atcirta, pateikdama tieši to, ko nupat biju vēlējusies sacīt arī es.
   – Zinu – un nemaz neceru, ka man tiks piedots. Esmu pieļāvusi kļūdu. Makss… viņš man iestāstīja, ka pamest uzņēmumu būs pareizi, ka tā ir vienīgā izvēle, kas man atlikusi, ja vēlos kaut ko sasniegt un izvirzīties biznesā. Izrādījās, ka viņš man bija melojis.
   Sakodu zobus, lai kaut ko nepateiktu. Arī es par Maksu biju domājusi kaut ko citu. Viņš bija izrādījies daudzkārt ļaunāks.
   – Viņš izmantoja mani, lai piekļūtu tev, – Riza turpināja. Sievietes sāpju pilnās acis lūdzoši raudzījās manī. – Viņš izmantoja visas manas jūtas, greizsirdību un nedrošību, lai piespiestu mani aiziet. Tagad es viņu pat vairs nepazīstu. Man liekas, ka viņš ir iekūlies nepatikšanās, un vēl viņš kā apsēsts vēlas iznīcināt Bleiku. Tam nav nekāda sakara ar to uzņēmumu, ko viņš solīja izveidot kopā ar mani. Tam visam ir daudz dziļākas saknes, nekā jebkad biju iedomājusies.
   Paliecos uz priekšu un nopētīju Rizu. Pamazām man sāka kļūt skaidrs, ka viņa pat nenojauta, kas bija noticis starp Maksu un mani.
   – Riza, pagājušajā nedēļā Makss mani sazāļoja un mēģināja ar mani pārgulēt. Lūk, cik ļoti viņš vēlas nodarīt pāri Bleikam. Tici man, tu pat nespēj iedomāties, cik viņš ir samaitāts. To zinu vienīgi es.
   – Ko? – Viņa iepleta muti, urbdamās manī ar skatienu. – Ak dievs! Es neko nezināju. Man bija skaidrs, ka viņam ir domstarpības ar Bleiku, taču kaut ko tādu es pat nenojautu.
   Saspringu. Mani draudēja nomākt emocijas. Nedrīkstēju zaudēt savaldību Rizas acu priekšā, lai gan Maksa izturēšanās man vēl aizvien šķita plosoša. Tvēros pie savām dusmām.
   – Jā. Tev vajadzētu viņam par to pavaicāt. Viņš noteikti izgudros kaut kādu pasaciņu par to, kā es viņam uzmācos pati savu saderināšanās viesību laikā. Un, ja jau tev šķita, ka būtu tik jautri pastāstīt Bleikam par Džeimsu, nu jūs varēsiet viens otram stāstīt par to, kāda padauza es esmu.
   Sakodu zobus, tikai ar pūlēm valdīdamās, lai nemestos prom. Biju gribējusi satikties ar Rizu tādēļ, lai vismaz ar vārdiem viņai pamatīgi sadotu. Kas zina, kad man vēl varētu rasties iespēja pateikt šai sievietei visu, ko domāju.
   – Es neuzskatu tevi par padauzu. Vienubrīd, jūtu karstumā, pēc tam, kad tu biji mani atlaidusi no darba, es ieminējos Maksam, ka esmu redzējusi tevi kopā ar Džeimsu. Viņš bija tas, kurš gribēja, lai es visu pastāstu Bleikam. Es negribēju to darīt, goda vārds. Kad Bleikam visu pateicu, viņš izskatījās tik dusmīgs, ka es nekavējoties to nožēloju. Pat nemaz nezināju, ka jūs ar Bleiku esat saderinājušies.
   Paslēju zodu un cieši sakniebu lūpas.
   – Un, par spīti visam, mums klājas lieliski. Par spīti tam, ka jūs abi ar Maksu centāties iznīcināt manu uzņēmumu, mūsu attiecības un mani, mēs esam kļuvuši stiprāki nekā jebkad. Un ko tu tagad īsti gribi? Tu pati izvēlējies viņu, un nu tev ir jāsadzīvo ar šo izvēli.
   – Es gribu no Maksa aiziet. Patiešām gribu. – Rizas acīs iemirdzējās asaras. Salvete viņas rokā bija saplūkāta gandrīz vai driskās. Ak dievs, viņa patiešām bija gandrīz sabrukusi.
   – Tad ej. Mani tas neinteresē.
   Viņa aši pamāja, nodūrusi galvu.
   – Es gribu no viņa aiziet, – Riza čukstus sacīja. – Man bail, ka viņš mani iznīcinās. Lai kas arī starp jums būtu noticis, viņš ir pilnīgi pārvērties. Es viņu vairs nepazīstu. Manuprāt, Maksam ir finansiālas problēmas. Viņš teica, ka vairs nevarot finansēt vietni. Viss, ko mēs paveicām, ir izrādījies veltīgs. Un vēl es nejauši noklausījos viņa sarunas ar tēvu. Neesmu pārliecināta, tomēr man šķiet, ka tēvs ar viņu vairs negrib ielaisties nekādās darīšanās. Šobrīd viss ir tik ļoti samudžinājies.
   – Zinu, Riza, bet mani tas patiesībā nemaz neuztrauc.
   Viņa smagi nopūtās.
   – Ļauj man tev to visu kaut kā atlīdzināt. Arī pirms tam es jutos briesmīgi, toties tagad… Neticami, ka viņš varēja tev to nodarīt.
   Es iesmējos.
   – Es nemaz negribu, lai tu man kaut ko atlīdzini. Es gribu dzīvot tālāk, un tevis manā dzīvē turpmāk vairs nebūs. Izklausās, ka tu esi kļuvusi par upuri briesmīgam cilvēkam ar briesmīgiem nodomiem, bet es nebūšu tā, kas tev palīdzēs.
   Rizas tumši brūnās acis uz mirkli kļuva nopietnas.
   – Es varu tev palīdzēt atrast Trevoru.
   Savilku uzaci.
   – Viņš ir ļoti izvairīgs. Man ir ļoti grūti noticēt, ka viņš varētu ļaut tev vai pat Maksam viņam tuvoties.
   – Es varu pamēģināt sameklēt pierādījumus, ka Makss viņam ir maksājis. Varbūt pat kādu adresi, lai tu varētu viņu uzmeklēt. Viņš negrasās rimties. Ja kāds ienīst Bleiku vairāk nekā Makss, tad tas ir Trevors.
   Samiegusi acis, sāku viņu pētīt. Mani svilināja ziņkāre. Vai man patiešām rastos iespēja ar viena ienaidnieka palīdzību uzmeklēt otru, vai arī tas bija tikai bīstams solis, kas ļautu Rizai piekļūt man tuvāk, kaut gan es to itin nemaz nevēlējos?
   – Jāatzīst, ka tas izklausās interesanti, tomēr ne tik ļoti, lai es uzķertos uz šī āķa. Šobrīd man par Trevoru nemaz nav laika raizēties. Atšķirībā no tevis un taviem sabiedrotajiem, es augām dienām nenododos atriebības un pretuzbrukumu plānošanai. Es vienkārši gribu dzīvot tālāk. Man ir jādomā par kāzām un jāvada uzņēmums. Man ir žēl, ka Makss tevi ir izmantojis. Varbūt tā tam nevajadzētu būt, taču tu patiesībā man nebiji vienaldzīga, Riza, un to ir visgrūtāk aizmirst. Ceru, ka tu no tā visa vismaz būsi guvusi kādu mācību.
   – Es neceru, ka tu mani pieņemsi atpakaļ, tomēr vēlos vērst visu par labu. Gan jau es tev to kaut kā atlīdzināšu.
   Atbalstījos pret sienu vēsajā, tumšajā gaitenī aiz biroja durvīm un iedomājos par priekšlaicīgu aiziešanu pensijā. Emocionālā ziņā šī noteikti bija visnogurdinošākā atgriešanās darbā visā pasaules vēsturē. Paņēmu telefonu un piezvanīju Bleikam.
   – Sveika, mazā.
   Es nopūtos, vēl aizvien nespēdama aptvert visu, kas bija noticis.
   – Es… šodien pusdienoju kopā ar Rizu.
   – Ko? – Šajā vienīgajā vārdā bija skaidri manāmas viņa raizes.
   – Paņēmu sev līdzi Alliju, un Klejs mūs aizveda. Viss noritēja labi.
   – Ko viņa gribēja?
   – Cik noprotu, Riza vēlas salīgt ar mani mieru. Viņa apgalvo, ka jūtas briesmīgi. Mani neizbrīnīja tas, ka Makss nebija viņai pastāstījis, kas īsti notika tajās viesībās. Viņa domāja, ka jūs abi esat vienkārši sakāvušies.
   Bleiks nosprauslojās.
   – Vismaz pagaidām Riza vēl ir kopā ar viņu. Šķiet, viņai ir bail, ka Makss varētu atriebties, ja viņa nolemtu aiziet. Godīgi sakot, man tās sievietes ir žēl, lai gan viņa pati ir pie visa vainīga.
   – Tie abi ir viens otru pelnījuši, – Bleiks nomurmināja. Varēja dzirdēt, kā pārstāj klikšķēt tastatūra.
   – Riza domā, ka Maikls vairs negrib ielaisties ar Maksu nekādās darīšanās.
   Iestājās klusums. Ne klikšķu, ne vārdu, tikai gandrīz nedzirdama Bleika elpa.
   – Kāpēc viņa tā domā?
   – Viņa teica, ka esot noklausījusies abu sarunas. Un Makss viņai ir pateicis, ka vairs nevar finansēt “Piespraudi”. Neesmu pārliecināta, tomēr varu minēt, ka tam varētu būt kaut kāds sakars ar vietnes uzlaušanu. Tur teikts, ka to izdarījusi M89, taču tas neizklausās loģiski.
   – Vietni uzlauzu es.
   Pavēru muti, lai kaut ko sacītu, taču vārdi uz mirkli aizķērās.
   – Tu uzlauzi viņu vietni?
   – Nevajag tā brīnīties. Viņš to jau sen bija pelnījis.
   Ja es nebūtu jutusies tik pārsteigta, varbūt man viņu būtu kļuvis pat mazliet žēl.
   – Bet kā… ja to vietni ir izveidojis Trevors?
   – Trevors ir trollis, nevis mājaslapu izstrādātājs. Un ir pilnīgi skaidrs, ka to viņš nav darījis ar tādu pašu cītību, kādu mēdz veltīt savām hakeru nodarbēm. Man gandrīz bez pūlēm izdevās iekļūt viņu vietnē un iznīcināt serveri. Viņš ir nekur nederīgs programmētājs.
   – Pagaidi, bet kā tad ar M89 emblēmu?
   – Es to izdarīju tikai tāpēc, lai sajauktu Maksam prātu.
   Aprauti iesmējos. Bleiks bija viltīgs, tomēr savā ziņā man tas patika.
   – Iespējams, tas ir izdevies. Riza ieminējās, ka Trevors esot kaut kur nozudis un Makss vairs nevarot viņu atrast.
   – Par to es nemaz nešaubos, jo Makss viņam vairs nemaksā. Uzņēmums, ko Makss izmantoja kā aizsegu, lai maksātu Trevoram, pirms dažām dienām ir likvidēts. Iespējams, tāpēc, ka Maikls viņam vairs nedod naudu.
   Drudžaini pūlējos aptvert šos jaunumus. Droši vien uzbrukums man bija izraisījis veselu notikumu virkni. Un, ja Riza bija runājusi patiesību, Maksa pasaulei draudēja iznīcība. Viņa finansēm, ģimenei, varbūt pat brīvībai.
   – Ja tas viss notiek Maikla dēļ, tad ir skaidrs, kāpēc neviens no taviem investoriem nevēlējās viņu aizvainot.
   – Viņa valdzinājums ir maldīgs. Maikls ir lielisks cilvēks, tomēr viņu nedrīkst kaitināt.
   – Bet kā tad ar viņa dēlu?
   – Makss beidzot ir saņēmis to, ko pelnījis. Man viņa nav žēl, un arī tev nevajadzētu viņu žēlot.
   – Zinu. Tici man, es viņu nežēloju.
   Domas aizklīda citur. Man vēl aizvien vajadzēja runāt ar policiju, un tas man nesagādāja nekādu prieku.
   – Man vairs nav laika, Ērika. Kāds zvana. Pirmīt aizmirsu tev pateikt, ka mamma grib mūs rītvakar uzaicināt vakariņās. Neapdomīgi pateicu, ka ieradīsimies. Vai tu esi ar mieru jau tik ātri doties turp un satikties ar pārējiem?
   – Protams. Bleik, es mīlu tavu ģimeni.
   – Zinu, bet pēc visa, kas noticis… mums nav jāiet, ja tu negribi jau tik ātri tur atgriezties.
   – Nē, būs jau labi. Patiešām, viss ir kārtībā. Man jādzīvo tālāk. To, kas noticis, vairs nevar padarīt par nebijušu, taču es nedrīkstu par to domāt. Neaizmirsti, ka esmu pārdzīvojusi daudz ko ļaunāku. Turklāt būtu jauki atkal satikties ar visiem. Lielākoties gan viņi ir nedaudz nomācoši, taču tu mani jau pietiekami ilgi esi turējis nošķirtībā. Patiesībā es labprāt gribētu atkal iejukt visā šajā kņadā.
