Džūda Devero
Jasmīna smarža

Pirmā nodaļa

   Čārlstona, Dienvidkarolīna, 1799. gads

   – Padomā par Hailendu, – Tīsijs Konors teica savai krustmeitai Kejai. – Padomā par tēva dzimteni un cilvēkiem tajā. Viņš bija muižnieks, un tu esi muižnieka meita, tātad…
   – Vai tēvs man liktu darīt to, ko tu man lūdz? – Keja painteresējās. Biezo skropstu ietverto acu skatienā jautās smaids.
   Tīsijs gulēja gultā, jo kājai bija uzlikta šina no ceļgala līdz gurnam. Kāja bija lauzta pirms dažām stundām, un vīrietis sāpēs saviebās pēc katras kustības, tomēr vāri uzsmaidīja Kejai.
   – Ja tavs tēvs zinātu, ko lūdzu viņa mīļajai meitai, viņš piesietu mani pie ratiem un vilktu pāri kalniem.
   – Es braukšu, – ierunājās Houpa, kas sēdēja otrā pusē gultai. – Es sēdīšos karietē un…
   Tīsijs uzlika plaukstu meitenei uz rokas un veltīja viņai gādīgu skatienu. Houpa bija vienīgais Batšīvas un Īzaka Čepmena bērns. Viņas skaistā, jaunā māte bija mirusi pirms vairākiem gadiem, bet vecais, īgnais, mūžīgi neapmierinātais tēvs joprojām dzīvoja. Tīsijs Konors apgalvoja, ka ir tikai “ģimenes draugs”, tomēr Keja bija dzirdējusi sievietes baumojam, ka Batšīvas un Tīsija attiecības bijušas nopietnākas par draudzību. Klīda runas, ka Houpas īstais tēvs ir Tīsijs.
   – Tas ir ļoti laipns piedāvājums, mīļā, bet… – Viņš apklusa, lai skaļi nepateiktu to, kas tāpat bija skaidrs. Houpa uzauga pilsētā un nekad nebija sēdējusi zirga mugurā. Viņa pārvietojās tikai karietēs. Turklāt triju gadu vecumā viņa nokrita no kāpnēm, un kreisā kāja bija nepareizi saaugusi. Zem garajiem svārkiem Houpa slēpa kurpi ar divas collas biezu zoli.
   – Krusttēv Tīsij, – Houpa pacietīgi turpināja, – tu no Kejas pieprasi neiespējamo. Paskaties uz viņu! Tērpusies tā, it kā dotos uz balli. Tādā kleitā nevar jāt ar zirgu.
   Tīsijs un Houpa palūkojās uz Keju, kuras klātbūtne teju vai izgaismoja telpu. Viņai bija tikai divdesmit gadu. Keja nebija klasiska skaistule kā viņas māte, tomēr ļoti glīta. Tumši zilās acis mirdzēja neparasti garo skropstu ietvarā, tomēr krāšņākā rota viņas izskatā bija biezie kastaņbrūnie mati. Tie bija sasprausti mezglā, un gar seju slīga šķipsnas, kuru dēļ spēcīgais, no tēva mantotais zods šķita maigāks.
   – Gribu, lai viņa no tikšanās vietas dodas tieši uz balli. – Tīsijs mēģināja piecelties sēdus un apspieda vaidu. – Varbūt es varēšu…
   Houpa viegli pagrūda vīrieša plecu, un viņš atkal atslīga guļus. Viņa nosusināja vīrieša nosvīdušo pieri ar vēsu auduma gabalu.
   Viņš atkal palūkojās uz Keju. Meitenes kleita bija patiešām krāšņa – balto satīna audumu ar mežģīņu apdari klāja vairāki simti kristāla krellīšu, kas veidoja sarežģītus rakstus. Kleita ideāli piegūla Kejas slaidajam augumam, un, pazīstot Engusu Makternu Hārkortu, tā maksāja tikpat, cik Tīsijs nopelnījis iepriekšējā gada laikā.
   – Houpai taisnība, – Tīsijs teica, – tu nevari doties turp manā vietā. Tas ir pārāk bīstams ceļojums jebkuram cilvēkam, bet jo sevišķi jaunai meitenei. Cik žēl, ka Neita, Ītana vai Tallija nav šeit!
   Izdzirdējusi savu triju vecāko brāļu vārdus, Keja apsēdās uz krēsla pie gultas.
   – Es protu jāt ātrāk nekā Tallijs, – viņa apgalvoja par brāli, kurš bija nepilnu gadu vecāks par Keju. – Un šauju tikpat labi kā Neits.
   – Ādams, – Tīsijs turpināja. – Cik žēl, ka šeit nav Ādama!
   Keja nopūtās. Vecākais brālis Ādams viņu pārspēja itin visā. Tomēr viņam līdzvērtīgs bija tikai Kejas tēvs.
   – Krusttēv Tīsij, – Houpa brīdinošā balsī iesāka, – tu rīkojies nepareizi. Tu gribi pierunāt Keju darīt kaut ko absolūti neiespējamu. Viņa…
   – Varbūt tas nav neiespējami, – Keja iebilda. – Man būs tikai jāaizved nastu nesējs zirgs uz noteiktu vietu un jāsamaksā dažiem vīriem. Tas arī viss, vai ne?
   – Tas arī viss, – Tīsijs piekrita un vēlreiz mēģināja piecelties sēdus. – Kad satiksi vīrus, atdod viņiem maisiņu ar monētām, bet Aleksam – nastu nesēja zirga iemauktus. Vīri aizies, un tu savas ķēves mugurā varēsi doties uz balli. Tas būs ļoti vienkārši.
   – Varbūt es varu… – Keja iesāka, bet Houpa viņu pārtrauca. Houpa stāvēja kājās, salikusi rokas sānos, un neapmierināti skatījās uz gultā gulošo Tīsiju.
   – Tīsij Konor! Tu nodarīsi šim nabaga bērnam pāri. Tu jauksi viņai galvu, līdz Keja aizmirsīs, ko tas viss patiesībā nozīmē. Varbūt viņa to nemaz nezina.
   Houpai bija tuvu trīsdesmit, viņa bija deviņus gadus vecāka par Keju un bieži izturējās pret jauno sievieti kā pret bērnu.
   – Es saprotu, ko Tīsijs man lūdz, – Keja atbildēja.
   – Nē, nesaproti. – Houpa turpināja skaļākā balsī. – Viņi visi ir noziedznieki. Visi. Tie divi vīri, kuriem tu grasies samaksāt… – Viņa dusmīgi palūkojās uz Tīsiju. – Pastāsti, kur viņus satiki!
   – Ķurķī, – Tīsijs nomurmināja, bet, sajutis sev pievērstu Houpas īgno skatienu, paskaidroja: – Cietumā. Es satiku tos vīrus pēc tam, kad viņi bija atbrīvoti no ieslodzījuma. Kur vēl es būtu atradis cilvēkus tādam darbam? Baznīcā? Houpa, tu aizmirsi, ka svarīgākais šajā situācijā ir Alekss.
   Tieši Alekss…
   – Alekss! – Houpa piespieda plaukstas pie deniņiem un uz mirkli aizgriezās. Kad viņa atkal pievērsa skatienu gultā gulošajam vīrietim, viņas seja bija dusmās piesarkusi. Houpa nebija īpaši glīta, un sārtums vaigos viņu nepadarīja pievilcīgāku. – Tu neko nezini par Aleksandru Makdauelu. Tu viņu pirmoreiz satiki cietumā.
   Keja iepleta acis. – Bet es domāju…
   – Tu domāji, ka mūsu mīļais krusttēvs Tīsijs Aleksandru pazīst, vai ne? Tā nav. Mūsu krusttēvs dienēja armijā kopā ar Aleksa tēvu un tavu tēvu, un…
   – Un viņš vairākas reizes izglāba man dzīvību, – Tīsijs atcirta. – Viņš mūs sargāja laikā, kad bijām tik nepieredzējuši, ka nepratām pat pieliekties apšaudes laikā. Maks mums visiem bija kā tēvs vai vecākais brālis. Viņš…
   – Maks? – Keja jautāja. Viss beidzot kļuva skaidrs. – Vīrietis, kuram palīdzēsi izbēgt no cietuma, ir tā Maka dēls, par kuru stāstīja tēvs?
   – Jā, – Tīsijs atbildēja un pievērsās Kejai. – Pateicoties Makam, tavs tēvs ir dzīvs.
   – Pastāsti viņai, par ko dēls saņēma sodu, – Houpa uzstāja. Viņas seja joprojām bija dusmās piesarkusi kā saules apsvilināta. – Pastāsti Kejai, kāpēc šis vīrietis nokļuva cietumā.
   Tīsijs klusēja, tāpēc Keja ierunājās:
   – Es domāju, ka viņu…
   – Ko? Ka viņu arestēja par dzeršanu? Par iekrišanu zirgu barības silē?
   – Houpa! – Tīsijs viņu stingri apsauca, un Keja ievēroja, ka arī vīrieša seja ir sarkana. – Man patiešām šķiet, ka…
   – Tu domā, ka pierunāsi Keju, ja noklusēsi faktus?
   – Ko viņš izdarīja? – Keja jautāja.
   – Viņš noslepkavoja savu sievu! – Houpa skaļi iesaucās.
   – Ak tā. – Keja nezināja, ko teikt. Plati ieplestās acis un krāšņā kleita padarīja viņu līdzīgu lellei. Sievietes matos bija ieliktas trīs sprādzes zvaigznes formā, noklātas ar dimantiem, un sveču gaismā tās mirdzēja.
   Houpa apsēdās krēslā pie gultas un paskatījās uz Tīsiju.
   – Vai stāstīsi pats, vai arī tas jādara man?
   – Šķiet, ka tu jau esi apņēmusies izklāstīt visas asiņainās detaļas.
   – Tevis tur nebija, – Houpa iesāka, – tāpēc tu neredzēji visus šausminošos rakstus avīzēs. Aleksandrs Lahlens Makdauels ieradās Čārlstonā pirms trim mēnešiem, iepazinās ar ļoti skaisto un talantīgo Lilitu Greju, un viņi drīz apprecējās. Nākamajā dienā pēc kāzām Aleksandrs pārgrieza viņai rīkli.
   Keja pielika plaukstu pie kakla, šausmu pārņemta.
   Houpa palūkojās uz Tīsiju, kurš atbildēja ar dusmīgu skatienu.
   – Vai es kļūdījos? Vai es pārspīlēju?
   – Viss, ko tu teici, tika rakstīts avīzēs, – Tīsijs atbildēja caur sakostiem zobiem.
   Houpa atkal pievērsās Kejai.
   – Aleksu atrada tikai nejaušības dēļ. Tiesneša Arnolda guļamistabas logā kāds iemeta akmeni, kam piestiprināta zīmīte. Tajā bija rakstīts, ka Aleksa Makdauela sieva ir mirusi un atrodama pilsētas labākās viesnīcas pēdējā stāva numurā blakus vīram. Sākumā tiesnesis to noturēja par šaušalīgu joku. Kad pie viņa durvīm klauvēja doktors Nikersons un paziņoja, ka ir saņēmis tādu pašu zīmīti, viņi abi devās pārbaudīt viesnīcas numuru. – Houpa palūkojās uz Tīsiju. – Vai turpināt?
   – Vai manos spēkos ir tevi apturēt?
   Keja lūkojās gan uz vienu, gan otru. Viņa redzēja divus vienādus zodus un divus vienādus acu pārus, kuros vienādi liesmoja dusmas. Sieviete iztēlojās, kā pēc atgriešanās mājās kopā ar māti jautrā atmosfērā apspriedīs katru šovakar izteikto vārdu un žestu. Viņa labprāt pastāstītu par notikušo arī tēvam, bet tad nāktos noklusēt visu par cietumu un slepkavību.
   – Pirms rītausmas tiesnesis un ārsts iebruka Aleksandra Makdauela numurā, un viņam blakus gulēja sieva.
   Viņas rīkle bija pārgriezta!
   Keja atkal ieelsās, pielikusi plaukstu pie kakla.
   – Esmu gatavs derēt uz savu dzīvību, ka Maka dēls nebija slepkava, – Tīsijs mierīgi paziņoja.
   – Labi, bet tu grasies apdraudēt Kejas dzīvību, nevis savējo! – Houpa atcirta.
   Keja atkal paraudzījās uz abiem un bažīgi nodomāja, ka pēc šī atgadījuma viņi vairs nesarunāsies.
   – Tātad tu grasies palīdzēt Aleksandram izbēgt no cietuma un aizbraukt projām?
   – Tāds bija plāns, bet es gribēju doties līdzi.
   – Kārtējā ilgajā, bīstamajā ceļojumā, – Houpa piebilda saērcinātā balsī. – Kurp tad tu šoreiz posies?
   – Uz Floridas plašumiem.
   Houpa riebumā noskurinājās.
   Keja visu mūžu bija klausījusies stāstus par krusttēva Tīsija ceļojumiem. Viņš kopā ar pētniekiem devās uz rietumiem un bija redzējis tādus brīnumus, par kuriem citi baltie cilvēki pat nenojauta. Tīsijs dievināja augus – likās, viņš zināja tiem visiem nosaukumus latīņu valodā – un trīs gadu garumā bija mācījies attēlot redzēto zīmējumos. Ļaudis slavēja Tīsija zīmējumus, bet Keja un viņas māte nepauda savu viedokli. Viņām piemita mākslinieka talants, un krusttēva zīmējumi bija pārāk vienkārši un neprofesionāli. Viens no Kejas zīmēšanas skolotājiem – viņa mācījās zīmēšanu kopš četru gadu vecuma – bija angļu mākslinieks Rasels Džonss. Viņš bija tirāns, un Kejai bija grūti izpildīt visas skolotāja prasības, tomēr viņa to paveica.
   “Cik žēl, ka tu neesi zēns,” skolotājs bija vairākkārt teicis sapņainā balsī.
   Keja aptvēra, ka izrunājusi šos vārdus skaļi, jo Tīsijs un Houpa uz viņu skatījās.
   – Es domāju par…
   – Par Džonsa kungu, – Tīsijs iejaucās. – Par tavu nesenāko skolotāju. – Viņa skatiens pauda skaudību. – Es apskaužu tavu talantu, Keja. Ja es mācētu zīmēt tik labi un veikli kā tu, es radītu trīsreiz vairāk mākslas darbu nekā šobrīd, un tie visi būtu teicami. Zīmēšana perspektīvā padara mani traku!
   Houpa par Keju un viņas ģimeni zināja maz. Viņas vienoja Tīsijs – abu sieviešu krusttēvs. Houpa zināja, ka Kejai “jāpieņem lēmums” un ka viņa tikmēr dzīvos Čārlstonā.
   – Vai tu glezno?
   Tīsijs iesmējās un sajuta sāpju vilni. Viņš paberzēja apsaitēto ceļgalu un pūlējās atgūt elpu.
   – Kejas talantu apskaustu pat Mikelandželo.
   – Šaubos, – Keja attrauca, tomēr smaidīja un pieticīgi nodūra skatienu.
   – Tu gribi riskēt ar šīs brīnišķīgās sievietes dzīvību, lai izglābtu slepkavu? – Houpa dusmīgi lūkojās uz Tīsiju.
   – Nē. Es gribu, lai viņa palīdz cilvēkam, kurš zaudējis visu! Ja tu būtu klausījusi manam lūgumam un kopā ar mani apciemojusi Aleksu cietumā, tu redzētu, kā viņš sēro. Viņš vairāk pārdzīvoja sievas zaudējumu, nevis par savu likteni.
   Uz Houpu krusttēva teiktais neatstāja iespaidu. Keja secināja, ka viņa to jau dzirdējusi vairākas reizes iepriekš.
   – Ko šis cilvēks darīs pēc izglābšanās no cietuma? – Houpa jautāja. – Pavadīs atlikušo dzīvi, izvairīdamies no policijas?
   – Kā jau teicu, sākotnēji bija plānots, ka Alekss kopā ar mani dosies uz Floridu, pie Greidija kunga. – Viņš palūkojās uz Keju. – Greidija kungs ir ekspedīcijas vadītājs, un mēs plānojām ceļojumu kopš pavasara. Man tika uzticēts zīmēt un gleznot visu, ko ieraudzīsim. Greidija kungs mani nolīga, kaut gan zina, ka neprotu zīmēt cilvēkus un dzīvniekus. Mani interesē tikai augi. Keja var…
   Keja negribēja dzirdēt kārtējos komplimentus. Tie šķita lieki brīdī, kad bija apdraudēta cita cilvēka dzīvība.
   – Kas notiks ar Aleksandru, ja neviens neieradīsies viņam pretī?
   – Viņu noķers, ieliks atpakaļ cietumā un nākamās dienas rītā pakārs, – Tīsijs paskaidroja.
   Keja paskatījās uz Houpu, gaidot apstiprinājumu, tomēr viņa neko neteica.
   – Vai tu gribi, lai es aizvedu Aleksandram zirgu?
   – Jā! – Tīsijs atbildēja, pirms Houpa paguva ierunāties. – Tas arī viss. Samaksā vīriem, kuri izdabūs Aleksu no cietuma, atdod viņam zirgu un dodies projām.
   – Uz kurieni Alekss dosies, ja viss notiks pēc plāna?
   – Pie Greidija kunga. Es uzzīmēju karti ar vietu, kur Aleksam jāsatiek pētnieku komanda. – Viņš uzmeta Kejai jautājošu skatienu. – Tā kā es nevaru doties ekspedīcijā, Greidija kungam būs jāatrod cits mākslinieks. Diemžēl…
   Keja pasmaidīja, jo saprata, ko krusttēvs vēlas teikt.
   – Pat ja es būtu vīrietis, es nevēlētos doties ekspedīcijā. Man patīk dzīvot pie ģimenes Virdžīnijā, un es labāk palieku šeit. Piedzīvojumu meklējumus atstāju brāļu ziņā.
   – Viss ir tā, kā tam jābūt, – Houpa piebilda. – Sievietēm nav jāskraida pa pasauli un jādara vīriešu darbi. Un viņām pavisam noteikt nav jāsēžas zirga mugurā un jādodas satikt slepkavu.
   Tīsijs pievērsa Kejai nopietnu skatienu.
   – Es pazīstu tevi kopš tavas dzimšanas un nemūžam nelūgtu darīt kaut ko bīstamu. Tu vari noslēpt kleitu zem Houpas lielā apmetņa ar kapuci, un es zinu, ka tu esi prasmīga jātniece. Esmu redzējis, kā tevis vadīts zirgs pārvar tādus šķēršļus, kas biedē vairumu vīriešu.
   – Pretējā gadījumā brāļi mani apsmietu. Viņi… – Iedomājusies par brāļiem, Keja prātoja, kā viņi rīkotos šādā situācijā. Tallijs jau sēdētu zirga mugurā, Neits vispirms uzdotu simt jautājumu un tikai tad piekristu doties ceļā, Ītans kravātu mantas, jo ieņemtu Tīsija vietu ekspedīcijā, un Ādams…
   – Ko viņi darītu? – Tīsijs jautāja.
   – Viņi palīdzētu jebkuram mūsu tēva draugam, – Keja paziņoja un piecēlās kājās.
   – Tu nevari to darīt! – Houpa pārmetoši lūkojās uz Keju.
   – Tu teici, ka ietu palīgā, ja varētu, – viņa atcirta.
   – Jā, – Houpa piekrita, – bet tas ir citādi. Tu esi tik jauna un… un…
   – Bērnišķīga? Izlutināta? Bagāta? – Keja jautāja un pēc katra izrunātā vārda samiedza acis ciešāk. Kopš pirmās tikšanās ar Houpu viņai šķita, ka tiek uzskatīta par jaunu, pārāk vieglprātīgu, pārāk izlutinātu un nespējīgu paveikt kaut ko nozīmīgu. Taisnība, viņa nebija piedzīvojusi tādas grūtības kā Houpa, kura negadījuma rezultātā kļuva kliba, zaudēja māti un visu mūžu rūpējās par nebeidzami kašķīgu tēvu. Tomēr arī Keja bija piedzīvojusi grūtus brīžus. Būt vienīgajai meitenei starp četriem vecākajiem brāļiem bija sarežģīti pats par sevi.
   – Es piekrītu, – Keja paziņoja un uzmeta Houpai tādu skatienu, ar kādu parasti apveltīja Talliju, lai neļautu aizmest vēl vienu vardi sev aiz apkakles.
   – Paldies, – atbildēja Tīsijs, un viņa acīs sariesās asaras. Viņš paņēma sievietes mazo roku un noskūpstīja delnas virspusi. – Paldies, paldies! Tev nekas slikts nenotiks.
   Alekss ir ļoti patīkams jauns cilvēks, un…
   – Viņa sievas ģimene tā noteikti nedomā, – Houpa iebilda.
   Tīsijs uz viņu palūkojās, un Houpa apsēdās krēslā.
   Viņa saprata, ka ir zaudējusi cīņā.
   – Varbūt man jāpārģērbjas? – Keja jautāja.
   – Nē, nē, nemaini izskatu. No tikšanās vietas dodies tieši uz balles zāli.
   – Tādā veidā nodrošināsi sev alibi, – Houpa paskaidroja. Dusmas viņas balsī pamazām gaisa.
   – Tieši tā. Protams, tu netiksi iztaujāta, tomēr… – Tīsijs apklusa.
   Houpa bezspēcīgi nopūtās.
   – Aizsedz seju. Neviens nedrīkst tevi ieraudzīt. Pat viņš.
   – Vai viņu vajās? – Keja jautāja, pamazām aptverdama, ko piekritusi izdarīt.
   – Es plānoju bēgšanu jau vairākas nedēļas kopš Aleksa ieslodzīšanas, – Tīsijs atbildēja, – un domāju, ka esmu ņēmis vērā visas iespējas. Izbēgs trīs cilvēku grupas, un tikai tu zināsi, kur satikt īsto.
   – Tas noteikti izmaksāja dārgi, – Houpa piebilda.
   Tīsijs nevērīgi pavicināja roku. Bēgšanas apmaksāšanai viņš atdeva visus ietaupījumus, bet sievietēm tas nebija jāzina.
   – Kad man jādodas ceļā? – Keja jautāja. Domājot par gaidāmo vakaru, viņa satraukti norija siekalas.
   – Vajadzēja to izdarīt jau pirms aptuveni divdesmit minūtēm.
   – Viņš negrib dot tev laiku pārdomām, – Houpa paskaidroja.
   – Mana kalpone…
   – Es viņu nodarbināšu, – Houpa atbildēja. – Viņa pat nepamanīs, ka esi aizbēgusi.
   – Es… Es, ē… – Keja stostījās.
   – Ej! – Tīsijs iesaucās. – Nedomā, bet ej! Aizsedz seju, nerādi to nevienam, pat Aleksam, un pēc tikšanās dodies uz balli. Atstāj zirgu aiz balles zāles, lai nedotu ļaudīm iemeslu runāt par tavu ierašanos. Par to parūpēsies Houpa.
   Keja paskatījās uz Houpu, kura palocīja galvu.
   – Labi. Es došos. Nezinu, kā jāšu, tērpusies šajā kleitā, bet..
   – Apmetnis apsegs tavu augumu visā garumā, – Tīsijs paskaidroja. Viņa lūdzošais skatiens liecināja par vēlēšanos beigt sarunu. – Rīt brokastīs dzersim karsto šokolādi un pasmiesimies par to visu.
   – Vai apsoli? – Keja smaidot jautāja.
   – Zvēru.
   Keja vēlreiz uzsmaidīja tēvocim, satvēra kleitas svārku daļu un metās lejup pa kāpnēm. Viņas sirds strauji pukstēja, tomēr Keja zināja, ka viņai nav izvēles. Bija jāizglābj cilvēka dzīvība. Viņa negribēja domāt par to, vai Alekss patiešām ir slepkava. Kejai bija jāpaveic uzticētais darbs, un tikai pēc tam viņa atļausies domāt.

Otrā nodaļa

   Apkārt valdīja tumsa. Keja sēdēja zirga mugurā un vēlējās, kaut būtu Virdžīnijas pavalstī kopā ar ģimeni. Bija rudens, tātad mājās bija vēsāks nekā šeit. Vai viesistabas kamīnā kuras uguns? Vai brāļi ir mājās, vai arī… dara to, ar ko nodarbojas puiši? Ītans satikās ar vienu no Vudloku meitenēm, bet Keja bija pārliecināta, ka viņiem nekas nesanāks. Meitene bija pārāk neglīta un dumja, lai iekarotu Ītana sirdi.
   Kad ķēve sāka slieties pakaļkājās, Keja sakustējās un dzīvnieku nomierināja. Aiz viņas muguras starp kokiem bija noslēpts nastu nesējs zirgs, kas jāatdod Aleksandram Makdauelam pēc tam, kad viņš beidzot ieradīsies kopā ar vīriem, kuri viņam palīdzēja izglābties no cietuma.
   Keja palūkojās apkārt, tomēr gandrīz necaurredzamajā tumsā nekas īsti nebija saskatāms. Bija grūti atrast vietu, kurā tēvocis lika sagaidīt Maka dēlu. Keja domāja par viņu tikai kā par tā cilvēka dēlu, kurš palīdzējis viņas tēvam, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradās tikšanās vietā. Ja Keja ļautu domām novirzīties, viņa sāktu lūkoties tumsā un aptvert, ka gaida tikšanos ar iespējamu slepkavu.
   Houpa nokāpa apakšstāvā kopā ar Keju, palīdzēja apsegt kleitu ar lielo vilnas apmetni un iedeva Tīsija zīmēto karti, kur bija norādīta tikšanās vieta.
   “Tu vēl vari atteikties,” Houpa atgādināja un uzlika Kejai galvā apmetņa kapuci.
   Keja saņēma drosmi.
   “Nekas slikts nenotiks. Turklāt nedomāju, ka šis vīrs patiešām ir slepkava.”
   Houpa turpināja pieklusinātā balsī:
   “Tu nelasīji rakstus avīzēs. Ārsts un tiesnesis atrada Aleksandra sievu ieslēgtu istabā kopā ar vīru, un viņš bija cieši aizmidzis. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus par nodarīto. Viņš ir ļauns.”
   Keja norija siekalas.
   “Ko viņš teica par apsūdzību?”
   “Aleksandrs apgalvoja, ka esot izdzēris glāzi vīna un aizmidzis.”
   “Varbūt viņš teica patiesību.”
   “Tu esi ļoti jauna un naiva,” Houpa pamācoši atbildēja. “Neviens vīrietis neguļ savā kāzu naktī.”
   “Varbūt…” Keja iesāka, tomēr Houpa viņu pārtrauca. “Jo drīzāk dosies ceļā, jo drīzāk atgriezīsies. Es tevi gaidīšu ballē. Mans tērps nebūs tik krāšņs kā tavējais – tikai sārta zīda kleita. Meklē mani balles zāles tālākajā pusē.” Houpa uzlika plaukstas uz Kejas pleciem un viņu cieši nopētīja. “Lai Dievs tevi sargā,” viņa ierunājās un uzspieda steidzīgu skūpstu uz Kejas vaiga. Pēc brīža viņas traucās uz stalli, kur gaidīja zirgi. Houpa palīdzēja noslēpt Kejas kleitu un zīda zeķēs tērptās kājas zem apjomīgā apmetņa. Balles kleita bija šaura, un, Kejai sēžot zirga mugurā, uzrāvās augšup.
   “Vienalga, ko saka mūsu tēvocis, tu tikai neuzticies Aleksandram!” Houpa piekodināja, kad Keja beidzot sēdēja seglos, ietinusies apmetnī.
   Gribēdama uzlabot saspringto atmosfēru, Keja atbildēja:
   “Vai gribi, lai kaut ko atvedu?”
   “Man vajadzīga tikai tava drošība,” Houpa nopietnā balsī atbildēja. Ieraudzījusi Kejas vilšanās pilno skatienu, viņa piebilda: “Atved vīru. Ne pārāk garu, ne pārāk īsu, ne bagātu, ne nabagu. Gribu vīrieti, kurš spēj nolikt pie vietas manu tēvu.” Viņa pasmaidīja. “Un gribu vīru, kurš kāzu naktī neaizmigs.”
   “Kuru tēvu?” Keja izmeta un aptvēra, ka ir daudz satrauktāka, nekā iepriekš domāja. Viņa gribēja atvainoties, bet Houpa iesmējās.
   “To, kurš par visu sūdzas, protams. Ar otru tēvu man nav problēmu, tikai viņš mani neklausa. Dodies!”
   Kejas zirgs sāka soļot, un viņi devās rietumu virzienā – uz vietu, kur jāsatiekas ar slepkavu.
   Tagad viņa sēdēja zirga mugurā un gaidīja. Vīriem bija jāierodas jau sen, tomēr Keja nedzirdēja un neredzēja neko aizdomīgu. Vai kaut kas nogājis greizi? Vai bēgšanas mēģinājums bijis neveiksmīgs? Keja apzinājās, ka ir slikti informēta par tēvoča Tīsija lomu plānā un ka būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu. Viņa gribēja līdzināties brālim Neitam, kuram patika risināt mīklas. Viņam patika atklāt, kurš ko izdarījis un kādēļ. Tumsā un klusumā Keja domāja par pirmo reizi, kad Neits atrisināja mīklu, kas lika lauzīt galvu visai ģimenei un kalpotājiem.
   Milti pazuda no virtuves satraucošā ātrumā, tomēr neviens neatzinās noziegumā.
   Keja pasmaidīja un sāka gremdēties atmiņās, bet piepeši atskanēja troksnis. Otrs zirgs bija stingri piesiets pie koka aptuveni piecdesmit jardu attālumā, un tajā virzienā neko nemanīja. Tomēr maņas juta – kaut kas ir mainījies.
   – Kas tur ir? – Keja iesaucās.
   No tumsas izslīdēja garš, bārdains vīrietis labākajos gados. Viņš nostājās tik tuvu Kejas zirgam, ka viņa parāva pavadu un metās bēgt. Tomēr vīrietis satvēra viņas kājas lielu, atklādams zīda zeķi un kleitas malu. Kristāla krellītes mirdzēja pat nakts tumsā.
   – Vells un elle, – vīrietis iesaucās, aplūkodams Keju. – Nolāpītais zaļknābis atsūtījis skuķi darīt vīrieša darbu. Mazs, vārgs skuķis man neder, es savu dzīvību uzticu tikai vīrišķim. Tikpat labi varu uz līdzenas vietas nošauties! – Viņš apklusa un turpināja amerikāņu angļu valodā:
   – Vai dodaties uz balli, jaunkundz?
   Keja ar spēju kustību atbrīvojās no vīrieša plaukstas un palūkojās viņā ar milzīgu nicinājumu.
   – Jā, līdzko man būs tāda iespēja. Vai jūs varēsiet turēt līdzi? – Viņa bija pavadījusi vairākas vasaras Skotijā kopā ar brālēniem un māsīcām, tāpēc saprata, kādu apvainojumu vīrietis izteica. Keja domāja, ka viņš ir nepateicīgs lempis.
   Keja nepapūlējās norādīt, kur meklējams otrs zirgs. Ja jau vīrietis uzskatīja “skuķi” par tik bezjēdzīgu, ka varēja “uz līdzenas vietas nošauties”, lai meklē zirgu pats!
   Vīrietis stāvēja un pārsteigts skatījās uz Keju. Viņa sprieda, ka ir satriekusi šo cilvēku, parādīdama, ka saprot skotu valodu. Vīrietis kaut ko nomurmināja. Kejai šķita, ka viņš saka: “Tu esi Maktērna.”
   Kad atskanēja šāviena troksnis, viņa nejutās pārsteigta. Tīsija plāns bija izgāzies. Vīri, kuriem bija jāsamaksā par darbu, neatnāca, un rupjais skots ieradās viens. Keja gandarīti nodomāja, ka tagad viņš patiešām palicis viens, un pamudināja ķēvi lēkšot ātrāk.
   Keja juta, kā kleita raujas arvien augstāk. Viņa saprata, ka pie balles zāles nokļūs pavisam nepiedienīgā izskatā. Vējš norāva apmetņa kapuci no galvas, un Keja manīja, kā no krāšņā matu sakārtojuma izslīd sprādzes. Viņa priecājās, ka piespraudusi briljanta zvaigznītes ņiebura iekšpusē. Tās astoņpadsmitajā dzimšanas dienā Kejai uzdāvināja tēvs, un viņa negribēja pazaudēt vērtīgo dāvanu, it sevišķi tik bezjēdzīga iemesla dēļ.
   Aiz muguras strauji tuvojās zirgs. Keja pagriezās un ieraudzīja, ka zirga mugurā sēž skots. Mati un bārda aizsedza viņa seju, tomēr Keja redzēja, ka vīrietis vārās dusmās.
   – Apsedzies, muļķe! – viņš kliedza.
   – Tagad nav laika kautrībai! – Viņa piecēlās stāvus seglos, un zirgs metās auļos. Keja dievināja jāšanu un lielu daļu mūža pavadīja zirga mugurā. Jāšanas sacensības, kurās Keja parasti guva uzvaru, bija viens no viņas iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem.
   – Viņi nedrīkst redzēt, ka tu esi meitene, – vīrietis kliedza, pūlēdamies Keju panākt. Tomēr viņa zirgs bija tik ļoti nokrauts ar ekspedīcijai nepieciešamajām mantām, ka nespēja skriet ātri. Tomēr vīrietis steidzināja zirgu, līdz Kejai kļuva dzīvnieka žēl.
   – Mums jāšķiras, – viņa paziņoja un strauji pagrieza zirgu pa kreisi. Keja vāji orientējās Čārlstonas apkaimē, tomēr viņai piemita laba virziena izjūta. Turklāt tālumā vīdēja gaisma. Viņa plānoja doties uz Tīsija namu, pārģērbties un nākamajā rītā doties uz mājām. Šajā viesošanās reizē piedzīvojumu jau bija pietiekami.
   Kad vīrietis nogriezās turpat, kur Keja, un gandrīz nogrūda viņu no ceļa, bija jāliek lietā visas ilgajos treniņos gūtās prasmes, lai noturētu ķēvi pareizajā virzienā.
   – Ko tu dari? – Keja viņam uzkliedza.
   – Glābju tev dzīvību, – vīrietis atkliedza pretī. – Ja atgriezīsies pilsētā, tevi arestēs.
   – Neviens nezina par mūsu tikšanos. – Keja palūkojās pār plecu. Viņa dzirdēja šāvienu, tomēr neredzēja cilvēkus.
   – Viņi tevi redzēja!
   – Nē, neredzēja! – Keja sauca.
   Sievietei par lielu pārsteigumu, viņš satvēra ķēves iemauktus un parāva tik spēcīgi, ka Keja gandrīz nokrita.
   Ja rokās būtu pātaga, viņa liktu to lietā.
   – Tev jānāk man līdzi.
   – Nenākšu! Tu esi noziedznieks!
   – Tagad arī tu esi noziedzniece. Vai nu tu sekosi man, vai arī novilkšu tevi no zirga un pārmetīšu pār segliem.
   Keja juta vilinājumu pārbaudīt vīrieša vārdu patiesumu. Viņa redzēja, ka zem cietumnieka skrandām ir tievs augums, un Keja bija daudz jaunāka par vīrieti, tomēr viņš šķita pietiekami stiprs, lai norautu viņu no zirga.
   – Labi, – viņa atbildēja. Vīrietis negaidīti metās auļos, domādams, ka Keja sekos. Viņa gribēja pagriezties un jāt projām, tomēr tālumā atkal atskanēja šāviens, tāpēc Keja sekoja svešiniekam. Iespējams, viņš zināja kādu slēptuvi, kur abi būs drošībā. Keja domāja, ka šādas zināšanas ir visiem cietumniekiem.
   Viņa sekoja vīrietim veselu jūdzi, līdz viņš šķietami nozuda tumsā. Keja apturēja ķēvi, palūkojās apkārt, bet vīrieti neredzēja. Svilpoja kāds putns, bet citu skaņu apkārtnē nebija. Pēc brīža Keja izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Kad vīrietis parādījās, pat biezie mati un bārda nespēja noslēpt viņa nikno sejas izteiksmi.
   Keja dusmojās uz nepateicīgo svešinieku. Viņa ieveda zirgu krūmos ceļa malā un nokāpa uz zemes.
   – Ja reiz tu mani panāci, es domāj‘, ka tev ir kaut kripata prāta, bet nē, tu esi dumja kā zābaks.
   – Es saprotu katru vārdu, – Keja atcirta, – un man tas nepatīk. Kad atgriezīšos…
   – Klusē, meitene, – viņš ieņurdējās un nogrūda Keju zemē, pielicis plaukstu pie viņas muguras.
   Keja gribēja protestēt, bet izdzirdēja, ka tuvojas zirgi. Viņa nolieca galvu un juta vīrieša rokas pieskārienu. Viņš nepanesami smirdēja. Keja cerēja, ka vīrieti nav apsēdušas utis vai citi parazīti. Viņa tos nemūžam nedabūtu ārā no saviem matiem.
   Netālu apstājās četri zirgi un jātnieki. Keja aizturēja elpu un gaidīja, kad viņi dosies tālāk.
   – Es saku, tā bija rudmate, kura dzīvo pie Tīsija Konora. Kad viņa atskatījās, ieraudzīju seju, – skaļā balsī ierunājās viens no vīriem, un Keja ieelsās.
   Skots piespieda plaukstu pie viņas mutes. Vīrietis bija ļoti tuvu, piekļāvis savu garo augumu pie Kejas, plecu pie pleca, un turēja viņu pie zemes.
   Viņa sakustināja galvu, lai atbrīvotos no vīrieša plaukstas. Viņš to noņēma, tomēr uzmeta Kejai brīdinošu skatienu.
   – Meitene? – viens no vīriešiem teica. – Kāpēc lai meitene palīdzētu slepkavam?
   – Droši vien tieši meitenes dēļ viņš nogalināja sievu, un tagad viņi kopā bēgs projām. Visi zina, ka viņš apprecēja Grejas jaunkundzi, lai tiktu pie viņas naudas.
   – Tikai muļķis spēj nogalināt tādu skaistuli!
   – Jūs izklausāties kā divas tenku vāceles. Mums jāatgriežas pie Konora un jānoskaidro, vai meitene ir tur. Ja viņas tur nebūs, uzdosim Tīsijam dažus jautājumus.
   Viņi pagrieza zirgus un aizjāja.
   Keja nekavējoties metās pie savas ķēves, bet vīrietis satvēra apmetņa malu un norāva viņu zemē.
   – Ko tu dari?
   – Došos uz tēvoča mājām, lai viņu brīdinātu.
   – Vai tu runā par Tīsiju?
   – Protams.
   – Tādā gadījumā tevi notvers un apcietinās par to, ka palīdzēji slepkavam izbēgt no cietuma.
   Keja uzmeta viņam dusmīgu skatienu.
   – Tātad tu nepadosies, lai glābtu savu atbalstītāju.
   Vīrietis nicīgi iespurdzās, piecēlās un piegāja pie sava zirga.
   – Konors var par sevi parūpēties. Cik man zināms, viņš savā laikā ir bēdzis no indiāņiem, lāčiem un pirātiem. Domāju, ka viņš tiks galā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri dzen pēdas glītai meitenei.
   – Jā, bet… – Keja negribēja tērēt laiku strīdos. – Labi, es došos mājās.
   – Uz kurieni?
   – Uz Edilīnu Virdžīnijas pavalstī.
   – Vai kāds Čārlstonā zina, ka tu tur dzīvo? – Vīrietis pārbaudīja pie zirga segliem piestiprinātos saiņus.
   – Vairāki cilvēki pazīst manu ģimeni. Mans tēvs šeit bieži ciemojās, un mani brāļi…
   – Mani neinteresē tavas ģimenes vēsture. Tu nevari atgriezties mājās, jo tā ir pirmā vieta, kur viņi tevi meklēs pēc Konora iztaujāšanas.
   – Es nevaru atgriezties mājās? – Keja pasmaidīja un piegāja pie ķēves. – Vai tu zini, kas ir mans tēvs?
   – Šobrīd viņš tev nevar palīdzēt. Kāp zirga mugurā un centies apsegt kājas. Tās novērš manu uzmanību.
   Keja nesaprata, vai tas ir kompliments, bet jebkurā gadījumā komentārs viņai nepatika. Viņa dzīvi iztēlojās Houpas stāstīto par to, ko šis vīrietis nodarījis savai sievai.
   – Kur mēs dosimies? – viņa jautāja. – Manam tēvam ir daudz paziņu, un viņš varētu…
   Vīrietis apturēja zirgu blakus Kejai.
   – Tavs tēvs ir Maktērnu klana muižnieks, vai ne?
   – Jā, – Keja lepni piekrita.
   – Vai viņš aizstāv savu ģimeni?
   – Protams. Viņš ir labākais…
   – Vai tu gribi, lai tēvs uzsāk karu ar Čārlstonas iedzīvotājiem?
   – Protams, ka ne.
   – Ja dosies mājās un slēpsies tēva paspārnē, viņš tevi aizstāvēs līdz nāvei. Vai gribi, lai tavi ģimenes locekļi iet bojā?
   – Nē, – Keja atbildēja, aizturējusi elpu. Tēvs un brāļi rīkotos tieši tā. – Es to negribu. Kad tēvs uzzinās…
   – Tīsijs Konors parūpēsies par to, lai tavs tēvs neko neuzzinātu. Mums jāatrod droša paslēptuve, kur tev uzturēties līdz brīdim, kad pierādīšu savu nevainīgumu. Kad būšu brīvs, arī tu kļūsi brīva.
   – Bet… – Keja gribēja teikt, ka vīrietis ir vainīgs, tomēr apklusa. – Kā tu vari pierādīt, ka neesi vainīgs, slapstoties pa Floridas džungļiem?
   – Ir jāpaiet kādam laikam, līdz vīri nomierināsies. Tiesas sēdē sapratu, ka manī neviens neklausās. Pārāk daudziem patika… – Izskatījās, ka vīrietim trūkst elpas.
   – Tava sieva? – Keja jautāja. – Vai viņa cilvēkiem patika?
   – Vai tu domā, ka apprecēju sievieti, kura nevienam nepatīk? – viņš atcirta.
   – Tu esi neiedomājami nepateicīgs. Pēc visa, ko darīju tevis labā, tu… – Keja ievilka elpu. Šajā situācijā nācās savaldīt mēli. – Ko teica ārsts?
   – Nelietis nomira no sirdstriekas nākamajā dienā pēc Lilitas… aiziešanas. Un pēc tam es redzēju sievu tikai bērēs.
   – Ja Lilita bija patīkams cilvēks un ārsts nomira no šoka, nebrīnos, ka ļaudis grib tevi pakārt par viņas slepkavību.
   Vīrietis nelikās ne zinis par šo apsūdzību.
   – Cilvēku, kurš viņu nogalināja, sagaida ļaunāks liktenis par karātavām, – viņš nomurmināja. – Seko man un nerunā pretī!
   Keja sekoja vīrietim un domāja, kā izkulties no ķezas. Viņa nevarēja atgriezties pie tēvoča, nevarēja doties pie citiem ģimenes draugiem un nedrīkstēja atgriezties mājās… Cik ilgi būs jābēguļo? Varbūt iesēsties kuģī, doties uz Skotiju un padzīvot pie tēva ģimenes? Cik ilgu laiku – pusgadu, gadu? Skots teica, ka Čārlstonas iedzīvotājiem “jānomierinās”, pēc tam viņš meklēs sievas patieso slepkavu. Cik daudz laika tas prasīs? Ja nu viņš pats bija slepkava? Tādā gadījumā viņš netiks attaisnots. Aleksandrs vienmēr būs bēglis, un tāds pats liktenis gaidīja arī Keju.
   Viņa joprojām sekoja vīrietim, tomēr juta vilinājumu atgriezties Čārlstonā. Atcerēdamās vīrus uz ceļa, kuri meklēja Keju, zināja viņas vārdu un vietu, kur sievieti meklēt, viņa tomēr to nedarīja.
   Keju iespaidoja arī skota teiktais par viņas ģimenes reakciju. Ja viņa atgrieztos Čārlstonā, dotos uz Tīsija māju un padotos, tad, bez šaubām, tiktu arestēta. Ģimenes locekļi būtu ārkārtīgi dusmīgi. Keja gara acīm redzēja, kā tēvs un četri brāļi ar šaujamieročiem izcīna ceļu līdz cietumam un viņu atbrīvo. Vai kāds no viņiem tiktu nogalināts?
   Pār Kejas vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa nepūlējās tās notraust. Viņa centās iztēloties kaut ko labu, bet prātā rosījās vienīgi domas par savu muļķīgo rīcību. Šajā ciemošanās reizē Keja pirmo reizi ceļoja vienatnē, bez kalpones un sulaiņa Kadija sabiedrības, un šādu atļauju viņai nācās izcīnīt ar lielām grūtībām.
   “Bez mums tu iekulsies nepatikšanās,” apgalvoja Tallijs.
   “Tu satiksi citus vīriešus, un jau esošajiem trim precību kandidātiem pievienosies jauni,” Ītans jautri piebilda.
   Neits iedeva māsai sarakstu ar grāmatām, kas jāatved atpakaļ, un jautāja: “Vai tu būsi piesardzīga?”
   Atvadas no Ādama bija visgrūtākās. Viņš noskūpstīja Keju uz pieres, paziņoja, ka uzticas viņai un zina, ka māsa ir pietiekami gudra, lai pieņemtu pareizos lēmumus jebkurā situācijā.
   Keja palūkojās lejup un ieraudzīja, ka viena kāja bija atkailināta līdz celim. Viņa mēģināja to apsegt ar apmetni, tomēr tas neizdevās.
   Viņas tēvs, izdzirdējis meitas lūgumu ceļot vienai, teica: “Nē.” Un viss. “Nē.”
   Māte teica: “Neraizējies, es viņu pierunāšu!” Un viņai tas izdevās.
   Tagad Keja bija pievīlusi viņus visus – izņemot Talliju, kurš uzskatīja māsu par niekkalbi.
   – Ņem! – skots sacīja un sniedza netīru kabatlakatiņu. Keja svārstījās, tāpēc vīrietis piebilda: – Tavs deguns tāpat sasmērēs lakatu. Kāpēc tam jābūt tīram?
   Kad Keja sāka atbildēt uz jautājumu, vīrietis nicīgi paslēja degunu gaisā un aizjāja tālāk.
   Keja izšņauca degunu un turēja netīro auduma gabalu pirkstos, nezinādama, ko ar to iesākt.
   – Nemet zemē, – skots brīdināja. – Mums sekos suņi.
   To dzirdot, Keja izbīlī nometa auduma gabalu. Skots parāva pavadu un satvēra lakatiņu, pirms tas piezemējās.
   – Es tev nepatīku, tomēr šajā ķezā esam iekūlušies kopā, – vīrietis dusmīgi atgādināja un ielika netīro lakatiņu seglu somā. Viņš turpināja maigākā balsī: – Piedod, meitenīt. Negribēju tevi iesaistīt, tomēr es nebūtu uzticējis meitenei…
   – Ja vēlreiz teiksi “nebūtu uzticējis meitenei vīrieša darbu”, es pati tevi nodošu policijai.
   Šķita, ka zem kuplās bārdas pavīdēja smaids.
   – Nu, nu, meitenīt, – vīrietis teica, – nebozies. Ja mani noķers, varēsi noskatīties manu pakāršanu.
   Viņš mudināja zirgu doties tālāk. Keja atbildēja:
   – Vai mani pakārs tev blakus?
   – Nē. Saki, ka es tevi nolaupīju. Viņi noticēs.
   – Es tam ticu, – viņa nomurmināja un mudināja ķēvi sekot vīrietim.

Trešā nodaļa

   Kejai sāpēja kājas un galva, un viņa bija tik miegaina, ka ar grūtībām noturēja zirga pavadu. Viņi jāja visu nakti un lielāko dienas daļu, un nabaga ķēve bija vēl vairāk nogurusi nekā saimniece.
   Tomēr Keja nesūdzējās vīrietim, kuram sekoja. Viņš sēdēja seglos ar taisnu muguru un neizrādīja noguruma pazīmes. Keja sāka šaubīties par to, vai šis svešinieks vispār ir cilvēks.
   Vīrietis strauji pagrieza zirgu un nostājās Kejai blakus.
   – Zirgiem jāatpūšas.
   Viņa grasījās norādīt, ka arī pati ir pelnījusi tādas rūpes, tomēr aprāvās.
   – Jā, mana ķēve ir pārgurusi, – Keja atbildēja augstprātīgā tonī. Šķita, ka vīrieša zilo acu skatienā pavīdēja uzjautrinājums. Noaugušās sejas izteiksmi bija grūti saprast.
   – Pagaidi mani šeit. – Vīrietis norādīja uz lielu ozolu, kura zari slīga līdz pat zemei. – Nekāp lejā, citādi vairs netiksi atpakaļ zirga mugurā.
   – Es protu uzkāpt un nokāpt no zirga, – Keja atcirta.
   – Uzkāpt un nokāpt. – Vīrietis papurināja galvu. – Vai tu esi skolota?
   – Esmu apguvusi labas manieres. Vai esi par tādām dzirdējis?
   – Ne šajā valstī, – viņš atbildēja, un zem kuplās bārdas parādījās smaids.
   Keja viņam sekoja un apturēja zirgu zem koka, pieliekdamās zem zemajiem zariem.
   – Vai tev ir nauda, kas bija jāsamaksā vīriem?
   Sievietes sejā parādījās trauksme. Vai viņš grasījās nolaupīt atlikušo naudu un pamest Keju likteņa varā?
   Vīrieša smaids izdzisa, un viņš aizsvilās dusmās.
   – Es neesmu zaglis! Man vajadzīgas dažas monētas, lai samaksātu par guļvietu un ēdienu. Atlikušo vari paturēt. Keja paņēma tēvoča Tīsija iedoto maisiņu ar naudu. Viņa sastinga, atcerēdamās mirkli, kad Tīsijs ielika maisiņu viņas rokās. Tagad tēvocis un Houpa bija tālu projām.
   – Vai tu to turēsi visu nakti? – skots uzbrēca.
   Keja gribēja iemest monētas nepateicīgā vīrieša sejā, tomēr savaldījās.
   – Cik daudz naudas tev vajag?
   – Pietiks ar vienu vai diviem dolāriem. Vai tu paliksi šeit un gaidīsi, vai meklēsi policiju? Man jāzina, kas te būs, kad atgriezīšos.
   No vienas puses, Keja gribēja meklēt apgabala šerifu un paziņot, ka šis vīrietis viņu nolaupīja. Tomēr viņa skaidri apzinājās, ka nedrīkst tā rīkoties. Tēvocis Tīsijs nemūžam nepiedotu.
   – Man vajag spalvu, papīru un tinti, – viņa teica. – Gribu nosūtīt ģimenei vēstuli, lai viņi zinātu, ka man nekas nekaiš.
   – Vai tu melosi?
   – Kā, lūdzu?
   – Tu ceļo kopā ar vīrieti, kuram tika piespriests sods pakarot. Tava ģimene nedomās, ka tev nekas nekaiš.
   Keja negribēja domāt par tēva dusmām un mātes asarām. Viņa it sevišķi negribēja iztēloties, ko darīs brāļi, lai viņu atrastu.
   – Ja tu atkal taisies raudāt, es meklēšu kabatlakatiņu.
   Keja iztaisnoja muguru.
   – Es neraudāšu. Un es labprātāk noslaucītu degunu piedurknē nekā tavā netīrajā lupatā.
   – Prātīga izvēle, – vīrietis atzina un atkal pasmaidīja. – Paliec šeit, klusē un gaidi.
   – Tikai tad, ja pati tā gribēšu, – Keja atcirta, kaut gan bija ļoti nogurusi.
   Vīrieša lūpu kaktiņš atkal nodrebēja, it kā viņš censtos atvairīt smieklus. Viņš pagrieza zirgu un devās austrumu virzienā.
   Palikusi vienatnē, Keja nolēma nokāpt no zirga – kaut vai tikai tādēļ, lai iespītētu Aleksandram. Tomēr viņai trūka spēka. Kejas galva noslīga uz krūtīm, un viņa uzreiz iemiga.
   Kad Alekss atgriezās, Keja sēdēja zirga mugurā, turēja pavadu un saldi gulēja. Viņš paliecās uz priekšu un ielūkojās sievietes sejā. Viņa bija ļoti glīta. Krellītes, ar kurām bija izrotāta balles kleita, meta vizošus atspulgus uz sievietes mazo zodu, un viņa izskatījās ļoti jauna. Kāpēc Tīsijs Konors iesaistīja šo bērnu Aleksandra dzīvē, kas bija kļuvusi par elli?
   Dažbrīd Aleksandrs gribēja padoties un atmest ar roku visam, arī dzīvei. Viņš nespēja aizmirst šaušalīgo skatu: mīļotā sieviete ar pārgrieztu rīkli.
   Visu, kas notika pēc tam – cietsirdīgo izturēšanos cietumā, tiesu un visu pārējo – , Alekss jutās pelnījis. Ne tādēļ, ka nodarīja sievai pāri, bet tādēļ, ka nebija viņu nosargājis.
   Tagad Tīsijs Konors, vienīgais cilvēks, kurš bija Aleksa pusē, bija uzticējis viņam vēl vienu sievieti. Viņa spēkos nebija pasargāt šo sievieti no briesmām, kas abiem draudēja.
   Viņš piesardzīgi izņēma pavadu no nogurušās sievietes rokām un veda viņas zirgu uz priekšu. Alekss bažījās, ka jaunā dāma izkritīs no segliem, tomēr viņa sēdēja taisni visu ceļu līdz šķūnim, kur viņš bija nopircis gultas vietu. Šķūņa īpašnieks Jeitss ilgi kaulējās, un Alekss priecājās, ka paņēmis līdzi maz naudas. Ja vecais vīrs ieraudzītu meiteni dārgajā kleitā, viņš prasītu vēl lielāku samaksu. Vēl ļaunāk – viņš būtu sapratis, kas notiek, un nosūdzējis abus šerifam.
   Alekss apzinājās, ka tik uzkrītoši nesaderīgs pāris piesaistīs uzmanību it visur. Meitene bija jauna un atstāja turīga cilvēka iespaidu. Viņas izskatā pilnīgi viss – no biezajiem, krāšņajiem matiem līdz mazajām pēdiņām sudraba krāsas kurpēs – vēstīja, ka viņai ir daudz naudas.
   Sieviete bija turīga, piederīga augstākajam sabiedrības slānim, izglītota un izsmalcināta. Vai viņa kaut reizi ir dzērusi tēju no māla krūzes, nevis porcelāna tasītes?
   Pats Alekss bija viņas pretstats. Viņa apģērbs bija saplēsts un netīrs, ķermenis nelāgi oda pēc vairākām cietumā pavadītām nedēļām. Tīsijs ciemošanās reizēs atnesa ēdienu, tomēr cietuma sargi “pārmeklēja” sūtījumu saturu tik rūpīgi, ka Aleksam gandrīz nekas nepalika pāri. Viņam netika izsniegti skūšanās piederumi un ūdens. Čārlstonas iedzīvotāji ienīda Aleksu, jo bija pārliecināti, ka viņš izdarījis noziegumu. Pret viņu izturējās ļaunāk nekā pret dzīvnieku.
   Tagad Aleksam bija jārūpējas par nevainīgu jaunu meiteni, un viņam nebija ne jausmas, ko iesākt. Vai pierunāt viņu melot savai ģimenei? Viņa varētu teikt, ka slepkavībā apsūdzētais vīrietis viņu nolaupījis un atteicies atbrīvot. Tomēr Alekss nedomāja, ka izdosies pārliecināt ģimenes locekļus. Ja Tīsijs viņu pierunāja satikt izbēgušu cietumnieku, meitenei bija laba sirds, tomēr trūka pašsaglabāšanās instinkta.
   Turklāt – kā sieviete varētu aizkļūt līdz savai ģimenei? Alekss nedrīkstēja ļaut tādai meitenei doties ceļā vienai. Līdzko zem apmetņa pavīdēs smalkās kleitas maliņa, viņu vajās visi zagļi no šejienes līdz Čārlstonai.
   Aleksam patika Tīsija nodoms kopīgi iesaistīties pētnieku grupā un ceļot pa Floridas džungļiem. Tīsija uzdevums būtu zīmēt redzēto, un Alekss nodarbotos ar dzīvnieku sagūstīšanu. Viņa pienākums būtu rūpēties par zirgiem, apgādāt pētniekus ar medījumu un palīdzēt grupai.
   Šodien, kad abi ceļoja uz dienvidiem, Alekss meitenei jautāja, kāpēc viņu nesagaidīja Tīsijs. Viņa paskaidroja, ka tēvocis salauzis kāju. Tās dienas rītā Tīsijs gribējis salabot jumtu un nokritis no trepēm. Alekss klusi bija nomurminājis, ka tikai muļķis tā riskētu dienā, kad jāpalīdz izbēgušam cietumniekam. Viņu pārsteidza meitenes spēja saprast skotu izloksni. Kad Alekss pirmo reizi ieradās Amerikā, neviens nesaprata viņa runu. Pirmajā pusgadā nācās daudz žestikulēt. Tomēr Alekss pakāpeniski apguva amerikāņu izrunu un vārdus, kas jāizrunā atbilstoši rakstībai. Tas šķita garlaicīgi un neinteresanti, tomēr viņš tika galā.
   Kad Alekss satika Lilitu, savu nākamo sievu, viņš runāja skaidrā angļu valodā, tāpat kā vairums amerikāņu. Viņš runāja ar akcentu tikai ļoti trauksmainos apstākļos, piemēram, kad izbēga no cietuma un konstatēja, ka viņu sagaida jauna sieviete.
   Pēc dažām minūtēm viņi nokļuva pie Jeitsa pussagruvušā šķūņa. Ieraudzījis vecā vīra seju aiz netīra loga, Alekss aizsedza skatu uz meiteni un nopriecājās par to, ka bija iedomājies paslēpt viņas matus zem apmetņa. No šāda leņķa neviens neredzēja, vai zirga mugurā sēž puisis vai meitene. Jeitsam Alekss teica, ka ceļo kopā ar jaunāko brāli.
   Viņš ieveda zirgus šķūnī un aizvēra durvis. Vecais vīrs šķūnī turēja govi un garu mūžu nokalpojušu zirgu, un uz jumta spārēm sēdēja dažas vistas. Tā bija netīra, sen celta ēka. Alekss cerēja, ka nesāks līt, jo tad viņi izmirktu; jumtā bija caurumi. Viņi bija pavadījuši ceļā gandrīz divdesmit četras stundas.
   Alekss atstāja gulošo meiteni ķēves mugurā un pārbaudīja, vai šķūnī ir viss, par ko tika samaksāts. Stūrī bija ielikta siena ķīpa, zirgiem bija sagādātas auzas, un uz veca galda bija nolikta bļoda ar ūdeņainu zupu un ciets maizes gabals. Maltīte bija trūcīga, tomēr Alekss nojauta, ka vecais vīrs neko vairāk nevarēja atļauties.
   Viņš izklāja sienu tukšā steliņģī un devās pēc meitenes. Viņa bija ieslīgusi dziļākā miegā un sāka zvāroties zirga mugurā. Alekss pielika plaukstu pie sievietes vidukļa, lai viņa nenokristu, un uzmanīgi pievilka viņas augumu sev tuvāk. Viņa bija spēcīga un smagāka, nekā Alekss gaidīja, tomēr arī viņš bija vājāks nekā parasti. Joprojām aizmigusī meitene viņam pieglaudās, it kā būtu pieradusi pie tā, ka vīrietis viņu nes. Par to nebija šaubu. Alekss zināja, kas ir šī meitene un kādos apstākļos viņa dzīvo, jo bērnībā viņa māte lasīja Aleksam un viņa tēvam priekšā Edilīnas Hārkortas – Kejas mātes – vēstules.
   Pēc Aleksa mātes nāves, kad viņam bija deviņi gadi, viņš sāka sarakstīties ar Kejas brāli Neitu. Viņi bija dzimuši vienā gadā, un Hārkortas kundze domāja, ka sarakste ar Aleksa vecuma bērnu palīdzēs pārdzīvot sēras. Tā arī notika, un abi ar Neitu sarakstījās joprojām.
   Piecpadsmit gadu ilgās sarakstes laikā Alekss uzzināja daudz faktu par Hārkortu ģimeni. Kad abiem ar Neitu bija desmit gadu, viņi nolēma turpināt saraksti slepus. Tas nozīmēja, ka Alekss nelasīja Neita vēstules priekšā tēvam, kaut gan stāstīja tēvam visu. Neits, kurš dzīvoja lielā ģimenē un dalījās visā ar viņiem, paturēja Aleksu tikai sev.
   Tikai vecāki zināja par zēnu saraksti.
   Alekss atcerējās visu, ko Neits rakstījis par savu jaunāko māsu. Kad viņš bija cietumā, Tīsijs teica, ka meitene ieradusies ciemos pie viņa Čārlstonā.
   – Tomēr viņam nevajadzēja sūtīt meiteni pie manis, – Alekss murmināja.
   Keja sakustējās viņa rokās. Kad Alekss pacēla viņu augstāk, meitene aplika rokas ap viņa kaklu. Apmetnis noslīdēja, atklādams skatienam spoži balto kleitu, sievietes kailo roku un krūšu augšpusi.
   Alekss mēģināja viņu apsegt, un sievietes augums gandrīz izslīdēja no viņa rokām. Badošanās vairāku nedēļu garumā un fizisku aktivitāšu trūkums atstāja sliktu iespaidu.
   Viņš piesardzīgi noguldīja Keju uz siena, piecēlās un izvingrināja muguru. Alekss nespēja novērst skatienu no sievietes. Viņas tumši sarkanie mati ieskāva galvu kā nimbs, un skaistā kleita mirdzēja rietošās saules staros, kas iekļuva telpā pa cauro jumtu. Keja gulēja uz lielā apmetņa, kas bija izpleties zem viņas auguma kā sega. Viņa bija patiešām skaista, un Alekss krita izmisumā.
   Ko lai es ar viņu iesāku?
   Alekss negribēja pamest tik trauslu un nevainīgu būtni vienu.
   Viņš atstāja Keju guļam un aizgāja parūpēties par zirgiem. Alekss noņēma seglus un somas, noberza zirgus ar salmiem un iedeva tiem ēdienu un ūdeni.
   Kad viņš atgriezās pie Kejas, viņa nebija pakustējusies. Alekss apsēdās pie ļodzīgā, vecā galda steliņģa galā un, Keju vērodams, apēda pusi no trūcīgās maltītes, ko saviem viesiem bija atvēlējis Jeitss. Alekss paēda dažu minūšu laikā, un viņš spēja domāt tikai par miegu. Viņš sapņoja par segu, kurā varētu ietīties un apsegt savu augumu plānajās, saplēstajās drēbēs, tomēr segas nebija.
   Kamēr Alekss meklēja guļvietu, meitene pagriezās uz sāniem, atbrīvojot daļu sava lielā vilnas apmetņa. Viņš zināja, ka nevajadzētu, tomēr no ērtībām bija grūti atteikties. Alekss pacēla vienu apmetņa galu, apgūlās blakus Kejai un apsedzās ar biezo vilnas audumu. Ja Aleksa apģērbs nebūtu tik netīrs, viņš būtu pieglaudies tuvāk Kejai, tomēr negribēja savārtīt viņas kleitu. Viņš laidās miegā un prātoja, kā sievietei izdevās tik ilgu laiku pavadīt zirga mugurā un palikt tīrai. Tomēr apbrīnojamā spēja nenosmērēties piemita visām sievietēm.

Ceturtā nodaļa

   Alekss spēji pamodās, tomēr neatvēra acis un klausījās. Nekas nebija dzirdams, tāpēc viņš piecēlās un palūkojās apkārt. Šķūnis izskatījās tāpat kā vakarā, tomēr Alekss nojauta, ka ir notikušas – vai drīzumā notiks – pārmaiņas. Aleksa tēvs apgalvoja, ka dēls mantojis sesto maņu no mātes. Viņa ikreiz juta ciemiņu tuvošanos. Kad Aleksam bija seši gadi un viņš redzēja, ka māte metas tīrīt māju, viņa sirds sajūsmā pukstēja straujāk, jo bija gaidāmi piedzīvojumi. Māte nekad nekļūdījās.
   Viņš palūkojās uz meiteni, kura joprojām gulēja uz sāna, saldi aizmigusi. Alekss klusi stāvēja un ieklausījās skaņās, ko radīja nedaudzie šķūnī mītošie dzīvnieki. Viss bija kārtībā. Tomēr viņš nespēja atkauties no sliktām nojautām. Pavērsis skatienu pret cauro jumtu, Alekss ieraudzīja, ka līdz saullēktam vēl ir vairākas stundas. Tas nozīmēja, ka viņš atpūties tikai dažas stundas. Iekšēja nojauta vēstīja, ka zirgi jāizved ārā. Briesmu brīdī Aleksam un meitenei nāksies doties ceļā nekavējoties, tāpēc zirgi bija jāsagatavo laikus.
   Alekss klusi piegāja pie steliņģa, kur stāvēja viņa zirgs, un noglāstīja dzīvnieka muguru. Tas nebija sacīkšu zirgs, pie kādiem Alekss bija pieradis, un arī ne izturīgs augstieņu ponijs, ar kuriem viņš jāja zēna gados, tomēr dzīvnieks bija noderīgs nastu nešanai. Tīsijs zināja, ka Aleksam būs vajadzīgs tieši šāds zirgs.
   Viņš klusā balsī atvainojās zirgam un sāka stiprināt pie segliem somas. Dzīvnieks nebija pietiekami ilgi atpūties, tomēr Aleksa maigo, prasmīgo roku pieskārieni viņu nomierināja.
   Pēc tam Alekss piegāja pie meitenei piederošās ķēves un noglāstīja dzīvnieka sānus. Viņš pieņēma, ka šis ir Tīsija labākais zirgs. Ķēve nervozēja, tomēr Alekss to nomierināja ar klusiem čukstiem un maigām rokām. Ķēve bija jauna, un Alekss nojauta, ka tā spēj skriet ļoti ātri. Viņš pārbaudīja dzīvnieka nagus un pasmaidīja, atsaukdams atmiņā meitenes jāšanas manieres. Viņa bija labi skolota un zirga mugurā jutās tik brīvi, it kā būtu pavadījusi bērnību Skotijas augstienēs. Alekss plati pasmaidīja. Keja noteikti apgalvotu, ka jebkurš Virdžīnijas apgabala iedzīvotājs jāšanas prasmē neatpaliek no skotiem.
   Alekss lēni un klusi uzlika ķēvei glītos angļu seglus, kurus meitene izmantoja. Segliem nebija piestiprinātas somas, tāpēc tie bija bezjēdzīgi, toties skaisti. Alekss priecājās par to, ka meitene nesēdēja zirga mugurā sāniski, kaut gan ikdienā viņa tā noteikti darīja.
   Kad zirgi bija apsegloti, Alekss piegāja pie lielajām šķūņa durvīm un tās piesardzīgi atvēra. Viņš neko nedzirdēja un neredzēja. Viņš klusi izveda dzīvniekus laukā, aizveda pie lielā ozola pusjūdzes attālumā un piesēja.
   Ja nesāks līt, dzīvniekiem nekas slikts nenotiks, tomēr Alekss zināja, ka tie ilgosies pēc omulīgā šķūņa. Viņš atvainojās zirgiem un atgriezās šķūnī.
   Alekss aizbultēja durvis un piegāja pie meitenes. Viņa joprojām nekustīgi gulēja. Bija redzams, ka Keja visu mūžu pavadījusi drošībā un nebija modra nakts laikā. Alekss apstaigāja šķūni, meklējoši taustīdams tumšās sienas. Šķūnim bija tikai vienas durvis, tomēr Alekss gribēja atrast citu bēgšanas ceļu. Šķūņa aizmugurē bija četri izļodzīti, iepuvuši dēļi, kurus bija viegli noņemt. Viņš nosprostoja plato spraugu, atbalstīdams pret to dēļus.
   Kad Alekss atkal jutās droši, viņš atgriezās pie meitenes. Viņa miegā paberzēja degunu, un Alekss pasmaidīja. Neits viņam reiz atsūtīja mātes zīmētu mazās māsas portretu, un Alekss to gadiem ilgi glabāja pie gultas. Kad Lilita ieraudzīja attēlu, viņa gandrīz kļuva greizsirdīga.
   Kad viņš atcerējās sievu, smaids vīrieša sejā izdzisa. Tagad viņš gara acīm redzēja Lilitu guļam asiņu peļķē. Pēc viņas nāves arī Alekss zaudēja dzīvotgribu. Tikai pēc Tīsija ierosinājuma viņš sāka domāt, kā atgūt labo slavu. “Dodies uz Floridu kopā ar Greidiju,” toreiz Tīsijs teica pieklusinātā balsī, lai sargi viņu nedzirdētu. “Daži uz laivas pavadīti mēneši krāšņā dabā ļaus tev padomāt un atcerēties.”
   “Es negribu atcerēties,” Alekss atbildēja.
   “Es zinu, ko nozīmē pazaudēt vistuvāko cilvēku. Ar mani tā notika divreiz. Pirmajā reizē viņas tēvs lika precēties ar citu vīrieti. Otrajā reizē viņa nomira. Es saprotu, ka ir grūti tam noticēt, bet laiks dziedē brūces. Dodies uz Floridu un izmanto šo laiku, lai nomierinātos.
   Ļauj sev atgūt dvēseles mieru. Aleks, cilvēkiem ir jāuzzina, ka tu neesi slepkava.”
   Alekss palūkojās uz griestiem. Pirms došanās tālāk vēl varēja pagulēt divas stundas. Viņš vēl nebija izlēmis, ko iesākt ar meiteni, tomēr pamazām plānoja turpmāko rīcību. Viņa pienākums bija nosargāt Keju, līdz nokļūs vietā, kur paredzēta tikšanās ar Džeimsu Greidiju. Ja Aleksam izdotos nogādāt meiteni līdz turienei, viņu varētu atstāt pie Tīsija draugiem. Pēc tam meitene dažas nedēļas nogaidīs un samaksās kādam, kurš aizvedīs viņu mājās. Keja apgalvos, ka slepkava – Aleksam nepatika šis vārds – viņu nolaupījis, tomēr meitenei izdevies aizbēgt. Alekss nogūlās salmos blakus Kejai, izvilka savu lielo dunci no saplēstā, netīrā krekla apakšas un nolika blakus. Pie zirga segliem bija piestiprināta pistole un bise, tomēr Alekss zināja, ka šaujamieroči mēdz iesprūst un šaujampulveris var samirkt. Pagaidām nazis bija piemērotākais pašaizsardzības ierocis.
//-- * * * --//
   Keja pamodās pakāpeniski un sākumā nesaprata, kur atrodas. Viņas skropstas bija salipušas, un zem muguras bija nelīdzena virsma. Viņa saberzēja acis un pagrieza galvu. Ieraugot blakus Aleksu, Keja apslāpēja kliedzienu. Vīrieša bārdainā seja bija tikai dažu collu attālumā, un viņš nepanesami smirdēja.
   Sievietes vienīgā vēlme bija tikt projām. Kopš bēgšanas jau bija aizritējis diezgan daudz laika, un Keja bija pārliecināta, ka viņa kopā ar tēvoci Tīsiju izdomās veidu, kā attaisnoties. Šķita, ka vīrietis cieši guļ, un Keja apsvēra iespēju klusi aizlavīties projām. Tomēr abi gulēja uz lielā apmetņa, un bija skaidrs, ka pat neliela kustība vīrieti uzmodinās.
   Kejas acis pierada pie blāvā apgaismojuma šķūnī, un viņa ieraudzīja blakus vīrieša augumam nolikto nazi. Ja viņa to aizsniegtu, tad varētu pielikt Aleksam pie rīkles un panākt, lai viņš Keju atbrīvo.
   Viņa pastiepa kailo roku pāri vīrieša sejai, to uzmanīgi vērodama, tomēr viņš nepakustējās. Keja bija pārliecināta, ka Alekss guļ, tāpēc sabijās, kad viņš ierunājās.
   – Kas tev padomā, meitene? – viņš klusi teica, neatvēris acis.
   Keja drudžaini iztēlojās, kā atvirzās un metas bēgt. Vai viņa nokļūs līdz šķūņa durvīm pirmā? Vai šķūņa īpašnieks palīdzēs aizbēgt?
   Alekss ar aizvērtām acīm pasniedzās pēc naža un pasniedza spalu Kejai.
   – Vai tu gribi šo?
   Keja strauji satvēra naža spalu un piespieda asmeni pie Aleksa rīkles.
   – Atbrīvo mani, citādi es atņemšu tev dzīvību, – viņa paziņoja draudīgā balsī.
   – Meitene, – viņš pacietīgi atbildēja, – ja tu gribi aizbēgt, tu nedrīksti mani brīdināt.
   Viņa piespieda nazi ciešāk Aleksam pie rīkles.
   – Es cienu krusttēvu, tāpēc tevi nenogalināšu. Gribu tikai tikt projām.
   Alekss joprojām nebija atvēris acis un gulēja ar nazi pie kakla.
   – Tu vari doties, tomēr es tevi brīdinu: nav pagājis pietiekami daudz laika. Ja viņi nevarēs pakārt mani, iespējams, uz karātavām vedīs tevi.
   – Es neesmu izdarījusi neko sliktu.
   Alekss atvēra acis un palūkojās uz viņu. Abu sejas šķīra tikai daži sprīži.
   – Tu palīdzēji notiesātam cilvēkam izbēgt no soda.
   – Es palīdzēju krusttēvam, nevis tev!
   – Tādā gadījumā karātavās nokļūsiet jūs abi.
   Keja ciešāk piespieda nazi vīrieša kaklam.
   – Ja man piemistu veselais saprāts, es tevi nogalinātu, lai visi redzētu…
   Viņa apklusa, jo Alekss pagrūda nazi malā un veikli piecēlās kājās.
   – Ārā kāds ir, – viņš čukstēja un uzrāva Keju augšā. Sievietes kājas sapinās platajā apmetnī, un viņa uzkrita Aleksam virsū.
   – Nekad neesmu redzējis tik nejēdzīgu meiču, – viņš nomurmināja un atstūma Keju.
   Viņa gandrīz atsitās pret šķūņa sienu, tomēr atbrīvojās no apmetņa un piecēlās kājās. Alekss pieskrēja pie durvīm un palūkojās ārā pa spraugu. Pēc mirkļa viņš nostājās Kejai blakus.
   – Vecais Jeitss nāk kopā ar kādu cilvēku. Mums jādodas.
   Keja ieraudzīja ēdienu un galda, un viņas vēders ierūcās.
   – Tagad nav laika ēst, meitene, – Alekss paziņoja un stūma Keju uz izejas pusi. Viņa gandrīz paklupa. Alekss paķēra maizes gabalu un noslēpa zem netīrā krekla. Viņš nostājās Kejai priekšā un nolika sienas dēļus malā. Kāds sāka klauvēt pie lielajām šķūņa durvīm. Alekss dusmīgā, miegainā balsī iesaucās:
   – Ko vaig?
   – Runā angļu valodā, – Keja viņam uzšņāca. Viņa jau bija ārpusē un apsvēra iespēju skriet pie Jeitsa un padoties, tomēr atcerējās skota teikto par karātavām un vilcinājās.
   – Ko vajag? – Alekss sauca un izslīdēja no šķūņa pa spraugu sienā. Viņa bikšu vīle aiz kaut kā aizķērās, un vīrietis netika uz priekšu.
   Tikai tad Keja atskārta, ka joprojām tur rokā nazi. Viņa to pacēla, un īsu mirkli Alekss ielūkojās viņas acīs.
   Keja zināja: viņš domā, ka tiks sadurts.
   Viņa veikli nolaida nazi, pārgrieza vīrieša bikšu vīli un viņu atbrīvoja. No Aleksa pateicības pilnā skatiena Keja gandrīz piesarka.
   – Zirgi ir zem ozola. Tas ir netālu, aiz ceļa, tomēr mēs nevaram iet tajā virzienā. Mums jāiet pa lauku, turklāt ātri. Vai tu vari paskriet, meitene?
   – Es skrienu ātrāk nekā brāļi, – viņa paziņoja, it kā tā būtu atbilde uz vīrieša jautājumu. Viņa pacēla apmetni un kleitas apakšmalu un pārmeta pār roku.
   Apmulsušais Alekss metās skriet pāri laukam, un Keja turējās līdzi. Pēc divdesmit minūšu ilga un haotiska skrējiena Keja vēlējās nomest apmetni un kleitu un skriet apakšveļā. Pēc tam viņa varētu pārgriezt korseti ar skota nazi. Šobrīd spēja dziļi elpot bija svarīgāka par šmaugu vidukli.
   Viņiem bija jāšķērso koka sēta. Alekss pārrāpās pāri pirmais un pacēla rokas, lai palīdzētu Kejai. Kad viņa piezemējās, vīrietis gandrīz pakrita.
   – Tu esi ļoti vājš. Esmu lēkusi virsū brāļiem no koku zariem, un viņi nepakrita.
   Alekss pavēra muti, lai sevi aizstāvētu, tomēr aprāvās un turpināja ceļu. Keja sekoja. Tomēr viņa dzirdēja, ka vīrietis kaut ko nomurmina un papurina galvu. Keja priecājās, ka izdevies Aleksu aizkaitināt. Pēc visām sagādātajām neērtībām viņš to bija pelnījis.
   Kad viņi beidzot nokļuva pie zirgiem, Keja izbrīnā apstājās. Alekss teica, ka zirgi ir piesieti zem lielā ozola, tomēr tam bija grūti noticēt. Keja stāvēja, turēdama rokās apģērbu. Apakšveļa bija mitra un pielipusi pie ādas, zeķes saplēstas un netīras.
   – Kad tu to izdarīji?
   – Tagad nav laika jautājumiem, meitēn, – Alekss atbildēja. – Mums jābēg. – Keja nekustējās, tāpēc viņš satvēra viņas roku un pievilka pie sevis. – Vai gribi, lai iesēdinu tevi seglos?
   – Tu? – viņa atcirta, attapusies no izbīļa. – Mans jaunākais brālis ir spēcīgāks par tevi.
   – Tallijs? – Alekss savija pirkstus. Keja atspērās pret viņa plaukstām un ielēca seglos. – Tas puika drīzāk apmētās pretinieku ar dubļiem nekā izmantos dūres. – Viņš uzreiz nožēloja teikto. Alekss atsaucās uz vēstuli, ko zēna gados rakstījis Neits.
   Keja iepleta acis.
   – Kā tu to zini? – Tēvs joprojām uzjautrinājās par iespaidīgo dubļu kauju starp Keju un viņas jaunāko brāli, kas notika, kad viņi bija trīs un četrus gadus veci.
   Alekss pagrieza zirgu un piesita pie deniņiem.
   – Vai neesi dzirdējusi par sesto maņu, meitene? Es protu lasīt domas. – Viņš pasmaidīja, demonstrēdams gludus, baltus zobus, pieliecās un veda zirgu zem ozola zariem. Pēc mirkļa Aleksa zirgs apgriezās un metās auļos.
   – Viņš domā, ka es traukšos pakaļ, – Keja nomurmināja un papliķēja ķēves kaklu. Viņa palūkojās atpakaļ. Vēl nebija gaišs, tomēr bija skaidri redzams, ka neviens neseko. Keja apsvēra, vai nevajadzētu atgriezties šķūnī un lūgt vecajam vīram palīdzību, lai atkal nokļūtu pie savas ģimenes.
   Keja pat pagrieza zirgu šķūņa virzienā, tomēr kaut kas lika viņai apstāties. Varbūt atmiņas par to, ka skots ļāva viņai paturēt nazi, kaut gan pavisam viegli varētu to atņemt, vai arī Tallija vārds no viņa lūpām. Iespējams, vainīga bija tēvoča Tīsija ticība šim cilvēkam. Lai nu kā, Keja viņu nepameta.
   – Es to nožēlošu, – viņa skaļi noteica, pagriežot zirgu uz skota pusi un sekojot viņam. Pagāja laiks, līdz viņa vīrieti panāca, un tas droši vien neizdotos, ja viņa zirgs nebūtu apkrauts ar mantām. Viņš prata jāt tikpat labi kā Kejas brālēni no Skotijas.
   Kad Keja pieauļoja Aleksam blakus, viņš izskatījās manāmi atvieglots.
   – Es atjāju, jo maize ir pie tevis, – viņa skaļi paziņoja. Viņš iebāza roku zem nodriskātā krekla, izņēma cietas, saziedējušas maizes gabalu un pasniedza to Kejai.
   Nebija viegli pasniegties pāri diviem auļojošiem zirgiem un paņemt maizi, bet Keja bija piedalījusies sacīkstēs ar brāļiem, tāpēc zināja, kā paķert kaut ko un vienlaikus traukties pilnā ātrumā. Viņa sagrāba maizi, un prātā uz mirkli pazibēja doma: “Vai tiešām man šis netīrais gabals jāēd?” Ja Keja nejustos tik izsalkusi un Alekss viņu nevērotu, viņa nomestu maizi, bet viņa negrasījās sagādāt vīrietim tādu prieku. Nokodusi kumosu, viņa to aizrautīgi košļāja.
   – Nu labi, Ketrīna Edilīna Hārkorta, laikam neesi nemaz tik nederīga, – viņš skaidrā amerikāņa izrunā paziņoja un iespieda piešus zirgam sānos, pamudinot to uz priekšu.
   Apjausma, ka Alekss zina viņas vārdu, Keju tā pārsteidza, ka viņa ļāva zirgam palēnināt gaitu.
   – Neatpaliec, meitēn! – viņš pār plecu uzsauca.
   – Mums nav tik daudz laika, lai tu laiskotos.
   – Laiskotos! – viņa noņurdēja, apēdot pēdējo maizes kumosu. – Uz priekšu, – viņa uzrunāja zirgu. – Panāksim viņu!
   Pēc piecām minūtēm Keja patraucās vīrietim garām un pēc desmit minūtēm bija jau tik tālu, ka atskatoties vairs neredzēja Aleksu. Viņa uz brīdi nodomāja, ka pazaudējusi savu ceļabiedru, bet aiz nākamā līkuma ieraudzīja viņu stāvam uz ceļa. Dusmīgu.
   – Nekad vairs tā nedari, – viņš klusi, gandrīz biedējoši sacīja. – Nevaru tevi sargāt, ja nezinu, kur esi. Ķircināt mani ir pieļaujams, bet nedrīksti apdraudēt savu ķēvi.
   Viņa varēja savainot priekškājas uz šī nelīdzenā ceļa.
   – Es apdraudēju savu ķēvi? – Keja atkārtoja. Viņas zirgs meta lokus ap Aleksu, kurš bija kā sastindzis. – Tu nokļuvi šeit pirmais, tātad auļoji straujāk par mani. Vai tu neizmantoji šo ceļu?
   – Nav svarīgi, kā šeit nokļuvu es. Tev jāpakļaujas man, lai es varētu tevi sargāt.
   Keju pārņēma dusmas. – Es pakļaujos tikai savam tēvam… un reizēm Ādamam, – viņa piebilda, brīdi apdomājusies. – Un, ja tu nevari turēties man blakus, iesaku apsēsties un gaidīt šerifu. – Viņa parāva zirga pavadu un aiztraucās pa ceļu prom, dzenot ķēvi pilnā sparā.
   Viņa noauļoja trīs jūdzes, pirms dusmas pamazām norima. Viņa bija dzirdējusi daudz augstprātīgu, pamācošu teikumu, bet nekad neko tik aizskarošu kā šos Aleksa vārdus.
   Keja pievilka pavadu un pameta skatienu atpakaļ. No vīrieša nebija miņas. Nu labi, varbūt, patiesību sakot, viņa teiktais nebija pats sliktākais. Kejas brāļi cits pēc cita bija apgalvojuši, ka viņai vajadzētu pakļauties. Un Keja to darīja. Pretējā gadījumā brāļi neņemtu līdzi daudz jaunāku meiteni. Bet viņa nekad neklausīja Tallijam!
   Kad zirgs sāka tik tikko manāmi klibot, Keja nokāpa un aizveda ķēvi koka paēnā. Nabaga dzīvniekam un Kejai vajadzēja atpūtu. Viņa klausījās, bet neko nedzirdēja. Uz ceļa neviena nebija. Apstājusies viņa uzreiz sajuta, cik izsalkusi un izslāpusi ir. Ķēvei bija tikai skaistie, no mājām atvestie ādas segli bez blašķes, kādu nēsāja līdzi skots.
   Atbalstījusies pret koku, Keja piepeši sadzirdēja balsis. Viņa steigšus izslējās, gatava sagaidīt svešinieku, bet jau nākamajā mirklī saprata, ka tuvojas vairāki vīrieši. Keja nolaida skatienu, aplūkodama sevi. Greznais, reiz skaistais tērps bija netīrs, un no tā vaļīgos diegos nokarājās krellītes. Tomēr varēja redzēt, ka tērps maksājis dārgi. Un arī viņas ķēve bija skaists dzīvnieks ar rūpīgi darinātiem segliem uz muguras. Keja nosprieda, ka būtu prātīgāk nerādīties svešiniekiem un neatklāt sevi kā vientuļu sievieti. Vajadzētu paslēpties un novērot viņus, lai noskaidrotu, kas tie ir.
   Keja ieveda zirgu aiz biezi saaugušajiem kokiem ceļa malā un gaidīja. Kad parādījās svešinieki, viņa nopriecājās, ka pieticis veselā saprāta paslēpties. Viņi bija četri, visi netīri un acīmredzami iereibuši.
   – Šie cilvēki dzēruši visu nakti, – kāds klusi noteica Kejai pie auss. Viņa neviļus skaļāk ievilka elpu, redzot, ka blakus nostājies skots.
   – Kas tas bija? – viens no iedzērušajiem jautāja. Viņš parāva zirga pavadu, apturēja dzīvnieku un nokāpa.
   – Nekas, – kāds cits attrauca. – Dosimies mājās.
   – Nē, es kaut ko dzirdēju.
   Pirmais tuvojās kokiem ceļa malā un vērīgi ielūkojās tumšajā paēnā.
   Alekss aplika roku Kejai ap pleciem, pacēla viņas apmetņa kapuci un norāva viņu uz zemes sev līdzās.
   – Jeitss teica…
   – Tas vecais melis? Vai tu noticēji, ka viņa šķūnī nakti pavadījuši divi slepkavnieki?
   – Kāpēc gan ne? Tas nelietis aizbēga no Čārlstonas kopā ar savu draudzenīti. Kāpēc lai viņi nepaslēptos Jeitsa šķūnī?
   – Tāpēc, ka pietiktu ar sērkociņu, lai to nodedzinātu. Ja tie patiesi bija slepkavas, kāpēc nenogalināja Jeitsu?
   Man to bieži gribējies.
   – Viņam bija monētas. Kur viņš tās dabūja?
   – Man vienmēr šķitis, ka viņam ir nauda. Viņš tikai ir pārāk skops, lai pats pirktu sev alu. Labi, jāsim mājās.
   Droši vien dzirdēji kaķi.
   Alekss un Keja vēroja, kā pirmais vīrs negribīgi novēršas, uzkāpj zirgā un aizjāj līdz ar pārējiem.
   Tiklīdz Alekss nedaudz atkāpās, Keja apvēlās uz muguras un ielūkojās vīrietim sejā.
   – Esi brīva un drīksti iet, kur vēlies, – viņš saniknots sacīja. – Neesmu cietumsargs un negribu, lai mani par tādu uzskata. Vari jāt prom, kad vēlies. Tomēr, ja paliec ar mani, tev… – Viņš apklusa, it kā mēģinātu izdomāt, kā pareizāk pateikt. – Vismaz ieklausies manos vārdos un apdomā tos.
   Kejai gribējās izaicinoši paziņot, ka viņa dosies prom, tomēr ausīs skanēja svešinieku vārdi. Viņu biedēja atklāsme, ka ziņas par skota bēgšanu jau izplatījušās tik tālu uz dienvidiem. Vēl sliktāka bija vēsts, ka viņu pašu uzskata par Aleksa līdzdalībnieci.
   – Tev laikam nav māsu, citādi tu zinātu, ka nedrīkst pavēlēt un sacīt, ka jāpakļaujas. – Viņa vēl joprojām gulēja zemē un lūkojās uz vīrieti.
   Viņš papurināja galvu.
   – Nav ne māsu, ne brāļu. Esmu sava tēva vienīgais bērns.
   – Un tava māte?
   – Nomira, kad man bija deviņi gadi.
   – Man ļoti žēl, – Keja noteica. Aleksa zilo acu skatienā nebija ne miņas no jautrības, un viņš lūkojās uz meiteni, gaidot atbildi.
   Keja negrasījās to sniegt. Viņa nevēlējās apliecināt, ka sekos šim vīrietim. Keja gribēja doties mājās pie savas ģimenes, nomazgāties karstā ūdenī un uzvilkt tīras drēbes.
   Viņas vienīgā vēlēšanās bija, kaut tas viss beigtos!
   Aleksa sejas izteiksme atmaiga, un viņš apsēdās Kejai blakus, apņemot ceļgalus. – Meitēn, es saprotu, kā jūties. Arī es negribēju šādus piedzīvojumus. Vēl nupat dzinu zirgus sacīkstēs un laimēju naudu no slinkajiem, bagātajiem Čārlstonas jaunekļiem, gatavojoties precēties ar daiļāko sievieti pasaulē, bet jau nākamajā mirklī smaku netīrā cietumā un gaidīju pakāršanu. – Viņa balss ieskanējās dobjāk. – Un mana mīļotā bija mirusi.
   Viņš bija pagriezis galvu, un Keja redzēja skumjas… nē, sēras viņa acīs. Līdz šim viņa nebija palūkojusies uz notikušo no Aleksa viedokļa.
   Nesaņēmis atbildi, Alekss piegāja pie zirga un savilka sedulkas siksnu ciešāk. – Es aizvedīšu tevi atpakaļ, – viņš sacīja. – Neesi pelnījusi, lai tevi tajā visā iejauktu.
   Keja piecēlās un nostājās viņam blakus. – Vai uz Virdžīniju?
   – Jā, uz Virdžīniju vai citur, kur vēlies.
   – Kā ar briesmām, kas draud manai ģimenei?
   – Sliktāk būtu palikt kopā ar slepkavu. – Viņš atsēja zirga pavadu un jau grasījās kāpt seglos, bet Keja viņu apturēja.
   – Mums jāaprunājas.
   – Nav nekā, par ko runāt, – viņš atbildēja un uzlēca zirgam mugurā. – Manuprāt, mums jādodas prom, bet tu droši vien domātu, ka es tev lieku pakļauties. Tāpēc drīksti darīt, kā vēlies.
   Keja nekustējās. – Varbūt vajadzētu izdomāt plānu.
   Alekss sēdēja zirgā, bet viņa stāvēja uz zemes un izskatījās ļoti trausla. Skaistie mati slīga pār pleciem, un tajos bija sīki zariņi un lapas, bet tie nemazināja pievilcību. Neits nebija pieminējis savas māsas matus, tikai pateicis, ka tie ir rudi un brāļi viņu tādēļ ķircinot. Reiz Tallijs nokrāsoja vecu parūku rudu un pastaigājās pa māju, tēlojot Keju. Viņa brāli apturēja, nometot vienu no mātes iemīļotajām Ķīnas vāzēm no balkona un gandrīz trāpot viņam pa galvu. Alekss bija smējies, uzzinot, ka abiem bērniem par sodu nācās nedēļu mazgāt visu ģimenes veļu.
   – Laba doma, – Alekss sacīja. – Vai tu zini, kas mums jādara?
   Keja samirkšķināja acis, šādas atsaucības pārsteigta, bet patiesībā viņai nebija ne jausmas, kā izbēgt no vajātājiem. Viņa ķērās pie pārbaudītām vērtībām jeb humora, slēpjot bažas. – Ieģērbsim tevi kleitā un dosimies uz Virdžīniju kā divas vecas dāmas. – Viņas acīs mirdzēja smiekli. – Protams, tev nāktos noskūties un pat nomazgāties. – Viņa pieveda zirgu pie celma, uzkāpa uz tā un iesēdās seglos.
   – Es atsakos no jebkā, kur paredzēta vanna, – Alekss ļoti nopietni paziņoja, un Keja nesaprata, vai viņš joko vai ne. – Un nevalkāšu kleitu. – Viņš rāmi uzlūkoja Keju. – Kur dosimies? Uz ziemeļiem vai dienvidiem?
   Keja norija siekalas. Viņai nekad mūžā nebija nācies pieņemt šādu lēmumu, bet doma par to, kas varētu notikt ar viņas ģimeni, mudināja uz rīcību. Ja brāļi nokļūtu šādās krustcelēs, viņi ne mirkli nevilcinātos sargāt tuvos cilvēkus.
   – Dienvidiem, – viņa beigu beigās nočukstēja.
   Viņa jau gribēja teikt vēl kaut ko, bet Alekss pamāja un pagrieza zirgu, un viņi devās straujos auļos. Viņi divas reizes piestāja, lai padzertos paši un padzirdinātu zirgus, un tad turpināja ceļu.
   Keja izmantoja vienu no šiem pārtraukumiem un pajautāja, cik ilgi, pēc Aleksa domām, viņiem vajadzēs jāt, pirms būs pamesta baumu teritorija. Viņa pat nebija redzējusi Tīsija karti un zināja tikai, ka jādodas uz dienvidiem, kur saule vienmēr spīd sejā.
   – Cilvēkiem patīk šausmu stāsti, un es domāju, ka runas pieklusīs tikai tad, kad būsim Floridā.
   Keja nespēja apvaldīt nepatikas trīsas. Florida saistījās ar purviem, aligatoriem un cilvēkēdājiem augiem. Vismaz tā stāstīja tēvocis Tīsijs, kad viņa un Tallijs vēl bija maziņi. Ādams apgalvoja, ka tā nav patiesība, un apskaujot mierināja māsu, kad viņu naktī mocīja murgi.
   – Neuztraucies, – Alekss sacīja. – Tu nedosies purvos kopā ar mani. Atstāšu tevi pie Tīsija draugiem. – Viņš piegāja pie zirga, ielūkojās somā un pasniedza Kejai kaltētas liellopa gaļas sloksni.
   – Man šis riebjas, – viņa atzinās, negribīgi košļājot gaļu. – Tu taču teici, ka tev nav plāna.
   – Nebūtu, ja tu gribētu, lai aizvedu tevi uz Virdžīniju. Tā kā viņš neko vairs nepiebilda, Keja jautāja: – Nu?
   Vai pastāstīsi, kāds tas ir?
   Alekss pacēla rokas, lai palīdzētu viņai uzkāpt zirgā. – Nē.
   Keja aizkaitināta uzlika plaukstu uz viņa pleca un kāju uz augšstilba. Viņa bieži tā rīkojās ar brāļiem, un tie vienmēr zaudēja līdzsvaru. Bet Alekss bija gatavs un atkāpās tā, ka meitene gandrīz nokrita augšpēdus. Viņš satvēra Kejas roku, neļaujot atsisties pret zemi.
   Viņa jau grasījās norāt Aleksu, bet viņš izskatījās tik apmierināts ar sevi, ka viņa neapvaldīja smaidu. – Vai tev tiešām nav māsu?
   – Nevienas pašas, bet esmu sapratis, ka jāiedomājas visnelietīgākā viltība, kāda iespējama, un tu to izdarīsi.
   Keja vairākas reizes atvēra un aizvēra muti, gribēdama aizstāvēties, bet sāka smieties. – Tu esi vājāks un vecāks par maniem brāļiem, bet droši vien gudrāks. Izņemot Ādamu, protams.
   Alekss salika plaukstas kopā, viņa atspērās pret tām un uzlēca zirgam mugurā. – Izņemot Ādamu, – viņš atkārtoja, iekārtojies seglos. Nedaudz novērsies, viņš iejautājās: – Cik Ādamam gadu?
   – Divdesmit astoņi.
   – Es atcerējos pareizi, – Alekss domīgi sacīja un palūkojās uz sauli, samiedzis acis. – Nezinu, kā domā tu, meitēn, bet es labprāt paēstu.
   – Jā, es jau kāri aplūkoju tava zirga sēžamvietu.
   – Vai tiešām? – Alekss painteresējās. – Droši vien labi, ka ne manējo.
   – Es saindētos ar netīrumiem, – Keja nopietni atbildēja. – Zirgs ir tīrāks. Un labāk smaržo.
   Alekss nespēja apvaldīt smaidu, redzot, ka viņa atmet skaistos matus, paceļ galvu un izjāj viņam priekšā.

