Amanda Kvika
Zilās Medūzas noslēpums. No angļu valodas tulkojusi Anda Smilga

Veltīts Ketrīnai Džonsai: draudzība ir brīnišķīga.
Kā arī veltīts Railijam un Ferdam – abi ir miruši, bet nav aizmirsti –, un visiem pārējiem lieliem un maziem radījumiem, kuri piešķir mūsu dzīvēm papildu dimensiju, kamēr ir kopā ar mums.

Pateicības

   Patiesa pateicība Ketrīnai Džonsai, Britu muzeja romiešu–britu kolekciju pārzinei, par sniegto informāciju par Britāniju Romas impērijas laikā un senajām dārglietām. Ketrīnas personīgie, profesionālie padomi, kā arī viņas daudzajās publikācijās, tostarp “Dārglietas Britānijā Romas impērijas laikā, ķeltu un klasiskās tradīcijas”, norādītā informācija ir nenovērtējama. Esmu vēl jo vairāk pateicīga par draudzību, ko mēs izveidojām, kamēr es rakstīju šo grāmatu.
   Gribu pateikties Ketrīnai arī par to, ka viņa mani iepazīstināja ar Semjuela Laisonsa – viena no Lielbritānijas arheoloģijas aizsācējiem – darbiem. Mūsdienu profesionālie arheologi joprojām apbrīno Laisonsa uzstādītos izrakumu standartus un astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā rakstītos krāšņi ilustrētos ziņojumus.
   Protams, par jebkādām kļūdām esmu atbildīga tikai es.
   Un, kā vienmēr, paldies Frenkam, par kura atbalstu un sapratni vērtīgāka ir tikai viņa noderīgā spēja paglābt mani no datora kļūmēm un samaņas zaudējumiem. Es tevi mīlu, dārgais.

Prologs

   Uzraugs nolika sveci malā un atvēra seno, ādas vākos iesieto grāmatu. Viņš piesardzīgi šķīra vecās lapas, līdz atrada meklēto nodaļu.
   “Runā, ka viņi slepus satiekas nakts melnumā, lai veiktu savas neparastās ceremonijas. Baumo, ka jaunuzņemtie pielūdz Gorgonu, kurai matu vietā ir čūskas. Citi apgalvo, ka viņi sapulcējas pēc sava pavēlnieka gribas, kuram piemīt Medūzas spēja pārvērst cilvēkus akmenī.
   Runā, ka pavēlnieks prot veikt savādas, šaušalīgas burvestības. Viņš noved savus upurus dziļa transa stāvoklī un tad dod viņiem pavēles. Kad transa stāvoklis beidzas, tie bez ierunām izpilda prasīto.
   Savādi, bet tie, pret kuriem pavēlnieks liek lietā burvja spējas, neatceras transā saņemtos norādījumus.
   Pastāv uzskats, ka pavēlnieka spējas ievērojami palielina viņa valkātā, neparastā dārgakmeņa spēks. Akmenī ir izgrebti bailes iedvesošās Medūzas apveidi. Zem radījuma nocirstās galvas ir izgrebts zizlis. Runā, ka šis priekšmets ataino burvju zizli, ar kura palīdzību kulta pavēlnieks noved savus upurus transā.
   Izgrebtais dārgakmens līdzinās oniksam, tomēr ir nevis melnbalts, bet gan laistās retos un neparastos zilās krāsas toņos. Tumšā ārējā apvalka nokrāsa ir tik intensīva, ka līdzinās melnajai krāsai. Tas ietver Medūzas attēlu, kas izgrebts gaišākajā akmens slānī. Otrais slānis ir tādā zilās krāsas tonī, kas līdzinās plāna, bāla safīra gabalam.
   Zelta rokassprādze, kurā akmens iestrādāts, ir veidota no nelieliem posmiem, kuri rada savijušos čūsku iespaidu.
   No pavēlnieka šajā apvidū ļoti baidās. Kulta ceremoniju laikā viņa seju vienmēr sedz apmetņa kapuce. Viņa vārdu neviens nezina, bet dārgakmens, kurā izgrebta Gorgonas galva un attēlots zizlis, ir viņa simbols un zīmogs. Runā, ka tieši akmenī ir noslēpta pavēlnieka vara.
   Esmu dzirdējis, ka dārgakmeni dēvē par “Zilo Medūzu.”

Pirmā nodaļa

   Tobiass skatījās, kā Lavinija kāpj pa kāpnēm pie Klērmontleinas septītā nama, un uzreiz saprata, ka noticis kaut kas slikts. Zem modernās cepures platās malas sievietes sejā, kas Tobiasu allaž valdzināja, vīdēja neparasta nomāktības un spriedzes izteiksme.
   Neilgajā laikā, kopš abi bija pazīstami, Laviniju reti nomāca kāda problēma vai šķērslis. Viņai bija raksturīgi rīkoties spēji. Pēc Tobiasa domām, šī tieksme viņai bija pārāk izteikta. Varētu pat sacīt, ka viņa bija neapdomīga un impulsīva.
   Tobiass vēroja sievieti no omulīgās, nelielās viesistabas, un visi viņa auguma muskuļi saspringa cīņas gatavībā. Viņam pietrūka pacietības, lai ņemtu vērā priekšnojautas un tamlīdzīgas ezotēriskas muļķības, tomēr viņš uzticējās savai intuīcijai, sevišķi saistībā ar savu jauno partneri un mīļoto. Lavinija izskatījās satraukta. Tobiass labi zināja, ka viņu ir grūti izsist no līdzsvara.
   – Leika kundze ir mājās, – viņš ierunājās, pāri plecam palūkojies uz apkopēju.
   – Sen jau bija laiks. – Čiltona kundze milzīgā atvieglojumā nolika uz galda paplāti ar tējas traukiem un devās uz durvju pusi. – Es baidījos, ka viņa nepārradīsies. Iešu palīdzēt kundzei novilkt mēteli un cimdus. Protams, viņa gribēs pasniegt viesiem tēju un droši vien kādu tasi vēlēsies arī pati.
   Redzēdams Lavinijas seju cepures malas ēnā, Tobiass juta, ka viņai noderētu krietns malks šerija, ko viņa glabāja darbistabā. Tomēr medicīniskās alkohola devas uzņemšana būs jāatliek uz vēlāku laiku.
   Vispirms jātiek galā ar viesiem, kuri gaidīja Laviniju viesistabā.
   Viņa apstājās pie ieejas durvīm un meklēja atslēgu lielajā rokassomā. Tagad Tobiass skaidri redzēja sievietes skatienā spriedzi.
   “Pie velna, kas noticis?”
   Izmeklējot “vaska slepkavības” pirms vairākām nedēļām, Tobiass, pēc paša domām, labi iepazina Laviniju. Viņa reti uztraucās, samulsa vai nobijās. Pats Tobiass savā nereti bīstamajā izmeklētāja darbā sastapa tikai dažus abu dzimumu cilvēkus, kuri draudīgos apstākļos spēja saglabāt mieru tik labi kā Lavinija Leika.
   Lai viņas skatienu padarītu tik nomāktu, bija jānotiek kaut kam ļoti nopietnam. Tobiasu pārņēma nepatīkams nemiers, kas iedragāja tobrīd jau tā trauslo pacietību un mieru. Viņš noskaidros iemeslus, līdzko varēs pabūt ar Laviniju divatā.
   Diemžēl tuvākajā laikā tas nenotiks. Viņas viesi šķita gatavi ilgām sarunām. Tobiasam viņi bija vienaldzīgi. Gara auguma, eleganti slaidais, modernā apģērbā tērpies kungs, doktors Hovards Hadsons, paziņoja, ka ir sens ģimenes draugs.
   Viņa sieva Seleste bija no tām neparasti pievilcīgajām sievietēm, kuras labi apzinās sevis atstāto iespaidu uz vīriešu dzimuma pārstāvjiem un ne mazākajā mērā nevilcinās likt savas dotības lietā, lai ar viņiem manipulētu. Viņas mirdzošie, gaišie mati bija sakārtoti augstā frizūrā, un viņas acis bija vasaras debesu krāsā. Viņa bija tērpusies plāna muslīna kleitā, rotātā ar sārtu rozīšu rakstu un lentēm sārtā un zaļā krāsā. Pie sievietes rokassomas bija piestiprināts neliels vēdeklis. Tobiass sprieda, ka kleitas izgriezums ir nepiemērots vēsai agra pavasara dienai, tomēr bija gandrīz pārliecināts, ka Seleste apzināti izvēlējusies tik atklātu tērpu.
   Pēc divdesmit kopā ar viesu pāri pavadītām minūtēm Tobiass nonāca pie diviem nelokāmiem secinājumiem. Pirmkārt, doktors Hovards Hadsons bija šarlatāns. Otrkārt, Seleste bija piedzīvojumu meklētāja. Tomēr Tobiass nojauta, ka labāk šo viedokli klaji nepaust – Lavinijai tas visdrīzāk nepatiktu.
   – Es nevaru vien sagaidīt, kad mēs ar Laviniju atkal tiksimies, – Hadsons teica, līgani atlaidies krēslā. – Kopš mūsu pēdējās tikšanās pagājuši vairāki gadi. Gribu viņu iepazīstināt ar manu dārgo Selesti.
   Hadsonam bija zema, skanīga, aktiera cienīga balss. Tā līdzinājās labi noskaņota mūzikas instrumenta radītajām skaņām un kairināja Tobiasa nervus, tomēr viņš bija spiests atzīt, ka šāda balss piesaista uzmanību teju vai pārdabiskā veidā.
   Hadsons bija tērpies modernā, nevainojami pašūtā mētelī tumši zilā krāsā, svītrainā vestē un biksēs ar ielocēm pie jostasvietas. Viņa kaklauts bija sasiets rūpīgā un neparastā mezglā, kas noteikti patiktu Tobiasa svainim Entonijam. Divdesmit vienu gadu vecais Entonijs pievērsa šādām lietām daudz uzmanības. Viņam noteikti patiktu arī Hadsona pulksteņa savdabīgā zelta apdare.
   Tobiass prātā aprēķināja, ka Hadsonam varētu būt ap četrdesmit. Viņam piemita savdabīgi, gleznaini sejas vaibsti, kas piesaistīja sieviešu uzmanību jebkurā vecumā. Vīrieša tumši brūnajos matos jautās pievilcīgs sirmums, un viņš nēsāja savu apģērbu tik cēli un pašpārliecināti kā pats Brummels laikā, kad viņam bija vislielākā ietekme uz sabiedrību.
   – Hovard! – Kad Lavinija ienāca viesistabā, spriedze viņas zaļo acu skatienā izgaisa. Viņa izstiepa plaukstas nepārprotamā, aicinošā žestā. – Atvaino, ka nokavēju. Es aizrāvos ar iepirkšanos un nepareizi novērtēju laiku, ko nācās pavadīt veikalā un satiksmē.
   Tobiasu izbrīnīja izmaiņas Lavinijas uzvedībā dažu minūšu laikā. Ja viņš nebūtu redzējis sievietes sejas izteiksmi brīdī, kad viņa kāpa pa kāpnēm, viņš nenojaustu, ka noticis kaut kas slikts.
   Bija nepatīkami redzēt, ka doktora Hovarda Hadsona klātbūtne spēj tik strauji uzlabot Lavinijas garastāvokli.
   – Mana dārgā Lavinija! – Hovards piecēlās un satvēra Lavinijas plaukstas rūpīgi koptos pirkstos. – Es nespēju izteikt vārdos to, cik ļoti priecājos tevi satikt pēc ilga laika.
   Tobiasu pārņēma kārtējais neizskaidrojamas nepatikas vilnis. Visiespaidīgākā Hadsona personības daļa, izņemot izteiksmīgo balsi, bija viņa acis. Neparastais brūnās un zelta krāsas sajaukums bija iespaidīgs.
   Gan balss, gan skatiens noteikti noderēja Hadsona profesijā. Viņš nodarbojās ar tā saucamo mesmerisma zinātni.
   – Tava zīmīte vakar mani ļoti iepriecināja, – Lavinija turpināja. – Es nezināju, ka esi Londonā.
   Hadsons pasmaidīja.
   – Es priecājos, kad uzzināju par tavu ierašanos pilsētā. Vai vari iztēloties manu izbrīnu, dārgā? Nesenākā manā rīcībā nonākusī informācija liecināja, ka tu kopā ar brāļa meitu devies uz Itāliju kā Andervuda kundzes pavadone.
   – Mūsu plāni negaidot mainījās, – Lavinija mierīgi paskaidroja. – Apstākļu dēļ mums ar Emelīnu nācās atgriezties Anglijā agrāk, nekā plānots.
   Tobiass izbrīnā sarauca pieri, jo Lavinija daudz ko noklusēja, tomēr viņš neteica ne vārda.
   – Nu, man tas nāk tikai par labu. – Hovards vēlreiz draudzīgi paspieda sievietes rokas un palaida tās vaļā. – Lūdzu, iepazīsties ar manu sievu, Selesti!
   – Labdien, Leika kundze, – Seleste ierunājās liegā balsī. – Hovards man par jums ir daudz stāstījis.
   Tobiasu viņas izturēšanās uzjautrināja. Gandrīz teatrālais žests – graciozi pieliektā galva – neslēpa sievietes glīto acu vērtējošo skatienu. Viņš redzēja, kā Seleste novērtē Laviniju un izdara secinājumus. Bija skaidri redzams, ka viņa ierindojusi Laviniju kategorijā “nekaitīga”.
   Pirmo reizi pēcpusdienas laikā Tobiass bija uzjautrināts. Laviniju nekad nedrīkstēja uzskatīt par nekaitīgu.
   – Priecājos iepazīties. – Lavinija apsēdās dīvānā, sakārtoja savas plūmju krāsas kleitas svārku daļu un paņēma tējkannu. – Es nenojautu, ka Hovards ir apprecējies, bet priecājos par to. Viņš pārāk ilgi bijis viens.
   – Man nebija izvēles, – Hovards piekrita, – pirms gada es ieraudzīju Selesti, un mans liktenis bija izlemts. Viņa ir ne tikai burvīga sieva un partnere, bet arī prasmīgi palīdz ar maniem darījumiem un darba grafiku. Es nezinu, kā bez viņas tiktu galā.
   – Jūs man glaimojat, ser. – Seleste nolaida skropstas un uzsmaidīja Lavinijai. – Hovards mēģināja man nodot savas zināšanas mesmerismā, bet diemžēl man nepiemīt talants šajā zinātnes jomā. – Viņa paņēma tējas tasi un apakštasi. – Es zinu, ka mans vīrs bija labs jūsu vecāku draugs.
   – Tieši tā. – Lavinijas sejas izteiksme kļuva sapņaina. – Viņš agrāk bieži viesojās mūsu mājās. Hovards maniem vecākiem ļoti patika, un viņi bija vieni no lielākajiem Hovarda talanta pielūdzējiem. Tēvs man vairākas reizes teica, ka uzskata Hovardu par visspējīgāko mesmerisma piekopēju no visiem satiktajiem.
   – Es to uztveru kā ļoti lielu komplimentu, – Hovards pieticīgi atbildēja. – Tavi vecāki paši bija prasmīgi mesmerisma praktiķi. Man patika skatīties, kā viņi strādā. Viņi darbojās dažādi, bet abi sasniedza lieliskus rezultātus.
   – Mans vīrs apgalvo, ka jūsu vecāki pazuda jūrā gandrīz pirms desmit gadiem, – Seleste nomurmināja. – Un tajā pašā gadā jūs zaudējāt vīru. Tas noteikti bija ļoti grūts laiks.
   – Jā. – Lavinija salēja tēju vēl divās tasītēs. – Tomēr pirms sešiem gadiem pie manis uz dzīvi pārcēlās mana brāļa meita Emelīna, un mums kopā ir ļoti labi. Žēl, ka viņa nevar šopēcpusdien jūs satikt. Viņa kopā ar draugiem klausās lekciju par Romas pieminekļiem un strūklakām.
   Selestei izdevās pieklājīgi izrādīt līdzjūtību.
   – Jūs ar brāļa meitu esat vienas šajā pasaulē?
   – Es nejūtos vientuļa, – Lavinija vēsi atbildēja. – Mēs esam viena otrai.
   – Tomēr jūs esat divas vien. Divas vientuļas sievietes. – Seleste uzmeta Tobiasam noslēpumainu skatienu. – Mana pieredze liecina, ka sievietei vienmēr ir grūti un smagi būt vienai, bez vīrieša padoma un uzticamā pleca.
   Tobiass gandrīz nometa tasi un apakštasi, ko Lavinija pirms mirkļa iegrūda viņam rokās. Selestes kļūdainie spriedumi par Lavinijas un Emelīnas resursiem un spējām viņu satrauca mazāk nekā fakts, ka īsu brīdi šī sieviete pavisam noteikti koķetēja ar viņu.
   – Mēs ar Emelīnu ļoti labi tiekam ar visu galā, paldies, – Lavinija atbildēja, un viņas balsī negaidīti ieskanējās spriedze. – Tobias, esi uzmanīgāks, citādi izliesi tēju!
   Tobiass palūkojās uz Laviniju un saprata, ka zem viesmīlības maskas slēpjas aizkaitinājums. Viņš nezināja, ko šoreiz izdarījis nepareizi. Tobiasa novērojumi liecināja, ka abu attiecības strauji svārstījās no ērkšķainām līdz kaislīgām bez vidusceļa. Ne Tobiass, ne Lavinija nebija pieradusi pie kaisles, kas uzplauka abu starpā. Tomēr viens bija skaidrs: abu romāns nekad nekļuva garlaicīgs.
   Tas Tobiasu neiepriecināja. Reizēm viņš bija gatavs atdot daudz, lai piedzīvotu mierīgus brīžus kopā ar Laviniju un atvilktu elpu.
   – Atvaino, Lavinija, – Hovards ierunājās kā cilvēks, kurš grasās skart nepatīkamu tematu, – es ievēroju, ka tu nestrādā savā profesijā. Vai tu nesniedz mesmerisma pakalpojumus, jo Londonā pēc tiem nav pieprasījuma? Es zinu, ka ir grūti piesaistīt turīgus klientus bez sakariem augstākajā sabiedrībā.
   Laviniju šis jautājums negaidīti izbrīnīja. Sieviete gandrīz nemanāmi sarāvās, un tējas tase viņas rokā drebēja. Tomēr viņa ātri atguvās.
   – Es esmu pievērsusies citam darbam vairāku iemeslu dēļ, – Lavinija vēsi atbildēja. – Pieprasījums pēc mesmerisma terapijas ir ļoti liels, tomēr šajā jomā ir sīva konkurence. Kā jau tu norādīji, nav viegli piesaistīt ekskluzīvus klientus, ja mesmerisma veicējam trūkst sakaru un atsauksmju augstākajā sabiedrībā.
   – Saprotu. – Hovards drūmi palocīja galvu. – Tādā gadījumā mums ar Selesti neklāsies viegli. Būs grūti šeit izveidot jaunu prakses vietu.
   – Kur jūs praktizējāt līdz šim? – Tobiass jautāja.
   – Es aizvadīju vairākus gadus Amerikā, kur ceļoju un sniedzu lekcijas par mesmerisma zinātni. Tomēr pirms mazliet vairāk nekā gada es sailgojos pēc mājām un atgriezos Anglijā.
   Seleste dzirkstošā balsī piebilda:
   – Es pērn satiku Hovardu Bātā. Viņš tur izveidoja ienesīgu prakses vietu, bet juta, ka pienācis laiks doties uz Londonu.
   – Es ceru, ka šeit būs vairāk interesantu un neparastu lietu, – Hovards paskaidroja ļoti nopietnā tonī. – Bātā, tāpat kā Amerikā, lielākā daļa manu klientu vēlējās atbrīvoties no ikdienišķām kaitēm: reimatisma, sieviešu histērijas, miega traucējumiem un tamlīdzīgi. Manus pacientus tas viss, protams, nomāca, tomēr mani garlaikoja.
   – Hovards vēlas veikt izpēti un eksperimentus mesmerisma jomā. – Seleste apveltīja vīru ar apbrīnas pilnu skatienu. – Viņš ir apņēmies atklāt visus zinātnes pielietojumus. Viņš grib sarakstīt par to grāmatu.
   – Lai to paveiktu veiksmīgi, man ir nepieciešami klienti ar eksotiskākām nervu kaitēm nekā tās, ar ko visbiežāk nākas saskarties, – Hovards paskaidroja.
   Lavinijas skatienā iegailējās entuziasms.
   – Tas ir ļoti aizraujošs un apbrīnojams mērķis. Mesmerisma zinātne jau sen ir pelnījusi lielāku cieņu. – Viņa uzmeta Tobiasam zīmīgu skatienu. – Daudzi nepareizi informēti cilvēki joprojām uzskata, ka visi mesmeristi ir jukuši šarlatāni.
   Tobiass nelikās ne zinis par piezīmi un norija tējas malku.
   Hadsons izgrūda smagu nopūtu un drūmi pašūpoja galvu.
   – Diemžēl jāatzīst, ka mūsu profesijā ir sastopami pārāk daudzi krāpnieki.
   – Viņus apturēs tikai zinātnes attīstība, – Lavinija paziņoja. – Ir nepieciešama izpēte un eksperimenti.
   Seleste uzmeta viņai jautājošu skatienu.
   – Mani interesē jūsu pašreizējā nodarbošanās, Leika kundze. Sievietēm ir maz karjeras iespēju.
   – Es saņemu naudu no personām, kuras vēlas privāta izmeklētāja pakalpojumus. – Viņa nolika tasi uz apakštases. – Kaut kur šeit ir manas vizītkartes. – Lavinija pasniedzās pāri dīvāna roku balstam un atvēra nelielu galda atvilktni. – Jā, lūk!
   Viņa no atvilktnes izņēma divas mazas, baltas vizītkartes un pasniedza tās Hovardam un Selestei.
   Tobiass zināja, kas ir rakstīts uz mazajiem, baltajiem taisnstūriem.
   PRIVĀTA IZMEKLĒŠANA SLEPENĪBA GARANTĒTA.
   – Cik neparasti! – Seleste ierunājās, izskatīdamās izbrīnīta.
   – Fantastiski! – Hovards ielika vizītkarti kabatā un savilka pieri rūpju pilnā izteiksmē. – Tomēr man ir žēl, ka tu vairs nenodarbojies ar mesmerismu, dārgā. Tavs lēmums mainīt profesiju ir zaudējums visai zinātnei.
   Seleste vērtējoši aplūkoja Laviniju.
   – Vai jūs šo lēmumu pieņēmāt tikai tādēļ, ka baidījāties no konkurences?
   Ja Tobiass nevērotu Laviniju, viņš nepamanītu satraukto skatienu, kas parādījās un acumirklī pazuda. Viņš neievērotu arī to, kā saspringa sievietes kakla muskuļi. Šķita, ka viņa norija siekalas un tikai pēc tam atbildēja uz jautājumu.
   – Notika… nepatīkams atgadījums ar klientu, – Lavinija paskaidroja lietišķā tonī. – Un mana nodarbošanās nenesa kārotos ienākumus. Kā jau jums zināms, lauku iedzīvotājiem nav viegli maksāt lielas naudas summas. Turklāt man bija jārēķinās ar Emelīnas nākotni. Viņa vairs nemācījās skolā, un es nospriedu, ka meitenei ir sevi jāizkopj. Es uzskatu, ka eleganci un gaumi vislabāk var izkopt ceļojot. Un tā, līdzko Andervuda kundze piedāvāja pavadīt laiku Romā, es nospriedu, ka tā būs īstā iespēja.
   – Skaidrs. – Hovards nenovērsa skatienu no Lavinijas prom pavērstās sejas. – Jāatzīst, ka es dzirdēju baumas par nepatīkamo starpgadījumu mazajā ziemeļu ciematā. Es ceru, ka tu neļāvi notikušajam atstāt uz tevi iespaidu.
   – Nē, nē, protams, ka nē, – Lavinija attrauca aizdomīgi ātri. – Laikā, kad mēs ar Emelīnu atgriezāmies no Itālijas, man radās iedvesma izmēģināt jauno profesiju, un man tā ir ļoti iepatikusies.
   – Ir neierasti redzēt sievieti tādā amatā. – Seleste uzmeta Tobiasam domīgu skatienu. – Ser, es pieļauju, ka jūs neiebilstat pret Leika kundzes jauno profesiju.
   – Es mēdzu piedzīvot nopietnu šaubu mirkļus, – Tobiass neizteiksmīgā balsī atbildēja, – kā arī negulētas naktis.
   – Mārča kungs jūs ķircina. – Lavinija uzglūnēja Tobiasam. – Viņam nav tiesību iebilst pret manu darbu. Turklāt reizēm viņš ir mans palīgs.
   – Jūsu palīgs? – Seleste iepleta acis neviltotā izbrīnā. – Vai tas nozīmē, ka jūs esat viņa darba devēja?
   – Ne gluži, – Tobiass mierīgā balsī paskaidroja. – Es esmu drīzāk Lavinijas partneris.
   Ne Seleste, ne Hovards nedzirdēja šo labojumu. Viņi abi izbrīnīti vērās Tobiasā.
   Hovards samirkšķināja acis.
   – Palīgs?
   – Partneris, – Tobiass uzsvērti atkārtoja.
   – Es atsevišķās lietās izmantoju Tobiasa pakalpojumus, – Lavinija izvairīgi žestikulēja. – Es to daru ikreiz, kad man nepieciešamas viņa zināšanas. – Viņa Tobiasam mīļi uzsmaidīja. – Domāju, ka viņam arī patīk papildu ienākumi. Vai taisnība, ser?
   Tobiasam šī saruna jau bija apnikusi. Pienācis laiks Lavinijai atgādināt, ka arī viņš nav uz mutes kritis.
   – Mūsu partnerība mani saista ne tikai naudas dēļ, – Tobiass paskaidroja. – Jāatzīst, tai piemīt vairāki ļoti patīkami aspekti.
   Lavinija pieklājīgi piesarka, tomēr, kā jau bija paredzams, neatkāpās. Viņa atkal pievērsās viesiem un laipni pasmaidīja.
   – Mūsu vienošanās ļauj Mārča kungam likt lietā savu loģiku un deduktīvās spriestspējas prasmes. Viņu mana palīga amats intelektuāli uzbudina. Vai taisnība, ser?
   – Tieši tā, – Tobiass piekrita. – Mūsu sadarbība ir sniegusi ļoti daudz uzbudinājuma, Leika kundze.
   Lavinija brīdinoši samiedza acis. Tobiass gandarīti pasmaidīja un apēda smalkmaizīti ar ogu ievārījumu, ko Čiltona kundze bija salikusi uz tējas dzeršanas piederumu paplātes. Čiltona kundze no ogām prata pagatavot brīnumus.
   – Tas ir aizraujoši. – Seleste aplūkoja Tobiasu pār tējas tases malu. – Kādas ir jūsu prasmes, Mārča kungs?
   – Mārča kungs ļoti labi prot iegūt informāciju no avotiem, kas nav man uzreiz pieejami, – Lavinija atbildēja, pirms to paguva Tobiass. – Vīrietis drīkst veikt iztaujāšanu tādās vietās, kur sieviete nav gaidīta, ja saprotat, ko gribu teikt.
   Hovarda sejā parādījās saprotoša izteiksme.
   – Cik neparasta vienošanās! Lavinija, es pieņemu, ka tava tagadējā profesija ir ienesīgāka nekā iepriekšējā?
   – Tā var būt ļoti ienesīga. – Lavinija piesardzīgi apklusa. – Reizēm. Jāatzīst, ka ienākumi mēdz būt neparedzami.
   – Skaidrs. – Hovards atkal izskatījās noraizējies.
   – Pietiks runāt par manu jauno karjeru, – viņa spēji iesaucās. – Hovard, kad tu plāno sākt terapiju savā jaunajā darba vietā?
   – Lai prakses vietu izmēbelētu, būs nepieciešams vismaz mēnesis vai vēl vairāk laika, – Hovards atbildēja. – Turklāt man ir jāizziņo gatavība pieņemt klientus un mana interese par neparastām nervu kaitēm. Ja nebūšu piesardzīgs, mani apsēdīs lēdijas, kuras cieš no sieviešu histērijas. Kā jau teicu, es negribu tērēt laiku ikdienišķām kaitēm.
   – Skaidrs. – Lavinija piekala viņam neparasti ieinteresētu skatienu. – Vai tu ievietosi sludinājumus laikrakstos? Es pati apsveru šādu iespēju.
   Tobiass aprāvās un nolika atlikušo smalkmaizīti.
   – Ko? Tu man neko tamlīdzīgu neteici.
   – Lai paliek, – Lavinija viņu atvairīja ar īsu žestu. – Es visu sīkāk paskaidrošu vēlāk. Tā ir iespēja, par ko pēdējā laikā domāju.
   – Domā par kaut ko citu, – Tobiass ierosināja un ielika atlikušo smalkmaizītes gabalu mutē.
   Lavinija viņu apveltīja ar dusmīgu skatienu.
   Tobiass izlikās, ka to neredz.
   Hovards noklepojās.
   – Patiesību sakot, es negribu ievietot sludinājumus laikrakstos. Baidos, ka tie piesaistīs vienīgi parastos klientus ar parastām nervu kaitēm.
   – Jā, tāds risks pastāv. – Lavinija izskatījās domīga. – Tomēr darbs paliek darbs.
   Saruna turpinājās par mesmerisma noslēpumiem un tehniskajiem aspektiem. Tobiass aizklīda pie loga un klausījās enerģisko diskusiju, tomēr tajā nepiedalījās.
   Viņam bija nopietni aizspriedumi pret mesmerismu. Patiesībā pirms iepazīšanās ar Laviniju Tobiass bija pārliecināts, ka francūži pēc mesmerisma izpētes nonāca pie pareiziem secinājumiem. Izmeklēšanu veica augstu cienīti zinātnieki, tostarp doktors Franklins un Lavuazjē. Viņu secinājumi bija vienkārši un skaidri: dzīvnieku magnētisms neeksistē, tāpēc mesmerismam nav zinātniska pamatojuma. Mesmerisma prakse bija tikpat kā krāpšana.
   Tobiass nekavējoties piekrita pieņēmumam, ka spēja ievest cilvēkus dziļā transā bija šarlatānu triks, kas noder vienīgi naivu klientu izklaidei. Viņš pieļāva, ka prasmīgs mesmerists spētu iespaidot atsevišķas viegli ietekmējamas personas, bet tas padarīja šo nodarbošanos vēl aizdomīgāku.
   Tomēr sabiedrības interese par mesmerismu bija nopietna un noturīga, par spīti daudzu mediķu un nopietnu zinātnieku paustajiem uzskatiem. Reizēm Tobiass jutās neomulīgi, apzinoties, ka Lavinija ir apguvusi mesmerismu.
   Hadsoni devās projām pēc pusstundas. Lavinija viņus pavadīja līdz ieejas durvīm. Tobiass palika stāvam pie loga un skatījās, kā Hovards palīdzēja sievai iekāpt karietē.
   Lavinija nogaidīja, līdz kariete aizbrauca, un tikai tad aizvēra durvis. Kad sieviete pēc mirkļa atgriezās viesistabā, viņa izskatījās mierīgāka nekā brīdī, kad pārradās mājās. Bija redzams, ka sena ģimenes drauga viesošanās daļēji atbrīvoja Laviniju no spriedzes. Tobiasam nepatika Hadsona spēja ietekmēt viņas garastāvokli.
   – Vai gribēsi vēl tēju, Tobias? – Lavinija atkal apsēdās dīvānā un paņēma tējkannu. – Es iedzeršu vēl vienu tasi.
   – Nē, paldies. – Viņš salika rokas aiz muguras un palūkojās uz Laviniju. – Kas, pie velna, notika pēcpusdienā?
   Viņa sarāvās, un uz galda izlija tēja.
   – Žēlīgā debess, paskaties, ko tevis dēļ izdarīju! – Lavinija paņēma nelielu kabatas lakatu un uzslaucīja dzēriena lāses. – Kāpēc tu domā, ka pēcpusdienā kaut kas notika?
   – Tu zināji, ka ieradīsies viesi. Tu viņus pati uzaicināji.
   Lavinija veltīja visu uzmanību tējas uzslaucīšanai.
   – Kā jau teicu, es zaudēju laika izjūtu un aizkavējos satiksmē.
   – Lavinija, tu zini, ka es neesmu idiots.
   – Pietiek, ser! – Viņa pameta kabatas lakatu malā un uzmeta Tobiasam dusmīgu skatienu. – Man nav noskaņojuma iztaujāšanai. Tev nav tiesību tirdīt mani par privātām darīšanām. Goda vārds, pēdējā laikā tu uzvedies gluži kā vīrs!
   Iestājās nepatīkams klusums. Gaisā karājās vārds “vīrs”.
   – Kaut gan, – Tobiass pēc mirkļa ierunājās mierīgā balsī, – es esmu tikai tavs darba partneris un reizēm mīļākais. Kas tev par to sakāms?
   Lavinijas vaigi piesārta.
   – Atvainojiet, ser, es nezinu, kas man uznāca. Tas bija nepareizi darīts. Mans vienīgais attaisnojums ir sliktais noskaņojums.
   – To es redzu. Tā kā esmu norūpējies darba partneris, es gribu jautāt: kāpēc?
   Lavinija saknieba lūpas.
   – Viņa ar tevi koķetēja.
   – Kā, lūdzu?
   – Seleste. Viņa ar tevi koķetēja. Nenoliedz to, es visu redzēju. Turklāt viņa necentās to slēpt, vai ne?
   Tobiass bija tik izbrīnīts, ka aptvēra viņas teikto tikai pēc krietna brīža.
   – Seleste Hadsona? – viņš atkārtoja. Lavinijas apsūdzība mulsināja. – Jā, es ievēroju Selestes nesteidzīgos centienus, bet…
   Lavinija saspringti iztaisnoja muguru.
   – Tas bija atbaidošs skats.
   Vai viņa bija greizsirdīga? Šī brīnišķīgā iespēja Tobiasu saviļņoja.
   Viņš riskēja un pasmaidīja.
   – Selestes koķetērija bija mehāniska un tāpēc ne sevišķi glaimojoša, tomēr es to nesauktu par atbaidošu.
   – Es gan sauktu. Seleste ir precēta sieviete. Viņai nav tiesību plivināt skropstas tavā virzienā.
   – Mana pieredze liecina, ka sievietes, kurām piemīt tieksme koķetēt, to dara neatkarīgi no ģimenes stāvokļa. Manuprāt, tas ir iedzimts impulss.
   – Nabaga Hovards noteikti jutās neērti. Ja Seleste tā izturas pret visiem vīriešiem, viņš noteikti lielāko daļu laika jūtas pazemots un nelaimīgs.
   – Es par to šaubos.
   – Kāpēc?
   – Man ir aizdomas, ka nabaga Hovards uzskata sievas koķetērijas prasmi par ļoti noderīgu. – Tobiass pastiepa roku un paņēma vēl vienu smalkmaizīti. – Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka viņš apprecēja Selesti tieši šī talanta dēļ.
   – Tobias, nudien!
   – Es runāju nopietni. Viņa pavisam noteikti piesaistīja daudzus vīriešu dzimuma klientus Hovarda praksē Bātā.
   Laviniju šis novērojums satrieca.
   – Tas man nebija ienācis prātā. Vai tu domā, ka Seleste gribēja tev piedāvāt terapiju?
   – Manuprāt, varam droši uzskatīt, ka Hadsona kundzes koķetērija kalpo kā vīra mesmerisma terapijas reklāma.
   – Hmm…
   – Ja reiz esam nokārtojuši šo lietu, – Tobiass turpināja, – atgriezīsimies pie iztaujāšanas. Kas, pie velna, notika, kamēr tu iepirkies?
   Lavinija vilcinājās un izgrūda īsu nopūtu.
   – Nekas sevišķs. Man šķita, ka uz ielas redzēju kādu pazīstamu personu. – Viņa apklusa un iedzēra tējas malku. – Kādu, kuru necerēju ieraudzīt Londonā.
   – Kuru personu?
   Lavinija sarauca degunu.
   – Goda vārds, nekad neesmu sastapusi cilvēku, kurš atkārtoti vēlas cilāt acīm redzami nepatīkamu tematu.
   – Tas ir viens no maniem daudzajiem talantiem un, bez šaubām, viens no iemesliem, kāpēc tu reizēm izmanto manus pakalpojumus.
   Viņa neatbildēja, un ne jau ietiepības vai stūrgalvības dēļ. Viņa jutās ļoti neveikli un, iespējams, nezināja, ar ko sākt.
   Tobiass piecēlās kājās.
   – Nāc, dārgā. Uzvilksim mēteļus un cimdus, un pastaigāsim pa parku.

Otrā nodaļa

   – Nu, Hovard? – Seleste palūkojās uz viņu pāri nelielajai telpai, kas abus šķīra karietē. – Tu teici, ka tevi māc ziņkāre par to, kā tavai senajai ģimenes draudzenei klājas. Vai esi gandarīts?
   Hovards vēroja skatu aiz loga, pagriezis glīto seju slīpi.
   – Vairāk vai mazāk, jā. Tomēr man ļoti savāds šķiet fakts, ka Lavinija atteicās no mesmerisma prakses, lai darbotos tik savādā profesijā.
   – Iespējams, ka viņu šajā darbā iesaistīja Mārča kungs. Viņi, bez šaubām, ir mīļākie.
   – Iespējams. – Hovards brīdi klusēja. – Tomēr ir grūti noticēt, ka Lavinija atteikusies no mesmerisma jebkāda iemesla dēļ, arī mīļākā. Viņai piemīt patiess talants. Kādu laiku man bija aizdomas, ka viņa pārspēs savus vecākus. Un viņi abi bija ļoti prasmīgi.
   – Kaislei piemīt milzīgs spēks. – Seleste vīram zinoši uzsmaidīja. – Tās iespaidā sieviete var izmainīt savu dzīvi. Padomā par mūsu attiecībām un to, kā to iespaidā ir mainījusies mana dzīve.
   Hovards atmaiga. Viņš pastiepa roku un papliķēja sievas cimdoto roku ar saviem garajiem, elegantajiem pirkstiem. Viņa mirdzošo acu skatiens satumsa.
   – Tu izmainīji manu dzīvi, dārgā, – Hovards teica zemā, samtainā balsī. – Esmu mūžīgi pateicīgs par to, ka tu izvēlējies saistīt mūsu likteņus.
   Seleste nodomāja, ka abi melo, tomēr dara to izcili.
   Hovards turpināja vērot rosību uz ielas.
   – Ko tu domā par Lavinijas partneri, Mārča kungu?
   Seleste iegrima domās par Tobiasu Mārču. Viņa uzskatīja sevi par vīriešu dzimuma eksperti. Lielāko daļu mūža Selestes labklājība bija atkarīga no tā, cik precīzi viņa novērtēja vīriešus un prata ar viņiem manipulēt.
   Manipulēt ar vīriešiem Seleste mācēja jau sen, tomēr uzskatīja, ka tikai pēc pirmajām kāzām pievērsusies tam nopietni. Viņai bija sešpadsmit gadu. Viņš bija atraitnis – veikala īpašnieks, viņam bija septiņdesmit gadu, un viņš ērti gāja bojā neveiksmīga vīra pienākumu pildīšanas mēģinājuma laikā. Seleste mantoja veikalu, bet negrasījās pavadīt atlikušo dzīvi aiz letes, tāpēc nekavējoties pārdeva īpašumu par pieklājīgu summu.
   Ar naudu, ko Seleste ieguva pēc nelielā uzņēmuma pārdošanas, pietika, lai iegādātos kleitas un aksesuārus, kas bija nepieciešami, lai pakāptos augstāk pa sabiedrības kāpnēm. Nākamais vīrietis, kuru viņa iekaroja, bija vietējā muižnieka dēls – pamuļķis, kurš apmaksāja Selestes dzīvokļa īri četru mēnešu garumā, līdz ģimene uzzināja par romānu un pārstāja dot dēlam naudu. Pēc tam bija citi, tostarp arī garīdznieks, kurš pieprasīja, lai Seleste valkā garīdznieka apģērbu, kamēr viņi mīlējās uz altāra.
   Romāns beidzās, kad abus pieķēra gados vecāka draudzes dalībniece. Sieviete krita histērijā, ieraudzījusi uz altāra notiekošo. Tomēr pūles nebija veltas. Kamēr Selestes mīļākais pūlējās pamodināt veco sievieti ar ožamā spirta palīdzību, viņa izmuka pa sānu durvīm, līdzi paņēmusi ļoti glītus svečturus no baznīcas lielā piederumu klāsta.
   Par svečturiem saņemtā nauda nodrošināja finansiālu atbalstu līdz brīdim, kad Seleste satika Hovardu. Viņš bija sievietes vislielākā uzvara. No iepazīšanās brīža Seleste zināja, ka viņam piemīt unikālas spējas. Fakts, ka Hovardu piesaistīja ne tikai Selestes izskats, bet arī prāta spējas, visu padarīja vienkāršu. Beigu beigās Seleste jutās kā Hovarda parādniece. Viņš bija sievai daudz iemācījis.
   Seleste domāja par Tobiasu Mārču un viņa radīto iespaidu. Vispirms viņa ievēroja, ka, par spīti glītajiem pleciem un fiziskajiem dotumiem, Tobiasu neinteresēja mode. Viņa mētelis un bikses bija pašūtas tā, lai būtu ērtas un netraucētu kustības, nevis saskaņā ar stila noteikumiem. Vīrieša kaklautā iesietais mezgls bija vienkāršs, nevis moderns un sarežģīts.
   Tomēr Seleste uzskatīja sevi par vīriešu dzimuma eksperti un zināja, ka tādiem virspusējiem izskata elementiem nav jāpievērš uzmanība. Viņa uzreiz saprata, ka Mārčs ievērojami atšķiras no citiem mūža laikā satiktajiem džentlmeņiem. Bija skaidri redzams, ka viņam piemīt spēks, kam nav nekāda sakara ar fiziskiem dotumiem. Seleste to ieraudzīja viņa vēsajā, noslēpumainajā skatienā.
   – Par spīti Leika kundzes teiktajam, es uzskatu, ka Mārčs ir kas vairāk par palīgu, – Seleste visbeidzot paziņoja. – Es nedomāju, ka Mārča kungs ļautu sevi izrīkot kādam vīrietim vai sievietei, ja vien viņam tas nebūtu izdevīgi.
   – Es sliecos tev piekrist, – teica Hovards. – Kad viņš uzsvēra, ka reizēm sadarbojas ar Laviniju, viņš to teica ar vieglumu kā cilvēks, kurš mērojas spēkiem ar savu pretinieku izklaides labad.
   – Jā. Leika kundzes apgalvojums, ka Mārčs ir viņas padotais, viņu ne sadusmoja, ne pazemoja. Turklāt man radās iespaids, ka abi mēdz jokot par to, kurš ir galvenais. Un tas savukārt nozīmēja, ka Lavinijai un Tobiasam ir intīmi sakari. Seleste mēģināja pārbaudīt viņu attiecības, koķetējot ar Tobiasu, bet rezultāti bija neskaidri. Mārčs viņu apveltīja ar vēsu, neizdibināmu skatienu un klusēja.
   Kopumā Tobiass Mārčs bija ļoti interesants un, bez šaubām, diezgan bīstams džentlmenis. Seleste varēja iekļaut viņu savos nākotnes plānos. Protams, vispirms viņš jāaizvilina no Lavinijas Leikas, bet, pateicoties Selestes talantiem, tam nevajadzētu radīt grūtības. Pēc visa spriežot, Leika kundze neradīja nopietnu konkurenci.
   Seleste rotaļājās ar nelielo vēdekli, kas bija piestiprināts pie viņas rokassomas, un pasmaidīja. Viņa ne reizi mūžā nebija sastapusi tādu vīrieti, ar kuru nevarētu tikt galā.
   – Hovard, kāpēc Leika kundze tevi tik ļoti aizrauj? – Seleste jautāja. – Goda vārds, ja tu tā turpināsi, man šķitīs, ka jākļūst greizsirdīgai.
   – Nemūžam, dārgā. – Hovards pagrieza galvu un īsu brīdi raudzījās sievā ar savām satriecošajām acīm. Viņa balss kļuva klusāka. – Apzvēru, ka tu esi manas kaisles vienīgā pavēlniece.
   Selestei aizrāvās elpa. Viņa zināja, ka neizjūt ilgas vai prieku. Tās bija bailes, kas uz mirkli lika palikt bez elpas. Tomēr viņai izdevās noslēpt reakciju aiz kārtējā smaida un nolaistām skropstām.
   – Jūtos atvieglota, to dzirdot, – Seleste atbildēja bezrūpīgā tonī.
   Viņa bija pārliecināta, ka nerada aizdomas, tomēr sirds joprojām spēcīgi sitās. Seleste ar pūlēm atturējās no cimdos tērpto plaukstu savilkšanas dūrēs.
   Hovards vēl mirkli aplūkoja viņu ar savu apburošo skatienu. Tad viņš pasmaidīja un novērsās.
   – Pietiks runāt par Laviniju un Mārča kungu. Viņi tik tiešām ir neparasts pāris, tomēr viņu attiecības nav mūsu darīšana.
   Kad Hovards pievērsa uzmanību ielai, Seleste dziļi ievilka elpu. Šķita, ka viņa atbrīvojusies no neredzama slazda. Viņa apkopoja izkliedētās domas un nomierinājās.
   Par spīti Hovarda šķietami mierīgajai attieksmei, Selestei šķita aizdomīgi tas, kā viņš teicās atbrīvojies no ziņkāres, kuras dēļ paziņoja Lavinijai par savu ierašanos pilsētā.
   Hovardu pilnīgi noteikti interesēja Leika kundze. Seleste nodomāja, ka Lavinija noderēs uzmanības novirzīšanai. Interese par seno paziņu varētu palīdzēt novērst vīra uzmanību šajā Selestes plāna svarīgajā posmā. Tomēr sievietei bija nelāgas aizdomas, ka viņa kaut ko palaidusi garām.
   Seleste uzmanīgi vēroja Hovarda vēso, domīgo sejas izteiksmi. Tā viņu uztrauca. Pēdējā laikā šie savādie atsvešināšanās un klusuma mirkļi kļuva aizvien biežāki. Tie sākās laikā, kad Hovards piepeši nolēma pamatīgāk iedziļināties mesmerisma izpētē tā vietā, lai to tikai praktizētu.
   Piepeši Selestes rūpīgi koptā, intuitīvā vīriešu dzimuma izpratne ļāva apjaust patiesību. Viss piepeši kļuva skaidrs.
   – Tu pieņēmi Leika kundzes ielūgumu uz tējas dzeršanu, jo gribēji noskaidrot, vai viņa ir kļuvusi par tikpat prasmīgu mesmerisma praktizētāju, kāds esi tu, – Seleste ierunājās klusā balsī. – Tā ir, vai ne? Tev bija jānoskaidro, vai pēc visiem šiem gadiem Leika kundze kaut kādā veidā apguvusi vairāk, nekā tu esi uzzinājis.
   Hovards gandrīz nemanāmi sastinga. Neilgā fiziskā reakcija apstiprināja Selestes aizdomas. Vīrs strauji pagriezās pret viņu, un Seleste pazuda viņa neizdibināmajā skatienā.
   Viņš klusēja. Tomēr Seleste jutās kā piekalta sēdeklim. Viņa nespētu pakustēties pat tad, ja kariete aizsviltos liesmās. Sievieti pārņēma panika. Prātā iešāvās doma, ka Hovards nevar nojaust viņas plānus. Viņš nevarēja būt uzzinājis par viņas ieceri. Seleste bija ļoti piesardzīga.
   Hovards pasmaidīja un lauza burvestības spēku. Viņa stindzinošais skatiens atmaiga.
   – Apsveicu tevi, dārgā, – viņš teica. – Tu, kā jau parasti, esi ļoti vērīga. Zini, es pats pilnībā neizpratu savu interesi par Laviniju, līdz šodien viņu satiku pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Tikai tad es aptvēru, ka mans mērķis bija noskaidrot, vai Lavinija piepildījusi savu mesmerisma praktizētāja potenciālu. Viņai piemita neatkārtojamas, dabiskas dotības. Es tās ievēroju jau sen, kad viņa bija jauna meitene. Biju pārliecināts, ka Lavinijas prasmju pilnveidošanai nepieciešams tikai laiks un treniņi.
   Seleste dziļi ievilka elpu un nomierinājās.
   – Vai tu pieļāvi iespēju, ka viņas prasmes pārspēj tavējās, Hovard?
   Viņš vilcinājās.
   – Varbūt.
   – Tas nav iespējams. – Seleste runāja ar absolūtu, nelokāmu pārliecību. – Neviens nav meistarīgāks par tevi. Pat varenais Mesmers būtu sajūsmā par tavām spējām. Hovards iesmējās.
   – Pateicos par komplimentu, dārgā, bet pašreizējos apstākļos mēs nevaram noskaidrot Mesmera kunga domas par manām prasmēm.
   – Žēl, ka viņš nomira pirms vairākiem gadiem un neiepazina tavu darbu. Tomēr esmu pārliecināta, ka tas būtu atstājis uz viņu iespaidu. Nē, viņš tevi pat apskaustu. Kas attiecas uz Leika kundzi, tev nav par viņu jādomā. Viņa nav tava konkurente. Ir skaidri redzams, ka viņa atteikusies no sava iedzimtā talanta par labu citai karjerai.
   – Tā šķiet. – Hovards papliķēja sievas cimdoto roku. – Dārgā, tu allaž proti uzlabot manu garastāvokli. Goda vārds, es nezinu, ko iesāktu bez tevis.
   Seleste pasmaidīja un ļāvās atslābumam, tomēr tikai daļēji. Gaidāmais darbs bija pārāk svarīgs, lai to veiktu bezrūpīgi. Viņa arī iepriekš bija riskējusi, tomēr šis bija visbīstamākais plāns, kādu Seleste jebkad īstenojusi.
   Tomēr tas bija tā vērts. Ja viss noritēs kā plānots, iegūtā peļņa ļaus jau atkal mainīt likteni. Viņa varēs iekļūt augstākajā sabiedrībā un beidzot iegūt visu, pēc kā tik ilgi kārojusi.
   Vienīgais šķērslis bija Hovards. Seleste nosprieda, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu.

Trešā nodaļa

   – Šodiena pilnīgi noteikti ir veltīta cilvēkiem no manas pagātnes, – Lavinija teica. – Vispirms tikšanās pilsētā, pēc tam Hovarda Hadsona ciemošanās. Tici man, abi šie vīrieši izpelnās dažādu cieņu.
   Viņi kopā sēdēja uz akmens soliņa mākslinieciskajās un diezgan samākslotajās gotiskas celtnes drupās, ko Tobiass uzgāja pirms vairākiem gadiem. Bez šaubām, arhitekts cerēja, ka pievilcīgā ēka ar elegantām kolonnām un šarmanti novecojušām sienām tiks izmantota klusu pārdomu brīžiem. Tomēr viņš pieļāva kļūdu, izvietojot ēku dziļi attālā, pāraugušā lielā parka daļā, tādēļ parka apmeklētāji būvei nepievērsa uzmanību. Galu galā ļaudis uz parku nāca, lai aplūkotu citus un paši būtu redzami. Viņi nemeklēja vietu, kur pabūt vienatnē.
   Tobiass uzgāja drupas garas pastaigas laikā un izmantoja tās kā savu privāto atpūtas vietu. Lavinija zināja, ka ir vienīgais cilvēks, kuru viņš atvedis uz šejieni.
   Šeit viņi mīlējās. Laviniju pārņēma atmiņu vilnis un spēcīgas emocijas, kādas viņa pirms tikšanās ar Tobiasu pat necerēja izjust. Abu attiecības bija sarežģītas un neskaidras. No vienas puses, Tobiass bija viskaitinošākais vīrietis, kādu Lavinija satikusi. Tomēr viņš mācēja arī aizraut. Ar to vien, ka abi sēdēja blakus, pietika, lai Lavinija saspringtu.
   Viņa vēl nezināja, ko šīs attiecības nozīmē, jo tās bija sarežģīts darba un kaisles apvienojums. Tomēr viņa zināja, ka, pēc iepazīšanās ar Tobiasu Mārču, dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk.
   – Kas viņš bija? – Tobiass ierunājās.
   Lavinija īsu mirkli kārtoja savas kleitas svārku daļu, iegūdama laiku, lai apdomātos.
   – Tas ir garš stāsts, – viņa visbeidzot atbildēja.
   – Es nesteidzos.
   Iesākt runu nebija viegli. Lavinija pazina Tobiasu gana labi, lai saprastu, ka viņš neliksies mierā, līdz būs dabūjis atbildi. Viņš bija ne tikai kaitinošākais un aizraujošākais vīrietis, kādu Lavinija pazina, bet arī ārkārtīgi ietiepīgs un spītīgs.
   Lavinijai bija izvēle: vai nu sniegt paskaidrojumu, vai sēdēt parkā līdz tumsai.
   – Iespējams, ka tu atceries manis pieminētu nepatīkamu notikumu ziemeļos.
   – Jā.
   – Džentlmenis, kuru šorīt sastapu pilsētā, ir saistīts ar šo notikumu. Viņa vārds ir Oskars Pelings. Es pārrados mājās ar novēlošanos, jo ieraudzīt šo atbaidošo vīrieti bija nepatīkami. Es iegriezos tējas veikaliņā, lai atgūtu spēkus un nomierinātu nervus.
   – Pastāsti man par Oskaru Pelingu.
   – Īsi izsakoties, viņš mani vainoja savas sievas nāvē. – Lavinija apklusa. – Iespējams, ka viņam bija taisnība.
   Sekoja īss klusuma brīdis, kurā Tobiass pūlējās aptvert tiešo apgalvojumu. Viņš paliecās uz priekšu, atbalstīja apakšdelmus uz kājām un salika lielās plaukstas starp ceļgaliem vieglā satvērienā. Viņš aplūkoja garās nezāles, kas veidoja zaļu aizsegu visapkārt drupām.
   – Vai viņš vainoja tavu ārstēšanu ar mesmerisma metodēm? – Tobiass ierunājās.
   – Jā.
   – Skaidrs.
   Lavinija sastinga.
   – Ser, ko šis komentārs nozīmē?
   – Tas izskaidro, kāpēc tu atteicies no šīs profesijas pirms diviem gadiem un pievērsies citām karjeras iespējām, lai uzturētu sevi un Emelīnu. Tu baidījies, ka ar mesmerismu esi nodarījusi ļaunu.
   Iestājās vēl viens klusuma brīdis, šoreiz ilgāks.
   Lavinija izdvesa garu nopūtu.
   – Nebrīnos, ka tu izvēlējies privātā izmeklētāja karjeru. Tev piemīt izcilas dedukcijas spējas.
   – Pastāsti man visu, – viņš teica.
   – Oskara Pelinga sieva Džesika īsu laiku bija mana kliente. Viņa gribēja izārstēt nervu kaiti. – Lavinija vilcinājās. – Džesika atstāja ļoti patīkamas sievietes iespaidu. Viņa bija glīta. Garāka par vidusmēru. Eleganta. Tādām turīgām, izsmalcinātām lēdijām kā viņa nereti ir ļoti jūtīgi nervi. Viņām piemīt tendence sirgt ar melanholiju un vieglām sieviešu histērijas lēkmēm.
   Tobiass palocīja galvu.
   – Esmu par to dzirdējis.
   – Uzreiz bija redzams, ka Džesika ir daudz sliktākā stāvoklī nekā vairums. Tomēr viņa nevēlējās tikt novesta transā.
   – Kāpēc viņa vērsās pie tevis pēc palīdzības, ja negribēja iekļūt transā?
   – Iespējams, ka es biju pēdējais salmiņš, pie kura tverties. Džesika pie manis nāca tikai trīs reizes un vienmēr bija ļoti uzbudināta. Pirmo divu apmeklējumu laikā viņa mani rūpīgi iztaujāja par mesmerisma speciālista radītu transa stāvokli.
   – Vai viņu biedēja iespēja nonākt cita cilvēka varā?
   – Ne gluži. Pelinga kundzi, šķiet, vairāk biedēja iespēja, ka viņa transa stāvoklī varētu pret savu gribu atklāt privātu, personisku informāciju un vēlāk to neatcerēties. Es viņai apsolīju vārds vārdā atkārtot viņas teikto transa stāvoklī, tomēr, manuprāt, viņa man pilnībā neuzticējās.
   – Pelinga kundze tevi nepazina.
   Lavinija īsi pasmaidīja.
   – Paldies par komplimentu, Tobias.
   Viņš paraustīja plecus.
   – Tas ir tuvu patiesībai. Es tev uzticētu savus vistumšākos noslēpumus. Turklāt esmu to jau darījis ne reizi vien.
   – Es tev arī uzticētu savus noslēpumus. – Lavinija aplūkoja vīrieša platos plecus. Tobiass spēja būt neticami ietiepīgs un augstprātīgs, tomēr viņam varēja uzticēt pat dzīvību. – Tieši to es šobrīd daru.
   Viņš palocīja galvu.
   – Turpini.
   – Jā, tātad, kā jau teicu, man radās iespaids, ka Džesika Pelinga ļoti baidījās nokļūt transā, tomēr domāja, ka viņai nav izvēles.
   – Izmisusi sieviete.
   – Jā. – Lavinija apklusa un atsauca atmiņā pēdējo klientes vizīti. – Tomēr viņa nebija grūtsirdīga.
   Tobiass palūkojās uz Laviniju, un viņa viedajā skatienā jautās izbrīns.
   – Tātad viņa nesirga ar melanholiju?
   – Tobrīd es tā nedomāju. Kā jau teicu, pirmo divu apmeklējumu laikā mēs apspriedām mesmerisma terapiju. Es to aprakstīju, cik detalizēti vien spēju. Džesika tikmēr soļoja šurpu turpu gar manu galdu.
   Tobiass atbrīvoja plaukstas, iztaisnoja muguru un sāka izklaidīgi berzēt savu kreiso augšstilbu.
   – Izklausās, ka Pelinga kundze nopietni vēlējās atbrīvoties no savas nervu kaites, bet neuzticējās mesmerismam. Es saprotu viņas dilemmu.
   – Es labi apzinos, ka tev šī zinātne neder. Tu uzskati, ka visi mesmerisma terapeiti ir šarlatāni un plānprātiņi, vai ne?
   – Tas nav tiesa, – Tobiass mierīgā balsī atbildēja. – Es uzskatu, ka dažus garā nestabilus cilvēkus ir iespējams novest transā. Tomēr nedomāju, ka ar mesmerisma palīdzību iespējams uzspiest savu gribu tādam cilvēkam, kāds esmu es.
   Lavinija skatījās, kā Tobiass berzēja savu kāju, un domāja par lodi, kas tajā ieurbās pirms vairākiem mēnešiem. Viņš pastāvīgi noraidīja Lavinijas piedāvājumu izmantot mesmerisma transu, lai atvieglotu biežās sāpju lēkmes.
   – Blēņas, – viņa asi atcirta. – Patiesībā iespēja nokļūt transā manā vadībā tevi tik ļoti uztrauc, ka tu labprātāk paciet ievainojuma radītās sāpes, nekā ļaujies procedūrai. Atzīsti to!
   – Dārgā, tavā klātbūtnē es vienmēr jūtos kā transā.
   – Necenties mani apburt ar tik vienkāršiem komplimentiem!
   – Vienkāršiem? – Tobiass spēji pārstāja berzēt kāju. – Esmu sagrauts, kundze. Šajos apstākļos man tas šķita ļoti šarmants kompliments. Jebkurā gadījumā mans ievainojums ir labi sadzijis bez mesmerisma palīdzības.
   – Tev bieži sāp, sevišķi mitrā laikā. Tu izjūti diskomfortu arī tagad, vai ne?
   – Izrādās, ka viena vai divas glāzes brendija spēj paveikt brīnumus, – Tobiass atbildēja. – Es to iedzeršu, līdzko atgriezīšos mājās. Un tagad pietiks par to; turpini savu stāstu.
   Lavinija pievērsa uzmanību pāraugušajiem zaļumiem, kas kuploja tupat acu priekšā.
   – Kad Džesika Pelinga ieradās pie manis trešo un pēdējo reizi, es redzēju, ka viņa ir satraukta. Viņa vairs neuzdeva jautājumus, bet lika nekavējoties ievest viņu terapeitiska transa stāvoklī. Man tas nesagādāja grūtības. Patiesību sakot, viņa bija lieliska paciente. Es sāku Džesiku iztaujāt, lai noskaidrotu viņas baiļu cēloni. Izrādījās, ka viņa paniski baidās no sava vīra.
   – No Oskara Pelinga?
   – Jā. – Lavinija noskurinājās. – Viņi bija precēti tikai gadu, bet Džesika aprakstīja šaušalīgu kopdzīvi.
   Viņa atsauca atmiņā pēdējo Džesikas Pelingas apmeklējumu:
   – Oskars šovakar atkal dusmojas, – Džesika runāja neparasti mierīgā balsī, kas bija raksturīga transa stāvoklī nokļuvušajiem. – Viņš pārmet, ka es izvēlējos nepareizos šķīvjus vakariņām. Viņš apgalvo, ka es to darīju tīšām, lai apšaubītu viņa statusu mājā. Viņš aizrāda, ka esmu nepaklausīga, un ka nāksies mani atkal sodīt…
   Lavinija sajuta aukstu baiļu šautru.
   – Džesika, vai viņš tev vakar nodarīja pāri?
   – Jā. Viņš vienmēr nodara pāri, kad mani soda. Viņš apgalvo, ka es esmu pie tā vainīga, un ka viņš ir spiests mani sist.
   – Kas notika, Džesika?
   – Viņš aizsūta kalpotājus uz viņu istabām. Tad viņš satver mani aiz rokas. Viņš aizvelk mani uz guļamistabu un… dara man pāri. Viņš sit vēl un vēl…
   Lavinija aplūkoja Džesikas glīto seju. Tajā nemanīja nobrāzumus un zilumus.
   – Kur viņš tev sit, Džesika?
   – Pa krūtīm. Pa vēderu. Visur, izņemot seju. Viņš to nekad neskar, jo negrib, lai mani kāds žēlotu. Es esmu slikta sieva un noteikti izmantošu uzsistu aci vai pārsistu lūpu, lai panāktu līdzjūtību no cilvēkiem, kuri nezina, ka esmu pelnījusi sodu.
   Lavinija vērās viņā ar šausmu pilnu skatienu.
   – Vai viņš tev bieži dara pāri?
   – Dusmu lēkmes kļūst arvien biežākas. Šķiet, ka tuvojas brīdis, kad viņš pilnībā zaudēs kontroli. Skaidrs, ka viņš mani apprecēja mantojuma dēļ. Es domāju, ka drīz viņš mani nogalinās.
   Lavinija atvairīja atmiņas par šaušalīgo apmeklējumu.
   – Goda vārds, es vairs nespēju uzklausīt viņas skumjo stāstu, – Lavinija paskaidroja. – Es pārtraucu transa stāvokli un atstāstīju Džesikai dzirdēto.
   – Kā viņa reaģēja?
   – Viņai bija kauns. Sākumā viņa visu noliedza. Tomēr es redzēju, ka viņu moka gan garīgas, gan fiziskas ciešanas. Kad es to Džesikai pateicu, viņa sabruka un izplūda asarās.
   – Ko lai es daru? – Džesika jautāja caur asarām.
   – Ko darīt? – Laviniju izbrīnīja vienkāršais jautājums. – Tev, protams, nekavējoties jāpamet vīrs.
   – Esmu par to sapņojusi. – Džesika nosusināja acis ar Lavinijas pasniegto kabatas lakatiņu. – Tomēr viņš pārvalda manu naudu. Man nav tuvu ģimenes locekļu, kuriem lūgt palīdzību. Es nevaru atļauties nopirkt pat Londonas teātra biļeti. Ko es iesāktu, ja man izdotos aizbēgt? Es neprotu pelnīt naudu. Es nokļūtu uz ielas. Baidos, ka Oskars mani meklētu. Viņš necieš nepaklausīgas sievietes. Viņš mani atrastu un pēcāk šaušalīgi sodītu. Iespējams, ka viņš mani pat nogalinātu.
   – Tev ir jānoslēpjas. Tu vari pieņemt citu vārdu. Paziņo, ka esi atraitne.
   – Es nevaru to izdarīt bez naudas. – Džesika sažņaudza rokassomiņu. – Esmu kā slazdā.
   Lavinija paskatījās uz gredzenu Džesikas pirkstā.
   – Iespējams, ka ir izeja…
   – Es nebrīnos, ka tu iesaistījies šajā lietā, – Tobiass neizteiksmīgi noteica. – Ko tu darīji?
   – Džesikas pirkstā bija ļoti neparasts gredzens. Tas bija izgatavots no zelta un rotāts ar krāsainiem dārgakmeņiem un maziem, mirdzošiem briljantiem zieda formā. Es Džesikai par to apvaicājos. Viņa paskaidroja, ka gredzens ir ģimenes mantojums, un ka viņa to valkā, kopš pameta skolas solu. Tas izskatījās diezgan vērtīgs.
   Tobiass izklaidīgi palocīja galvu.
   – Tu pamudināji Džesiku izmantot gredzenu, lai iegūtu līdzekļus jaunai dzīvei.
   Lavinija paraustīja plecus.
   – Tā šķita pašsaprotama rīcība. Vienīgais citādais Džesikas problēmas risinājums bija Oskara Pelinga noindēšana. Man bija aizdomas, ka viņa nevēlēsies noslepkavot vīru.
   Tobiasa lūpu kaktiņš savilkās smaidā.
   – Atšķirībā no tevis?
   – Tas būtu pēdējais salmiņš, – Lavinija paskaidroja. – Lai nu kā, es domāju, ka nodoms izmantot gredzenu ir vislabākais. Es zināju, ka, ja Džesikai izdosies nokļūt Londonā, viņa varēs pārdot gredzenu par ievērojamu summu. Protams, ar to nepietiktu, lai ilgstoši uzturētu greznu dzīvesveidu, bet Džesika varētu iztikt līdz brīdim, kad atradīs darbu.
   – Dārgā, tu esi mainījusi savu dzīvi tik daudzas reizes, ka esi piemirsusi: ne visi spēj būt tik darbīgi un apņēmības pilni kā tu.
   Viņa nopūtās.
   – Iespējams, tev taisnība. Es uzskatīju savu plānu par nevainojamu, tomēr Džesika to uzklausīja ar šausmām. Viņai nepatika doma par jaunu identitāti un nepieciešamību sevi uzturēt. Redzi, viņa visu mūžu dzīvoja pārticībā. Doma par dzīvi bez bagātības viņu šausmināja.
   – Turklāt tas būtu netaisnīgi, – Tobiass prātoja, – jo nauda piederēja viņai.
   – Jā, protams. Es to ļoti labi sapratu. Tomēr, manuprāt, Džesikai bija tikai divas iespējas: atteikties no savas bagātības un pieņemt jaunu vārdu, vai arī ķerties pie indēšanas mākslas izpētes. Kā jau teicu, es nedomāju, ka viņa gribēs izmantot otro iespēju.
   – Reizēm tu mani biedē, Lavinija.
   – Muļķības! Esmu pārliecināta, ka tu manā vietā būtu sniedzis Džesikai tādu pašu padomu.
   Tobiass paraustīja plecus un klusēja.
   Lavinija sarauca pieri un apdomāja savu piezīmi.
   – Ņemu savus vārdus atpakaļ. Tu nebūtu Džesikai ieteicis izveidot jaunu identitāti. Tu parūpētos par to, lai Pelings iekļūtu nepatīkamā negadījumā.
   – Tā kā es nebiju tavā vietā, par to spriest ir bezjēdzīgi.
   – Reizēm jūs mani biedējat, ser.
   Tobiass pasmaidīja, jo domāja, ka Lavinija joko. Tomēr viņa runāja nopietni. Reizēm Tobiass viņu patiešām biedēja. Viņa dvēselē bija tumši nostūri. Reizēm Lavinija pēkšņi aptvēra, ka ļoti daudz ko par šo vīrieti nezina.
   – Kas notika ar Džesiku Pelingu? – viņš jautāja.
   – Es viņu nekad vairs neredzēju, – Lavinija nočukstēja. – Nākamajā dienā viņa izdarīja pašnāvību.
   – Kā? Vai viņa pārdozēja opija tinktūru? Vai iedzēra pārāk daudz magoņu ekstrakta?
   – Nē, Džesika izvēlējās daudz dramatiskāku metodi. Viņa devās izjādē spēcīgas vētras laikā un ielēca mutuļojošā upē. Viņas zirgs atgriezās mājās bez jātnieces. Vēlāk kalpone Pelinga kundzes guļamistabā atrada zīmīti, kurā bija aprakstīts viņas nodoms noslīcināties.
   – Hmm…
   Iestājās īss klusuma brīdis.
   – Viņas līķi tā arī neatrada.
   – Hmm…
   – Reizēm tā notika. – Lavinija sažņaudza plaukstas klēpī. Atmiņas par briesmīgo dienu bija tik nesenas un spilgtas, ka viņai trūka elpas. – Upe bija ļoti dziļa un bīstama. Reizēm kāds nelaimīgais plūdu laikā iekrita ūdenī un pazuda uz neatgriešanos.
   – Vai Oskars Pelings sievas nāvē vainoja tevi?
   – Jā. Uzreiz pēc tam, kad izmeklētāji atmeta cerības viņu atrast, Pelings mani uzrunāja uz ielas. Viņš bija tā pārskaities, ka es… es jutos nedroši.
   Tobiass sastinga.
   – Vai viņš tev kaut ko nodarīja? Vai viņš tevi aiztika, nodarīja pāri?
   No vīrieša nepielūdzamās sejas izteiksmes Lavinijai aizrāvās elpa. Viņa norija siekalas un steigšus turpināja stāstu.
   – Nē, – Lavinija attrauca. – Viņš neuzdrošinājās man uzbrukt tik daudzu aculiecinieku klātbūtnē. Tomēr viņš apgalvoja, ka mana ārstēšana novedusi Džesiku nāvē.
   – Skaidrs.
   – Pelings parūpējās par to, lai baumas par manu slikto darbu izplatītos visā lauku apvidū. Pēc neilga laika Oskars Pelings bija pilnībā sabojājis manu reputāciju šajā apkaimē. Es zaudēju visus klientus. – Lavinija apklusa. – Patiesību sakot, es šaubījos par to, vai gribu turpināt darbu šajā jomā.
   – Tu baidījies, ka Pelingam varētu būt taisnība un tava terapija bija viens no Džesikas nāves iemesliem.
   – Jā.
   Lavinija atklāja Tobiasam savu tumšāko noslēpumu. Piepeši viņa saprata, ka tieši tāpēc Oskara Pelinga ieraudzīšana atstāja uz viņu tik lielu iespaidu: intuīcija teica, ka šī tikšanās novedīs pie šaušalīgā mirkļa, kurā Tobiass uzzinās, ka Lavinija ir iesaistīta nevainīgas sievietes nāvē. Viņa ļoti labi zināja, ka Tobiass neuzticas mesmerisma zinātnei un tās praktiķiem. Lavinija bija gatava viņa reakcijai, vienlaikus prātodama, kad un kāpēc šī vīrieša domas par viņu bija kļuvušas tik svarīgas. Kāpēc Lavinijai tā rūpēja Tobiasa viedoklis par viņu?
   – Klausies uzmanīgi, Lavinija. – Tobiass pastiepa savu lielo, spēcīgo plaukstu un uzlika to uz sievietes cieši savītajiem pirkstiem. – Tu neesi vainīga. Tu gribēji tikai palīdzēt. Tā bija smaga situācija, ko var risināt tikai ar galējiem līdzekļiem. Tavs plāns izmantot Džesikas gredzenu, lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi, bija izcils. Tu neesi vainīga pie tā, ka viņai pietrūka gribasspēka to īstenot.
   Sākumā Lavinija domāja, ka pārklausījusies. Tobiass viņu nevainoja nelaimē. Pasaule piepeši šķita gaišāka, gaiss – viegls un smaržīgs. Viņa atļāvās no jauna ieelpot.
   – Tomēr pastāv iespēja, ka, pamudinot Džesiku uzņemties tādu risku, es piespiedu viņu apzināties savu bezpalīdzīgumu un liku ļauties izmisumam. – Lavinija savilka pirkstus ciešāk. – Iespējams, ka es atņēmu viņai cerību, un vienīgā izeja izrādījās pašnāvība.
   – Tu viņai atklāji veidu, kā aizbēgt. Džesikai atlika to tikai izmantot. – Tobiass pievilka Laviniju sev klāt un apskāva. – Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos.
   Piekļauties vīrieša augumam bija neparasti patīkami. Ar viņu bija grūti sadzīvot, tomēr reizēm Tobiasa rāmais spēks Laviniju nomierināja.
   Viņš nevainoja Laviniju notikušajā.
   – Man nevajadzēja tā uztraukties, ieraugot Pelingu, – pēc īsa brīža Lavinija ierunājās. – Ir pašsaprotami, ka tāds turīgs, ievērojams vīrs kā Pelings reizēm ieradīsies Londonā, jo īpaši saistībā ar iepirkšanos un lietišķiem darījumiem.
   – Taisnība.
   – Un arī fakts, ka es viņu ieraudzīju dzīvā tirdzniecības ielā, nemaz nav neparasts. Galu galā Londona daudzējādā ziņā ir maza, sevišķi iepērkoties.
   – Ne jau pazīstama cilvēka ieraudzīšana tevi nobiedēja, – Tobiass paskaidroja. – Satiekot Pelingu, tu atsauci atmiņā notikumus, kuru rezultātā tika sagrauta tava mesmeristes karjera.
   – Daļēji. – Galvenokārt es nobijos tāpēc, ka jutu – man nāksies to visu tev pastāstīt. Tāpēc man vajadzēja iedzert tēju. Tāpēc es nokavēju. Es negribēju atklāt tev šo stāstu.
   Tomēr tas bija noticis. Patiesība nāca gaismā, un Tobiass neturēja ļaunu prātu. Gluži otrādi – viņš apgalvoja, ka Lavinija ir darījusi tikai labu. Tas bija brīnišķīgi.
   – Tagad tev ir cita karjera, Lavinija, – Tobiass turpināja uzmundrinošā balsī. – Pagātnes notikumiem vairs nav nozīmes.
   Viņa atslāba vēl vairāk un izbaudīja vīrieša auguma siltumu.
   Pēc brīža Tobiass atbalstīja Lavinijas galvu sava elkoņa izliekumā un piespieda savas lūpas viņējām.
   – Šeit ir mazliet par aukstu tādām nodarbēm, – Lavinija murmināja.
   – Es tevi sasildīšu, – viņš apsolīja.