   – Labi, es viņai pateikšu, ka mēs ieradīsimies.
   – Labi.
   – Es mīlu tevi, mazā.
   Es pasmaidīju.
   – Es arī tevi mīlu.
   Veltīju visu uzmanību sev klēpī ieliktajam žurnālam, no sirds pūlēdamās nejusties pārāk nomākta. Pēdējā laikā prātā norisinājās kaut kas līdzīgs cirka izrādei trijos līmeņos. Sids un Džeimss beidzot bija tikuši galā ar uzņēmuma atjaunošanas plāniem, tāpēc mēs ar Alliju bijām nolēmušas atlikušo pēcpusdienas daļu pavadīt kleitas meklējumos. Vēl aizvien nebiju atguvusies no tikšanās ar Rizu, tāpēc nemaz neiebildu, kad viņa ierosināja nedaudz atvilkt elpu.
   – Meitenīt!
   Pacēlusi galvu, ieraudzīju, ka man tuvojas Marī. Viņa sirsnīgi smaidīja, tomēr viņas acīs varēja manīt raizes. Kad Marī bija pienākusi man klāt, piecēlos no kāzu tērpu salona greznā krēmkrāsas dīvāna un apskāvu viņu.
   – Tu labi izskaties, mīļā. Kā jūties?
   – Labi, – es apņēmīgi atteicu, norīdama siekalas. Ieraugot viņu, mani bija pāršalkušas emocijas. – Patiešām labi. Esmu atgriezusies darbā un tā tālāk.
   – Man prieks. – Marī joprojām neizlaida mani no sava ciešā apskāviena. Jo ilgāk mēs tā stāvējām, jo grūtāk man bija apvaldīt asaras, kas svilināja acis.
   – Marī! – Vārgi iesmējos, lai nesāktu šņukstēt. – Tevis dēļ es tūlīt atkal apraudāšos. Man vairs nav spēka par to raudāt.
   Marī atrāvās. Arī viņas acīs mirdzēja asaras.
   – Raudāt jau nav nekas slikts. Tas, kas notika, ir briesmīgi. Nespēju pat iedomāties, ko tu esi pārdzīvojusi.
   Papurināju galvu un izberzēju acis.
   – Tas nav nekas tāds, ko es jau nebūtu piedzīvojusi. Gan viss atkal būs labi.
   Viņa sarauca pieri, un es tūlīt nožēloju savus vārdus. Biju jau sākusi uzskatīt par pašsaprotamu, ka visi zināja par Maksa nodarījumu, un lielākā daļa bija dzirdējusi arī par Marku. Nemaz nebija tik patīkami apzināties, ka mana pagātne kļuvusi tik redzama, tomēr savādā kārtā es tagad jutos nedaudz atvieglota. Dažreiz noklusēt visu, kas bija noticis, un izlikties, ka tas viss nav kļuvis par daļu no manis, bija daudz grūtāk, nekā vienkārši atzīties.
   Dažu pēdējo gadu laikā bieži vien biju lauzījusi galvu, vai vajadzētu pastāstīt Marī par notikumu ar Marku, tomēr beigu beigās biju nolēmusi, ka būs labāk, ja viņu ar to neapgrūtināšu. Pati nezināju, kāpēc nupat biju to pateikusi. Ja nu vienīgi tādēļ, lai spertu nākamo soli un atklātu šo rētu citu acīm. Un tomēr man negribējās šodien viņu lieki uztraukt.
   Marī lēni paberzēja manus augšdelmus.
   – Ko tas nozīmē?
   – Neko. Lai paliek. Šai dienai ir jābūt laimīgai, vai ne? – Pasmaidīju un nošņaukājos, cenzdamās atkal savaldīties.
   Viņa cieši saknieba lūpas un tad klusi nopūtās.
   – Protams. Paldies, ka uzaicināji mani. Es gan nezinu, vai, ieraudzījusi tevi baltā kleitā, spēšu novaldīties un neizplūdīšu asarās kā mazs bērns. Vai tu jau esi kaut ko izvēlējusies?
   Palūkojos apkārt, meklēdama Alliju.
   – Nē, vēl ne. Allija kopā ar pārdevēju izraugās man kleitas. Viņa teica, ka tik un tā zinot, kas man vajadzīgs. Parasti tā arī ir, un tāpēc es piekritu. – Paraustīju plecus.
   Tad parādījās Allija kopā ar kādu jaunu sievieti. Viņas turēja rokās tik lielus baltu mežģīņu mākoņus, ka es vairs nesapratu, ko ar tiem iesākt.
   Zaudēju drosmi. Pie velna, tūlīt sāksies.
   Pēc piecpadsmit minūtēm pārdevēja pabeidza saspraust kleitu man uz muguras, cieši savelkot audumu ap manām krūtīm un vidukli. Piesardzīgi iznācu mums ierādītajā mazajā veikala telpā. Allija un Marī sēdēja uz pašas dīvāna maliņas un platām acīm skatījās uz mani. Pagriezos pret spoguļiem. Marī ar abām plaukstām aizspieda muti. Pirms vēl viņa bija paguvusi ļaut asarām vaļu, es no jauna pievērsos kleitai. Tā bija skaista, taču es vairs neredzēju nevienu tās detaļu. Spēju domāt vienīgi par to, kā, ģērbusies šajā kleitā, došos pretī Bleikam. Lai kļūtu par viņa sievu. Lai uz visiem laikiem piederētu viņam.
   Šī atskārta trāpīja man kā āmura belziens. Pati nesapratu, vai grasos izvemties, zaudēt samaņu vai apraudāties. Skaidrs bija vienīgi tas, ka līdz šim brīdim doma par kāzām bija šķitusi daudz neskaidrāka, toties tagad tā bija kļuvusi pavisam reāla, redzama un neizbēgama.
   Allija nostājās man blakus un plati pasmaidīja.
   – Kleita ir brīnišķīga. Man tā ļoti patīk. Un tev?
   – Viss notiek pa īstam. – Tas bija viss, ko spēju pateikt.
   Draudzene iesmējās, aplika roku man ap pleciem un viegli paspieda.
   – Jā! Tas patiešām notiek, un tu būsi tik laimīga.
   Iesmējos. Viss notiekošais šķita tik sirreāls.
   – Neticami, ka es to daru. Es patiešām grasos precēties.
   Marī nostājās man otrā pusē un saņēma manu roku. Viņas skatiens bija mīlestības pilns.
   – Vai esi gatava, mīļā?
   Kā sastingusi cieši raudzījos uz sevi spogulī. Domās uzdevu sev šo pašu jautājumu. Kad izdzirdēju sevi atbildam, no pleciem novēlās smaga nasta.
   Jā.
   Vēl nekad nebiju jutusies tik gatava.

Astoņpadsmitā nodaļa

   Skatījos uz savām pēdām, kas bija iegrimušas slapjajās smiltīs. Viļņi cits pēc cita skalojās man ap kājām. Pirms vakariņām mēs ar Bleiku bijām nogājuši pie okeāna un apstājušies viņa vecāku privātās pludmales malā. Kāri ieelpoju sāļo gaisu. Siltajā vasaras vakarā tā pieskāriens manai ādai šķita valgs. Pacēlu galvu un palūkojos uz apvārsni, kas pamazām iegrima tumsā.
   – Vai tev nerodas sajūta, ka mēs stāvam pašā pasaules malā?
   Bleiks noliecās, lai satvertu viļņu atnestu gliemežvāku.
   – Laikam gan. – Viņš to iemeta atpakaļ nemierīgajos ūdeņos. – Tev taču patīk okeāns, vai ne?
   – Patīk gan. Diez vai kādreiz atkal spēšu bez tā iztikt. – Klusi iesmējos. – Laikam gan man patīk dzīvot uz robežas.
   Uztvēru Bleika skatienu. Tas bija kluss un domīgs. Saulrieta gaistošais mirdzums meta ēnas pār viņa seju. Viņa veco sporta kreklu plivināja vieglais okeāna vējš. Džinsu staru mitrie gali bija uzlocīti. Bleiks manās acīs bija visādā ziņā ideāls. Ideāls un tikai mans.
   Saņēmis mani aiz rokas, viņš pievilka mani sev klāt. Labprāt ļāvos. Man tik ļoti patika viņa siltais apskāviens. Bleiks aplika rokas man ap vidukli, un mēs sakļāvāmies kopā. Manas rokas ieslīdēja viņa matos, sajaucot tumši brūnās šķipsnas. Pasmaidīju, cenzdamās paturēt prātā gan viņu, gan šo mirkli.
   – Dažreiz man gribas vienkārši pacelt tevi uz rokām un aiznest prom. Aizbēgt no visa šī neprāta un pa īstam atpūsties. Ilgi.
   Ievilku elpu. Šajā ziņā biju ar Bleiku pilnīgi vienisprātis, tomēr zināju, cik nereāla bija šāda vēlēšanās. Jau sen biju ilgojusies aizbēgt no savas dzīves, tomēr man nebija ne jausmas, kur un pie kā es varētu skriet. Tāpēc biju apvaldījusi šo vēlmi un turpinājusi lauzties uz priekšu, lai pārdzīvotu arī visgrūtākos brīžus. Mātes nāvi, šķiršanos no vienīgā tēva, ko līdz šim biju pazinusi, un tad arī elli, ko Marks man lika pārciest. Un te nu es stāvēju – stiprāka un laimīgāka nekā jebkad, priecādamās par šo ideālo mirkli kopā ar vīrieti, kuru tik ļoti mīlēju.
   – Es arī gribu aizbēgt kopā ar tevi, taču te ir mūsu mājas un te mūs vienmēr gaidīs mūsu dzīve. Turklāt es nodzīvošos līdz bankrotam, ja vēl turpināšu slaistīties. Jau tāpat esmu daudz ko iekavējusi.
   Uzreiz atcerējos darbu kalnu, ko šīs nedēļas laikā man bija izdevies tikai nedaudz samazināt. Pusdienas kopā ar Rizu atkal bija padarījušas mani izklaidīgu, kaut gan man vajadzēja veltīt visu uzmanību paredzamo vietnes uzlabojumu niansēm.
   Tad es kaut ko atcerējos.
   – Kas īsti notiek ar Džeimsu? Kad šorīt ieraudzīju viņu birojā, gandrīz dabūju sirdstrieku. Kas noticis?
   – Allija gribēja, lai tavas prombūtnes laikā viņš nāk palīgā uz biroju.
   – Nevar būt, ka tu tikai tāpēc ļāvi viņam tur palikt.
   – Nē. Mēs visu pārrunājām.
   – Viņš atnāca pie tevis? – Nedaudz atrāvos, neticēdama, ka Džeimss patiešām būtu varējis uzmeklēt Bleiku. Vai arī otrādi.
   – Es domāju, mēs abi esam vienisprātis, ka Džeimss tevi ļoti sargā, un, kad Allija lika noprast, ka tev ir nodarīts pāri, viņš drīz vien ieradās manā birojā, lai uzzinātu kaut ko vairāk.
   – Un?
   – Manuprāt, vispirms viņš gribēja noskaidrot, vai man ir kaut kāds sakars ar to, ka tu esi dabūjusi ciest. Šķiet, viņš nekādi nespēj atteikties no iedomas, ka es daru tev pāri.
   Bleiks saviebās. Emocijas, kas atspoguļojās viņa sejā, man nepatika.
   – Šaubos, vai tam ir kaut kāds sakars ar tevi. Viņa tēvs bija varmācīgs. Manuprāt, tas viņam ir sāpīgs temats.
   – Varbūt tā arī ir. Lai nu kā, uzzinājis par Maksa uzbrukumu un zinādams, ka arī Daniels ir nodarījis tev pāri, viņš izvirzīja pārliecinošu argumentu par to, ka viņam tevis labad jāpaliek darbā.
   – Un tu piekriti?
   – Īsāk sakot, es nevaru būt kopā ar tevi divdesmit četras stundas dienā, lai cik ļoti man to gribētos. Pēc visa, kas noticis pēdējā laikā, būs tikai saprātīgi, ja Džeimss atradīsies birojā un gādās, lai darbā tu varētu justies drošībā.
   Vēl vairāk atvirzījos no Bleika un neticīgi uzlūkoju viņu.
   – Es tikai gribu pārliecināties, ka esmu visu sapratusi pareizi. Vai tu man gribi teikt, ka esi ar mieru ļaut Džeimsam turpināt darbu uzņēmumā, ja vien viņš birojā strādās par manu miesassargu?
   – Ērika. – Šajā vārdā bija dzirdams brīdinājums. – Ja tu domā, ka es grasos riskēt ar tavu drošību, tev nav prāta.
   Mēģināju atkāpties, taču Bleiks mani neatlaida.
   – Ir neciešami apzināties, ka jūs visi uzturaties man līdzās, gaidot kādu briesmīgu notikumu. Es gribu, lai jūs zinātu, ka arī pati varu par sevi parūpēties, vismaz nedaudz.