Piektā nodaļa

   – Vai tev tiešām viss būs labi? – Alekss jau trešo reizi jautāja Kejai.
   – Tu esi vēl neciešamāks par tēvu, – viņa noteica, bet drosme bija tēlota. Patiesībā doma par palikšanu mežā vienai biedēja līdz nāvei. Viņa palūkojās uz vecajām, spokainajām drupām, kur Alekss bija uzklājis audekla pārsegu. Tā kā priekšā tas bija atverams, nekas viņu neaizsargātu no… no tā, kas slapstās starp kokiem. – Man nekas nekaitēs, – viņa sacīja. – Pagaidīšu šeit, līdz atgriezīsies.
   – Tev ir pistole, un tu proti to izmantot, vai ne? – Viņš jau bija izšķiedis daudz laika, apliecinot, ka lāči nometnei, visticamāk, neuzbruks.
   – Es diezgan labi šauju. – Keja paberzēja rokas, cenšoties sasildīties, un palūkojās uz debesīm. – Izskatās, ka drīz līs, tāpēc tev vajadzētu doties ceļā. – Viņai gribējās lūgties, lai Alekss viņu nepamet vienu, bet viņa labprātāk mirtu nekā to atzītu.
   Aleksu šī tēlotā drosme neapmānīja. Viņš zināja, ka meitene baidās, turklāt pamatoti, jo viņus meklēja visi atlīdzības kārotāji tuvākajos trīs štatos. Tomēr viņam vajadzēja atrast ēdienu, un nebija iespējams iziet sabiedrībā abiem kopā. Pārāk daudzi meklēja vīrieti un sievieti, kas divatā ceļo zirgu mugurā.
   – Paņemšu tavu ķēvi, – Alekss sacīja un uzlūkoja meiteni, lai redzētu, vai šī vēsts viņu satrieks. Skaistajā sejā pavīdēja izmisums, un viņš gandrīz atteicās no sava nodoma. Seglu somās bija maisi ar kaltētu pārtiku, bet tā būs nepieciešama vēlāk. Šobrīd abiem vajadzēja siltu ēdienu, un Alekss bija apņēmies to sagādāt, ja vien tas būs iespējams.
   – Ej! – Keja sacīja un atkāpdamās tuvojās audekla pārsegam. – Neraizējies par mani. Es spēšu par sevi parūpēties.
   Aleksam šķita, ka viņa tik tikko spēj paiet, bet viņš negrasījās to teikt. Māca bažas, ka meitene atkal uztver šo kā iespēju aizbēgt un dosies prom, tiklīdz viņš aizjās. Aleksam negribējās pat domāt, ko atlīdzības mednieki nodarītu jaunai meitenei, uzskatot viņu par noziedznieci.
   Viņš negribīgi apsegloja ķēvi un, vēlreiz palūkojies atpakaļ, pameta Keju vienu mežā aiz izdegušās mājas drūpošajām ķieģeļu sienām.
   Alekss traucās pa šauro taku starp kokiem un jau tūkstošo reizi klusībā nolādēja Tīsiju Konoru. Protams, viņš bija šim cilvēkam parādā dzīvību, bet galu galā Tīsijs bija vainojams tajā, ka viņam nākas sargāt un barot meiteni, kas neko neprot. Viņa atteicās pakļauties pavēlēm un devās, kur un kad vēlas. Ja Alekss kaut vai ierosināja kaut ko darīt, meitene viņu nosauca par nepateicīgu un smirdīgu cilvēku.
   Sasniedzis ceļu, Alekss nespēja apvaldīt smaidu. Jāatzīst, meitene prata jāt, un viņš skaļi iesmējās, atceroties viņu zirga mugurā, matiem un apmetņiem plīvojot, kamēr mazo, bet spēcīgo augumu apkļāva balta, mirdzoša kleita.
   Alekss nekavējoties apstājās un palūkojās apkārt, pārbaudot, vai kāds viņu dzirdējis, bet uz ceļa neviena cita nebija.
   Patiesībā meitene bija patīkama ceļabiedre, un pēc pēdējiem mēnešiem viņam tas bija izmisīgi nepieciešams. Tiesas prāva bija izsmiekls. Zālē neviens, pat viņa advokāts, neuzskatīja Aleksu par nevainīgu. Katru dienu viņu vilka no cietuma uz tiesas zāli, un cilvēki šņāca, spļāva, pat meta akmeņus. Kad tika nolasīts spriedums, Alekss pats jau bija sācis apšaubīt savu nevainīgumu. Bet apgalvojums, ka viņš nezina, kas noticis, galu galā nebija īpaši pārliecinošs. Tīsijs vienīgais izrādīja labvēlību. Kad viņš atklāja savu plānu, Aleksu māca šaubas. Turpmākie notikumi, kad Tīsijs bēgšanas dienā salauza kāju, viens no abiem algotajiem palīgiem tika sašauts un otrs notverts, visu padarīja vēl sliktāku. Kad Alekss beidzot kājām nokļuva tikšanās vietā un tur viņu gaidīja skaista meitene mirdzošā balles tērpā, šķita, ka pienācis pasaules gals. Viņš bija pārliecināts, ka jau pēc dažām minūtēm būs miris un ierāvis kapā arī meiteni.
   Kad viņa saprata Aleksa skotu izrunu, kas amerikāņiem parasti sagādāja grūtības, viņš izbijies atskārta ka šī ir Engusa Maktērna Hārkorta meita, Aleksa tuvākā drauga mīļotā māsa. Viņa bija uzticēta Aleksam, kurš pat sevi nespēja aizsargāt. Ja viņam pietiktu laika pārdomām, viņš noteikti labprātāk padotos gūstītājiem nekā apdraudētu meitenes dzīvību. Bet apkārt svilpa lodes, un viņiem atlika vienīgi bēgt.
   Tomēr atklājās, ka meitene kalta no izturīgāka metāla, nekā šķita sākumā. Alekss redzēja, ka viņa ir pārbijusies, tomēr sakopo drosmi un mēģina pēc iespējas veiksmīgāk izkļūt no sarežģījumiem, kuros iepinusies.
   Viņš pamudināja ķēvi uz priekšu. Tīsija kartē bija atzīmēta taverna, un viņš grasījās darīt visu nepieciešamo, lai sameklētu normālu ēdienu. Viņš jau vairākas nedēļas nebija baudījis neko siltu un juta, ka ribas izspiedušās. Alekss atkal pasmējās, atceroties, kā meitene viņu nodēvēja par vārguli… un večuku. Viņš pieskārās bārdai. Šobrīd tā bija nepieciešama, lai slēptu seju, ko redzējuši pārāk daudzi Čārlstonā un tuvākajā apkaimē. Bet šīs bārdas dēļ meitene uzskatīja, ka viņš ir vecāks par viņas dievināto brāli Ādamu.
   Alekss pielieca galvu, jājot garām vaļējiem ratiem, kuros sēdēja vīrietis un sieviete, un atvieglots nopūtās; tie nepazina izbēgušo cietumnieku.
   Turpinādams jāt, Alekss centās atcerēties, ko Neits viņam stāstījis par māsu, tomēr neko daudz neatminējās. Neitu interesēja mīklu minēšana, un viņi apmainījās vēstulēm par visu, kas viņiem šķita noslēpumains. Par mazo māsu Neits rakstīja tikai tad, kad viņa kaut kā izpelnījās sodu, un parasti tas nozīmēja kautiņu ar Artūru Talbotu Hārkortu jeb Talliju. Alekss bieži sasmīdināja tēvu, stāstot par Kejas un Tallija piedzīvojumiem.
   “Izklausās, ka viņa ir līdzīga mātei,” Aleksa tēvs mēdza teikt. “Vai stāstīju, kā viņa šāva uz Engusu?” Alekss atbildēja apstiprinoši, bet lūdza pastāstīt vēlreiz. Pirmo reizi par šo notikumu viņiem pavēstīja Malkolms, Kejas vectēva brālis. Alekss kopā ar tēvu trīs reizes apciemoja Maktērnus, kad tie dzīvoja netālu no Glāzgovas. Viņš pazina visus sešus Kejas brālēnus, un tie visi bija vecāki, bagātāki un saņēmuši labāku izglītību nekā Alekss. Tikai tad, ja runa bija par zirgiem vai jebkuru citu dzīvnieku, Alekss kļuva par vadoni. Dereks, kurš bija vienpadsmit gadus vecāks, pirmais saskatīja Aleksa talantu. Malkolms bija kļuvis par Maktērnu klana muižnieku un kopā ar sievu Herietu adoptējis Dereku. Tas nozīmēja, ka viņš reiz būs muižnieks, un pārējie viņā ieklausījās. Viņš apgalvoja, ka Alekss apietas ar dzīvniekiem kā burvis un spēj panākt, lai tie dara itin visu. Kad Alekss par to uzrakstīja Neitam, draugs sāka viņu dēvēt par Merlinu un atsūtīja grāmatu par seno burvi. Iesauka pielipa, un turpmāk Neits vienmēr uzrunāja Aleksu kā Merlinu.
   Alekss atgriezās tagadnē, ieraudzījis tālumā tavernu. Tā bija lielāka un daudz rosīgāka, nekā viņam gribētos. Alekss bija cerējis ieiet iekšā un pasūtīt ēdienu, bet viesu bija tik daudz, ka to vidū kāds noteikti jau dzirdējis ziņas no Čārlstonas. Ja Alekss būtu tīrs un labi ģērbies, slēpjot seju zem bārdas, droši vien izdotos palikt nepamanītam.
   Bet šobrīd viņš izskatījās pēc aizbēguša cietumnieka.
   – Nolādēts! – viņš noņurdēja un prātoja, vai tomēr nevajadzētu atgriezties pie Kejas. Vēl dažas dienas varētu pārtikt no kaltētas gaļas un augļiem. Jo tālāk uz dienvidiem viņi dotos, jo mazāka iespējamība, ka viņus kāds pazīs.
   Tomēr vēders ierūcās, atgādinot, ka nepieciešama pārtika. Alekss nokāpa no zirga un ieveda to starp kokiem, no kurienes varēja vērot tavernā notiekošo. Virtuve bija ēkas tālākajā galā, un ārpusē pat bija nolikts liels katls. Blakus staigāja pavāri un miesnieki asiņainos priekšautos.
   Divviru parādes durvis ik pa brīdim atvērās, kad cilvēki nāca un gāja. Alekss saprata, ka viņam nekādā gadījumā neizdosies iekļūt tavernā nepamanītam.
   Viņam prātā iešāvās laba doma. Iekšā iet nevarēja, bet ja nu visi pārējie iznāktu ārā? Viņš pārbaudīja šaujampulvera krājumus, ko bija paņēmis līdzi. Ar to un dažiem čiekuriem varēs panākt vērā ņemamu troksni.
//-- * * * --//
   Keja skrēja pa taku, līdz skots nozuda skatienam. Pēc tam viņa atgriezās nemīlīgajā nometnē un apsēdās uz krituša koka stumbra. Rokā bija vīrieša atstātā pistole, un viņa sāka prātot, vai pulveris ir sauss. Ja tas būtu mitrs un viņa izšautu, pistole uzsprāgtu viņai sejā. Pat tad, ja paveiktos, paietu vismaz trīs minūtes, līdz viņa to pārlādētu. Un ja nu, lai tiktu pie pulvera, vispirms būtu jātiek garām uzbrucējam? Piemēram, ja viņai uzbruktu lācis un pirmā lode netrāpītu mērķī, kā viņa tiktu garām milzīgajam zvēram, lai paņemtu pulveri un pārlādētu pistoli?
   Tomēr, ja Keja nenogalinātu lāci ar pirmo šāvienu, tas nogalinātu viņu, un tad pulveris vairs nebūtu svarīgs, jo viņa būtu mirusi.
   Aiz muguras pārlūza zars. Keja pietrūkās kājās un notēmēja, bet vainīga izrādījās vāvere.
   – Nomierinies! – Keja skaļi pavēlēja sev un pacēla skatienu, lai noskaidrotu, vai kāds viņu dzirdējis. Bija gaiša diena, bet biezajā mežā valdīja mijkrēslis.
   Keja nebija pieradusi būt viena. Viņas mājās Virdžīnijā un pie radiem Skotijā vienmēr tuvumā bija kāds vīrietis. Uz brīdi aizvērusi acis, viņa vēlējās ieraudzīt kādu no brāļiem un brālēniem vai tēvu. – Pat Talliju, – viņa nočukstēja. Ja šobrīd uz ceļa parādītos Tallijs, Keja tā priecātos, ka smaidot paciestu zobgalības un ķircināšanu.
   Viņa atvēra acis un atkal apsēdās uz stumbra. Neviens no daudzajiem viņas dzīves vīriešiem neuzradīsies, lai viņu glābtu, apskautu un pateiktu, ka viss būs labi. Un viņa nevarēs arī skriet pie mātes un atklāt visas savas bēdas. Ja Keja šobrīd vērstos pie kāda no saviem radiem, viņi varētu nokļūt cietumā, jo palīdzējuši aizbēgt slepkavam.
   Meitenei acīs sariesās asaras, bet viņa tās notrausa un palūkojās uz seno taku. Vīrietis bija aizjājis pavisam nesen, tātad nevarēja cerēt, ka viņš drīz atgriezīsies.
   Keja atkal pielēca kājās, dzirdot troksni aiz muguras, bet neko neredzēja, vismaz ne lāci, kas joņotu šurp, apņēmies notiesāt viņu un zirgu. Redzot, ka zirgs klusi mielojas ar zāli un neko nedzird, Keja nomierinājās un apsēdās.
   Viņa labprāt iekurtu uguni, bet vīrietis bija to aizliedzis, baidoties, ka dūmus kāds pamanīs. Mežā bija auksti, drēgni un ļoti vientuļi; uguns dāvātu siltumu, gaismu un prieku, turklāt liesmojošie zari atbaidītu meža zvērus.
   Keja atkal pavēlēja sev nomierināties, bet satraukums ik pa brīdim tomēr guva virsroku. Varbūt skots vairs neatgriezīsies. Bez apgrūtinājuma viņš varētu pārvietoties ātrāk un vienkāršāk. Keja nebija redzējusi tēvoča Tīsija karti, tāpēc nezināja, kur viņam jātiekas ar pētniekiem… un viņai tas galu galā neko nenozīmēja. Viņai jāpaliek kaut kur citur un jāgaida vai arī jāsūta kāds pie ģimenes, lai radi atbrauktu pie viņas.
   Piecēlusies kājās, Keja iegāja zem vīrieša uzceltā audekla pārsega un prātoja, vai viņš to izveidojis kā nometni viņai vienai.
   Keja ietinās Houpas lielajā apmetnī, pacēla kapuci un pievilka ceļgalus pie krūtīm. Gremdējoties vilnas skavās, viņa atcerējās pēdējo vakaru tēvoča Tīsija namā. Keja zināja, ka rīkojusies ļoti drosmīgi, bet viņu sadusmoja Houpas attieksme, it kā Keja būtu pārāk jauna un vieglprātīga, lai spētu izpildīt tik vienkāršu uzdevumu.
   – Un viņai bija taisnība, – Keja skaļi atzina, apvaldot šņukstu. Vajadzēja domāt par kaut ko labu. Piemēram… piemēram… Houpas vēlmi pēc vīra. Par to varēja pasmieties. Houpa bija valdonīga, skaļa, reizēm arī nejauka un mēdza aizvainot cilvēkus. Tas, ka viņa vēl nav precējusies, nevienu nepārsteidza.
   Varbūt Houpai vajadzētu apprecēties ar skotu. To nodomājusi, Keja nedaudz nomierinājās. Tā kā skots gribēja, lai sievietes viņam akli pakļautos, abi noteikti daudz strīdētos. Houpa pieprasītu, lai vīrs reizi gadā iet vannā, un viņš atcirstu, ka sievai jādara viss, ko viņš vēlas, kaut arī tas būtu bezjēdzīgi.
   Keja skaļi iesmējās, apgūlās uz lapām klātās zemes un centās turpināt uzjautrinošo domu gaitu. Skots bija vecāks par Houpu, laikam ap četrdesmit, bet tas nekaitēs. Houpai bija gandrīz trīsdesmit, un viņai nevajadzētu būt pārāk izvēlīgai attiecībā uz līgavaiņiem.
   Meitene pamazām nomierinājās un ieslīga spirdzinošā miegā.

Sestā nodaļa

   Atgriezies ar pilnu somu silta ēdiena, Alekss nedevās tieši uz nometni; viņš apgāja tai apkārt, negribēdams iesoļot lamatās. Redzot drupas, bet nemanot ne meiteni, ne zirgu, viņš gandrīz ļāvās panikai. Sirds teju izleca no krūtīm, un pagāja laiks, līdz viņš nomierinājās. Meitene paņēmusi zirgu un aizbēgusi. Vai arī… nē! Varbūt kāds viņu atradis un nolaupījis. Vai nu nāksies palīdzēt viņai aizbēgt no cietuma?
   Kad garā virvē piesietais zirgs, rāmi sperot soļus, atgriezās viņa redzeslokā, Aleksu pārņēma tik skaudrs atvieglojums, ka viņš pat nosarka. Negribējās atzīt, ka viņš priecāsies meiteni redzēt viņas pašas dēļ, ne tāpēc, ka ir par viņu atbildīgs. Meitene iemiesoja saikni ar Aleksa tēvu, Skotiju un Neitu, viņa labāko draugu, kaut gan abi nekad nebija tikušies.
   Alekss nesteidzīgi veda zirgu lejup pa pakalnu, turēdams rokā lielo maisu. Viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad meitene redzēs atnesto ēdienu un sāks līksmot.
   Viņš nokāpa no zirga, nocēla seglus un ļāva ķēvei ganīties, pirms iegāja paša veidotajā patvērumā. Meitene gulēja uz lapām klātās zemes un nepamodās, kad Alekss tuvojās. Uz vaigiem bija redzamas nožuvušu asaru pēdas, tātad viņa raudājusi.
   Acīmredzot Aleksa prombūtnes laikā viņas drosme izsīkusi. Alekss atvēra maisu un klusēdams izcēla tā saturu – nesen ceptu, vēl siltu maizes klaipu un māla trauku ar lielu ērkšķogu pīrāgu. Zem tā bija prāvs koka trauks, gandrīz līdz augšai pilns ar liellopa gaļas sautējumu; aromātiskā mērcē peldēja gaļas gabali, kartupeļi un burkāni. Pašā apakšā bija koka karote.
   Alekss iemērca karoti sautējumā un pacēla Kejai zem deguna. Aizritēja mirklis, līdz viņa sakustējās. No kapuces apakšas iznira deguns, kamēr viņas acis vēl bija aizvērtas.
   Viņš atrāva karoti, un meitene tai sekoja.
   – Mmm, – viņa noteica, atverot acis, un sniedzās pēc karotes, bet Alekss to attālināja. Keja apjukusi lūkojās uz viņu.
   – Atdod! – Viņa spēji pieliecās, atņēma Aleksam karoti un ķērās pie sautējuma. Košļājot gaļu, viņa aizgrābta pievēra acis.
   – Paradīze. Īsta paradīze.
   Alekss gribēja paņemt karoti, bet viņa to atrāva nostāk.
   – Ņem savējo.
   – Jau darīts. Tā ir tev rokā. Nāksies dalīties.
   – Ar karoti? – Keja sašutusi pārjautāja.
   Alekss paķēra karoti, vienlaikus pasviežot viņai maizes klaipu.
   – Izmanto šo. Kurš te ir nepateicīgs? Tu laikam domā, ka man vajadzēja riskēt ar pieķeršanu zādzībā tikai tāpēc, lai paķertu divas karotes.
   Keja nolauza gabalu maizes un iemērca to bļodā. Maize uzsūca mērci, bet bija grūti tikt pie gaļas; tā krita nost.
   Alekss vēroja, kā viņa vairākas reizes nesekmīgi cenšas uzlikt gaļu uz maizes gabala, un pasniedza viņai karoti. Sapratusi, ka nāksies dalīties vai palikt neēdušai, Keja izrāva karoti viņam no rokas.
   – Tev ir barbara manieres.
   – Un tev ir malkas cirtēja apetīte. Atdod, citādi nestāstīšu, kā to visu sadabūju. Es gandrīz gāju bojā.
   – Vai kāds tev sekoja? – Keja jautāja, ceļot karoti pie mutes.
   Alekss viņai to atņēma.
   – Es stāstu, ka mani gandrīz nogalināja, bet tu uztraucies tikai par sevi?
   Keja jau gribēja aizstāvēties, bet pamanīja šķelmīgu mirdzumu viņa acīs.
   – Ja kāds būtu tev sekojis, man nāktos piedāvāt karoti vēl citiem cilvēkiem. Pietiek jau ar tevi.
   – Laikam jau gulēt blakus notiesātam slepkavam ir īsts pārbaudījums.
   Kejai šis joks nepatika. Tas bija pārāk patiess… un biedējošs.
   – Lūdzu, pastāsti man saviem vārdiem, kas notika Čārlstonā. – Keja izmantoja visiejūtīgāko balss toni, lai pamudinātu vīrieti runāt, bet viņš pat nepaskatījās uz viņas pusi.
   – Hmm, – viņš norūca, atkal paņemot karoti.
   – Ko tas nozīmē?
   – Tā nav tava darīšana.
   – Ja es apdraudu savu dzīvību tevis dēļ un tu…
   – Vai tur bija lācis? – vīrietis jautāja, pacēlis maizes kumosu pie mutes.
   Keja spalgi iespiedzās un strauji pārvietojās viņam tuvāk.
   – Nē, tikai vējš, – viņš noteica un turpināja ēst.
   Keja aptvēra, ka viņš izlicies dzirdam lāci, lai neļautu viņai runāt par slepkavību.
   – Tu neesi labs cilvēks.
   – Tev piekristu visi Čārlstonas iemītnieki.
   – Vesela pilsēta, kas prot izzināt cilvēka būtību. – Keja gribēja pajokot, bet vīrieša sejas izteiksme liecināja, ka tas nav izdevies. Abi brīdi ēda klusēdami, līdz viņa iejautājās:
   – Vai tu viņu ļoti mīlēji?
   – Jā.
   Atbildes iedrošināta, viņa turpināja:
   – Kā jūs iepazināties?
   – Sacīkstēs. – Sautējums bija apēsts, un Alekss pasniedzās pēc pīrāga, ko Keja nemaz nebija pamanījusi.
   – Ērkšķogas? Mans iecienītais ēdiens!
   – Un kāds ēdiens tev šobrīd nešķiet iecienīts? – No vīrieša acīm bija nozudušas skumjas, un Keja par to priecājās.
   – Kaltēta gaļa, āboli un strauta ūdens ar sūnu gabaliņiem.
   Alekss iesmējies sagrieza pīrāgu ceturtdaļās ar savu lielo nazi.
   – Mazliet pietaupīsim brokastīm. Ja vien tu atstāsi mums nedaudz ēdiena. Kur tas viss pazūd, meitēn? – Viņš aplūkoja Kejas augumu. To slēpa apmetnis, bet necik liela gan viņa nebija.
   – Muskuļos, – meitene paziņoja, laizot sulu no plaukstas locītavas. – Esmu veidota no muskuļiem.
   Alekss iesmējās, un Keju šī skaņa iepriecināja.
   – Cik ilgi tu viņu pazini?
   – Par ko tu runā? – Alekss jautāja.
   – Tavu sievu. Cik ilgi bijāt pazīstami, pirms apprecējāties?
   – Trīs nedēļas.
   Keja izbrīnīta pavēra muti un lūkojās uz viņu.
   – Ar to nepietiek, lai iepazītu cilvēku, pirms ar viņu salaulāties!
   – Kurš tev to teica? Māte?
   – Un tēvs.
   – Droši vien arī mācītājs.
   Keja apēda vēl vienu pīrāga kumosu.
   – Tātad tu zini visu arī par mīlestību, ne tikai bēguļošanu no likuma.
   Viņai šķita, ka šī piezīme atkal liks vīrietim noslēgties sevī, tomēr viņš atbildēja pavisam mierīgi.
   – Es zinu, kad jūtos iemīlējies, jā. Ko tev lika darīt māte? Iepazīt vīrieti, pirms apprecies?
   – Protams.
   – Tāpat kā viņa iepazina tavu tēvu?
   – Abi bija pazīstami vairākus gadus, pirms apprecējās, – Keja sacīja un samiedza acis. – Tu daudz zini par manu ģimeni. Vai to stāstīja tēvocis Tīsijs?
   – Šo to jā. Vai esi paēdusi, vai arī man vajadzētu atkal iebrukt tavernā? Iespējams, tur vēl palikusi kāda mārciņa gaļas.
   – Ar šo pietiks, bet ceru, ka tu gatavojies sargāt to pīrāga pusi.
   – Uz dzīvību un nāvi.
   Keja vēroja, kā viņš ieliek pīrāga trauku atpakaļ maisā, apsien ap to virvi un paceļ maisu kokā. Kad viņš atgriezās nelielajā nojumē, Keja jautāja, kā viņš to iemācījies.
   – Vienmēr jāsargā ēdiens, meitēn. Vai tiešām tavi radinieki skoti to neiemācīja?
   – Kad viņus apciemoju, es apmetos pilī, nevis ārpusē. Sāka līt lietus, un gaiss kļuva vēsāks. Keja savilka apmetni ciešāk un pierāva ceļgalus pie krūtīm. Kamēr viņi ēda, sabiezēja tumsa, un tagad viņa bija palikusi divatā ar tik tikko pazīstamu vīrieti.
   – Vai tu atkal no manis baidīsies, meitēn? – viņš klusi jautāja.
   Keja iztaisnoja muguru.
   – Kāpēc jābaidās no tāda vārgulīga večuka? Par ko mēs runājām?
   – Par tavu pieredzi aplidošanas mākslā, – viņš steigšus atbildēja, valdīdams smieklus.
   – Priecājos, ka spēju tevi uzjautrināt, bet vispār jau es devos uz Čārlstonu, lai apsvērtu trīs bildinājumus. – Keja apmierināta uztvēra vīrieša pārsteiguma pilno skatienu.
   – Trīs?
   – Vai domāji, ka vīrieši mani negrib? Ja tu mani uzskati par bezjēdzīgu, tas nenozīmē…
   – Vai tu gribi teikt, ka nevari izdomāt, ar kuru no trīs vīriešiem precēties?
   Balss tonis liecināja, ka viņam tas šķiet dīvaini vai pat nepareizi, bet Kejai nebija ne jausmas, kāpēc.
   – Jā, – viņa vilcinādamās atbildēja. – Visi ir krietni vīrieši, un…
   – Bet kur ir kaisle? – Alekss dedzīgi jautāja.
   Keja priecājās, ka tumsā nav redzami viņas piesarkušie vaigi.
   – Ja tu runā par to, ko vīrietis un sieviete dara divatā, par to man viss zināms. Es visu mūžu esmu pavadījusi kopā ar dzīvniekiem un zēniem. Viņi ir netīri lopi, un es runāju par zēniem, nevis dzīvniekiem. – Alekss lūkojās uz viņu, iepletis acis. – Kāpēc tu uz mani tā skaties?
   Uz brīdi novērsies, Alekss papurināja galvu, it kā apskaidrojot domas.
   – Vai kāds no tiem trim liek tavām asinīm uzkarst?
   – Asinīm uzkarst? Cik dīvaina doma! Nē, viņu dēļ manas asinis dara tikai to pašu, ko parasti. Mums vajadzētu pagulēt. – Viņa izstiepa saplēstajās zeķēs tērptās kājas un centās atslābināt prātu, lai iemigtu, tomēr tas bija grūti pēc vairāku stundu diendusas. Turklāt viņš vēl joprojām gaidīja atbildi.
   – Viņi visi ir labi vīrieši un spēj nodrošināt gan mani, gan bērnus. Nesaprotu, kāpēc nedrīkst… – Keja apklusa, jo Alekss iesmējās, turklāt tik nicinoši, ka viņa atbalstījās uz elkoņa un palūkojās uz viņu. Vīrietis bija izstiepies miklajā zālē, ģērbies vienīgi plānajās drānās un uzgriezis viņai muguru.
   – Ko tas nozīmē?
   – Neko, meitēn. Guli.
   Keja piecēlās sēdus.
   – Nē, es vēlos zināt, kāpēc tu tik nejauki spurdzi.
   – Spurdzu? – viņš atkārtoja, šķietami uzjautrināts. – Es nespurdzu. Tādu skaņu es izdodu, kad dzirdu kaut ko neticamu un nesaprotamu.
   – Ja neatzīsies, ko ar to gribēji teikt, es…
   – Nu? Ko tu izdarīsi, meitēn? Viņa pieliecās vīrietim tuvāk.
   – Pārvērtīšu tavu dzīvi par elli, – viņa klusi noteica.
   Alekss pievērsās viņai un domās iztēlojās visus iespējamos veidus, kā viņa varētu piepildīt savus draudus.
   – Tas laikam nozīmē, ka šovakar tu nemitēsies runāt, līdz es nomiršu.
   – Ar to mēs varētu sākt.
   Viņš pagriezās uz muguras un salika rokas aiz galvas. – Spriežot pēc tā, ko zinu par laulību, to uzturēt nav viegli. Vienīgā iespēja ir mīlēt otru cilvēku.
   – Tam es piekrītu, – Keja vilcinādamās sacīja. Viņa vēl joprojām nesaprata, kādi Aleksam ir iebildumi.
   – Vai tu mīli visus trīs vīriešus? – Viņš lūkojās uz Keju no apakšas, jo gulēja, kamēr viņa sēdēja.
   – Es varētu viņus mīlēt. Starp citu, kopš man palika sešpadsmit, esmu saņēmusi astoņus bildinājumus. Izvēlējos trīs preciniekus, un tagad apsvēršu, kurš man būtu piemērotāks. Nav tā, ka man ir tikai trīs bildinājumi un esmu ar mieru pieņemt jebkuru no tiem. Tas, kurš mani bildināja pirmais, bija… Teiksim tā, viņš bija ļoti nepiemērots, un es viņu neiekļāvu.
   – Tātad izvēlējies no viņiem trīs, kurus varbūt spētu iemīlēt, un mēroji tālo ceļu uz Čārlstonu, lai nolemtu, kurš būs laimīgais?
   – Jā, – Keja atbildēja un palūkojās uz Aleksu, tik un tā nesaprotot, kāpēc viņš smejas. – Kas tev šķiet tik smieklīgs?
   Viņš jau grasījās atbildēt, bet piecēlās sēdus un palūkojās uz viņu.
   – Meitēn, tev nepieciešama kaisle. – Keja gribēja iebilst, bet viņš pacēla roku, Keju apklusinādams. – Kad skaties uz vīrieti, tev jājūtas tā, it kā būtu gatava mirt, ja nepavadīsi visu atlikušo mūžu kopā ar viņu. Tavai sirdij jāsakāpj kaklā un tur jāpaliek.
   – Manuprāt, ir iespējams iemācīties kādu mīlēt. Tu uzskati, ka esmu vēl bērns, bet man ir nācies redzēt šādas kaisles laulības, un tās nekad neizdodas. Manas mātes draudzene aizbēga kopā ar daudz jaunāku vīrieti, un… Nu, tagad viņi nemitīgi strīdas. Viņu meita ir mana draudzene un pusi dzīves pavada manā mājā, lai nevajadzētu atgriezties pie saviem ķildīgajiem vecākiem.
   – Cik viņiem ir bērnu?
   – Vienpadsmit.
   – Viņiem ir vienpadsmit bērnu, bet viņi visu laiku pavada strīdoties?
   Keja domās pavēlēja sev nenosarkt, bet tas neizdevās, un viņa cerēja, ka Alekss to neredz.
   – Viņi nav laimīgi.
   – Izklausās, ka viņiem viss ir kārtībā. Nelaimīgi ir tie, kas vienmēr ir pieklājīgi viens pret otru.
   – Muļķības. Mani vecāki ir pieklājīgi.
   Alekss veltīja viņai bargu skatienu.
   – Nu labi, ne vienmēr, – Keja pieļāva. – Māte ir nedaudz stūrgalvīga, un tēvs reizēm par to sadusmojas, un šad tad mēs ar brāļiem draudējām pamest mājas, ja viņi nesalabs. Tomēr viņi viens otru ļoti mīl.
   – Un viņi viens otru izvēlējās, jo bija saderīgi?
   – Mans tēvs bija klana muižnieks, mana māte bagāta mantiniece. Jā, es domāju, ka viņi bija ļoti saderīgi.
   Vīrietis atkal iespurdzās un izstiepās uz zemes, salicis rokas virs krūtīm. Izskatījās, ka viņš grasās iemigt.
   – Viņi bija visnesaderīgākais pāris visā kristīgajā pasaulē, – viņš noņurdēja.
   – Kā tu tik daudz zini par manu ģimeni?
   – Tīsijs…
   – Neticu, ka tēvocis Tīsijs tev tik daudz par mums stāstījis. Vai viņš runāja par sevi un Batšīvu?
   – Pieminēja šo vārdu, – Alekss atbildēja, bet nepagriezās. – Vai viņš bija kaislīgi iemīlējies?
   – Neprātīgi. Mana māte apgalvo, ka tēvocis Tīsijs gandrīz padarīja sev galu, kad Batšīva apprecējās ar citu.
   – Pazīstu šīs izjūtas, – Alekss klusi noteica. – Ļoti labi pazīstu.
   Keja gribēja turpināt runāt vai pat pastrīdēties. Viņai negribējās gulēt, un tumsa un lietus visapkārt viesa nemieru.
   – Vai tu ļoti mīlēji savu sievu? – viņa klusi jautāja.
   – Ar visu sirdi un dvēseli.
   – Un saprati to pēc pirmajām trim nedēļām?
   – Jau pirmajā mirklī. Mūsu skatieni sastapās, un es piederēju viņai.
   – Bet tu neko par viņu nezināji, nepazini viņas raksturu, kas viņai patīk un nepatīk, kādas ir viņas nākotnes ieceres? Neko?
   – Un tu laikam visu zini par vīriešiem, ar kuriem gatavojies precēties.
   – Protams.
   – Vai tu veido sarakstus?
   Keja atcerējās savu piezīmju grāmatiņu, pilnu ar iespējamo līgavaiņu īpašībām. Viņa salīdzināja vecumu, mājas, pagātni, itin visu, ko spēja iedomāties. Keja zināja, ka laulība ir nopietns solis, un nevēlējās kļūdīties. Viņa gribēja laulību, kas būtu tikpat veiksmīga kā viņas vecāku savienība.
   – Nē, protams, – viņa meloja. – Ļaušu, lai lēmumu pieņem sirds. Vai tā nevajadzētu darīt visām līgavām?
   – Vai tu gribi zināt, kas, pēc manām domām, tev jādara? Manuprāt, tev jāpaguļ. Mēs dosimies ceļā agri no rīta, vēl pirms ausmas, tāpēc tev jāatpūšas.
   Keja negribīgi apgūlās uz cietās zemes un centās iemidzināt prātu, bet tas turpināja darboties.
   – Vai esi jau izdomājis, ko darīsi ar mani?
   – Jā, bet neteikšu tev, kas man padomā, tāpēc nav jēgas mani bikstīt.
   – Es tevi nebikstu, – Keja iebilda.
   – Tu varētu apmācīt citus bikstīšanas prasmēs. Pat atvērt skolu, kurā mācīsi cilvēkus bikstīt kādu, līdz viņš izmisis lūdz atpestīšanu no tavas mēles.
   Keju patiesi tracināja vīrieša attieksme pret viņu kā pret bērnu.
   – Maiks Basets nelūdz, lai atpestīju viņu no savas mēles. Tieši otrādi…
   – Meitēn, tu esi mežā viena pati kopā ar notiesātu slepkavu. Vai tiešām runāsi ar viņu par to, ko meitene spēj izdarīt ar mēli?
   – Nu, es… – Keja nezināja, kā attaisnoties, bet galu galā nekāda paskaidrojuma nebija. Viņa apgūlās uz apmetņa malas un, brīdi vilcinājusies, pārmeta otru pusi vīrietim pāri. Viņš pateikdamies ieņurdējās un pievirzījās tuvāk. Keja sajuta viņa auguma siltumu uz muguras. Varbūt vainojams bija šis tuvums vai arī klusās lietus lāšu skaņas; lai nu kā, viņa aizvēra acis un iegrima miegā.

Septītā nodaļa

   – Es nepārģērbšos par zēnu! – Keja paziņoja. – Nemūžam! Pietiek, un es to vairs neapspriedīšu.
   – Ļoti labi, – Alekss noteica. – Tātad nevajadzēs klausīties tavās žēlabās. Kad būsi pārģērbusies par zēnu, varēsi turēt muti ciet. Ja vien nesastapsi kādu, ar ko varētu apprecēties. Tad varēsi izmantot muti citiem mērķiem.
   – Tu esi atbaidošs. Sliktāks par visiem maniem brāļiem.
   – Vai to vidū ietilpst arī Ādams? – viņš painteresējās. – Vai arī viņš ir pārāk šķīsts tik pasaulīgām domām?
   Keja patlaban savilka ķēves sedulkas siksnu un veltīja viņam nelaipnu skatienu, pieliekusi galvu zem zirga kakla. Alekss uz viņu nelūkojās, bet bija manāmi apmierināts ar sevi, uzskatot, ka ir pieveicis Keju šajā vārdu divcīņā.
   – Manam brālim Ādamam nav nevienas domas, ko viņš nevarētu skaļi paust draudzes priekšā baznīcā. Vai esi gatavs doties ceļā? Vai arī tev vajag palīdzēt?
   – Palīdzēt nevajag, un tavs brālis izklausās garlaicīgs, – Alekss noteica. Viņš apgāja apkārt zirgam, pieliecās, satvēra Kejas apakšstilbus un strauji pacēla viņu seglos.
   Tikai gadiem ilgās pieredzes un ārkārtīgi spēcīgo augšstilbu muskuļu dēļ Keja nenokrita otrpus zirgam. Tomēr viņa negribēja iepriecināt ceļabiedru, žēlojoties par sagādātajām neērtībām.
   – Nu lūk, gandrīz jau esi vīrietis. – Alekss pacēla skatienu. – Patiesību sakot, meitēn, ja tev nebūtu tik daudz matu, tevi varētu noturēt par zēnu.
   Ar šo vienu teikumu viņš atklāja visas Kejas slepenās bailes. Viņas māte bija tik skaista, ka vīrieši veltīja viņai dzejoļus. Kāds jauneklis bija sacerējis dziesmu par viņas daili. Bet Keja, vienīgā meita, vairāk līdzinājās tēvam un brāļiem. Viņu no Tallija šķīra tikai desmit mēneši, un bērnībā cilvēki reizēm noturēja abus par dvīņubrāļiem.
   Alekss saprata, ka ir aizvainojis meiteni un viņa ļoti cenšas savaldīties, lai neraudātu. Viņš nebija gribējis Keju sāpināt. Patiesībā pēc labajām vakariņām un mierpilnās nakts viņš pamodies ieraudzīja, ka ļoti skaista meitene brīnišķīgā tērpā ceļ roku virs galvas, lai noņemtu maisu no koka zara. Pirmajā mirklī viņš neatcerējās, kur atrodas un kas noticis pēdējo mēnešu laikā. Viņš ļāvās mirklim un nodomāja, ka nekad nav redzējis kaut ko tik skaistu… Un tieši tur slēpās sarežģījumi.
   Doma par Kejas ieģērbšanu zēna drēbēs ienāca Aleksam prātā, kad viņš sameloja vecajam Jeitsam, ka ceļo kopā ar jaunāko brāli. Tomēr viņš neatklāja to Kejai, baidoties, ka viņa atbildēs tieši tā kā šobrīd. Kāpēc sievietes domā, ka nomirs, ja ik mirkli nenēsās dažādas lentes?
   – Tas nebūs uz visiem laikiem, – Alekss saudzīgi skaidroja, lūkodamies uz meiteni. – Netālu ir ciemats, un šodien ir svētdiena. Mēs varētu iekļūt veikalā, kad tas ir slēgts, un paņemt nepieciešamo. Un atstāt naudu, par to samaksājot, – Alekss piebilda, jo pazina Keju pietiekami, lai nojaustu viņas vēlmes. – Kad būsi apģērbusies, mēs turpināsim ceļu uz Floridu. Atstāšu tevi pie Tīsija draugiem, un varēsi tur pagaidīt pāris nedēļu pēc manas nozušanas. Tad dosies mājās. Cilvēki nepievērsīs uzmanību zēnam, kurš ceļo viens, bet skaista vientuļa meitene radīs tikai nepatikšanas.
   – Tu tā nedomā. Tu uzskati, ka es jau šobrīd izskatos pēc zēna. Laikam gribēsi, lai slēpju matus zem parūkas. Alekss neatbildēja, tikai cītīgi piepildīja seglu somas. To redzot, Keja ievilka elpu.
   – Tu vēlies, lai nogriežu matus, vai ne?
   Alekss uzsēdās zirgam mugurā un, brīdi ļāvies gļēvumam, beidzot ielūkojās viņai acīs.
   – Esmu par to domājis. Matu dēļ maskēšanās izgāztos. Tu jau šobrīd izskaties ļoti jauna, bet zēna drēbēs būsi vēl jaunāka. Pūderēta parūka piesaistīs uzmanību. Turklāt, šādi jājot, parūka nokritīs, un tad visi redzēs tavus īstos matus.
   Keja pieskārās matiem, kas slīga viņai pār pleciem. Bērnībā tieši matu dēļ cilvēki beidzot pārstāja viņu pielīdzināt brālim.
   – Es tos negriezīšu. – Viņa pamudināja zirgu uz priekšu. – Iespējams, es piekristu drēbēm. Bet matus negriezīšu.
   – Labi, – Alekss klusi piekrita. Neko negriezīsim. – Bet viņš jau apzinājās, ka melo. Viņš negrasījās apdraudēt meitenes un savu dzīvību viņas patmīlas dēļ.
   – Tu varētu kādu laiku jāt pa priekšu, – viņš samiernieciski piedāvāja. Tā bija niecīga piekāpšanās, ņemot vērā, ko drīz nāksies darīt. Ja Keja nepiekritīs, vajadzēs to paveikt bez viņas atļaujas, un šī doma Aleksu biedēja. Tiklīdz viņš nogrieztu meitenei matus, kamēr viņa gulētu, viņš pats vairs nekad nevarētu aizvērt acis, baidoties, ka arī viņa kaut ko nogriezīs… un ne jau matus.
   Viņi trīs stundas jāja agrīnā rīta pustumsā, vairoties no lielajiem ceļiem un katrā izdevīgā mirklī šķērsojot laukus. Jātnieki virzījās aizvien tālāk uz dienvidiem, attālumi starp pilsētām palielinājās, un viņi pamanīja pirmās plantācijas. Tās līdzinājās nelielām pilsētām. Visu, kas ģimenei un strādniekiem vajadzīgs, varēja izaudzēt vai pagatavot uz savas zemes.
   Keja pārsvarā klusēja, un Alekss saprata, ka viņa nevēlas pārģērbties par zēnu, tomēr viņš nezināja citu veidu, kā parūpēties par viņas drošību. Tā kā meitene ieradās viņam palīdzēt kleitā, kas izskatījās kā pašūta no zvaigžņu gaismas, vajātāji uzreiz redzēja, ka viņa ir sieviete. Tagad viņi meklēja vīrieti un sievieti. Ja izdotos mainīt kaut ko šajā aprakstā, būtu drošāk.
   Alekss negrasījās atklāt Kejai, ka šobrīd jau noteikti izplatīti ziņojumi par viņiem abiem, un meitenes mati bija visraksturīgākā iezīme, ko daudzi atcerētos. Viņš jau gara acīm lasīja ziņojuma tekstu: “Koši rudi mati.” Vai arī:
   “Trīs pēdas gari, mirdzoši, tumši rudi mati un porcelāna balta āda, kas nekad nav redzējusi saules gaismu.”
   Viņš pats labprāt noskūtos, bet tiesas prāvas laikā avīzēs bija nodrukāts viņa attēls, un tajā viņš bija gludi skūts. Šādā izskatā kāds viņu noteikti pazītu. Turklāt Keja jau bieži – pat pārāk bieži – bija teikusi, ka bārdas dēļ viņš izskatās daudz vecāks nekā patiesībā.
   Keja pameta skatienu pār plecu un pievilka pavadu, lai varētu jāt viņam blakus.
   – Ko nozīmē šī izteiksme?
   – Neko. Tā es izskatos vienmēr, – Alekss īgni atbildēja. – Nesaprotu, kāpēc man jāpacieš tavs sliktais noskaņojums. Es galu galā neesmu vainīga un iepinos šajā stāstā tikai tāpēc, ka pieteicos tev palīdzēt.
   – Kuram tagad ir slikts noskaņojums?
   – Man ir šādas tiesības. Tev jājūtas pateicīgam.
   – Pateicos, ka izglābi man dzīvību, bet ne jau par to, ka tevis dēļ mūs gandrīz notvēra.
   – Kad es… – Keja iesāka, bet jau nākamajā mirklī apklusa, pagrieza zirgu un strauji aizauļoja virzienā, no kura viņi nupat bija atjājuši.
   Aleksam nebija viegli viņu panākt, un viņš klusībā sodījās, ka apkrāvis zirgu ar dažādām mantām un pārtiku, apgrūtinot dzīvnieka spēju kustēties. Beidzot pieauļojis Kejai klāt, viņš gandrīz izmežģīja roku, mēģinot atņemt pavadu un apturēt abus zirgus. Tomēr Keja bija ļoti prasmīga jātniece, un Aleksam neizdevās viņu apsteigt, kaut gan viņš pūlējās.
   – Piedod! – viņš sauca meitenei pakaļ. – Atvaino. Meitēn, es tiešām nožēloju, ka tā pateicu.
   Alekss jau bija pārliecināts, ka meiteni pazaudējis, bet viņa palēnināja gaitu un pievērsās viņam.
   – Atkārto.
   Aleksam bija grūti pazemoties. Tēvs vienmēr mēdza teikt, ka viņiem nav titulu un naudas, toties ir lepnums, un no tā nedrīkst atteikties. Bet šobrīd viņš lūkojās uz trauslo meiteni un zināja, ka būtu gatavs skūpstīt viņai kājas, lai izpelnītos piedošanu. Un domas par kāju skūpstīšanu nekavējoties gaisināja nelāgo noskaņojumu un žēlumu pret sevi.
   – Lūdzu, piedod, meitēn, – viņš sacīja. Viņa lūpās rotājās smaids. – Tu rīkojies ļoti drosmīgi, ķeroties pie darba, ko Tīsijs Konors saputroja, un lūdzu piedošanu, ka apgalvoju pretējo.
   – Tu runā nopietni vai arī tikai izliecies, lai es tevi nepamestu šeit vienu?
   To dzirdot, Alekss gandrīz aizrijās. Vienatnē viņam būtu daudz vieglāk, tomēr viņš negribēja to atklāt. Šobrīd viņš prātoja, kāpēc Enguss Maktērns Hārkorts iemācījis meitai šādi jāt. Bet viņa galu galā bija daļēji skotiete; varbūt šādas prasmes bija asinīs.
   – Tu vēl joprojām dīvaini skaties uz mani.
   – Domāju, ka ar šādiem jātnieces dotumiem tu uzvarētu jebkurās sacīkstēs. Ja man būtu zirgi un mēs nebūtu iekūlušies šajā ķezā, mēs nopelnītu veselu bagātību.
   Keja nespēja apvaldīt smaidu.
   – Vai tāpēc šorīt biji tik īgns? Ilgojies pēc saviem sacīkšu zirgiem?
   Alekss jau gribēja atklāt patiesību, ka baidās no nākotnes un iespējamām sekām, ja viņus notvers, tomēr nolēma paklusēt. Viņš nolaida skatienu un sacīja:
   – Domāju, cik drausmīgi būtu nogriezt tādus matus kā tavējie. Bet tu, meitēn, esi pārāk skaista ar tādu bagātību uz galvas.
   Viņš bija pārliecināts, ka meitene nosauks viņu par muļķi un aizjās, putekļiem nokūpot, tomēr tas nenotika.
   Viņa pieskārās matiem un jauki pasmaidīja.
   – Vai tev tiešām tā šķiet?
   – Jā, – Alekss apliecināja. Viņš runāja patiesību.
   – Es laikam pārāk spēji sadusmojos, – Keja atzina. – Man vienmēr bijušas tādas grūtības. Ādams to uzskata par manu lielāko trūkumu.
   – Un Ādamam, protams, vienmēr ir taisnība, – Alekss noņurdēja.
   Keja veltīja viņam bargu skatienu, lai noskaidrotu, vai viņš joko vai arī runā nopietni.
   Alekss centās saglabāt mieru un neļaut vaļu smiekliem.
   – Vai tagad sekosi man, meitēn?
   – Tikai tad, ja sauksi mani vārdā, – viņa atbildēja. – Es zinu, ka tev pateica manu pilno vārdu, bet parasti mani sauc…
   – Keja, – Alekss atbildēja. – Atbilstoši iniciāļiem. Tavs brālis Neits uzskatīja to par tavu vārdu, jo māte pirms tavas piedzimšanas visur izšuva iniciāļus. Viņa bija apņēmusies panākt, lai piedzimtu meitene. Labi, Keja, vai esi gatava turpināt? Drīz sasniegsim ciematu.
   Alekss pagrieza zirgu un jāja uz dienvidiem, acīmredzami cerot, ka viņa sekos. Tomēr Keja palika stāvam kā sastingusi. Cik daudz tēvocis Tīsijs viņam pastāstījis! Pārāk daudz ģimenes iekšējo noslēpumu nonākuši svešinieka rokās. Keja sarauca pieri un sekoja viņam.
   Dzirdot Kejas zirga pakavu klaboņu, Alekss pasmaidīja un nosprieda, ka nupat kaut ko uzzinājis par sievietēm. Atvainojoties un lūdzoties, lai meitene atgriežas, viņš bija aptraipījis savu lepnumu, bet vienlaikus uzvarējis, jo viņa sekoja. Varbūt lepnums nav savietojams ar sievietēm. Lai nu kā, viņš priecājās, ka meitene rīkojas saprātīgi un ļauj, lai viņš to aizsargā.
//-- * * * --//
   – Man tas nepatīk, – Keja nočukstēja, kad Alekss ievietoja slēdzenē naglu, ko bija izvilcis no ēkas sienas.
   – Vai tu domā, ka man patīk? – viņš čukstus atcirta.
   – Es labprāt būtu mājās pie sievas, nevis šeit.
   – Piedod, – Keja atvainojās. – Dažreiz aizmirstu, ko esi zaudējis.
   Alekss rāva slēdzeni augšup un uzspieda uz naglas, līdz durvis beidzot atvērās.
   – Ātri! – viņš steidzināja, palaižot meiteni pa priekšu, bet pats uz brīdi palika ārā, vērojot apkārtni. Izskatījās, ka visi šīs mazās pilsētiņas iedzīvotāji ir svētdienas rīta dievkalpojumā, tātad viņi pagaidām bija drošībā.
   – Labs veikals, – Keja ieminējās, pētīdama bagātīgi piepildītos plauktus pie sienām. Tālākajā telpas galā bija skapji ar drēbēm. – Nav Čārlstona vai Ņujorka, bet šādam ciematam nepavisam nav slikti.
   Aleksam nerūpēja, cik labs ir šis veikals; galvenais, lai viņi paspētu paņemt vajadzīgo un aizkļūt prom, pirms viņus kāds pamana.
   – Mums jātiek ārā un jādodas tālāk, – viņš tik tikko dzirdami atgādināja. – Un klusē!
   – Tu vienmēr domā, ka es neko nesaprotu, – Keja sacīja, ejot dziļāk lielajā veikalā. Pašā priekšā bija gara lete, aiz tās saliktas kastes un pudeles. Bija arī trauki ar cietiem cepumiem un marinēti gurķi mucās.
   Paņēmis lielu audekla somu, Alekss lika tajā cepumus un kaltētos ābolus. Viņš neatklāja Kejai savas raizes, ka vēsts par Tīsija iesaistīšanos bēgšanā no cietuma sasniegušas Greidija kungu un viņš meklēs kādu, kurš atbilst Aleksa aprakstam. Negribējās domāt, ka mērots tik tāls ceļš, lai ieskrietu lamatās.
   Nedzirdot Kejas balsi, Alekss nosprieda, ka viņa pārģērbjas, un negribēja traucēt. Viņš nolika somu pie durvīm un klusi aizgāja līdz veikala tālākajai malai. Šeit bija skapji, pilni ar drēbēm. Tās nebija tik labi pašūtas kā drānas, pie kādām meitene noteikti pieradusi, toties bija rūpīgi darinātas no izturīga auduma. Vajadzēja tikai mirkli, lai atbrīvotos no saplēstā, netīrā apģērba un uzvilku jaunas dzeltenbrūnas bikses, kas cieši apkļāva augšstilbus, kā arī baltu kreklu, apliktu kravati ap kaklu un ietērptos garā, tumši zaļā vestē. Ieraudzījis plauktā salmu cepures ar platām malām, viņš vienu paņēma. Tā sargās no Floridas saules. Sevi nopētījis, viņš secināja, ka izskatās pēc bagāta plantācijas īpašnieka, nevis izbēguša cietumnieka, kurš tikai nesen pametis Skotijas Hailendu.
   Viņš smaidīdams atgriezās, lai parādītos Kejai un noskaidrotu, kādas drēbes atradusi viņa, bet sastinga.
   Uz paaugstinājuma bija nolikts garš spogulis. Keja stāvēja pie tā un klusējot sukāja matus. Alekss jau bija pieradis uz viņu skatīties, bet nekad nebija redzējis meiteni bez apmetņa. Kleitas apmale bija sadriskāta, audums šur tur ieplīsis, bet tērps tik un tā bija brīnišķīgs. Zemais izgriezums nedaudz atklāja krūtis. Īso piedurkņu dēļ slaidās, kailās rokas bija neapsegtas, un Alekss redzēja, cik labi tās veidotas pēc daudzus gadus ilgušām nodarbēm ar stūrgalvīgiem zirgiem. Baltais tērps cieši apkļāva krūtis, zem kurām sasieta lente, un audums brīvi krita līdz grīdai.
   Alekss brīdi klusēdams vēroja meiteni un domāja par to, kā viņa gatavojusies ballei Čārlstonā. Viņa droši vien iztēlojās sarunas ar jauniem vīriešiem mēness gaismā, varbūt pat gribēja pievienot vēl kādu bildinājumu savam krājumam, par ko reiz stāstīs mazbērniem.
   Bet savas labsirdības dēļ viņa piekrita darīt kaut ko tādu, ko negribētu neviena bagāta (vai pat nabadzīga) sieviete. Viņa riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu svešinieku, kurš varēja būt vainojams slepkavībā.
   Alekss vēroja, kā viņa sukā matus; droši vien meitene domāja, ka tā ir pēdējā reize. Un skumjā sejas izteiksme liecināja, ka viņa piekritīs matus nogriezt.
   Cik žēl, ka nav iespējams laiku pavērst atpakaļ! Citādi viņš atgrieztos… Alekss negribēja par to domāt, jo zināja, ka atgrieztos sava mūža laimīgākajā brīdī, kad salaulājās ar Lilitu.
   Dziļi ievilcis elpu, Alekss iznāca no plauktu aizsega un tuvojās meitenei.
   – Vai drīkstu jūs lūgt uz deju, Kejas jaunkundze? – Viņš sniedza roku, cerot, ka viņa neiebildīs pret netīrajiem matiem un cietuma smārdu, kas vēl joprojām kavējās uz viņa miesas.
   Bet Kejai bija mācīta laba uzvedība. Viņa pieklājīgi pasmaidīja, nedaudz pacēla svārkus un satvēra viņa plaukstu. Pieskaroties meitenes viduklim, viņš nožēloja, ka neskan mūzika, jo pats varēja nodungot tikai senu, lēnu skotu balādi, ko reiz dziedāja māte. Šī nebija īsta deja ar sarežģītu partneru maiņu; šoreiz dejoja viņi divi vien.
   Kad Keja piebalsoja, tādējādi pierādot, ka zina šo dziesmu, Alekss atplauka smaidā un vadīja viņu starp galdiem un plauktiem, pie letes un aiz tās. Meitene pasniedzās, paņēma tumši brūnu pudeli un nolika to uz letes, un Alekss skaļi iesmējās. Viņa nepiemirsa, kāpēc abi šeit ieradušies.
   Pagāja vairākas minūtes, pirms viņš atveda Keju pie spoguļa un paklanījies atkāpās.
   – Kejas jaunkundze, nekad vēl neesmu tā izbaudījis deju.
   – Arī es nē. – Viņa nolaidās reveransā, izplešot svārkus.
   Alekss pagāja nostāk un lūkojās uz meiteni, domājot, cik skaista viņa ir savā garajā baltajā tērpā. Viņš gribēja atcerēties Keju šādu. Meiteni, kas izglāba viņam dzīvību.
   – Tev nāksies man palīdzēt, – viņa ieminējās.
   Alekss turpināja viņu vērot. Viņš gadiem ilgi bija sarakstījies ar Kejas brāli, bet Neits ne reizi nepieminēja, ka viņa jaunākā māsa ir tik skaista.
   – Kādā ziņā palīdzēt?
   – Izģērbties.
   Alekss tikai pēc brīža saprata, ko viņa pateikusi.
   – Tu vēlies, lai palīdzu tev… izģērbties?
   Keja pasmaidīja.
   – Ja ceļosim kopā, tev vajadzēs izturēties kā manam brālim. – Viņa pagriezās ar muguru pret Aleksu un pacēla matus. – Sākumā drīksti atpogāt manu tērpu.
   – Tur ir tūkstoš podziņu! Pavadīsim šeit visu dienu.
   – Tu biji precējies, tev jāzina, kā novilkt tērpu.
   – Biju precējies tikai dažas stundas, – Alekss sacīja, knibinādams ceturto pogu. Tā bija pavisam neliela, un cilpiņas bija pārāk nepakļāvīgas.
   Keja palūkojās uz viņu pār plecu.
   – Dažas stundas? Tātad jūs nepaguvāt…
   – Nav tava darīšana, bet nē, nepaguvām. – Viņš rauca pieri, pētīdams pogas.
   – Houpa teica, ka tu aizmigi savā kāzu naktī, bet es viņai nenoticēju.
   – Es neaizmigu. Mani sazāļoja.
   – Pareizi. Vīna glāze un miegs. Kurš tevi sazāļoja?
   – Ja es to zinātu, tad tiesas laikā varētu glābties. – Viņš bija atpogājis jau divas trešdaļas podziņu.
   – Houpa teica, ka durvis bija aizslēgtas no iekšpuses un istabā bijāt tikai jūs ar sievu.
   – Tas ir gandrīz vienīgais, ko juristi izsprieda pareizi. – Alekss pavilka pēdējo pogu. – Nu tā, novelc tērpu, un dosimies prom. Kāds varētu te ienākt.
   – Svētdienā? Neticu. Pat mans tēvs svētdienās nestrādā.
   – Tas acīmredzot nozīmē, ka nestrādā neviens, – Alekss nicīgi noteica. Viņš lūkojās uz tērpa muguras daļu tā, it kā nupat būtu uzkāpis kalnā un lepotos ar paveikto.
   – Pagriezies, – Keja pavēlēja. – Es tik un tā esmu meitene, un tu esi vīrietis, tāpēc… – Viņa piepeši apklusa un lūkojās uz Aleksu, it kā tikai nupat aptvērusi, ka viņam mugurā ir jaunas drēbes.
   – Vai tev patīk? – viņš jautāja, pacēlis rokas.
   – Tu izskaties pēc plantācijas īpašnieka, – meitene klusi noteica. – Šīs drēbes tev piestāv. – Viņa atkal pievērsās spogulim, bet vēroja Aleksa atspulgu. – Kaut gan visu sabojā tas, ka vēl joprojām esi netīrākais cilvēks šajā apgabalā un tev matos ir utis.
   Alekss pārlaida plaukstu pār matiem. Viņš mēdza tos rūpīgi kopt un sasiet uz skausta ar melnu lenti, bet tagad mati auga gari un pinkaini, un Kejai bija taisnība – viņš tiešām bija ļoti netīrs.
   – Varbūt izmazgāšu tos, kad sasniegsim ceļamērķi.
   – Nē. Tu nomazgāsies jau šodien, citādi es neģērbšos kā zēns.
   Alekss pasmaidīja.
   – Nokavēji. Bez manas palīdzības vairs neaizpogāsi savu tērpu.
   Keja paķēra kleitu no tuvākā plaukta un parādīja to Aleksam. Kleita bija brūna un vienkārša, ar melnu pīni ap apkakli. Meitenes acīs pavīdēja draudi.
   Alekss negrasījās viņai atklāt, ka dotu priekšroku baltajam tērpam. Viņš bija pieradis pie tā uzmirdzēšanas saules gaismā. Tomēr viņu pārsteidza atklāsme, ka meitene kādā neizprotamā, sievišķīgā veidā nojautusi viņa nepatiku pret vienkāršo brūno kleitu.
   – Tev jānomazgājas.
   – Apsolu. – Alekss smaidīja. – Neesmu mežonis, kaut gan tu mani par tādu uzskati.
   Keja atkal ielūkojās spogulī. Viņa turēja skaisto tērpu piespiestu sev klāt. Vēl pēdējo reizi sevi nopētījusi, viņa paskatījās uz Aleksu un izkāpa no kleitas. Alekss bija pagriezis viņai muguru. Viņa lūkojās uz savu augumu garajā korsetē, uz biksēm, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un saplēstajām zeķēm virs novalkātajiem, netīrajiem apaviem. Šī bija pēdējā reize, kad viņa redzēja sevi kā meiteni.
   Vēl sliktāka bija apziņa, ka vajadzēs vīrieša palīdzību, lai novilktu korseti. Kalpone bija to sasējusi pirms vairākām dienām, un kopš tā brīža Keja to nebija novilkusi.
   – Tev nāksies atraisīt saites, – viņa sacīja.
   – Tādā gadījumā vajadzēs pagriezties. Vai arī nēsāt acu apsēju?
   – Acu apsējs būtu nepieciešams, ja tu atsietu sievietes korseti bez viņas atļaujas, jo tad tevi nošautu. Es tevi aicinu pati, tātad nekas slikts nenotiks.
   Alekss smiedamies pagriezās, un Keja apmierināta redzēja, ka viņš spēji ievelk elpu.
   Viņš bija vienīgais, kurš jebkad redzējis Keju apakšveļā. Tēvu un brāli varēja neņemt vērā. Tallijs reiz iebēra kodīgu pulveri viņai korsetē pirms tikšanās ar mātes seno draugu Tomasu Džefersonu, kurš kļuva par Virdžīnijas štata gubernatoru. Atceroties savu atriebību Tallijam, Keja nespēja apvaldīt smaidu.
   – Ar ko man jāsāk? – Alekss jautāja, piekalis skatienu korsetes muguras daļai.
   – Iztēlojies, ka tas ir zirga iejūgs, un atraisi.
   – Varu izmantot nazi un…
   – Nē! – Keja iesaucās. – Negriez.
   Alekss gandrīz jau pajokoja, ka pagaidām neķersies pie naža, jo vēlāk to vajadzēs izmantot matiem, bet pārdomāja. Saites bija savītas tā, ka dažu dienu laikā sapinušās mezglos, un pagāja laiks, kamēr viņš tās atraisīja.
   Pavelkot saites, viņš juta, ka meitene dziļi ieelpo.
   – Balles dēļ kalpone savilka saites ciešāk nekā parasti, – Keja paskaidroja, izpūšot elpu.
   – Vai tas nesagādā sāpes? – Alekss pūlējās atraisīt mezglu un ļoti gribēja izvilkt nazi, lai atvieglotu darbu.
   – Protams, bet vīriešiem patīk šmaugs viduklis.
   Alekss pieliecās tuvāk. Izskatījās, ka meitenes kalpone sasējusi mezglus ne vien galos, bet arī vidū.
   – Kleitas, ko jūs pēdējā laikā nēsājat, paslēpj vidukli.
   – Vai tiešām? – Keja nevainīgi painteresējās.
   Alekss parāva saites vēl vaļīgāk, atkāpās un pasmaidīja. Kejai bija taisnība – tērpi ar augsto vidukli neko nenoslēpa.
   – Nē, tās patiesībā daudz atklāj. Ja sieviete nostājas iepretī degošai svecei, var redzēt… – Alekss iekāsējās. – Gatavs.
   Keja paraustīja plecus, atbrīvojoties no korsetes. Viņš nebija atraisījis apakšējās saites, tāpēc viņai vajadzēja izkāpt ārā. Alekss grasījās novērsties, bet viņa pagriezās tā, ka viņš nespēja atraut skatienu… un iesmējās.
   – Es varu elpot! – Viņa pacēla rokas aiz muguras un pakasījās caur garo kokvilnas kreklu. Ar to nepietika, tāpēc viņa piegāja pie sienas un berzējās gar to, sejai svētlaimē starojot.
   – Nevajadzēja baidīties no lāča, tas tevi uzskatītu par savu ciltsmāsu.
   – Apklusti, – viņa labsirdīgi noteica. – Ja tu būtu pavadījis vairākas dienas korsetē, pat naktī to nenovelkot, tu… – Keja uzgrieza viņam muguru. – Esi noderīgs un pakasi man muguru. Man niez tik ļoti, ka tūlīt sajukšu prātā.
   Alekss brīdi vilcinājās, tomēr paklausīja un saudzīgi pakasīja viņai ādu zem krekla.
   – Es zinu, ka esi vārgulis, bet noteikti vari labāk.
   Viņš kasīja spēcīgāk. Ar nagiem nepietika, tāpēc viņš paņēma nazi un tā rokturi berzēja pret Kejas muguru, līdz šķita, ka drīz jau noplēsīs viņai ādu.
   Pēc ilga brīža Keja beidzot spēra soli sānis.
   – Tā ir labāk. Daudz labāk. – Viņa turpināja grozīties, raustīt plecus un vicināt rokas.
   Alekss atkal apbrīnoja viņas pievilcību. Kāpēc Neits to nepieminēja nevienā vēstulē?
   – Vai tagad tu varētu apģērbties, meitēn?
   – Protams. Kas man jāvelk mugurā?
   – Jebkas, ja vien tas tevi apsedz, – Alekss noņurdēja un turpināja pārmeklēt veikalu, lūkojot pēc visa, kas varētu noderēt. Uz letes bija pudele, ko meitene tur bija nolikusi dejojot. Etiķete vēstīja, ka tā ir jasmīnu eļļa. Acīmredzot Keja gribēja jauki smaržot pat zēna drānās. Protams, nāksies pateikt, ka viņa nedrīkst to lietot, bet pagaidām Alekss negribēja sabojāt viņas labo omu un novietoja eļļu atpakaļ uz plaukta.
   Keja palika veikala tālākajā malā, pūloties atrisināt sarežģījumus ar drēbēm. Viņa paturēja mugurā apakškreklu un uzvilka zēna kreklu, bet krūtis zem tā bija labi redzamas. Un tās šūpojās, viņai staigājot. Keja negrasījās to atklāt skotam un lūgt padomu. Viņa pārlaida skatienu veikalam, meklējot audumu, ar ko apsaitēt krūtis. Tālākajā stūrī bija audekla vīstokļi un šķēres, tāpēc viņa nogrieza balta muslīna gabalu un pārveidoja to par apsēju. Viņa nesavilka to cieši, bet pietiekami, lai apturētu šūpošanos un pārvērstu krūtis par vienlaidu plakni. Uzvilkusi kreklu, viņa nosprieda, ka tas derēs, ja vien viņa to neapspraudīs pārāk cieši sev apkārt.
   Pēc tam ģērbšanās vairs neaizņēma daudz laika. Saplēsto zīda zeķu vietā viņa uzvilka biezas baltas zēnu zeķes un bez pūlēm paslēpa slaidās kājas zem biksēm. Aiztaisīšana sagādāja grūtības, jo bija daudz pogu un saišu, tomēr viņa tika ar to galā. Salikusi krekla apakšmalu biksēs, viņa uzvilka vesti, sameklēja vieglu vilnas mēteli un uzvilka to. Pirms atgriešanās pie veikala parādes durvīm viņa paķēra no plaukta lielu salmu cepuri un piegāja pie letes.
   – Nu, kā es izskatos? – viņa uzrunāja Aleksu, kurš bija uzgriezis muguru.
   Alekss viņu ilgi aplūkoja, bet neko neteica.
   – Vai tev nepatīk? Es kaut ko izdarīju nepareizi? Neesmu pieradusi pie biksēm, bet laikam aiztaisīju visu pienācīgi.
   Alekss klusēdams piegāja viņai klāt, satvēra aiz pleciem un piegrūda pie spoguļa. Tajā bija redzama meitene zēna drēbēs. Mati biezās cirtās slīga pār pleciem, un ausīs vēl joprojām spulgoja pērles. Apbrīnojami, ka auskari tik ilgi noturējušies vietā, bet viņa tos galu galā ik pa brīdim pievilka ciešāk.
   Neteicis ne vārda, Alekss pacēla plaukstu, un Keja zināja, ko tas nozīmē. Viņa izņēma auskarus un ielika tos viņam rokā.
   – Nolikšu šos kopā ar tavām drēbēm un paņemšu līdzi.
   – Protams, mēs ņemsim kleitu līdzi. Varbūt to var salabot. Negrasos mūžīgi valkāt šīs atbaidošās drānas. Kad būsi devies ceļā kopā ar pārējiem vīriešiem, varbūt es drīkstēšu atkal būt meitene.
   – Un jāt uz Virdžīniju bez pavadoņa? Nē, nedrīkstēsi. – Tiklīdz vārdi izskanēja, viņš tos jau nožēloja, bet Keja neko neteica. Viņa pagriezās.
   – Ko tu dari?
   – Kustos. Ir dīvaini nejust korseti. Es to nēsāju katru dienu kopš divpadsmit gadu vecuma.
   – Divpadsmit? – Alekss atkārtoja. – Tevi iesēja tajā veidojumā, kad biji vēl bērns?
   – Protams. Kā gan citādi pieaugusi sieviete var iegūt šmaugu vidukli? Vai domāji, ka māte gaida, līdz meita pieaug, un pēc tam cenšas iežņaugt viņas jostasvietu?
   – Patiesībā ne reizi neesmu prātojis, kā sievietes iegūst trauslu vidukli. Man šķita, ka viņas tādas piedzimst.
   Keja papurināja galvu.
   – Tu droši vien arī tici, ka sievietēm vienmēr mirdz mati un sārtojas vaigi. – Tā bija taisnība, tāpēc Alekss pārsteigts klusēja.
   – Tev daudz kas gājis secen, jo nebija mātes un māsu. – Biju naivs kā bērns, pirms sastapu tevi, – Alekss klusi noņurdēja un jau skaļāk jautāja: – Vai esi gatava doties ceļā, meitēn?
   – Tu vairs nedrīkstēsi mani tā saukt, jo man jābūt zēnam.
   – Kad kaut ko izdarīsi ar saviem matiem un vairs neizskatīsies pēc meitenes, es pārstāšu.
   Smaids nozuda no Kejas lūpām.
   – Ja es matus izmazgātu un vēl mitrus atglaustu atpakaļ, varbūt izdotos tos savaldīt.
   Aleksam nepatika skumjas viņas acīs.
   – Ne vairāk kā lauvas krēpes, – viņš noteica un apmierināts redzēja, ka meitene pasmaida.
   – Vai tiešām?
   – Protams. Nekad neesmu redzējis tik daudz matu uz viena cilvēka galvas. Un krāsa ir patiesi apbrīnojama. – Runājot viņš virzījās uz durvju pusi, un Keja viņam sekoja.
   – Vai tev nešķiet, ka tie ir pārāk rudi? – Keja jautāja, nevainīgi iepletusi acis. Viņa gribēja novērst Aleksa uzmanību, lai viņš nepamanītu, ko viņa liek somā.
   Vērodams Keju, viņš paņēma lielo maisu un atvēra durvis.
   – Es nemainītu nevienu šķipsnu. – Paraudzījies pār plecu, viņš uzmeta skatienu naudai, ko bija atstājis uz letes. Viņš palaida Keju garām un aizvēra durvis. – Reiz man bija ponijs ar tādas pašas krāsas krēpēm, un man tas bija mīļāks par visiem pārējiem.
   Keja palūkojās uz aizvērtajām durvīm.
   – Vai tu to visu saki, lai piedabūtu mani rīkoties tev pa prātam?
   – Jā, bet tā ir taisnība, meitēn, – viņš klusi apliecināja. – Tev ir skaisti mati.
   Keja smaidīdama kāpa lejā.
   Veikalā viņa jau bija sajutusi, cik vaļīgs ir zēna apģērbs, bet tikai ķēvei mugurā beidzot saprata visu atšķirību. Kad ap kājām nepinās svārki, tikt seglos bija daudz vieglāk. Nebija nepieciešama citu cilvēku palīdzība, ne arī kāds priekšmets, uz kā pakāpties. Viņa iecēla kāju kāpslī un pati uzlēca zirgam mugurā. Palūkojusies uz savām kājām tumšajās biksēs, viņa nodomāja, ka elegantā māte zaudētu samaņu, ja viņu šobrīd redzētu. Edilīna Hārkorta nemūžam nevalkātu zēna drēbes neatkarīgi no apstākļiem. Bet Keja tiešām jutās brīvāk. Viņa pamanīja, ka skots viņu ziņkāri vēro.
   – Gribu redzēt karti un noskaidrot, kurp dodamies, – viņa paziņoja, cik skarbi vien spēja.
   Kejai nebija ne jausmas, kāpēc vīrietis piepeši tik skaļi smejas, bet viņa atgādināja, ka jāuzvedas klusi, lai kāds viņus nesadzirdētu.
   – Šķiet, mana nasta kļuvusi krietni smagāka, – Alekss paziņoja, parāva pavadu un dzina zirgu uz dienvidiem.
   Keja viņam sekoja.