Ceturtā nodaļa

   Entonijam nepatika nelielais dedzīgu, jaunu kavalieru bariņš, kas apstāja Emelīnu uz kāpnēm pie ieejas institūtā. Viņi visi gribēja apspriest nupat apmeklēto lekciju, tomēr Entonijam bija aizdomas, ka lielākajai daļai vīriešu ir citi nolūki. Tomēr Emelīna to, šķiet, pat nenojauta. Viņa bija aizņemta ar centieniem aizstāvēt savu viedokli.
   – Diemžēl Leksingtona kungs Itālijā ir pavadījis īsu laiku vai pat vispār nav tur bijis, – Emelīna paziņoja. – Viņš ļoti vāji aprakstīja Romas pieminekļus un strūklakas. Mēs ar tēva māsu nesen izmantojām izdevību pabūt šajā pilsētā, un es…
   – Tas izskaidro jūsu brīnišķīgo gaumi, – kvēlā balsī iesaucās viens džentlmenis. – Patiesi, jūsu kleita ir visskaistākajā dzintara krāsā. Tā ir debesjuma krāsa saulrietā. To pārspēj vienīgi jūsu acu mirdzums, Emelīnas jaunkundze!
   No vairākām pusēm atskanēja apstiprinoša murdoņa.
   Emelīna nesamulsa.
   – Paldies, ser. Kā jau teicu, mēs ar tēva māsu izmantojām izdevību vairākus mēnešus dzīvot Romā, un varu galvot, ka Leksingtona kungs apsprieda tēmu ļoti pavirši. Viņam neizdevās atspoguļot pieminekļu patieso eleganci. Starp citu, atrodoties Itālijā, es radīju vairākas skices un dažus zīmējumus…
   – Es ļoti gribētu aplūkot jūsu skices, Emelīnas jaunkundze, – atskanēja balss pūļa malā.
   – Es arī, Emelīnas jaunkundze!
   – Neviens, pat vissatriecošākais piemineklis nelīdzinās jūsu pašas elegancei, Emelīnas jaunkundze, – kāds glaimoja.
   Entonijs juta, ka viņam pietiek. Viņš demonstratīvi izvilka pulksteni no kabatas.
   – Diemžēl man jūs jāiztraucē, Emelīnas jaunkundze. Kļūst vēls. Es apsolīju jūsu tēva māsai, ka nogādāšu jūs mājās līdz pulksten pieciem. Mums jāpasteidzas.
   – Jā, protams. – Emelīna apveltīja vīriešu bariņu ar neatvairāmu smaidu. – Sinklēra kungam taisnība. Mums jādodas. Bet man ļoti patika mūsu saruna. Tas ir patiešām brīnišķīgi: es nenojautu, ka tik daudzi no jums interesējas par Romas strūklakām un pieminekļiem.
   – Esmu sajūsmā, Emelīnas jaunkundze, – teica un paklanījās kāds džentlmenis. Viņa mētelis bija tik cieši pašūts, ka Entonijs brīnījās par šā vīrieša spēju tajā pakustināt rokas.
   – Mani valdzina mūsu sarunas temats un jūsu piebildes.
   – Esmu kā apburts, – piebilda vēl kāds.
   Pēc tam visi vīrieši pūlējās pierādīt Emelīnai, ka ar savām intelektuālajām interesēm pārspēj pārējos.
   Entonijs ar grūtībām apspieda vēlmi atiezt zobus. Viņš ielika Emelīnas roku sava elkoņa izliekumā un veda viņu lejup pa kāpnēm. Aiz abu mugurām atskanēja skaļas atvadas.
   – Nezināju, ka mums ir tik maz laika, – Emelīna murmināja.
   – Neraizējies, – Entonijs atbildēja, – mēs atgriezīsimies mājās laicīgi, un tavai tēva māsai nebūs iemesla bažīties.
   – Kā tev patika Leksingtona kunga lekcija? – viņa turpināja.
   Entonijs brīdi vilcinājās un paraustīja plecus.
   – Patiesību sakot, man tā šķita diezgan garlaicīga.
   Emelīna sirsnīgi iesmējās.
   – Par to mēs visi esam vienisprātis. Tomēr man šī pēcpusdiena ļoti patika.
   – Man arī.
   Entonijs būtu vēl labākā noskaņojumā, ja nebūtu bijis spiests virzīties cauri dendiju pūlim auditorijā. Viņš bija pārliecināts, ka vīrieši tur atradās ne jau romiešu pieminekļu un strūklaku dēļ. Viņu ēsma bija Emelīna. Pēc vairākiem veiksmīgiem svinīgu pasākumu apmeklējumiem viņa bija “modē”.
   Viņš apzinājās, ka mantojuma un ģimenes saišu trūkuma dēļ Emelīna neuzturēsies augstākajā sabiedrībā ilgstoši, par spīti Lavinijas pītajām intrigām. Turklāt piesardzīgās māmuļas savedējas neļaus saviem dēliem pievērst Emelīnai pārlieku daudz uzmanības.
   Diemžēl daudzi augstākās sabiedrības jaunieši tik un tā interesējās par skaisto un neparasto sievieti. Netrūka arī bezdievju un izvirtuļu, kuri centās viņu pavedināt izklaides nolūkos.
   Entonijs uzņēmās Emelīnas aizstāvja lomu un uzskatīja par savu pienākumu pasargāt viņu no negribētas uzmanības. Tomēr pēdējā laikā viņam bija aizdomas, ka pašai Emelīnai kārojas pieņemt šo uzmanību.
   Viss būtu daudz vienkāršāk, ja Entonijs drīkstētu atklāt savas jūtas un lūgt viņas roku. Tomēr viņš nevarēja nodrošināt Emelīnai tādu dzīvesveidu, kādu viņa bija pelnījusi.
   Entonijs daudz laika veltīja pārdomām par savām problēmām un to iespējamiem risinājumiem. Visas idejas atdūrās pret vienu un to pašu šķērsli: bija jāatrod ienesīgs ienākumu avots, turklāt drīz, pirms kāds no Emelīnas pielūdzējiem iespītēs saviem vecākiem, savaldzinās meiteni un aizvedīs viņu projām.
   Gājiens uz nelielo namu Klērmontleinā bija ātrs – ne tikai tāpēc, ka pēcpusdiena tuvojās noslēgumam, bet arī tādēļ, ka debesu pamali draudīgi iekrāsoja tuvējā lietus mākoņi.
   – Vai kaut kas nav kārtībā? – Emelīna jautāja, kad viņi nokļuva pie mazā parka un nogriezās ap stūri. – Vai tu slikti jūties?
   Entonijs sarāvās. Bija nepatīkami uzzināt, ka Emelīna uzskata viņu par slimīgu.
   – Nē, es neesmu slims. Es domāju.
   – Ak tā… Tu izskaties tā, it kā nevarētu sagremot iepriekš apēsto saldējumu.
   – Emelīna, es esmu vesels.
   – Es tikai uztraucos par tevi.
   – Emelīna, tava tēva māsa skaidri norādīja, ka vēlas, lai tu piedalies vēl vienā svinīgo pasākumu sezonā, pirms pieņem precību piedāvājumu.
   – Kāds precībām ar to sakars?
   Entonijs saņēma drosmi.
   – Ir ticams, ka drīz vien kāds no tiem… tiem džentlmeņiem, kuri tevi ielenca pēc šodienas lekcijas, varētu lūgt tavu roku.
   – Es par to šaubos. Viņu mammas un tēti to nepieļautu. Viņi visi var meklēt augstdzimušas līgavas un, kad pienāks laiks, tieši to arī darīs.
   – Nereti pārsteidzīgi vīrieši mēdz… saieties ar sievietēm, kuras viņu vecāki neuzskata par piemērotām sievas lomai, – Entonijs drūmi noskaldīja.
   – Tā allaž rīkojas džentlmeņi dzejas grāmatās, kuras tā patīk Lavinijai, vai ne? – Emelīna iesmējās. – Cik romantiski! Tomēr es neesmu tāda sieviete, kas varētu iedvesmot kādu aizbēgt no mājām un slepus apprecēties.
   – Tu esi tieši tāda sieviete. – Entonijs piepeši aprāvās un pagriezās pret viņu. – Emelīna, tev jābūt uzmanīgai. Nevar zināt, kad nakts vidū pie tavas guļamistabas loga uzradīsies kāds izvirtulis un lūgs tevi kāpt karietē, kas gaidīs uz ielas. – Pats Entonijs bija par to fantazējis.
   – Laulības Gretnagrīnā? – Emelīna iepleta acis. – Muļķības! Es nespēju iztēloties kādu no tiem džentlmeņiem darām kaut ko tik aizraujošu.
   Entonija vēderā iedūrās asa sāpe.
   – Tātad tu domā, ka aizbēgt kopā ar kādu dendiju tukšgalvi ir aizraujoši?
   – Jā, protams!
   Viņam pārskrēja aukstas tirpas.
   Tad Emelīnas lūpās parādījās smaids.
   – Protams, tas ir neiespējami.
   – Neiespējami. – Entonijs pieķērās pie šī vārda kā pie pēdējā salmiņa. – Jā, protams. Pilnīgi neiespējami.
   – Bez šaubām.
   Tomēr tas bija iespējams, un Entonijs to skaidri apzinājās. Iepriekšējā svinīgo pasākumu sezonā viņš dzirdēja par vismaz vienu tādu gadījumu, un šajā sezonā tas noteikti notiks vēlreiz. Agri vai vēlu jauns pāris, kam aizliegts precēties, nakts vidū aizbēgs uz Gretnagrīnu. Ja pārskaitušies tēvi laikus nesadzīs viņiem pēdas, pāris atgriezīsies jaunlaulāto statusā. Vecāki būs spiesti pieņemt laulību. Un augstākajā sabiedrībā būs jauna viela baumām pie tējas tases.
   Ja Entonijam piemistu kaut kripata veselā saprāta, viņš ciestu klusu. Tomēr viņš noklepojās.
   – Kāpēc tu domā, ka ir neiespējami slepus apprecēties ar kādu no šiem džentlmeņiem? – viņš piesardzīgi vaicāja.
   – Tāpēc, ka es neesmu iemīlējusies nevienā no viņiem. – Viņa ielūkojās nelielajā, pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī. – Nāc nu, Entonij, mums jāsteidzas, citādi salīsim! Lavinija ļoti dusmosies, ja sabojāšu jauno kleitu.
   Viņa nav iemīlējusies nevienā pielūdzējā.
   Entonijs sev piekodināja, ka tas nenozīmē, ka Emelīna mīl viņu. Tomēr viņa neloloja jūtas pret citu vīrieti.
   Viņam uzreiz uzlabojās garastāvoklis. Vīrietis plati pasmaidīja.
   – Neuztraucies, Emelīna. Tāda lēdija, kura spēj sadarboties ar Tobiasu, nekritīs ģībonī sabojātas kleitas dēļ.
   Emelīna iesmējās.
   – Tu nenojaut, cik augstās domās Lavinija ir par Frančeskas kundzes kleitām. Viņa tās uzskata par labiem ieguldījumiem.
   Diemžēl Entonijs ļoti labi zināja, kāpēc Lavinija ieguldīja daudz naudas ekskluzīvas šuvējas darinājumos. Viņa joprojām cerēja veiksmīgi izprecināt Emelīnu.
   Pusceļā uz Emelīnas mājām Klērmontleinā viņš ieraudzīja, ka Tobiass un Lavinija devās augšup pa septītā nama kāpnēm.
   – Izskatās, ka mēs neesam vienīgi kavētāji, – Emelīna līksmi teica. – Lavinija un Mārča kungs droši vien bijuši izkustēties.
   Entonijs aplūkoja Tobiasu, kurš atbalstījās pret dzelzs margām, kamēr Lavinija meklēja atslēgu rokassomiņā. Svaiņa apmierinātība bija manāma pa gabalu. Tobiass izskatījās kā milzu zvērs, kurš atpūšas pēc veiksmīgām medībām.
   – Viņi izkustējušies ne pa jokam, – Entonijs nomurmināja.
   – Kā, lūdzu? – Emelīna uzmeta viņam ziņkāru skatienu.
   Par laimi, viņam nenācās izskaidrot savu piezīmi. Tobiass pagrieza galvu un ieraudzīja jauniešus tuvojamies kāpnēm.
   – Labdien, Emelīnas jaunkundze. – Viņš palocīja galvu. – Kā jums patika lekcija?
   – Pasniedzējs nebija tik zinošs, kā gribētos, bet mēs ar Entoniju tik un tā labi pavadījām laiku, – Emelīna līksmi atbildēja.
   Čiltona kundze atvēra durvis tieši brīdī, kad Lavinija atrada atslēgu.
   – Vai ienāksi padzert tēju? – Lavinija uzrunāja Entoniju.
   – Pateicos, bet nē. – Viņš uzsvērti palūkojās uz Tobiasu. – Es gribu parunāt ar tevi, ja neiebilsti.
   Tobiass iepleta acis un atvirzījās no dzelzs margām.
   – Vai varam parunāt vēlāk?
   – Diemžēl nē. Mums jāapspriež svarīgi jautājumi.
   – Labi. Parunāsim ceļā uz manu klubu. – Tobiass pievērsās Lavinijai. – Visu labu, kundze!
   – Uz redzēšanos, ser!
   Entoniju izbrīnīja neierasti sirsnīgās atvadas, bet Tobiass uz to nereaģēja.
   Viņi nogaidīja, līdz dāmas droši nokļuva savas mājas vestibilā, un tad devās uz ielas stūri, lai sameklētu braucamo.
   Karieti izdevās apturēt bez grūtībām, un abi vīrieši iekāpa.
   Tobiass iekārtojās sēdvietā un vērtējoši nopētīja Entoniju.
   – Vai kaut kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu apēdis karoti rūgtu zāļu.
   Jau otro reizi pēdējās stundas laikā kāds, ieraudzījis Entonija sejas izteiksmi, noturēja viņu par slimu. Tas kaitināja.
   – Man nepieciešama liela naudas summa, – viņš paziņoja.
   – Tāpat kā mums visiem. – Tobiass izstiepa kreiso kāju. – Ja tu atradīsi naudu, dod man ziņu, un mēs varēsim to tērēt kopā.
   – Es runāju nopietni. Gribu iegūt pietiekamu naudas summu, lai nodrošinātu sievai izsmalcinātu dzīvesveidu.
   – Pie velna! – Tobiass ieskatījās viņam acīs. – Tu esi iemīlējies Emelīnas jaunkundzē, vai ne?
   – Jā.
   – Nolāpīts; es jau baidījos, ka tā notiks! Vai tu esi atklājis viņai savas jūtas?
   – Protams, ka nē. Es nedrīkstu to darīt, jo nevaru lūgt viņas roku.
   Tobiass saprotoši palocīja galvu.
   – Jo tev nav lielas naudas.
   Entonijs pabungoja pirkstus pret loga malu.
   – Es par to daudz domāju.
   – Dievs, pasargi mūs no jauniem vīriešiem, kuri pārāk daudz domā!
   – Esmu apņēmības pilns.
   – Jā, to es redzu. Es pieņemu, ka esi izdomājis, kā iegūt nepieciešamo bagātību.
   – Man labi padodas kāršu spēle. Ja nedaudz patrenēšos…
   – Nē.
   – Tiesa, es neesmu spēlējis ar lielām likmēm, jo tu vienmēr izturies noraidoši pret azartspēlēm, tomēr domāju, ka man varētu veikties.
   – Nē.
   – Uzklausi mani! – Entonijs apņēmības pilns paliecās uz priekšu. – Lielākā daļa spēlmaņu nerīkojas saskaņā ar loģiku. Viņi parasti uzsāk spēli pēc tam, kad iztukšojuši ne vienu vien glāzīti. Nebrīnos, ka vairums džentlmeņu pazaudē daudz naudas. Tomēr es plānoju uztvert spēli kā matemātisku problēmu.
   – Tava māsa man spokosies, ja ļaušu tev nogrimt šajā purvā. Tu tikpat labi kā es zini, ka viņa vairāk par visu pasaulē baidījās, ka tu varētu kļūt par spēlmani.
   – Es zinu, ka Anna baidījās, ka nokļūšu trūkumā tāpat kā mūsu tēvs. Es galvoju, ka tā nenotiks.
   – Pie velna, Anna uztraucās ne jau par to, ka jūsu tēvs pazaudēja visu, jo nespēja pretoties nolāpīto spēļu galdu kārdinājumam. Viņa uztraucās par to, ka tēvu nogalināja strīdā par kārtīm, kad viņš centās atgūt naudu. Ilgstoši šādu karjeru uzturēt nav iespējams.
   – Es neesmu tēvs.
   – Zinu.
   Entonijs sastinga. Viņš baidījās no šī strīda jau kopš brīža, kad izdomāja savu plānu. Tas bija sarežģīts, tomēr Entonijs sev iestāstīja, ka jātiek ar to galā.
   – Es negribu ar tevi par to strīdēties, – viņš teica. – Mēs abi zinām, ka tu nevari mani apturēt. Es vairs neesmu zēns. Es pats pieņemšu lēmumus.
   Tobiasa skatiens draudīgi satumsa. Daudzo gadu laikā, kad Tobiass bija Entonijam tēva vietā, viņš reti kad bija redzējis tik aukstu un draudīgu skatienu viņa sejā. Entonijam pārskrēja saltas tirpas.
   – Klausies uzmanīgi, – Tobiass ierunājās klusā, draudīgā balsī. – Ja tu dosies pie spēļu galdiem, es to tā neatstāšu. Tu domā, ka es tevi nevaru apturēt, bet, tici man: tu no manis vaļā netiksi. Es esmu atbildīgs par tevi Annas priekšā un turēšu viņai doto solījumu.
   Entonijs zināja, ka nebūs viegli. Viņš dziļi ievilka elpu un izslējās.
   – Es negribu ar tevi strīdēties, – viņš teica. – Tu labi zini, ka es cienu tevi pašu un tevis doto solījumu. Tomēr es esmu izmisis, un man nav izvēles.
   Tobiass neturpināja viņu pamācīt, bet pievērsa uzmanību krēslā tītajai ielai aiz loga. Iestājās dziļš, smags klusums.
   Entonijs to nespēja izturēt ilgi. Viņš mēģināja uzlabot drūmo atmosfēru karietē.
   – Tobias? Vai tu ar mani nekad vairs nerunāsi? – Viņš pasmaidīja samocītu smaidu. – Tas nav tev raksturīgi. Es domāju, ka tu būsi uzstājīgāks, piemēram, draudēsi atņemt man ceturkšņa pabalstu.
   – Es tev pirms brīža teicu, ka ne tev vienīgajam noderētu liela bagātība.
   Entonijs samulsa.
   – Es domāju, ka tu joko.
   – Vari būt drošs, ka es nejokoju.
   Atklāsme ķēra Entoniju kā zibens.
   – Ak Dievs, runa ir par Leika kundzi, vai ne? Vai tu grasies lūgt viņas roku?
   Tobiass ļoti lēni pagrieza galvu.
   – Es neesmu tiesīgs lūgt viņas roku, tāpat kā tu neesi tiesīgs bildināt Emelīnas jaunkundzi.
   Entonijs saprata, ka labāka iespēja vairs neradīsies. Bija laiks pievērsties otrajai rūpīgi izstrādātā plāna daļai.
   – Gluži otrādi, – viņš teica. – Tu neesi tik sliktā situācijā. Es tevi pat apskaužu. Galu galā tev ir resursi. Tu par izmeklētāja darbu reizēm iekasē lielu samaksu.
   – Mans darbs ir ļoti haotisks un neparedzams naudas pelnīšanas veids, un tu to ļoti labi zini.
   – Dava kundze tevi dāsni atalgoja par izmeklēšanu “vaska slepkavību” lietā. Tu ieguvi pietiekami daudz naudas, lai to ieguldītu Krekenbērna kuģī, vai ne?
   – Es varēju atļauties iegādāties tikai vienu akciju. Turklāt to, vai ieguldījums atmaksāsies un par kādu summu, es uzzināšu tikai tad, kad nolāpītais kuģis atgriezīsies no austrumiem. Līdz tam vēl ir vairāki mēneši.
   – Tikmēr tev pacietīgi jāgaida un jācer, ka Leika kundzi nesavaldzinās cits džentlmenis, kurš var atļauties uzturēt sievu, – Entonijs piebilda.
   – Kā redzi, man tavas problēmas nav svešas.
   Entonijs paraustīja plecus.
   – Ja tas liek tev justies labāk, es nedomāju, ka Leika kundze precētos naudas dēļ.
   Tobiass neatbildēja un atkal pievērsās skatam aiz loga.
   – Emelīna man atklāja Lavinijas viedokli par laulībām, – Entonijs turpināja.
   Tas piesaistīja Tobiasa uzmanību.
   – Ko Emelīnas jaunkundze tev stāstīja?
   – Viņa ir pārliecināta, ka, par spīti biežajām runām par naudas nozīmi, dziļi sirdī Leika kundze ir romantiķe.
   – Lavinija? Romantiķe? No kurienes Emelīnai tāda pārliecība?
   – Es pieļauju, ka uz šādām domām viņu uzvedināja Leika kundzes interese par romantisku dzeju.
   Tobiass apdomāja dzirdēto un papurināja galvu.
   – Taisnība, Lavinijai ļoti patīk dzeja, bet viņa noteikti pieņem lēmumus neatkarīgi no tā.
   Entonijs klusi nopūtās. Viņš sev atgādināja, ka Tobiass ir lielisks cilvēks, tomēr viņam pietrūka pacietības veikt romantiskus vai sentimentālus žestus. Viņš nepūlējās apburt sievietes ar šarmu.
   – Emelīna ir pilnīgi pārliecināta, ka savu romantisko fantāziju dēļ Leika kundze nemūžam nepiekristu laulībai bez mīlestības, – Entonijs pacietīgi paskaidroja, – pat ja tā viņu materiāli nodrošinātu.
   – Hmm…
   Citos apstākļos Tobiasa drūmā izturēšanās būtu gandrīz smieklīga. Tomēr šobrīd Entonijam bija žēl svaiņa.
   Tobiass pagātnē ļāvās īslaicīgiem romāniem, bet kopš Annas un mazuļa nāves pirms daudziem gadiem Entonija svainis ne reizi nebija mulsis sievietes dēļ. Līdz šim brīdim. Viņa attiecības ar Leika kundzi bija nopietnas. Tobiasam bija nepieciešama palīdzība.
   Entonijs noklepojās.
   – Manuprāt, tavām attiecībām ar Leika kundzi noderētu romantiska pieeja. Esmu ievērojis, ka reizēm tu pret viņu izturies visai skarbi.
   – Jā, jo viņa strīdas ar mani par visu. Nekad dzīvē neesmu saticis tik ietiepīgu sievieti!
   – Varu derēt, ka viņa nogurst no tavām nemitīgajām pavēlēm.
   Tobiasa žoklis saspringa.
   – Pie velna! Es nevaru atdarināt Baironu vai viņam līdzīgos. Pirmkārt, esmu par vecu, lai izliktos par romantisku dzejnieku. Otrkārt, es neprotu rakstīt pantiņus.
   – Es neapgalvoju, ka tev jākļūst par dzejnieku. Bet tu varētu izteikties “dzejiskāk”.
   Tobiass samiedza acis.
   – Piemēram?
   – Piemēram, no rīta satiekoties, tu varētu paziņot, ka viņa līdzinās dievietei.
   – Dievietei? Vai tu esi jucis?
   – Tas ir tikai ierosinājums.
   Tobiass sāka berzēt kreiso kāju. Viņš ilgi klusēja.
   – Kurai dievietei? – viņš beidzot ierunājās.
   – Nu, ir pilnīgi droši salīdzināt sievieti ar Venēru.
   – Ar Venēru. Tās ir blēņas. Lavinija par to skaļi smietos.
   – Es tā nedomāju, – Entonijs klusā balsī atbildēja. – Neviena sieviete nesmietos, ja rīta agrumā tiktu pielīdzināta Venērai.
   – Ak tā…
   Entonijs nosprieda, ka ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos. Pienāca laiks pievērsties svarīgākajam jautājumam.
   – Ja man izdotos sarūpēt naudu, – viņš izmeta, – varbūt Krekenbērns arī man atļautu iegādāties viņa kuģa akciju.
   – Tu nedabūsi ieguldījumam nepieciešamo naudu tajos šaušalīgajos klubos, kur muļķi cer tikt pie bagātības, riskējot kāršu spēlē, – Tobiass teica. – Ne velti to sauc par spēļu elli.
   Drūmās ēnas uz karietes sienām kļuva garākas.
   Tobiass saknieba lūpas.
   – Esmu tev daudzas reizes teicis, ka tu varētu kļūt par lielisku uzņēmēju. Tu esi labs rēķinātājs un pievērs uzmanību sīkumiem. Krekenbērns ar lielāko prieku ieteiktu tevi kā darbinieku saviem draugiem.
   – Mani tāds darbs neinteresē.
   Iestājās klusums.
   – Man ir vēl viens ieteikums, – Entonijs ierunājās. Viņš piesardzīgi tuvojās mērķim.
   Tobiass izskatījās aizdomu pilns.
   – Kāds?
   – Tu varētu pieņemt mani darbā par palīgu.
   – Tu jau reizēm dari palīga darbu.
   – Tikai neoficiāli. – Entonijs ar prieku runāja par savu ieceri. Viņš par to domāja visu pēcpusdienu. – Es vēlos ieņemt tava oficiālā palīga amatu. Atlīdzības vietā tu man iemācīsi, kā veikt privātu izmeklēšanu.
   – Ko tu ceri iegūt?
   – Ienākumus, – Entonijs atbildēja.
   – Ceturkšņa maksājumu vietā? – Tobiass sausā balsī jautāja.
   – Tieši tā. Es priecātos arī par prēmijām. – Vai ne? Nekas nav labāks par prēmiju.
   Entonijs dziļi ievilka elpu.
   – Vai tu vismaz apdomāsi manu piedāvājumu?
   Tobiass ielūkojās viņa acīs.
   – Tu patiešām runā nopietni?
   – Vairāk nekā jebkad agrāk. Es uzskatu, ka man ir dotības, lai strādātu šo darbu.
   – Es nedomāju, ka šādas dotības pastāv, – Tobiass atbildēja. – Mana pieredze liecina, ka cilvēki kļūst par izmeklētājiem tad, kad citās, cienījamās profesijās neizdodas nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai nebūtu jādzīvo nabagmājā. Gluži kā ar prostitūciju.

Piektā nodaļa

   Emelīna palūkojās uz Laviniju pāri brokastu galdam.
   – Vai tu esi pārliecināta, ka satikšanās ar Oskaru Pelingu nav uz tevi atstājusi paliekošu iespaidu?
   – Es atzīstu, ka izbijos, viņu ieraugot. – Lavinija atvēra avīzi. – Tomēr esmu atguvusies. Paldies, ka apvaicājies.
   “Pateicoties tam, ka vairs nebūšu spiesta glabāt savu tumšo noslēpumu no Tobiasa,” viņa domās noteica.
   – Tu tā dari vienmēr.
   – Ko tad?
   Emelīna pasmaidīja.
   – Atgūsties. Tev piemīt talants atkopties pēc nelaimes, mana dārgā tante.
   – Nu, man nav izvēles, vai ne? – Lavinija iedzēra malku kafijas. – Kā jau teicu, pēc atgriešanās Londonā es agri vai vēlu būtu satikusi Oskaru Pelingu. Pat tiem džentlmeņiem, kuri dod priekšroku dzīvei savā īpašumā, un pie tiem pieder arī Pelings, periodiski jāierodas Londonā lietišķās darīšanās. Šķita, ka viņš mani neredzēja.
   – Tev taisnība. – Emelīna saviebās. – Viņš ir briesmīgs cilvēks. Drīz vien viņš atgriezīsies savā īpašumā.
   – Jā, noteikti. Cik atceros, viņam nepatika augstākās sabiedrības aktivitātes. – Lavinija pāršķīra laikraksta lappusi. “Kāda starpība, ja Tobiass zina patiesību un netur uz mani ļaunu prātu?” Šorīt dzīve rādījās krietni gaišākās krāsās nekā iepriekš.
   Emelīna paņēma ievārījumu no nelielā trauka galda vidū.
   – Ja neiebilsti, es gribētu ar tevi aprunāties.
   – Mēs jau runājam.
   – Gribu apspriest kaut ko svarīgu. Es pēdējā laikā domāju par savu karjeru.
   – Tev nav karjeras.
   Lavinija nenovērsās no avīzes. Uz galda blakus viņas kafijas tasei bija nolikta papīra lapa un zīmulis. Pēc rūpīgām pārdomām Lavinija nolēma, ka pirms sludinājuma ievietošanas laikrakstā tas rūpīgi jāizpēta.
   Tāpēc viņa nolēma pierakstīt īpaši iedarbīgus vārdus un frāzes, kas atrodamas vispievilcīgākajos sludinājumos. Viņas mērķis bija izstrādāt saistošu vārdu krājumu, ko ar laiku izmantot savos izmeklētājas pakalpojumu sludinājumos.
   Rīta laikrakstā bija ievietoti dažādi sludinājumi. Lielākā daļa neatstāja uz Laviniju paliekošu iespaidu. Vienā sludinājumā tika piedāvāts izīrēt istabu “ar patīkamu skatu uz parku”, citā “moderniem džentlmeņiem tiek piedāvāti neatkārtojami kokvilnas krekli, kas novērsīs spēcīgu svīšanu”.
   Pagaidām interesantāko sludinājumu bija ievietojis doktors Dž. A. Dārfīlds, kurš piedāvāja “ārstēšanu atraitnēm un precētām dāmām, kuras apgrūtina vāji nervi un sieviešu histērija”. Viņš solīja “ārkārtīgi iedarbīgas ārstēšanas metodes, kas īpaši pielāgotas sieviešu ķermeņa uzbūvei”.
   – Tieši tā, – Emelīna turpināja, – man nav karjeras.
   – Protams, kā gan citādi? – Lavinija prātoja par sludinājumu, kurā piedāvāja ārstēt sieviešu histēriju. – Ko tu domā par frāzi “ārkārtīgi iedarbīgas ārstēšanas metodes”?
   – Pārāk medicīniski. Lavinij, tu manī neklausies! Es gribu apspriest savu nākotni.
   – Kas vainas tavai nākotnei? – Lavinija paņēma zīmuli un pierakstīja vārdus “ārkārtīgi” un “iedarbīgs”. – Manuprāt, tā rādās gaišās krāsās. Pateicoties Džoanai Davai, mēs esam saņēmušas ielūgumus uz svarīgākajiem sabiedriskajiem pasākumiem: Stilvoteras balli un pašas Džoanas plānoto pasākumu. Starp citu, mums jādodas pie Frančeskas kundzes un jāpielaiko kleitas.
   – Jā, zinu. Bet es negribu runāt par ballēm un apģērbiem.
   – Emelīna apklusa. – Vēlos apgūt kādu profesiju, Lavinij.
   – Muļķības. – Lavinija, pieri saraukusi, aplūkoja modista sludinājumu: “Lieliska izvēle ar labu gaumi apveltītām personām, kuras vēlas valkāt tikai vismodernākās cepures”. – Neviens augstākās sabiedrības vīrietis nevēlas sievu, kurai ir karjera. Kā tu domā, vai man aprakstīt savus pakalpojumus kā “modernus”?
   – Nedomāju, ka privātai izmeklēšanai jābūt “modernai”.
   – Gluži otrādi: ja vēlos piesaistīt ekskluzīvus klientus, man jāatstāj moderns iespaids neatkarīgi no piedāvāto pakalpojumu būtības. Augstākās sabiedrības pārstāvjiem ir ļoti svarīgi būt moderniem.
   – Lavinij, es negribu apprecēt vīrieti no augstākās sabiedrības. Tas ir ļaunākais, ko varu iztēloties.
   Lavinija pierakstīja vārdu “moderns”.
   – Vai tu gribi apprecēt lauksaimnieku? Cik man zināms, ne tev, ne man nepatīk dzīve laukos.
   – Es negrasos apprecēt lauksaimnieku. Esmu nolēmusi kļūt par tavu sabiedroto.
   – Ko tas nozīmē? Tu jau esi mana sabiedrotā. Mēs pavadām laiku kopā katru dienu. Ko tu domā par frāzi “iedarbīgi līdzekļi ieinteresētiem džentlmeņiem, ievērojot konfidencialitāti un piesardzību”? Izklausās interesanti, vai ne?
   – Jā. – Emelīna sarauca pieri. – Tomēr es nesaprotu, ko tas nozīmē.
   – Es arī ne. – Lavinija saknieba lūpas. – Tā gan ir problēma. Varbūt vajadzīgi citi vārdi… – Kāds atvēra nama ārdurvis. To izdzirdējusi, Lavinija apklusa. – Šķiet, ka mums ir viesis. Ir pārāk agrs, lai uzņemtu ciemiņus. Varbūt tas ir jauns klients?
   – Drīzāk jau Mārča kungs. – Emelīna paņēma vēl vienu siltu smalkmaizīti. – Esmu ievērojusi, ka viņš saziņā ar tevi vairs neievēro pieklājības normas.
   – Tāpat kā iepriekš, – Lavinija murmināja. – Tu droši vien atceries, ka mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš sadragāja skulptūru mūsu veikaliņā Romā. Manuprāt, kopš tā laika viņš nav uzlabojis savas sociālās prasmes.
   Emelīna pasmaidīja un nokoda smalkmaizes gabaliņu.
   Lavinija piesardzīgi ieklausījās soļos, kas dimdēja gaitenī.
   – Tomēr tev ir taisnība: Mārča kungs kļūst arvien nevērīgāks. Šī ir jau otrā reize šonedēļ, kad viņš ierodas ciemos brokastlaikā.
   Emelīna atplauka.
   – Varbūt kopā ar viņu atnācis arī Entonijs?
   – Nepūlieties, Čiltona kundze, – caur ēdamistabas sienām dārdēja Tobiasa balss. – Pietiks ar dažām olām un jūsu lieliskajiem kartupeļiem.
   Lavinija sapīka, tomēr ieklausījās Tobiasa soļu nevienmērīgajā troksnī. Sapratusi, ka šodien Tobiass nepieklibo ar kreiso kāju, viņa atslāba. Tas bija sagaidāms, jo rīts bija saulains. Lavinija zināja, ka vislielākās rūpes ievainojums viņam sagādā lietainās un miglainās dienās.
   Tobiass ienāca istabā.
   – Labrīt, dāmas!
   – Mārča kungs! – Emelīna staroja. – Es priecājos jūs redzēt. Vai Sinklēra kungs ieradies kopā ar jums?
   – Nē. Viņš gribēja nākt līdzi, bet es viņu nosūtīju darīšanās. – Tobiass pievērsa Lavinijai apņēmības pilnu skatienu. – Zvēru, jūs šodien izskatāties debešķīgi, kundze! Gluži kā no jūras iznirstoša Venēra. Jūsu rītausmas apmirdzētais stāvs iejūsmina manu garu, apskaidro prātu un iedvesmo metafiziskām pārdomām.
   – Venēra? – Lavinijas roka ar tajā paņemto kafijas tasi sastinga pusceļā pie lūpām. Viņa raižpilni sarauca pieri. – Tobias, vai tev kaut kas kaiš? Tu izklausies savādi.
   – Esmu pie labas veselības, paldies par apjautāšanos. – Viņš cerīgi aplūkoja emaljēto kannu. – Vai kafija vēl ir? Lavinija gribēja turpināt izjautāšanu, bet Emelīna ierunājās pirmā:
   – Protams! – Viņa paņēma kannu. – Lūdzu, apsēdieties. Es ar lielāko prieku ieliešu jums kafiju. Varbūt Sinklēra kungs mums pievienosies, kad būs pabeidzis savas darīšanas?
   – Es par to šaubos. Viņš būs aizņemts lielāko dienas daļu. – Tobiass bez liekām runām apsēdās krēslā un paņēma pēdējo smalkmaizīti.
   Emelīna ielēja kafiju.
   – Sinklēra kungs nestāstīja par šodienas plāniem.
   – Droši vien tādēļ, ka viņam nebija plānu līdz brīdim, kad viņš nolēma uzsākt darbu mana palīga amatā.
   Emelīna strauji pacēla skatienu un ar troksni nolika kafijas kannu uz galda.
   – Palīga amatā?
   Tobiass paraustīja plecus un pasniedzās pēc sviesta un ievārījuma trauka.
   – Viņš apgalvo, ka vēlas izmēģināt izmeklētāja karjeru, un grib, lai es viņu apmācu.
   Emelīna uzmanīgi klausījās.
   – Tas ir ļoti interesanti.
   – Man gan tas šķiet nomācoši. – Tobiass uzzieda uz smalkmaizītes sviestu un ievārījumu un nokoda lielu gabalu. – Kā jums zināms, es Entoniju mudinu izvēlēties stabilāku profesiju. Es cerēju, ka viņš kļūs par uzņēmēju. Pēc paša Entonija vārdiem, viņa vienīgā karjeras alternatīva diemžēl ir profesionālas azartspēles.
   – Interesanta sagadīšanās, – teica Emelīna.
   Tobiass viņu apveltīja ar skeptisku skatienu.
   – Es ceru, ka jūs neinteresējaties par to pašu profesiju, Emelīnas jaunkundze.
   – Protams, azartspēles mani nesaista. – Emelīna īsi palūkojās uz Laviniju un pieklājīgi noklepojās. – Tomēr es nupat teicu Lavinijai, ka esmu nolēmusi nekavējoties uzsākt profesijas apguvi.
   – Un es teicu Emelīnai, ka viņai tas nav jādara. – Lavinija salocīja avīzi. – Viņai ir jāapmeklē daudzi pasākumi un nepietiek laika profesijas apguvei.
   – Tā nav taisnība, – Emelīna iebilda. – Lavinija, es gribu sekot tavam piemēram.
   Iestājās īss, ļoti neveikls klusuma brīdis.
   Lavinija beidzot aptvēra, ka ir neglīti pavērusi muti. Viņa to aizvēra.
   – Blēņas, – viņa teica.
   – Es gribu kļūt par tavu palīdzi, tāpat kā Entonijs vēlas strādāt kopā ar Mārča kungu.
   Lavinija sastinga un vērās meitenē ar šausmu pilnu skatienu.
   – Blēņas, – viņa atkārtoja. – Tavi vecāki būtu šausmās, ja viņu meita iesaistītos darba tirgū.
   – Tante Lavinij, mani vecāki ir miruši. Viņu viedoklis šajā jautājumā nav jāņem vērā.
   – Tomēr tu ļoti labi zini, ko viņi par to teiktu. Kad es kļuvu par tavu aizgādni, es uzņēmos atbildību par tavu vecāku vēlmju pildīšanu. Lēdijai šādā biznesā nav vietas.
   Emelīna pasmaidīja.
   – Tu esi iesaistīta šajā biznesā, un es uzskatu tevi par lēdiju. – Viņa palūkojās uz Tobiasu. – Ser, vai jūs uzskatāt tanti Laviniju par lēdiju?
   – Bez šaubām, – Tobiass nevilcinoties atbildēja. – Jebkuru, kurš apgalvos pretējo, izaicināšu uz dueli.
   Lavinija pievērsās viņam.
   – Ser, tā ir jūsu vaina! Jūsu dēļ Entonijs un Emelīna ir ieņēmuši galvā šīs blēņas.
   – Diemžēl Mārča kungs nav vainīgs, – Emelīna paskaidroja.
   Tobiass norija smalkmaizītes gabalu un aizstāvoties pacēla gaisā plaukstas.
   – Apzvēru, ka nevienu no abiem neiedrošināju.
   Emelīna pasmaidīja pāri kafijas tases malai.
   – Lavinij, ja vēlies kādu vainot, vaino pati sevi. Tu mani iedvesmo, kopš sākām dzīvot kopā.
   – Es? – Lavinija jau otro reizi rīta gaitā palika bez valodas. Viņa juta, ka drīz zaudēs samaņu. Tas nekad iepriekš nebija noticis, tomēr palikšana bez elpas liecināja par ģīboņa tuvošanos.
   – Tieši tā, – Emelīna noteiktā balsī turpināja. – Tava brīnišķīgā spēja atkopties pēc lielas neveiksmes ir atstājusi uz mani lielu iespaidu. Vairums cilvēku neatkarīgi no dzimuma pēc tādiem notikumiem sabruktu. Es apbrīnoju tavu neparasto izturību un gudrību.
   Tobiasa mute saspringa.
   – Turklāt tev piemīt vienreizēja spēja panākt ielūgumus uz ļoti svarīgiem un ekskluzīviem augstākās sabiedrības pasākumiem, Lavinij. Nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš spētu apvienot slepkavību izmeklēšanu ar veiksmīgu jaunas dāmas iesaistīšanu augstākajā sabiedrībā, ko tu paveici pirms dažām nedēļām. Tā bija satriecoša uzvara.
   Lavinija nolika elkoņus uz galda un atbalstīja seju rokās.
   – Gatavās šausmas!
   – Emelīnai ir tiesības uzskatīt tevi par paraugu un sievieti, kurai līdzināties. – Tobiass paņēma kafijas tasi. – Patiesību sakot, nevaru iztēloties labāku piemēru jaunai sievietei.
   Lavinija pacēla galvu un dusmīgi palūkojās uz vīrieti.
   – Ser, pārstājiet mani ķircināt! Man nav noskaņojuma, lai to klausītos.
   Pirms Tobiass paguva atbildēt, ēdamistabā ienāca Čiltona kundze, nesdama pamatīgi nokrautu paplāti.
   – Lūdzu, ser: olas un kartupeļi!
   – Paldies, Čiltona kundze. Jūsu kulinārijas prasmes ir apbrīnojamas. Ja kādudien vēlaties mainīt darba vietu, lūdzu, nāciet pie manis!
   Čiltona kundze iesmējās.
   – Nedomāju, ka tas kādreiz notiks, ser. Tomēr pateicos par piedāvājumu. Vai vēlēsieties vēl kaut ko?
   Tobiass pašķieba mazo ievārījuma trauku, lai aplūkotu tā saturu.
   – Izskatās, ka beidzies jūsu lieliskais ogu ievārījums, Čiltona kundze. Zvēru, tas ir labākais ievārījums, kādu jebkad esmu nogaršojis.
   – Es atnesīšu vēl.
   Čiltona kundze nozuda durvīs, kas veda uz virtuvi.
   Lavinija uzmeta Tobiasam piktu skatienu. Viņš nelikās par to ne zinis un veltīja visu uzmanību olām un kartupeļiem.
   – Lūdzu, nezodziet manus darbiniekus, ser! – viņa teica.
   Emelīna ielūkojās pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī un demonstratīvi iesaucās.
   – Vai, cik vēls! Man nu jādodas. – Viņa salocīja salveti un piecēlās. – Jāiet ģērbties. Drīz ieradīsies Prisila ar māti. Es apsolīju, ka mēs šorīt kopā dosimies iepirkties.
   – Emelīna, pagaidi! – Lavinija meiteni apturēja. – Runājot par karjeru…
   – Parunāsim par to vēlāk. – Emelīna piegāja pie durvīm un līksmi pamāja. – Man jāsteidzas, citādi Vortema kundzei būs jāgaida.
   Viņa nozuda gaitenī, pirms Lavinija paguva strīdēties pretī.
   Ēdamistabā iestājās klusums.
   Tā kā citu sarunas biedru nebija, Lavinija pievērsās Tobiasam. Viņa pastūma šķīvi malā, sakrustoja rokas un atbalstīja tās uz galda.
   – Entonija vēlme sekot tavās pēdās pavisam noteikti ir atstājusi nelabvēlīgu iespaidu uz Emelīnu.
   Tobiass nolika nazi un dakšiņu un paraudzījās uz sievieti. Viņa skatienā vairs nebija ne miņas no uzjautrinājuma, tas bija nopietns un vēstīja par līdzjūtību un sapratni.
   – Tici vai nē, Lavinij, es saprotu tavas bažas labāk, nekā spēj iedomāties. Es negribu, lai Entonijs kļūst par izmeklētāju, tāpat kā tu nenovēli šo karjeru Emelīnai.
   – Kā vest viņus pie prāta?
   – Man nav ne jausmas. – Tobiass iedzēra malku kafijas. – Un es strauji nonāku pie secinājuma, ka esam bezspēcīgi. Mēs varam viņiem palīdzēt, bet nevaram viņus kontrolēt.
   – Tas ir šausmīgi. Vienkārši šausmīgi. Ja Emelīna nebūs piesardzīga, viņa izpostīs savu dzīvi.
   – Lavinij, tu pārspīlē. Iespējams, tev nepatīk notiekošais, bet nav iemesla kļūt dramatiskai. Tā nav nekāda traģēdija!
   – Es tev nepiekrītu. Es cerēju, ka Emelīnai būs droša dzīve savā mājā kopā ar mīlošu vīru, kurš viņu materiāli nodrošinās. Nevienu augstākās sabiedrības džentlmeni neinteresē sieviete, kura strādā izmeklēšanas sfērā.
   Tobiass vēroja viņu ar noslēpumainu skatienu.
   – Vai arī tu sapņo par šādu ērtu laulību?
   Negaidītais jautājums Laviniju satrieca. Viņa nezināja, ko atbildēt.
   – Nē, protams, – Lavinija visbeidzot izgrūda, – es nemaz negribu precēties vēlreiz.
   – Vai tu mīlēji savu pirmo vīru tik ļoti, ka negribi pat domāt par atkārtotām laulībām?
   Laviniju piepeši pārņēma panika. Tas bija patiešām bīstams sarunas temats. Viņa negribēja par to runāt, jo sarunā neizbēgami tiktu pieminētas Tobiasa jūtas pret sievu, kura mira dzemdībās. Lavinija šaubījās, ka jebkad spētu sacensties ar Annas skaisto, maigo spoku. Entonijs pielīdzināja savu māsu eņģelim.
   “Lai kas es arī būtu, pat sieviete, kura spēj iztiku pelnīt ar prāta palīdzību, es neesmu eņģelis,” Lavinija nodomāja.
   – Ser, – viņa asi attrauca, – mēs neapspriežam manus uzskatus par laulībām. Runa ir par Emelīnas nākotni.
   – Un Entonija nākotni.
   Lavinija nopūtās.
   – Zinu. Viņiem ir radušās abpusējas jūtas, vai ne?
   – Jā.
   – Emelīna ir tik jauna… – Arī Entonijs ir jauns.
   – Diemžēl tik agrā vecumā neviens no viņiem nesaprot, ko patiesībā vēlas.
   – Tu stājies laulībā, esot tādā pašā vecumā, kādā patlaban ir Emelīna. Vai tu zināji, ko patiesībā vēlies?
   Lavinija apsēdās taisni.
   – Protams, ka zināju. Es nebūtu precējusi Džonu, ja man rastos kaut mazākās šaubas.
   Viņa patiešām zināja, ko vēlas, bet tagad saprata, ka jūtas pret Džonu bija nevainīgas un ļoti romantiskas jaunas sievietes iedomu rezultāts. Ja Džons būtu dzīvs, abu mīlestība būtu nobriedusi, kļuvusi stiprāka un stabilāka. Tomēr Lavinijas atmiņas par maigo vīru bija blāvi, neskaidri mirkļi, kurus viņa glabāja jaunavīgā dārglietu kastītē tuvu sirdij.
   Tobiasa sejā parādījās sājš smaids.
   – Tu esi ar gribasspēku apveltīta sieviete, un tev ir viedoklis par pilnīgi visu, vai ne?
   – Man ir izlēmīga un spēcīga personība, ser. Iespējams, par to varu pateikties mesmerisma studijām agrīnā vecumā.
   – Drīzāk jūs esat apņēmīga kopš dzimšanas.
   Viņa samiedza acis.
   – To pašu varētu teikt par jums, ser.
   – Cik aizraujoši ir uzzināt, ka mums ir daudz kopīga, – Tobiass teica siltā balsī.

Sestā nodaļa

   Tajā pēcpusdienā Tobiass iznāca no kluba un izvilka pulksteni no kabatas, lai uzzinātu pareizu laiku. Bija gandrīz divi. Viņam nebija jāsteidzas, un bija lieliska diena pastaigai.
   Tobiass ignorēja garām braucošu karieti un klejoja pa pazīstamo taku un ielu labirintu. Viņa galamērķis bija grāmatnīca, kur abi ar Laviniju bija sarunājuši satikties. Tobiass plānoja uzcienāt viņu ar saldējumu un, ja paveiksies, pierunāt noslēpties drupās parkā, lai ilgi mīlētos pavasara saules gaismā.
   Paturēdams prātā šo domu, viņš piesardzīgi palūkojās debesīs. Saule patiešām spīdēja, bet gaiss kļuva vēss, un Tobiass redzēja, ka tālumā sabiezē mākoņi. Atlika tikai cerēt, ka lietus sāksies pēc piedzīvojuma parkā. Pirms nedēļas Tobiasu un Laviniju svarīgā mirklī iztraucēja auksta lietusgāze, kas sabojāja romantisko atmosfēru.
   Tobiass nosprieda, ka piemērotas vietas meklējumi abu tikšanās reizēm kļūst par apgrūtinājumu. Vīrietim viņa vecumā nepienācās slēpties nomaļos parka nostūros vai karietes iekšpusē, lai baudītu savas mīļotās sievietes sabiedrību. Viņam pienāktos baudīt šo sabiedrību gultā.
   Tomēr diviem neprecētiem mīļākajiem bija grūti atrast gultu.
   Tobiass nonāca viena kvartāla attālumā no grāmatnīcas un apsvēra iespēju aizvest Laviniju uz viesu namu laukos uz vienu vai divām dienām. Piepeši no apģērbu veikala izpeldēja kāds stāvs, gluži kā spirgti sārta vīzija, un gandrīz saskrējās ar viņu.
   – Mārča kungs! – Zem apburošā sārtu salmu un sarežģītu lenšu veidojuma uz Selestes Hadsonas galvas parādījās sievietes starojošais smaids. – Es priecājos jūs redzēt tik drīz pēc mūsu iepriekšējās tikšanās.
   – Hadsona kundze, – Tobiass satvēra viņas elkoni, lai neļautu sievietei nokrist. – Priecājos jūs satikt. Vai jūsu vīrs ir šeit?
   – Pasarg‘ Dievs, nē! Hovardam pietrūkst pacietības, lai izturētu iepirkšanos.
   Viņas smiekli bija gaiši un burbuļoja kā strautiņš. Tomēr tie izklausījās uzspēlēti un radīja asociācijas ar mākslīgiem ziediem košās krāsās un dārza spoguļiem, kuros redzams izkropļots attēls. Tobiass bija no sirds pateicīgs par to, ka Lavinija šādi nekad nesmējās.
   – Arī es nevaru apgalvot, ka iepirkšanās ir mana iecienītākā nodarbošanās, – viņš teica.
   Seleste atvēra savu vēdeklīti un pār tā malu uzmeta Tobiasam koķetu skatienu. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Seleste to profesionāli iestudējusi un slīpējusi daudzas reizes.
   Tobiass ievēroja, ka vēdeklis bija izsmalcināti apgleznots ar neparastu un patiešām iespaidīgu rakstu. Tam bija piestiprinātas vairākas spilgtas, spožas kniedes. Mirdzošās detaļas un piekariņi bija sakārtoti interesantā rakstā, kas atstaroja gaismu un piesaistīja vīrieša skatienu. Tobiasam šķita, ka šāds vēdeklis drīzāk iederētos svinīgā pasākumā, nevis ikdienā, tomēr viņš nebija sieviešu modes eksperts.
   – Kur ir Leika kundze? – Seleste jautāja piesmakušā balsī. – Vai jūs šajā pēcpusdienā esat viens pats?
   – Starp citu, es dodos satikt Laviniju. – Tobiasu kaitināja tas, kā Seleste izmantoja vēdekli. Viņš novērsa no tā skatienu. – Viņa izvēlas jaunu dzejas krājumu netālu esošā grāmatnīcā.
   – Dzeja. Cik jauki! Arī man patīk tāda literatūra. – Seleste veica viltīgu kustību ar vēdekli, un saules stari rotaļājās spožajos ornamentos. – Arī es plānoju apmeklēt grāmatnīcu. Vai neiebildīsiet, ja es pastaigāšos kopā ar jums, Mārča kungs?
   – Protams, ka neiebildīšu.
   Viņa ieslidināja cimdoto roku Tobiasa elkoņa ieliekumā ar apbrīnojami elegantu un profesionālu kustību, un turpināja gaismas un vēdekļa rotaļu.
   – Skaista diena, vai ne? – Seleste murmināja.
   – Labais laiks ilgi neturpināsies.
   – Neesiet pesimists, Mārča kungs!
   – Tā nav pesimisma izpausme. – Tobiass juta, ka ir grūti novērst skatienu no vēdekļa. Seleste to pagrieza tā, ka tas nemitīgi piesaistīja uzmanību. Viņš sajuta spēju vēlmi izraut vēdekli no sievietes rokām un iemest to notekā. – Tas ir fakts.
   Seleste pielieca ar sārto salmu cepuri rotāto galvu leņķī, kas glaimojoši izcēla viņas pievilcīgos sejas vaibstus.
   – Es redzu, ka jūs esat vīrietis, kurš dod priekšroku dzīves realitātei, nevis ļaujas iedomām un sapņiem.
   – Iedomas un sapņi noder tikai sevis maldināšanai.
   – Nepiekrītu, ser. – Seleste atkal palūkojās uz viņu pāri vēdekļa malai, un viņas acu skatiens bija tikpat spožs un saistošs kā mirdzošās kniedes. – Dažas iedomas un sapņi var piepildīties. Tomēr tas notiek tikai ar tiem, kuri ir gatavi maksāt.
   – Domāju, ka pēc samaksas atliek tikai sauja gaistošu, mirdzošu burbuļu.
   “Mirdzošu burbuļu, kuri līdzinās vēdekļa spožajām kniedēm,” viņš nodomāja.
   Seleste viņam uzsmaidīja un ar veiklu rokas kustību savicināja vēdekli.
   – Iespējams, ka jums nav laimējies piedzīvot kādu iedomu vai sapni. Es iesaku nevērtēt neko, ko nav bijusi iespēja nobaudīt.
   – Tā kā bezmaksas paraugus es nesaņemšu, man diezin vai radīsies iespēja novērtēt preces.
   – Te gan jūs kļūdāties. – Seleste atkal iesmējās un viegli paspieda Tobiasa roku intīmā žestā. – Bezmaksas paraugi ir pieejami, ja vien zina, kur tos meklēt.
   – Kā jau teicu, man nepatīk iepirkšanās.
   Sieviete savicināja vēdekli. Mazās gaismiņas mirdzēja.
   – Es varu jums parādīt lieliskas bezmaksas paraugu ieguves vietas, Mārča kungs, – viņa teica klusā balsī. – Turklāt varu garantēt, ka pēc to nobaudīšanas jūs būsiet pilnībā apmierināts.
   Tobiass ielūkojās viņas mirdzošajās acīs.
   – Hadsona kundze, aizvāciet to nolāpīto vēdekli! Tas mani kaitina.
   Seleste izbrīnā samirkšķināja acis. Vēdeklis viņas plaukstā sastinga. Aicinošais skatiens pagaisa.
   – Protams, Mārča kungs. – Viņa aizvēra vēdekli. – Atvainojiet, es nenojautu, ka tas jums traucē.
   – Hadsona kundze! – no kvartāla pretējās puses atskanēja Lavinijas balss. – Cik patīkams pārsteigums, satikt jūs abus ar Mārča kungu ielas vidū!
   Izdzirdējis viņas balsi, Tobiass pasmaidīja. Tā bija kā spirdzinošs, uzmundrinošs toniks un pretinde Selestes balss pārsātinātajai saldmei.
   Viņš noraudzījās, kā Lavinija apņēmīgi soļoja viņiem pretī. Vienā rokā viņa nesa sainīti, kurā, bez šaubām, bija jauna dzejoļu grāmata; otrā rokā bija rotaļīgs saulessargs zaļā un baltā krāsā. Lavinija bija tērpusies tumši zaļas krāsas kleitā un aplikusi ar zaļām svītrām rotātu apmetni.
   Tobiass nosprieda, ka tas ir kārtējais Frančeskas kundzes darinājums. Dārgakmeņiem līdzīgās krāsas izcēla Lavinijas sarkanos matus, kas bija sakārtoti zem cepurītes zaļā krāsā.
   Lavinija apstājās Tobiasa priekšā un stīvi pasmaidīja.
   – Tu kavē, – viņa paziņoja.
   Tobiass saprata, ka Lavinija ir sliktā noskaņojumā. Zem plānās cepures malas sievietes skatienā gailēja dusmas.
   – Es esmu vainīga, – Seleste nomurmināja. Viņa neizņēma roku no Tobiasa elkoņa ieliekuma. – Mēs satikāmies uz ielas un aizrāvāmies sarunās. Vai piedosiet man, ka uz mirkli novērsu Mārča kunga uzmanību?
   – Mana pieredze liecina, ka Mārča kunga uzmanību iespējams novērst tikai tad, ja viņš pats to vēlas. – Lavinija veltīja Tobiasam vēl vienu ledusaukstu smaidu. – Es pieņemu, ka jūs apspriedāt kaut ko aizraujošu.
   – Mēs runājām par iepirkšanos, – Tobiass atbildēja. Ar īsu, bet apņēmības pilnu kustību viņš atbrīvojās no Selestes mazajām, smalkajām ķetnām.
   – Par iepirkšanos? – Lavinija sarauca pieri. – Cik man zināms, iepirkšanās tevi neinteresē. – Viņa pievērsās Selestei. – Runājot par iepirkšanos, es redzēju jūsu vēdekli, Hadsona kundze. Tas ir ļoti neparasts. Vai varu uzzināt, kur jūs to iegādājāties? Es gribētu atrast tādu pašu vēdekli.
   – Diemžēl tas nav iespējams. – Seleste iemeta vēdekli rokassomiņā. – Es to uztaisīju pati.
   – Vai tiešām? – Lavinija apbrīnā iepleta acis. – Vēdeklis ir patiešām iespaidīgs. Diemžēl man nepiemīt mākslinieka talants.
   – Jums noteikti piemīt citādi talanti, Leika kundze.
   Tobiass ievēroja savādu pieskaņu Selestes balsī. Tā vairs nemaz nelīdzinājās burbuļojošam strautiņam.
   – Es uzskatu, ka man piemīt dažas necilas prasmes, – Lavinija atbildēja māksloti pieticīgā balsī. – Piemēram, iepirkšanās. Uzskatu, ka protu ar vienu acu uzmetienu atpazīt lētas, nekvalitatīvas preces.
   – Nudien. – Seleste saspringa, bet viņas pamācošais smaids palika vietā. – Savukārt es atpazīstu krāpniekus un šarlatānus. Pieņemu, ka jūsu jaunajā darba laukā šādi cilvēki sagādā grūtības.
   – Ko jūs ar to gribat teikt?
   Seleste eleganti paraustīja plecu.
   – Rādās, ka jebkurš var kļūt par izmeklētāju un dižoties ar zināšanām, ko nav iespējams apstiprināt.
   – Kā, lūdzu?
   – Kā lai potenciālais klients zina, vai tam ir darīšana ar cilvēku, kurš ir kvalificēts izmeklēšanas veikšanai? – Seleste jautāja nevainīgā tonī.
   – Gudrs cilvēks izvēlas izmeklētāju tāpat kā mesmerisma praktizētāju, – Lavinija atcirta. – Viņš ievāc atsauksmes.
   – Jūs varat uzrādīt atsauksmes, Leika kundze? Tas mani izbrīna.
   Tobiass nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties. Negribējās iesaistīties šajā strīdā, bet kā Lavinijas partnerim viņam bija noteikti pienākumi. Tobiass nevarēja pieļaut, ka viņa tiek iesaistīta skaļā un apkaunojošā strīdā ielas vidū. Lavinija nemūžam nepiedotu Tobiasam neiejaukšanos, kad viņai draudēja publisks pazemojums.
   – Pieminot darba lietas, Hadsona kundze, – viņš ierunājās, līdzko Lavinija pavēra muti, lai atbildētu uz Selestes kārtējo dzēlību, – es pieņemu, ka pēc Bātā pavadītā laika arī par jums ar doktoru Hadsonu ir labas atsauksmes.
   – Jā, protams! – Seleste uzmeta Lavinijai dusmīgu skatienu. – Hovards ārstēja tikai ekskluzīvus klientus. Es par to parūpējos.
   – Nedomāju, ka jūsu klienti bija no augstākām aprindām kā mūsējie, – Lavinija atcirta.
   – Vai patiesi? – Seleste viņu apveltīja ar žēluma pilnu skatienu. – Diez vai jūsu klientu vidū ir tik izsmalcināti džentlmeņi kā lords Ganings un lords Northemptons.
   Lavinija atvēra muti, lai atbildētu. Tobiass stingri satvēra viņas roku un saspieda pietiekami stipri, lai piesaistītu sievietes uzmanību. Viņa uzmeta vīrietim neapmierinātu skatienu, tomēr neko nesacīja.
   – Iespaidīgi! – Tobiass nobēra. – Diemžēl Leika kundze vēl nav piesaistījusi augstdzimušus klientus, bet gan jau tas tuvākajā laikā notiks. Tagad mums jādodas. Mums ir norunāta tikšanās.
   – Mums nav norunāta tikšanās, – Lavinija piebilda.
   – Ir gan, – Tobiass atbildēja. – Tu par to aizmirsi. – Viņš uzsmaidīja Selestei. – Uz redzēšanos, kundze.
   Seleste pievērsa uzmanību vīrietim. Viņas skatiens atkal iemirdzējās, un balss kļuva maiga un piesmakusi.
   – Uz redzēšanos, Mārča kungs. Bija patīkami jūs satikt. Ceru, ka tuvākajā laikā tiksimies atkal. Es labprāt turpinātu sarunu par ļoti īpašu preču bezmaksas paraugu saņemšanu.
   – Protams, – Tobiass atbildēja.
   Viņš pagriezās un straujā solī devās projām, vilkdams līdzi Laviniju.
   Iestājās neilgs klusuma brīdis. Tobiass juta, ka Lavinija dreb no dusmām.
   – Vai tu saproti, – viņa ierunājās, – ka Seleste mēģināja ievest tevi transā ar tā muļķīgā vēdekļa palīdzību?
   – Es to nojautu. Tā bija interesanta pieredze, sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā tikšanās reizē Seleste apgalvoja, ka viņai nepiemīt mesmerisma prasmes.
   Lavinija neslēptā nicinājumā nošņācās.
   – Nedomāju, ka viņai piemīt patiesas spējas. Tomēr viņa strādā kopā ar Hovardu jau gadu un, iespējams, ir apguvusi pamata prasmes.
   – Un Seleste gribēja ievest transā mani? Interesanti, kāpēc viņa tā pūlējās?
   – Nekļūst smieklīgs! Manuprāt, atbilde ir pilnīgi skaidra. Seleste gribēja tevi pavedināt, izmantojot savas vāji attīstītās mesmerisma spējas.
   Tobiass pasmaidīja.
   – Vai tu tiešām domā, ka tāds bija viņas mērķis?
   – Esmu par to pārliecināta. Nešaubos, ka Seleste uzskata tevi par fascinējošu, intriģējošu un arī par izaicinājumu.
   – Es varētu justies glaimots, bet man ir radies iespaids, ka Seleste dala visus vīriešus divās kategorijās: noderīgie un nenoderīgie. Man ir aizdomas, ka viņa ir ievietojusi mani pirmajā kategorijā.
   Lavinija pielieca saulessargu, lai rūpīgāk aplūkotu Tobiasu.
   – Tu domā, ka Seleste grib tevi kaut kādā veidā izmantot?
   – Protams, tas aizskar manu lepnumu. Tomēr esmu spiests secināt, ka tas ir visticamākais viņas ieinteresētības izskaidrojums.
   – Un kā viņa varētu tevi izmantot?
   – Nav ne jausmas, – Tobiass atzina.
   – Blēņas. – Lavinijas satvēriens kļuva ciešāks. – Manuprāt, tu Selestei ļoti patīc, un viņa domā, ka būtu jautri uzsākt ar tevi romānu.
   Tobiass plati pasmaidīja.
   – Tā kā es neesmu tāds vīrietis, kuru jebkurš garāmejošs mesmerists spēj ievest transā, mums nav lemts uzzināt Selestes patiesos nodomus.
   – Domāju gan.
   – Lavinija, vai tu esi greizsirdīga?
   – Tu domā, ka es apskaužu Selestes primitīvās mesmerisma prasmes? Nekādā gadījumā!
   – Es nerunāju par Selestes mesmerisma spējām. – Viņš turpināja klusākā balsī: – Es runāju par viņas jūtām pret mani.
   Lavinija stingi raudzījās uz priekšu.
   – Vai man ir pamats būt greizsirdīgai?
   – Nē.
   Viņa atplauka.
   – Tad šo tematu nav vērts apspriest.
   – Temats jau tiek apspriests. Tu no tā izvairies.
   – Tobias, tu esi goda cilvēks. Uz taviem solījumiem var paļauties. Protams, ka es tev uzticos.
   – Mani interesē kaut kas cits.
   – Tās runas par bezmaksas paraugiem… – Lavinija uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu. – Seleste piedāvāja sevi, vai ne?
   – Dārgā, tu mani pazīsti. Es nepūlos apgūt smalko koķetērijas un divdomīgu frāžu mākslu, tāpēc nevaru galvot par to, ko Seleste gribēja teikt.
   – Pie velna! – Lavinija apstājās un nostājās Tobiasam pretī. – Tieši to viņa gribēja teikt. Tā palaistuve piedāvāja tev par velti nobaudīt savus lētos labumus. Bezkauņa!
   – Tu esi greizsirdīga! –Tobiasu tas nez kāpēc iepriecināja.
   – Teiksim tā: es uzticos šai sievietei ne vairāk kā tam kučierim.
   – Par to mēs esam vienisprātis. – Tobiass palūkojās pār plecu uz vietu, kur pirms neilga laika stāvēja Seleste. – Viņas labumi ir lēti, bet es nedomāju, ka Hadsona kundze ir ar mieru kaut ko atdot par velti.

Septītā nodaļa

   Ieraugot tumšo noliktavu upes malā, viņu pārņēma panika. Pirmo reizi šā bīstamā pasākuma laikā viņa izjuta patiesas bailes. Tās uzradās plaukstās – vēsa, durstoša sajūta, kas kāpa augšup pa rokām un izplatījās krūtīs. Piepeši viņai aptrūkās elpas.
   “Kas man lēcies?” Drīz viss būs galā. Viņa bija paveikusi pārāk daudz, lai atļautos pēdējā mirklī zaudēt drosmi.
   Viņa dziļi ievilka elpu, un nepatīkamās izjūtas pagaisa. Viņa atkal valdīja pār sevi. Viņu gaidīja brīnišķīga nākotne. Atlika tikai pabeigt šī vakara darbu, un visi ceļi uz augstākās sabiedrības mirdzošajām saviesīgo pasākumu telpām un viesistabām beidzot būs vaļā.
   Turēdama rokā lukturi, viņa piegāja pie noliktavas durvīm un tās piesardzīgi pavēra. Sarūsējušās eņģes neapmierināti čīkstēja.
   Uz noliktavas ieejas durvju sliekšņa viņa vēlreiz sastinga un aplūkoja alai līdzīgo ēkas iekšpusi. Luktura izstarotā gaisma meta ēnu uz kaudzē sakrautām tukšām kastēm un mucām. Īsu mirkli tie līdzinājās pamestā kapsētā izkaisītiem kapu pieminekļiem. Viņa noskurinājās.
   “Atpakaļceļa vairs nav. Tu esi nonākusi pārāk tālu un nogājusi tālu ceļu no šaušalīgā veikaliņa. Drīz tu kļūsi par augstākās sabiedrības locekli.”
   No stūra starp divām lielām kastēm atskanēja skrapstoņa. Viņa sarāvās.
   “Žurkas. Tās ir tikai žurkas, kas bēg no gaismas.”
   Aiz muguras atskanēja soļi, un viņu pārņēma vēl viens baiļu vilnis. “Viss ir kārtībā.” Viņš saņēma Selestes ziņu un ieradās uz tikšanos pēc norādēm. Viņi tiks galā ar tikšanās lietišķo pusi, un viss. Kad tas būs galā, viņa dosies pretī savai spožajai nākotnei.
   – Mana dārgā Seleste, – slepkava ierunājās balsī, kas bija tik maiga un zema kā mīļākā balss, – es tevi gaidīju.
   Tobrīd Seleste saprata, ka ir noticis kaut kas ļoti slikts. Viņa sajuta vēl vienu aukstu baiļu šautru. Viņa pagriezās un panikā vicināja mazo vēdekli. Viņa pavēra muti, lai lūgtos žēlastību. Tieši tāpēc Seleste neņēma rokassprādzi līdzi. Viņas plāns bija riskants, tāpēc viņa noslēpa Zilo Medūzu drošā vietā, lai izmantotu to kā savas dzīvības ķīlu un izkaulētu jaunu cenu.
   Tomēr kaulēties vairs nebija jēgas. Ap Selestes kaklu jau bija savilkts kaklauts, kas neļāva runāt un glābt savu dzīvību. Pēdējos dzīves mirkļos, kad viņas prātu aptumšoja sarkana tumsa, Seleste šausmās aptvēra, ka ir pieļāvusi liktenīgu kļūdu. Viņa zināja, ka viņš spēj būt aukstasinīgs un ir apmāts. Tomēr vīrieša neprātu Seleste ieraudzīja tikai tagad.
   Kad viss bija beidzies, viņš palūkojās lejup uz savu roku darbu un jutās apmierināts. Šī būtne vairs nekad neizmantos viņu vai jebkuru citu vīrieti.
   Viņš paņēma Selestes rokassomiņu, atvēra un izbēra saturu uz grīdas. Somiņā bija tipiski priekšmeti: kabatas lakatiņš un dažas monētas karietei, kuras pakalpojumus Seleste neizmantos. Tomēr meklēto viņš neatrada.
   Vīrietis pirmo reizi sajuta trauksmi. Viņš piegāja pie līķa un noliecās, lai pārbaudītu apmetņa ieloces un kabatas.
   Nekā.
   Viņu pārņēma izjūtas, kas līdzinājās panikai. Viņš tās apspieda un ātri aptaustīja sievietes apģērbu.
   Nekā.
   Viņš sarāva uz augšu Selestes svārkus, lai noskaidrotu, vai viņa nav meklēto noslēpusi starp augšstilbiem.
   No tā nebija ne miņas.
   Izmisuma pārņemts, vīrietis piecēlās kājās un pacēla lukturi, lai aplūkotu grīdu. Varbūt Seleste nometusi priekšmetu abu cīniņa laikā.
   Tomēr pēc vairākām minūtēm viņš bija spiests atzīt patiesību: Zilā Medūza bija pazudusi. Un viņš nupat nogalināja vienīgo cilvēku, kurš spēja atklāt akmens atrašanās vietu.