   – Zinu, taču rūpēties par tevi tagad ir mans pienākums. Atceries?
   Tā bija taisnība. Biju atteikusies no tiesībām strīdēties ar viņu par šo jautājumu.
   – Turklāt es zināju, ka tev nebūs viegli ļaut Džeimsam aiziet no tavas dzīves.
   – Tevis dēļ man nekas cits neatlika.
   – Tev tik un tā bija izvēle. Man prieks, ka tavs lēmums bija pareizs un tu piekriti viņu upurēt mūsu labā. Lai gan neesmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš pret tevi vairs neko nejūt…
   – Džeimss satiekas ar Simonu. Esmu pilnīgi droša, ka viņš mani ir jau aizmirsis.
   – Viņš to man uzsvērti apliecināja. Man pašam nekad nav izdevies tevi aizmirst, un tāpēc tu man piedosi, ja es viņa apgalvojumu uztveršu nedaudz skeptiski. Kā jau teicu, pastāv iespēja, ka tu Džeimsam joprojām neesi vienaldzīga, bet, kamēr vien viņš nesāks palaist rokas, brīžos, kad nebūšu tev līdzās, viņa jūtas var izrādīties noderīgas, lai tevi pasargātu no briesmām. Es nospriedu, ka šāda piekāpšanās varētu būt pūļu vērta.
   – Bleiks Lendons ir piekāpies? – Es izteiksmīgi saviebos.
   Viņš no jauna pierāva mani sev klāt un caur plāno kokvilnas kleitu uzšāva man pa dibenu. Es iekaucos un nemierīgi sagrozījos.
   – Ja tu vēlreiz tā pabolīsi savas skaistās, zilās acis, tev nāksies to nožēlot. – Bleiks paberzēja vietu, pa kuru pirmīt bija uzšāvis, un viegli saspieda to. – Varbūt tu labāk varētu apliecināt man savu pateicību.
   – Paldies. – Biju gribējusi, lai tas izskanētu sarkastiski, taču nu paliku bez elpas. Bleiks piespieda mani sev klāt, valdonīgi iepletis pirkstus pār manu muguru un sēžamvietu.
   – Tas jau ir labāk.
   Apvaldīju smaidu.
   – Tu esi bezcerīgs, vai tu to zini?
   – Jā. Esmu tevī bezcerīgi iemīlējies. Sāc pierast. Laulība ir uz mūžu.
   Bleika acis iemirdzējās, un, to redzot, es aizmirsu, ka biju uz viņu dusmojusies.
   – Ja jau esam sākuši par to runāt, biju cerējis, ka šovakar mēs varētu pārspriest kāzu plānus.
   Es nedaudz atslābu.
   – Ak tā?
   Bleiks saņēma mani aiz rokas, un mēs sākām soļot atpakaļ uz viņa vecāku māju.
   – Nevienam nav noslēpums, ka visā šajā kāzu padarīšanā tu nekādi nespēj pārspēt aizrautībā Alliju.
   – Tātad tu to esi pamanījis?
   Bleiks iesmējās.
   – Esmu ļoti vērīgs. Man ienāca prātā, ka varbūt mēs varētu atteikties no visiem šiem sarežģītajiem plāniem un sarīkot pavisam nelielas kāzas. Mēs tik un tā varam uzaicināt manu ģimeni un tavu ģimeni, atsakoties no pūliņiem sarīkot lielu izrādi. Es gribu apprecēties ar tevi, Ērika. Es negribu gaidīt. Esmu ar mieru apsiet sārtu jostu un vienkārši apprecēties.
   – Patiešām?
   – Jā. Kā tev šķiet? Mēs varētu to izdarīt tepat vai Vīna dārzos. Sarīkot pludmalē nelielu ceremoniju, nedaudz pafotografēt un pāris nedēļu pavadīt mājā tikai divi vien. Tad es varēšu no jauna izpētīt katru tava auguma sprīdi, ar saldu gandarījumu apzinādamies, ka tu esi mana sieva.
   Plati pasmaidīju. Tas viss izklausījās ļoti patīkami. It īpaši vārdi par katra mana auguma sprīža izpētīšanu no jauna.
   – Ideāli.
   Bleiks savilka uzaci.
   – Pilnīgi viss izklausās ideāli.
   Smiedamās par Hīta sacīto, Allija gandrīz apgāza manu Pinot Grigio glāzi. Biju pārāk aizņemta, klausoties Fionas žēlabās par viņas pēdējo romantisko satikšanos, kas bija nogājusi greizi. Uz galda rēgojās divas tukšas vīna pudeles. Mēs pabeidzām tiesāt kārtējās Grega lietpratīgi pagatavotās ģimenes vakariņas. Viņš bija izrādījies īsts virtuves lauva.
   Vismaz salīdzinājumā ar pārējo ģimeni Gregs pārsvarā bija kluss, toties pieejams. Pieejamāks nekā dažbrīd Bleiks, lai gan abi vīrieši bija līdzīgi. Vienmēr biju brīnījusies par to, kā cilvēki kļūst līdzīgi saviem vecākiem. Iespējams, tāpēc, ka man pašai šāda salīdzināšanas iespēja bija liegta. Bleiks ļoti atšķīrās gan no Hīta, gan no Fionas, tomēr viņiem visiem piemita kaut kas kopīgs, kas viņus padarīja par ģimeni.
   Nāktos grūti atrast labāku ģimeni, par kuras daļu es būtu varējusi kļūt. Ikreiz, iedomājoties par šo svētību, mani pārņēma saviļņojums. Arī ar Bleiku vien man pilnīgi pietiktu, taču tas, ka biju kļuvusi par viņu pasaules daļu, šādu iespēju ieprecēties citā ģimenē padarīja daudz brīnišķīgāku, nekā es jebkad būtu varējusi iztēloties.
   Ketrīna ne tuvu nelīdzinājās nevienai no vīramātēm kādreiz dzirdētajos šausmu stāstos, un Fiona bija mīļa, neviltota un vienkārša. Neraugoties uz Hīta problēmām, arī viņš pamazām sāka kļūt par uzticamu draugu. Un Gregs, šķiet, bija tā līme, kas visus saturēja kopā.
   Pēkšņi kaut kas nošķindēja, un mans skatiens pievērsās glāzei Bleika rokā.
   – Mums ir neliels paziņojums.
   – Ai! Kas tad nu? – Allija sasita plaukstas un izslējās.
   – Tu viņu jau esi bildinājis, Bleik. Iztiksim bez fanfarām. Tu liec man justies nelāgi, – Hīts aizrādīja.
   Allija tumši nosarka un iedunkāja viņu. Hīts satvēra viņu aiz rokas, no jauna pievilka sev klāt un šķīsti noskūpstīja uz lūpām.
   Bleiks noklepojās.
   – Tātad mēs gribējām paziņot, ka esam šo to izlēmuši sakarā ar kāzām. – Viņš uzlūkoja mani, bez vārdiem likdams noprast, ka tagad varu sākt runāt, ja vien pati to vēlos.
   Dziļi ieelpoju un iesāku:
   – Kā jau lielākā daļa no jums zina, man nav bijis ne laika, ne spēka pievērsties kāzu plānošanai. Zinu, ka jūs visi droši vien gribējāt un cerējāt uz kaut ko lielu, un, godīgi sakot, tas ir licies nedaudz biedējoši.
   Ketrīna papurināja galvu.
   – Muļķības. Mēs atbalstīsim tevi un Bleiku neatkarīgi no tā, ko jūs izlemsiet. Protams, es gluži savtīgi vēlētos būt līdzās, lai redzētu, kā mans dēls precas, tomēr viss, ko gribat darīt, ir tikai un vienīgi jūsu ziņā. Tā ir jūsu īpašā diena.
   – Es ļoti priecātos, ja jūs visi būtu līdzās. Jūs visi jau esat kļuvuši par manu ģimeni… – Nervozi paklaudzināju ar kāju, atgādinādama sev, ka nedrīkstu apraudāties. Nolādēts, tas bija tik emocionāls jautājums. Tad sajutu, ka Bleiks uzmundrinoši uzliek plaukstu man uz ceļgala. – Un, tā kā mana ģimene ir tik maza un dzīvo tik tālu, mēs nospriedām, ka būtu brīnišķīgi sarīkot nelielu pasākumu kopā ar dažiem tuviem cilvēkiem. Iespējams, vienkāršības labad – un arī tāpēc, ka tad mēs varētu apprecēties ātrāk.
   – Vai tikai tu neesi stāvoklī? – Hīts nenovaldījās, grozīdams rokā vīna glāzi. Allija sarauca pieri un stipri uzsita viņam pa plecu. Viņš uzmeta Allijai vainīgu skatienu.
   – Nē, nekādā ziņā, – steidzīgi iebildu.
   Ketrīna paķēra pēdējo gandrīz iztukšoto vīna pudeli un piepildīja savu glāzi.
   – Nu, no mums jūs nekādus iebildumus nedzirdēsiet. Mēs esam garlaicības nomocīti pensionāri. Es tikai priecāšos, ja varēšu pēc iespējas ātrāk tikt pie mazbērna.
   Strauji aizvēru muti. Velns parāvis! Bleiks gandrīz nespēja apvaldīt smaidu. Viņš vēlreiz viegli paspieda man ceļgalu.
   – Vakariņas bija lieliskas, mammu. Manuprāt, tas varētu būt mājiens, ka mums jādodas mājup.
   Iespējams, biju apreibusi no baltvīna un okeāna gaisa, jo mājupceļā uz pilsētu nekādi nespēju atrauties no Bleika. Pārslidināju roku pār viņa kāju pie izspīlētajiem džinsiem un sāku viegli to spaidīt. Viņš uzlika plaukstu man uz rokas, tomēr neapturēdams mani.
   – Kā tev šķiet, ko tu dari, mīļā?
   – Es šonakt gribu tevi, Bleik. Es vairs nespēju ilgāk gaidīt. – Turpināju viņu glāstīt. Viņa uzbudinājums aizvien vairāk pieņēmās spēkā. Es gribēju dabūt katru viņa ķermeņa sprīdi, un šonakt tam bija jānotiek, lai kas arī atgadītos. Bleiks bija mans mīļotais, un mūsu ķermeņi bija kā radīti visam, ko es viņam šonakt vēlējos dot. Bija pagājis pārāk ilgs laiks, un viņš man bija vajadzīgs, tomēr ar šo vārdu nepietika, lai aprakstītu emocijas, kas šovakar caurstrāvoja manu ķermeni.
   Bija noticis kaut kas cits, un es pamazām biju sākusi to aptvert.
   Bleika tvēriens kļuva ciešāks, apturot mani. Viņš sakoda zobus, un varēja manīt, ka viņš ir norūpējies.
   – Pagaidi, kamēr tiksim mājās, – viņš klusi sacīja.
   Pārlaidu īkšķi pār Bleika locekļa mīksto galu un satvēru viņu vēl stingrāk.
   Viņš asi ievilka elpu.
   – Izbeidz.
   Es iedungojos, neviltota sievišķīga apmierinājuma pārņemta, un paliecos tuvāk, lai ciešāk piespiestos viņam klāt.
   – Es negribu gaidīt, – iečukstēju Bleikam ausī. Ar krūtīm paberzējos viņam gar roku un mēģināju atvilkt džinsu rāvējslēdzēju.
   Viņš mani apturēja.
   – Ērika, uzliec rokas sev uz ceļgaliem. Tūlīt. – Bleika balss kļuva skarba. Šī komanda izskanēja asi. Pirmītējais maigums bija kaut kur pagaisis.
   Sirdij strauji pukstot, centos izprast viņa noskaņojumu. Vai viņš bija dusmīgs vai tikai izrīkoja mani? Un tomēr, dzirdot pavēli, manī uzvirmoja viegls uzbudinājums, kas nolaidās gandrīz man starp kājām. Atlaidos sēdeklī un uzliku plaukstas uz ceļgaliem.
   Aši uzmetis man skatienu, Bleiks no jauna pievērsās ceļam.
   – Pacel svārkus un novelc biksītes. Es gribu tevi redzēt.
   Pasmaidīju, apmierināta ar notikumu gaitu. Paklausīgi uzrāvu svārkus tik augstu, lai viņš varētu redzēt manu kailumu un saprast, ka esmu gatava viņu pieņemt. Vairāk par visu man gribējās jāteniski uzsēsties viņam tepat, braucot pa šoseju, tomēr varēju arī paciesties līdz mājām.
   – Labi. Tagad noglāsti sev krūtis.
   Mirkli svārstījos, apsvērdama gan šo lūgumu, gan tā izraisīto iekāri. Tad saņēmu krūtis plaukstās un pamanīju, cik smagas un piebriedušas tās jau bija kļuvušas.
   – Saspied krūtsgalus tā, kā to būtu darījis es. Glīti un stingri.
   Es paklausīju, un sajūtas kā bultas aizšāvās līdz manam klēpim. Apvaldīju klusu vaidu. Mani krūtsgali tūlīt piebrieda, kļūdami par tvirtiem pumpuriem, kas lūdzās pēc Bleika lūpu pieskārieniem. Viņa tumšo acu draudīgais skatiens lika man burtiski izkust.