Astotā nodaļa

   Keja turēja mēli aiz zobiem un neko neteica par skota matiem un netīro miesu, līdz viņi iekārtoja apmetni naktsguļai. Kad viņa nolaida skropstas un jauki apvaicājās, vai iespējams to darīt pie kāda strauta vai upes, Alekss samiedza acis, it kā jautājot, kas viņai padomā, bet neko neteica un atrada piemērotu vietu pie upes. Viņi mielojās ar kaltētiem augļiem, cepumiem un marinētiem gurķīšiem, un Keja klusēja.
   Tikai pēc vakariņām viņa piecēlās un bargi uzlūkoja vīrieti.
   – Tev laiks nomazgāties.
   – Pārāk auksti, – Alekss atbildēja, pat nepacēlis skatienu.
   – Nepavisam, turklāt tu esi skots. Kā gan jebkad var būt pārāk auksts?
   – Upē ir pārāk spēcīga straume.
   Kejai pat nebija jāskatās uz upi, lai redzētu, cik rāmi tā plūst.
   – Es paņēmu mīkstas ziepes taviem matiem.
   – Man neko nevajag. – Alekss vēl joprojām bija nodūris skatienu. – Runājot par matiem, meitēn, diemžēl pienācis laiks nogriezt tavējos. Es paņēmu šķēres, lai nenāktos izmantot nazi, bet vajadzētu ķerties klāt.
   Keja zināja, ka viņš cenšas novērst uzmanību uz kaut ko citu, bet apņēmās to nepieļaut.
   – Tu od tik ļoti, ka man jātur plauksta pie deguna un jāelpo caur muti. Pat govīm astes ir tīrākas nekā tavi mati.
   Tu smirdi, un es vairs nevaru to izturēt.
   Alekss turpināja vērot ūdeni un sauli, kas slīga zemu debesīs. Viņš negribēja atbrīvoties no cietuma smakas. Alekss saprata, ka tas ir muļķīgi. Viņam netika ļauts mazgāties kopš kāzu dienas ar Lilitu, un viņam šķita, ka nomazgājoties viņš atteiktos no savas pēdējās saiknes ar sievu.
   Turklāt viņš bija divatā ar jaunu sievieti, kura viņam sāka šķist iekārojama. Ņemot vērā to visu, prātīgāk būtu turēt meiteni izstieptas rokas attālumā.
   – Man patīk šis aromāts.
   – Toties man nē. Ja kopā dosimies uz Floridu, tev reizēm vajadzēs manu palīdzību, un es to sniegšu tikai tad, ja būsi tīrs.
   Alekss turpināja nekustīgi sēdēt. Keja novērsās, piegāja pie zirga un sāka to apseglot. Nācās gaidīt ilgāk, nekā viņa cerēja, tomēr beigu beigās Alekss viņu apturēja.
   – Kāpēc tēvs tevi nepārmeta pār ceļgalu un neiemācīja klausīt vecākiem cilvēkiem?
   – Tēvs nemūžam nesistu bērnam, bet mana māte… – Keja aprāvās un pārmetoši uzlūkoja viņu. – Neliec man runāt par ģimeni! Ūdens ir tur, bet ziepes somā. Kad būsi nomazgājies, es ieziedīšu tev matos jasmīnu eļļu.
   Alekss atkāpās, un viņa sejā atplaiksnīja šausmas.
   – Nemūžam!
   – Eļļa nogalinās visu, kas tur mitinās. Noslāpēs.
   – Bet smaka, meitēn… Es neizturētu to smaku.
   Nopratis, ka meitene neatkāpsies, viņš palūkojās uz ūdeni. – Nē, neesmu ar mieru.
   – Labi, – Keja noteica, cik mīlīgi vien spēja. – Bet es nomazgāšos.
   Viņa iegāja meža aizsegā un noāva kurpes, ik pēc brīža izgrūžot kādu skotam veltītu lāstu.
   – Laikam viņš grib terpentīnu, – Keja pukojās. – Tad viņš ostu kā vīrietis. Labi. Lai paliek netīrs, un man vienalga. Bet nedošu vairs viņam savu apmetni, un viņš negulēs man blakus. Neļaušu…
   Viņa pārtrauca tirādi, dzirdot skaļu šļakstu. Vai nu upē peldēja liela zivs, vai arī tuvojās lācis, lai viņus apēstu, vai arī… Keja spēra soli tuvāk upei un ieraudzīja skota galvu virs ūdens.
   – Uz sauszemes ir silts, bet šis ūdens tāds nav, – vīrietis noteica, un par mijkrēslī bija redzams, ka viņš ir koši piesarcis.
   – Skotijā ūdens ir aukstāks, – Keja smiedamās atgādināja.
   – Jā, bet tajā es nelienu kails. Man ir pleds.
   Keja turpināja smaidīt, bet atkāpās koku aizsegā. Viņa bija mežā viena pati kopā ar kailu vīrieti un iespējamu slepkavu, tomēr smaidīja. Pat viņai pašai tas šķita dīvaini.
   – Vai tu nenāksi, meitēn? – Viņš izklausījās pēc večuka, saucot jaunu meiteni, un tas atbilda patiesībai, tomēr bija jūtams, ka viņš smejas.
   Joks gaisināja neveiklību.
   – Izmanto ziepes. Cerams, ar tām pietiks, lai noberztu daļu netīrumu.
   – Varbūt parādīsi man, kā tas jādara? – viņš ķircinādams uzsauca.
   Keja turpināja slēpties, tomēr smējās. Alekss apklusa un skaļi šļakstinājās, līdz Keja piesardzīgi pabāza galvu aiz koka un palūkojās uz upi. Viņš bija iebridis ūdenī līdz krūtīm un drebinājās, saziepējis galvu. Keja vēroja, kā viņš ienirst un virs ūdens pazib kailais dibens. Viņa novērsās, iespurdzās un turpināja izģērbties.
   Kā viņš rīkotos, ja Keja patiešām viņam pievienotos? Viņai bija vairākas draudzenes, un starp tām visnekaunīgākā bija Džesika Velša. Reiz Kejas māte pauda savu izbrīnu, ka Džesa nav aizbēgusi ar kādu vīrieti trīspadsmit gadu vecumā, ņemot vērā viņas mātes Tabitas pagātni. Keja vēlējās uzzināt, kas slēpjas aiz šīs piezīmes, bet māte neko nepaskaidroja.
   – Interesanti, kā es rīkotos Džesikas vietā? – viņa skaļi prātoja un secināja, ka novilktu visas drēbes un kaila iebristu ūdenī. Pievakares nespodrā gaisma, siltais gaiss, tikai viņi divi vien… Viss šķita pavisam pareizi.
   Bet Keja atbalstījās pret koku un nopūtās. Diemžēl šis nebija īstais vīrietis. Viņa Aleksu pazina pavisam nedaudz, viņš bija pārāk vecs, turklāt ģimene nelepotos ar šādu znotu. Pat tad, ja viņš pierādītu, ka nav vainīgs slepkavībā, viņa labo slavu mūžam aptraipīs izvirzītā apsūdzība un tiesas prāva.
   Keja atkal nopūtās. Nē. Apstākļi bija īstie, tomēr vīrietis ne.
   Viņa pagaidīja, līdz Alekss iznāca no ūdens, un tikai tad devās mazgāties. Viņa turējās nostāk no vietas, kur iepriekš peldējās vīrietis. Kejai gribējās rotaļāties un šļakstīties ūdenī, kas bija aukstāks nekā izskatījās, tomēr viņa to neuzdrošinājās. Viņa saziepēja un izmazgāja matus, izskaloja tos un noslaucījās vienā no abiem dvieļiem, ko atrada tēvoča Tīsija sagatavotajā somā.
   Atgriezusies nometnē, Keja ieraudzīja, ka Alekss jau iekūris uguni un sēž pie tās, ģērbies tīrās drānās. Viņš izskatījās un smaržoja daudz labāk. Droši vien bija vainojama gaisma, jo viņš šķita jaunāks un pat gandrīz pievilcīgs.
   – Vai tā ir labāk? – viņš painteresējās.
   – Daudz labāk. Bet tagad nevarēšu tevi atrast pēc smakas vien.
   Alekss liecās pār uguni un šķita garāks augumā nekā pirmajā tikšanās reizē. Viņa mati bija slapji un tīri, un tie vairs neslējās gaisā.
   Keja pacēla brūno jasmīnu eļļas pudelīti. To droši vien bija pagatavojusi veikalnieka sieva. Keja zināja, ka eļļa iznīdēs visas utis, gnīdas un pārējos kaitēkļus. Tam derētu arī dažas citas eļļas. Galvenais bija nosmacēt kukaiņus, lai tie nespētu paelpot. Jasmīnu eļļu viņa izvēlējās patīkamā aromāta dēļ. Nācās to paņemt vēlreiz, kad Alekss centās pudelīti noslēpt. Viņš bija tā aizrāvies ar glaimošanu, ka nepamanīja brīdi, kad Keja to ielika somā.
   Alekss neko neteica, tikai pamāja, ļaujot ieliet eļļu matos. Keja apsēdās viņam aiz muguras, paņēmusi ķemmi, un vīrietis iepleta acis.
   – Ko tu grasies ar mani darīt, meitēn? – viņš klusi painteresējās.
   – Ne jau to, ko tu ceri. Pieliecies, lai redzu tavus matus. Alekss smaidīdams paklausīja, bet Keja neko nedarīja, un viņš pameta skatienu atpakaļ.
   – Esi pārāk garš, lai es tevi aizsniegtu. – Viņa izklāja uz ceļiem mitro dvieli. – Apgulies un iekārtojies ar galvu man klēpī.
   – Meitēn, es nedomāju…
   – Ka spēsi valdīt savu “kaislību”? – Keja jautāja, pat nepasmaidījusi. – Vai baidies, ka pieskarsies man un nekavējoties iemīlēsies?
   Alekss zināja, ka viņa zobojas, un tas viņam nepatika, tomēr nācās atzīt, ka meitene prot viņu sasmīdināt.
   – Es sevi pietaupīšu kādai vecākai sievietei un tevi atstāšu Maiklam.
   – Maikam, – viņa izlaboja.
   Alekss noguldīja galvu meitenei klēpī, un viņa sāka ķemmēt vīrieša matus. Viņa ielēja matos eļļu un paberzēja. Ap viņiem uzvēdīja debešķīgā jasmīnu smarža.
   – Reiz es šādi palīdzēju savam brālim Ītanam, kad viņš matos iesmērēja medu un bišu vasku. Tēvs gribēja noskūt viņa galvu, bet es to nespēju izturēt, tāpēc solīju visu iztīrīt.
   – Cik tev bija gadu?
   – Laikam vienpadsmit.
   – Tātad viņam bija…
   – Četrpadsmit.
   – Vai tu vienmēr viņiem biji kā māte?
   – Nepavisam. – Viņa iemasēja eļļu Aleksa galvas ādā. Kaut gan viņa bija bieži sūdzējusies par vīrieša utīm, šobrīd viņa nesataustīja neko, tikai ādu un pārāk garos matus. – Varbūt izturējos nedaudz mātišķi pret Ītanu, bet viņš ir mīļākais no maniem brāļiem, maigākais un skaistākais.
   – Skaists? Kā meitene?
   – Nē. Vismaz meitenēm tā nešķiet. Gan jaunas, gan vecas sievietes par viņu jūsmo
   – Droši vien ir patīkami.
   – Ītans to uztver saprātīgi. Grūtāk ir manai mātei. Viņa apgalvo, ka manas paaudzes meitenēm trūkst atturības un kauna. Viņasprāt, mūsdienu meitenes pašas metas vīriešiem ap kaklu.
   – Piemēram, tu savam jauneklim?
   – Es nemūžam…
   – Vai tad viņš nemācīja tev izmantot… – Alekss pavicināja plaukstu gar muti.
   – Nē, – Keja vilcinādamās atbildēja. Viņa negribēja atzīt, ka melojusi. – Par to man pastāstīja Džesika. Viņai ir liela pieredze ar zēniem, vairāk nekā manām pārējām draudzenēm un man.
   – Tātad tu neesi ar to zēnu Maiku darījusi neko nepiedienīgu?
   Viņš runāja kā Kejas tēvs, un viņai tas nepatika.
   – Maiks nav zēns. Viņš ir trīsdesmit gadus vecs, nekad nav bijis precējies un svētdienās vada dievkalpojumus.
   Alekss pagriezās un uzlūkoja viņu.
   – Mācītājs? Tu apsver domu, ka varētu apprecēties ar mācītāju?
   – Kāpēc gan ne?
   – Tu piekriti palīdzēt notiesātam slepkavam aizbēgt no cietuma. Vai tas nav drusku pretrunā ar svēta vīra krietnās sievas tikumiem?
   – Es jau teicu, ka to darīju tēvoča Tīsija dēļ, nevis tavā labā.
   – Un viņš savukārt ir kaislīgi iemīlējies sievietē, vārdā Batšīva?
   – Jā, – Keja apjukusi atbildēja. Viņa nesaprata, kas Aleksam padomā.
   – Paklau, bērns, vai Tīsijs ir kaut ko darījis savas kaislības labā?
   Keja klusēja, un Alekss ielūkojās viņai acīs.
   – Nu, meitēn, atbilde ir lasāma tev sejā. Kas notika?
   – Houpa.
   – Kā, lūdzu?
   – Houpa, – Keja atkārtoja, satvēra viņa galvu abās plaukstās un pagrieza atpakaļ. – Batšīvai piedzima meita, vārdā Houpa, un viņa ir ļoti līdzīga tēvocim Tīsijam. – Viņa bargi palūkojās uz Aleksu. – Ja turpināsi uz mani tā skatīties, ieliešu eļļu tev mutē.
   Alekss aizvēra acis, tomēr nepārtrauca plati smaidīt.
   – Meitēn, ja tu apprecēsies ar mācītāju un cilvēki uzzinās, ko reiz izdarīji, tavam vīram nebūs viegla dzīve. Tomēr iespējams, ka viņš būs saprotošs un piedos tev tavus grēkus.
   – Es neko… – Bet Keja apklusa, jo nezināja, ko teikt. Patiešām, kā Maiks rīkosies, uzzinot, ko viņa izdarījusi? Kā lai paskaidro, ka viņa pavadījusi kopā ar šo vīrieti vairākas dienas, pat turējusi viņa galvu klēpī, bet nav noticis nekas grēcīgs?
   Alekss viņai uzsmaidīja, it kā būtu nolasījis domas, un Kejai ļoti gribējās piepildīt draudus un ieliet viņam mutē eļļu.
   – Vai aizmirsi, ka tu esi notiesāts slepkava un mēs te esam vieni paši? Es zinu, ka tu negribi, lai es ar tevi runāju par… par vīriešiem.
   – Pareizi. Gribēju tikai zināt, vai neesi izdarījusi kaut ko nepiedienīgu.
   – Jo vairāk tevi iepazīstu, jo vairāk izklausies pēc mana brāļa.
   – Kura?
   – Mazliet no Neita, mazliet no Tallija.
   – Nevis skaistā Ītana? – Pavisam noteikti nē.
   – Un nevainojamā Ādama?
   – Ādams ir vienreizējs. Neviens nelīdzinās Ādamam.
   Viņi abi brīdi klusēja, Alekss aizvēra acis, jūtot jasmīnu smaržu visapkārt un Kejas smalkās rokas sev matos.
   – Meitēn, tu esi ievedusi mani transā.
   Keja turpināja vilkt pirkstus viņam caur matiem, izklājot tos sev uz ceļiem, un domāja par ģimeni un pašreizējo stāvokli. Viņa pat nezināja, uz kurieni dodas un kas notiks. Līdz šim visa viņas dzīve bija rūpīgi izplānota, un viņa vienmēr zināja, ko vēlas panākt. Keja varētu uzzīmēt sevi trīsdesmit gadu vecumā. Viņai būtu divi dēli un meita. Vajadzēja tikai izlemt, kurš no vīriešiem kļūs par laulāto draugu. Tagad viņa prātoja, vai kāds no iespējamajiem līgavaiņiem viņu gribēs pēc tik ilgas bēguļošanas no likuma.
   Piepeši acīs sariesās asaras. Viena nopilēja Aleksam uz pieres.
   Viņš bija aizvēris acis, ar prātu un miesu ļaujoties pirmajām mierpilnajām sajūtām pēc ļoti ilga laika, bet zināja, kas nomāc Keju. Viņam negribējās domāt, ka viņš saraudinājis meiteni, it īpaši tik mīļu un naivu.
   – Vai zināji, ka es šajā zemē ierados zirgu sacīkšu dēļ? – viņš jautāja tik klusi, ka meitene viņu tik tikko sadzirdēja.
   – Nē. Es… – Viņa nožagojās un šņaukājoties valdīja asaras. – Patiesībā es par tevi zinu ļoti maz.
   – Tikai to, ko lasīji avīzēs, – viņš sacīja, un Keja juta, ka viss viņa augums saspringst.
   – Nē, es neko nelasīju. Zinu tikai to, ko man pastāstīja Houpa. – Redzot, ka šie vārdi Aleksu neietekmē, viņa rīkojās tāpat kā ar brāļiem un sāka glāstīt vīrieša matus.
   Viņa bija pārliecināta, ka tas viņu nomierinās. – Vai tev patīk arī citi dzīvniekiem, ne tikai sacīkšu zirgi?
   – Man patīk visi, – Alekss atbildēja. – Putni, zirgi, jenoti.
   – Un zirnekļi?
   Alekss pasmaidīja.
   – Mazāk, tomēr jā. Skotijā es izdarīju kaut ko ļoti sliktu. Divas reizes.
   Keja turpināja ķemmēt Aleksa matus. Tie bija izplāti viņai klēpī un ieziesti ar smaržīgo eļļu.
   – Mani brāļi izdarīja šo to, kas manam tēvam nepatika. Nezinu, ko paveica Neits, bet tēvs reiz uz viņu dusmojās veselu nedēļu.
   Alekss nespēja apvaldīt smaidu. Viņš lieliski zināja, ko Neits izdarījis, kāpēc un kāds iespaids tēvam radies par dēla paveikto. Bet viņš negrasījās to atklāt Kejai.
   – Es slepus aizvedu ķēvi pie lorda Brokingērsta lielā ērzeļa. Divreiz.
   Keja iesmējās. – Vai tiešām?
   – Jā. Man bija brīnišķīga ķēve ar sparīgu raksturu. Mazliet līdzīga tev. Es viņu aizvedu uz Angliju un gaidīju līdz vakaram, kad lorda straujāko ērzeli izlaida ganībās. Viņš prasīja lielu naudu par sava varenā dzīvnieka pakalpojumiem, un es to nevarēju atļauties.
   – Tātad nozagi to, kas tev nepiederēja.
   – Man gribētos ticēt, ka es dāvāju zirgam patīkamu nakti ar manu skaisto ķēvi.
   – Un tā bija labdarība?
   – Apmēram. – Alekss plati smaidīja.
   – Kādas bija tava dāsnuma sekas?
   – Pirmais kumeļš bija ķēve, un tās neskrien tik ātri kā ērzeļi.
   – Varbūt viņas nevēlas, – Keja sacīja. – Varbūt viņas grib palikt vienā vietā un būt kopā ar ģimeni.
   Alekss atvēra acis un palūkojās uz viņu.
   – Es tevi aizvedīšu mājās, meitēn, neuztraucies.
   – Kamēr izskatos kā zēns? Varbūt vajadzētu košļāt tabaku.
   Alekss nenolaida skatienu no viņas.
   – Iespējams, meitēn, jo šobrīd tu nelīdzinies zēnam.
   Tavi mati ir…
   Viņš pacēla roku, lai tiem pieskartos, bet Keja viņu atvairīja.
   – Mēs runājām par zirgiem.
   – Pareizi. – Alekss pagriezās un aizvēra acis. Viņš zināja, ka viss jau sen izķemmēts no viņa matiem, bet priecājās, ka meitene viņu neatstumj. – Otrs kumeļš bija skaists dzīvnieks, nevainojams.
   – Tātad tēviņš.
   – Protams. Kas gan cits varētu būt nevainojams? – Keja jau grasījās izgrūst viņa galvu no klēpja, un viņš iesmējies satvēra meitenes roku. – Es tevi tikai ķircinu. Vai tiešām tu to nezini?
   Keja nomierinājās un turpināja ķemmēt viņa matus.
   – Kas notika tālāk?
   – Man bija gatavs plāns.
   – Kāds?
   Alekss labprāt to atklātu, bet nevarēja, jo rīcības plānā bija iesaistīta Kejas ģimene. Viņš zināja, ka pirms desmit gadiem Neita un Kejas tēvs iegādājies zirgu audzētavu netālu no Edilīnas. Tajā bija māja un šķūnis, strauts, dīķis – itin viss, kas vajadzīgs ģimenes un zirgu uzturēšanai. Neits vēstulēs pieminēja šo vietu un teica, ka tēvam ir pārāk daudz darba, lai par to pienācīgi rūpētos, tāpēc audzētava darbojās ar zaudējumiem. Kad Alekss atbildēja, ka tā izklausās pēc paradīzes, Neits lūdza tēvu to nepārdot un deva mājienu, ka reiz gribētu to sev.
   Doma, ka reiz viņš varētu iegādāties īpašumu netālu no drauga dzīvesvietas, pamudināja Aleksu sasparoties. Tēvs viņam bija stāstījis par iespējām, kas rodamas Amerikā, un Alekss jau sen sapņoja tur paviesoties. Viņš gribēja iegūt pietiekami daudz naudas zirgu sacīkstēs un nopirkt audzētavu; pēc tam arī tēvs atbrauktu uz Ameriku, abi dzīvotu kopā. Viss mazliet sagrīļojās, kad viņš sastapa Lilitu un apprecējās, vēl nenopelnījis naudu, bet zināja, ka nedrīkst palaist garām mīlestību. Lilita gan nebija tāda sieviete, kādas parasti ir zirgu audzētavu īpašnieku sievas, tomēr viņš bija pārliecināts, ka viss būtu noritējis veiksmīgi.
   – Kāds bija tavs plāns? – Keja jautāja pēc ilga klusēšanas brīža.
   – Nopelnīt daudz naudas. Tā jau ir visiem, kas ierodas Amerikā.
   – Vai tev izdevās?
   – Jā. – Viņš atvēra acis un lūkojās tumsā. Uguns dāvāja gaismu, bet saule jau bija norietējusi, un apkārt valdīja tumsa. – Kāpu uz kuģa klāja kopā ar trim zirgiem. Māti un abiem kumeļiem. Gribēju izmantot ķēves pavairošanai un pieteikt tēviņu sacīkstēm. Tarka bija straujš…
   – Tarka? Tā sauca mana tēva ātrāko poniju, kad viņš vēl dzīvoja Skotijā. Es ar viņu bērnībā jāju.
   Alekss gandrīz atklāja, ka Neits viņam par to rakstījis un tāpēc viņš devis zirgam šādu vārdu, tomēr iekoda mēlē.
   – Tas ir parasts vārds.
   – Vai tiešām? Man tas šķita reti sastopams. Tātad atvedi zirgus uz Ameriku un piedalījies sacīkstēs ar viņiem?
   Vai arī tikai ar Tarku?
   – Mana mazā ķēve pieveica gandrīz visus zirgus. Es pietaupīju Tarku brīžiem, kad balva būs lielāka.
   – Saprotu. Radīji iespaidu, ka viņi spēs uzvarēt, un tad atvestu citu zirgu. Vai tu viņu slēpi?
   – Tev ir viltnieces prāts, – Alekss sacīja, tomēr viņa lūpās rotājās smaids.
   – Vai man ir taisnība?
   – Jā. Es slēpu Tarku tālos laukos, kur neviens no bagātajiem jaunekļiem to nevarētu atrast. Uzvarēju un zaudēju sacīkstēs, bet pēc tam atvedu Tarku. – Viņš smaidīja vēl platāk. – Kaut tu būtu viņu redzējusi! Milzīgs, melns un skaists kā saullēkts. Viņš bija apbrīnojams dzīvnieks un pats to apzinājās. Staigāja, galvu augstu pacēlis un atšāvis asti, uz citiem zirgiem pat nepaskatījās. Un kā viņš skrēja! Uz sacīkšu celiņa viņš aizauļoja tā, it kā pārējie zirgi būtu ieradušies paganīties. Viņš tos apsteidza par vairākiem garumiem. Amerikā nebija cita zirga, kas spētu viņam līdzināties.
   Keja sarauca pieri.
   – Tu runā tā, it kā viņš… – Meitene brīdi vilcinājās. – Izklausās, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem. Kas ar viņu notika?
   – Nezinu, – Alekss atbildēja, un prieks no viņa balss pagaisa. – Kad mani apsūdzēja slepkavībā, vienlaikus arī atņēma visu, kas man piederēja. Es jautāju Tīsijam, kur palikuši mani zirgi, bet viņš neko nezināja un nespēja noskaidrot.
   – Vajadzēja pateikt tēvocim Tīsijam, ka esi atradis nevienam nezināmu augu. Tad viņš apgrieztu zemi ar debesīm kopā, to meklējot.
   Alekss smaidīja, atguvis labo noskaņojumu.
   – Tu mani vienmēr sasmīdini, meitēn. – Viņš pagriezās uz sāna un uzlūkoja Keju. – Kad nomazgāšu kauna traipu no savas labās slavas, es atgūšu gan Tarku, gan viņa māti un māsu.
   – Kā tu grasies to nomazgāt?
   – Man ir… – Viņš iesāka teikt, ka jau sācis patiesības meklējumus, bet, tā kā tajos bija iesaistīts Kejas brālis, vajadzēja klusēt.
   Kad cietumā ieradās Tīsijs, Alekss uzrakstīja Neitam vēstuli par visu, kas ar viņu noticis. Alekss zināja, ka sargi neļaus paturēt spalvu un papīru, tāpēc rakstīja vairāku apmeklējumu gaitā, un Tīsijs aizejot paņēma lapas līdzi. Kad vēstule bija pabeigta, Tīsijs nolīga jātnieku, un tas aizveda garo aprakstu Neitam. Alekss cerēja, ka Neitam pietiks laika viņu apciemot, un tad abi varētu parunāt par notikušo. Diemžēl tiesnesis nodēvēja Aleksa noziegumu par tik nežēlīgu, ka viņš pelnījis nāvi pakarot jau divas dienas pēc sprieduma saņemšanas.
   Neitam nebija laika saņemt vēstuli, sasniegt Čārlstonu un attaisnot Aleksu.
   – Kas tev ir?
   Alekss piecēlās un piemeta koka sprunguļus ugunij.
   – Nekas, meitēn. Man nav itin nekā.
   Keja zināja, ka viņš melo. Viņš acīmredzami bija gribējis pateikt, ka izdomājis kādu rīcības plānu, bet nevēlējās to atklāt. Keja viņam uzticēja savu dzīvību, bet viņš pat nespēja runāt par to, kā grasās aizstāvēties.
   Viņa pierāva ceļgalus pie krūtīm un apskāva tos. Kad viņa nolika dvieli blakus, abus apvija jasmīnu smarža.
   – Lūdzu, sauc mani citādi, nevis par meitēnu. Viņš sarauca lūpas tik tikko jaušamā smaidā.
   – Labi, bet tev beidzot jāsauc mani kaut kādā vārdā.
   – Muļķības. Es tevi saucu par…
   – Nu, kā tu mani sauc?
   – Par Makdauela kungu.
   – Tas man patīk. – Viņš izstaipījās, un mitrais krekls pielipa pie muguras muskuļiem. – Apliecina, ka tu cieni vecākus cilvēkus. Varbūt reizēm piebilsti arī “ser” atbilstoši mūsu šībrīža stāvoklim.
   – Šībrīža? – viņa atkārtoja. – Ja es tevi neizglābtu, tu jau būtu miris. Kad tevi ieraudzīju, tu biji bez zirga un bēgi no cilvēkiem, kas uz tevi šāva. Kas notika ar tiem, kuri palīdzēja tev izkļūt no cietuma?
   – Vienu sašāva, otrs padevās, – Alekss klusi atbildēja.
   – Kā tev izdevās aizkļūt prom?
   – Tumsā aizvēlos prom un sāku skriet, tiklīdz pielēcu kājās. Necerēju aizbēgt. – Viņš palūkojās uz Keju un pasmaidīja. – Bet mani gaidīja jauna, skaista meitene balles tērpā. Tu līdzinājies eņģelim.
   – Tobrīd tu tā neteici. Paziņoji, ka esi nolemts nāvei.
   – Tu pārprati. Es domāju, ka esmu miris un nokļuvis debesīs.
   – Nē, tu teici… – Keja iesāka, bet apjauta, ka Alekss viņu ķircina. – Jā, tu patiesi nosauca mani par eņģeli un ārkārtīgi priecājies, mani ieraudzījis.
   – Nu lūk, es to atceros tieši tāpat. – Viņa acis ugunskura gaismā mirdzēja, un Keja nespēja apvaldīt smaidu.
   – Meitēn, man šķiet… – Alekss uzmeta viņai skatienu. – Keja, mums vajadzētu pagulēt. Rīt dosimies ceļā ļoti agri.
   Viņa ievaidējās.
   – Jau atkal pirms rītausmas? Mājās kalpone mani modina, nesot karstas šokolādes tasi. Es guļu un to malkoju, kamēr viņa apjautājas, ko es gribu vilkt mugurā.
   – Izklausās ļoti garlaicīgi, – Alekss sacīja, uzjundot ugunskuru.
   – Nē, ir… – Keja palūkojās apkārt, vērojot rāmo nakti. Viņi bija mērojuši tālu ceļu uz dienvidiem, un augu valsts mainījās. Viņa bija pamanījusi ziedus, ko līdz šim redzējusi tikai tēvoča Tīsija zīmējumos.
   – Toreiz man tas nešķita garlaicīgi, – viņa sacīja un nolaida skatienu. – Aleks.
   – Ko tu teici?
   – Kad dzīvoju mājās, man tas nešķita garlaicīgi.
   – To es dzirdēju. Kas bija pēc tam?
   Keja pasmaidīja.
   – Aleks. Vai to tu vēlējies dzirdēt?
   – Nē, man labāk patika Makdauela kungs.
   Viņa paķēra zemes kukurzni un meta Aleksam. Tas trāpīja pa roku, un viņš iestenējās, it kā patiesi sāpētu.
   – Tu neesi džentlmenis!
   – Nekad neesmu vēlējies tāds būt. Gribēju tikai to, kas piederēja džentlmeņa ērzelim.
   Keja smiedamās piecēlās.
   – Ir laiks iet gulēt. Likšu, lai kalpone sasilda gultu un atnes šokolādi, un tad būšu gatava naktsmieram. – Viņa domāja, ka Alekss smiesies, tomēr viņš nopietni uzlūkoja viņu. – Kas noticis?
   – Tu neizskaties pēc zēna.
   – Cerams, ka ne. – Viņa nolaida skatienu, pētīdama drēbes. – Šajās biksēs patiesi var ļoti brīvi kustēties. Un bez… dažādiem veļas piederumiem man šodien bija daudz vieglāk jāt.
   – Nē, runa ir par to, kā tu staigā un kusties. Meitēn… – Viņš pacēla roku. – Keja, tādā izskatā tevi neviens nenoturēs par zēnu.
   Viņa pieskārās matiem. Nē, tikai neraudāt!
   – Zinu. Mani mati…
   – Es varētu tos noskūt pavisam, un tu tik un tā izskatītos pēc meitenes. Vainojama tava stāja, roku kustības.
   – Kas kaiš manām roku kustībām?
   – Tām nekas nekaiš, ja tu esi dāma, kas ienāk balles zālē. Bet šobrīd tu izskaties pēc meitenes zēna drēbēs.
   – Ak tā, – viņa noteica, beidzot sapratusi, par ko Alekss runā. – Tu vēlies, lai es staigāju un kustos kā Tallijs.
   – Nezinu, bet pamēģini.
   Keja atvirzījās nedaudz tālāk, atlieca plecus, izriežot pieplacinātās krūtis, un pasoļoja viņam garām gaitā, kas liecināja: “Esmu pati labākā un varenākā.” Apstājusies viņa ar dūri noslaucīja degunu un uzmeta Aleksam nekaunīgu skatienu, it kā izaicinot uz cīņu.
   Alekss iespurdzās un pēc brīža sāka skaļi smieties.
   – Tas nevar būt! Neticu, ka zēns tā staigā.
   – Visu laiku.
   – Pamēģināsim vēlreiz, bet centies nestaigāt tā, it kā tu grasītos uzsākt cīņu. Plecus vajag atliekt, bet nesper soļus tik pārdroši.
   – Varbūt kā Ādams. – Keja atkārtoja savu gājienu, šoreiz milzīgiem, platiem soļiem, un viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa ir pārāk aizņemta, lai pievērstu uzmanību pārējai pasaulei.
   Alekss iekāsējās, pūlēdamies nesmieties.
   – Nederēs? Kā ar Ītanu?
   Alekss pavicināja roku, norādot, lai viņa mēģina.
   Keja atgriezās pie ugunskura, bet šoreiz gāja lēni, vērojot visu sev apkārt. Kad skatiens pievērsās Aleksam, viņa ilgi pētīja vīrieti, it kā nekad nebūtu viņu redzējusi un labprāt iepazītu.
   – Dievs Tēvs debesīs! – Alekss iesaucās. – Vai tiešām viņš tā dara?
   Keja paraustīja plecus.
   – Meitenes ielās viņam seko.
   – Mjā, tā nevajadzētu. Negribam, lai cilvēki mums seko. Kā ar pēdējo brāli? Kāds bija viņa vārds?
   – Natenjels. Neits.
   Keja pameta skatienu apkārt, kaut ko meklējot, un pacēla ādas maisiņu, kas bija nomests pie segliem.
   – Iztēlojies, ka tā ir grāmata. – Viņa pietuvināja to sejai un gausi gāja gar ugunskuru, nemanot neko sev apkārt. Tuvodamās kokam, viņa nepacēla skatienu, bet apmeta tam līkumu. Viņa atgriezās pie ugunskura un uzlūkoja Aleksu.
   – Nu?
   Viņš skaļi smējās.
   – Neviens no viņiem nederēs. Vai tu nevarētu…
   – Ko?
   – Nu, meitēn… Keja. Vai tu nevarētu staigāt kā es?
   – Tiešām? Vai šādi? – Viņa izrieza krūtis, sarauca pieri un drūmi pablenza uz iedomātu cilvēku. – Kusties, meitēn! Man nav daudz laika. Ar tevi ir vairāk sarežģījumu nekā ieguvumu. – Viņa aizsteidzās tumsā, atstājot Aleksu.
   – Es tā… – Alekss iesāka, bet papurināja galvu. – Nu labi, varbūt. Bet, ja tu saglabātu gaitu un klusētu, varbūt viss būs labi.
   – Vai tur bija paslēpta uzslava?
   – Ne jau no manas mutes, – Alekss sacīja, bet zem bārdas slēpās smaids. – Tagad mums vajadzētu pagulēt. Rīt vēl noslīpēsim tavu gaitu.
   – Tu neliksi man sēdēt ieplestām kājām, vai ne?
   – Likšu gan, – viņš nopietni apsolīja.
   – Varbūt tā arī labāk. Ja pieļaušu tik drausmīgu grēku, māte mani atradīs pat otrā pasaules malā. – Keja pacēla lielo Houpas apmetni un ietinās tajā. Viņa gribēja izmantot apmetni kā segu un matraci, lai zeme nebūtu tik cieta.
   Palūkojusies uz savām biksēm, viņa domās pievērsās dzīves īstenībai. Ja kāds nojaustu, ka viņa ir sieviete, un atrastu viņu kopā ar Aleksu, būtu pavisam viegli noskaidrot viņu personību. Tad abus iemestu cietumā.
   – Nogriez man matus, – viņa klusi noteica un neuzdrošinājās tiem pieskarties, lai nesāktu raudāt.
   Keja redzēja, ka Alekss grasās atvainoties vai izdomāt kādu ieganstu, kāpēc tas jānovilcina līdz rītam, tomēr viņš apklusa un ar galvas mājienu norādīja uz kritušu koka stumbru blakus. Viņa apsēdās, stalti izslējusi muguru.
   Alekss izņēma šķēres no ādas maisiņa, ko bija nolicis uz zemes, un tuvojās Kejai. Viņas mati pēc peldes vēl bija mitri un žūstot savijās lielās cirtās. Nogriezt šādus matus – tā bija skaistuma zaimošana.
   Keja pacēla skatienu, redzēja, ka Alekss vilcinās, un gribēja lūgt, lai viņš visu nesarežģī, tomēr beigu beigās nolēma viņu pamudināt.
   – Vai es tev stāstīju par Bendžaminu?
   – Kas viņš ir? – Alekss jautāja, satvēris Kejas matu šķipsnu. Viņš vēlējās pieglaust to pie vaiga un sajust uz ādas. Cietumā un tiesas zālē pavadīto mēnešu laikā viņš nebija baudījis sievietes tuvumu. – Vai tev ir vēl piektais brālis?
   – Bendžamins ir mans jaunākais pielūdzējs. Viņam ir tikai divdesmit divi gadi, un viņš ir ļoti pievilcīgs. Ne tik skaists kā Ītans, protams, bet uz viņu skatīties ir patīkami. Viņa ģimene ir bagāta, viņam patīk azartspēles un zirgu sacīkstes.
   – Zirgu sacīkstes? Vai tiešām tu grasies kļūt par spēlmaņa sievu? – Alekss satvēra kuplo šķipsnu ciešāk un veica pirmo griezienu. Skaistie rudie mati noslīga zemē, un viņš stingi lūkojās uz tiem.
   Keja sajuta brīdi, kad šķīrās no matiem, bet bija apņēmusies neraudāt.
   – Bendžamins mani smīdina un izdomā brīnišķīgas rotaļas. Varbūt viņam vajadzētu kļūt par manu vīru. Viņam mana aizbēgšana ar notiesātu slepkavu droši vien šķistu kā lielisks piedzīvojums.
   – Kas gan viņš ir par vīrieti, ja viņam nerūp viss, ko esi pārcietusi? – Alekss turpināja griezt matus. – Ja nu es būtu vainīgs, kā visi uzskata? Vai tu saproti, ko es šobrīd jau varētu ar tevi izdarīt?
   – Tu neko neizdarīji. Kad atgriezīsimies, es visu pastāstīšu Benam. Viņš pat smiesies par jasmīnu eļļu, ko ieziedu tev matos.
   – Vai tiešām? – Alekss samulsis jautāja, darbinot šķēres. – Viņš nebūs greizsirdīgs?
   – Bens apgalvo, ka greizsirdība ir muļķīga. Kad apprecēsimies, es nedrīkstēšu būt greizsirdīga, lai ko viņš darītu.
   – Izklausās, ka viņš grasās izklaidēties ar citām sievietēm, kamēr tu sēdēsi mājās un audzināsi bērneļus.
   – Vai tas nav sievas pienākums?
   – Nē, – Alekss atbildēja. – Manuprāt, vīrietim un sievietei jādarbojas kopā, rūpējoties par ģimeni.
   – Tātad vīrietim jābūt greizsirdīgam?
   – Manuprāt… – Alekss aprāvās, sapratis, ka meitene viņu ķircina. – Tu esi kaitinošs bērns. Nu lūk, pabeidzu.
   Keja piecēlās. Apmetnis noslīga no pleciem, un viņa brīdi stāvēja, lūkodamās uz Aleksu. Viņai bija bail pakustināt galvu. Kāda būs sajūta, ja uz galvas ir tik maz matu?
   Viņa lēni un tramīgi pagrieza galvu uz sāniem un atpakaļ. Patiesībā nebija nemaz tik slikti. Alekss bija matus nogriezis līdz pleciem, tāpēc varēs tos sasiet uz skausta, kā darīja viņas brāļi.
   Keja vēlreiz pakustināja galvu, šoreiz straujāk. Viņa bija zaudējusi gandrīz pēdu no saviem biezajiem matiem, un sajūta bija apbrīnojami viegla. Meitene sāka purināt galvu, un mati plīvoja gar seju. Beidzot norimusi, viņa palūkojās uz Aleksu. Viņš bija iepletis acis un vēl joprojām turēja rokā šķēres.
   – Man laikam pat patīk. – Viņa ar kāju atbalstījās pret kritušo koku un tēloja, ka viņai rokā ir pīpe. – Ser, kādas ir jūsu domas par jaunajām kviešu cenām? Vai tās celsies? Vai angļi mums laupījuši arī šo prieku?
   Alekss nekad vēl nebija redzējis kādu, kurš tik maz līdzinātos vīrietim. Mati biezās cirtās slīga līdz pleciem, un garās skropstas meta ēnu uz vaigiem.
   – Labāk ļauj runāt man.
   Keja atlieca muguru un atkal papurināja galvu. Cik lieliska sajūta!
   – Lūdzu, izbeidz! – Alekss pavēlēja.
   – Kāpēc?
   – Man tas nepatīk. Tev jāguļ.
   – Un tev?
   – Tā ir mana darīšana, – viņš atcirta, kaut gan zināja, ka izklausās saīdzis. Alekss vēl joprojām mīlēja Lilitu, bet jau sen nebija palicis divatā ar sievieti, un Keja bija… Viņš meklēja īsto vārdu. Kārdinoša. Viņa bija kārdinoša.
   Keja lūkojās uz Aleksu, un viņš saprata, ka meitene vēlas uzzināt, kur viņš dosies, ko darīs un kad atgriezīsies. Gribējās atkārtot, ka tā ir viņa paša darīšana, tomēr viņš nolēma piekāpties.
   – Izmazgāšu šo atbaidošo eļļu no matiem, – Alekss sacīja. Patiesībā viņš grasījās ilgi peldēties ledainajā ūdenī.
   – Tā nedrīkst, – Keja sacīja. – Eļļai jāpaliek matos vismaz līdz rītam, lai nosmacētu visu, kas tur iemājojis. Vari izmazgāt no rīta, pirms dosimies prom. – Viņa pacēla apmetni un ietinās tajā. – Bet dari, kā vēlies. Es došos gulēt.
   Viņa iekārtojās uz zemes blakus ugunskuram un brīdi klusēja, pirms atmeta vienu biezā auduma malu. Tas bija aicinājums. Apmetnis bija niecīga barjera, tomēr starp viņiem būtu vilnas kārta, un Keja jutās drošāk, ja Alekss bija blakus.
   Vīrietis ilgi stāvēja kā sastindzis. Šķita, ka viņš cenšas pieņemt kādu lēmumu. Pēc brīža viņš klusi iesmējās – Keja jau bija iepazinusi šo skaņu – un atgūlās zālē viņai blakus, pārvelkot apmetņa malu sev pāri.
   – Arlabunakti, Keja, – viņš noteica.
   – Arlabunakti, Aleks, – viņa atbildēja un, sajutusi vīrieša auguma siltumu caur vilnu, ieslīga miegā.

Devītā nodaļa

   – Vēl joprojām ož, – Alekss secināja. Viņš apsēdās uz kritušā koka un nolaida galvu tā, ka iesmaržinātie mati noslīga gar vaigiem. – Netieku vaļā no smārda. Trīs reizes ieziepēju, bet saožu tikai… ziedus. Es smaržoju pēc sasodītas puķes!
   Keja stāvēja viņam aiz muguras un mēģināja nogriezt dažas collas no garajiem matiem. Viņa apskauda Aleksu par šo smaržu, tomēr zināja, ka nevajag to teikt skaļi.
   Viņasprāt, Alekss patiesībā bija tik īgns tāpēc, ka no rīta abi pamodās, saritinājušies blakus kā divi kucēni. Starp viņiem bija biezais vilnas audums, tomēr tas nemazināja tuvību. Alekss gulēja uz sāniem ar seju pret ugunskuru, bet Keja bija piespiedusies viņam klāt un pārmetusi roku pār krūtīm. Viņa ieslēpa seju Aleksa smaržīgajos matos un redzēja saldus sapņus.
   Viņa zināja, ka Alekss nevēlas to atzīt, bet acīmredzot arī viņam bija labi sapņi, jo viņš satvēra Kejas plaukstu un pieglauda to pie vaiga.
   Izniris no miega skavām, Alekss niknumā ierēcās un pielēca kājās. Bet viņš nenobiedēja Keju. Viņa izstaipījās, uzsmaidīdama vīrietim, un paziņoja, ka viņš lieliski smaržo. Tajā brīdī viņš skriešus metās uz upi, izģērbās un centās atbrīvoties no jasmīnu eļļas.
   Tas neizdevās. Viņa mati vēl joprojām smaržoja lieliski. Keja lika viņam apsēsties uz stumbra, lai varētu tos apgriezt. Ik reizi, kad viņa izteica kādu piezīmi vai pat tuvināja degunu vīrieša matiem, viņa dusmas pieņēmās spēkā.
   – Es noskūšu visus matus, lūk, – viņš noņurdēja. – Būšu ar kailu galvu.
   – Nāksies noskūt arī seju, jo tava bārda smaržo tikpat debešķīgi.
   Alekss pagriezās un saniknots pablenza uz Keju.
   – Piedod. Smarža ir ļoti vīrišķīga. Bet nevaru vien sagaidīt, kad pastāstīšu to savām draudzenēm. Varbūt veikalnieka sieva man atsūtītu recepti? Pirmo reizi redzu tik noturīgu jasmīnu eļļu. Interesanti, kā garšo viņas jasmīnu tēja?
   Alekss piecēlās, nenolaizdams skatienu no viņas, un noņēma dvieli no pleciem. Tas diemžēl bija jasmīnu eļļā izmērcētais dvielis, un pietika ar šo kustību, lai gaisā izplatītos smarža.
   Keja iekoda lūpā, lai skaļi nesmietos, bet viņa bija nogurusi no centieniem Aleksu uzmundrināt. Viņš uzvedās muļķīgi.
   – Tu vismaz neesi banku aplaupītājs, – viņa sacīja.
   – Kāpēc tas būtu labāk nekā slepkava? – Viņš apsegloja zirgu un uzlika tam mugurā somas.
   – Tevi pazītu, tiklīdz tu ienāktu pa durvīm. – Alekss pagriezās un veltīja viņai skatienu, kam vajadzētu viņu apklusināt, bet Keja tikai samirkšķināja acis. – Viņi nolīgtu dāmas un sūtītu tev pa pēdām.
   Alekss spēra soli uz priekšu, drūmi vērodams Keju, un viņa atkāpās. Ja viņai mugurā būtu kleita, viņa pakluptu pār zariem, bet bikses un nupat iegūtā brīvība ļāva veikli tos apiet.
   – Kas būtu rakstīts ziņojumā? “Saodiet šo noziedznieku.” Varbūt viņi izdalītu eļļas paraudziņus uz papīra strēmelēm. Cilvēki to smaržu varētu salīdzināt ar visu sastapto vīriešu matu aromātu.
   – Tu… – Alekss iesāka, bet Keja pamanīja, ka viņa acīs vairs nekvēlo dusmas.
   – Vīrieši, kas lieto rožūdeni, būtu ārpus aizdomām. Nē, vainīgs būtu tikai jasmīns. Padomā, kā tu mainītu noziedzīgo pasauli! Cilvēkus atpazītu nevis pēc attēla, bet gan smaržas.
   – Nu labi, pietiek, – Alekss pavēlēja, slēpjot smaidu. – Kāp zirgā, un dosimies ceļā. Ja vien tev izdosies beigt par mani smieties.
   – Pacentīšos, tomēr man ir kāds lūgums. Vai drīkstu jāt tā, lai vējš pūstu no tavas puses?
   Viņš vairs nespēja apvaldīt smieklus.
   – Nu, meitēn, celies, citādi nepaspēsim tikties ar Greidija kungu.
   Keja uzlēca seglos. Vadot zirgu Aleksam garām, viņa uzsvērti ievilka elpu un aizvēra acis, it kā būtu ekstāzes pārņemta.
   Alekss izlikās to nemanām, izjāja no mazā izcirtuma un atgriezās uz ceļa.
   – Tikai neaizmirsti – kad ieraudzīsim cilvēkus, turi galvu noliektu un klusē. Pietiktu ar nieku, lai viņi saprastu, ka esi meitene.
   – Bet es nesmaržoju sievišķīgi, – viņa smaidīdama iebilda. – Tas ir tavs uzdevums.
   Alekss pašūpoja galvu, un viņi devās ceļā.

Desmitā nodaļa

   “Kur viņa ir?” Alekss domās atkārtoja. Kejai vajadzētu sēdēt viņam blakus tavernā, bet viņas šeit nebija. Meitene gribēja pārliecināties par savas maskēšanās iedarbīgumu, un viņi bija par to sastrīdējušies.
   – Nekādā gadījumā! – viņš paziņoja.
   – Reiz man nāksies iziet sabiedrībā. Kāpēc ne tagad?
   – Esam pārāk tuvu Čārlstonai. – Viņš sēdēja uz zirga, stīvi izslējies, un lūkojās taisni uz priekšu.
   – Zinu, ka esam uz dienvidiem no Savanas. Kaut gan tu neļāvi man aplūkot karti un neteici, kur esam, kurp dodamies un cik ilgi nāksies ceļot. Tu vēl joprojām neesi atklājis, ko esi iecerējis man. Es tevi izglābu no nāves, apdraudēju pati savu dzīvību, bet tu pat nesaki, kur un kad, un es tev jautāju…
   – Labi, – Alekss skaļi paziņoja. – Ja tā var tevi apklusināt, ļaušu tev ieiet tavernā zēna drānās. Bet tev jāuzvedas prātīgi. Un beidz aiztikt matus! – Lūkojoties uz meiteni sev blakus, viņš nosprieda, ka tikpat labi varētu uzreiz padoties vietējam šerifam. Viņa acīs Keja nepavisam nelīdzinājās zēnam. Un muļķīgā dižošanās, it kā atdarinot kādu no brāļiem, bija tīrs izsmiekls. Pasaulē neviens nenoturētu viņu par vīrieti.
   Keja atplauka starojošā smaidā.
   – Nerauc pieri tā, it kā lūkotos baisam liktenim acīs. Tikai tev šķiet, ka es izskatos pēc meitenes. Starp citu, vai tu uzmanīgi noglabāji manu tērpu? – Viņa neatklāja, ka raizējas par briljantu piespraudēm ņieburā.
   – Jā, meitēn, ļoti uzmanīgi. – Viņš tik un tā izskatījās kā nāvei nolemts, jo tieši tā jutās, Keju redzot. Viņš bija pārliecināts, ka abus notvers, tiklīdz viņa parādīsies kādam citam.
   Keja pasmaidīja un palēnināja zirga gaitu, atpaliekot no Aleksa. Pēc dažām minūtēm viņš pamanīja, ka meitene pieceļas, atbalstoties pret labo kāju, un izņem kreiso no kāpšļa.
   – Ko tu šobrīd centies izdarīt? – viņš jautāja, cik rāmi vien spēja.
   – Vienu Tallija triku. Es to nekad nevarēju, jo man mugurā bija kleita. To viņam iemācīja brālēns Dereks. Viņš būs…
   – Muižnieks – Alekss strauji pabeidza teikumu, un viņu pārņēma izjūtas, kas ļoti līdzinājās greizsirdībai. Tieši Alekss bija parādījis Derekam Monkrīfam, kā salikt abas kājas vienā kāpslī un paslēpties pie zirga sāna. Alekss bieži izmantoja šo viltību, aizlavoties no tēva, kad viņam bija aizliegts jāt naktī.
   – Ne jau tā, – viņš paziņoja skarbāk, nekā bija domājis.
   – Atbalsti visu svaru uz labās kājas, pēc tam atvirzi kreiso tālāk. Labi, meitēn, tagad saliec ceļgalus. No tās puses neviens tevi neredz.
   Kejas smaidā pavīdēja tāda pateicība, ka viņš novērsās.
   – Tā laikam ir skotu viltība.
   – Es to apguvu no sava tēva, kurš iemācījās no Amerikas indiāņiem. Droši vien taviem brāļiem to ierādīja tavs tēvs.
   – Viņš… – Keja nespēja apslāpēt aizvainojumu, ka tēvs iemācījis tik noderīgu paņēmienu tikai dēliem, nevis meitai. Vai bija vēl kaut kas, ko viņai nerādīja?
   – Ko vēl tu proti? – viņa jautāja Aleksam.
   – Vai tu domā, ka es tev parādīšu viltības, kas ļautu tev no manis aizbēgt?
   – Tu teici, ka neesmu ieslodzīta un varu doties prom jebkurā laikā. Turklāt, kopš manas ribas vairs nav apsaitētas, es sāku…
   – Ko? Baudīt notiekošo?
   – Nē, protams. Bet man… – Viņa samiedza acis. – Neskaties uz mani kā uz apgrūtinājumu un parādi vēl kaut ko. Gribu atstāt varenu iespaidu uz Talliju, kad nākamreiz viņu satikšu.
   – Nu, ja vēlies radīt varenu iespaidu, pamēģini šo. – Alekss zināja, ka nevajadzētu šķiest laiku, rādot Kejai jāšanas paņēmienus, bet vairs negribēja atdot laurus kādam citam. Viņš apmainīja zirgus un pavēlēja Kejai nostāties ceļa malā kopā ar viņējo. Nometis netīro mutautu, ko sniedza meitenei pirmajā naktī, viņš aizveda ķēvi tālāk. Keja vēroja, kā viņš zibenīgi tuvojās, noliecās un pacēla mutautu. Tas bija gandrīz tas pats paņēmiens kā iepriekš, bet šoreiz viņš pieliecās zemāk, un Kejai nebija ne jausmas, kā viņš pamanījās neizkrist no segliem.
   Alekss apturēja zirgu un virzījās atpakaļ.
   – Es gribu to iemācīties.
   Viņš nokāpa un pasniedza Kejai ķēves pavadu.
   – Es tev iemācīšu, bet ne tagad. Mums nav laika. – Redzot meitenes sejas izteiksmi, viņš pieliecās tuvāk. – Ja izmēģināsi to vienatnē un lauzīsi kaklu, nāksies atbildēt manā priekšā.
   – Kad tu mani mācīsi?
   – Kad… – Alekss jau gribēja teikt, ka parādīs triku Floridā, bet zināja, ka viņam nāksies doties prom kopā ar ekspedīcijas komandu un meitene paliks. Iespējams, ka viņiem vēl ir tikai divas dienas, līdz abi sasniegs norunāto tikšanās vietu, bet pēc tam vairs nekad neredzēsies. Taču to viņš nedrīkstēja atklāt.
   – Kaut kad, ja pietiks laika, – viņš noteica.
   Visu turpmāko dienu Alekss vēroja, kā meitene izmēģina pirmo paņēmienu. Viņš lika Kejai jāt pa priekšu, lai redzētu, ko viņa dara nepareizi, un palīdzētu iemācīties, kā arī glābtu, ja viņai draudētu briesmas salauzt kādu locekli. Tomēr izrādījās, ka tā ir kļūda, jo nācās vērot, kā meitene grozās uz zirga pārāk ciešās biksēs un plānā kreklā.
   Kad viņi sasniedza tavernu, Alekss bija ārkārtīgi nelāgā omā. Kejai bija taisnība, uzstājot, ka viņa vēlas izmēģināt savu maskēšanos, bet viņš negribēja to atzīt.
   Vai arī gribēja pavadīt nakti ceļā kopā ar Keju. Drausmīgajās nedēļās, ko viņš pavadīja cietumā un sērās, reizēm uzmācās ilgas pēc cilvēku tuvuma. Pēc sarunām, kas ilgtu vairāk nekā dažas minūtes, ko viņam ļāva pavadīt kopā ar Tīsiju. Pēc iespējas klausīties kādā citā, ne tikai advokātā.
   – Es spēju izlikties par vīrieti, – Keja sacīja, mēģinādama pierunāt Aleksu, lai viņš ļauj iziet sabiedrībā. Viņš negribēja sagādāt vilšanos.
   – Nu labi, – viņš beigu beigās piekrita. – Bet tev jādara viss, ko lieku.
   – Es tev vienmēr paklausu, vai ne?
   Alekss iestenējās.
   – Tu esi paklausīga kā vista.
   – Kā, lūdzu? Vista? Tu varēji izvēlēties tik daudz dzīvnieku, bet salīdzināji mani ar vistu?
   – Droši vien vainojami mati. Sarkana sekste. – Viņai atkal bija izdevies atjaunot viņa labo noskaņojumu.
   Tagad Alekss sēdēja tavernā un gaidīja Keju. Viņš pasūtīja divas ēdiena porcijas un divas alus krūkas, bet pēc tam sāka prātot, vai meitene jebkad dzērusi kaut ko reibinošu. Tomēr viņa nevarētu izlikties par zēnu, dzerot tēju.
   Viņš atkal palūkojās uz durvīm. Keja bija aizgājusi uz tualeti, bet tas notika jau pirms pusstundas. Kur gan viņa palikusi? Vai kāds viņu jau pazinis?
   Pie blakus galdiņa sēdēja trīs vīri, un viens no tiem aicināja:
   – Nāc pie mums! Nedrīksti palikt viens tik skaistā vakarā.
   – Es gaidu savu, hm… brāli.
   – Tad nāciet pie mums abi, – otrs vīrs ierosināja.
   – Nē, bet pateicos, – Alekss atbildēja, cenšoties atcerēties amerikāņu angļu valodu. Kopš tikšanās ar Keju viņš nebija to izmantojis. Trīs vīri viņu vēroja, un viņš paskaidroja: – Brālis kautrējas. Viņš nejūtas labi svešinieku klātbūtnē.
   – Vai viņš ir glīts zēns? – trešais painteresējās. – Tievs kā maikste?
   Alekss apvaldīja izbrīna vaidu, lai neizrādītu, ka šie vārdi viņu iztrūcinājuši. Viņš bija pilnīgi pārliecināts – vīrs tūlīt paziņos, ka viņa patiesībā ir meitene. Bet viņš ar pūlēm pamāja.
   – Tad jau nemaz tik kautrīgs nav, – pirmais vīrietis smaidot sacīja. – Redzēju viņu sarunājamies ar īpašnieka meitu, un abi nemaz nekautrējās. Tikai smējās un runāja.
   Alekss spēja vienīgi uzlūkot vīrus ar šausmu pilnu skatienu. Ko viņa izdarījusi? Tūlīt viss atklāsies! Viņš jau bija gandrīz piecēlies, kad atvērās durvis un Keja ienāca iekšā. Viņa bija atstājusi mēteli pie zirga, un baltais krekls un bikses atklāja slaido augumu. Kas gan lika viņam noticēt, ka šī meitene jebkad izskatīsies pēc vīrieša?
   – Te nu viņš ir! Nu, puika, vai kaut ko panāci ar to meiteni?
   Keja pasmaidīja un attrauca:
   – Jā gan! Bet jums, večukiem, neko nestāstīšu, nemaz neceriet!
   Visi trīs skaļi iesmējās un atkal ķērās pie alus kausiem. – Ko tu esi iedomājusies? – Alekss jautāja, zobus sakodis, tiklīdz Keja apsēdās viņam blakus.
   – Vēlāk pastāstīšu, – viņa klusi atbildēja un pacēla alvas kausu pret kaimiņiem, kas vēl joprojām smējās. Viņa iedzēra lielu malku.
   – Liec nost!
   – Man slāpst.
   – Vēl tikai vajag, lai tu piedzertos, sāktu dejot un visiem atklātu, kas esi.
   – Kāpēc nedrīkstu dejot? – Keja jautāja. – Neviens nedomātu, ka esmu meitene. Tādu mani redzi tikai tu. – Viņa izņēma marinētu olu no bļodas galda vidū un nokoda kumosu. – Vai tevi interesē, ko es darīju? Garšīgi.
   Varbūt man iedos recepti.
   – Vīrieši nelūdz cilvēkiem receptes.
   – Es varētu pateikt, ka māte… Nē! Gribu, lai līgava man tādas olas gatavo, kad būsim precējušies.
   Alekss atņēma viņai neapēsto olas pusi un iemeta to mutē.
   – Runā, cik maz vien iespējams, un nelūdz nekādas receptes. Vai skaidrs?
   – Skaidrs, ka tu satraucies par to, kas nav tā vērts. Lūk, jau nes ēdienu.
   – Vismaz vienā ziņā tu līdzinies vīrietim. Tev ir veselīga apetīte. – Alekss tā nervozēja par visu notiekošo, ka pat nepamanīja meiteni, kas pienesa divus lielus ēdiena šķīvjus. Uz tiem bija biezas šķiņķa šķēles, zaļās pupiņas, kartupeļi ar sviestu, kukurūzas maize un ābolu mērce. Pamanījis, ka uz Kejas šķīvja ir gandrīz divtik vairāk ēdiena nekā uz viņējā, Alekss pievērsa skatienu viesmīlei.
   Tā bija skaista meitene ar gaišiem matiem, zilām acīm un kuplām krūtīm, turklāt lielu daļu no tām atklāja dziļais blūzes izgriezums. Visi trīs vīrieši pie blakus galdiņa blenza uz meiteni, muti pavēruši.
   – Ņieburs ir šķībs, – Keja sacīja, uzlika abas rokas uz meitenes kārdinošajām krūtīm un sakārtoja blūzi. Ja Aleksam mutē tobrīd būtu ēdiens, viņš aizrītos. Tagad viņš spēja tikai klusējot nolūkoties.
   – Nu lūk, – Keja noteica. – Jau ir daudz labāk.
   – Pateicos, ser, – meitene atbildēja un paklanījās, bet Keja pievērsās ēdienam.
   Visi pārējie tavernas apmeklētāji vīrieši raudzījās, kā meitene aiziet uz virtuvi. Pēc tam visi sāka smieties, atzinīgi vērojot Keju. Divi pienāca klāt un uzsita viņai pa plecu.
   – Malacis, puika!
   – Veiksminieks!
   Pēc otrā labi domātā sitiena Keja gandrīz atdūrās ar degunu šķīvī un zagšus palūkojās uz Aleksu, kurš sadusmots raudzījās pretī.
   Kad smiekli apklusa un vīrieši pievērsās kaut kam citam, viņa klusi jautāja:
   – Nu, vai redzi? Visi uzskata mani par zēnu.
   – Tu piesaistīji uzmanību, – Alekss tik tikko dzirdami sacīja un uzsmaidīja vīrietim, kurš bija apsveicis Keju. – Atbaidoša izrāde! Un neticami, ka meitene ļāva tev tā rīkoties!
   – Tu runā vēl svētulīgāk nekā Ādams, – Keja noteica, aizrautīgi košļādama. – Lūdzu, pasniedz sinepes. Saldajā ēdienā būs Brūnā Betija.
   – Un kā tu ar viņu izrīkosies?
   Keja brīdi šķita apjukusi, bet pasmaidīja.
   – Pakutināšu zem apakšsvārkiem?
   Alekss satriekts ievilka elpu.
   – Lūdzu, nomierinies, – Keja sacīja un pasmaidīja, jo viņai pa plecu uzsita vēl kāds. – Es zināju, ko daru. Man tev jāpastāsta, kas notika stallī. Es runāju ar…
   – Es ceru, ka pārklausījos. Vai tu teici, ka ar kādu runāji?
   – Šobrīd tu manī neklausīsies, vai ne? Labāk pagaidīšu, līdz būsim gultā, un pastāstīšu tad.
   Šis paziņojums bija tik pārdrošs, ka Alekss vairs nespēja izdomāt, ko atbildēt. Viņš iztukšoja šķīvi. Tavernā iestājās klusums, un Alekss noprata, ka atgriezusies īpašnieka meita.
   – Ja tu viņai pieskarsies, es…
   – Ko tu izdarīsi? – viņa sadusmota atcirta.
   – Likšu tev pavadīt nakti ārpusē un negulēšu blakus.
   Keja jau grasījās iebilst, tomēr aizvēra muti, domājot par vientulīgu nakti nometnē. Kad viesmīle pasniedza saldo ēdienu, Keja klusi pateicās, bet nepieskārās viņai. Meitene aizgāja, un vīrieši skaļi pauda savu vilšanos, tomēr nekas nenotika, un troksnis pierima.
   – Nu jau ir labāk, – Alekss noteica.
   Keja stumdīja ābola šķēles māla bļodā.
   – Es centos palīdzēt, bet tu manī neklausies.
   Alekss pielieca galvu viņai tuvāk.
   – Es tikai satraucos, ka tevi kāds pazīs.
   – Zinu, bet es paveicu kaut ko labu. Nosūtīju vēstuli Neitam.
   – Ko? – Alekss bija spiests apklust, lai pamātu kādam garāmejošam vīrietim. – Ko tu izdarīji?
   – Atradu cilvēkus, kas nogādās vēstuli manam brālim. Lūdzu, lai Neits dodas uz Čārlstonu un noskaidro, kas tur notika.
   Tā kā Alekss bija nosūtījis tieši tādu pašu lūgumu tam pašam cilvēkam, viņš neko nevarēja atbildēt.
   Keja pārprata viņa klusēšanu un centās aizstāvēties.
   – Ja tu mani uzklausītu, es varētu tev visu paskaidrot. – Labi, – Alekss piekrita. – Ko tu teici par mūsu istabu? – Elīza… tā sauc viesmīli… viņa piešķīra mums vienu no atsevišķajām istabām. Mums vajadzēs gulēt vienā gultā, bet…
   – Tas nederēs.
   – Labi, es viņai pateikšu, ka tu gribi apmesties kādā no lielajām istabām, kur ir astoņas gultas. Ja negulēšu blakus tev, nāksies iekārtoties pie cita vīrieša. Taverna ir pārāk pilna, lai kādam būtu atsevišķa gulta.
   Alekss sadusmots uzlūkoja viņu.
   – Vai esi beigusi?
   Keja iebāza mutē trīs lielus sīrupā mērcētu ābolu kumosus un piecēlās.
   – Tagad jā. – Viņai nācās noslaucīt lūpas ar delnas virspusi, jo sula notecēja līdz zodam.
   – Ej augšā, – Alekss pavēlēja. – ja vien negribi paniekoties ar kādiem citiem apakšsvārkiem.
   – Nē, ar to ļaušu nodarboties Džosaijam.
   – Vai tas ir tavs kārtējais pielūdzējs?
   – Klusāk! – Keja uzšņāca. – Džosaija ir Elīzas mīļotais, un rīt viņi aizbēgs, lai salaulātos. Pēc tam dzīvos mana tēva saimniecībā, par kuru es tev stāstīju.
   Alekss iepleta acis. Viņš gandrīz pajautāja, vai Keja runā par viņa saimniecību, ko Neits ar pūlēm paglāba no pārdošanas; saimniecību, kuras iegādei Alekss krāja naudu un kur grasījās dzīvot ar sievu un bērniem. Tā vietā viņš sekoja Kejai augšā pa kāpnēm līdz mazajai istabai, kas bija sagatavota viņiem. Uz gultas, par laimi, bija nomests garš spilvens. Tādus izmantoja, lai atdalītu svešiniekus kopējās gultās ceļmalas viesnīcās.
   – Labi, es klausos, – viņš sacīja, apsēdās uz vienīgā krēsla un gaidīja.
   – Es atgriezos no tualetes, bet dzirdēju kaut kādas skaņas, tāpēc…
   – Kādas skaņas?
   – Nu… – Viņa vilcinājās. Kā lai atklāj, ka viņa dzirdējusi skūpstus, auduma čaukstoņu un skaļus elpas vilcienus, neradot iespaidu, ka viņa izspiegojusi mīlētājus? Lai arī savā ziņā tā bija patiesība. Bet vai gan jebkuru šādā gadījumā nepārņemtu ziņkāre?
   – Runā atklāti, – Alekss pavēlēja. – Un nešķied laiku, izdomājot stāstus, kas man varētu patikt. Ko tu dzirdēji un ko darīji?
   – Dzirdēju trokšņus kādā no šķūņa nodalījumiem. Tā kā uzvedos ļoti piesardzīgi, protams, gribēju noskaidrot cēloņus. – Viņa palūkojās uz Aleksu, lai redzētu, vai viņš noticējis, un atvieglota uzelpoja, jo viņam sejā bija tā pati tēvišķīgā, nedaudz noniecinošā izteiksme, ko Keja jau bija iepazinusi. Tagad, kad mati bija apgriezti un saglausti atpakaļ, Alekss izskatījās daudz labāk, bet seju vēl joprojām klāja bārda. Tomēr likās, ka ap acīm vairs nebija tik daudz grumbu, un viņš šķita jaunāks nekā iepriekš. Varbūt vainojama nespodrā gaisma istabā.
   Apsēdusies uz gultas malas, Keja prātoja, kāpēc mēģina nogludināt patiesību. Šis vīrietis galu galā nebija viņas radinieks; kāpēc sargāt viņu no dzīves īstenības?
   – Es dzirdēju mīlēšanās skaņas.
   – Mīlēšanās?
   – Jā. Skūpstus un tamlīdzīgi. Gāju tuvāk un redzēju Džosaiju un Elīzu nodalījumā. Viņi skūpstījās un… un… – Keja pavicināja roku. Pārējo viņam nāksies iztēloties pašam. – Gribēju aizlavīties prom, bet Elīza sāka raudāt.
   – Un tu atgriezies, – Alekss secināja. – Vai nesaproti, ka sievietes dara tieši tā? Kā tu vari turpināt maskēties, ja vienmēr uzvedies kā meitene?
   – Vai drīkstu atgādināt, ka pirmajā vakarā, kad raudāju, tu pasniedzi man mutautu? Vai tas nozīmē, ka esi meitene?
   Alekss novērsās, slēpjot smaidu, bet viņa to pamanīja. – Kas Elīzu nomāca? – Alekss jautāja, un Keja juta, ka viņa dusmas rimušas. Viņa arī zināja, ka Aleksa sliktā noskaņojuma iemesls ir raizes par viņu.
   – Tēvs vēlas viņu izprecināt vecam bagātniekam. – Un viņa droši vien grib iziet pie jauna nabaga.
   – Jā. Viņa iemīlējusi Džosaiju, kuram nav ne graša pie dvēseles. – Keja lūkojās uz Aleksu un prātoja par to, cik pazīstams viņš kļuvis dažu dienu laikā. Domājot par Čārlstonu, Houpu un tēvoci Tīsiju, viss šķita noticis ļoti sen.
   – Ko tu izdarīji? Atdevi viņiem saimniecību? – Aleksam neizdevās noslēpt rūgtumu. Pēc visa, ko viņš paveicis kopā ar Neitu, tagad izskatījās, ka šī meitene bezrūpīgi atdos saimniecību kādam citam. Līdz šim viņš nebija dusmojies uz Keju par pārliecību, ka viņai viss pienākas, bet tagad saniknojās.
   – Es apsolīju, ka mans tēvs sagādās viņiem darbu, ja viņi aizvedīs vēstules manai ģimenei. Džosaijam patīk dārza darbi, un, tā kā tēva saimniecībai nepieciešams vadītājs, es to ierosināju vēstulē tēvam. Kas ar tevi notiek? Tu uzvedies tā, it kā es būtu rīkojusies nepareizi. Man šķita, ka priecāsies. Es aizsūtīju vēstules – vienu Neitam, kurā atklāju patiesību, un otru tēvam, kur stāstu par lieliski pavadīto laiku Čārlstonā. Vēstules tiks nogādātas tieši rokās.
   Alekss bažījās, ka Čārlstonas avīze nosaukusi Kejas vārdu rakstos par bēgšanu no cietuma, tāpēc viņas tēvs un brālis jau būs sasnieguši pilsētu. Bet viņš negrasījās to atklāt meitenei.
   – Vai viesmīle zina, ka esi sieviete? Vai tāpēc ļāva tev… – Viņš pacēla roku pie krūtīm.
   – Nē, viņa domā, ka esmu zēns un palīdzu viņai aizbēgt kopā ar mīļoto. Un šis… – Keja atdarināja viņa žestu. – Blūze bija sašķiebusies pēc… nu, pēc tikšanās ar Džosaiju stallī, un es to sakārtoju. Diemžēl aizmirsu, ka jātēlo zēns. Tie vīrieši ilgi nelikās mierā, vai ne?
   – Jā. Pārāk ilgi, un tāpēc viņi mūs iegaumēs. – Alekss piecēlās, piegāja pie šaurā loga un palūkojās laukā. Vajadzēja savaldīties. Meitene bija izdarījusi labu darbu, un viņam nebija tiesību dusmoties. Ja Tīsijam izdevies panākt, lai viņas vārds neiekļūst avīzēs, un ja Aleksa vēstule kādu iemeslu dēļ nebija sasniegusi Neitu, Keja izdarījusi kaut ko ārkārtīgi labu. Un ne jau viņa nozaga Aleksam sapni. Tas notika brīdī, kad Lilita… pameta šo pasauli.
   Keja neko nezināja par Aleksa raizēm. Viņa domāja par to, cik dīvaini ir uzturēties mazā istabā kopā ar šo vīrieti, jo viņi pārsvarā bija dzīvojuši zem klajas debess. Sienas ierobežoja telpu, un gaisotne bija daudz intīmāka. Keja nostājās Aleksam blakus.
   – Vai tu domā par savu sievu? – viņa klusi jautāja.
   – Jā. Gribēju audzēt zirgus, un mēs grasījāmies… – Alekss aprāvās un pagriezies uzlūkoja meiteni. Biezie mati bija atrisuši, garo skropstu ietvertajā skatienā vīdēja naivums.
   Keja juta neveiklību, kas sabiezēja starp viņiem, un tā viņai nepatika. Viņa vēlējās atgūt nepiespiesto biedriskumu, kas valdīja iepriekš.
   – Tu labi smaržo, – viņa sacīja.
   Alekss smaidīdams aizgriezās no loga, un neveiklais mirklis pagaisa.
   – Es gribu šo gultas pusi, tuvāk durvīm.
   – Lai tu varētu mani aizsargāt, ja kāds ielauzīsies? – Viņa centās pajokot, tomēr jau nākamajā mirklī to nožēloja. Izklausījās, it kā viņa runātu par nakti, kad nomira Aleksa sieva. – Es negribēju…
   Viņš stāvēja ar muguru pret Keju, un viņa neredzēja vīrieša seju, tomēr viņš uz brīdi uzrāva plecus, pirms atslābinājās.
   – Es darīšu visu iespējamo, lai tevi sargātu. – Viņš pagriezies uzlūkoja Keju, un viņa uz mirkli saskatīja skaudrās sāpes viņa dvēselē.
   Viņa nosprieda, ka vajag vīrieti sasmīdināt. Humora izjūta ļāva atbrīvoties no drūmajām domām. Keja sāka atpogāt kreklu.
   – Ko tu, pie velna, dari? – viņš sašutis noprasīja.
   – Liku uznest vannu, un tūlīt iegremdēšos karstā ūdenī.
   Alekss brīdi izskatījās pavisam satriekts, bet jau nākamajā mirklī nomierinājās. Sāpes atkal bija paslēptas.
   – Un es tev nomazgāšu muguru.
   – To izdarīs Elīza.
   – Tad es nomazgāšu viņas krūtis.
   Keja iesmējās, jo Alekss bija uzvarējis. To nevarēja pārspēt.
   – Pagriezies. Man pirms gulētiešanas jānoņem apsējs. – Tu gulēji korsetē. Kāpēc nevari gulēt ar šo? – Alekss jautāja, uzgriezdams viņai muguru.
   – Korsete pabīda visu uz augšu, bet šis apsējs… Nu tā.
   Jā, lieliski. Kā paradīzē. Drīksti pagriezties.
   Alekss paklausīja un vēlējās, kaut nebūtu to darījis. Kejai mugurā bija aizpogāts krekls, bet tas neko neapslēpa.
   – Es tiešām nesaprotu, kāpēc tie vīrieši uzskatīja tevi par zēnu.
   – Paldies, – Keja noteica, apsēdās uz gultas malas un noāva gan kurpes, gan zeķes.
   – Pietiek. Tu neko vairs nost nevilksi.
   Keja pasmaidīja. Viņa bija saņēmusi daudz komplimentu, bet Aleksa vārdi bija patiesāki. Viņš necentās pieglaimoties tāpēc, ka viņas ģimene ir bagāta vai viņa saņems lielu mantojumu; viņš tā runāja tāpēc, ka viņa bija iekārojama. Kaut gan zēna drēbēs bija ērti, Kejai labāk patika būt meitenei.
   Vēl joprojām smaidot, viņa, gandrīz apģērbusies, apgūlās loga pusē. Viņa apsedzās un vēroja, kā Alekss staigā pa istabu. Keja domāja par to, ka reiz būs precējusies un viena guļamistabā kopā ar mīlētu vīrieti; viņi būs īsts laulātais pāris.
   Alekss noāva zābakus un novilka vesti. Viņš sāka atpogāt kreklu, bet paskatījās uz Keju un sastinga. Beigu beigās viņš sekoja meitenes piemēram, apgūlās bez izģērbšanās, nopūta sveci un pārvilka segu sev pāri.
   Keja gulēja tumsā un klausījās viņa elpošanā. Viņi bija pavadījuši kopā vairākas naktis, bet šajā šaurajā istabā tas šķita daudz intīmāk. Starp viņiem bija nolikts garais, smagais, apaļais spilvens, bet Keja apzinājās vīrieša tuvumu.
   Viņa bija nogurusi pēc ilgās dienas zirga mugurā un gribēja iemigt, bet dzirdēja Aleksa straujo elpu un zināja, ka viņu kaut kas nomāc. Pagāja mirklis, līdz viņa saprata, kas notiek. Šī droši vien bija pirmā reize, kad viņš guļ gultā un istabā kopš nakts, kad noslepkavoja viņa sievu.
   Noslepkavoja. Keja saprata, ka domā par šo atgadījumu tā, it kā Alekss nebūtu vainīgs.
   – Kāda viņa bija? – Keja jautāja.
   – Klusa, – Alekss atbildēja, un Keja uz brīdi nodomāja, ka tā ir pavēle beigt runāt. Tomēr viņa dzirdēja Aleksa elpošanu un zināja, ka pareizi uzminējusi viņa domas.
   – Tātad nelīdzinājās man? – viņa vaicāja.
   – Nē, nepavisam. Viņa bija klusa, maiga un izsmalcināta.
   – Tātad viņa nepavadīja dienas, lēkājot uz un no zirga?
   – Nē. Bet man tava lēkāšana diezgan labi patika. – Meitene dzirdēja un juta, ka Alekss pamazām atgūstas no nemiera. Viņas plāns darbojās. Pagriezusies uz sāniem, viņa atbalstīja galvu plaukstā un vēroja Aleksu aiz lielā spilvena. Viņš gulēja uz muguras, un Keja redzēja viņu profilu mēness gaismā, kas ieplūda caur logu.
   – Pastāsti man par viņu.
   – Ko tu vēlies zināt?
   – Jebko. Kur viņa uzauga? Kāda bija viņas ģimene?
   Kur viņa mācījās? Cik viņai brāļu un māsu?
   – Es nezinu, – Alekss izbrīnīts sacīja. – Nezinu atbildi ne uz vienu jautājumu.
   – Tu nezini, kur viņa uzauga?
   – Nē. – Alekss pagriezies uzlūkoja viņu. – Nekad nejautāju, un viņa nestāstīja. Bet mēs bijām kopā ļoti īsu brīdi.
   Keja noguldīja galvu uz spilvena.
   – Dīvaini. Es tev stāstīju par savu ģimeni jau desmit minūtes pēc pirmās tikšanās.
   – Jā, meitēn. Tu par savu dzīvi un ģimeni runāji tik daudz, ka es jūtos tā, it kā viņus pazītu. Bet Lilita nelīdzinājās tev. Viņa runāja maz, tikai pašu svarīgāko.
   – Ģimene ir svarīga. Ģimene nozīmē visu. Es zinu, ka tēvs tev ir ļoti svarīgs. Vai pastāstīji par viņu sievai?
   – Jā. Daudz stāstīju par savu dzīvi Skotijā un tēvu. Viņai patika klausīties. Viņa mani nesaprata, kad nerunāju amerikāņu izloksnē, bet pie tā jau nevaru viņu vainot, vai ne?
   Keja priecājās, dzirdot humora pieskaņu viņa balsī. Aleksa elpa lēnām kļuva rāmāka. Viņa bija paveikusi iecerēto un nomierinājusi vīrieti. Protams, viņa arī iedomājās, ka neviena prātīga sieviete nepavadītu nakti, ieslēgta kopā ar cilvēku, kas notiesāts par blakus gulētājas rīkles pārgriešanu.
   Tāpat kā viņa sajuta Aleksa noskaņojuma maiņu, arī viņš sadzirdēja, ka meitene elpo citādi.
   – Ja vēlies, lai dodos uz citu istabu, es to darīšu. – Nē, – viņa atbildēja. – Ar tevi es jūtos drošāk.
   Alekss ilgi klusēja, pirms pasniedzās pār lielo spilvenu un satvēra viņas mazo plaukstu.
   – Paldies. Tu esi otrais cilvēks, kurš man noticējis.
   Kejai patika sajūta, ko radīja viņa lielā, siltā plauksta. Pārāk patika. Viņa atrāva roku un pagriezās uz sāna ar muguru pret Aleksu.
   – Ja dosies uz Floridu, neparādījis man to triku ar mutautu, es ņemšu savus vārdus atpakaļ. – Viņa pasmaidīja, izdzirdējusi Aleksa īso iesmiešanos. Vēl pēc brīža vīrieša elpa jau bija kļuvusi pavisam rāma un viņš ieslīga miegā. Klusā, vienmērīgā elpošana Keju nomierināja. Viņa vēroja mēnesi aiz loga un domāja par dažām turpmākajām dienām.
   Keja bija uzdevusi tik daudzus jautājumus, ka viņai kļuva skaidrs Aleksa plāns. Viņš gatavojās pamest Keju pie tēvoča Tīsija draugiem un pats doties ekspedīcijā. Pēc nedēļas vai divām Kejai, vēl joprojām pārģērbtai par zēnu, vajadzēs ceļot uz vecāku namu Virdžīnijā un cerēt, ka nenāksies atbildēt par piedzīvojuma sekām. Alekss vairs nerunāja par savu ieceri pierādīt, ka nav vainīgs.
   Šķita, ka viņš kaut kādā brīdī no šīs domas atteicies. Pēdējo dažu dienu laikā viņš runāja tikai par to, ka meitenei jāatgriežas drošībā pie ģimenes.
   Vai viņš vairs necer panākt taisnīgumu? Vai arī atteicies no šīm domām Kejas dēļ? Spriežot pēc viņa vārdiem, viņš gribēja doties mežonīgās Floridas džungļos un, iespējams, nekad neatgriezties.
   Tomēr Keja saklausīja atšķirību vīrieša balsī, kad viņš runāja par pagātni. Stāstot par zirgiem, viņš bija enerģijas un pat līksma satraukuma pilns. Viņš bija pametis dzimteni un tēvu, cerot uz nākotni.
   Arī Kejai bija plāni. Viņa zināja, ko vēlas panākt dzīvē, un to zināja arī Alekss. Viņš bija ķēries pie darba jau tad, kad vēl dzīvoja Skotijā. Keja smaidīja, atceroties stāstu par nelikumīgo ķēves sapārošanu ar milzīgo ērzeli. Viņš to izdarīja, lai tiktu uz Ameriku un reiz vadītu savu saimniecību kopā ar sievu un bērniem.
   “Viņš vēlas tieši to pašu, ko vēlos es,” Keja nodomāja, un viņu pārņēma skumjas. Iespējams, viņas nākotnes ieceres piepildīsies, bet Aleksam tas neizdosies nekad. Viņu visu mūžu vajās apziņa, ka reiz viņš notiesāts par slepkavību un aizbēdzis dienu pirms pakāršanas.
   Ja nu Neits saņemtu viņas vēstuli, jātu uz Čārlstonu un noskaidrotu, kurš patiesībā nogalinājis Aleksa sievu? Slepkavas noskaidrošana, protams, neatdos viņai dzīvību. Iespējams, Alekss atbrīvotos no apsūdzības slepkavībā, bet nekad neatgūtu mīļoto sievieti. Pēc šādas traģēdijas vajadzēs atgūties gadiem ilgi, ja tas vispār izdotos.
   – Nedomā tik cītīgi, – Alekss sacīja. – Tu neļauj man iemigt.
   – Labi, – Keja piekrita. – Es tikai neticu, ka ceļojums uz Floridu kaut ko atrisinās.
   – Es arī, – Alekss atzina, – bet šobrīd tā ir vienīgā iespēja. Mums jāguļ, jo es gribu doties ceļā ļoti agri.
   – Varbūt man izdosies iemigt, ja ieslēpšu seju tev matos un sajutīšu jasmīna smaržu.
   – Nemaz nedomā man pieskarties.
   – Jā, Makdauela kungs, – viņa noteica un aizvēra acis.