Astotā nodaļa

   – Vai vēl ir atlikušas olas ar kariju, Čiltona kundze? – Tobiass pāršķīra līdzpaņemtā rīta laikraksta lappusi. – Tās ir lieliskas.
   – Es dažas atnesīšu, ser. – Čiltona kundze iesmējās un izgāja pa durvīm uz virtuvi.
   – Pie olām noderētu arī vēl viena ogu smalkmaizīte, – viņš piebilda. – Čiltona kundze, jūs protat rīkoties ar ogām.
   – Es pagatavoju daudzas, – viņa atbildēja. – Es nojautu, ka jūs šorīt ieradīsieties ciemos.
   Sieviete aizvēra durvis.
   – Nudien. – Lavinija pacēla skatienu no sava laikraksta un aplūkoja Tobiasu. – Šī ir jau trešā reize šonedēļ, kad tu ierodies brokastlaikā. Tava uzvedība kļūst paredzama. Goda vārds, mēs varētu noregulēt pulksteņus pēc tavas ierašanās laika.
   – Esmu sasniedzis vecumu, kurā vīrietim jāseko līdzi savam izskatam. Mēdz teikt, ka regulāri ieradumi un labi pagatavotas brokastis ir labas veselības stūrakmeņi.
   – Tātad jūs esat nolēmis apvienot divus veselībai būtiskus faktorus un brokastot šeit katru rītu?
   – Manā dienas plānā iekļauta arī ikdienas pastaiga, kas ir ļoti veselīga nodarbe.
   – Šorīt jūs nenācāt kājām, bet gan ieradāties karietē.
   – Tātad jūs mani novērojāt? – Tobiass nolika avīzi. Viņš izskatījās gandarīts. – Es braucu karietē, jo iepriekšējā vakarā lija, ja nu gadījumā jūs to nepamanījāt. Gaiss joprojām ir samērā mitrs.
   – Ak, vai. – Lavinija iekoda apakšlūpā, un viņas īgno noskaņojumu uz mirkli pārmāca raizes. – Vai tava kāja šodien stipri sāp?
   – Labas brokastis man palīdzēs. – Tobiass iedzēra kafiju, gatavodamies izbaudīt dienas pirmo maltīti. – Starp citu, vai es jau teicu, ka tu šorīt izskaties kā nimfa, kura rotaļājas dienvidu jūras viļņos un kuras matos viz saules stari?
   Lavinija apveltīja viņu ar ledusaukstu skatienu.
   – Ir pārāk agrs, lai mētātu šādus jokus, ser.
   Ēdamistabas durvis atkal pavērās, un pa tām ienāca Čiltona kundze. Viņa nesa olas ar kariju un divas ogu smalkmaizītes.
   – Lūdzu, ser, ēdiet!
   – Čiltona kundze, jūsu ēdiens ir tas, kas vajadzīgs, lai veiksmīgi uzsāktu dienu.
   Kāds klauvēja pie nama ieejas durvīm.
   Lavinija sarauca pieri.
   – Tur droši vien nāk kāda Emelīnas draudzene. Čiltona kundze, lūdzu, dariet viešņai zināmu, ka Emelīna izgāja pastaigā ar Sinklēra kungu.
   – Labi, kundze.
   Čiltona kundze nozuda gaitenī. Pēc mirkļa ārdurvis tika atvērtas, un Lavinija nesaklausīja runājam kādu no Emelīnas daudzajām draudzenēm. Gaitenī atbalsojās Hovarda Hadsona zemā, piesātinātā balss.
   – Hadsons. – Tobiass izskatījās neapmierināts. – Ko viņš, pie velna, dara šeit tik agrā rīta stundā?
   – Ser, es atgādināšu, ka jūs pats ieradāties ciemos samērā agri. – Lavinija saburzīja salveti un strauji piecēlās.
   – Es iešu un noskaidrošu, ko viņš vēlas.
   – Es nākšu līdzi.
   – Tas nav nepieciešams.
   Tobiass nelikās ne zinis un piecēlās kājās. Vīrieša skatiens signalizēja, ka viņš nepaliks viens ēdamistabā, kamēr Lavinija sasveicināsies ar Hovardu.
   – Izlabo manis teikto, ja kļūdos, – viņa teica, iziedama no ēdamistabas, – bet rodas iespaids, ka tev nepatīk doktors Hadsons.
   – Viņš ir mesmerists. Es neuzticos šīs profesijas pārstāvjiem.
   – Ser, es esmu mesmeriste.
   – Bijusī mesmeriste, – Tobiass piebilda, sekodams Lavinijai gaitenī. – Tu šobrīd strādā citā profesijā.
   – Taisnība, un tev diez ko nepatīk arī mana pašreizējā profesija.
   – Tā ir pavisam cita lieta.
   Tobrīd Lavinija jau bija uz viesistabas sliekšņa un tādējādi viņai radās iespēja neatbildēt uz šo piezīmi.
   Hovards soļoja loga priekšā, sasprindzinājis plecus. Viņa drēbes bija saburzītas. Viņa kaklauts nebija sasiets mezglā. Zābaki bija nespodri.
   Vīrietis bija aizgriezies, tāpēc Lavinija neredzēja viņa sejas izteiksmi, tomēr uzreiz bija skaidrs, ka noticis kaut kas šaušalīgs.
   – Hovard? – Viņa devās uz priekšu ātrā solī, zinādama, ka viņai seko Tobiass. – Kas atgadījies?
   Hovards strauji pagriezās un piekala sievietei savu neizdibināmo skatienu. Īsu brīdi viņai šķita, ka Hovards atrodas citā realitātē. Gaiss ap viņiem sastinga. Karietes riteņu graboņa apslāpa, it kā troksnis nāktu no tālienes.
   Lavinija piespieda sevi atbrīvoties no neparastajām izjūtām. Atgriezās ikdienišķas skaņas, un nepatīkamās sajūtas izgaisa. Hovarda skatiens atkal šķita parasts.
   Viņa palūkojās uz Tobiasu un redzēja, ka viņš Hovardu rūpīgi vēro, bet šķita, ka viņš nepamanīja neilgās, savādās atmosfēras izmaiņas. Iespējams, ka notikušais bija Lavinijas iztēles auglis.
   – Seleste ir mirusi, – Hovards izgrūda. – Viņu naktī noslepkavoja laupītājs. Vismaz tā man teica. – Viņš piespieda pirkstus pie deniņiem. – Es joprojām nespēju tam noticēt. Ja nebūtu pats savām acīm redzējis viņas līķi vakardienas rītā, kad pie manis ieradās likumsargi, es, goda vārds, būtu…
   – Ak Dievs! – Lavinija strauji paspēra soli uz priekšu. – Hovard, tev jāapsēžas. Es palūgšu, lai Čiltona kundze atnes tēju.
   – Nē. – Viņš atslīga uz dīvāna malas un izskatījās apmulsis. – Lūdzu, nepūlies. Es tāpat nespētu iedzert tēju.
   Lavinija apsēdās viņam blakus.
   – Man ir šerijs. Tas labi palīdz atbrīvoties no šoka.
   – Nē, paldies, – Hovards čukstēja. – Lavinij, tev man jāpalīdz! Esmu izmisis…
   Tobiass nostājās pie loga un pagriezās tā, ka viņa muguru apspīdēja rīta saule. Lavinija bija ievērojusi šo paradumu. Viņa zināja, ka Tobiass tā stāv, jo viņa seja bija ēnā, bet viņš skaidri redzēja Hovardu.
   – Pastāstiet mums, kas notika, – Tobiass ierunājās neitrālā balsī. – Sāciet no sākuma.
   – Jā. Jā, protams. – Hovards berzēja deniņus ar pirkstu galiem, it kā pūlētos ieviest domās kārtību. Viņa skatienu aptumšoja šausmas un izmisums. – Viss joprojām ir mazliet neskaidrs. Katram triecienam seko nākamais. Es joprojām nespēju no tiem attapties. Vispirms uzzināju par viņas nāvi, un pēc tam vēl kaut ko.
   Lavinija pieskārās viņa piedurknei.
   – Nomierinies, Hovard. Dari tā, kā ierosināja Tobiass: sāc no paša sākuma.
   – No sākuma. – Hovards lēni nolaida roku un nodūra skatienu uz paklāju. – Sākums bija pirms nedēļas, kad es sapratu, ka Selestei ir romāns.
   – Ak, Hovard, – Lavinija klusā balsī teica.
   Viņa paskatījās uz Tobiasu. Viņš distancēti vēroja Hovardu, tātad novērtēja situāciju un analizēja iegūto informāciju ar vēsu prātu. Tobiasa spēja nonākt šādā stāvoklī Laviniju gan intriģēja, gan kaitināja. Būdams šādā noskaņojumā, viņš nelikās ne ziņas par emocijām un jūtu izpausmēm, kas šādā situācijā bija pašsaprotamas.
   – Viņa ir… bija… tik jauna un skaista! – Hovards pēc mirkļa ierunājās. – Es ar grūtībām noticēju savai veiksmei, kad viņa Bātā piekrita kļūt par manu sievu. Šķiet, klusībā nojautu, ka riskēju viņu kādudien zaudēt. Tas bija tikai laika jautājums. Tomēr es biju iemīlējies. Man nebija izvēles.
   – Vai jūs esat pārliecināts, ka Selestei bija romāns? – Tobiass jautāja neitrālā tonī.
   Hovards drūmi palocīja galvu.
   – Es nezinu, cik ilgi tas vilkās, bet, līdzko uzzināju patiesību, es nevarēju to noliegt. Ticiet man, es centos.
   – Vai jūs viņai atklājāt, ko esat uzzinājis? – Tobiass jautāja.
   Lavinija sarāvās, dzirdot, cik neatlaidīgi Tobiass iztaujā Hovardu. Viņa ar žestu norādīja, ka jāizturas laipnāk, tomēr viņš to neievēroja.
   Hovards papurināja galvu.
   – Es nespēju to izdarīt. Es sev iestāstīju, ka Seleste ir jauna un ka tā ir īslaicīga aizraušanās. Es cerēju, ka šis vīrietis viņai ar laiku apniks.
   Tobiass viņu vēroja.
   – Vai jūs zināt, kurš ir Selestes mīļākais?
   – Nē.
   – Jūs tas noteikti interesēja, lai neteiktu vairāk, – Tobiass norādīja.
   Lavinija saspringa, dzirdot vīrieša neiejūtīgos vārdus. Viņa balss tonis bija nevainojami mierīgs un neitrāls, tomēr no Tobiasa ledusaukstā skatiena viņai aizrāvās elpa. Piepeši Lavinija visu saprata. Ja Tobiass nokļūtu tādā situācijā, viņš apgrieztu zemi kājām gaisā, līdz uzzinātu, kas ir viņa sievietes mīļākais. Par to, kas sekotu, Lavinija negribēja pat domāt.
   – Es domāju, ka Seleste devās viņu satikt pēdējā vakarā pirms nāves, – Hovards čukstēja. – Es labi pārzināju viņas ieradumus. Kad Seleste plānoja tikties ar mīļāko, es jutu, ka viņa ir patīkami satraukta un cerību pilna. Mēs bijām plānojuši apmeklēt dzīvnieku magnētiskuma paraugdemonstrējumu, ko veica džentlmenis, vārdā Kosgrovs. Viņš apgalvo, ka spēj veikt fantastisku ārstēšanu ar savām mesmerisma prasmēm. Tomēr pēdējā brīdī Seleste izlikās saslimusi un paziņoja, ka paliks mājās. Viņa uzstāja, ka man jādodas uz paraugdemonstrējumu. Viņa labi zināja, ka es ļoti vēlos redzēt Kosgrovu darbībā.
   – Vai tu aizgāji uz paraugdemonstrējumu? – Lavinija jautāja. Viņa runāja klusā un maigā balsī, lai atlīdzinātu par Tobiasa skarbo iztaujāšanu.
   – Jā. Kosgrovs izrādījās absolūts šarlatāns, un es biju ļoti vīlies. Kad atgriezos mājās, Seleste bija aizgājusi. Tobrīd es sapratu, ka viņa ir kopā ar mīļāko. Visu nakti biju nomodā un gaidīju viņu atgriežamies. Seleste tā arī nepārnāca. Nākamās dienas rītā likumsargi mani informēja, ka viņas līķis atrasts noliktavā pie upes. Pēdējo pusotru dienu esmu pavadījis kā miglā, organizējot bēres.
   – Vai viņa bija nodurta, – Tobiass jautāja gandrīz ikdienišķā balsī, – vai nošauta?
   – Policisti teica, ka viņu nožņaudza. – Hovards stingi vērās sienā. – Man teica, ka ap Selestes kaklu joprojām bija slepkavas izmantotais kaklauts.
   – Ak Dievs! – Lavinija neapzināti pielika plaukstu pie sava kakla un norija siekalas.
   – Vai ir liecinieki? – Tobiass jautāja.
   – Cik man zināms, nē, – Hovards čukstēja. – Neviens nav pieteicies, un domāju, ka arī nepieteiksies. Kā jau sacīju, likumsargi domā, ka Selesti nogalināja laupītājs.
   – Laupītāji nemēdz par slepkavības ieroci izmantot kaklautu, – Tobiass paskaidroja. – Lielākoties viņi kaklautus nemaz nevalkā. Mana pieredze liecina, ka laupītāji neinteresējas par modi.
   – Man teica, ka laupītājs kaklautu iepriekš nozaga kādam džentlmenim, – Hovards paskaidroja.
   – Tas ir nepamatots apgalvojums, – Tobiass nomurmināja.
   Viņš izklausījās bezjūtīgs.
   – Pietiek, ser, – Lavinija iebilda.
   Iestājās neilgs klusuma brīdis.
   Hovards un Tobiass saskatījās. Lavinija saprata, ka tā ir klusa, ārkārtīgi kaitinoša divu vīriešu saziņa, kurā sievietēm nav vietas.
   – Kurš atrada līķi? – ierunājās Tobiass.
   Hovards papurināja galvu.
   – Vai tam ir nozīme?
   – Iespējams, – Tobiass atbildēja.
   Hovards atsāka berzēt deniņus, lai koncentrētos.
   – Ja nemaldos, policists, kurš mani informēja par Selestes nāvi, teica, ka likumsargus pie viņas līķa aizveda kāds ielas puika, kurš dzīvo pamestā ēkā upes krastā. Tomēr tas nav viss. Lavinij, ir noticis vēl kaut kas, par ko man tev jāpastāsta. Kaut kas ļoti savāds.
   Viņa pieskārās vīrieša plecam.
   – Kas tas ir?
   – Vakar vēlu naktī pie manis bija viesis. – Hovards palūkojās uz Laviniju caur pavērtiem pirkstiem. – Patiesību sakot, viņš ieradās neilgi pirms rītausmas. Es aizsūtīju mājkalpotāju projām, jo gribēju sērot vienatnē. Svešinieks klauvēja pie durvīm, līdz es pamodos un nokāpu apakšstāvā – lai atvērtu durvis.
   – Kas viņš bija? – Lavinija jautāja.
   – Ļoti nepatīkams vīriņš, kurš atteicās iznākt no ēnas, tāpēc es neredzēju viņa seju. – Hovards lēni uzlika rokas uz kājām. – Viņš stādījās priekšā kā Naitingeila kungs un apgalvoja, ka nodarbojas ar specifiskiem pirkšanas – pārdošanas darījumiem.
   – Tieši kādiem darījumiem? – Tobiass vaicāja.
   – Viņš teica, ka ir vidutājs starp cilvēkiem, kuri vēlas iegādāties un pārdot antīkus priekšmetus, un apgalvoja, ka dara to ārkārtīgi diskrēti. Acīmredzot viņš garantē gan pārdevēja, gan pircēja anonimitāti.
   – Citiem vārdiem sakot, šie darījumi ne vienmēr ir likumīgi, – Tobiass piebilda.
   – Jā, man radās tāds iespaids. – Hovards izgrūda dziļu nopūtu. – Naitingeila kungs esot dzirdējis baumas par nesen nozagtu, ārkārtīgi vērtīgu senlietu, un zādzībā esot iesaistīta Seleste.
   Lavinija apstulba.
   – Seleste nozaga relikviju?
   – Es tam neticu. – Hovards nepacietīgi pamāja ar garajiem pirkstiem, atvairot šādu iespēju. – Mana Seleste nebija zagle. Tomēr Naitingeils apgalvoja par visai konkrētām baumām, ka viņa šī nolāpītā priekšmeta dēļ ir nogalināta.
   – Kas tas par priekšmetu? – Tobiass jautāja un pirmo reizi šķita ieinteresēts notiekošajā.
   Hovards sarauca pieri virs taisnā deguna.
   – Naitingeils teica, ka tā ir antīka zelta rokassprādze ar romiešu dizainu. Sākotnēji to atrada Anglijā, rokassprādze te nokļuva laikā, kad šī valsts bija Romas impērijas province. Tajā iestrādāta savāda kameja zilā krāsā, kurā izgrebts Medūzas attēls.
   – Ko Naitingeila kungs no jums gribēja?
   – Izrādās, ka šī nolāpītā rokassprādze ir ļoti savdabīga, un atsevišķi kolekcionāri to uzskata par ļoti vērtīgu.
   – Un Naitingeils pelna iztiku, sadarbojoties ar kolekcionāriem, kurus interesē savdabīgas senlietas? – Tobiass jautāja.
   – Tā viņš apgalvoja. – Hovards neskatījās uz Tobiasu. Visa viņa uzmanība bija pievērsta Lavinijai. – Naitingeils domā, ka es zinu kaut ko par pazudušās kamejas atrašanās vietu. Viņš paskaidroja, ka rotaslietu iespējams pārdot par milzīgu summu. Viņš piedāvāja piešķirt daļu naudas arī man, ja atdošu rokassprādzi viņam.
   – Ko jūs viņam atbildējāt? – Tobiass jautāja.
   – Ko gan es varēju atbildēt? – Hovards bezspēcīgi plātīja rokas. – Es paskaidroju, ka nezinu neko par Medūzu. Nedomāju, ka viņš man noticēja. Naitingeils teica, ka man draud briesmas neatkarīgi no tā, vai saku viņam patiesību.
   – Kāpēc tev draud briesmas? – Lavinija jautāja.
   – Tā ka ir paklīdušas runas par kamejas parādīšanos, daudzi kolekcionāri to meklēs. Naitingeils apgalvoja, ka daži kolekcionāri ir ārkārtīgi bīstami cilvēki, kuri ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu kāroto. Viņš… viņš pielīdzināja šos cilvēkus haizivīm, kuras riņķo ap grimstošu kuģi. Viņš teica, ka esmu kā vienīgais izdzīvojušais, kurš pieķēries vrakam.
   – Naitingeils gribēja tevi iebiedēt, – Lavinija paskaidroja.
   – Viņam tas diezgan labi izdevās. – Šķita, ka Hovards noslēdzas sevī. – Naitingeils apgalvoja, ka visdrošāk būs nekavējoties atdot relikviju viņam. Viņš apsolīja dāsni samaksāt. Tomēr es to nevaru izdarīt, jo nezinu rokassprādzes atrašanās vietu.
   Sekoja īss klusuma brīdis, un visi klātesošie apdomāja nupat dzirdēto.
   Tobiass sakustējās, atbalstīja plecu pret palodzi un sakrustoja rokas uz krūtīm.
   – Kas vēl jums zināms par šo senlietu?
   Hovards neveltīja viņam ne skatiena. Viņš nenolaida acis no Lavinijas. Viņa visiem spēkiem pūlējās būt iedrošinoša un līdzjūtīga.
   – Es to nolāpīto lietu neesmu pat redzējis, – Hovards atbildēja. – Varu tikai atstāstīt Naitingeila teikto. Viņš to sauca par Zilo Medūzu. Šāds nosaukums noteikti piešķirts dārgakmens krāsas dēļ.
   – Medūza, – Tobiass domīgi atkārtoja. – Sieviete, kura reiz bija skaista un lepojās ar krāšņu matu rotu, apvainoja Atēnu un tāpēc tika pārvērsta atbaidošā briesmonī.
   Viņa kļuva par vienu no trim Gorgonām.
   – Gorgonu skatiens pārvērta cilvēku akmenī, – Lavinija piebilda.
   – Neviens nevarēja Medūzu nogalināt, jo viņas skatiens bija nāvējošs. Beidzot viņu uzvarēja Persejs: kamēr Medūza gulēja, viņš atmuguriski pienāca klāt, izmantodams vairogu kā spoguli – manuprāt, tas bija ļoti viltīgs gājiens. Persejs nebija spiests skatīties tieši uz Medūzu un nocirta viņai galvu.
   – Tā nav diez ko glaimojoša leģenda rotaslietai, – Hovards murmināja.
   – Patiesībā Medūzas tēls ir bieži sastopams seno juvelieru darbos, – Lavinija paskaidroja. – Itālijā es redzēju daudzus senus gredzenus un kulonus ar Medūzas galvas kamejām. Pastāvēja uzskats, ka viņas attēls atvaira ļaunumu.
   – Pārvērst savu ienaidnieku vai apdraudētāju akmenī… – Tobiass paraustīja plecus. – Zināma loģika tajā ir.
   Hovards noklepojās.
   – Naitingeila kungs man teica, ka šīs rokassprādzes kameja ir īpaša Medūzas versija. To kā emblēmu izmantoja kāds sens, izmiris kults, kas Anglijā darbojās slepeni. Akmenī ir redzama ne tikai ierastā sievietes galva ar stingām acīm un čūskām matos, tur iegrebts arī neliels zizlis vai burvju nūjiņa zem pārcirstā kakla.
   – Vai Naitingeila kungs tev pastāstīja vēl kaut ko par relikviju? – Lavinija jautāja.
   Hovards sarauca pieri.
   – Viņš teica, ka rokassprādze izgatavota no ļoti tīra un kvalitatīva zelta, kas vairākās vietās perforēts, lai radītu savdabīgu savijušos čūsku rakstu.
   – Perforēta rotaslieta, – Lavinija teica klusā balsī.
   Tobiass palūkojās uz viņu.
   – Vai esi redzējusi šādas senlietas?
   – Jā, Itālijā es redzēju divas zelta rokassprādzes, kas bija šādi darinātas. Tajās bija iestrādāti vairāki dārgakmeņi dažādās krāsās. Rokassprādzes tika atrastas kapā kopā ar dažām ceturtā gadsimta monētām. Manuprāt, tās bija ļoti skaistas rokassprādzes. Perforētajās vietās veidojās savijušos lapu raksts, kas bija tik smalks un rūpīgi izstrādāts, ka līdzinājās zelta mežģīnēm.
   – Kas, jūsuprāt, notika? – Tobiass jautāja.
   – Esmu pavadījis vairākas stundas, domājot par Selestes nāvi, – Hovards skumjā balsī atzina, – un negribīgi nonācu pie secinājuma, ka Seleste gan nebija zagle pēc dabas, tomēr viņa bija jauna un neapdomīga. Iespējams, ka mīļākais noveda viņu no ceļa.
   Lavinija sastinga.
   – Vai tu apgalvo, ka Selestes mīļākais pierunāja viņu nozagt rokassprādzi un pēc tam viņu nogalināja?
   – Tas ir vienīgais saprātīgais izskaidrojums. – Hovards savilka roku dūrē un atbalstīja to pret kāju. – Es domāju, ka nelietis norunāja ar Selesti tikšanos viņas nāves vakarā. Bez šaubām, viņš lika atnest līdzi rokassprādzi. Mana dārgā, nevainīgā Seleste satika mīļāko nakts vidū, un šis briesmonis viņu nožņaudza ar kaklautu un nozaga rokassprādzi.
   Lavinija palūkojās uz Tobiasu, lai redzētu viņa reakciju uz dzirdēto. Viņš šķita iegrimis domās. Iespējams, ka viņš bija garlaikots. To bija grūti noteikt.
   Viņa no jauna pievērsās Hovardam.
   – Man ir ļoti žēl, ka tā noticis.
   – Lavinij, tev man jāpalīdz! – Hovards strauji pastiepa roku un satvēra viņas plaukstas. – Es nezinu, ko citu darīt. Tu teici, ka nodarbojies ar privātu izmeklēšanu. Es gribu, lai tu atrodi Selestes slepkavu.
   – Hovard…
   – Lūdzu, mana dārgā! Naitingeils teica, ka man draud briesmas, bet sava drošība man ir vienaldzīga. Es gribu atriebt savas dārgās sievas nāvi. Tu nedrīksti man atteikt!
   Lūdzu, palīdzi man atrast viņas slepkavu!
   – Jā, protams, mēs tev palīdzēsim, dārgais draugs, – Lavinija atbildēja.
   Tobiasa sejas izteiksme piepeši kļuva skarba. Viņš nolaida rokas un atgrūdās no palodzes.
   – Lavinij, pirms darba piedāvājuma pieņemšanas mums jāapspriežas.
   – Blēņas, – viņa attrauca. – Esmu jau nolēmusi to pieņemt. Tu vari man palīdzēt vai nepalīdzēt, kā vien vēlies.
   – Nolādēts, – Tobiass rūca.
   – Paldies, mana dārgā. – Hovards pacēla Lavinijas rokas un tās noskūpstīja. – Esmu bezgala pateicīgs.
   Tobiass skatījās uz viesi kā vanags uz peli.
   – Runājot par pateicību, Hadson, mums jāvienojas par samaksu.
   – Nauda nav šķērslis, – Hovards atbildēja.
   – To vienmēr ir patīkami dzirdēt, – Tobiass teica.

Devītā nodaļa

   – Man šī lieta nepatīk, Lavinij.
   – Jā, es redzu, ka tu to neatbalsti. Tu jau skaidri paudi savu viedokli, kas robežojās ar rupjību.
   Viņa straujā solī iegāja nelielajā darbistabā, uzreiz nostājās pie galda un apsēdās. Lavinijai nesaprotama iemesla dēļ bija vieglāk apspriest nepatīkamus jautājumus ar Tobiasu, ja starp abiem atradās sarkankoka galds.
   Lavinija nepieļāva domu, ka Tobiass viņu biedē. Tomēr nevarēja noliegt to, ka viņš izstaro gribasspēku un prāta spējas, kas jebkuram apdomīgam cilvēkam lika justies apdraudētam.
   Savā darbistabā, pie sava galda Lavinija bija noteicēja. Lielākoties.
   – Runāšu pilnīgi atklāti. – Tobiass pieturējās pie plaukta malas un notupās kamīna priekšā. – Es neuzticos Hadsonam.
   Lavinija skatījās, kā vīrietis iededzināja uguni. Pat šo vienkāršo darbu viņš veica, saudzēdams kreiso kāju. Viņa pavēra muti, lai apvaicātos par seno ievainojumu, tomēr aprāvās. Tobiass nebūs pateicīgs par līdzjūtību, sevišķi šādā noskaņojumā.
   Viņa sakrustoja rokas uz galda.
   – Tu pieļāvi, ka tavu viedokli par Hovardu negatīvi iespaido tava nostāja pret mesmerismu kopumā. Tā ir ļoti aprobežota domāšana.
   Tobiasa uzmanība bija pievērsta liesmām kamīnā.
   – Hadsons nebija atklāts pret mums.
   Lavinija bezspēcīgi palūkojās uz griestiem. Tajos nebija glābiņa.
   – Jā, jā, – viņa nepacietīgi attrauca. – Es ļoti labi zinu, ka tu kā profesionālis uzskati, ka klienti vienmēr melo. Tomēr neredzu iemeslu šim aprobežotajam un nepamatotajam uzskatam Hovarda gadījumā. Ir skaidri redzams, ka viņš ir izmisis, satraukts vīrietis, kura vienīgā vēlēšanās ir atrast sievas slepkavu.
   – Manuprāt, nav pamata domāt, ka viņš vēlas atrast Selestes slepkavu.
   Lavinija apstulbusi raudzījās viņā.
   – Ko tu ar to gribi teikt? Protams, ka Hovards grib atklāt slepkavu!
   – Drīzāk viņš grib atrast pazudušo rokassprādzi.
   Viņa nosprieda, ka ir pārklausījusies.
   – Kā, lūdzu? Tu netici, ka Hovards grib atrast savas sievas slepkavu?
   – Protams, ka viņš grib, lai atrodam Selestes mīļāko. – Tobiass satvēra plaukta malu ciešāk un piecēlās kājās. – Hovards domā, ka rokassprādze atrodas pie viņa.
   – Tobias, tu runā muļķības. Selestes mīļākais ir viņas slepkava.
   – Ne obligāti.
   Tobiass piegāja pie loga un aplūkoja nelielo dārzu mājas pagalmā.
   – Mans profesionālais viedoklis ir šāds: visticamāk, ka Selesti noslepkavoja doktors Hovards Hadsons.
   Viņš izrunāja šos vārdus ar tik dzelžainu pārliecību, ka Lavinija sastinga. Pagāja vairākas sekundes, līdz viņa atguva balsi.
   – Ser, vai jūs esat jucis? – viņa visbeidzot nočukstēja.
   – Es zinu, ka tu Hovardu uzskati par senu ģimenes draugu. Tomēr tev jāatbrīvojas no personīgajām jūtām un jāapsver iespēja, ka viss ir citādi.
   – Kā tad?
   – Tā, kā uzskatu es. – Tobiass nepagriezās. – Manuprāt, notikumu gaita bija šāda: Hadsons uzzina, ka par viņu krietni jaunākā, pievilcīgā sieva viņu krāpj ar citu vīrieti. Hadsons neliekas mierā, līdz uzzina vīrieša vārdu. Kādā vakarā viņš aizbildinās ar mesmerisma konkurenta paraugdemonstrējuma apmeklējumu, bet pamet to agrāk, nekā paredzēts. Viņš atgriežas mājās un seko sievai, kura dodas uz tikšanos. Viņa ir vienatnē, iespējams, gaida savu mīļāko. Hadsons dusmu uzplūdā viņu uzrunā. Notiek šaušalīgs strīds. Viņš nožņaudz Selesti ar savu kaklautu.
   Lavinija dziļi ievilka elpu.
   – Kas notiek ar mīļāko?
   Tobiass paraustīja plecus.
   – Iespējams, viņš strīda karstumā ierodas tikšanās vietā, saprot, ka noticis kaut kas slikts, un aizbēg, pirms Hadsons viņu ierauga. Iespējams, ka mīļākais vispār neieradās.
   – Kāpēc lai Hovards nogalinātu Selesti, kuru mīlēja?
   – Mēs abi zinām, ka nodevības un niknuma ietekmē mīlestība spēj pārvērsties naidā.
   Viņa atvēra muti, lai iebilstu, tomēr atmiņas par nesenāko izmeklēšanas lietu lika vilcināties.
   Klusumā skaļi tikšķēja lielais pulkstenis.
   – Es saprotu, kāpēc tu tā uzskati, – Lavinija beidzot ierunājās. – Es gan nepieļauju iespēju, ka Hovards nogalināja Selesti, bet saprotu, kāpēc tā šķiet profesionālam izmeklētājam, kurš nepazīst viņu personīgi.
   – Savukārt es saprotu tavu vēlmi uzskatīt Hadsonu par godīgu un patiesu cilvēku. Zinu, ka tev ir svarīgi atjaunot ar viņu attiecības. Galu galā tavi vecāki uzskatīja Hadsonu par draugu. Jums ir kopīgas atmiņas par labākiem laikiem. Viņš tev atgādina par laiku, kad tu nebiji viena visā pasaulē.
   Lavinija negribīgi atzina, ka Tobiasam ir taisnība. Bija patīkami atkal satikt seno ģimenes draugu, galvenokārt tāpēc, ka Hovards bija saikne ar pagātni. Viņa klātbūtne atsauca atmiņā siltumu un drošības sajūtu ģimenē laikā, kad Lavinijas vecāki bija dzīvi. Tolaik dzīve šķita daudz vienkāršāka. Nākotne rādījās gaišās krāsās.
   – Protams, pēc daudzajiem gadiem bija jauki atkal satikt Hovardu, – viņa attrauca, – tomēr nedomāju, ka atkalredzēšanās prieks ir aizmiglojis man acis. Es pazīstu Hovardu labāk nekā tu, Tobias. Viņš nav tāds cilvēks, kurš ļautos dusmu vai spēcīgas kaisles lēkmēm. Gluži otrādi, Hovards ir savaldīga cilvēka paraugs. Viņš ir akadēmiķis. Nekad neesmu redzējusi viņu darām kaut ko vardarbīgu.
   – Tu viņu pazini kā viesi vecāku mājās. Mana pieredze liecina, ka šādos apstākļos cilvēki lielākoties uzvedas tik labi, cik vien spēj. – Tobiass nenovērsa skatienu no nelielā dārza. – Tu nevari ielauzties Hovarda domās. Tu nepazīsti viņu tā, kā viņu pazina sieva.
   Lavinija apsvēra dzirdēto.
   – Loģika ir tavā pusē.
   Tobiass palūkojās uz sievieti pāri plecam un pacēla uzaci, tēlodams izbrīnu.
   – Tu mani pārsteidz. Negaidīju, ka tu tik ātri piekritīsi manam viedoklim.
   – Tā es neteicu. Gluži otrādi, es nepavisam nepiekrītu. Tomēr tagad saprotu, kāpēc tu tā uzskati. Ķersimies pie lietas: vai tu vēlies palīdzēt man atrisināt šo lietu, Tobias?
   – Pie velna!
   Viņš pagriezās tik strauji, ka Lavinija steigšus apsēdās atpakaļ krēslā.
   – Es atteiktos no šīs lietas izmeklēšanas tikai tad, ja izdotos tevi pierunāt no tās atteikties, – viņš teica. – Redzu, ka tas diez vai notiks.
   – Tas pavisam noteikti nenotiks.
   Tobiass pārvarēja nelielo attālumu no loga līdz galdam sekundes simtdaļā, pārliecās pār galdu un uzlika lielās plaukstas papīra lapām, kas bija uz tā izmētātas.
   – Lavinija, tev šis tas jāsaprot. Es nepieļaušu, ka tu viena pati izmeklē slepkavības lietu.
   – Tu nevari noteikt, kādas lietas es uzņemos izmeklēt. – Nolādēts! Ja tu domā, ka ļaušu tev riskēt ar dzīvību…
   – Pietiek, ser! – Lavinija pielēca kājās. – Jūs vienmēr esat bijis uzbāzīgs, bet kopš “vaska slepkavībām” esat kļuvis neciešams. Jūs pēdējā laikā esat ļoti valdonīgs, un tā ir nepievilcīga īpašība vīrietī.
   – Es neesmu valdonīgs, – Tobiass izgrūda caur sakostiem zobiem.
   – Esi gan. Tev tāda izturēšanās ir tik pašsaprotama, ka tu to pat neievēro.
   – Es tikai cenšos izmantot veselo saprātu.
   – Tu centies man pavēlēt, un man tas nepatīk. Uzklausi mani. – Lavinija pieliecās tuvu Tobiasam. – Vai nu mēs šajā lietā esam vienlīdzīgi partneri, vai arī es to izmeklēšu pati. Tev ir jāizvēlas.
   – Bez šaubām, tu esi pati stūrgalvīgākā, ietiepīgākā sieviete, kādu esmu saticis.
   Viņi ilgu brīdi dusmīgi vērās viens otrā.
   – Pie velna! – Tobiass strauji iztaisnoja muguru. Viņa skatienā jautās aizkaitinājums. – Man nav izvēles. Es neļaušu tev izmeklēt lietu vienai pašai.
   Lavinija apspieda atvieglojuma nopūtu. Diemžēl viņai bija maza pieredze slepkavību izmeklēšanā. Tikai viena lieta, tāpēc viņu nevarēja uzskatīt par kompetentu. Viņai par savu profesiju bija vēl daudz jāmācās, un Tobiass bija vienīgais, kurš varēja viņu apmācīt.
   – Tad esam izlēmuši, – viņa paziņoja. – Būsim sabiedrotie šajā lietā.
   – Jā.
   – Lieliski. – Lavinija strauji apsēdās. – Pirmais solis ir izdomāt plānu, vai ne? Cik atceros, tev ļoti patīk plāni.
   Tobiass nekustējās.
   – Tā ir. Vēlos, kaut man būtu plāns, kā labāk tikt galā ar tevi, Lavinija.
   Viņa vīrietim vēsi uzsmaidīja.
   – Nu re, pavisam nesen tu mani nodēvēji par sievietes paraugu, ko Emelīnai vajadzētu atdarināt.
   – Nevaru iedomāties, kāpēc tā teicu. Šķiet, ka biju īslaicīgi zaudējis prātu. – Tobiass pielika plaukstu pie galvas. – Tavā klātbūtnē tā gadās bieži.
   Lavinija izlikās nedzirdam.
   – Runājot par mūsu plānu… man šķiet, ka mīkla jārisina no dažādiem aspektiem.
   Tobiass domīgi paberzēja zodu.
   – Tev taisnība. Jāizpēta pati senlieta. Mums jāmēģina arī noskaidrot, kuram īpašniekam rokassprādze tika nozagta.
   – Man ir pieredze senlietu tirdzniecībā. Es pazīstu vairākus cilvēkus, kuri tirgo relikvijas. Tik neparasta priekšmeta – Zilās Medūzas – zādzība noteikti ir aizsākusi baumu vilni. Es varētu veikt iztaujāšanu.
   – Labi. Aptaujā likumīgo veikalu īpašniekus un tirgotājus. Es tikšu galā ar pārējiem. – Tobiass devās projām. – Smaidošais Džeks pazīst daudzus kriminālo aprindu pārstāvjus. Viņš noteikti pazīst noslēpumainu cilvēku, kurš sevi dēvē par Naitingeila kungu. Es viņam palūgšu noorganizēt tikšanos.
   Lavinija nosprieda, ka šī ir izdevība parunāt par jautājumu, kas viņu nomocīja jau vairākas dienas. Viņa neuzkrītoši ieklepojās.
   – Ja reiz tu piemini savus paziņas kriminālajās aprindās, – viņa murmināja, – esmu nolēmusi, ka man būtu ļoti noderīgi iepazīties ar tavu draugu – Smaidošo Džeku.
   – Tas nav iespējams. Dāmai Gryphon nav nekā darāma.
   Lavinija jau paredzēja pretošanos.
   – Es varu maskēties, tāpat kā tu.
   – Kā tu plāno maskēties? – Tobiass pasmaidīja. – Vai pārģērbsies par krogus meiču?
   – Kāpēc gan ne?
   – Nekādā gadījumā! – Smaids vīrieša sejā izdzisa, un viņš samiedza acis. – Es negrasos iepazīstināt tevi ar Smaidošo Džeku.
   – Bet pazīšanās ar Smaidošo Džeku var kādudien noderēt man pašai. Vai saproti, cik tas būtu efektīvi, ja mēs abi varētu ar viņu sazināties? Tev nebūtu jātērē laiks ikreiz, kad rastos nepieciešamība ar viņu parunāt.
   – Nepūlies, Lavinija! Es tevi neiepazīstināšu ar Smaidošo Džeku. – Viņš laikam ievēroja, kā Lavinija pavēra muti, lai turpinātu strīdēties, jo nekavējoties pacēla roku. – Atgriezīsimies pie lietas. Ja esi apņēmusies izmeklēt slepkavību, mums nav laika kārtējo reizi kaismīgi diskutēt.
   – Tu centies mainīt sarunas tematu.
   – Nevis cenšos, bet mainu.
   Lavinijai negribējās to atzīt, bet Tobiasam bija taisnība. Viņiem nebija laika strīdēties. Viņa negribīgi apsēdās, nolika elkoņus uz galda un atbalstīja zodu plaukstās.
   – Mums noderētu palīdzība, – viņa teica. – Piedod, ka tā saku, bet šī lieta ir brīnišķīga iespēja demonstrēt darba nianses mūsu jaunajiem palīgiem.
   Tobiass sastinga pie Lavinijas galda un ielūkojās viņai acīs. Īsu mirkli abi klusēja, bet Lavinija skaidri zināja, ko vīrietis domā. Spēcīgā atbildības izjūta, ko abi izjuta pret savā aprūpē nokļuvušajiem jauniešiem, viņus vienoja.
   Lavinija savilka lūpas greizā smaidā.
   – Tu nevēlies apmācīt Entoniju, tāpat kā es nevēlos apmācīt Emelīnu, vai ne?
   Tobiass izgrūda dziļu nopūtu.
   – Anna negribētu, lai viņam ir tāda nodarbošanās.
   – Tomēr tas nav lēmums, kas jāpieņem Annai, – Lavinija piesardzīgi teica. – Tas ir paša Entonija lēmums.
   – Tas pats būtu sakāms par tevi un Emelīnu. Tu nevari izvēlēties profesiju viņas vietā.
   – Zinu, bet es cerēju nodrošināt Emelīnai tādu dzīvi, kādu savam bērnam gribēja viņas vecāki. Viņi gribēja, lai Emelīna droši apprecas. – Viņa sarauca pieri. – Jāatzīst, ieraugot Oskaru Pelingu uz ielas, es atcerējos, ka laulībā sieviete ne vienmēr ir drošībā.
   Tobiass viņu cieši vēroja, bet klusēja.
   Viņa neatlaidīgais skatiens lika Lavinijai justies neērti.
   – Nu, tam nav nekādas nozīmes. – Viņa pašpārliecināti pavirzījās uz priekšu un pastūma malā papīra lapu, uz kuras veica piezīmes topošajam reklāmas rakstam. Viņa pasniedzās pēc rakstāmspalvas un jaunas papīra lapas. – Lūdzu, apsēdies. Mums vajadzētu izstrādāt plānu, vai ne?
   – Iespējams. – Tobiass apsēdās viņai pretī. – Mums ir ne tikai jānoskaidro rokassprādzes īpašnieks, bet arī jāuzzina kas vairāk par Selesti Hadsonu.
   Lavinija piesita ar rakstāmspalvas galu tintnīcai.
   – Mēs varam uzdot Hovardam dažus jautājumus.
   – Lavinija, neapvainojies, bet es nedomāju, ka viņa atbildes būs pilnībā ticamas.
   – Vai tu apgalvo, ka Hovards mums melos? Kāpēc lai viņš tā darītu?
   – Ja tev ir taisnība un Hovards nav slepkava, tad labākajā gadījumā viņš nezināja savas sievas patieso dabu.
   – Iespējams, ka šajā jautājumā tev taisnība, – Lavinija piekrita, – bet tas nav nekas neparasts.
   – Tieši tā, – Tobiass atbildēja. – Domāju, ka lielākā daļa augstākās sabiedrības vīriešu tikpat slikti pazīst savas sievas. Un otrādi.
   – Tad kā mēs iegūsim vairāk informācijas par Selesti?
   Tobiass īsi pasmaidīja.
   – Es darīšu tieši to, kas, pēc taviem vārdiem, jādara, izvēloties prasmīgu mesmeristu vai izmeklētāju. Es uzmeklēšu viņas klientus.
   – Kādus klientus? – Lavinija piepeši atcerējās sarunu uz ielas pirms divām dienām. – Vai tu domā tos klientus Bātā, kurus viņa pieminēja: lordu Ganingu un lordu Northemptonu?
   – Jā.
   – Vai jūs esat pazīstami?
   – Nē. Bet Krekenbērns noteikti viņus pazīst. Ja tā tomēr nav, viņš noteikti zinās kādu, kurš viņus pazīst.
   – Tas atgādina: tu jau vairākas reizes esi pieminējis lordu Krekenbērnu. Šķiet, ka viņš ir tev ļoti noderīgs.
   – Viņš pazīst gandrīz visus augstākās sabiedrības džentlmeņus, kā arī ievērojamu skaitu cilvēku, kas slaistās kopā viņiem.
   – Es gribu ar viņu iepazīties. – Lavinija Tobiasam apburoši uzsmaidīja. – Es zinu, ka tu mūs bez ierunām iepazīstināsi. Tu pats nupat norādīji, ka Krekenbērns ir džentlmenis.
   – Es neiebilstu, – Tobiass atzina. – Bet tas būs grūti izdarāms.
   Smaids sievietes sejā apdzisa.
   – Kāpēc?
   – Kopš sievas nāves Krekenbērns reti iziet no kluba. Tieši tāpēc viņš ir noderīgs. Viņš uzzina baumas un tenkas pirms visiem pārējiem.
   Lavinija nikni palūkojās uz Tobiasu.
   – Kaut kad viņš taču atgriežas mājās?
   – Neesmu to redzējis.
   – Tobias, klubā nevar dzīvot.
   – Krekenbērns var darīt, ko grib. Klubs ir džentlmeņa mājvieta ārpus mājām.
   – Bet…
   Tobiass palūkojās uz lielo pulksteni.
   – Manuprāt, mums vairs nav laika apspriest blakus lietas. Vai tu piekrīti?
   Lavinijas žoklis saspringa, tomēr viņa zināja, ka Tobiasam ir taisnība. Viņa negribīgi pievērsa uzmanību papīra lapai uz galda.
   – Labi, – viņa atbildēja, – ja reiz tu izvēlies izturēties tik rupji.
   – Protams, ka es to izvēlos. Man piemīt talants būt rupjam. – Tobiass paliecās uz priekšu un izklaidīgi aplūkoja papīra lapu, ko Lavinija pavirzīja sānis. Viņš izbrīnā samiedza acis.
   – Kas tas? – viņš jautāja un lasīja tekstu skaļi: – “Kvalitatīvi un ekskluzīvi pakalpojumi izsmalcinātām personām, kuras vēlas privātu izmeklēšanu”?
   – Mm? Jā, manuprāt, es jau minēju, ka plānoju ievietot savu profesionālo pakalpojumu sludinājumu laikrakstos. Es veidoju sludinājumos atrodamo spilgtāko vārdu un frāžu sarakstu. – Viņa pastiepās pēc papīra lapas, ko Tobiass aplūkoja. – Starp citu, šī rīta laikrakstā bija ievietots sevišķi iedarbīgs sludinājums. Man tas jāpieraksta, pirms visu aizmirstu.
   Aplūkodams uz papīra lapas izrakstītās frāzes, Tobiass sarauca pieri.
   – Manuprāt, es skaidri norādīju, ka neiesaku ievietot sludinājumu avīzēs. Tādā veidā tu noteikti pievilināsi visādus dīvaiņus. Šajā profesijā labāk paļauties uz mutiskām atsauksmēm.
   – Ja vēlies, tu vari darbā izmantot vecmodīgus paņēmienus, bet es esmu apņēmusies piesaistīt klientus ar mūsdienīgākām metodēm. Uzmanība ir kaut kā jāpiesaista.
   Tobiass pielieca galvu, lai izlasītu vēl vienu rindiņu.
   – “Privāti un iedarbīgi līdzekļi izsmalcinātiem džentlmeņiem”?
   Lavinija tīksminājās par vārdiem.
   – Manuprāt, tas labi izklausās, sevišķi frāze “izsmalcināti džentlmeņi”. Tas izklausās ļoti… nu, izsmalcināti, vai ne?
   – Pat ļoti.
   – Protams, es nevēlos radīt iespaidu, ka sniedzu pakalpojumus tikai izsmalcinātiem džentlmeņiem.
   – Protams.
   – Es vēlos piesaistīt arī klientes. Es plānoju izmantot frāzi “izsmalcinātas personas”. – Lavinija apklusa, jo saprata vēl kaut ko. – Kā izklausās šāds variants? “Privāti un konfidenciāli pakalpojumi izsmalcinātām dāmām un kungiem.”
   Otrpus galdam iestājās klusums. Lavinija strauji pacēla skatienu. Tobiasa lūpu kaktiņš raustījās. Viņai šāds skats bija pazīstams.
   – Nu? – Lavinija jautāja. – Ko tu domā?
   – Es varu gandrīz pavisam droši galvot, ka jebkurš sludinājums, kas darināts pēc parauga “izsmalcinātiem džentlmeņiem”, piesaistīs ļoti interesantus klientus, – Tobiass atbildēja.
   – Tu esi redzējis šo sludinājumu?
   – Starp citu, esmu gan. Tas piesaistīja manu uzmanību.
   – Un tas apliecina, ka sludinājumā izmantotās frāzes piesaista uzmanību. – Lavinija vilcinājās. – Jāatzīst, par spīti interesantajam vārdu lietojumam, ir grūti saprast, tieši kādus līdzekļus sludinājuma ievietotājs tirgo.
   – Lavinij, tā ir prezervatīvu reklāma.

Desmitā nodaļa

   Lavinija ienāca antikvariātā neilgi pirms pulksten diviem pēcpusdienā. Viņai cieši pa pēdām sekoja entuziasma pārņemtā Emelīna.
   Edmunds Tredlovs – saņurcīts vīriņš saburzītās biksēs un ar neprasmīgi sasietu, neiestīvinātu kaklautu – pārstāja tīrīt putekļus no jutekliska paskata Pāna statujas un caur briļļu lēcām palūkojās uz sievietēm.
   – Leika kundze, Emelīnas jaunkundze! Priecājos jūs abas redzēt. – Viņš nolika putekļu slotu malā un metās uz priekšu, lai noliektos pār Lavinijas cimdoto roku. Kad Tredlovs pacēla samiegto acu skatienu, tajā vīdēja kaut kas pazīstams. Lavinija saprata, ka vīrietis pret viņu nejūt ne apbrīnu, ne pat kailu iekāri; Tredlovu sajūsmināja gaidāmais darījums.
   – Labdien, Tredlova kungs! – Lavinija atguva plaukstu. – Mēs ar Emelīnu iegriezāmies šeit, lai ar jums aprunātos, ja vien neesat aizņemts.
   – Vai jums ir vēl kāds antīks priekšmets, ko pārdot? Jāatzīst, par spīti sliktajām priekšnojautām, man izdevās par labu cenu notirgot Apollonu, ko pirms dažām nedēļām atnesāt. Kolekcionārs, kuram statuju piedāvāju, bija sajūsmināts par tās augsto kvalitāti.
   – Par laimi, šobrīd man nav vajadzības pārdot lieliskos antīkos priekšmetus, kurus atvedām no Itālijas, – Lavinija mierīgā balsī paskaidroja. – Tomēr es priecātos, ja jūs dalītos savā plašajā profesionālajā pieredzē.
   Tredlovs nekavējoties kļuva aizdomu pilns.
   – Ko tieši jūs vēlaties uzzināt? Emelīna žilbinoši pasmaidīja.
   – Mana tante jau vairākkārt ir apgalvojusi, ka visā Londonā nav neviena antīko priekšmetu tirgotāja, kuram ir tik plašas tirgus zināšanas kā jums.
   Tredlova seja iekrāsojās koši sarkana. Vispirms Lavinija nodomāja, ka vīru ķērusi trieka. Tad viņa saprata, ka viņš ir nosarcis. Lavinija nespēja novērst skatienu no šīs neparastās ainas.
   – Es strādāju šajā jomā jau ilgus gadus, – Tredlovs izstostīja. – Manuprāt, esmu šo to apguvis.
   – Protams, tas ir skaidri redzams. – Emelīna aplūkoja veikalu ar apbrīna pilnu skatienu. – Tredlova kungs, jūs tirgojat brīnišķīgus priekšmetus! Goda vārds, nevienā citā Londonas veikalā neesmu redzējusi kaut ko jaukāku par šo grieķu vāžu kolekciju.
   – Pie Tredlova var iegādāties tikai vislabāko, – muļķīgi smaidīdams, Tredlovs izmocīja. – Man ir jāuztur laba reputācija.
   Lavinija nosprieda, ka viņš izskatās kā sirēnas apburts vīrs. Tredlovs bija transā. Emelīna paplivināja skropstas.
   – Kaut man būtu iespēja aplūkot visu jūsu kolekciju, Tredlova kungs! Jūs man varētu iemācīt daudz jauna par antīkiem priekšmetiem.
   – Jebkurā laikā, Emelīnas jaunkundze. – Vīrs saberzēja rokas. – Es ar lielāko prieku jums visu izstāstīšu. Runājot par grieķu vāzēm: tālākajā istabā ir ļoti interesants vāžu klāsts. To dizains ir ļoti neparasts. Es šīs vāzes pārdodu tikai vērīgākajiem pircējiem. Varbūt jūs vēlaties norunāt tikšanos to aplūkošanai?
   Lavinijai bija gana. Viņa bija redzējusi grieķu vāzes, ko Tredlovs turēja plašajā, piekrāmētajā noliktavā veikala tālākajā daļā. Vāžu dizains nebija paredzēts jaunu, neprecētu dāmu acīm.
   Viņa skaļi noklepojās.
   – Par maniem jautājumiem, Tredlova kungs…
   Vīrs nelikās par Laviniju ne zinis, nespēdams novērst skatienu no Emelīnas.
   Emelīna viņam uzsmaidīja.
   – Tredlova kungs, manai tantei patiešām nepieciešamas jūsu profesionālās zināšanas. Ja jūs viņai palīdzēsiet, es būšu ļoti pateicīga.
   – Ko? Ā, jā! – Tredlovs noskurinājās, novērsās no Emelīnas un negribīgi pagriezās pret Laviniju. – Kā varu jums palīdzēt, Leika kundze?
   – Jūs droši vien esat dzirdējis, ka es reizēm veicu privātu izmeklēšanu pēc izsmalcinātu personu lūguma.
   No Tredlova sejas pagaisa pēdējās transa zīmes. Skatienā, kurā vēl pirms brīža vīdēja baudkārs siltums, tagad bija redzama tikai nepatika.
   – Jūs ieminējāties, ka mēģināt nopelnīt iztiku šajā neparastajā veidā.
   – Mana tante ir pieņēmusi mani palīga amatā, – Emelīna paziņoja. – Viņa mani apmāca.
   Tredlovs šķita patiesi norūpējies.
   – Manuprāt, izmeklētāja profesija nav piemērota jaunai dāmai.
   – Tā ir daudz piemērotāka par jūsu piedāvājumu parādīt viņai savu privāto grieķu vāžu kolekciju, – Lavinija atcirta. – Vai ķersimies pie darīšanām?
   Vīrietis īgni sakustināja kuplās ūsas.
   – Ja reiz esat ieradusies darīšanās, pieņemu, ka piekritīsiet maksāt par maniem padomiem un zināšanām.
   – Protams. – Lavinija zīmīgi paklusēja. – Ja jūsu sniegtā informācija man noderēs.
   Tredlovs šūpojās papēžos.
   – Protams, protams. Tātad, ko jūs vēlaties uzzināt?
   – Mums ir pamats domāt, ka dažu pēdējo dienu laikā tika nozagta perforēta antīka romiešu rokassprādze. Senlieta tika atrasta šeit, Anglijā, nevis atvesta no Itālijas. Rokassprādze esot no perforēta zelta izgatavota relikvija, kurā iestrādāts neparasts dārgakmens zilā krāsā Medūzas galvas formā. Akmenī ir izgrebts arī neliels zizlis. Vai esat dzirdējis par zādzību?
   Tredlovs atkal sakustināja biezās ūsas, ieinteresēti sakniebdams lūpas.
   – Jūs runājat par Zilo Medūzu? – viņš asā balsī jautāja.
   – Jā. Vai jūs par to zināt?
   – Esmu par to dzirdējis. – Vīra skatienā parādījās viltīga liesma. – Tomēr nezināju, ka rokassprādze ir nozagta. Vai esat par to pārliecināta?
   – Pēc visa spriežot, zādzība ir notikusi.
   – Zilā Medūza, – Tredlovs atkārtoja klusā balsī, it kā sarunādamies ar sevi. – Nozagta. Interesanti. Bez šaubām, runas par to izplatīsies zibens ātrumā.
   Vīrieša balss tonis Lavinijai nepatika tikpat ļoti kā tas, kā viņš uzrunāja Emelīnu.
   – Tredlova kungs, mēs vēlamies uzzināt rokassprādzes īpašnieka identitāti.
   Viņš samiedza acis.
   – Protams, tā kā jūs šo personu nepazīstat, es secinu, ka jūs veicat izmeklēšanu kāda cita klienta norīkojumā.
   – Taisnība. Mūs ar palīdzi nolīga cita ieinteresētā puse.
   – Skaidrs. Nu, ja rokassprādze ir nozagta, varam pieņemt, ka zaglis meklēs senlietu ekspertu. Viņam būs jākonsultējas ar personu, kura prot pienācīgi novērtēt relikviju un, iespējams, palīdzēt noorganizēt slepenu rotaslietas pārdošanu.
   Piepeši Laviniju pārņēma nemiers. Viņa palūkojās uz Emelīnu un redzēja, ka arī palīdze apzinās šos jaunos sarežģījumus.
   Viņa atkal pievērsās Tredlovam.
   – Es no visas sirds iesaku pat neapsvērt iespēju sadarboties ar zagli. Viņš jau ir noslepkavojis vienu cilvēku. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņš to varētu atkārtot.
   – Slepkavība, – Tredlovs novilka un iepleta acis. Viņš pacēla roku un atkāpās. – Vai jūs runājat nopietni?
   – Viņš nogalināja sievieti, lai tā neizpļāpātos.
   – Vai dieniņ, vai dieniņ! Šaušalīgi. – Tredlovs vilcinājās. – Varbūt notika negadījums?
   – Diez vai. Viņš sievieti nožņaudza ar kaklautu.
   – Skaidrs. – Tredlovs izgrūda dziļu nopūtu. – Cik nepatīkami! Tādi notikumi nenāk par labu biznesam.
   – Ne manā profesijā, – Lavinija atbildēja. – Tātad, runājot par Medūzas rokassprādzes īpašnieka vārdu… Jūs to grasījāties pateikt.
   – Vispirms mums jāvienojas par manu atalgojumu.
   Lavinija atcerējās Hovarda izmisīgos vārdus: “Nauda nav šķērslis!”
   – Cik daudz jūs vēlaties saņemt par šo informācijas drumslu, kuru es viegli varu iegūt arī citur, Tredlova kungs?
   Tredlovs sajūsmināti ķērās pie kaulēšanās. Tā bija viņa iecienītākā nodarbošanās uzreiz pēc erotisku grieķu vāžu kolekcionēšanas. Par laimi, arī Lavinijai bija kaulēšanās pieredze. Piespiedu atrašanās Romā pirms vairākiem mēnešiem izrādījās noderīga daudzās jomās.
   Kad abi bija vienojušies par cenu, Tredlovs paziņoja:
   – Ja nemaldos, Medūza pieder lordam Benksam. Un es to zinu tikai tāpēc, ka pirms aptuveni pusotra gada relikvija nokļuva Prendergasta veikalā. Prendergasts, būdams prātīgs vīrs, konsultējās ar mani par rokassprādzes cenu. Saprotiet, viņam ir ļoti vājas zināšanas britu – romiešu senlietu jomā.
   – Saprotu. – Lavinija ieņēma neitrālu pozīciju. Viņa zināja, ka Prendergasts un Tredlovs ir seni konkurenti.
   – Vēlāk es satiku Prendergastu un interesējos par rokassprādzes likteni. Viņš teica, ka pārdevis to Benksam. Tas mani izbrīnīja. Savulaik Benkss aktīvi kolekcionēja senlietas, bet pirms vairākiem gadiem viņš pēc sievas nāves atbrīvojās no lielas daļas vērtīgāko priekšmetu. Nezinu, kāpēc viņš vēlējās iegūt Zilo Medūzu.
   – Interesanti, kāpēc lords Benkss neziņoja par zādzību, – Emelīna domīgi ierunājās.
   Tredlovs nosprauslājās.
   – Viņa gaišība ir vecs, ar abām kājām kapā. Esmu dzirdējis, ka Benksam ir problēmas ar sirdi, un pēdējos mēnešos arī ar prātu. Viņš visdrīzāk neatminas, ko ēda brokastīs, kur nu vēl to, vai viņam joprojām pieder Zilā Medūza. Varu derēt, viņš pat nenojauš par šādu zudību.
   – Tas izskaidro lorda Benksa klusēšanu. – Lavinija piesita kazādas puszābakā tērptās pēdas īkšķi pret grīdu un prātoja. – Vislabākais upuris ir tāds, kurš pat nezina, ka ir cietis.
   – Tomēr mājās noteikti ir kāds, kurš pamanījis rokassprādzes zādzību, – teica Emelīna.
   Tredlovs paraustīja plecus.
   – Cik man zināms, vienīgā Benksa radiniece ir viņa brāļa meita, ja nemaldos, vārdā Raštona kundze. Viņa pārcēlās uz dzīvi Benksa namā pirms vairākiem mēnešiem, kad uzzināja par viņa slikto veselības stāvokli. Droši vien Raštona kundze negaidīja, ka viņš nodzīvos tik ilgi.
   Laviniju pārņēma sajūsma. Tobiass reiz teica, ka nepacietīgs mantinieks ir vērā ņemams aizdomās turamais.
   – Vai Raštona kundze ir Benksa bagātības mantiniece?
   – Cik man zināms, jā.
   – Vai viņa kolekcionē senlietas? – Lavinija jautāja, slēpdama arvien pieaugošo, priecīgo satraukumu.
   Tredlovs ieņurdējās.
   – Ja šī dāma nopietni interesētos par senlietām, viņa būtu apmeklējusi manu veikalu. Tā kā mēs neesam pazīstami, esmu drošs, ka Raštona kundze nav kolekcionāre un nenojauš Zilās Medūzas vērtību. – Viņš domīgi pacēla uzacis. – Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Raštona kundze joprojām nezina par rokassprādzes zādzību.
   – Tomēr noteiktās aprindās klīst baumas, – norādīja Emelīna.
   Tredlovs vienaldzīgi paraustīja plecus.
   – Tās droši vien aizsācis zaglis ar nolūku piesaistīt relikvijas pircējus.
   – Vai jūs zināt Benksa adresi? – Lavinija uzdeva steidzīgu jautājumu.
   – Viņa gaišībai pieder veca, brūkoša savrupmāja Edžmerskvērā.
   – Paldies, Tredlova kungs. – Lavinija sasēja cepures lentes. – Jūs bijāt ļoti izpalīdzīgs. – Viņa pagriezās un devās durvju virzienā. – Emelīna, dosimies!
   Tredlovs aizsteidzās viņām pakaļ un pieklājīgi atvēra durvis. Viņš zemu paklanījās un piekala Lavinijai drūmu skatienu.
   – Kad varu gaidīt samaksu, Leika kundze?
   – Neuztraucieties, – viņa pacēla cimdoto roku atvadu žestā, – jūs to saņemsiet, līdzko klients samaksās par maniem pakalpojumiem.
   – Klausieties…
   Lavinija veikli izgāja pa durvīm un neielaidās sarunā. Emelīna Tredlovam mīļi uzsmaidīja un sekoja viņai. Durvis aiz viņām aizvērās.
   Kad sievietes nostājās uz ielas iepretī veikalam, Emelīna palūkojās uz Laviniju.
   – Kad Tredlovs pieminēja Benksa brāļa meitu, Raštona kundzi, es tavā skatienā ieraudzīju viltīgu mirdzumu. Tas bija pazīstams. Par ko tu domāji?
   – Es aptvēru, ka ir divas iespējas, kā Benksa mantiniece, Raštona kundze, varētu būt iesaistīta šajā lietā. Vai nu viņai ir kāds sakars ar zādzību…
   – Manuprāt, tas ir maz ticams. Galu galā Raštona kundze mantos visu Benksa īpašumu, arī rokassprādzi.
   – Vai arī viņa ir upuris, tāpat kā Benkss. Kā jau tu norādīji, Raštona kundze ir mantiniece. Visu, ko zaudē Benkss, zaudē arī viņa.
   – Ko mēs no tā varam secināt?
   – Viņa varētu kļūt par “Leikas un Mārča” klienti.
   Emelīna lūkojās viņā ar apbrīnu.
   – Lavinija, tā ir brīnišķīga ideja! Iespējams, ka tu esi atradusi otro klientu šajā lietā.
   – Tieši tā. – Lavinija centās izturēties pieticīgi. Tas nebija viegli. Divi klienti nozīmēja dubultu samaksu.
   – Mārča kungs būs ļoti priecīgs, – Emelīna piebilda.
   – Būs interesanti redzēt, vai viņš novērtēs manu ierosinājumu. – Lavinija sarauca pieri. – Pēdējā laikā viņš uzkundzējas manam biznesam.
   – Uzkundzējas?
   – Jā. – Lavinija apstājās, lai palaistu garām lauksaimnieka kravas ratus. – Varētu pat teikt, ka viņš ir valdonīgs kā diktators. Viņš mūždien saka, ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Viņš bija tik bezkaunīgs, ka atļāvās norādīt, lai neievietoju sludinājumu laikrakstos.
   – Ak, vai!
   – Tas, kā izvēlos reklamēt savus pakalpojumus, nav viņa darīšana.
   – Viņš noteikti negrib ļaunu.
   – Blēņas. Mārčs grib panākt, lai pārtraucu izmeklētājas karjeru. Pēc manām domām, viņam nepatīk tas, ka esmu spēcīga konkurente lietās, ko neizmeklējam kopā.
   – Lavinij, protams, ka Tobiass izjūt pienākumu sniegt tev padomus attiecībā uz darbu. Galu galā viņam ir daudz lielāka pieredze izmeklētāja profesijā nekā tev.
   – Viņš dara visu iespējamo, lai mana pieredze nekļūtu lielāka.
   – Kāpēc tu tā domā?
   – Piemēram, viņš atsakās iepazīstināt mani ar saviem paziņām noziedzīgajā pasaulē. Šorīt pat es lūdzu Tobiasam iepazīstināt mani ar kroga īpašnieku, kuru viņš sauc par Smaidošo Džeku. Viņš atteicās.
   – Es saprotu, ko tu gribi teikt, – Emelīna atbildēja. – Acīmredzot Mārča kungs uzskata, ka tev nepiedien iepazīties ar kroga īpašnieku.
   – Mana pieredze liecina, ka Mārča kungu etiķetes nianses neinteresē, – Lavinija paziņoja. – Es neticu, ka viņš mēģina mani pasargāt no nepiemērotiem paziņām. Drīzāk viņš vēlas “paturēt” Smaidošo Džeku sev.
   – Vai tu tā patiešām domā?
   – Jā, patiešām. To pierāda fakts, ka Tobiass atteicās mani iepazīstināt arī ar Lordu Krekenbērnu.
   – Hmm…
   – Viņš runāja blēņas par to, ka Krekenbērns nekad neiziet no sava kluba.
   – Nu, tas šķiet mazliet neparasti.
   – Tobiass ne tikai pauž savu viedokli neatkarīgi no tā, vai es to prasu, un atsakās iepazīstināt mani ar saviem paziņām. Vai esi ievērojusi, ka viņš pasācis agri ierasties brokastīs?
   Emelīna palocīja galvu.
   – Mēs viņu rītos satiekam bieži.
   – Lai pabarotu tik prāva auguma vīrieti ar lielu apetīti, nepieciešams daudz līdzekļu.
   – Mārča kungam patiešām garšo viņa ēdiens.
   – Emelīna, tas nav viņa ēdiens, – Lavinija piekodināja, – tas ir mūsu ēdiens.
   – Šķiet, es saprotu, kas notiek, – Emelīna piesardzīgi teica. – Tev rodas sajūta, ka Mārča kungs tev uzbāžas.
   – Gluži otrādi, Mārča kungs neuzbāžas. Viņš drīzāk alkst iemīdīt cilvēkus putekļos un atstāt vāļājamies uz lielceļa.
   – Lavinij, es patiešām nedomāju…
   – Svarīgākais ir viņam parādīt, ka es spēju strādāt savā profesijā bez viņa pastāvīgās uzraudzības un varu atrast pavedienus un aizdomās turamos bez viņa palīdzības. Tagad mums atkal vajadzētu pievērsties Raštona kundzei..
   Emelīna izskatījās ieinteresēta.
   – Ko tas nozīmē?
   – Edžmerskvērs atrodas netālu. Mēs atceļā iegriezīsimies pie viņas.
   – Lieliski. Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu tavas iztaujāšanas metodes.
   – Runājot par metodēm… – Lavinija teica.
   – Jā?
   – Jāatzīst, man patika saldenais smaids un acīm redzamie glaimi, ko veltīji Tredlova kungam. Tava pieeja padarīja viņu paļāvīgāku. Tas bija ļoti labi paveikts darbs.
   – Paldies. – Emelīna bija gandarīta. – Manas iztaujāšanas metodes atšķiras no tavējām, tomēr arī tās var izrādīties noderīgas.
   – Nudien, sevišķi iztaujājot džentlmeņus. Vai šādu uzvedību ir grūti izkopt?
   – Man tā nesagādā nekādas grūtības.
   Tobiass izlocīja kājas, izstiepa pirkstus un aplūkoja Krekenbērnu. Klubs šajā diennakts stundā bija kluss. Vienīgās skaņas bija liesmu sprakšķēšana kamīnā, kafijas tasīšu šķindoņa un avīžu lapu čaukstoņa.
   – Kārtējā lieta? – Krekenbērns jautāja, nenovērsis skatienu no laikraksta.
   – Mēs ar Leika kundzi veicam izmeklēšanu pēc viņas sena drauga, Hovarda Hadsona, lūguma.
   – Atceros – viņš ir mesmerists, kura sievu atrada nožņaugtu.
   – Mani nebeidz pārsteigt tava neparastā spēja uzzināt jaunākās tenkas. – Tobiass palūkojās uz liesmām. – Rādās, ka Hadsona kundzi zagtas, antīkas rokassprādzes dēļ noslepkavoja viņas mīļākais.
   – Tu neizklausies pārliecināts.
   – Seleste Hadsona bija diezgan skaista, daudz jaunāka par vīru, ar tendenci koķetēt, un, iespējams, ielaidās ārlaulības romānā.
   – Skaidrs. Citiem vārdiem sakot, tu turi aizdomās viņas vīru.
   – Es domāju, ka tā ir reāla iespēja. Protams, es neapšaubu Hadsona teikto – pat ļoti ticams, ka Selestei Hadsonai bija mīļākais, un ka abi kopīgiem spēkiem nozaga antīko rokassprādzi. Tomēr Lavinija ir pārliecināta, ka Hadsons nav ne slepkava, ne zaglis, un vēlas tikai atrast un sodīt sievas slepkavu. Es savukārt uzskatu, ka Hadsons patiesībā grib atrast tovakar pazudušo rokassprādzi.
   Krekenbērns kaut ko noņurdēja.
   – Nevēlos nomākt tavu entuziasmu, bet esmu spiests norādīt uz šīs lietas iespējamo trūkumu.
   – Nepūlies, es pats to zinu. Ja izrādīsies, ka man ir taisnība un Selesti nogalināja pats Hadsons, mēs ar Laviniju nesaņemsim samaksu par darbu.
   – Tieši tā. – Krekenbērns salocīja avīzi un palūkojās uz ciemiņu pāri aceņu rāmim. – Kā es varu palīdzēt?
   – Ko vari man pastāstīt par lordu Ganingu un lordu Northemptonu? Es zinu tikai to, ka viņi dzīvo Bātā vai tās tuvumā un, iespējams, bija Hadsona klienti.
   Krekenbērns apdomājās un paraustīja plecus.
   – Diemžēl es nezinu daudz. Ja runājam par vieniem un tiem pašiem džentlmeņiem, abi ir gados veci. Abiem ir vāja veselība. Abi ir bagāti. Viņi ir šī kluba dalībnieki, tomēr neesmu viņus te sastapis gadiem ilgi.
   – Tas ir viss?
   – Diemžēl, jā. Tomēr varu uzmeklēt citu informāciju, ja vēlies.
   – Es būšu par to pateicīgs, – Tobiass atzina.
   – Jāatzīstas, man tīri labi patīk tava izmeklētāja nodarbošanās. – Krekenbērns paņēma kafijas tasi. – Tas ir gandrīz tikpat interesanti kā savulaik karā, kad tu biji valsts slepenais izlūks.
   – Priecājos, ka tevi tas uzjautrina, – Tobiass teica. – Es pats esmu nonācis pie secinājuma, ka spiega darbs nodrošināja man daudz vienkāršāku, mierīgāku dzīvi un bojāja nervus krietni mazākā mērā nekā pašreizējā neregulārā sadarbība ar Leika kundzi.
   Benksu ģimenes savrupmāja bija plašs, drūms gotiska stila akmeņu krāvums. Tā atradās nomaļā rajonā, sniedzās vairāku stāvu augstumā, un to apjoza liels dārzs ar augstām sienām. Augšējo stāvu logos bija aizvilkti tumši aizkari. Lavinijai radās iespaids, ka ēka iederētos kādā šaušalīgā romānā par spokiem un skeletiem.
   – Pat ja mēs nezinātu, ka nama īpašnieks pakāpeniski sabrūk, tas tāpat ir redzams no ielas, – ierunājās Emelīna.
   – Šī patiešām ir nomācoša vieta. – Lavinija paklaudzināja misiņa klauvēkli. – Tomēr pašreizējos apstākļos citādi nevar būt. Viņa gaišība mirst. Nesteidzīgi.
   Kalpotāja atvēra durvis un palūkojās ārā, mirkšķinādama acis, it kā saules gaisma uz sliekšņa būtu negaidīts un negribēts viesis.
   – Mēs vēlamies parunāt ar Raštona kundzi. – Lavinija ielika vizītkarti sievietes mezglainajā rokā. – Lūdzu, iedodiet viņai šo un piekodiniet, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu.
   Kalpotāja skatījās uz vizītkarti, it kā nesaprastu uz tās rakstītos vārdus, un saviebās.
   – Šajā pēcpusdienā Raštona kundzes nav mājās. Viņa devusies uz ārstēšanas seansu.
   – Ārstēšanas seansu? – Lavinija atkārtoja dzirdēto. – Kādas ārstēšanas?
   – Viņai ir vāji nervi. Viņa pirms vairākām nedēļām sāka apmeklēt mesmeristu. Raštona kundze apgalvo, ka ārstēšana darbojas ļoti labi. Patiesību sakot, es neredzu nekādu atšķirību. Īsāk sakot, viņas šodien nav mājās.
   Kalpotāja aizvēra durvis Lavinijas deguna priekšā.
   Emelīnu pārņēma sajūsma.
   – Raštona kundze apmeklē mesmeristu!
   – Nudien. – Lavinija nogāja lejup pa kāpnēm. Viņa nepūlējās slēpt savu prieku. – Tie ir ļoti interesanti jaunumi, vai ne?
   – Bet par ko tas liecina?
   – Es nezinu, bet nav šaubu, ka šis fakts ir saistīts ar zādzību.
   Emelīna steidzās viņai pakaļ.
   – Kad pavēstīsi šos jaunumus Mārča kungam?
   Lavinija apdomājās.
   – Šovakar, kad tiksimies Stilvoteras ballē. Iespējams, ka viņš arī būs kaut ko noskaidrojis. Gribu, lai Tobiass uzzina, ka es pasteidzos viņam priekšā. Nevēlos, lai viņš piesavinās manus sasniegumus. Tas ir neciešami.