   – Pastāsti man, kā tu tagad jūties.
   Aizvēru acis un sagrozījos. Ādas sēdekļa pieskāriens manai sēžamvietai lika atcerēties, ka esmu kaila. Es novaidējos.
   – Mani viscaur ir pārņēmis siltums. Es vairs nespēju nociesties. Gribu, lai tu man pieskaries.
   – Zinu, ka gribi, mazā. Drīz tas notiks. Vai tu gribi, lai es tev ļauju vēl nedaudz sevi paglāstīt?
   – Jā. Lūdzu.
   – Tad ieslidini pirkstus sev klēpī un pastāsti man, ko tu jūti.
   Asi izelpoju, nu vairs gandrīz nespēdama valdīties. Zināju, ka ilgi vairs tā neizturēšu. Ļāvu plaukstām slīdēt lejup pār savu ķermeni, kamēr mani pirksti nonāca pie kājstarpes spraugas. Ar rādītājpirkstu pārlaidu tai pāri, pieskardamās jutīgajam klitoram, un pēc tam atgriezos augšpusē. Atvērusi acis, ieraudzīju, ka Bleiks atkal skatās uz mani. Viņš aplaizīja apakšlūpu, un, pamanījusi šo nelielo viņa iekāres pazīmi, iespiedu pirkstus sevī. Izliecu muguru un ievaidējos, vēlēdamās, kaut šobrīd viņš atrastos tur, kur jau tik ilgi biju viņu gribējusi.
   Bleiks sagrozījās un spēcīgāk nospieda gāzes pedāli.
   – Runā ar mani, mazā. Nu vairs nav tālu.
   – Tu tik viegli būtu varējis ienākt manī. Es gribu tevi, tavas lūpas, tavu locekli. Ar mani pašu vien ir par maz. Es gribu tevi, jo citādi sajukšu prātā, Bleik. – Ar brīvo roku satvēru savu krūti un saspiedu tās galu tieši tā, kā viņš pirmīt bija licis.
   – Nolādēts! – viņš izdvesa, ciešāk sagrābdams stūri. – Tieši to es vēlos. Es gribu, lai tu kusties manī, triecies manī. Es gribu aizmirst visu, izņemot šo sajūtu, kas ikreiz ir pati pilnība.
   Iesāņus uzmetis man skatienu, Bleiks ar brīvo roku satvēra mani aiz augšstilba un pavilka manu kāju augstāk tā, ka mans ceļgals atbalstījās pret priekšējo paneli. Nu biju pilnīgi atvērta, atklājusies viņa skatienam, un dedzīgi alku pēc uzmanības, ko viņam būtu vajadzējis veltīt ceļam.
   – Turpini, – viņš piesmacis izdvesa.
   – Tu esi vienīgais, kurš jebkad licis man tā justies. Tas ir brīnišķīgi. Es mīlu tevi. Es jūku vai prātā no tā, cik ļoti man tevis pietrūkst, cik ļoti tu man esi vajadzīgs. Bleik, man tevi vajag.
   Sāku ritmiski kustināt pirkstus, reibdama no savām vēlmēm.
   – Bleik, lūdzu, – es novaidējos. Man vairs nerūpēja tas, kur atradāmies. Biju tuvu orgasmam un vairs nespēju ilgāk gaidīt.
   – Neapstājies. Es gribu redzēt, kā tu sasniedz baudu. Es paklausīju, izmisīgi alkdama pēc jebkāda apmierinājuma, kaut vai tāda, ko es sev būtu sagādājusi pati. Baudas mirklis aizvien vairāk tuvojās, mans ķermenis saspringa gaidās. Aizvēru acis un pat vairs nezināju, kur mēs atrodamies, taču tad automašīna strauji nobremzēja, un Bleika plaukstas pieskārās manām krūtīm, viņa karstā, miklā mute piekļāvās manām lūpām.
   – Ej līdz galam, mazā. Pasteidzies.
   Viņa plauksta uzgūla manai rokai. Es sāku darboties straujāk.
   Mans ķermenis saspringa, mana āda dega visur, kur bijām saskārušies.
   – Bleik, – es atkal un atkal izdvesu.
   – Man tik ļoti patīk noskatīties, kā tu to dari. Ak dievs, cik ļoti es tevi gribu! Tik ļoti, nolādēts!
   Un tad es vairs neizturēju, tieši tajā brīdī, kad Bleiks iecirta zobus man plecā. Es iekliedzos, un baudas spēks lika man nodrebēt. Lēnām atjēdzos, pamazām apjauzdama, ka ar ieplestām kājām sēžu viņa automašīnā, visiem pieejamā ielā. Man gandrīz aizrāvās elpa. Noriju siekalas un palēnām atguvos. Nekustīgi raudzīdamies ārā pa logu, Bleiks atlaidās sēdeklī. Šķita, ka viņš pārdzīvo tieši to pašu.
   – Iesim.

Deviņpadsmitā nodaļa

   Tiklīdz aiz mums bija aizvērušās dzīvokļa durvis, es atslīgu pret tām. Joprojām nejutos pienācīgi apmierināta. Man vēl aizvien ļodzījās kājas, toties katra ķermeņa šūniņa bija saspringta un gatava viņu pieņemt.
   – Panāc šurp.
   Paspēris dažus soļus, Bleiks pagriezās. Viņa skaistajā sejā vīdēja te iekāre, te šaubas. Beidzot iekāre guva virsroku. Atgriezies pie manis, viņš viegli piespieda mani pie durvīm un sāka skūpstīt. Viņa lūpu pieskārieni bija maigi kā ziedlapiņas. Viņš noglāstīja manu roku no pleca līdz plaukstai, mūsu pirksti savijās, un es nodrebēju. Viņš nedaudz atrāvās.
   – Mums tas nav jādara, ja tu vēl neesi gatava.
   Man iesmeldzās sirds, sajūtot šo gandrīz nemanāmo nošķirtību, nelielo atkāpšanos no tās vietas, kur pirmīt bijām atradušies. Cieši satvēru Bleiku aiz gurniem, vēlēdamās likt viņam no jauna atgriezties pie manis, lai mūs varētu šķirt vienīgi attālums.
   – Bet es to gribu.
   – Es varu pagaidīt. Dievs ir mans liecinieks, es negribu to darīt, tomēr varu.
   Redzēju, ka Bleiks pūlas savaldīties. Izliecos pretī viņa maigajam pieskārienam – gandrīz nemanāmajai ādas saskarei, vārdos neizteiktajiem mūsu mīlestības apliecinājumiem, kas pēdējā laikā nebija varējuši rast izpausmi. Bleiks bija mans mīļotais, un mēs mīlējām ar saviem ķermeņiem.
   – Es esmu gatava, Bleik. Man vajag atrasties tev pavisam tuvu. – Man vajadzēja izraudzīties īstos vārdus, lai mēs atkal varētu veldzēties viens otrā.
   Viņš pieglauda plaukstu manam vaigam un ieskatījās man acīs.
   – Es tomēr pagaidīšu. Tik ilgi, cik vien tev vajadzēs. – Nevajag vairs gaidīt. Es… – Papurināju galvu, nevēlēdamās atklāt Bleikam savas šaubas, taču bija jau par vēlu. Viņš atliecās un ar zaļajām acīm jautājoši uzlūkoja mani. – Es vairs nevaru izturēt. Es nezinu, vai esmu gatava vai arī kādā brīdī tomēr neizturēšu, taču mums ir jāpamēģina to izdarīt, jo es nespēju tā dzīvot bez tevis.
   – Es esmu tepat līdzās. Es nekur nepazudīšu.
   – Nē, tas ir citādi. Tu pats to zini. Mēs tādi esam, tā mēs mīlam, un dažreiz tas ir vienīgais veids, kā varu tev to apliecināt.
   – Tev ir vajadzīgs laiks, lai atgūtos. Tavās acīs var redzēt šaubas. Es jūtu, ka tu vēl esi atturīga. Tas ir tik mokoši. Ir neizturami apzināties, ka es tevi biedēju un atsaucu tev atmiņā visas pārdzīvotās šausmas.
   – Zinu… Ak dievs, tu nemūžam nespēsi iedomāties, cik ļoti man ir žēl, ka tā notika. – Atslīgu pret durvīm. Mani bija uzveicis viss, ko Makss mums abiem bija nodarījis.
   – Tev nav jājūtas vainīgai. Es to esmu tev teicis jau simtiem reižu. Tev man jātic. Tu itin nemaz neesi vainīga.
   – Kaut es spētu to visu padarīt par nebijušu! Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti es to vēlos… uz visiem laikiem izdzēst atmiņas par Marku, tomēr to nespēja panākt pat viņa nāve. Man šķita, ka varbūt tas tomēr notiks, taču viņa nodarījums ir palicis manī… un es pat nezinu, vai kādreiz spēšu no tā atbrīvoties. Man gribas ticēt, ka reiz šī pagātne mani vairs nevajās, taču viss notikušais… pēdējā laikā… ir sajūta, ka tas ir bijis tikai nupat. Dažreiz man šķiet, ka es to visu redzu no jauna, tikai šoreiz ar citām acīm.
   – Ko tas nozīmē?
   – Es zinu, ka tas izklausās neprātīgi, taču kopš tā laika, kad Marks man uzbruka, un pēc tam vēl daudzus gadus es nekad neesmu jutusies patiešām labāk.
   Es spēju rīkoties, biju visnotaļ priecīga un dzīvoju vien tālāk, bet, lai tas varētu notikt, es noglabāju dziļi sevī visu, ko Marks man bija nodarījis. Es ieslēdzu viņu lādē, aizmetu prom atslēgu un iestāstīju sev, ka viss ir kārtībā. Tomēr tā nebija taisnība. Kamēr tu vēl nebiji ienācis manā dzīvē, es ne reizi nebiju piespiedusi sevi to visu pa īstam aptvert. Iespējams, mani vadīja pašaizsardzības instinkts, jo es nespēju iedomāties, ka izvarošana varētu iznīcināt gan mani pašu, gan visu, kā dēļ biju tik smagi strādājusi. Bet nu es vairs nevaru izlikties to nemanām. Tas līdzinās briesmīgai, neglītai rētai, un man vairs nav spēka to slēpt. Tu esi to redzējis, un tu mani par to nenosodi un nežēlo. Tā ir daļa no manis, un es pirmo reizi daudzu gadu laikā esmu sapratusi, ka vēl neesmu līdz galam izdziedēta. Tas nekas. Tevis dēļ – mūsu dēļ – es jūtos labāk.
   No jauna piekļāvu Bleiku sev klāt un maigi noskūpstīju. Ieelpoju viņa smaržu un tuvumu, un man noreiba galva.
   – Es negrasos tev melot, Bleik. Esmu nedaudz apdullusi. Man ļoti nepatīk šī sajūta, un man nepatīk, ka es pirmīt tā reaģēju. Es nevaru solīt, ka tas vairs neatkārtosies, kaut vai sīkumos. Fiziskā ziņā man nav nekādu šaubu par to, ko vēlos, taču es nekad nevaru būt droša par to, kas atkal var izraisīt reakciju manā prātā. Tu esi vienīgais, kas var palīdzēt man to visu pārdzīvot, jo es nekad nevienam neesmu uzticējusies tā, kā uzticos tev. Es tevi tik ļoti mīlu, ka dažreiz man pat sāp. Tev ir man jānotic – tu esi vienīgais, kurš spēj mani izdziedināt, Bleik.
   Cieši apskāvu viņu. Man pār vaigu noritēja asara. Neprātīgās emocijas, kas plosījās manī, draudēja izlauzties ārā.
   – Mazā, – Bleiks izdvesa man pie pašām lūpām. Viņa pleci zem manām plaukstām atslāba.
   – Lūdzu. – Noskūpstīju viņu vēlreiz, ciešāk, uzstājīgāk.
   Bleiks atkal nedaudz atrāvās. Ap viņa acīm bija ievilkušās rūpju rievas. Pasniedzos pēc viņa, bet, pirms vēl biju paguvusi apzīmogot savu lūgumu ar vēl vienu skūpstu, viņš sagrāba mani aiz vidukļa un pacēla. Aptvērusi viņu ar kājām, ļāvu, lai viņš aiznes mani uz tumšo guļamistabu. Ne mirkli neatraudamies no manis, viņš nolika mani gultas kājgalī.