Vienpadsmitā nodaļa

   Nākamajā rītā Alekss lika Kejai celties ilgi pirms rītausmas, bet viņa nespēja pamosties.
   – Mums drīz jādodas prom. Apsaitē krūtis, un iesim.
   – Gribu šokolādi, – Keja noņurdēja, mēģinot piecelties.
   – Un vannu.
   – Tu jau mazgājies pirms divām dienām. Ģērbies!
   Tiklīdz Alekss nedaudz atvirzījās, viņa nokrita šķērsām uz gultas un uzreiz iemiga.
   – Augšā! – Alekss apvēlēja, satvēra viņu aiz bikšu jostasvietas un pavilka. – Ja vēlreiz tā nokritīsi, es tev uzšaušu pa mazo, bet apaļo pēcpusi.
   – Tu esi nežēlīgs. – Keja nespēja atvērt acis un stāvēja kājās, bet grīļojās.
   – Keja! – viņš skarbi uzsauca. – Apģērbies.
   – Es jau esmu… – viņa nomurmināja.
   Alekss pacēla apsēju un uzmeta to viņai uz pleca, bet meitene turpināja stāvēt. Viņa nekustējās, un Alekss paziņoja:
   – Tev man jāpalīdz, jo es jūtu milzu kārdinājumu tevi atstāt šeit! Jau nokāpu lejā. Ipašnieks ir uzzinājis, ka viņa meita aizbēgusi ar staļļa puisi. Viņš nojauš, ka abiem kāds palīdzējis. Ja es tevi šeit atstātu, tu nespētu turēt muti ciet un izlielītos, ka pati visu nokārtoji. Viņš tevi droši vien iemestu cietumā.
   Keja atvēra vienu aci.
   – Tu taču nejātu prom bez manis, vai ne?
   Alekss jau bija apģērbies un apstājās pie durvīm.
   – Piecas minūtes. Ja pēc piecām minūtēm nebūsi pie zirgiem, vairs mani neredzēsi. – Un viņš aizgāja, aizverot durvis aiz sevis.
   Keja veselu minūti stāvēja nekustēdamās. Protams, Alekss meloja, tomēr iespējams arī, ka ne. Četras ar pusi minūtes pēc tam, kad Alekss aizgāja, Keja jau stāvēja blakus savai ķēvei un žāvājās. Alekss nekur nebija redzams. Kad viņš iznāca no tavernas, nesot divas kūpošas krūzes, viņa sacīja:
   – Kur tu kavējies? Es tevi gaidu jau stundām ilgi.
   Zem ūsām pavīdēja smaids, bet viņš tikai klusējot pasniedza meitenei krūzi.
   – Kur brokastis?
   – Šeit. Īpašnieks ir pārāk saniknots, lai kaut ko ceptu.
   Tur iekšā ir vīrs, kam viņš gribēja izprecināt meitu.
   Alekss apklusa, tāpēc Keja jautāja:
   – Kāds viņš ir?
   Aleksa acīs pavīdēja uzjautrinājums.
   – Ļoti vecs un ļoti neglīts.
   Keja iztukšoja krūzi un devās uz tavernu, bet Alekss satvēra viņas roku.
   – Kur tu ej?
   – Pastāstīšu viņam par jasmīnu eļļu. Ar to pat veci neglīteņi izskatās labi.
   – Kāp zirgā! – Alekss smiedamies pavēlēja. – Ja divas dienas auļosim, rītvakar sasniegsim mērķi.
   – Rīt? – Keja jautāja, un šis vārds viņu pamodināja.
   Vēl tikai viena diena.
   Alekss viņu uzlūkoja, sēžot zirgā.
   – Vai ilgosies pēc manis, meitēn?
   Viņa gribēja pateikt, ka priecāsies sastapt ģimeni, bet nespēja izdabūt vārdus pār lūpām. Alekss sarauca pieri, un viņa saprata, ka viņš atkal raizējas.
   – Vai es tev stāstīju par Efraimu? – viņa jautāja, kāpjot zirgā.
   – Vai tas ir trešais pielūdzējs?
   Keja viņam sekoja, skubinot zirgu.
   – Jā. Viņš ir četrdesmit divus gadus vecs atraitnis ar trim gandrīz pieaugušiem bērniem.
   – Lūdzu, meitēn, saki, ka tu joko.
   – Nē. Viņš ir turīgs, viņam ir skaista māja, un…
   – Bet vai tava sirds iepukstas straujāk, kad viņu redzi? – Aleks Makdauel, tu esi romantiskākais vīrietis, kādu pazīstu.
   – Protams, izņemot Ādamu.
   – Garajos ziemas vakaros Ādams raksta dzeju.
   Alekss ievaidējās.
   – Ceru nekad nesatikt tavu ideālo brāli.
   Keja uzlūkoja Aleksu un saprata, ka viņš, visticamāk, nekad neiepazīsies ar viņas radiem.
   Alekss pamanīja, ka viņas sejas izteiksme mainās un no acīm nozūd mirdzums.
   – Vai esi gatava? Neatpaliksi no manis?
   – Jāšanas mākslā es tevi varu pārspēt jebkurā laikā.
   – Tā jau ir labāk. Nevajag skumt. Drīz tiksi no manis vaļā. – Viņš pagriezās un, palaidis zirgu straujā riksī, devās uz priekšu. Keja viņam sekoja.
   Turpinot ceļu uz dienvidiem, vairs nebija ne pilsētu, ne ceļu. Viņi jāja gar milzīgām, elpu aizraujošām plantācijām, kas vairāk līdzinājās ciematiem, nevis mājām. Gar izdangātajiem, nezālēm apaugušajiem ceļiem pletās daudzi akri indigo, kokvilnas un rīsa.
   Vietās, kur nebija plantāciju, viņi redzēja mazas, pussabrukušas būdiņas, ap kurām bariņos skraidīja bērni. Tas bija izteikts pretstats starp ļoti bagātajiem un ārkārtīgi nabadzīgajiem.
   Keja centās aplūkot visu, vienlaikus neatpaliekot no Aleksa. Viņš reizēm pagriezās un jautāja, vai viss kārtībā, un Keja vienmēr pamāja.
   Saule spīdēja spožāk, debesis bija zilākas, cilvēkus un ēkas redzēja retāk. Viņa novilka uz leju salmu cepuri, slēpjot acis no košās gaismas, un turpināja jāt.
   Dienas vidū viņi apstājās pie strauta, paēda un padzērās.
   – Vai vēl joprojām vēlies, kaut būtu mājās? – Alekss jautāja.
   Viņa palūkojās uz augstajām, šaurajām palmām un milzīgajām papardēm.
   – Nē, ne gluži.
   – Pat ne savu divu vīriešu dēļ?
   – Trīs vīriešu.
   – Tu taču nerunā nopietni par to atraitni ar pieaugušiem bērniem, vai ne? Cik gadu ir vecākajam?
   – Astoņpadsmit. Tas ir dēls.
   Alekss aizkorķēja blašķi.
   – Viņš kāps gultā tev blakus.
   – Nē, viņš tā nemūžam nerīkotos. Ļoti jauks zēns. Apgūst likumus,
   – Jā, jurists noteikti ir cēls vīrs.
   – Tu esi atbaidošs.
   – Neesmu apgalvojis pretējo. – Viņš uzkāpa zirgā un palūkojās uz Keju. – Ja neņem vērā veco atraitni, paliek mācītājs un spēlmanis. Meitēn, tev rūpīgi jāapdomā, ar ko tu precēsies. – Viņš smiedamies vadīja zirgu uz šaurā ceļa.
   Keja uzkāpa ķēvei mugurā un parādīja Aleksa mugurai mēli. Viņš pagriezās un to ieraudzīja, un smējās tā, ka viņai gribējās vīrietim iesist.
   Viņi jāja vēl vairākas stundas, un ceļi kļuva arvien šaurāki, līdz sāka līdzināties takām. Divas reizes nācās piestāt pie kādas mājas, lai Alekss varētu palūgt norādes. Cilvēki vienmēr aicināja viņus iekšā, jo alka pēc sabiedrības un vēstīm par ārpasauli. Keja gribēja palikt, nokāpt no zirga un pastaigāties, bet Alekss vienmēr atteicās. Vienā no mājām skaista, apmēram sešpadsmit gadus veca meitene uzlūkoja Keju, nolaidusi skropstas, un pasniedza lielu kukurūzas maizes gabalu. Bet Aleksam meitene nepiedāvāja neko.
   Kad viņi turpināja ceļu, Keja aizrautīgi ēda maizi.
   – Tā ir vislabākā kukurūzas maize, kādu jebkad esmu pagaršojusi. – Viņa nepiedāvāja Aleksam pat nokosties. – Tu zini, kāpēc viņa to pasniedza man, vai ne? – viņa jautāja.
   Alekss klusēja.
   – Viņa centās mani savaldzināt. Un tas notika, jo viņa uzskatīja mani par zēnu.
   Alekss viņu nopētīja. Bikses cieši apkļāva meitenes augšstilbus, mati slīga pār pleciem, un lielā cepure meta plīvuram līdzīgu ēnu pār seju. Vēl sievišķīgāk izskatīties nebūtu iespējams.
   – Tu nupat pierādīji, ka cilvēki ir dumji.
   – Viņi redz to, kas viņiem jāredz. Kad mēs dosimies pie miera? Vai tuvumā ir kāda taverna?
   – Ne jau uz šī ceļa. Vai tu nemaz nepadalīsies?
   Keja turēja rokā lielu kukurūzas maizes gabalu.
   – Es tev to pārdošu. – Nauda ir pie tevis.
   – Negribu naudu. Pasaki, ko esi man iecerējis.
   Alekss samiedza acis. – Tu jau pati visu zini.
   – Tātad tu redzēji cauri maniem neuzbāzīgajiem jautājumiem?
   – Tev nav ne jausmas, kā runāt neuzbāzīgi.
   – Labi, pastāsti man kaut ko par savu bērnību.
   – Varbūt pastāstīt, ka cietumā manā kamerā dzīvoja arī žurkas? Vai arī, ka pilsētnieki meta man ar akmeņiem, kad sargi ievilka mani tiesas zālē?
   Keja pārtrauca smaidīt un pasniedza viņam maizi.
   Alekss to apēda divos kumosos.
   – Tava mīkstā sirds reiz iegrūdīs tevi nepatikšanās. Uzvarēju! – Viņš iespieda papēžus zirgam sānos.
   – Tu! – viņa uzsauca Aleksam pakaļ. Sasodīts! Kāpēc viņa neklausījās, kad Tallijs gribēja iemācīt lamuvārdus? – Tu esi ļoti slikts cilvēks, Aleksandr Makdauel! – viņa kliedza, un vējš atnesa vīrieša smieklus, bet tagad jau arī Keja smaidīja.

Divpadsmitā nodaļa

   – Ja nu es tiem cilvēkiem nepatikšu? – Keja jautāja.
   Alekss spārdīja ugunskura atliekas, cenšoties apdzēst pēdējās dzirkstis.
   – Kā tu viņiem varētu nepatikt? – viņš klusi jautāja.
   – Kā, lūdzu?
   – Tu pie viņiem nedzīvosi visu mūžu, tikai dažas nedēļas. Viss būs labi.
   – Cik nedēļu?
   – Nezinu. – Viņš uzkāpa uz zara, kas vēl kūpēja. Keja skatījās uz Aleksu tā, it kā viņam būtu atbildes uz visiem jautājumiem. – Meitēn, es nezinu, kas gaidāms. Nevaru taču pajautāt, vai kāds kaut ko nezina par Čārlstonā izbēgušu slepkavu, vai ne?
   Keja apsēdās uz krituša koka stumbra un iedomājās, ka varētu palikt šeit. Viņa nupat bija aplūkojusi tēvoča Tīsija karti, un tikai trīs stundas viņus šķīra no nelielā ciemata pie Svētā Jāņa upes, kur Aleksam vajadzēja tikties ar Greidija kungu. Pilsētā bija apmēram ducis māju, maiņas stacija un vairāki veikali. Vienā no šīm mājām īpašnieki pieņēma maksātspējīgus viesus, un viņai bija paredzēts tur apmesties. Keja bija domājusi, ka ciemosies pie Tīsija draugiem, bet tā bija tikai viesu māja.
   Alekss apsēdās viņai blakus.
   – Nu, meitēn, saņemies. Tas būs tikai uz mazu brīdi.
   Pēc tam atgriezīsies pie ģimenes.
   – Kā es tur nokļūšu viena pati? Ja nu man uzbruks laupītāji?
   – Tu no viņiem aizbēgsi. Vai arī paslēpsies aiz zirga sāniem, kā tev iemācīju.
   Keja dzirdēja smieklus viņa balsī un piecēlusies apsūdzoši uzlūkoja vīrieti.
   – Kamēr tu skraidīsi pa Floridas plašumiem un baudīsi dzīvi!
   Viņi bija pavadījuši nakti starp dzelkšņainiem augiem un gulēja blakus, kā jau bija pieraduši. Bija pārāk silts, lai izmantotu apmetni vai ugunskuru, tāpēc nevajadzēja iekārtoties sprīža attālumā vienam no otra, tomēr viņi bija pārāk noguruši, lai izdomātu ieganstus, kāpēc negulēt blakus. Alekss izklāja segu uz miklās zemes un sāka klāt otru vairāku pēdu attālumā, bet palūkojās uz Keju un izvēlējās vietu tuvāk.
   Šī galu galā bija viņu pēdējā kopīgā nakts.
   Viņi bija pārguruši un negribēja runāt, bet no rīta Alekss bija parādījis Kejai Tīsija karti. Viņa ieraudzīja, cik tuvu ir mērķis. Viss rīts bija pavadīts auļos, un Keja ne reizi pat nepasmaidīja.
   – Meitēn, tev taču noteikti ir padomā kāds joks, – Alekss ieminējās, jājot viņai blakus.
   – Nē, neviens.
   – Varbūt man jāielej eļļa matos?
   Keja mēģināja izdomāt kādu asprātīgu atbildi, bet tas neizdevās.
   Agrīnā pēcpusdienā Alekss nogriezās no izdangātā ceļa uz izcirtumu starp biezajiem krūmiem, kas auga visur, un sakūra uguni. Viņš zināja, ka tas ir velti izšķiests laiks. Viņi abi skaidri saprata, ka pavisam drīz šķirsies uz neredzēšanos. Alekss juta, ka ilgosies pēc meitenes. Viņš neko neteica, bet ļoti raizējās par to, kas viņus sagaida pilsētā.
   Viņš lūkojās uz Keju.
   – Es to nedarītu, ja nebūtu spiests. Tu saproti, vai ne? Ja man būtu brīva vaļa, es… – Viņš pasmaidīja. – Es atgrieztos kopā ar tevi un iepazītos ar taviem brāļiem.
   Keja apsēdās uz stumbra viņam blakus.
   – Ja tev nevajadzētu slēpties džungļos, tu būtu precēts vīrs un mani nemaz nesatiktu.
   – Taisnība, – viņš piekrita. – Bet varbūt, ja uzzināšu patiesību par to, kas man nodarīts, reiz varēšu tevi apciemot.
   – Tu to nedarīsi. – Keja nopūtās. – Visa mana dzīve ir sagandēta.
   – Man ļoti žēl, meitēn. Es negribēju pārvērst tevi par bēgli, sūtīt tev pakaļ bruņotus vīrus vai…
   – Tieši par to ir runa, – viņa piecēlusies sacīja. – Šķiet, ka man tas iepaticies. Pirms šis viss notika, es biju ļoti laimīga. Man ir brīnišķīga ģimene, labi draugi, un es dzīvoju burvīgā pilsētiņā. Toreiz man bija viss.
   Bet tagad… – Viņa izstiepa rokas. – Tagad man ir tikai tās drēbes, kas mugurā un…
   – Kleita manā seglu somā, – Alekss pabeidza teikumu, – kā arī trīs briljantu piespraudes. – Viņš tā priecājās par Kejas atgūto sparu, ka gribējās dejot tāpat kā veikalā.
   – Vai zināji, ka mana māte vadīja uzņēmumu?
   Alekss iekoda mēlē, lai nepateiktu, ka viņam tas viss ir zināms. Viņš negribēja meiteni pārtraukt.
   – Kādu uzņēmumu?
   – Bostonā. Pirms kāzām. Viņa nolīga daudzas sievietes un pārdeva augļus. Tirdzniecība bija ļoti veiksmīga, viņa nopelnīja kaudzi naudas un atdeva to darbiniecēm. Mana māte paveikusi daudz ko apbrīnojamu. Ko esmu paveikusi es?
   – Novedi trīs vīriešus līdz neprātam ar savu neizlēmību? – Alekss jautāja.
   Keja zināja, ka viņš joko, tomēr uztvēra šos vārdus nopietni.
   – Tieši tā! Man pat grūti atcerēties, kā viņi izskatās.
   – Neglīts, daudzmaz pievilcīgs un kaut kas vidējs.
   Keja pamāja. – Apmēram.
   – Ko tas nozīmē, meitēn? Vai tu labprātāk paliktu Floridā un gaidītu mani atgriežamies? Nezinu, cik ilgi būšu prom. – Viņš gribēja atvēlēt Neitam daudz laika izmeklēšanai.
   – Gaidīt, – Keja atkārtoja. – Man jāgaida. – Tas izklausījās briesmīgi, tomēr viņa varētu uzskicēt ieraudzīto. Skolotājs Džonsa kungs bieži mēdza nožēlot, ka viņa nevar doties uz rietumiem un uzgleznot brīnišķīgās ainavas, par kurām viņš bija dzirdējis. Gaidot Aleksa atgriešanos, viņa varētu apciemot lielās plantācijas, kurām viņi jāja garām, un uzgleznot iemītnieku portretus.
   – Varbūt tas neaizņems ilgu laiku, – Alekss sacīja, un viņa balsī ieskanējās cerība. Ja nu Neits jau būs noskaidrojis patiesību, kad viņš atgriezīsies? Pēdējo dienu laikā viņš daudz prātoja, kāpēc gan kāds gribējis Lilitu nogalināt. Kāpēc Lilitu, nevis Aleksu? Un reizēm viņš arī jautāja sev, vai iespējams, ka tiesas sēdē dzirdētais ir patiesība un Lilita sazāļojusi vīnu, ko pasniedza Aleksam. Bet atkal nācās atgriezties pie jautājuma – kāpēc?
   – Tu domā par sievu, vai ne? Tev acīs atkal ir tas atsvešinātais, skumjais skatiens.
   – Meitēn, tu esi mani labi iepazinusi. – Viņš uzsita pa koka stumbru sev blakus, un Keja apsēdās. – Es neuzkavēšos savā ceļojumā ilgi. Varbūt palikt mēnesi un pateikt Greidijam, ka jādodas prom? Palīdzēšu viņam sameklēt kādu citu, kurš aprūpēs zirgus, bet pats atgriezīšos un pavadīšu tevi līdz Virdžīnijai.
   Keja saviebās.
   – Tādā gadījumā tava bēgšana būtu bezjēdzīga. Nē, mums jāšķiras. Tavs plāns par manis atstāšanu ir labs, bet tas nenozīmē, ka man par to jājūsmo.
   Aleksu iepriecināja viņas loģiskā spriestspēja un pašuzupurēšanās.
   – Es ceru pierādīt savu nevainīgumu.
   – Pretējā gadījumā nāksies slēpties visu mūžu.
   – Zinu, meitēn, – Alekss klusi noteica. – Bet apsolu darīt visu iespējamo, lai atjaunotu tavu labo slavu.
   – Mans tēvs un brāļi nepieļaus, lai ar mani kaut kas notiktu. Es raizējos par tevi. Tu esi labs cilvēks un…
   – Vai tiešām? – viņš painteresējās, kāpjot zirgā.
   – Reizēm, – viņa saspringusi noteica un iecēla kāju kāpslī. Viņa bija pateikusi komplimentu, bet Alekss, kā parasti, par viņu zobojās.
   – Vai aicināsi mani vakariņās uz savu lielo namu? Mēs kavēsimies atmiņās par dienām, ko pavadījām ceļā uz dienvidiem, un tavs vīrs juks prātā greizsirdības dēļ.
   Keja piebalsoja ķircināšanai.
   – Mēs ar viņu strīdēsimies, bet mīloši salabsim, un tad greizsirdīgs būsi tu. – Viņa paskubināja zirgu, pacēlusi degunu augstu gaisā.
   – Ha! – Alekss iesaucās, jājot viņai blakus. – Tobrīd man jau būs divas sievietes… nē, trīs! Un man piederēs lielākā zirgu audzētava visā Virdžīnijā.
   – Tu zaudēsi pēdējo kreklu azartspēlēs, un neviena sieviete negribēs tādu smirdīgu večuku. – Keja priecājās, ka izdevies viņu sasmīdināt. Turklāt viņš beidzot runāja par citām sievietēm, nevis zaudēto sievu.
   – Vīrieši sāks lietot jasmīnu eļļu, – viņš sacīja, tēlodams cilvēku, kas aizraujas ar modi. – Pat tirgoņi ar to ieziedīs savas zvērādas.
   – Viņi pievilinās tauriņus, un sāksies jauna mode sievietēm. Mēs rotāsim cepures ar tauriņu spārniem.
   – Un tavs vīrs tos necietīs, jo tie viņam liks šķaudīt.
   – Es apprecēšos ar pietiekami vīrišķīgu cilvēku, kurš nekad nešķaudīs, – Keja paziņoja un aizjāja pa priekšu. Labais noskaņojums saglabājās vēl stundu, bet, domājot par to, kas notiks pilsētā, Keja jutās arvien drūmāka. Viņai nāksies pavadīt viesu namā vairākas nedēļas pēc Aleksa aizjāšanas. Pēc tam, kā Alekss vairākas reizes atkārtoja, viņai piesardzīgi jāmēro ceļš mājup. Viņa nevarēja iztēloties neko tik vienmuļu, vientulīgu un biedējošu. Keja nespēja atvairīt domas par visu, kas varētu notikt. Kaut gan viņa teica Aleksam, ka ir pārliecināta par ģimenes atbalstu savas labās slavas atgūšanā, viņa tik un tā raizējās. Ja nu Čārlstonas policisti nojautīs, ka izbēgušais cietumnieks devies uz dienvidiem? Daudzi zināja par tēvoča Tīsija ekspedīcijām un noteikti arī par viņa nākamo ceļojumu. Tīsijs un Greidija kungs plānoja to jau kopš pavasara, un nav jābūt izcilam detektīvam, lai secinātu, ka bēglis kopā ar savu līdzzinātāju devies uz Floridu, lai tur tiktos ar pētniekiem.
   Ja tā bija taisnība, ko viņai darīt, ja varas pārstāvji ieradīsies Floridā pēc Aleksa aizjāšanas? Keja tur būtu viena. Pavisam viena.
   Šķita, ka Alekss atkal lasa viņas domas.
   – Pirms ceļo uz mājām, izprašņā cilvēkus par jaunumiem un noskaidro, vai tevi vēl joprojām meklē. Bet es esmu pārliecināts, ka Tīsijs par to jau parūpējies.
   – Kā tad tas iespējams?
   – Dažādi. Viņš varēja pateikt, ka tu ar kādu satikies un nejauši nokļuvi tracī, ko izraisīja bēgšana no cietuma.
   Kad Čārlstonā nokļūs tava ģimene, viņi apliecinās, ka tevis tur nebija, kad es apprecējos ar Lilitu. Un vispār tu nebiji ar mani pazīstama.
   – Tātad tikai sagadīšanās dēļ tēvocis Tīsijs apciemoja tevi cietumā un es, viņa krustmeita, biju līdzās tavas bēgšanas brīdī?
   – Varbūt viņš apgalvos, ka tu devies uz slepenu tikšanos ar vienu no tiem daudzajiem, kas tevi bildinājuši. Nezinu. Tīsijs noteikti spēj izdomāt vismaz simt dažādu melu. – Alekss apklusa un ievilka elpu, lai nomierinātos, jo balsī skanēja nodevīgas raizes. – Tomēr es zinu, ka viņi visu nokārtos un tu varēsi droši atgriezties mājās. Ja es nebūtu pārliecināts, tad nekur tevi nelaistu.
   – Bet tu neesi drošībā.
   – Man tik un tā nav māju, – Alekss klusi noteica, bet viņam izdevās pasmaidīt. – Domā par labo, meitēn. Tu atkal redzēsi ģimeni un vīriešus, kurus mīli.
   – Jā. Viņus, – Keja vienaldzīgi attrauca. – Es daudz domāju un secināju, ka jāpameklē vēl. Varbūt ārpus Edilīnas.
   – Laba iecere, – Alekss atzinīgi noteica. – Iespējams, pat ārpus Viljamsburgas.
   – Kā es turpmāk dzīvošu, ja tu par mani vairs nezobosies?
   – Drīz uzzināsi, – viņš līksmi solīja.
   Keja bargi paskatījās uz viņu.
   – Tu ar prieku gaidi ceļojumu pa šiem džungļiem, vai ne? – Apkārtne bija patiesi skaista. Visur slējās palmas, krūmi koši ziedēja, un viņa vēl nekad nebija redzējusi tik lielus putnus.
   – Laikam gan, – Alekss atzina. – Kad Tīsijs man atklāja savu ieceri, es nīku cietuma kamerā un nespēju iztēloties, ka sēžu laivā un šķērsoju to, ko viņš nodēvēja par paradīzi. Bet tagad, redzot šo zemi, man gribas redzēt kaut ko vairāk.
   – Kurš pildīs tēvoča Tīsija pienākumus un zīmēs ieraudzīto?
   – Nezinu.
   Kejas prātā nobrieda kāda doma.
   – Vai Greidija kungs jau zina, ka tēvocis Tīsijs neieradīsies?
   – Nav ne jausmas. Tīsijs droši vien uzrakstīja Greidijam vēstuli, sakot, ka vajadzēs jaunu zīmētāju. Varbūt Greidijs atvedīs kādu sev līdzi.
   – Mēs auļojām ļoti strauji. Ja Greidija kungs ceļo šurp, vēstule viņu vēl nav panākusi.
   – Par to man nav jādomā. Viņš noteikti atradīs kādu citu, kurš zīmēs augus un dzīvniekus. Vai gan tas ir grūti? Keja jau gribēja ilgi skaidrot, cik grūti iemācīties zīmēt, bet paklusēja un domāja par citām iespējām. Šī ideja bija pārāk neaptverama, bet tik un tā viņai patika.
   Vēl pēc stundas viņi iejāja pilsētā. Keja lūkojās apkārt. Mājas bija apmestas ar kaut ko, kas līdzinājās balsinātiem dubļiem, un jumtus klāja kaltēti palmu zari. Kejai šīs ēkas šķita apburošas. Labajā pusē stiepās gara, zema māja, droši vien viesu nams. Ēnā sēdēja divas pusaudzes meitenes. Viena no viņām šķina kaltētu kukurūzu, otra to saberza lielā piestā. Abas pārtrauca darbu un ieinteresētas vēroja Aleksu un Keju.
   Alekss ar mājienu norādīja uz namu.
   – Vispirms iekārtosim tevi.
   – Nē! – Uztvērusi viņa izbrīna pilno skatienu, Keja turpināja: – Vispirms paskatīsimies, kur tev jāsatiek Greidija kungs. Varbūt viņš tevi gaida un nezina, vai tu vispār ieradīsies.
   – Mēs atjājām dienu agrāk, tāpēc nedomāju, ka viņš jau nolīdzis kādu citu.
   – Bet mēs to nezinām, vai ne?
   Alekss mēģināja apslāpēt smaidu.
   – Kas tevi biedē visvairāk, meitēn? Vientulība vai bailes no tā, cik ļoti pēc manis ilgosies?
   – Kā gan es no rīta pamodīšos, ja tu necelsi mani aiz biksēm? Un kā dzīvošu bez jasmīnu smaržas naktī? – Keja gribēja pajokot, bet vārdi izskanēja nopietni, jo viņa zināja, ka tā visa tiešām pietrūks.
   Alekss līdzjūtīgi pasmaidīja.
   – Nu labi, meitēn, dosimies uz vietu, kur man jātiekas ar Greidija kungu. – Viņš pavirzīja zirgu pa kreisi, un Keja labprāt sekoja. Viņa negribēja palikt viesu namā. Gaiss bija silts, patīkams un smaržīgs, un viņa vēlējās iespējami ilgi atrasties ārpus sienām.
   Tikšanās vieta nebija ilgi jāmeklē – rāmajā, lēnajā upē iestiepās piestātne. Uz tās bija sakrautas koka kastes, un divi vīrieši tās pārskatīja. Viens šķita sasniedzis četrdesmit gadu vecumu un bija īsa auguma, apaļīgs, ar rūpīgi apcirptiem iesirmiem matiem. Otrs bija gara auguma kalsnējs zēns ar salmu krāsas matiem, lielu degunu un vasaras raibumiem. Viņš nekad nebūs izskatīgs, tomēr viņam piemita savdabīga pievilcība. Un dižmanīgā gaita atgādināja Kejai Talliju.
   – Vai tu esi Tīsija draugs? – vecākais vīrs jautāja, uzlūkojis Aleksu. – Tas, kurš dara brīnumus ar dzīvniekiem?
   – Nedomāju, ka es to spēšu, – Alekss sacīja, nokāpjot no zirga. Vismaz viņam šķita, ka viņš to saka. Patiesībā viņš noņurdēja kaut ko nesaprotamu, un abi vīrieši apjukuši skatījās uz viņu.
   Keja nostājās Aleksam blakus.
   – Mans brālis gribēja teikt, ka diezin vai spēs izpildīt visu, ko Tīsijs Konors solījis. – Viņa sniedza plaukstu rokasspiedienam. – Mans vārds ir Kejs, un tas… – Viņa apklusa. Parasti cilvēki domāja, ka viņas vārds ir saīsinājums no Kesijas.
   Alekss brālīgi aplika roku viņai ap pleciem.
   – Saīsinājums no Karla Edvarda… – Viņš brīdi vilcinājās. – Jeitsa.
   Keja uzmeta viņam asu skatienu. Viņai nepatika izmantot tā vīra vārdu, kurš viņiem uzsūtīja šerifu.
   – Šis ir mans brālis… – Viņa brīdi domāja par vārdu, bet Alekss bija plaši izplatīts. – Alekss Jeitss.
   Acīmredzot arī Aleksam nepatika šis uzvārds, jo viņš saspieda meitenes plecu, tomēr viņa tikai atkāpās.
   – Vai tas viss pieder Greidija kungam?
   – Jā, – vecākais vīrs atbildēja un paspieda Kejai roku. – Es esmu Elija Peisons, un visi mani sauc par Īlaju. Un šis jaunais resgalis ir Tims Dousons. Kur Tīsijs?
   – Viņš pakrita un salauza kāju, – Alekss atbildēja. – Tāpēc neieradīsies. – Viņš runāja lēni un pūlējās skaidri izteikt vārdus, lai Īlajs tos saprastu.
   – Greidija kungam tas nepatiks, – Īlajs noteica. – Viņš grib ceļot uz vietām, kur baltie cilvēki nekad nav spēruši kāju, un visu saglabāt nākamībai.
   – Ja redzēsim augus cilvēkēdājus, viņš noteikti gribēs zīmējumus, – Alekss piebalsoja.
   Īlajs iesmējās.
   – Acīmredzot esi dzirdējis dažas Tīsija pasakas. Ja tiešām kādu redzēsim, iemetīsim jauno Timu iekšā, tāpēc kādam jāzīmē, kā viņu apēd dzīvu.
   Timam nepatika kļūt par apsmieklu. Viņš dusmās piesarka.
   – Viņš ir mazāks par mani! – Tims norādīja uz Keju.
   – Taisnība, – Alekss piekrita, – bet mans brālis mums nepievienosies. Viņš paliks šeit, kamēr būšu prom. – Alekss atkal pievērsās Īlajam. – Parādi, kas ir kastēs.
   – Labprāt, – Īlajs atbildēja, un abi pagāja nostāk.
   Keja tuvojās upei un apbrīnoja tās skaistumu. Bērnībā viņa bieži sēdās laivā un airējās pa Džeimsa upi kopā ar brāļiem. Viņa nezināja, ka ekspedīcija ceļos pa ūdeni, bet tas šķita saprātīgi. Pēdējo dienu laikā ceļi kļuva arvien sliktāki, un ap šo mazo pilsētiņu auga biezi džungļi.
   – Tātad tu nebrauksi kopā ar mums?
   Viņa pagriezās un ieraudzīja Timu. Puisis bija garāks par viņu, bet jaunāks un tik kalsns, it kā ķermenis atpaliktu no viņa auguma.
   – Nē, – viņa smaidot atbildēja.
   – Baidies, vai ne?
   – Nē, ne jau tāpēc es jums nepievienošos.
   – Tur ir aligatori. Vai esi par tiem dzirdējis?
   – Jā. – Keja turpināja smaidīt, bet viņu kaitināja šāda attieksme. Puisis izturējās kareivīgi.
   – Vai kādu jau redzēji?
   – Nē. Atvaino…
   Tims nostājās viņai ceļā.
   – Vai pažēlosies lielajam brālim, ka nosaucu tevi par gļēvuli?
   Keja izslējās un saniknota uzlūkoja puisi.
   – Man nav padomā par tevi runāt ar savu brāli un nevienu citu šajā pasaulē.
   Viņas skatiens vēstīja, ka viņa neuzskata Timu par tik svarīgu, lai viņu pieminētu.
   – Domā, ka mani neatcerēsies? – viņš jautāja un zibenīgi iebelza viņai pa plecu.
   Keja krita atmuguriski, mēģināja atgūt līdzsvaru, bet nepaguva un iekrita upē. Viņa iegrima ūdenī, augos un drazā, ko cilvēki tur sametuši. Pūlēdamās iznirt, viņa pamanīja vairākus zvēru galvaskausus. Alekss bija nometies ceļos uz piestātnes un stiepa roku viņai pretī. Keja redzēja, ka vīrietis ir gatavs kuru katru mirkli mesties upē, lai meiteni glābtu. Viņš saniknots rauca pieri.
   – Sasodīts, ar ko tu nodarbojies? – viņš skotu izrunā jautāja. – Vai tiešām ne mirkli nedrīkstu atstāt tevi vienu, lai tu nenoslīktu?
   Keja atbildēja tādā pašā dialektā:
   – Tas nekam nederīgais puišelis mani pagrūda.
   – Vai tiešām? – Alekss pārjautāja, tik tikko jaušami smaidot.
   – Viņš pakrita, – Tims skaļi paziņoja. – Puika paklupa pār kasti un ievēlās ūdenī. Mēģināju viņu notvert, bet nepaguvu.
   – Vai tā bija, puis? – Īlajs jautāja, līdzjūtīgi vērojot slapjo Keju.
   Visi trīs gaidīja viņas atbildi, un Kejai gribējās teikt patiesību, bet viņa zināja, ka tas vairāk būtu sievietes dabā. Brāļi bija nodarījuši cits citam briesmīgas lietas, bet labprātāk mirtu nekā sūdzētos vecākiem. Acīmredzot vīriešu goda kodekss lika slēpt patiesību.
   Viņa iekoda mēlē un paziņoja:
   – Jā, es nokritu.
   – Nu lūk, – Īlajs labestīgi noteica. – Vismaz nesavainojies.
   Alekss gādīgi aplika roku viņai ap pleciem.
   – Nāc, sameklēsim tev sausas drēbes. – Viņš palūkojās uz Īlaju. – Tiksimies rīt agri no rīta.
   – Greidija kungs ieradīsies dienas vidū, – Īlajs sacīja.
   – Tu varēsi viņam pateikt, ka nav mākslinieka.
   – Labi, – Alekss piekrita un grasījās vest Keju prom, bet viņa atgriezās.
   – Aizmirsu cepuri.
   Brīdī, kad viņa iekrita ūdenī, cepure bija nolidojusi nost un mētājās uz piestātnes. Viņa to pacēla, un Tims stāvēja blakus, uzvaroši smaidīdams. Ūdens pilēja no Kejas matiem uz deguna. Viņa zināja, ka nevajadzētu rīkoties bērnišķīgi un nolaisties šī nejaukā zēna līmenī, tomēr nespēja atturēties. Varbūt vīriešu drēbes atmodināja viņā Tallija raksturu. Paceļot cepuri, viņa pastiepa kāju un aizāķēja pēdu aiz viņa potītes. Tims zaudēja līdzsvaru un krita uz priekšu, ar seju atsitoties pret koka kastes malu. Keja uzmauca salmu cepuri galvā un pagāja viņam garām, izslējusi zodu.
   – Man asiņo deguns! – Tims iebrēcās.
   Īlajs bargi uzlūkoja zēnu.
   – Bet tu pats biji vainīgs, vai ne, puika? Tāpat kā tu teici, ka mazais Kejs iekrita upē pats savas vainas dēļ, tāpat arī tava nelaime bija negadījums. Vai ne?
   Keja aizturēja elpu, uzgriezusi abiem muguru.
   – Jā, es paklupu, – Tims negribīgi noteica.
   Keja smaidot uzlūkoja Aleksu.
   – Vai esi gatavs doties prom?
   – Jā, ja vien negribi izdarīt vēl kaut ko. Varbūt pārbraukt zēnam pāri ar ratiem.
   – Nē. Pietiks ar asiņojošu degunu. – Viņa jauki smaidīja. – Kā tev šķiet, vai mēs varētu nopirkt jaunas drēbes? Citādi vajadzēs skraidīt apkārt kailai, līdz šīs izžūs.
   – Keja, meitēn, pēc tā, ko nodarīji puikam, es tev klausīšu itin visā.
   – Ak, ja tā būtu! – viņa nopūtusies teica, un Alekss iesmējās.

Trīspadsmitā nodaļa

   Keja turēja slapjās drēbes izstieptā rokā un iztaisnoja jauno, skaisto vesti. Tirdzniecības vietas īpašnieks apgalvoja, ka iegādājies to no jauna džentlmeņa, kam bijusi nepieciešama nauda pirms došanās mežonīgajos plašumos.
   – Viņš neatgriezās, – vīrs sacīja, acis iepletis. Viņš mēģināja nobiedēt Keju. – Droši vien tika apēsts.
   – Mans brālis nepievienosies mums ceļojumā, – Alekss salti paziņoja. Viņš negribēja, lai Keja baidītos vēl vairāk. – Cik maksā veste?
   Tagad Alekss rauca pieri, vērojot, kā meitene pēta izšuvumus gar vestes malu. Tie attēloja bites, kas spieto ap savvaļas puķu dobi. Viņaprāt, Keja tāpat izskatījās ļoti sievišķīga, tāpēc labāk būtu uzvilkt vecās, novalkātās drānas, ko izvēlējās viņš. Tomēr Kejai nederēja nekas, izņemot grezno vesti.
   – Izbeidz, citādi visi zinās, ka esi meitene, – viņš sacīja. – Tas vīrs uzskatīja mani par zēnu. Un tas briesmīgais Tims arī. Un Īlajs nešaubījās, ka esmu zēns. Tikai tu domā, ka es izskatos pēc meitenes.
   – Viņi visi ir akli.
   Keja pagāja dažus soļus uz priekšu, pagriezās un devās atpakaļ.
   – Ja tu tagad mani redzētu, tas ir, ja tu mani nepazītu un nebūtu redzējis, vai tiešām tu kaut kā zinātu, ka esmu meitene?
   – Jā, – Alekss atcirta. – Tu staigā kā meitene, runā kā meitene un krīti uz nerviem kā meitene. Nekad neesmu redzējis tik sievišķīgu būtni.
   – Tas laikam bija maskēts kompliments.
   – Nepavisam. – Alekss drūmi rauca pieri. – Ja atstāšu tevi šeit, kāds tevi pieķers un jautās, kāpēc slēp savu īsto personību.
   – Labi, ņem mani līdzi. – Šī doma visu dienu bija grozījusies viņai prātā, bet viņa grasījās lēnām pieradināt Aleksu pie tās, nevis nomest kā āmuru uz laktas. – Es protu… – Viņa posās atklāt, ka prot zīmēt, bet Alekss viņu pārtrauca.
   – Nemūžam! Nekādā gadījumā. Nē, nē un nē. – Viņš lieliem soļiem tuvojās viesu mājai.
   – Bet… – Keja viņu panāca. – Varbūt braukt tev līdzi būtu labāk nekā palikt šeit vienai un neaizsargātai.
   – Nē. Doties neiepazītā teritorijā, kur aiz katra stūra slēpjas jaunas briesmas, nav labāk kā palikt šeit drošībā. Un es vairs nevēlos dzirdēt nevienu vārdu! – Atverot viesu mājas durvis, viņš veltīja Kejai skatienu, kas liecināja, ka viņš nav ar mieru klausīties.
   Keja atmeta galvu un iegāja mājā viņam pa priekšu. Gribējās atcirst kaut ko asu, bet jau nākamajā brīdī viņai uzklupa abas meitenes, ko viņi redzēja, iejājot pilsētā.
   – Mēs zinājām, ka tie esat jūs, – viena no viņām paziņoja, ieplestām acīm vērojot Keju. – Es teicu Elisai, ka apmetīsies pie mums.
   Viņas bija dvīnes, pilnīgi vienādas un ne īpaši pievilcīgas. Viņu kleitas bija izbalējušas pēc biežas mazgāšanas. Viņām blakus Keja savā skaistiem izšuvumiem rotātajā vestē izskatījās eleganta.
   – Tu esi skaistākais zēns, ko esmu redzējusi, – otra meitene sacīja, sadodoties rokās ar Keju.
   Pirmā meitene satvēra Keju aiz otras rokas.
   – Nāc uz ēdamistabu, mēs tevi pabarosim. Tu esi ļoti tievs.
   – Vai tu tiešām būsi pie mums daudzus mēnešus?
   Keja pār plecu palūkojās uz Aleksu, ar skatienu lūdzot palīdzību, bet viņa sejā rotājās pazīstamais smaids. Viņš neslēpti priecājās par Kejas mulsumu un to, ka viņa uz kādu laiku būs aizņemta.
   – Man šis tas jānokārto, – viņš smejot paziņoja. – Tiksimies vēlāk, mazo brāl. Lai tev labs vakars.
   Keja veltīja viņam skatienu, kas solīja atriebties par šādu pamešanu, bet viņš tikai plati pasmaidīja un aizgāja, aizverot durvis aiz sevis.
   Tiklīdz viņa palika viena ar abām meitenēm, tās viņu apbēra ar jautājumiem.
   – Cik tev gadu?
   – Kur dzīvo tava ģimene?
   – Vai esi precējies? Saderinājies?
   – Kas ir tavs mīļākais ēdiens? Es lieliski gatavoju.
   – Redzēju, ka tu jāj. Man arī patīk zirgi. Mums ir daudz kopīga.
   – Vai tiešām pavadīsi šeit daudzus mēnešus? Mēs varēsim kopā katru dienu jāt. Mēs abi. Divatā. Paņemšu līdzi ēdienu, un, ja apmaldīsimies, paliksim tur visu nakti. Kad meitene, kas izteica šo piedāvājumu, sāka glāstīt Kejas roku, viņa to atrāva un apsēdās pie ēdamgalda.
   – Prom! – no aizmugures atskanēja balss. – Jūs abas tūlīt pat ejiet prom un lieciet jaunekli mierā!
   Keja pagriezusies ieraudzīja durvīs sievieti. Viņa turēja rokās ēdiena šķīvi un krūzi. Viņa bija gara auguma un pievilcīga, bet nedaudz par vecu, lai viņu uzskatītu par skaistu. Keja minēja, ka viņai varētu būt mazliet pāri trīsdesmit, bet acu skatiens vērta viņu vecāku, it kā savā neilgajā mūžā viņa būtu redzējusi un darījusi pārāk daudz. Noliekot ēdienu uz galda, viņa bargi uzlūkoja meitenes, un abas negribīgi izgāja no istabas.
   – Lūdzu viņas atvainot, – sieviete sacīja. – Šeit jauni vīrieši apmetas reti, un viņas nedaudz pārspīlēja. Es centīšos viņas turēt tālāk, kamēr būsi šeit.
   Uz Kejas šķīvja bija cepts putns, kas neizskatījās pēc vistas vai jebkāda cita pazīstama putna, un viņa prātoja, ko šajā zemē cilvēki medī. Viņa bailīgi paņēma nazi un dakšiņu, ko sieviete pasniedza, un ķērās klāt. Garšoja labi.
   – Mani sauc Senkfula, – sieviete sacīja un apsēdās Kejai pretī.
   – Kā tu zināji, ka es šeit apmetīšos?
   Sieviete uzjautrināta pasmaidīja.
   – Tims atnāca apārstēt savu degunu. Labi, ka nebrauksi viņiem līdzi, citādi viņš tev sagādātu problēmas.
   – Es viņam neiepatikos jau no pirmā skatiena. – Keja ēda dārzeni, kādu nekad nebija redzējusi, bet tas garšoja lieliski. Interesanti, vai tas augtu Virdžīnijā? Varbūt mātes siltumnīcā.
   – Manuprāt, viņam skauda, – Senkfula sacīja. – Viņš būtu jaunākais savā ekspedīcijā, bet parādījies tu – jauns, izskatīgs, izglītots…
   – Izglītots? – Kejai negribējās, lai šī sieviete pārāk daudz uzmin.
   Senkfula pasmaidīja.
   – Tims apgalvo, ka tu runā kā angļu profesors. Viņš gan nevienu nav saticis, bet daudz runāja par tavu “vīzdegunību”.
   Keja priecājās, ka sieviete tik labi saprot zēna nenovīdību, un viņai Senkfula iepatikās. Tas bija labi, jo nāksies šeit pavadīt daudz laika.
   – Vai jau sen šeit dzīvo?
   Senkfula piegāja pie skapja un nocēla māla bļodu. Māja bija aprīkota ar mēbelēm, kas izskatījās gatavotas tepat netālu, un bija ļoti tīra un kārtīga.
   – Veselu mūžu, – Senkfula atbildēja, liekot bļodā augļu šķēlītes. – Nu, varbūt ne gluži mūžu, bet šķiet, ka ļoti sen. Keja zināja, ka nevajadzētu vairāk interesēties par saimnieces dzīvi, jo tā bija sieviešu iezīme. Tēvs mēdza teikt, ka viņš varētu pazīt kādu cilvēku divdesmit gadus un nezināt tik daudz, cik viņa sieva noskaidroja divdesmit minūtēs.
   Tomēr Keja nespēja atturēties. Viņa bija nokļuvusi svešā vietā pie svešiem cilvēkiem un gribēja dzirdēt, kas noticis šīs sievietes dzīvē.
   – Kāpēc? – viņa jautāja.
   Senkfula ilgi klusēja, bet smēlās drosmi no Kejas sejas izteiksmes. Viņa neatklāja, ka gandrīz visi līdzšinējie viesi bijuši veci vīri, kas gribēja runāt tikai par darbu. Viņi neveltīja laiku sievietei, kas vada viesu namu.
   – Mana māte nomira, kad es piedzimu, un daudzus gadus dzīvoju ar tēvu. Viņš mēdza daudz ceļot, un es nekad neiepazinu cilvēkus tuvāk, bet bija kāds jauneklis… – Viņa pavicināja roku. – Lai nu kā, tēvs uzzināja, ka dienvidos ir labāki darbi un labāks… viss, tāpēc atkal pārcēlāmies. Viņš apprecējās, kad man bija septiņpadsmit gadu, un viņa jaunajai sievai piedzima dvīnes, Džeina un Elisa. Bet viņa nespēja pielāgoties mātes lomai un dzīvei mājās.
   – Tātad izmantoja, ka mājās ir vecāka pameita, un uzticēja visas rūpes par bērniem un māju tev?
   Senkfula pasmaidīja, un Keja nosprieda, ka šādi viņa izskatās daudz jaunāka un skaistāka.
   – Apmēram. Viņa galu galā bija tikai sešus mēnešus vecāka par mani. Viņa gribēja baudīt dzīvi.
   – Bet tu…
   Senkfula paraustīja plecus.
   – Viņa nomira, kad meitenēm bija desmit gadu, un tēvs nomira pēc gada. Tāpēc labi vien bija, ka es dzīvoju mājās un varēju par viņām parūpēties.
   – Tātad biji māte, bet ne sieva.
   – Cilvēki dara to, kas jādara.
   – Jā, – Keja piekrita un pētīja augļu bļodu. Viņa domāja par visu, kas noticis ar viņu un Aleksu. Jā, viņa patiesi darīja to, kas jādara.
   – Tātad tu paliksi šeit un gaidīsi, līdz brālis atgriezīsies no Greidija kunga ekspedīcijas?
   – Patiesībā brālis grib, lai palieku šeit tikai dažas nedēļas un pēc tam atgriežos mājās.
   – Viens pats?
   – Jā, – Keja atbildēja. – Vai tas ir kaut kas slikts?
   – Tu esi pārāk jauns, lai ceļotu viens.
   – Man ir divdesmit gadu.
   Senkfula neticīgi pavēra muti.
   – Lūdzu, nesaki to manām pusmāsām. Es paziņoju, ka tev ir tikai sešpadsmit. Ja viņas zinātu, ka tev ir divdesmit, tu jau pēc divām nedēļām tu būtu precējies ar vienu no viņām.
   Keja pasmaidīja. – Nedomāju vis.
   – Jā, – Senkfula nopietni apliecināja. – Tu nezini, cik dedzīgi viņas vēlas aizkļūt prom no šejienes. Elisa apgalvo, ka kļūs par aktrisi, bet Džeina grib apprecēties un audzināt bērnus.
   – Bet viņām ir tikai… cik?
   – Četrpadsmit, gandrīz piecpadsmit. Bet sava neilgā mūža laikā viņas daudz redzējušas, tāpēc uzskata sevi par vecākām. Es ceru, ka tev kāda no viņām iepatiksies un tu… nu…
   – Atbrīvošu tevi?
   – Jā, – Senkfula smaidot sacīja.
   – Tātad arī tu gribi aizkļūt no šejienes?
   – Vairāk par visu.
   – Bet neesi atradusi vīrieti starp tiem, kas šeit nāk un iet?
   – Man ir izteikti piedāvājumi, bet neatradu nevienu, ko vēlētos paturēt. Ja saproti, par ko es runāju.
   Keja jau gribēja piekrist, bet pārdomāja. Ja nāksies pavadīt šeit vairākas nedēļas vīrieša lomā, jāsāk tēlot jau tagad.
   – Tev ir vēstule, – Senkfula paziņoja, un šie jaunumi Keju tā satrūcināja, ka viņa gandrīz aizrijās.
   – No kā?
   Senkfula paskatījās uz durvīm, pārliecinoties, ka neviens nenoklausās.
   – No Konora kunga.
   Keja samiedza acis, dzirdot, kā Senkfula izrunā šo vārdu. Izklausījās, ka viņai ir vājība pret šo vīrieti. Vai, kā to nodēvētu Alekss, “kvēla kaislība”. Bet viņš galu galā itin visur saskatīja mīlas dēkas.
   – Vai tiešām? – Keja beidzot pārprasīja. – Un esi pārliecināta, ka tā domāta man?
   Senkfula izņēma no kabatas papīra lapu un brīdi turēja to, it kā negribētu šķirties.
   – Te rakstīts “Keja” un adresēts ar manu starpniecību. Vakar to atveda kāds jātnieks. Viņš laikam ceļoja dienu un nakti, lai pagūtu te ierasties pirms tava brāļa aizbraukšanas.
   – Noteikti, – Keja nomurmināja un paņēma vēstuli. Viņa gribēja nekavējoties salauzt zīmogu un izlasīt, ko tēvocis Tīsijs uzrakstījis, bet pietika palūkoties uz Senkfulu, lai saprastu, ka to nedrīkst. Sieviete gribētu dzirdēt vēstules saturu, bet Keja neko nevarētu atklāt.
   – Vai jau paēdi? – painteresējās viena no dvīnēm, iestājusies durvīs.
   Senkfula nopūtās.
   – Jā, – viņa noteica, paņemot Kejas tukšo šķīvi un bļodu. – Bet varbūt viņš vēlas atpūsties.
   – Es gribu viņam kaut ko parādīt, – meitene iebilda.
   – Es arī, – otra dvīne piebalsoja. – Lūdzu, nāc ārā ar mums. Mēs tev gribam daudz parādīt.
   Keju plosīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vienlaikus gribēja bēgt no šīm meitenēm un izlikties arī par zēnu, kam droši vien patiktu divu jaunu meiteņu uzmanība.
   – Vai parādīsiet man šīs zemes dīvainības? – viņa pieceļoties jautāja.
   – Parādīsim visu, ko gribēsi redzēt, – viena no meitenēm ķiķinādama solīja.
   Keja pasmaidīja un nolēma palūgt piedošanu mātei, kad atkal ar viņu tiksies. Līdz šim Keja bija domājusi, ka māte uzvedas pārāk bargi, pārāk vecmodīgi, bet tagad redzēja, kas notiek ar meitenēm, ja tām nav mātes, kas viņas ik brīdi norāj. Lūk, kādas viņas kļūst.
   – Tev nav jāiet viņām līdzi, – Senkfula sacīja, veltījusi māsām bargu skatienu.
   – Nē, būs jau labi, – Keja atbildēja, ļaujot, lai meitenes viņu satver aiz rokām un velk ārā no istabas. – Mani interesē šī zeme.

Četrpadsmitā nodaļa

   – Viņas mēģināja mani noskūpstīt! – Keja sašutusi sūdzējās Aleksam. Ārā bija tumšs, viņi bija stallī, un Alekss berzēja zirgiem sānus.
   – Vai tiešām?
   – Neuzdrošinies par mani smieties. Ja tu sāksi, es… – Keja veltīja viņam tik tikko jaušamu smaidu. – Nerādīšu tev tēvoča Tīsija vēstuli.
   Alekss pārtrauca smaidīt un pagriezies uzlūkoja viņu.
   – Ko Tīsijs raksta?
   – Es vēl neesmu atvērusi vēstuli.
   – Tu to neizlasīji?
   – Starp citu, es biju ļoti aizņemta, kopš tu iemeti mani tajā haizivju barā. Vai zini, ko viņas no manis gribēja? Viņas mani apgrābstīja! Un katru reizi, kad spēru soli, viņas mēģināja mani skūpstīt. Viena mani paklupināja, lai es uzkristu virsū otrai. Viņas…
   – Uzvedas tāpat kā visas pasaules sievietes, – Alekss nevērīgi noteica. – Kur ir vēstule?
   – Viņas nelīdzinās visām sievietēm. Es nemūžam…
   – Kā vīrietis var zināt, ka sieviete gaida skūpstu, ja viņa to nepasaka? – viņš nepacietīgi attrauca. – Dod vēstuli!
   – Iespējams, tomēr ir arī neuzbāzīgi veidi. Pat ārstu lietotās dēles nepiesūcas tik cieši kā tās abas meitenes. Nevarēju paspert ne soli, lai viņas… – Aleksa izteiksmīgais skatiens lika viņai pārtraukt sarunu par dvīnēm un izņemt vēstuli no kabatas. Viņa nemitējās domāt, ka vajadzēja izlasīt vēstuli pašai. Tā galu galā bija adresēta viņai. Bet pēdējās dienās Keja bija pieradusi visā dalīties ar Aleksu un pat neiedomājās, ka varētu vēstuli paturēt.
   Viņa pasniedza aizzīmogoto vēstuli Aleksam, bet viņš to nepieņēma un turpināja berzt ķēves sānu.
   – Nolasi man.
   Keja salauza zīmogu. Redzot tēvoča pazīstamo rokrakstu, viņa gandrīz sāka raudāt, bet dziļi ievilka elpu un saņēmās.
   – Datums ir piecas dienas pēc tam, kad es… sastapu tevi. – Tas šķita pieklājīgākais veids, kā aprakstīt bēgšanu no cietuma. Viņa sāka lasīt.
   Mana mīļā Keja!
   Pat nezinu, kā atvainoties par visu, kas ar Tevi noticis. Pie visa esmu vainīgs es un nekad sev nepiedošu. Bet, lai kā man gribētos izplūst garos aprakstus, šeit ir Ādams, un Tu jau zini, ko tas nozīmē. Man jāķeras pie galvenā.
   Pirmkārt, Tavi vecāki neko nezina. Naktī, ko es domās dēvēju tikai par Lielo Kļūmi, Houpa iesēdās mazā, straujā karietē un kopā ar Tavas mātes uzticamo kalponi Kadiju brauca uz Edilīnu, lai atvestu Neitu un visus pārējos brāļus, kas pieejami. Viņiem paveicās, jo mājās bija Ādams, un viņš visu nokārtoja. Viņš zināja, ka sāktos karš, ja Tavs tēvs kaut ko uzzinātu. Enguss zaudētu prātu bailēs par Tavu drošību… un, ja viņš uzzinātu, ka šīs briesmas izraisīju es, manai dzīvei nebūtu nekādas vērtības, un tas būtu pelnīti.
   Neits pastāstīja, ka Ādams prot neticami labi melot, ja nepieciešams, un šoreiz viņš pārspēja pats sevi. Sacerēja kādu apbrīnojamu stāstu, lai izskaidrotu vecākiem, kāpēc nekavējoties jādodas prom, un nokļuva šeit rekordīsā laikā. Varbūt Ādams iejūdza ērgli un atlidoja.
   Ādams veltīja vienu dienu tam, lai aprunātos ar cilvēkiem šeit un uzdotu jautājumus. Tiklīdz pabeigšu šo vēstuli, viņš grasās kaut kur braukt, bet nestāsta man, kur. Neits paliks Čārlstonā un mēģinās atrisināt mīklu, kā Aleksa sievu noslepkavoja slēgtā istabā.
   Keja, Tavs vārds ir tīrs. To panākt bija viegli, bet, ja lasi šo vēstuli, Tu esi Floridā. Interesanti, vai Alekss…
   Keja pārtrauca lasīt un pārlaida skatienu pārējam tekstam. Viņa palūkojās uz Aleksu.
   – Tev bija taisnība. Tēvocis Tīsijs patiešām izdomāja, kā mani attaisnot.
   – Lasi pārējo, – Alekss pavēlēja.
   – Tas nav svarīgi. Vai tu esi paēdis? Senkfula, šī nama īpašniece, uzcepusi kaut kādu nezināmu putnu. Viņa to piepilda ar rīsiem un garšvielām. Ir ļoti gards, un…
   – Lasi vēstuli un neizlaid nevienu vārdu. – Aleksa tonis liecināja, ka viņš neuzklausīs iebildumus.
   Viņa paņēma vēstuli.
   Interesanti, vai Alekss vēl ir pie Tevis? Kad viesojos pie viņa cietumā, viņš bija ļoti saniknots, un viņa sēras par zaudēto sievu gandrīz salauza man sirdi. Vai viņš bija labs ceļabiedrs? Man sāp sirds, kad domāju, ko Tu ar viņu pārcieti.
   Ādams lika man pateikt, lai paliec Floridā un gaidi kādu no saviem brāļiem. Nebrauc prom, paliec tur, līdz atbrauks kāds, droši vien Tallijs.
   Ādams to atkārtoja vairākas reizes. Viņš netic, ka esi ļoti paklausīga meitene. Es teicu, ka ir pavisam citādi, Tu labprāt piekriti palīdzēt nabaga Aleksam grūtā brīdī. Keja, mīļā, Tavs vecākais brālis man veltīja pāris lamuvārdu, ko nekad neesmu dzirdējis pat no jūrniekiem un kalniešiem!
   Lūdzu, paliec tur. Senkfula par Tevi parūpēsies, un drīksti gaidot izmantot manus zīmēšanas piederumus. Senkfula Tev tos parādīs. Viņa ir ļoti labsirdīga sieviete un palīdzēja man visu savākt. Pasaki to viņai.
   Keja, vai Tev izdevās piedabūt Aleksu runāt? Cietumā viņš izteica tikai dažus vārdus. Man pavēlēja klusēt, bet viņš zina vairāk, nekā man šķita. Nesaki Aleksam, bet tā garā vēstule, ko viņš rakstīja cietumā, nesasniedza adresātu. Neits liek pateikt Aleksam, ka ir devis svētu zvērestu sameklēt Aleksa sievas slepkavu.
   Tagad man jāiet. Ādams man raida skatienus, kas biedē.
   Viņš ir tik līdzīgs Tavam tēvam!
   Sūtu laba vēlējumus, un man ļoti žēl, ka sagādāju sāpes Tev un Tavai ģimenei. Kad atkal būsim kopā, atceries, ka esmu Tev parādā šokolādi.

Ļoti mīlot,
Tīsijs Konors

   Keja salocīja vēstuli un pievērsa skatienu Aleksam, bet viņš turēja galvu noliektu un rūpīgi sukāja zirgu. Bet Keja viņu pazina pietiekami, lai nojaustu, ka viņš saspringti domā par tēvoča Tīsija vārdiem.
   – Ko nozīmē, ka tu zinot vairāk, nekā viņam šķitis?
   Alekss klusēdams berzēja ķēves muguru ar suku.
   – Priecājos, ka viņi nosargājuši tavu labo slavu, – viņš beidzot noteica. – Un esmu vienisprātis ar taviem brāļiem, ka tev jāpaliek šeit un jāgaida viņi. Man nepatika doma, ka mērosi tālo ceļu atpakaļ viena pati. – Viņš palūkojās uz Keju. – Pat pārģērbusies par zēnu. – Tonis liecināja, ka viņš to uztver kā joku.
   – Tallijs, – Keja noteica, iedvešot šim vārdam baisu nozīmi. – Viņš par mani smiesies.
   Alekss piekrītoši ieņurdējās; acīmredzot viņam šķita, ka tā būtu pareiza rīcība.
   – Padomā, kā tu viņu pārspēsi ar stāstiem par saviem piedzīvojumiem. Tu jāji visu nakti kopā ar izbēgušu slepkavu. Pastāsti par savām bailēm un nemitīgajām briesmām!
   Keja sarauca uzaci.
   – Vai tām briesmām, kas man draudēja, kad dejojām veikalā? Vai arī, kad tava galva bija man klēpī un es tev ieziedu matos jasmīnu eļļu?
   Alekss novērsās, lai Keja neredzētu viņa seju.
   – Nezinu, meitēn, – viņš klusi noteica. – Pirmajā naktī tu no manis baidījies.
   – Taisnība. Gandrīz pārgriezu tev rīkli.
   Viņš iesmējās.
   – Vai zini, ka man vēl joprojām sūrst sānā, kur tu man iegriezi?
   – Es neiegriezu!
   – Iegriezi gan. Pēc tam, kad izkļuvām no šķūņa un tu gandrīz norāvi man bikses. – Viņš atkal palūkojās uz Keju. – Zini, meitēn, tobrīd es nodomāju, ka tu mani turpat nodursi. Un es nezināju, vai spēšu no tevis izvairīties.
   – Man nebija viegli izvēlēties starp tevi un vīru, kam piederēja tas vecais, sagrabējušais šķūnis.
   – Vai priecājies, ka izvēlējies mani? – Alekss smejot jautāja, bet piepeši atguva nopietnību, vērojot Keju. Viņa atkal centās aizplīvuroti paskaidrot, ka negrib palikt šeit.
   – Jā.
   Abi brīdi neveikli lūkojās viens uz otru, un starp viņiem valdīja apziņa, ka šī ir pēdējā kopīgā nakts.
   Alekss pārtrauca klusumu. – Vai tu viņas noskūpstīji?
   – Par ko tu runā?
   – Vai noskūpstīji meitenes?
   – Tu esi slims. Vēl sliktāks par slepkavu. Tu esi jucis!
   Tevi vajadzētu ievietot garīgi slimo dziednīcā.
   – Un kā ar jauno Timu? Viņam tu iepatikies. Vai aizlavījies atpakaļ un viņu noskūpstīji?
   – Es pateikšu savam brālim Ādamam, ka tu biji nejauks pret mani, un viņš tevi piekaus.
   Alekss iesmējās.
   – Man tevis pietrūks, meitēn. Tu mani sasmīdināji pēc tam, kad es jau vairs necerēju pat smaidīt.
   – Bez manis tu šobrīd nebūtu dzīvs. – Viņa runāja ļoti nopietni un uzmanīgi vēroja vīrieti.
   Alekss atkal pievērsās zirgiem.
   – Nē, tu nebrauksi man līdzi, nemaz nesāc. Pastāsti man par šejienes ēdienu! Turpmāk es droši vien vakariņās ēdīšu aligatorus. Interesanti, kā garšo to gaļa?
   – Cerams, kā puvuši ēzeļu līķi, – viņa paziņoja, dusmīgi skatoties uz Aleksa muguru. – Un neuzdrošinies lūgt, lai šonakt guļu ar tevi vienā gultā, jo es nepiekritīšu. Tu, Aleksandr… Jeits, esi nepateicīgs, ļauns, nīgrs muļķis. Un es nožēloju, ka nezinu tos vārdus, ko zina mani brāļi, jo tad varētu tevi tajos nosaukt! – Viņa izgāja no staļļa un aizcirta durvis.
   Alekss pagriezies palūkojās uz tām un nopūtās. Jā, viņam meitenes ļoti pietrūks.
//-- * * * --//
   Vēlāk Keja gulēja gultā viena pati un centās apvaldīt asaras. Kad viņa pameta Aleksu, dvīnes jau gaidīja, lai uzdotu jautājumus un atkal censtos viņai pieskarties. Viņas rīkojās tik pārdroši, ka Kejai jau gribējās atklāt patiesību, tomēr to nedrīkstēja.
   Doma, ka vajadzēs sadzīvot ar dvīnēm kaut tikai vienu dienu, raisīja vēlmi lēkt seglos un auļot uz ziemeļiem. Viņa nespēja iztēloties veselu nedēļu viņu tuvumā. Pat domāt negribējās par to, ka šis laiks varētu būt arī ilgāks…
   Turklāt pēc tam viņa sagaidīs Talliju. Talliju! Brāli, kuram vairāk par visu patika likt viņai justies nespējīgai itin visā, ko viņa dara.
   Keja jau domās dzirdēja viņa balsi.
   “Tātad tu uzvilki balles kleitu un nakts vidū devies glābt noziedznieku? Vai nesatraucies, ka notraipīsi drānas? Vai arī mati izjuks no tās padarīšanas, ko tu taisi uz galvas?”
   Viņš turpinātu malt savu, un Keja būtu spiesta to uzklausīt.
   Varbūt raidīt viņam lodi plecā? Tikai vienu. Vai arī kājā. Viņš atveseļotos, bet tikmēr būtu spiests apklust.
   Kamēr Keja gremdējās tik jaukās domās un gara acīm redzēja patīkamas ainas, pie durvīm kāds pieklauvēja. Tā kā viņa bija dzirdējusi Senkfulu piedraudam dvīnēm, lai tās liktu viņai mieru, Keja bija pārliecināta, ka Alekss ieradies atvainoties. Viņa izklāja uz spilvena savus īsi apgrieztos matus.
   – Ienāc!
   Durvīs galvu pabāza Senkfula, un Keja drudžaini centās noslēpt matus aiz pakauša.
   – Piedod, ka traucēju. Gribēju tikai noskaidrot, vai Konora kunga vēstulē nebija nekā slikta.
   – Nē, – Keja atbildēja. – Tikai vēstis no mājām.
   – Es pamanīju, ka atgriezies no staļļa ļoti nelāgā noskaņojumā, tāpēc nodomāju, ka varbūt…
   Keja sev atgādināja, ka turpmāk vairāk jāuzmanās. Viņa bija pieradusi jāt kopā ar Aleksu, un ceļā viņi nekad vienus un tos pašus cilvēkus nesastapa divreiz.
   – Nē, es tikai dusmojos uz brāli.
   – Ak tā, – Senkfula noteica. Viņa pētīja rokas un laikam gribēja teikt vēl kaut ko, bet nezināja, kā. – Ļoti labi. Par to vēstuli, tas ir. Ceru, Konora kungam nekas nekaiš. Uz brīdi novērsusi domas no dusmām pret Aleksu, Keja saprata, ko Senkfula vēlas: ziņas par tēvoci Tīsiju.
   – Viņš ir augstās domās par tevi.
   – Vai tiešām? – Senkfula pacēla galvu un pasmaidīja. – Nu, arī es viņu ļoti cienu. Vai viņš pastāstīja, ka mēs reiz peldinājām viņa zīmēšanas piederumu lādi?
   – Jā, pieminēja, – Keja pieklājīgi meloja. Tīsijs nekad nerunāja par sievietēm, izņemot dažas indiāņu cilšu pārstāves, pie kurām bija viesojies. – Bet es labprāt uzzinātu visus sīkumus.
   – Vai drīkstu? – Senkfula jautāja, norādīdama uz krēslu pie gultas.
   – Jā, protams, – Keja sacīja un piecēlās sēdus. Viņa bija novilkusi jauno vesti, bet paturējusi mugurā lielo kreklu. Bikses bija uzmestas uz gultas kājgaļa. Ja viņa tiešām būtu vīrietis, šī būtu ļoti nepiedienīga saruna.
   – Konora kungs pavasarī viesojās šeit kopā ar Greidija kungu, un viņi kala plānus šim ceļojumam.
   – Vai viņi apmetās šeit?
   – Jā, – Senkfula sacīja un atkal pētīja rokas. – Greidija kungs vienmēr bija aizņemts, bet Konora kungs… – Viņa palūkojās uz Keju. – Tu laikam zini, ka viņš brīnišķīgi zīmē. Tā apgalvoja pat Greidija kungs.
   Kejai nācās iekost mēlē, lai neatbildētu. Viņasprāt, tēvocis Tīsijs bija ģeniāls botāniķis, bet neko neprata ne uzzīmēt, ne uzgleznot.
   Senkfula piecēlās un piegāja pie loga, palūkojās uz mēnesi un atkal Keju gultā.
   – Parasti es nepievēršu uzmanību vīriešiem, kas te nakšņo, bet Konora kungs bija citāds. Viņš bija labsirdīgs un izglītots, un mums bija burvīgas sarunas.
   – Viņš ir ļoti jauks cilvēks.
   – Jā, noteikti! – Senkfula dedzīgi atsaucās un atkal apsēdās uz krēsla. – Viņš atveda zīmēšanas piederumu kastes. Viņam bija lielas papīra loksnes, gatavotas Itālijā, franču krītiņi un angļu ūdenskrāsas. Viss bija ārkārtīgi skaists.
   Keja samirkšķināja acis. Šī sieviete nepārprotami bija iemīlējusies Tīsijā Konorā. Vai šī mīlestība bija abpusēja? Viņas māte uzskatīja, ka Tīsijs spēj mīlēt tikai nelaiķi Batšīvu.
   – Tēvocis Tīsijs vēstulē pieminēja, ka tu zini, kur ir viņa zīmēšanas piederumi. Es drīkstu tos izmantot, kamēr gaidu otru brāli atbraucam man pakaļ.
   – Vai tiešām viņš tā teica? Cik jauki, ka viņš atcerējās!
   Jā, viss ir manā guļamistabā.
   Kejai gribējās pajautāt, vai Senkfula guļ blakus otām, tomēr viņa atturējās.
   – Tu pieminēji lādi.
   – Jā, viņam bija metāla lāde, kurā viņš glabāja visus piederumus un pabeigtos zīmējumus. Tā bija tik labi veidota, ka nelaida cauri ūdeni. Mēs ar Konora kungu gājām uz upi un iemetām to ūdenī, lai pārliecinātos, ka lāde peldēs un nekas neiesūksies. Protams, mēs piesējām lādei virvi, lai tā nenokļūtu Koufordā, bet viss izdevās lieliski, tieši tā, kā viņš iecerējis. Pēc vairākām stundām, kad izvilkām lādi krastā, papīri iekšā bija tikpat sausi kā pirms tam, kad ielikām tos lādē.
   – Pēc vairākām stundām? – Keja jautāja. Senkfula nosarka un izskatījās daudzus gadus jaunāka. Apbrīnojami, ko ar cilvēku dara mīlestība!
   – Mums vajadzēja gandrīz visu dienu, lai noteiktu, vai lāde ir ūdensnecaurlaidīga.
   – Tā noteikti bija patīkama izklaide, – Keja secināja.
   – Neapšaubāmi. – Senkfula atkal piecēlās. – Lāde ir aizslēgta, bet Konora kungs atstāja man atslēgu. Ja vēstulē teikts, ka drīksti to visu izmantot, es labprāt atdošu to tev. Bet man, protams, vajadzēs pierādījumus.
   – Jā, pierādījumus, – Keja noteica, cenšoties neraukt pieri. Senkfula bija izdomājusi ieganstu, lai redzētu Tīsija vēstuli, bet Keja nedrīkstēja to rādīt, jo vēstulē bija pārāk daudz slepenu ziņu. Tātad viņa nedrīkstēs izmantot tēvoča Tīsija piederumus, kamēr nīks šeit, kur viņu atstās nepateicīgais Alekss.
   – Ļaušu tev pagulēt, – Senkfula noteica un piecēlās. – Tiklīdz parādīsi man Konora kunga apliecinājumu, labprāt atdošu piederumus tev. – Viņa smaidot tuvojās durvīm.
   Keja ļāvās piepešai iedomai.
   – Kāds ir Greidija kungs?
   Senkfula iepleta acis.
   – Nedomāju, ka spēšu viņu aprakstīt. Tims teica, ka rīt viņš būs šeit, tātad pats redzēsi.
   – Vai tev viņš šķiet labsirdīgs?
   – Viņš ir… Džeimss Greidijs ir vienreizējs. Labāk iešu lejā, citādi meitenes nodomās kaut ko nelāgu. – Viņa izsteidzās no istabas.
   Pagāja vesela minūte, pirms Keja sāka ar dūri sist pa spilvenu. Arvien sliktāk! Viss strauji kļuva ļaunāk. Viņu gaidīja vairākas nedēļas, kuru laikā viņu spīdzinās trīs mīlas pārņemtas sievietes. Divas bija apņēmušās apprecēties ar Keju, bet trešā grasījās viņu piespiest parādīt vēstuli, pirms iedos kaut vienu zīmuli. Ar ko lai nodarbojas šajās nedēļās?
   Turklāt, it kā ar to vēl nepietiktu, beigās pie viņas atbrauks Tallijs.
   Keja atkal prātoja, vai nevarētu izlēkt pa logu un aizauļot prom. Vēl labāk būtu ienirt upē un peldēt mājās. Vai Svētā Jāņa upe kaut kur savienojās ar Džeimsa upi? Ja viņa sameklētu laivu, varētu aizirties uz ziemeļiem. Viņa pasmaidīja, iedomājoties, kā satrauksies Alekss, kad viņa pazudīs. Tā viņam vajag! Viņš pelnījis, lai viņu pārbiedē līdz nāvei pēc visa, kam viņš nolēmis Keju. Un viņa galu galā izglāba Aleksa nevērtīgo dzīvību!
   Slīgstot miegā, Keja prātoja, kur šonakt guļ viņš, un cerēja, ka tā ir kāda neērta, smakojoša vieta.