Vienpadsmitā nodaļa

   – Es atradu Oskaru Pelingu! – Entonijs teju vai plīsa no lepnuma un priecīga satraukuma. – Tas nebija viegli. Man nācās apjautāt vairāku viesu namu darbiniekus, līdz noskaidroju, ka viņš apmeties viesu namā Bear‘s Head Šatlleinā.
   – Izcili. – Tobiass pavilka malā karietes aizkaru un aplūkoja nakts tumsā ietīto ielu. Pulkstenis rādīja neilgi pēc deviņiem. Gaisā vēdīja nepārprotams upes smārds, un tas liecināja, ka viņi tuvojas galamērķim. – Vai uzzināji kaut ko par viņa darīšanām Londonā?
   – Es runāju ar vienu no zirgu puišiem viesu namā.
   Tobiass uzmeta viņam neapmierinātu skatienu.
   – Es ceru, ka tu neatklāji savu vārdu. Negribu, lai Pelings uzzina par mūsu okšķerēšanu.
   – Protams, es biju piesardzīgs un izturējos ikdienišķi. – Entonijs izskatījās aizvainots. – Mēs parunājām par zirgiem, kariešu atiešanas laikiem un augstdzimušajiem no citām pilsētām, kuri izvēlas šo viesu namu, kad ierodas Londonā. Apmēram tā.
   – Nu, ko tu uzzināji?
   – Neko satraukuma cienīgu. Kā jau Leika kundze paredzēja, Pelings šeit ieradies darba darīšanās. Galu galā viņš ir turīgs vīrs. Viņš kārto darīšanas ar saviem baņķieriem. Zirgu puisis apgalvoja, ka dzirdējis viņu runājam par skrodera un kurpnieka apmeklējumu. To visu parasti dara turīgi džentlmeņi, kuri ierodas Londonā reti.
   – Hmm… – Tobiass apdomāja dzirdēto. – Es pieņemu, ka zirgu puisis nezināja neko par Pelinga darba darīšanām?
   – Nē, protams. Viņš galu galā ir zirgu puisis. – Entonijs apklusa. – Vienīgā personiskā informācija, ko viņš atklāja, bija tas, ka Pelings vakaros izklaidējas kopā ar vienu no prostitūtām, kura strādā rajonā netālu no viesu nama.
   – Atrodi to sievieti, – Tobiass pavēlēja.
   Entonijs norija siekalas un piesarka.
   – Ē…
   – Vai tev kaut kas lēcies?
   – Nē, nemaz, – Entonijs steidzīgi attrauca. – Es, ē… tūlīt pat ķeršos klāt šim uzdevumam. – Viņš ieklepojās. – Lūdzu, nestāstiet par šo izmeklēšanas darbību Leika kundzei vai Emelīnas jaunkundzei.
   Tobiass aptvēra, ka Entonijs būtu šausmās, ja Emelīna uzzinātu, ka viņš iztaujā prostitūtas.
   – Par to vari neraizēties, – viņš paskaidroja. – Es nevienai no viņām neesmu stāstījis par to, ka mēs interesējamies par Pelingu. Negribu viņas satraukt.
   – Leika kundze būs neapmierināta, kad uzzinās, ko tu no viņas slēp, – Entonijs brīdināja.
   – Viņai par mūsu izmeklēšanu nav nekas jāzina, ja vien neatklāsim kaut ko nozīmīgu. Jebkurā gadījumā – kad atradīsi “naktstauriņu”, ar kuru Pelings guļ, ziņo par to man. Es pats viņu iztaujāšu.
   Entonijs izskatījās atvieglots.
   – Tiešām?
   – Tiešām. – Tobiass palūkojās laukā pa logu. – Esam klāt. – Viņš pieklauvēja pie karietes griestiem, dodams signālu apturēt zirgu.
   Kariete grabēdama apstājās. Tobiass atvēra durvis, pieturējās pie karietes malas un uzmanīgi izkāpa uz bruģa. Vairs nelija, un kāja sāpēja vēl mazāk nekā vakar, tomēr arī labajās dienās Tobiass nevarēja lēkāt iekšā un ārā no karietēm kā agrāk. Viņš sev iestāstīja, ka pie cieņpilnās izkāpšanas no karietes vainojams Itālijā gūtais ievainojums, nevis tuvošanās četrdesmit gadu vecumam.
   – Neaizmirsti pateikt kučierim, lai viņš mūs gaida, – Entonijs ieminējās. – Šajā rajonā ir bīstami palikt bez transportlīdzekļa, sevišķi nakts stundā.
   Viņš bezrūpīgi nolēca uz bruģa; to redzot, Tobiass paklusām nopūtās.
   – Mēs būsim projām tikai dažas minūtes. – Viņš iedeva kučierim dažas monētas. – Lūdzu, pagaidiet mūs.
   – Labi, kungs. – Monētas pazuda, un kučieris pastiepās pēc savas džina pudeles. – Es jūs tepat gaidīšu.
   Tobiass tuvojās kroga logiem, kuros spīdēja dzeltena gaisma. Viņš juta Entonija priecīgo satraukumu.
   – Atceries: nesaki ne vārda, līdz nokļūsim Smaidošā Džeka darbistabā, – viņš piekodināja. – Tavs runasveids tevi nodos. Skaidrs?
   Entonijs saviebās.
   – Tavi maskēšanās norādījumi ir tikpat skaidri kā iepriekšējās desmit reizēs.
   – Ja es atkārtoju teikto, tad ne bez iemesla. Pēdējais, kas mums šovakar vajadzīgs, ir kautiņš ar kroga apmeklētāju.
   – Es apsolu, ka neteikšu ne vārda.
   Tobiass palūkojās uz dzintarkrāsas gaismu kroga logos un papurināja galvu.
   – Tu man neticēsi, bet Lavinija tik tiešām gribēja nākt uz šejieni un iepazīties ar Smaidošo Džeku. Viņa gribēja maskēties par krogus meiču.
   Entonijs bija izbrīnīts.
   – Pie velna! Es pieņemu, ka tu viņai atteici.
   Tobiass sāji pasmaidīja.
   – Uz šādu vietu nedrīkst vest lēdiju. Tomēr Lavinija bija neapmierināta. Viņa domā, ka es apzināti neļauju viņai iepazīties ar saviem ziņotājiem.
   – Tā jau arī ir, vai ne?
   – Jā. Tomēr es to daru viņas pašas labā. Šajā pilsētas daļā Lavinija nedrīkst atrasties. Viņai piemīt pārāk liela nosliece uz pārgalvību. Es pilnīgi noteikti negribu to veicināt.
   Tobiass apstājās pie Gryphon durvīm un vēlreiz aplūkoja savu biedru.
   Entonijs bija tērpies ostas strādnieka raupjajā apģērbā. Smagie zābaki un slikti piegulošās bikses un mētelis radīja iespaidu, ka viņš visu dienu nēsājis kravu no kuģa piestātnē. Pār pieri pārvilktā, bezformīgā cepure slēpa jaunā vīrieša moderno matu griezumu un sejas vaibstus.
   Arī Tobiasa apģērbs bija piemērots kroga apmeklējumam. Viņa izskatu papildināja arī nedaudz klibā kāja. Gryphon apmeklētāji pelnīja iztiku dažādos bīstamos darbos – gan likumīgos, gan ļoti nelikumīgos. Koka kājas, zaudēti pirksti, acs pārsēji un rētas viņu vidū bija bieži sastopamas.
   – Būs labi. – Tobiass atstūma piedūmotā kroga durvis. – Neskaties nevienam acīs. Viņi var to uztvert kā rupju apvainojumu.
   – Arī to tu man teici jau vairākas reizes. – Zemu novilktās cepures ēnā parādījās un pazuda Entonija platais smaids. – Nomierinies! Nav iemesla tā uztraukties. Es tevi nepievilšu.
   – Šovakar es baidos, ka pievilšu tevi, – Tobiass klusā balsī atbildēja.
   Entonijs asi pagrieza galvu.
   – Nedomā tā. Es pats izdarīju izvēli.
   – Pietiek, – Tobiass attrauca. – Ķersimies pie lietas.
   Viņš atvēra durvis un iegāja rosīgajā krogā, uzsvērti klibodams. Entonijs viņam sekoja.
   Milzīgajā kamīnā rēcošās liesmas piepildīja telpu ar ellišķīgu gaismu, kas šai vietai piestāvēja. Koka soli un kabīnes bija piebāztas ar vīriem, kuri atnākuši iedzert, uzspēlēt kārtis un koķetēt ar druknām krogus meičām.
   Tobiass spraucās cauri pūlim. Viņš vienreiz palūkojās uz aizmuguri, lai pārliecinātos, ka Entonijs viņam seko. Jauno vīrieti bija apbūrušas kādas sievietes kuplās krūtis. Kad viņa pieliecās, lai noliktu uz galda trīs alus kausus, lielās, piebriedušās krūtis draudēja izvelties no kleitas izgriezuma.
   – Viņas visas ir izteiksmīgi veidotas, – Tobiass murmināja, – Smaidošajam Džekam patīk tādas sievietes.
   Entonijs plati pasmaidīja.
   Viņi devās tālāk gaitenī un apstājās pie Smaidošā Džeka darbistabas durvīm. Tās bija pusvirus. Tobiass vienreiz pieklauvēja un atstūma durvis vaļā.
   – Labvakar, Džek!
   Tobiass nepūlējās runāt rupjības. Šajā telpā nebija nepieciešams izlikties. Abi ar Džeku bija pazīstami jau sen, kopš laika, kad abi bija spiegi. Iepriekšējā, kontrabandista, darbā Džekam bieži radās iespēja iegūt valstij ļoti noderīgu informāciju.
   Pēdējo gadu laikā Džeks sāka jaunu – kroga īpašnieka – karjeru, tomēr viņa spēja uzzināt noderīgas baumas un tenkas nebija mainījusies. Viņš šajā pasaulē darbojās tikpat prasmīgi kā Krekenbērns džentlmeņu klubos.
   Liedams glāzē brendiju, Džeks pacēla skatienu. Ieraudzījis uz durvju sliekšņa stāvam Tobiasu un Entoniju, viņš plati pasmaidīja. Smaids izlieca garo rētu, kas stiepās no mutes kaktiņa līdz ausij baismā miroņgalvas smaidā.
   – Tieši laikā, Mārč. Kā vienmēr. – Džeks ieinteresēti aplūkoja Entoniju. – Ko tu atvedi līdzi?
   – Manu svaini, Entoniju Sinklēru. – Tobiass aizvēra durvis. – Esmu tev par viņu stāstījis. Es puisim mācu izmeklētāja amatu.
   – Priecājos beidzot iepazīties, Sinklēra jaunskungs. – Džeks iesmējās. – Arī jūs gribat iesaistīties šajā profesijā?
   – Jā, ser, – Entonijs lepni atbildēja.
   Džeks palocīja galvu.
   – Ir labi, ja ģimenes locekļi nodarbojas ar vienu un to pašu. Turklāt Mārčs ir ļoti prasmīgs izmeklētājs. Nepazīstu nevienu, kurš mācētu labāk bāzt degunu citu cilvēku darīšanās. Fakts, ka visu šo gadu laikā Tobiass nav ticis pie pārgrieztas rīkles, liecina, ka viņam piemīt izmeklētāja talants.
   – Paldies par jūsmīgajām atsauksmēm, – Tobiass nomurmināja. – Ja neiebilsti, es gribētu pievērsties svarīgākam jautājumam. Es šodienas pēcpusdienā saņēmu tavu ziņu. Ko tu vari man pastāstīt par Naitingeilu?
   – Kad pienāks laiks, es tev visu izstāstīšu. Vispirms apsēdieties un ļaujiet man ieliet jums brendiju.
   Tobiass apsēdās krēslā ar taisnu atzveltni pie kamīna. Viņš to pagrieza un, kā bija radis, apsēdās jāteniski. Entonijs Tobiasu vēroja un steidzīgi izdarīja to pašu ar otru krēslu. Viņš atbalstīja rokas virs atzveltnes tāpat, kā to darīja Tobiass, un paņēma Smaidošā Džeka pasniegto brendija glāzi.
   – Jāatzīst, es reti kontaktējos ar Naitingeila kungu. – Smaidošais Džeks piegāja pie platā galda un piezemējās milzīgajā krēslā. – Viņš tirgo zagtas senlietas, rotas un mākslas darbus, tikai viskvalitatīvākos un vērtīgākos eksemplārus. Esmu dzirdējis, ka viņam ir ekskluzīvi klienti. Kopumā Naitingeils nodarbojas ar augstākas klases darbiem nekā es.
   – Blēņas. – Tobiass iedzēra brendija malku. – Manuprāt, nav atšķirības starp kontrabandu, kroga uzturēšanu un tirgošanos ar senlietām un mākslas darbiem. Tavi klienti nav mazāk ekskluzīvi kā Naitingeila klienti.
   Smaidošais Džeks iesmējās.
   – Es novērtēju tavas piezīmes, draugs. Runājot par Naitingeilu: viņa specialitāte ir darījumu kārtošana starp klientiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlas satikties. Viņš šādu personu labā organizē izsoles un tirgošanu.
   Entonijs sarauca pieri.
   – Kā notiek nelikumīga izsole?
   Smaidošais Džeks iekārtojās krēslā un sagatavojās lekcijai.
   – Naitingeils ir savu klientu vidutājs. Viņš ziņo ieinteresētajām pusēm par izsolāmo priekšmetu un nosaka likmes. Viņš garantē visu iesaistīto personu anonimitāti. Viņš ievāc ievērojamu komisijas maksu un dzīvo zaļi.
   Tobiass domīgi parībināja pirkstus pret koka krēsla atzveltni.
   – Vai viņš saņem komisijas maksu no zagtu priekšmetu pārdošanas?
   Džeks uzlika plaukstu uz sava lielā vēdera un apdomāja dzirdēto.
   – Nezinu. Ja par zagtā priekšmeta pārdošanu varētu saņemt pietiekami daudz naudas, es nebrīnītos, ja Naitingeils izmantotu iespēju.
   – Tu pieminēji Naitingeila ekskluzīvos klientus, – Tobiass turpināja. – Vai tu zini viņu vārdus?
   – Nē. Kā jau teicu, viņi maksā arī par pilnīgu anonimitāti. Naitingeils to spēj nodrošināt. Galu galā viņš pelna naudu ar reputāciju un to ļoti rūpīgi sargā.
   Tobiass atcerējās vārdus uz Lavinijas vizītkartēm: “Slepenība garantēta.”
   – Izrādās, ka mana sabiedrotā Leika kundze nav vienīgā, kura cenšas pievilināt ekskluzīvus klientus, solot anonimitāti.
   Džeks paraustīja gaļīgos plecus.
   – Pakalpojuma sniedzējs dara visu vajadzīgo, lai iegūtu peļņu. Es ņēmu vērā tavu lūgumu un ziņoju Naitingeilam, ka tu vēlies ar viņu satikties. Viņš atbildēja ļoti ātri. Manuprāt, droši var apgalvot, ka viņš vēlas apspriesties par pazudušo senlietu tikpat kvēli kā tu.
   – Kad un kur?
   – Diemžēl tas ir atkarīgs no Naitingeila. Nepūlies uzzināt, kur viņš atrodas. Viņš pats atradīs tevi.
   – Man nav laika.
   Džeks saviebās.
   – Man radās iespaids, ka jūs drīz tiksieties. Ļoti drīz.
   Tobiass norija vēl vienu brendija malku un nolaida roku, kurā turēja glāzi.
   – Ko vēl vari man pastāstīt par Naitingeilu? Vai vari viņu aprakstīt?
   – Mēs esam tikušies vienu vai divas reizes. Patiesību sakot, ja Naitingeils uz ielas pienāktu klāt un mani sveicinātu, es viņu nepazītu. Viņš dara visu iespējamo, lai klienti vai sabiedrotie neredzētu viņu dienas gaismā.
   Entonijs izskatījās ieinteresēts.
   – Kā viņš noorganizē, ē… tikšanās?
   – Naitingeils strādā tikai naktīs un uzturas ēnā. Viņš nogādā ziņojumus ar dažu ielas puiku palīdzību. – Džeks virpināja brendija glāzi platajās plaukstās. – Es zinu tikai to, ka Naitingeils ir maza auguma vīrs. Viņa balss liecina, ka jaunība ir garām. Tomēr viņš nav vecs un vārgs. Es reiz redzēju, kā viņš devās projām pa miglainu ceļu. Viņam ir neparasta gaita.
   – Kādā ziņā? – Tobiass jautāja.
   – Viņš ejot nedaudz pagriež un pievelk kāju. Manuprāt, viņš cietis negadījumā, pēc kura kauli sadzijuši nepareizi.
   – Tas neizbrīna, ņemot vērā Naitingeila nodarbošanos.
   – Tobiass sprieda. – Viņu droši vien pārmācīja ar pakalpojumu neapmierināts klients.
   – Piekrītu.
   Entonijs palūkojās uz Tobiasu, lūgdams atļauju paust savu viedokli.
   – Ko tu gribi teikt? – Tobiass jautāja.
   – Man ienāca prātā, ka Naitingeila kungs, iespējams, izliekas par klibu, lai maskētos.
   Tobiass iesmējās.
   – Laba doma! Tas patiešām ir iespējams.
   Džeks paskatījās uz Tobiasu un zinoši piemiedza ar aci.
   – Manuprāt, tavam jaunajam palīgam ir ķēriens.
   – Es no tā baidījos, – Tobiass atbildēja.
   Entonijs izplūda gandarītā smaidā.
   Džeks atkal pievērsās Tobiasam.
   – Tātad tu atkal esi uzņēmies lietu kopā ar savu sabiedroto?
   – Mūsu klients apgalvo, ka viņa sievu nogalināja tas pats cilvēks, kurš pierunāja viņu nozagt senlietu, – Tobiass paziņoja ikdienišķā tonī.
   – Jā, mesmerista sieva.
   Entonijs saspringa.
   – Jūs esat dzirdējis par šo atgadījumu?
   – Jā. – Džeks iedzēra brendija malku. – Tādi jaunumi agri vai vēlu izskan manā krogā. – Viņš palūkojās uz Tobiasu. – Vai tu atkal meklē slepkavu, draugs?
   – Visdrīzāk.
   Entonijs izbrīnā palūkojās uz Tobiasu.
   – Ko tas nozīmē? Hadsona kundze tika nogalināta, par to nav šaubu.
   – Sieviete ir mirusi, – Tobiass atbildēja, – bet es neesmu drošs par to, ka viņas slepkava ir mums nepazīstams cilvēks.
   – Nesaprotu, – Entonijs teica.
   – Hadsona kundzei vakarā, kad viņa nomira, bija norunāta tikšanās ar mīļāko, – Tobiass pacietīgi paskaidroja. – Viņas vīrs zināja par romānu un atzīst, ka zināja arī par tikšanos. Viņš tovakar apmeklēja mesmerisma paraugdemonstrējumu. Sievieti vēlāk atrada nožņaugtu. Šobrīd tie ir vienīgie mums zināmie fakti.
   Entonijs joprojām bija neizpratnē, bet Džeks saprotoši palocīja galvu.
   – Tu domā, ka Hadsons sekoja sievai uz tikšanās vietu un nogalināja viņu greizsirdības uzplūdā, – viņš teica.
   Tobiass paraustīja plecus.
   – Manuprāt, tas ir ticamākais izskaidrojums.
   – Vēlāk Hadsons uzzināja, ka viņa nozagusi vērtīgu relikviju, kas tagad pazudusi. – Džeks iesprauslājās. – Taisnība uzvar!
   – Uzgaidiet, – Entonijs steigšus iesaucās. Viņš pievērsās Tobiasam. – Vai tu patiešām domā, ka Hadsons nolīga tevi un Leika kundzi, lai atrastu sievas slepkavu nevis tāpēc, ka grib slepkavu sodīt, bet tāpēc, ka vēlas atrast rokassprādzi?
   – Īsi izsakoties, jā, – Tobiass atbildēja.
   – Ja tu domā, ka klients melo, kāpēc uzņēmies lietu? – Entonijs uzstājīgi jautāja.
   – Man nebija izvēles. – Tobiass iztukšoja brendija glāzi. – Mana sabiedrotā apņēmās atrast mīļāko un rokassprādzi ar vai bez manas palīdzības.
   – Un tu neļāvi viņai iesaistīties tik bīstamā lietā vienai, – Entonijs secināja.
   – Tas ir ļoti precīzs situācijas kopsavilkums. – Tobiass pievērsās Džekam. – Vai vari mums vēl kaut ko pastāstīt?
   – Es jums iesaku būt piesardzīgiem, – teica Džeks. – Fakts, ka šajā lietā ir iesaistīts Naitingeila kungs, neliecina labu. Runā, ka daži viņa klienti ir ne tikai ļoti bagāti, bet arī spējīgi iet pāri līķiem, lai iegūtu kāroto.
   – Es pats nez kāpēc jau izdarīju tādu secinājumu. – Tobiass piecēlās kājās un nolika iztukšoto brendija glāzi. – Nāc nu, Tonij! Ja gribam nokļūt Stilvoteras ballē pirms pusnakts, mums jādodas ceļā. Jācer, ka Naitingeils neliks mums gaidīt pārlieku ilgi.
   – Ļoti šaubos, ka viņš tā darīs, – Džeks teica. – Tomēr par vienu esmu drošs – viņš jūs uzmeklēs tumsas aizsegā.

Divpadsmitā nodaļa

   Neilgi pēc pusnakts Lavinija kopā ar Tobiasu stāvēja Stilvotera kundzes elegantās saviesīgo pasākumu telpas malā un skatījās, kā Entonijs un Emelīna dejo valsi. Viņu pārņēma neizbēgamības sajūta.
   – Viņi kopā izskatās ļoti labi, – Lavinija ierunājās.
   – Jā, tā ir, – neitrālā balsī atbildēja Tobiass. – Es zinu, ka tu plānoji izprecināt Emelīnu turīgam vīrietim, tomēr reizēm mīlestība izjauc šķietami nevainojamus plānus.
   Viņa skatījās uz dejotājiem.
   – Iespējams, ka tā ir tikai īslaicīga aizraušanās.
   – Es tavā vietā uz to necerētu. Es esmu gatavs ļaunākajam.
   Lavinija sarāvās.
   – Vai Entonija un Emelīnas mīlestība ir ļaunākais iespējamais iznākums?
   – Tāds ir tavs viedoklis, vai ne? – Tobiass joprojām runāja neitrālā balsī.
   Nesaprotama iemesla dēļ Tobiasa paziņojums, ka iemīlēšanās ir sliktākais iespējamais iznākums, Laviniju apbēdināja. Viņa īgni apsvēra, vai pats Tobiass uzskata iemīlēšanos par šaušalīgu.
   – Diemžēl jāteic, ka Entonijam patiešām piemīt izmeklētāja talants, – Tobiass piebilda. – Tagad viņš ir izmēģinājis roku šajā darbā, un ļoti šaubos, vai spēšu viņu pārliecināt strādāt stabilākā profesijā.
   Lavinija saklausīja padošanos vīrieša balsī un saprata viņa rūpes. Tobiass darīja visu iespējamo, lai aizvietotu sava gados jaunā svaiņa tēvu, tāpat kā Lavinija centās nodrošināt Emelīnas nākotni.
   – Vai tu domā, ka mēs abi esam pievīluši savus aizbilstamos? – viņa jautāja klusā balsī.
   – Nezinu, – Tobiass atbildēja. – Jāatzīst, viņi kopā izskatās tik laimīgi. Ir grūti sev iestāstīt, ka ļaujam viņiem pilnībā izpostīt savas dzīves.
   To izdzirdējusi, Lavinija atplauka.
   – Mīlestība, tas tik ir kaut kas, vai ne?
   – Jā, “kaut kas”. Man nav ne jausmas, kas tieši.
   Lavinija nesaprata šo vārdu nozīmi, tāpēc nolēma mainīt sarunas tematu.
   – Entonijs nav vienīgais, kuram piemīt izmeklētāja talants. Šodienas pēcpusdienā Emelīna demonstrēja apbrīnojamas iztaujāšanas prasmes.
   – Jūs abas šodien ļoti īsā laikā noskaidrojāt lorda Benksa saistību ar lietu.
   – Paldies! – Uzslava novērsa Lavinijas uzmanību. Viņa atgriezās pie sākotnējā sarunas temata. – Tredlovs teju vai izkusa, kad Emelīna viņam uzsmaidīja un glaimoja vecā vīra reputācijai senlietu biznesā. Goda vārds, Tredlovs būtu viņai visu izstāstījis pat tad, ja es nepiesolītu viņam samaksu par profesionālajiem pakalpojumiem.
   – Šarms ir noderīga īpašība, un Emelīnas jaunkundzei tā netrūkst.
   Lavinija palocīja galvu.
   – Vienmēr esmu zinājusi, ka viņai piemīt grācija. Tomēr līdz šodienai nenojautu, ka spēja apburt džentlmeņus var būt tik noderīga izmeklēšanas darbā.
   – Hmm…
   – Starp citu, redzot Emelīnas lielisko priekšnesumu, man radās ideja.
   Iestājās īss, aizdomu pilns klusuma mirklis.
   – Kāda ideja? – Tobiass piesardzīgi jautāja.
   – Es lūgšu Emelīnai, lai viņa man iemāca iegūt informāciju no džentlmeņiem ar šarma palīdzību.
   Tobiass aizrijās ar mutē paņemto šampanieša malku. Viņš nosprauslājās un sāka klepot.
   – Ak Dievs, vai ar tevi viss kārtībā? – Lavinija izbijusies parakņājās pa mazo, ar kniedēm rotāto rokassomiņu, ko Frančeskas kundze lika iegādāties nēsāšanai pie šās kleitas. Viņa izrāva no somas kabatas lakatiņu un iegrūda to Tobiasa plaukstā. – Ņem!
   – Paldies, – viņš murmināja pret rūpīgi noausto lina auduma četrstūri. – Šobrīd gan man vairāk noderētu liela glāze sarkanvīna. – Viņš nocēla vēl vienu šampanieša glāzi no garāmejoša sulaiņa nestās paplātes. – Pagaidām pietiks ar šo.
   Lavinija skatījās, kā Tobiass vienā malkā izdzer pusi glāzes, un sarauca pieri.
   – Vai tev atkal sāp kāja?
   – Ne jau kāja man sagādā problēmas.
   Viņa nelikās ne zinis par mirdzumu vīrieša acīs.
   – Kas tad?
   – Mana dārgā, tev piemīt neskaitāmas apbrīnojamas prasmes un talanti. Tomēr, būdams tavs uzticamais sabiedrotais, es brīdinu: manuprāt, tavā gadījumā centieni apgūt džentlmeņu savaldzināšanas mākslu ir bezjēdzīga laika tērēšana.
   Laviniju satrieca Tobiasa pieņēmums, ka šarms ir prasme, ko viņa nespēj apgūt.
   – Vai tu apgalvo, – viņa vēsi noskaldīja, – ka man nepiemīt spēja savaldzināt džentlmeņus?
   – Es tā neapgalvoju. – Tobiass atieza zobus viltīgā smaidā. – Reizēm tu mani savaldzini ne pa jokam.
   Lavinija bija saniknota.
   – Tu uzjautrinies par manu ieceri apgūt koķetērijas mākslu!
   – Diemžēl es neuzskatu, ka mums piemīt spēja būt šarmantiem. Es to saku ne bez iemesla, jo, starp citu, Entonijs mēģināja man iemācīt šīs mākslas pamatus.
   Lavinija samulsa.
   – Tiešām?
   – Jā. Es pēdējo dienu laikā veicu dažus eksperimentus ar tevi, un, cik varu spriest, tie nebija iedarbīgi.
   – Tu mēģināji mani savaldzināt?
   – Jā, bet manas pūles bija veltas. Tu manus centienus pat neievēroji.
   – Kad gan tu esi mēģinājis… – Lavinija apklusa un prātā pārcilāja Tobiasa piezīmes pie brokastu galda. – Ak, jā! Tu apgalvoji, ka es esmu Venēras iemiesojums.
   – Vēl es pielīdzināju tevi jūras nimfai. Es šorīt mācījos šo frāzi ceļā no savām mājām līdz tavējām.
   – Pat ja tev nepiemīt šarms, tu vari to apgūt.
   – Nedzesē muti velti, mana dārgā. Esmu nonācis pie secinājuma, ka šarms ir iedzimta īpatnība. Tā cilvēkam vai nu piemīt no dzimšanas – kā Emelīnai un Entonijam – vai arī nepiemīt nemaz, un nekādas norādes to nelabos.
   – Blēņas!
   – Es nesaprotu, kāpēc tu gribi apgūt džentlmeņu savaldzināšanas mākslu, – Tobiass turpināja. – Tev tīri labi padodas izmeklētājas darbs arī bez tās.
   – Manuprāt, tas ir apvainojums.
   – Tā tas nebija domāts.
   Lavinija samiedza acis.
   – Iespējams, ka man patiktu savaldzināt atsevišķus džentlmeņus.
   – Piemēram, mani? – Tobiass laipni pasmaidīja. – Tā ir patīkama doma, tomēr nevajadzīga, mana dārgā. Tu man patīc tāda, kāda esi.
   – Tobias, nudien!
   – Jā, nudien. Mēs esam iepazinuši viens otru tiktāl, ka banalitātes un bezjēdzīgi komplimenti mums nav vajadzīgi.
   – Iespējams, ka tev ir taisnība. Tomēr man flirts šķiet ārkārtīgi noderīgs izmeklētāja darbā, tāpēc esmu apņēmusies pati veikt dažus eksperimentus, pirms metīšu šai iecerei mieru.
   – Es ceru, ka tu būsi piesardzīga. Nedomāju, ka mani nervi spēs izturēt lielu tava šarma devu.
   Lavinijai šī ķircināšana apnika.
   – Neuztraucies! Es negrasos izniekot sūri grūti apgūtās prasmes saziņā ar tevi. Tu jebkurā gadījumā nespētu uztvert koķetēriju.
   – Bez šaubām. – Tobiass turpināja klusākā balsī, kas liecināja, ka viņš Laviniju vairs neķircina. – Tomēr, ja tu vēlies eksperimentēt ar šarmu, es gribu būt tavs vienīgais izpētes objekts.
   Lavinija vīrieša skatienā pamanīja kaut ko vienlaikus bīstamu un aizraujošu, bet nezināja, kā to uztvert. Viņa nodomāja, ka notiekošais ir savā ziņā ironisks. Tieši šādā situācijā spēja savaldzināt džentlmeni būtu ļoti noderīga.
   – Ser, kāpēc jums jābūt manam vienīgajam izpētes objektam? – viņa uzdeva bezrūpīgu jautājumu.
   – Sirdsapziņas dēļ nevaru pieļaut, ka tu pakļauj citus nevainīgus džentlmeņus riskam.
   – Jūs, ser, neesat nevainīgs džentlmenis.
   – Tas bija tikai izteiciens. – Tobiasa skatiens aizslīdēja garām sievietes plecam. – Runājot par cilvēkiem, kuri zina šarma vērtību: lūk, Dava kundze!
   Laviniju sarūgtināja tas, ka Džoana izvēlējās tieši šo mirkli, lai uzmeklētu viņu rosīgajā saviesīgo pasākumu telpā. Šādas dzirkstošas vārdu apmaiņas ar Tobiasu vienmēr uzbudināja viņas maņas un radīja patīkamu siltuma sajūtu.
   Tomēr darbs bija pirmajā vietā.
   Lavinija nomierinājās un pagriezās, lai sveicinātu satriecoši skaisto sievieti, kura viņiem tuvojās.
   Džoanai Davai bija pāri četrdesmit, bet viņas gaišie mati slēpa nodevīgās sirmās šķipsnas. Pateicoties smalkajiem, klasiskajiem sejas vaibstiem un lieliskajai stila izjūtai, Džoanu bieži noturēja par krietni jaunāku sievieti. Tikai nostājoties viņai tuvu klāt, varēja pamanīt grumbiņas acu kaktiņos un dzīvesgudro skatienu, kas liecināja par sievietes patieso vecumu.
   Būdama atraitne jau pilnu gadu, Džoana tomēr joprojām valkāja apģērbu tikai pelēkā un melnā krāsā, pieminot karsti mīlēto vīru. Par spīti ierobežotajai krāsu izvēlei, viņas kleitas bija ļoti modernas. Par to rūpējās Frančeskas kundze.
   Šovakar Džoana bija tērpusies elegantā sudrabkrāsas satīna kleitā, kas rotāta ar izsmalcinātām rozītēm melnā krāsā. Kleitas izgriezums bija dziļš un atklāja skatienam sievietes smalkos plecus un krūtis. Svārku daļas ideālās ieloces sniedzās līdz potītēm.
   – Lūk, kur tu esi, Lavinija! Un Tobiass. – Džoana viņiem uzsmaidīja. – Priecājos jūs abus šovakar satikt. Es pieņemu, ka Emelīna un Entonijs izklaidējas dejojot.
   – Tieši tā. – Lavinija apmierināti pasmaidīja. – Šis ir abu kārtējais sabiedriskais pasākums, un es esmu tev bezgalīgi pateicīga par ielūgumiem.
   – Ņem par labu. Tagad es biežāk izklaidējos, un manis pašas labā nākas parūpēties par to, lai šajos pasākumos būtu cilvēki, ar kuriem varu parunāt. Es jūs abus uzskatu ne tikai par labiem draugiem, bet arī kolēģiem.
   Lavinija un Tobiass saskatījās. Doma par Džoanu kolēģes lomā abus darīja nemierīgus.
   Pati Džoana savulaik piedāvāja palīdzību sarežģītās lietās, kurās varētu noderēt viņas savdabīgie sociālie sakari. Viņa ar lielu entuziasmu pievērsās tam, ko pati uzskatīja par savu jauno hobiju.
   Lai arī Džoana bija abu pirmā svarīgā kliente un Lavinijai bija iemesls justies mūžīgi pateicīgai – arī tāpēc, ka Džoana viņu iepazīstināja ar Frančeskas kundzi, – viņa ne bez iemesla vilcinājās izmantot Džoanas pakalpojumus. No otras puses, tie bija bezmaksas.
   Džoana bija noslēpumaina sieviete ar mīklainu pagātni. Lavinija droši zināja, ka pirms pāragrās nāves viņas vīrs, Fīldings Davs, vadīja ietekmīgu kriminālo grupējumu “Zilais Kambaris”. Kad grupējums atradās varas zenītā, tā pārziņā bija plašas likumīgas un nelikumīgas aktivitātes, kas stiepās ārpus Anglijas robežas un līdz pat Amerikai.
   Pēc Dava nāves iepriekšējā gadā “Kambaris” sabruka. Tomēr Tobiass uzzināja baumas, ka daudzas “Kambara” aktivitātes joprojām turpinās, tikai tās vada kāds cits.
   Un, pēc visa spriežot, jaunā vadītāja bija Džoana Dava.
   Lavinija nosprieda, ka dažus jautājumus labāk neuzdot.
   – Šovakar es veltīju daudz laika izpētei pēc “Leikas un Mārča” lūguma, – Džoana paziņoja priecīgā balsī.
   Entuziasms viņas balsī piesaistīja Lavinijas uzmanību, un viņa sievieti rūpīgi nopētīja. Viņa bija neierasti pacilātā noskaņojumā. Iespējams, ka Džoanas sēras beidzot tuvojās izskaņai.
   – “Leika un Mārčs”, – Lavinija domīgi atkārtoja. – Man patīk, kā tas izklausās.
   – Man personīgi ir vienalga, – teica Tobiass. – Džoana, ja tu vēlies piešķirt neregulārai partnerībai nosaukumu, labāk sauc mūs par “Mārču un Leiku”.
   – Blēņas, – Lavinija attrauca. – “Leika un Mārčs” izklausās piemērotāk.
   – Nepiekrītu, – Tobiass turpināja. – Vecākā partnera uzvārds vienmēr ir pirmais.
   – Protams, vecumam ir nozīme, bet es nevēlējos būt nepieklājīga un norādīt uz tavējo. Tomēr…
   – Es runāju par pieredzi profesijā, nevis fizisko vecumu, – Tobiass nomurmināja.
   Lavinija saldi pasmaidīja un ar jautājošu sejas izteiksmi pievērsās Džoanai.
   – Tu iesāki kaut ko teikt.
   – Pirms mani rupji iztraucēja jūsu strīds par piemērotāko apzīmējumu darba attiecībām ar Mārča kungu. – Džoanas skatienā bija uzjautrinājums. – Jā, es gribēju atklāt, ka klīst baumas to augstākās sabiedrības dalībnieku lokā, kuri nopietni aizraujas ar senlietām.
   Tobiass nolika šampanieša glāzi un ieinteresēti palūkojās uz Džoanu.
   – Es veltu jums nedalītu uzmanību.
   – Tā jau domāju, – Lavinija bija priecīgi satraukta. – Augstākajā sabiedrībā parādās runas par pazudušo Medūzu! Tieši tāpēc es ar tevi sazinājos un lūdzu palīdzību, Džoana. Pateicoties saviem sakariem, tu vari iegūt šādu informāciju labāk nekā jebkurš cits.
   – Priecājos, ka varu palīdzēt. – Džoana nenovērsa skatienu no viesiem un turpināja klusākā balsī. – Es uzzināju, ka jaunumi attiecībā uz Zilo Medūzu piesaistījuši kāda kolekcionāra uzmanību. Viņš ir ārkārtīgi turīgs un ietekmīgs džentlmenis, kuram ir aukstasinīga cilvēka reputācija.
   – Kā tu zini, ka viņš grib iegūt rokassprādzi? Medūzu? – Lavinija jautāja.
   – Viņš reti piedalās sabiedriskos pasākumos, kaut gan vienmēr ir iekļauts viesu sarakstā. Tas, ka viņš nupat ienāca šajā deju zālē, pierāda, ka viņš meklē rokassprādzi. Nevaru iztēloties citu ieganstu šeit ierasties.
   Lavinija sekoja Džoanas skatienam un ieraudzīja vīrieti stāvam kopā ar nelielu viesu bariņu pie palmu audzes. Viņš bija labi ģērbies un izstaroja vēsu augstprātību un nenoliedzamu pašpārliecinātību, kas norādīja uz augstu statusu sabiedrībā un bagātību. Tas viņu darīja līdzīgu lielākajai daļai pārējo vīru deju zālē. Vīrietim vajadzēja būt tikpat kā neatšķiramam no viņiem. Tomēr viņš izcēlās pārējo vidū, kaut gan necentās to panākt. Gluži otrādi – vīrieša pieklusināti elegantais apģērbs un uzvedība radīja iespaidu, ka viņš vēlas saplūst ar apkārtni.
   Tomēr, kad Džoana ieminējās par svešinieku, Lavinijas skatiens nešaubīgi apstājās tieši pie viņa. Krāsainu zivtiņu barā viņš bija vāji maskējusies haizivs.
   Gluži kā Tobiass, Lavinija nemierīgi nodomāja. Viņa norija šampanieša malku.
   Ārēji abiem vīriešiem bija maz kopīga. Pirmkārt, svešinieks bija vecāks par Tobiasu – tuvu piecdesmit. Otrkārt, viņam bija ievērojami atkāpušies mati, tāpēc uzmanību piesaistīja platā piere un spēcīgais profils. Viņš bija arī garāks un slaidāks par Tobiasu.
   – Kas viņš ir? – Lavinija jautāja.
   – Lords Veils, – Džoana atbildēja klusā balsī.
   Sievietes teiktais lika Lavinijai uzmest viņai īsu skatienu. Draudzenes sejā, par pārsteigumu Lavinijai, pavīdēja sievišķīga interese. Viņa aptvēra, ka nekad nebija redzējusi Džoanu tā lūkojamies uz vīrieti.
   Džoana uzskatīja Veilu par interesantu.
   – Pie velna, – Tobiass nomurmināja. – Vai Veils ir iesaistīts šajā lietā?
   – Šķiet, ka jā, – Džoana atbildēja. – Turklāt man ir aizdomas, ka viņš zina par jūsu abu darbošanos lietā izmeklētāju statusā. Nav neviena cita iemesla, lai viņš ierastos šajā saviesīgajā pasākumā.
   – Nolāpīts. – Tobiass nolika neiztukšoto šampanieša glāzi. – Šis sarežģījums man nepavisam nebija vajadzīgs.
   Lavinija paskatījās uz viņu.
   – Kāpēc tu uztraucies par Veilu?
   Tobiass nenovērsa skatienu no vīrieša.
   – Kā jau Džoana teica, Veils ir ļoti izvēlīgs kolekcionārs. Viņam ir pietiekami daudz naudas, lai dabūtu visu kāroto. Baumo, ka viņš ir gatavs izmantot citas metodes, ja nepietiek ar naudu vien.
   – Veils ir ļoti ekskluzīva kluba īpašnieks, – Džoana piebilda. – Tā dalībnieki sauc sevi par Lietpratējiem. Klubam pievienoties aicina tikai cilvēkus, kuri kolekcionē viseksotiskākās un neparastākās senlietas. Klubā reti atbrīvojas vieta, un šādās reizēs dalībnieka kandidātam ir jāuzrāda kluba privātās kolekcijas cienīga relikvija. – Viņa brīdi klusēja. – Starp citu, šobrīd klubā ir parādījusies brīva vieta.
   Tobiass domīgi palūkojās uz viņu.
   – Kā tu to zini?
   – Šī vieta atbrīvojās pirms gada, kad nomira mans vīrs.
   Viņš ilgus gadus bija Lietpratēju dalībnieks.
   – Interesanti, kāpēc Veils nav atradis jaunu kandidātu, – Tobiass prātoja.
   – Iespējams, ka neviens piemērots cilvēks nav pieteicies, – Džoana atbildēja. – Ņem vērā, ka potenciālajam kandidātam ir jāuzrāda priekšmets, kas ir ne tikai ļoti labas kvalitātes, bet arī neparasts vai ārkārtīgi reti sastopams. Tādu relikviju nav vienkārši atrast.
   Lavinijai aizrāvās elpa.
   – Rokassprādze – Medūza noteikti tiktu uzskatīta par pieņemamu kandidāta uzņemšanai klubā.
   – Tieši tā. Kluba muzejs ir ļoti privāts, proti, sabiedrībai nepieejams. Nedomāju, ka Veils un citi kluba dalībnieki interesētos par relikvijas izcelsmi, ja vien tā būtu pietiekami eksotiska un reti sastopama. – Džoana prātoja par Veilu. – Tā kā viņa gaišība ir ieradies šajā saviesīgajā pasākumā, varam pieņemt, ka viņš negrasās gaidīt, līdz cits kolekcionārs atradīs Zilo Medūzu un piedāvās iekļaut kluba muzejā. Veils to grib iegūt pats.
   Tobiass palūkojās uz viņu.
   – Vai jūs esat labi pazīstami?
   Džoana vilcinājās.
   – Kad mans vīrs vēl bija dzīvs, Veils reizēm viesojās mūsu mājās. Fīldingam viņš patika. Viņi viens otru cienīja. Tomēr nevaru apgalvot, ka pazīstu Veilu. Manuprāt, to apgalvot nevar neviens.
   – Nē, – Tobiass piekrita, – visdrīzāk nevar.
   – Vai jūs esat tikušies? – Džoana turpināja.
   – Mūs iepazīstināja Krekenbērns. Tomēr arī es nevaru apgalvot, ka pazīstu Veilu labi. Mēs apgrozāmies dažādās sabiedrības grupās.
   – Paskatieties, viņš atstāja savus biedrus, – Lavinija ierunājās. – Viņš tuvojas mums.
   – Jā, – Tobiass klusā balsī piekrita. – Tev bija taisnība, Džoana. Viņš zina, ko mēs ar Laviniju darām.
   Viņi skatījās, kā Veils līgani virzījās gar deju zāles malu, gandrīz nemanāmi palocīdams galvu un pāris reižu apstādamies, lai ar kādu sasveicinātos. Veila trajektorija šķita nejauša, tomēr Lavinija skaidri redzēja, ka viņš virzās uz nišu, kur stāvēja Lavinija, Tobiass un Džoana.
   – Viņš noteikti mēģinās jūs abus izprašņāt, – Džoana brīdināja – Protams, viņš to darīs ļoti pieklājīgi, tomēr Veils ir gudrs vīrs. Esiet piesardzīgi, ja vēlaties saglabāt savus noslēpumus.
   Tieši tad Veils iznira no pūļa un nostājās viņu priekšā. Lavinija viņu slepus aplūkoja un konstatēja vēl kādu vizuālu atšķirību no Tobiasa.
   Veilam bija romantiska mākslinieka valdzinošais skatiens.
   – Džoana. – Viņš graciozi noliecās pār sievietes cimdoto roku. – Priecājos redzēt, ka tu atkal izej augstākās sabiedrības aprindās. Ir pagājis ilgs laiks.
   – Labvakar, Veil. – Džoana ar elegantu kustību atvirzīja roku. – Vai tu pazīsti manus draugus? Leika kundze un Mārča kungs.
   – Mārč. – Veils palocīja galvu Tobiasa virzienā un pievērsās Lavinijai. – Priecājos iepazīties, Leika kundze.
   Kad viņš satvēra Lavinijas plaukstu, viņa ievēroja neparastu dzelzs gredzenu vīrieša pirkstā. Tas bija atveidots nelielas atslēgas formā. Viņa izmocīja šarmantu smaidu un drošības labad arī pakniksēja.
   – Lord Veil.
   Lavinija pamanīja, ka viņš neizskatījās apžilbis. Viņš noliecās pār Lavinijas roku un atkal pievērsās Džoanai.
   – Vai drīkstu lūgt jūs uz deju, kundze? – viņš teica.
   Džoana gandrīz nemanāmi saspringa. Ja Lavinija uz sievieti neskatītos, viņa to neievērotu.
   – Jā, protams, – Džoana atguvusies atbildēja.
   Viņa uzmeta Lavinijai izbrīnītu skatienu un devās līdzi Veilam.
   Lavinija skatījās, kā abi izgāja deju zālē.
   – Izskatās, ka mūs tomēr neizprašņās, – viņa teica. – Veilam gribējās tikai padejot.
   – Es tā nedomāju. Kā jau Džoana teica, Veils ir viltīgs. – Tobiass ielika roku Lavinijas elkoņa ieliekumā. – Nāc, šobrīd mēs neko nevaram izdarīt, un man vajadzīgs svaigs gaiss.
   – Šeit patiesi trūkst gaisa.
   Lavinija paklausīgi devās viņam līdzi iestikloto durvju virzienā, kas veda uz terasi. Viņi izgāja laukā vēsajā pavasara vakara gaisā.
   Tobiass neapstājās pie zemās akmens sienas. Viņš turpināja iet, vilkdams Laviniju lejup pa akmens kāpnēm un iekšā laternu izgaismotajā dārzā.
   Viņi soļoja pa ceļu uz tumšo ziemas dārzu, kas atradās pie savrupmājas pagalma pusē. Lielās siltumnīcas logi mirdzēja mēnessgaismā.
   Lavinija domāja par izbrīnu un nedrošību, ko manīja Džoanas skatienā, kad Veils veda viņu uz deju zāli. Džoanu bija grūti satraukt, bet Veils ar savu lūgumu uz deju to bija panācis.
   – Iespējams, ka ne tu, ne Džoana nezina patieso Veila ierašanās iemeslu, – viņa ierunājās.
   – Kāpēc tu domā, ka mēs kļūdāmies?
   – Man radās iespaids, ka Veila nolūks bija uzlūgt Džoanu uz deju, nevis uzzināt, kā sokas mūsu izmeklēšana.
   – Veils prot prasmīgi slēpt savus nolūkus, tāpat kā Džoana.
   Laviniju izbrīnīja nepārprotamā īgnuma nots Tobiasa balsī.
   – Tu esi aizkaitināts.
   – Nē.
   – Esi gan! Es to skaidri dzirdu. Tu esi dusmīgs. Kas tev lēcies? Vai tu esi neapmierināts, jo Veils necentās mūs iztaujāt?
   – Nē.
   – Tobias, es netieku ar tevi galā.
   Viņš apstājās pie siltumnīcas un atvēra stiklotās durvis.
   Sapratusi, ka Tobiass grib iet siltumnīcā, Lavinija vilcinājās.
   – Vai tu domā, ka mums jāiet iekšā?
   – Ja īpašniece negribētu, lai viesi iet siltumnīcā, viņa būtu aizslēgusi durvis.
   – Nu, laikam jau…
   Tobiass maigi ievilka Laviniju mitrajā siltumnīcas gaisā un aizvēra durvis. Viņa sajuta bagātīgas augsnes un dīgstošo stādu smaržu. Pa logiem iespīdēja pietiekami spilgta mēnessgaisma, lai būtu redzamas akurātās rindās sastādītās palmas, papardes un citi augi. Laviniju apņēma patīkams siltums, un viņa pasmaidīja.
   – Vai te nav skaisti? – Viņa aplūkoja biezo lapotni un lēnā solī apstaigāja augus, vietumis apstādamās, lai ieelpotu ziedu smaržu. – Droši vien tāda sajūta rodas, pastaigājoties džungļos. Ceru, ka mēs nesastapsim čūskas vai savvaļas dzīvniekus.
   Tobiass viņu panāca.
   – Es neesmu par to drošs.
   – Tev joprojām ir slikts garastāvoklis. – Viņa noglāstīja garu, gludu lapu.
   – Neej pārāk tuvu, – Tobiass pavilka Laviniju malā. – Es nepazīstu šo augu, un nav iemesla riskēt.
   Viņa dusmīgi apsviedās apkārt.
   – Man apnicis tavs sapīkums, Tobias! Pasaki, kas noticis.
   Tobiass pievērsa viņai savu tumšo, drūmo, mēnessgaismas apmirdzēto skatienu.
   – Tavai zināšanai: kad redzēju, kā Veils aizveda Džoanu uz deju zāli, mani pārņēma piepeša un nepārvarama vēlme uzlūgt tevi uz deju.
   Lavinija jutās tā, it kā Tobiass nupat būtu atklājis savu spēju lidot.
   – Tu gribēji ar mani dejot?
   – Es nezinu, kas man uznāca.
   – Skaidrs.
   – Dejas mani nekad nav interesējušas, – viņš turpināja, – un nolāpītās kājas dēļ tāda nodarbe ir pilnīgi izslēgta. Es deju zālē padarītu sevi par izsmieklu.
   Attālumā bija dzirdamas apslāpētas valša skaņas. Laviniju pārņēma priekpilnas izjūtas. Viņa ēnu ietvarā uzsmaidīja Tobiasam.
   – Šeit neviens neredzēs, kā tu padari sevi par izsmieklu, – viņa teica klusā balsī.
   – Neviens, izņemot tevi.
   – Es jau zinu, ka tu neesi pelnījis izsmieklu, un tu nevari pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas mainīs manas domas.
   Tobiass viņu ilgi vēroja. Tad viņš pastiepa roku un ievilka Laviniju savā apskāvienā.
   Pirmo reizi vētrainā romāna laikā viņi dejoja.
   Tobiasa soļi bija neveikli un piesardzīgi, it kā viņš baidītos, ka netīšām uzkāps uz Lavinijas kāju pirkstiem vai nogāzīs viņu uz siltumnīcas grīdas. Tomēr tam nebija nozīmes. Svarīga bija tikai attālā mūzika un mēnessgaismas stari viņa tumšajos matos. Svarīgs bija tikai eksotisko ziedu piesātinātais aromāts, kas viņus apņēma. Svarīgs bija tikai tas, ka Lavinija bija Tobiasa apskāvienos, un laiks apstājās.
   Tas bija pārpasaulīgs notikums, aina, kas izkāpusi no Lavinijas iecienītajām dzejas grāmatām.
   Tobiass kustējās lēnā, piesardzīgā valsī starp tropu augiem. Lavinija pieglauda galvu vīrieša platajam plecam. Valsis bija burvju mūzika. Mēnessgaisma līdzinājās izkusušam sudrabam. Biezā lapotne, kas abus apņēma, bija maģisks dārzs.
   Kad viņi nonāca pie mazās lapenes siltumnīcas galā, Tobiass apstājās un satvēra Lavinijas augumu ciešāk. Viņš noskūpstīja viņas kailo plecu.
   – Tobias…
   Laviniju pārņēma saldas alkas. Viņa apvija rokas ap vīrieša kaklu un piespieda savas lūpas viņējām.
   No Tobiasa skūpsta viņai aizrāvās elpa.
   Viņš novilka Lavinijas kleitas piedurknes līdz viduklim. Viņa spēcīgās, zinošās plaukstas glāstīja viņas krūtis ar prātam neaptveramu maigumu. Viņa juta, kā Tobiasa īkšķi glāsta viņas krūtsgalus, un atbildēja ar trīsām.
   Tobiass apsēdās uz polsterētā lapenes krēsla un ievilka Laviniju sev klēpī. Viņa plaukstas slīdēja augšup pa sievietes kājām zem kleitas satīna ielocēm. Kad vīrieša plauksta nokļuva starp Lavinijas kājām, viņa atmeta galvu.
   Tobiass slidināja pirkstu gar atvērumu un pieskārās mazajam, stingrajam zirnītim augšpusē. Lavinija dziļi ievilka elpu un kustējās gar viņa plaukstu.
   Viņš atdarīja bikses. Lavinija pasniedzās lejup un apkļāva plaukstu ap vīrieša locekli. Viņas īkšķis slīdēja pār plato, stingro locekļa galviņu.
   Tobiass ievaidējās baudā.
   – Šādās reizēs, – viņš murmināja pie Lavinijas kakla, – es nešaubos par tavām mesmerisma spējām. Tavā klātbūtnē es ikreiz nokļūstu transā.
   – Es esmu mesmeriste, bet jūs, ser, esat īsts burvis.
   Viņus apkļāva mēnessgaisma un burvestība.