   Ielaidu pirkstus viņa matos un noskūpstīju viņu vēl ciešāk. Mūsu augumi sakļāvās. Mana mēle uzmeklēja viņa lūpas un viegli tām pieskārās, mudinot pavērties. Viņš nopūtās un paklausīja. Mēs glāstījām viens otru. Lai gan mēs abi izstarojām spriedzi, katra mūsu kustība bija neierasti apvaldīta un nesteidzīga. Nespēju atcerēties, kad mēs vēl būtu rīkojušies tik lēni un saudzīgi. Lai gan kaut kas manī skaļi mudināja Bleiku pasteigties, iegūt mani tik kaislīgi, cik vien viņš to spēja, nez kāpēc šobrīd notiekošais likās daudz svarīgāks. Šī lēnā deja ar lūgumu katrā pieskārienā. Mūsu drēbes nokrita uz grīdas, mūsu rokas atkal atrada otra augumu. Atrāvusies no Bleika lūpām, apsēdos uz gultas malas un nedaudz pavirzījos atpakaļ, īsti nesaprazdama, kā viņš vēlas mani iegūt un cik daudz es spēšu izturēt. Istabu apspīdēja vienīgi mēness. Tas meta violetu mirdzumu uz saņurcītajiem palagiem, kuros sēdēju. Viņš mirkli palika stāvam. Viņa vaibstu ēnās vizēja neslēpta mīlestība. Satvēris manu pēdu, viņš to pacēla sev pie lūpām un uzspieda skūpstu uz īkšķa spilventiņa. Atlaidos gultā, atslīgdama uz mīkstās dūnu segas. Bleiks turpināja skūpstīt manu kāju, virzīdamies aizvien augstāk. Ticis gandrīz līdz mērķim, viņš ķērās pie otras kājas. Alkas, ar kurām cīnījos jau dienām ilgi, nu vairs nebija iespējams atstāt neievērotas, tām vairs nebija iespējams pretoties. Pirmīt sasniegtā bauda nebija tās mazinājusi. Biju gatava lūgties, taču zināju, ka neatkarīgi no tā, ko es sacītu, viņš vienalga nesteigtos. Nekas nespēja viņam likt zaudēt savaldību. Pār manu kāju pārslīdēja plauksta, un manas acis strauji atvērās. Kad Bleiks bija ticis līdz mana augšstilba vidum, es satvēru viņa roku un to apturēju. Mana sirds ātri pukstēja, un es elsoju, cīnīdamās ar pavisam citu jūtu uzplūdiem.
   Viņa acis iepletās, augums sastinga. Centos atrast īstos vārdus, kamēr viņš gaidīja, kad ierunāšos.
   – Nevajag ar rokām, labi? – Mana balss skanēja klusi. Man ļoti nepatika tas, ko šie vārdi lika noprast, tomēr es nevarēju to noklusēt, riskējot izjaukt pašreizējo noskaņu.
   Bleiks sakoda zobus, viņa kaklā noraustījās muskulis. Mierinoši paspiedu viņa roku.
   – Būs jau labi, – es sacīju, izvairīdamās pieminēt patiesos iemeslus, kurus viņš jau droši vien tāpat bija nopratis. Pēdējā laikā man nepavisam nepatika atcerēties Maksa roku pieskārienus tajā vakarā. Man gribējās cieši aizmiegt acis, lai padzītu šo ainu, taču tā vietā es veltīju visu uzmanību Bleikam.
   Viņš bija ļāvis manai kājai noslīgt atpakaļ uz gultas un nu stāvēja, urbdamies manī ar skatienu. Zināju, ka šovakar Bleiks neko nepalaidīs garām neievērotu. Gandrīz vienmēr viņš manu ķermeni izprata labāk nekā es pati. Tagad viņš skaidri apzinājās, ar ko mums jācīnās, un viņam nekas vairs nepalika neievērots.
   – Ērika, es jau agrāk esmu tev teicis, ka mums ir vajadzīgs drošības vārds. Ja līdz šim tev nešķita, ka mums tas ir nepieciešams, tad tagad man vajag, lai tev tāds būtu.
   Es saviebos.
   – Uzskati, ka tad arī es jutīšos mierīgāk.
   – Es tev pateikšu, kad vajadzēs apstāties. Es vienmēr to daru, – ietiepīgi iebildu.
   – Nē. Ir daudz grūtāk pateikt man, ka ir jāapstājas, un paskaidrot, kāpēc. Tev ir vajadzīgs tikai viens vienīgs vārds, kas izsaka visu. Tad es zināšu, ka man jāapstājas. Tad es zināšu, ka prasu no tevis pārāk daudz un tavs prāts pietiekami skaļi kliedz, lai tu man to pasaki. Mums ir vajadzīgs šāds vārds, vai arī šovakar mēs vairs neko nedarīsim, jo es nevēlos riskēt un tev kaut ko uzspiest ar varu. Šovakar ne.
   Nopūtos, nebūdama pārliecināta, ka mums tas patiešām nepieciešams. Ja jau Bleikam tas bija tik svarīgi, lai nu būtu.
   – Kādam šim vārdam ir jābūt? Izvēlies kaut ko.
   – Tas ir jāizvēlas tev pašai. Tas ir tavs drošības vārds. Izvēlies vārdu, ko varēsi nešaubīdamās pateikt, ja es tevi spiedīšu pārkāpt visas robežas. Es gan negrasos to darīt, bet…
   – Robeža.
   Viņš sarauca pieri.
   – Tieši tā. Es teikšu “robeža”, ja tu izdarīsi kaut ko tādu, ko es nespēšu paciest.
   – Labi, lai būtu.
   Šķiet, biju Bleiku pārliecinājusi. Viņš izelpoja, raizes viņa skatienā pagaisa. Nebiju pat iedomājusies, ka šāda vārda izvēlēšanās varētu viņu tik ļoti nomierināt, jo es allaž par to biju citādās domās. It kā, izrunājot šo vārdu, es vairs nespētu pieņemt visu, ko viņš man varēja sniegt, vai arī pilnīgi samierinātos ar verdzenes lomu, kuru biju uzņēmusies daudz vairāk, nekā jebkad biju spējusi iztēloties.
   Iestājās klusums, tukšums, kas apdraudēja mūsu tuvību. Aizāķēju pēdu viņam aiz kājas un pavilku tuvāk viņa roku, lai liktu Bleikam atgriezties pie manis. Viņš izvēlējās vietu man blakus, nevis man starp kājām. Pagriezos un piekļāvos viņam. Atgūlušies uz spilveniem, mēs cieši skatījāmies viens otram acīs.
   – Es to gribu, – čukstus sacīju. – Lūdzu, neļauj man visu sabojāt vai aizbiedēt tevi.
   – Pasaki man skaidri un gaiši, ko tu vēlies.
   – Es gribu, lai tu mīlējies ar mani, Bleik, un ne mirkli neapstājies. Es gribu, lai mūsu gultā līdz pat mūža galam valdītu mīlestība. Starp mums vairs nedrīkst nostāties itin nekas, lai kādus pārsteigumus dzīve sagādātu.
   Pirms Bleiks bija paguvis atbildēt, es viņu noskūpstīju. Šis skūpsts bija nepiepildītas vēlmes, apņēmības un visvairāk mīlestības pilns. Tikai mūsu mīlestība varēja mums palīdzēt to visu pārdzīvot. Bleiks atsaucās uz manu kaisli, pagriezdams mani tā, lai viņam būtu ērtāk. Mēs elpojām gaisu viens no otra lūpām, dzērām viens otru, kamēr sekundes pārvērtās minūtēs. Kamēr manas lūpas kļuva jutīgas un pietūka. No karstuma mūsu ādu pārklāja sviedri. Manas šaubas nebija zudušas, tomēr nu tās bija atkāpušās pietiekami tālu. Satvēru viņa stingro, piebriedušo locekli un noglāstīju to līdz pašam galam.
   Bleiks ievaidējās, izliekdamies pretī manai rokai. Sāku viņu ritmiski un maigi glāstīt.
   – Lūk, ko es vēlos. Nāc pie manis.
   Pavilku Bleiku sev tuvāk un atgūlos uz muguras. Viņš paslējās virs manis, gandrīz man nepieskardamies. Tad, ar plaukstām atbalstījies abās pusēs manai galvai, viņš nolaidās zemāk. Mūsu karstie ķermeņi sakļāvās. Viņš noskūpstīja mani uz pleca un tad piespieda lūpas pie mana kakla.
   – Parādi man ceļu uz sevi.
   Viegli trīcēdama, no jauna sataustīju viņa karsto locekli. Bleiks apstājās pie pašas ieejas manā klēpī, es atkal pavilku viņu aiz gurniem un izliecos, mudinot ienākt manī. Viņš lēni slīdēja aizvien dziļāk, un mans ķermenis nepretodamies pieņēma viņu.
   – Ak dievs! – Gandrīz zaudēju savaldīšanos, mani pārpludināja atvieglojums un bauda. Šķita, ka ikkatra mana auguma šūniņa nopūšas, jo Bleiks atkal bija kopā ar mani, tur, kur viņam bija vajadzējis atrasties visu šo laiku. Neizturamais bezdibenis starp mums beidzot bija izzudis, un viss atkal bija labi.
   – Paskaties uz mani, – viņš nočukstēja.
   Paklausījusi ieraudzīju iekārē satumsušās Bleika acis. Ierasto, parasti tik neapvaldāmo kvēli bija nomākušas raizes par mani.
   Kamēr biju runājusi, viņš bija ienācis manī līdz galam.
   – Es jūtos tik brīnišķīgi, Bleik. – Mana emociju pilnā balss ietrīcējās. – Es gandrīz varētu beigt jau tūlīt, tomēr nevēlos steigties.
   Viņš izelpoja, viegli pakustējās, tomēr vēl aizvien palika savaldīgs.
   – Tu taču zini, ka man nav iebildumu novest tevi līdz baudai tik bieži, cik vien tu vēlies. Nevajag kautrēties.
   Pasmaidīju un ar kājām aptvēru Bleika vidukli. Cieši saspiedusi viņa gurnus, bez vārdiem mudināju viņu no jauna ienākt manī. Viņš tā arī darīja, vēl un vēlreiz, aizvien drošāk, un katra kustība ļāva man nomierināties un padzina visas domas, kas šajā pilnības mirklī būtu varējušas mani vajāt.
   Mēs turpinājām mīlēties klusēdami, es vadīju katru Bleika kustību. Mēs bijām tik saskaņoti, it kā viņa ķermenis mani uzklausītu. Pēc katras straujās saplūšanas liesmas manī uzšāvās aizvien augstāk. Glāstīju viņu, vēlēdamās, kaut spētu paātrināt viņa kustības un apmierināt savu milzīgo iekāri, tomēr izbaudīdama nesteidzīgo ceļu pie tās. Uguns manī vēl aizvien bija tikpat kvēla, mana vēlme pēc baudas – tikpat stipra.
   – Pasaki man, kad būsi gatava beigt. Pasaki man, kas tev vajadzīgs.
   Neprāts Bleika balsī, viņa elpa man uz kakla strauji noveda mani līdz galam.
   – Ak dievs. Tagad… tas notiks tūlīt.
   Mani zibenīgi pāršalca karstums. Iecirtos viņa ādā ar nagiem, man vēl nebija gana. Mans klēpis cieši sakļāvās, izraisot starp mums asu berzi. Bleiks ar grūdienu ienāca vēl dziļāk, novedot mani līdz aizmirstībai, uz kuru neviens cits nebija varējis man ierādīt ceļu.
   – Ērika…
   Cauri saviem dimdošajiem sirdspukstiem izdzirdēju viņa balsī jautājumu. Viņš gribēja zināt, vai esmu kopā ar viņu, vai viņš varēja ļaut sev vaļu. Šāda piesardzība bija lieka. Jau biju gandrīz zaudējusi prātu, un nekādas šausmas vairs nespēja mani ietekmēt šobrīd, kad bijām tik tuvu svētlaimei.
   – Es mīlu tevi. Es tevi tik ļoti mīlu, – es iesmilkstējos. Manu acu kaktiņos sariesās asaras. Beidzot viss atkal bija neticami labi. Atkārtoju šos vārdus vēl un vēlreiz. Bleiks saņēma manu roku un piespieda to pie gultas man virs galvas. Ar otru roku sagrābis mani aiz gurna, viņš pacēla mani no gultas, spēcīgi ienāca manī, un es iekliedzos. Visā augumā novibrēja bauda, uzbangojot augstu pāri nupat piedzīvotajam orgasmam, kas jau bija licis man aizelsties un zaudēt spēkus.
   – Neviens mums to nekad neatņems, – viņš piesmacis izgrūda, atkal ienākdams manī. Ar alkatīgu skūpstu laupījis man elpu, satvēris mani vēl ciešāk, arī viņš sasniedza savu baudu.
   Pavērusi vienu aci, pamanīju, ka aiz loga aust diena. Mūs sveica kārtējais rīts, un, uzmetusi skatienu pulkstenim, nospriedu, ka ir laiks celties. Man aiz muguras bija saritinājies Bleika siltais augums. Puse spilvenu mētājās uz grīdas. Palagi bija pavisam saņurcījušies. Kad grasījos piecelties, viņš novaidējās un pievilka mani atpakaļ pie savām spēcīgajām krūtīm.
   – Ir jau vēls. Mums vajadzētu celties.
   – Man vienalga, – viņš nomurmināja, iespiedis seju man matos. – Tu esi pārāk skaista, lai es vēlētos kaut kur doties.
   Pasmaidīju. Manu sirdi pārpludināja aizkustinājums, un es ļāvos Bleika apskāvienam. Viņš sāka maigi glāstīt manas rokas un kājas, un atkal atgriezās augšup pie gurnu izliekuma. Tad viņš mani satvēra un pavilka atpakaļ tā, lai mēs sakļautos kopā. Pietiekami tuvu, lai es sajustu viņa uzbudinājumu. Tas nebija nekas pārsteidzošs, tomēr mana spēja doties uz darbu nu bija apdraudēta.