Piecpadsmitā nodaļa

   Keja stumdīja olas uz šķīvja. Viņa jutās tik nomākta, ka pat neinteresējās, kāda putna olas tās ir. Viņa jau bija redzējusi lidojam un skrienam tik daudz savādu radību, ka visus nevarēja paturēt prātā.
   Iepriekšējā dienā viņa bija centusies pajautāt meitenēm, kas ir lielais putns, kas lidoja virs galvas, bet meitenes neinteresēja putni, tikai Keja. Viņas gribēja pieskarties Kejai, piespiesties klāt, piesaistīt viņas skatienu.
   – Nevar būt, ka viņam ir taisnība, – Keja nomurmināja, atceroties Aleksa teikto, ka tā uzvedas visas meitenes. Viņa varētu apliecināt, ka nekad nav uzvedusies pat puslīdz tik slikti ar kādu no saviem daudzajiem pielūdzējiem. Keja vienmēr izturējās cienījami, kā īsta dāma. Retajās reizēs, kad viņa palika divatā ar kādu no trim vīriešiem, ko varētu apprecēt, viņa nekad nedarīja neko tādu, ko neatļautos savas mātes klātbūtnē. Varbūt ne tēva, bet mātes gan.
   – Vai tu kaut ko teici? – Senkfula jautāja, stāvot durvīs, un nolika uz galda vēl vienu ēdiena bļodu.
   Keja bija vienīgā viešņa un zināja, ka pieņemsies svarā, ja apēdīs kaut pusi no pasniegtā. Varbūt tad meitenes liktu viņu mierā?
   – Tavs brālis šorīt neatnāca, – Senkfula ieminējās. – Vai domā, ka viņš gribēs brokastis?
   – Nezinu, kur viņš pavadīja šo nakti, kur ēda un vai vispār paēda.
   – Saprotu, – Senkfula bikli noteica.
   – Es pavadīju nakti zem zvaigznēm, – Alekss durvīs noteica.
   Keja pagriezās, dzirdot viņa balsi, un bija spiesta savaldīties, lai neskrietu viņam klāt. Bija ļoti patīkami redzēt kādu, kurš nav svešinieks. Kaut gan viņa pūlējās apslēpt smaidu, Alekss to pamanīja.
   – Jeitsa kungs, – Senkfula sveicināja. – Lūdzu, apsēdieties, paēdiet brokastis. Es jums pagatavošu olas.
   Viņa aizgāja, un Alekss apsēdās Kejai pretī.
   – Vai ilgojies pēc manis? – Viņš paņēma grauzdētu maizes šķēli no šķīvja galda vidū.
   – Nepavisam. Ceru, ka tu naktī nosali.
   – Žēl, ka Skotijā vasara nav tik silta kā ziema šeit. Cik ilgi grasies uz mani dusmoties, meitēn?
   – Nesauc mani tā, citādi Senkfula tevi dzirdēs, – Keja pārmetoši noteica un bikstīja olas šķīvī.
   – Šodien jāatbrauc Greidijam.
   – Es ceru, ka tas nenotiks, – Keja saniknota paziņoja.
   – Un tad arī tev nāksies te palikt.
   – Vai tik ļoti vēlies mani tuvumā?
   – Es tevi vispār negribu sev blakus. Tikai nevēlos šeit palikt un gaidīt, līdz atbrauks brālis un mani izsmies.
   – Meitēn, – Alekss pacietīgi ierunājās, – šeit darbojas pasts. Vari uzrakstīt pārējiem brāļiem un lūgt, lai viņi atbrauc tev pakaļ. Kā sauca to skaisto puisi?
   – Ītans. Nē. Ja Ādams teica, ka pie manis brauks Tallijs, tad atbrauks Tallijs. Neviens nerunā pretī Ādamam.
   Aleksa sejā pavīdēja izbrīns, tomēr viņš savaldījās.
   – Vai rīt atnāksi mani pavadīt?
   – Es domāju, ka tu aizbrauksi šodien. Cerēju, ka aizbrauksi šodien.
   – Greidijs atvedīs pārējos piederumus ar laivu, un mēs dosimies ceļā rīt agri no rīta. Vai tu raudāsi, kad pamāsi man atvadas?
   – Sarīkošu viesības.
   – Vai atnāks arī meitenes? Vai apmainīsieties ar slepeniem skūpstiem?
   Keja paķēra dakšiņu un metās viņam virsū, bet Alekss smiedamies atrāvās. Istabā ienāca Senkfula.
   – Ceru, ka tās ir izceptas tavā gaumē, – viņa sacīja, ziņkāri vērojot Keju un Aleksu.
   – Lieliskas, – Alekss sacīja un veltīja Senkfulai sirsnīgu smaidu. Arī viņa pasmaidīja un devās uz virtuvi.
   – Tu centies viņu savaldzināt, – Keja nošņāca. – Viņa ir pievilcīga sieviete, – Alekss atbildēja.
   – Un tu esi precēts vīrs.
   – Nē, meitēn, – Alekss klusi atbildēja. – Neesmu.
   – Es negribēju… – Keja iesāka, bet apklusa. Viņa nemācēja ilgi dusmoties. Pat bērnībā, kad Tallijs paveica kaut ko atbaidošu, viņa nespēja ilgi glabāt aizvainojumu.
   Keja atbalstīja galvu plaukstās un elkoņus uz galda.
   – Negribu te palikt viena.
   – Senkfula šķiet patīkama sieviete. Varbūt jūs sadraudzēsieties. – Aleksa balsī ieskanējās līdzjūtība.
   – Viņa ir iemīlējusies tēvocī Tīsijā.
   – Vai tiešām? Kas to būtu domājis! Vai arī Tīsijs viņu mīl?
   – Kā es to varu zināt? Esmu viņa krustmeita. Viņš ar mani nerunā par savām dēkām.
   – Varbūt vajadzētu. Tā būtu labāk, nekā stāstīt par slepkavām, ko viņš pazīst.
   Keja nespēja apvaldīt smaidu.
   – Piekrītu.
   Alekss pasniedzās pāri galdam, lai satvertu viņas roku, un Keja uz viņu palūkojās.
   – Man patiešām žēl, meitēn. Negribēju, lai tas viss ar tevi notiek, un arī Tīsijs to nevēlējās. Ja viņš nebūtu tik stulbs un nekāptu uz tām kāpnēm, tagad šeit būtu viņš, nevis tu.
   – Un viņš brauktu tev līdzi, – Keja sacīja, lūdzoši skatoties uz viņu.
   Alekss atrāva roku un apēda cepto olu kumosu. – Nesāc nu atkal. Tu nedrīksti braukt, un pietiek.
   – Viņš ir klāt! – viena no dvīnēm iesaucās, ieskrējusi ēdamistabā, un uzreiz piekala skatienu Kejai. – Mmm, – viņa izdvesa un apsēdās Kejai blakus, bet viņa piecēlās.
   – Kurš ir klāt? – Alekss jautāja.
   Meitene pat nepaskatījās uz viņu, tikai vēroja Keju.
   – Greidija kungs.
   – Ak tā, – Keja noteica, skatoties uz Aleksu. Viņš ātri apēda vēl trīs kumosus, paķēra cepuri un paziņoja, ka jāiet prom.
   Keja mina viņam uz papēžiem. Viņš apstājās pie durvīm.
   – Tev vajadzētu palikt šeit. Nezinu, kur Greidijs bija. Varbūt viņš dzirdējis vēstis no Čārlstonas. Viņš varētu turēt tevi aizdomās.
   – Mans vārds netiek pieminēts, vai atceries? Briesmas draud tev, nevis man.
   Alekss saknieba lūpas.
   – Labs mēģinājums, – Keja atzina. – Es tev gandrīz noticēju.
   Alekss iesmējās.
   – Tātad bija vērts riskēt. – Viņš aplika roku meitenei ap pleciem. – Iesim, mazo brāl, un skatīsimies, kas mani gaida.
   – Tevi, nevis mani, – Keja drūmi noteica. – Tu jau ēdamistabā redzēji, kas gaida mani.
   – Tās meitenes nemaz nav zemē metamas, brāl. Varbūt uzaicināsi mani uz kāzām, kad atgriezīšos.
   – Nav smieklīgi.
   Alekss smejot apskāva viņu ciešāk, bet meitene izrāvās no tvēriena.
   – Es ceru, ka aligators nokodīs tev kāju.
   – Meitēn, tu taču nerunā nopietni.
   – Runāju gan! Es… – Viņa aprāvās, jo abi bija sasnieguši piestātni. Starp daudzajām kastēm un lādēm stāvēja gara auguma vīrietis sniegbaltā kreklā, tumši zaļā vestē un dzelteni brūnās biksēs. Galvā bija liela filca cepure ar platu malu. Viņš bija novērsies, bet Keja redzēja, ka viņš ir jauns un apveltīts ar jātniekam raksturīgiem muskuļotiem augšstilbiem.
   – Vai tas ir viņš?
   Alekss palūkojās uz Keju un sarauca pieri, redzot viņas sejas izteiksmi.
   – Laikam. Kāpēc vaicā?
   – Viņš tikai atgādina man kādu paziņu.
   – Labāk atgriezies viesu namā. Ja Greidijs tevi pazīs, mēs būsim ķezā. Apsolu, ka pēcpusdienā atnākšu atvadīties.
   Keja izvairījās no Aleksa, kad viņš atkal centās aplikt roku viņai ap pleciem.
   – Es neiešu atpakaļ, kamēr varēšu to novilcināt. Kaut viņš pagrieztos! Gribu redzēt viņa seju.
   Alekss nostājās viņai pretī, aizsedzot skatu.
   – Man tas nepatīk. Ja tev šķiet, ka viņu pazīsti, tad viņš pazīs tevi. Un nedomās, ka esi zēns.
   – Ja viņš ir tas, ko domāju, tad viņš mani nepazīs, jo mēs vienīgo reizi tikāmies, kad man bija astoņi gadi.
   – Man tik un tā šķiet… – Alekss iesāka.
   – Vai jūs esat Jeitss? – viņam aiz muguras atskanēja balss.
   Alekss negribīgi nolaida skatienu no Kejas un pagriezās. Dzirdot, ka meitene spēji ievilka elpu, viņš saprata – šis tiešām ir Kejas paziņa.
   Džeimss Greidijs bija ļoti izskatīgs vīrietis. Šķita, ka viņam ir nedaudz vairāk par trīsdesmit gadiem. Viņš bija tikpat garš kā Alekss, bet smagnējāks, jo nebija vairākas nedēļas dzīvojis pusbadā. Vīrietim bija tumši mati un pelēkas acis, un vaigos ievilkās garas bedrītes.
   Tiklīdz Alekss viņu ieraudzīja, uzreiz veidojās priekšstats. Ap Greidiju, tāpat kā ap Keju, jautās bagāta cilvēka aura. Palūkojoties uz viņu, acu priekšā parādījās viesistaba ar portvīnu kristāla glāzēs un cigāru dūmiem, kā arī sievietes elegantās kleitās, kas liekas darinātas Olimpa kalnā.
   Alekss nešaubīgi zināja, ka Džeimss Greidijs ir nedaudz vecāks, bet tāds pats bagāts plantāciju zēns kā tie, kurus Alekss pieveica Čārlstonas zirgu sacīkstēs. Citiem vārdiem sakot, viņš bija no tāda paša sabiedrības slāņa un tikpat izglītots kā Keja. Viņš piederēja pie Kejas cilvēkiem, viņas vietas dzīvē. Greidijs bija viņai līdzvērtīgs.
   Nebija nekāda iemesla šo vīrieti ienīst, un Alekss centās sev to iestāstīt, tomēr naids caurstrāvoja viņa dzīslas.
   – Vai jūs esat Jeitss? – vīrietis atkārtoja.
   – Jā, – Alekss beidzot atbildēja. – Esmu Alekss Jeitss.
   – Tas draugs, par kuru rakstīja Tīsijs? Tas, kurš spēj apvārdot jebkuru dzīvnieku?
   – Nezinu, vai to spēju, bet cenšos pēc labākās sirdsapziņas, – Alekss skotu izloksnē atbildēja.
   – Kā, lūdzu?
   Šīs vārdu apmaiņas laikā Alekss bija pamanījies aizsegt Keju. Viņa pūlējās izrauties no tvēriena, bet viņš nelaida meiteni vaļā. Beigu beigās viņa iegrūda elkoni Aleksam sānos, un viņš bija spiests atkāpties.
   Keja aizspraucās Aleksam garām un lūkojās uz Greidija kungu, plati iepletusi acis.
   – Esmu Karls Edvards Jeitss, – viņa paziņoja, atliekusi plecus un izriezusi krūtis. – Šis ir mans brālis, un es esmu viņa tulks.
   Alekss apjauta, ka atkal runājis skotu izloksnē un Greidijs viņu nav sapratis.
   – Brālis teica, ka jūtas pateicīgs Konora kungam par uzslavu un centīsies attaisnot uz viņu liktās cerības.
   – Vai tiešām? – Greidija kungs jautāja, uzjautrināti smaidīdams. – Viņš pateica tik daudz, lietojot pavisam maz vārdu?
   – Jā, – Keja apliecināja, šķietami nesaprotot, ka Greidija kungs viņu ķircina. – Viņš runā angliski, bet ne īpaši labi.
   – Kāpēc tavam brālim ir tik izteikts akcents, bet tev tā nav?
   – Ir gan, ja aizraujos, – Keja attrauca, mežģot mēli skotu izloksnē.
   Greidija kungs iesmējās.
   – Labi, zēn, tu būsi lielisks papildinājums mūsu komandai. Varēsi…
   – Viņš nebrauks ar mums, – Alekss skaļi paziņoja amerikāņu angļu valodā.
   – Atvainojiet, – Greidija kungs sacīja. – Man šķita, ka viņš mums pievienosies.
   – Viņam jāpaliek šeit un jāgaida, kad viņa brālis… mūsu brālis atbrauks pakaļ.
   – Vai tiešām šāds spēcīgs, veselīgs puisis nevar apceļot mūsu diženo zemi pats? Cik tev gadu, zēn?
   Keja gribēja atbildēt, ka divdesmit, bet Alekss tā pagrūda viņu ar elkoni, ka viņa gandrīz nokrita. Kamēr Keja pūlējās atgūt līdzsvaru, Alekss paziņoja:
   – Sešpadsmit.
   Greidija kungs palūkojās uz Keju un sacīja: – Izskatās vecāks. – Šķita, ka viņš mēģina kaut ko atcerēties, tāpēc Alekss aizstājās Kejai priekšā.
   – Es rūpēšos par zirgiem, medīšu un darīšu visu pārējo, kas nepieciešams, – viņš solīja.
   – Man vajag kādu, kurš varēs uzzīmēt un uzgleznot visus brīnumus, ko redzēsim. – Greidija kungs devās uz piestātni, un Alekss gāja viņam blakus, bet Keja sekoja. Viņa bija divreiz mazāka par abiem vīriešiem un netika abiem garām. Ik reizi, kad viņa mēģināja apiet Aleksu, tas pastiepa roku un viņu apturēja. Pēc diviem mēģinājumiem viņa apskrēja apkārt Greidija kungam un gāja blakus viņam.
   – Ja es zinātu par Tīsija nelaimes gadījuma, atvestu kādu līdzi. Manās mājās ir zēns, kurš nedaudz prot zīmēt. Viņš nav tik prasmīgs kā Tīsijs, bet tādu nav daudz. Tagad esmu šeit, gatavs doties ceļā, bet neviens nesaglabās mūsu redzēto. Vai esat viesojies Floridas tālēs, Jeitsa kungs?
   Alekss palūkojās uz Keju un redzēja, ka viņa aizgrābta vēro Greidija kungu, plati iepletusi acis. Vispirms vajadzēs aizdabūt Keju atpakaļ uz viesu namu.
   – Starp citu, tikai viena paaudze šķir mani no viršu zemes, – Greidija kungs ieminējās. – Mans tēvs atbrauca no Skotijas, kad vēl bija pavisam jauns, ne vecāks par jauno Čārliju, un…
   – Kejs, – viņa sacīja. Greidija kungs palūkojās uz viņu, un viņa jau skaļāk teica: – Mani tā dēvē iniciāļu dēļ.
   – Tātad Kejs? – Greidija kungs samirkšķināja acis un atkal pievērsās Aleksam. – Tātad jūs abi atbraucāt no Čārlstonas?
   – Jā.
   – Kas tur notika ar to aizbēgušo slepkavu? Čārlstonā dzīvo mans brālēns, un viņš vēstulēs neraksta ne par ko citu. Jūsu vārds, Aleks, man atsauca to atmiņā. Tas neģēlis acīmredzot nogalinājis savu sievu kāzu naktī.
   Alekss atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet neizdvesa ne skaņu.
   – Tas bija drausmīgi, – Keja steigšus ierunājās, – bet klīda baumas, ka apsūdzētais bijis nevainīgs un kļuvis par upuri tik ļaunai sazvērestībai, ka par to pat nedrīkstēja rakstīt avīzēs.
   – Vai tiešām? – Greidija kungs painteresējās. – Mans brālēns acīmredzot to nezināja, jo vēstulēs neko nepieminēja.
   – Mums par to stāstīja tēvocis Tīsijs.
   – Tēvocis?
   – Jā, ser, – Keja atbildēja. – Viņš ir mans krusttēvs.
   – Interesanti, – Greidija kungs noteica. – Es pazīstu Tīsiju jau desmit gadu, bet viņš nekad nav pieminējis kādu krustdēlu.
   – Laikam viņš mūs piemirsa, jo dzīvojām Skotijā, – Keja noteica. Viņa vairījās uzlūkot Aleksu otrā pusē Greidija kungam, jo Alekss viņai veltīja dusmīgus skatienus, brīdinot turēt muti. Viņas sacerētie meli kļuva arvien vērienīgāki. Keja izlikās viņu nemanām.
   – Tātad jums nav mākslinieka?
   – Tu taču neteiksi, ka proti zīmēt, vai ne?
   – Viņš neprot! – Alekss skaļi paziņoja. – Nezina pat, kā turēt zīmuli, nemaz nerunājot par otu. Vai ne, mazo brāl? – Viņš saniknots blenza uz Keju.
   – Patiesībā man skolā labi padevās zīmēšana. Labāk nekā daudziem citiem. – Viņa pameta skatienu uz Aleksu.
   – Tu gandrīz vienmēr biji prom, tāpēc neatceries.
   – Nu labi, puis, pamēģināsim, – Greidija kungs noteica. – Es vienmēr nēsāju līdzi rakstāmgaldiņu. Vai varēsi izmantot parastu papīru un spalvu?
   – Varu mēģināt, – Keja liekuļotā kautrībā piekrita.
   – Nedomāju… – Alekss iesāka, bet apklusa, kad Keja un Greidijs viņu uzlūkoja. – Man jāaprunājas ar brāli divatā.
   – Satiksimies šeit, kad būsiet gatavi. – Greidija kungs piedāvāja. – Sagatavošu spalvu un papīru.
   Alekss nekavējoties satvēra Keju aiz rokas un pavilka malā.
   – Velns un elle, kas tev padomā?
   – Es gribu braukt tev līdzi.
   – Mēs par to jau runājām. Ceļojums ir pārāk bīstams, tāpēc nedrīksti braukt, un viss!
   – Pat ieiet pa elles vārtiem būtu labāk nekā palikt šeit un gaidīt, kad atbrauks Tallijs un par mani ņirgāsies.
   Alekss pārlaida roku pār bārdaino seju un centās noskaitīt līdz desmit, bet zināja, ka varētu skaitīt arī līdz simtam – tas neko nemainītu.
   – Tu nedrīksti braukt mums līdzi, – viņš atkārtoja, cik rāmi vien spēja. – Pat tavs brālis pavēlēja tev palikt šeit.
   – Ādams nesaprot, ka ir vainu mīkstinoši apstākļi. Ja viņš zinātu, ar ko es grasos ceļot kopā, viņš liktu man braukt.
   Alekss atbalstījās pret ēkas sienu un dziļi ievilka elpu.
   – Labi, runā. Kas viņš ir?
   – Kas?
   Alekss samiedza acis.
   – Es tikai gribēju nedaudz pajokot, bet tu esi zaudējis humora izjūtu. Labi! Neskaties uz mani tā. Greidija kunga īstais vārds ir Džeimss Ārmitidžs, un viņš…
   Alekss ievaidējās.
   – Tu esi dzirdējis par šo ģimeni?
   – Man par viņiem pastāstīja, tiklīdz nokāpu no Skotijas kuģa. Tēvs gribēja nopirkt manus zirgus.
   – Karalis.
   – Kā, lūdzu?
   – Džeimija tēvu sauc par Karali. Viņš ir Karalis Ārmitidžs.
   – Džeimijs?
   – Tā viņu dēvē ģimenes locekļi. Droši vien otrais vārds ir Greidijs. Vai arī mātes pirmslaulību uzvārds. Vai zini, kāpēc Džeimija tēvu sauc par Karali?
   – Viņam pieder Džordžija, vai ne?
   – Tikai daļa. Toties viņam pieder gandrīz visa Dienvidkarolīna. Džeimijs ir trešais dēls, un es saprotu, kāpēc viņš ceļo ar pieņemtu vārdu. Tikai šādi pret viņu izturēsies kā pret parastu cilvēku. Un viņš bija ļoti laipns, vai ne?
   Alekss uz brīdi pielika roku pie acīm.
   – Lūdzu, nesaki, ka tu atkal centies atrast sev vīru.
   Keja atbalstījās pret sienu Aleksam blakus un sapņaini nopūtās.
   – Kad man bija astoņi gadi, mēs ar vecākiem devāmies uz Greisvelu Dienvidkarolīnā un apciemojām Ārmitidžus. Mans tēvs strādāja kopā ar Ārmitidža kungu Neatkarības kara laikā, un viņi ir draugi. Tēvs viņu sauc par Billiju, nevis Karali, un viņi daudz runā par Skotiju. Kad mēs viesojāmies, Džeimijs bija atgriezies no “Viljama un Mērijas”. Tā ir…
   – Es zinu, kas tā ir. Vari man neticēt, bet es arī protu lasīt un rakstīt.
   Keja uz viņu palūkojās, it kā jautājot, par ko viņš runā, un turpināja stāstu.
   – Man bija tikai astoņi gadi, viņam divdesmit divi, un viņš palīdzēja man šūpoties.
   Alekss brīdi gaidīja, bet viņa vairs neko neteica.
   – Kas notika pēc tam?
   – Nekas. Tas arī viss. Viņš pusstundu mani šūpoja, pēc tam atgriezās mājā un nākamajā rītā bija aizbraucis, pirms es pamodos. Nekad vairs viņu nesatiku.
   Alekss atgāja no sienas un palūkojās uz meiteni.
   – Vai es kaut ko nesaprotu? Tu runāji tā, it kā tas būtu ļoti svarīgi.
   – Bija jau arī. Tovakar es mātei paziņoju, ka precēšos ar Džeimiju Ārmitidžu, un viņa teica, ka esmu prātīgi izvēlējusies.
   Alekss samirkšķināja acis. – Vai tu vienmēr esi bijusi tik apsēsta ar laulībām?
   – Es gribu visu izdarīt pareizi. Kas tur slikts? Esmu redzējusi nelaimīgas laulības un nevēlos tā dzīvot. – Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un aizgriezās.
   – Pirms dažām dienām tu man stāstīji par trīs kandidātiem, no kuriem mēģini izvēlēties, un tagad jau esi iekārojusi šo vīrieti.
   Keja atkal ielūkojās viņam sejā.
   – Nevienu neesmu iekārojusi. Tikai stāstu, ka es viņu pazīstu. Es pazīstu viņa māju, ģimeni un dažus ciematus, kas pieder viņa tēvam.
   – Un gribi ceļot kopā ar mani, lai varētu viņu vajāt tāpat, kā tās dvīnes vajā tevi?
   – Tu esi atbaidošs.
   Alekss vairākas reizes dziļi ieelpoja, lai nomierinātos, un izmēģināja citu pieeju.
   – Tavs brālis Ādams lika palikt šeit un gaidīt, un es domāju, ka tev tā vajadzētu darīt.
   – Manuprāt, Ādams gribētu, lai es pavadu iespējami daudz laika ar Ārmitidžu dēlu. Ādamam nepatika… – Keja apklusa un novērsās.
   – Kas viņam nepatika?
   Viņa negribēja atbildēt, bet Alekss turpināja lūkoties uz viņu.
   – Tie vīrieši.
   – Vai tu gribi teikt, ka vecākajam brālim, kuru tu dievini, nepatika tie vīrieši, kurus apsvēri kā nākamos vīrus?
   – Jā. Vai tagad esi apmierināts? Alekss nespēja apvaldīt smaidu. – Ko Ādams par viņiem sacīja?
   – Neteikšu.
   – Vai tiešām tik slikti? Vai arī esi pārāk gļēva, lai atkārtotu viņa vārdus?
   – Ādams teica, ka viņi visi trīs nav tā vērti, lai skūpstītu manas pazoles. Lūk! Vai priecājies?
   – Ļoti. – Viņš plati smaidīja. – Vai zini, līdz šim viss, ko teici par Ādamu, viesa manī nepatiku, bet tagad šķiet, ka mēs varētu sadraudzēties.
   – Nu nē. Jūs esat pārāk līdzīgi.
   – Līdzīgi? Vai tu atkāpies no iepriekš teiktā un saki, ka es līdzinos tavam vecākajam brālim?
   – Tu pārāk priecājies, tāpēc neteikšu vairs ne vārda, tikai paziņošu, ka es braukšu kopā ar Džeimiju neatkarīgi no tavām domām.
   – Nekur tu nebrauksi.
   – Braukšu gan.
   – Nebrauksi.
   – Braukšu.
   Alekss savilka pirkstus dūrēs. Viņam gribējās pārmest meiteni pār plecu un piesiet pie koka. Viņš kādam samaksātu, lai tas Keju atbrīvo četras stundas pēc tam, kad laiva būs aizbraukusi. Vai arī sešas. Viņa bija strauja.
   – Man nepatīk tavs skatiens. Es braukšu līdzi, un viss. – Un ko tu darīsi? Ieveidosi vīriem matus? Lāpīsi drēbes? Dzirdēju, ka proti mazgāt veļu. Nē, zinu! Varbūt gatavosi ēst?
   Kejai gribējās uzskaitīt visu, ko viņa apguvusi glezniecības stundās, tomēr viņa pavēlēja sev klusēt. Piezīme par veļas mazgāšanu atgādināja ka Alekss zina par viņas ģimeni tādus sīkumus, ko noteikti atklājis kāds tuvs ģimenes loceklis. Loģiski būtu pieņemt, ka šo zināšanu avots ir tēvocis Tīsijs, bet viņš nekad nerunāja ne par ko citu, izņemot augus. Lai kāds būtu šis avots, Alekss zināja par viņu un Hārkortiem personiskus un intīmus sīkumus. Tomēr bija dīvaini, ka viņš pat nenojauš par Kejas prasmi zīmēt un gleznot. Parasti viņa nēsāja līdzi skiču papīru un zīmuļus. Viņa gandrīz vienmēr turēja blakus piederumus, kas ļāva uzzīmēt redzēto. Tomēr naktī, kad viņa devās uz tikšanos ar Aleksu, viņa bija gatavojusies ballei, tāpēc atstāja zīmēšanas piederumus mājās. Un kopš tās dienas viss bija tik jauns un svešāds, ka viņa reti iedomājās par mākslu.
   Tagad izskatījās, ka Aleksa neziņa varētu nākt viņai par labu.
   – Tu teici, ka jebkurš varot zīmēt. Ja atceros pareizi, tu jautāji: “Kas tur sarežģīts?” Vai tu proti zīmēt?
   – Mazliet, – viņš atzina. – Tici vai netici, bet man bija zīmēšanas skolotājs, kurš mācījies Londonā.
   – Tu pats grasījies uzņemties zīmētāja pienākumus, vai ne?
   – Es par to domāju. – Alekss smaidīja.
   Kejai gribējās viņam iespert. Ko vēl viņš noklusējis?
   – Varbūt mēs abi varētu kaut ko uzzīmēt un ļaut Džeimijam izlemt, kurš no mums saglabās šī ceļojuma ainas nākotnei.
   Alekss turpināja smaidīt.
   – Meitēn, man tevi jābrīdina, ka es savā zīmēšanas klasē biju labākais!
   – Vai tiešām? – viņa jautāja, tēlojot, ka dzirdētais atstājis iespaidu.
   – Jā. Man patika doties viršu laukos un zīmēt ieraudzītos dzīvniekus. Ja es nebūtu zirgu audzētājs, varbūt… – Viņš paraustīja plecus. – Kur mācījies tu?
   – Kūpera kundzes jauno dāmu akadēmijā, – Keja aši atbildēja. – Mēs apgleznojām porcelāna tasītes. – Tā bija taisnība, bet viņa nepiebilda, ka to darīja četru gadu vecumā un zīmēja uz šīm tasītēm savas ģimenes portretus. Pēc tam māte nolīga pirmo no vairākiem zīmēšanas skolotājiem.
   – Vai tiešām? – Aleksa smaids bija tik plats, ka atgādināja smīnu. Viņš bija pārliecināts, ka uzvarēs jebkurās zīmēšanas sacensībās. Ja Neita māsa prastu zīmēt, viņš to noteikti pieminētu vēstulēs. Tā kā tas nebija noticis, acīmredzot meitene tikai mazliet pamācījusies. Tējas tasītes! Viņai nebija ne jausmas, kas jādara šādā ceļojumā. Jāzīmē ātri un precīzi.
   – Vai esam vienojušies? – viņa jautāja. – Rīkosim sacensības, un Džeimijs būs tiesnesis. Ja viņš paziņos, ka es nekam nederu, tad atgriezīšos viesu namā un palikšu, līdz man pakaļ atbrauks Tallijs. Vai piekrīti?
   Alekss sarauca pieri. Viņa izklausījās pārāk pārliecināta. Varbūt aiz tā slēpās kāda viltība?
   – Kas tev padomā?
   – Nekas. Es tikai gribu braukt tev līdzi un darīšu visu iespējamo, lai tevi pārspētu. Ja tu ierosinātu divkauju ar pistolēm rītausmā, es droši vien pamēģinātu arī to.
   – Un tas viss, lai tu varētu ceļot kopā ar šo Ārmitidžu?
   – Jā, un vēl daži iemesli.
   – Paklau, meitēn, tu gribi vīrieti vai viņa naudu?
   Keja brīdi cīnījās ar vēlmi iecirst viņam pļauku, tomēr negribēja nolaisties līdz šādam līmenim.
   – Naudu, protams. Pēc tavām domām, es vēlos apprecēties ar vīrieti, kaut gan viņu nemīlu. Varbūt uzskati, ka neesmu spējīga mīlēt. Vai tā tu domā? Ka mana sirds ir pārāk auksta, lai es kādu mīlētu?
   Alekss apjucis mirkšķināja acis.
   – Kā mēs nokļuvām no zīmēšanas līdz aukstām sirdīm?
   Keja izmisusi pacēla rokas.
   – Tu esi stulbenis. Nē, vēl sliktāk! Tu esi vīrietis! – Un viņa pagāja Aleksam garām ar tādu kustību, it kā atvirzītu svārkus nostāk, lai ar tiem nepieskartos tādam mēslam.
   Alekss atbalstīja galvu pret ēkas sienu un palūkojās uz debesīm. Viņš nebija pārliecināts, bet domāja, ka nupat atļāvis Kejai doties ļoti bīstamā ceļojumā mežonīgos džungļos. Un viņam nebija ne jausmas, kā tas noticis.

Sešpadsmitā nodaļa

   Alekss vēroja, kā Keja tuvojas piestātnei. Viņa bija atmetusi galvu, pacēlusi zodu un gāja tik apņēmīgi kā vīrietis, kurš gatavojas cīņai. Alekss pats pret savu gribu lepojās ar viņu. Bija grūti noticēt, ka tā ir tā pati meitene, ko viņš nesen saticis.
   Tomēr lepnums nemazināja apņēmību nepieļaut, lai viņa dodas šajā ceļojumā. Viņš neuzdrošinājās atklāt Kejai īsto iemeslu, kāpēc nevēlas ņemt viņu līdzi; ja viņi pavadītu kopā vēl vairāk laika, Alekss vairs nespētu viņai nepieskarties. Viņš nevarētu pavadīt dienas, skatoties uz viņas kājām cieši pieguļošajās biksēs, un nepieskarties meitenei. Tā kā viņi abi tēloja brāļus, naktis vajadzētu pavadīt kopā teltī. Kā gan tas iespējams?
   Kad viņi sāka ceļojumu, Alekss vārījās tādās dusmās, niknumā un naidā, ka varētu gulēt blakus ducim kailu sieviešu un neizmantot viņu piedāvāto. Bet Keja ar savu priekpilno skatu uz dzīvi un ticību, ka visu var panākt, to mainīja. Čārlstona un viss, kas viņam tur nodarīts, tagad šķita kaut kas neīsts, kas nekad nav noticis.
   Alekss vēroja, kā viņa uzsmaida Greidijam un paziņo par iecerēto sacensību, kas noteiks, vai viņa drīkst pievienoties ceļojumā. Viņš nemēdza justies pašapmierināts, bet šoreiz uzskatīja, ka noteikti uzvarēs. Alekss prata attēlot uz papīra to, ko redzēja apkārt. Viņš nestāstīja Kejai, ka tēvs reiz no Edinburgas atveda ūdenskrāsas un Alekss uzgleznoja daudzas ainavas. Viņš zināja, ka varētu paveikt to, kas Greidijam nepieciešams šajā ceļojumā, tāpēc uzvarēt būs viegli.
   Toties nebūs viegli nomierināt Keju, kad viņa zaudēs iespēju ceļot pa Floridu.
   Alekss iztēlojās jauku ainu, kad meitene raud un viņš to mierina. Viņš runās stingri, bet līdzjūtīgi un pateiks, ka tas viss ir Kejas labā. Beigu beigās viņa sapratīs, ka Aleksam taisnība. Nākamajā rītā viņu ceļi šķirsies, skaistajās acīs mirdzēs asaras, un viņš tās atcerēsies briesmu pilnā ceļojuma gaitā.
   Viņš cerēja, ka Neits kaut ko noskaidros, un pēc atgriešanās varbūt izdosies atjaunot savu labo slavu. Kad to vairs neaptraipīs netaisnīgais spriedums, viņš atgūtu savus zirgus un jātu uz ziemeļiem, uz Virdžīniju, meklējot Keju. Ja viņa jau nebūs apprecējusies ar kādu saltu zēnu, kurš nepratīs viņu novērtēt un nekad nesapratīs, kāda viņa ir, varbūt Alekss varētu… Lai šī doma paliek nākotnei. Keja viņam māja, aicinot tuvāk. Izskatījās, ka viņa saņēmusi atļauju rīkot sacensību. Alekss smaidot tuvojās piestātnei.
//-- * * * --//
   – Vai tas derēs? – Greidija kungs jautāja, ar galvas mājienu norādot uz abām darba vietām, ko iekārtoja Īlajs un Tims. Viņi bija atbalstījuši platus dēļus pret kastēm un nolikuši uz tiem lielas papīra loksnes, bet blakus novietojuši spalvas un tinti.
   – Kejs gribēja ūdens trauku, – Greidija kungs teica Aleksam. – Vai arī jums tādu vajag?
   Aleksam nebija ne jausmas, kāpēc Keja pieprasījusi ūdeni, bet viņš paraustīja plecus, apsēdās uz kastes, nolika spalvu un tinti sev blakus un paņēma ātri pagatavoto molbertu.
   – Tā kā mēs ceļosim, reizēm vajag kaut ko uzzīmēt ātri, tāpēc šī būs laikā ierobežota sacensība, – Greidija kungs paziņoja. – Jums trīs minūtēs jāuzzīmē tas, ko redzat. Paši izvēlieties, vai tā būs piestātne, cilvēks vai putns. Man tikai jāredz, ko spējat paveikt tik īsā laikā.
   Keja apsēdās uz piestātnes raupjajiem dēļiem, sakrustojusi kājas, un palūkojās uz balto papīra lapu. Prātā drūzmējās viss, ko viņai jebkad uzkliedzis skolotājs Rasels Džounss. Pirms diviem gadiem, kad viņš ieradās Amerikā no Anglijas, skolotājs bija ļoti nabadzīgs. Viņš nevienu nepazina, un māte teica, ka viņam ir salauzta sirds, bet pat viņa nespēja noskaidrot, kāpēc Džounss ir tik nelaimīgs. Viņa nolīga Džounsu, lai tas mācītu viņas meitu, bet Keja domāja, ka viņai ne reizi nav izdevies skolotājam patiesi izpatikt. Viņš gribēja audzēkni, kas veltītu dzīvi mākslai, bet Keja to nevēlējās. Tagad viņa dzirdēja Džonsa balsi, kad viņš mācīja zīmēt kustību. “Ātrāk!” viņš sauca. “Vai domā, ka brāļi sēdēs nekustīgi un tevi gaidīs?” Keja mācījās ātri uzskicēt brāļus, kad tie spēlēja bumbu vai jāja ar zirgu, un izmantoja tikai dažas līnijas. Zīmējot ar tinti, vajadzēja rīkoties ātri un bez vilcināšanās, jo nevarēja labot kļūdas. Pēc trīs mēnešiem darba ar šiem ātrajiem zīmējumiem Džounss beidzot piekrītoši noņurdēja. Viņš neuzslavēja meiteni, bet arī nesūdzējās.
   Keja to uztvēra kā augstākās atzinības apliecinājumu. Greidija kungs izņēma no kabatas pulksteni, palūkojās uz to un iesaucās:
   – Sākt!
   Keja darbojās ar abām rokām. Labajā viņa turēja spalvu, ko ik pa brīdim iemērca tintē, bet kreisās rokas pirkstgalus iemērca ūdenī. Zīmējot ar ātrām, drošām kustībām, viņa atšķaidīja mitro tinti ar ūdeni, veidojot ēnas. Kad Greidija kungs paziņoja, ka sacensība beigusies, Keja pacēla spalvu un piecēlās. Kalsnais puisis Tims smīnēja, it kā nepacietīgi gaidītu viņas neveiksmi, un lielīgi pienāca klāt, lai aplūkotu zīmējumu.
   Īlajs vispirms pienāca pie Aleksa darba.
   – Pie visiem svētajiem, ļoti labi! Man šķita, ka Tīsijs prot zīmēt, bet tu esi daudz veiklāks. – Viņš palūkojās uz Greidija kungu, kurš klusēdams pētīja Kejas zīmējumu.
   – Jums nāksies nolīgt šo vīru.
   Greidija kungs klusēja, tikai stāvēja blakus Timam un vēroja Kejas darbu. Īlajs izbrīnīts tuvojās viņiem.
   Alekss skatījās uz Keju un centās apvaldīt smaidu. Dzirdot Īlaja teikto, viņš bija pārliecināts, ka uzvarējis.
   – Nu, meit… – Viņš apķērās. – Kej, nebēdājies. Visi jau nevar būt…
   Viņš apklusa, ieraudzījis meitenes zīmējumu. Trijās minūtēs viņa bija attēlojusi piestātni, upi, debesis un Īlaju ar zvejas tīklu uz ceļiem. Zīmējumā bija līnijas un ēnas, biezas un šauras, gaišas un tumšas. Pēc Aleksa domām, zīmējumu vajadzētu ierāmēt un ielikt muzejā.
   Visi vīrieši – Tims, Īlajs, Greidijs un Alekss – pagriezās un uzlūkoja Keju.
   – Zinu, ka zīmējums ir aptuvens, bet es sen neesmu neko darījis, – viņa sacīja. – Apsolu, ka ceļojuma laikā zīmēšu labāk.
   Alekss atguvās pirmais un novērsās. Neteicis ne vārda, viņš gāja uz viesu namu.
   – Mans brālis laikam dusmojas, – Keja noteica un skrēja viņam pakaļ.
   – Tu dabūji darbu! – Greidija kungs uzsauca, vēl joprojām pētīdams pie dēļa piesprausto zīmējumu.
   – Nekad neesmu kaut ko tādu redzējis, – Īlajs noteica. – Viņš nepamanīja to neglīto putnu uz staba, – Tims noteica, un abi pārējie dusmīgi paskatījās uz viņu.
   – Pirms minūtes pelikāna tur nebija, – Īlajs atgādināja. – Tim, tu ļauj vaļu zaļajam briesmonim. – Greidija kungs paņēma zīmējumu un ilgi pētīja. – Laikam aizsūtīšu šo savai mātei. Viņa vienmēr apvaicājas par maniem ceļojumiem pa neizzināto tumsu. Tagad varēšu parādīt, kas tas ir.
   Keja panāca Aleksu pie viesu nama un iepriecināta redzēja, ka tuvumā nav ne Senkfulas, ne viņas pusmāsu.
   – Vai tu labi izklaidējies? – Alekss tik tikko dzirdami jautāja. – Vai bija patīkami par mani paņirgāties?
   – Tu lielījies ar savām spējām, nevis es. – Keju mulsināja Aleksa attieksme. Viņa nebija nojautusi, ka Alekss neprot zaudēt. – Vai dusmojies, jo es zīmēju labāk nekā tu?
   Viņš uzmeta meitenei skatienu, kas vēstīja, ka tā ir pavisam absurda doma.
   – Kāpēc tad dusmojies? – Viņa zināja atbildi, tiklīdz izteica jautājumu. – Tu dusmojies, jo negribi ņemt mani līdzi.
   – Vai tiešām tas vēl nebija skaidrs?
   Keja saniknota uzlūkoja viņu, iespiedusi dūres gurnos. – Tu biji pārliecināts par savu uzvaru un saderēji ar mani, bet pat negrasījies pildīt solīto, vai ne? Tu esi patmīlīgs cilvēks un nespēj atzīt, ka maldījies.
   – Nolaid rokas! Tā nekad neviens vīrietis nav stāvējis.
   Dusmas Keju tā smacēja, ka viņai bija grūti runāt.
   – Pamēģini mani piespiest!
   Alekss satvēra viņas roku un rāva viņu garām viesu namam pa celiņu, kas veda caur palmām un krūmiem. Jau pēc brīža viņi bija attālinājušies no ciemata. Viņš apstājās izcirtumā un atkal pievērsās meitenei.
   – Tu nesaproti, cik bīstams būs šis ceļojums. Floridā dzīvo radības, kādas cilvēki vēl nav redzējuši. Tu vari iet bojā neskaitāmos veidos. Tevi var…
   Keja soli atkāpās un plati iepleta acis, beidzot kaut ko sapratusi.
   – Tu nebaidies par mani šī ceļojuma laikā. Vainojams kaut kas cits. Es biju kopā ar tiesas meklētu noziedznieku, mani vajāja un izsekoja, lai kur es dotos, bet toreiz tu nebaidījies par manu drošību. Mēs kūrām uguni, ielauzāmies veikalā, un tu ar mani dejoji. Ir kāds cits iemesls, kāpēc negribi, lai dodos līdzi. Vai ne?
   – Nē, protams, – Alekss atcirta, bet vairījās no viņas skatiena. Keja spēra soli tuvāk un pielieca galvu, lai varētu ielūkoties vīrietim acīs. Reizēm kuplās bārdas dēļ bija grūti noteikt viņa sejas izteiksmi.
   – Man gribētos domāt, ka pēdējo nedēļu laikā esam satuvinājušies, – viņa klusi sacīja. – Mēs daudz kopā pārdzīvojām. Vai tiešām neesam draugi?
   Alekss jau grasījās atbildēt, bet viņi bija klusā, košu zaļumu ieskautā vietā, kur fonā vīteroja putni un gaisā vējoja ziedu smarža. Viņš nespēja savaldīties, tāpēc apskāva Keju un noskūpstīja. Sākumā skūpsts bija maigs, bet Keja atrāvās un izbrīnīta uzlūkoja Aleksu. Viņa samirkšķināja acis, garajām skropstām metot ēnu, aplika rokas viņam ap kaklu un atbildēja uz skūpstu.
   Alekss zināja, ka, par spīti visām runām, meitene ir ļoti nepieredzējusi, tāpēc rīkojās saudzīgi, skāra viņas lūpas maigi un piesardzīgi, bet Keja piekļāvās viņam ciešāk un skūpstīja dedzīgāk. Viņa pavēra lūpas, aicinot viņa mēli sev mutē. Viņam nācās sakopot visu gribasspēku, lai meiteni atgrūstu.
   – Tā nedrīkstēja darīt! – viņš sacīja, sirdij strauji pukstot, un ātri elpoja.
   Arī Kejas sirds krūtīs sitās, un viņa jautājoši uzlūkoja Aleksu.
   – Pārējie, ko skūpstīju, nelīdzinājās tev.
   – Vai pievienosi mani savu pielūdzēju sarakstam? – Vārdi izskanēja dusmīgāk, nekā viņš bija iecerējis, tomēr viņam nepatika doma, ka meitene skūpstījusi citus vīriešus.
   – Tu būsi visu manu sarakstu augšgalā!
   Keja to paziņoja tik dedzīgi, ka Alekss iesmējās. Viņai vienmēr izdevās gaisināt viņa drūmo noskaņojumu.
   – Vai tagad saproti, kāpēc nevaru ņemt tevi līdzi? – viņš jautāja.
   – Jo iekāro mani vairāk par visu pasaulē un manis dēļ tavas asinis karst?
   – Apmēram, – viņš atbildēja. – Tagad tu saproti, ka mēs nedrīkstam ceļot kopā un apmesties vienā teltī.
   – Tev tiešām ir sarežģījumi. – Viņa uz brīdi novērsās un atkal uzlūkoja Aleksu. – Vai esi manī iemīlējies?
   – Runāšu atklāti, meitēn. Nezinu, vai vispār vēl kādreiz mīlēšu. Varbūt katram dzīvē ir tikai viena īsta mīlestība, un es savu apprecēju.
   Keja centās neizrādīt vilšanos. Viņa nebija iemīlējusies Aleksā, bet katrai meitenei patīk doma, ka pēc viņas ilgojas vismaz pusducis vīriešu.
   – Tātad… tikai daba traucē mums ceļot kopā.
   – Jā, daba.
   Keja satvēra bikšu staras pirkstgalos un pavilka.
   – Vai manas vīriešu drānas neatdzesē tavas jūtas?
   – Nē, tikai padara visu vēl sliktāku. Ja sievietes sāks nēsāt vīriešu bikses un atklās kājas, nezinu, kā vīrieši to pacietīs.
   – Tu neesi redzējis tik daudzas sieviešu kājas kā es, – Keja noteica. – Tās biežāk ir nepievilcīgas nekā glītas.
   – Vai tiešām?
   – Vai tu jau par mani smejies?
   – Diemžēl, meitēn. Tas kļuvis par paradumu.
   Keja pielika plaukstas viņam pie krūtīm.
   – Ja nu es apsolītu nedarīt neko, kas… uzkurinātu tavas asinis? – Viņa spēra soli tuvāk. – Ja nu apsolītu uzvesties kārtīgi visa ceļojuma gaitā?
   Alekss uzlika rokas viņai uz pleciem un saudzīgi atgrūda nostāk.
   – Pietiek ar vienu skūpstu, un tu pārvērties par Ievu.
   Stāvi tur un nepieskaries man.
   Keja atkāpās, tomēr nespēja apslēpt smaidu. Alekss lika viņai justies kā sievietei. Pēc vairākām nedēļām, kad visi viņu uztvēra kā zēnu un briesmīgās meitenes uzmācās, sievišķības apziņa sniedza viņai varu. Bija patīkami justies iekārotai, gribētai.
   Viņa atkal pagriezās pret vīrieti.
   – Lūdzu, ņem mani līdzi, Aleks. Man ir ļoti žēl, ka tevi pārplūdinājusi… vīrišķa iekāre, bet es solu darīt visu iespējamo, lai to gaisinātu. Vienmēr izturēšos riebīgi un naidpilni, un es tev speršu, ja tuvosies vairāk nekā par trīs pēdām. Negribu pieminēt neko sliktu, bet es izglābu tev dzīvību. Kad tev vajadzēja palīdzību, es to sniedzu.
   Tonakt, kad ne tēvocis Tīsijs, ne Houpa nevarēja doties pie tevis, paliku es vai neviens. Man bija ļoti bail, bet es tik un tā to izdarīju. Un, izņemot to reizi, kad centos pārgriezt tev rīkli, man šķiet, ka visā visumā esmu izturējusies ļoti jauki.
   – Tu apgalvo, ka esmu tev parādā, – Alekss nopietni secināja.
   – Vispār jā.
   – Saki, vai tu tiešām gribi doties ceļojumā vai arī baidies no brāļa?
   – Tallija? Es no viņa nepavisam nebaidos, bet viņš mani izsmies, un tad es jutīšos briesmīgi. – Viņa izmisusi pacēla rokas un uz brīdi novērsās. – Vai nesaproti, ko tas man nozīmē? Ja es tagad atgriezīšos mājās, tēvs nekad mani vairs nekur nelaidīs. Viņš tik ļoti baidīsies, ka ar mani notiks kaut kas slikts, ka ieslēgs mani istabā un iemetīs atslēgu akā. Kalponei nāktos sūtīt man ēdienu pa virvi logā.
   – Nemaz nerunājot par naktspodu.
   – Dāmas par tādām niansēm nerunā, un tu drīksti smieties, ja vēlies. Ja man šeit jāgaida, kamēr Tallijs atbrauks pakaļ un Ādams kopā ar Neitu atrisinās slepkavības mīklu, tēvs mani uztvers kā meitu, kas vienmēr jāsargā. – Viņa saniknota nopūtās. – Beigu beigās viņš mani izprecinās kādam skotu brālēnam, kurš pirms brokastīm jau pagūst nokaut trīs pūķus.
   – Vai kāzas ar skotu būtu sliktākas par nāvi?
   – Smejies, cik vien gribi, bet es nejokoju. Ja es spēju nopietni uztvert tavu nevaldāmo kaisli, tev tāpat vajadzētu uztvert manas problēmas.
   – Nevaldāmo… – Alekss izslējās taisnāk. – Nu labi, meitēn, pastāsti, kā tev palīdzēs ceļojums pa džungļiem.
   – Varbūt, ja es kaut ko paveikšu, mana ģimene pievērs acis uz to, ka es bēgu cauri vairākiem štatiem un mani vajāja bruņoti vīri.
   – Un to novērsīs zīmēšana?
   – Ja tas notiks cēla mērķa labā. Es gribu, lai tēvs ar mani lepojas. Man gribētos, lai manam nākamajam vīram būtu kaut kas pastāstāms bērniem.
   – Tāpat kā tu stāsti par mātes vadīto augļu tirdzniecības uzņēmumu?
   – Jā, tieši tā. Vairākas bijušās darbinieces tagad dzīvo Edilīnā un ir precējušās ar vīriešiem, ko pazina mans tēvs. Alekss novērsās. Viņš patiešām bija Kejai parādā. Reizēm viņš mēdza jokot, bet nebūtu starp dzīvajiem, ja Keja neizrādītu tādu drosmi. Patiesībā viņš neizsakāmi vēlējās, kaut Keja dotos viņam līdzi. Par spīti ziņai, ko sūtīja Ādams, kuru Keja laikam uzskatīja par svēto, kam uzlikts pienākums izrīkot necilos mirstīgos, Aleksam nepatika doma, ka vajadzēs atstāt viņu vienu. Viņš domāja par slikto, kas varētu notikt. Ne visi zinās, ka viņa netiek apsūdzēta. Ja nu kāds sapratīs, ka viņa ir ruda meitene, nevis zēns? Tas censtos noskaidrot, kāpēc viņa maskējas, un drīz vien atcerētos skaļo vēsti, kas atklīdusi no Čārlstonas. Aleksam negribējās domāt, kas ar Keju notiktu, ja viņa sastaptu kādu, kurš nav dzirdējis jaunumus.
   Turklāt bija arī personiski iemesli. Aleksam patika viņas sabiedrība. Keja viņu smīdināja un radīja labu noskaņojumu. Dienā, kad Alekss apprecējās ar Lilitu, viņš sēdēja, turēja rokā šampanieša glāzi, vēroja savu skaisto sievu, kas staigāja starp viesim un klusi ar visiem sarunājās, un nosprieda, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē. Spriežot pēc to viesu skaita, kas izteica laba vēlējumus, viņš domāja, ka Amerikā ieguvis daudz draugu. Viņš smaidīja, kamēr tie smējās un uzdzēra par viņa veselību un laimi. Vīri uzsita viņam pa muguru, runāja par zirgiem un ieguldījumiem, kuros gribētu piedalīties. Todien Alekss jutās piederīgs bagāto un laimīgo pasaulei. Viņš vairs nebija vīrs, kurš nupat nokāpis no kuģa ar trim zirgiem un netīrām, noplīsušām drēbēm. Viņš bija kaut kas – jauns vīrietis, kuram visa pasaule vaļā.
   Bet nākamajā rītā Lilitas līķi atrada blakus Aleksam, un pēc tam viss mainījās. Pilsētnieku dusmas pasteidzināja tiesas prāvu. Un, kad Alekss nīka netīrajā cietumā, viņu neapciemoja neviens no tā dēvētajiem draugiem. Atnāca tikai Tīsijs. Alekss uzreiz lūdza spalvu un tinti, un Tīsijs to atnesa. Viņš kā apsēsts gribēja pierādīt cilvēkiem, ko reiz uzskatīja par draugiem, ka nav vainīgs un nemūžam nenogalinātu Lilitu. Viņš kvēli mīlēja savu sievu. Vēstulēs viņš izlēja visu sirdi, un Tīsijs katru no tām aiznesa adresātam.
   Neviens viņam neatbildēja. Alekss piespieda Tīsiju atklāt patiesību – visas vēstules tika atdotas neatplēstas. Neviens negribēja saistīties ar Aleksandru Makdauelu pēc viņa aresta. Neviens pat negribēja apsvērt domu, ka Alekss varētu būt nevainīgs.
   Trīs nedēļas drudžaini rakstījis Amerikā sastaptajiem cilvēkiem, viņš beidzot uzrakstīja Neitam. Viņi draudzējās jau kopš bērnības un centās atstāt viens uz otru iespaidu; varbūt tāpēc viņš negribēja draugam atzīt, ka ir cietis neveiksmi, jo tieši tā Alekss to uztvēra. Viņš ieradās Amerikā pārliecināts, ka spēs paveikt un sasniegt visu. Tēvs visu mūžu bija stāstījis viņam par iespējām jaunajā zemē. Galu galā tieši tur tēvs bija sapelnījis visu savu naudu. Pirms daudziem gadiem Maks no Ohaio kompānijas saņēma tūkstoš akru zemes, bet Neita tēvs Enguss pārliecināja Maku pārdot šo zemi kapteinim Ostinam, kurš centās izveidot īpašumu mīļotajai sievietei. Beigu beigās izrādījās, ka tas bija prātīgākais, ko Maks jebkad paveicis, jo Anglijas karalis neparakstīja dokumentus. Cilvēki, kam piederēja īpašumtiesību dokumenti, nekad nesaņēma savus tūkstoš akrus. Kapteinis Ostins zaudēja visu.
   Aleksam jaunā zeme šķita bagātību pārpilna – līdz pēckāzu rītam, kad viņš zaudēja visu, arī draudzību. Tikai pēc tam, kad jaunie draugi atklāja īsto dabu, Alekss norija lepnumu un rakstīja Neitam. Darbs aizņēma vairākas nedēļas. Tīsijam ļāva palikt tikai dažas minūtes, reizēm pat neielaida vispār. Viņš ienesa spalvu un tinti, slēpjot to zābakā, un mēteli izoderēja ar papīru. Alekss rakstīja, cik ātri vien spēja, lai pagūtu pateikt vairāk. Viņš atklāja Neitam visu notikušo, cerot, ka stāstā paslēptas kādas norādes. Alekss zināja, ka Neita prātā drūzmēsies jautājumi. Vai kāds noslēpumains svešinieks iztaujājis Lilitu? Alekss to nebija redzējis. Bet viņš galu galā bija tā iemīlējies, ka nemanīja neko citu, tikai Lilitu. Bet kaut kam tādam jābūt, jo kāds bija Lilitu ienīdis pietiekami, lai nogalinātu. Nevis Aleksu, bet viņu.
   – Vai esi šeit? – Keja jautāja.
   Alekss brīdi vilcinājās, atgriežoties tagadnē. Viņš bija tik pilnīgi iegrimis pagātnē, ka gandrīz saoda cietuma kameru, kur tik ilgi nīcis. Viņam vairāk par visu gribējās apskaut Keju un sajust viņas jauno, veselīgo augumu sev klāt, ieslēpt seju viņas matos.
   Šķita, ka Keja nojauš un pat saprot viņa domas, un viņš piespieda sevi atkāpties.
   – Tev ir sievas izteiksme.
   – Kas?
   – Kad domā par viņu, tev ap acīm izveidojas krunciņas un viss ķermenis sagumst. Ja mīlestība tā ietekmē cilvēkus, es to negribu iepazīt.
   – Ne jau mīlestība to panāca. Tas notika… – Alekss apklusa, jo zināja, ka meitene cenšas viņu pamodināt no sevis žēlošanas. – Vai tavs Ābrams neliek tev tā justies?
   – Efraims. Nē, toties viņa dēls liek. – Un Keja pameta izcirtumu, dodoties uz ciemata pusi.
   Alekss palika stāvam, tomēr smaidīja.
   – Esi pie laivas piecos no rīta un ņem līdzi Tīsija lādi! – viņš uzsauca. Keja pamāja, bet nepagriezās, un viņš pasmaidīja vēl platāk. Jā, viņš gribēja ņemt Keju līdzi, jo tiešām priecājās par viņas sabiedrību.
   Tas, ko Keja nodēvēja par iekāri… Jā, arī tas bija iemesls, bet Alekss zināja, ka spēs to savaldīt. Vēlāk, kad viss būs beidzies un apsūdzības atsauktas… Viņš negribēja domāt pat nākotni. Pagaidām bija tikai tagadne, un viņam jādzīvo šodienā.

Septiņpadsmitā nodaļa

   Aleksam nācās slēpt uzjautrinājumu, kad viņš vēl pirms ausmas, puspiecos nākamajā rītā, ieraudzīja Keju. Viņai sekoja abas dvīnes, nesot Tīsija smago zīmēšanas piederumu lādi, un viņām līdzi nāca Senkfula ar vecu ādas somu un lielu grozu. Alekss cerēja, ka tajā ir ēdiens. Viņš palūkojās uz Īlaju un redzēja, ka arī tas tūlīt plīsīs no smiekliem, bet Greidijs rauca pieri.
   – Jeits! – Greidijs valdonīgā tonī iesaucās, un Alekss nezināja, kuru Jeitsu viņš uzrunā. – Pasaki jaunākajam brālim, ka turpmāk viņam pašam jāstiepj savas mantas. Mēs šajā ceļojumā nepieņemam parazītus. Ja viņš nemāk izpildīt noteikumus, lai paliek šeit.
   Keja stāvēja pie laivas un nezināja, ko teikt.
   – Viņas gribēja palīdzēt, – viņa nomurmināja. – Un es, nu…
   Alekss nosvieda virves, ko nupat bija sasējis, un piesteidzās pie viņas.
   – Klusē, – viņš skotu izloksnē nočukstēja. – Zēns necenstos paskaidrot.
   – Pareizi. Nekad nepaskaidrot. Pievienošu šo likumu sarakstam. – Viņa pieklusināja balsi. – Līdz ar skūpstu vērtēšanu.
   Alekss zināja, ka tas ir joks, bet nesmaidīja.
   – Iecel lādi iekšā un ķeries pie darba.
   – Kāda?
   – Skaties apkārt. Noskaidro, kas jādara, un izdari to.
   Ja viņa patiešām būtu sešpadsmit gadus vecs zēns, Alekss paceltu lādi un iemestu to viņai rokās. Greidija izbrīns, redzot, ka zēns ļauj sievietēm nest viņa mantas, apliecināja, ka meitenei jānorūdās un jāstrādā, lai viņa varētu izlikties par zēnu.
   Brīdi padomājis, Alekss tuvojās meitenēm, atņēma viņām metāla lādi un sniedza to Kejai. Viņa nekustējās, un Alekss pavēlēja:
   – Ņem taču to sasodīto kasti!
   Keja paklausīja, bet nebija gatava piecdesmit mārciņu svaram. Viņa sagrīļojās, tomēr noturēja lādi, kaut gan pati atsitās pret nelielās būves sienu laivas galā. Alekss zināja, ka viņa savainojusi sānu, tomēr viņa tikai saviebās. Beidzot atguvusi līdzsvaru, viņa iztaisnojās, vēl joprojām turēdama lādi.
   Kad Tims sāka smieties, it kā nemūžam nebūtu redzējis kaut ko tik komisku, Alekss apvaldīja vēlmi viņam iesist un teica Kejai:
   – Tev jānorūda muskuļi, ja vēlies doties šajā ceļojumā. – Viņš zināja, ka Tima skaļo smieklu dēļ meitene neko nedzird, tomēr viņa saprata un pamāja. Alekss vēroja, kā viņa noliek lādi uz klāja, un Īlajs parādīja, kā to nostiprināt.
   Alekss rosījās, kravājot mantas, kamēr Keja atvadījās no trīs sievietēm. Viņam sagādāja prieku Tima nīgrie ņurdieni, kad Keja saņēma trīs skūpstus uz vaiga. Alekss jau bija paskaidrojis Kejai, ka Tims ļoti labprāt baudītu jauno meiteņu uzmanību, bet tās uz viņu nekad neskatās.
   Piecos viņi bija gatavi doties ceļā. Alekss pastāstīja Senkfulai, kā aprūpēt abus zirgus, ko nācās pamest. Simt jūdžu attālumā upes krastā bija cita maiņas stacija, kur viņi atstās laivu un sameklēs jaunus zirgus jāšanai pa sauszemi. Bet pagaidām viņi grasījās braukt pa ūdeni dienā un pavadīt naktis uz zemes. Ja krastā draudētu briesmas no zvēru vai indiāņu puses, viņi paliktu mazajā būdiņā laivas galā.
   Tims atraisīja laivu no piestātnes, un visi četri brīdi stāvēja, kamēr sievietes māja atvadas. Keja pacēla roku, bet Alekss iebikstīja viņai sānā un papurināja galvu.
   – Vīriešiem ir tik garlaicīga dzīve! – viņa čukstēja. – Jums nemitīgi jāatgādina sev nedarīt visparastākās un patīkamākās lietas.
   – Nē, meitēn, – viņš klusi atbildēja. – Mēs negribam ākstīties, mājot meitenēm.
   – Tu nemaz…
   – Jaunākais Jeits! – Greidija kungs uzsauca. – Kas tas par putnu?
   – Nav ne jausmas, – Keja atbildēja un, pacēlusi plaukstu pie acīm, vēroja putnu. Tā spārnu atvērums bija tik plats, ka varētu nodrošināt paēnu veselam skolas pagalmam.
   – Kas teikts tavās grāmatās?
   – Manās grāmatās?
   – Lādē, puika! Vai tev lādē nav Tīsija zinātnes grāmatu? – Greidija kungs drūmi rauca pieri.
   – Vēl neieskatījos, ser, bet lāde ir pietiekami smaga, lai tur būtu Džefersona kunga bibliotēka! – viņa attrauca.
   Īlajs pasmējās, bet paberzēja lūpas, to slēpjot.
   Greidija kungs turpināja drūmi raudzīties uz Keju.
   – Tava māte droši vien uzjautrinās par šādu necieņu,, bet es ne. Ieskaties tajā, un tad redzēsi augus, ko es savācu, jo nekad tādus nebiju redzējis. Vai varu droši pieņemt, ka tu nepazīsti arī augus, ja reiz nepārzini putnus,?
   – Nē, ser. Tas ir, jā, ser, pareizi. Es pazīstu tikai rozes savas mātes dārzā. Vai! Piedodiet, ser, es gribēju jokot. Tūlīt izņemšu grāmatas un noskaidrošu, kas tie par putniem un augiem.
   Šoreiz smaidu slēpt nācās Aleksam. Viņš saskatījās ar Īlaju, un abi papurināja galvu. Ja Greidijs un Keja pavadīs turpmākās nedēļas strīdoties, ceļojums būs ļoti interesants. Ja Greidijs tā sadusmotos, ka sūtītu Keju atpakaļ, Aleksam nāktos viņai pievienoties.
   Laiva slīdēja pa straumi, un Alekss jutās tā, it kā no pleciem noveltos smaga nasta. Viņš palūkojās uz Keju, kas sēdēja, nolikusi sev priekšā piezīmju papīru, bet klēpī un blakus turēja dažādus augus, un pasmaidīja. Viņš priecājās, ka nepameta meiteni krastā. Tādā gadījumā viņš šobrīd jau raizētos, jo neuzticējās pat šķietami dievišķajam Ādamam.
   – Vai vēlies, lai palīdzu? – Viņa centās turēt augu nekustīgu vējā, lai redzētu, kā lapas piestiprinātas stiebram. Tīsija zīmējumos zinātne apvienojās ar mākslu. Viņa zināja, ka labākajos dabas zīmējumus var redzēt pūku uz lapām, saskaitīt adatas un, pats svarīgākais, atpazīt augu pēc latīniskā nosaukumu vai vismaz noskaidrot, vai tam jau tāds piešķirts.
   Keja saviebās.
   – Ja tu palīdzēsi, viņš droši vien paziņos, ka es nestrādāju. – Viņa ar galvas mājienu norādīja uz Greidija kungu, kurš stāvēja priekšgalā un vēroja rāmo ūdens klaju. Svētā Jāņa upe tika dēvēta par slinku. Tā bija plata, reizēm pat trīs jūdzes, un plūda ļoti lēni. Turklāt pētnieku redzētais liecināja, ka arī tās pacēlums ir ļoti vienmērīgs.
   Alekss palūkojās uz Keju.
   – Mans pienākums ir sagādāt vakariņas, tātad putnus un zivis. Varbūt ļaušu tev uzzīmēt visu, ko nošaušu vai noķeršu, pirms Īlajs to nodīrās?
   – Lieliska doma.
   Viņas acīs pavīdēja pateicība, un Alekss papurināja galvu. Keja lūkojās uz viņu caur biezajām skropstām, slēpjoties zem salmu cepures malas, un viņš nekad nebija redzējis skaistāku meiteni, ne arī tādu, kuru tik ļoti gribētos noskūpstīt. Kā citi nesaskatīja, ka viņa ir sieviete?
   – Vai drīkstu palīdzēt mazajam brālim ar augiem un dzīvniekiem? – Alekss uzsauca Greidijam.
   – Dariet, kas jādara, bet nepametiet novārtā savus pienākumus. – Viņš pētīja kartes un pat nepacēla skatienu uz Aleksu.
   – Nu lūk. Es jau teicu, ka viss būs labi.
   – Tu jau parasti visu nokārto, – Keja sacīja un atkal pievērsās zīmēšanas papīram. Aleksam bija patīkami klausīties viņas vārdos.
   Pēc sešām stundām viņš nožēloja, ka brīvprātīgi pieteicies šim darbam. Klausot Kejas prasībai un rīkojoties par spīti Īlaja paustajam riebumam, viņš šāva tikai dažādus putnus un atdeva tos Kejai.
   Sākumā viņa nespēja izdomāt, kā tos novietot. Pirmo viņa atbalstīja pret piesietu kasti un, kā bija mācīta, zīmēja tieši to, ko redzēja. Beigās viņai bija attēls ar beigtu putnu pie kastes. Ļoti nepievilcīgs.
   Greidija kungs palūkojās uz zīmējumu un painteresējās, vai viņa zīmēs arī katlu putnam blakus. Īlajs vēroja meiteni, it kā jautājot, kā viņa uztvers šo bargo pārmetumu, bet nemitīgās Džounsa kunga sūdzības bija sagatavojušas viņu visām Greidija kunga piezīmēm.
   – Iztēle! – Keja klusi nomurmināja un ātri uzskicēja putnu dzīvu barošanās brīdī. Traucēja tikai tas, ka viņai nebija ne jausmas, ko putns ēd. Vai pievienot kukaini, zivi vai auga sēklu?
   – Ko šis putns ēd? – viņa uzsauca Aleksam.
   – Kuitala vai mērkaziņa? – viņš jautāja.
   Brīdi neticīgi blenzusi uz Aleksa muguru, Keja savā nesaprotamākajā skotu izloksnē visos sīkumus pastāstīja, ko domā par cilvēkiem, kas slēpj zināšanas par eksotiskām Floridas radībām.
   – Cilvēkam vajadzīgi daži noslēpumi, – Alekss noteica un nošāva vēl vienu putnu.
   Pēc stundas Keja uzšņāca:
   – Turi to nekustīgu! Kā lai es uzzīmēju putnu, ja tas raustās?
   – Ja es drīkstētu apgriezt tai radībai kaklu, tā vairs necenstos aizbēgt, – viņš noņurdēja. Viņam uz ceļiem bija viens no pusduča putnu, ko viņš rīta gaitā nošāvis, bet šim bija trāpīts spārnā – tas bija pavisam dzīvs. Kurš varētu iedomāties, ka putns ir tik spēcīgs? Kad tas attapās Aleksam rokās un nekavējoties centās atbrīvoties, vienlaikus nobrāžot Aleksam ādu no rokām, viņš jau grasījās putnu apklusināt, bet Keja viņu apturēja.
   – Putns ir pārāk skaists, lai to nogalinātu un apēstu.
   Ļauj, es to uzzīmēšu, un pēc tam varēsi to palaist vaļā.
   – Tev tas nešķistu tik skaists, ja tu… Au! Nu tā, turi putnu, un es to uzzīmēšu.
   – Sacensībās uzvarēju es, vai atceries? – Keja turēja galvu noliektu, slēpjot smaidu.
   Kad pienāca Greidija kungs, Alekss jutās pārliecināts par atbalstu. Bet Greidijs Kejai teica:
   – Redzu, ka tev patīk Bertrema kunga darbi.
   – Jā, ser, – Keja apņēmīgi noteica.
   – Labi, turpini, – Greidijs atvēlēja un atgriezās pie kartēm.
   Keja palūkojās uz Aleksu, kurš atrāva galvu tieši pēdējā brīdī, lai saniknotais putns netrāpītu viņam ar knābi žoklī.
   – Nemaz necenties jautāt, kas ir Bertrems. Man nav ne jausmas. Kāpēc cilvēki runā, ka tu spēj apburt dzīvniekus?
   Alekss samiedza acis un kaut ko noņurdēja par nepateicību. Veltīt laiku un pūles dzīvnieka nomierināšanai pirms sacīkstēm bija viens, bet šis putns… tas bija pārbiedēts līdz nāvei. Alekss uz brīdi nokaunējās, ka aizmirsis visu bērnībā apgūto. Toreiz viņš bija vientuļš un meklēja sabiedrību dzīvnieku vidū.
   Palūkojies uz putnu, ko cieši turēja rokās, viņš veltīja tam visu uzmanību. Viņš jau sen bija atklājis – ja viņš izraidīja no prāta visu apkārtējo pasauli, tas bieži vien notika arī ar zvēru, kam viņš pieskārās. Putns sirds sāka dauzīties lēnāk, un Alekss pieskārās tā galvai. Spalvas bija siltas un gludas, un viņš centās iedvest putnam mieru. Māte mēdza teikt, ka talants, ko Alekss mantojis no viņas ģimenes, ietekmē to, ko viņš liek izjust dzīvniekiem.
   Putns pamazām nomierinājās un pārtrauca pretoties. Kad tas sastinga, Alekss pacēla skatienu un ieraudzīja, ka pārējie viņu vēro.
   – Kā tev tas izdevās? – Keja čukstēja.
   Alekss paraustīja plecus un nerimās glāstīt lielā putna spārnus.
   Keja pievērsās tuvākajam cilvēkam – Timam – , lai pajautātu, vai arī viņš to redzējis, bet zēns aizgriezās. Viņa uztvēra Īlaja skatienu, un vīrs noteica:
   – Laikam šo putnu vakarā neēdīsim.
   – Nē, viņš to droši vien apprecēs, – Keja nopūtusies sacīja. Viņa tik ļoti izklausījās pēc mīlas pārņemtas meitenes, ka Īlajs un Greidija kungs iesmējās.
   Alekss kā brīdinot papurināja galvu, bet arī viņš smaidīja.
   – Ķeries pie zīmējuma, pirms atlido viņas tēviņš un to pamodina.
   Keja sāka zīmēt, cik ātri vien spēja. Tie nebija gatavi zīmējumi, bet vajadzēja tikai ieskicēt līnijas.
   – Kā tu zini, ka tas nav tēviņš?
   – Vai tas ir apvainojums? – Alekss jautāja un izklausījās tik patiesi sašutis, ka viņa iesmējās.
   – Jums abiem jārunā angliski, – Tims sacīja.
   – Lai tu noklausītos? – Keja vaicāja.
   – Lai kapteinis zinātu, ko tev aizliegt, – Tims atcirta un iesmējās, acīmredzot domājot, ka pateicis kaut ko asprātīgu.
   Keja pateica tādu skotu žargona vārdu, ka Alekss pavēlēja viņai paklusēt. Viņš izklausījās pārsteigts.
   Strādājot Keja ieminējās:
   – Es gribu izdarīt to pašu, ko tēvocis Tīsijs, un attēlot putnus dabiskajā vidē. Kad pasniedz man tos beigtus, es tos uzzīmēju nedzīvus. Ja varētu blakus nolikt kukaini vai augu, tie izskatītos dzīvāki.
   – Labāk noliec spalvu un skaties, kur esi.
   – Nevaru. Greidija kungs…
   – Kad viņš ieraudzīs, cik labi ir zīmējumi, viņš tevi noteikti slavēs, – Alekss sacīja, kaut gan nejutās par to pārliecināts. Tiklīdz viņi pameta piestātni, Greidijs pārvērtās par bargu kuģa kapteini. Viņš gribēja saglabāt visu ieraudzīto, un Keja vēlējās paklausīt. Alekss brīnījās, kāpēc Greidijs nav paņēmis līdzi vismaz sešus māksliniekus.
   – Viņš to varētu atļauties, – Alekss klusi noņurdēja. Arī viņš pats saprata, ka vērsis pret Greidiju daļu no sava rūgtuma pret tiem bagātajiem ļaudīm, kurus reiz bija uzskatījis par draugiem.
   – Ko tu teici?
   – Neko, meitēn. Es…
   Keja viņu skarbi uzlūkoja. Acīmredzot viņa bija dzirdējusi vārdus un zināja, kam tie veltīti.
   – Piedod, es zaudēju savaldību. Apsolu tā vairs nedarīt, ja atnāksi un aplūkosi šo vietu. Tā ir brīnišķīga.
   Keja paskatījās uz Greidija kungu, bet viņš aizrāvies pētīja papīrus uz mazā galdiņa un nekam nepievērsa uzmanību. Viņa mēģināja piecelties, bet kājas bija notirpušas, un viņa sagrīļojusies atkrita pret Aleksu.
   Viņa ar plaukstām atbalstījās pret Aleksa krūtīm un uz brīdi sastinga. Zem krekla bija spēcīgi muskuļi.
   – Esi pieņēmies svarā, kopš satikāmies.
   Alekss satvēra viņu aiz pleciem un atbīdīja nostāk.
   – Nav īstais brīdis. – Viņš aši pameta skatienu apkārt, lai redzētu, vai kāds viņu pamanījis, bet visi bija aizņemti.
   – Es tikai raizējos par tavu veselību. Ko tu ēdi?
   – Centos neatpalikt no tevis. Un Senkfula šo to pagatavoja.
   – Senkfula pasniedza tev ēdienu? – Viņi gāja uz laivas pakaļgalu.
   – Jā, un kas tur slikts? Viņa gatavoja arī tev, vai ne?
   – Protams, bet es biju apmetusies viņas namā un maksāju par pakalpojumiem. Vai tu viņai maksāji?
   Alekss pasmaidīja.
   – Ja es nezinātu, ka tā nav, tad nodomātu, ka esi greizsirdīga. Nē, es viņai nemaksāju naudā, bet nācās maksāt ar nebeidzamiem stāstiem par Tīsiju. Viņa gribēja zināt visu, pat to, ko viņš ēd brokastīs.
   – Bet tu neko nezināji, jo biji… – Viņa aprāvās, uztvērusi Aleksa skatienu.
   – Lūdzu, apklusti un skaties apkārt. Nevari taču visa ceļojuma laikā vērot tikai beigtus putnus.
   – Es… – Keja apklusa, jo tiešām sāka lūkoties apkārt. Plašās, rāmās upes klajs tik tikko šūpojās, plūstot viņiem pretī. Alekss pateica, ka viņi dodas pret straumi, jo brauc uz dienvidiem.
   – Gluži kā Nīla. Arī plūst uz ziemeļiem, – Keja noteica un jautāja, kāpēc viņš tik daudz par šo vietu zina.
   – Kamēr tu slapstījies pa krūmiem un skūpstīji meitenes, es uzdevu jautājumus maiņas vietā. Ja cilvēkam nopērk alu, viņš ir gatavs runāt visu nakti.
   – Vai tā tu uzzināji putnu nosaukumus?
   – Nē. Naktīs biju nomodā un lasīju grāmatas no Tīsija lādes. Senkfula man tās aizdeva.
   Kejai šķita interesanti, ka Senkfula atteicās atvērt lādi viņai, jaunam vīrietim, bet aizdeva grāmatas Aleksam. Greizsirdība bija kaut kas jauns, bet viņa piepeši saprata, kādas ir šīs izjūtas.
   Viņa atkal pievērsās upei. Krastā auga koki, kuru zari slīga ūdenī. Gar malām stāvēja balti putni ar garu, stiegrainu kaklu.
   – Gribu tos uzzīmēt, – viņa ieminējās.
   – Tev vēl būs iespēja.
   Virs galvas aizlidoja ērglis, pēc tam putns, ko Alekss nodēvēja par zivju ērgli.
   – Jā, zinu. Tu gribi to uzzīmēt.
   Ūdenī lēkāja zivis, un Keja nometās četrrāpus, lai tās aplūkotu. Alekss vēl nebija sagādājis viņai zivis. Viņa pamanīja kaut ko tieši zem ūdens virsmas un stiepa pirkstgalus tam pretī, pagriežot galvu un uzlūkojot Aleksu.
   – Varbūt šovakar noķer zivis, lai es…
   Alekss piepeši satvēra viņu aiz padusēm un parāva atpakaļ. No ūdens iznira kāds šķietami aizvēsturisks dzīvnieks un sakļāva garos, neglītos žokļus ap vietu, kur vēl pirms brīža bija Kejas roka.
   Viņa brīdi sēdēja nekustīga, un Alekss viņu turēja. Kad viņš meiteni atlaida, viņa smagi atkrita uz klāja.
   – Tevi gandrīz apēda, vai ne? – Tims skaļi painteresējās, manāmi iepriecināts. – Ja esi tik dumjš, ka liec roku aiz borta, esi pelnījis, lai to nokož. Un, ja tā būtu tava zīmējamā roka, nāktos iemest tevi ūdenī, jo neko citu jau nemāki. Pat pacelt kaut ko vieglu. – Viņš sašūpojās uz papēžiem un uzvaroši pasmaidīja.
   – Toties es varu pacelt ļoti daudz, – Alekss noteica, nikni skatīdamies uz augumā garo zēnu, kurš tomēr bija collu vai divas īsāks nekā Alekss un daudz vieglāks.
   – Es jau tikai pajokojos, – Tims sacīja. – Vienmēr ir bailīgi redzēt pirmo aligatoru.
   – Un cik esi redzējis tu, puika? – Īlajs painteresējās.
   – Vairāk nekā viņš, – Tims nomurdēja, skatoties uz abiem vīriešiem, kas bija netaisnīgi viņam uzklupuši.
   Keja vēl joprojām bija sastingusi un lūkojās uz laivas galu, aiz kura no ūdens bija izniris aligators. Alekss pieliecās viņai pie auss.
   – Tuvojas Greidijs. Saņemies un, pats galvenais, neraudi. Vai dzirdi?
   Viņai izdevās pamāt.
   – Vai tev iekoda? – Greidija kungs bažīgi jautāja.
   Keja ievilka elpu un mēģināja piecelties. Alekss stāvēja viņai aiz muguras un slepus pieturēja, lai viņa nenokristu.
   – Vai man iekoda? – viņa jautāja. – Nedomāju gan, ser.
   Jājautā, vai es tam nepārgriezu rīkli.
   – Vai ar to nazi, kas tev ir rokā?
   Keja palūkojās uz labo roku un ieraudzīja, ka vēl joprojām tur spalvu, ar ko bija zīmējusi. Bailēs viņa to žņaudzīja vēl ciešāk. Kuplās spalvas galu klāja tinte. Ar šādu ieroci nevarēja stāties pretī aligatoram.
   – Tinte nāsīs zvērus smacē, – viņa paziņoja, jūtot Aleksa spēcīgo plaukstu uz krustiem; tā neļāva viņai bailēs saļimt.
   Greidija kungs nesmējās. Viņš drūmi uzlūkoja Aleksu. – Pieskati jaunāko brāli un parūpējies, lai vairs nebūtu tādu negadījumu.
   – Ļoti labprāt, – Alekss noteica.