Trīspadsmitā nodaļa

   Tā bija Džoanas pirmā deja kopš Fīldinga nāves.
   Viņa uzjautrinājās, kad Veils grieza viņu dejā.
   Džoana domāja, ka nekad vairs nedejos valsi, un necerēja jebkad izbaudīt mūziku un elegantos dejas soļus kopā ar kādu citu, izņemot viņas mīļoto Fīldingu. Tomēr tagad viņa dejoja sava bīstamā drauga apskāvienos, un tas bija brīnišķīgi.
   – Jūsu kleita ir fantastiska, kundze, – Veils teica. – Tomēr es redzu, ka jūs joprojām valkājat sēru krāsas, kaut gan kopš Fīldinga nāves pagājis jau gads.
   – Man viņa pietrūkst, – Džoana klusā balsī atbildēja.
   – Es saprotu. Arī man viņa pietrūkst. Fīldings bija mans draugs. Tomēr, manuprāt, viņš negribētu, lai jūs valkājat tikai pelēko un melno krāsu visu atlikušo dzīvi.
   Džoana nezināja, ko atbildēt. Patiesībā viņa pat nedomāja beigt sērot. Viņai nebija vēlmes to darīt. Džoana zināja, ka savā ziņā vēlas valkāt sēru drānas līdz mūža beigām.
   Tomēr pēdējo nedēļu laikā pakāpeniski atkāpās pārliecība, ka nāksies atlikušo dzīvi pavadīt melanholijā. Lavinija un Tobiass izlauzās cauri tumšajam transa stāvoklim, kurā Džoana bija iegrimusi. Viņi uzzināja atbildes uz jautājumiem par Fīldinga nāvi, jautājumiem, kas Džoanu vajāja daudzu mēnešu garumā. Pateicoties izmeklētājiem, viņa atbrīvojās no nomāktības, kam iepriekš neredzēja ne gala, ne malas.
   – Tad jau redzēsim, – Džoana atbildēja.
   Veils pasmaidīja, jo ar šādu atbildi viņam pietika. Viņš iegrieza Džoanu vēl vienā ilgā, līganā virpulī.
   Viņa nodomāja, ka Veils ir lielisks dejotājs. Viņa atslāba un ļāvās brīnišķīgajiem valša soļiem un vīrieša spēcīgo roku apskāvienam.
   – Jūs esat ieguvusi interesantus draugus, – pēc kāda laika Veils ierunājās.
   Šī frāze spēji atgrieza Džoanu realitātē. Notiekošais nebija patīkams sapnis. Veils neko nedarīja bez iemesla. Viņai jābūt piesardzīgai.
   – Es pieņemu, ka jūs runājat par Leika kundzi un Mārča kungu, – viņa mierīgā balsī atbildēja. – Viņi patiešām ir neparasti. Tomēr man viņu sabiedrība patīk.
   Veils iesmējās.
   – Tas, bez šaubām, tādēļ, ka jūs pati esat neparasta. – Viņš apklusa, lai vēlreiz pagrieztos. – Es par Leika kundzi neko nezinu, bet par Mārča kungu klīst daudzas baumas.
   – Jūs mani pārsteidzat, ser. Nenojautu, ka jūs interesē tenkas.
   – Jūs ļoti labi zināt, ka es pievēršu uzmanību tikai konkrētām tenkām, tāpat kā to darīja Fīldings.
   – Ko runā par Mārča kungu? – viņa jautāja.
   – Cita starpā arī to, ka viņš kara laikā bija spiegs, un turpina pelnīt iztiku netradicionālā veidā. – Veils zinoši ielūkojās Džoanas acīs. – Viņš sniedz izmeklētāja pakalpojumus tādiem cilvēkiem, kuri izvairās no policijas.
   – Tā ir neparasta profesija.
   – Jā, tā ir.
   – Un, bez šaubām, arī interesanta.
   Veils izbrīnā sarauca pieri.
   – Runā, ka Mārča kungs kopā ar savu tuvo draudzeni Leika kundzi patlaban meklē kādu senlietu.
   – Ak…
   Tas Veilu uzjautrināja.
   – Ko tas nozīmē, kundze?
   – Tas vien, ka jūs pieminat šo relikviju, liecina, ka arī jūs pats to meklējat, ser.
   Viņš samāksloti nopūtās.
   – Jūs ir grūti apmānīt. Jūs mani pārāk labi pazīstat.
   – Gluži otrādi, ser. Es jūs tikpat kā nepazīstu. Tomēr es pārzinu jūsu gaumi attiecībā uz retām senlietām.
   – Jā, protams. Mēs ar Fīldingu un jums gadu gaitā vairākas reizes runājām par prieku, ko sagādā kolekcionēšana, vai ne? – Viņš atkal metās virpulī kopā ar Džoanu. – Jūs pati esat ļoti zinoša šajā jomā.
   – Es neapgalvoju, ka esmu eksperte. Tomēr jūsu un Fīldinga sarunas par relikvijām man daudz iemācīja.
   – Protams, jūs esat mantojusi Davu brīnišķīgo kolekciju, vai ne? Vai jūs plānojat to papildināt?
   Džoana apņēmās neko neatklāt.
   – Ja tas ir netiešs veids, kā noskaidrot, vai plānoju iegūt Zilo Medūzu, – viņa teica, – es vēl nevaru sniegt atbildi. Neesmu par to izlēmusi.
   – Skaidrs. – Veils apstājās deju zāles malā, veikli ievirzīdams Džoanu nomaļā nišā. Viņš nenoņēma plaukstu no sievietes rokas. – Es nevēlos ar jums tiešā veidā konkurēt.
   – Tomēr vajadzības gadījumā jūs to darītu, vai tiesa?
   Veils pasmaidīja un ignorēja jautājumu.
   – Mani satrauc vēl viens šīs situācijas aspekts, kundze.
   – Mani tas izbrīna, ser. Nedomāju, ka jūs jebkas spēj satraukt.
   – Gluži otrādi. Jūs esat Fīldinga atraitne, un viņš bija viens no nedaudziem cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem draugiem. Cienot viņa piemiņu, man jāmēģina jūs atrunāt no pakļaušanas riskam.
   – Ticiet man, es ne ar ko neriskēju.
   – Mani uztrauc jūsu loma šajā lietā, Džoana.
   – Nelauziet galvu par mani, jūsu gaišība. – Viņa pasmaidīja. – Ticiet man, es protu par sevi parūpēties. Vīrs man iemācīja daudz noderīga. Ne tikai senlietu jomā.
   – Jā, protams. – Izskatījās, ka Veilam Džoanas atbilde nepatīk, tomēr viņš pieklājīgi palocīja galvu. – Es atvainojos par iejaukšanos jūsu privātajās darīšanās.
   – Neatvainojieties, ser. Es jums ar lielāko prieku varu atklāt, ka palīdzu Leika kundzei un Mārča kungam veikt izmeklēšanu.
   To izdzirdējis, Veils sastinga. Ja Džoana pati savām acīm neredzētu viņa satriekto sejas izteiksmi, viņa neticētu, ka Veils ir spējīgs izrādīt tādas emocijas. Viņa izjuta triumfu.
   – Jūs viņiem palīdzat? – viņš stingā balsī atkārtoja. – Pie velna, Džoana! Par ko jūs runājat?
   Viņa iesmējās.
   – Nomierinieties, jūsu gaišība. Tas ir mans vaļasprieks. – Džoana juta savādu gandarījumu par to, ka Veilu tik ļoti samulsinājusi. – Jāatzīst, tas ir ļoti izklaidējošs.
   – Es nesaprotu.
   – Viss ir ļoti vienkārši. Man ir sakari vietās, kur Leika kundze un Mārča kungs nevar iekļūt. Reizēs, kad šie sakari var izrādīties noderīgi, es cenšos tos izmantot.
   Veils sāji saknieba lūpas.
   – Vai arī es esmu šādi “sakari”? Vai tāpēc jūs piekritāt manam lūgumam dejot – lai varētu turpināt savu izmeklēšanu Mārča un Leika kundzes labā?
   – Nebūt ne, ser. Es ar jums dejoju, jo jūs mani uzlūdzāt un man tas patika.
   Veila skatienā pazibēja aizkaitinājums, tomēr viņš pieklājīgi noliecās pār Džoanas roku.
   – Es ceru, ka jums patika deja, kundze.
   – Jā, pat ļoti, ser, kaut gan es labi apzinos, ka jūs šovakar esat ieradies ballē tikai tāpēc, ka meklējat rokassprādzi. Jūs gribējāt noskaidrot manu un manu draugu lomu šajā lietā. Ceru, ka jūsu paša izmeklēšanas rezultāti jūs apmierina.
   Viņš iztaisnoja muguru, bet neatlaida Džoanas roku.
   – Es jūs brīdinu, Džoana: Medūza ir bīstama.
   – Es to paturēšu prātā, ser.
   Veils izskatījās ļoti neapmierināts, tomēr abi zināja, ka viņš nevar nekādi ietekmēt Džoanas lēmumu meklēt Zilo Medūzu.
   – Uz redzēšanos, kundze, – viņš teica.
   – Uz redzēšanos, jūsu gaišība. – Džoana atturīgi pakniksēja. – Jūtos pagodināta par to, ka jūs šovakar ieradāties ballē, pat ja jums bija slēpts motīvs tā rīkoties.
   Veils pagriezās, bet sastinga.
   – Ņemiet par labu. Tomēr jūs pieļaujat kļūdu. Es neuzlūdzu jūs dejot tikai tāpēc, ka gribēju jūs iztaujāt par rokassprādzi.
   – Nē?
   – Es jūs uzlūdzu, – Veils atklāja, – jo ļoti vēlējos ar jums dejot.
   Viņš nozuda pūlī, pirms Džoana izdomāja atbildi.
   Viņa ilgi stāvēja un domāja, cik ļoti viņai patika neilgā deja Veila apskāvienos.
   Tobiass atvēra acis un aplūkoja sudrabkrāsas gaismas staru uz netālu esošas lapas. Viņš gulēja izstiepies uz polsterētā krēsla, atbalstīdams vienu zābakā apauto kāju uz grīdas. Uz viņa gulēja Lavinija; viņas svārki bija sapinušies ap vīrieša kājām, viņas krūtis atspiedās pret viņa krūtīm. Tobiass pavērsa skatienu pret nakts debesīm siltumnīcas pretējās puses logos un vēlējās, kaut viņam nevajadzētu kustēties.
   Viņš prātoja, vai arī Lavinijai abu romāns reizēm sagādā lielas neērtības. Tobiass ilgojās pēc siltas gultas.
   Lavinija sakustējās, pieglaudās Tobiasa augumam un piepeši sastinga.
   – Ak, vai! – Viņa atspiedās pret Tobiasa krūtīm un piecēlās sēdus. – Ir ļoti vēls. Mums jāatgriežas balles telpā. Tagad Džoana vai Entonijs, vai Emelīna noteikti ievēros mūsu prombūtni. Es justos ārkārtīgi neveikli, ja mūs kāds meklētu un atrastu šeit, tādā stāvoklī.
   Tobiass nesteidzīgi piecēlās, vērodams mēnesi caur siltumnīcas iestiklotajiem griestiem.
   – Mēs neesam projām ilgi. Nedomāju, ka mūsu prombūtne ir ievērota.
   – Nu, mēs jebkurā gadījumā nedrīkstam šeit uzkavēties ilgāk. – Lavinija pūlējās sakārtot kleitas ņieburu. – Vai mani mati ir manāmi izspūruši?
   Tobiass skatījās, kā Lavinija sakārto savu apģērbu.
   – Tavi mati ir kārtībā.
   – Paldies Dievam! – Viņa pārvilka kleitas piedurknes pāri pleciem, piecēlās kājās un izpurināja svārku daļu. – Nespēju iedomāties apkaunojošāku situāciju par to, kurā atgriežos lēdijas Stilvoteras elegantajā balles zālē, izskatīdamās kā… kā…
   – It kā mēs būtu mīlējušies? – Tobiass piecēlās kājās un sakārtoja kreklu biksēs. – Manuprāt, tas nevienu nepārsteigtu.
   – Ko? – Lavinija iesaucās spalgā balsī, apcirtās un iepleta acis. – Vai tu apgalvo, ka visi zina… – Viņa apklusa un sparīgi vicināja roku.
   – Ka mēs esam mīļākie? – Tobiass uzjautrinājās par Lavinijas šausmu pilno sejas izteiksmi. – Domāju gan.
   – Kā tas ir iespējams? Es nevienam neesmu to teikusi. – Viņa uzmeta Tobiasam dusmīgu skatienu. – Es zvēru, Tobias, ja tu esi ar kādu apspriedis savu privāto dzīvi, es tevi nožņaugšu!
   – Tas mani nopietni aizskar, kundze. – Viņš pacēla rokas. – Es esmu džentlmenis un nemūžam neatklātu citiem tik intīmu informāciju. Tomēr mūsu draugi un radinieki ir gatavie muļķi, ja vēl nav sapratuši, ka mums ir romāns.
   – Ak vai! – Lavinija izskatījās samulsusi. – Vai tu tā patiešām domā?
   – Nomierinies, Lavinija. Mēs neesam divi jauni, nepieredzējuši cilvēki, kuriem jāsargā sava reputācija. Mums abiem ir daudz gadu, tāpēc esam ieguvuši savdabīgu imunitāti. Ja vien neuzvedīsimies pārlieku uzkrītoši, nevienu neinteresēs tas, ko darām divatā.
   – Bet ko par to domā Emelīna un Entonijs? Mums viņiem jārāda labs piemērs.
   – Nē, – Tobiass izgrūda. Viņš uzvilka mēteli. – Mēs neesam atbildīgi par piemēra rādīšanu viņiem. Uz cilvēkiem mūsu vecumā un ar mūsu pieredzi attiecas citādi noteikumi. Emelīna un Entonijs to zina tikpat labi kā mēs.
   Lavinija vilcinājās.
   – Nu, laikam jau tev ir taisnība. Tomēr mums turpmāk jābūt piesardzīgākiem un atbildīgākiem.
   – Pieļauju, ka tava vēlme būt piesardzīgai nav nepamatota. Turklāt esmu ievērojis, ka slepenām attiecībām piemīt daži citi trūkumi. Pirmkārt, mums mūždien jāmeklē nomaļas vietas. Iekštelpās tādu ir maz, un ārpus tām ir jāpievērš uzmanība laikapstākļiem.
   – Taisnība. Tomēr es par to pēdējā laikā domāju un esmu nonākusi pie secinājuma, ka slepenam romānam ir arī pozitīvi aspekti.
   Tobiass sajuta aukstas baiļu tirpas.
   – Piemēram?
   – Es baidos tikt pieķerta un joprojām krītu panikā ikreiz, kad ar pūlēm izsprūkam cauri sveikā. Ir grūti būt piesardzīgiem. Tomēr, kopumā ņemot, ļauties slepenam romānam ir diezgan aizraujoši.
   – Aizraujoši, – Tobiass atkārtoja.
   – Tieši tā! – Lavinija bija sajūsmā. – Lai cik savādi tas būtu, man ir aizdomas, ka risks tikt pieķertiem patīkami satrauc.
   – Patīkami satrauc.
   – Jā. Un biežā vietas maiņa mūsu attiecības nemitīgi atsvaidzina.
   – Nemitīgi atsvaidzina.
   Lavinijai bija iepatikusies attiecību slepenība un neērtības! Tobiass nosprieda, ka tā ir viņa vaina. Gluži kā doktors Frankenšteins jaunajā šausmu romānā, par kuru viņš pēdējā laikā daudz dzirdēja, Tobiass bija radījis briesmoni.
   – Cik daudzi cilvēki ir mīlējušies siltumnīcā? – Lavinija turpināja ar patiesu zinātnisku interesi.
   – Man nav ne jausmas. – Tobiass atrāva vaļā durvis. – Un es nevēlos to uzzināt.
   – Zini, – Lavinija līksmā balsī turpināja, – mūsu pārdrošākās tikšanās man atgādina ainas no dzejoļiem, precīzāk sakot, no Bairona darbiem.
   – Pie velna! – Tobiass aprāvās un pagriezās pret Laviniju. – Nezinu, ko domā tu, bet es negrasos atlikušo mūžu pavadīt, nolīgstot netīras karietes un meklējot nomaļas vietas parkā ikreiz, kad gribam…
   Izdzirdējis zābaka zoli nošvīkstam pret grants segumu, Tobiass sastinga. Viņš asi pagriezās un pastūma Laviniju aiz sevis.
   – Kas tur ir? – viņš teica. – Parādies!
   Otrpus žogam bija manāma kustība. Gar dzīvžogu aizslīdēja zems, drukns stāvs un apstājās pie mēnessgaismas apspīdēta laukuma. Viņam mugurā bija novalkāts, plats mētelis, kas apsedza stāvu no kakla līdz potītēm. Pār cilvēka seju bija pārvilkta bezformīga cepure. Viņš bija saliecies un sakumpis, un rokā turēja spieķi.
   – Piedodiet, ka iztraucēju, – svešinieks izdvesa aizsmakušā balsī. – Es pieņēmu, ka jūs abi esat beiguši savas darīšanas siltumnīcā.
   Lavinija pār Tobiasa plecu paskatījās uz savādo vīriņu.
   – Kas jūs esat, ser?
   – Es pieņemu, ka jūs esat Naitingeila kungs. – Tobiass nenolaida no viņa skatienu. – Mani brīdināja, ka jūs dodat priekšroku tumsai.
   – Jā, ser, tā ir. Tumsa nodrošina slepenību, ko nevar rast citur. – Naitingeila kungs īsi palocījās. – Priecājos ar jums abiem iepazīties.
   – Kā jūs iekļuvāt šajā dārzā? – Lavinija jautāja. – Lēdija Stilvotera algo lielu skaitu kalpotāju. Nevaru iedomāties, kā viņiem kāds spētu paslīdēt garām nepamanīts.
   – Šādā vakarā, kad namā apgrozās daudz cilvēku, bija vienkārši paslīdēt garām iekšā laidējiem. Neraizējieties, es šeit neuzturēšos ilgi. – Viņš piesmakušā balsī smējās par tikai pašam saprotamu joku. – Mani neinteresē dejas.
   – Ko jūs vēlaties no mums? – Tobiass jautāja.
   – Baumo, ka jūs meklējat kādu relikviju.
   – Precīzāk sakot, mēs meklējam cilvēku, kurš šīs relikvijas dēļ noslepkavoja sievieti, – Lavinija izlaboja.
   Naitingeila kungs veica neveiklu kustību, kas līdzinājās plecu paraustīšanai.
   – Jebkurā gadījumā jūs meklējat Zilo Medūzu, vai ne? – Nu, jā, – Lavinija piekrita. – Ja atradīsim rokassprādzi, noskaidrosim arī slepkavas identitāti. Vai varat mums palīdzēt?
   – Slepkavas mani neinteresē, tomēr vēlu jums veiksmi, – Naitingeila kungs atbildēja. – Kopumā ņemot, slepkavības kaitē manam darbam. Jāatzīst, ka reizēm noziegumi piešķir dzīvei asumiņu un paaugstina atsevišķu priekšmetu cenas, tomēr reizēm arī tās pazemina. Daudzi klienti pēc slepkavībām kļūst nemierīgi.
   – Kāpēc jūs interesē rokassprādze? – Tobiass jautāja.
   – Vai esat dzirdējis par nelielu un ļoti šauram lokam paredzētu klubu ar nosaukumu “Lietpratēji”? – Naitingeila kungs vaicāja klusā balsī.
   Lavinija strauji ievilka drebošu elpu. Tomēr viņa klusēja.
   – Mēs zinām par tā pastāvēšanu, – Tobiass atbildēja. – Kāds klubam sakars ar šo lietu?
   – Kluba dalībnieku skaits ir ierobežots. Brīvas vietas parādās reti. Tikai pēc esoša kluba dalībnieka nāves vai izslēgšanas no kluba. Kandidātu vidū valda liela konkurence.
   – Turpiniet, – Tobiass aicināja.
   – Interesanti, – Naitingeila kungs pieklusinātā balsī turpināja, – ka klubā jau gadu ir viena brīva vieta, un klīst baumas, ka to beidzot kāds ieņems. “Lietpratēji” pieņem kandidātu pieteikumus.
   – Ja nekļūdos, kandidātiem ir jāiesniedz kluba privātajam muzejam paredzēta relikvija, – teica Tobiass. – Tas kandidāts, kura dāvana tiks atzīta par vispiemērotāko, tiks uzņemts dalībnieku lokā.
   – Jums ir daudz informācijas, Mārča kungs. – Naitingeils atzinīgi palocīja galvu. – Pēdējais vārds pieder kluba muzeja vadītājam, un relikviju iesniegšanas pēdējais datums ir gandrīz pēc nedēļas.
   – Jūs domājat, ka Zilā Medūza vadītājam patiks, vai ne? – Tobiass jautāja.
   – Vadītājs dod priekšroku britu – romiešu senlietām. Runā, ka tās ir viņa kaislība. – Naitingeila kungs papurināja galvu. – Es pats to nesaprotu. Lielākā daļa izvēlīgo kolekcionāru dod priekšroku ārvalstu senlietām. Manuprāt, kāda angļu lauksaimnieka tīrumā uzietu kameju nevar salīdzināt ar Pompejos atrastu, izsmalcinātu statuju. Tomēr fakti runā paši par sevi. Katram savs.
   – Ja ņem vērā vadītāja interesi par Anglijā uzietām relikvijām, – ierunājās Lavinija, – Zilās Medūzas iesniegšana kluba privātajā muzejā noteikti nodrošinātu dalību klubā.
   – Jā. – Naitingeila kunga acis uz mirkli iemirdzējās bezformīgās cepures mestajā ēnā. – Manuprāt, var droši apgalvot, ka tas kandidāts, kurš iesniegs Zilo Medūzu vadītājam, tiks uzņemts “Lietpratēju” lokā.
   – Kāpēc jūs interesē rokassprādze? – Tobiass vaicāja. – Vai gribat kandidēt uz “Lietpratēju” dalībnieka statusu?
   – Es? – Naitingeils atkal iesmējās, it kā Tobiass būtu pateicis kaut ko ļoti uzjautrinošu. – Es nevēlos iestāties smalkā klubā. Mani interesē tikai šajā procesā iegūstamā nauda. Redziet, es plānoju rīkot ļoti šauram pircēju lokam paredzētu izsoli. Es uz to aicināšu tikai dažas personas.
   – Personas, kuras ļoti vēlas iestāties “Lietpratējos” un maksās jebkādu summu, lai iegūtu relikviju, kas nodrošinās vadītāja simpātijas, vai ne? – Tobiass jautāja.
   – Esmu dzirdējis, ka jūs esat darījumu cilvēks, ser. Es izsaku darījuma piedāvājumu. Ja jūs ar sabiedroto atradīsiet rokassprādzi, es jums samaksāšu ļoti labu summiņu.
   – Diemžēl mēs nevaram atdot jums rokassprādzi, – iejaucās Lavinija.
   Tobiass ieklepojās.
   – Ē, Lavinija…
   – Ja mēs to atradīsim, – viņa turpināja, – tad mūsu pienākums būs atdot rotaslietu tās patiesajam īpašniekam.
   – Patiesais īpašnieks drīz mirs, ja var ticēt ļaužu runām, – Naitingeila kungs iešņācās. – Tur, kur viņš dosies, no rokassprādzes nebūs nekāda labuma.
   – Tas nenozīmē, ka jūs drīkstat nozagt viņa īpašumu, – Lavinija atcirta.
   Tobiass vēlreiz mēģināja vest sievieti pie prāta:
   – Lavinija, manuprāt, tu esi pateikusi pietiekami.
   – Es negrasos nozagt nolādēto rokassprādzi, – Naitingeila kungs norūca, – bet apspriežu darījuma iespējas.
   Lavinija lepni pacēla zodu un nicinoši palūkojās uz Naitingeilu. Tobiass nodomāja, ka īsā auguma dēļ Naitingeils bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem uz pasaules, uz kuru Lavinija varēja raudzīties no augšas.
   – Mēs ar partneri neiesaistāmies tādos nelikumīgos darījumos, kādu jūs ierosinājāt, – viņa noskaldīja ledusaukstā balsī. – Vai ne tā, Mārča kungs?
   – Mēs varam iegūt samaksu par saviem pakalpojumiem un iesaistīties likumīgā darījumā, kas dos peļņu visām iesaistītajām pusēm, – Tobiass piesardzīgi atbildēja.
   Lavinija un Naitingeila kungs paskatījās uz viņu.
   – Kā tu grasies to panākt? – Lavinija iesaucās.
   – Vēl nezinu, – viņš atzina. – Tā kā šajā lietā ir iesaistīta krietna naudas summa, man drīz vien radīsies kāda ideja.
   Naitingeila kungs klusi iesmējās.
   – Mēs esam līdzīgi, ser. Zelta iespēju nevar laist garām, vai ne?
   – Nevar gan, – Tobiass piekrita. – Tā kā jūs lūdzāt mūsu palīdzību, es gribu uzdot dažus jautājumus.
   – Kādus?
   – Vai esat dzirdējis kādas baumas par mesmerista sievas nāvi?
   – Par to sievieti, kura senlietas dēļ tika nogalināta? – Naitingeila kungs noraidoši sakustējās. – Runā, ka viņa ar sava mīļākā palīdzību piesavinājās rokassprādzi. Vēl runā, ka pēc tam mīļākais viņu nožņaudza un savāca rokassprādzi sev. Vēl runā, ka vīrs sievietei sekoja uz norunāto tikšanās vietu un viņu noslepkavoja. Jebkurā gadījumā rokassprādze ir pazudusi. Tas ir viss, ko zinu.
   Tobiass viņu vēroja.
   – Tomēr Medūza nav parādījusies tirgū, citādi jūs nelūgtu mūsu palīdzību.
   – Taisnība, ser, – Naitingeila kungs atbildēja. – Neviens nav piedāvājis pārdot rokassprādzi.
   – Vai jums tas nešķiet savādi? – Tobiass jautāja.
   Naitingeila kungs ēnā samiedza acis.
   – Savādi?
   Lavinija palūkojās uz Tobiasu.
   – Kāpēc tev tas šķiet dīvaini?
   – Tā kā Medūza noteiktās aprindās tiek uzskatīta par ļoti vērtīgu, slepkavam vajadzēja sazināties ar senlietu ekspertu – piemēram, ar Naitingeila kungu – pēc iespējas ātrāk. Domājams, ka laupītājs gribētu nekavējoties pārvērst rokassprādzi naudā.
   – Iespējams, zaglis nogaida, līdz norims runas par slepkavību, – Lavinija ierosināja.
   – Tomēr rokassprādze zagļa īpašumā pakļauj viņu lielam riskam, – Tobiass sprieda. – Tā ir bīstama, jo var tikt izmantota, lai pierādītu vainu slepkavībā. Tādā gadījumā zaglim draud karātavas.
   Lavinija apdomāja dzirdēto.
   – Tev taisnība. Turklāt slepkava šobrīd noteikti zina, ka mēs viņu meklējam. Viņam patiesi vajadzētu pēc iespējas drīzāk atbrīvoties no Medūzas.
   Naitingeila kungs vēroja Tobiasu no mīkstās cepures apakšas.
   – Slepkavība ir jūsu darīšana. Kā jau teicu, mani tā neinteresē. Esmu vienkāršs darījumu cilvēks, un mani saista tikai no rokassprādzes pārdošanas gūstamā peļņa. Nu ko, ser, vai esam vienojušies?
   – Leika kundzei ir taisnība, – Tobiass nesteidzīgi atbildēja. – Ja atradīsim rokassprādzi, tā jāatdod īpašniekam.
   – Bet, – Naitingeila kungs aizsvilās, – jūs nupat teicāt…
   Paceldams roku, Tobiass viņu pārtrauca.
   – Tomēr, kā jau jūs norādījāt, īpašniekam ir slikta veselība, un viņa mantinieci neinteresē senlietas. Par zināmu samaksu es esmu ar mieru nodot viņai jūsu piedāvājumu. Nevaru garantēt to, ka mantiniece gribēs ar jums sadarboties, bet jums būs iespēja iegūt savā īpašumā Medūzu.
   – Hmm… – Naitingeila kungs apdomāja piedāvājumu. – Peļņa būs krietni mazāka, ja es pārpirkšu rokassprādzi no Benksa mantinieces. Man nāksies par to samaksāt lielu summu. Turklāt vēl jāpieskaita samaksa par jūsu pakalpojumiem, Mārča kungs.
   – Man ir aizdomas, ka jūs jebkurā gadījumā iegūsiet ievērojamu naudas summu, – Tobiass bezrūpīgi attrauca. – Jūsu klienti naudu neskaita. Viņi grib tikai iegūt savā īpašumā Medūzu.
   – Padomājiet par šāda darījuma priekšrocībām, ser, – Lavinija piebilda samtainā balsī. – Jebkāds ar Benksa mantinieci slēgts darījums būs likumīgs un bez riska.
   Naitingeila kungs nevērīgi pavicināja savilkto roku.
   – Patiesību sakot, tad vairs nav interesanti.
   – Jebkurā gadījumā, – Tobiass turpināja, – tas ir mūsu vienīgais piedāvājums. Vai nu jūs tam piekrītat, vai mēs nesadarbosimies.
   – Nolādēts, Mārč, vai jūs nesaprotat, ka mēs visi dabūsim daudz vairāk naudas, ja neiesaistīsim mantinieci?
   – Diemžēl mums jāsargā sava profesionālā reputācija, – Tobiass paskaidroja. – Nedrīkstam pieļaut baumas, ka Mārčs un Leika apkrāpj mantiniekus. Tas nenāks par labu turpmākām darba attiecībām.
   – Hmm… – Naitingeila kungs vairākas reizes piesita zemei ar savu spieķi. – Labi, ja tas ir jūsu vienīgais piedāvājums, es to pieņemu. Tomēr paturiet prātā: ja Medūza nokļūs kādas citas personas rokās, mūsu vienošanās vairs nebūs spēkā. Es neesmu ne penija parādā ne jums, ne Benksa mantiniecei.
   Vairs neteicis ne vārda, viņš pagriezās un nozuda ēnās, spēcīgi pieklibodams ar vienu kāju.
   – Es saprotu, – Tobiass klusi teica viņa mugurai. – Tomēr, ja notikumi risināsies tā, mantiniece droši vien lūgs mums atrast zagto rokassprādzi. Mēs uzreiz zināsim, kur tā jāmeklē.
   Naitingeila kungs sastinga un palūkojās pār uzkumpušo plecu.
   – Vai tie ir draudi, Mārča kungs?
   – Drīzāk profesionāls padoms, – Tobiass mierīgā balsī atbildēja.
   – Es arī došu jums padomu. Ja jūs ar savu lēdiju gribat nopelnīt lielu naudu ar izmeklēšanu, jums vajadzīga praktiskāka pieeja finanšu jautājumiem.
   Naitingeils aizšļūca aiz žoga, negaidīdams atbildi.
   Sekoja neilgs klusuma brīdis. Kad Tobiass pārliecinājās, ka abi ar Laviniju ir palikuši divatā, viņš satvēra sievietes roku un devās spoži apgaismotās balles telpas virzienā.
   – Man tev kaut kas jāsaka, – Lavinija klusā balsī iesāka.
   – Ikreiz, kad to dzirdu, mani pārņem baiļu trīsas. – Runa ir par Raštona kundzi, Benksa mantinieci.
   – Kas?
   – Man ir aizdomas, ka viņa ir iesaistīta šajā lietā.
   Tobiass apstājās un pagriezās, lai aplūkotu gaismas apspīdēto sievietes seju.
   – Pie velna, par ko tu runā?
   – Es aizmirsu pieminēt, ka pēc tam, kad šīs dienas pēcpusdienā uzzinājām Benksa vārdu no Tredlova, mēs ar Emelīnu ieradāmies Benksa savrupmājā.
   – Jā, to tu patiešām aizmirsi pieminēt, – viņš atbildēja.
   – Kāpēc?
   Lavinija saviebās.
   – Vispār jau tam bija jābūt pārsteigumam.
   – Zini, Lavinija, – Tobiass atcirta, līdz sāpēm sasprindzinājis žokli, – pārsteigumus izmeklēšanas laikā es ienīstu vairāk par visu pasaulē.
   – Nu, tas bija neliels pārsteigums, – viņa nomurmināja. – Es gribēju atstāt uz tevi iespaidu. Vai gluži vienkārši norādīt uz kaut ko svarīgu.
   – Uz ko tad?
   Lavinijas skatienā iegailējās dusmas.
   – To, ka mūsu partnerībā tu nemitīgi uzņemies instruktora un eksperta lomu. Tu allaž konsultējies ar saviem privātajiem paziņām. Turklāt tu atsakies mani ar viņiem iepazīstināt.
   – Nolādēts, Lavinija…
   – Es gribēju parādīt, ka pati spēju veikt savus izmeklētāja pienākumus.
   Tobiass klusēja.
   – Neskaties uz mani tā, Tobias! Mēs esam līdzvērtīgi sadarbības partneri, un man ir tiesības patstāvīgi veikt izmeklēšanu, ja rodas iespēja.
   – Pie velna!
   – Bija loģiski apmeklēt Benksa savrupmāju. Galu galā Raštona kundze ir aizdomās turamā.
   – Aizdomās turamā? Raštona kundze?
   – Tieši tu vairākas reizes norādīji, ka mantinieki mēdz būt nepacietīgi, – Lavinija triumfējoši atzīmēja. – Turklāt, ja Raštona kundze nav aizdomās turamā, viņa var būt potenciālais klients. Viņa tika apzagta, tāpēc noteikti vēlas atgūt Medūzu. Mēs varam viņu pierunāt izmantot mūsu pakalpojumus, lai to atrastu.
   Tobiass nosprieda, ka Lavinijai ir taisnība. Tomēr tas nemazināja viņa dusmas.
   – Vai tu runāji ar Raštona kundzi? – viņš jautāja.
   – Nē. Viņa bija izgājusi no mājas. – Skaidrs. – Viņš mazliet atslāba.
   – Viņa apmeklēja iknedēļas mesmerisma seansu, – Lavinija tīši piebilda. – Izrādās, ka Raštona kundzei ir vāji nervi.
   Tobiass redzēja, ka Lavinija ir ļoti gandarīta par savu rīcību.
   – Tātad lielais pārsteigums ir fakts, ka Raštona kundze izmanto mesmerista pakalpojumus?
   Sievietes prieks noplaka un pārtapa neapmierinātībā.
   – Tev jāatzīst, ka tā ir interesanta sagadīšanās.
   – Lavinij, puse Londonas iedzīvotāju izmanto mesmerista pakalpojumus, lai ārstētu nervus vai reimatismu.
   – Ne jau puse. – Lavinija saīga. – Tev jāatzīst, ka šeit ir runa par kaut ko vairāk nekā vienkāršu sagadīšanos. Mēs izmeklējam lietu par mirušu sievieti, kura bija cieši saistīta ar mesmerismu. Tagad esam apzinājuši aizdomās turamo, kura apmeklē mesmerisma seansus. Es plānoju izpētīt Raštona kundzi tuvāk.
   – Kad?
   – Nākamajā rītā.
   Tobiass pielika roku pie terases sienas malas un apsvēra turpmāko rīcību.
   – Es iešu kopā ar tevi, – viņš visbeidzot paziņoja.
   – Paldies, bet tas nebūs nepieciešams. – Lavinija nicīgi nošņācās. – Es pati tikšu galā.
   – Par to es nešaubos, kundze. – Tobiass viņai vēsi uzsmaidīja. – Tomēr es gribu izmantot iespēju redzēt jūs darbībā. Iespējams, ka jums ir taisnība un es patiešām nenovērtēju jūsu pienesumu mūsu partnerībai. Ir pēdējais laiks noskaidrot, vai varu no jums kaut ko mācīties.

Četrpadsmitā nodaļa

   Mazliet pēc pulksten diviem nākamajā pēcpusdienā Lavinija un Tobiass tika ielaisti Lorda Benksa klusajā, tumšajā viesistabā.
   Lavinija nosprieda, ka savrupmājas iekšpuse ir vēl nomācošāka par ārpusi. Interjers bija ieturēts nespodrās, tumšās krāsās, mēbeles bija lielas, smagas un vecmodīgas.
   Barga paskata sieviete nenosakāmā vecumā lasīja grāmatu, stāvēdama pie loga. Viņa bija tērpusies nomācoši brūna auduma kleitā. Pie viņas jostas bija piekārta glīta, dekoratīva ķēde ar vairākām atslēgām. Sievietes mati bija savilkti ciešā mezglā.
   – Labdien, – Raštona kundze vēsi noskaldīja.
   Viņa nolika grāmatu un vispirms pievērsa vienaldzīgu skatienu Lavinijai. Kad sieviete ieraudzīja Tobiasu, viņa nekavējoties atplauka.
   “Gluži kā dārzā putnu ieraudzījis kaķis,” Lavinija nodomāja.
   – Paldies, ka piekritāt ar mums tikties tik drīz pēc lūguma, – Lavinija ierunājās nelaipnākā balsī nekā plānots. – Mēs netērēsim daudz jūsu laika, tomēr esam pārliecināti, ka mūsu teiktais jūs interesēs.
   – Lūdzu, apsēdieties! – Raštona kundze silti uzsmaidīja Tobiasam un norādīja uz brūno dīvānu.
   Lavinija apsēdās, bet Tobiass, kā visur paradis, ieņēma vietu pie tuvākā loga, kā allaž aizsegdams jau tā blāvo gaismu.
   – Es uzreiz ķeršos pie lietas, – Lavinija sāka. – Mēs kopā ar manu sabiedroto Mārča kungu piedāvājam privātas izmeklēšanas pakalpojumus.
   Ar to pietika, lai uz mirkli novērstu Raštona kundzes uzmanību no Tobiasa. Viņa izbrīnā samirkšķināja acis.
   – Nesaprotu. Es domāju, ka ar to nodarbojas policija.
   – Mūsu pakalpojumus izmanto ekskluzīvi klienti, nevis tie, kuri vēršas policijā, – Lavinija paskaidroja.
   – Skaidrs. – Raštona kundzes sejas izteiksme nevēstīja neko.
   – Pie mums vēršas izsmalcinātas personas, kurām nepieciešama slepenība, – Lavinija piebilda.
   Ar acs kaktiņu viņa manīja, Tobiasa mute kaitinoši raustās. Viņa nepievērsa vīrietim uzmanību. Bija svarīgi atstāt labu iespaidu uz iespējamo klienti. Lavinija to zināja, bet Tobiass – nē.
   – Skaidrs. – Raštona kundze atkal pievērsās Tobiasam. – Interesanti.
   – Šobrīd, – Lavinija ledaini turpināja, – mēs meklējam slepkavu.
   – Ak, vai! – Raštona kundze pielika plaukstu pie krūtīm un iepleta acis. – Cik savdabīgi! Neesmu dzirdējusi, ka lēdijas izvēlētos tādu karjeru.
   – Tas ir diezgan neparasti, – Lavinija piekrita. – Tomēr tam nav nozīmes. Lūdzu, ļaujiet man pastāstīt par citām lietām. Mums ar Mārča kungu ir pamats domāt, ka nesen tika noslepkavota sieviete, jo viņa neilgi pirms nāves nozaga kaut ko vērtīgu no šī nama.
   – Kā, lūdzu? – Raštona kundze neticīgi skatījās uz viņu. – Tas nav iespējams. Šajā namā neviens nav ielauzies. – Viņa aši palūkojās apkārt. – Paskatieties pati: galda piederumi ir vietā, nekas nav pazudis.
   – Runa ir par ļoti senu rokassprādzi, – ierunājās Tobiass.
   – Muļķības, – Raštona kundze pārliecināti noskaldīja. – Es noteikti ievērotu no rotaslietu kastītes pazudušu rokassprādzi.
   – Tā ir ļoti sena rotaslieta, kolekcionāru aprindās dēvēta par Zilo Medūzu, – Lavinija paskaidroja. – Vai jūs zināt, par ko runāju?
   Raštona kundze saviebās.
   – Protams, ka zinu, ja jūs domājat veco rokassprādzi, kuru mans tēvocis tur ieslēgtu kastē savā guļamistabā. Tā ir ļoti neglīta un neinteresanta antīka rotaslieta. Ja nemaldos, tā atrasta tepat Anglijā. Žēl, ka rokassprādze nav no Grieķijas vai Romas klasiskajām drupām, vai ne?
   – Vai jūs zināt, kāpēc Benkss paturēja tieši šo relikviju pēc tam, kad bija pārdevis savu senlietu kolekciju?
   Raštona kundze nicīgi iesprauslājās.
   – Manuprāt, negodīgs tirgotājs izmantoja to, ka mana tēvoča prāts pirms pusotra gada jau bija aptumšots. Diemžēl viņš ir pārcietis vairākas triekas.
   – Daži uzskata Zilo Medūzu par ļoti vērtīgu rotaslietu, – Lavinija piesardzīgi norādīja.
   – Jāatzīst, rokassprādzes zelts ir izcilas kvalitātes un prasmīgi apstrādāts, – Raštona kundze teica. – Tomēr dārgakmens ir nepievilcīgs. Es to nemūžam nevalkātu. Es plānoju pārdot rokassprādzi uzreiz pēc tam, kad tēvocis pametīs šo pasauli. Ārsts uzskata, ka viņam atlicis tikai mēnesis.
   – Esam dzirdējuši par viņa gaišības slimību, – Lavinija atbildēja. – Mums ir ļoti žēl.
   – Tēvocis ir slims jau sen. Nāve atvieglos viņa ciešanas.
   “Viņa vai jūsu ciešanas?” Lavinija nodomāja.
   – Jūs pārvācāties uz šejieni, lai aprūpētu tēvoci, – ierunājās Tobiass.
   – Tāds ir mans pienākums, – Raštona kundze noskaldīja ar mocekļa izteiksmi sejā. – Tēvocim nav neviena cita radinieka. Esmu pēdējā mūsu ģimenes pārstāve. Es daru visu iespējamo, kaut gan tas nav viegli. Rūpes par tēvoci ir izpostījušas manus nervus, kas arī iepriekš bija vāji.
   – Saprotu, – Lavinija uzmundrinoši nomurmināja.
   – Bērnībā māte mani brīdināja, ka nedrīkstu pakļaut nervus pārlieku spēcīgam stresam. Viņai bija taisnība. Pēc mīļotā vīra nāves pirms trim gadiem es uzzināju, ka man piemīt nosliece uz sieviešu histēriju. Tā ir ļoti nepatīkama kaite. Ārsts apgalvo, ka man nepieciešama regulāra ārstēšana.
   – Runājot par Medūzu, – Tobiass atgādināja, pirms Lavinija paguva uzdot sīkākus jautājumus, – kad jūs pēdējoreiz pārbaudījāt, vai tā atrodas drošībā, Benksa seifā?
   – Kā, lūdzu? Ā, jūs par to relikviju. – Raštona kundze negribīgi atkāpās no savu nervu kaišu apspriešanas. – Kopš atvēru seifu, pagājis ilgs laiks, tomēr esmu droša, ka viss ir savā vietā.
   – Manuprāt, par to vajadzētu pārliecināties atkārtoti, – Tobiass norādīja.
   – Neredzu iemeslu…
   – Tas uzlabos manu pašsajūtu, Raštona kundze, – Tobiass viņu pārtrauca, – un nomierinās nervus. Arī man ir vāji nervi, tāpat kā jums. Jūs jau zināt, kas notiek, izjūtot nemieru.
   – Jā, protams, ka zinu! – Sieviete uzreiz piecēlās kājās un nostājās tuvu klāt Tobiasam. Viņa Tobiasam uzsmaidīja un papliķēja pa viņa roku. – Es nenojautu, ka jūs sirgstat ar nervu kaiti, ser. Es jūs pilnībā saprotu. Nudien, tikai cilvēks ar tādām pašām veselības problēmām var mani pilnībā saprast. Izsaku jums visdziļāko un patiesāko līdzjūtību.
   – Paldies, – Tobiass teica. – Runājot par rokassprādzi…
   Raštona kundze viņam piemiedza ar aci.
   – Dodiet man nedaudz laika, es uzskriešu augšstāvā un ielūkošos seifā, lai jūs varētu neraizēties.
   Viņa izsteidzās no viesistabas.
   Lavinija palūkojās uz Tobiasu.
   – Vāji nervi? – Viņa pacēla uzacis. – Tev?
   – Tu laikam nenojauti, ka es sirgstu ar tādu kaiti.
   – Man tas pat neienāca prātā. Nu, vismaz tu neesi pakļauts sieviešu histērijas riskam.
   – Par to esmu pateicīgs ik dienu. Interesanti, vai pastāv šādas slimības versija vīriešiem?
   Lavinija sarauca pieri.
   – Ja rokassprādze atrodas seifā, mēs nokļūsim neērtā situācijā.
   Tobiass saviebās.
   – Es par to ļoti šaubos. Naitingeila kungs neradīja tāda cilvēka iespaidu, kurš paļaujas uz paviršām baumām.
   Pēc neilga laika Raštona kundze iesteidzās atpakaļ viesistabā. Viņas sejas izteiksme liecināja par satraukumu.
   – Ak Dievs, rokassprādze ir pazudusi, gluži kā jūs teicāt! – Viņa apstājās paklāja vidū, satvērusi ap vidu aplikto ķēdi.
   – Es nesaprotu. Kā jau teicu, mājā nav nekādu ielaušanās pazīmju. Nav ne izsistu logu, ne uzlauztu slēdzeņu. Mājkalpotāja visu rūpīgi uzmana. Ja pazustu kaut kas vērtīgs, es tiktu par to informēta.
   Tobiass palūkojās uz atslēgu riņķi sievietes rokā.
   – Vai tagad seifs bija aizslēgts?
   – Jā. – Raštona kundze skatījās uz atslēgām, kas karājās pie ķēdes. – Tā arī vajadzētu būt.
   – Vai seifu var atvērt ar citām atslēgām? – Lavinija jautāja.
   – Nē, tikai ar šo. Es savācu visas atslēgas dienā, kad apmetos šajā namā.
   – Lūk, Raštona kundze, – Lavinija turpināja, – rokassprādze ir nozagta. Jūs neesat par to augstās domās, tomēr varu galvot, ka atsevišķi cilvēki uzskata rokassprādzi par ļoti vērtīgu. Es pieņemu, ka jūs vēlaties to atrast.
   – Jā, protams!
   Lavinija izmocīja labāko profesionālo smaidu, uz kādu bija spējīga.
   – Tādā gadījumā mēs ar Mārča kungu ar lielāko prieku saņemtu no jums samaksu.
   Raštona kundze vilcinājās un piesardzīgi sarauca pieri.
   – Samaksu?
   – Par izmeklēšanu šajā lietā, – Tobiass paskaidroja, – pēc jūsu lūguma.
   – Jūs gribat, lai es jums maksāju par rokassprādzes meklēšanu?
   – Tā tas parasti notiek, – Lavinija paskaidroja.
   – Skaidrs. Es neesmu par to droša. Atgadījums ir patiešām mulsinošs, lai neteiktu vairāk. Es jau jūtu, kā mani nervi reaģē uz situāciju.
   Tobiass sakrustoja rokas uz krūtīm.
   – Rokassprādze ir daļa no jūsu mantojuma. Tomēr cilvēkam, kurš neorientējas senlietu tirgū, būs grūti noorganizēt izdevīgu darījumu ar tirgotāju. Šajā tirgū ir papilnam krāpnieku un šarlatānu, kā arī visparastāko noziedznieku, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantos situāciju.
   – Jā, esmu par to dzirdējusi. – Raštona kundze nomierinājās. – Mans tēvocis vienmēr apgalvoja, ka senlietu darījumi jākārto piesardzīgi.
   – Viņam bija taisnība, – Tobiass piekrita. – Par laimi, mums ar Leika kundzi ir sakari senlietu tirgū. Ja mums veiksmīgi izdosies atrast Medūzu pēc jūsu lūguma, mēs ar lielāko prieku palīdzēsim noorganizēt rokassprādzes pārdošanu par ļoti izdevīgu cenu.
   – Par nelielu samaksu, protams, – Lavinija steigšus piebilda.
   Raštona kundze savilka seju viltīgā izteiksmē.
   – Protams, jūs saņemsiet otro samaksu tikai pēc tam, kad būšu saņēmusi peļņu no rokassprādzes pārdošanas.
   – Protams, – Tobiass apstiprināja. – Tātad, vai jūs vēlaties, lai atrodam rokassprādzi?
   Raštona kundze veltīja pārdomām tikai divas vai trīs sekundes un piekrītoši palocīja galvu.
   – Es jums samaksāšu, bet nebūšu parādā ne penija gadījumā, ja jūs rokassprādzi neatradīsiet.
   – Skaidrs, – Lavinija atbildēja. – Tagad, kad esam vienojušies par sadarbību, es gribu uzdot jums dažus jautājumus.
   – Kādus jautājumus?
   – Jūs minējāt, ka sirgstat ar nervu vājumu un ka jums piemīt nosliece uz sieviešu histēriju.
   – Jā.
   – Kad es vakar pēcpusdienā ierados pie jums, mājkalpotāja apgalvoja, ka jūs regulāri ārstējaties pie mesmerista.
   – Tā ir, – Raštona kundze piekrita. Viņas skatiens līksmi iegailējās. – Doktors Dž. A. Dārfīlds. Viņš ir izcils.
   Lavinija atsauca atmiņā vienu no aplūkotajiem sludinājumiem.
   – Es laikrakstā redzēju viņa pakalpojumu reklāmu. Viņš apgalvo, ka sevišķi labi prot mazināt ar sieviešu histēriju saistītos simptomus precētām sievietēm un atraitnēm.
   – Gadu gaitā esmu runājusi ar daudziem ārstiem un mediķiem, bet vislabākos rezultātus sniedz tieši doktora Dārfīlda terapija. Es nevaru aprakstīt brīnišķīgo atvieglojumu un labsajūtu, kas mani pārņem pēc terapijas sesijas.
   – Vai esat runājusi ar doktoru Hovardu Hadsonu? – Lavinija jautāja un aizturēja elpu.
   – Hadsonu? – Raštona kundze sarauca pieri virs garā deguna. – Hadsonu? Nē. Neesmu par viņu pat dzirdējusi. Vai viņš ārstē tādas kaites kā manējā?
   Pie velna! Lavinija bija pārliecināta, ka atklās saikni starp Raštona kundzi un Selesti Hadsonu.
   – Doktora Hadsona sieva tika noslepkavota, – Tobiass paskaidroja. – Mums ir pamats uzskatīt, ka viņa bija iesaistīta rokassprādzes zādzībā.
   – Ak Dievs! – Raštona kundze atkal piespieda plaukstu pie krūtīm. – Šī lieta kļūst ar katru mirkli satraucošāka. – Viņa uzmeta Tobiasam kaislīgu skatienu. – Jūtos atvieglota, redzot, ka lietu izmeklē tik enerģisks vīrietis, kāds esat jūs, Mārča kungs.
   Lavinija ieklepojās.
   – Arī es izmeklēju šo lietu. Ticiet man, esmu tikpat enerģiska kā Mārča kungs.
   Ienākusi darba telpā, Lavinija devās taisnā ceļā pie šerija plaukta. Viņa salēja dzērienu divās glāzēs, vienu pasniedza Tobiasam un apsēdās savā iecienītākajā krēslā.
   Viņa atbalstīja potītes uz spilvena un skatījās, kā Tobiass piesardzīgi notupās un iekūra kamīnā uguni. Šodien viņš kustējās bez grūtībām. Droši vien tāpēc, ka spīdēja saule.
   – Nolādēts, – Lavinija iesaucās. – Es biju pārliecināta, ka atklāsim saistību starp Raštona kundzi un Selesti Hadsonu.
   – Tas būtu pārāk ērti. – Tobiass pieturējās pie kamīna plaukta malas un piecēlās kājās. Viņš iedzēra lielu šerija malku. – Izskatās, ka šajā lietā vienkāršu atbilžu nebūs. Paraugies uz to no gaišās puses: mums ir vēl viens klients!
   – Pateicoties man.
   – Nudien. – Tobiass pacēla glāzi, tēlodams tostu. – Tu paveici labu darbu.
   – Mmm… – Lavinija malkoja šeriju. – Lai arī man pieder ideja uzrunāt Raštona kundzi, diemžēl nākas secināt, ka viņa mūs nolīga, pateicoties tavam enerģiskumam.
   – Priecājos, ka varēju sniegt nelielu palīdzību.
   – Tā nebija neliela, – Lavinija murmināja glāzē.
   – Kā, lūdzu?
   – Manuprāt, Raštona kundze ļāvās pierunāties, jo secināja, ka viņu interesējošā tava enerģiskā auguma daļa pavisam noteikti nav neliela.
   Tobiass plati pasmaidīja.
   – Tu esi greizsirdīga!
   – Tā sieviete ir baudkārs kaulu kambaris. Viņa atgādina manu iepriekšējo darba devēju, Andervuda kundzi.
   – Pietiek runāt par Raštona kundzes seksuālajām nosliecēm. Viņa mums lūdza atrast Medūzu, tātad nav iesaistīta zādzībā.
   – Šķiet, ka jā.
   – Lavinija, tu redzēji Raštona kundzes sejas izteiksmi, kad viņa konstatēja rokassprādzes pazušanu. Līdz tam brīdim viņa nenojauta, ka rokassprādze neatrodas seifā. Par to nav nekādu šaubu.
   – Iespējams, ka viņa ir ļoti prasmīga aktrise. – Lavinija atspieda galvu pret atzveltni. – Tomēr es sliecos tev piekrist. Intuīcija teic, ka Raštona kundze netēloja. Rokassprādzes pazušana viņu patiešām satrieca.
   – Jā. – Tobiass piegāja pie loga un aplūkoja dārziņu. – Tagad mums atliek vienīgi atrast sasodīto Medūzu un slepkavu, un tad varēsim saņemt samaksu no vairākiem klientiem. Jāatzīst, sākotnēji man šī lieta nepatika, bet tagad tā vismaz sola peļņu.
   – Kā mums rīkoties tālāk?
   – Raštona kundze uzskata, ka vienīgā Benksa ģērbtuves seifa atslēga atrodas pie viņas, tomēr viņa apmetās namā tikai pirms dažiem mēnešiem. Ir ļoti iespējams, ka viņu kalpotāji zina vairāk, nekā Raštona kundzei šķiet. Iespējams, dažiem kalpotājiem atslēgas bija pieejamas vairākus gadus.
   – Vai mums vajadzētu viņus iztaujāt?
   – Par ļaunu tas nenāks. Tomēr Benksa namā strādā daudzi kalpotāji. Visu iztaujāšana aizņems vairākas stundas. Es uzticēšu šo pienākumu Entonijam. Tas būs labs treniņš.
   – Emelīna var viņam pievienoties. Kā jau teicu, viņa prot izmānīt informāciju ar šarma palīdzību.
   – Tāda pati spēja piemīt Entonijam. Viņi būs lieliska komanda. Jebkurā gadījumā kalpotāju iztaujāšana būs ļoti garlaicīga nodarbe. Varbūt pēc tās viņiem abiem zudīs interese par izmeklētāja karjeru.
   Lavinija nopūtās.
   – Es tavā vietā uz to necerētu.
   Tobiass lēni pagriezās un skumji pasmaidīja.
   – Tev taisnība. Viens garš rīts, kas pavadīts, izprašņājot kalpotājus, viņus neatturēs, vai ne?
   – Nē. Ko man teikt Hovardam? Patiesību sakot, Tobias, es uztraucos par viņa veselo saprātu. Viņš ir ļoti satraukts.
   – Tu vari ieteikt viņam ārstēt vājos nervus.
   – Ser, tas nemaz nav smieklīgi.
   – Tas nebija joks.
   Lavinija viņu rūpīgi nopētīja.
   – Tev Hovards patiešām nepatīk, vai ne?
   – Esmu diezgan drošs par to, ka viņš nogalināja sievu greizsirdības uzplūdā, – Tobiass īsi atteica. – Nē, man viņš nepatīk.
   – Tu jebkurā brīdī vari atteikties no lietas izmeklēšanas.
   – Tas nav iespējams, un tu to labi zini. – Viņš nostājās pretī Lavinijai, pieturējās pie krēsla roku balstiem un noliecās pie viņas sejas. – Es nevaru pamest lietu, kamēr tajā esi iesaistīta tu.
   Redzot vēso, nopietno apņēmību Tobiasa skatienā, viņai pārskrēja drebuļi.
   – Kāpēc tu turi aizdomās Hovardu? Tu nevari pierādīt, ka viņš nogalināja Selesti.
   – Man trūkst pierādījumu, tomēr esmu drošs, ka tavam senajam ģimenes draugam šajā lietā ir citi motīvi. Esmu pārliecināts, ka mirušās sievas atriebšana viņu neinteresē. Viņš izmanto tevi, lai atrastu nolādēto rokassprādzi.
   – Blēņas. Tev Hovards nepatika vēl pirms Selestes slepkavības. Atzīsti to!
   – Labi, es to atzīstu. Man Hadsons nepatika jau pirms sievas nāves, un tagad es viņam uzticos vēl mazāk.
   – Es to zināju! Es to redzēju tavā skatienā pirmajā dienā, kad ienācu viesistabā un ieraudzīju jūs divatā. Tomēr es nesaprotu tavas nepatikas iemeslu. Kāpēc tu biji negatīvi noskaņots no paša sākuma?
   Vispirms Lavinijai šķita, ka viņš neatbildēs. Viņa juta, kā Tobiass sažņaudza krēsla roku balstus. Viņa skarbie sejas vaibsti šķita kā izkalti akmenī. Tik nepielūdzama, nelokāma un nesatricināma izteiksme cita vīrieša sejā būtu Laviniju pārbiedējusi.
   Tomēr tas bija Tobiass. Lavinija zināja, ka viņš spēj būt bīstams, bet nekad nevērsās pret viņu. Tobiass apdraudēja vienīgi Lavinijas sirdi.
   – Hadsons tevi iekāro, – Tobiass ierunājās.
   Lavinija neticēja savām ausīm.
   – Kā, lūdzu?
   – Viņš tevi iekāro.
   – Vai tu esi jucis? Mīļo pasaulīt! Ser, Hovards ir sens ģimenes draugs. Bērnībā es viņu uzlūkoju kā… kā tēvoci.
   Viņš mani noteikti uztver kā brāļa meitu.
   – Tas nemaina faktu, ka viņš tevi iekāro.
   – Bet viņš nekad… Es nekad… Nekas nav… – Lavinija apklusa un noskurinājās. – Es varu galvot, ka Hovards nekad nav paudis tādu interesi par mani. Viņš man neko nav teicis. Starp citu, Hovards piedalījās manās kāzās un vēlēja veiksmi. Man nav iemesla apšaubīt viņa teikto.
   – Iespējams, ka tobrīd viņš tā patiešām domāja. Varbūt kaut kas mainījās, kad jūs satikāties pēc ilgāka laika.
   – Tobias…
   – Vīriešu vidū dažas lietas nav ne jāskaidro, ne jāinterpretē. Hadsons tevi iekāro.
   – Ser, ko jūs sakāt?
   – Tieši to es arī saku. – Tobiass atbrīvoja tvērienu un iztaisnoja muguru. Viņš atgriezās pie loga un pievērsa uzmanību dārzam. – Viņš tevi spēcīgi iekāro.
   Tā kā Tobiass vairs nebija pār viņu noliecies, Lavinija uzelpoja. Tomēr vīrieša nelokāmā nostāja nedeva viņai mieru.
   – Tu apgalvo, ka vīriešu vidū dažas lietas nav ne jāskaidro, ne jāinterpretē, – viņa ierunājās ļoti mierīgā balsī. – Tas pats attiecas uz vīriešu un sieviešu attiecībām.
   – Ko, pie velna, tas nozīmē?
   Lavinija pabungoja pirkstus pret krēsla roku balstu un prātā meklēja īstos vārdus.
   – Sieviete parasti jūt to, ka vīrietis viņu iekāro. Iespējams, ka viņa vīrieti nepazīst un nezina, vai viņš ir iemīlējies, tomēr fizisku kaisli var sajust. To nav viegli noslēpt.
   – Ko jūs ar to gribat teikt, kundze?
   – Ja Hovards mani iekāro, tas nenozīmē, ka es viņam šķietu nepārvarami pievilcīga, – viņa sausi atcirta. – Ja tā būtu, es to zinātu.
   Tobiass pagriezās pret viņu, savilcis muti uzjautrinātā smaidā.
   – Vai esi pārliecināta?
   – Pilnībā.
   – Es gan ne. Tomēr pieņemsim, ka tev ir taisnība. Tādā gadījumā rodas ļoti interesants jautājums.
   – Kāds jautājums?
   – Ja Hadsons nevēlas ievilkt tevi gultā, kāpēc viņš tevi iekāro?
   – Tobias, tu esi ietiepīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi.
   Viņš ignorēja piezīmi.
   – Es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka Hadsons jūs iekāro, kundze.

Piecpadsmitā nodaļa

   Tobiass iegāja gaišajā brokastu telpā, izjuzdams pazīstamu apmierinājumu un gaidas. Ārā smidzināja lietus, bet namā bija silti un ērti. Gaisā virmoja patīkams karstas kafijas, olu un svaigi ceptu smalkmaizīšu aromāts.
   Emelīna veltīja Tobiasam mīļu, elegantu smaidu.
   – Labrīt, ser. Priecājos jūs redzēt.
   – Labrīt, Emelīnas jaunkundze.
   Kad meitene palūkojās aiz Tobiasa muguras, viņas smaids kļuva blāvāks.
   – Ak, redzu, ka Sinklēra kungs jums nepievienojās.
   – Viņš ieradīsies jums pakaļ pēc stundas. Jūs abi dosieties iztaujāt Benksa savrupmājas kalpotājus. – Viņš pievērsās Lavinijai. – Labrīt, kundze!
   Lavinija pacēla skatienu no rīta laikraksta un uzsvērti vēsi palūkojās uz viņu ar savām izteiksmīgajām acīm. Viņas kleita bija sulīgā, tumši violetā krāsā, un eleganto kaklu izcēla smalkiem kruzuļiem rotāta apkakle. Lavinijas sarkanie mati bija sakārtoti modernā mezglā uz glīti veidotā pakauša un nostiprināti ar mežģīņu cepurīti. Tobiass atsauca atmiņā mīlēšanos Stilvoteras siltumnīcā un sajūtu, kad viņa kulminēja vīrieša skavās. Tobiass iekaisa. Viņš prātoja, vai jebkad pieradīs pie iespaida, kādu Lavinijas klātbūtne atstāja uz viņu.
   Viņš pasmaidīja.
   – Zvēru, tavas acis līdzinās smaragdzaļai jūrai rītausmas staros.
   – Ārā līst, ser!
   Emelīna neapmierināti sarauca pieri.
   – Lavinij, nekļūstiet rupja! Mārča kungs izteica ļoti jauku komplimentu.
   – Nē, neizteica. – Lavinija pāršķīra avīzes lapu. – Piezīme par manām acīm ir tikai daļa no atbaidoša eksperimenta, ko viņš mēģina ar mani veikt.
   Emelīna bija neizpratnē.
   – Eksperiments?
   – Mārča kungs mēģina ar šarma palīdzību panākt, lai es uzklausu viņa norādes un pavēles attiecībā uz darba lietām.
   Emelīna pievērsa neizpratnes pilno skatienu Tobiasam un klusējot gaidīja paskaidrojumu.
   Viņš paņēma krēslu un piemiedza Emelīnai ar aci.
   – Jūsu tantes izsmalcinātā, aicinošā izturēšanās liecina, ka mans viltīgais plāns ir nostrādājis. Viņa ir kā māls manās rokās. – Tobiass pasniedzās pēc kafijas kannas.
   Lavinija īgni salocīja laikrakstu.
   – Vispār jau mēs brokastīs nepieņemam viesus.
   – Tas mani izbrīna. – Tobiass uzzieda sviestu uz smalkmaizītes. – Es pēdējā laikā vairākas reizes brokastoju kopā ar jums. Rodas iespaids, ka jūs esat pieradusi redzēt mani pie sava galda šajā agrajā rīta stundā. Čiltona kundze noteikti ir pie manis pieradusi. Esmu ievērojis, ka viņa gatavo papildu porcijas.
   – Tieši tā. Un es esmu ievērojusi šo papildu porciju izmaksas. Tās sit robu manā budžetā.
   – Vai pieliekamā plaukti tukšojas? – Tobiass uzcienājās ar lielu karoti ogu ievārījuma. – Neuztraucies. Es palūgšu Vitbijam atsūtīt uz šejieni produktus.
   – Ne jau tas ir galvenais, – Lavinija atbildēja.
   Tobiass nokoda smalkmaizītes gabalu.
   – Tad kāpēc tu par to runā?
   Emelīna iesmējās.
   – Tantei šorīt ir slikts noskaņojums, ser. Nepievērsiet viņai uzmanību.
   – Paldies, ka pavēstīji man par viņas slikto noskaņojumu, – Tobiass norija smalkmaizītes gabalu, – es pats to nebūtu ievērojis.
   Lavinija neapmierināti pievērsās laikrakstam.
   – Lai nu paliek, – Emelīna steidzīgi piemetināja. – Lūdzu, pastāstiet man sīkāk par iztaujāšanu, kas mums ar Entoniju šodien jāveic.
   – Raštona kundze atļāva iztaujāt savus mājkalpotājus, – Tobiass paskaidroja. – Mums jānoskaidro, vai kādam no viņiem ir piekļuve Benksa ģērbtuves seifa atslēgai.
   – Skaidrs. Vai jūs pieļaujat, ka rokassprādzes zādzībā ir iesaistīts kāds mājkalpotājs?
   – Tas ir jānoskaidro. Tomēr jums ar Entoniju būs jāuzdod neuzkrītoši jautājumi. Neviens mājkalpotājs labprātīgi neatklās, ka zina par zādzību.
   – Protams, nē! – Emelīna bija sajūsmā. – Mēs ar Entoniju būsim ļoti piesardzīgi un uzmanīgi.
   – Noteikti pieraksti dzirdēto, pat ja tas sākotnēji nešķiet svarīgs. Reizēm sīka informācijas drumsla var izrādīties ļoti būtiska.
   – Es pierakstīšu visus sīkumus, – Emelīna apsolīja.
   Tobiass palūkojās uz Laviniju.
   – Kādi ir jūsu plāni šodienai, kundze?
   – Man pēcpusdienā ir šis tas jāizdara, – Lavinija nevērīgi atbildēja, neatraudama skatienu no avīzes. – Es sazināšos ar Dava kundzi un noskaidrošu, vai viņai nav jaunu ideju šajā lietā. Ko darīsiet jūs, ser?
   – Es plānoju vēlreiz parunāt ar Krekenbērnu un Smaidošo Džeku, – viņš atbildēja, nolēmis būt tikpat izvairīgs kā Lavinija.
   Viņa palocīja galvu, nepacēlusi skatienu.
   – Lielisks plāns.
   “Bez šaubām,” Tobiass nodomāja. Viss liecināja par to, ka Lavinijai ir padomā kaut kas slepens.
   Veikt izmeklēšanu kopā ar Laviniju bija grūti galvenokārt tāpēc, ka Tobiass bija spiests veltīt vienlīdz daudz laika viņas pieskatīšanai un klienta vajadzību ievērošanai.
   Tumši zaļās durvis pavērās brīdī, kad Lavinija spēra pirmos soļus uz kāpnēm. No doktora Dārfīlda nama gaiteņa iznāca sieviete. Viņas vaigi bija veselīgi sārtā krāsā, un skatiens bija līksms.
   – Labdien! – Steidzoties garām Lavinijai, sievietes seja atplauka draudzīgā smaidā. – Laiks ir brīnišķīgs, vai ne?
   – Jā, tas ir brīnišķīgs, – Lavinija nomurmināja.
   Sievietes enerģiskais solis liecināja par doktora Dārfīlda ārsta prasmēm. Lavinija viņu brīdi vēroja, domādama par Raštona kundzes sajūsmu par mesmerista ārstēšanas metodēm.
   Acīmredzot šis ārsts atstāja ļoti labu iespaidu uz saviem pacientiem.
   Viņa devās augšup pa kāpnēm un pieklauvēja pie durvīm, joprojām neizpratnē par savu vēlmi apmeklēt Raštona kundzes mesmeristu. Iespējams, ka tam bija saistība ar iepriekšējā dienā piedzīvoto lielo vilšanos. Viņa bija pārliecināta, ka Raštona kundzes interese par mesmerisma terapiju ir saistīta ar Selesti. Bija ļoti grūti samierināties ar pretējo.
   Durvis atvērās gandrīz uzreiz. Lavinijai uzsmaidīja ļoti glīts, jauns vīrietis. Viņam bija moderns apģērbs – brūna samta žakete, dzeltena veste, bikses ar ielocēm pie jostas vietas un rūpīgi sasiets kaklauts. Viņa gaišie mati bija rūpīgi apstrādāti ar lokšķērēm: mākslinieciski sakārtotās cirtas šķietami nevērīgi krita pār vīrieša pieri. Bija redzams, ka viņš spoguļa priekšā pavada daudz laika.
   – Labdien, ser. Es vēlos konsultēties ar doktoru Dārfīldu.
   – Vai jums ir norunāta tikšanās?
   – Nē, diemžēl nav. – Lavinija steidzīgi iegāja gaitenī un uzsmaidīja jaunajam vīrietim, pirms viņš pagūtu izprātot, kā pieklājīgi aizcirst durvis viņas deguna priekšā. – Šorīt es piedzīvoju negaidītu nervu lēkmi, un man nepieciešama profesionāla palīdzība. Ja es to tūlīt pat nesaņemšu, man sāksies sieviešu histērijas lēkme. Ceru, ka doktora Dārfīlda grafikā atradīsies vieta man.
   Jaunais vīrietis izskatījās ļoti noraizējies.
   – Atvainojiet, bet doktors Dārfīlds šodien ir ļoti aizņemts. Varbūt jūs varat ienākt rīt?
   – Diemžēl man viņš jāsatiek nekavējoties. Mani nervi ir šaušalīgā stāvoklī. Tie ir ļoti jūtīgi.
   – Es saprotu, bet…
   Lavinija atsauca atmiņā doktora Dārfīlda sludinājumu, kurā tika pieminētas atraitnes un precētas sievietes.
   – Esmu atraitne jau ilgu laiku, un vientulība nomoka manus nervus. – Viņa papliķēja rokassomiņu. – Protams, esmu gatava piemaksāt par iejaukšanos doktora Dārfīlda darba grafikā.
   – Skaidrs. – Jaunais vīrietis domīgi aplūkoja Lavinijas rokassomiņu. – Jūs maksāsiet iepriekš, vai ne?
   – Jā, protams!
   Viņš atplauka uzvarošā smaidā.
   – Lūdzu, apsēdieties uzgaidāmajā telpā, un es ielūkošos apmeklējumu grafikā. Iespējams, ka šajā pēcpusdienā ārstam atradīsies laiks, ko veltīt jums.
   – Esmu neizsakāmi pateicīga.
   Sekretārs ieveda Laviniju istabā gaiteņa galā un nozuda. Viņa apsēdās un noņēma cepuri, pēc tam aplūkoja telpu ar profesionālu interesi.
   Viņa bija pieradusi pie nomierinošas, patīkamas atmosfēras, kādu lielākā daļa mesmeristu centās uzturēt savas prakses uzgaidāmajās telpās. Tomēr doktora Dārfīlda telpas bija dramatiskākas nekā ierasts.
   Sienas bija noklātas ar lielām gleznām, kurās attēlotas romiešu pirts ainas. Apbrīnojami skaisti uzgleznotu kolonnu ietvarā korpulentas, trūcīgi ģērbtas sievietes rotaļājās ūdenī.
   Istabas stūros atradās vairākas statujas pilnā augumā. Tie bija ļoti glīti kailu grieķu un romiešu dievu statuju pakaļdarinājumi. Apskatījusi statujas tuvāk, Lavinija konstatēja, ka tajās atainotie dievi ir ļoti dāsni apveltīti. Itālijā viņa izdevīgi pārdeva vairākas tikpat dāsni apveltītas statujas.
   Uz sarkanajām grieķu vāzēm, kas bija saliktas pie logiem, bija attēlotas dažādas spilgtas mīlas ainas.
   Senlietu tirgū bija pastāvīgs pieprasījums pēc kailiem grieķu un romiešu dieviem, tomēr Lavinija izbrīnījās, ieraugot šādas statujas mesmerista uzgaidāmajā telpā.
   Zema, vīrišķīga balss pievērsa uzmanību nelielam cilvēku bariņam telpas stūrī. Trīs sievietes – visdrīzāk pacientes – drūzmējās ap jaunu vīrieti, kurš bija vēl glītāks par sekretāru. Viņš lasīja priekšā no ādas vākos iesietas grāmatas.
   Lavinija atpazina dzejas rindas – tas bija viens no Šekspīra jutekliskākajiem sonetiem. Iespēja klausīties dzejas lasījumu priecēja, tāpēc viņa sakārtoja svārkus, piecēlās no savas vietas un apsēdās krēslā tuvāk jaunajam vīrietim ar grāmatu.
   Tajā brīdī uzgaidāmās telpas durvis atkal pavērās. Gaišmatis sekretārs uzrunāja Laviniju:
   – Doktors Dārfīlds ir gatavs jūs pieņemt, – viņš teica klusā balsī.
   – Lieliski. – Jau piecēlusies, Lavinija mainīja kustības virzienu un pa durvīm izgāja gaitenī.
   Sekretārs klusi aizvēra durvis un ar zodu norādīja uz kāpnēm.
   – Doktora Dārfīlda terapijas istabas atrodas augšstāvā, – viņš teica. – Es jūs aizvedīšu.
   – Paldies.
   Viņš Lavinijai apburoši uzsmaidīja.
   – Tomēr man jālūdz iepriekšēja samaksa.
   – Jā, protams. – Viņa atvēra rokassomiņu.
   Darījums tika veikts ļoti veikli. Pēc tam sekretārs uzveda Laviniju augšstāvā un tālāk gaitenī. Viņš atvēra durvis un aicināja viņu ieiet telpā.
   – Lūdzu, apsēdieties terapijas krēslā. Doktors Dārfīlds drīz ieradīsies.
   Lavinija attapās tumšā istabā. Logam priekšā bija aizvilkti biezi aizkari. Uz galda dega viena svece. Gaisā virmoja vīraka smarža.
   Durvis aiz viņas muguras tika klusi aizvērtas. Kad acis pierada pie trūcīgā apgaismojuma, Lavinija telpas vidū ieraudzīja lielu, polsterētu krēslu ar neparastu, virās iestiprinātu kāju balstu un platiem paroceņiem. Uz nelieliem ratiem atradās savāda mehāniska ierīce, kas bija aprīkota ar kloķi.
   Lavinija nolika cepuri un devās apsēsties polsterētajā krēslā. Tas izrādījās ļoti ērts, kaut arī kāju balsts bija nolaists.
   Kad Lavinija pieliecās, lai noskaidrotu, kā darbojas kāju balsts, durvis atvērās.
   – Leika kundze? Es esmu doktors Dārfīlds.
   – Ak! – Izdzirdējusi zemo, skanīgo balsi, viņa strauji apsēdās.
   Pie durvīm stāvēja garš, plecīgs vīrietis, tērpies eksotiska, zila auduma uzsvārcī. Lavinija nodomāja, ka šādu apģērbu spēj valkāt tikai kaislīgs Mesmera ideju turpinātājs. Viņa bija lasījusi to cilvēku stāstus, kuriem bijusi iespēja redzēt Mesmeru darbībā. Viņš esot devis priekšroku brīviem uzsvārčiem, pustumsai un fona mūzikai glītu, jaunu vīriešu izpildījumā. Vairāki novērotāji arī norādīja uz lielo skaitu sieviešu dzimuma pacientu.
   Brūno matu modernais griezums izcēla Dārfīlda dziļo, caururbjošo acu skatienu un pilnveidoja sejas profilu.
   Lavinija nosprieda, ka ārsts nav tik glīts kā viņa palīgi, bet ir daudz interesantāks, droši vien brieduma dēļ. Viņa aptvēra, ka ir sasniegusi vecumu, kurā džentlmenis ar grumbiņām ap acīm un sejā jaušamu dzīves pieredzi ir daudz saistošāks par zaļoksnu jaunekli.
   Lavinija apveltīja ārstu ar pateicības pilnu smaidu, un cerēja, ka šādi savam ārstam uzsmaida uz histērijas robežas nonākusi paciente.
   – Paldies, ka piekritāt mani pieņemt tik ātri, – viņa teica.
   Doktors Dārfīlds ienāca telpā un aizvēra durvis.
   – Mans sekretārs paskaidroja, ka jūsu nervi ir ļoti sliktā stāvoklī. Viņš teica, ka situācija ir steidzama.
   – Jā, pēdējā laikā esmu ļoti saspringta, un mani nervi nepanes spriedzi. Ceru, ka jūs palīdzēsiet man atslābināties.
   – Es darīšu visu, kas manos spēkos. – Dārfīlds paņēma sveci un piegāja pie Lavinijas. – Kā jūs uzzinājāt par manu praksi?
   – Es redzēju jūsu sludinājumu avīzē, – Lavinija paskaidroja, nevēlēdamās pieminēt Raštona kundzi.
   – Skaidrs. – Viņš apsēdās krēslā tik tuvu Lavinijai, ka viņu ceļgali gandrīz saskārās. Ārsts aplūkoja sievieti pāri sveces liesmai. Ēnās viņa skatiens šķita vēl caururbjošāks. – Tātad mani neieteica kāda kliente?
   – Nē.
   – Labi. Tādā gadījumā es jums pastāstīšu par savu terapiju. Jums ir jāatslābinās un jāskatās tieši uz sveces liesmu.
   Lavinija negrasījās ļaut, lai ārsts viņu nohipnotizē. Viņas vecāki pēc vairāku eksperimentu veikšanas secināja, ka Lavinija nepakļaujas hipnozei. Tomēr viņa pati nodarbojās ar mesmerismu un zināja, kā izskatās citi transa stāvoklī nokļuvuši cilvēki.
   Ja Lavinija izliktos, ka nonākusi transa stāvoklī, viņai rastos izdevība novērot doktoru Dārfīldu darbībā. Pat ja tas neko nedotu izmeklēšanai, bija interesanti pavērot citus profesionāļus.
   – Lēdiju nervi ir jūtīgi, jo daba viņas apveltījusi ar maigiem, smalkiem jutekļiem. – Doktors Dārfīlds runāja klusā, zemā un melodiskā balsī, ar kādu varētu lepoties jebkurš teātra aktieris. – Tas jo sevišķi attiecas uz atraitnēm, kurām trūkst ikdienišķas vīra uzmanības.
   Lavinija pieklājīgi palocīja galvu un pūlējās slēpt savu nepacietību. Mediķu vidū bija populārs pieņēmums, ka sieviešu nervu traucējumi līdztekus virknei citu noslēpumainu simptomu, kas tika piedēvēti “sieviešu histērijai”, ir regulāru, enerģisku dzimumattiecību trūkuma rezultāts. Tas bija ļoti sens un plaši aprakstīts uzskats.
   – Trauksme, uzbudinājums, melanholija un citas lēdiju kaites tiek izvadītas no organisma brīdī, kad paciente terapijas laikā piedzīvo krīzi, – Dārfīlds paskaidroja.
   – Krīzi?
   – Jā. Medicīnā to dēvē par histērijas paroksismu.
   – Esmu dzirdējusi šo apzīmējumu, – Lavinija atbildēja.
   Tā bija taisnība, bet Lavinijai pirmo reizi uzmācās bailes, ka transa tēlošanai var būt negatīvas sekas. Viņa nekad nebija redzējusi pacientu, kurš piedzīvo histērijas paroksismu, tāpēc nezināja, kā to notēlot.
   Mesmerisma veicēju darbības stili un metodes ievērojami atšķīrās. Lavinija savas darba metodes apguva no vecākiem, kuri nepūlējās izraisīt pacientiem paroksismu. Viņas tēvs bieži teica, ka pacientu reakcija ir spēcīga, tomēr ilgtermiņā nepalīdz.
   – Histērijas paroksisms ļauj atbrīvoties no organisma dabisko magnētisko šķidrumu plūsmas sastrēguma, – doktors Dārfīlds turpināja runāt zemā balsī. – Uztraukumam nav pamata. Manas pacientes apraksta paroksismu kā ļoti patīkamas konvulsijas, kurām seko spēcīgs nomierinošs iespaids uz jutekļiem. Mesmers un daudzi profesionāli ārsti uzskata krīzes izraisīšanu par efektīvu ārstēšanas līdzekli.
   – Skaidrs.
   – Tātad, lai efekts būtu pēc iespējas lielāks, jums ir jāatrodas ļoti ērtā stāvoklī.
   Viņš pastiepās uz priekšu un satvēra nelielu sviru krēsla sānos, ko Lavinija nebija ievērojusi. Kad ārsts sviru pavilka, kāju balsts pacēlās uz augšu. Lavinija apbrīnoja interesanto risinājumu un pamanīja, ka Dārfīlds ir piecēlies kājās un nostājies aiz viņas muguras.
   Lavinija dzirdēja, kā tiek parauta vēl viena svira; krēsla atzveltne nolaidās zemāk.
   Viņa aptvēra, ka atrodas gandrīz guļus. Tas Laviniju nedaudz mulsināja, tomēr kopumā viņai bija ļoti ērti. Lavinijas skatiens bija pievērsts griestiem, un tikai tagad viņa ievēroja griestu gleznojumu, kurā attēlots saulriets, sārti mākoņi un zvaigznes.
   – Neparasts krēsls, – viņa norādīja.
   – Tas ir mans izgudrojums.
   Doktors Dārfīlds nostājās blakus krēslam un turpināja patīkamā balsī stāstīt par sievietes ķermeņa trauslo uzbūvi un to, ka pieaugušai sievietei ir nedabiski nepiedzīvot regulāras, veselīgas, uzmundrinošas laulāto attiecības. Viņš paskaidroja, ka arī daudzas precētas sievietes cieš no līdzīgiem simptomiem, jo nesaņem pietiekamu uzmanību no vīriem. Lavinija atpazina kluso, valdonīgo balss toni, ar kuru tika ierosināts viegls transa stāvoklis, un centās ieņemt atbilstošu sejas izteiksmi.
   – Lūdzu, skatieties uz liesmu, – ārsts ierunājās klusā, bet ļoti stingrā balsī.
   Viņš turēja sveci Lavinijas acu priekšā un sāka apļveida kustību gaisā.
   – Iztēlojieties sievietes auguma maigāko un jūtīgāko apvidu, – Dārfīlds murmināja. – Tieši tur rodas sastrēgums, kas izraisa nervu traucējumus. Es atbrīvošu jūs no spriedzes, lai jūs varētu atslābināties.
   Lavinija zināja, ka nelielā liesmiņa ir paredzēta uzmanības novēršanai. Viņa pieklājīgi sekoja tai ar skatienu.
   Dārfīlds lēni, vienmērīgi kustināja sveci un neatlaidīgi vērās Lavinijas sejā.
   – Leika kundze, jūs ļausieties manam dziedējošajam pieskārienam. – Viņa liegā balss kļuva arvien valdonīgāka. Kad ārsts noliecās pār krēslu, viņa uzsvārča audums maigi noglāstīja Lavinijas roku.
   – Tagad es nolikšu sveci malā. – Nenovērsdams skatienu no sievietes, viņš nolika sveci uz galdiņa. – Jūs aizvērsiet acis un klausīsiet manai balsij un pieskārienam.
   Lavinija padevīgi nolaida skropstas, tomēr nespēja pretoties kārdinājumam un turpināja slepus vērot ārstu.
   – Domājiet tikai par sastrēgumu maigajā, ārkārtīgi jūtīgajā jūsu auguma daļā. – Dārfīlds pastiepa roku un pievilka tuvāk ratus, uz kuriem atradās mehāniskā ierīce. – Izjūtiet sastrēgumu un spriedzi, kas uzkrājusies tā apvidū. Neapspiediet to! Ļaujiet sastrēgumam pieaugt un piebriest. Drīz vien es jūs atbrīvošu no spēcīgās, karstās sajūtas, kas kairina jūsu nervus.
   Caur pavērtām acīm Lavinija redzēja, kā ārsts paņem nelielu trauciņu ar ziedi un noņem vāku. Viņa sajuta brīnišķīgu aromātu; pēc visa spriežot, tā bija eļļa ar ziedu smaržu.
   – Esmu izgudrojis lielisku ierīci, kas ļauj ievērojami uzlabot tradicionālo mesmerisma terapiju sieviešu histērijas ārstēšanā, – Dārfīlds turpināja. – Tas ir ļoti efektīvs līdzeklis, lai mazinātu sastrēgumu ķermeņa lejasdaļā. Jūs pati to piedzīvosiet.
   Lavinija sajuta nelāgas aizdomas.
   Dārfīlds pastiepās lejup un pavilka vēl vienu krēsla sviru. Kāju balsts sadalījās divās daļās, kas atvirzījās viena no otras. Lavinija sastinga, jo sajuta, ka ierīce ir papletusi viņas kājas par vairākām collām. Viņa jutās kā zirga mugurā.
   Laviniju pārņēma panika. Viņa zināja, ka kleitas svārku daļa joprojām piedienīgi nosedz kājas līdz potītēm, tomēr šajā pozā viņa jutās neērti.
   “Viņš ir profesionāls mediķis,” Lavinija sev atgādināja. “Viņš regulāri ārstē sievietes, kuras ir par viņu ļoti labās domās.”
   Tikai tagad Lavinija sev jautāja, cik ilgi ir gatava izlikties par pacienti.
   Doktors Dārfīlds pievilka klāt šauros ratus un novietoja tos starp Lavinijas kājām. Viņa redzēja, ka no mehāniskās ierīces stiepās garš metāla priekšmets, kura galā bija piestiprināta neliela, mīksta suka. Dārfīlds vairākas reizes pagrieza kloķi, lai pārliecinātos, ka ierīce darbojas pareizi.
   Kad viņš pavilka kloķi, garais metāla priekšmets un tam piestiprinātā nelielā suka ātri griezās.
   – Tagad es izmantošu savu izgudrojumu, lai kontrolētu dzīvnieku magnētisma plūsmu jūsu organismā, – Dārfīlds teica. – Iztēlojieties magnētiskos viļņus kā dārdošu ūdeni, kuram jāizgāž dambis, lai nokļūtu mierīgā, rāmā ezerā. Iztēlojieties šo medicīnisko ierīci kā rīku, ar kura palīdzību mēs atbrīvosim iekšējos plūdus. Ļaujieties terapijai, kundze. Par jums rūpējas ārsts.
   Dārfīlds satvēra Lavinijas kleitas malu un sāka to celt augšup. Ar otru roku viņš pievilka ratus un mehānisko ierīci tuvāk starp viņas kājām. Lavinija beidzot saprata, kā viņš grasās atbrīvot viņu no “sastrēguma” ar vibrējošās sukas palīdzību.
   – Doktor Dārfīld! Tūlīt pat pārstājiet! – Lavinija spēji piecēlās sēdus, salika kājas kopā un nokāpa no krēsla. – Pietiek!
   Viņa pagriezās un ieraudzīja, ka ārsts viņu aplūko ar rūpjpilnu sejas izteiksmi.
   – Kundze, nomierinieties! Jūsu nervi patiešām ir ļoti saspringti.
   – Un tādi būs arī turpmāk. Man nepatīk jūsu metodes, ser. Es negrasos ļaut sevi ārstēt ar to dīvaino mehānisko ierīci.
   – Kundze, es galvoju, ka manas metodes balstās uz moderno medicīnu un vairākus gadsimtus senām ārstniecības metodēm. Visi ievērojamie medicīnas korifeji iesaka enerģisku šīs sievietes ķermeņa daļas masāžu, lai atvieglotu histērijas un nervu traucējumu simptomus.
   – Manuprāt, tā ir ļoti intīma masāža.
   Dārfīlds bija neizpratnē.
   – Manās terapijas metodēs nav nekā nepieklājīga. Esmu tikai uzlabojis vecmodīgos paņēmienus, kurus jau sen izmanto ārsti. Šī mūsdienīgā mehāniskā ierīce ļauj ārstēt pacientes efektīvāk.
   – Diez vai efektivitāte šeit ir noteicošā.
   – Efektivitāte ir ļoti svarīga, ja vēlos nopelnīt naudu. – Dārfīlds saknieba lūpas. – Pirms es izgudroju šo ierīci, dažām manām pacientēm bija vajadzīga vesela stunda, lai sasniegtu paroksismu. Vai jūs nojaušat, cik grūti tas bija? Tas ir ļoti smags darbs, kundze.
   – Darbs. – Lavinija norādīja uz krēslu un ārsta izgatavoto ierīci. – Vai jūs to uzskatāt par darbu, ser?
   – Jā, protams! Vai, jūsuprāt, ir viegli izraisīt paroksismu nebeidzamam skaitam sieviešu? Kundze, reizēm es tā pārpūlēju roku un plaukstu, ka vakarā biju spiests lietot ārstējošu ziedi.
   – Negaidiet no manis līdzjūtību. – Lavinija paķēra savu cepuri un devās durvju virzienā. – Šķiet, ka jūs ar savu terapiju nopelnāt gana daudz naudas.
   – Par naudas trūkumu nevaru sūdzēties, bet bagāts es joprojām neesmu. Diemžēl līdz šim man nav izdevies piesaistīt augstākās sabiedrības pārstāvju uzmanību. No viņiem var iekasēt vislielāko samaksu.
   – Es to apzinos. – Lavinija aprāvās, jo viņu pārņēma ziņkāre. – Vai jūsu brīnišķīgajiem sludinājumiem nav izdevies piesaistīt ekskluzīvus klientus?
   – Augstākās sabiedrības pārstāvji vienmēr vēlas atsauksmes no sev līdzīgo vidus, – doktors Dārfīlds nomurmināja.
   Lavinija gribot negribot juta līdzi ārstam.
   – Atsauksmes vienmēr sagādā grūtības, vai ne?
   – Jā. – Viņš apklusa. – Tātad, runājot par jūsu jūtīgajiem nerviem, kundze: ja atļausiet pielietot šo mehānisko ierīci…
   – Nē, paldies. – Lavinija noskurinājās un atvēra durvis. – Mani jūtīgie nervi nespētu izturēt tādu ārstēšanu. Uz redzēšanos, doktor Dārfīld!
   Viņa izgāja pa durvīm un metās lejup pa kāpnēm. Steigā Lavinija apakšstāva gaitenī gandrīz saskrējās ar gaišmataino sekretāru. Viņš attapās un atvēra ārdurvis.
   Lavinija centās izturēties ikdienišķi un nokāpa lejup pa kāpnēm. Viņa pat izmocīja pieklājīgu smaidu sievietei, kura pagāja viņai garām ceļā uz ārsta kabinetu. Tomēr tas nebija viegli.
   Viņa bija spiesta atzīt, ka lēmums izpētīt Raštona kundzes mesmeristu bija neveiksmīgs. Par laimi, Lavinija to neatklāja Tobiasam pie brokastu galda, tāpēc nebija spiesta atskaitīties viņam par savas izpētes rezultātiem.
   Lavinija straujā solī pagāja garām šķērsielai, neievērodama ēnās stāvošu vīru. Kad viņš nostājās dažu collu attālumā, sieviete izbīlī salēcās.
   – Tobias!
   – Patīkama diena pastaigai, vai ne? – Tobiass jautāja.
   – Kāpēc tu ložņā tumšā šķērsielā? Goda vārds, man gandrīz sākās baiļu lēkme. Ko tu dari?
   – Tu nespēji atturēties no kārdinājuma apmeklēt ārstu, vai ne? – Tobiass nepūlējās slēpt izsmejošo smaidu. – Vai tu ļāvi Dārfīldam novest tevi transa stāvoklī?
   – Nē. Starp citu, es nepakļaujos hipnozei.
   – Tas mani neizbrīna. Tev noteikti ir grūti pakļaut savu gribu citam cilvēkam.
   – Tāpat kā tev, – viņa atcirta. – Tu izturies kā ietiepīgs ēzelis ikreiz, kad es piedāvāju atvieglot ievainojuma radītās sāpes.
   – Jūs man vairākas reizes esat sniegusi citādu atvieglojumu, kundze. Mani jūsu terapija pilnībā apmierina.
   – Tas nav smieklīgi, – viņa murmināja. – Ko tu šeit dari? Ser, jūs man sekojāt, vai ne?
   – Jāatzīst, mani moka ziņkāre. Nu? Vai tu uzzināji kaut ko noderīgu?
   – Mūsu galvenais klients ir mesmerists, un arī slepkavības upuris orientējās mesmerismā, – Lavinija paskaidroja. – Fakts, ka mūsu kliente Raštona kundze apmeklē mesmeristu, nelika man mieru. Tu pats man iemācīji pievērst uzmanību sagadīšanās gadījumiem.
   – Tā kā pie mesmeristiem ar sūdzībām par vājiem nerviem vēršas ļoti liels skaits cilvēku, aizdomīgāk būtu, ja Raštona kundze neapmeklētu terapeitu, – Tobiass norūca. – Nu, vai esi apmierināta ar saviem secinājumiem?
   Viņa noklepojās.
   – Jā, ļoti apmierināta.
   – Vai esi pārliecināta, ka Dārfīlds nodarbojas ar mesmerismu likumīgi?
   – Jā.
   Tobiass domīgi palūkojās pār plecu uz zaļajām ieejas durvīm.
   – Tevi gaidot, man radās iespaids, ka Dārfīlda specialitāte ir sieviešu ārstēšana.
   – Starp citu, tieši tā arī ir. Viņš ir sieviešu histērijas ārstēšanas eksperts.
   – Kas, pie velna, ir sieviešu histērija?
   – To ir grūti izskaidrot kādam, kurš nav profesionālis, – Lavinija vēsi izmeta. – Pietiks, ja teikšu, ka tā ir ļoti ienesīga kaite mediķiem un mesmeristiem, jo pacienti no šīs slimības nemirst un neizārstējas. Atkārtota ārstēšana ir ļoti bieža.
   – Tā ir arī Raštona kundzes gadījumā.
   – Jā.
   – Ja profesija paredz sniegt pakalpojumus atkārtoti, tas nerunā tai par labu. – Tobiass paņēma viņu aiz rokas un devās pāri ielai. – Kā doktors Dārfīlds ārstē sieviešu histēriju?
   – Kāpēc tevi piepeši interesē noslēpumaini medicīnas jautājumi?
   – Es ievēroju, ka viņa pacientes devās augšup pa kāpnēm lielā sajūsmā. Atceros, ka arī Raštona kundze bija ļoti apmierināta ar ārstēšanu. Pieņemu, ka Dārfīlda terapija ir ne tikai efektīva, bet arī nesāpīga.
   – Tieši tā.
   Tobiass apstājās un domīgi lūkojās uz zaļajām durvīm ielas pretējā pusē.
   – Es ievēroju arī to, kā tu teju vai nolidoji pa kāpnēm. Šķita, ka tu gribi pēc iespējas ātrāk tikt projām.
   – Es steidzos. Man pēcpusdienā jāpaveic vairākas lietas.
   – Lavinija, vai Dārfīlda kabinetā kaut kas notika?
   – Nekas būtisks, – viņa bezrūpīgi attrauca. – Kā jau tu teici, Raštona kundzes vizītes pie ārsta nav nekādā veidā saistītas ar mūsu lietu.
   – Vai tu slēp kaut ko, kas man būtu jāzina?
   – Tobias, goda vārds, reizēm tu esi kaitinoši neatlaidīgs! – Lavinija demonstratīvi ielūkojās mazajā, pie pelerīnes piestiprinātajā pulkstenī. – Ak vai, cik vēls! Es gribēju iepirkties pa ceļam uz mājām.
   – Runājot par Dārfīlda terapijas metodēm…
   – Nedomājiet par to, ser. Ticiet man, doktora Dārfīlda metodes sieviešu nervu traucējumu ārstēšanai atbilst tradicionāliem un pārbaudītiem medicīniskiem un mesmerisma prakses priekšstatiem.