   Bijām pavadījuši pasakainu nakti, un es nespēju pārstāt par to domāt. Ne jau par seksu, pēc kura, kā jau allaž, biju palikusi gandrīz ļengana un apmierināta visbrīnišķīgākajos veidos. Mēs bijām izlauzušies cauri kādam mūrim un bijām to izdarījuši kopā. Negrasījos ļaut, lai mana pagātne nostājas starp mums, un mēs viens otram uzticējāmies pietiekami, lai spētu pacelties pāri bailēm, ko tā mūsos bija atmodinājusi.
   Šo dažu pēdējo nedēļu laikā kaut kas starp mums bija mainījies. Par spīti visām nesaskaņām un šķēršļiem pamazām bijām sākuši mācīties virzīties uz priekšu kopā. Dažkārt mēs nesoļojām vienā ritmā un klupām, tomēr palēnām sākām veidot jaunu ritmu. Ikreiz, uzticoties viens otram, mēs savās gaitās kļuvām daudz brīvāki.
   Bleika mīlēšanās pagājušajā naktī bija īsts šīs brīvības iemiesojums, un es vēl nekad nebiju jutusies tik atvieglota un piepildīta. Paspiedu roku, kas bija aptvērusi manu vidukli, nespēdama un nevēlēdamās pretoties vēlmei to izdarīt.
   Viņa lūpas aizslīdēja līdz manam plecam, kaisot skūpstus pār manu muguru un virzoties augšup pa kaklu. Tur viņš sāka laizīt un viegli sūkt manu jutīgo ādu. Pat neapjēgdama, ko daru, aizvēru acis un izliecos pret viņu. Pamudinot, aizvedot mūs abus pa ceļu, no kura man nebija nekādu cerību nogriezties.
   Satvēru Bleika roku un novilku to lejup, sev starp kājām. Viņš apstājās, nepieskāries tur, kur vēlējos, un man nepietika spēka, lai liktu viņam rīkoties tālāk.
   – Pieskaries man. Viss ir labi.
   – Vai esi pārliecināta? – Bleiks vēl bija miegains, un viņa balss bija piesmakusi. Tā izklausījās daudz seksīgāka, kad viņš beidzot pārstāja turēties man pretī.
   – Esmu, – es atteicu.
   Viņš ļāva rokai lēni noslīdēt lejup līdz manai kājstarpei. Tad piesardzīgi sāka mani kairināt. Uzliku roku uz viņa pirkstiem un piespiedu tos pie sevis, pamudinādama viņu un nu vēl skaidrāk zinādama, ka ar mums viss bija kārtībā, un tieši to es arī vēlējos. Viņa pirksti sāka kustēties aizvien ātrāk, kamēr varēja sadzirdēt, ka tie ir izvilinājuši miklumu. Man pār lūpām izlauzās kluss vaids. Tā daļa no manis, kas alka pēc piepildījuma, pēkšņi saspringa.
   Bleiks man aiz muguras paslējās uz elkoņa, aptina manus matus sev ap roku un tos viegli pavilka. Es atliecu galvu, atklādamās viņam. Viņš turpināja to, ko bija iesācis. Viņa elpa kutināja manu jutīgo ādu, kamēr viņš sūca, laizīja un viegli koda.
   – Bleik, – es iesmilkstējos, strauji pavirzīdamās atpakaļ, pretī viņa karstajam, piebriedušajam loceklim.
   – Vai tur ir kaut kas tāds, ko tu vēlies? – Viņš skūpstīja mani, virzīdamies lejup gar manu vaigu un tālāk aiz auss, viņa velnišķīgie, maģiskie pirksti turpināja mani kairināt.
   – Jā.
   Atņēmis roku, Bleiks ar locekli ķircinoši paberzēja ieeju manā klēpī. Visiem spēkiem valdījos, lai ar vienu spēju kustību nepavirzītos viņam pretī, vienā rāvienā uzņemot sevī viņu visu. Viņš būtu nosaucis mani par alkatīgu, jo tāda es arī biju. Es gribēju viņu visu, un man ļoti nepatika gaidīt.
   It kā ar to vēl būtu par maz, Bleiks cieši satvēra manu gurnu, lai es varētu pakustēties vienīgi tad, kad viņš to ļautu. Viņa valdonīgais pieskāriens svilināja manu ādu.
   – Pasaki man to, ko man patīk dzirdēt, un es tev došu to, ko tu vēlies.
   – Ņem mani, Bleik. Iegūsti mani.
   – Ak, kā man patīk, kad tu tā izrunājies, – viņš nomurmināja un pavirzījās nedaudz dziļāk. – Vai tu vispār spēj apjēgt, kas ar mani notiek, kad tu lūdzies, lai es tevi iegūstu?
   Sagrābu palagus dūrē. Manas alkas jau bija kļuvušas griezīgi asas. Bleiks turpināja viegli kustēties, neiekļūdams pārāk dziļi. Tas bija neizturami. Pacietīgi gaidīju. Tad viņš ar asu grūdienu iespiedās dziļāk. Šis nelielais atalgojums lika man noelsties.
   – Es mīlu tevi, Bleik. Lūdzu… lūdzu.
   – Tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti man patīk to dzirdēt.
   Un tomēr Bleiks nesteidzās, ienākdams manī tikai palēnām, novezdams mani līdz neprātam. Mana vēlme aizvien vairāk pieauga. Viņa tvēriens kļuva ciešāks un tad atlaidās. Tad viņš negaidot atbrīvoja mani un jau nākamajā mirklī ar plaukstu uzšāva man pa gurnu. Es iekliedzos, mans klēpis bezpalīdzīgi savilkās ap viņa locekli, cauri visam augumam izšāvās karstums.
   – Nolādēts, mazā! Man tik ļoti patīk noskatīties, kā es ieslīdu tevī. Tas notiek tik gludi, it kā tur būtu mana īstā vieta. – Asi izelpojis, viņš ienāca dziļāk. – Un tu esi tik sasodīti stingra, ka man aizraujas elpa.
   Mans vaids pārtapa aizžņaugtā kliedzienā, kad Bleiks man uzšāva vēlreiz, nu jau stiprāk. Mana ķermeņa izraisītās sajūtas lika man pacelties septītajās debesīs. Viņš uzsāka kustēties spēcīgi un ritmiski, iekļūdams dziļi manī. Mūsu augumi cieši sakļāvās. Ar roku aptvēris manu vidukli, viņš triecās manī no aizmugures.
   – Bleik, – es iekliedzos, kad viņš iekļuva manī līdz galam. Vēl un vēlreiz, tik strauji, ka sajutu tuvojamies baudu. Pašā kvēlākajā brīdī viņš man vēlreiz spēcīgi uzšāva ar plaukstu. Es nodrebēju, un pār mani nolija bauda, aizšaudamās pa visām manām dzīslām. Jau nākamajā mirklī mani panāca arī Bleiks. Iegrūdies dziļi manī, viņš novaidējās un palika nekustīgs. Mani piepildīja viņa siltums.
   Palikām bezspēcīgi guļam rīta saulē. Tā tik bija pamošanās!
   Pēc mirkļa Bleiks izslīdēja no manis un pagriezās uz muguras. Viņš smagi elpoja, pūlēdamies atgūties.
   – Iesi dušā? – pajautāju, pagriezusies pret viņu.
   – Ej vien. Pēc brīža es tev pievienošos. – Bleiks pagrieza galvu un pamanīja, kā es uz viņu skatos. – Kas ir?
   Ar pirkstu uzvilku mazu aplīti viņam uz pleca.
   – Es nupat iedomājos, ka man nekad neapniks gādāt, lai tev būtu tāda sejas izteiksme.
   Viņš pasmaidīja.
   – Labāk velc savu jauko pakaļu uz dušu, kamēr es vēl neesmu licis tev gādāt par manu sejas izteiksmi visu atlikušo pēcpusdienu.
   – Tev taču arī ir jāstrādā, cienītais.
   – Tici man, kaut kā tāda dēļ darbs var arī pagaidīt.
   Bleiks strauji pagriezās un tvēra pēc manis, taču es par mata tiesu veikli izvairījos no viņa mēģinājuma atkal pievilkt mani sev klāt. Man gan nebūtu iebildumu ļauties, taču birojā mani gaidīja darbu kalni.
   Labu brīdi uzkavējos dušā. Mani muskuļi bija saguruši un pārpūlēti. Pasmaidīju, iedomājusies visu, ko mēs nedēļas nogalē varētu pasākt, lai atgūtu zaudēto laiku. Galu galā, sapratusi, ka viņš nenāks šurp, beidzu mazgāties un aizgriezu dušu.
   Kad iznācu ārā, guļamistabā Bleika nebija. Devos viņu uzmeklēt. Ietinusies dvielī, ar basām kājām iztipināju cauri dzīvoklim viņa balss virzienā un atradu mīļoto virtuvē, joprojām brīnišķīgi kailu. Uz viņa krūtīm no mūsu vakara piedzīvojumiem bija palikuši daži skrāpējumi, un pēc mīlēšanās izspūrušie mati izskatījās tik burvīgi, ka tos spēju novērtēt vienīgi es.
   – Labi, paldies. Ja notiks vēl kaut kas, dodiet man ziņu. – Beidzis sarunu, Bleiks nometa telefonu uz galda. Lai gan biju nostājusies viņam priekšā, viņš stingi raudzījās man garām.
   – Vai kaut kas atgadījies?
   Bleiks paskatījās uz mani, tomēr es nekādi nespēju saprast, par ko viņš domā.
   – Bleik?
   Viņš samirkšķināja acis un izrāvās no domām, kas šaudījās viņa prātā.
   – Viss ir labi. Patiesībā pat vairāk nekā labi.
   – Ar ko tu nupat runāji?
   Viņš izklaidīgi paberzēja pieri.
   – Tas bija mans advokāts. Viņš gribēja pateikt, ka apsūdzība pret mani ir izbeigta un tāpēc arī tiesas nebūs.
   – Viss ir beidzies, tieši tik vienkārši? – izbrīnījusies noprasīju.
   Bleiks paraustīja plecus.
   – Tieši tik vienkārši.
   – Kāpēc Makss ir atsaucis apsūdzību? Nevar būt, ka tagad viņš tevi vairs neienīst tik ļoti kā pirms nedēļas.
   – Viņš nav atsaucis apsūdzību. Prokurors gluži vienkārši atteicās to uzturēt. Pēc advokāta domām, iemesls varētu būt tas, ka Makss ir apsūdzēts seksuālā uzbrukumā. Tomēr viņš uzskata, ka man ir ļoti paveicies. Man ar to pietiek.
   Atviegloti nopūtos. – Tas taču ir lieliski.
   Manas domas nekavējoties pievērsās uzmācīgajam atgādinājumam par to, ka man vēl aizvien vajadzēja doties uz policijas iecirkni, lai sniegtu liecību. Bleikam izvirzītā apsūdzība bija kalpojusi man par motivāciju to tiešām izdarīt.
   – Tu taču tik un tā iesi uz policiju, vai ne?
   Bleiks noteikti bija pamanījis šaubas manā skatienā, jo viņš pienāca man klāt. Stāvēju kā sastingusi, lūkodamās uz viņa nevainojami veidoto augumu. Nostājies man priekšā, viņš noglāstīja man roku. Es nodrebinājos. Viņa plaukstas bija vēsas.
   – Tev tas ir jāizdara, – Bleiks klusi sacīja.
   – Kāpēc? Kāpēc man tas ir jāpārcieš?
   Man acīs saskrēja asaras. Pakrūtē savilkās bailes.
   – Tu pati teici, ka vēl neesi līdz galam izdziedējusies. Es esmu tev līdzās. Es vienmēr būšu tev blakus. Es mīlēšu tevi visos veidos, kā vien tev būs vajadzīgs. Dievs ir mans liecinieks, es nespēju rīkoties citādi. Bet ar to, ka tu visu esi izstāstījusi man un Allijai, ir par maz. Tev jābūt stiprai un jāstājas pretī tam, kas ar tevi noticis. Gan toreiz, gan tagad. Ikreiz, kad iedomājos par to, ko Makss tev nodarīja… par to, ko viņš būtu varējis tev nodarīt… man burtiski asinis vārās. Tomēr es to nespēju paveikt tavā vietā. Šī ir tava iespēja vērst visu par labu, un vienīgi tu pati vari to izdarīt.
   Es aizvēru acis.
   – Es nevaru. Tajā visā ir kaut kas tāds… es nevēlos sabrukt nepazīstama cilvēka acu priekšā. Atzīties, cik muļķīgi esmu rīkojusies… cik viegli ievainojamu viņš mani ir padarījis. Visi taču to redzēja. – Izrunājot šos pēdējos vārdus, man aizlūza balss.
   Bleiks apklusināja mani un pievilka sev klāt. Piekļāvos viņam un ļāvu asarām vaļu.