Astoņpadsmitā nodaļa

   Pēc sastapšanās ar aligatoru Keja uzvedās klusāk. Ādams reiz bija ieminējies, ka viņa visu mūžu ir sargāta un nenojauš, kāda ir īstā pasaule. Toreiz Kejai tāda runāšana likās nejauka, bet tagad viņa pamazām saprata, ko brālis domājis. Pasaule nelīdzinājās viņas mājām, kur par viņu rūpējās brāļi un tēvs, un arī māte vienmēr bija gatava palīdzēt, lai atrastu kādu risinājumu.
   Nelaime viesa viņā sajūtu, ka saņemta otra iespēja dzīvot. Ja Alekss nebūtu blakus un nerīkotos tik zibenīgi, aligators viņai iekostos rokā un ierautu dzelmē sev līdzi. Viņa nemūžam neizdzīvotu.
   Visu atlikušo dienu viņa vairāk vēroja apkārtni, sākot ar ceļabiedriem un beidzot ar putniem debesīs. Laiva virzījās uz dienvidiem, un viņa dzirdēja nekad vēl neiepazītas skaņas. Tūkstošiem putnu saucienus papildināja klusa rēkoņa, bet tā pieņēmās spēkā ar katru nākamo minūti, it kā lielu akmeni nesteidzīgi vilktu pār oļiem. Skaņa bija vienlaikus baisa un interesanta.
   Keja pacēla skatienu no zīmējuma, kurā bija attēlojusi Greidija kunga iedoto augu. Īlajs tīrīja putnus vakariņām, ko visi nepacietīgi gaidīja, jo bija ēduši tikai maizi un sieru.
   – Kas tā par skaņu?
   – Vai tas dobjais troksnis?
   Viņa pamāja.
   – Aligatori iekārtojas uz naktsguļu.
   Keja mēģināja apslāpēt šausmas, kas modās sirdī. – Laikam viņu ir daudz, ja jau rada tādu troksni.
   – Vairāki simti, – Īlajs atbildēja. – Pat tūkstoši. Viņi rāpjas cits citam pāri. Gan redzēsi. Bet nesatraucies. Mēs apmetīsimies tālu no viņiem.
   Keja tikai pamāja, jo nespēja parunāt.
   Greidija kungs lika piestāt krastā ilgi pirms saulrieta, un viņi airējās uz zemes pusi. Keja pamanīja veca ugunskura paliekas uz neliela pakalna.
   – Šeit kāds jau bijis, – viņa teica Aleksam, kurš skraidīja apkārt laivai, piesienot to ar virvēm.
   – Jā, šeit cilvēki ir viesojušies, – viņš sacīja, – bet vēlāk redzēsim vietas, kur vēl neviens nav spēris kāju. Vai tevi tas interesē?
   Keja spēja domāt tikai par neglīto aligatora galvu, kas pacēlās no ūdens. Viņa bija skaidri redzējusi neticami asos zobus.
   Alekss sajuta viņas bailes.
   – Nāc šurp. Nestāvi tur, paņem kastes un izcel krastā. Vai domā, ka varēsi laiskoties tikai tāpēc, ka skaisti zīmē?
   – Vispār jau… – Keja iesāka, bet apklusa, uztvērusi Greidija kunga skatienu. Viņa paņēma smago kasti, ko sniedza Alekss, un uznesa to pakalnā.
   Nākamās stundas laikā viņa bija pārāk aizņemta, lai domātu. Abi ar Aleksu uzcēla vienu no trīs teltīm. Viena bija paredzēta viņiem, otra Īlajam un Timam, pēdējā Greidija kungam. Keja nesa kastes no laivas augšā pakalnā, līdz kājas sāpēja un roku muskuļi piepūlē trīcēja.
   – Tu pieradīsi, – Alekss noteica un tik spēcīgi uzsita meitenei pa plecu, ka viņa gandrīz nokrita.
   – Vai arī nomiršu, – Keja atcirta, bet, uztvērusi Tima nicīgo smīnu, pacēla smagāko no kastēm, ko Īlajs bija izlicis, un stiepa to pakalnā. Kad viss bija sakrauts un teltis uzceltas, viņai gribējās apgulties un iztukšot mucu ēdiena, tomēr vēl vajadzēja strādāt. Alekss paskaidroja, ka jāpalīdz Īlajam gatavot vakariņas.
   – Viņam taču ir putni. Viņš tos tīrīja vairākas stundas.
   – Vai redzi tos kokus?
   Keja pielika plaukstu pie krustiem un gurdi palūkojās caur krūmiem uz vietu, ko norādīja Alekss. Tur auga nelieli koki, un tajos karājās koši, apaļi augļi.
   – Apelsīni! – viņa izbrīnīta sacīja. Savā mūžā viņa bija apēdusi tikai divus apelsīnus, jo tā bija dārga un reta delikatese, ko parasti pasniedza Ziemassvētkos kā īpašu kārumu. – Vai tie ir īsti?
   – Ļoti. Ja tu tik daudz laika nepavadītu, skūpstot meitenes viesu namā, es tev būtu parādījis apelsīnu kokus ciematā.
   – Ja tu tik ilgi nerakņātos pa Senkfulas grāmatām un ar viņu nejokotos, es būtu gājusi tev līdzi.
   Alekss iesmējās.
   – Vai nāksi?
   – Uz kurieni?
   – Lasīt apelsīnus. Īlajs grib izcept šos putnus apelsīnu sulā.
   – Izklausās brīnumgardi. Es varētu apēst visus.
   Kad vairāki lieli koki šķīra viņus no pārējiem, Alekss sniedza meitenei roku.
   – Nu, gausuli, iesim ievākt ražu apelsīnu audzē.
   Keja satvēra viņa roku, otru plaukstu pacēla pie cepures, un viņi skriešus šķērsoja zālāju, tuvojoties kokiem.
   – Smaržo debešķīgi, – viņa paziņoja, atlaidusi Aleksa roku, un virpuļoja apkārt.
   – Labāk par jasmīnu eļļu? – Viņš rāva augļus un lika tos lielā maisā.
   – Nedomāju, ka jebkas smaržo tik labi. – Viņa pacēla apelsīnu pie deguna un ieelpoja aromātu.
   – Tev patika jasmīni vai mani mati?
   – Degunam baudu sagādāja tas, ka biji tīrs.
   – Pamēģini to pateikt Timam. Viņš droši vien tevi pārmestu pār bortu.
   – Kāpēc es tam izlutinātajam puišelim tik ļoti nepatīku?
   – Tieši tāpēc. – Kā, lūdzu?
   – Nupat pateici. Tu viņi uzskati par puišeli un atbilstoši izturies.
   Keja atbalstījās pret stumbru un pētīja skaistos augļus.
   – Es vispār nekā neizturos. Tik tikko paskatos uz viņu. – Tieši tā. Tims domā, ka ir par tevi vecāks un vairāk pieredzējis, tāpēc tev vajadzētu viņu uzskatīt par gudrāku.
   – Viņš nav gudrāks pat par manām lellēm.
   – Nē, – Alekss sacīja, kad viņa pasniedzās pēc apelsīna. – Tos ne. Īlajs teica, ka saldākie augļi ir koku dienvidu pusē. Vai zināji, ka apelsīni Floridā neauga, līdz tos atveda kāds spāņu pētnieks?
   – Tūlīt uzminēšu. Ponss de Leons?
   – Tieši tā. Šīsdienas vēstures stundu esi apguvusi, un tagad varam brīdi apsēsties un neko nedarīt. Nezinu, kā tev, bet man šī bija gara diena.
   Keja tik tikko apvaldīja smaidu. Viņa zināja, ka Alekss tā rīkojas viņas dēļ. Pats viņš nemaz nebija noguris, bet viņa šajā dienā bija nēsājusi vairāk smagumu nekā visā mūžā. Alekss izvēlējās mīkstas zāles klajumiņu zem koka, no kura pavērās skats uz pakalniem un ziedu pilno pļavu.
   – Ļoti skaisti, – Keja noteica, paņemot apelsīnu, kuram bija izgriezts caurums. – Kas ar to jādara?
   Alekss parādīja, kā saspiest augli un izsūkt sulu no cauruma.
   – Ārkārtīgi gardi, – Keja atzina, – un es jūtos ļoti pārgalvīga, viena pati apēdot veselu apelsīnu. Žēl, ka nevaru aizvest kravu uz Edilīnu. Es izdalītu apelsīnus visiem bērniem un pat pieaugušajiem.
   – Kā ar Maiklu un Ābramu? Un to trešo?
   Keja brīdi centās atcerēties vārdu.
   – Bendžamins. – Viņai pār zodu pilēja sula, un apelsīns bija sauss. Alekss pasniedza vēl vienu, kurā bija izgriezis caurumu.
   – Spēlmanis?
   – Viņš tiešām ir spēlmanis, vai ne? – Abi sēdēja tuvu viens otram. Kad Keja pasniedzās pēc trešā apelsīna, viņa pieskārās Aleksa krūtīm. Līdz šim viņa nedomāja par skūpstu, bet tagad ielūkojās vīrietim acīs, un nogurums pagaisa.
   Vēl nupat viņa sēdēja un vēroja ainavu, bet jau nākamajā mirklī gulēja Aleksa skavās un viņu skūpstīja. Ūsas kaitināja, jo nebija iespējams skart viņa ādu, tomēr viņa sajuta vīrieša lūpas. Viņš tās pavēra platāk un ar mēles galiņu pieskārās viņas mēlei, un Keja gandrīz metās viņam virsū. Meitene ar visu augumu pacēlās un piespiedās viņam klāt, gandrīz nogāžot vīrieti zemē.
   Alekss atrāvās pirmais.
   – Nē, meitēn, – viņš klusi sacīja. – Pārāk daudz nevar. Skūpsti ir labi, bet tie noved pie kaut kā cita, un es zinu, ka tu to nevēlies.
   Keja atkrita pret koku, sirdij strauji pukstot.
   – Kā tu zini, ko es gribu?
   Alekss klusēja, tikai sēdēja un strauji elpoja, pūlēdamies nomierināties.
   – Aleks, tu lieliski smaržo. Tava elpa dvašo pēc apelsīniem, un es tiešām vēl joprojām jūtu jasmīnu aromātu tavos matos. Tu… – Viņa pagriezās un uzlūkoja Aleksu, biezajām skropstām slīgstot lejup.
   Viņš ievaidējās tik skaļi, ka pārspēja visus aligatorus, un piecēlās.
   – Tu mani iedzīsi neprātā, meitēn. Es nožēloju, ka pieļāvu grēcīgas domas. Bet jāatzīst, ka tu tās uztver ļoti mierīgi.
   – Mācītājs to saka ik svētdienu. Mēs visi viegli krītam grēkā, ja rodas iespēja.
   – Tu pielāgojies labāk nekā daudzi citi. Neskaties vairs uz mani tā. Kā es varēšu lūkoties Tīsijam Konoram acīs, ja atvedīšu tevi ar salauztu sirdi un zaudētu tikumu?
   Keja pievirzījās viņam tuvāk, uzlika roku vīrietim uz krūtīm un pacēla skatienu.
   – Vai tu salauztu man sirdi, Aleks?
   – Ir citas ķermeņa daļas, par ko es uztraucos vairāk. Iesim! Mums jāaiznes augļi Īlajam.
   Keja smaidot gāja viņam pa priekšu, un viņi atgriezās nometnē pa nelielo, pašu iemīto taku zālē. Alekss teica, ka nožēlo grēka ieviešanu, bet, lai kā viņš to nosauktu, Kejai skūpsti sagādāja prieku. Viņa tikai nožēloja, ka Alekss neļauj kādu no tiem pabeigt.
   Nometnē pārējie viņus jau gaidīja, un Tims daiļrunīgi pauda savu viedokli par Aleksa un Kejas ilgo gājienu pēc apelsīniem. Īlajs un Greidija kungs klusēja, bet veltīja Kejai savādus skatienus. Viņa apsēdās pie uguns un vēroja, kā Īlajs ātri, prasmīgi sagriež apelsīnus ceturtdaļās un nenomizojis iesviež katlā pie putniem.
   Keja bija tik ļoti pārgurusi, ka baidījās iemigt, pirms ēdiens gatavs, bet zināja, ka Alekss viņu pamodinās. Slīgstot miegā, viņa nodomāja, ka Alekss par viņu vienmēr rūpējas.
   Tomēr pēc piecām minūtēm viņa pamodās no moskīta kodiena. Tam sekoja vēl viens un vēl. Keja sita sev pa rokām, kaklu un pa seju, tad pielēca kājās un sāka vicināt rokas, lai atvairītu kukaiņus. Īlajs rāmi gatavoja ēdienu un šķietami pat nemanīja nelietīgos asinssūcējus.
   – Man tie netraucē, – viņš sacīja.
   – Pamēģini šo. – Greidija kungs sniedza Kejai apaļu metāla kārbu ar biezu ziedi. – Uzliec to uz kakla un sejas. Vajadzētu palīdzēt.
   Keja paņēma plaukstās nedaudz ziedes, saberzēja tās un laida pār seju, kaklu un delnu virspusi. Pietika ar smaržu, lai viņa justos labāk.
   – Kas tas ir?
   – Manas mātes darinājums, – Greidija kungs sacīja, paraustīdams plecus. – Kaut kāda eļļa ar lavandu un vēl kaut ko. Ja darbojas, es tev sagādāšu recepti.
   – Pald… – Keja iesāka, bet Alekss viņu pārtrauca.
   – Mūsu mātei tas patiktu, vai ne, mazo brāl?
   – Ļoti, – Keja piekrita, lūkojoties uz Greidija kungu. Viņa acis uguns gaismā mirdzēja, un iegarenās vaigu bedrītes grima ēnā. Viņš bija ļoti pievilcīgs, un Keja domāja par viņa ģimeni. Viņš bija Ārmitidžs.
   – Vai gribi kaut ko ēdamu? – Alekss saīdzis painteresējās.
   – Jā, labi. – Keja negribīgi atrāva skatienu no Greidija kunga… Džeimija.
   – Vai ar vienu grēku dienā tev nepietiek? – Alekss čukstēja viņai ausī, kad Greidijs atvirzījās. – Ko teiktu tava māte?
   – Viņa ir lietišķa sieviete un teiktu, ka drīkstu ielavīties viņa teltī, ja pēc tam būtu precēta ar Ārmitidžu. Māte negribētu, lai skūpstos ar noziedznieku.
   To pateikusi, Keja nekavējoties nožēloja savus vārdus.
   Viņa redzēja tikai Aleksa acis, bet tajās pavīdēja sāpes.
   – Labi, – viņš atkāpies noteica. – Dodu savu svētību.
   Keja vēroja, kā Alekss aiziet no apmetnes un dodas uz augļu koku audzi. Viņa ilgpilni palūkojās uz ceptajiem putniem, no kuriem pilēja apelsīnu mērce, un atkal uz taku. Meitene bija nogurusi un izsalkusi, tomēr viņa jutās sāpinājusi Aleksu, un vajadzēja to vērst par labu.
   Īlajs atrisināja viņas dilemmu, pasniedzot šķīvi ar diviem ceptiem putniem.
   – Aiznes viņam.
   Keja apķērās tieši laikā, lai neuzspiestu Īlajam uz vaiga pateicības skūpstu. Paņēmusi šķīvi, viņa tumsā sekoja Aleksam.
   – Kāpēc viņam tiek pirmajam? – Tims jautāja. – Vai nevajadzētu piespiest viņu atgriezties un ēst šeit?
   – Sēdi, puika, un nejaucies citu darīšanās, – Īlajs pavēlēja.
   Keja bez pūlēm atrada Aleksu. Viņš stāvēja zem koka, kur viņi abi vēl nesen bija sēdējuši.
   – Atnesu tev ēdienu.
   – Man šķita, ka gribi ēst kopā ar Ārmitidžu.
   Keja apsēdās viņam pie kājām, noplēsa putna stilbu un sāka ēst.
   – Brīnišķīgi. Kāda greznība! Mēs ēdam apelsīnus, cik vēlamies. Vai ceļojuma beigās mums kļūs nelabi, uz tiem paskatoties? – Alekss neatbildēja, un Keja jautāja: – Kāpēc viņš tevi tik ļoti kaitina?
   – Ne jau viņš. Tu. – Ko es izdarīju?
   Alekss apsēdās viņai pretī un ķērās pie cepeša.
   – Runa ir par naudu.
   – Jo viņam tā ir?
   – Nē, – Alekss atbildēja. – Jo tu esi gatava precēties naudas dēļ.
   – Tu pats tā izdarīji, – Keja atgādināja un gatavojās dusmu izvirdumam, bet nesagaidīja to.
   – Nē. Lilita nebija bagāta, kaut gan visi tā domāja.
   – Lūdzu, pastāsti, – Keja aicināja.
   – Lilita bija kādas vecas, bagātas, naipilnas sievietes Enijas Andervudas apmaksātā laika kavētāja. Veča bija aizbiedējusi pat alkatīgākos radus, tāpēc viņai neviena nebija. Bet viņa nevēlējās, lai to zinātu visa Čārlstona, tāpēc nolīga Lilitu un paziņoja pārējiem, ka Lilita ir viņas radiniece.
   – Vai viņa pret tavu sievu izturējās labi?
   – Nepavisam, bet Lilita to pacieta, līdz sastapa mani. Es večai pateicu šo to, kas lika viņai atkāpties. Viņa dusmojās, ka Lilita viņu pametīs, lai dzīvotu kopā ar mani pēc kāzām. Starp citu, par tām samaksāju es.
   – Cik ļoti viņa dusmojās? Vai pietiekami, lai Lilitu noslepkavotu?
   – Viņa nogalinātu mani, nevis Lilitu.
   Keja lūkojās uz viņu tumsā, ko pildīja aligatoru rēkoņa, un sacīja:
   – Es neesmu juriste, bet, ja reiz Lilita nebija tik bagāta, kā visiem šķita, tas iznīcina tavu slepkavības motīvu.
   Ja tu pateiktu advokātam…
   – Vai tev šķiet, ka es to nedarīju? – Alekss gandrīz kliedza. – Vai domā, ka es to visu nepastāstīju advokātam? Viņš devās pie vecās Andervudas, un tā turpināja melot. Teica, ka Lilita bijusi viņas māsas mazmeita un mantiniece, un tāpēc es viņu apprecēju. Viņa apgalvoja, ka es nogalināju nabaga meiteni, lai iegūtu Lilitas mantojumu. Pat teica, ka brīdinājusi Lilitu pirms kāzām… bet tā vismaz bija patiesība. – Alekss dziļi ievilka elpu un nomierinājās. – Tā vecā sieviete noskauda Lilitai katru maizes drupatu, ko deva. Lilita valkāja tās dārgās drānas, lai izrādītos pilsētnieku priekšā, bet ne tāpēc, ka veča bija dāsna.
   Keja brīdi domāja.
   – Vai tāpēc tu bēdz mežā un ne ar vienu nerunā, kad es ieminos par Džeimija Ārmitidža bagātībām?
   Bija tumšs, tomēr viņa juta, ka Alekss vairs nav tik sasprindzis.
   – Jā, meitēn, tieši tā.
   – Vai tev nav ienācis prātā, ka es tik mīlīgi runāju par Džeimiju, jo vēlos izraisīt greizsirdību?
   Alekss sastinga, pacēlis pie mutes ceptā putna spārnu.
   – Nē, šāda doma man nekad nav ienākusi prātā.
   – Reizēm, – Keja iesāka un noslaucīja muti, – vajadzētu paraudzīties apkārt, nevis dzīvot pagātnē. – Viņa palūkojās uz kaulu pilno šķīvi. – Es jūtos daudz labāk un došos gulēt. Kad nāksi atpakaļ, atnes šķīvi.
   Viņa paspēra tikai četrus soļus, pirms Alekss uzlika plaukstu viņai uz pleca un pievilka meiteni tuvāk.
   – Tu man vienmēr liec justies labāk, – viņš atzina un paslēpa seju viņai pie kakla. – Tu ķeries pie sliktākā manā dzīvē un padari to paciešamu.
   – Aleks, – viņa nočukstēja. – Mīlējies ar mani.
   – Es nedrīkstu, meitēn.
   – Šodien tikai sekunde šķīra mani no nāves. Kad satikāmies, tevi no nāves šķīra diena. Tava Lilita nenodzīvoja tik ilgi, lai izbaudītu kāzu nakti.
   Alekss piespieda viņas pirkstgalus sev pie lūpām.
   – Manā būtībā kaut kā trūkst, es nejūtos kā vienots veselums. Tas, ko man nodarīja, ir kaut ko salauzis. Es nevaru būt tas, ko vēlies.
   – Un es nekad nebūšu sieviete, kuru zaudēji, tātad esam norēķinājušies.
   Keja atbrīvojās no viņa rokām un spēra soli nometnes virzienā, bet Alekss viņu notvēra un apskāva, un Keja pastiepās pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu. Alekss brīdi lūkojās viņai acīs, mēģinot noskaidrot, vai viņa tiešām ir pārliecināta. Nākamajā mirklī viņš sāka meiteni skūpstīt tā, kā viņa nekad nebija piedzīvojusi. Keja bija apmainījusies šķīstiem skūpstiem ar saviem pielūdzējiem un divas reizes arī Aleksu, bet nekad nebija jutusies šādi.
   Viņš virzīja plaukstas pār meitenes muguru, rokām, skaustu, matiem.
   – Vai zini, ka tu mani padarīji traku jau kopš pirmās dienas? – Alekss klusi jautāja, skūpstot viņas kaklu.
   Keja atmeta galvu, lai viņam būtu vieglāk piekļūt klāt.
   – Tu mani ienīdi.
   – Savā kleitā tu izskatījies kā eņģelis. Domāju, ka esmu miris un tu mani ievedīsi paradīzē.
   – Aleks, tā ir ļoti labi.
   Viņš ātri skūpstīja Kejas kakla jutīgāko vietu, viegli kodīdams ādu. Keja juta ceļgalus sagrīļojamies. Alekss pieliecās un pacēla viņu uz rokām, uzmanīgi noguldīja mīkstajā zālē un sāka atpogāt meitenes kreklu. Zem tā viņas krūtis sedza ciešais apsējs, bet Alekss viņu ātri atbrīvoja no tā un krekla.
   Kad viņa lūpas pieskārās meitenes krūtij, viņa iestenējās.
   – Es pat nenojautu… – viņa nomurmināja. Vīrieša rokas un lūpas šķietami bija visur, un drēbes ar vienu ātru kustību noslīdēja no viņas auguma. Palikusi kaila, Keja centās piekļaut vīrieti sev klāt, bet viņš atvirzījās.
   – Gribu tevi redzēt, aplūkot augumu, pēc kura tik ilgi esmu alcis.
   Keja bija trausla, bet viņas ķermenis pēc ilgajiem pārbaudījumiem bija tvirts. Alekss laida plaukstas pār augšstilbiem, vēderu un augstāk līdz kaklam.
   – Nekad neesmu redzējis tik skaistu sievieti, – viņš sacīja.
   – Vai es neizskatos pēc zēna? – Viņa bija aptvērusi Aleksa skaustu un lūkojās acīs.
   Alekss tikai iesmējās, un Keja bikli uzlika roku viņam uz krūtīm.
   – Vai drīkstu tev pieskarties?
   – Jā, – viņš aizsmacis izdvesa. – Pieskaries, cik vēlies un kur vēlies. – Keja smaidot atpogāja viņa kreklu un ieslidināja roku aiz tā. Aleksam bija daudz vairāk muskuļu, nekā Kejai šķita, un viņa saprata, ka radījusi priekšstatu par viņu pirmajā naktī un nav to mainījusi. Viņa uztvēra Aleksu kā izkāmējušu večuku, un pēc tam abi bija pārāk aizņemti, lai viņa pamanītu, ka Alekss pieņēmies spēkā.
   Viņa novilka kreklu viņam pār pleciem, pieskārās matiņiem uz krūtīm un virzīja rokas lejup līdz viduklim.
   – Meitēn, – viņš čukstēja. – Tu patiesi esi skaista. – Un Keja spēja tikai smaidīt, kamēr viņš atpogāja bikses.
   Kad Alekss bija kails un gulēja viņai blakus, Keja piekala skatienu viņa sejai un noglāstīja bārdu.
   – Vai tev uz sejas ir rētas?
   – Dzīve cirtusi man rētas tikai sirdī, – Alekss atbildēja un turpināja viņu skūpstīt, pakodīja ausu ļipiņas un atkal virzījās lejup pa kaklu. Viņa lūpas bija tik mīkstas un siltas, ka meitene izlieca muguru.
   – Lūdzu, – viņa izdvesa. – Lūdzu, mīlējies ar mani.
   Alekss laida roku zemāk, un viņa ievaidējās, sajūtot to starp kājām.
   Viņš nesteidzīgi uzgūlās meitenei virsū, uzlicis rokas uz augšstilbiem, pašķīra viņas kājas un iekārtojās starp tām. Brīdī, kad vīrietis iekļuva Kejas klēpī, viņa instinktīvi atrāvās. Alekss jau gribēja pavirzīties nost, bet Keja viņu pievilka tuvāk.
   – Es baidos tev nodarīt sāpes.
   – Bet kā tad ar kaisli? – viņa atgādināja tādā pašā tonī, kā reiz šis vārdus teica viņš.
   – Vai tu gribi kaisli, meitēn? – Viņa acis mirdzēja.
   – Jā, jā!
   – Tad es aizmirsīšu par savaldību. – Alekss vienā mirklī vairs nebija saudzīgs, iejūtīgs mīlnieks un pārvērtās par vīrieti, kurš ļaujas iekārei pret sievieti zem sevis. Viņa skūpsti bija prasīgi un ņēma to, ko viņš gribēja. Viņa tvēriens bija ciešāks nekā jebkad, un Keja atbildēja ar to pašu.
   Kad Alekss ar mēli meklēja viņējo, Keja pavēra lūpas un atsaucās uz katru kustību, Šķita, ka visu mūžu kaut kas viņā bijis ieslodzīts, bet Aleksa rokas un lūpas to atbrīvoja. Kādā prāta nostūrī viņa domāja: “Lūk, ko viņš teica par kaisli!” Un zināja, ka neviens no līdz šim sastaptajiem vīriešiem nespētu raisīt viņā sajūtas, ko dzīslās uzjundīja Alekss.
   Lai Dievs viņai palīdz, bet šķita, ka asinis tiešām virmo.
   Iekļūstot viņā, Alekss ar lūpām apklusināja viņas sāpju kliedzienu, un smeldze drīz atkāpās, atstājot tikai patīkamo piepildījuma sajūtu. Patīkamais ātri pārvērtās par kaut ko citu, un miesa uzstājīgi vēstīja, ka tai kaut kas vajadzīgs. Keja nezināja, kas, bet zināja, ka nomirs, ja to nesaņems.
   – Aleks, – viņa čukstēja. – Aleks, Aleks, Aleks.
   Viņš bija piespiedis bārdaino seju meitenei pie kakla. Viņa tvērās pie Aleksa, velkot viņu sev tuvāk. Alekss kustējās arvien ātrāk un dziļāk, līdz viņa iekārē gandrīz kliedza.
   Kad Alekss beidza viņā, Keja aptvēra viņa vidukli ar kājām un juta, ka viss ķermenis pulsē, it kā to būtu pārņēmuši spēcīgi sajūtu viļņi.
   Alekss viņu cieši apskāva un grasījās atvirzīties, bet Keja negribēja to pieļaut. Viņš pievilka meitenes seju pie pleca, un abi brīdi gulēja nosvīduši. Viņi sajuta apelsīnu smaržu un dzirdēja zvēru izdotās skaņas.
   Pārāk drīz pienāca mirklis, kad Alekss sacīja:
   – Mums jāiet atpakaļ.
   – Pēc brīža. Pagaidām gribu te pagulēt.
   – Tu gribi medusmēnesi, – viņš sacīja. – Sieviete ir to pelnījusi.
   Viņa atbalstījās pret elkoni, pacēlās un sašutusi uzlūkoja vīrieti.
   – Aleks Makdauel, lai Dievs man palīdz, ja tu man teiksi, ka nožēlo. Es…
   – Ko tu izdarīsi?
   – Kaut ko nelāgu.
   Alekss smaidot pavilka viņas galvu lejup, noskūpstīja uz lūpām un atkal pieglauda pie pleca.
   – Nē, meitēn, es neko nenožēloju. Man to ļoti vajadzēja. Tas bija…
   – Labākais, kas tev bijis?
   Alekss zināja, ka meitene viņu ķircina, tomēr nespēja atbildēt ar to pašu.
   – Jā, – viņš godīgi atzina. – Tu biji labākā. Apsoli man kaut ko.
   – Ko tad? – viņa sapņaini jautāja un iedomājās, ka viņš prasīs mūžīgas mīlestības solījumu.
   – Ka netracināsi mani, prašņājot par visām pārējām sievietēm manā mūžā. Celies, ģērbies, un iesim atpakaļ, pirms viņi sūta Timu mūs meklēt. Negribu, lai viņš redz tevi šādu.
   Keja izlikās nedzirdam lielāko daļu no viņa teiktā, bet piecēlās un sāka ģērbties.
   – Pārējām sievietēm? Ar cik daudzām tu… esi darījis šo?
   Alekss ievaidējās.
   – Ne jau ar tik daudzām, kā tev šķiet, spriežot pēc tava toņa.
   – Ko tas nozīmē?
   – Meitēn, atceries, ka es tēloju tavu brāli. Lūdzu, nevajag rīt prašņāt par manām citām sievietēm. Un neskūpsti mani!
   – Tu domā, ka es iekārošu tevi? Manuprāt, būs otrādi.
   – Es tikai lūdzu, lai pacenties.
   – Mēs vēl redzēsim, kuram vajadzēs šādu mācību stundu, – Keja atcirta un uzvilka kreklu virs krūšu apsēja.
   – Žēl, – Alekss nopūties sacīja, vērojot viņu. – Ir noziegums slēpt šādu skaistumu.
   Keja centās saglabāt dusmas, bet nespēja. Lūkodamās uz Aleksu, viņa domāja par nupat izdarīto, bet nākamajā mirklī jau bija viņa skavās. Abi atkal skūpstījās.
   Alekss atglauda viņas matus.
   – Nebūs viegli tēlot, tomēr tas ir vajadzīgs. Rokas un skatienus nost! Noskūpsti mani vēl divas reizes, un tad atgriezīsimies.
   – Trīs.
   Pēc sešiem skūpstiem Alekss satvēra viņu aiz rokas un veda uz nometni pie pārējiem.
   – Un teltī nekas nedrīkst notikt, – viņš pačukstēja. – Nedrīkstam riskēt, ka mūs kāds dzirdēs.
   – Es apsolu tev nepieskarties, – Keja sacīja. – Bet nevaru galvot par tevi, jo tavas rokas mēdz aizklīst neceļos.
   – Vai tiešām?
   – Jā, – viņa nopietni apliecināja.
   Alekss pieliecās, it kā grasītos viņu skūpstīt vēlreiz, bet atskanēja balss, un viņš iztaisnojās. Veltījis meitenei nožēlas pilnu skatienu, viņš atlaida Kejas roku, un abi iegāja nometnē.

Deviņpadsmitā nodaļa

   Bija pagājušas trīs dienas kopš pirmās mīlēšanās, un Keja sēdēja neliela dīķa malā, šūpodama basās kājas. Viņai mugurā bija tikai atpogāts krekls. Alekss tupēja dažu pēdu attālumā un turēja garus ādas maisus zem neliela saldūdens avota, kas izplūda no klints. Viņam mugurā bija tikai apakšveļa, un torss bija kails. Keja vēroja viņa muguru un muskuļu rotāšanos zem ādas. Gribējās viņam pieskarties, skūpstīt viņa lūpas, darīt visu to pašu, ko viņi darījuši dažas pēdējās dienas.
   No rīta pēc pirmās kopīgās nakts Alekss sāka sarunu par iespējamo bērna ieņemšanu.
   – Tad tev nāksies mani apprecēt, – Keja sacīja.
   Viņam notrīsēja plakstiņi, bet tā bija vienīgā reakcija uz šo paziņojumu.
   – Ja nu es vēl nebūšu attaisnots? Tu nevari pavadīt mūžu ar noziedznieku. Varbūt man vajadzēs atgriezties Skotijā.
   Keja nolēma izturēties tikpat vienaldzīgi kā viņš, tāpēc pat nepieminēja, ka viņi nupat vienojušies salaulāties.
   – Vai tu spētu izturēt dzīvi pie mana tēva klana, Maktērniem?
   Alekss pasmaidīja.
   – Vai esi manī iemīlējusies, meitēn?
   Viņa negribēja atklāt savas jūtas, bet patiesībā arī pati nebija par tām pārliecināta. Keja visu mūžu zināja, ko vēlas – lai kāds vīrietis īstenotu viņas sapņus, bet Alekss nepavisam nelīdzinājās šim iedomu tēlam. Tomēr Keja viņa tuvumā jutās ļoti labi.
   Tomēr nedrīkstēja aizmirst Lilitu. Spriežot pēc visa, Alekss uzskatīja savu nelaiķi sievu par ideālu būtni. Viņai nebija nekādu trūkumu, pat ne parasto kaitinošo īpatnību, kas ir visiem mirstīgajiem. Aleksa uztverē Lilita iemiesoja to, kādai jābūt sievietei. Un viņu nesatrauca tas, ka viņš par Lilitu neko nezināja.
   Keja saprata, ka viņa nekad nespētu gaisināt atmiņas par pirmo sievu – pat tad, ja viņi beigās būtu kopā, apprecētos un audzinātu duci bērnu. Starp viņiem vienmēr būtu brīnišķīgā, daiļā, nevainojamā Lilita. Zaudētā sieviete. Lielā mūža mīlestība. Sieviete, kuru viņš iemīlējis ar pirmo skatienu.
   Viņa ar nūju iezīmēja Lilitas vārdu dubļos pie dīķa un vilka dziļas svītras tam pāri.
   – Pilni, – Alekss paziņoja, katrā rokā turot ūdens maisu.
   Keja pacēla skatienu un iesmējās. Viņa skaistais augums bija gandrīz kails, bet seju vēl joprojām sedza kuplā, neapkoptā bārda.
   – Kas tevi tā uzjautrina, meitēn? – Viņš kāpa pār akmeņiem, nolika maisus un sāka ģērbties. Apkārt skanēja dobjie aligatoru rēcieni, un putni iekārtojās koku zaros. Naktīs tie pulcējās kokos tik kuplā skaitā, ka nevarēja saskatīt lapas. Nometnē jau bija uzslietas teltis, un pārējie viņus gaidīja.
   – Tu ar savu bārdu. Vai nav pienācis laiks to noskūt? – Alekss apsēdās viņai blakus. Keja uzlika plaukstu viņam uz pakauša un noskūpstīja plakstiņus. – Vai arī tu kaut ko slēp? Varbūt negribi man rādīt, cik neglīts esi. Vai man taisnība?
   – Kā es varētu sacensties ar Greidiju?
   Keja ievaidējusies atrāvās.
   – Tu taču nesāksi atkal par to runāt, vai ne?
   – Kā tas iespējams? Laivā visu dienu dzirdu tikai: “Jā, Greidija kungs. Nē, Greidija kungs.” Nemitīgi. Un kā tu uz viņu skaties! Meitēn, šodien es viņu gandrīz pārgrūdu pār bortu.
   – Vai tiešām? – Keja smaidīja. – Greizsirdībai nav pamata. Viņš ir mans darba devējs, un man viņam jāizpatīk.
   – Jāizpatīk?
   – Ar zīmējumiem. Viņam patīk tas, ko daru, vai ne?
   – Manuprāt, tu viņam patīc pārāk labi, – Alekss noņurdēja.
   – Ja es viņam patīku, kaut gan viņš uzskata mani par zēnu, tas neko labu neliecina par viņa vīrišķību, vai ne?
   – Starp citu, es neesmu par to pārliecināts.
   – Par ko?
   Alekss piecēlās un turpināja ģērbties.
   – Nezinu, vai viņi uzskata tevi par zēnu.
   – Vai tiešām tu domā, ka viņi zina…
   – Neesmu pārliecināts. Viņi klusējot ļauj mums pazust uz vairākām stundām katru vakaru, kad cenšos apmierināt tavas nevaldāmās iegribas.
   Keja jau grasījās protestēt, bet iesmējās un izstiepa kailās kājas.
   – Tev vajadzētu censties daudz vairāk. Un biežāk. Jā, daudz biežāk.
   – Nedomāju, ka spēšu, – Alekss sacīja, vērodams viņas kājas. – Meitēn, tu esi mani nomocījusi. Visa tā klusā, ātrā mīlēšanās no rīta, ātrā un trokšņainā, kad aizlavāmies dienas laikā, un ilgie, laiskie vakari. Neko vairāk es nevaru.
   – Vai tiešām? – Viņa virzīja plaukstu augšup pa vīrieša kāju, apvijot pirkstus ap stilbu, un glāstīja augšstilba muskuli, kas bija spēcīgs un stingrs pēc seglos pavadītā mūža. Kad viņa sasniedza kājstarpi un iebīdīja plaukstu tajā, Alekss nometās ceļos un viņu noskūpstīja.
   – Man šķita, ka tu vairs nespēj.
   – Varbūt tikai vienu reizi, – viņš noteica, un Keja iespurdzās.
//-- * * * --//
   Trīs nedēļas, Keja nodomāja, atraujot skatienu no zīmējuma un pievēršot to Aleksam. Viņš stāvēja mazās laivas priekšgalā, un Keja uzskatīja, ka viņš to vada. Vismaz viņa redzēja tikai Aleksu.
   Pēdējo trīs nedēļu laikā viņi bija paveikuši daudz, un bija notikušas pārmaiņas. Kejas ķermenis norūdījās. Ne Greidija kungs, ne Alekss un pat Īlajs neļāva viņai laiskoties. Sākumā bija pagrūti nest kastes, bet tagad viņa jau gandrīz skrēja ar tām, kad viņi iekārtoja apmetni. Viņa viegli pacēla pat smagākās kastes. Naktīs, kad viņa gulēja teltī blakus Aleksam, viņš pacēla meitenes rokas un apbrīnoja muskuļus.
   – Drīz tu patiešām kļūsi par zēnu.
   – Es tev parādīšu, kurš te ir zēns! – viņa piedraudēja un uzvēlās Aleksam virsū.
   Apkārt trokšņoja aligatori, putni un vardes, tāpēc viņi necentās apslāpēt savus trokšņus. Reizēm Alekss piespieda lūpas viņas mutei, lai apklusinātu, bet parasti viņi sarunājās un smējās, nebaidoties, ka to kāds dzirdēs.
   Otrās nedēļas beigās viņi piestāja kādā plantācijā, un viņi abi devās izpētes gājienā. Lielā māja bija uzbūvēta uz pakalna ar skatu uz upi, un Greidija kungam bija pienākums pavadīt laiku kopā ar tās īpašnieku.
   – Vai šī zeme pieder viņa tēvam? – Alekss jautāja.
   – Droši vien. – Keja iesāņus uzlūkoja viņu. – Kad māte uzzinās, ka biju vienatnē ar Ārmitidžu un to neizmantoju, viņa novilks man ādu pār acīm.
   – Tiešām? – Alekss jautāja. – Vai šo ādu? To pašu, kas tev ir tagad?
   Keja atgrūda viņa roku, kas bija viņai zem krekla, bet ar skatienu apliecināja, ka vēlāk ļoti labprāt darīs visu to, kas viņam padomā.
   Plantācijas īpašnieks bija attīrījis savvaļas apelsīnu koku audzi no nezālēm un krūmiem, un palika vairāki simti koku. Plašais dārzs koši zaļoja, kaut arī bija ziema.
   – Vasarā visu iznīcina tveice un kaitēkļi, – dārznieks paskaidroja. – Šeit viss notiek ačgārni.
   Visapkārt pletās indigo augu lauki, ko apstrādāja vergi. – Mans tēvs ir vienisprātis ar prezidentu Ādamsu, – Keja sacīja. – Mūsu jaunajā valstī nav vietas verdzībai.
   Alekss vēroja laukus.
   – Manuprāt, šeit tas vairāk ir ekonomikas, nevis cilvēcības jautājums.
   Pēc sātīgām brokastīm nākamajā rītā viņi agri devās prom, un Keja priecājās, atgriežoties laivā. Viņai bija iepatikusies mazā komanda – visi, izņemot Timu. Zēns turpināja savus centienus bojāt Kejai dzīvi. Ik reizi, kad Greidija kungs uzslavēja kādu zīmējumu, viņa zināja, ka kļūs par Tima skaudības upuri. Pirmajā nedēļā viņai nācās katru vakaru pārbaudīt guļvietu, lai pārliecinātos, ka zēns tur nav paslēpis kaut ko pretīgu. Viņa atrada trīs augus, kas radītu izsitumus, divas čūskas (tās nebija indīgas) un sešus dažādus atbaidošus kukaiņus.
   Keja lūdza, lai Alekss iejaucas un liek Timam izbeigt, bet viņš tikai paraustīja plecus.
   – Zēni tā izjoko cits citu.
   – Tad jums pienācis laiks pārtraukt. Tūlīt un tagad. Ja viens vīrietis papūlēsies nepieļaut, lai zēni viens otru spīdzina, agri vai vēlu to pārņemsiet jūs visi.
   Alekss palūkojās uz viņu tā, it kā viņa būtu jukusi.
   – Vai meitenes ir labākas? Kad meitenes sadusmojas, viņas nesit, tikai pārtrauc sarunāties.
   – Jā, bet… – Keja atmeta galvu. – Tas ir labāk, nekā paslēpt kukaiņus otra gultā.
   – Vai tiešām?
   Keja negribēja strīdēties. Viņa tikai gribēja, lai briesmonis Tims beidz viņu mocīt. Keja nolēma aprunāties ar Greidija kungu, bet viņš atteicās klausīties.
   – Es neiesaistīšos zēnu ķildās, – viņš paziņoja un aizgāja.
   Keja saniknota nolēma ķerties pie darba pati. Viņa apņēmās izturēties pret Timu kā pret savu brāli – kā pret Talliju.
   Pirmajā reizē, kad Keja ieraudzīja čūsku ieslīdam teltī, viņa piespieda dūri pie mutes, lai apvaldītu kliedzienu, un Alekss par visu parūpējās. Viņš uzmina čūskai, satvēra to zem galvas un aizsvieda prom. Arī otrajā reizē, kad teltī ielavījās čūska, Alekss rīkojās tāpat. Trešajā reizē Keja viņu vairs netraucēja un izdarīja to pašu, ko viņš – piespieda čūsku pie zemes, satvēra aiz galvas un aiznesa līdz upei, kur iesvieda ūdenī. Atgriezusies apmetnē, viņa ieraudzīja, ka visi trīs vīrieši uz viņu skatās, muti iepletuši.
   – Kas jums kaiš? – viņa jautāja.
   – Tā bija mokasīnčūska, – Greidija kungs sacīja.
   Pat Keja zināja, ka tā ir ārkārtīgi indīga.
   – Nākamreiz pasauc kādu no mums, – Greidija kungs piekodināja.
   Bet Keja nesauca nevienu palīgā ne ar nākamo, ne aiznākamo čūsku. Toties viņa ielūkojās Tīsija grāmatās un uzzīmēja indīgākās čūskas, lai tās iegaumētu.
   Otrās nedēļas beigās viņa aizņēmās no Īlaja lielu burku, salika tajā mazas, neindīgas čūskas un visas sabēra Tima guļvietas kājgalī. Viņš nebija pieradis pie atriebes, tāpēc atrada čūskas tikai tad, kad tās jau rāpās viņam pa kājām. Kad Keja gulēja teltī blakus Aleksam un dzirdēja Tima bļāvienus, viņa pasmaidīja, un Alekss jautāja, ko viņa nodarījusi nabaga Timam.
   – Es tikai spēlēju viņa spēli, – Keja atbildēja un sāka Aleksu skūpstīt, pirms viņš paguva uzdot vēl kādus jautājumus.
   Līdz ar to bija pasludināts karš. Kad Keja pamanīja ūdenī aligatora galvu bez ķermeņa, viņa to uzvilka pakalnā, paslēpa krūmos un nākamajā rītā pirms rītausmas daļēji pabāza zem telts, kur gulēja Tims un Īlajs. Aleksu pamodināja Tima kliedzieni, un viņš palūkojās uz Keju, kas rāmi gulēja viņam blakus.
   – Ko tu atkal nodarīji tam nabaga zēnam?
   Viņa tikai smaidīja.
   Tims rīkojās piesardzīgāk, izjokojot Keju. Viņš saprata, ka par visu gaidāma atmaksa.
   Kejas nepatiku pret Timu līdzsvaroja arvien draudzīgākās jūtas pret Īlaju. Tikai dažas dienas pēc ceļojuma sākuma viņa saprata, ka izdarījusi dažus pārsteidzīgus secinājumus un tie nebūt neatbilst patiesībai. Viņa uzskatīja, ka Īlajs pavada mūžu, gatavojot ēdienu citiem, bet jaunībā viņš bija mācījies likumus.
   – Kad strādāju par advokātu, bija pārāk daudz naida, – viņš kādu vakaru atzina Kejai. – Visi kliedza un izstaroja naidu. Kad mans klients, jaunais Greidija kungs, ieminējās par ekspedīcijām, es aizslēdzu savu jurista kabinetu un sekoju viņam. Ne reizi neesmu to nožēlojis.
   Ja Īlajs strādāja Ārmitidžu ģimenes labā, viņš acīmredzot bijis ļoti labs jurists.
   – Tātad tu negribēji mājas un ģimeni?
   Gaisma Īlaja acīs apdzisa. Viņš novērsās un apklusa.
   Vēlāk Keja par to apvaicājās Greidija kungam.
   – Viņš negribētu, lai to zini, bet viņam bija sieva un bērns. Abi nomira no vējbakām. Viņš vairs neapprecējās. Pēc tam Keja uzlūkoja Īlaju citādi un atplauka smaidā, redzot viņu lasām Cicerona darbus. Viņa zināja kādu, kam nepieciešams vīrs.
   Trešajā nedēļā viņi izvilka laivu krastā un sāka ceļu pa sauszemi, lai aplūkotu drupas, par kurām Greidija kungs bija dzirdējis. Viņš un Alekss nesa mērniecības aparātus, un Keja ielika somā zīmēšanas papīru un zīmuļus, bet Tims un Īlajs nesa katlus. Alekss vienmēr pildīja savu pienākumu un sagādāja ēdienu, tāpēc Timam nācās nest arī lielu tītaru.
   Keja nespēja pretoties kārdinājumam un pateica Timam, ka no spalvām sanāktu laba cepure. Sieviešu.
   Kad viņi nokļuva pie vecā cietokšņa, ko Greidija kungs gribēja iezīmēt kartē, Keja apsēdās malā un ķērās pie darba. Cietoksni bija būvējuši spāņi, un vienam no torņiem vēl joprojām bija trīsdesmit pēdu augsti mūri, kaut gan viss pārējais jau sabrucis. Kad Keja bija uzskicējusi vairākus zīmējumus, viņi ar Aleksu devās pastaigā un aplūkoja cietoksni.
   – Es gribētu ar tevi šeit mīlēties, – Alekss pačukstēja. Viņš pieliecās, lai meiteni noskūpstītu, bet no senā mūra piepeši nokrita liels akmens, kas atsitās pret zemi tikai dažu collu attālumā no Kejas. Alekss paguva pamanīt kaut ko baltu – Tima kreklu. Viņš metās skriet, un pēc brīža mežā jau dārdēja Aleksa balss.
   – Ļaunas viltības ir nekaitīgas, bet tu centies nogalināt cilvēku! – viņš rāja zēnu.
   Keja bija atgriezusies pie zīmēšanas papīra un palūkojās uz Greidija kungu, bet viņš vairījās no skatiena. Viņa pienākums būtu sodīt Timu par tik bīstamu soli, bet Greidijs to atstāja Aleksa ziņā.
   Pēc tam Tims trīs dienas bija spiests tīrīt katlus un vākt malku.
   Vakaros, kad viņi ēda, Īlajs stāstīja par citiem ceļojumiem, kuros piedalījies pats vai par kuriem dzirdējis. Vienā no tiem bija runa par indiāņu cilti ar neparasti skaistām sievietēm.
   – Labākas neviens nav redzējis, – viņš sacīja. – Mati, acis, augums… Tas viss bija skaistākais, kas uz šīs zemes radīts. Un sievietes bija tikpat labsirdīgas un jaukas, cik skaistas.
   Īlajs stāstīja par pirmajiem pētniekiem, kas šo cilti netīšām atrada. Vīrieši medīja, apmaldījās un būtu gājuši bojā, bet pamanīja sievietes, ko nodēvēja par Saules meitām. Sievietes paēdināja vīriešus un ļāva atpūsties, bet, saulei rietot, vēlēja tiem doties prom. Viņas apgalvoja, ka viņu vīri ir dedzīgi karotāji un nogalinātu svešiniekus, ja tos atrastu. Bet vīrieši negribēja aiziet, tāpēc sekoja sievietēm uz viņu ciematu, ko redzēja tālumā. Tomēr, lai kā viņi pūlētos, neizdevās to sasniegt. Tiklīdz šķita, ka viņi jau ir tuvu, ciemats atkal parādījās tālumā. Beigu beigās mednieki aizgāja, atgriezās savā apmetnē un stāstīja par pieredzēto.
   – Gadu gaitā daudzi meklējuši Saules meitu ciematu, bet nevienam nav izdevies atrast, – Īlajs sacīja. Keja viņam pasniedza neticami skaistas sievietes zīmējumu.
   – Kā tev šķiet, vai sievietes izskatījās šādi?
   Īlajs pētīja zīmējumu, iepletis acis.
   – Droši vien. Vai tu viņu pazīsti vai vienkārši izdomāji? – Tā ir mana māte, – Keja atzinās, un balsī ieskanējās ilgas. Viņai patika ceļot pa Floridu, bet viņa ilgojās pēc mājām un ģimenes.
   Nākamajā dienā viņi agri pārtrauca ceļu, un Greidija kungs viņus aizveda uz nelielu indiāņu ciematu. Keja nezināja, ko gaidīt, bet ne jau šo tīro, kārtīgo apdzīvoto vietu. Bērni skrēja viņiem pretī, un Keja nožēloja, ka nevar iedot viņiem konfektes. Vienā ciemata malā bija liels nams, kur dzīvoja virsaitis ar savu ģimeni un kur notika sapulces. Aleksu, Greidiju un Īlaju aicināja iekšā, bet viņai un Timam vajadzēja palikt ārpusē.
   Keja uzreiz saprata, ka indiāņi viņā saskata meiteni. Viņiem nebija tādu aizspriedumu par drēbēm kā baltajiem cilvēkiem, tāpēc Kejas bikses viņus nemulsināja. Sievietes smejot ievilka viņu nelielā mājiņā, bet nelaida iekšā Timu. Viņas cienāja Keju ar kukurūzas kūciņām un svaigu pienu. Kāda veca sieviete, kas nedaudz prata angliski, pajautāja, kas ir viņas vīrs.
   – Alekss, – Keja atbildēja neapdomājusies. Viņas atzinīgi māja, bet viena sieviete kaut ko pateica un ar žestu atdarināja Aleksa bārdu.
   – Viņa domā, ka tas ir ļoti neglīts vīrietis un labāk būtu ar otro. Daudz glītāks, – vecā sieviete paziņoja.
   Keja smejot pamāja un teica, ka Aleksa mati ļoti labi smaržo, tāpēc viņš tai patīk. Sievietes smējās, un, kad viņi pameta indiāņu ciematu, sievietes sekoja Aleksam un ostīja viņa matus.
   Alekss to uztvēra labsirdīgi, bet veltīja Kejai slepkavnieciskus skatienus. Īlajs un Greidija kungs klusēja, bet sāka dārdoši smieties, tiklīdz atgriezās pie laivas.
   – Kas notiek? – Tims jautāja, lūkodamies uz Keju. – Vai viņi smejas, jo sievietes ieveda tevi savā namā? Man arī tas šķita smieklīgi. Laikam redzēja, ka tu pat neskujies. – Viņš lepni paberzēja zodu, uz kura auga daži reti rugāji.
   Īlajs un Greidija kungs smējās vēl skaļāk, bet Alekss drūmi rauca pieri.
   Naktī, kad viņi bija teltī vieni, Keja mēģināja kliedēt Aleksa nelāgo noskaņojumu, bet tas neizdevās.
   – Kas tevi tā nomāc? – viņa apjukusi jautāja. – Vai sieviešu ķircināšanās? Vai tavs lepnums ir tik nelokāms, ka neproti par sevi pasmieties? Viņām patika tavu matu smarža. Kas tur slikts?
   – Es nedusmotos, ja sievietēm patiktu kāda daļa no manis. Tikai… – Viņš nepabeidza teikumu, jo negribēja Keju biedēt, bet līdz ar katru dienu pieņēmās spēkā pārliecība, ka Īlajs un Greidijs zina – Keja ir sieviete. Turklāt šķita, ka Greidijs zina arī, kas viņa ir. Bija dažādi sīkumi, ko nepamanīja Keja, bet Alekss redzēja. Virspusēji likās, ka Greidijs izturas pret Keju tāpat kā pret pamuļķi Timu, bet Alekss bija šo to novērojis. Tims iemeta karoti dubļos un nevērīgi noslaucīja, pirms sāka ēst, bet Greidijs vienmēr parūpējās, lai Kejai būtu tīrs šķīvis un piederumi. Vairākas reizes Alekss bija pamanījis, ka Īlajs un Greidijs novāc kādu kukaini vai rāpuli no Kejas, kamēr viņa aizrāvusies ar zīmējumu. Reiz Greidijs pastiepa roku Kejai virs galvas un satvēra tīmekli, ko vija zirneklis, tuvojoties Kejas galvvidum.
   Bija arī kaut kas cits, netveramāks. Greidijs runāja ar Keju citādi nekā ar visiem pārējiem. Viņš izmantoja atšķirīgu toni un pat vārdu krājumu. Uzturēšanās bagāto Čārlstonas plantāciju jaunekļu sabiedrībā bija devusi Aleksam izpratni, ka Greidijs izturas pret Keju kā pret savas šķiras pārstāvi. Alekss zināja, ka šajā šķirā iekļūt nevar; tajā jāpiedzimst. Kaut gan amerikāņi dižojās, ka jaunajā zemē nav šķiru, Aleksam bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir tikai māns.
   Viņu interesēja, cik daudz Greidijs zina. Alekss uzskatīja, ka nebūtu grūti saskatīt Kejā sievieti. Viņa staigāja, runāja, pat reaģēja kā īsta sieviete. Pat joki, ko viņa izstrādāja ar Timu, bija sievišķīgi. Vīrietis jau būtu ietriecis dūri Timam sejā.
   Aleksu biedēja iespējamība, ka Greidijs nevis uzminējis, bet gan noskaidrojis patiesību par Keju. Viņš zināja ne tikai to, ka viņa ir sieviete, bet arī to, ka no viņa šķiras. Vai Greidijs saņēmis vēstuli no viņas ģimenes, vai arī Tīsijs visu izstāstījis? Un, ja Greidijam bija pateikts par Keju, viņš arī zināja, ka Alekss ir izbēdzis noziedznieks. Pēc viesošanās indiāņu ciematā Alekss kļuva piesardzīgāks un biežāk vēroja Greidiju un Īlaju. Cik varēja spriest, Īlajs zināja tikai to, ka Keja ir meitene, bet Greidijs – daudz vairāk. Vēl sliktāk, vismaz pēc Aleksa domām, bija tas, ka Greidijs šķietami centās Keju savaldzināt.
   Alekss zināja, ka nedrīkst atklāt savas bažas Kejai. Viņa pasmietos un teiktu, ka viņš ir greizsirdīgs, tomēr redzētais Aleksu satrauca. Vakaros Īlaja stāsti kļuva garāki, tāpēc viņiem ar Keju bija mazāk laika aizlavīties prom. Greidijs jau četras reizes bija licis Aleksam iet krastā un atnest putnus vai neparastus augus, ko Kejai uzzīmēt. Viņš nedrīkstēja iebilst pret to, ka Keja paliek viena uz laivas, neatklājot patiesību. Bija ārkārtīgi grūti kājām ceļot pa Floridas džungļiem, nošaut briedi, nest to uz pleciem un atgriezties pie pārējiem.
   – Mēs jau domājām, ka nepaspēsi, – Īlajs sacīja pirmajā reizē, kad Alekss ieradās apmetnē vēlu naktī.
   Alekss nosvieda briedi zemē un palūkojās uz Greidiju, bet tas vairījās no viņa skatiena.
   Kas Greidijam bija vajadzīgs no Kejas? Viņš acīmredzami centās pārraut Aleksa un Kejas saikni, tātad aizkavēt viņu mīlēšanos. Kāpēc? Jo Greidijs pazina meitenes ģimeni un jutās par viņu atbildīgs? Vai arī gribēja noslēgt savienību starp abām ģimenēm tikpat kvēli kā viņa?
   – Tu izskaties tā, it kā būtu apēdis kaut ko skābu, – Keja pačukstēja, kad viņi gulēja savā mazajā teltī. – Vai starp tevi un Greidija kungu kaut kas notika?
   – Kāpēc tu jautā?
   – Nezinu. Varbūt tāpēc, ka tu jau divas dienas ļauni skaties uz viņu. Katru reizi, kad viņš ierunājas, man šķiet, ka tūlīt sitīsi viņam ar airi. Tava greizsirdība man glaimo, bet domāju, ka mūsu kopējās nodarbes pierāda – tev nav nekādu tiesību just pret viņu nepatiku.
   – Vai tiešām? – viņš skaļi čukstēja. – Ar kuru tu, visticamāk, paliksi, kad aizkļūsim prom? Ar mani vai Ārmitidžu?
   – Klusāk, citādi tevi sadzirdēs. Greidija kungs nevēlas, lai kāds zinātu viņa vārdu.
   – Vai tu domā, ka Īlajs nezina? Viņš jau gandrīz skūpsta viņa gredzenu.
   – Džeimijs nenēsā gredzenus.
   – Ko? – Alekss ierūcās un sarauca uzacis kopā.
   – Neko. Es pajokoju. Centos tevi uzjautrināt. Kāpēc tu piepeši tā dusmojies? Man šķita, ka tu baudi dzīvi. – Viņa uzlika roku vīrietim uz krūtīm un pieklusināja balsi. – Es pēdējā laikā to baudu brīnišķīgi.
   Viņš satvēra Kejas rokas.
   – Un beigu beigās tas arī būs viss.
   – Ko tas nozīmē?
   – Kad atgriezīsimies pilsētā, tu atklāsi Greidijam savu īsto vārdu, un ko jūs abi darīsiet? Atzīsieties mīlestībā un izsludināsiet kāzas?
   Keja nopietni uzlūkoja viņu.
   – Katru nakti pēc tam, kad esam mīlējušies, es nogaidu, līdz tu aizmiedz, un aizlavos uz Greidija kunga telti. Mēs pavadām nakti mežonīgā kaislē, un, starp citu, viņš ir daudz labāks mīļākais nekā tu.
   Alekss tik strauji ievilka elpu, ka telts audums sakustējās.
   – Tu… tu… – Viņš aizrijās.
   – Un vislabākais ir Īlajs, – viņa turpināja. Viņas sejā nebija ne miņas no smaida. – Tims ne pārāk, bet es viņam mācu to, ko apguvu no jums trim. Pārsvarā tomēr no Īlaja. Vai es tev stāstīju, ka viņš…
   – Apklusti, – Alekss noņurdēja, ievilka viņu savās skavās un noskūpstīja.
   Vēlāk, kad abi bija apmierināti un nosvīduši, Keja atkal atkārtoja, ka nav pamata greizsirdībai. Viņa ievija pirkstus Aleksa bārdā.
   – Bet viņš tiešām ir daudz izskatīgāks par tevi. Tā teica pat indiānietes. Vai tu jau izpurināji to putnu ligzdu no šī ērkuļa?
   Alekss satvēra viņas plaukstu, noskūpstīja un piespieda pie krūtīm.
   – Izskats mani nesatrauc. Greidijs ir kaut kas līdzīgs hercogam, un tu esi princese.
   Keja iesmējās, bet Alekss saglabāja nopietnību.
   – Es jau nedēļu neesmu mazgājusies un katru dienu staipu apkārt lielas kastes. Manā dzīvē nav nekā princeses cienīga.
   – Pat dubļiem notraipīta, tu uzvedies, runā un staigā princese. Tu esi dāma pat tad, kad mēs lietojam vienu karoti un ēdam no vienas sautējuma bļodas.
   Keja zināja, ka vajadzētu justies glaimotai, tomēr rauca pieri. Aleksu kaut kas nomāca, un viņa nespēja noskaidrot, kas tas ir. Aizmigt izdevās tikai pēc tam, kad viņa sev iestāstīja, ka Aleksam ir tiesības būt nomāktam. Viņš bija netaisnīgi apsūdzēts slepkavībā, un viņiem nebija ne jausmas, kas viņu sagaida pēc Floridas mežonīgajiem plašumiem. Beigu beigās viņa iemiga, bet gulēja tikpat nemierīgi kā Alekss.

Divdesmitā nodaļa

   Alekss noskuvās.
   Nākamajā rītā Kejai vajadzēja vienīgo ūdens bļodu, kas viņiem bija. Redzot, ka to izmanto Alekss, viņa bija pārāk nepacietīga, lai pamanītu, ko viņš izdarījis.
   – Man to vajag, – viņa paziņoja. Laiva bija piekrauta pilna, un viņa pat nebija nomazgājusi seju un rokas. Īlajs, kā parasti, pietaupīja viņai silto ūdeni, bet nebija laika to izmantot, jo Tims no rīta bija izspēlējis savu kārtējo viltību. Šoreiz viņš izmantoja dzeloņcūkas adatas no mazās radības, ko Alekss atnesa iepriekšējā dienā. Tikai mēnesi ilgās piesardzības dēļ Keja izvairījās no asajiem dzeloņiem. Tims visu rītu smīkņāja, kamēr Keja vilka adatas no drēbēm.
   Un tagad Alekss viņu kaitināja, izmantojot bļodu.
   – Kopš kura laika tu mazgājies? – Keja sadusmota jautāja.
   – Lūdzu, ņem, – Alekss apslāpētā balsī atbildēja, jo viņa sejas apakšējo daļu sedza dvielis. Pacēlusi bļodu, Keja ieraudzīja tajā ziepjūdeni un rugājus, bet pat tad neapjauta, ko Alekss izdarījis. Īlajs un Greidijs skuvās katru rītu, tāpēc viņa bija pieradusi pie rugājiem ūdenī.
   Turēdama rokās bļodu, viņa novērsās, bet pēc diviem soļiem pagriezās un atkal uzlūkoja vīrieti.
   Aleksa seju vēl joprojām slēpa dvielis, un viņš kautri uzlūkoja meiteni, it kā baidītos rādīt viņai kailu šo sava ķermeņa daļu. Ja apkārt nebūtu citi cilvēki, viņa pajokotu par citām vietām, ko redzējusi atsegtas.
   – Paskatīsimies, kā tu izskaties.
   Viņš nekustējās, tikai lūkojās uz Keju, piespiedis dvieli pie vaigiem.
   Keja uzmundrinoši pasmaidīja.
   – Neuztraucies. Es neizbīšos. – Viņa pieklusināja balsi un pienāca tuvāk. – Man nebūs iebildumu arī tad, ja tev ir rētas. – Viņa gribēja Aleksu sasmīdināt, bet pārtrauca smaidīt, atcerējusies, ka viņš bijis cietumā. Iepriekš viņa nedomāja, kas ar Aleksu tur darīts, bet tagad sāka prātot. Prātā nāca atmiņas par dažādām spīdzināšanas ainām no vēstures grāmatām, ko viņai ar baudu lasīja Tallijs. Viņa tvērās pie bļodas malām, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti.
   – Lūdzu, nolaid dvieli, – viņa klusi noteica, gatavojoties pārsteigumam.
   Alekss lēni un negribīgi atrāva dvieli no sejas un palūkojās uz viņu.
   Nekas nespētu sagatavot Keju tam, ko viņa ieraudzīja. Alekss bija skaists. Nevis vienkārši izskatīgs, bet daiļš un nevainojams kā eņģelis. Tik labi pazīstamās zilās acis bija novietots virs ideāli veidota deguna. Lūpas, ko viņa neskaitāmas reizes skūpstījusi, bet nekad īsti nebija redzējusi, bija pilnīgas un veidotas kā klasiskajās gleznās. Turklāt Alekss bija jauns, viņam droši vien nebija pat trīsdesmit gadu, un viņa sejā nebija nevienas grumbas vai nepilnības.
   Salīdzinot ar Aleksu, Greidija kungs bija parasts večuks.
   Keja brīdi lūkojās uz viņu klusēdama, nespējot parunāt. Un tad viņa atcerējās visas reizes, kad nodēvēja Aleksu par veci un runāja par citu vīriešu pievilcīgumu. Līdz ar to atgriezās dusmas. Alekss bija melojis noklusējot. Viņa atcerējās, cik bieži Alekss par viņu smējies, bet ar to acīmredzot nepietika. Jau kopš pirmās tikšanās viņš baudīja apziņu, ka ņirgājas par Keju. Kā viņš priecājās par viņas gaidāmo pazemojumu! Vēl sliktāk – viņš smējās pat tad, kad abi mīlējās.
   Pat neapdomājusies, ko dara, Keja iešļāca viņam sejā netīro ūdeni, nosvieda bļodu zemē un aizsoļoja prom. Viņa nezināja, kur iet, bet nekad vairs nevēlējās redzēt Aleksandru Makdauelu.
   Viņš Keju panāca, kad viņa jau bija pie upes, un satvēra aiz rokas. Keja izrāvās, vairoties uz viņu paskatīties. Viņa nostājās, sakrustojusi rokas virs pieplacinātajām krūtīm, un lūkojās uz ūdens klaju.
   – Kas noticis? – viņš jautāja.
   – Tu lieliski zini, kas noticis. – Keja tā sakoda zobus, ka bija grūti runāt.
   – Vai esmu pārāk neglīts, lai tu uz mani skatītos? – Viņš gribēja pieskarties Kejas plecam, bet viņa atrāvās.
   Keja sasprindzināja rokas un lūpas, bet vēl joprojām uz viņu neskatījās.
   – Tu esi skaists! – viņa apsūdzēja.
   Alekss brīdi klusēja, tad jautāja:
   – Vai esmu labāks par Ādamu?
   Viņš jau atkal par Keju smējās un ņirgājās, un viņai gribējās sist vai vismaz kliegt, bet viņa negrasījās sagādāt šādu prieku. Ja Alekss var jokot, tad jau arī viņa to drīkst.
   – Nē, protams. Un neesi arī izskatīgāks par manu tēvu.
   – Un Ītanu?
   – Ne tuvu.
   – Neitu?
   – Jā.
   – Esmu glītāks par Neitu?
   – Jā. – Viņa vēl joprojām bija sakodusi zobus un dusmojās par to, ka Alekss tā izklaidējas.
   – Un Talliju?
   – Tallijam ir ragi un šķelta aste.
   – Tūlīt paskatīšos.
   – Uz ko? – Keja atcirta un pieļāva kļūdu, palūkojoties uz Aleksu. Viņš bija vēl skaistāks, nekā šķita pirmajā mirklī. Keja atkal pievērsās upei. – Nē, nesaki! Tu paskatīsies, vai arī tev ir aste. Starp citu, esmu redzējusi tavu kailo pēcpusi, un tā ir pavisam parasta.
   – Vai tiešām? – Viņa balsī jautās apslēpti smiekli.
   – Neņirgājies par mani!
   – Piedod, meitēn, šī ir labākā saruna, kāda manā mūžā bijusi. Kad man bija deviņi gadi un kāds zēns atklāja, kā rodas bērni, man saruna patika, bet šī ir labāka.
   – Toties man nepatīk! Es jūtos kā… kā Ieva Ēdenes dārzā.
   – Kaila?
   – Nē! Tagad redzu patiesību. Man šķita, ka esi vecāks.
   Varbūt tēvoča Tīsija vecumā.
   – Es esmu viņa drauga dēls.
   – Tagad es saprotu, bet atvaino, iepriekš nedaudz sajaucu. Kad satikāmies, uz mani šāva un es biju blakus slepkavam, un bija grūti skaidri domāt.
   Alekss vairs nesmējās un pienāca tuvāk, bet necentās pieskarties.
   – Meitēn, tev bija jāzina, ka neesmu vecs. Neviens večuks nevar…
   – Ko nevar? – Keja apcirtās un samirkšķināja acis, redzot viņa daiļo seju. – Piedod, ka man trūkst pieredzes un neesmu redzējusi tik daudz kailu vīriešu, lai tos salīdzinātu. Vai arī nezinu, kā vecu vīru spējas atšķiras no jauniem. Man…
   – Kā tad ar Īlaju? – viņš nopietni jautāja.
   Keja nesmaidīja. – Es tevi ienīstu.
   Viņa novērsās, vēl joprojām saspringusi.
   – Vai tiešām?
   – Jā! Un neskaties uz mani tā.
   – Tu uz mani neraugies. Kā tu vari zināt, kā es skatos uz tevi?
   – Jūtu. Tu uz mani skaties tāpat kā Ītans uz meitenēm.
   – Jūtos pagodināts par šādu salīdzinājumu.
   – Mans brālis ir labs cilvēks. Tu, Aleksandr Lahlen Makdauel, tāds neesi.
   Vairs uz viņu pat nepaskatījusies, Keja atgriezās nometnē.

Divdesmit pirmā nodaļa

   Četrpadsmit gadu vecumā Alekss iedegās iekārē pret meiteni, kas dzīvoja dažu jūdžu attālumā, bet viņa uz puisi pat nepaskatījās. Reiz viņš paslēpās krūmos un meiteni pārsteidza. Viņa tik un tā nevēlējās sākt dēku, un Alekss jautāja, kāpēc. Meitene paskaidroja, ka viņš ir pārāk skaists, nekad nebūs uzticīgs sievietei un viņa nevēlas ar šādu puisi saistīties. Izmisis un netaisnīgā pārmetuma sāpināts, Alekss devās mājās un pastāstīja visu tēvam. Maks visu līdzjūtīgi noklausījās un teica, ka sievietes var vīrieti ievainot daudz postošāk nekā zobens vai pistole. Toreiz Aleksam šķita, ka tas ir dīvains apgalvojums, bet pēc pēdējām trim dienām ar Keju viņš saprata, par ko tēvs runājis.
   Keja jau dienām ilgi nerunāja ar Aleksu un nepieskārās viņam. Dienā, kad viņš noskuvās, Greidijs aizsūtīja viņu medībās, tāpēc viņš nesatika meiteni līdz par vakaram. Sekojot briedim caur biezajiem piekrastes krūmājiem, Alekss kala plānus, kā runāt ar Keju. Viņš iztēlojās sarunas, un visas beidzās ar to, ka meitene krita viņa skavās un piedeva par to, ka viņš ir izskatīgs. Viņš vienmēr pasmaidīja, atceroties, par ko sācies strīds.
   Reizēm šīs iztēlotās sarunas bija dusmīgas. Viņš gribēja pateikt, cik netaisnīgi bija Kejas vārdi. Viņa piekristu un skrietu pie viņa.
   Citreiz viņš gatavojās atvainoties, nožēlot, ka nav Kejai atklājis… Un šajā brīdī viņš apjuka. Ko īsti vajadzētu nožēlot? Vai vecā Jeitsa stallī vajadzēja pateikt, ka vispār viņš zem šīs bārdas ir diezgan pievilcīgs? Vai arī, kad viņi dejoja veikalā? Vai arī pirmajā naktī, kad mīlējās?
   Alekss apzinājās, ka patiesībā mērķtiecīgi ļāvis Kejai domāt, ka ir vecs un neglīts. Ne reizi vien viņš bija ieminējies, ka “tavas jaunās acis rāda labāk nekā manējās”. Vai arī: “Tu esi jaunāka, labāk dari tu.” Un bija arī Greidijs. Runājot pavisam atklāti, Aleksu māca greizsirdība, kad Keja pieminēja Greidija izskatīgumu. Viņa apgalvoja, ka pat eņģeļi apskauž Greidija pievilcību. Viņas vārdiem izsakoties, “Džeimija daili”. Tādos brīžos Aleksam bija ļoti grūti turēt mēli aiz zobiem. Jau piecas minūtes pēc tikšanās ar Greidiju Aleksam gribējās noskūties. Viņš zināja, ka ir jaunāks un pievilcīgāks par Greidiju, un vēlējās to Kejai parādīt, bet kaut kas viņu apturēja.
   Viņš zināja iemeslu. Alekss gribēja pārliecināties, ka viņš Kejai patīk pat tad, kad viņa domā par Aleksu vissliktāko. Jau kopš bērnības viņš bija dzirdējis cilvēkus runājam par viņa izskatu. Sievietes jūsmoja par skaisto mazuli, un vīri teica viņa tēvam, ka aug glīts puisis. Vēlāk tas radīja sarežģījumus attiecībās ar meitenēm. Viņas vai nu pašas metās Aleksam ap kaklu, vai arī negribēja ar viņu saistīties.
   Jaunajā zemē izskats dāvāja Aleksam veiksmi. Viņš uzskatīja, ka tieši glītās sejas un prasmīgās zirgu audzēšanas dēļ iekļuvis Čārlstonas augstākās sabiedrības bagātajā slānī. Un tur viņš sastapa Lilitu. Alekss zināja, ka viņa nemūžam uz viņu pat nepalūkotos, ja viņš būtu neglīts. Viņu ārkārtīgi pārsteidza atskārsme, ka tik neparasti daiļa sieviete interesējas par viņu. Vēlāk, kad abi bija iemīlējušies un pavadīja laiku kopā, Lilita atzinās, ka ir nabadzīga un dzīvo kā bagātās večas kalpone. Viņa arī paskaidroja, ka nevarēja pieņemt kāda plantācijas zēna bildinājumu, jo viņa ģimene cerētu iegūt Lilitas bagātību, un viņai tās nebija. Un viņa pat atzinās, ka Aleksa pievilcīgā seja bija iemesls, kāpēc viņa vīrieti pamanījusi.
   Alekss bija tik ļoti iemīlējies, tā apžilbis Lilitas skaistuma dēļ, ka teicās to saprotam. Toreiz viņam tā arī šķita. Tikai pēc sastapšanās ar Keju, kas viņu uzskatīja par neglītu večuku un varbūt arī slepkavu, Aleksam iepatikās doma, ka viņš varētu saglabāt šo priekšstatu. Visa Kejas turpmākā rīcība būtu atkarīga tieši no viņa, Aleksa, nevis viņas pieņēmumiem, kas balstīti uz viņa izskatu. Apziņa, ka meitenei viņš iepaticies, vēl pirms viņa redzējusi Aleksa seju, bija brīnišķīga.
   Jā, viņam tas šķita lieliski. Diemžēl Keja domāja citādi. Varbūt viņš tiešām nedaudz smaidīja, kad Keja pieminēja viņa vecumu. Un jā, viņš klusībā smējās, kad viņa nemitīgi runāja par Greidija pievilcīgumu.
   Un varbūt tiešām Alekss vairāk interesējās par savu skatpunktu un nepadomāja, kā rīkosies Keja, uzzinot, ka viņš nav runājis atklāti. Tagad vajadzēja izdomāt kādus ticamus melus, lai izkļūtu no šī ķibeles.
   Dienas gaitā viņš apsvēra, kā atgūt Kejas labvēlību. Brīdi pat likās, ka vajadzētu atklāt patiesību, atzīties kļūmē un lūgt piedošanu. Bet no šīs domas viņš drīz vien atteicās. Sievietēm patika stipri vīrieši, un zemošanās nelīdzētu. Kaut gan… Viņš atcerējās, ka reiz jau Kejai atvainojies, un tas iedarbojās. Bet šoreiz viss bija daudz nopietnāk… Un toreiz viņa rīcībā nebija paša galvenā risinājuma – skūpstu.
   Vakarā, atgriezies nometnē, viņš atvieglots nopūtās. Drīz viņi būs teltī, viņš apskaus Keju un tik labi mīlēsies, ka nevajadzēs teikt nevienu vārdu. Viņš parādīs, ka nožēlo visu nodarīto, un tas visu atrisinās. Viņu savienošanās būs tik maiga, ka Keja aizmirsīs visus pārdarījumus.
   Nevajadzēs ne vārdus, ne atvainošanos.
   Sasniedzis nometni, Alekss smaidot iesēja brieža ķermeni kokā. Arī Keja noteikti alka samierināšanās tikpat spēcīgi kā viņš. Alekss jau sen bija guvis mācību, ka var izmantot pievilcību, lai savaldzinātu sievietes. Pietika noskūpstīt roku, uzlūkojot sievieti puspievērtām acīm, un viņa jau bija gatava piedot visu. Kāda gan nozīme tam, ka viņš sievieti pametis vienu uz divām stundām, lai piedalītos sacīkstēs? Viņa piedotu. Ja Alekss neatnāca uz vakariņām ar sievietes ģimeni, jo organizēja nākamās dienas sacīkstes, viņš saņēma piedošanu. Vajadzēja tikai vairākas reizes noskūpstīt sievietes kaklu. Sievietes viņam piedeva visu.
   Tikai ne Lilita, viņš nodomāja, sienot virvi ap briedi. Lilita nesamierinājās ne ar ko. Vienu reizi Alekss aizmirsa tikšanos un nākamajā dienā redzēja viņu citam vīrietim pie rokas. Lilita smējās par visu, ko tas teica, un priecīgi uzsmaidīja Aleksam, kad viņu ieraudzīja. Apziņa, ka Lilita nebēdājās un pat šķita piemirsusi, ka viņš nokavējis tikšanos, panāca to, ka Alekss nekad vairs neuzdrošinājās to atkārtot.
   Tagad viņš zināja, ka Keja dusmojas. Viņš pazina meitenes ugunīgo raksturu, tāpēc gaidīja dažus nepatīkamus vārdus, tomēr gatavojās ar skūpstiem atjaunot viņas labo noskaņojumu.
   Pārliecināts par uzvaru, Alekss novilka piesvīdušo kreklu un ierāpās teltī. Keja gulēja tālākajā malā. Viņa bija nolikusi saritinātu brezentu starp abām guļvietām un pat nelielu kasti, bet Alekss klusi to visu novāca un iekārtojās meitenei blakus. Viņš pastiepa roku, viegli pieskārās viņas plecam un tuvināja seju kaklam, lai sāktu viņu skūpstīt.
   Piepeši sākās tracis. Alekss saprata, ka spalvainais kakls, kam viņš piespiedis lūpas, nepieder Kejai, un skūpsta saņēmējs pamostoties šausmās iekliedzās. Teltī blakus Aleksam gulēja Tims, nevis Keja.
   – Pie velna, ko tu dari? – zēns ieaurojās un gandrīz apgāza telti, cenšoties no tās izkļūt.
   Troksnis pamodināja pārējos, un tie iznāca no teltīm.
   Greidijam rokā bija pielādēta pistole, un Īlajs turēja lielu miesnieka nazi. Keja izlīda no Īlaja telts un uzjautrināta vēroja Aleksu.
   – Viņš gribēja mani noskūpstīt! – Tims sauca, atkāpjoties no Aleksa un veltot viņam riebuma pilnu skatienu.
   – Nekā tamlīdzīga, – Alekss atcirta, paķēra kreklu un to uzvilka. – Es gribēju apsegties un pakritu. Ja Tims vēlas domāt, ka es viņu skūpstīju, tie ir viņa sapņi. Varbūt viņš pārāk ilgi bijis viens. – Alekss vairījās no Kejas skatiena, izdomājot šos melus.
   – Tim, atgriezies teltī un ļauj mums gulēt, – Greidija kungs pavēlēja.
   – Es negribu gulēt ar viņu, – zēns iebilda. – Un vispār nesaprotu, kāpēc jāpārvācas. Man nekas nekaitēja pie Īlaja.
   – Man arī vajag nedaudz miega, – Īlajs sacīja. – Tavi krācieni biedē pat aligatorus. Toties Kejs guļ kā zīdainis, un man vajadzīgs miers. Lai Alekss dažas naktis paklausās tavos trokšņos.
   Ja Aleksam vēl būtu šaubas, ka Īlajs un Greidijs zina Kejas īsto dzimumu, šie vārdi tās izkliedētu. Alekss palūkojās uz Greidiju, bet tas vairījās no viņa skatiena. Viņi acīmredzami zināja par strīdu – ne gluži iemeslu, bet redzēja Kejas dusmas, – un Īlajs viņai sagādāja ieganstu, lai pavadītu nakti prom no Aleksa.
   Viņš brīdi apdomāja, vai neatzīt patiesību. Ja jau visi, izņemot Timu, zināja par notiekošo, kāpēc to nepateikt skaļi? Bet viņš nespēja to nodarīt Kejai. Nespēja atzīt, ka viņi bijuši tuvi. Nebūtu labi to visiem atklāt. Turklāt viņam bija arī pašsaglabāšanās instinkts. Ja viņi zināja par Keju, tad nojauta arī par Aleksa personību. Viņš negribēja sēdēt pie ugunskura un atbildēt uz jautājumiem par notikumiem Čārlstonā.
   – Pievaldi rokas! – Tims pavēlēja Aleksam, pārmaiņus uzlūkodams viņu un Keju, it kā gribētu teikt, ka starp viņiem kaut kas nav labi. Greidijs neskatījās zēnam acīs.
   – Mums visiem vajadzīga atpūta, – Greidijs noteica. – Tim, man nav iebildumu, ja gribi gulēt ārā kopā ar moskītiem. – Viņš pagriezās un iegāja teltī.
   Keja smaidīja. Viņa izbaudīja Tima dusmas un apjukumu Aleksa glītajā sejā. Pārspīlēti nožāvājusies, viņa palūkojās uz Īlaju.
   – Varbūt iesim gulēt? – Viņa uzsmaidīja Aleksam. – Arlabunakti, brāl. Ceru, ka neviens kukainis nesakodīs tavu skaisto seju. Būtu žēl sabojāt tādu daili.
   – Ko? – Tims apjucis jautāja, kad Keja iegāja teltī. – Ko viņš teica?
   Īlajs klusi smējās.
   – Tas nebija domāts tev. Guli, puika, un centies nemodināt Aleksu. – Viņš sekoja Kejai uz telti.
   Kad viņi palika divatā, Tims brīdinoši uzlūkoja Aleksu.
   – Ja vēlreiz man pieskarsies, es… es…
   Alekss veltīja viņam tik bargu skatienu, ka Tims nepabeidza teikumu un, vēl reizi aizdomīgi viņu nopētījis, atgriezās teltī.
   Aleksam gribējās pavadīt nakti ārpusē, bet kaklā iekoda moskīts, un viņš to nosita, pirms iegāja teltī. Tims jau bija iemidzis, un Alekss saprata, par kādiem krācieniem Īlajs runājis. Ieelpojot zēns šņākuļoja, bet izpūta elpu kā spalgu svilpienu.
   Sākumā šī skaņa lika Aleksam pasmaidīt. Viņš to bija dzirdējis kopš ceļojuma sākuma, bet uzskatījis par kāda naktsputna saucienu. Tagad, zinot, ar ko nabaga Īlajam bija jāsamierinās, viņš nesaprata, kā vecajam vīram tas izdevies.
   Nākamajā rītā, kad Alekss pamodās tikpat noguris kā vakarā, viņš vairs nesmaidīja.
   – Labākais naktsmiers kopš ceļojuma sākuma, – Īlajs paziņoja, salejot kafiju krūzēs un pasniedzot tās pārējiem. – Ne reizi nepamodos no šņācieniem un svelpieniem. – Viņš uzsita Kejai pa plecu, un viņa gandrīz novēlās no kritušā koka stumbra, uz kura sēdēja. – Puika, tu esi klusākais gulētājs, kādu esmu sastapis. Ja es atrastu tik klusi sievieti, nekavējoties apprecētos.
   Alekss sēdēja viņiem pretī un drūmi vēroja Keju, bet viņa izlikās vīrieti neredzam.
   – Vai tu meklē sievu? – viņa jautāja Īlajam.
   – Pirms devāmies ceļā, es pateicu Greidija kungam, ka pēdējo reizi piedalos viņa klejojumos. Es pat teicu, ka nepiedalīšos šajā, bet viņš sāka lūgties. “Bez tevis es netikšu galā, Īlaj,” viņš teica. “It īpaši šoreiz.”
   Alekss palūkojās uz Keju, cerot, ka viņa saprot, ko nupat dzirdējusi. Īlajs atzina, ka Greidijs kaut kā uzzinājis par Keju un arī Aleksu. Pēc trīs dienām viņi sasniegs maiņas vietu, dabūs zirgus un jās uz dienvidiem, pametot laivu. Alekss prātoja, kas viņus tur gaidīs. Vai šerifs ar rokudzelžiem?
   Bet Keja uz Aleksu neskatījās un neuztvēra mājienu.
   Viņas uzmanība bija pievērsta Īlajam.
   – Es laikam zinu sievu, kas tev būs lieliski piemērota.
   – Vai tiešām? – Īlajs ieinteresēts jautāja.
   – Šis nav īstais brīdis… – Alekss iesāka, gribēdams viņu pārtraukt. Ja nu kāds vēl nezināja, ka viņa ir sieviete, šī savedējas loma noteikti viņu nodotu.
   Keja atkal izlikās viņu nedzirdam.
   – Tēvoča Tīsija krustmeita.
   – Vai Houpas jaunkundze? – Īlajs jautāja, iepletis acis.
   – Jūs esat pazīstami?
   – Man bija tas prieks baudīt viņas sabiedrību reiz, kad viesojos tur kopā ar Greidija kungu. Ļoti izskatīga sieviete.
   – Tātad tu zini par… – Keja apklusa.
   – Viņas kāju. Protams. Bet vai esi nogaršojis viņas gatavoto ābolu pīrāgu? – Īlajs lēja ūdeni uz ugunskura. – Nekad neesmu sapratis, kāpēc tik jauka dāma nav precējusies.
   – Laikam nesatiki viņas tēvu.
   – Tīsiju?
   – Skaidrs, baumas izplatās ātri, – Keja noteica. – Nē, es runāju par vīrieti, kurš bija precējies ar Houpas māti Batšīvu.
   – Īzaks Čepmens? – Īlaja balsī ieskanējās nepatika. – Reiz viņš man izkrāpa gandrīz simt dolāru. Pēc viņa nāves sātans kļūs bagātāks.
   – Ko tu darīji, kad uzzināji, ka viņš tev nozadzis naudu? – Keja ieinteresēta jautāja.
   – Diemžēl iesitu pa seju, bet pēc tam izsaucu uz tiesu, kur aizstāvēju sevi pats un uzvarēju. Tiesnesis lika atdot man naudu, samaksāt par advokāta pakalpojumiem un vēl iedot desmit mārciņu kā sāpju naudu.
   – Lieliski! – Keja piecēlās. – Tu būsi ļoti piemērots. Houpa lūdza atvest viņai vīru, kurš spētu stāties pretī viņas tēvam, un izskatās, ka tu to vari.
   – Īzaks Čepmens neļaus man precēt viņa meitu, – Īlajs brīdināja.
   – Ļaus gan. Kad pastāstīšu Houpai par tevi, viņa Īzaku piespiedīs, – Keja solīja. – Klau, bet viņa gribēja kaut ko īpašu.
   Īlajs nicīgi iespurdzās, it kā būtu zinājis, ka būs kāds āķis.
   – Viņa gribēs jaunu un pievilcīgu vīru, tādu kā Alekss, nevis vecu nejēgu.
   – Houpa lūdza vīru, kurš kāzu naktī neaizmigs.
   Īlajs brīdi šķita satriekts, bet pēc tam ilgi un skaļi smējās.
   – Varu apsolīt, ka to nedarīšu. Saderu uz naudu, ka nemūžam neaizmigšu blakus tik jaunai, spēcīgai sievietei kā Houpas jaunkundze.
   Keja pirmo reizi rīta gaitā uzlūkoja Aleksu un ļauni pasmaidīja, atgādinot, ka viņš savā kāzu naktī aizmiga.
   Alekss iepleta acis, apjaušot, ko viņa izdarījusi: viltīgi ievirzījusi sarunu ar Īlaju sliedēs, kas beidzās ar dzēlienu Aleksam. Viņš nebija domājis, ka Keja spēj izmantot viņa sievas slepkavību kā ieroci.
   Redzot līdzjūtības un uzjautrinājuma sajaukumu Īlaja un Greidija sejā, Alekss bija pārliecināts, ka abi visu zina. Tā kā ēdiena pietika divām turpmākajām dienām, Aleksam bija ļauts palikt laivā, bet viņam neizdevās aizvest Keju nostāk no pārējiem un aprunāties. Pēc bezmiega nakts viņš nebija labā noskaņojumā, tāpēc, kad beidzot notvēra meiteni sēžam laivas galā ar zīmēšanas papīru klēpī, viņš tik tikko spēja parunāt.
   – Tu apdraudi manu dzīvību, – viņš caur sakostiem zobiem izspieda.
   – Meklējot Houpai vīru?
   – Tikai meitenes ir savedējas.
   – Mans brālis Ītans iepazīstināja trīs pārus, un visi apprecējās. Tev ir savādas domas par to, ko dara vīrieši un sievietes.
   Keja vēl joprojām uz viņu neskatījās.
   – Kā viņš to izdarīja? Sameklēja vīrus meitenēm, kas bija pielipušas viņam? Vai tā viņš centās no šīm būtnēm atbrīvoties?
   – Jā.
   Alekss bija domājis, ka runā sarkastiski, un patiešām izbrīnījās, jo bija atskārtis patiesību.
   – Keja… – Viņš sniedzās pēc meitenes rokas, bet viņa to atvirzīja.
   – Ja negribi, lai kāds uzmin manu dzimumu, nevajadzētu man pieskarties. Un pārtrauc skūpstīt Tima kaklu.
   – Man tevis pietrūkst, – Alekss sacīja, un viņa balsī skanēja patiesas sāpes.
   – Un man pietrūkst vīrieša, kuru es domājos pazīstam!
   Šis izskatīgais melis ir svešinieks.
   – Kej!
   Viņa pagriezās un uzlūkoja Greidija kungu, kurš norādīja uz putnu ar garu knābi. Tas gāja gar krastu.
   – Jā, Greidija kungs? – Vai to tu uzzīmēji?
   – Jā, ser. Četras reizes. – Vai zini, kā to sauc?
   – Nē, ser. Grasos atdot visus zīmējumus tēvocim Tīsijam un ļaut, lai viņš atrod visus nosaukumus. Viņa krustmeitai Houpai ir ļoti skaists rokraksts, viņa varēs pierakstīt vārdus klāt.
   – Tu esi padomājis par visu, – Greidija kungs smaidot noteica un novērsās.
   – Viņš tevi bildinās, – Alekss noteica.
   – Nerunā muļķības! Viņš mani uzskata par zēnu. – Alekss klusēja, un Keja uz viņu palūkojās. – Nu labi, varbūt viņi ir uzminējuši, bet Īlajs un Džeimijs ir džentlmeņi un neko neteiks. Tims vēl joprojām domā, ka esmu zēns.
   Alekss apsēdās viņai blakus. – Tas puika visu nakti svilpo.
   – Jā, Īlajs man teica.
   Keja nepārtrauca zīmēt. Viņa ātri ar ūdenskrāsām gleznoja upes līkumu, cenšoties to attēlot, pirms laiva būs to izbraukusi un ainava izzudīs.
   – Timam varētu saspiest ribas mūzikas ritmā un pārvērst viņu par instrumentu. Tu dejotu viņa svilpienu pavadībā. – Viņš meklēja kādu pazīmi, ka joks Keju sasmīdinājis, bet neko neieraudzīja. Cik netaisnīgi, ka meitene prot viņu sasmīdināt pat sliktākajā brīdī, bet viņam tas nav pa spēkam.
   – Meitēn, – viņš klusi ierunājās. – Es negribēju tevi sāpināt. Cietumā es neskuvos, jo tas nebija iespējams. Un es nemēdzu lielīties, ka esmu pievilcīgs. Nevarēju to pateikt tā, lai neizklausītos iedomīgs, un negribēju radīt tādu iespaidu.
   – Nē, – Keja mierīgi piekrita. – Tu gribēji noskaidrot, vai man patiksi, ja uzskatīšu tevi par vecu neglīteni, kam jāslēpj seja.
   Alekss pasmaidīja.
   – Jā. Vai tas tiešām ir tik slikti?
   – Ir gan. – Keja viņu drūmi uzlūkoja. – Tu mani uzskatīji par tik seklu būtni, ka cilvēks man var būt svarīgs tikai tad, ja labi izskatās. Tu mani nosodīji, kaut gan es riskēju ar dzīvību, lai tevi glābtu. Tu biji notiesāts slepkava, bet es par tevi spriedu pēc tā, ko redzēju, nevis pēc dzirdētā. Un tagad, lūdzu, ej prom, lai varu turpināt darbu.
   Alekss piecēlās un pamanīja, ka Īlajs viņu līdzjūtīgi vēro.
//-- * * * --//
   Keja viņu sodīja trīs dienas, kamēr viņi brauca līdz maiņas vietai. Meitene uz viņu neskatījās, nerunāja ar viņu un izlikās, ka Aleksa nav pasaulē. Viņa pat tēloja, ka nesaprot viņa izrunu. Alekss tikai tagad atskārta, ka ceļojuma laikā runājis skotu izloksnē un Keja tulkojusi, līdz pārējie sāka viņu saprast. Pat Tims, kuram smadzeņu vietā bija salmi, sāka atdarināt dažus skotu izteicienus.
   Bet, kad Keja uz Aleksu dusmojās, viņa salti paziņoja, ka neko nesaprot, un lūdza runāt angliski.
   Īlajam beidzot izdevās izbeigt šo šķietami mūžīgo strīdu. Viņš notvēra Aleksu, kad tas bija prom no visiem pārējiem.
   – Pasaki Kejam, ka kļūdījies.
   – Kā, lūdzu? – Alekss pacēla skatienu no šautenes, ko tīrīja.
   – Savam brālim. Pasaki, ka kļūdījies.
   – Es jau to izdarīju.
   – Saki, ka kļūdījies jau dienā, kad piedzimi, un arī turpmāk.
   – Bet… – Alekss iesāka. Īlajs paraustīja plecus.
   – Dari, kā zini, puis. Bet vienīgais atrisinājums ir maldīties un atzīt, ka vienmēr esi maldījies. Tici man, cilvēkam, kurš reiz gribēja uzvarēt par katru cenu. Paskaties, kur šobrīd esmu! Viens. Ceļoju kopā ar vīriešiem. Maniem trim brāļiem kopā ir astoņpadsmit bērnu. – Un, turēdams rokās malkas klēpi, Īlajs atgriezās nometnē.
   Alekss jau vairs nešaubījās, ka vīri zina Kejas dzimumu, bet šie Īlaja vārdi bija tam apliecinājums. Vispirms viņš gribēja doties pie Kejas un viņu brīdināt, bet pēc tam saprata, ka ceļabiedru domas viņu vairs neinteresē. Ja tā iespējams kliedēt Kejas dusmas, viņš bija gatavs mesties uz caļgala visu klātbūtnē un lūgties.
   – Jāatzīst, ka kļūdījos, – viņš skaļi atkārtoja, kaut gan vēl joprojām domāja, ka tā gluži nav. Ne pilnībā, bet varbūt… No otras puses, viņam galu galā nebija arī pilnīga taisnība.
   Alekss ar to nelepojās, tomēr sekoja meitenei, kad viņa devās nokārtot dabiskās vajadzības, un gaidīja krūmos, līdz viņa nāca atpakaļ. Kad Alekss parādījās no paslēptuves, viņa satrūkusies ievilka elpu.
   – Negribēju tevi izbiedēt, – viņš nožēlas pilnā balsī sacīja. – Tikai vēlējos pateikt, ka… ka… – Viņš uzrāva plecus.
   – Man nebija taisnība.
   – Kādā ziņā?
   – Visā. Vienmēr.
   Keja samiedza acis.
   – Vai tā ir kāda viltība?
   – Nē, tikai lūgums piedot, – Alekss sacīja. – Es atzīstu, ka tev meloju. Tas neatkārtosies. Un es par tevi spriedu nepareizi. Patiešām domāju, ka tu esi vieglprātīga meitene, ar kuru nekad nav noticis nekas slikts. Bet es pazinu sievietes, kas mani gribēja tikai izskata dēļ, un bija patīkami sajust, ka es tev patīku, kaut gan uzskatīji mani par neglītu veci. Bet es rīkojos savtīgi, un man nebija taisnība.
   Lūdzu, saki, ka piedosi man.
   – Labi, – Keja noteica un gāja uz nometnes pusi. Alekss satvēra viņu aiz rokas un pievilka tuvāk.
   – Labi? Vai tas ir viss?
   – Tu gribi vēl kaut ko? Tu man nodarīji kaut ko ļoti sliktu, un es…
   Alekss viņu pārtrauca, ieraujot skavās un noskūpstot. Keja bija ļoti noilgojusies pēc viņa – vairāk, nekā jebkad būtu ar mieru atzīt. Viņai pietrūka Aleksa smaržas, viņa ādas tuvuma, rīcības, ieradumu. Tas viss bija daļa no viņas, un viņai tik ilgi bija nācies vairīties no Aleksa, ka šķita – viņa zaudējusi pusi no sevis.
   Viņa skūpstīja Aleksa skaisto seju un juta asos rugājus pie ādas. Pār vaigu viņam ritēja sviedri, un Keja tos nolaizīja. Sviedru un vīrieša ūsu pieskāriens mēlei bija galvu reibinošs, un viņu caurstrāvoja iekāre.
   – Keja, man tevis pietrūka, – Alekss atzina. – Nepamet mani vairs. Lūdzu. Tu man esi vajadzīga.
   Viņa atmeta galvu, un Alekss ar lūpām skāra viņas kaklu. Kejai bija šķitis, ka pieskārieni būs citādi, kopš viņa zināja, kā Alekss izskatās. Likās, ka iepriekš viņš nēsājis masku, bet tagad bija pilnīgi kails. Keja domāja, ka viņš kļūs par citu vīrieti viņas acīs. Tomēr tā nebija. Kad acis aizvērtas, viņš bija tas pats, ar kuru pavadītas tik daudzas stundas. Viņi bija smējušies un mīlējušies kopā, un tagad kopā cīnījušies. Bija apiets pilns aplis.