Sešpadsmitā nodaļa

   Emelīna uzmanīgi vēroja dārznieku, kamēr Entonijs viņu izprašņāja. Viņai šī cilvēka bija ļoti žēl. Viņš stāvēja virtuves vidū, nervozi ņurcīdams cepuri, un sniedza īsas, nenoderīgas atbildes. Bija skaidri redzams, ka dārznieks jūtas neērti, kaut gan Entonijs darīja visu iespējamo, lai atstātu pieklājīgu un nomierinošu iespaidu – tāpat kā iepriekšējās sarunās ar kalpotājiem.
   – Vai esat redzējis kādu ieejam viņa gaišības ģērbtuvē neparastā diennakts laikā? Piemēram, vēlu vakarā? – Entonijs jautāja.
   – Es pat neesmu redzējis viņa gaišības ģērbtuvi. Neesmu redzējis pat viņa guļamistabu. Nekad neesmu bijis augšstāvā. – Dārznieks skatījās uz griestiem, it kā ielūkotos neredzamā, metafiziskā realitātē. – Es te strādāju septiņpadsmit gadus. No visām nama iekštelpām esmu bijis tikai virtuvē.
   – Protams, – garā koka galda galā sēdošā Raštona kundze apstiprināja. – Dārzniekam nav nekas meklējams namā.
   Entonijs saspringa. Emelīna juta, ka viņš kļūst nepacietīgs. Tā nebija pirmā reize, kad Raštona kundze iztraucēja iztaujāšanu.
   Emelīna un Entonijs uzsāka iztaujāšanu ar lielu entuziasmu, tomēr tā bija neveiksmīga. Kalpotāji nebija pretimnākoši. Viņi visi bija saspringti, un Emelīna nojauta iemeslu. Ne jau vainas izjūtas dēļ istabenes, dārznieki un mājkalpotājas bija nemierīgas. Raštona kundzes uzspiestā klātbūtne radīja nomācošu gaisotni.
   Entonijs pateicās dārzniekam, kurš pie pirmās izdevības aizbēga. Viņš saskatījās ar Emelīnu un īsi pakratīja galvu. Viņa nopūtās un aizvēra pierakstu bloknotu.
   – Nu, ko, – Raštona kundze ierunājās, – tas bija pēdējais. Vai uzzinājāt kaut ko noderīgu, Sinklēra kungs?
   Entonijs atplauka uzvarošā smaidā, kas neslēpa aizkaitinājumu viņa skatienā. Tomēr Raštona kundze to neievēroja. Viņa bija kā apburta. Kopš brīža, kad Raštona kundze iepazinās ar Entoniju, viņa nepievērsa Emelīnai uzmanību. Viņa vēroja jauno vīrieti ar savādu skatienu, un darīja to bieži.
   Emelīna nosprieda, ka vīrietis, kurš tā skatās uz sievieti, tiktu nešaubīgi uzskatīts par izvirtuli.
   – To mēs uzzināsim tad, kad salīdzināsim atbildes ar Mārča kunga un Leika kundzes pierakstiem, – Entonijs paskaidroja. – Paldies par mums veltīto laiku, Raštona kundze.
   – Nav par ko. – Sieviete piecēlās kājās, nenovērsdama skatienu no Entonija. – Ja noskaidrosiet kaut ko par rokassprādzi, jūs nekavējoties sazināsieties ar mani, vai ne?
   – Protams.
   – Es labprāt sazinātos ar jums personīgi, Sinklēra kungs, – Raštona kundze teica klusā, jutekliskā balsī. – Ar jums es varu sarunāties brīvi. Priecājos, ka izmeklēšanā iesaistījies džentlmenis ar tik enerģisku augumu.
   – Paldies, ka uzticaties man, kundze! – Entonijs bažīgi palūkojās uz Emelīnu un pagriezās pret virtuves durvīm. – Mēs informēsim jūs par izmeklēšanas norisi. Tagad mums jādodas.
   – Vai vēlaties iedzert tēju pirms braukšanas? – Raštona kundze steidzīgi ierunājās.
   Entonijs pavēra muti. Emelīna zināja, ka viņš grib atteikties no piedāvājuma. Viņa pacēlās kājās un izmisīgi signalizēja ar skatienu.
   Viņš apklusa, uztvēra Emelīnas slepeno ziņojumu un negribīgi piekrita.
   Emelīna pievērsās Raštona kundzei:
   – Kundze, vai varam pirms aizbraukšanas palūgt jūsu dārzniekam ātri izvadāt mūs pa dārziem? Es ievēroju, ka tie ir ļoti plaši. Es aizraujos ar dārzniecību.
   Raštona kundze vilcinājās.
   – Kamēr es aplūkošu jūsu augus, Sinklēra kungs kopā ar jums iedzers tēju, – Emelīna piebilda.
   Raštona kundze pasmaidīja.
   – Jā, protams. Tas ir lielisks ierosinājums. Aplūkojiet dārzus!
   – Paldies. – Emelīna ielika pierakstu bloknotu un zīmuli rokassomiņā un pielēca kājās. – Tas neaizņems daudz laika.
   Entonijs uzmeta viņai bezpalīdzīgu skatienu. Emelīna izlikās to neredzam un izsteidzās laukā pa durvīm.
   Pēc divdesmit minūtēm viņi beidzot izkļuva no drūmās savrupmājas. Entonijs izskatījās saīdzis.
   Emelīna zināja, ka Entonija sliktais noskaņojums tikai daļēji ir saistīts ar neveiksmīgo iztaujāšanu.
   – Tev noteikti bija pamatots iemesls pamest mani divatā ar to drausmīgo sievieti uz ilgu laiku, – viņš ieņurdējās.
   – Drausmīgo? Kā tu tā vari teikt? Raštona kundze bija sajūsmā par tevi. Es viņai biju pilnīgi vienaldzīga, bet viņa noteikti varētu uzrakstīt sonetu par tavu enerģisko augumu.
   – Man nav noskaņojuma ķircināšanai. – Entonijs negaidīti strauji satvēra Emelīnas roku un veda viņu parka virzienā.
   Viņa aptvēra, ka pirmo reizi redz Entoniju aizkaitinātu. Tā bija neiepazīta un interesanta viņa personības šķautne.
   – Ak Dievs, ser, – viņa murmināja, – jūs tiešām esat noskaities!
   – Kāpēc tu gribēji aplūkot dārzus? – Viņš atvēra dzelzs vārtus un iestūma Emelīnu nelielajā, pāraugušajā parkā. – Tu ļoti labi zini, ka mēs te neieradāmies, lai apbrīnotu puķes.
   – Es ļoti labi zinu, kāpēc mēs ieradāmies. – Entonijs vilka Emelīnu tik strauji, ka viņas cepure sāka slīdēt nost no galvas. Viņa pielika pie tās roku. – Un mums nekas nesanāca.
   – Pie visa vainīga tā šaušalīgā sieviete. – Entonijs devās pa ceļu, kas šķērsoja parku pa diagonāli. – Viņas klātbūtnē kalpotāji nebija pretimnākoši. Viņi ļoti labi saprot, ka Raštona kundze ir viņu patiesā saimniece, jo Benkss atrodas uz nāves gultas. Viņa var jebkuru kalpotāju atlaist no darba bez iepriekšēja brīdinājuma un nesniegt atsauksmes nākamajiem darba devējiem.
   – Tev taisnība. – Emelīna bija spiesta pielikt soli. – Tieši tāpēc es pastaigājos pa dārziem kopā ar nabaga pārbiedēto dārznieku.
   Entonijs jautājoši palūkojās uz viņu. Emelīna redzēja, ka viņš joprojām dusmojas, tomēr saprot viņas rīcības iemeslu.
   – Un ko tu apspriedi ar nabaga pārbiedēto dārznieku? – viņš jautāja.
   Emelīna gandarīti pasmaidīja.
   – Mēs runājām par naudu.
   – Pie velna! – Entonijs palēnināja soli. – Tu viņam piedāvāji kukuli?
   – Samaksu, – Emelīna viņu pārlaboja. – Mani iedvesmoja tante Lavinija. Viņa un Mārča kungs uzskata informāciju par preci un reizēm ir gatavi par to maksāt.
   – Taisnība. – Entonijs apstājās, lai atvērtu vārtus dārza tālākajā galā. – Tobiass nav sajūsmā par kukuļdošanu, bet nenoliedz tās efektivitāti. Vai dārznieks pieņēma tavu piedāvājumu?
   – Nezinu.
   – Tātad viņš tev neko nestāstīja? – Entonijs izvilka Emelīnu aiz vārtiem un aizvēra tos. – Es ceru, ka tu neizmeti naudu vējā.
   – Viņš bija pārāk uztraukts, lai runātu ar mani aci pret aci. Viņš labi apzinājās, ka Raštona kundze ir turpat netālu. Tomēr es nojautu, ka viņš zina vairāk, nekā atklāja, un uzsvēru, ka piedāvājums ir spēkā turpmāko diennakti.
   – Skaidrs. – Entonijs atkal satvēra viņu aiz rokas. Viņš klusēja, līdz abi nogriezās šaurā ielā laukuma tālākajā pusē.
   – Tas ir labs plāns, – viņš beidzot negribīgi atzina.
   – Paldies. Man pašai tas arī šķiet labs.
   – Bet vai bija nepieciešams upurēt mani Raštona kundzei, lai tu varētu piekukuļot dārznieku?
   – Es jau teicu: tā bija samaksa, nevis kukulis. Attiecībā uz tevi man nebija izvēles. Es biju spiesta rīkoties ātri.
   – Tas izklausās pēc aizbildinājuma.
   – Vai tad tējas dzeršana kopā ar Raštona kundzi bija briesmīga? – viņa jautāja.
   – Tās bija briesmīgākās divdesmit minūtes manā mūžā. Viņa mēģināja mani pierunāt vēlāk atnākt ciemos. Vienatnē. – Entonijs noskurinājās. – Viņa teica, lai ierodos vakarā.
   – Tā noteikti bija nepatīkama pieredze. Goda vārds, nekad neesmu redzējusi tevi tik satrauktu!
   – Kad es lūdzu Tobiasam pieņemt mani darbā par palīgu, viņš nebrīdināja, ka klienti mēdz būt arī tādi kā Raštona kundze.
   – Tev jāatzīst, ka izmeklētāja profesija ir interesanta.
   To izdzirdējis, Entonijs atplauka.
   – Jā, patiešām interesanta. Tobiass joprojām nav mierā ar manu izvēli sekot viņa pēdās, bet domāju, ka viņš ir to pieņēmis.
   – Lavinija ir tikpat neapmierināta attiecībā uz mani. Tomēr viņa mani saprot.
   Entonijs sarauca pieri.
   – Runājot par Tobiasu un Laviniju… Es gribu ar tevi parunāt.
   – Vai par viņu personīgajām attiecībām?
   – Tātad arī tevi tās uztrauc?
   – Pēdējā laikā jā, – Emelīna atzina.
   – Ir skaidri redzams, ka viņi kļuvuši, ē… tuvi. Turklāt viņiem ir ne tikai darījuma attiecības, ja saproti, ko gribu teikt.
   Viņa piekala skatienu ielas tālākajai malai.
   – Tu apgalvo, ka viņiem ir intīmas attiecības.
   – Jā. Piedod, es saprotu, ka šādi jautājumi nav jāapspriež ar tava vecuma un aprindu lēdiju, bet tas ir svarīgi.
   – Neraizējies par sīkumiem, – viņa teica maigā balsī. – Entonij, mēs neaugām parastos, no ārējās pasaules izolētos apstākļos. Mēs esam pieredzējuši vairāk nekā vairums mūsu vecuma jauniešu. Manā klātbūtnē tu vari izturēties brīvi.
   – Mani satrauc fakts, ka Tobiass un Leika kundze pēdējā laikā arvien vairāk ķīvējas.
   – Jā, saprotu. Viņu attiecības kļūst apnicīgas, lai neteiktu vairāk.
   – Es cerēju, ka pēc veiksmīgās “vaska slepkavību” izmeklēšanas viņi abi kļūs mierīgāki. Man šķita, ka viņi iemīlas vai vismaz izjūt spēcīgu kaisli.
   Emelīna atsauca atmiņā Lavinijas pietvīkušos vaigus un mirdzošo skatienu, kāds viņai mēdza būt, atgriežoties no garām pastaigām parkā ar Tobiasu.
   – Par to nav šaubu.
   – Manuprāt, problēma slēpjas Tobiasa vienaldzībā pret romantiku. Viņš gluži vienkārši neprot savaldzināt dāmu. Esmu mēģinājis dot viņam padomus, bet tie nepalīdz.
   – Es patiešām nedomāju, ka tas ir galvenais iemesls, – Emelīna apcerīgi novilka. – Taisnība, manai tantei patīk romantiska dzeja, bet nedomāju, ka viņa no Mārča kunga sagaida Bairona tēlu cienīgas frāzes.
   – Priecājos to dzirdēt, jo Tobiasam nepiemīt spēja šādi runāt, un viņš negrasās to apgūt. Ja jau problēma nav romantikas trūkums, kas ar viņiem notiek?
   – Lavinija ar mani nesen runāja. Viņai ir aizdomas, ka Mārča kungs cenšas, ē… mazināt konkurenci.
   Entonijs sarauca pieri.
   – Pie velna! Kāpēc viņa tā domā?
   – Daļēji tāpēc, ka Mārča kungs negrib viņu iepazīstināt ar saviem paziņām.
   – Jā, to es zinu, bet Tobiass tā rīkojas pamatoti. Daži viņa paziņas ir saistīti ar kriminālo pasauli. Viņš uzskata, ka Leika kundzei nav jārunā ar tādiem cilvēkiem, un, patiesību sakot, es viņam piekrītu.
   – Tas nav vienīgais iemesls, – Emelīna turpināja. – Diemžēl pēdējā laikā Mārča kungs gandrīz ik dienu izsaka Lavinijai pavēles un sniedz negribētus padomus. Viņa tādu uzvedību uzskata par uzmācīgu. Mana tante nav pieradusi, ka viņu izrīko.
   Entonijs kļuva domīgs.
   – Bez šaubām, mums ir darīšana ar diviem neatkarīgiem, garā spēcīgiem cilvēkiem. Turklāt viņi abi ir ietiepīgi. Interesanti, kas…
   Aizmugurē atskanēja bērna balss:
   – Ser, kundze, lūdzu, uzgaidiet! Mans tētis grib nodot jums ziņu.
   – Kas tad nu? – Entonijs apstājās un pagriezās.
   Emelīna apstājās un palūkojās pār plecu. Viņa ieraudzīja astoņus vai deviņus gadus vecu zēnu, tērpušos saburzītās drānās un cepurē. Viņš stāvēja šaurās ielas sākumā un māja ar roku. Emelīna bija sajūsmā.
   – Tas ir dārznieka dēls, – viņa paskaidroja Entonijam. – Es viņu satiku dārzā. Viņš palīdz tēvam darbā Benksa savrupmājā.
   – Ko viņš no mums grib?
   – Es pieņemu, ka tēvs lika nodot mums ziņu. Viņš droši vien vēlas saņemt solīto samaksu. Es zināju, ka mans plāns nostrādās!
   Zēns saprata, ka ir piesaistījis jauniešu uzmanību, un steidzās viņiem pretī.
   Aiz viņa piepeši atskanēja karietes ratu graboņa un zirga pakavu klaboņa. Emelīna palūkojās aiz zēna muguras un ieraudzīja tuvojamies melnu karieti. To straujā riksī vilka divi zirgi. Kad kariete iegriezās ielā, kučieris skaļi nošvīkstināja pātagu. Dzīvnieki no visa spēka metās uz priekšu.
   Dārznieka dēls bija viņu ceļā.
   Emelīna aptvēra, ka zirgi un ratu riteņi zēnu sabradās.
   – Uzmanies! – viņa iekliedzās.
   Emelīna nezināja, vai zēns viņu dzird, bet tajā brīdī viņš saklausīja troksni aiz muguras. Viņš apstājās, pagriezās un sastinga.
   – Kusties, zēn, kusties! – Entonijs sauca. Viņš metās skriešus.
   – Ak Dievs! – Emelīna pacēla kleitas svārku daļu un viņam sekoja.
   Zēns beidzot aptvēra notiekošo un metās bēgt.
   Vējš norāva viņa cepurīti, kas nokrita zirgu ceļā.
   – Mana cepure! – Zēns pagriezās un metās atpakaļ ielas vidū, apņēmības pilns izglābt cepuri.
   – Nē! – Emelīna sauca. – Nē, neej atpakaļ!
   Tomēr puika viņā neklausījās.
   Kariete nesamazināja ātrumu. Kučieris neredzēja, kā zēns izskrien uz ielas. Emelīnu pārņēma bezpalīdzīgas šausmas. Viņa nevarēja laikus paraut zēnu malā.
   – Stājies durvīs! – Entonijs viņai uzsauca pāri plecam. Viņš bija vairākus soļus priekšā.
   Emelīna metās tuvākajā durvju atvērumā un, elpu aizturējusi, skatījās, kā Entonijs un kariete no pretējām pusēm traucās pie puisēna.
   Lai cik neticami tas būtu, Entonijs nokļuva pie zēna pirmais. Viņš izstiepa roku, pacēla puisēnu un turpināja skriet uz pretējo ielas pusi.
   Pēc brīža kariete aizdārdēja garām Emelīnai. Ar acs kaktiņu viņa redzēja, ka kučieris kaut ko aizmeta viņas virzienā. Priekšmets atsitās pret sienu un nokrita uz bruģa. Emelīna to ignorēja, jo visa viņas uzmanība bija pievērsta Entonijam un puisēnam.
   Kariete turpināja ceļu, bīstami šūpodamās. Tā nogriezās ap ielas stūri un pazuda.
   Emelīna skrēja pie Entonija un zēna, kurš gulēja uz bruģa pie kāpnēm. Puisēns bija uzkritis uz Entonija. Zēna zaļā cepure mētājās uz ielas pie jaunā vīrieša pleca. Viņš sakustējās, pacēla galvu un uzmanīgi nostājās uz kājām. Bija redzams, ka puisēns ir apdullis, bet nav cietis.
   – Entonij! – Emelīna noslīga ceļos uz bruģa blakus jaunajam vīrietim. – Entonij! Atbildi man!
   Īsu, šaušalīgu brīdi Emelīnai šķita, ka noticis ļaunākais. Elegantais Entonija kaklauta mezgls bija atraisījies un atsedza viņa kaklu. Emelīna novilka cimdu un pieskārās vīrieša ādai, meklēdama pulsu.
   Viņš atvēra vienu aci un uzjautrināti pasmaidīja.
   – Laikam esmu miris, jo man pieskārās eņģelis.
   Emelīna atrāva pirkstus.
   – Ser, vai jūs esat ievainots? Vai esat lauzis kādu kaulu?
   – Domāju, ka nē. – Viņš apsēdās un paskatījās uz zēnu. – Kā jūties tu? Vai tev nekas nekaiš?
   – Nē, ser. – Puisēns satvēra cepurīti abās rokās un rūpīgi aplūkoja. Viņš atviegloti pasmaidīja. – Paldies, ka izglābāt manu cepuri. To man pagājušonedēļ dzimšanas dienā uzdāvināja mamma. Viņa dusmotos, ja es ņemtu un to sabojātu.
   – Tā ir ļoti glīta cepure. – Entonijs pieslējās kājās un izklaidīgi notrausa putekļus no biksēm. Viņš paliecās pretī Emelīnai, pasniedza viņai roku un palīdzēja piecelties no bruģa.
   Viņa pievērsās zēnam:
   – Ko tu gribēji mums teikt?
   Puisēna sejas izteiksme kļuva nopietna, un viņš koncentrējās uzdevumam.
   – Mans tētis lūdza pateikt, ka jums jāparunā ar sulaini.
   – Ar tava saimnieka sulaini? – Entonijs sarauca pieri. – Es ievēroju, ka viņš neieradās uz iztaujāšanu. Kur viņš ir?
   – Raštona kundze pirms kāda laika atlaida Fiča kungu. Tētis teica, ka viņa nesamaksāja algu un nedeva atsauksmes. Fiča kungs bija ļoti, ļoti dusmīgs.
   Emelīna un Entonijs saskatījās.
   – Tas ir ļoti interesanti, – viņa teica klusā balsī.
   Entonijs pievērsa skatienu zēnam.
   – Turpini.
   – Tētis lūdza pateikt, ka apkopēja Nena redzējusi ļoti dīvaino Fiča kunga uzvedību dienā, kad viņu atlaida. Nena todien strādāja pie drēbju skapja. Fičs Nenu nepamanīja, bet viņa ievēroja, kā viņš izgāja no saimnieka ģērbtuves, nesdams kaut ko nelielu, ietītu kaklautā. Fičs domāja, ka viņu neviens neredz, ielika tīstokli somā un aizgāja.
   – Kāpēc Nena neko neteica? – Entonijs jautāja.
   Zēns paraustīja plecus.
   – Mēs visi zinājām, ka Fičam neizmaksāja algu un neiedeva atsauksmes, kas ļautu dabūt citu darbu. Nena droši vien domāja, ka viņš kaut ko piesavinājās kā kompensāciju par atlaišanu.
   – Vai Fičam bija piekļuve atslēgām, kuras pie sevis nēsā Raštona kundze? – Emelīna jautāja. – Vai viņš uztaisīja atslēgas kopiju?
   Zēns padomāja un paraustīja plecus.
   – Droši vien. Viņam bija daudz izdevību atveidot atslēgu vaskā.
   – Kad viņam radās tādas izdevības? – Entonijs vaicāja.
   Izskatījās, ka jautājums zēnu pārsteidza.
   – Pēcpusdienu tikšanās reizēs augšstāvā.
   Emelīna sarauca pieri.
   – Kādās pēcpusdienu tikšanās reizēs?
   Puisēns paskatījās uz viņu.
   – Neilgi pēc tam, kad namā ieradās Raštona kundze, viņa pavēlēja Fičam regulāri ziņot par saimnieka fizisko un garīgo veselību. Viņi mēdza tikties divas, trīs reizes nedēļā pēcpusdienās augšstāva guļamistabā.
   Emelīna juta, ka piesarkst. Viņa neuzdrošinājās palūkoties uz Entoniju.
   – Skaidrs.
   Zēns bija apjucis.
   – Es reiz dzirdēju, kā Fičs tētim teica, ka Raštona kundze ir ne… ne… nepieskaitāma.
   Entonijs palūkojās uz viņu.
   – Nepieskaitāma?
   Zēns sarauca pieri.
   – Nē, tas nebija īstais vārds. Bet tas skanēja līdzīgi.
   – Nepiesātināma? – Entonijs piedāvāja.
   – Jā, ser! – zēns priecīgi iesaucās. – Tas ir īstais vārds. Fičs teica, ka Raštona kundze ir nepiesātināma. “Nogurdina bezgala,” viņš teica.
   – Vai tavs tētis iedeva Fiča adresi? – Emelīna steidzīgi pajautāja.
   – Tētis teica, ka viņš dzīvo mazā namiņā Vaitstrītā. – Puisēns pirmo reizi šķita satraukts. – Vai jūs man tagad maksāsiet, ser? Tētis piekodināja, lai paņemu samaksu.
   – Neraizējies. – Emelīna apveltīja Entoniju ar apburošu smaidu. – Sinklēra kungs tev ar lielāko prieku samaksās.
   Entonijs izskatījās neapmierināts, tomēr izvilka no maka dažas banknotes un iedeva zēnam.
   Puisēns paņēma naudu, priecīgi pasmaidīja un aizskrēja projām. Entonijs nolūkojās, kā viņš nozuda aiz stūra.
   – Tobiass reiz teica, ka allaž, kad Leika kundze piedāvā maksāt par informāciju, beigu beigās par to jāmaksā viņam. – Viņš pacēla uzacis. – Izskatās, ka tas jūsu ģimenē ir iedzimts.
   – Piefiksējiet naudas summas, ser. Lietas noslēgumā mēs nokārtosim rēķinus, līdzko klienti mums samaksās.
   Viņa sāka vilkt rokā cimdu, ko pirms dažām minūtēm bija norāvusi, lai pārbaudītu Entonija pulsu. Ieraudzījusi savus drebošos pirkstgalus, Emelīna sarāvās. Entoniju gandrīz sabrauca. Viņa joprojām bija atvieglojuma pārņemta. Uzvilkt cimdu bija grūti.
   – Emelīna, vai ar tevi viss kārtībā?
   Tas bija par traku. Entonijs izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Emelīna viņam uzklupa:
   – Tevi gandrīz nogalināja!
   Likās, ka viņas sacītie vārdi atbalsojas augstajās ēkās ielas malā.
   – Man nekas nekaiš, – Entonijs atbildēja.
   – Jā, zinu. Tu izglābi zēna dzīvību, bet tevi gandrīz nogalināja!
   – Emelīna, es nedomāju…
   – Ko es būtu iesākusi, ja tā sasodītā kariete tevi sadragātu? – Emelīnas balss bīstami pietuvojās kliedzienam. – Es negribu par to pat domāt, saproti?
   – Tevi noteikti dzird divu kvartālu attālumā, – Entonijs atbildēja.
   – Ak, Entonij, es biju pārbijusies!
   Īsi iekliegusies, Emelīna metās vīrieša apskāvienos un apvija rokas ap viņa kaklu.
   Entoniju satricināja pārsteigums, taču viņš uzreiz atguvās un turēja Emelīnu tik cieši apskautu, ka viņai bija grūti paelpot.
   – Emelīna, – viņš teica zemā, piesmakušā balsī. – Emelīna.
   Ar vienu roku parāvis aukliņas, Entonijs nostūma cepuri viņai no galvas. Viņš pacēla Emelīnas zodu un noskūpstīja viņu ar mežonīgu, spēcīgu kaisli, kas jauno sievieti apdullināja.
   Atlikušās Emelīnas dusmas pagaisa karstuma vilnī. Viņa bija sapņojusi par šo brīdi nedēļām ilgi – par abu pirmo skūpstu. Tomēr viņas fantāzijas nevarēja pat salīdzināt ar īstenību.
   Entonija lūpas bija steidzīgas, karstas, prasīgas. Kad viņš tās piespieda Emelīnas mutei, viņa sajuta vīrieša mēles malu. Viņa nodrebēja, apdullusi no kaislīgā apskāviena. Entonijs piekļāva Emelīnu vēl ciešāk, līdz viņa sajuta katru jaunekļa auguma izliekumu.
   Viņš sakustējās un slidināja vienu plaukstu gar Emelīnas muguru un gurnu. Viņa juta, kā Entonijs piespiežas viņas kājai.
   Pirms diviem gadiem Emelīna lūdza Lavinijai sīkāk pastāstīt par fizisku kaisli starp vīrieti un sievieti. Viņa arī rūpīgi aplūkoja erotiskos zīmējumus uz Romā redzētajām grieķu un romiešu vāzēm. Tomēr tas nesagatavoja Emelīnu šai plosošajai kaislei un piebriedušajai Entonija bikšu priekšai.
   Viņš atvirzījās, pielieca Emelīnas galvu un noskūpstīja viņas kaklu. Sieviete drebēja un jutās kā nokļuvusi transā. Šķita, ka bruģis zem kājām pagaist.
   – Entonij…
   – Ak Dievs! – Entonijs strauji aprāvās un pacēla galvu. Viņš smagi elpoja. – Piedod, Emelīna. Nezinu, kas man uznāca. Es varu tikai atvainoties…
   – Nē. – Viņa piespieda plaukstu pie Entonija mutes. – Goda vārds, ser; ja jūs atvainosieties, es to nemūžam nepiedošu!
   Entonijs raudzījās uz Emelīnu pāri viņas pirkstiem. Viņa skatienā iemirdzējās siltums. Emelīna juta, kā zem viņas plaukstas vīrieša mute savelkas smaidā. Viņa piesardzīgi noņēma plaukstu.
   Kādu laiku viņi stāvēja ielas vidū, vērdamies viens otrā.
   – Entonij? – Emelīnai bija grūti elpot.
   – Nāc. – Entonijs satvēra sievietes elkoni un vilka viņu projām. – Mums jāsteidzas. Tobiasam un Leika kundzei ir jāuzzina par Fiču.
   – Jā, protams. – Emelīna prātoja, vai visi džentlmeņi prot tik strauji mainīt noskaņojumu kaisles brīžos.
   Iespējams, Entonijs nejuta tādu emociju uzplūdu, kādu juta viņa. Galu galā šī bija pirmā reize, kad Emelīnu kāds noskūpstīja. Dzīvojot Romā, viņa saņēma pāris skūpstus dārzā vai terasē, bet uzskatīja tos par eksperimentiem. Rezultāti bija interesanti, tomēr ne visai iedvesmojoši. Iepriekšējie skūpsti pavisam noteikti neiesvēla Emelīnā tādas liesmas kā šis.
   Entonijs bija divus gadus vecāks un pieredzējis. Viņš noteikti bija kaislīgi skūpstījis ne vienu vien sievieti.
   Tās bija nepatīkamas domas.
   Emelīna drūmi iztēlojās citu sievieti Entonija apskāvienos, līdz ieraudzīja priekšmetu, ar ko viņai iemeta kučieris.
   – Gandrīz aizmirsu. – Viņa apstājās. – Viņš man ar kaut ko meta.
   – Kas? Nolādētais kučieris? – Entonijs sekoja viņas skatienam. Viņš samiedza acis. – Izskatās pēc akmens. Pie velna viņu! Tu varēji savainoties!
   – Pie tā ir kaut kas piesiets.
   Emelīna piesteidzās pie akmens, kas gulēja uz bruģa. Ap to bija apsiets diegs, un pie diega piestiprināts papīra gabals.
   – Tā ir zīmīte. – Viņa noņēma papīru un to atlocīja.
   Entonijs nostājās aiz Emelīnas muguras. Viņš lasīja skaļi:
   Nejaucieties šajā lietā.
   Ja bijusi viena slepkavība,
   var notikt vēl cita.

Septiņpadsmitā nodaļa

   – Mēs pieņēmām, ka kučieris mēģināja notriekt dārznieka dēlu – iespējams, tāpēc, lai viņš ar mums nerunātu. – Entonijs palūkojās uz Lavinijas nelielajā darbistabā sanākušajiem cilvēkiem. – Bet tagad šķiet, ka kučieris zēnu nemaz neredzēja. Viņš gribēja tikai nodot ziņu. Visdrīzāk viņš mums sekoja, ieraudzīja izdevību un to izmantoja.
   – Tas ir brīdinājums. – Tobiass atbalstījās pret galda stūri un nopētīja uz nopulētās virsmas gulošo zīmīti. – To varēja sūtīt jebkurš šajā lietā iesaistītais.
   – Nu, tas mūs neatturēs no izmeklēšanas, – ierunājās Lavinija, sēdēdama pie galda.
   – Nekādā gadījumā, – Emelīna tikpat apņēmīgi paziņoja.
   – Piekrītu. – Džoana Dava izklaidīgi sakārtoja elegantos, pelēkos svārkus. – Patiesību sakot, tas tikai palielina interesi par šo lietu.
   – Taisnība. – Lavinija no plaukta blakus galdam nocēla ādā iesietu grāmatu, atvēra to un paņēma spalvu. – Es rakstu dienasgrāmatu par notikumiem, kas tieši saistīti ar šo lietu, lai mēs varētu izsekot visai iegūtajai informācijai un veiktajiem novērojumiem. Es pierakstīšu faktu, ka saņēmām ziņu, kamēr tā vēl ir “svaiga”. Emelīna, pastāsti man visu par karieti un kučieri.
   Emelīna sniedza detalizētu aprakstu. Lavinija to veikli iegrāmatoja. Džoana piecēlās kājās un nostājās blakus galdam, uzmanīgi klausījās un izteica komentārus.
   Tobiass paskatījās uz Entoniju, kurš vēroja Emelīnu ar drūmu sejas izteiksmi. Notikums ielā pie Benksa savrupmājas bija atstājis uz viņu iespaidu. Šī lieta vairs nebija tikai aizraujošs piedzīvojums.
   Bija pašsaprotami, ka Entonijs pārdzīvoja Emelīnas nokļūšanu briesmās. Tomēr Tobiass manīja, ka jauniešu starpā noticis vēl kaut kas, jo Entonijs juta kaut ko vairāk par vienkāršām džentlmeņa rūpēm par lēdijas drošību. Šķita, ka pār iepriekš saulainajām Emelīnas un Entonija attiecībām savilkušies mākoņi. “Pie velna, kas te notiek?” Tobiass sev piekodināja, ka vēlāk jāapspriežas ar Laviniju. Viņai daudz labāk izdevās uztvert šādas emociju nianses.
   – Spriežot pēc tā, ko jūs mums stāstījāt, – Lavinija turpināja, drudžaini rakstīdama, – Raštona kundzei zināmu laiku bija romāns ar Benksa sulaini. Kaut kāda iemesla dēļ viņa sulaini atbrīvoja no darba.
   – Mīlnieku ķīviņš? – Dava kundze ierosināja. – Viņi sastrīdējās, tāpēc Raštona kundze atlaida sulaini, nesniedzot atsauksmes un neizmaksājot algu.
   Lavinija saknieba lūpas.
   – Neatkarīgi no atlaišanas iemesla Fičs bija pārskaities, un viņam bija motīvs veikt zādzību. Vēlāk Fičs izlavījās no ģērbtuves, nesdams nelielu, kaklautā ietītu priekšmetu.
   Tobiass salika rokas aiz muguras.
   – Ja Fičs nolēma paņemt Zilo Medūzu, nevis citu vērtīgu priekšmetu, ko būtu daudz vieglāk pārdot uzpircējam vai lombarda īpašniekam, iespējams, ka viņam jau bija padomā konkrēts pircējs, kāds, kurš par kameju samaksās krietnu summu.
   Lavinija un Tobiass saskatījās.
   – Seleste Hadsona.
   Istabā iestājās smagnējs klusums.
   – Mums pēc iespējas drīzāk jārunā ar Fiču, – pēc mirkļa ierunājās Tobiass. – Entonij, tavs uzdevums būs viņu sameklēt. Tas droši vien nebūs sarežģīti. Kad noskaidrosi Fiča atrašanās vietu, nekavējoties pavēsti to man. Es viņu iztaujāšu.
   Lavinija nolika spalvu.
   – Es vēlos uzzināt vairāk par Zilo Medūzu. Tas varētu palīdzēt atrast citus cilvēkus, kurus kameja interesē.
   Džoana gandrīz nemanāmi pasmaidīja.
   – Es pazīstu cilvēku, kurš var atbildēt uz lielāko daļu jautājumu par Medūzu, ja vien viņš to vēlēsies.
   Nākamās dienas rītā Lavinija, Džoana un Tobiass ieradās lorda Veila iespaidīgajā bibliotēkā.
   Telpa bija gara, plata un pilna ar grāmatām. Pa augstiem, klasiski proporcionāliem logiem ieplūda gaisma. Vītņu kāpnes veda uz bibliotēkas augšstāvu, kur atradās vēl vairāk plauktu ar ādas vākos iesietām grāmatām. Bibliotēkā jautās intelektuālas elegances gaisotne, kas mudināja runāt čukstus.
   Lavinija nespēja apsēsties tādas bagātības vidū un sāka klejot pa telpu, apbrīnodama grāmatas.
   Lords Veils nogaidīja, līdz mājkalpotāja salēja tasēs tēju un aizgāja. Tad viņš atlaidās pussēdus krēslā un pieklājīgi aplūkoja viesus.
   – Dava kundze teica, ka jūs vēlaties mani iztaujāt slepkavības lietā, – viņš sacīja.
   – Ceru, ka neesam jūs aizvainojuši. – Lavinija pacēla skatienu no lielas grāmatas, kas atvērta gulēja uz galda. Viņa bija mazliet satraukta. Džentlmenim ar tik ievērojamu sabiedrisko stāvokli kā Veilam bija visas tiesības dusmoties par negribētu iejaukšanu slepkavības izmeklēšanā.
   – Itin nemaz. – Veila skatienā pavīdēja patiesa interese. – Man patīk apgūt senlietu vēsturi, tomēr reizēm alkstu pēc citām stimulējošām izklaidēm.
   – Stimulējošas izklaides, – pie loga stāvošais Tobiass vienaldzīgā balsī atkārtoja. – Nu, arī tā var saukt slepkavības izmeklēšanu.
   Veils pacēla vienu elegantu uzaci.
   – Es lielāko daļu nomoda laika pavadu, pētot sen mirušu cilvēku relikvijas. Slepkavība mūsdienās ir patīkama pārmaiņa.
   – Paldies, ka piekritāt mūs satikt, – Lavinija teica.
   Veils paskatījās uz Džoanu.
   – Mēs ar Dava kundzi esam draugi. Es priecājos viņai jebkādā veidā izpalīdzēt. – Viņš atkal pievērsās Lavinijai. – Redzu, ka jūs interesē mans Laisonsa kunga Reliquiae Britannico-Romanae eksemplārs.
   – Šī ir mana pirmā iespēja to aplūkot. Šī grāmata ir ļoti dārga.
   Veils pasmaidīja.
   – Jā, es to zinu.
   Viņa juta, ka piesarkst. Tik turīgu vīrieti noteikti neinteresēja skaistas grāmatas cena.
   – Laisonsa kunga interese par britu – romiešu senlietām ir tāda pati kā manējā, – Veils turpināja. – Leika kundze, droši pārlasiet Reliquiae.
   Lavinija aplūkoja grāmatas atvērumu. Tās zīmējumos bija attēlotas brīnišķīgas britu – romiešu senlietas, ko Semjuels Laisonss atrada savas dzimtās Glosteršīras senajās drupās. Lappusē bija redzamas neparasta “U” formas dzelzs naža un keramikas caurdura fragmentu ilustrācijas. Izsmalcināti krāsotie zīmējumi bija mazi, detalizēti mākslas darbi.
   Laisonss bija neparasts ne tikai tāpēc, ka izteikti interesējās par britu senlietām, bet arī tādēļ, ka pievērsa uzmanību neikdienišķiem vienkāršiem priekšmetiem. Viņa uzšķīra citu lappusi un smaidīja, aplūkodama rūpīgi izstrādātos elegantas formas keramikas trauku zīmējumus.
   Tobiass palūkojās uz Veilu.
   – Jūs noteikti zināt, ka mēs meklējam Selestes Hadsonas slepkavu. Mēs domājam, ka viņa neilgi pirms nāves nozaga Zilo Medūzu.
   – Tātad jūs meklējat Medūzu, pieņemot, ka tā atrodas pie slepkavas, – Veils secināja.
   – Mēs ceram, ka rokassprādze ļaus atrast slepkavu, – Lavinija paskaidroja. – Tā ir neparasta relikvija. Mēs nospriedām, ka vēlamies uzzināt vairāk informācijas par to.
   – Kā arī par cilvēkiem, kuri varētu vēlēties to iegūt savā īpašumā, – Tobiass piemetināja. – Naitingeila kungs ļāva noprast, ka atsevišķi kolekcionāri labprāt izmantotu Zilo Medūzu, lai iestātos Lietpratēju klubā.
   – Ak, jā, Naitingeils. Viņš ir ļoti darbīgs džentlmenis. – Vels iedzēra tēju un nesteidzīgi nolika tasi. – Nopietni kolekcionāri, kuri vēlas kļūt par kluba biedriem, zina, ka es – muzeja dibinātājs un uzturētājs – dodu priekšroku Anglijas zemē atrastām senlietām. Es patiešām būtu ļoti labvēlīgi noskaņots pret personu, kura iesniegtu šādu senlietu kluba privātajā kolekcijā.
   Lavinija novērsās no skaistās grāmatas.
   – Ko jūs varat mums pastāstīt, ser?
   Veils nolika malā tējas tasi un apakštasi un piecēlās kājās.
   – Pirms sākam apspriest Zilo Medūzu, es jums izrādīšu kluba privāto muzeju.
   Viņi piecēlās un sekoja lordam Veilam, kurš piegāja pie paneļu sienā iestrādātām durvīm. Viņš tās atvēra un atklāja skatienam kāpnes. Veils veda viesus augšup.
   Nonācis galā, viņš atvēra vēl vienas durvis un ieveda viesus garā galerijā.
   Lavinija uzreiz redzēja, ka ēnainā telpa stiepjas visa lielā nama garumā. Pie galerijas sienām bija saliktas vitrīnas, augsti koka skapji un milzīgas kumodes.
   Telpas stūros atradās statujas. Uz grīdas rindojās senas vāzes, urnas un kolonnu fragmenti. Pie vienas sienas bija pieslieti seši akmens sarkofāgi.
   – Brīnišķīgi. – Lavinija piegāja pie tuvākās vitrīnas un ieraudzīja neskaitāmas uz melna auduma glīti izvietotas sudraba un zelta monētas, kurās bija attēloti senās Romas imperatoru portreti.
   Džoana nostājās pie vienas vitrīnas un nopētīja skaistu zelta kaklarotu, kurā iestrādāti vairāki smaragdi.
   – Veil, šī ir jauna rotaslieta, vai ne? Es to neredzēju iepriekšējā reizē, kad aplūkoju kolekciju.
   – Tu neesi šeit bijusi kopš Fīldinga nāves, – Veils atbildēja klusā balsī. – Starp citu, es lielāko daļu iepriekšējā gada pavadīju izbraukumos. Vairākus mēnešus pētīju senas romiešu villas drupas netālu no Bātas. Mozaīkas bija ļoti iespaidīgas. Es tās attēloju vairākos krāsu zīmējumos.
   Džoana novērsās no kaklarotas.
   – Es gribētu tos apskatīt.
   Veils pasmaidīja.
   – Es tos ar lielāko prieku parādīšu.
   Lavinija ieraudzīja aicinājumu vīrieša skatienā. Tā kā Džoana ātri piegāja pie citas vitrīnas, bija skaidrs, ka arī viņa to pamanīja.
   Tobiass neko neievēroja. Viņš vienaldzīgi aplūkoja kādu vāzi un paskatījās uz Veilu.
   – Vai šis ir kluba privātais muzejs?
   – Jā. – Veils mīloši noglāstīja no akmens izgrebtu altāri. – Lielākā daļa šeit redzamo priekšmetu ir atrasti Anglijā. Jauniem vīriešiem ir pieņemts aplūkot senās Romas un Grieķijas grandiozās drupas, tomēr mums ir pašiem sava klasiskās mākslas vēsture, kā to pierādīja Laisonss. Lietpratēju mērķis ir britu senlietu saglabāšana.
   – Anglija vairāku gadsimtu garumā bija Romas province, – Džoana piebilda. – Pats par sevi saprotams, ka mūsu senči šeit atstāja daudzas interesantas relikvijas.
   – Tieši tā. Romieši mums atstāja iespaidīgas savrupmājas, pirtis un tempļus. – Viņš norādīja uz vitrīnu blakus Džoanai. – Kas lai zina, cik daudzas senas rotaslietas un monētas joprojām atrodas zem zemes?
   – Likuma dēļ par lielāko daļu atklājumu netiek ziņots, – Tobiass sausi noteica. – Trūcīgs lauksaimnieks nevēlas atdot senas zeltlietas un sudrabu valstij pārkausēšanai, nesaņemot par to atlīdzību.
   – Taisnība, – Veils iesmējās. – Tomēr varu galvot, ka atklājumi notiek regulāri, un tie nodrošina apriti senlietu tirgū, no kā savu labumu gūst Naitingeila kungs un citi tirgotāji.
   Lavinija aplūkoja vairākas bronzas brošas, kuras bija tik izsmalcināti savītas, ka līdzinājās maziem pūķiem. Viņa gāja tālāk un ieraudzīja gredzenus ar iestrādātiem dārgakmeņiem.
   Pirmo gredzenu rotāja sarkans karneliāns un sīks apmetnī tērptas sievietes veidols. Nelielais pārpilnības rags un airis liecināja, ka tā ir Fortūna, veiksmes dieviete. Blakus gredzenā iestrādātajā sarkanajā jašmā bija atveidota cita apmetnī tērpta sieviete ar spārniem. Viņai rokā bija pletne. Tā bija Nemese – dieviete, kura nodrošina labā un ļaunā līdzsvaru cilvēku dzīvēs un atriebību.
   Tobiass atbalstījās pret glīti izgrebtu sarkofāgu un palūkojās uz Veilu.
   – Šī ir interesanta kolekcija, bet mēs jums lūdzām informāciju par Zilo Medūzu.
   Veils palocīja galvu un lēni soļoja cauri galerijai.
   – Pati rokassprādze tiek uzskatīta par izsmalcinātu seno juvelieru darba piemēru. Tomēr vēl saistošāka ir rokassprādzē iestrādātā kameja.
   – To mēs esam dzirdējuši, – Tobiass teica.
   – Cik man zināms, senlietu atrada iepriekšējā gadsimta sākumā. Tā tika mantota ģimenē, kas laika gaitā saruka līdz vienai neprecētai kundzei un viņas aptuveni piecpadsmit gadus vecajam brāļa dēlam. Kādā rītā pirms daudziem gadiem apkopēja atrada kundzes līķi. Viņai mugurā bija iedurts virtuves nazis.
   – Ak Dievs! – Lavinija čukstēja.
   – Brāļa dēls nebija atrodams, un bija pazudušas vairākas vērtīgas lietas. Arī Zilā Medūza, – Veils turpināja. – Rokassprādze vairākas reizes mainīja īpašniekus, līdz Benkss pirms pusotra gada ieraudzīja to Londonas antikvariātā.
   – Kas notika ar brāļa dēlu? – Tobiass jautāja.
   – Cik man zināms, viņš pazuda. Iespējams, viņš mainīja vārdu. Varbūt viņš nomira. Varbūt viņš devās uz Ameriku vai Eiropu. Nedomāju, ka viņu kāds meklēja.
   – Bet viņš bija galvenais aizdomās turamais radinieces slepkavībā, – Džoana ierunājās.
   Veila roka slīdēja gaisā.
   – Puisis nebija ieredzēts. Kaimiņi no viņa baidījās. Izrādās, apkaimē bija notikuši negadījumi ar mirušiem dzīvniekiem un daži nelieli ugunsgrēki, kas tika piedēvēti viņam. Jebkurā gadījumā neviens nealka atriebt kundzes nāvi.
   – Mēs esam dzirdējuši, ka šajā kamejā ir redzama netradicionāli atveidota Gorgona, – teica Tobiass.
   – Tas ir neparasts Medūzas atveids. – Veils apstājās ēnainās kapakmeņu rindas beigās un paskatījās uz Tobiasu. – Pirms neilga laika es uzgāju vecu grāmatu, kurā bija atsauce uz kultu, kas ceturtajā gadsimtā zēla un plauka šeit, Anglijā. Romas impērijā noslēpumainas apvienības un slepeni tempļi bija sastopami bieži, sevišķi tālākās provincēs – piemēram, Anglijā. Mani pētījumi liecina, ka šeit pastāvēja vairāki kulti, tomēr šis konkrētais bija unikāls.
   – Kādā ziņā? – Lavinija jautāja.
   – Kamejā attēlota ne tikai Medūza, bet arī zizlis vai scepteris. Tā ir kulta pavēlnieka emblēma vai zīmogs. Viņš iedvesa apkārtējos bailes un šausmas.
   – Kāpēc? – Džoana ziņkāri jautāja. Veils vilcinājās un paraustīja plecus.
   – Jūs man neticēsiet, bet senajā grāmatā bija norāde uz to, ka pavēlnieks piekopa senu mesmerisma paveidu.
   Lavinija apstājās pusceļā pie nākamās vitrīnas un strauji pagriezās.
   – Mesmerisms? Senajos laikos? Tā ir mūsdienu zinātne.
   Veils izskatījās uzjautrināts.
   – Ja dzīvnieku magnētisms patiešām pastāv cilvēka organismā, kāpēc jūs izbrīna iespēja, ka magnētisma vadīšanas māksla ir tikusi atklāta, aizmirsta un no jauna atklāta vairākkārt gadsimtu gaitā? Vai jūs tiešām domājat, ka mēs, apgaismoto ērā dzīvojošie, esam vienīgie, kuri uzzinājuši senas patiesības? Vai domājat, ka mēs esam gudrāki un apķērīgāki par mūsu senčiem?
   Lavinija sarāvās.
   – Es saprotu, ser. Tomēr ir grūti noticēt, ka sens pagānu kults Anglijā piekopa sarežģīto mesmerisma zinātni.
   – Tu joprojām uzskati to par zinātni, – Tobiass nomurmināja.
   Veils klusi iesmējās un atkal pievērsās Lavinijai.
   – Tam ir grūti noticēt, un tas fascinē. Šajā gadījumā tas ir arī nepatīkami.
   – Kāpēc jūs tā sakāt? – Džoana asi jautāja.
   Veils turpināja soļot gar pagātnes laikmetu relikvijām.
   – Grāmatā ir teikts, ka varenā kulta pavēlnieks izmantoja savas no akmens iegūtās mesmerisma spējas ļauniem nolūkiem. Manā rīcībā esošā informācija liecina, ka šis kults tika izveidots uz baiļu, slepenības un noslēpumainības pamata.
   – Tādā gadījumā kulta pavēlnieks izvēlējies pareizo simbolu – Medūzu, – Džoana secināja. – Galu galā leģenda vēstī, ka viņa pārvērta cilvēku akmenī ar skatienu.
   – Tas ir vairāk nekā tikai simbols. – Veils ieturēja zīmīgu pauzi. – Kā jau teicu, rokassprādzes kameja tika uzskatīta par priestera spēju avotu. Kulta dalībnieki ticēja, ka akmeni spēj vadīt tikai tas, kuram piemīt dabas dots talants iegūt no tā enerģiju.
   Galerijā iestājās nomācošs klusums.
   Tobiass to pārtrauca, sāji pasmaidīdams.
   – Nešaubos, ka jūsu interese par Zilo Medūzu ir tikai un vienīgi zinātniska, Veil. Negribētos domāt, ka tāds izglītots un pieredzējis cilvēks kā jūs tic senas kamejas mistiskajām spējām.
   Lavinija redzēja, ka Džoana sarauca pieri un uzmeta Veilam īsu skatienu.
   Tomēr viņš izskatījās uzjautrināts.
   – Mārč, es varu galvot, ka mani neinteresē metafizika, sevišķi saistībā ar nepatīkamu un sen izmirušu kultu. Tomēr mani fascinē tas, kā šķietami inteliģenti un izglītoti cilvēki uzķeras uz senu leģendu un neparastu reliģiju āķa.
   – Vai Zilā Medūza atstāj tādu iespaidu? – Tobiass jautāja.
   – Uz dažiem atstāj. – Veils piegāja pie skapīša un no kreisās rokas nocēla dzelzs atslēgu riņķi. Viņš ievietoja nelielu atslēgu slēdzenē un atvēra durvis. – Piemēram, runā, ka šī seno romiešu stikla gabala dēļ ir gājuši bojā vairāki cilvēki.
   Viņš pastiepa roku un paņēma smalki veidotu stikla trauku. Tas atstaroja gaismu un mirdzēja kvēlojoša dzintara toņos. Lavinija bija kā apburta. Viņa pienāca tuvāk, lai to aplūkotu.
   – Tas ir brīnišķīgs, – viņa teica. – Vai arī šo senlietu atrada Anglijā?
   – Nē. To pirms daudziem gadiem atveda no Itālijas.
   Džoana nostājās blakus Lavinijai.
   – Tā ir skaista.
   Veils vēroja abas sievietes ar noslēpumainu smaidu sejā.
   Lavinija rūpīgi aplūkoja lielo trauku. Tajā izgrebtie tēli pacēlās virs stikla virsmas tā, it kā gribētu no tās atrauties.
   Viņa atpazina stiklā atveidoto ainu.
   – Persefone bēg no Aīda, – viņa čukstēja. – Pazemes pavēlnieks viņu vajā.
   Redzot izmisumu sievietes sejā un dusmas un zaudējuma sāpes dieva vaibstos, Lavinijai pārskrēja šermuļi.
   – To sauc par Aīda Kausu, un baumo, ka tā īpašnieks ir nolādēts. – Veils ironiski pasmaidīja. – Protams, es tam neticu. Tomēr es uzsveru, ka neesmu trauka īpašnieks, tikai rūpējos par tā drošību kluba muzejā.
   Viņš aizvēra un aizslēdza skapīša durvis ar mazo atslēdziņu.
   – Mēs visu saprotam, – Tobiass teica. – Leģendas attīstās pašas no sevis, un kolekcionāri ir savādi ļaudis.
   – Tieši tā. – Veils pasmaidīja. – Viņiem vairāk par visu patīk interesanti stāsti par relikvijām. Daži kolekcionāri ir spējīgi nogalināt, lai iegūtu savā īpašumā retu senlietu ar pietiekami aizraujošu leģendu.
   Lavinija pacēla rokas.
   – Brīnišķīgi! Vēl viens slepkavības motīvs. Drīz puse Londonas iedzīvotāju būs aizdomās turamie.