   – Tu nerīkojies muļķīgi. Viņš padarīja tevi viegli ievainojamu, taču nu tev tādai vairs nav jābūt. Tu esi stipra. – Viņš mani apskāva vēl ciešāk. – Tu to spēsi paveikt.

Divdesmitā nodaļa

   Policijas virsniece Beitsa aizveda mani no sava rakstāmgalda uz nelielu, atsevišķu telpu. Šī sieviete varēja būt aptuveni vienā vecumā ar manu māti. Viņa izskatījās padrukna, viņas mati bija saņemti ciešā zirgastē, un no tās bija izlauzušās dažas īsas sprogas, kas ieskāva grumbainu seju. Uz betona grīdas nočīkstēja krēsla kājas, un mēs apsēdāmies pie galda viena otrai pretī. Sāku nervozi lauzīt rokas. Viņa atvēra kādu mapi un pārskatīja dažus dokumentus. Mana sirds smagi sitās krūtīs. Es gaidīju. No pieticīgajām pusdienām kuņģī sagriezās viegls nelabums. Visus uzmundrinošos vārdus, ko biju centusies sev iestāstīt, nomāca kāda balss manā prātā, kas nemitīgi atgādināja, cik ļoti es nevēlos to visu darīt.
   Maksa rīcība bija kļuvusi par spēcīgu ierosinātāju, kas draudēja atsaukt atmiņā to pagātni, ko es vispār nevēlējos atcerēties. Tas, ko grasījos darīt, bija nepieciešams, lai tiktu tam visam pāri. Tomēr šī sieviete man bija sveša. Viņa šķita tikpat skarba un salta kā telpa, kurā mēs abas šobrīd atradāmies, un es nevēlējos izrādīt vājumu ne viņas, ne arī kāda cita priekšā.
   Uzmanīgi izpētījusi dokumentus, policijas virsniece aši uzmeta man skatienu.
   – Vai viss kārtībā, mīļā?
   No jauna pievērsos viņas sejai. Biju sākusi elpot saraustīti. Aplaizīju lūpas.
   – Jā, viss ir labi. Es laikam tikai esmu uztraukusies.
   Izņēmusi papīra lapu, viņa paņēma pildspalvu un sagatavojās rakstīt.
   – Nevajag uztraukties. Tagad jums tikai jāpastāsta man, kas īsti notika, tieši tā, kā jūs to atceraties. Es visu pierakstīšu. Kad būsim beigušas, es jums to nolasīšu priekšā, un, ja viss būs pareizi, jūs parakstīsieties, un vairāk nekas nebūs jādara.
   Aši pamāju. Biju tikai sev iegalvojusi, ka policiste ir salta. Šajā mirklī viņa bija pārvērtusies un kļuvusi par cilvēku, kurš varbūt nemaz mani nenosodīja tā, kā biju sagaidījusi gan no viņas, gan no visiem pārējiem.
   – Labi, – beidzot noteicu.
   – Pastāstiet man, kas notika uzbrukuma vakarā.
   Aizvēru acis un ļāvu prātam aizklīst atpakaļ pie tā vakara.
   Turpmākās pusstundas laikā izstāstīju policijas virsniecei Beitsai par vakara gaitu. Vispirms par to, kā biju sarunājusies ar viesiem un tad arī ar Maiklu, kā biju piekritusi Maksa lūgumam parunāt ar mani divatā. Stāstīju viņai visu, ko vien spēju atcerēties, kamēr viss satumsa. Pēdējās nedēļas laikā man prātā bija uzausušas dažas saraustītas atmiņas par tās nakts notikumiem. Man labāk būtu paticis, kaut tas nebūtu noticis, taču jebkura informācija varēja izrādīties noderīga, lai uzburtu daudz pilnīgāku notikumu ainu. Visu pārējo bija redzējis gan Bleiks, gan vēl daži citi. Kamēr sieviete pierakstīja mana stāsta pēdējos teikumus, es klusībā sarāvos, apzinādamās, ka citi bija redzējuši mani tik bezpalīdzīgu.
   – Vai ir vēl kas tāds, ko jūs vēlētos piebilst?
   No jauna pievērsos viņai un papurināju galvu. Cik satraucoši, ka es gandrīz neko neatcerējos. Kā jau solījusi, viņa visu nolasīja man priekšā. Ar viegli trīcošu roku es parakstījos.
   Trīcēju nevis no satraukuma, bet gan no mani pārpludinājušā atvieglojuma. Viss bija galā. Beidzot. Pateikusi, ka sazināsies ar mani, ja būs vajadzīgs vēl kaut kas, policijas virsniece izvadīja mani no telpas.
   Ejot prom, betona klucis manā pakrūtē kaut kur pagaisa. Viss nu bija pateikts un izdarīts. Burtiskā nozīmē. Nezināju, vai Maksam tagad būs jāstājas tiesas priekšā, taču man tas pamazām sāka nozīmēt kaut ko vairāk. Biju izdarījusi kaut ko tādu, kas man līdz šim ne reizi nebija izdevies. Biju pārvarējusi savas bailes un nedrošību tiktāl, lai visu pastāstītu. Man gribējās ticēt, ka tas bija svarīgs solis pretī atlabšanai.
   Pagāju garām rakstāmgaldu rindām un iznācu pie liftiem. Neilgu brīdi gaidījusi, izdzirdēju aiz muguras vīrieša balsi. Nedaudz pagriezos un ieraudzīju Danielu kopā ar kādu cilvēku. Tas bija viens no detektīviem, ar kuriem biju runājusi.
   – Hetevejas jaunkundz, jūs taču mani noteikti atceraties. Es esmu detektīvs Kārmodijs.
   Jau grasījos sasveicināties, taču viņš nesniedza man roku, palikdams nevērīgi stāvam. Gandrīz pārāk nevērīgi, ņemot vērā, cik uzmanīgi viņš mani pētīja. Piespiedu sevi savilkt neizteiksmīgu seju.
   – Ko jūs te darāt? – detektīvs apvaicājās.
   Uzmetu skatienu Danielam. Redzot nepatiku viņa sejā, man gandrīz apstājās sirds.
   – Esmu nākusi privātā jautājumā, – nomurmināju.
   – Skaidrs. Nu ko, Ficdžeralda kungs, pateicos, ka atvēlējāt man laiku. Atstāšu jūs abus divatā. – No jauna pievērsies man, viņš viegli paslēja zodu. – Vēlāk sazināsimies.
   Lifta durvis atvērās, un mēs abi iekāpām tajā. Ierāvos lifta sturī un ieķēros aukstajās metāla margās.
   – Nevarētu teikt, ka biju gaidījis tevi te ieraudzīt. – Daniela seja joprojām bija neizteiksmīga.
   Velns parāvis. Ja nu viņš domāja, ka esmu ar kādu runājusi par joprojām neatrisināto Marka pašnāvības lietu?
   Sastomījos, nezinādama, ar ko sākt un ko sacīt.
   – Runa nav par Marku.
   Viņš palūkojās augšup uz stāvu apzīmējumiem virs lifta durvīm.
   – Tātad tam droši vien ir kaut kāds sakars ar Maksu Poupu.
   Muļķīgi blenzu uz viņu, saraukusi pieri.
   – Jā. Bet kā tu to zināji?
   Daniels no jauna pievērsās man.
   – Vai esi aizmirsusi, ka es vadu advokātu biroju? Kā tev šķiet, kam viņš piezvanīja vispirms?
   Iepletu muti. Tad satrūkos, jo iešķindējās zvans, liecinot, ka bijām sasnieguši pirmo stāvu. Daniels izkāpa no lifta, un es atlaidu nežēlīgi cieši satvertās lifta margas, lai viņam sekotu.
   Atgrūduši vaļā policijas iecirkņa smagās durvis, pagājām nedaudz tālāk un apstājāmies. Viņš izņēma cigarešu paciņu un izvilka vienu cigareti. Es saviebos.
   – Tev patiešām vajadzētu beigt smēķēt.
   Aizkaitināti palūkojies uz mani, Daniels ievilka dūmu.
   – Ak tā? Es riskēju zaudēt vēlēšanu kampaņā, kurā esmu ieguldījis miljoniem savas naudas, un tu man saki, lai es izbeidzu smēķēt. Tu laikam par mani ņirgājies.
   Kā aizsargādamās atkāpos. Daniela dusmas, kaut arī ātri gaistošas, vēl aizvien spēja likt man aprauties.
   – Ko tu te darīji? – es pajautāju, nospriedusi, ka šis iemesls noteikti bija tieši saistīts ar viņa nelāgo omu.
   – Kāds ir nopludinājis informāciju policijai.
   Es sastingu. Tas izklausījās nelāgi.
   – Kādu informāciju?
   – Kāds ir licis noprast, ka tu esi mana meita. Ir sasodīti skaidri zināms, cik ļoti tas kaitēs manai vēlēšanu kampaņai. Kretīni tādi! – Daniels saviebās un izpūta dūmus.
   Nu bija skaidrs, kāpēc Kārmodijs bija skatījies uz mani tā, it kā viņam būtu zināms kāds noslēpums. Tā arī bija.
   – Un tu to nenoliedzi?
   Daniels iesmējās.
   – Kāda jēga? To taču var skaidri redzēt, un, ja kādam vēl rastos šaubas, pietiktu ar vienkāršu DNS testu, lai visu apstiprinātu. Mums abiem pietiktu iedzert policistu kabinetā pa tasei kafijas, lai viņi jau būtu tikuši pie pierādījumiem.
   – Kurš gan būtu varējis nopludināt šādu informāciju?
   Daniels nogrozīja galvu un rūgti pasmaidīja.
   – Vari uzskatīt mani par traku, taču es uzskatu, ka pirmais sarakstā ir tavs līgavainis. Ja vien tu negribi man pateikt, kurš vēl to zina, jo vismaz es, sasodīts, neesmu par to visiem izstāstījis.
   Juzdamās pagalam nelāgi, domās pārskatīju visus vārdus. Sids, Allija, Marī… varbūt tagad arī Hīts. Tomēr nevienam no viņiem nebūtu nekāda labuma no šādas informācijas nonākšanas atklātībā.
   Bleikam bija savi iemesli, lai atriebtos Danielam, bet vai viņš to būtu darījis? Pat pēc tam, kad biju likusi viņam apsolīt, ka viņš to nedarīs? Varbūt, uzzinājis, ka Daniels man bija iesitis, viņš no sava solījuma bija atteicies. Varbūt mūsu jaunās vienošanās ietvaros Bleika solījums vispār nenozīmēja neko, ja viņam šķita, ka tā rīkoties būtu manās interesēs. Un tomēr tas jau būtu par traku. Ja šāda informācija nonāktu atklātībā, tā varētu kaitēt vienīgi Danielam, tomēr man nebija skaidrs, kāpēc Bleikam vajadzētu piesaistīt man lieku uzmanību. Viņš taču man to nenodarītu. Vai ne?
   – Daniel, Bleiks zina, ka esmu tava meita, jā, tomēr es patiešām neticu, ka viņš varētu nopludināt šo informāciju. Viņš man apsolīja, ka to nedarīs.
   Cerēju, ka Daniels manā balsī nebija saklausījis šaubas, jo vairāk par visu es vēlējos gādāt, lai mums nekas nedraudētu. Man jau agrāk bija nācies sadzīvot ar bailēm no Daniela izteiktajiem nāves draudiem.
   Viņš atkal iesmējās un ievilka pamatīgu dūmu.
   – Bleiks man to apsolīja, – es uzstājīgi atkārtoju.
   – Es ik dienu kaut ko apsolu Margo vismaz desmit reižu. Viņa priecājas, kaut arī es ne vienmēr izpildu šos solījumus. Piedod, taču es par tava hakera solījumiem nedodu ne pliku grasi. Te tev nu bija pateicība par to, ka palīdzēju viņam izkulties no ķezas.
   Saraucu pieri.
   – Par ko tu runā?
   – Kā tev šķiet, kurš parūpējās, lai apsūdzība pret Bleiku tiktu atsaukta?
   – To izdarīji tu? – Es aprāvos, cenzdamās aptvert šos jaunumus. – Kādā veidā?
   Daniels iesāņus uzlūkoja mani, izskatīdamies gandrīz vai garlaikots.
   – Tu noteikti nebrīnīsies, uzzinot, ka daži prokurori man ir pateicību parādā. Nebija grūti palūgt, lai kāds izliekas neredzam cilvēku, pret kuru izvirzīta apsūdzība seksuālā uzmācībā. Jāteic gan, ka viņš Maksam ir pamatīgi sadevis.
   – Tad jau tu zini, kas notika.
   Daniels pamāja, vēl aizvien izskatīdamies tikpat neizprotams, kaut gan varbūt nedaudz saspringtāks.
   – Bet, ja viņš nāca pie tevis, vai tad tavs advokātu birojs neaizstāv Maksu?
   Nu viņš saviebās.
   – Sasodīts, nē. Velns parāvis, par ko tu mani uzskati?
   Dzirdot šo jautājumu, manas acis plati iepletās. Varbūt pat pārāk plati. Kas Daniels īsti bija? Vienubrīd viņš spēja mani aizkustināt, bet jau nākamajā mirklī nežēlīgi piedraudēja iznīcināt manu mīļoto vīrieti. Es nekādi nespēju izprast, kāds viņš īsti bija.