Divdesmit otrā nodaļa

   – Tagad ir maigāk, – Alekss ieminējās. Viņš vienu roku bija uzlicis uz Kejas kailā pleca, ar otru skāra strauta virsmu.
   – Par ko tu runā?
   – Par mums abiem. Tas, kas valda starp mums, ir labāks.
   Viņa piecēlās sēdus un ielūkojās Aleksam acīs. Viņi bija kaili, saritinājušies gulēja augstajā zālē jūdzi aiz nometnes. Nākamajā dienā vajadzēja nokļūt tirgus vietā, un pēc tam sāksies jauns ceļojuma posms.
   – Ja nu mēs neatgrieztos?
   – Nekad nepamestu šo paradīzi un neietu pie cilvēkiem un trokšņiem? – Apkārt apdullinoši trokšņoja putni un aligatori.
   Keja smaidot noguldīja galvu viņam uz pleca.
   – Man ir sajūta, ka drīz kaut kas notiks.
   Alekss jau grasījās viņu iedrošināt, tomēr nolēma runāt patiesību.
   – Man arī. Bet varbūt es tā jūtos tā visa dēļ, kas iepriekš notika. Jau domāju, ka man ir viss, un to piepeši zaudēju. – Viņš noklusēja, ka mantojis no mātes savu spēju nojaust nākotnes notikumus. Kaut kas mainīsies. Viņš nezināja, vai uz labo vai slikto pusi. Un Alekss jau sen brīnījās, kāpēc neko nebija jutis pirms sievas nāves.
   Keja brīdi klusēja.
   – Vai tu nožēlo, ka to visu pārcieti?
   – Protams! Cietuma kameras smaka mani vajās visu atlikušo mūžu. Tas, ko par mani teica tiesas prāvā… Nevienam cilvēkam tas nav jādzird, un… – Viņš apklusa, jo Keja piecēlās sēdus. – Kas noticis?
   – Nekas. Tikai kļūst vēsi. – Viņa sāka tīt apsēju ap krūtīm.
   – Kaut tev nevajadzētu to nēsāt! – Alekss palīdzēja apsiet audumu gabalu. – Ja nebūtu Tima, tu droši vien varētu valkāt savu balles tērpu, un pārējie nebrīnītos. – Keja vēl joprojām klusēja, un viņš pagrieza meiteni pret sevi. – Kaut kas tevi nomāc. Runā.
   Keja vairījās no viņa skatiena.
   – Ja tas viss… nebūtu noticis, mēs ar tevi nesatiktos.
   Alekss saprata, ko viņa mēģina pateikt. Keja šobrīd jautāja, vai viņš vēlētos atgūt Lilitu viņas vietā. Bet uz to nebija iespējams atbildēt. Lilita bija viņa sieva, kaut gan pavisam īsu mirkli, bet abi mīlēja viens otru kopš pirmā skatiena. Šai pēkšņajai mīlai piemita kaut kas tāds, kas aizēnoja viņa reālistiskās attiecības ar Keju.
   Meitene atkāpās nostāk un uzvilka kreklu.
   – Viņa bija tava sieva, un tu viņu mīlēji. Es saprotu.
   Lūdzu, pasniedz kurpes.
   – Mēs taču nestrīdēsimies, vai ne? Tu nepārtrauksi ar mani runāt?
   – Nē, – viņa atbildēja un maigi noskūpstīja viņu uz lūpām. – Domāju, ka nekad tā vairs nerīkošos. Nākamreiz, kad izdarīsi kaut ko nepatīkamu, es tikai ietriekšu dūri tavā vecajā, neglītajā sejā.
   Alekss smaidīdams nolaida plakstiņus un veltīja Kejai skatienu, kura dēļ bija saņēmis piedošanu no visām sievietēm.
   – Vai tiešām? Tātad esmu vecs un neglīts?
   – Pat kārpainās mežacūkas ir pievilcīgākas. Un, ja turpināsi uz mani tā skatīties, es palikšu Timam zem spilvena to dzelteno ziedu, kura dēļ viņš šķauda. Tad viņš visu nakti sēks.
   Alekss pārtrauca pavedināšanas mēģinājumu un iestenējies atlaidās zālē. Keja nebija pārvākusies atpakaļ uz viņa telti. Īlajs paziņoja Aleksam, ka ir viņa kārta mocīties ar zēnu, un vecā vīra skatiens liecināja, ka viņš nepiekāpsies.
   Pēc Aleksa domām, Īlaja uzstājība bija saistīta ar to, ka Alekss un Keja mīlējās teltī blakus Īlajam. Viņš nokaunējies aizgriezās.
   – Labi, uzvarēji, – viņš teica Kejai. – Nevaru paciest zēna svilpienus, nemaz nerunājot par šķavām.
   Tima pērkondimdošās šķavas jau divas reizes bija aizbiedējušas putnus no kokiem, un tie apbēra cilvēkus ar lapām un dažādiem gružiem.
   – Ceru, ka mēs nekad vairs nestrīdēsimies.
   – Es arī, – Keja piekrita, bet viņas balsī skanēja skumjas. Viņa pati nesaprata, kāpēc baidās no nākamās dienas. Tirgus vietā būs svešinieki, un tie pārvadāja ziņas. Viņa bažījās, ka citi pētnieki viesojušies Senkfulas ciematā un uzdevuši jautājumus. Ja policija zināja, ka Alekss devies uz purviem, varbūt viņi darīs visu nepieciešamo, lai viņu apsteigtu, un jau gaidīs.
   – Neizskaties tik drūma, – Alekss sacīja, apskaujot viņu ap pleciem. – Vienmēr varēsi atgriezties pie saviem pielūdzējiem. Kā viņus sauca? – Un vīrietis smiedamies aizgāja pa priekšu.
   – Alekss, – Keja nočukstēja. – Viņus visus sauc Alekss.
//-- * * * --//
   – Es viņu pazīstu, – Alekss sacīja, tik saspringti elpodams, ka bija grūti viņu sadzirdēt. Viņi bija sasnieguši tirgus vietu pirms divām stundām, bet abi ar Keju vilcinājās, ilgi nostiprinot laivu, un Keja izmantoja ieganstu, ka vēlas parūpēties par zīmējumiem. Tims aizskrēja, tiklīdz laiva skāra zemi. Pēc ilgā ceļojuma tirgus un ducis nelielu mājiņu tam blakus izskatījās pēc lielas pilsētas. Arī Greidija kungs un Īlajs kavējās, bet beigu beigās devās prom, ejot lēni un rūpīgi nopētot visus garāmgājējus.
   Pēc vairākām stundām, kad neviens viņiem netuvojās ar ieročiem un rokudzelžiem, Alekss un Keja nolēma ieiet garajā, zemajā ēkā, kas bija šī nelielā ciemata centrs. Šeit vīri mainīja iegūtās zvērādas pret precēm un naudu. Tirgonis pēc tam pārdeva zvērādas tiem, kas atpeldēja no ziemeļiem, un beigu beigās tās nokļuva pie kādas bagātas ņujorkietes.
   Kad Alekss un Keja piesardzīgi iegāja mājā, Alekss nobālēja, pačukstēja: – Es viņu pazīstu! – un ātri aizgāja. Jaunais vīrietis aiz letes atrāva skatienu no putna spalvām, ko skaitīja (tās vēlāk izmantos dāmu cepurēm) un ieraudzīja tikai Keju. Viņš nopētīja meiteni, it kā pūlēdamies atcerēties, vai ir viņu saticis, un atkal ķērās pie spalvām. Greidija kungs un Īlajs stāvēja malā, pacēluši pie lūpām sidra kausus, un vēroja apkārtni.
   Keja neuzkrītoši izgāja ārā un metās skriešus, drudžaini meklējot Aleksu. Viņš sēdēja uz baļķa netālu no laivas.
   – Kas viņš ir? – meitene jautāja, apsēdusies viņam blakus. Viņa centās saglabāt mieru, bet sirds strauji pukstēja.
   – Tici vai ne, bet viens no bagātajiem zirgu sacīkšu jaunekļiem.
   – Vai tu viņam atņēmi daudz naudas?
   – Ko tas nozīmē? Tu runā tā, it kā es būtu viņu aplaupījis.
   – Dažiem spēlmaņiem tā šķiet. Gribu zināt, kas mūs sagaida, tas arī viss.
   Alekss palūkojās uz baltajiem putniem kokā un nopūtās.
   – Nē, viņš nebija tāds. Viņu sauc Džordžs Kempbels, un reiz es viņu uzskatīju par draugu. Aicināju viņu uz kāzām, bet viņš bija izbraucis.
   Kejai nepatika domāt par Aleksa kāzām.
   – Varbūt viņš nav dzirdējis, kas ar tevi notika, vai arī bija īsts draugs un neko neteiks, kad tevi ieraudzīs.
   – Vai šajā valstī vēl ir kāds, kurš nebūtu par mani dzirdējis?
   – Drošības dēļ jāpieņem, ka tādu nav, – Keja noteica. Prātā drudžaini virpuļoja domas par to, kas būtu jādara, ja šis cilvēks Aleksu pazīs. Vispirms nedrīkst viņam tuvoties. Šis Kempbels nedrīkst Aleksu ieraudzīt. Kaut gan šeit neviens nevarētu Aleksu arestēt, nepaietu ilgs laiks, līdz Kempbels atklātu patiesību kādam, kurš brauktu uz ziemeļiem. Un tad viņus atrastu dažu dienu laikā.
   – Tev ar viņu jārunā, – Alekss sacīja.
   – Jārunā? Ar veikala īpašnieku? Vai tu esi jucis?
   – Droši vien. Pēc kāzām ar Lilitu viss, ko dzirdēju un redzēju, ir kā miglā. Varbūt, tāpēc, ka Džordžs nebija tur, viņš nebūs… nejutīs pret mani tādu naidu. – Alekss ievilka elpu. – Kad Džordžs pameta pilsētu, viņš pauda nožēlu, ka es vairs neaptīrīšu viņu līdz pēdējam penijam.
   – Jauks cilvēks, – Keja nomurmināja.
   – Tas bija vīriešu joks.
   – Tātad es to nevaru saprast, vai ne? – viņa sašutusi atcirta.
   – Tu taču nesāksi jaunu strīdu, vai ne?
   – Kā tu uzdrošinies tā jautāt? Es tikai cenšos… – Keja apklusa, jo saprata, ka tiešām mēģina sākt strīdu. Tas būtu labāk, nekā pievērsties savām pašreizējām domām. – Par ko man ar viņu jārunā?
   – Noskaidro, kas viņam zināms.
   – Man jāizzina, vai viņš dzirdējis par cilvēkiem, kas tevi meklē?
   – Jā, – Alekss apstiprināja.
   – Nezinu, vai pratīšu melot.
   – Par ko tev jāmelo? – Alekss jautāja. – Saki, ka pazīsti mani no sava tēva puses. Vai tā nav taisnība?
   – Un vai tev šķiet, ka Greidija kungs un Īlajs nesapratīs, par ko es runāju? Kaut ko tādu varētu aptvert pat Tims.
   – Neuztraucies, es viņus izvilināšu ārā. Parunā ar Džordžu un noskaidro, ko vari. Un es būšu netālu.
   – Lai pārliecinātos, ka viņš man neuzklūp, izdzirdot tavu vārdu?
   – Jā, meitēn, tieši tā. Keja norija siekalas.
   – Nu labi, – viņa piekrita, bet nepriecājās, ka jākļūst par spiedzi. Viņa nesteidzīgi atgriezās veikalā un stāvēja aiz durvīm, līdz izdzirdēja kaut ko līdzīgu sprādzienam uz laivas pusi. Greidija kungs un Īlajs nekavējoties izskrēja ārā, un Keja paslēpās ēnā.
   – Ko tas muļķa puika atkal izdarījis? – Īlajs jautāja.
   Keja tikai brīdi prātoja, vai viņš runā par viņu vai Timu, pirms iegāja vēsajā, tumšajā veikalā, kur jauneklis skaitīja zvērādas.
   – Jūs esat Džordžs Kempbels?
   – Cik man zināms, vienīgais Floridā.
   Keja jau grasījās uzsmaidīt tā, kā vīriešiem patīk, bet laikus apķērās. Viņa galu galā tēloja zēnu.
   – Manam tēvam ir draugs, vārdā Makdauels, un viņam ir dēls…
   – Alekss?
   – Jā, – Keja atplaukusi sacīja. – Alekss pieminēja Džordžu Kempbelu, un es gribēju zināt, vai jūs esat tas pats.
   – Tieši tā.
   Džordžs pieliecās aiz augstās letes, lai izceltu vēl dažas zvērādas, un Keja pamanīja, ka Alekss klusi ienāk un paslēpjas aiz skapja ar vīriešu krekliem.
   – Kā Aleksam klājas?
   Keja veikli noslēpa savu izbrīnu.
   – Labi. Kad jūs pēdējo reizi tikāties?
   – Dienu pirms tam, kad aizbraucu no Čārlstonas. Mēs tik pamatīgi piedzērāmies, ka mani nācās aiznest un uzstiept uz klāja. Pamodos Ņūorleānā un nedēļu mocījos ar galvassāpēm.
   – Ņūorleānā? Vai jūs tur gribējāt nokļūt?
   – Jā, – Džordžs smaidot apliecināja. – Tieši tur. Kur tu mācījies?
   – “Viljama un Mērijas skolā”, – Keja meloja. Izskatījās, ka viņa atkal pārāk daudz par sevi atklājusi. – Vai jūs labi pazināt Aleksu?
   – Pazinu? Tu runā tā, it kā viņš būtu miris. Tā nav, vai ne?
   – Nē, – Keja piesardzīgi atbildēja. – Cik man zināms, viņš ir dzīvs.
   – Ļoti labi. Mēs ar Aleksu krietni izklaidējāmies, kaut gan es viņam zaudēju vismaz simt sacīkstēs. Viņš atveda tādu zirgu… – Džordžs iesvilpās un papurināja galvu. – Tas dzīvnieks laikam bija audzēts citā pasaulē. Ātrāks par jebko, ko esmu redzējis. Bet Alekss galu galā lieliski pazīst zirgus.
   – Vai tiešām? – Pie letes bija soliņš, un Keja uz tā apsēdās. Bija patīkami klausīties par Aleksu no kāda, kurš viņu pazinis pirms apsūdzības slepkavībā.
   – To, uz ko viņš prot pierunāt zirgu, nespēj neviens cits. – Džordžs pacēla skatienu. – Kas ar viņu notika?
   – Kādā ziņā? – Keja centās saglabāt mieru.
   – Man šķita, ka viņš grasās precēties ar vecās Andervudas kundzes radinieci, bet tas acīmredzot nenotika.
   Kejai nācās sakopot visu gribasspēku, lai viņa nepagrieztos un nepalūkotos uz Aleksu.
   – Kāpēc jūs tā domājat? – viņa rāmi painteresējās.
   – Jo pirms divām nedēļām sastapu Lilitu Ņūorleānā.
   – Kā, lūdzu?
   – Man vajadzēja ātri aizbraukt turp un atpakaļ, jo… – Džordžs noraidoši pavicināja roku. – Lai nu kā, tur es sastapu Lilitu. Varētu apzvērēt, ka viņa mani redzēja, bet novērsās. Es skrēju viņai pakaļ, jo gribēju apvaicāties par Aleksu, bet Lilita iegāja kādā namā un es viņu vairs neieraudzīju. Pat apjautājos cilvēkiem, bet neviens viņu nepazina. – Džordžs paraustīja plecus. – Varbūt tā nebija viņa. Varbūt kāda cita, kas viņai līdzinājās. Kaut gan…
   – Jā?
   – Lilitai uz kakla vietā, kur sākas plecs, bija neliela dzimumzīmīte, kas atgādināja sirdi. Tu esi pārāk jauns, lai saprastu, bet mēs visi reiz sapņojām par šo dzimumzīmi.
   – Un tai sievietei Ņūorleānā bija tāda dzimumzīme?
   – Jā. Tieši tāpēc es viņai pievērsu uzmanību. Viss pārējais bija citāds. Mati atglausti atpakaļ, un viņa nebija tik skaista kā iepriekš. Nē, viņa tik un tā bija pievilcīga, bet izskatījās izbiedēta. Man jau šķita, ka viņa sāks kliegt, kad ieraudzīja mani. Viņas acīs bija vajāta zvēra skatiens. Man bija viņas žēl. Kāpēc viņa neapprecēja Aleksu? Vai viņi sastrīdējās?
   – Nezinu, – Keja tik tikko dzirdami attrauca. – Es neko vairs nezinu.
   – Man šķita, ka es vienīgais tā jūtos. Ierados šeit, cerot, ka tēvs pēc pietiekami ilgas neredzēšanās aizmirsīs, ko sagrēkoju Ņūorleānā. Spriežot pēc viņa pēdējās vēstules, man šeit nāksies pavadīt visu atlikušo dzīvi.
   Keja kā apdullusi noslīdēja no soliņa. Viņa palūkojās uz Aleksu ēnā aiz skapja. Viņš pakustināja roku, un pagāja mirklis, līdz viņa saprata šī žesta nozīmi. Alekss gribēja, lai viņa izdabū Džordžu no veikala. Viņa atkal palūkojās uz tirgoni.
   – Vai pie sētas durvīm kāds ir?
   – Es neko nedzirdēju.
   – Ak tā! Varbūt tikai aligators. Jūs jau zināt, kādi tie ir. Timam viens gandrīz nokoda kāju, bet es iesitu tam pa galvu ar airi un nogalināju ar vienu sitienu. Ja tur nebūtu manis, puika aizietu bojā. Greidija kungs noteikti priecājas par to dienu, kad nolīga mani.
   Džordžs neticīgi nopētīja Kejas trauslo augumu.
   – Turklāt es…
   – Labāk paskatīšos, kas ir aiz tām durvīm, – Džordžs noteica un aizsteidzās.
   Alekss iznāca no paslēptuves. – Un tu teici, ka neproti melot.
   Keja palaida šo piezīmi gar ausīm.
   – Ko tagad darīsim?
   – Tev nekas nemainās. Paliec šeit kopā ar pārējiem un ceļo uz dienvidiem, kā bija iecerēts. – Alekss pagriezās un izgāja no veikala. Keja sekoja viņam pa pēdām.
   – Un ko grasies darīt tu?
   – Protams, braukšu uz Ņūorleānu.
   Izskatījās, ka Aleksa gaita mainījusies. Viņš soļoja sparīgāk nekā iepriekš.
   – Es braukšu tev līdzi. – Viņai nācās gandrīz skriet, lai neatpaliktu.
   – Nē.
   Keja apstājās un dusmīgi uzlūkoja viņa muguru.
   – Lieliski! Man būs daudzas nedēļas, ko pavadīt kopā ar Džeimiju Ārmitidžu.
   Alekss sastinga, brīdi stāvēja un pagriezies uzmeta viņai niknu skatienu.
   Keja jauki pasmaidīja.
   – Tiksimies šeit pēc stundas. – Viņš aizsteidzās tik strauji, ka meitene nevarēja viņu panākt.
   – Ja aizbrauksi bez manis, nosūtīšu tev ielūgumu uz kāzām! – Keja uzsauca. Alekss pacēla roku, bet neatskatījās.
   Keja brīdi palika stāvam. Iespējams, Lilita bija dzīva. Aleksa sieva bija dzīva un uzturējās Ņūorleānā. Varbūt pēc dažām dienām, strauji jājot, viņš jau satiks sievieti, ko mīl vairāk par dzīvību.
   Meitene savilka rokas dūrēs.
   – Ceru, ka viņa nav ļoti liela, – viņa tik tikko dzirdami noteica. – Negribu pārāk nopūlēties, viņu nogalinot. – Pēc šiem vārdiem Keja jutās labāk un jau nākamajā mirklī traucās uz priekšu. Jāgatavojas ceļam, šoreiz zirga mugurā un divatā ar Aleksu. Tā nebija pati sliktākā doma pasaulē.

Divdesmit trešā nodaļa

   Ņūorleāna, 1799. gads

   – Kā mēs te atradīsim tavu brāli? – Alekss jautāja. Abi bija netīri, nosvīduši un pārguruši līdz nemaņai. Bet, palūkojies uz meiteni, viņš nespēja apvaldīt smaidu.
   – Priecājos, ka tevi tas uzjautrina. Mani nepavisam. Es gribu nomazgāties un gulēt trīs dienas.
   – Es tikai atcerējos mūsu pirmo ceļojumu. Tu biji pārgurusi jau pēc divām stundām zirga mugurā.
   – Divām stundām? – Viņa ar piedurkni paberzēja degunu, kas niezēja. – Vai pēc tam, kad liki man neapstājoties jāt pusotru dienu un atstāji zem koka visādu garāmgājēju žēlastībā? Vai tu runā par to ceļojumu?
   – Jā, – Alekss apstiprināja. – Tieši par to. Šoreiz tu jāji daudz straujāk.
   – Nebija jau citas izejas, – Keja noņurdēja, sekojot viņam pilsētā. Kaut gan bija jau pāri pusnaktij, tālumā spīdēja gaismas un skanēja mūzika.
   – Kas tas bija?
   – Nekas. Es neko neteicu. – Keja runāja par to, ka Alekss, apņēmies atrast mīļoto sievieti, būtu gatavs jāt visu ceļu bez miega, ja vien iespējams. Tieši tā gandrīz notika. Pametot tirgu, viņi sarunāja sev vietu laivā, bet tā virzījās pārāk lēni, tāpēc viņi iegriezās plantācijā un izmantoja pēdējo Tīsija naudu, lai ļoti dārgi samaksātu par diviem zirgiem. Alekss strauji jāja gar upes krastu tikai uz ziemeļiem, un Keja viņam sekoja. Viņi apstājās tikai katru otro nakti, un vienu reizi notika tas, ko Alekss dēvēja par neveiksmīgu tikšanos ar aligatoriem, kas slēpās smiltīs.
   Keja labprāt uzkāptu kokā, kur būtu drošībā, bet tad Alekss paliktu viens. Viņš nošāva vienu aligatoru ar šauteni, pasvieda viņai pielādētu pistoli, un Keja trāpīja otram. Nebija laika pārlādēt ieročus, tāpēc nācās izmantot nažus. Viņi metās bēgt no baisajiem plēsoņām. Īlajs reiz bija stāstījis, ka aligatori neprot skriet zigzagā, tāpēc Alekss un Keja joņoja šurpu turpu, meklējot kādu augstāku vietu.
   Kad viņi nokļuva drošībā, Keja palūkojās uz Aleksu, un jau nākamajā mirklī viņa izmisusi raudāja vīrieša skavās. Viņš Keju apskāva tik cieši, ka gandrīz salauza ribas, bet viņai tas nerūpēja. Viņa tikpat dedzīgi tvērās pie Aleksa.
   Tajā naktī viņi gulēja maz, un no rīta Aleksam nācās meklēt zirgus. Keja neticēja, ka viņš to spēs, tomēr Aleksam izdevās. Kad viņš atgriezās, Keja pieskrēja viņam klāt un tik atvieglota skūpstīja seju, ka beigu beigās viņi stundu mīlējās un tad atkal devās ceļā, šoreiz tālāk no krasta.
   Vakarā viņiem nācās apstāties agri, jo abi gulēja zirgam mugurā, un arī dzīvnieki bija pārāk noguruši, lai turpinātu ceļu. Alekss iekūra uguni, viņi paēda un padzērās, pirms devās gulēt. Keja visu dienu domāja par savu brāli Neitu un prātoja, ko viņš noskaidrojis par apsūdzību slepkavībā. Kad viņi ar Aleksu iekārtojās guļvietā pēc mīlēšanās un laidās miegā, viņa pastāstīja, ka Neits gandrīz visu mūžu sarakstījies ar kādu draugu Skotijā.
   – Viņš domā, ka mums par to nav ne jausmas, bet viņš kļūdās. Mums visiem tas jau sen ir zināms. Domājam, ka tas ir mūsu brālēns Lahlens. Viņš ir tikai dažus gadus vecāks par Neitu, un viņi lieliski saprotas, kad mēs tur ciemojamies. Vai gribi dzirdēt lielu noslēpumu?
   Alekss cerēja, ka Keja nedzird, cik strauji pukst viņa sirds.
   – Jā, meitēn, noteikti. Ja vien tas ir kaut kas labs.
   – Mums jā, bet tev tā diezin vai liksies. Neits savu vēstuļu draugu dēvē par Merlinu.
   – Vai tiešām? – Alekss jautāja, tēlodams, ka viņu tas neinteresē un viņš grib gulēt. – Kāpēc?
   – Nezinu. Ja kādam vajadzētu dot burvja vārdu, manuprāt, tas būtu Neits. – Viņa juta, ka ieslīgst miegā.
   – Interesenti, kā Merlins dēvē manu brāli zinātnieku?
   Jūtot, ka meitene vienmērīgi elpo, Alekss nočukstēja:
   – Arhimēds.
   Pēc divām dienām, kad viņi sasniedza mazo ciematu un ieraudzīja Senkfulu, Keja paziņoja, ka nekad mūžā nav jutusies tik pateicīga Dievam.
   – Es gan esmu, – Alekss sacīja. – Kad aizbēgu no aligatoriem un redzēju, ka tev vēl joprojām ir visas tavas skaistās ķermeņa daļas, es biju ļoti pateicīgs.
   Keja spēja tikai sēdēt uz zirga un pārsteigta lūkoties uz Aleksu. Tā gandrīz izklausījās pēc atzīšanās mīlestībā.
   – Ja raudāsi, tev būs asaru vagas netīrumos uz vaigiem, – Alekss brīdināja.
   – Kāpēc lai es raudātu? Tikai tā dēļ, ko tu pateici? Nemūžam! – Viņa pagāja vīrietim garām, izslējusi degunu gaisā, bet dzirdēja viņu smejamies.
   Senkfula izskrēja viņiem pretī.
   – Viņš bija šeit un meklēja jūs abus, – sieviete aizelsusies sacīja un satvēra Kejas zirga pavadu. – Nokļuva te divas dienas pēc jūsu aizbraukšanas un gribēja sekot, bet ziņnesis atveda vēstuli, un viņš aizceļoja uz Ņūorleānu.
   – Kurš? – Alekss saspringtā balsī jautāja.
   – Tallijs, – dvīnes vienbalsīgi atbildēja. Viņas iznāca no viesu nama un izskatījās tā, it kā būtu pārdzīvojušas kaut ko debešķīgu. – Tallijs.
   – Viņš ir skaistākais vīrietis, ko esmu redzējusi, – viena no dvīnēm paziņoja.
   – Es arī, – otra izdvesa.
   Senkfula vēroja Aleksu, kurš patlaban nokāpa no zirga.
   – Bez bārdas tu izskaties labāk.
   – Vai viņš tiešām ir tavs brālis? – dvīne jautāja Kejai, pat nepalūkojusies uz Aleksu.
   – Viņš ir daudz… vīrišķīgāks par tevi.
   Reiz dvīnes uzskatīja Keju par skaistu, bet tagad vīpsnāja. Tomēr Keja apzinājās, ka izskatās drausmīgi un arī smird. Reiz tik skaistā veste bija saplēsta un mirka aligatoru asinīs. Zeķes bija netīras, un pat nevarēja saskatīt to krāsu. Arī krekls bija tāds pats.
   – Nāciet iekšā un paēdiet, – Senkfula aicināja. – Vai vēlaties jaunas drēbes? Es jūtu, ka nepaliksiet tik ilgi, lai izmazgātu un izžāvētu savas drānas.
   – Tallijam bija brīnišķīgs mētelis, – viena no dvīnēm sapņaini noteica. – Kabatas bija izšūtas ar saulespuķēm un vīteņiem.
   – Man patika bites.
   – Tallijs teica, ka tās izšuvusi viņa māsa.
   Alekss jautājoši uzlūkoja Keju, un viņa pamāja. Bija grūti atcerēties laiku, kad viņas dzīve bijusi tik rāma un viņa sēdējusi krēslā pie uguns, izšujot brāļu mēteļu kabatas.
   – Ēdiens noderētu, – Alekss sacīja. – Arī jaunas drēbes. Bet izmaksas…
   – Hārkorta kungs atstāja jums naudu, – Senkfula sacīja un palūkojās uz Keju.
   Viņa zina, Keja nodomāja. Tallijs pateica, ka esmu meitene, un viņa glabā noslēpumu.
   – Vai viņš kaut ko pastāstīja par tēvoci Tīsiju?
   Senkfula atplauka.
   – Jā! Abus vakarus šeit pavadīja, stāstot par Konora kungu visu, ko atcerējās. Tavs brālis ir ļoti laipns un iejūtīgs jauneklis. – Viņa atvēra durvis un ielaida abus ceļiniekus. – Man ir mīkstas ziepes taviem matiem, – viņa pačukstēja, kad Keja gāja garām. – Un jasmīnu eļļa vannai.
   Alekss to sadzirdēja un pagriezies uzlūkoja Keju. Viss nemiers un pārciestās grūtības, kā arī pēdējo dienu bailes pagaisa, un viņi sāka smieties. Vēl nupat stāvēja un bija tik noguruši, ka nespēja pakustēties, bet nākamajā mirklī tvērās viens pie otra un smējās tik skaļi, ka dvīnes atskrēja noskaidrot, kas noticis.
   Senkfula viņas padzina un aizvēra durvis. Keja un Alekss vēl joprojām skaļi smējās un murmināja kaut ko nesaprotamu, piemēram, “vēja virzienā” un “mani mati nekad tik labi nav smaržojuši.”
   Plati smaidot, Senkfula iegāja virtuvē un sāka gatavot bagātīgas vakariņas.
   Kejai šī Senkfulas viesu namā pavadītā nakts šķita brīnišķīga. Viņa nomazgājās, gulēja tīrā gultā, kur slepus ielavījās Alekss, ēda ceptu ēdienu un no rīta uzvilka jaunas, tīras drēbes. Alekss viņu pamodināja četros no rīta, un tas bija grūti, bet Senkfula pasniedza siltas kukurūzas kūciņas, ko apēst ceļā.
   – Viņš acīmredzot kaut ko ļoti vēlas, – Senkfula klusi vērsās pie Kejas, pirms viņa uzkāpa zirgā.
   – Jā. – Keja nespēja apvaldīt dusmas balsī. Viņi tuvojās ceļamērķim, un viņa pamazām skaudri apjauta, kāpēc Alekss tā steidzas.
   – Es šo to par viņu dzirdēju, – Senkfula tik tikko dzirdami sacīja. – Bet neticu tam. Nedomāju, ka viņš ir spējīgs uz to, ko cilvēki stāsta.
   – Tieši tā, un mēs to pierādīsim.
   – Tavs brālis… – Senkfula iesāka, bet apklusa, jo gandrīz atklāja noslēpumu.
   – Nesatraucies. Alekss apgalvo, ka man nepavisam neizdodas tēlot zēnu.
   – Nav tiesa. Kad biji šeit, es tevi uzskatīju par vīrieti.
   – Paldies, – Keja noteica. – Laikam. – Viņa noskūpstīja Senkfulu uz vaiga. – Es centīšos pierunāt tēvoci Tīsiju, bet viņš ir ietiepīgs cilvēks. Māte teica, ka viņš labprātāk sēro par nelaiķi nekā pievēršas dzīvai sievietei.
   – Tava māte izklausās patiešām gudra.
   – Tā ir, un man viņas ļoti pietrūkst.
   – Ej vien, – Senkfula sacīja. – Alekss jau raida mums bargus skatienus. – Viņa pieliecās Kejai tuvāk. – Kurš būtu uzminējis, ka zem visiem tiem matiem slēpjas tāds skaistums?
   – Man nebija ne jausmas.
   – Bet izskatās, ka esat atguvuši zaudēto laiku.
   – Mēs, nu… – Keja sastomījās.
   – Šeit ir ļoti plānas sienas. Ej, lai vari paveikt nepieciešamo. Un pasaki Konora kungam, ka… ka…
   Keja uzlēca zirgā.
   – Es jūs abus savedīšu kopā, un tu pati viņam pateiksi. – Viņa palūkojās uz Aleksu. – Vai stāvēsi te visu dienu?
   Alekss parāva zirgu tālāk.
   – Vai tu atkal nodarbojies ar savešanu? Vispirms Īlajs un Tīsija meita, tagad sieva pašam Tīsijam. Vai tev nav ienācis prātā, ka šie cilvēki paši var atrast sev pāri?
   – Nē, neienāca gan. Vai kāda no tām dvīnēm derētu Tallijam?
   Alekss dzina zirgu rikšos.
   Pagāja vairākas dienas, līdz viņi nokļuva Ņūorleānā, un abi bija pārguruši, bet sasniegtais ceļamērķis raisīja viņos jaunu enerģiju.
   – Kur tavs brālis varētu būt? Vai guļ kādā greznā viesnīcā? – Alekss sarauca uzaci. – Viens vai kopā ar kādu?
   – Tallijs ir nevainīgs. Ādams un tēvs viņu pieskata.
   – Tāpat kā tevi?
   Keja saviebās.
   – Mani visur laida, jo ticēja, ka esmu saprātīga un savaldīga meita.
   – Es pierādīju, ka viņiem nav taisnība, – Alekss sacīja, un vīrieša balsī skanēja tāds lepnums, ka viņa iesmējās.
   – Nekad neesmu bijusi šajā pilsētā un nezinu, kur ir labākās viesnīcas.
   Alekss palūkojās uz viņu. Biezie kastaņbrūnie mati pēdējo nedēļu laikā bija atauguši un izspruka no mezgla. Tie vijās Kejai ap pleciem tā, ka gribējās noraut viņu no zirga un iecelt savos seglos.
   – Mums nav tam laika, – Keja noteica, bet smaidīja. – Tu esi mani samaitājis.
   – Centos. – Viņš naivi mirkšķināja acis.
   – Labi, ka šeit ir tikai Tallijs. Ja Ādams redzētu, ka tu uz mani tā skaties…
   – Ko viņš izdarītu? – Alekss uzjautrināts painteresējās. – Vai iesistu ar cimdu un izaicinātu mani uz divkauju rītausmā? Varbūt viņš paņēma līdzi sava tēva pistoles?
   Keja apmierināta pasmaidīja.
   – Tev radies nepareizs priekšstats par Ādamu. Bet es priecājos, ka viņa šeit nav.
   – Kurš tad atsūtīja vēstuli tavam jaunākajam brālim? – Neits, – Keja atbildēja. – Neits varētu būt šeit, bet viņš nesagādās sarežģījumus. Ja es viņam pateiktu, ka visu laiku pavadīju gultā ar tevi, Neits tikai pajautātu, kāpēc šķiežu laiku tik nejēdzīgām nodarbēm, ja varētu kaut ko mācīties.
   Alekss nedrīkstēja tik skaļi smieties, lai neatklātu, ka zina pārāk daudz. Bet Keja runāja tieši tā kā viņa draugs.
   – Burbona iela, – viņš noteica. – Tur mēģināsim vispirms.
   – Vai tu jau esi šeit bijis?
   – Keja, mīlulīt, es šajā pilsētā ieguvu daudzus tūkstošu dolāru. Seko man.
   Kamēr viņi laipoja pa vecajām, greizajām ielām, no Kejas sejas nenozuda smaids par dzirdēto mīļvārdiņu.
   Viņi virzījās tuvāk gaismai un troksnim, ko dzirdēja no attāluma. Troksnis pārvērtās par mūziku un pieņēmās spēkā, un Keja taisnāk izlējās zirga mugurā. Nogurums pagaisa. Ceļojuma laikā viņa neļāva sev domāt, kas notiktu, ja viņi atrastu Aleksa sievu dzīvu. Viņš vienā mirklī pārvērstos no vecpuiša par precētu vīru. Nē, viņai patika cita doma: ja Lilita bija dzīva, Aleksam piespriesto nāvessodu varēs atcelt. Viņš beidzot būs brīvs. Un varēs…
   Ko gan? Ko viņš gribēs? Iekārtot māju? Vairāk ceļot? Izpētīt nezināmas vietas? Viņi vēl nebija sasnieguši neizpētītos Floridas nostūrus; varbūt Alekss vēlēsies tur atgriezties.
   Vai arī viņš paliks pie sievas un audzinās bērnus?
   Ko tādā gadījumā darīt Kejai? Doma, ka viņa varētu atgriezties Edilīnā pie trim vīriešiem, kuru bildinājumus apsvēra, tagad šķita tik neticama, ka viņa spēja tikai smieties. Šobrīd viņa nevarēja iztēloties, ka reiz bijusi tik jauna, naiva un nevainīga. Ceļojuma laikā viņa vairākas reizes bija domājusi par to, kā izvērstos dzīve, ja viņa apprecētos ar kādu no šiem trim. Vienmuļa, vienmuļāka un visvienmuļākā – tā viņa secināja.
   Alekss bija apgalvojis, ka laulībai nepieciešama kaislība, un tagad viņa zināja, ko tas nozīmē. Jā, viņš rīkojās nelāgi, maldinot par savu izskatu un nedēļām ilgi par viņu smejoties, bet Keja viņam piedeva. Viņa nešaubīgi zināja, ka nekad nepiedotu Maikam, Efraimam vai Benam kaut puslīdz tik nelāgus nodarījumus.
   Viņa lieliski atcerējās Aleksa vārdus: “Kad skaties uz vīrieti, tev jājūtas tā, it kā būtu gatava mirt, ja nepavadīsi visu atlikušo mūžu kopā ar viņu. Tavai sirdij jāsakāpj kaklā un tur jāpaliek.” Toreiz viņa domāja, ka nekad tā nejutīsies.
   Un tagad viņa zināja arī, kas ir mīlēšanās. Pat domas par to karsēja asinis. Kurš varētu uzminēt, ka tik vienkārša darbība var būt tik aizraujoša un patīkama? Aleksa pieskārieni! Viņa domāja par pozām, ko abi bija izmēģinājuši, un koši piesarka. Ja kāds būtu teicis, ka reiz viņa būs kaila un apvīs potītes vīrietim ap kaklu, viņa paziņotu, ka tas nav iespējams. Viņa nemūžam nerīkotos tik vulgāri un primitīvi! Nemūžam!
   Tomēr viņa to darīja un izbaudīja katru mirkli. Nācās apspiest smieklus, kad viņa iedomājās, ka to darītu ar Maiku. Alekss stāstīja, ka daži pāri izmanto tikai vienu pozu, un Keja smējās. Bet Maiks droši vien to darītu tikai vienā veidā un ļoti ātri.
   – Ja nenovāksi to sejas izteiksmi, nāksies apstāties un noīrēt viesnīcas istabu, – Alekss dobjā, samtainā balsī noteica.
   – Vispār es domāju par Maiku.
   – Tev ir vēl kāds brālis? Vai arī šis ir brālēns?
   – It kā tu neatcerētos! Lūk! Paskaties uz to viesnīcu! Izskatās pēc vietas, kur apmestos Tallijs. – Viņa norādīja uz vienkāršu, bet labi koptu nelielu viesnīcu netālu no trokšņa avota.
   – Tā jauno, bagāto vientuļnieku apmešanās vieta? Nedomāju vis. Spriežot pēc tā, ko stāstīji, viņš varētu apmesties tur. – Alekss norādīja uz trīsstāvu ēku, no kuras plūda mūzika. Logos un atvērtajās durvīs spoži spīdēja gaisma. Garām staigāja vīrieši ar vulgāri ģērbtām sievietēm pie rokas un smējās.
   – Tu maldies, – Keja sacīja. – Reizēm Tallijam trūkst nobrieduša cilvēka spriestspējas, bet viņš ir krietns zēns. Viņš neietu uz šādu vietu.
   – Varbūt jāsim gar sētas pusi un ielūkosimies logos? Ja viņu neatradīsim, iesaku noīrēt istabu, un rīt turpināsim viņu meklēt. Vai arī abus, ja šeit ir arī otrs brālis. – Alekss cītīgi slēpa savu jūsmu, domājot, ka varētu beidzot satikt bērnības draugu. Aleksa dzīvē bija divi nozīmīgi cilvēki: viņa tēvs un Neits. Viņa vēstules palīdzēja Aleksam visu pārciest.
   – Labi, – Keja piekrita. – Bet tikai ielūkosimies pa logu. Neiesim iekšā. Esmu ar mieru kopā ar tevi šķērsot aligatoru purvu, Aleksandr Makdauel, bet nesperšu kāju tajā netiklības perēklī.
   – Es arī, – viņš svinīgi apliecināja. – Nekad tādā neesmu bijis un nebūšu. – Viņš pagrieza zirgu.
   – Vai tiešām tu esi sācis sliktāk melot?
   Alekss iesmējās, un Keja papurināja galvu.
   Pēc dažām minūtēm viņi bija nokļuvuši lielās ēkas aizmugurē, un mūzika apslāpēja viņu radītos trokšņus. Sievietes spalgi smējās, un vīrieši dobji murmināja. Keja veltīja Aleksam skatienu, kas liecināja, ka viņai bijusi taisnība.
   – Viņa tur nav! – meitene nikni uzsauca Aleksam, kad viņi gāja zem augstajiem logiem. Aleksam nācās pieliekties, lai kāds nepamanītu viņa galvu.
   Tuvojoties fasādei, viņš apstājās un iztaisnojās.
   – Es paskatīšos un aiztaupīšu tev pārdzīvojumus.
   – Man ir morāles principi. Tas nenozīmē, ka esmu trausla. Man pietika spēka, lai glābtu tevi, nepateicīgo. Nu jau būs kāds ducis reižu.
   Alekss nepūlējās atbildēt un ielūkojās augstajā, spoži apgaismotajā logā. Aizritēja vairākas minūtes, bet Alekss neko nebija sacījis, un Keja palūkojās uz viņu. Loga apakša atradās augstāk par viņas acu līmeni, tāpēc viņa balstījās pret sienu.
   – Ko tu redzi?
   – Dažus senus draugus. Kā tev šķiet, kā tu izskatītos sarkanā kleitā?
   – Lūdzu, domā par svarīgāko. Vai redzi manu brāli? Alekss atrāva skatienu no loga un palūkojās uz viņu.
   – Kā lai es zinu? Nekad neesmu redzējis tavu brāli.
   – Kāpēc tu neteici… – Keja apklusa, jo zināja atbildi. – Pacel mani augstāk.
   Alekss nesmaidīja, tomēr Keja zināja, ka viņš klusībā smejas.
   – Tā nav laba doma. Tāda jauna, nevainīga meitene būtu satriekta, redzot, kas tur notiek. Vienam jaunam vīrietim klēpī ir sieviete, un viņš ieslēpis seju viņas… – Alekss ar žestu attēloja kuplas krūtis. – Tik naiva būtne nedrīkst ieraudzīt tādu amorālu… Au!
   Alekss satvēra roku vietā, kur bija saņēmis sitienu. – Pacel mani augstāk un beidz smieties par mani.
   – Tādā gadījumā nāktos atteikties no runas dāvanām. Labi, meitēn, tikai nesit. Tu esi cīnījusies ar tik daudziem aligatoriem, ka sitieni jau rada sāpes.
   Keja samiedza acis, un Alekss viņu pacēla aiz vidukļa.
   Pirmais un vienīgais, ko viņa redzēja, bija Tallijs pie spēļu galda. Vienā rokā viņš turēja kārtis, ar otru skāva sievieti, kas Kejai šķita pārāk tukla. Vismaz būtu, ja noņemtu korseti. Viņas viduklis bija savilkts pavisam šaurs, bet krūtis un dibens vulgāri izspīlēts.
   – Vai kādu pazīsti? – Alekss jautāja, apskāvis Keju un piespiedis seju viņai pie sāniem. Keja nojauta, ka viņš lieliski zina, kas ir šis jauneklis.
   – Šeit es nevienu nepazīstu, – Keja apņēmīgi noteica.
   – Vai esi pārliecināta? Es manīju līdzību starp tevi un vienu no jaunekļiem. Bet varbūt tikai iztēlojos.
   – Laid mani zemē! – viņa nošņāca, bet Alekss neklausīja. Viņa centās pieliekties, bet Alekss spēcīgi turēja viņu aiz vidukļa. – Lai Dievs man palīdz, ja nelaidīsi mani zemē, tu to nožēlosi.
   – Un ko esi iecerējusi man nodarīt? – viņš izaicinoši jautāja.
   – Ne jau to, kas grozās tavās sīkajās smadzenēs. Laid vaļā! – Viņa pretojās, līdz atcerējās, ka vēl joprojām ir pie loga. Viņa ielūkojās telpā un uztvēra Tallija skatienu. Sākumā Keja nodomāja, ka brālis viņu neredz, bet tad viņš nevērīgi nogrūda tuklo sievieti no ceļiem, nolika kārtis un piecēlās, nenolaižot acis no māsas.
   Viņa pieliecās, līdz vairs nerēgojās logā.
   – Tallijs mani pamanīja un nāk šurp.
   Alekss nekavējoties nolaida viņu zemē.
   – Ko tu gribi darīt? Šonakt varam paslēpties un tikties ar viņu rīt.
   – Slēpties? No Tallija? Nemūžam. Es gribu, lai… – Keja palūkojās apkārt. – Palīdzi man uzkāpt uz tā jumta.
   – Kā, lūdzu? – Alekss palūkojās uz zemo ēku, kas bija uzcelta gar viesnīcas sētas pusi. Tai bija viens stāvs un slīps jumts. – Ja tu no viņa baidies, es ar viņu runāšu pirmais.
   – Es no viņa nebaidos un negrasos slēpties. Ja tu nepalīdzēsi, vajadzēs to darīt pašai. – Viņa strauji pacēla kāju, lai uzkāptu uz lietus ūdens mucas, bet tā bija pārāk augsta un viņas kājas par īsu.
   Aleksam nebija ne jausmas, kas viņai padomā, bet ziņkāre nomāca veselo saprātu. Viņai nevajadzētu naktī staigāt pa jumtu, bet Alekss gribēja redzēt, kas notiks. Ar vienu roku satvēris viņas mazo, apaļo pēcpusi, viņš grūda meiteni augšup. Nācās uzkāpt uz mucas, lai palīdzētu viņai tikt uz jumta, un viņš nokāpa lejā brīdī, kad pa sētas durvīm iznāca viņas brālis.
   Nostājies ēnā, Alekss vēroja notiekošo. Jau kopš tikšanās brīža Keja nemitīgi žēlojās par šo brāli, un viņš gribēja redzēt abus kopā.
   Tallijs bija gara auguma jauneklis ar tumšiem matiem, kuros vīdēja sarkana nokrāsa. Viņam piemita šķelmja pievilcība, kas droši vien patika sievietēm, un viņš šķita vienmēr gatavs smieties. Tallijs klusi izgāja pa apgaismotajām viesnīcas durvīm un iesoļoja tumšajā sānielā. Alekss nesaprata, kāpēc Tallijs nepasauc māsu. Viņš tikai nesteidzīgi gāja un piesardzīgi lūkojās apkārt.
   Kad Keja piegāja pie jumta malas un šķietami gatavojās lēkt, Alekss pameta savu slēptuvi. Kas viņai padomā?
   Ieraudzījis Aleksu, Tallijs apstājās un iepleta acis. Nākamajā mirklī Keja izgrūda skaņu, kas līdzinājās indiāņu kara saucienam un aligatora rēcienam, un uzlēca Tallijam virsū.
   Alekss metās skriet, lai meiteni noķertu, bet viņa smagi atsitās pret Talliju. Jauneklis sagrīļojās, bet nenokrita. Un Alekss redzēja, ka viņš tur meiteni saudzīgi, lai viņai nekas nenotiktu.
   Soli atkāpies, Alekss turpināja vērot. Tas acīmredzami bija kaut kas tāds, kas starp abiem noticis daudzas reizes. Bet viņš tik un tā drošības dēļ turējās netālu, gatavs iejaukties, ja vajadzēs.
   – Kas tev, pie velna, ir mugurā? – Tallijs jautāja, cīnoties ar māsu. Alekss minēja, ka viņš nav pieradis pie muskuļiem, ko Keja pēdējo nedēļu laikā ieguvusi, tāpēc nebija gatavs, kad viņa aizāķēja pēdu aiz brāļa potītes un parāva. Tallijs smagi atsitās pret zemi, bet krītot turēja Keju tā, ka viņa nesavainojās.
   – Pateikšu mātei, ka tu lamājies, un Alekss mani pārvērta par zēnu.
   Tallijs palūkojās uz Aleksu. Viņš gulēja zemē, un Keja bija viņam virsū.
   – Vai tas ir vīrietis, kas tevi nolaupīja un iegrūda nāves briesmās? – Jauneklis cēlās kājās, un Alekss saspringa. Keja ar visu svaru uzgūlās uz Tallija kreisās rokas, un izskatījās, ka viņa to salauzīs.
   – Kurš! Kurš, tu muļķi!
   Tallijs pārstāja cīnīties un apjucis uzlūkoja māsu.
   – Kā, lūdzu?
   – “Kurš”, nevis “kas”. Alekss ir tas vīrietis, kurš mani nozaga un ieveda Floridas džungļos. Redzu, ka manas prombūtnes laikā neesi mācījies.
   – Es krustu šķērsu izbraukāju visu valsti, tevi meklējot. Kā varēju kaut ko palasīt? – Viņš pagrieza roku zem māsas un centās piecelties, bet Keja uzgūlās viņam ar visu augumu.
   – Ja viņam pieskarsies, es padarīšu tevi par meiteni, – Keja draudēja, spiežot viņu pie zemes.
   No ēnas iznāca vēl viens jauns vīrietis, kuru Alekss nebija redzējis iekšā. Viņam bija tumši blondi mati, ļoti nopietnas acis, un viņš bija pievilcīgs, bet ne tik uzkrītoši. Šā jaunekļa izskats nepavisam nelīdzinājās Tallija versmainajam glītumam. Alekss uzreiz saprata, kas viņš ir, un abi brīdi lūkojās viens uz otru nespodrajā gaismā. Viņi sarakstījās kopš bērnības un zināja viens par otru vairāk nekā jebkurš cits. Vēstulēs viņi atzina to, ko nestāstīja nevienam.
   – Nebūs nekādas kastrēšanas, – Neits rāmi noteica, nostājās Aleksam priekšā un vēroja brāli un māsu, kas lauzās uz zemes.
   Keja nekavējoties nokāpa no Tallija un spēji apskāva Neitu. Nebija cīņas, krišanas zemē un rupju piezīmju, tikai klusa tuvība.
   – Vai viss labi? – Neits jautāja. – Neesi ievainota?
   – Nepavisam, – Keja atbildēja un pacēlās uz pirkstgaliem, apvijot rokas brālim ap kaklu.
   – Vai ceļojumā kaut ko apguvi?
   – Visu. Un vēl vairāk. Es visu uzzīmēju.
   Neits sarauca uzacis.
   – Vai tiešām? Kur ir zīmējumi?
   – Pie Džeimija Ārmitidža.
   – Ko? – Tallijs piecēlies jautāja un nopurināja putekļus. – Tajā visā iesaistīts Ārmitidžs?
   – Viņš dēvē sevi par Greidija kungu un vadīja ekspedīciju.
   – Cik jūs tur bijāt? – Neits jautāja. – Un kur ceļojāt? Vai pa Svētā Jāņa upi? Kādus dabas brīnumus redzējāt? Ko…
   Keja noskūpstīja Neitu uz vaiga.
   – Par to tev jārunā ar Aleksu. Viņš lasīja grāmatas un zina visus nosaukumus. Es atdošu zīmējumus tēvocim Tīsijam, lai viņš atpazīst augus.
   – Šis laikam ir Alekss? – Tallijs jautāja. Izskatījās, ka viņš vēl joprojām labprāt Aleksam iesistu.
   – Jā. – Keja atkāpās no brāļiem un nostājās blakus Aleksam. Nācās savaldīties, lai nesadotos rokās, bet Tallijs to droši vien neizturētu un pēc šāda pieskāriena laistu darbā dūres.
   – Mēs ar Aleksu…
   Viņa aprāvās, jo Tallijs paskatījās pa labi un ievilka elpu. Keja palūkojās uz Neitu, un viņš pamāja. Meitene nepamanīja, ka viņš velta skatienu arī Aleksam.
   – Viņš ir šeit? – Keja čukstus jautāja.
   – Kurš ir šeit? – Alekss pirmo reizi ierunājās. Tikai Neits redzēja, ka Alekss sper soli tuvāk Kejai, it kā gribētu viņu aizsargāt no tā, uz ko lūkojās Tallijs.
   Bet Keja paskatījās uz Aleksu un papurināja galvu. Viņš atkāpās. Neits to uztvēra kā klusu vēstījumu, ka viņa ir drošībā un sargs nav nepieciešams.
   Keja nesteidzīgi apgāja apkārt ēkai, un Alekss viņai sekoja. Viņiem tuvojās liela auguma vīrietis, tikpat garš kā Alekss, bet vairākas mārciņas smagāks, un gaita liecināja, ka visu šo svaru veido muskuļi. Alekss uzreiz saprata, ka šis ir Kejas tik bieži pieminētais brālis Ādams. Dzirdētais bija radījis iespaidu, ka vecākais brālis ir bargs un biedējošs. Alekss saspringa. Viņam nerūpēja, vai Ādams ir brālis vai ne; ja viņš teiks Kejai kaut vienai nelaipnu vārdu vai sāks pārmest, Alekss viņam uzklups. Pēc visa, ko Keja pārcietusi, nevienam, pat ne brālim, nebija tiesību viņu sāpināt.
   Alekss vēroja, kā Keja un Ādams apstājas dažu pēdu attālumā viens no otra. Viņš mēģināja saprast, vai Keja baidās no brāļa, tomēr nespēja izprast viņas sejas izteiksmi un sažņaudza rokas dūrēs. Viņš droši vien zaudētu cīņā ar šo vīrieti, bet būtu gatavs mirt, sargājot Keju.
   Ādams nometās uz viena ceļgala, un Alekss nesaprata, kas notiek, bet jau nākamajā mirklī milzīgais vīrietis iepleta rokas. Keja skrēja viņam pretī. Apmetusi rokas brālim ap kaklu, viņa ieslēpa seju tam pie kakla, un abi sāka šņukstēt.
   Apmulsis pēc tik nekautras jūtu izpausmes, Alekss pagriezās pret Neitu un Talliju. Abi vēroja brāli un māsu, kas bija cieši apskāvušies un klusi šņukstēja. Pār Tallija un Neita vaigiem ritēja asaras, bet viņi necentās tās noslaucīt.
   Alekss atkāpās ēnā. Viņš jutās tā, it kā jau būtu zaudējis Keju, it kā viņu kopīgais laiks būtu zudis un viņa atgrieztos tur, kur patiesībā iederas. Alekss nekad vēl nebija juties tik nenozīmīgs un nevajadzīgs. Viņam nebija vietas šajā brāļu un māsas tikšanās reizē.
   Viņš klusi pagriezās un gribēja aiziet, bet viņu apturēja Neits.
   – Neej prom. Viņi pēc brīža nomierināsies, Ādams sāks rāties, ka māsa mūs visus nobiedēja, un piedraudēs, ka viņa nekad vairs neizies no mājas viena. Kad viss atgriezīsies normālās sliedēs, mēs abi varēsim kaut kur aprunāties. Tu izskaties citādi, nekā es iztēlojos.
   Alekss saprata, par ko Neits runā. Vēstulēs abi bija sevi aprakstījuši ļoti pieticīgi. Alekss pielīdzināja sevi zirgam, un Neits teica, ka esot tikpat neizskatīgs kā visi jātnieki. Bet Aleksam piemita renesanses eņģeļa tumsnējā pievilcība, un Neitam bija grieķu skulptūras klasiskie vaibsti.
   – Cerēju, ka būsi glītāks, – Alekss nopietni sacīja.
   – Acīmredzami esi pavadījis daudz laika manas māsas sabiedrībā, – Neits tikpat nopietni atbildēja. – Nav nekā tāda, par ko viņa nespētu pajokot. Ak! Redzu, ka viņi beiguši raudāt. Varbūt panāksim, ka viņi uzsauc mums vakariņas. Man ir daudz, ko tev stāstīt, bet es domāju – labāk pēc maltītes.
   Alekss pasmaidīja. Neits runāja tikpat nopietni kā rakstīja. Un tas izklausījās brīnišķīgi pazīstami. Pēc vairākiem mēnešiem, kad viss bija jauns un svešāds, Alekss ļoti priecājās dzirdēt kaut ko sen zināmu.
   – Vai tev vajadzēs mutautu? – Neits painteresējās, saraucis uzaci.
   – Raudāšanu atstāju tavas ģimenes ziņā, – Alekss atbildēja un iepriecināts redzēja smaidu Neita lūpās.
   – Tev man jāparāda, ko tu dari ar zirgiem.
   – Un tev jāatrisina mīkla, kāpēc man piesprieda nāvi pakarot, – Alekss atbildēja.
   – To jau saprata pat Tallijs. – Neits runāja tā, it kā apmācīts suns būtu paveicis neparastu triku, un abi pirmo reizi smējās kopā.
   – Kas smīdina manu ļoti nopietno jaunāko brāli? – jautāja dobja balss, kas Aleksam nebija pazīstama. Abi pagriezās un ieraudzīja Ādamu, kurš bija apskāvis Keju tā, ka viņa nevarētu aizbēgt, pat ja mēģinātu. Alekss pats pret savu gribu sažņaudza rokas dūrēs. Vienalga, ka tas ir brālis; viņš negribēja, lai kāds cits pieskartos Kejai.
   – Mums jāaprunājas, – Ādams noteica, un Alekss pamāja.
//-- * * * --//
   Ādams bija parūpējies, lai restorānu neslēdz, un tas bija viņu rīcībā. Kad visi bija apsēdušies pie apaļa galda, Tallijs un Ādams sāka runāt vienlaikus, bet Ādams ļāva jaunākajam brālim pastāstīt, ko viņi pārdzīvojuši, meklējot Keju.
   – Un Maka dēlu, – viņš novēloti piebilda, acīmredzot vēl neizlēmis, vai Alekss ir draugs vai ienaidnieks.
   Kad viesmīļi nesa ēdienu, Aleksu pārņēma bailes, ka viņus kāds dzirdēs. Varbūt Kejas brāļi bija aizmirsuši, ka Alekss ir meklēts noziedznieks, bet viņš to atcerējās vienmēr. Tikai pamanījis apjukušo viesmīli, viņš atskārta, ka ģimene runā tik nesaprotamā skotu izloksnē, it kā nupat būtu pametusi Hailendu.
   Tallijs stāstīja, kā devies uz tirgus vietu un sastapis Senkfulu un tās dvīņu māsas.
   – Es tur nokļuvu divas dienas pēc tam, kad aizbrauci. – Viņš brīdi lūkojās tālumā un papurināja galvu. – Tās meitenes! Viņas man sekoja itin visur, kur spēru kāju. Nekad neesmu redzējis kaut ko tamlīdzīgu.
   – Tātad visas meitenes nav tik uzmācīgas? – Keja jautāja un, saņēmusi noliedzošu atbildi, pārmetoši uzlūkoja Aleksu.
   – Bet man gribētos, kaut tā būtu! – Tallijs dedzīgi iesaucās. – Nevajadzētu tā pūlēties, ja visas meitenes līdzinātos viņām.
   Ādams veltīja Tallijam skatienu, kas brīdināja pievērt muti, bet Keja un Alekss smējās.
   – Es taču teicu, ka vīriešiem tas patīk, – Alekss atgādināja.
   – Un es teicu, ka visas sievietes tādas nav, – Keja smejot atbildēja.
   – Tātad mums abiem atkal taisnība. – Alekss smējās kopā ar viņu.
   Ādams un Tallijs saskatījās, un jaunākais vīrietis paraustīja plecus. Viņiem nebija ne jausmas, par ko abi runā.
   – Neits palika Čārlstonā, bet es devos uz Ņūorleānu, – Ādams sacīja.
   – Bet neteici tēvocim Tīsijam, kur dodies, – Keja pārmeta.
   – Tobrīd biju nedaudz sadusmots. – Ādams iedzēra vīnu.
   – Viņš bija gatavs noraut tēvocim Tīsijam galvu, – Tallijs teica Kejai. – Es nožēloju, ka neesi tur, jo tu varētu uzzīmēt viņu cīņu. Tas būtu kaut kas varens!
   – Nedomāju, ka tas notiktu, – Ādams sacīja.
   Tallijs turpināja stāstīt par visiem pārdzīvojumiem, auļojot uz Floridu, lai pārtvertu Keju pirms sēšanās laivā.
   – Tēvocis Tīsijs mums neteica, ka esi kopā ar vienu no Ārmitidžiem.
   – Viņam tas droši vien nešķita svarīgi, – Ādams noteica. – Ja vien kāds neizaudzē lapas un nezied regulāros laikos, tēvocim Tīsijam viņš nešķiet interesants.
   – Vai Greidijs bija brīdināts par mani… par mums? – Alekss jautāja.
   – Cik man zināms, nē, – Ādams atbildēja. – Bet, kad pēdējoreiz runāju ar Džeimiju, viņš man jautāja, vai mazā māsa jau pieaugusi. Droši vien daudz nevajadzēja, lai viņš visu saliktu kopā.
   Neits visu laiku sēdēja klusējot un vēroja notiekošo. Viņam patika pētīt visu – gan cilvēkus, gan dzīvniekus vai pat apkārtnes izmaiņas. Neitam bija apbrīnojama atmiņa, un viņš atcerējās visu, ko redzējis un dzirdējis.
   Tagad viņš pētīja Aleksu un Keju tā, it kā būtu palicis tos zem lupas. Viņš redzēja, ka māsa ir mainījusies gan fiziski, gan garīgi. Viņš zināja, ka visu mūžu Keja tikusi sargāta. Reiz viņš pat teica tēvam, ka šāda lutināšana nenāk māsai par labu. Ja viņa apprecētos un pārceltos uz citām mājām, viņai būtu grūti pielāgoties. Keja bija pieradusi pie visa labākā un skaistākā; dzīves ēnas pusēm nebija ļauts viņai pieskarties.
   Bet Neits redzēja, ka jaunākā māsa ir pārvērtusies. Viņa sēdēja blakus vīrietim, kurš tiesāts par slepkavību, bet itin nemaz nebaidījās. Ejot uz restorānu, viņa gandrīz saskrējās ar diviem manāmi iereibušiem vīriešiem. Ādams nekavējoties pasniedzās, lai tos atgrūstu, bet Keja jau bija apgājusi tiem apkārt un rīkojās tik veikli, it kā šī būtu jau simtā reize. Turklāt viņa vīriešus pat nepamanīja. Keja vēroja Aleksu. Vienmēr tikai Aleksu.
   Restorānā Ādams sēdēja Kejai pretī, Tallijs un Neits katrs savā pusē, un Alekss bija blakus Kejai. Ādams stāstīja, kā viņi abiem dzinuši pēdas, un Tallijs papildināja to ar dramatiskiem sīkumiem.
   – Kad dzīvoju pie Senkfulas, es redzēju aligatoru, – Tallijs stāstīja. – Tiešām! Tas bija ne vairāk kā piecdesmit pēdu attālumā, bet es stāvēju nekustīgi un ļāvu tam paiet garām.
   – Vai tiešām? – Keja jautāja un saskatījās ar Aleksu, Viņu acīs mirdzēja jautrība.
   Tallijs pārmaiņus uzlūkoja abus un sarauca pieri. Viņš un Ādams bija pārāk pieklājīgi, lai pieminētu, ka Alekss un Keja ēd viens no otra šķīvja. Viņi zināja, kurš ēdiens otram garšo, un bez vārdiem apmainījās ar dārzeņiem. Visa ģimene zināja, ka Kejai negaršo zaļās pupiņas, tāpēc, kad viņa tās ēda un pasniedza Aleksam, pat Ādams sastinga ar dakšiņu pie mutes.
   – Grūti pierast pie tava izskata, – Tallijs teica māsai. – Tu esi mainījusies.
   – Mati ataugs, – viņa sacīja. – Bet varbūt es to nemaz negribu. Jāt ir vieglāk bez piecdesmit mārciņām matu uz galvas.
   – Tie kaitē kaklam, – Alekss noteica, un Keja iesmējās, it kā tas būtu pasaulē labākais joks.
   Tallijs palūkojās uz Neitu, bet viņš tā pētīja Keju un Aleksu, ka šķietami nemanīja neko no apkārtējā. Bet Tallijs zināja, ka brālis nodarbojas ar to, ko ģimenē dēvēja par “uzburšanu”; viņš kaut ko pētīja, lai noskaidrotu, ko tas nozīmē. Viņš nojauta, ka vēlāk Neits vienā lakoniskā teikumā pateiks, kas patiesībā noticis.
   – Kad būsim paēduši, iesim uz viesnīcu, kurā noīrēju istabas, un rīt no rīta tev atnesīs pareizās drēbes, – Ādams uzrunāja māsu. – Tev vairs nevajadzēs ģērbties kā zēnam. Man jau pietiek brāļu, vairāk nevajag.
   Alekss pacēla skatienu no šķīvja.
   – Nē. Korsete viņai nodara sāpes. Ļaujiet, lai viņa vēl izbauda brīvību. Kad atgriezīsies pie mātes, atkal vajadzēs iespīlēties būrī. – Viņš runāja klusi, bet pavēloši, un Ādams ielūkojās Aleksam acīs.
   Neits bija redzējis tikai dažus, kas spēja pretoties viņa vecākajam brālim, un vienīgi tēvs šādā cīņā uzvarēja, bet Alekss nemirkšķināja acis un sasprindzināja žokli, apliecinot, ka neatkāpsies.
   – Nu labi, – Ādams beidzot noteica. – Acīmredzot rīt pa Ņūorleānu pastaigāsies pieci vīrieši. Bet, Keja, tu nedrīksti… – Viņš apklusa, uztvēris Aleksa skatienu.
   – Ko viņa nedrīkst? – Alekss jautāja. Bija redzams, ka viņš ir gatavs cīnīties.
   Visi trīs brāļi uzlūkoja Keju, bet viņa bija noliekusi galvu tik zemu, ka deguns gandrīz atdūrās šķīvī.
   – Kā tev šķiet, kas viņai jādara? – Neits jautāja Aleksam.
   – Manuprāt, viņai… – Alekss aprāvās, un izaicinošā sejas izteiksme nozuda. Viņš pievērsās Kejai. – Manuprāt, viņai jādara viss, ko pati vēlas. – Aleksa uzvedība krasi mainījās. Viņš bija gatavs cīnīties ar divsimt mārciņu smago Ādamu, bet baidījās teikt Kejai, kas viņai jādara. Sekundes laikā cīņas spara vietā stājās piekāpība.
   Sešas pēdas garie vīri paraudzījās cits uz citu, paskatījās uz sīciņo Keju, un piepeši visi sāka smieties. Keja mēģināja tēlot, ka neko nesaprot, bet pēc brīža pievienojās jautrībai. Kad viņa pietuvināja roku Aleksa sānam, izvilka no maksts viņa lielo nazi un pavicināja to, smiekli pieņēmās spēkā.
   Neits vēroja Kejas dievinošo sejas izteiksmi, kad viņa skatījās uz Aleksu, un nodomāja: viņa ir iemīlējusies! Viņš apslēpa smaidu. Cik ērti, ka māsa iemīlējusies viņa labākajā draugā!
   Bet viņš atcerējās, ka Aleksa sieva ir dzīva un vesela un dzīvo divu jūdžu attālumā, un smaids nozuda. Aleksam nāksies izvēlēties, un Neits nezināja, vai viņam vajadzēs izvēlēties starp māsu un labāko draugu.