Astoņpadsmitā nodaļa

   Tobiass iegrima krēslā pretī Krekenbērnam un pasniedzās pēc brendija pudeles, kas atradās uz galda starp viņiem.
   – Vai kāja atkal sagādā grūtības? – Krekenbērns jautāja, nenovērsis skatienu no laikraksta.
   – Drīzāk vainojama šodienas saruna ar iespējamo aizdomās turamo. – Tobiass piešķieba pudeli un ielēja dzērienu glāzē. Kad nošķindēja stikls, viņš atsauca atmiņā Aīda kausu. – Ko tu zini par Veilu?
   Krekenbērns vilcinājās un lēni nolaida avīzi pietiekami zemu, lai pār tās malu palūkotos uz Tobiasu.
   – Bagāts. Atraitnis. Noslēpumains. Viņš vada ļoti mazu, ekskluzīvu kolekcionāru klubu. Zinātnisku rakstu autors. Mēdz nozust uz vairākām nedēļām un rušināties pa vecām romiešu drupām lauku apvidū.
   – Jā, turklāt viņš bija tuvs Fīldinga Dava draugs. – Tobiass norija brendija malku un atslāba krēslā. – Tātad Veils zināja, ka Davs ir Zilā Kambara vadītājs. Vai Veils bija iesaistīts grupējumā?
   – Neesmu dzirdējis neko, kas par to liecinātu. – Krekenbērns salocīja laikrakstu un nolika to malā. – Tas gan nenozīmē, ka Veilam ar grupējumu nebija nekāda sakara. Savā ziņā Veils ir tikpat gudrs un, iespējams, arī bīstams kā savulaik Davs. Tomēr man šķiet, ka viņu interesē pavisam kas cits.
   – Senlietas.
   – Jā.
   – Vai viņš būtu spējīgs kādu noslepkavot, lai iegūtu ļoti īpašu romiešu relikviju, kas ir saistīta ar senu Anglijas kultu?
   Krekenbērns kļuva domīgs.
   – Nevaru par to galvot. Esmu dzirdējis, ka Veils ir apsēsts ar britu romiešu relikvijām. Tomēr varu tev pateikt savu viedokli, ja no tā ir kāda jēga.
   – Kāds tas ir?
   – Ja Veils kādu noslepkavoja relikvijas dēļ, tu to nemūžam nepierādīsi. Viņš nav muļķis un labi slēpj pēdas.
   Tobiass virpināja brendija glāzi plaukstās.
   – Slepkava, kuru meklējam, atstāja nozieguma vietā personisku priekšmetu. Kaklautu.
   Krekenbērns nosprauslājās.
   – Nedomāju, ka Veils būtu tik paviršs.
   – Varbūt viņš zināja, ka sasodītais kaklauts ievedīs mūs strupceļā. Galu galā kaklauts apliecina tikai to, ka Selesti Hadsonu noslepkavoja džentlmenis, nevis trūcīgi ģērbts ielas puika.
   Krekenbērns pārliecināti papurināja galvu.
   – Ja Veils papūlētos atstāt viltotus pierādījumus, tie tevi būtu aizveduši pie cilvēka, uz kuru viņš gribētu novelt vainu. Tu apgalvoji, ka neesi atradis kaklauta īpašnieku.
   – Neesmu gan, un tāpēc varam pieņemt, ka Veils visdrīzāk nav slepkava. – Tobiass ironiski pasmaidīja. – Tā ir sarežģīta loģika, lai neteiktu vairāk, tomēr es tev piekrītu. Patiesību sakot, man nevienu mirkli nešķita, ka ir nopietns pamats turēt viņa gaišību aizdomās. Visa šī lieta ir pārāk ķēpīga, lai tai būtu tik ērts izskaidrojums.
   – Tas nav Veila garā. – Krekenbērns paņēma brendija pudeli un ielēja dzērienu glāzē. – Manuprāt, ir vēl viens iemesls, kāpēc viņu var izslēgt no aizdomās turamo saraksta.
   – Kāds?
   Krekenbērns apgaroti iedzēra brendija malku.
   – Es nespēju iztēloties Veilu aukstasinīgi noslepkavojam sievieti. Protams, viņš nav nekāds svētais. Noteiktos apstākļos viņš varētu kļūt bīstams, tāpat kā tu. Tomēr nedomāju, ka Veils spētu nožņaugt sievieti, kur nu vēl senlietas dēļ.
   Tobiass atsauca atmiņā, cik godbijīgi Veils turēja rokās Aīda kausu.
   – Pat tad, ja viņš uzskatītu senlietu par ļoti vērtīgu?
   – Viņš ir viltīgs spēlētājs, kurš beigās vienmēr dabū kāroto. Tomēr šādā situācijā viņš atrastu citu risinājumu. – Krekenbērns īsi pasmaidīja un iedzēra vēl vienu brendija malku. – Tāpat kā tu.
   Tobiass vēroja liesmas kamīnā un apsvēra Krekenbērna teikto.
   – Vai tev ir vēl kādi jaunumi? – viņš visbeidzot jautāja.
   – Es uzzināju interesantas baumas par Ganingu un Northemptonu.
   Tobiass pacēla uzaci.
   – Jā?
   Krekenbērns ieturēja dramatisku pauzi, izbaudīdams mirkli.
   – Runā, ka pēdējo mēnešu laikā abu džentlmeņu mītnes varbūt tika apzagtas.
   Tobiass nolika glāzi tik spēji, ka tā gandrīz ielauza galda virsmu.
   – Varbūt tika apzagtas?
   – Nebija ielaušanās pazīmju. Nebija ne izsistu logu, ne uzlauztu slēdzeņu. Neviens nezina, kā tieši mantas pazuda. Daži uzskata, ka paši plānprātīgie mantu īpašnieki ir tās noslēpuši.
   – Par kādām mantām ir runa?
   – Lordam Ganingam tika nozagti briljanta auskari, kas piederēja viņa nelaiķa sievai. No Northemptona mājas pazudusi pērļu un smaragdu kaklarota, kas bija jāmanto viņa meitai.
   – Pie velna! Tā sieviete patiešām bija dārglietu zagle. Varu derēt, ka viņas vīrs – atraitnis nodarbojas ar to pašu.
   – Hovard, nāc iekšā un apsēdies! – Lavinija nolika spalvu, ar kuru veica ierakstus dienasgrāmatā, un aicināja viesi apsēsties krēslā. – Tējkannā vēl ir tēja. Ļauj, es tev ieliešu!
   – Paldies, mana dārgā. – Hovards aizvēra darbistabas durvis, bet neapsēdās. Viņš nostājās pie Lavinijas galda un skatījās uz viņu. – Es šodien esmu nemierīgs, tāpēc nolēmu pastaigāties. – Viņš iepleta rokas. – Es attapos pie tavām namdurvīm.
   – Saprotu, – Lavinija atbildēja maigā balsī. – Es pieņemu, ka tu gribi uzzināt izmeklēšanas rezultātus.
   – Jāatzīst, par to es pēdējās dienās domāju visvairāk. – Viņš izņēma no kabatas pulksteni un sāka ar to izklaidīgi rotaļāties. Zelta pulksteņķēdes piekariņi šūpojās un lēkāja. – Lavinij, saki patiesību: vai tu spēsi atrast nelieti, kurš noslepkavoja manu Selesti?
   Lavinija atsauca atmiņā Tobiasa teikto: ir būtiski atkal un atkal pārliecināt klientu, ka viss nokārtosies.
   – Mēs esam šo to uzzinājuši, – viņa stingri noteici. – Mēs ar Mārča kungu esam pārliecināti, ka atradīsim slepkavu.
   – Mana dārgā Lavinija. – Pulksteņķēde šūpojās vienmērīgā ritmā. – Ko es bez tevis iesāktu? – Hovarda balss kļuva klusāka un nopietnāka. – Mana dārgā, dārgā draudzene. Mums ir tik daudz vienojoša, tik daudz runājama… Mēs kopā varam uzzināt tik daudz…
   Lavinijai nepatika Hovarda intensīvais skatiens un zelta pulksteņķēde. Izskatījās, ka viņš mēģina slepus ievest sievieti mesmerisma transā. Lavinija nespēja noticēt, ka viņas dārgais draugs Hovards liek lietā savas prasmes, lai viņu izmantotu. Vienmērīgās, neatlaidīgās pulksteņķēdes piekariņu kustības bija tikai sagadīšanās, nevis apzināta rīcība. Hovards bija sens, dārgs Lavinijas ģimenes draugs.
   – Mana dārgā draudzene…
   Piepeši Lavinija saprata, ka viņai jānovēršas. Vēlme to darīt bija stipra, tomēr novērst skatienu no zelta pulksteņķēdes bija negaidīti grūti. Viņa pacēla roku un pieskārās sudraba kulonam, ko nēsāja ap kaklu, un nepatīkamās izjūtas mazinājās.
   Lavinija atviegloti pievērsās atvērtajai dienasgrāmatai.
   – Starp citu, es priecājos, ka tu pie manis iegriezies, Hovard. Es pārskatīju pierakstus, un man ir vēl daži jautājumi.
   – Es tev izstāstīšu visu, mana dārgā, dārgā draudzene. – Viņa balss bija skanīga kā liela zvana skaņas. – Ko tu vēlies uzzināt?
   – Atvaino, ka uzdodu tik personisku jautājumu, tomēr man tas ir jāvaicā. Kā tu uzzināji, ka Selestei ir romāns?
   – Kā to vispār var uzzināt? Bija norādes, ko es sākotnēji ignorēju. Seleste devās iepirkties biežāk nekā iepriekš un atgriezās vēlu, un reizēm viņa neko nenopirka. Reizēm viņa šķita pārāk līksma vai nepacietīga bez iemesla. Ko lai saku? Viņa uzvedās kā iemīlējusies jauniete.
   Lavinija palūkojās augšup un atkal piekala skatienu pulksteņķēdei. Šoreiz novērsties bija vēl grūtāk.
   – Vai es atbildēju uz tavu jautājumu, mana dārgā, dārgā draudzene?
   “Tās ir manas iedomas,” Lavinija sprieda. Hovards necentās ievest viņu transa stāvoklī. “Varbūt man piemetusies kāda nervu kaite?”
   Viņa atkal pievērsās piezīmēm un turpināja iesākto. Lavinija gribēja uzdot vēl vienu jautājumu. To atcerēties viņai izdevās tikai ar pūlēm.
   – Selestes nozagtā senlieta piederēja lordam Benksam, – viņa norādīja. – Vai jūs kādreiz esat tikušies?
   – Nē, mana dārgā draudzene.
   Zelta piekariņi liegi šūpojās.
   – Vai, tavuprāt, Seleste pamanījās viņu satikt?
   – Nevaru to iztēloties. – Hovards sarauca pieri. – Vienīgi tad, ja viņi bija pazīstami, pirms mēs iepazināmies.
   – Tas man nebija ienācis prātā. – Lavinija vairākas reizes piesita tintes pudelei ar spalvas galu. – Interesanti, vai tā viņa uzzināja par rokassprādzi?
   Tuk… Tuk… Tuk…
   – To es nezinu, mana dārgā, dārgā draudzene…
   Lavinija piepeši aptvēra, ka sit spalvu pret tintes pudeli tādā pašā ritmā, kādā šūpojās pulksteņķēdes piekariņi. Viņa aprāvās un steidzīgi nolika spalvu uz galda.
   – Tu centies noskaidrot, kā Seleste uzzināja par senlietu, – Hovards teica.
   – Jā. – Lavinija aizvēra dienasgrāmatu. Viņa pacēla skatienu, bet šoreiz izvairījās no Hovarda, lūkodamās uz gleznu pie istabas pretējās sienas. Viņa centās atstāt domīgu, nevis nepieklājīgu iespaidu.
   Sekoja īss klusuma brīdis. Tad Hovards gandrīz nedzirdami nopūtās un ielika pulksteni atpakaļ kabatā. Viņš sāka soļot pa darbistabu.
   – Visticamāk par rokassprādzi un tās vērtīgumu Selestei pastāstīja viņas mīļākais, – Hovards teica.
   – Ja viņš to visu zināja, kāpēc nenozaga rokassprādzi pats? Zādzība ir bīstama. Kāpēc tas bija jādara Selestei?
   – Lūk, kāpēc: sasodītais neģēlis bija pārāk gļēvs, lai uzņemtos risku un iekļūtu savrupmājā. – Hovarda balss dusmās drebēja. Viņš savilka roku dūrē. – Viņš piespieda manu Selesti darīt bīstamo darbu. Viņš viņu izmantoja un pēc tam nogalināja.
   – Man ir ļoti žēl, Hovard. Es saprotu, ka tev ir grūti.
   – Piedod. Tu gribi man palīdzēt, bet ikreiz, kad iedomājos par to briesmoni, kurš viņu nožņaudza, es nespēju valdīt pār sevi.
   – Es saprotu.
   – Lūdzu, ļauj man saņemties. – Hovards strauji pagriezās un sāka aplūkot netālu esošajā plauktā salikto grāmatu muguriņas.
   Pēc mirkļa viņš sapņaini pasmaidīja.
   – Redzu, ka tu joprojām interesējies par dzeju.
   Lavinija jutās ļoti atvieglota, jo nebija spiesta izvairīties no Hovarda skatiena.
   – Emelīna apgalvo, ka tā ir romantiķa īpašība.
   – Tev dzīvē ir trūcis romantikas, vai ne, mana dārgā?
   – Viņa zemajā balsī jautās izpratne un līdzjūtība.
   – Es tā neteiktu. – Viņa centās runāt bezrūpīgi. – Mans vīrs bija dzejnieks. Viņš bija ļoti romantisks.
   – Atceros, kā tikāmies jūsu kāzās. – Piepeši Hovards pagriezās un ielūkojās Lavinijai acīs. – Tobrīd man nelikās, ka viņš ir tev piemērots, bet es nedrīkstēju par to izteikties. Tu izskatījies ļoti laimīga.
   – Es biju laimīga. Līdz noteiktam brīdim. – Lavinija instinktīvi pieskārās sudraba kulonam. Viņa juta, ka atkal izbēgusi no slazda.
   – Man ir ļoti žēl, ka viņš pāragri nomira no drudža. Tev noteikti bija ļoti smagi, jo tas notika neilgi pēc tavu vecāku nāves.
   – Hovard, mums vajadzētu turpināt apspriest Selestes slepkavību. Mums nav laika kavēties atmiņās.
   – Vai tev pietrūkst mesmerista darba, mana dārgā? – viņš ierunājās neparasti maigā balsī. – Tev piemita lielas dotības. Patiesību sakot, tu biji satriecoša. Gadiem ejot, tavas spējas noteikti ir augušas. Kāpēc tu atteicies no mesmerista profesijas?
   – Šis nav laiks un vieta…
   Viņa apklusa, izdzirdējusi pazīstamus soļus gaitenī. Pēc mirkļa darbistabas durvis strauji atvērās. Tobiass uzmeta Lavinijai īsu skatienu un uzreiz pievērsās Hovardam.
   – Atvainojos, ja iztraucēju privātu sarunu, – viņš teica.
   Tobiasa balss tonis liecināja, ka viņš nejuta itin nekādu nožēlu. Lavinijai pat šķita, ka viņš ir pārskaities.
   – Nieki, – Hovards laipni atbildēja, – mēs apspriedām izmeklēšanu.
   – Skaidrs. – Tobiass palūkojās uz Laviniju. – Mums ir norunāta tikšanās.
   – Tiešām? Es neatceros… – Ieraudzījusi Tobiasa sejas izteiksmi, viņa apklusa un ar pūlēm izmocīja pieklājīgu smaidu. Klients nedrīkstēja zināt, ka starp abiem izmeklētājiem valda spriedze. – Jā, protams. Tikšanās. Es par to piemirsu, ser. Hovard, atvaino, bet mums ar Mārča kungu ir jādodas svarīgās darīšanās saistībā ar tavu lietu.
   Hovards vilcinājās un vēroja pārmaiņus vienu un otru izmeklētāju. Īsu brīdi Lavinijai šķita, ka viņš ietiepsies. Beigu beigās Hovards palocīja galvu.
   – Jā, protams. – Viņš uzmeta Tobiasam neizdibināmu skatienu un izgāja gaitenī. – Ceru, ka jūs pie pirmās izdevības ziņosiet par pozitīviem rezultātiem.
   Tobiass klusēja, līdz namdurvis atvērās un aizvērās. Tikai tad viņš pievērsās Lavinijai. Viņš pārgāja pāri darbistabai, nolika rokas uz Lavinijas galda un paskatījās uz viņu tā, ka pār kauliem pārskrēja tirpas.
   – Tev ir jāapsola, – viņš teica tikpat aukstā balsī, kāda bija viņa sejas izteiksme, – ka nekad vairs nepaliksi divatā ar Hadsonu.
   – Kā, lūdzu? Ko tu… – Viņa šausmās ieelsās, jo Tobiass apgāja apkārt galdam un uzrāva viņu kājās. – Kā tu uzdrīksties! Tūlīt pat laid mani vaļā!
   – Lavinija, apsoli man.
   – Kāpēc lai es kaut ko tādu apsolītu? – viņa izmeta. – Tu ļoti labi zini, ka Hovards ir mans sens draugs. – Sens, dārgs draugs.
   – Es negribu, lai jūs paliekat divatā.
   – Viņš ir džentlmenis.
   – Iespējams, ka viņš ir slepkava.
   – Es tam neticu.
   – Pat ja viņš nenogalināja savu sievu, man nepatīk tas, kā viņš uz tevi skatās.
   Lavinija pavēra muti, lai kārtējo reizi aizstāvētu Hovardu. Tomēr viņa apklusa, jo atcerējās nepatīkamās izjūtas pirms dažām minūtēm, kad Hovards viņu paralizēja ar savu neizdibināmo skatienu. Patiesībā Lavinija vairs negribēja palikt ar Hovardu divatā, kaut gan pati nezināja, kāpēc.
   – Apsoli man, Lavinija.
   – Nu labi, – viņa pikti nomurmināja. – Ja tu mani palaidīsi vaļā un rimsies, es apsolīšu vairs nepalikt ar viņu divatā. Jebkādas sarunas ar Hovardu tiks veiktas vēl kāda cilvēka klātbūtnē. Vai ar to tev būs gana?
   – Nē. Es būtu līdz galam apmierināts tikai tad, ja tu atteiktos no šīs lietas un nekad vairs nesazinātos ar Hovardu. Tomēr es zinu, ka tas nenotiks, tāpēc pagaidām pietiks ar tavu solījumu nepalikt ar viņu divatā.
   – Jā, jā, labi.
   Tobiass nolaida Laviniju zemē.
   – Pietiek šo blēņu! – Viņa sakārtoja kleitu un matus. – Mums ir jāstrādā.
   Viņš vērās sievietē ar tumšu, melanholisku skatienu.
   – Krekenbērns man šopēcpusdien atklāja ļoti interesantus faktus, – Tobiass turpināja. – Izrādās, ka abiem džentlmeņiem Bātā, kurus Seleste norādīja kā savus klientus, ir nozagtas vērtīgas dārglietas.
   Lavinija sarauca pieri.
   – Vai tās ir senlietas?
   – Nē. Katrā ziņā nekas neliecināja par to, ka dārglietas ir antīkas, tikai dārgas. Briljantu auskari un dārgakmeņu kaklarota.
   – Ak Dievs! – Lavinija atslīdēja atpakaļ krēslā. – Seleste patiešām bija dārglietu zagle. Interesanti, kāpēc viņa nolēma zagt senlietas?
   – Tas ir labs jautājums. Mana pieredze liecina, ka profesionāli zagļi specializējas noteiktu priekšmetu zādzībās. Tomēr šobrīd tas nav būtiski. Šī informācija mums ļauj izmantot citādu pieeju.
   – Ko tu ar to gribi teikt?
   – Es domāju, ka Hadsons un viņa sieva bija sadarbības partneri, tā teikt, ģimenes biznesā.
   Lavinija pārskaitās.
   – Ko? Tu apgalvo, ka Hovards ir dārglietu zaglis?
   – Es uzskatu, ka tas ir ļoti iespējams.
   – Vispirms tu viņu apsūdzi slepkavībā un tagad zādzībā. Tas ir briesmīgs apvainojums. Ser, jūsu personīgās jūtas atstāj iespaidu uz jūsu lēmumiem.
   – Bet ja man ir taisnība, – viņš klusā balsī paskaidroja, – ja Seleste un Hovards Hadsons kopīgi veica zādzības, tad parādās vēl viens slepkavības motīvs.
   – Nesaskaņas zagļu starpā? Tu domā, ka Hovards nogalināja sievu nevis nodevības dēļ, bet tādēļ, ka viņa pievāca senlietu? Blēņas. – Lavinija sievišķīgi nošņaukājās. – Es atsakos pat apdomāt iespēju, ka Hovards nogalināja savu sievu.
   Tobiass klusēja un ilgi skatījās uz viņu.
   – Nu? – Lavinija sarauca pieri. – Kas ir?
   – Tu nenoliedzi iespēju, ka Hadsons ir zaglis.
   Viņa nopūtās un atslīga dziļāk krēslā.
   – Vai tu esi pārliecināts, ka dārglietas Bātā tika nozagtas?
   – Pilnīgi pārliecināts, kaut gan man nav pieradījumu. Tomēr Krekenbērna teiktajam gandrīz vienmēr var uzticēties.
   Lavinija izklaidīgi virpināja pirkstos spalvu un centās bezkaislīgi analizēt dzirdēto.
   – Jāatzīst, ja Seleste aktīvi nodarbojās ar zādzībām, ir ļoti ticams, ka Hovards vismaz kaut ko nojauta.
   – Visticamāk, viņš pats bija iesaistīts zādzībās.
   – Tad kāpēc viņš riskēja un nolīga mūs?
   – Viņš negribēja nolīgt mūs. Viņš gribēja nolīgt tevi, jo Medūzas rokassprādze ir pazudusi, un viņš grib to atrast. – Tobiass sarauca pieri. – Jebkurā gadījumā Hadsons droši vien uzskata, ka nerīkojas riskanti.
   – Ko tu ar to gribi teikt?
   – Padomā, Lavinija. Hadsons nevērsās policijā, viņš nāca pie tevis – senas paziņas, kura ir par viņu labās domās, pie dārgas draudzenes no pagātnes, kura nemūžam neiedomātos, ka viņš ir slepkava vai zaglis.
   Lavinija sarāvās un rūpīgi nolika spalvu uz tintes preses.
   – Es joprojām neesmu pārliecināta. Ir pilnīgi iespējams, ka slepkavību un zādzību var izskaidrot citādi. Nabaga Hovards!
   – Nudien, nabaga Hovards. – Tobiass izskatījās uzjautrināts. – Viņam nepaveicās, jo, nolīgstot tevi, komplektā nācu arī es.

Deviņpadsmitā nodaļa

   Tobiasa noskaņojums neuzlabojās, kad viņš pēc neilga laika ieradās savās mājās un ieraudzīja darbistabas krēslā atlaidušos Entoniju. Viņam blakus uz galda atradās trīs ceturtdaļas atdzisuša laša un kartupeļu pīrāga, kas straujā tempā nozuda Entonija mutē.
   – Cerams, tu šeit atrodies tāpēc, lai nodotu man svarīgu informāciju. – Tobiass piegāja pie galda un apsēdās krēslā. – Vai atradi sulaini?
   – Vēl ne. – Entonijs norija lielu pīrāga kumosu un nolika šķīvi un dakšiņu malā. Viņš aplūkoja savu mirdzoši tīro zābaku purngalus. – Viens kaimiņš apgalvoja, ka Fičs kopš atlaišanas pavada daudz laika spēļu zālēs. Es rīt turpināšu meklējumus.
   – Mums nav daudz laika. – Tobiass piesita tintes presei. – Es gribu viņu atrast pēc iespējas drīzāk.
   – Tas nav tik vienkārši. Fičs neatgriežas mājās, un es pat nezinu, kā viņš izskatās.
   – Uzņemies iniciatīvu. Aptaujā kādu paziņu un noskaidro, kā Fičs izskatās. Parunā ar ielas puikām, noskaidro, kādām spēļu zālēm viņš dod priekšroku. Pie velna, Tonij, tu pats gribēji kļūt par izmeklētāja palīgu! Es tev iesaku trenēties.
   – Es visu laiku intervēju prostitūtas netālu no viesu nama, kur apmeties Oskars Pelings.
   Tobiass sarauca pieri.
   – Kādi rezultāti?
   – Nekādi.
   – Citiem vārdiem sakot, nekas nevirzās uz priekšu, vai ne? Es tev iesaku turpināt izmeklēšanu. Tas būs noderīgāk nekā Vitbija pieliekamā tukšošana.
   – Es tikai gribēju ātri iekost. – Entonijs īgni skatījās uz viņu no krēsla dziļumiem. – Pie velna, kas tev lēcies? Vai tu atkal saķīvējies ar Leika kundzi?
   – Manas attiecības ar Laviniju nav tava darīšana.
   – Protams, ka nav. Nesaprotu, kāpēc to jautāju.
   Tobiass trieca plaukstu pret tintes presi.
   – Es pirms neilga laika iegāju viņas darbistabā un ieraudzīju tur Hadsonu.
   – Ak tā…
   – Ko tas nozīmē?
   – Neko. Tagad es saprotu, kas tevi tā sadusmoja. – Entonijs pacēla uzacis. – Tev mūsu klients diez ko nepatīk, vai ne?
   – Es viņam neuzticos. Viņš ir mesmerists, kurš, iespējams, nogalināja savu sievu. Esmu pārliecināts, ka viņš kaut ko perina un grib iesaistīt arī Laviniju. Un viņa nesaprot, ka draud briesmas.
   – Vai vēlies padomu?
   – Nē, paldies. Tavi padomi attiecībā uz lēdiju savaldzināšanu izrādījās nekam nederīgi.
   Entonijs noklepojās.
   – Labi, varbūt tu man vari dot padomu?
   – Par ko tu runā?
   – Es šodien ierados te, jo gribēju aprunāties ar gados vecāku, gudrāku vīru, kurš ir pieredzējis un var palīdzēt atrisināt piņķerīgu situāciju, kādā esmu iekūlies.
   – Nolādēts, tu apsolīji, ka neiesi pie spēļu galdiem! Ja esi ķēries pie azartspēlēm, tad tev nāksies izķepuroties no purva pašam.
   – Nomierinieties, ser! Es neesmu pazaudējis naudu spēlēs. Ja neesi pamanījis, visu manu brīvo laiku aizņem darbs.
   Tobiass aptvēra, ka vēl nekad iepriekš nav dzirdējis Entoniju tā runājam.
   – Kas noticis? – viņš klusā balsī jautāja.
   – Emelīna.
   – Nolādēts, es jau baidījos, ka tā būs! – Tobiass atlaidās krēslā, atbalstīja papēžus uz galda stūra un savija kopā pirkstus. – Vakar pēc aiziešanas no Benksa savrupmājas kaut kas notika, vai ne?
   – Protams, ka notika. Es tev jau visu izstāstīju. – Entonijs pielēca kājās un soļoja pa istabu. – Emelīnu gandrīz sabrauca kariete. Viņa varēja gūt ievainojumus, nopietnus ievainojumus.
   – Emelīnas teiktais radīja iespaidu, ka briesmas draudēja tev un zēnam.
   – Arī viņai draudēja briesmas, bet viņa pati to nesaprot.
   Tobiass nopētīja savus pirkstu galus.
   – Mēs bijām vienisprātis, ka īstais kučiera nolūks bija nodot ziņu, nevis kādu noslepkavot.
   – Mēs ne par ko nevaram būt droši, kur nu vēl par kučiera nolūkiem. – Entonija žoklis bija tik saspringts, it kā būtu izkalts tēraudā. – Tobias, es atdotu visu, lai pavadītu piecas minūtes kopā ar to nelieti.
   – Saprotu.
   – Jāatzīst, ka tikai vakar pirms gulētiešanas es pilnībā aptvēru, kas noticis. Nespēju aizmigt gandrīz līdz rītausmai. Es blenzu griestos un domāju par to, kas varēja notikt. – Entonijs pavicināja roku. – Ja nu kučieris nesavaldītu zirgus? Ja nu Emelīna kristu panikā tāpat kā puisēns? Ja nu viņa stāvētu sastingusi karietes ceļā? Zirgi būtu viņu sabradājuši.
   – Par laimi, Emelīnas jaunkundze prot nekrist panikā sarežģītās situācijās, tāpat kā viņas tante.
   – Kad man beidzot izdevās aizmigt, es redzēju murgus, – Entonijs murmināja. – Visos sapņos es nespēju izglābt Emelīnu no karietes riteņiem.
   Tobiass domāja par murgiem, ko mēdza redzēt kopš satikšanās ar Laviniju.
   – Man pašam mēdz būt šādi nepatīkami sapņi.
   – Šorīt, kad jūs ar Leika kundzi un Dava kundzi gājāt izprašņāt Veilu, es runāju ar Emelīnu. Es viņai ieteicu atmest domu par sekošanu tantes pēdās.
   – Ak tā? – Tobiass nocēla zābakus no galda un piecēlās kājās. Viņš piegāja pie galdiņa, lai aplūkotu atlikušo laša un kartupeļu pīrāgu. – Es nojaušu, ko viņa atbildēja.
   – Emelīna saniknojās. Viņa atteicās pat apdomāt manus vārdus. Viņa paziņoja, ka man nav tiesību pieņemt lēmumus viņas vietā un jaukties viņas dzīvē.
   – Nudien? – Tobiass paņēma nazi un nogrieza krietnu pīrāga gabalu. – Kāds pārsteigums!
   Entonijs apstājās un draudīgi palūkojās uz Tobiasu, kurš iekodās sāļajā pīrāgā.
   – Vai tu mani izsmej?
   – Es tev no sirds jūtu līdzi, – Tobiass murmināja ar pilnu muti.
   – Nolādēts! – Entonijs iegremdēja pirkstus matos. – Manuprāt, tev mani pārdzīvojumi šķiet smieklīgi un ironiski, jo es tev daudzas reizes ieteicu neizturēties valdonīgi pret Leika kundzi.
   Tobiass neatbildēja. Viņš nokoda vēl vienu pīrāga gabalu. Vitbijs bija lielisks pavārs. Patiesībā viņam labi padevās viss. Vitbijs pildīja virssulaiņa, pavāra, sulaiņa un reizēm arī ārsta pienākumus, un prata apģērbties elegantāk par lielāko daļu augstākās sabiedrības džentlmeņu, tostarp arī pašu Tobiasu.
   – Ja tas ko maina, – Entonijs murmināja, – es atzīstu, ka tagad daudz labāk izprotu tavu attieksmi pret Leika kundzes riskanto uzvedību.
   – Ir patīkami apzināties, ka tu saproti un novērtē manu attieksmi.
   – Vai tev ir kāds noderīgs padoms?
   – Protams, ka ir. – Tobiass pasniedza Entonijam šķīvi. – Ieēd vēl pīrāgu! Tas ir ļoti labs. Manuprāt, puravi ir tieši laikā. Kad būsi paēdis, turpini meklēt Benksa sulaini un pļāpāt ar palaistuvēm.
   Entonijs negribīgi paņēma šķīvi. Viņš paskatījās uz pīrāgu kā uz alķīmiķa trauku.
   – Emelīnas jaunkundzes dēļ es sajukšu prātā, vai ne?
   – Visticamāk, jā. Tomēr tu neesi vienīgais pamuļķis. Man ir lemts tāds pats liktenis Leika kundzes dēļ.
   – Emelīna, vai kaut kas noticis? – Lavinija nolika rakstāmspalvu un aplūkoja brāļa meitas noskumušo seju. – Darāmais nemaz nevirzās uz priekšu. Tu esi sliktā noskaņojumā kopš vakardienas. Vai tu domā par negadījumu ar karieti?
   Emelīna nolika malā papīra lapu, kurā pārrakstīja iespaidus no sarunām ar Benksa savrupmājas kalpotājiem. Viņa pievērsa Lavinijai satrauktu skatienu.
   – Savā ziņā jā, – viņa atzina.
   – Tā jau domāju. Tu neesi izgulējusies, vai ne? Brokastīs tu izskatījies bāla.
   Emelīna savilka lūpas skumjā izteiksmē.
   – Vai tas ir pieklājīgs veids, kā pateikt, ka šodien izskatos slikti?
   – Es esmu vainīga. Tev vajadzēja iedzert lāsi šerija pirms miega.
   – Kamēr jūs ar Dava kundzi un Mārča kungu intervējāt lordu Veilu, pie manis ieradās Entonijs.
   Lavinija sarauca pieri.
   – Entonijs bija šeit, mājā? Vai Čiltona kundze arī bija šeit?
   – Viņa bija šeit. Tomēr Entonijs neienāca mājā. Viņš man piedāvāja pastaigāties parkā.
   Laviniju pārņēma panika. Viņa atsauca atmiņā “pastaigas” parkā kopā ar Tobiasu un nobālēja.
   – Kā viņš to uzdrīkstējās? Ko viņš ir iedomājies? Vai tāpēc tu esi nomākta? Es pieprasīšu, lai Tobiass ar viņu nopietni parunā.
   Emelīna saviebās.
   – Neuztraucies, mēs tikai pastaigājāmies publiskā parka daļā. Mēs nenozudām uz stundu, kā to mēdzat darīt jūs ar Mārča kungu.
   Tagad Lavinija piesarka. Viņa noklepojās.
   – Mēs ar Mārča kungu tā darām, jo mūsu vecumā ilgas pastaigas svaigā gaisā dod daudz enerģijas.
   – Nudien.
   Lavinija samiedza acis.
   – Kāpēc saruna ar Entoniju tevi nomāc?
   – Viņš sāk līdzināties Mārča kungam.
   – Kā, lūdzu? Kādā ziņā?
   – Viņš teica, ka man nevajadzētu sekot tavam piemēram un izvēlēties izmeklētāja profesiju.
   – Skaidrs. – Lavinija prātoja. – Kāpēc viņš, tavuprāt, tā teica? Viņš rada saprātīga, moderna jaunieša iespaidu.
   – Manuprāt, viņu satrauca negadījums ar karieti.
   – Interesanti. Es nenojautu, ka Entonijam ir tik vāji nervi. Vakar pēcpusdienā, kad jūs atgriezāties, Entonijs šķita tikpat savaldīgs kā Tobiass stresa situācijās.
   – Viņu nesatrauca paša nokļūšana aci pret aci ar briesmām, kaut gan man tas bija nepatīkami, – Emelīna paskaidroja. – Vakardien Entonija iztēle nomāca viņa veselo saprātu. Viņš sev iestāstīja, ka man draudēja briesmas un ka tikai veiksmes dēļ es netiku savainota.
   – Skaidrs.
   – Viss notikušais ir Entoniju satraucis, un viņš ieņēma prātā, ka man vajadzētu izvēlēties citu karjeru.
   – Skaidrs, – Lavinija atkārtoja neitrālā tonī.
   – Man nācās paciest nogurdinošu lekciju par to, kā nedrīkstu pakļaut sevi briesmām. Entonijs melsa arī par lēdijām piemērotu darbu. Beigās man pietrūka pacietības un es pateicu, ko domāju par viņa uzbāzību. Es atvadījos no Entonija un pametu viņu parka vidū.
   – Skaidrs. – Lavinija atbalstīja rokas pret galdu un piecēlās kājās. – Vai iedzersim nedaudz šerija?
   Emelīna sarauca pieri.
   – Es no tevis gaidīju vairāk iedvesmas. Galu galā tu esi pieredzējusi sieviete, kurai ir bijušas daudzas darīšanas ar vīriešiem. Vai šerijs ir vienīgais, ko vari piedāvāt?
   – Ja tev vajadzīga iedvesma, tev jālasa Šekspīrs, Volstonkrafts vai kāds reliģisks traktāts. Kad runa ir par tādiem džentlmeņiem kā Mārča kungs un Sinklēra kungs, neko vairāk par šeriju es nevaru piedāvāt.
   – Ak tā…
   Lavinija atvēra šerija bāru. Viņa izņēma karafi, salēja dzērienu divās glāzēs un vienu pasniedza Emelīnai.
   – Viņi grib labu.
   – Jā. – Emelīna iedzēra malciņu šerija un uzreiz kļuva domīga. – Jā, tā ir.
   Lavinija nogaršoja savas glāzes saturu un centās sakārtot domas par vīriešiem.
   – Mana pieredze liecina, – viņa nesteidzīgi iesāka, – ka džentlmeņi kļūst saspringti un reizēm arī pārlieku nervozi situācijās, kuras nespēj kontrolēt. Sevišķi spilgti tas izpaužas gadījumos, kad iesaistītas lēdijas, par kurām viņi jūtas atbildīgi.
   – Saprotu.
   – Viņi savu nervu lēkmju iespaidā izsaka valdonīgus rājienus un pavēles un visā visumā izturas uzbāzīgi.
   Emelīna iedzēra vēl vienu šerija malku un viedi palocīja galvu.
   – Tas ir ļoti kaitinošs ieradums.
   – Tā ir, tomēr tāda ir vīriešu daba. Tagad tu, domājams, saproti, kāpēc Mārča kungs mēdz mani izvest no pacietības.
   – Jāatzīst, tagad man viss ir skaidrs. – Emelīna papurināja galvu. – Nebrīnos, ka jūs bieži ķīvējaties. Es jau nojaušu, ka mums ar Entoniju būs vēl daudzi šādi strīdi.
   Lavinija pacēla glāzi:
   – Tosts!
   – Par ko?
   – Par kaitinošiem džentlmeņiem. Jāatzīst, ka viņi ir ļoti interesanti.

Divdesmitā nodaļa

   Nākamajā pēcpusdienā vārgie saules stari pagaisa miglā, kas nolaidās pār pilsētu. Tā gandrīz pielika punktu patīkamajai dienai brīdī, kad Lavinija ieradās Tredlova antikvariātā. Viņa apstājās pie ieejas durvīm, ielūkojās veikalā caur logiem un redzēja, ka lampa nav ieslēgta. Veikala telpas bija tumšas.
   Viņa atkāpās un aplūkoja veikala augšstāva logus. Aizkari bija cieši aizvilkti. Gar biezo aizkaru malām nespīdēja gaisma.
   Lavinija paraustīja durvis. Tās bija atvērtas. Viņa iegāja nedabiski klusajā veikalā.
   – Tredlova kungs? – Viņas balss atbalsojās pret putekļainām statujām un vitrīnām. – Es saņēmu jūsu ziņu un nekavējoties atnācu.
   Tredlova īsā, mīklainā zīmīte tika nogādāta pie virtuves durvīm tikai pirms stundas: “Man ir jaunumi attiecībā uz relikviju, kas interesē mūs abus.”
   Tobrīd Lavinija mājās bija viena. Čiltona kundze aizgāja iegādāties zivis. Emelīna meklēja cimdus, ko vilkt Dava kundzes ballē.
   Lavinija netērēja laiku. Viņa paņēma mēteli un cepuri un nekavējoties devās ceļā. Uz ielām bija maz kariešu, tomēr Lavinijai izdevās vienu atrast. Diemžēl satiksme bija ļoti intensīva. Kad viņa beidzot nokļuva piebāztajā ielā pie Tredlova veikala, šķita pagājusi vesela mūžība.
   Viņa cerēja, ka Tredlovs joprojām gaida, ir aizvēris veikalu un devies uz tuvāko kafejnīcu.
   – Tredlova kungs? Vai jūs esat šeit?
   Veikalā valdīja nepatīkams klusums. Ja Tredlovs izietu no veikala vai dotos augšstāvā, viņš noteikti aizslēgtu ārdurvis.
   Edmunds Tredlovs bija vīrs gados. Pēc Lavinijas rīcībā esošās informācijas, viņš dzīvoja viens. Abu pēdējā tikšanās reizē Tredlovs bija vesels, tomēr vīrietim viņa vecumā varēja rasties dažādi veselības traucējumi. Lavinija gara acīm redzēja, kā veikalnieks guļ uz grīdas pēc triekas lēkmes. Iespējams, viņš nokritis pa kāpnēm. Varbūt viņam bijusi sirdslēkme.
   Pār Lavinijas muguru pārskrēja aukstas tirpas. Viņa ar visu savu būtību juta, ka noticis kaut kas slikts.
   Vispirms bija jāpārmeklē veikala plašā noliktava. Tā bija trīs reizes lielāka par apmeklētāju zāli, un tajā Tredlovs glabāja savas visvērtīgākās senlietas.
   Lavinija metās pie garās letes apmeklētāju zāles aizmugurē, nogriezās ap stūri un satvēra smagos, tumšos aizkarus, kas aizklāja ieeju noliktavā.
   Viņa pavilka aizkaru malā un ielūkojās neapgaismotajā telpā. Caur šauro logu augstu sienā nāca tik maz gaismas, ka tajā varēja saskatīt tikai statuju, mākslinieciski veidotu kolonnu un akmens sarkofāgu apveidus.
   – Tredlova kungs?
   Atbildes nebija. Lavinija meklēja sveci, ieraudzīja nelielu metāla svečturi uz letes un steigšus aizdedzināja degli.
   Turēdama svečturi priekšā, viņa iegāja noliktavā. Jutīgo vieto starp lāpstiņām skāra ledusauksti pirksti, un viņa nodrebēja.
   Aiz aizkara skatam pavērās ēnās tītās kāpnes, kas veda uz augšstāvu. Lavinija nolēma doties augšup pēc tam, kad būs pārliecinājusies, ka Tredlova šeit nav.
   Lavinijai pretī slējās šķietami necaurejama kastu, kārbu un akmens statuju siena. Viņa piespieda sevi turpināt ceļu ēnās, juzdama seno dievu un dieviešu skarbos, necilvēcīgos skatienus. Ceļu šķērsoja salauzti, raupji tēsti kapakmeņi. Lavinija pakāpās malā un nonāca aci pret aci ar noliekušos Afrodīti, kurai trūka roku.
   Viņa pagāja garām lielām Romas imperatoru statujām, kuru vecās, neglītās galvas bija piestiprinātas eleganti atveidotiem jaunu grieķu sportistu augumiem, un sadūrās ar milzīgu akmens frīzi. Sveces liesma izgaismoja zirgu mugurās sēdošus kareivjus, kuri uz mūžīgiem laikiem bija iesprostoti asiņainā kaujā. Izmisums un niknums vīru sejās atbalsojās viņu zirgu savilktajos augumos un pakavu cirtienos.
   Lavinija novērsās no frīzes un atrada ceļu urnu un ar orģiju attēliem izrotātu vāžu labirintā. Aiz tām pret sienu balstījās guloša hermafrodīta statuja. Pa kreisi ēnās slējās liels kentaurs.
   Viņa ieraudzīja pavērtas durvis un strauji ievilka elpu. Kad Tredlovs izrādīja Lavinijai veikala telpas, viņš jo sevišķi lepojās ar savu seifu. Tā bija rūpīgi nocietināta akmens istaba – sākotnējā viduslaiku nama sastāvdaļa.
   Kad Tredlovs ievācās uz dzīvi namā, viņš bija sajūsmā par nocietināto istabu. Viņš to izmantoja kā lielu seifu, kur glabāja mazas un vērtīgas senlietas. Tā kā istabas durvis bija aprīkotas ar iekšpusē aizveramu bultu, tā sākotnēji bija paredzēta kā ieeja slepenā tunelī, pa kuru nama īpašniekam aizbēgt no ienaidniekiem. Tomēr apakšzemes eja jau sen bija nosprostota ar akmeņiem.
   Tredlovs durvju ārpusē uzstādīja smagu dzelzs slēdzeni. Atslēgu viņš vienmēr nēsāja līdzi.
   Lavinija nosprieda, ka seifam jābūt aizslēgtam. Tredlovs to nemūžam neatstātu vaļā, vismaz ne pēc paša gribas.
   Viņa devās nocietinātās istabas virzienā un atsita kājas īkšķi pret vienu no trim bronzas kājām, uz kurām balstījās grezni izrotāta romiešu ogļu panna.
   Apslāpējusi sāpju kliedzienu, viņa palūkojās lejup. Sveces liesma izgaismoja vairākas tumša šķidruma lāses uz grīdas. Tās laistījās, tātad vēl nebija izžuvušas.
   “Tas ir ūdens,” Lavinija nodomāja. “Tēja vai izliets alus.”
   Tomēr viņa zināja, ka tas nav ne ūdens, ne tēja, ne alus. Uz grīdas bija apžuvušas asins lāses.
   Asins pēdas veidoja šaušalīgu taciņu, kas piepeši aprāvās pie akmens sarkofāga malas. Zārka vāks atradās savā vietā un slēpa tā saturu.
   Lavinija nedroši pastiepa roku, lai pieskartos grīdai ar cimdoto pirkstu galiem. Tad viņa sadzirdēja nepārprotamu griestu dēļu čīkstoņu.
   Viņu pārņēma spēcīgas bailes. Viņa izslējās tik spēji un neveikli, ka zaudēja līdzsvaru. Lavinija panikā izstiepa roku, lai pieturētos pie tuvākā priekšmeta – vīrieša statujas dabiskā lielumā. Statujai rokā bija zobens. Otrā rokā bija atbaidošs priekšmets.
   Persejs turēja nocirsto Medūzas galvu.
   Īsu, šaušalīgu mirkli Lavinija nespēja kustēties. Šķita, ka Gorgonas acis viņu piekaļ pie grīdas. Radījuma neatlaidīgais skatiens patiešām bija hipnotizējošs. Čūskām līdzīgās matu cirtas, kas vijās ap radījuma akmens seju, sveces gaismā šķita biedējoši īstas.
   Šausminošajā klusumā atkal iečīkstējās koka dēļi. Soļi. Tieši virs galvas. Augšstāvā kāds tuvojās kāpnēm, kas veda lejup. Lavinija bija pārliecināta, ka tas nav Edmunds Tredlovs.
   Čīkstoņa turpinājās.
   Tagad iebrucējs soļoja apņēmīgi. Viņa soļi kļuva straujāki. Cilvēks augšstāvā zināja, ka namā ir Lavinija. Viņš noteikti dzirdēja, kā viņa sauca Tredlovu.
   Vēl viena baiļu šautra atbrīvoja Laviniju no akmens Medūzas skatiena varas. Viņai bija jāizkļūst ārā. Iebrucējs drīz iznāks uz kāpnēm. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau būs nocietinātajā istabā. Viņa nevarēja pietiekami ātri nokļūt līdz aizkaram, kas atdalīja noliktavu no apmeklētāju zāles, lai aizbēgtu pa ārdurvīm.
   Atlika tikai pagalma puses durvis, pa kurām Tredlovs saņēma relikviju un senlietu kravas. Lavinija apcirtās apkārt, turēdama sveci augstu gaisā, un pārlūkoja ēnas. Aiz bronzas un akmens statuju meža un kastu un kārbu kalniem viņa ieraudzīja pretējo sienu.
   Lavinija devās uz priekšu pa šauru celiņu starp vairākiem iespaidīgiem kapakmeņiem. Pusceļā viņa palūkojās pār plecu un ieraudzīja sveces liesmu pie griestiem blakus kāpnēm. Viņu pārņēma izmisums. Iebrucējs jau bija ienācis telpā. Ja Lavinija redzēja iebrucēja sveci, viņš varēja saskatīt Lavinijas sveces liesmu.
   Viņa saprata, ka nenokļūs līdz pagalma durvīm laikus.
   Vienīgais glābiņš bija nocietinātā istaba. Ja viņai izdotos iekļūt iekšā un aiztaisīt smagās durvis, viņa būtu drošībā.
   Lavinija steidzās uz mazās telpas pusi, nepūlēdamās apslāpēt soļu troksni. Viņa apstājās pie nocietinātās istabas sliekšņa, jo, ieraugot istabas patiesos izmērus, zaudēja drosmi.
   Viņai nepatika mazas, šauras telpas. Patiesībā viņai tās riebās.
   Smago, neatlaidīgo soļu troksnis lika pārdomāt. Lavinija pēdējo reizi atskatījās. Vajātāju aizsedza statuju un kastu kaudzes, tomēr viņa sveces liesma bija labi redzama. Kad viņš tuvojās, liesma lēkāja un apspīdēja briesmoņu un dievu sejas.
   Lavinija dziļi ievilka elpu, iegāja šaurajā nocietinātajā istabā, satvēra dzelzs rokturi un no visa spēka vilka.
   Pagāja vesela mūžība, līdz smagais koka panelis aizvērās. Īsu, šaušalīgu mirkli viņa domāja, ka durvis ir iestrēgušas un cerību vairs nav.
   Tomēr durvis spokaini ievaidējās un aizcirtās. Sveces liesma pēdējo reizi noraustījās, apspīdēdama senus metāla un stikla priekšmetus, un apdzisa uz visiem laikiem. Telpā bija tumšs kā kapā. Lavinija ar drebošām rokām sataustīja un aizcirta durvju dzelzs bultu. Draudīgi šķindēdama, tā ieslīdēja vietā.
   Lavinija aizvēra acis un piespieda ausi pie durvju biezā koka paneļa. Viņa cerēja, iebrucējs sapratīs, ka netiek viņai klāt, un centīsies pēc iespējas ātrāk tikt projām. Pēc tam viņa izies ārā no šī drausmīgā, mazā kambara.
   Viņa dzirdēja, kā dzelzs noskrapst gar dzelzi.
   Pēc mirkļa Lavinija šausmās aptvēra, kas noticis. Iebrucējs ielika slēdzenē Tredlova atslēgu un to pagrieza.
   Viņš negrasījās izdabūt Laviniju no slēptuves, bet gan ieslēdza sievieti mazajā, tumšajā telpā, kas nebija lielāka par senu romiešu sarkofāgu.
   Abi vīri iznāca no miglas. Viņu garie, melnie mēteļi bija atpogāti, un smagais audums plīvoja gar nospodrinātajiem zābakiem. Viņu sejas slēpa cepuru malas un ēnas, kas kļuva arvien tumšākas.
   – Mēs jūs gaidījām, Fiča kungs, – klusā balsī ierunājās gados vecākais vīrietis. Viņš nedaudz piekliboja, bet sena ievainojuma sekas viņam piešķīra vēl draudīgāku izskatu.
   Otrais vīrietis nerunāja. Viņš turējās aizmugurē un iesānis, vērodams notiekošo un gaidīdams norādījumus. Fičam viņš atgādināja jaunu leopardu, kuru apmāca pieredzējis mednieks.
   No vecākā vīrieša bija jābaidās.
   Sulaini pārņēma šausmas. Viņš spēji apstājās un tramīgi lūkojās apkārt, meklēdams atkāpšanās ceļu. Tāda nebija. Kafejnīca, no kuras viņš pirms vairākām minūtēm iznāca, atradās ielas galā, pārāk tālu, lai tajā rastu patvērumu. Abpus bruģim rēgojās tikai tukšas, aptumšotas durvis.
   – Ko jūs no manis gribat? – Viņš centās radīt apņēmīga un spēcīga vīra iespaidu. Viņam jau bija tāda pieredze. Labam sulainim jāprot izturēties draudīgi.
   Tomēr šajā gadījumā “draudīgi” nebija piemērots vārds.
   – Mēs gribam ar jums parunāt, – teica bīstamais vīrs.
   Fičs norija siekalas. Nācēji bija labi ģērbušies, tātad nebija lielceļa laupītāji. Tomēr ar šo atziņu nepietika, lai nomierinātos. Vecākā vīra sejas izteiksme bija tik biedējoša, ka Fičs gribēja ņemt kājas pār pleciem. Tomēr viņš zināja, ka tālu netiks. Pat ja viņam izdotos aizbēgt no mednieka, jaunais leopards viņu panāktu.
   – Kas jūs esat? – Fičs jautāja. Viņš sadzirdēja bailes paša balsī un sarāvās.
   – Es esmu Mārčs. Tas ir viss, kas jums jāzina. Kā jau teicu, mēs ar pārinieku gribam uzdot jums dažus jautājumus.
   – Kādus jautājumus? – Fičs čukstēja.
   – Jūs vēl nesen bijāt lorda Benksa sulainis. Mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka jūs atlaida bez iepriekšēja brīdinājuma.
   Fiču pārņēma patiesas šausmas. “Viņi zina, ko esmu izdarījis.” Radījums uzzināja par zādzību un uzsūtīja viņam šos vīrus.
   Viņa mute kļuva sausa. Viņš bija pārliecināts, ka neviens nepamanīs priekšmeta pazušanu, tomēr viņš bija pieķerts. Fiča prātā viena pēc otras uzausa vīzijas par sodu. Viņu var izraidīt no valsts vai pat nosūtīt uz karātavām.
   – Mēs gribam zināt, vai jūs paķērāt līdzi kādu vērtīgu priekšmetu, – Mārčs teica.
   “Ar mani ir cauri,” Fičs nodomāja. Cerību vairs nebija, un nebija jēgas noliegt vainu. Mārčs izskatījās pēc tāda cilvēka, kurš vajā noziedzniekus līdz pasaules malai. Tas bija redzams nelieša skatienā.
   Vienīgā iespēja bija cerēt uz leoparda žēlastību un atpirkties.
   – Viņa mani atlaida, pat nesamaksājusi ceturkšņa algu, turklāt neiedeva atsauksmes. – Fičs saļima pret dzelzs margām. – Pēc visām grūtībām, ko piedzīvoju! Es centos, cik spēka, bet Radījumam kalpot nebija viegli.
   – Vai jūs runājat par Raštona kundzi? – Mārčs jautāja.
   – Jā. Divreiz nedēļā, reizēm biežāk, ja viņai uznāca iedvesma. Gandrīz trīs ilgu mēnešu garumā. – Atcerēdamies savus varonīgos centienus, Fičs mazliet atplauka. – Radījums bija prasīgākā darba devēja, kādu jebkad esmu sastapis. Un beigās viņa mani izmeta no mājas bez iepriekšēja paziņojuma, bez atsauksmēm un bez pabalsta. Vai tas ir taisnīgi?
   Pirmo reizi ierunājās jaunākais vīrietis:
   – Kāpēc Raštona kundze jūs atlaida?
   – Viņa sāka regulāri apmeklēt kaut kādu sasodītu mesmeristu, – Fičs saviebās, – un apgalvoja, ka ārsts nomierina nervus labāk nekā es. Kādu dienu viņa atgriezās no mesmerista apmeklējuma un vienkārši paziņoja, ka mani pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi.
   – Tātad viņa jūs atlaida, un jūs nospriedāt, ka viņa ir jums parādā, vai ne? – Mārčs jautāja.
   Fičs pacēla plaukstu, lūgdams medniekam būt saprotošam.
   – Tas nebija godīgi! Tāpēc es paņēmu to nolādēto tabakdozi. Patiesību sakot, es domāju, ka neviens nepamanīs tās pazušanu. Benkss to neizmantoja jau gadu un noteikti neizmantos arī turpmāk.
   Mārčs samiedza acis.
   – Jūs pievācāt tabakdozi?
   – Tā stāvēja atvilktnē viņa gaišības ģērbtuvē ļoti ilgi. Kurš būtu domājis, ka viņa vispār zina par tādas tabakdozes esamību, kur nu vēl par tās pazušanu?
   Mārčs paspēra soli uz priekšu.
   – Jūs pievācāt tabakdozi?
   – Es domāju, ka visi mājas iemītnieki to jau sen ir aizmirsuši. – Fičs nodūra skatienu, apcerēdams cietsirdīgo likteni. – Nesaprotu, kā Radījums saprata, ka tabakdoze ir pazudusi.
   – Un kā ar rokassprādzi? – Mārčs jautāja.
   – Rokassprādzi? – Fičs apjukumā pacēla skatienu. – Par kādu rokassprādzi jūs runājat?
   – Par seno zelta rokassprādzi, ko Benkss turēja savā aizslēgtajā seifā, – Mārčs paskaidroja. – Tajā ir iestrādāta neparasta kameja.
   – Tā vecā dārglieta? – Fičs nicinoši nosprauslājās. – Kāpēc lai es to ņemtu? Lai pārdotu tādu relikviju, būtu jāatrod kāds senlietu tirgotājs. Darbā pie Benksa es sapratu, ka negribu sapīties ar tādiem cilvēkiem. Viņi ir dīvaini.
   Mārčs un viņa pārinieks pārmija neizdibināmus skatienus un atkal pievērsās Fičam:
   – Ko jūs darījāt ar tabakdozi?
   Fičs paraustīja plecus.
   – Es to pārdevu uzpircējam Fīldleinā. Varbūt viņš būs ar mieru atklāt, kam pārdeva to tālāk, bet…
   Mārčs metās uz priekšu un sagrāba Fiča mēteļa atlokus.
   – Vai jūs zināt, kas notika ar rokassprādzi – Medūzu?
   – Nē. – Fičā modās cerība. Mednieku neinteresēja tabakdoze, tikai senlieta. – Tātad tā sasodītā rokassprādze ir pazudusi?
   – Jā. – Mārčs viņu joprojām turēja. – Mēs ar draugu to meklējam.
   Fičs ieklepojās.
   – Tātad, ja es atklāšu, ko zinu, jūs mani liksiet mierā?
   – Tas ir pareizs pieņēmums.
   – Es nezinu, kur ir rokassprādze, bet šaubos, ka to nozaga kāds no mājas iemītniekiem. Tā paša iemesla dēļ, kādēļ rokassprādzi nenozagu es.
   – Jo to ir grūti pārdot?
   – Tieši tā. Neviens mājkalpotājs nezinātu, kā iegūt peļņu no tāda priekšmeta.
   – Vai nojaušat, kurš varētu nozagt rokassprādzi?
   – Nē…
   Mārčs viņu sapurināja.
   – Tomēr šo to es zinu, – Fičs steidzīgi piemetināja. – Dienā, kad Radījums ievācās savrupmājā, viņa paņēma visas atslēgas, ieskaitot viņa gaišības seifa atslēgu. Iebrucējam nāktos ielauzties mājā, nepamanītam nokļūt augšstāvā un Benksa guļamistabā, atrast ģērbtuvi, atrast paslēpto seifu, atdarīt slēdzeni un nepamanītam izkļūt no mājas. Tas nešķiet ticami, tāpēc, manuprāt, ir tikai viena persona, kura varēja savākt senlietu.
   – Raštona kundze? Kāpēc lai viņa nozagtu vērtīgu senlietu, kuru pati pēc neilga laika mantos? Turklāt viņa to varēja paņemt jebkurā laikā.
   – Nezinu, Mārča kungs. Tomēr varu jums sniegt padomu: nenovērtējiet Radījumu par zemu. Viņas loģika neatbilst jūsējai.
   Mednieks viņu vēl brīdi turēja, it kā domātu, ko iesākt ar savu gūstekni. Fičs sajuta, ka ir aizturējis elpu.
   Piepeši Mārčs viņu palaida vaļā. Fičs zaudēja līdzsvaru, streipuļoja uz aizmuguri un smagi atsitās pret margām.
   Mārčs nievājoši pielieca galvu.
   – Mēs ar pārinieku esam pateicīgi par jūsu palīdzību, ser.
   Viņš pagriezās un devās projām miglā, nepalūkojies atpakaļ. Jaunais leopards apveltīja Fiču ar ledainu smaidu un sekoja savam skolotājam.
   Fičs stāvēja nekustīgi, līdz abi vīri nozuda miglā. Kad ielā neviena vairs nebija, viņš atļāvās dziļi ievilkt elpu.
   Viņam paveicās, jo izdevās izmukt no mednieka ķetnām. Viņš neapskauda Mārča nākamo medījumu.

Divdesmit pirmā nodaļa

   Lavinija neļāvās neprātam. Viņa cīnījās no visa spēka, piesaukdama katru vecāku sniegto, sīkāko mesmerisma mācības niansi, lai turētos pretī tumsai, kas apdraudēja viņas veselo saprātu.
   Viņa prātoja, vai šī ir patiesā sieviešu histērija.
   Pagāja laiks. Lavinijai nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Varbūt tā arī bija labāk. Ja viņa skaitītu sekundes, minūtes un stundas, būtu vēl ļaunāk.
   Viņa sēdēja uz aukstas akmens grīdas zārkam līdzīgajā telpā, sažņaugusi plaukstā sudraba kulonu, un centās koncentrēties. Nācās pielikt lielas pūles, lai prātā uzbūvētu trauslu miera cietoksni – vietu, kur patverties. Kad tas bija gatavs, Lavinija iegāja iekšā un ņēma līdzi arī savus uzbudinātos nervus.
   Tad viņa aizcirta iedomu durvis un atstāja aiz tām mokošo, smacējošo tumsu.
   Lavinijai atlika tikai viena pārliecība, uz kuras pamatiem viņa uzcēla savu iedomu cietoksni. Viņa zināja, ka agri vai vēlu Tobiass viņu atbrīvos.
   – Pie velna, kur viņa aizgāja? – Tobiass slāja pa gaiteni, atvēra Lavinijas mājīgās darbistabas durvis un aplūkoja istabu. – Viņa nedrīkst tā vienkārši nozust!
   Entonijs apstājās viņam blakus.
   – Varbūt viņa aizgāja iepirkties un aizkavējās.
   Tobiass paskatījās uz Čiltona kundzi, kura stāvēja gaitenī.
   – Vai Leika kundze šodien pēcpusdienā gāja iepirkties?
   – Nezinu, ser, – Čiltona kundze nopūtās. – Kad atgriezos no zivju tirgus, viņa bija pazudusi, un tas ir viss, ko zinu.
   Tobiass piegāja pie galda un aplūkoja tā nekārtīgo virsmu.
   – Turpmāk būs jāievēro jauni noteikumi. Kamēr mēs izmeklējam lietu, Leika kundze nedrīkst nekur iet, ja iepriekš neziņos par savu galamērķi un precīzu laiku, kad plāno atgriezties mājās.
   – Ak, vai! – Čiltona kundze noraizējusies skatījās, kā Tobiass sistemātiski pārcilāja uz galda izmētātos priekšmetus un papīra lapas. – Neņemiet ļaunā, ser, bet es tiešām nedomāju, ka Leika kundze pieņems jaunus noteikumus. Viņa jau tagad ir neapmierināta ar visām norādēm un pavēlēm, ko saņem.
   – Tas ir nieks salīdzinājumā ar manu pašreizējo noskaņojumu. – Tobiass paskatījās uz kādu papīra lapu. – Kas tas? Klientiem, kuriem rūp privātums un slepenība, tā tiks pilnībā nodrošināta.
   – Ja nemaldos, Leika kundze joprojām sacer sludinājumu, ko ievietos laikrakstos, – Čiltona kundze paskaidroja.
   – Viņa grib reklamēt savus pakalpojumus avīzēs? – Entonijs atplauka. – Jāatzīst, tā ir lieliska ideja. Mums pašiem vajadzēja par to iedomāties, Tobias. Tā ir ļoti mūsdienīga pieeja darbam.
   – Es viņai liku mest tam mieru. Viņa ir pārāk stūrgalvīga, lai uzklausītu labu padomu. – Tobiass ieslidināja papīra lapu koka atkritumu tvertnē aiz galda. – Es viņu brīdināju, ka šāda metode piesaistīs nelabvēlīgus klientus. Būtu labāk, ja viņa… – Viņš apklusa, ieraudzījis atkritumu tvertnē saņurcītu papīra gabalu. – Hmm…
   Viņš noliecās, paņēma saburzīto papīru un uzmanīgi nogludināja uz galda virsmas.
   – Kas tas ir? – Entonijs jautāja un pienāca klāt.
   – Mūsu darbā to sauc par pavedienu, – Tobiass nomurmināja.
   Arī Čiltona kundze bija pārsteigta.
   – Vai tagad jūs zināt, kur Leika kundze aizgāja?
   – Es pieņemu, ka tas ir saistīts ar šo zīmīti no Edmunda Tredlova. Viņa nepapūlējās atstāt ziņu un pateikt, uz kurieni dodas. – Viņš saņurcīja zīmīti dūrē. “Lavinijai nekas nekaiš. Nekas slikts nav noticis. Vainojami tikai mani nervi.” – Tas bija tik neapdomīgi un vieglprātīgi… Es viņu par to sabāršu.
   Čiltona kundze uzmeta viņam nemierīgu skatienu.
   – Ser, man nāksies jums norādīt, ka Leika kundze jau ilgāku laiku dara to, ko vēlas. Viņa ir šī nama saimniece un izvirza savus noteikumus. Es neiesaku turpināt dot viņai norādījumus un pavēles, kā pēdējā laikā esat iesācis.
   – Nepiekrītu, Čiltona kundze. – Tobiass devās pie durvīm. – Šajā namā ir nepieciešami jauni, stingri noteikumi. Kādam ir jāuzņemas šīs saimniecības vadība.
   Čiltona kundze pamuka malā.
   – Uz kurieni jūs ejat, ser?
   – Es meklēšu Leika kundzi un informēšu par jaunajiem noteikumiem.
   Kad Tobiass pēc kāda laika atvēra Tredlova veikala durvis, domas par gaidāmo rājienu pagaisa. Sliktās priekšnojautas, kas viņu mocīja jau stundu, izrādījās pamatotas.
   – Lavinija! – Viņš pacēla gaisā līdzpaņemto nelielo lukturi un skatījās, kā gaisma apspīdēja akmens un bronzas statujas. – Pie velna, kur tu esi?
   Ēnās valdīja klusums.
   Entonijs apstājās pieblīvētās apmeklētāju zāles vidū un neizpratnē palūkojās apkārt.
   – Tredlovs ir aizvēris veikalu. Kāpēc viņš neaizslēdza durvis? Veikalnieks nedrīkst būt tik aizmāršīgs.
   – Es arī tā domāju, – Tobiass drūmi novilka.
   – Varbūt viņa devās projām pirms mūsu ierašanās, – Entonijs ierosināja. – Varbūt mēs pagājām viņai garām. Lavinija noteikti jau ir mājās un dzer tēju.
   – Nē.
   Tobiass nevarēja pamatot savu pārliecību, tomēr tā bija pārliecība. Viņu mocīja nepārvarama sajūta, ka Tredlova veikalā ir noticis kaut kas slikts.
   Viņš aizgāja aiz letes un gribēja uzkāpt augšstāvā. Ieraudzījis smago aizkaru, kas sadalīja veikalu divās daļās, viņš apstājās.
   Tobiass pastūma smago aizkaru malā un pacēla lukturi, lai izgaismotu kastu, kārbu, lāžu un statuju labirintu.
   – Lavinija!
   Telpā valdīja šaušalīgs klusums. Piepeši piekrautās istabas aizmugurē atskanēja apslāpēti klauvējieni. Bija grūti saprast, no kurienes nāk skaņa.
   – Pie velna! – Tobiass metās uz priekšu, meklēdams eju senlietu labirintā. – Viņa ir kaut kur šeit. Uz tā galda ir sveces, paņem vienu un pārmeklē istabas tālāko galu! Es pārmeklēšu šo pusi.
   Entonijs paņēma un aizdedzināja sveci, un sāka lauzties garām tuvākajai kastu kaudzei.
   Smagie klauvējieni atkal un atkal atbalsojās noliktavā.
   – Es esmu šeit, Lavinija! – Tobiass atrada ceļu gar kentauru rindu. – Turpini klauvēt, nolādēts!
   Viņš pagāja garām atbaidošai statujai, kurā bija attēlots Persejs, kurš turēja rokā Medūzas galvu, un ieraudzīja vecas dzelzs un ozolkoka durvis. Viņš nosprieda, ka aiz tām atrodas maza noliktava.
   Aiz biezajiem koka paneļiem atskanēja klauvējieni.
   – Es viņu atradu! – Tobiass uzsauca Entonijam.
   Viņš nolika lukturi starp salauztiem traukiem uz iedragāta akmens altāra un aplūkoja durvju dzelzs slēdzeni.
   – Izlaid mani ārā! – aiz koka durvīm atskanēja Lavinijas balss.
   – Vai tu zini, kur ir atslēga? – Tobiass kliedza pretī.
   – Nē!
   Entonijs izlauzās cauri vāžu rindai un piegāja pie durvīm.
   – Aizslēgtas?
   – Protams. – Tobiass ielika roku mēteļa kabatā un izņēma mūķīzerus, ko nēsāja līdzi ikreiz, kad izmeklēja kādu lietu. – Citādi jau viņa nebūtu ieslodzīta, vai ne?
   Izdzirdējis skarbos vārdus, Entonijs sarauca pieri, tomēr pats runāja mierīgā balsī.
   – Kā viņa tur vispār iekļuva?
   – Tas ir labs jautājums. – Tobiass ķērās pie darba ar mūķīzeri. Dzelzs slēdzene bija liela, tomēr vecmodīga un vienkārša. Viņš uzmanīgi taustījās ap slēdzenes mehānismu. – Es to uzdošu, līdzko varēšu.
   Pēc mirkļa slēdzene padevās. Atskanot spocīgam vaidam, smagās durvis atvērās.
   – Tobias!
   Lavinija izsprāga no tumsas. Viņš sievieti apskāva un piespieda cieši klāt. Viņa piekļāva seju Tobiasa mēteļa audumam un drebēja.
   – Vai tev nekas nekaiš? Lavinija, atbildi! Vai tev nekas nekaiš?
   – Nē, – viņa izdvesa. – Es zināju, ka tu atnāksi. Zināju.
   Entonijs drūmi aplūkoja šauro telpu.
   – Leika kundzei te noteikti bija neomulīgi.
   Lavinija neatbildēja. Tobiass juta, kā viņu atkal un atkal krata drebuļi. Viņš glāstīja sievietes muguru un ielūkojās šaurajā istabā. Tā līdzinājās vertikālam zārkam. Viņu pārņēma dusmas.
   – Kas notika? – Tobiass jautāja. – Kurš tevi tur ieslodzīja?
   – Kad es atnācu, te kāds jau bija. Viņš pārmeklēja augšstāva istabas. Kad viņš kāpa lejā, es noslēpos te. Viņš mani redzēja. Un aizslēdza durvis. – Piepeši Lavinija sastinga, ieelsās un atvirzījās no Tobiasa auguma. – Ak Dievs! Tredlova kungs!
   – Kas ar viņu noticis?
   Lavinija ieķērās vīrieša plecos, pagriezās un raudzījās tumsā ar pārbiedētu skatienu.
   – Es uz grīdas ieraudzīju asins traipus. Es domāju, ka iebrucējs Tredlovu nogalināja un noslēpa līķi sarkofāgā. Nabaga Tredlova kungs! Pie visa esmu vainīga es, Tobias! Man nevajadzēja lūgt viņa palīdzību izmeklēšanā. Es nevaru pat iedomāties…
   – Kuš! – Tobiass palīdzēja Lavinijai nostāties uz kājām. – Vispirms noskaidrosim, kas tieši ir noticis, un tikai tad nolemsim, kurš ir vainīgs. – Viņš paņēma lukturi. – Parādi man asins traipus.
   Viņa piegāja pie Perseja statujas, kas turēja rokā Medūzas galvu, un norādīja uz grīdu.
   – Tur. Vai redzi? Asins traipi ved uz zārku.
   Tobiass aplūkoja akmens sarkofāgu.
   – Par laimi, šis nav grezns sarkofāgs ar smagiem akmens grebumiem. Nocelt vāku nebūs grūti. Vismaz tam, kurš ielika Tredlovu sarkofāgā, tas nesagādāja grūtības.
   – Es tev palīdzēšu, – pieteicās Entonijs.
   Viņi kopīgi ķērās pie darba. Smagais akmens vāks ātri vien sakustējās. Tobiass nosprieda, ka sākotnēji vāks bijis nolikts šķērsām pāri sarkofāgam, tātad arī viens cilvēks varēja to iztaisnot.
   Akmens berzās gar akmeni, un no trokšņa Tobiasam metās šermuļi. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka arī Lavinija sarāvās. Tomēr viņa nenovērsās. Kopš Tobiass viņu pazina, Lavinija ne reizi neizvairījās no nepatīkamiem skatiem. Daži teiktu, ka viņai trūkst jūtīguma, ko augstākā sabiedrība uzskata par lēdijai atbilstošu īpašību. Tomēr Tobiass zināja patiesību. Problēmu un izaicinājumu priekšā Lavinija bija tāda pati kā viņš un devās tām pretī ar augstu paceltu galvu.
   Akmens vāks atkal iekaucās un beidzot pavirzījās malā pietiekami, lai atklātu sarkofāga iekšpusi.
   Tajā gulēja līķis ar seju uz leju. Tas bija nevērīgi iemests sarkofāgā kā lupatu lelle.
   Luktura gaismā kļuva redzami izspūruši, sirmi mati un tajos ieķepušas asinis. Arī uz Tredlova mēteļa bija redzamas asinis. Zārka dibenā asinis bija satecējušas peļķītē.
   Tobiass pastiepa roku, lai pārbaudītu vīra pulsu.
   – Nabaga Tredlova kungs. – Lavinija pienāca tuvāk. – Ak Dievs! Es jau baidījos, ka tā notiks. Iebrucējs viņu noslepkavoja. Un tas viss tādēļ, ka lūdzu viņam palīdzību.
   Entonijs skatījās, kā Tobiass meklē dzīvības pazīmes. Viņš norija siekalas.
   – Izskatās, ka Tredlovam iesists pa pakausi un pēc tam viņš iemests sarkofāgā.
   – Slepkava gribēja noslēpt līķi, un viņam tas gandrīz izdevās, – Lavinija čukstēja. – Varēja paiet nedēļas vai pat mēneši, līdz Tredlovs tiktu atrasts. Ja es šajā pēcpusdienā nebūtu saņēmusi Tredlova kunga zīmīti, es nemūžam neiedomātos meklēt viņu noliktavā. Ja es būtu atnākusi agrāk, es varētu…
   – Pietiek! – Tobiass noņēma pirkstus no upura kakla. – Galu galā tu zīmīti saņēmi. – Viņš atkal satvēra sarkofāga vāka malu un no visa spēka pastūma malā. – Tredlovam jebkurā gadījumā ir paveicies.
   – Kāpēc tu tā saki? – Entonijs jautāja.
   – Jo viņš ir dzīvs.