   Daniels asi izelpoja.
   – Lai cik ļoti es arī nevēlētos to atklāt citiem, tu tomēr esi mana meita. Un Makss tevi sazāļoja un mēģināja izvarot. Es droši vien nonākšu tieši ellē, tomēr neesmu galīgi bezsirdīgs. Pietiek ar to, ka man jāsadzīvo ar visu, ko savulaik darīja Marks. Var jau būt, ka es ne vienmēr rīkojos saskaņā ar spēles noteikumiem, tomēr šoreiz es negrasos palīdzēt Maksam tikt cauri sveikā.
   Drudžaini pūlējos aptvert visu nupat dzirdēto. Es nemūžam nebūtu stāstījusi Danielam par piedzīvoto uzbrukumu, tomēr dziļi sevī es priecājos, ka viņš to bija uzzinājis, it īpaši tāpēc, ka nu viņš bija liedzis Maksam aizsardzību, ko varēja sniegt pilsētas slavenākais advokātu birojs.
   – Ko tu tagad darīsi? – es klusi pajautāju.
   – Apspriedīšos ar saviem sabiedrisko attiecību speciālistiem par to, kā ierobežot nelabvēlīgās sekas. Es teiktu, ka jau pēc dažām dienām par to sāks rakstīt visas avīzes. – Daniels aši, vērīgi uzlūkoja mani. – Ja tu patiešām tici, ka Bleiks nav nopludinājis šo informāciju, tad pasaki viņam, lai vismaz palīdz man noskaidrot, kurš to izdarījis. – Viņš nometa cigareti zemē un apdzēsa. – Jo es gribu ar to cilvēku parunāt.
   Es Danielam noticēju, un man nebija ne mazāko šaubu, ka ar sarunām vien viņš vairs neaprobežosies.
   Pie Bleika kabineta durvīm ātri sasveicinājos ar Keidiju, kura, mani ieraugot, bija pacēlusi galvu. Šodien viņas mati bija koši sārti.
   – Ej vien iekšā! – Viņa pamāja uz durvīm, lai gan tāpat bija skaidrs, ka es to varēju un arī grasījos izdarīt, vai nu Bleikam tas patiktu vai ne.
   – Paldies, – es atteicu un iegāju kabinetā.
   Kad aizvēru durvis, Bleiks strauji pagriezās savā krēslā. Viņš pasmaidīja, un man kļuva vieglāk. Dažu stundu laikā kopš mūsu pēdējā tikšanās brīža bija noticis tik daudz kas, un tieši viņu es vēlējos redzēt visvairāk.
   Piegāju Bleikam klāt. Viņš piecēlās, apskāva mani un noskūpstīja uz pieres. Piespiedos pie viņa, priecādamās par atvieglojumu, ko radīja mīļotā apskāviens, kaut arī zināju, ka, tiklīdz būšu sākusi runāt, šis atvieglojums varēja ātri izgaist. Viņš pavērsa augšup manu zodu un sarauca pieri.
   – Tu esi nobēdājusies.
   Es nopūtos, vienlaikus izelpodama savu atvieglojumu.
   – Šodien es satiku Danielu. Biju aizgājusi uz policijas iecirkni nodot liecību un ieraudzīju viņu. Viņš runāja ar tiem pašiem detektīviem, kuri pirms mēneša mani nopratināja.
   – Vai viņš tev kaut ko teica?
   Bleiks aizveda mani pie dīvāna otrā telpas galā un apsēdās man blakus. Viņš izskatījās noraizējies, un bija skaidrs, ka nu man viss jāizstāsta. Biju sagatavojusies atklāt Bleikam patiesību, tomēr nejutos pārliecināta, vai esmu pilnīgi gatava uzklausīt atbildi. Zināju, ka būšu spiesta paļauties uz viņu vairāk nekā jebkad. Lai cik liels arī būtu viņa naids pret Danielu, viņam nebija tiesību izpaust šo informāciju.
   – Policija zina, ka Daniels ir mans tēvs. Kāds viņiem to ir pateicis. Vai tas biji tu? Lūdzu, atbildi man godīgi, vai tu to izdarīji?
   Bleiks sarauca pieri.
   – Nē.
   Vērīgi skatījos viņam acīs, meklēdama kādu pazīmi, kas varētu liecināt, ka viņš nerunā patiesību.
   Viņš viegli sarāvās.
   – Ērika, vai es kādreiz esmu tev melojis?
   – Nē, – es beidzot atzinu, atslīgdama uz gludā ādas dīvāna. Pēkšņi man kļuva skaidrs – būtu daudz vieglāk samierināties, ka to izdarījis Bleiks, nekā mēģināt aptvert nezināmo. Bija jābrīnās, ka es naktīs vēl spēju mierīgi gulēt, paturot prātā, ka tik daudziem cilvēkiem dzīves galvenais mērķis bija iznīcināt kādu no mums.
   – Vai Daniels tev atkal draudēja? – Bleiks noprasīja.
   – Paldies dievam, ne. Tomēr viņš visvairāk tur aizdomās tieši tevi. Pats par sevi saprotams, es viņam apgalvoju, ka tu nebūtu to darījis, taču viņš netic taviem solījumiem. Daniels ir pārskaities un nespēj vien sagaidīt, kad varēs dabūt savos nagos to, kurš ir nodevis policijai šo informāciju. Viņš teica, ka tad, ja tas neesot tu, tev vajadzētu atrast vainīgo.
   – Ja nu tas ir bijis anonīms ziņojums? Velns parāvis, kā lai es noskaidroju, kurš to darījis? Pasaki Danielam, lai viņš iet pie velna un meklē vainīgo pats.
   – Bleik, – es dusmīgi paskatījos uz viņu.
   – Kas ir?
   – Tas nav nekāds joks. Policija visu zina, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka drīz vien viņi atkal gribēs ar mani runāt.
   – Tev vajadzēja viņiem izstāstīt visu patiesību toreiz, kad tev bija tāda iespēja. Tagad tev atliek vienīgi turpināt melot un riskēt tikt apsūdzētai izmeklēšanas kavēšanā.
   – Es negribēju, lai Daniels nonāk aiz restēm.
   Pēkšņi Bleiks nolamājās un kļuva skarbs.
   – Ērika, tu dažreiz spēj mani nokaitināt līdz ārprātam, vai tu to zini? Tas cilvēks tev iesita un draudēja mani nogalināt. Dievs vien zina, ko viņš vēl ir izdarījis, lai būtu pelnījis mūža ieslodzījumu.
   – Viņš ir mans tēvs, Bleik. Piedod, ka mana ģimene nav tik ideāla kā tavējā. Mana māte ir mirusi, un mans patēvs ir sācis jaunu dzīvi, kurā man vairs nav vietas. Diemžēl Daniels ir vienīgais, kas man vēl palicis. Man negribētos visu atlikušo mūžu apzināties, ka esmu iesēdinājusi viņu aiz restēm par to, ka viņš ir nogalinājis cilvēku, kurš gandrīz izpostījis visu manu dzīvi.
   Bleiks iegrūda pirkstus matos. Šāds žests allaž liecināja, ka viņš ir zaudējis pacietību. Parasti manis dēļ.
   – Un kas tagad būs?
   Es nopūtos.
   – Nezinu. Senāk es biju tikai meitene, kurai Marks iesita tovakar, kad gāja bojā. Tagad es esmu viņa pusmāsa, un mans tēvs ir ietekmīgs cilvēks, kurš šobrīd piedalās daudzus miljonus vērtā vēlēšanu kampaņā. Šāds atklājums cilvēkus noteikti pārsteigs. Bez šaubām, viņiem radīsies jautājumi.
   – Tu pavisam noteikti pateici policijai, ka Marks tovakar tev uzmācās?
   – Pat tad, ja es nebūtu to pateikusi, fotogrāfijās viss bija skaidri redzams. Ir vesela sērija fotouzņēmumu, kuros mēs esam redzami dejojam. Viņš… kaut ko runā man pie auss. – Es nodrebinājos. Šīs atmiņas šķita baisas.
   Bleiks klusēdams brīdi raudzījās tukšumā.
   – Kāpēc to fotogrāfiju ir tik daudz? Pasākumā piedalījās simtiem viesu, un es neatceros tur redzējis daudz žurnālistu. Protams, tu izskatījies satriecoši, un nevar noliegt, ka tovakar tu nevarētu būt palikusi nepamanīta, bet vai tomēr tev tas nešķiet savādi?
   Bija grūti nepiekrist, tomēr es nespēju rast nevienu saprātīgu atbildi. Kad detektīvi pirms mēneša bija atnākuši pie mums uz mājām, lai iztaujātu mani par Marku, man pat prātā nebija ienācis padomāt par šīm nelaimīgajām fotogrāfijām. Biju pārāk uztraukusies, pūloties pasargāt Danielu un, to darot, runāt dabiski. Kā gan bija gadījies, ka veiksmīgā kārtā kāds tik daudz safotografējis cilvēku, kuram drīz vajadzēja mirt? Lai gan tur atradās visi pilsētas ietekmīgākie cilvēki, kāds bija ieinteresējies tieši par mums, par mani…
   Un tad es visu aptvēru.
   – Ak dievs! – Aizšāvu roku mutei priekšā.
   – Kas ir?
   Man sažņaudzās kuņģis. Šķita, ka tūlīt kļūs nelabi.
   – Ārprāts, – es nočukstēju, neticīgi papurinādama galvu.
   – Ērika, runā ar mani, – Bleiks uzstāja, atraudams roku man no lūpām un saņemdams to plaukstā.
   – Ričards. – Es uzlūkoju viņu. – Tovakar Ričards bija ieradies kopā ar kādu fotogrāfu, lai vēlāk varētu uzrakstīt par šo pasākumu. Un viņš zināja, ka es tur būšu. Es atceros, ka Marī bija viņam likusi mani pieskatīt.
   Mēs ar Bleiku daudznozīmīgi saskatījāmies.
   – Ko vēl Marī viņam ir pastāstījusi?

PATEICĪBA

   Šī grāmata nebūtu bijusi iespējama bez manu cienītāju dienišķā atbalsta. Katra jūsu ziņa un komentārs piepilda mani vairāk, nekā jūs spējat iedomāties. Spēt rakstīt un apzināties, ka tik daudzi no jums dedzīgi gaida manas iztēles kārtējo daļu, – tā ir vārdos neizsakāma svētība.
   Īpaša pateicība maniem atbalstītājiem internetā un manas brīnišķīgās ielas komandas biedriem par jūsu nesatricināmo atbalstu un pacietību. Vaildas komanda ir spēks, ar ko jārēķinās. Es mīlu jūs, dāmas, tik stipri, ka nevar pat izteikt!
   Daudz pateicības pienākas visiem, kas man solīja, ka varēšu uzrakstīt šo grāmatu, par spīti mokoši īsiem termiņiem, milzīgam spiedienam un visam pārējam, ko dzīve tikmēr nolēma nolikt man ceļā, un tā visa bija daudz vairāk, nekā jebkad biju gaidījusi. Liels paldies arī manai mammai, kura atgādināja man, lai es izguļos, laiku pa laikam atpūšos un paturu prātā savu mērķi. Kaut gan es lielākoties nelikos ne zinis par šiem padomiem un lauzos tikai uz priekšu, paldies, ka neļāvi man aizmirst, ka esmu tikai cilvēks, nevis supersieviete.
   Man gribētos pateikties arī saviem draugiem rakstniekiem par viņu atbalstu un labajiem vārdiem. Nemaz nezinu, kā būtu izdzīvojusi bez savas seksīgās dvēseles draudzenes Mias Mišeles regulārajiem apciemojumiem un virtuālajiem viskija dzeršanas randiņiem. Ja jau esam sākuši par to runāt, paldies, Džek! Arī tu man palīdzēji pārdzīvot dažus grūtus brīžus.
   Kā jau allaž, esmu mūžīgi pateicīga savai redaktorei Helēnai Hartai par to, ka viņa prot pēdējā mirklī paveikt brīnumus. Manas grāmatas nevar uzskatīt par oficiāli nākušām pasaulē, kamēr viņa nav tām pārkaisījusi savus maģiskos rediģēšanas putekļus. Paldies Eimijai un Džonam par teksta labošanai veltīto laiku!
   Paldies arī tev, Remī, par to, ka iepazīstināji mani ar zvaigznēm un palīdzēji man izprast šo Bleika un Ērikas stāsta nodaļu, ko bez tevis es droši vien nekad nebūtu paveikusi.
   Un visbeidzot paldies arī maniem darbiniekiem par to, ka neļāvāt iznīkt manam uzņēmumam, kamēr dienām ilgi biju nozudusi Bleika un Ērikas pasaulē. Īpašs paldies Kurtam, kura palīdzība šīs grāmatu sērijas vāku pārveidošanā aiztaupīja man neiedomājami daudz laika un uztraukuma. Tu esi pacietīgs kā īsts svētais!

Meredita Vailda Kaisle