Divdesmit ceturtā nodaļa

   Keja gulēja un sapņoja, ka ir laivā un peld pa rāmo, mierpilno Floridas upi. Blakus bija Greidija kungs un Īlajs, un Alekss sēdēja cieši klāt. Tims stāvēja pie laivas malas un turēja roku ūdenī, un viņa pirkstiem sekoja mazs aligators, atvēris muti. Keja jau grasījās zēnu brīdināt, bet viņu pamodināja troksnis.
   – Ei! Guļava, – Alekss klusi noteica, apguļoties viņai blakus.
   Keja neatvēra acis un iekārtojās viņam tuvāk.
   – Tu labi smaržo.
   – Par tevi gan es to nevaru teikt. Tu nenomazgājies un od pēc purva.
   – Mmm. Man šķita, ka tev purvs patīk. – Viņa pārmeta kāju pār viņa augšstilbu un sakustējās, it kā grasītos uzsēsties viņam virsū.
   Alekss negribīgi nocēla viņas augšstilbu no vēdera.
   – Tavs brālis ir blakus istabā, un, ņemot vērā tavu trokšņaino uzvedību, es neuzdrošinos neko ar tevi darīt.
   Keja atkal pārmeta kāju viņam pāri.
   – Kopš kura laika tu baidies no Tallija?
   – Blakus istabā ir Ādams.
   Keja nocēla kāju, atvēra acis un pieklusināja balsi.
   – Tādā gadījumā kāpēc esi šeit? Un kad tu paguvi nomazgāties?
   Alekss noguldīja viņas galvu sev uz pleca.
   – Es visu nakti biju nomodā un runāju ar Neitu.
   – Neitu? Manu brāli Neitu?
   – Protams. Kāpēc gan ne?
   – Nu, Neits nekad ne ar vienu nerunā. Viņš labprātāk vēro un mācās, nevis kaut ko pavēsta. Ko viņš tev izstāstīja?
   – Es gribēju zināt, kas Greidijam atklāts un ko viņš pats noskaidrojis, bet nevarēsim pajautāt, pirms viņš atgriezīsies no džungļiem.
   Keja zināja, ka Alekss novilcina atbildi, un gaidīja, kad viņš ķersies pie svarīgakā. Bet viņa to nojauta jau iepriekš, jo Alekss satvēra viņu ciešāk tā, ka nebija iespējams pakustēties.
   – Neits man pastāstīja par Lilitu. – Keja grasījās pavelties nostāk, bet Alekss viņu noturēja sev blakus. – Tev agri vai vēlu nāksies to uzklausīt. Vai nu no sava brāļa, vai manis. Izvēlies.
   Keja noprata, ka Alekss runās iejūtīgāk nekā brāļi. Ja te būtu Ītans, viņa varētu palūgt, lai viņš visu paskaidro, bet tas nebija iespējams. Keja dziļi ievilka elpu.
   – Labi, stāsti. Bet, ja pie durvīm kāds būs un izklausīsies pēc Ādama, tev nāksies izlēkt pa logu.
   Alekss pasmaidīja.
   – Tu zini, ka esam ceturtajā stāvā, vai ne?
   – Pat ja mēs būtu divpadsmitajā, tev tik un tā vajadzētu bēgt. Ne tava, ne mana dzīvība nebūtu ne graša vērta, ja Ādams tevi atrastu manā gultā.
   – Neits teica gandrīz to pašu, un tāpēc viņš šobrīd novērš Ādama uzmanību.
   Keja pacēla galvu un palūkojās uz Aleksu. Viņš bija tīrs un gludi noskuvies, un Keja nodomāja, ka nekad nav redzējusi tik pievilcīgu vīrieti. Viņa nemūžam to neatklātu, bet viņš bija pat skaistāks par Ītanu.
   – Tu esi ļoti ātri sadraudzējies ar manu brāli.
   Alekss noguldīja viņas galvu atpakaļ.
   – Tu gribi dzirdēt stāstu vai negribi? Tavam vecākajam brālim agri vai vēlu radīsies aizdomas.
   – Runā, – Keja pavēlēja un juta, ka saspringst. Viņai nepatika domāt par to, ko tūlīt dzirdēs – Kāpēc tava… – Viņa nespēja izrunāt vārdu “sieva”. – Kāpēc tā sieviete ir dzīva, ja tik daudzi redzēja viņu ar pārgrieztu rīkli?
   – Tieši otrādi. Viņu redzēja tikai daži. Tajā vakarā viņu redzēja tiesnesis, ārsts un abi vīri, kas uzlika man rokudzelžus. Pēc tam Lilitu aizveda uz ārsta kabinetu, ielika zārkā un to aiznagloja. Viņu apglabāja pēc trim dienām.
   – Acīmredzot zārkā viņas nebija, – Keja noteica un jau gribēja piebilst: “Diemžēl.”
   – Nē. Neits uzzināja, ka doktors bija līdzdalībnieks. Viņš sagādāja zāles, kas mani iemidzināja, un uzrakstīja vēstuli, nepieminot, ka esmu noslepkavojis savu līgavu. Tur bija rakstīts tikai, ka mani var atrast viņai blakus. Ārsts iemeta zīmīti pa tiesneša logu un pamodināja viņu. Viņš arī atveda policistus uz manu istabu. Bet ārsts vienīgais palūkojās uz Lilitu. Pārējie bija aizņemti, triecot mani pret grīdu un saucot mani par sātana izdzimumu. Pat es uzmetu Lilitai tikai vienu skatienu. Bet ieraudzītais mani vajāja kopš tā brīža. Ar vienu skatienu pietika.
   – Laikam jājautā, kāpēc viņa tev nodarīja kaut ko tik briesmīgu.
   – To mēs nezinām un nezināsim, līdz šodien ar viņu aprunāšos.
   – Šodien? – Kejas balsī ieskanējās bailes.
   Alekss noglāstīja viņas matus un apskāva meiteni.
   – Jā, šodien. Tavi brāļi nosūtījuši pie viņas trīs nolīgtus sargus.
   – Vai viņa zina, ka esi šeit?
   – Nē. Viņa neko nezina. Tā kā viņa tik veiksmīgi bēg no vajātājiem, tavi brāļi nolēma viņu nebrīdināt. Tikai nolīga cilvēkus, kas viņai seko un novēro visu, ko viņa dara, bet paši nerādās. Tavi brāļi grib, lai es viņu pārsteidzu. – Aleksa tonis liecināja, ko viņš par to domā.
   Keja atplauka, jo atcerējās kaut ko.
   – Ārsts nomira. Vai tu neteici, ka viņam bija sirdslēkme? – Jā, – Alekss atbildēja. – Man gribētos domāt, ka viņu nogalināja sirdsapziņa. Neits domā, ka Lilita negrasījās panākt, lai mani apsūdz viņas slepkavībā. Viņa droši vien vēlējās, lai ārsts to pasludina par pašnāvību.
   Keju pārņēma šausmas.
   – Vai tas būtu labāk? Tu visu mūžu par to pārdzīvotu. Sieviete nogalinājusi sevi, lai nevajadzētu pavadīt nakti tev blakus.
   Alekss satvēra viņas zodu un pacēla to. Skūpsts apliecināja viņa pateicību par sapratni.
   Keja pārmet kāju viņam pāri… un Alekss to atgrūda.
   Viņa nopūtās.
   – Tātad šodien iesi pie viņas un pajautāsi, kāpēc viņa tev nodarīja kaut ko tik šausmīgu un gandrīz iegrūda cilpā?
   Alekss iesmējās.
   – Priecājos, ka esi manā pusē. Jā, tieši to es grasos darīt. – Ja viņa gribēja notēlot pašnāvību, lūdzu, pajautā, kāpēc viņa nesteidzās tevi glābt, kad dzirdēja vai lasīja par tavu gaidāmo nāvessodu.
   – Šis jautājums ir pašā saraksta augšgalā.
   – Un pēc tam? Tu… – Keja brīdi vilcinājās. – Kad būsi visu nokārtojis, varēsi atgriezties Virdžīnijā kopā ar mums.
   – Nē, – viņš klusi atbildēja. – Man jāatgūst savs labais vārds.
   – Tas ir vienkārši. Panāc, lai kāds apliecina, ka viņa ir dzīva, nolīgsti advokātu, kurš iesniegs dokumentu Čārlstonas tiesnesim, un būsi brīvs. Mana ģimene tev palīdzēs. Tēvam ir daudz paziņu, tāpēc sods tiks atcelts pavisam drīz. Tu… – Aleksa klusēšana liecināja, ka viņam ir sakāms vēl kaut kas. – Nu labi, runā. Arī to, ko slēp. – Viņas balsī jautās bailes.
   – Jā, es varu atcelt apsūdzības, bet man vajag, lai mani attaisno.
   – Tu par to bieži runā, bet ko tas nozīmē?
   – Ceru, tu nekad nezināsi, kā ir brīdī, kad domā, ka tev ir daudz draugu, bet noskaidrojas, ka nav neviena. Pirms savas kāzu dienas es būtu ar mieru zvērēt, ka man ir daži patiesi labi draugu. Džordžs stāstīja, kā mēs abi kopā dzērām. Es… – Alekss brīdi klusēja. – Patiesību sakot, man šķita, ka esmu paveicis kaut ko labu. Pat nezinu, cik daudz spēļu parādu es piedevu. Ja kāds nevarēja atļauties zaudēt, ja viņš uzturēja sievu un bērnus, es bieži vien teicu, ka nesaņēmu viņa pieteikumu laicīgi, un atdevu naudu. Vīri bieži sita man pa muguru un teica, ka es esmu krietns cilvēks. Tā es vienmēr esmu dzīvojis. Es saņēmu daudz piedāvājumu no sievietēm, bet nevienu neizmantoju. Negribēju, lai kāds vīrs mani vajā ar ieroci vai tēvs vai brālis dusmojas uz mani par to, ka esmu pavedis nevainīgu meiteni.
   Keja noskūpstīja viņu uz krūtīm virs tīrā, baltā krekla.
   – Es darīju visu, lai izpelnītos draudzību un cieņu, – Alekss sacīja. – Bet, kad Lilitu atrada mirušu manā gultā, neviens, neviens pats mani neaizstāvēja.
   – Izņemot tēvoci Tīsiju.
   – Jā, izņemot viņu.
   Keja mēģināja saprast, ko Alekss saka, un viņai gribējās raudāt.
   – Tu vēlies atgriezties Čārlstonā kopā ar… kopā ar viņu un parādīt visiem, ka viņa ir dzīva. Tev nepietiks ar papīru un klusu vienošanos.
   Alekss apskāva viņu ap pleciem.
   – Tu saproti.
   – Nē. Tikai pazīstu tevi pietiekami labi, lai zinātu, ka tu to vēlies. – Keja piecēlās, atbalstīja galvu plaukstā un uzlūkoja viņu. – Es negribu, lai tu aizbrauc.
   – Man nav citas izejas.
   – Ir gan, un es lūdzu, lai tu to nedari. Vismaz nebrauc viens. Tevi pavadīs Ādams.
   – Kopā ar mani brauks Neits.
   – Neits? – Keja samiedza acis. – Kāpēc viņš ar tevi tik daudz runā? Neits reti ar kādu sadraudzējas.
   – Nav runa tikai par slepkavību. Vai aizmirsi?
   Keja juta, ka Alekss neatbild uz jautājumu par Neitu un maina sarunas tematu. Viņa zināja, par ko viņš runā, un atkrita uz spilvena.
   – Laulība. Ja viņa ir dzīva, jūs vēl esat precējušies.
   – Tieši tā. Mēs ar Neitu domājam, ka pēc stāsta par visu, ko Lilita man nodarījusi, tiesnesis pasludinās laulību par spēkā neesošu.
   – Anulēs?
   – Jā, likumīgi paziņos, ka šī laulība nekad nav notikusi. Visi šajā valstī zina, ka tā netika piepildīta.
   Keja pagriezās un viņu uzlūkoja.
   – Protams, es braukšu tev līdzi.
   – Nu nē! Tu dosies uz Edilīnu kopā ar Ādamu un Talliju. Tas jau ir nokārtots.
   – Un kurš to nokārtoja?
   – Neskaties uz mani tā. Mēs ar Neitu runājām visu nakti un nospriedām, ka tā būs labāk. Tev jābrauc uz Virdžīniju un jāgaida mani tur.
   – Jāgaida? – Viņa pacēla balsi. – Droši vien jāiespīlējas korsetē un skaistā kleitā, jāsēžas karietē un jābrauc pie mātes uz Virdžīniju.
   – Tieši tā, – Alekss apņēmīgi sacīja. – Un es ar tevi par to nestrīdēšos. Tu nevari doties uz Čārlstonu ar mani.
   – Mūsu skatieni sastapās, un es piederēju viņai, – Keja citēja.
   – Kā, lūdzu?
   – Tu tā reiz teici. Es jautāju, vai tu viņu mīlēji, un tu atbildēja, ka ar visu sirdi un dvēseli. Tad teici, ka iemīlēji viņu no pirmā acu skatiena… tu piederēji viņai.
   Alekss nicīgi iespurdzās.
   – Nekad mūžā neesmu teicis kaut ko tik muļķīgu. Vīrieši tā nerunā. Pārāk… puķaini. Lūk, ja man matos būtu jasmīni… – Viņa acis satumsa, un viņš pievirzījās Kejai tuvāk, grasoties noskūpstīt. Keja uzlika plaukstas viņam uz krūtīm un atgrūda.
   – Ja tu ceri novērst manu uzmanību, Aleksandr Makdauel, padomā vēlreiz. Ja tu neatbildēsi uz maniem jautājumiem, es kliegšu, un vari man ticēt, brālis ienāks pa šīm durvīm… vai caur sienu, ja vajadzēs.
   Alekss nopūties atgūlās no spilvena un vēroja griestus. – Es negrasos viņā atkal iemīlēties, ja tu par to uztraucies. Runa ir par taisnīgumu un savas dzīves atjaunošanu. Es nekad neaizmirsīšu cietuma smaku, bet centīšos, cik spēju. Vai es stāstīju, ka viņi apmētāja mani ar akmeņiem ceļā uz tiesas zāli?
   – Vismaz piecdesmit reižu. Mani interesē tavs muļķīgais plāns atgriezties Čārlstonā un dzīvot kopā ar sievieti, kurā esi neprātīgi iemīlējies.
   – Es ar viņu nedzīvošu un viņu vairs nemīlu. – Viņš pagriezies uzlūkoja meiteni. – Es mīlu kādu citu.
   Keja bargi vēroja viņu.
   – Pat nemēģini teikt to, kas tev ir padomā. – Tu esi precēts vīrs.
   Alekss piecēlās sēdus un dusmīgi sarauca pieri.
   – Tieši to jau es saku! Tieši to mēģinu paskaidrot! Man jāatbrīvojas no apsūdzībām slepkavībā un laulības saitēm. Vai tu esi atpalikusi, meitēn, un nedzirdi pat vienkāršākos teikumus?
   – Es tevi dzirdu, un pusi šīs viesnīcas iemītnieku arī dzird.
   Alekss atkrita uz spilvena un saniknots papurināja galvu.
   – Ja kāds vīrietis zinātu, ko nozīmē laulība, viņš nekad to nenoslēgtu. – Viņa skatienā pavīdēja lūgums pēc sapratnes. – Tu nedrīksti braukt man līdzi, jo es negribu aptraipīt tavu slavu. Ja parādīšos Čārlstonā ar tevi pie vienas rokas un Lilitu pie otras, visi neatkarīgi no patiesības teiks, ka tikai tevis dēļ viņa notēloja savu nāvi. Cilvēki meklēs kādu izskaidrojumu, lai paši neizskatītos kā muļķi. Uzzinot, ka notiesājuši uz nāvi nevainīgu cilvēku, viņi centīsies atrast iemeslu sev piedot. Redzot man blakus citu sievieti, viņi vainos to. Tevi.
   – Bet mēs satikāmies tikai pēc sprieduma nolasīšanas.
   – Vai domā, ka viņi tam ticēs? Tu biji Čārlstonā, un tavs krusttēvs vienīgais mani apciemoja. Un vai aizmirsi, ka tevi redzēja palīdzam man bēgt? Zinu, ka tava ģimene atbrīvoja tevi no atbildības, bet neviens neticēs, ka kāds bijis tik naivs, lai palīdzētu izbēgt nekad nesastaptam cietumniekam. Ar to pietiek, lai izdomātu stāstus par manu mīļāko. Viņi apgalvoja, ka es Lilitu apprecēju tikai naudas dēļ. To rakstīja pat avīzēs. Neitam ir pierādījumi, ka Lilita nav vecās lēdijas Andervudas radiniece, bet vai tu domā, ka tam kāds ticēs?
   – Viņi redzēs, ka tev nebija slēpta motīva viņu apprecēt. Turklāt bagāta esmu es, – Keja sacīja. – Viņa ir nabadzīga, es bagāta, tātad, ja gribēji kādu apprecēt naudas dēļ, tad mani.
   Alekss sadusmots pacēla rokas.
   – Lieliski. Viņi teiks, ka es uzzināju, cik nabaga ir Lilita, un meklēju citu. Es esot padarījis Lilitas dzīvi par tādu elli, ka viņa notēlojusi nāvi, lai tiktu no manis vaļā.
   Keja sarauca pieri.
   – Un viņi skatīsies uz to sievieti un mani un secinās, ka vienīgais iemesls, lai izvēlētos mani, ir ģimenes nauda.
   – Tieši tā, – Alekss apliecināja. – Viņi uzmetīs skatienu taviem netīrajiem matiem un sejai, ko parasti klāj purva dubļi, un nekad nesapratīs, kāpēc devu priekšroku tev, nevis slavenajai skaistulei Lilitai.
   – Vai man tāpēc jājūtas labāk?
   – Jūties tik pārliecināta par mani, ka zini: es varētu ieiet istabā, kas pilna ar kailām sievietēm, un domāt tikai par tevi.
   – Pat es zinu, ka Ņūorleānā tas ir iespējams. Ceru, ka Neits man nestāstīs, kā nolēmi pārbaudīt šo teoriju praksē.
   Alekss klusēja. Keja mēģināja izdomāt kādu loģisku iemeslu, lai dotos viņam līdzi, bet nekas nenāca prātā.
   Visu pārņēma žilbinošas, skaudras emocijas.
   – Tu viņi mīli. Kvēli un kaislīgi mīli. Es to zinu.
   – Nē. Es viņu tik tikko pazinu.
   – Tu man teici, ka nav par kādu jāzina viss, lai iemīlētos. Pat smējies par maniem sarakstiem. Tā sieviete liek tavām asinīm uzkarst! Tu pats tā teici!
   – Un labprāt nogrieztu sev mēli par tādiem vārdiem, – Alekss noteica. – Keja, vai tiešām tu nezini, ko šajās pēdējās nedēļās esmu apguvis? Ko tu man iemācīji? Mīla nav tikai kaislība. Tās ir rūpes par kādu, sajūta, ka viņu pazīsti, un trūkumu neievērošana, jo mīla ir pārāk spēcīga. Tas nenozīmē tikai paskatīties uz skaistu sievieti ar burvīgām krūtīm un nodomāt, ka mirsi, ja nedabūsi viņu gultā. Tas ir… – Viņš uzmeta skatienu Kejai un saprata, ka ir kļūdījies.
   Keja izkāpa no gultas un lūkojās uz viņu. Meitenei mugurā bija netīrās zēna drēbes, un viņa juta dubļus matos, bet Alekss bija tīrs un svaigs.
   – Tātad man ir daudz trūkumu, bet viņai… Kā tu teici? Burvīgas krūtis. Un viņa ir skaista, vai ne? Vienmēr labi ģērbusies?
   Alekss salika rokas aiz galvas un lūkojās uz griestiem. Viņš zināja, ka tūlīt saņems Kejas dusmu devu un nāksies pagaidīt.
   – Starp citu, kad mēs satikāmies, es biju labi ģērbusies. Man mugurā bija zīda tērps, kas maksā vairāk nekā dažas mājas, un matos bija briljanti. Vai tavai sievai, – meitene šo vārdu nošņāca, – matos ir briljanti? Un es ģērbos kā zēns un apsēju savas neburvīgās krūtis, lai glābtu tavu nejēdzīgo, nepateicīgo kaklu. Varbūt tu domā, ka visām sievietēm jādižojas zīdā un lentēs, bet es to nevarēju, jo tev vajadzēja manu palīdzību. Vai tava lieliskā Lilita kaut reizi tev ir palīdzējusi? Nē. Viņas dēļ tevi apmētāja ar akmeņiem. Vai drīkstu atgādināt, ka bez manis tu jau būtu miris?
   Alekss nopūtās, vēl joprojām vērodams griestus.
   – Tu nebrauksi man līdzi. Pietiek.
   Keja atkrita uz gultas viņam blakus. Dusmas pagaisa. – Es varētu uzvilkt zēna drānas, ko tagad esi nolēmis ienīst. Nebūšu tāda skaistule kā viņa, tomēr būšu tev blakus.
   – Nē, – Alekss pieceļoties sacīja. – Tu atgriezīsies Virdžīnijā un tur paliksi. Kad tas viss būs beidzies, es… – Viņš palūkojās uz Keju.
   – Ko tu darīsi? Atbrauksi man pakaļ? Vai tev neienāca prātā, ka tikmēr, kamēr būsi pie viņas, es sastapšu kādu vīrieti ar burvīgām ķermeņa daļām un aizbēgšu ar viņu uz plantāciju Floridā?
   Alekss uzjautrināts pasmaidīja.
   – Par kādām ķermeņa daļām tu runā, meitēn?
   – Par to, kas tev tuvākā, – viņa atcirta.
   Aleks sarauca pieri. Viņš bija domājis, ka Keja runā par vīrieša seju, bet patiesībā par gulēšanu ar citiem vīriešiem.
   – Rīkojies, kā uzskati par pareizu, – viņš saspringts noteica.
   Keja nometās uz ceļiem un apskāva viņa kaklu.
   – Alekss, nepamet mani šeit. Mēs tik daudz pārcietām kopā un visu izturējām. Šī ir tikai vēl viena reize.
   Alekss viņu cieši apskāva.
   – Vai tiešām domā, ka es gribu braukt bez tevis? Nespēju iedomāties, ka pamodīšos un tevis šeit nebūs. Kad nakšņoji Īlaja teltī, man šķita, ka zaudēšu prātu.
   – Tas bija Tima krākšanas dēļ, – viņa sacīja, piespiežot seju pie vīrieša kakla.
   – Nē, tas bija kaut kas vairāk. Tikai pateicoties tev, es atkal jūtos kā viens veselums. Tu dāvā man piepildījumu.
   – Vai tāpēc, ka tik daudz zaudēji tiesas prāvā? Es zinu, ka protu tevi sasmīdināt.
   – Tu proti… – Kejas rokas joprojām skāva Aleksa kaklu. Viņš tās nocēla un ielūkojās meitenei sejā. – Tev taisnība, man nav tiesību šobrīd stāstīt, ko pret tevi jūtu un uz ko ceru nākotnē. Šobrīd esmu precējies, un likums mani vajā. Kamēr nevaru atnākt pie tevis tīrs un brīvs, neatļaušos teikt visu, ko gribu. Teikt, ko tu man nozīmē. – Viņš palūkojās uz meitenes vēderu. – Vai iespējams, ka esi…
   – Nē, – viņa atbildēja, valdot asaras. Iepriekšējā dienā viņa bija sākusi asiņot. Labprāt gribētos pateikt, ka viņa gaida Aleksa bērnu, lai viņš atgrieztos.
   Aleksa sejā jautās tāda pati vilšanās. Viņš pieliecies ielūkojās Kejai acīs.
   – No kā tu patiesībā baidies?
   – Ka tu redzēsi viņas skaisto seju un sapratīsi, ka vienmēr esi viņu mīlējis.
   Alekss pasmaidīja.
   – Neticu. Ja nu ēdamistabā ieskrietu aligators? Kurš palīdzēs man no tā atbrīvoties? Un kā ar lielām un indīgām odzēm? Čūskas proti apburt tu.
   Keja nesmaidīja.
   – Tu apprecējies ar indīgāko čūsku no visām, un man joki padodas labāk.
   – Jā, meitēn, taisnība abos jautājumos. Tev daudz kas padodas labāk nekā man. Es pat brīnos par savu iedomību, kad cerēju pārspēt tevi zīmēšanā. Vai jebkādā citā jomā.
   – Tu esi labāks jātnieks par mani, – Keja sacīja. Viņas apakšlūpa drebēja. Viņa neprātīgi baidījās, ka Alekss atkal iemīlēsies sievā.
   – Ko es daru labāk?
   Keja klusēja.
   – Lūdzu, atkārto, meitēn. Gribu dzirdēt tevi sakām, ka pasaulē ir kaut kas tāds, ko es protu labāk nekā tu.
   Keja apskāva viņa kaklu.
   – Es tevi ienīstu, un tu nedrīksti braukt prom bez manis.
   Es visu dienu palikšu viesnīcā. Neiziešu no mūsu istabas.
   Alekss noskūpstīja viņu uz auss. Meitene tuvināja lūpas viņa mutei, bet viņš atrāva Kejas rokas no kakla.
   – Man jāiet. Neits mani gaida.
   Keja apsēdās gultā uz papēžiem.
   – Tu jau tagad iesi pie viņas, vai ne?
   – Jā. Bet ne jau tāpēc, ka to gribu. Es labprāt nekad vairs viņu neredzētu, bet tas nav iespējams.
   – Pēc tam jūs abi atgriezīsieties Čārlstonā. Vieni paši.
   – Nē. Es jau teicu, ka Neits brauks mums līdzi.
   – Nesaprotu, kāpēc. Neits neko nedara kopā ar citiem cilvēkiem. It īpaši svešiniekiem. Viņš…
   – Es esmu Merlins.
   Keja neticīgi samirkšķināja acis.
   – Tu esi Neita Merlins?
   – Jā. Pirms tu pateici, man nebija ne jausmas, ka tava ģimene par mani kaut ko zina. Izņemot tavu māti, protams. Viņa ierosināja mums sarakstīties, kad bijām bērni, tūlīt pēc manas mātes nāves. Tēvs neizturami sēroja un darīja visu klusējot. Man vajadzēja ar kādu parunāties. Pirmajā gadā es rakstīju Neitam katru dienu, bet viņš katru dienu atbildēja. Es saņēmu viņa vēstules lielos saiņos. Tās mani glāba. Esmu daudz parādā viņam un tavai mātei.
   – Merlins, – Keja nezināja, vai justies nodotai vai priecīgai, ka Alekss tik cieši saistīts ar viņas ģimeni.
   – Tā Neits mani nodēvēja, kad tavs brālis nosauca mani par burvi attiecībā uz dzīvniekiem.
   – Kāpēc tu mūs neapciemoji, kad bijām Skotijā?
   – Gribēju, bet mans tēvs teica, ka tavas ģimenes bagātības viņu mulsina. Nebijām raduši, ka muižnieki un bijušie muižnieki dzīvo pilī.
   – Neits mums neko par tevi nestāstīja, – Keja sacīja, izbrīnīti uzlūkojot Aleksu.
   – Izskatās, ka par tevi viņš man stāstījis vēl mazāk. Pirmais jautājums bija – kāpēc viņš man neteica, ka esi māksliniece?
   – Viņam tas nešķita svarīgi, – Keja sacīja.
   – Viņš atbildēja tieši tā. Pirms daudziem gadiem viņš man teica, ka grib kaut ko savu, kas nav jāatklāj ģimenei, un es kļuvu par to. Vai par mums uzzināja Tallijs?
   – Protams. No Tallija nav iespējams neko noslēpt. Viņš droši vien rakņājās Neita mantās. Viņiem ir kopīga guļamistaba. – Viņa satvēra Aleksa roku un lūdzoši ielūkojās acīs. – Lūdzu, ņem mani līdzi. Es esmu Neita māsa, tātad man ir iemesls būt klāt.
   Alekss smaidīja, bet Keja juta, ka viņš nepiekāpsies.
   – Man jāiet, meitēn. Neits mani gaida, un mēs dosimies pie Lilitas. Vakarā atgriezīšos un pastāstīšu, kas notika.
   – Kādas viņai ir smaržas?
   – Nav ne jausmas.
   – Ja tu atgriežoties smaržosi kā sieviete, es…
   – Zinu. Liksi man nožēlot. Bet, meitēn, vai neredzi, ka es jau nožēloju? Noskūpsti mani, pirms jāiet prom. Neits…
   – Gaida. Jā, zinu. Nesatraucies par viņu. Neits prot par sevi parūpēties. Droši vien jau izlasījis trīs grāmatas par kādu nezināmu tematu, ko neviens nevar izrunāt, kur nu vēl saprast. Ja gribi palīdzēt Neitam, iepazīstini viņu ar sievieti, ko viņš spēs mīlēt.
   – Vai zinātnieci? – Alekss smaidot jautāja.
   – Nē, aligatoru cīkstoni. Ja kādam jāuzzina, kas ir kaisle, tad tas ir mans brālis.
   – Tāpat kā es mācīju tevi? – Aleksa skatiens bija silts.
   – Ha! Es esmu radošā būtne. Es tev iemācīju lielāko daļu no tā, ko tu vispār zini.
   – Tieši tā, mīļotā, – Alekss klusi noteica un apskāva viņu ciešāk. – Man tevis pietrūks. Lai cik ilgi es būtu prom, kaut desmit minūtes, man ik sekundi tevis pietrūks. – Viņš maigi noskūpstīja Keju un atkāpās. – Man jāiet. Atgriezīšos, tiklīdz varēšu. – Viņš noskūpstīja meitenes degunu. – Šovakar varēšu pastāstīt par sievieti, kas notēloja savu nāvi. Es tevi apskaušu un visu izstāstīšu.
   – Vai apsoli?
   – Dodu goda vārdu. – Viņš devās pie durvīm. – Un, kad tas viss beigsies, es visos sīkumus pateikšu, kādas ir manas jūtas pret tevi.
   – Apzvēri?
   – Apzvēru. – Viņš smaidot atvēra durvis un ielūkojās gaitenī. – Dīvaini, ka neviens no taviem brāļiem nevēro šīs durvis. – Alekss pameta skatienu atpakaļ, un tajā atplaiksnīja tādas ilgas, ka jau šķita: viņš pārdomās. Bet nākamajā mirklī viņš izgāja gaitenī un aizvēra durvis.
   Keja sabruka uz spilvena un sāka raudāt, bet pēc piecām minūtēm piecēlās sēdus.
   Viņa grasījās Aleksam sekot un pati savām acīm pārliecināties, ka Alekss vairs nemīl sievieti, ko apprecēja. Tad viņa zinātu, ka var atgriezties Virdžīnijā un gaidīt Aleksu mūžīgi. Varbūt nomazgāties? Nē, nebija laika. Labāk iziet ielās kā netīram zēnam, par kādu cilvēki viņu uzskatīja.
   Keja klusi izlavījās no istabas un gāja pa gaiteni.

Divdesmit piektā nodaļa

   – Pie velna, ko tu te dari? – Tallijs jautāja, ievelkot Keju iekšā pa viesnīcas logu. – Un kā tu tiki līdz trešajam stāvam?
   – Ja nebeigsi lamāties, pateikšu tēvam par to tuklo sievišķi, ko turēji uz ceļiem. Vai zini, ka visa ģimene uzskata tevi par nevainīgu? – Viņa piecēlās, aplūkojot eleganto istabas iekārtojumu. – Šī vieta ir dārga. Kurš par to maksā?
   – Kas tev zināms par nevainīgumu? – Tallijs jautāja. – Un kopš kura laika tevi interesē nauda, izņemot to, cik drīksti tērēt?
   – Dzīves laikā visi mācās. – Keja nopurināja putekļus no biksēm. Lai iekļūtu istabā, viņai nācās sāniski iet pa dzelzs balkonu, nerādoties blakus istabas iemītniekiem.
   – Tu izklausies pēc mācītāja. Un kad tu beidzot uzvilksi tīras drēbes?
   – Kad gribēšu, klīrīgā jaunkundze. – Viņa nopētīja Talliju un redzēja, ka viņam mugurā ir labākās drānas. Viņu priecēja apziņa, ka šo mēteli viņa pati izšuvusi. – Dvīnēm patika tavs mētelis.
   – Viņas bāza rokas man kabatās. Kāpēc citas meitenes tā nedara?
   – Pārējām ir smadzenes. Un kur tad tagad ir tās pārējās? – Uz galda ar marmora virsmu bija augļu trauks un maizes groziņš, kā arī remdenas tējas trauks. – Es mirstu badā.
   – Tu vakar apēdi tik daudz, lai visu turpmāko nedēļu iztiktu bez ēdiena. – Tallijs apsēdās viņai pretī un izstiepa garās kājas. – Kā tu mūs atradi?
   Keja uzrāva plecu.
   – Nebija grūti. Es gribu braukt uz Čārlstonu kopā ar Aleksu.
   – Izskatās, ka tu gribi ar viņu pavadīt katru mirkli.
   Keja ar mājienu norādīja, ka mute ir pilna un viņa nevar atbildēt.
   – Tev neļaus šeit palikt, starp citu. Ādams tevi aizsūtīs prom.
   – Viņš nezina, ka esmu šeit. – Viņa pārlaida skatienu skaistajai istabai. Pie tālākās sienas bija augsts skapis, nolikts apmēram pēdu no sienas. Aiz tā pietika vietas, lai paslēptos. Viņa palūkojās uz Talliju.
   – Nu nē! Ja tevi atradīs, Ādams vainos mani.
   Keja nolauza maizes gabalu un apzieda to ar sviestu. – Vai man atgādināt visu, ko es par tevi zinu un varu izmantot šantāžai?
   – Arī es šo to zinu, – viņš viltīgi iebilda.
   – Lieliski! Ceru, ka tu pateiksi tēvam: es jau vairākas nedēļas guļu ar Aleksu Makdauelu. Tad viņš mūs apprecinās.
   Tallijs iepleta acis.
   – Kopš kura laika tu runā tik rupji?
   – Kopš uzzināju, kāda ir īstā dzīve. Vai tu man palīdzēsi?
   – Protams. Kā vienmēr. Bet atceries: ja redzēsi kaut ko tādu, kas tev nepatīk, tev sāpēs.
   Keja apēda pēdējo maizes kumosu.
   – Kāda viņa ir?
   – Par ko tu runā?
   Keja brīdinoši samiedza acis.
   – Glīta, bet ne tik izcila skaistule, kā ļaudis runāja.
   – Vai tu melo?
   – Jā, – Tallijs noteica. Jaunākā māsa vienmēr to zināja. – Viņa tagad neģērbjas tā, kā Čārlstonā, bet pat pieticīgās drānās ir daiļa. Kaķa acis, nobriedušu ķiršu krāsas lūpas, un augums…
   – Sapratu. Tu zini, ko viņa nodarīja Aleksam, vai ne?
   – Protams. Bet vai viņš nekā nevarēja to aizkavēt?
   Keja juta matiņus uz skausta saceļamies.
   – Ko tas nozīmē? Vai viņam vajadzēja saprast, ka mīļotā sieviete ir zemiska, viltīga zebiekste? Vai vajadzēja nojaust, ka viņa Aleksu izmanto sava ļaunā plāna īstenošanai? Ka viņai ir pilnīgi vienalga, ja Aleksu pakārs, galvenais ir dabūt to, ko pati vēlas? – Keja jau stāvēja kājās un saniknota uzlūkoja Talliju. Viņš ieinteresēts vēroja māsu.
   – Ja cilvēkus mīlestība ietekmē šādi, es ceru to nepiedzīvot.
   Keja apsēdās.
   – Neviena nebūtu tik jukusi, lai tevī iemīlētos.
   – Nē, māsiņ, tev nav taisnība. Puse no Ņūorleānas sievietēm ir manī iemīlējušās. Otra puse grib Ādamu.
   – Tikai tāpēc, ka te nav Ītana.
   Aiz durvīm bija dzirdami trokšņi.
   – Viņi ir klāt.
   Tallijs satvēra viņu aiz rokas un uzrāva kājās.
   – Ja man būtu kaut nedaudz prāta, es tevi izgrūstu pa logu. – Viņš aizrāva meiteni līdz skapim un izvairījās, kad viņa gribēja brāli paklupināt.
   – Laid vaļā! Es protu staigāt.
   – Runa nav par staigāšanu, – viņš sacīja, iegrūdis Keju aiz skapja. – Ja tevi neviens nebūtu mācījis jāt, tu šobrīd nebūtu iekūlusies tādā ķezā. Stāvi te un neizdves ne skaņu.
   Keja jau gribēja kaut ko atcirst, bet pārdomāja. Tallijs varētu pateikt brāļiem un Aleksam, ka viņa ir šeit, un vīrieši aizsūtītu viņu prom. Viņa bija sekojusi Aleksam pa Ņūorleānas ielām, bija slēpusies aiz lielas palmas viesnīcas vestibilā un samelojusi šveicaram, ka viņai jānogādā sūtījums vīrieša līgavai. Viņa deva mājienu, ka tas ir gredzens.
   Šveicaru šausmināja Kejas netīrās drēbes, bet to dēļ viņš neieskatījās viņas sejā ciešāk. Keja uzzināja, ka Netenjels Hārkorts noīrējis divas istabas šajā viesnīcā un viena no tām ir jaunlaulāto istaba augšējā stāvā. Keja lūdza istabas atslēgu, lai varētu pārsteigt viesi, bet šveicara atbildes skatiens liecināja, ka viņa to nedabūs. Viņa zināja, ka skaistai, labi ģērbtai dāmai viņš dotu visu, ko vien tā prasītu. Katram dzimumam bija savi trūkumi un priekšrocības.
   Beigu beigās Kejai vajadzēja kāpt pa balkoniem viesnīcas sētas pusē virs dārza. Viņa divas reizes gandrīz nokrita, un nācās izmantot visu muskuļu spēku, lai uzvilktu sevi drošībā.
   – Paldies, Florida, – viņa nočukstēja, sasniegusi augšējo balkonu. Kastu staipīšana, kārts bakstīšana dūņās, lai izkustinātu laivu, un aizrautīgie vakari ar Aleksu – tas viss viņu bija padarījis daudz spēcīgāku.
   Tallijs atvēra visas četras skapja durvis un nolika greznu koka lādi uz grīdas, slēpjot Kejas pēdas. Viņa bija īstajā augumā, lai lūkotos pa spraugu starp durvīm.
   Paslēpusies viņa sāka domāt par to, ko dara. Gaida, lai ieraudzītu sievieti, par kuru tik daudz dzirdēts. Aleksa lielo mūža mīlu. Sievieti, kuru viņš iemīlējis no pirmā acu skatiena.
   Tallijs bija tikai divu pēdu attālumā, kad atvērās durvis un ienāca Neits.
   – Lūdzu, – Neits rāmi aicināja, it kā viņam nebūtu nekādu izjūtu saistībā ar notiekošo. Bet Keja viņu pazina un dzirdēja riebumu balsī. Neitam nepatika netaisnīgums. Koledžā viņš uzrakstīja vairākus darbus, vēršoties pret verdzību, un lūdza prezidentam Ādamsam padomu, kā viņš, Netenjels Hārkorts, varētu palīdzēt pārveidot visu Savienoto Valstu tiesību sistēmu.
   Keja juta, ka brālim ārkārtīgi nepatīk Aleksa kaisles brīdī apprecētā sieviete.
   Viņa aizturēja elpu, dzirdot vieglos soļus, un ieraudzīja sievietes muguru. Viņa bija gara auguma, biezie melnie mati savīti uz galvas. Keja redzēja, ka viņai ir korsete zem zilas zīda kleitas, kas acīmredzami šūta tieši viņai. Nelielā jaciņa bija ļoti moderna. Sieviete pagriezās, un Kejas sirds krūtīs gandrīz sastinga.
   Lilita Greja patiesi bija skaista. Viņai bija izteikti vaigu kauli, mandeļveida acis un nevainojamas sarkanas lūpas… bet Kejai šķita, ka uz tām ir krāsa. Viņa centās domāt saprātīgi un lūkoties ar vīrieša acīm. Tallijs blenza uz sievieti, pavēris muti, it kā redzētu kritušu zvaigzni. Vismaz Neits nešķita iemīlējies. Viņš lūkojās uz atvērtajām durvīm, it kā aiz tām būtu kaut kas daudz interesantāks par sievieti.
   Neits pameta skatienu apkārt un iepleta acis, redzot tukšo augļu bļodu un maizes groziņu. Kejai gribējās sev iespert; viņa bija aizmirsusi, ka Neits pamana visu.
   Viņš pārlaida skatienu istabai un jau nākamajā mirklī ieraudzīja Kejas acis spraugā starp atvērtajām skapja durvīm. Viņš pat spēra soli tuvāk, bet istabā ienāca Alekss, un Neits palūkojās uz draugu.
   Keja nezināja, kādas izjūtas gaidījusi no sievietes, kuras dēļ Aleksu gandrīz pakāra, bet droši vien galveno vietu ieņemtu nožēla. Viņa lūgtu piedošanu, vai ne?
   Bet Lilita tikai stāvēja, lūkojoties uz Aleksu. Viņas skaistajā sejā atplauka smaids… un viņa kļuva vēl daiļāka. Kejai bija grūti tam noticēt, bet sieviete šķietami lūkojās uz kādu, ko ļoti mīlēja.
   Kad Alekss nokļuva dažu pēdu attālumā no Lilitas (viņa mugura bija uzgriezta Kejai, tāpēc viņa neredzēja seju), Lilita spēra divus soļus uz priekšu un apvija rokas Aleksa augumam.
   – Es neizturami ilgojos pēc tevis, mīļais, – viņa dobjā, aizsmakušā balsī teica. – Un ļoti priecājos, ka tu arī turpmāk būsi mans vīrs.
   Keja redzēja, ka Alekss uzliek rokas viņai uz vidukļa un atbild uz Lilitas skūpstu.
   Meitene zaudēja samaņu. Asinis atplūda no galvas, ķermenis kļuva viegls, un viņa paģība. Tallijs un Neits viņu slepus vēroja un paguva noķert, pirms viņa atsitās pret grīdu.
   Alekss skrēja pie viņas, bet Tallijs pacēla rokas un aizšķērsoja ceļu. – Ej pie savas sievas. Ja kaut reizi tuvosies manai māsai, es tevi nogalināšu.

Divdesmit sestā nodaļa

   Ādams jau zināja, kas klauvē pie viņa durvīm. Tallijs no rīta bija pastāstījis, kā Keja zaudēja samaņu un gandrīz atsita galvu pret cieto grīdu. Vārīdamies dusmās, Tallijs gribēja izsaukt Aleksu uz divkauju vai vismaz izvirzīt apsūdzības.
   – Vai nedomā, ka viņam jau pietiek nepatikšanu ar likumu? – Neits painteresējās, būdams tikpat mierīgs kā vienmēr.
   Ādams pievērsās Neitam un jautāja, kas noticis.
   – Mūsu māsa gribēja redzēt Aleksu kopā ar viņa sievu. Tas izdevās, un viņa nespēja to izturēt.
   Tallijs saniknots palūkojās uz Neitu.
   – Pasaki viņam, kāpēc tevi tas nesatrauc. Pasaki, kāpēc tev ir vienalga, kas notiek ar mūsu māsu, ieskaitot ievešanu neiepazītā teritorijā, kur pat augiem ir zobi.
   – Vēl neesmu redzējis pierādījumus cilvēkēdājiem augiem, kaut gan Konora kungam patīk par tiem stāstīt.
   – Pierādījumus? Nav nepieciešami pierādījumi tam, kas šorīt notika. Tu domā, ka Makdauels ir ideāls, bet tas nenozīmē…
   – Tallij! – Ādams uzsauca. – Vai man taisnība un mūsu māsa nav cietusi?
   – Ja tu uzskati, ka rūgtas raudas un nevēlēšanās ne ēst, ne ar kādu runāt, nozīmē “nav cietusi”, tad jā.
   – Interesants novērojums, – Neits rāmi noteica, – jo parasti viņu saraudini tu.
   – Nu, tu jau gan… – Tallijs klupa Neitam virsū, un tas pacēla dūres. Neits bija apguvis boksēšanās mākslu kopā ar cīkstoni.
   Ādams pastiepa garo roku un apturēja Talliju.
   – Sēdies! Es gribu zināt, kas notika. Tā kā tu, Tallij, nespēj sakarīgi domāt, es uzklausīšu Neitu. Pirmkārt, kāpēc mūsu niknais brālis domā, ka tev nerūp māsa?
   – Atbildi! – Tallijs uzsauca, sabrucis krēslā.
   – Aleksandrs Makdauels ir Merlins.
   Ādams ilgi lūkojās uz Neitu, pirms ierunājās:
   – Tagad es saprotu, kāpēc tu tā centies noskaidrot patiesību.
   – Jā, – Neits atbildēja. – Tā kā iesaistīta bija mana māsa un draugs, vajadzēja darīt visu iespējamo.
   – Kas notika pēc tam, kad Keja zaudēja samaņu? – Ādams jautāja.
   – Es aiznesu viņu uz Neita istabu, – Tallijs atbildēja.
   Ādams pamāja. Iepriekšējā naktī viņš ar Keju apmetās vienā viesnīcā, bet Neits, Tallijs un Alekss devās uz citu. Viņi nolēma rīkot Aleksa tikšanos ar sievu Neita viesnīcā.
   – Kādā veidā Alekss Keju sarūgtināja?
   – Noskūpstīja to sievieti, – Tallijs dusmīgi atbildēja.
   – Ja tu runā par viņa sievu, viņam bija šādas tiesības, vai ne? – Neits sacīja.
   – Kejas acu priekšā? – Tallijs atcirta.
   – Ja tu uzmanītos, viņa neslēptos aiz skapja durvīm un neko neredzētu.
   – Kopš kura laika es esmu viņas aukle?
   – Izbeidziet! – Ādams pavēlēja. – Kas notika ar Aleksu un to sievieti?
   Tallijs un Neits saskatījās un pievērsās Ādamam.
   – Nezinām, – Neits atbildēja. – Vairāk domājām par Keju. Aiznesām viņu uz manu istabu. Es izmantoju ožamo sāli, un viņa… – Neitam nepatika spēcīgas izjūtas, un viņam īpaši nepatika redzēt māsu sāpēs raudam.
   Tallijs turpināja:
   – Kad atgriezos istabā, kur Makdauelam vajadzēja tikties ar sievu, viņi abi bija nozuduši. Varbūt šobrīd jau bauda medusmēnesi.
   – Ja viņi ir šajā pilsētā, es viņus atradīšu, – Neits solīja.
   – Nē, – Ādams noteica. – Viņu attiecības nav saistītas ar mums. Tallij, ved Keju mājās. Lai māte tiek galā ar viņas asarām. Viņa to prot.
   – Mūsu tēvs būs saniknots, – Neits sacīja.
   – Jā, pavisam noteikti, – Tallijs smaidīdams piekrita. – Viņš nodīrās Makdauelu dzīvu un pienaglos ādu pie staļļa durvīm.
   – Tallij, tavi asinskārie paziņojumi nav nepieciešami, – Neits norādīja.
   – Parūpējies par mūsu māsu, – Ādams vērsās pie jaunākā brāļa.
   – Labprāt! – Tallijs piecēlās. – Gribu, lai viņa ir iespējami tālu no Makdauela.
   Neits palika sēžam un vēroja Ādamu.
   – Ko darīsi tu?
   – Gaidīšu tepat, līdz atnāks Alekss.
   Neits neapvaldīja smaidu.
   – Viņš atnāks.
   – Jā, – Ādams sacīja. – Noteikti. Es baidos, ka pēc mūsu sarunas viņš dosies pie Kejas, viņa visu piedos, un tad sāksies karš. Pagaidām, kamēr viņa dusmojas, es gribu aizvest viņu prom.
   – Tu runāsi ar to nelieti? – Tallijs izbrīnīts jautāja.
   – Uzklausīšu katru viņa vārdu. Ir pienācis laiks kādam ieklausīties viņā. Ej, aizved Keju prom, kamēr viņa vēl bēdājas. Kad viņa atgūsies, viņai jābūt Edilīnā tēva aprūpē.
   – Man šis plāns patīk, – Tallijs noteica un tuvojās durvīm, bet apstājās un palūkojās uz Neitu. – Un kas ir padomā tev?
   – Kad Merlins… Alekss būs aprunājies ar Ādamu, es viņam palīdzēšu, kā spēšu.
   – Tu izvēlēsies to neģēli, nevis savu ģimeni?
   – Nē, – Neits mierīgi atbildēja. – Es…
   – Tallij! – Ādams iejaucās. – Lūdzu, parūpējies par Keju un mēģini viņu nomierināt. Neit…
   Brālis jau bija piecēlies un gatavs aiziet kopā ar Talliju.
   – Došu tev laiku divatā ar viņu. Ceru, ka tu…
   – Es rīkošos taisnīgi un klausīšos, – Ādams sacīja. – Viņu apsūdzēja nepatiesi un notiesāja par slepkavību. Nespēju pat iedomāties, kas viņam nodarīts.
   Neits aprauti pamāja un izgāja no Ādama istabas.
//-- * * * --//
   Bija vēls. Kāds klauvēja pie Ādama durvīm, un viņš bija pārliecināts, ka tas ir Aleksandrs Makdauels.
   – Vai viņa ir prom? – Alekss jautāja, ienācis istabā.
   – Jā. Šorīt Keja kopā ar Talliju aizbrauca uz Edilīnu. Neits gaida, lai palīdzētu tev, kā iespējams. Keja gribēja palikt, bet mums visiem šķiet labāk, ja viņa būs kopā ar ģimeni. – Ādams centās domāt un rīkoties saprātīgi, tomēr bija grūti savaldīties. – Sasodīts, kas tev bija prātā, kad noskūpstīji to sievieti Kejas acu priekšā?
   Alekss smagnēji apsēdās uz krēsla. Viņš izskatījās novecojis par divdesmit gadiem vienas dienas laikā.
   – Pirmkārt, es nezināju, ka istabā slēpjas Keja. Es viņai teicu… – Alekss paberzēja acis. – Tā kā es viņai aizliedzu tur būt, man vajadzēja zināt, ka viņa izdarīs pilnīgi pretējo.
   Ādama dusmas nedaudz mazinājās; viņa māsa tiešām bija stūrgalvīga.
   – Kāpēc tu noskūpstīji sievieti, kas tev tik daudz nodarījusi?
   – Nezinu. Laikam jutos atvieglots, ka viņa ir dzīva, nevis mirusi, tātad drīz beigsies murgs, par kādu pārvērtusies mana dzīve. Prātam cauri izskrēja tūkstoš domu.
   – Keja… – Ādamam vienlaikus gribējās gan niknumā kliegt uz šo vīrieti, gan just viņam līdzi. Bet vienu viņš zināja droši – Alekss mīlēja Keju. Viņš to bija redzējis. Abu mīlestība bija tik spēcīga, ka to gandrīz varēja sataustīt. – Vai tu mīli savu sievu?
   Alekss papurināja galvu un nicīgi iesmējās.
   – Nekad nebiju pavadījis ar viņu kopā veselu dienu, un tagad vispār nesaprotu, kāpēc uzskatīju, ka viņu mīlu. Keja mani nosauca par muļķi, jo es apprecēju svešinieci, un viņai bija taisnība.
   – Es viņu redzēju. Tāds skaistums vīriešus žilbina.
   – Jā. Viņa mani gribēja, un es jutos kā saņēmis lielu pagodinājumu. Bet viņa arī iedvesa man sajūtu, ka jāpelna naudas kalni, lai es dāvātu viņai visu – mājas, karietes, skaistas drēbes. Gribēju atdot viņai visu, kas man piederēja.
   – Viņa nelīdzinās manai māsai? – Ādams ziņkāri jautāja.
   Alekss pasmaidīja.
   – Keja ir pavisam citāda. Ja es viņai pateiktu, ka grasos pārcelties uz Mēnesi, Keja sāktu kravāt mantas.
   – Es vienmēr zināju – ja viņa iemīlēsies, tad tas būs spēcīgi.
   – Tātad savus trīs vīriešus viņa nemīlēja?
   Ādams smaidot apsēdās pretī Aleksam.
   – Es pārliecināju mūsu tēvu laist Keju uz Čārlstonu, lai viņai būtu laiks apdomāt tos trīs bildinājumus. Gribēju, lai viņa sastop citus cilvēkus, redz kaut ko jaunu. Cerēju, ka laiks un attālums liks viņai aizmirst tos vīriešus, ar kuriem viņa varētu apprecēties. – Ādams piecēlās, ielēja viskiju divās glāzēs un vienu pasniedza Aleksam. – Vai viņa tev stāstīja par Margrietiņām?
   – Nē, nekad.
   – Vairāki no mana tēva un tava tēva draugiem apmetās Edilīnā un apprecējās. Nejaušas sakritības dēļ līdz ar Keju togad piedzima piecas meitenes. Augot viņas cieši sadraudzējās. Astoņu gadu vecumā paziņoja, ka sauks sevi par Ķēdi, jo draudzība esot izturīga kā tērauds. Ja nemaldos, to izdomāja Džesa, Nepsa un Tabitas meita, kas… – Ādams noraidoši pamāja. – Ja tu viņus pazītu, tad saprastu. Lai nu kā, Tallijs to padzirdēja un teica, ka viņas vairāk līdzinās margrietiņu, nevis tērauda ķēdei. Šis vārds pielipa. Visas piecas meitenes vēl joprojām draudzējas, un mēs viņas saucam par Margrietiņām.
   – Keja runāja tikai par saviem brāļiem, – Alekss sacīja. – Dienu un nakti tikai par jums četriem. Es neko nedzirdēju par draudzenēm, tikai to, ka vienai bija desmit brāļu un māsu un vecāki, kam ir slikta laulība. Meita vienmēr apmetusies pie jums, lai bēgtu no savām mājām. – Alekss arī atcerējās kaut ko par Džesiku un mēli, bet noklusēja.
   – Tā ir Džesa. Jā, viņas vecāki daudz strīdas, bet Džesa apmetas pie mums, jo māsa viņas priekšā izritina sarkano paklāju. Kleitas, jāšana, mācības. Keja dod Džesai visu, ko viņa vēlas.
   – Izklausās pēc viņas. – Alekss smaidīja.
   – Vai esi izsalcis? Es vēl nepaēdu. Varu likt kaut ko atnest. Tev droši vien ir daudz ko stāstīt, un mēs varam vienlaikus paēst.
   – Būtu labi, – Alekss piekrita. Viņš piecēlās un lūkojās ārā pa logu, kamēr Ādams parāva zvana auklu, ataicinādams apkalpotāju baltā uzsvārcī. Alekss zināja, ka Ādams dod viņam laiku nomierināties, jo grib uzklausīt visus jaunumus un noteikti vēlas arī pats šo to teikt. Aleksam bija aizdomas, ka Ādams liegs viņam tikties ar Keju, kamēr nav atrisināti visi sarežģījumi ar Lilitu. Laulība, slepkavība… To visu vajadzēja nokārtot un aizmirst, pirms Alekss atkal drīkstēs satikt Keju. Aleksam nebija iebildumu, jo arī viņš bija pieņēmis šādu lēmumu.
   Abi runāja maz, līdz atnesa ēdienu. Viņi ķērās tam klāt.
   Ādams pacēla šķīvi ar brokoļiem un veltīja Aleksam skatienu, kas liecināja, ka ir laiks runāt.
   Bija tik daudz, ko stāstīt, ka Alekss pat nezināja, kā sākt.
   – Es neesmu precējies.
   – Ak tā?
   – Sievietei, kas gāja pie altāra ar mani, ir vīrs Anglijā. Lilita noslepkavojusi tā cilvēka brāļadēlu, viņa mantinieku, un izmantoja mani, lai izvairītos no aresta. Čārlstonā viņa atklāja, ka tiek meklēta, tāpēc izdomāja, kā notēlot savu nāvi un panākt tās iekļūšanu avīzēs. Viņa domāja, ka vīri ziņos angļu varas iestādēm par viņas nāvi un viņa atkal varēs mainīt vārdu un… – Alekss pavicināja roku. – Nav ne jausmas, kas viņai bija prātā. – Viņš apēda dažus kumosus. – Tiklīdz viņa pateica, ka ir precējusies ar citu, es aizvedu viņu pie tiesneša šeit, Ņūorleānā. Tas nebija viegli. – Alekss nesteidzīgi košļāja, apdomājot, kā pastāstīt visu šodien notikušo. – Pēc tiesneša vārdiem, ja pietiktu apzvērēt, ka viens no diviem vēl ir precējies ar kādu citu, tad šajā valstī nevienas laulības vairs nebūtu. Viņam vajagot pierādījumus. Ja viņa apprecējās Anglijā, jādodas uz Angliju un jāsameklē dokumenti. Ar zīmogiem. Zelta zīmogiem. Lai tiesnesis tam noticētu.
   – Tātad tev jādodas uz Angliju kopā ar to sievieti?
   – Ja vēlos atbrīvoties no visām šīm šausmām savā dzīvē, tad jā. – Alekss dziļi ievilka elpu. – Tas, ko pārcietu viņas dēļ, atņēmis man spēju just žēlumu… vismaz pret viņu.
   Ādams nokoda gabalu steika un pagaidīja, pirms atkal ierunājās. Viņš bija apņēmies savaldīt dusmas.
   – Pat Neits to visu nenoskaidroja… Merlin.
   Alekss pasmaidīja.
   – Merlins. Tas viss šķiet palicis tālā pagātnē. Es gribētu šodien doties pie Kejas kā brīvs cilvēks, bet vajadzēs daudz laika, lai visu nokārtotu saskaņā ar likumu. Jau pateicu Kejai, ka man jābrauc uz Čārlstonu ar… – Alekss nodūra skatienu. – Man nepietiek ar juridiskiem dokumentiem, kas apliecina, ka es viņu nenogalināju. Vai tas ir saprotams?
   – Jā. Es tavā ādā… patiesībā pat nezinu, ko darītu.
   – Tev tas nemaz nebūtu jādara, – Alekss attrauca. – Tev ir ģimene un draugi. Man bija tikai Tīsijs.
   – Vari pievienot manu māsu un Neitu to cilvēku sarakstam, kas tev palīdzēja un ticēja. Arī mēs ar Talliju šo to paveicām. Starp citu, Neits jau pavēstīja, ka sekos tev, lai kur tu dotos. Mans brālis ir uzticīgs cilvēks.
   Alekss pasmaidīja un sāka atslābināties.
   – Piedod. Man bija grūta diena.
   – Nesteidzies. Man laika pietiek.
   Alekss atstūma pustukšo šķīvi un piecēlās.
   – Vispirms jādodas uz Čārlstonu un jāatgūst labā slava. Jāiet pa ielām ar… – Viņš palūkojās uz Ādamu. – Viņas vārds nav Lilita Greja. Viņa ir Mārgarita Millere. Bērnībā viņu sauca par Megu. Itin viss bija meli. Vai vēlies dzirdēt viņas stāstu? Viņa bija pārliecināta, ka es to uzklausīšu un visu viņai piedošu.
   – Man ļoti gribētos dzirdēt, kāpēc viņa rīkojās tik neģēlīgi. Baudīsim cigārus un brendiju.
   Ādams parāva auklu, un apkalpotājs ieradās tik ātri, ka droši vien bija gaidījis aiz durvīm. Jau drīz galds bija novākts. Kad viņi bija palikuši divatā, Alekss ierunājās:
   – Tas skūpsts! Cik daudz nepatikšanu tas sagādāja! Mega domāja, ka esmu viņai piedevis, tāpēc plivināja skropstas un pieliecās man klāt. Reiz šādi žesti mani iegrūda kaisles neprātā. Tagad mani pārņēma riebums. Vajadzēja vairākas stundas, lai izvilinātu no viņas patiesību, un katru vārdu pavadīja skaļi šņuksti un žēlabas. – Alekss nedaudz nomierinājās. – Mega uzauga nabadzībā, un tēvs viņu sita. Vēlreiz atvainojos par savu neesošo žēlumu, bet pēc visa, ko viņa man nodarīja, es neko pret viņu nejūtu.
   – Es pilnīgi saprotu, – Ādams noteica. Viņš smēķēja cigāru un vēroju Aleksu, kamēr tas soļoja šurpu turpu. – Ko viņa atbildēja, kad pavaicāji, kāpēc viņa slēpās tavas tiesas prāvas laikā?
   – Mega apgalvo, ka nezināja par manu apsūdzību. Ja būtu zinājusi, tad nekavējoties atgrieztos Čārlstonā. Es viņai neticu. – Alekss brīdi klusēja. – Pamanījusi, ka pilsētā kāds viņu meklē, Mega izdomāja savu velnišķīgo plānu. Viņa bija ievērojusi skatienus, ko viņai veltīja ārsts, tāpēc paraudāja un izdomāja kādu žēlabainu stāstu. Nezinu, kādu, bet tas acīmredzot bijis labs, jo ārsts piekrita darīt visu, ko viņa vēlas. Mega teica, ka viss būtu noritējis kā pa diedziņu, ja vien viņš nenomirtu, bet… – Alekss ievilka elpu. – Lai nu kā, kad mani arestēja un aizveda uz cietumu, ārsts lika aiznest “līķi” uz savu kabinetu. Tur viņa nomazgāja asinis no kakla un iesēdās karietē, kur jau bija sakrautas viņas mantas.
   – Ko viņa bija iecerējusi tev?
   Alekss brīdi elpoja, līdz nomierinājās.
   – Neitam arī par to bija taisnība. Ārsts paziņotu, ka viņa izdarījusi pašnāvību, un mani atbrīvotu no cietuma.
   – Pilsētnieki teiktu, ka viņa labprātāk sevi nogalinājusi, nevis dzīvojusi kopā ar tevi. – Ādama balsī skanēja riebums.
   – Jā. Es laikam dotu priekšroku pakāršanai. Pat tagad, kad visi redzēs, ka es nenoslepkavoju sievu, negribu, lai Kejas vārdu saistītu ar visu šo netīrību. Ja viņa būs Čārlstonā kopā ar mani… ja gribēs… Cilvēki teiktu, ka viņa bija iejaukta.
   – Nav dūmu bez uguns.
   – Tieši tā. Senais sakāmvārds. Nē, visām baumām jānāk tikai pār Megas galvu.
   – Ko viņa darīja pēc tam, kad pameta ārsta kabinetu? – Mega teica, ka braukusi uz nelielu pilsētu Džordžijā un palikusi tur. Esot pat centusies savu izskatu padarīt neuzkrītošāku, lai neviens viņu nepamanītu.
   – Un kā viņai veicās? – Ādams jautāja, ievelkot cigāra dūmu.
   – Kā vienmēr, radās sarežģījumi ar vīriešiem. Viņa izlikās par jaunu, daiļu atraitni, kas dzīvo mazā pilsētā viena pati. Protams, miera nebija.
   – Par kādu naudu viņa dzīvoja?
   – Neteica, un es nejautāju, bet domāju, ka viņa kaut ko nozaga vecajai lēdijai Andervudai. Vai zini par viņu?
   – Neits noskaidroja visus sīkumus par tavu tiesas prāvu, tāpēc jā, mēs zinām par veco bagātnieci. Tā kā viņa tiesas priekšā meloja par to, ka tava sieva ir viņas radiniece, nedomāju, ka viņa apsūdzēs Megu zādzībā.
   – Nē. Lilita… Mega prot iegūt labumu no visa.
   – Tā kā viņai bija sarežģījumi ar vīriešiem, nācās pārcelties uz Ņūorleānu.
   – Jā. Viņa domājusi, ka pilsētā būs vieglāk pazust nekā mazā ciematā. Manuprāt, viņa meklēja nākamo vīru, ko apmuļķot. Bet kas to lai zina, kā ir patiesībā? Varbūt viņa garlaikojās un alka pēc piedzīvojumiem. Ja Džordžs Kempbels viņu neieraudzītu…
   – Kad bijām Čārlstonā, – Ādams ierunājās, – Neits iztaujāja kādu, kurš pieminēja Ņūorleānu, tāpēc secināja, ka tas varētu būt viņas mērķis. Mēs iecerējām, ka es braukšu uz Ņūorleānu, bet Tallijs meklēs jūs abus purvā.
   Tallijs dedzīgi piekrita.
   – Viņam patiktu kļūt par pētnieku.
   – Vai tev tas patika?
   – Es baudīju labu sabiedrību, – Alekss smaidīdams noteica, kavēdamies atmiņās par Keju.
   – Šo daļu izlaidīsim, ja neiebilsti. Runa galu galā ir par manu mazo māsu. Vai noskaidroji, kāpēc tā sieviete, Mega, izvēlējās tieši tevi?
   – Tas bija viens no pirmajiem jautājumiem. Viņa teica, ka Čārlstonā daudzi uz viņu lūkojušies ar kaisles aizmiglotām acīm; viņa izmantoja tieši šos vārdus. Bet es biju citāds, jo man tur nebija radu un es nevienu nepazinu ilgi. Viņa domājusi, ka pēc pašnāvības es pametīšu pilsētu un nekad vairs nesatikšu nevienu no tās iedzīvotājiem.
   – Tātad viņa domāja tikai par tavu labklājību, nevis savējo.
   – Tā viņa apgalvo.
   – Ar kādu stāstu tā sieviete izskaidroja savu nodevību?
   Alekss apsēdās.
   – Nezinu, vai tā ir patiesība, bet atkārtošu, ko viņa man stāstīja. Tēvs gribējis viņu pārdot vīriešiem, jo tāds skaistums varētu sagādāt kaudzi naudas. Megai bija citi plāni attiecībā uz savu dzīvi. Sešpadsmit gadu vecumā viņa pamanīja iespēju aizbēgt un to izmantoja. Apmēram divdesmit jūdžu attālumā no viņas bērnības mītnes bija apgāzusies kariete, un pasažiere, jauna dāma, gulēja ceļa malā kopā ar kučieri. Abi bija miruši. Jāatzīst, ka Mega domā ātri un viņu nemoka sirdsapziņas pārmetumi. Viņa uzvilka mirušās meitenes drēbes un ievēla viņas līķi upē.
   Pēc vairākām nedēļām, kad atrada uzblīdušo ķermeni, Megas tēvs to atpazina kā savu meitu.
   – Tātad viņa atbrīvojās no tēva, notēlojot savu nāvi, – Ādams secināja. – Ja toreiz tas izdevās, acīmredzot viņa nolēma ķerties pie tāda paša plāna arī tagad. Ko viņa darīja savās jaunajās, skaistajās drānās?
   – Gāja uz tuvāko bagāto muižu un uzdevās par jaunu dāmu, kas zaudējusi atmiņu, – Alekss saviebās. – Kad iepazināmies, viņa teica, ka nesaprotot manu izloksni, bet šodien uzzināju, ka viņai padodas atdarināšana. Mega man nodemonstrēja savu īsto, nesaprotamo Londonas akcentu, pēc tam runāja kā angļu aristokrāte. Attēloja pat manu skotu izloksni. Viņai vajadzēja kāpt uz skatuves.
   – Jāatzīst, ka drosmes viņai netrūkst.
   – Es to nosauktu citādi. – Alekss aizdedza cigāru. – Pēc dažiem gadiem viņa apprecējās ar bagāto atraitni, kam piederēja muiža. Viņam bija četrdesmit pieci gadi, Megai deviņpadsmit.
   – Vai viņi iemīlējās?
   – Mega apgalvo, ka jā, bet kas to lai zina? Reiz viņa teicās mīlam mani vairāk par dzīvību.
   – Varbūt viņa nemeloja, – Ādams noteica, un Alekss iesmējās.
   – Ar viņu neko nevar zināt. Visa viņas dzīve bijuši meli.
   – Varbūt tie bija nepieciešami.
   – Ja tu domā, ka man vajadzētu just viņai līdzi, aicinu izdzīvot to pašu, ko es. Pēc tam pajautāšu, vai tevi interesē viņas nelaimīgā dzīve.
   – Viņas dēļ tu sastapi manu māsu, – Ādams atgādināja.
   Alekss pasmaidīja.
   – Pat ļaunumā dažreiz slēpjas kaut kas labs. – Vai viņa ieradās Amerikā slepkavības dēļ?
   – Jā. Ieradās viņas vīra brāļadēls, mantinieks, un viņam nepatika doma, ka bagātais tēvocis apprecējies ar jaunu, auglīgu sievieti. Viņš nolīga vīrus, kas noskaidroja Megas patieso izcelsmi.
   – Ak tā. Šantāža.
   – Sākumā jā, bet Mega apgalvo, ka vēlāk kļuvis vēl sliktāk. Viņš Megu šantažējis un uzmācies, līdz viņa paķērusi svečturi, iesitusi vīra brāļadēlam pa galvu un viņu nogalinājusi.
   Ādams brīdi lūkojās uz Aleksu.
   – Ja viņa atgriezīsies Anglijā pēc dokumenta, kas apliecinās jūsu laulības nederīgumu, viņai nāksies stāties tiesas priekšā par slepkavību.
   – Jā, – Alekss klusi sacīja. – Es teicu, ka ceru – viņa no tā izbēgs, un solīju palīdzēt, kā vien spēju, bet negrasos atteikties no savas dzīves viņas dēļ.
   – Vai viņa ir ar mieru atgriezties Anglijā?
   – Nepavisam. Pat piedraudēja iesist man ar svečturi. – Alekss uzlūkoja Ādamu. – Es viņai neuzticos. Šobrīd Neita nolīgtie sargi ir istabā viņai blakus. Viņa izmantotu kaut niecīgāko izdevību, lai bēgtu. Es neuzticētos nevienai sievietei, kura ir spējīga uz kaut ko tādu. Mēs kopā dosimies uz Čārlstonu un Angliju. Darīšu visu, lai sameklētu pierādījumus, kas nepieciešami Amerikas tiesnesim. Ja viņu tiesās par slepkavību – lai tā būtu. Es apsolīju palikt viņai blakus kā… cieņas dēļ pret citu cilvēku, bet tas arī viss. Varbūt tas mainīsies, bet šobrīd man šķiet, ka viņa ir pelnījusi cilpu.
   Alekss paberzēja seju.
   – Kā es varēju iedomāties, ka mīlu sievieti, ko nemaz nepazīstu? Vajadzēja rīkoties kā Kejai un izveidot sarakstu ar Megas labajām un sliktajām īpašībām.
   – Domāju, ka mana māsa nebūtu vienisprātis. Ja tu šobrīd viņai jautātu, viņa teiktu, ka jāļaujas kaislei. – Ādams cieši vēroja Aleksu.
   – Kura sieviete izturas pret notiesātu slepkavu tikpat laipni un iejūtīgi kā pret viesi savā mājā?
   – Mana māsa, – Ādams atbildēja. – Jau kopš dzimšanas viņa veltījusi mums savu mīlestību. Tallijs viņai nodarīja šo to briesmīgu, bet Keja vienmēr pamanījās pretoties.
   – Ko tu nodarīji Tallijam, kad viņu pieķēri?
   Ādams pavīpsnāja.
   – Neteikšu, bet astoņu gadu vecumā viņš jau zināja, ka nedrīkst māsu spīdzināt. – Viņa skatiens kļuva nopietns. – Ko tu plāno darīt ar manu māsu?
   Alekss brīdi nespēja parunāt. Viņš aizsoļoja līdz istabas tālākajam galam.
   – Man vajadzēs vismaz gadu, lai visu nokārtotu.
   – Vai tas nozīmē, ka šajā laikā tu ar Keju netiksies?
   Alekss ievilka elpu, un tā ieķērās viņam kaklā.
   – Gribu dot viņai iespēju pašai pieņemt lēmumu. Viņai jāzina, ko viņa patiesi vēlas. Mēs abi nokļuvām nāves briesmās, un es raizējos. Varbūt viņa domā, ka mani mīl, bet iemesls ir vienīgi tas, ka mēs kopīgi esam tik daudz pārcietuši. – Alekss iztaisnoja muguru. – Turklāt ir arī šķiru jautājums. Es esmu nabags no Hailendas. Protu apieties ar zirgiem, bet neko citu. Keja ir skaista, izglītota un pieradusi pie dzīves, kādu es nespēšu viņai sniegt. – Alekss palūkojās uz Ādamu. – Ja vien neizmantošu viņas tēva naudu, un to es nedarīšu. Es zinu, ka Keja ir dzīvojusi aizvēnī un maz pazīst dzīvi. Tie vīrieši, ko viņa gribēja precēt…
   – Šausmīgi! – Ādams iesaucās. – Viņiem piemīt tikai puse manas māsas gudrības, ceturtdaļa viņas izglītības un ne grama talanta. Keja vēlas izpatikt vecākiem un domā, ka var to panākt ar piemērotu laulību.
   Alekss nepasmaidīja. – Un es neesmu piemērots. Ja viņa izvēlēsies mani, tam jānotiek pēc viņa brīvas gribas, nevis… atmiņu dēļ.
   – Ļoti cēli. Ja es būtu tavā vietā un atrastu mīlamu sievieti, es viņu nemūžam nelaistu vaļā. Ja vajadzētu, ieslodzītu istabā un paslēptu atslēgu.
   – Laba doma. Es… – Ādams veltīja viņam bargu skatienu, un Alekss iesmējās.
   – Tu kaut ko no manis vēlies, vai ne? – Ādams jautāja. – Jā. Kamēr es būšu prom un mēģināšu sakārtot šīs šausmas, Kejai vajadzētu iepazīt dzīvi tuvāk. Viņa jūsmoja par mūsu ceļojumu mežonīgajā Floridā, un man bažas rada doma, ka tieši tas viņu piesaistījis man. Traukšanās zirga mugurā, naktis teltīs, aligatoru duršana…
   – Nedomāju, ka pazīstu to meiteni, par kuru runā. Manai māsai patīk zīda kleitas un tējas dzeršanas viesības ar franču porcelānu.
   – Viņai patīk arī… – Alekss nepabeidza šo teikumu, jo grasījās pateikt, ka viņai patīk mīlēties mēnesnīcā. – Es ieraudzīju viņā kādu citu daļu, ko viņa tikai nupat atklājusi.
   – Un gribi, lai viņa redz vairāk?
   – Jā.
   Ādams ilgi lūkojās uz Aleksu.
   – Viņa ir jauna, skaista un bagāta. Vai tiešām vēlies viņu aizsūtīt tur, kur citi vīrieši viņu redz?
   – Nē, protams. Ja es nebūtu saticis Megu… – Alekss brīdi klusēja un tad atkal pievērsās Ādamam. – Patiesību sakot, es nemūžam nepaskatītos uz Keju, ja nebūtu to visu pārcietis. Parastos apstākļos es viņu droši vien uztvertu kā Neita mazo māsiņu un nepievērstu uzmanību. Man vienmēr patikušas gara auguma noslēpumainas skaistules.
   Ādams pasmaidīja.
   – Kā jau mums visiem. Bet šajā gadījumā noslēpuma pamatā bija ļaunums. Manuprāt, tavs lūgums ir vērā ņemams, bet es šādā brīdī nebūtu tik dāsns kā tu. Es parunāšu ar māti, un viņa parūpēsies, lai Keja iepazīstas ar vīriešiem ārpus Edilīnas.
   – Ārpus Virdžīnijas. Ārpus šīs valsts. Ved viņu uz Itāliju un nolīgsti itāļu mākslas skolotāju. Nedomāju, ka viņa saprot, cik talantīga ir. Jau redzu Karla Edvarda Jeitsa gleznas visos pasaules muzejos.
   – Saprotu. “K.E.J.” Vēl kaut kas, ko tu par viņu zini, bet ģimene ne.
   – Man nedaudz jāpaguļ, – Alekss sacīja. – Vai viesnīcas istaba vēl ir manā rīcībā?
   – Es saglabāju tev Kejas istabu. Tu laikam zini, kur tā ir.
   Alekss pasmaidīja.
   – Jā, zinu gan.
   Pie durvīm viņš apstājās.
   – Nezinu, kā to visu pārcietīšu bez Kejas humora. Lai cik slikti kļuva, viņa prata izvilināt no manis smaidu.
   – Tā viņa dara ar mums visiem. Jokoja, tiklīdz iemācījās runāt.
   – Un zīmēja.
   – Jā. Visu zīmēja un gleznoja. Pajautā mātei par to reizi, kad viņa apgleznoja viesistabas sienu.
   – Labprāt. Es gribēju tev kaut ko pajautāt. Keja bieži piemin, cik skaista ir viņas māte. Vai tā ir taisnība?
   – Vēl vairāk. Tagad viņa ir vecāka, bet vēl joprojām piesaista vīriešu skatienus, un manu tēvu tas kaitina.
   – Keja uzskata, ka nav tik skaista kā māte.
   – Un kā šķiet tev? – Ādams jautāja.
   – Manuprāt, Dievs smaidīja, kad radīja Keju. – Tā domājam mēs visi. Vai tu viņai rakstīsi?
   Alekss satvēra durvju rokturi ciešāk.
   – Nē. Gribu dot laiku, lai viņa pieņemtu lēmumu. Doma par sliktu laulību viņu biedē, tāpēc es gribu, lai viņa būtu pilnīgi pārliecināta.
   – Es viņai pateikšu patiesību – kas notika, kurp tu devies un kāpēc.
   – Paldies, – Alekss pateicās. – Zini, es domāju, ka tu esi citāds. Vai arī mani māca greizsirdība, kad augu dienu un nakti dzirdēju tavu vārdu. Tagad sāku domāt, ka tu esi pelnījis būt Kejas brālis. – Un Alekss smaidīdams aizgāja.
   Ādams brīdi lūkojās uz durvīm, tad piegāja pie galda, lai rakstītu vēstuli māsai. Viņš grasījās pildīt Aleksa vēlmi un ļaut Kejai iepazīt kaut ko citu un jaunus cilvēkus, bet Ādams zināja, kādu svaini vēlas, un gribēja to veicināt.
   Viņš sāka vēstuli.

Divdesmit septītā nodaļa

   Pēc gada
   Edilīna, Virdžīnija, 1800. gads

   Keja sēdēja pie dīķa netālu no mājas. Viņai priekšā bija molberts, klēpī nolikta krāsu palete. Viņa laiski gleznoja piemīlīgās pīles ūdenī, augus dīķa malā un…
   Uzvēdīja jasmīnu smarža, un viņa aizvēra acis, gremdējoties skaistās atmiņās. Aromāts atgādināja par tveicīgām naktīm un stundām ilgu mīlēšanos.
   Atvērusi acis, Keja ieraudzīja vīrieša atspulgu ūdenī un uzreiz saprata, kas tas ir. Viņa centās apvaldīt straujos sirdspukstus un vēlmi pielēkt kājās, lai apmestu rokas viņam apkārt. Abi nebija tikušies ļoti, ļoti sen.
   – Es redzēju Timu, – viņa sacīja, turpinādama gleznot.
   – Vai tiešām?
   Dzirdot viņa balsi, tik pazīstamu un vienlaikus arī kā atskaņu no tālas pagātnes, Keja juta pulsu paātrināmies.
   Akcents vairs nebija tik jūtams, un viņai gribējās raudāt. Viņa bija palaidusi garām šīs pārvērtības. Vai sieva iemācīja viņam runāt kā angļu džentlmenim?
   – Jā, – viņa atbildēja. – Tims mani nepazina, tāpēc es ar viņu nekaunīgi koķetēju un jautāju par ceļojumu uz Floridas mežonīgajiem plašumiem.
   Alekss nolika pie molberta lielu jasmīnu ziedu pušķi. Pie zariem bija piespraustas trīs briljantu zvaigznes un pērļu auskari, ko viņa atstāja, kad abi devās uz Ņūorleānu. Alekss nometās ceļos zālē viņai blakus, bet Keja uz viņu neskatījās.
   – Ko viņš teica par to braucienu?
   – Ja var ticēt Timam, viņš vismaz sešas reizes izglāba man dzīvību.
   Alekss smejot jautāja:
   – Un ko tu nodarīji nabaga puisim par tādiem meliem? Keja uz vīrieti neskatījās un turpināja gleznot, it kā viņa klātbūtne būtu vienaldzīga. Viņa nepamanīja, ka dīķi iekrāsojusi sārtu.
   – Nedarīju itin neko. Tomēr vēlāk viņš iekļuva ļoti dīvainā negadījumā ar airu laivu. Tajā bija ierāpusies maza, nelaimīga čūska… nu labi, ne gluži maza. Tims tā satraucās, ka iekrita dīķī. Man nebija ne jausmas, ka viņš neprot peldēt, tāpēc Tallijam nācās viņu glābt.
   Alekss apsēdās zālē.
   – Viņš noteikti priecājās, ka Tallijs bija tuvumā.
   – Tims apgalvoja, ka viņš glābis Talliju. – Keja ievilka elpu un sāka gleznot debesis gaiši zaļas. – Houpa un Īlajs apprecējās divus mēnešus pēc iepazīšanās.
   – Neits man par to stāstīja. Tev bija taisnība, viņi ir ļoti saderīgi.
   – Senkfula mani apciemoja, un tēvocis Tīsijs tobrīd bija pie manis.
   – Veiksmīga sagadīšanās. Vai līdzi bija arī dvīnes?
   – Jā, – Keja atbildēja, apjautusi, ka runā skotu izloksnē – kā vienmēr, kad abi bija kopā. – Un mana māte atrada viņām vīrus.
   – Vai tiešām? – Alekss paņēma otu no koka lādes, kas bija nolikta uz zemes, un pasniedza to viņai. Pavisam nedaudz pagriezusi galvu, Keja satvēra otu un palūkojās uz Aleksa roku, bet ne seju. Viņa šo roku ļoti labi pazina – tā bija skārusi katru viņas auguma collu.
   – Dzirdēju, ka šeit viesojies Ārmitidžs, – Alekss nopietni ieminējās.
   – Jā, un mēs ilgi sarunājāmies. Viņš ceļojuma laikā esot zinājis, kas esmu. Ne pašā sākumā, bet atcerējies, kad ieraudzījis manus zīmējumus. Viņš arī secinājis, kas esi tu.
   – Man jau tā šķita. Bažījos, ka viņš mani ieslodzīs, kad nokļūsim tirgus vietā.
   – Džeimijs teica, ka to apdomājis, bet pēc tam mūs pavērojis un sapratis, ka tu man neko sliktu nedari. Ādams viņam pastāstīja visu, kas notika.
   – Tavs brālis man bija labs draugs.
   – Viņš tāds ir. – Keja izmantoja Aleksa pasniegto otu, lai nokrāsotu pīles violetas. – Džeimijs mani bildināja.
   – Ādams par to rakstīja Neitam, un viņš pastāstīja man, – Alekss atzinās. – Kad viņš nolasīja man vēstuli, es dzēru trīs dienas, un nācās gaidīt gandrīz mēnesi, līdz saņēmām vēsti, ka tu viņu noraidīji.
   – Māte priecājās, bet tēvs uzskata mani par muļķi.
   – Un ko domā tu? – Alekss klusi jautāja. – Man galvā nav ne kripatas smadzeņu.
   Alekss iesmējās.
   – Galu galā ne jau smadzeņu dēļ es tevi iemīlēju.
   Dzirdot šos vārdus, Keja juta sirdi pukstam tik strauji, ka saspringa korsetes saites. Viņai ļoti gribējās paskatīties uz Aleksu, bet viņa augu gadu bija domājusi par savu dzīvi un nākotni, un šis tas viņai sagādāja raizes.
   – Dzirdēju, ka tu Čārlstonā pavadīji daudz laika kopā ar viņu. Man teica, ka jūs abi esat skaists pāris.
   – Un es dzirdēju, ka māte tevi iepazīstināja ar tūkstošiem jaunekļu.
   – Jā, – Keja smaidot apstiprināja un pievienoja pīlei zilu knābi. – Viņa aizveda mani uz Londonu, Parīzi un Romu, kur mēs pavadījām astoņus mēnešus, un es iepazinos ar visiem. Mana tēva attāls radinieks apprecējās ar grāfa meitu, tātad viņu dēls ir grāfs. Viņiem ir maz naudas un vispār nav īpašumu, toties ir tituls. Mana māte izmantoja visus savus sakarus, lai es iepazītos ar visiem kaut cik iekārojamiem vecpuišiem trīs valstīs. Gribēja vest mani arī uz Vīni, bet tobrīd jau tik ļoti ilgojās pēc mana tēva, ka vairs nespēja izturēt.
   – Kā tu rīkojies?
   – Saslimu. Nevienam ārstam nepietika zināšanu noskaidrot, kas man noticis, līdz beidzot es vienam no viņiem atklāju patiesību. Mēs sazvērējāmies, un viņš paziņoja mātei, ka mani māc ilgas pēc mājām un nekavējoties jādodas prom. Pēc divdesmit četrām stundām mēs jau bijām uz kuģa klāja. Bet smieklīgi…
   – Jā?
   – Atgriezusies mājās, māte jutās tik slikti, ka pavadīja gultā četras dienas… un mans tēvs tā satraucās par viņas veselību, ka palika viņai blakus.
   Alekss iesmējās un satvēra Kejas tērpa apmali. Viņš nebija pārliecināts, bet jutās tā, it kā šī gada laikā ne reizi nebūtu smējies. Ņemot vērā pārciesto elli un nopietnā Neita sabiedrību, nebija nekā tāda, par ko uzjautrināties.
   – Kā ar jaunajiem vīriešiem, ko sastapi?
   – Daži bija brīnišķīgi, – Keja dedzīgi apliecināja. – Un daži patiesi drausmīgi. Viens hercoga dēls teica – ja es viņu bildinātu, viņš par to padomātu. Viņš laikam uzskatīja, ka man jājūtas glaimotai par šādu piedāvājumu.
   – Bet tā nebija?
   – Nepavisam. Apmeklēju tik daudz pikniku, ka gandrīz pārvērtos par grozu. Operas, baletus, koncertus. Un dejas! Laikam novalkāju simt kurpju pāru.
   – Un kādas bija sekas?
   – Tieši tas, ko gribēja mana māte. Bildinājumi, protams. Mana ģimene ir bagāta, pateicoties tam, ko laulībā ienesa mana māte, un tēvs to pavairoja. Turklāt es neesmu neglīta, un pat angļi atzina, ka manas manieres ir pieņemamas. Beigu beigās manā priekšā metās ceļos dučiem vīriešu.
   – Vai tu pieņēmi kādu no šiem bildinājumiem?
   Keja brīdi vilcinājās, pirms atbildēja.
   – Es ļoti dusmojos, ka atstāji mani, tāpēc es to apsvēru. Iztēlojos, kā uzrakstīšu tev vēstuli un teikšu, cik laimīga esmu, neprātīgi iemīlējusies, precēšos ar brīnišķīgu cilvēku.
   – Bet tu to neizdarīji, – Alekss secināja, un viņa balsī ieskanējās atvieglojums.
   – Nē. Jo neviens no viņiem mani nepazina. Viņi mēģināja noskaidrot, vai es iekļaušos viņu dzīvē. Cik bērnu varēšu dzemdēt? Vai spēšu vadīt viņu īpašumus? Un man visvairāk patika jautājums, vai es samierināšos ar viņu mīlas dēkām. Vai zini, kurš vienīgais man patika?
   Alekss mēģināja saglabāt nopietnību, bet viņam tas neizdevās.
   – Kurš?
   – Kāds zirgu apmācītājs, kurš strādāja lielā angļu muižā. Tās īpašnieks gribēja apprecēt manu pūru. Viņš bija gara auguma vīrietis ar platiem pleciem un bieziem, tumšiem matiem. Anglis teica, ka viņš esot kā burvis, kurš prot apvārdot dzīvniekus.
   – Burvis?
   – Es viņu saucu par Merlinu. Mēs kopā devāmies izjādē, un es viņu noskūpstīju.
   – Tiešām? – Alekss sažņaudza plaukstas dūrēs.
   – Jā! – Keja saniknota iesaucās. – Kamēr tu skūpstīji savu sievu, varbūt pat ar viņu gulēji, arī es kādu noskūpstīju.
   Alekss atlaida dūres. Viņam patika dzirdēt Kejas dusmas un greizsirdību.
   – Es viņu noskūpstīju vienu reizi, kad tu slēpies aiz skapja un to ieraudzīji. Nekad vairs viņai nepieskāros un, vari būt pilnīgi droša, ka negulēju ar viņu. Pateicoties tev, es spēju ielūkoties aiz visa tā, kas mani viņā piesaistīja, un ieraudzīju īsto cilvēku. Viņa ne mirkli nemitējās apzvērēt, ka nav zinājusi par manu tiesas prāvu, bet tas nav iespējams. Neits devās uz to mazo pilsētiņu Džordžijā, uz kuru viņa aizbēga uzreiz pēc tam, kad mani iegrūda nelaimē, un visās avīzēs bija rakstīts par tiesu. Avīzes īpašniekam pat bija dokumenti, kas apliecināja, ka viņa ar svešu vārdu pasūtījusi šo laikrakstu. – Alekss dziļi ievilka elpu. – Man bija grūti uzturēties blakus sievietei, kas spējusi man kaut ko tādu nodarīt.
   – Zinu, – Keja sacīja. – Neits mums rakstīja, ka tev viņa ļoti nepatīk. Bet manas smadzenes darbojas atsevišķi no sirds. Pirmās dzird un saprot, bet otrā sajūt.
   Keja piebīdīja kāju Aleksam tuvāk, un viņš pieskārās zīda zeķē tērptajai potītei. Viņa to neatrāva, un Alekss satvēra pēdu.
   – Vai Neits tev pastāstīja, ka viņas vīra radinieks ir dzīvs? Viņa to nenogalināja, tikai iesita tā, ka viņš zaudēja samaņu. Tos vīrus Čārlstonā, kas viņu meklēja, sūtīja viņas vīrs. Gribēja viņu atgūt.
   – Neits man rakstīja visu. – Viņa uzsvēra pirmo vārdu, atgādinot, ka no Aleksa nav saņēmusi nevienu vēstuli. Tomēr viņi sazinājās ar Neita starpniecību. – Tātad viņa ir atgriezusies pie vīra?
   – Jā. – Alekss noāva viņai kurpi un glāstīja pēdu. Viņš zināja, ka Neits vēstulēs stāstījis par notikumu gaitu, bet šo to bija pietaupījis arī Aleksam. – Es runāju ar viņas vīru un atklāju visu, ko tā sieviete man nodarījusi. Pat piespiedu Megu atzīties, kā viņa iepriekš dzīvojusi un melojusi, lai ar viņu iepazītos. Bet viņš visu jau zināja. Mega man neteica, ka bērnībā strādājusi viņa virtuvē, un viņš Megu atcerējās. Viņš zināja, kas ir šī meitene, kas ieradās viņa mājā viņa brālēna meitas drānās. Nevajadzēja daudz, lai viņš visu saprastu.
   – Un viņš Megai piedeva?
   – Ne tikai. Viņš mīl savu sievu. Viņš teica, ka pirmo reizi apprecējies par prieku savam tēvam un ienīdis bagāto aristokrāti sievu, bet otrajā reizē apprecējies mīlestības dēļ.
   – Tātad viņi ir laimīgi?
   – Kad mēs ar Neitu devāmies prom, Mega gaidīja viņa bērnu.
   – Neita bērnu? Tēvam tas nepatiks!
   Alekss apjuka, bet jau nākamajā mirklī sāka smieties. Patiesi smieties. Skaņa uzburbuļoja no viņa miesas dzīlēm kā vulkāna izvirdums. Viņš jau bija aizmirsis, kā Keja par visu joko. Pēdējo gadu viņš bija pavadījis nopietnībā, bez smiekliem, atjaunojot savu labo slavu un runājot ar tiesnešiem, juristiem un Megu. Drīz vien Alekss atskārta, ka šīs sievietes skaistums nav ne nieka vērts salīdzinājumā ar izjūtām, ko viņam spēj dāvāt kāda cita.
   Smiekli kliedēja spriedzi, un Alekss vairs negrasījās pieļaut, ka Keja atsakās uz viņu skatīties. Dīķa gleznojums izskatījās kā krāsu akla bērna radīts – violetas pīles ar ziliem knābjiem peldēja sārtā dīķī. Viņš pavirzīja plaukstu augšup, norāva meiteni zālē sev blakus un skūpstīja viņas seju un kaklu.
   – Es pēc tevis ilgojos, – viņš atzina. – Katru dienu un katru mirkli domāju par tevi un vēlējos būt pie tevis. Neits man lasīja vēstules, ko jūs ar māti viņam sūtījāt. Par visām ballēm un dejām, ko apmeklēji. Tava māte pat rakstīja par tām sasodītājām kurpēm, ko novalkāji.
   – Es liku viņai par to ieminēties, – Keja sacīja un silti uzlūkoja Aleksu. Viņa glāstīja vīrieša gludos vaigus, zinot, ka droši vien parādīs viņam visus simt portretus, ko bija radījusi pēc atmiņas šī gada laikā. Lai cik daudz vīriešu viņa sastapa un lai cik izskatīgi tie būtu, Keja redzēja tikai Aleksu.
   – Man jau tā šķita, bet es neticēju, ka mana mīļotā Keja būtu tik nežēlīga.
   – Es? Nežēlīga? Tu izgudroji nežēlību. Tu varētu pasniegt stundas spāņu inkvizīcijai. Mans šausmonis brālis rakstīja karu vārdu, ko jūs abi noskaidrojāt par… par to sievieti un viņas dumjo vīru. Viņam vajadzētu to sievieti ienīst! Vai viņa tiešām nenogalināja to meiteni karietē? Varbūt viņa…
   Alekss sāka Keju skūpstīt, un viņa apklusa. Atrāvis lūpas, viņš vēroja meiteni, iegaumējot katru vaibstu, un atglauda viņas matus.
   – Arī es par to iedomājos, bet viņas vīrs zināja par nelaimes gadījumu. Viens no viņa strādniekiem to bija redzējis, un vīrs grasījās doties uz notikuma vietu, kad pie durvīm parādījās Mega un nodēvēja sevi par mirušo meiteni. Viņu uzjautrināja šāda pārdrošība, un drīz viņš jau bija iemīlējies. – Alekss pieklusināja balsi. – Kurš gan spēj izprast mīlestību? – Viņš laida pirkstus pār Kejas uzacīm, tās nogludinādams. – Es piekrītu tavam tēvam, un, ja tev ir kaut nedaudz prāta, tu pieņemsi Ārmitidža bildinājumu. Viņš ir no tava sabiedrības slāņa un…
   – Māte man atklāja patiesību.
   Alekss jautājoši uzlūkoja meiteni. Viņi gulēja uz zemes, un Alekss bija gandrīz viņai virsū, bet pārāk smags, lai viņa vīrieti spētu atgrūst.
   – Kādu patiesību?
   – Par viņu un manu tēvu.
   – Kāda ir šī patiesība? – viņš uzjautrināts painteresējās.
   Keja viņu pagrūda.
   – Ja tu man melosi un izliksies, ka nezini īsto stāstu, vari atgriezties, no kurienes nāci, un tur palikt! Tu teici, ka viņi ir visnesaderīgākais pāris kristīgajā pasaulē, tātad tev tas ir zināms.
   – Kā tu spēj atcerēties katru vārdu no sarunas, kas notikusi pirms gada?
   Keja ignorēja šo jautājumu.
   – Es nepieļaušu, lai pret mani izturas kā pret mazu meiteni. Ne tu, ne kāds cits!
   Alekss skūpstīja viņas kaklu.
   – Tātad tava māte pastāstīja, ka tavs tēvs bija nabags kā baznīcas žurka, bet viņa peldējās zeltā? Vai to patiesību?
   – Pie visa, kas svēts, tu par mani smejies! Varēji vismaz uzvilkt man pirkstā to gredzenu, ko nopirki, pirms sāc zoboties.
   – Nespēju paciesties. – Viņš pārmeta kāju pār Kejas augšstilbiem.
   Viņa pagriezās un lūkojās uz Aleksu, vērojot viņa pazīstamo seju un domājot, cik ļoti viņu mīl – un vienmēr mīlēs. Kuģojot mājup, māte viņai smalki izstāstīja visu, ko pārdzīvojusi kopā ar viņas tēvu, pirms abi apprecējās. Kejai visu mūžu bija stāstītas mīļas, jaukas pasakas, precīzāk sakot, meli par viņu iepazīšanos. Bet patiesība bija pavisam citāda, un Keju pārsteidza daudzās līdzības tajā, ko pārdzīvojusi viņa pati un māte. Kad māte pateica, ka noskuvusi Engusu un ieraudzījusi glītu vīrieti, ko bija slēpusi bārda, Keja pastāstīja, kā iešļāca skūšanās ūdeni Aleksam sejā.
   – Tikai netīru ūdeni? – māte brīnījās. – Es tavu tēvu sašāvu un gandrīz nogalināju.
   Plati iepletusi acis, Keja tvēra katru mātes vārdu.
   – Kāpēc tu uz mani tā skaties? – Alekss jautāja.
   Viņa jau gribēja pastāstīt, ko uzzinājusi, bet šis nebija īstais brīdis. Viņa tikai bargi palūkojās uz Aleksu.
   – Ja tu ceri izmantot mani pirms laulībām, vari padomāt vēl.
   – Izmantot? Atceros laiku, kad…
   Keja viņu spēcīgi pagrūda, aizvēlās malā un izstiepa kreiso roku. Izteiksme skaidri liecināja, ko viņa vēlas.
   Sakāvnieciski nopūties, Alekss piecēlās sēdus.
   – Kāpēc tu domā, ka man ir gredzens? Ak jā, Neits. Viņš neuzskata, ka vajadzētu noklusēt par nopirkto gredzenu.
   – Protams, mans brālis stāstīja, ar ko tu nodarbojies. Arī par taviem braucieniem uz Londonas dārglietu veikaliem. Un viņš stāstīja, ka tās sievietes vīrs tev uzdāvināja zirgus un tu nopirki audzētavu no mana tēva. Neits teica, ka gribi to pārdēvēt par “Makdauela saimniecību”, bet to sauks par “Merlina fermu”, citādi es tur nedzīvošu. Vai mans brālis stāstīja, ka tēvocis Tīsijs aizveda manus zīmējumus no Floridas ceļojuma uz Londonu, lai tos parādītu Āfrikas biedrībai? Viņi paziņoja, ka sieviete neko tādu nevarētu uzzīmēt, kur nu vēl ceļot uz Floridas iekšieni, tāpēc viņi manus zīmējumus negrib.
   – Zinu, mīļotā, – Alekss klusi atbildēja. – Viņš man to pastāstīja. Bet nesatraucies, mēs kaut ko izdomāsim. Un drīksti saukt saimniecību, kā vēlies. Es atvedu duci zirgu no Anglijas un atguvu Tarku.
   Kaut gan Neits šķietami stāstīja visu, Alekss zināja, ka draugs nevienam nav teicis par Anglijā sastapto sievieti, kas bija ļoti līdzīga viņam. Bet Alekss galu galā redzēja, ka Neitam nav ne jausmas, kādu iespaidu viņa atstājusi.
   – Un es dzirdēju, ka tavs tēvs atbrauca uz Ameriku tev līdzi, – Keja sacīja, atsaucot Aleksu tagadnē.
   – Jā, un es atguvu Čārlstonā saņemto balvas naudu, turklāt to papildināju pēc dažām sacīkstēm Anglijā.
   – Tad jau tu tagad esi bagāts, – Keja sacīja, apsēdusies zālē dažu pēdu attālumā. Skatiens liecināja, ka viņa būtu gatava Aleksu teju vai apēst.
   – Ne jau pēc tava tēva uzskatiem, bet sievu spēšu uzturēt. – Viņš pasmaidīja. – Un arī kādu bērnu. Vai pat divus.
   – Man būs tikai meitenes.
   – Prātīga izvēle. Es pazīstu tavus brāļus.
   – Kas kaiš maniem brāļiem? – viņa atcirta, bet saprata, ka Alekss viņu ķircina, un dusmīgi paskatījās. – Es tev vēl atriebšos.
   – Jā, lūdzu, – viņš aicināja un iepleta rokas, un Keja metās viņa skavās tieši tā, kā reiz viņa iztēlē.

Džūda Devero Jasmīna smarža