Divdesmit otrā nodaļa

   Vēlāk vakarā Tobiass iegāja viesistabā, nesdams līdzi miglas un nakts dvesmu. Viņš apstājās dīvāna kājgalī un vērīgi aplūkoja Laviniju.
   Viņa gulēja spilvenos, no galvas līdz kājām ietīta siltās segās, ko atnesa Emelīna. Uz blakus galda stāvēja liela tējas kanna ar ļoti karstu un ļoti stipru tēju, ko pagatavoja Čiltona kundze.
   Viņa vāri uzsmaidīja Tobiasam.
   Viņš uzrunāja Emelīnu:
   – Kā viņa jūtas?
   Emelīna pacēla skatienu no tases, kurā nupat ielēja tēju.
   – Manuprāt, labāk. Viņas nervi joprojām ir uzbudināti. Lavinijai ir ļoti grūti uzturēties mazās, šaurās telpās. Tās viņu stipri biedē. Turklāt viņa bija iesprostota drausmajā kambarī ilgu laiku.
   – Jā, zinu. – Tobiass atkal palūkojās uz Laviniju. – Tomēr viņa drīz atlabs, vai ne?
   – Jā, protams, – Emelīna piekrita. – Lavinijai nepieciešams miers un atpūta. Pārdzīvojumi viņai nav vajadzīgi.
   – Kā jūtas Tredlova kungs? – Lavinija ierunājās klusā balsī.
   – Par viņu rūpējas Vitbijs, – Tobiass atbildēja. – Tredlovs šonakt paliks pie viņa. Vitbijs apgalvo, ka viņš atlabs, tomēr brīdināja, ka galvas traumas ir neparedzamas. Iespējams, ka Tredlovs neatcerēsies, kas notika pirms uzbrukuma.
   – Skaidrs. – Lavinija aizvēra acis. – Citiem vārdiem sakot, iespējams, ka Tredlovs mums nevarēs pastāstīt neko noderīgu.
   – Jācer, ka viņš vismaz atcerēsies, kāpēc nosūtīja tev zīmīti, – teica Tobiass.
   – Jā. – Lavinija nesteidzīgi atvēra acis. – Nu, par to domāsim rīt. Šovakar mēs vairs neko nevaram izdarīt. Nezinu, kā tev pateikties par to, ka izglābi mani no drausmās istabas.
   – Vai tev tiešām nekas nekaiš, Lavinija? – Tobiass jautāja.
   – Viss ir labi. – Viņa atkal aizvēra acis un bezspēcīgi atslīga spilvenos. – Tomēr esmu vairāk nogurusi un savārgusi, nekā sākotnēji domāju. Varbūt palūgšu Čiltona kundzei pagatavot vinegretu.
   – Es ieradīšos brokastlaikā, lai redzētu, kā tev klājas, – Tobiass teica.
   Viņa palocīja galvu, neatvērusi acis.
   Tobiass vēl brīdi vilcinājās dīvāna kājgalī. Lavinija sajuta viņa klātbūtni un noprata, ka viņš nevēlas iet projām.
   – Parūpējies par to, lai viņa labi izgulētos, – viņš piekodināja Emelīnai.
   – Labi, – viņa apsolīja.
   – Labi. – Tobiass joprojām stāvēja dīvāna kājgalī. – Arlabunakti, dāmas.
   – Arlabunakti, ser, – Emelīna atbildēja.
   – Arlabunakti, – Lavinija čukstēja, neatvērdama acis.
   Viņa dzirdēja, kā vīrietis pagriezās un devās ārā no viesistabas. Gaitenī viņš pieklusinātā balsī uzrunāja Čiltona kundzi. Ārdurvis tika atvērtas un aizvērtas.
   Lavinija atviegloti uzelpoja. Viņa pacēla plakstus, aizmeta malā smagās segas, apsēdās un nolika pēdas uz grīdas.
   – Es jau baidījos, ka viņš neaizies, – viņa teica. – Kur ir šerijs, ko dzēru pirms Tobiasa ierašanās?
   – Tas ir šeit.
   Emelīna piegāja pie kamīna plaukta un pacēla dekoratīvas urnas vāku. Viņa pastiepās iekšpusē un izcēla šerija glāzi, ko Lavinija lūdza noslēpt, kad ieraudzīja pa kāpnēm nākam Tobiasu.
   – Paldies. – Lavinija paņēma glāzi un izdzēra lielāko daļu šerija. Viņa nogaidīja, līdz alkohols sasildīja rīkli, un dziļi izelpoja. – Manuprāt, es tiku galā labi.
   – Tavas aktiera spējas ir izcilas, – Emelīna teica.
   – Jā, man arī tā šķita. Jāteic, esmu ļoti pateicīga Mārča kungam. Viņš krīzes situācijās ir ļoti noderīgs, un es no visas sirds priecājos, kad viņš atvēra šaušalīgā kambara durvis.
   Emelīna noskurinājās.
   – Es par to nešaubos.
   – Diemžēl pēc dramatiskiem notikumiem viņš nespēj pretoties vēlmei izteikt nogurdinošas pamācības. – Lavinija saviebās. – Kad ieraudzīju Tobiasu uz kāpnēm, es zināju, ka viņš nāk mani nosodīt.
   – Tev visdrīzāk ir taisnība. Par laimi, tu izlikies pārāk savārgusi, lai iesaistītos spraigā sarunā.
   – Varu derēt, ka viņam padomā ir jauns noteikumu saraksts.
   – Kā jūs to uzminējāt, kundze? – no viesistabas durvju sliekšņa atskanēja Tobiasa balss.
   – Tobias! – Lavinija salēcās un gandrīz izlēja atlikušo šeriju.
   Viņš atbalstījās pret durvju stenderi, sakrustoja rokas, atspieda plecu pret koka aplodu un vēsi nopētīja Laviniju.
   – Starp citu, man patiešām ir jauns noteikumu saraksts, – Tobiass turpināja. – Jums tas noderēs. Priecājos redzēt, ka jūs tik ātri atlabāt. Līdz rītam tomēr nebūs jāgaida, un mēs varam pārrunāt noteikumus jau šovakar.
   – Nolādēts. – Lavinija izdzēra atlikušo šeriju.
   Emelīna straujā solī piegāja pie durvīm.
   – Ja atļausiet, es došos pie miera. Vakara notikumi atņēmuši man spēkus.
   – Saprotu, – Tobiass atbildēja. – Jūsu ģimenē ir iedzimti vāji nervi. – Viņš atvirzījās no durvīm, pagāja malā un eleganti palocīja galvu, kad Emelīna pagāja garām un iznāca gaitenī. – Vēlreiz arlabunakti, Emelīnas jaunkundze.
   – Arlabunakti, Mārča kungs.
   Lavinija uzmanīgi vēroja Tobiasu, kad viņš aizvēra durvis.
   – Kāpēc tu atgriezies? – viņa jautāja.
   – Jo tu ieminējies, ka palūgsi Čiltona kundzei pagatavot vinegretu.
   – Man tā šķita laba frāze.
   – Gluži otrādi, – viņš paskaidroja, – tu pārspīlēji.
   Nākamās dienas rītā, kad Tobiass kopā ar Laviniju iegāja Edmunda Tredlova mazajā augšstāva viesistabā, viņš joprojām nevarēja nomierināties. Tomēr viņš jutās tik atvieglots, redzot Lavinijas labo pašsajūtu, ka nosprieda aiztaupīt viņai turpmākas pamācības.
   Tobiass sevi mierināja ar domu, ka iepriekšējās dienas vakarā viņam izdevās panākt galveno: Lavinija negribīgi apsolīja, ka turpmāk informēs mājkalpotājus par savām gaitām. Viņš nosprieda, ka pagaidām ar to pietiks. Attiecībās ar Laviniju bija jāizbauda mazas uzvaras.
   Vitbijs pacēla skatienu no putras katla. Pat ar apliktu priekšautu un pāri plecam pārmestu trauku dvieli viņš izskatījās ļoti elegants, un Tobiass sajuta skaudību.
   Lavinijas priekšā Vitbijs palocījās tik graciozi, ka viņu apskaustu jebkurš dendijs.
   – Labrīt, kundze! – Viņš izslējās un palocīja galvu Tobiasa virzienā. – Ser.
   – Vitbij, – Tobiass atbildēja. – Kā jūtas tavs pacients?
   – Viņš izveseļosies, bet kādu laiku cietīs no galvassāpēm. – Vitbijs nolika katlu malā, noslaucīja rokas dvielī un veda viesus uz guļamistabu. – Es jūs brīdinu: pacients neatceras gandrīz neko no notikušā. Pēc tik stipra trieciena pa galvu tas bija sagaidāms.
   Viņi sekoja Vitbijam slimnieka istabā un ieraudzīja Tredlovu gultā, tērpušos vecā, apdzeltējušā naktskreklā. Lielāko daļu viņa galvas sedza plats, balts apsējs. Viņš nolika karstās šokolādes tasi un paskatījās uz Laviniju caur briļļu stikliem.
   – Leika kundze, vai jums nekas nekaiš? Vitbijs man stāstīja, ko iebrucējs jums nodarīja.
   – Jums viņš nodarīja pāri daudz vairāk. – Viņa piegāja pie gultas. – Kā jūtas jūsu galva?
   – Tā sāp, bet esmu pārliecināts, ka izveseļošos. – Tredlovs palūkojās uz Tobiasu. – Paldies, ka uz nakti aizdevāt man Vitbiju, ser.
   – Nav par ko, – atbildēja uz durvju sliekšņa stāvošais Tobiass. – Viņš apgalvo, ka jūs tikpat kā neatceraties notikušo. Vai tas nozīmē, ka nevarat aprakstīt iebrucēju?
   – Es viņu pat neieraudzīju, – Tredlovs atbildēja. – Pēc tam, kad nosūtīju Leika kundzei zīmīti, es aizvēru veikalu un aizgāju paēst. Es plānoju atgriezties veikalā pirms viņas ierašanās, tāpēc, iespējams, neaizslēdzu durvis.
   – Iebrucējs droši vien nosprieda, ka esat devies projām pavisam, – Tobiass sprieda. – Viņš iegāja veikalā jūsu prombūtnes laikā un joprojām bija tur, kad atgriezāties.
   – Man šķiet, ka dzirdēju troksni noliktavā, – Tredlovs turpināja. – Es droši vien aizgāju palūkoties, kas notiek. Pēc tam es atjēdzos gultā, un man blakus stāvējāt jūs un Vitbijs.
   Lavinija saknieba lūpas.
   – Labi, ka gulējāt sarkofāgā bezsamaņā. Nevaru iedomāties neko ļaunāku par pamošanos zārkā.
   – Patiešām nepatīkama iespēja, – Tredlovs piekrita.
   – Vai atceraties, kāpēc sūtījāt man ziņu, ka vēlaties ar mani runāt? – Lavinija jautāja.
   Tredlovs saviebās.
   – Es gribēju jūs informēt par to, ka divu manu konkurentu veikalos pēdējo divu dienu laikā ielauzušies laupītāji. Baumo, ka viņi meklē Zilo Medūzu.
   Lavinija saskatījās ar Tobiasu un atkal pievērsās Tredlovam:
   – Vai kāds ir redzējis vai dzirdējis jebko, kas palīdzētu atpazīt iebrucēju?
   – Cik man zināms, nē, – Tredlovs atbildēja.

Divdesmit trešā nodaļa

   Mesmerists pats atvēra durvis. Viņš izskatījās neapmierināts, ieraudzīdams uz kāpnēm Tobiasu.
   – Mārčs. Jūs mani pārsteidzāt. Ko jūs šeit darāt? – Hadsons ar aizdomām aplūkoja viņa seju. – Vai jums ir jaunumi slepkavas lietā?
   – Es gribu ar jums parunāt. – Tobiass paspēra soli uz priekšu, tāpēc Hadsonam neatlika nekas cits, kā vien atkāpties gaitenī. – Vai drīkstu ienākt?
   Hadsons saviebās.
   – Jūs jau esat namā, vai ne? Nāciet man līdzi.
   Viņš aizvēra durvis un veda viesi pa šauru gaiteni.
   Tobiass viņam sekoja uz istabu gaiteņa galā. Pa ceļam viņš aplūkoja mājas interjeru. Viesistabas durvis bija atvērtas. Viņš ievēroja, ka istabā ir tumšs. Visi aizkari bija aizvilkti. Mēbeļu bija ļoti maz. Tobiass redzēja tikai krēslu un galdu. Hadsonu pāris nepūlējās pilnībā izmēbelēt īrēto māju. Vai nu Seleste nomira, pirms paguva izvēlēties audumus un iegādāties interjera priekšmetus, vai arī laulātais pāris neplānoja šeit dzīvot ilgi.
   Hadsons ieveda Tobiasu darbistabā.
   – Lūdzu, sēdieties! Es labprāt piedāvātu tēju, bet mājkalpotāja jau ir aizgājusi.
   Tobiass ignorēja piedāvājumu. Viņš nostājās pie loga un uzgrieza muguru mākoņainajām debesīm. Viņš ātri aplūkoja istabu. Plauktos bija tikai dažas grāmatas, un viena no tām izskatījās ļoti veca. Ādas vāki bija ieplaisājuši un nolietoti. Pie sienām nebija gleznu vai zīmējumi. Uz galda nebija personisku priekšmetu.
   – Vai pareizi saprotu, un jūs plānojāt uzturēties Londonā īslaicīgi? – viņš jautāja.
   Pat ja Hadsonu jautājums izbrīnīja, viņš to nekādi neizrādīja. Viņš nostājās pie sava galda. Apzināti vai neapzināti viņš izvēlējās vienīgo vietu istabā, kuru neaizsniedza saules gaisma. Viņš lūkojās uz Tobiasu no ēnām, un viņa acis bija tumšas kā nakts.
   – Jūs ievērojāt mēbeļu trūkumu namā. – Hadsons ar neuzkrītošu kustību izņēma no kabatas pulksteni. Pulksteņķēdes piekariņi liegi šūpojās. – Māja tiek īrēta. Mums ar Selesti neradās iespēja pilnībā izkravāt mantas, kur nu vēl izvēlēties dīvānus, galdus un audumus. Tad viņu nogalināja, un es, protams, zaudēju interesi par interjeru.
   – Protams.
   – Kāpēc jūs esat ieradies, Mārč? – Hadsons sāka runāt zemā, melodiskā balsī. Zelta pulksteņķēdes piekariņi svārstījās. – Diez vai jūs vēlaties apspriest interjeru.
   – Jums taisnība. Es gribu runāt par Ganingu un Northemptonu.
   Pulksteņķēdes piekariņi salēcās, bet Hadsona aptumšotie sejas vaibsti pauda tikai pieklājīgu apjukumu. Viņš nenovērsa skatienu no Tobiasa.
   – Kas jūs interesē? – viņš jautāja.
   Pulksteņķēdes piekariņi atsāka ritmiski šūpoties.
   – Viņi bija jūsu klienti Bātā.
   – Jā. Ganings zināmu laiku izmantoja manus pakalpojumus, jo viņam bija miega traucējumi. Northemptons bija impotents. – Hovarda balss kļuva skanīgāka. Pulksteņķēdes piekariņi joprojām svārstījās. – Tās ir biežas sūdzības vīriešiem viņu vecumā. Nesaprotu, kāds tam sakars ar šo lietu.
   Pulksteņķēdes piekariņu kustība sāka Tobiasu kaitināt.
   – Abus vīrus neilgi pēc tam, kad viņi izmantoja jūsu pakalpojumus, apciemoja dārglietu zaglis, – viņš paskaidroja.
   – Nesaprotu. Vai jūs gribat teikt, ka mana Seleste ir saistīta ar abu vīru aplaupīšanu? Kā jūs uzdrīkstaties, ser? – Kad Hovards aizstāvēja sievas godu, viņa balsī neieskanējās dusmas. Gluži otrādi, tā kļuva vēl piesātinātāka un dziļāka. – Kā jau teicu, Seleste bija skaista un vieglprātīga sieviete, bet viņa nebija zagle.
   – Iespējams. Iespējams, ka jums nav taisnība. Šobrīd tam nav nozīmes, vai ne?
   – Skaista, vieglprātīga sieviete, – Hovards atkārtoja klusā balsī. Mirdzošie piekariņi šūpojās kā svārsti. – Viņa nebija zagle. Viņas acis bija spožas kā zelts, kā gaisma šajās bumbiņās, kas šūpojas pie mana pulksteņa. Paraugieties uz bumbiņām, Mārča kungs. Tās gaismā izskatās zeltainas, spožas un skaistas. Uz tām ir ļoti viegli lūkoties. Ir ļoti grūti novērsties.
   – Nepūlieties, Hadson. – Tobiass pasmīnēja. – Es nevēlos nonākt transā.
   – Nesaprotu, par ko jūs runājat.
   – Selestes zagļa dotības mani neinteresē. Toties mani interesē fakts, ka visticamāk zaglis esat arī jūs, Hadson.
   – Es. – Hovarda balss kļuva skarba. Pulksteņķēdes piekariņi pārstāja kustēties. – Kā jūs uzdrīkstaties apsūdzēt mani zādzībā?
   – Protams, es to nevaru pierādīt.
   – Nekādā gadījumā.
   – Bet es domāju, lūk, ko. – Tobiass salika rokas aiz muguras un sāka soļot pa istabu. – Jūs ilgus gadus strādājāt vienatnē. Pēc vairākām sadursmēm ar likumu jūs nolēmāt, ka vajadzētu uz kādu laiku nozust. Tāpēc jūs devāties uz Ameriku. Jums tur klājās labi, un jūs tur palikāt ilgāku laiku. Tomēr jūs nolēmāt atgriezties Anglijā un apmesties Bātā.
   – Tie ir tikai jūsu pieņēmumi.
   – Jā. Es labi protu izteikt pieņēmumus. Kā jau sacīju, jūs Bātā atvērāt praksi. Tur jūs satikāt Selesti, sievieti, kuras morāles principi atbilda jūsējiem.
   – Ko tas nozīmē?
   – Tikai to, ka jūs abi bez sirdsapziņas pārmetumiem pārkāpāt likumu.
   – Par tādiem apgalvojumiem es varu jūs izaicināt uz dueli, ser.
   – Varat, bet jūs to nedarīsiet, – Tobiass atbildēja. Viņš apstājās istabas tālākajā galā un paskatījās uz Hovardu. – Jūs ļoti labi zināt, ka es esmu prasmīgāks šāvējs, un jebkurā gadījumā tenkas nenāks par labu jūsu praksei.
   – Kā jūs uzdrīkstaties!
   – Kā jau teicu, jūs ar Selesti turpinājāt strādāt komandā. Jūs izvēlējāties upurus un devāt priekšroku turīgiem, paveciem, plānprātīgiem džentlmeņiem, kuriem ir sevišķi grūti pretoties Selestes pievilcībai. Viņa pierunāja džentlmeņus izmantot jūsu pakalpojumus. Līdzko viņi nokļuva jūsu kabinetā, jūs ar mesmerista paņēmieniem piespiedāt viņus atdot vērtīgus priekšmetus no savām personīgajām kolekcijām. Pēc terapijas seansiem viņi neko neatcerējās, jo saņēma no jums norādes, būdami transa stāvoklī.
   Hovards ar grūtībām valdījās. Viņš nekustīgi stāvēja pie galda un vēroja Tobiasu ar tādu skatienu, kādu apskaustu pati Medūza.
   – Jūs nevarat to pierādīt, – viņš teica.
   – Kas šoreiz nogāja greizi?
   – Ser, jūs esat jucis. Jums vajadzīga mediķa palīdzība.
   – Šī senlieta jau no sākta gala atšķīrās no pārējām, – Tobiass turpināja. – Lēmums nozagt Benksam piederošo relikviju atšķīrās no iepriekšējiem. To ir grūti saprast. Jūsu specialitāte ir vērtīgas dārglietas, nevis senlietas. Tādām relikvijām kā rokassprādze Medūza ir šaurs pircēju loks. No tās ir grūtāk atbrīvoties nekā no briljanta auskariem vai pērļu un smaragdu kaklarotas.
   Hovards klusēja. Viņš stāvēja ēnās kā saniknota čūska, kura gaida izdevību uzbrukt.
   Tobiass nesteidzīgi paņēma veco, ādas vākos iesieto grāmatu, ko ievēroja iepriekš.
   – Es varu iztēloties divus iemeslus, kāpēc jūs izvēlējāties nozagt Medūzas rokassprādzi, – viņš turpināja. – Pirmkārt, jūs droši zinājāt, ka varēsiet to pārdot noteiktam kolekcionāram. Kādam, kurš ir gatavs par to maksāt krietnu summu.
   – Jūs esat apmaldījies paša fantāzijās, Mārč.
   Tobiass atvēra grāmatas saplaisājušos ādas vākus un izlasīja virsrakstu:
   Diskusija par noteiktiem senajo britu – romiešu slepeniem rituāliem un praksi.
   – Ir vēl viena iespēja. – Tobiass aizvēra grāmatu un ielika to atpakaļ plauktā. – Tā ir neloģiska, tomēr savā ziņā pat ticamāka nekā apmaksāta zādzība.
   Hadsons riebumā saviebās.
   – Kāda ir otrā iespēja?
   – Jūs esat tas, kurš sajucis prātā, – Tobiass atbildēja klusā balsī. – Otrā iespēja ir tāda, ka jūs tik tiešām noticējāt rokassprādzes Medūzas leģendai. Vai tāpēc jūs nolēmāt zagt? Jūs sevi pārliecinājāt, ka Medūzas kameja pastiprinās jūsu mesmeriskās spējas?
   Hadsons pat nesamirkšķināja acis.
   – Es nezinu, par ko jūs runājat.
   Tobiass norādīja uz seno grāmatu.
   – Jūs uzgājāt informāciju par Zilo Medūzu un tās “spējām”, varbūt pat šajā pašā grāmatā. Jebkurā gadījumā jūs kļuvāt apsēsts ar to. Jūs teicāt Selestei, ka rokassprādze ir nākamais priekšmets, kas jānozog. Jūs abi pārcēlāties uz Londonu un izstrādājāt zādzības plānu.
   – Jūs esat muļķis, Mārč.
   – Tomēr Seleste bija gudra sieviete, kura jau sen iemācījusies domāt tikai par sevi. Viņa nojauta, ka jūsu izplānotā zādzība būs riskanta un nenesīs peļņu. Iespējams, viņa baidījās, ka jūs sajuksiet prātā.
   – Lieciet Selesti mierā!
   – Diemžēl es to nevaru. Kas īsti notika viņas nāves vakarā, Hadson? Vispirms es pieņēmu, ka jūs viņu nogalinājāt greizsirdības dēļ. Tad man radās aizdomas, ka slepkavība bija zagļu ķīviņa rezultāts. Bet tagad es domāju, ka jūs Selesti noslepkavojāt, jo viņa apšaubīja jūsu prāta spējas un gribēja pārtraukt partnerību.
   Hovards satvēra krēsla atzveltni tik spēcīgi, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti.
   – Nolādēts, Mārč, es nenogalināju Selesti!
   Tobiass paraustīja plecus.
   – Jāatzīst, joprojām ir vairāki neatbildēti jautājumi. Piemēram, es vēl neesmu izdomājis, kas notika ar rokassprādzi. Ir skaidrs, ka jūs nezināt tās atrašanās vietu. Tas ir patiesais iemesls, kāpēc nolīgāt darbā Laviniju, vai ne? Jūs negribat atrast slepkavu, bet gan nolādēto rokassprādzi.
   – Jūs mani pārsteidzat, ser. – Hovards iesmējās skarbā balsī, kas vairs neskanēja liegi kā iepriekš. – Es domāju, ka jūs jau esat atradis atbildes uz visiem jautājumiem.
   – Pašlaik man ir tikai dažas atbildes. – Tobiass pagriezās pret durvīm. – Ticiet, drīz vien es atklāšu arī visu pārējo.
   – Pie velna, uzgaidiet. Vai Lavinija zina jūsu neprātīgos pieņēmumus?
   – Ne visus. – Tobiass atvēra durvis. – Vēl ne.
   – Labāk būtu viņai to neteikt. Lavinija jums nemūžam neticēs. Viņa mani pazīst daudz ilgāk nekā jūs, Mārč. Es esmu sens ģimenes draugs. Ja jūs nostādīsiet viņu izvēles priekšā, Lavinija dos priekšroku man. Par to varat būt drošs.
   – Runājot par Laviniju, – Tobiass noteica, – šī ir laba izdevība dot jums padomu.
   – Mani neinteresē jūsu padomi.
   – Tad uztveriet to kā brīdinājumu. Es nepieļaušu, lai jūs izmantotu Laviniju par Selestes aizvietotāju. Pat nemēģiniet kaut ko tādu iedomāties!
   – Vai viņa jūs mīl tik ļoti, ka nebūs ar mieru atteikties no jums par labu man?
   – Nē, – Tobiass atbildēja. – Tomēr šo to es zinu. Ja jums izdosies apmānīt Laviniju, jūs nedzīvosiet pietiekami ilgi, lai izbaudītu savu uzvaru.
   Viņš izgāja no istabas un klusi, nesteidzīgi aizvēra durvis.

Divdesmit ceturtā nodaļa

   Viņš ne mirkli nešaubījās par galamērķi. Bija tikai viena vieta, kur viņš gribēja nokļūt. Viņš apturēja karieti un pavēlēja kučierim braukt uz mazo mājiņu Klērmontleinā.
   Kad viņš izkāpa no karietes, kāja pāris reižu iesāpējās, bet viņš nelikās par sāpēm ne zinis. Viņš uzkāpa augšup pa kāpnēm un piesita pa durvīm ar misiņa klauvēkli.
   Atbildes nebija.
   Viņš bija sliktā noskaņojumā, un klusums garastāvokli sabojāja vēl vairāk. Kad viņš pēc brokastīm devās projām, viņš teica Čiltona kundzei, ka atgriezīsies pēcpusdienā ap pulksten trijiem.
   Viņš aptvēra, ka pēdējā laikā uztver Lavinijas namiņu kā savas otrās mājas. Kā savu klubu. Viņš pat atļāvās izrīkot Čiltona kundzi tāpat, kā izrīkoja Vitbiju.
   Tāpēc viņš saprata, ka viņam nav tiesību pieprasīt, lai šīs pavēles tiktu pildītas. Čiltona kundze deva mājienu, ka Lavinija pēcpusdienā būs mājās, tomēr durvis neviens neatvēra.
   Viņš nokāpa uz ielas un aplūkoja augšstāva logus. Aizkari bija aizvilkti. Parasti Lavinija turēja visus nama aizkarus atvērtus. Viņai patika gaisma.
   Viņš sajuta baiļu trīsas. Šajā diennakts laikā mājai nevajadzētu būt tukšai. Varbūt Emelīna un Lavinija devās projām, lai iepirktos, bet kur palikusi Čiltona kundze?
   Tas bija vairāk nekā savādi. Viņš pēdējā laikā pavadīja šajā namā daudz laika un bija iepazinis Čiltona kundzes ikdienas rosību tikpat labi kā Vitbija gaitas. Šī noteikti nebija reize, kad viņa pēcpusdienā devās apciemot māsu.
   Viņš jutās neomulīgi. Viņš paraustīja ārdurvju rokturi, cerēdams, ka durvis izrādīsies aizslēgtas.
   Rokturis nepretojoties pagriezās.
   Viņš atcerējās Tredlova veikala durvis, kas tāpat atvērās bez piepūles, un sajuta baiļu trīsas.
   Klusi kā pele viņš iegāja gaitenī un aizvēra durvis. Viņš nekustējās un ieklausījās klusumā. Tas neko nevēstīja.
   Viņš ieslidināja roku zābakā un sataustīja nazi, kas bija paslēpts tureklī. Viņš paņēma ieroci labajā rokā un piegāja pie viesistabas durvīm. Tā bija tukša.
   Viņš iegāja gaitenī, kas veda uz Lavinijas darbistabu.
   Arī tā bija tukša.
   Un arī virtuve.
   Viņš apspieda plosošo baiļu izjūtu un devās augšup pa kāpnēm, cenzdamies neizdvest ne skaņas.
   Kāpņu augšgalā viņš apstājās un aptvēra, ka pirmo reizi ir uzgājis nama augšstāvā. Viņš nezināja, kas šeit atrodas.
   Viņš aplūkoja durvis gaiteņa malā un atcerējās Lavinijas teikto, ka viņas guļamistabas logi ir vērsti uz ielu.
   Viņš piesardzīgi tuvojās istabai, pa ceļam ielūkodamies pārējās telpās. Viņš atviegloti konstatēja, ka namā nav ielaušanās pazīmju.
   Telpā, kas, pēc visa spriežot, bija Lavinijas guļamistaba, atskanēja klusa čaboņa. Viņš pieplaka pie sienas un uzmanīgi klausījās.
   Čaboņa turpinājās. Kāds staigāja pa guļamistabu.
   Viņš uzmanīgi pievirzījās pie durvju malas un ielūkojās istabā. Acu priekšā pavērās glīts aizslietnis, kura paneļi bija rotāti ar romiešu dārza ainām. Aiz tā nostājies cilvēks nebija redzams, bet viņš dzirdēja uguns sprakšķoņu kamīnā un klusus ūdens šļakstus.
   Zem viena no paneļiem parādījās eleganti izliekta, kaila pēda un uzkāpa uz dvieļa, kas bija izklāts uz grīdas. Atskanēja vēl viens ūdens šļaksts, un parādījās otra pēda.
   Nepatīkamais satraukums noplaka, un tā vietā stājās cita spriedze. Viņš noliecās, lai ieliktu nazi atpakaļ zābakā, iztaisnoja muguru un iegāja guļamistabā.
   – Es labprāt palīdzētu jums nomazgāties, kundze, – viņš teica.
   Aiz aizsega kāds izbrīnā noelsās.
   – Tobias? – Pie aizslietņa malas parādījās Lavinija, piespiedusi biezu dvieli pie krūtīm. Ieraudzījusi Tobiasu savā guļamistabā, viņa iepleta acis. – Ko tu šeit dari?
   Viņš paskatījās uz sievieti un juta, ka asinis sāk riņķot straujāk. Viņas mati bija sasprausti pakausī, un pār kailo kaklu krita dažas vaļējas šķipsnas. Viņas seja bija sārta un pietvīkusi no siltā ūdens un liesmām kamīnā. Dvielis sedza viņu līdz pat slaidajām potītēm.
   – Es nojaušu, ka man šobrīd būtu jāvēsta kaut kas dzejisks un romantisks, – viņš murmināja, – bet es nezinu, kas tas ir.
   Viņš piegāja pie aizslietņa malas. Lavinija viņam uzsmaidīja, un viņas skatiens bija tikpat spožs kā liesmas kamīnā.
   – Es esmu slapja, – viņa brīdināja Tobiasu, kad tas pastiepa rokas.
   – Tad mums abiem ir paveicies. – Viņš pacēla Laviniju un nesa viņu uz gultu. – Es gribu tevī iegremdēties.
   Sievietes piesmakušie smiekli bija valdzinošākā mūzika pasaulē.
   Viņš noguldīja Laviniju gultā, satvēra dvieli, kas apsedza viņas augumu, piesardzīgi pavilka to malā un nometa uz grīdas. Iepriekš Tobiass jutās uzbudināts, bet tagad, kad viņš ieraudzīja Lavinijas krūšu izliekumu un cirtaino trijstūri virs augšstilbiem, viņš kļuva tik satraukts, ka tas gandrīz sāpēja.
   Tobiass pasniedzās lejup un uzlika plaukstu uz sievietes gurna. Lavinija nodrebēja, un viņa mute kļuva sausa. Viņš aptvēra, ka šī ir pirmā reize, kad viņš redz Laviniju pilnībā kailu. Abu romāns to iepriekš nepieļāva. Visi iepriekšējie sakari notika steigā un tādās vietās, kur nedrīkstēja pilnībā izģērbties.
   Lavinija vēroja, kā viņš novilka kreklu, bikses un zābakus, un bija skaidri redzams, ka viņa domā to pašu.
   – Vai tu saproti, – Tobiass čukstēja un nogūlās virs viņas, – ka mēs pirmo reizi esam kopīgā gultā?
   – Es par to iedomājos, jā.
   – Ceru, ka tev nebūs garlaicīgi. Zinu, ka tev patīk to darīt eksotiskās un neparastās vietās.
   Lavinija pasmaidīja un aplika rokas ap vīrieša kaklu.
   – Jāatzīst, ka gulta piedāvā dažas priekšrocības. Tā ir daudz ērtāka par akmens solu, dīvānu un mana galda virsmu.
   – Esot kopā ar tevi, ērtības man nav svarīgākais, – viņš čukstēja, piespiedis lūpas Lavinijas kaklam. – Tomēr tās ir patīkamas.
   Viņš pacēla galvu, pielika lūpas pie Lavinijas mutes un viņu izjusti noskūpstīja. Viņa alkaini atbildēja skūpstam, un tas Tobiasu reibināja. Apziņa, ka Lavinijas vēlme ir tikpat karsa, cik viņējā, bija reibinošāka par jebkādu narkotiku. Tobiasa augumā pulsēja alkas, kas bija spēcīgākas par kaisli. Karstā vēlme plūda viņa dzīslās un sasprindzināja muskuļus.
   Tobiass klusībā zvērēja, ka nekad viņu neatdos ne Hadsonam, ne kādam citam.
   Viņš glāstīja Lavinijas augumu no kailajām krūtīm līdz kailajām kājām. Viņas āda bija maiga, gluda un atsaucīga pieskārieniem. Viņa izlieca muguru. Tobiass iegremdēja pirkstus siltajā vietā.
   – Tu patiešām esi slapja, – viņš murmināja. – Un ideāla.
   Lavinija vaidēja un locījās, un apvija kājas ap Tobiasa augumu. Viņš juta, kā piebriest pumpurs viņas kaunumā, un to lēni glāstīja, līdz viņa iecirta nagus vīrieša ādā.
   Tobiass vairs nespēja gaidīt.
   Viņš lēni un apņēmīgi iegrima viņas siltajā ejā un skaļi ievaidējās no baudas.
   Tobiass juta, kā Lavinijas zobi pieskaras viņa plecam. Viņa piekļāvās vīrieša augumam tik cieši, ka viņi kļuva saistīti uz mūžīgiem laikiem.
   Entonijs atkal sajuta sīku dzēlienu skaustā. Tas līdzinājās vājam elektriskās strāvas triecienam. Vairs nebija nekādu šaubu: puķu pārdevēja viņu izsekoja. Ar acs kaktiņu viņš ieraudzīja jau pazīstamo lielo, pelēko cepuri. Tā ātri pazuda aiz lauksaimnieka ratiem, bet Entonijs bija pārliecināts, ka tā ir tā pati puķu pārdevēja, kuru viņš pirms dažām minūtēm pamanīja skvērā.
   Viņu pārņēma gaidas, un visas maņas saspringa. Piepeši Entonijs jutās modrāks nekā iepriekš. Priekšmeti, ēkas un cilvēki visapkārt šķita spilgtāki.
   Viņš prātoja, vai šis savādais satraukums ir viens no iemesliem, kāpēc Tobiass iesaistījās privāto izmeklējumu biznesā. Sajūtas bija daudz spēcīgākas par tām, ko radīja derības vai boksa cīņas vērošana.
   Jaunās profesijas apcerei nebija laika. Tagad mērķis bija noskaidrot puķu pārdevējas personību.
   – Paldies par palīdzību, jaunkundze. – Viņš iedeva ielasmeitai dažas monētas. Viņa bija jaunākā sieviete, ar kuru Entonijs todien runāja, ne vecāka par piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem. – Te būs neliela atlīdzība.
   – Paldies, ser. – Viņa ieķiķinājās un noslēpa naudu novalkātajā kleitā. – Priecājos jums palīdzēt.
   Šie smiekli lika Entonijam justies neērti. Viņa izklausījās kā jauna, nevainīga meitene, kurai īstā vieta ir skolā un pēc tam augstākajā sabiedrībā, nevis uz ielas un bez cerībām uz gaišu nākotni. Viņš prātoja, kādu likteņa pavērsienu dēļ meitene nokļuvusi pērkamo sieviešu pasaulē.
   Viņš pieklājīgi atvadījās un pieskārās cepures malai. Meitene atkal sāka ķiķināt. Acīmredzot vīrietis, kurš izturas pieklājīgi, viņu ļoti uzjautrināja.
   Entonijs atbrīvojās no smagajām pārdomām, ko uzdzina sarunas ar meiteni, un atsāka domāt, kā tuvāk aplūkot puķu pārdevēju. Tas varētu būt izšķirošs mirklis izmeklēšanā. Ja viņš rīkosies pareizi, iespējams, viņam izdosies iegūt noderīgu informāciju.
   Viņu uzmundrināja cerība, ka izdosies pierādīt savu talantu profesijā. Ja Entonijs iegūs pavedienu, Tobiass varbūt vairs neskubinātu viņu izvēlēties citu karjeru.
   Entonijs veiklā solī virzījās pa līkumainu ielu un ceļu labirintu. Šajā nepatīkamajā rajonā viņš ieradās pirms stundas, lai aptaujātu prostitūtas. Šejieniešu galvenie ienākumu avoti bija azartspēles, netīras iedzertuves un zagtu mantu uzpirkšana.
   Viņš nogriezās ap stūri un ieraudzīja tumšu ieliņu. Nāsīs iecirtās spēcīga urīna, izkārnījumu un pūstošas gaļas smaka. Entonijs aizturēja elpu un iegriezās šaurajā ielā.
   Pa bruģi soļoja divi zēni un apsprieda, kā labāk nozagt svaigi ceptus pīrāgus no stenda otrpus ielai. Viņiem sekoja pavecs vīrietis, kurš pārvietojās ar spieķa palīdzību.
   Entonijs jau bija gatavs padoties, tomēr beidzot ieraudzīja puķu pārdevēju. Viņas seju slēpa lielā, pelēkā cepure. Viņas augumu nosedza apbružāts apmetnis. Groziņā, ko viņa nesa rokā, bija apvītušas puķes.
   Sievietes pleci bija saliekti, tomēr viņas gaita mudināja Entoniju domāt, ka viņas vecums neatbilst tam, ko vēstīja apģērbs un izskats.
   Puķu pārdevēja apstājās ielas sākumā un acīm redzami apjuka, pazaudējusi savu izsekojamo. Viņa lēni pagriezās un pārlūkoja apkārtni.
   Entonijs spēra soli uz priekšu, aplika roku ap sievietes vidukli un strauji ierāva viņu sānieliņā. Viņš pagrieza puķu pārdevējas augumu un piespieda viņu pie ķieģeļu sienas.
   – Pie velna! Tā jau es domāju, – viņš teica.
   Atskanēja šausmu pilnas elsas. Lielā cepure piepeši pacēlās gaisā un trāpīja pa Entonija zodu. Viņš paliecās uz aizmuguri, lai izvairītos, un saviebās, raudzīdamies uz Emelīnu.
   – Ko tu dari? – viņš noskaldīja.
   Entonijs juta, ka viņa sirds joprojām strauji pukst. Viņš smagi elpoja, par spīti nepatīkamajām smakām sānieliņā. Piepeši Entonijs spēja domāt tikai par to, kā viņi ar Emelīnu skūpstījās. Viņš piesardzīgi atbrīvoja meiteni no tvēriena.
   – Es tev sekoju, protams! – Viņa iztaisnoja muguru un izpurināja apmetni. – Ko tad tu domāji?
   – Vai tu esi jukusi? Šis ir ļoti bīstams rajons.
   – Kad es šorīt apjautājos par taviem dienas plāniem, tava atbilde bija noslēpumaina. – Viņa sakārtoja cepuri. – Es zināju, ka tev padomā kaut kas nelāgs.
   – Tāpēc tu man sekoji? Tas ir neprāts, tā ir muļķība…
   – Kāpēc tu runāji ar to meiteni uz stūra? Un ar to sievieti pie kroga ielas galā?
   – Es varu to izskaidrot. – Entonijs satvēra Emelīnas roku un strauji izvilka viņu no sānieliņas. – Vispirms mums jātiek projām no šejienes. Lēdijas nedrīkst uzturēties šajā pilsētas daļā.
   Emelīna palūkojās uz prostitūtu, ar kuru Entonijs pirms brīža sarunājās.
   – Dažas to dara, – viņa klusā balsī atbildēja, – tomēr ne pēc savas izvēles.
   – Nē, ne pēc savas izvēles.
   Entonijs izvilka Emelīnu nelielā skvērā. Viņš izdzirdēja pakavu klaboņu un ieraudzīja, ka tuvojas kariete. Entoniju pārņēma atvieglojuma izjūta. Viņš pacēla roku, lai karieti apturētu.
   – Entonij, es gribu zināt, ko tu te darīji. Man ir tiesības to zināt!
   Kariete apstājās. Entonijs atvēra durvis un teju vai iemeta Emelīnu karietē. Viņa piezemējās uz sēdekļa. Entonijs kučierim nosauca Klērmontleinas adresi un iekāpa karietē.
   – Tu man esi paskaidrojumu parādā, – Emelīna paziņoja.
   – Tobiass lūdza iztaujāt dažus cilvēkus. – Viņš apsēdās un aizcirta durvis.
   – Tā meitene uz stūra, vai viņa ir prostitūta?
   – Jā.
   – Un tā sieviete pie kroga? – Emelīna jautāja saspringtā balsī.
   – Jā.
   – Ceru, ka tu nemēģināsi man iestāstīt, ka šī iztaujāšana ir saistīta ar rokassprādzes Medūzas lietu.
   – Nē.
   – Nu? – Emelīna noņēma pelēko cepuri un rūpīgi nolika sev blakus uz sēdekļa. Viņa pievērsa Entonijam nopietnu un uzmanīgu skatienu. – Kāpēc tu pļāpā ar prostitūtām, Entonij? Vai tas ir tavs hobijs?
   Viņš klusi nolamājās un atlaidās sēdekļa stūrī, prātodams, cik daudz drīkst atklāt. Viņš nespēja melot Emelīnai.
   – Ja es tev pastāstīšu patiesību, tev jāapsola, ka neteiksi to Lavinijai.
   – Kāpēc lai es to apsolītu? – viņa jautāja.
   – Tāpēc, ka Tobiass negrib ļaut Lavinijai noprast, cik ļoti viņu uztrauc Oskara Pelinga ierašanās Londonā.
   Emelīna iepleta acis, un viņas skatienā izpratne mijās ar kaut ko līdzīgu atvieglojumam.
   – Ak tā, – viņa teica, – es saprotu. Mārča kungs grib pieskatīt to šausmīgo vīrieti?
   – Jā. Un es viņam palīdzu.
   – Sekot Pelinga gaitām ir prātīgi, – Emelīna piesardzīgi atbildēja. – Viņam nevar uzticēties. Bet kāds viņam sakars ar šīm sievietēm?
   – Pelings ir apmeties netālā viesu namā. Kāds zirgu puisis man teica, ka Pelings apmeklē vietējo prostitūtu. Tobiass man lika viņu atrast un iztaujāt.
   – Nesaprotu. Ko ielasmeita var pastāstīt par Pelingu?
   Entonijs noklepojās un pievērsa skatienu ielai.
   – Tobiasa profesionālā pieredze liecina, ka šādas sievietes par vīriešiem uzzina to, ko nezina neviens cits.
   – Domāju gan.
   Entonijs paskatījās uz Emelīnu.
   – Tev nevajadzēja man sekot. Tas bija bīstami.
   – Ja tu man atklātu savus plānus, man nevajadzētu tevi izspiegot.
   – Nolādēts, Emelīna, kāpēc man tev jāatskaitās par katru soli?
   Viņa sastinga.
   – Atvainojiet, ser. Nezinu, kas man uznāca. Jūs varat darīt, ko vēlaties. Galu galā mēs neesam precējušies.
   Iestājās mokošs klusums.
   Entonijs ar grūtībām apkopoja drosmi.
   – Nē, – viņš ierunājās ļoti zemā balsī, – mēs neesam precējušies.
   Viņi klusēdami vērās viens otrā, un šķita, ka paiet mūžība. Entoniju pārņēma savāda sajūta.
   Emelīna piepeši pastiepās uz priekšu un uzlika savu plaukstu uz Entonija rokas.
   – Tonij, kas ar mums notiek? Visa šī ķīvēšanās, strīdi un tā tālāk… Agrāk tā nebija. Mēs sākam uzvesties kā Lavinija un Mārča kungs.
   Entonijs pavērsa plaukstu uz augšu un spēcīgi satvēra viņas pirkstus.
   – Jā, tev taisnība. Un agrāk tā patiešām nebija.
   – Viņi ir pieraduši paši sagādāt sev grūtības. – Emelīna viņam bikli uzsmaidīja. – Bet mēs varam rīkoties citādi.
   Entonija tvēriens kļuva ciešāks.
   – Jā.
   No Entonija pleciem it kā novēlās smagums, un viņš atplauka.
   Viņš maigi ievilka Emelīnu sev klēpī. Viņa nepretojās un mirdzoši smaidīja. Entonijs viņu lēni, kaislīgi noskūpstīja, un Emelīna viņam maigi ļāvās.
   Kad Entonijs pacēla galvu, viņš strauji elpoja. Emelīnas skatiens bija sapņains un aicinošs.
   Bija vajadzīgs liels gribasspēks, lai noliktu viņu atpakaļ uz sēdekļa.
   Viņi nokļuva Klērmontleinā, sadevušies rokās, un nerunāja, līdz kučieris apturēja karieti. Entonijs pēdējo reizi saspieda Emelīnas pirkstus un palaida tos vaļā, un atvēra durvis.
   Emelīna sastinga.
   – Lūk, tur nāk Čiltona kundze!
   Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja, ka mājkalpotāja steidzās viņu virzienā. Čiltona kundze mežonīgi vicināja rokas, lai piesaistītu jauniešu uzmanību. Pat no attāluma bija redzama sievietes piesarkusī seja un elpas trūkums.
   Emelīna izkāpa no karietes, bažīgi saraukusi pieri.
   – Čiltona kundze, vai noticis kaut kas slikts?
   – Nē, nē, bet jūs vēl nedrīkstat iet iekšā. – Čiltona kundze elsojot apstājās. – Es domāju, ka viņi jau būs beiguši, bet viņi nesteidzas. Neatliek nekas cits, kā gaidīt. Ceļa galā ir mazs, jauks parka soliņš.
   – Kas mums jāgaida? – Emelīna jautāja. – Es nesaprotu.
   – Es jums jau teicu, Emelīnas jaunkundz, viņi abi ir mājā.
   Emelīna neizpratnē palūkojās uz nama ārdurvīm.
   – Kas ir mājā?
   – Leika kundze un Mārča kungs. Es domāju, ka līdz jūsu atbraukšanai viņi jau būs beiguši. – Čiltona kundze papurināja galvu un devās uz ielas galu. – Dievs vien zina, kāpēc viņi to dara tik ilgi. Vismaz manā jaunībā tas neaizņēma daudz laika.
   – Kas neaizņēma daudz laika? – Emelīna bija izmisumā.
   Čiltona kundze uzmeta Entonijam zīmīgu skatienu.
   Viņš saprata.
   – Čiltona kundzei taisnība. – Viņš satvēra Emelīnu aiz rokas un vilka viņu līdzi. – Ir jauka diena, lai pasēdētu parkā.
   – Kas notiek? – Emelīna nepretojās, tomēr izskatījās neapmierināta. – Kas notiek, Čiltona kundze?
   – Tā ir mana vaina. Man viņu bija žēl. Viņiem allaž nākas izlīdzēties ar parkiem, dārziem, karietēm un tamlīdzīgi. Mārča kungam sāp kāja, tātad viņam ir neērti, turklāt šajā gadalaikā jebkurā brīdī var uznākt lietus.
   – Kāds laika pstākļiem ar to sakars? – Emelīna uzstāja.
   – Mārča kungs man šorīt teica, ka atgriezīsies ap pulksten trijiem. Man radās izdevība atstāt viņus abus divatā siltā mājā ar jauku gultu, – Čiltona kundze paskaidroja. – Tā bija žēlsirdība. Kā es varēju zināt, ka viņi ņemsies ilgāk par dažām minūtēm?
   Entonijs ar grūtībām apspieda smaidu.
   – Gulta? Mārča kungs un Lavinija? – Emelīna piepeši saprata, kas notiek. Viņa koši piesarka un izvairījās no Entonija skatiena. Negaidot viņa izplūda smieklos. – Čiltona kundze, tas ir kaut kas neiedomājams! Vai Lavinija zināja par jūsu plānu?
   – Nē. Viņa iegāja vannā, un es teicu, ka aiziešu nopirkt ogas ievārījumam. Es zināju, ka Mārča kungs drīz ieradīsies, tāpēc atstāju durvis atvērtas. Viņš atnāca gandrīz pirms stundas, un es domāju, ka viss jau būs beidzies.
   – Varbūt jūs viņiem sagādājāt pārāk daudz ērtību, – Entonijs norādīja.
   – Jā. – Čiltona kundze aplūkoja pēcpusdienas debesis. – Par laimi, šobrīd nelīst.
   – Taisnība, tomēr gaiss ir pavēss. – Emelīna ietinās noplukušajā apmetnī. – Labi, ka man līdzi ir šis.
   Čiltona kundze pirmo reizi ievēroja sievietes apģērbu un sarauca pieri.
   – Kur jūs dabūjāt šo veco lupatu?
   Emelīna apsēdās uz soliņa.
   – Tas ir garš stāsts.
   Čiltona kundze atslīga viņai blakus un īgni palūkojās uz namiņa aizvērtajām ārdurvīm.
   – Varat to izstāstīt. Mums ir daudz laika.
   Tobiass iekārtojās spilvenos, aizlika roku aiz galvas un piekļāva Laviniju pie sāniem. Viņš zināja, ka ir vēls, tomēr negribēja izkāpt no sajauktās gultas un atstāt sievieti, kura gulēja viņa apskāvienos. Viņš jutās laimīgs. Varbūt reiz…
   – Es šodien iegriezos pie Hadsona, – viņš ierunājās.
   Vispirms Lavinija neatbildēja. Tad viņa atbalstījās uz elkoņa un pavērās uz Tobiasu. Viņas miegaini jutekliskais skatiens pagaisa, un tā vietā parādījās rūpes.
   – Tu man neteici, ka plāno tikties ar Hovardu, – viņa teica. – Par ko jūs runājāt?
   – Par tevi.
   – Par mani? – Lavinija apsēdās taisni, aizsegusi krūtis ar palagu. Viņa sarauca pieri. – Ko jūs runājāt par mani?
   Tobiass pieskārās sudraba kulonam ap viņas kaklu.
   – Es jau teicu, ka Hadsons tevi grib, – viņš turpināja. – Viņš meklē Selestes aizvietotāju.
   – Un es jau atbildēju, ka tās ir blēņas.
   – Tici man, tās nav blēņas.
   – Tas ir pazemojoši! Nespēju noticēt, ka tu mani tā pazemoji. – Lavinija dusmās saviebās. – Ko tieši tu viņam teici?
   Tobiass noguldīja Laviniju spilvenos un nogūlās pār viņas augumu. Viņš ieslidināja ceļgalu starp viņas maigajām, siltajām kājām, satvēra sievietes seju plaukstās un piespieda savas lūpas viņējām.
   – Es teicu, ka viņš tevi nedabūs, – Tobiass atbildēja.
   Pēc divdesmit minūtēm Lavinija uzvilka rītasvārkus, lai pavadītu Tobiasu līdz durvīm. Tumšajā gaitenī viņa uzspieda vīrieša lūpām pēdējo skūpstu.
   – Pasteidzies, – viņa skubināja, – Čiltona kundze kuru katru mirkli atgriezīsies. Mums ļoti paveicās, jo ne viņa, ne Emelīna vēl nepārnāca. Nesaprotu, kur viņas tā kavējas.
   Tobiass slepus pasmaidīja. Viņš uzskatīja, ka neaizslēgtās durvis un mājkalpotājas prombūtne par šo to liecina, tomēr to noklusēja.
   – Līdz vakaram, – Tobiass atvadījās. – Es pieņemu, ka tu esi gatava lielajam notikumam?
   – Jā. Kleitas tiks atvestas pēc stundas. Džoana šorīt ziņoja, ka piecos atnāks viņas personīgais frizieris un ka viņa ir sarunājusi mums karieti pulksten astoņos trīsdesmit.
   Tobiass palocīja galvu.
   – Entonijs noteikti ieradīsies precīzi deviņos. Es atnākšu desmitos. Vai tā būs labi?
   – Ideāli. – Lavinija teju vai nogrūda Tobiasu lejā pa kāpnēm. – Ej!
   Viņa aizcirta durvis viņa deguna priekšā.
   Tobiass negribīgi nokāpa pa kāpnēm un devās meklēt karieti.
   Pusceļā viņš ieraudzīja pazīstamas sejas. Emelīna, Entonijs un Čiltona kundze tēloti vienaldzīgi nāca viņam pretī. Entonijs demonstratīvi izvilka no kabatas pulksteni un ielūkojās tajā.
   Tobiass nelikās par viņu ne zinis un sveicināja Emelīnu un Čiltona kundzi.
   – Mārča kungs. – Emelīna viņam laipni uzsmaidīja. – Priecājos jūs satikt. Cik patīkams pārsteigums!
   – Priecājos jūs satikt, Emelīnas jaunkundze. – Tobiass apstājās un pielieca galvu. – Labdien, Čiltona kundze. Cik saprotu, jūs devāties nopirkt ogas.
   – Es zinu, ka jums garšo ogu ievārījums, – viņa nomurmināja.
   – Jūsu gatavotais ievārījums man ļoti garšo, – viņš piekrita. – Paldies, ka šodien aizgājāt iepirkties, lai pagatavotu jaunus ievārījuma krājumus manām vajadzībām. Ceru, ka arī turpmāk jūs izjutīsiet vēlmi gatavot ievārījumu.
   – Tas atkarīgs no laika pstākļiem.
   – No laika pstākļiem?
   Čiltona kundze uz viņu pārmetoši paskatījās.
   – Aukstā vai lietainā laikā nevar nopirkt labas ogas.
   Jums derētu to paturēt prātā.
   – Es to iegaumēšu.

Divdesmit piektā nodaļa

   Pulksten deviņos un trīsdesmit minūtēs vakarā Krekenbērns lēni nolaida avīzi un paskatījās uz Tobiasu.
   – Ar jauno lietu klājas grūti, vai ne?
   Tobiass atbalstījās pret kluba istabas kamīna plauktu un aplūkoja liesmas.
   – Es labprāt pasūtītu šo lietu trīs mājas tālāk, bet Lavinija to izmisīgi vēlas atrisināt.
   – Ko tu plāno darīt?
   – Esmu bezspēcīgs. Man atliek tikai atrisināt nolādēto lietu, pierādīt, ka Hadsons ir slepkava, un ļaut Lavinijai saprast viņa patieso būtību.
   – Viņa nejutīsies pateicīga, ja izrādīsies, ka sens ģimenes draugs ir noziedznieks.
   Tobiass ieraudzīja tuvojamies Veilu.
   – Droši vien.
   – Kā sokas ar Pelingu? – Krekenbērns jautāja.
   – Arī šajā lietā nav nekā jauna. Entonijs joprojām mēģina atrast Pelinga iecienīto prostitūtu. Viņa ir kā ūdenī iekritusi. Tomēr viesu nama zirgu puiša teiktais ļauj secināt, ka Pelings ir ieradies Londonā tikai darba darīšanās.
   – Tomēr tevi uztrauc viņa klātbūtne Londonā.
   Tobiass nenovērsa skatienu no Veila.
   – Fakts, ka divi vīrieši no Lavinijas pagātnes vienā un tajā pašā mēnesī ieradušies Londonā, man šķiet nepatīkama sagadīšanās.
   – Tev vispār nepatīk sagadīšanās, – Krekenbērns norādīja. – Jāteic, Pelings neatstāj labu iespaidu. Tomēr izmantosim loģiku: vai Pelings ir teicis vai darījis jebko tādu, kas norādītu uz interesi par Laviniju?
   Tobiass savilka uz plaukta atbalstīto roku dūrē.
   – Nē.
   – Vai viņš ir sazinājies ar Laviniju?
   – Nē.
   – Vai viņi ir tikušies kopš reizes, kad Lavinija Pelingu ieraudzīja uz ielas?
   – Nē.
   – Tādā gadījumā ir ļoti ticams, ka Pelings ir Londonā tikai un vienīgi darba darīšanās. – Krekenbērns sakustināja uzacis. – Iespējams, viņš meklē jaunu sievu.
   Tobiass sarauca pieri.
   – Tas man nebija ienācis prātā.
   Veils apstājās pretējā kamīna pusē. Viņš palocīja galvu un sasveicinājās ar Krekenbērnu, un pieklājīgi palūkojās uz Tobiasu.
   – Es dodos uz Dava kundzes balli. Vai vēlaties man pievienoties karietē?
   Tobiasam izdevās apslēpt izbrīnu.
   – Paldies. – Viņš noņēma roku no plaukta. – Tas būtu noderīgi. Atrast karieti šādā miglā ir bezcerīgi.
   – Novēlu labi pavadīt laiku. – Krekenbērns sakārtoja brilles. – Lūdzu, nododiet savām lēdijām manus sveicienus.
   – Man šobrīd nav lēdijas, – Veils nomurmināja.
   – Un tu nekad neesi saticis Laviniju, – Tobiass norādīja.
   – Tam nav nozīmes, – Krekenbērns atbildēja. – Jūsu stāstītais apliecina, ka Dava kundze un Leika kundze ir ļoti interesantas sievietes.
   Veils bija uzjautrināts.
   – “Interesanta” ir savāds kompliments sievietei.
   – Manā vecumā interesantas sievietes šķiet vispievilcīgākās. – Krekenbērns iztaisnoja avīzi. – Uz redzēšanos, džentlmeņi!
   Tobiass izgāja no kluba kopā ar Veilu un iznāca miglainajā ielā, kur gaidīja izsmalcināta kariete ar elegantu pajūgu.
   – Krekenbērns uzzina jaunākās baumas pirms visiem pārējiem. – Veils iekāpa karietē un apsēdās. – Tas ir patiešām iespaidīgi. Jums viņš noteikti ir noderīgs informācijas avots.
   Tobiass satvēra durvju malu un ierausās karietē, ignorēdams sāpes kājā. Viņš atviegloti iekārtojās uz ērti polsterēta sēdekļa un iztēlojās, cik labi būtu iegūt savā īpašumā privāto karieti ar pajūgu. Tad viņš varētu vest Laviniju garos izbraucienos lauku rajonos, aizvilkt aizkarus un stundām ilgi mīlēties uz biezi polsterēta sēdekļa.
   – Reizēm Krekenbērns ir ļoti noderīgs, – viņš piekrita.
   Kariete aizripoja miglā.
   Veils atslīga ar brūnu samtu pārvilktajā sēdeklī.
   – Viņam ir taisnība. Interesantas sievietes ir pievilcīgas.
   – Piekrītu. Tomēr mana pieredze liecina, ka “interesantas” sievietes lielākoties ir ietiepīgas, apveltītas ar gribasspēku un neparedzamas.
   Veils piekrītoši palocīja galvu.
   – Arī tās nav peļamas īpašības.
   Tobiass aplūkoja viņu karietes apgaismojumā.
   – Nepārprotiet mani, ser, esmu patiešām pateicīgs par braucienu karietē. Tomēr mani moka ziņkāre, vai jūs šovakar ieradīsieties Dava kundzes ballē Zilās Medūzas vai Džoanas dēļ?
   – Es esmu pacietīgs cilvēks, Mārč. – Veils palūkojās pa logu. – Esmu gaidījis jau gadu. Es domāju, ka tas ir pietiekami ilgs laiks. Vai jūs man piekrītat?
   – Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs gaidījāt, – Tobiass atbildēja.
   Pēc divdesmit minūtēm kariete apstājās pie lielajām kāpnēm. Tobiass pārlūkoja eleganti tērpto viesu pūli, meklēdams Lavinijas koši sarkanos matus. Viņu atrast nebija viegli. Tobiass nosprieda, ka viņa būs ļoti apmierināta. Viesības bija kārtējais ievērojamais sabiedriskais pasākums.
   Džoanas balles zāli apmirdzēja triju milzīgu lustru izstarotā gaisma. Lēdiju kleitas pūlī bija spilgtas kā dārgakmeņi. Apzeltītajā balkonā, kas aplieca telpu, sēdēja mūziķi un piepildīja telpu ar brīnišķām skaņām.
   Viņš ieraudzīja Emelīnu deju zālē. Viņa dejoja ar jaunu vīrieti, kuru Tobiass nepazina. “Entonijs būs sarūgtināts.”
   To nodomājis, Tobiass sāka prātot, kur atrodas Entonijs. “Droši vien aizgājis pēc dzēriena.”
   – Namamāte mūs gaida. – Veils paskatījās uz apzeltītajām kāpnēm, kur Džoana sasveicinājās ar viesiem. – Iesim lejā?
   Tobiass palūkojās uz Džoanu un ievēroja, ka viņa izskatās citādi nekā parasti. Pirms viņš saprata, kas ir mainījies, aiz muguras kāds klusā balsī nosauca viņu vārdā:
   – Tobias!
   Viņš pagriezās un ieraudzīja Entoniju, kurš gar balkona malu steidzās šurp.
   – Tobias, pagaidi! Man ar tevi jārunā.
   Veils jautājoši pacēla uzaci.
   – Ejiet lejā, – Tobiass viņu pamudināja, – Džoana jūs gaida. Es pievienošos vēlāk.
   Veils palocīja galvu un lēni nokāpa pa kāpnēm, nenovērsdams skatienu no Džoanas.
   Entonijs nostājās Tobiasam blakus. Viņš bija saposies ballei, bet izskatījās, ka viņš ieradies lielā steigā. Vīrieša mati bija samirkuši miglā. Viņa skatienā mirdzēja priecīgs satraukums.
   – Vai tu tikai tagad atbrauci? – Tobiass sarauca pieri. – Es domāju, ka tu ieradīsies agri, lai pagūtu iebiedēt visus Emelīnas pielūdzējus.
   – Es viņu atradu, – Entonijs triumfējoši paziņoja.
   – Es pats viņu pirms mirkļa redzēju. Viņa dejo. Entonij, vai Dava kundze šodien izskatās neparasti?
   Entonijs izskatījās izbrīnīts.
   – Kādā ziņā?
   – Es īsti nezinu. Man nez kāpēc šķiet, ka viņa izskatās citādi nekā parasti.
   Entonijs palūkojās uz kāpnēm.
   – Viņai mugurā ir zila kleita.
   – Jā, es to redzu. Kāds tam sakars ar manu jautājumu?
   Entonijs plati pasmaidīja.
   – Viņa pirmo reizi nav tērpusies sēru drānās.
   – Jā, patiesi! Veils izskatās ļoti gandarīts, vai ne? – Tobiass pagriezās. – Ko tu iepriekš teici?
   – Ielasmeita. Tā, ar kuru Pelings izklaidējas, kamēr uzturas Londonā. Es viņu atradu.
   – Pie velna, kāpēc tu to neteici agrāk? – Tobiass saspringa. – Vai tu ar viņu runāji?
   – Nē. Es grasījos iziet no sava kluba, lai dotos uz balli, bet uz ielas mani gaidīja kāds zēns. Viņš nodeva ziņu no kādas prostitūtas, kuru es iztaujāju. Es nokavēju, jo viņu bija grūti atrast.
   – Šādā vakarā sievietes iziet ielās tikai tad, ja viņām nav izvēles.
   – Viņa mani satika krogā. Teica, ka meklētās sievietes vārds ir Megija, un iedeva man adresi. – Entonijs saviebās. – Protams, ne par velti.
   – Kur Megija dzīvo?
   – Viņai ir istaba Katleinā. Vai tu par to zini?
   – Zinu. – Tobiass sajuta seno, pazīstamo drošības izjūtu kā pulsējošu enerģijas plūsmu. Viņš papliķēja Entonija plecu. – Esi labi pastrādājis! Izbaudi laiku kopā ar Emelīnas jaunkundzi. Es došos.
   Entonija entuziasms noplaka.
   – Tu iesi runāt ar prostitūtu?
   – Jā.
   – Vai to nevar atlikt uz vēlāku laiku? – Entonijs kļuva nervozs. – Leika kundze grib, lai ierodies Dava kundzes ballē. Kad viņa ieraudzīs mani, tad apjautāsies par tevi. Ko lai es, tavuprāt, viņai saku?
   – Saki, ka es aizkavējos klubā.
   – Bet…
   – Neuztraucies, – Tobiass viņu pārtrauca, – Lavinija neuzdos liekus jautājumus. Aizkavēšanās klubā ir jebkura džentlmeņa attaisnojums. Tas ir piemērots visos gadījumos un apstākļos.
   – Nezinu, vai Leika kundze tam piekritīs. – Tu pārāk daudz uztraucies par niekiem.
   Tobiass pagriezās un devās projām, pirms Entonijs paguva izdomāt citus iebildumus.
   Ārā migla strauji sabiezēja. Šķita, ka smagā dūmaka uzsūc spožo gaismu, kas nāca no mājas, un atstaro to kā necaurspīdīgu mirdzošas miglas sienu. Tobiass vairs nevarēja saskatīt mazo skvēra parku.
   Dārgu privāto kariešu rindas beigās stāvēja vairākas sabiedriskās karietes, kuru vadītāji cerēja uzņemt kādu nejaušu klientu. Tobiass izvēlējās karieti un deva kučierim norādījumus braukt uz Katleinu cik iespējams ātri.
   Kāpjot karietē, Tobiasa kāja asi iesāpējās. Mitrais vakars iedarbojās postoši. Viņš smagi iekrita sēdeklī, aizvēra durvis un izklaidīgi berzēja sāpošo kāju.
   Kariete nekustējās no vietas, un Tobiass īgni piesita pie jumta.
   Piepeši karietes durvis atvērās. Tobiass palūkojās lejup un ieraudzīja Laviniju. Viņa bija tērpusies violetā kleitā ar dziļu izgriezumu un līdzinājās atriebes dievietei. “Mana Nemese,” viņš nodomāja.
   – Lūdzu, palīdzi man iekāpt, Mārč. Vienalga, uz kurieni tu dodies, tu to nedarīsi viens. Tu nemitīgi aizmirsti, ka mēs esam partneri.

Divdesmit sestā nodaļa

   Lavinija uzreiz redzēja, ka Tobiass ir neapmierināts, tomēr nolēma ignorēt viņa viedokli. Viņa pati bija sliktā noskaņojumā.
   Viņa apsēdās un skatījās, kā Tobiass aizcirta durvis. Kariete sāka ripot uz priekšu. Tobiass atlocīja uz sēdekļa uzlikto segu un pasvieda to Lavinijai.
   – Sasildies, – viņš murmināja. – Tavu kleitu nav paredzēts nēsāt ārpus pārkurinātas saviesīgo pasākumu telpas.
   – Ja tu tā nesteigtos, es būtu paņēmusi savu apmetni.
   Par laimi, sega bija samērā tīra. Lavinija to ātri aplika ap pleciem un izbaudīja siltumu. Tobiass apsēdās stūrī un samiedza acis.
   – Es tevi gaidīju uz balkona, – Lavinija atbildēja uz skaļi neizteikto jautājumu. – Es redzēju, kā jūs ar Veilu ienācāt namā, un tad Entonijs tevi apturēja. Pēc mirkļa tu pagriezies un aizgāji. Es uzreiz sapratu, ka tu esi atradis kādu pavedienu lietā. Uz kurieni mēs braucam?
   – Es dodos uz tikšanos ar ielasmeitu Megiju, – viņš bezkaislīgi atbildēja. – Tavai zināšanai, viņa nav nekādi saistīta ar Medūzas lietu.
   – Blēņas. Tam es neticu. Kāpēc lai tu nakts vidū steigtos pie palaistuves, ja ne…
   Lavinija aprāvās un izbrīnā pavēra muti, jo aptvēra, ka ir iemesls, kāpēc džentlmenis karietē dodas pie prostitūtas. Viņa sajuta mokošas sāpes vēderā. Tām sekoja trula, tukšuma sajūta. Viņa sēdēja, skatīdamās uz Tobiasu, un nespēja pateikt ne vārda.
   – Nē, mana dārgā, ne jau tāpēc es dodos apciemot palaistuvi. Tu mani pazīsti pietiekami labi, lai to zinātu.
   Viņu pārņēma atvieglojuma izjūta. Protams, ka Tobiass neizmantotu prostitūtas pakalpojumus. Viņš nenodotu Laviniju. “Kas man uznācis?” Viņa piespieda sevi atgūties un savilka segu ciešāk.
   – Tobias, pastāsti man, kas notiek. Man ir tiesības to zināt.
   Tobiass klusēdams vēroja viņu tik ilgi, ka Lavinija nosprieda, ka nesaņems atbildi.
   – Tev ir taisnība, – viņš beidzot ierunājās, – tev ir tiesības to zināt. Esmu saņēmis informāciju, ka šī Megija izklaidē Pelingu, kamēr viņš uzturas Londonā.
   Lavinija apmulsa un truli raudzījās uz Tobiasu. Viņa sev piekodināja, ka tā darīt ir neglīti.
   – Tu runā par Oskaru Pelingu? – viņa beidzot izmocīja.
   – Jā.
   – Es nesaprotu.
   Tobiass atbalstīja roku pret loga malu.
   – Es nolēmu Pelingu uzraudzīt, kamēr viņš uzturas Londonā. Entonijs aptaujāja dažus cilvēkus viesu namā, kur Pelings dzīvo, un uzzināja, ka viņš apmeklē vietējo prostitūtu. Es gribu ar viņu parunāt.
   – Kāpēc? Ko tu ceri uzzināt?
   Viņš paraustīja plecus.
   – Iespējams, ka neko. Tomēr man nepatīk fakts, ka Pelings un Hadsons ieradās Londonā vienlaicīgi.
   – Mēs nospriedām, ka tā ir tikai sagadīšanās.
   – Tu tā nospriedi. Es par to nejutos drošs.
   – Tāpēc tu izmeklēji Pelinga darbības.
   – Jā.
   – Skaidrs. – Lavinija nezināja, ko teikt. Varbūt vajadzēja Tobiasu nosodīt par to, ka viņš veic šādu izmeklēšanu. No otras puses, viņš uztraucās par Lavinijas drošību. Viņa nolēma atlikt rājienu uz vēlāku laiku. – Es pieņemu, ka tu neuzzināji neko aizdomīgu.
   – Jāatzīst, es uztraucos par Megiju. Izskatās, ka Pelinga sievietes mēdz ņemt nelabu galu, un Entonijam bija grūti viņu atrast.
   Lavinija noskurinājās.
   – Saprotu.
   – Gribu pārliecināties, ka viņai nekas nekaiš. Gribu arī uzdot dažus jautājumus par Pelinga aktivitātēm Londonā.
   Viņa uzmeta Tobiasam ziņkāru skatienu.
   – Pelings nav mēģinājis ar mani sazināties. Kāpēc lai viņš to darītu? Kā jau teicu, savulaik viņam bija ērti vainot mani sievas varbūtējā pašnāvībā. Šobrīd es viņam neesmu vajadzīga. Gluži otrādi, viņš cenšas no manis izvairīties.
   – Zinu. Tomēr man šī situācija nepatīk.
   Lavinija pasmaidīja.
   – Es to redzu.
   Tobiass palūkojās uz miglā tīto ielu.
   – Redzi, tā ir izmeklēšanas darba tumšā puse: lai iegūtu atbildes, nākas taustīties un uzdot neskaitāmus jautājumus.
   – Gluži kā mūsu attiecībās, – Lavinija klusā balsī piebilda.
   Viņš pagrieza galvu.
   – Ko tu teici?
   – Neko svarīgu, tikai pārdomas.
   Lavinija izmocīja smaidu, tomēr iekšēji jutās nemierīga. Viņu attiecības bija ļoti savādas. Ne Lavinija, ne Tobiass nebija gļēvi, tomēr šajā jautājumā abi uzmanīgi laipoja, it kā ik uz stūra draudētu briesmas.
   Iespējams, tā šķita tikai Lavinijai. Pēc visa spriežot, Tobiasam abu attiecības nelikās ne sarežģītas, ne traucējošas. Galu galā viņš bija vīrietis. Viņas pieredze liecināja, ka vīrieši ar emocijām saistītas problēmas vērtēja aukstasinīgāk nekā sievietes. Kaut gan Tobiass reizēm sūdzējās par attiecībām, viņš tajās saņēma regulāru fizisku apmierinājumu. Varbūt viņam ar to pietika.
   Atlikušo ceļu līdz Katleinai abi mēroja klusējot. Kad kariete beidzot apstājās, Lavinija palūkojās pa logu un ieraudzīja vientuļu lampu tumšu durvju priekšā. Dažos logos dega sveces. Šur tur aiz plāniem aizkariem paslīdēja cilvēka siluets.
   Tobiass atvēra durvis un izkāpa laukā. Viņš pastiepa roku, satvēra Laviniju ap vidukli un izcēla no karietes.
   Viņš pagriezās un iedeva kučierim dažas monētas.
   – Mēs drīz būsim atpakaļ, – Tobiass piekodināja. – Lūdzu, sagaidiet mūs.
   – Labi. – Kučieris laternas gaismā pārskaitīja monētas un gandarīti ieslidināja tās kabatā. – Es jūs gaidīšu, ser.
   – Nāc. – Tobiass atvēra Laviniju aiz rokas un ieveda tumšajā sānieliņā. – Jo ātrāk atradīsim Megiju, jo drīzāk varēsim atgriezties ballē.
   Viņa nepretojās, aptina segu ap pleciem kā izsmalcinātu Indijas šalli un gāja blakus Tobiasam.
   Mazās sānieliņas māju logos vietumis dega sveces un laternas. Tobiass piegāja pie kādām durvīm un paraustīja klauvēkli. Skaņa spocīgi atbalsojās tumsā.
   Atbildes nebija, bet Lavinija dzirdēja, kā augšstāvā tika atvērts logs. Viņa paraudzījās augšup un ieraudzīja pa logu izliekušos sievieti, kura rokā turēja smagu dzelzs svečturi. Mazā liesma izgaismoja asus sejas vaibstus un dziļi iegrimušas acis.
   Sievietei mugurā bija pavirši sasieti rītasvārki. Tie atklāja garāmgājēju skatieniem viņas kaulainos plecus un mazās krūtis.
   – Jūs, tur lejā, – prostitūta iesaucās iereibuša cilvēka balsī, – vai jūs gribat izklaidēties?
   Tobiass atkāpās no durvīm.
   – Mēs meklējam Megiju, – viņš atbildēja.
   – Nu, tad jums ir paveicies, jo jūs viņu atradāt. – Megija izliecās bīstami tālu. – Bet jūs esat divi, un otra ir lēdija. Tātad jums patīk skatīties, kā divas sievietes izklaidējas? Par to būs jāpiemaksā.
   – Mēs gribam tikai parunāt ar jums, – Lavinija steidzīgi piebilda. – Un, protams, mēs par to samaksāsim.
   – Parunāt, ja? – Megija padomāja un paraustīja plecus. – Nu, man vienalga, ja vien jūs esat ar mieru maksāt. Nāciet tik augšā. Pirmā istaba augšstāvā.
   Tobiass paraustīja durvis un tās bez grūtībām atvēra. Lavinija palūrēja pār vīrieša plecu un ieraudzīja šauru gaiteni un kāpnes, ko apgaismoja viena dūmojoša svece sienas svečturī.
   – Neļaujies kārdinājumam maksāt viņai pārāk daudz, – Tobiass piekodināja. – Sevišķi tāpēc, ka jāmaksā būs man. Par to es nešaubos.
   – Protams, ka jāmaksā būs tev. Lēdija uz balli nekad neņem līdzi naudu.
   – Tas mani neizbrīna.
   Viņš mudināja Laviniju iet gaitenī, aizvēra durvis un sekoja viņai.
   Lavinija devās augšup pa kāpnēm, un Tobiass turējās divu soļu attālumā. Kad viņa sasniedza ceturto pakāpienu, gaiteņa durvis ar blīkšķi atvērās.
   Namā iesteidzās divi vīri vienkāršās drānās.
   Viņi nevilcinoties gāja pie Tobiasa. Sienas svečturī ievietotās sveces liesma draudīgi izgaismoja divus nažus.
   – Tobias, aizmugurē!
   Viņš neatbildēja, jo jau pretojās uzbrukumam. Lavinija redzēja, kā Tobiass pieturējās pie margām un spēra ar zābakā tērpto kāju.
   Spēriens trāpīja pirmā vīra krūtīs. Viņš kampa gaisu, streipuļoja uz aizmuguri un uzkrita savam biedram.
   – Prom no ceļa, muļķi! – Otrais vīrs pastūma savu biedru malā un metās virsū Tobiasam. Ar nazi apbruņotā roka šķēla gaisu.
   Tobiass atkal spēra. Otrais vīrs šņāca kā čūska un paliecās uz aizmuguri, lai izvairītos no spēriena. Viņš pieturējās pie margām.
   – Ej Megijas istabā, – Tobiass pavēlēja, nenovērsdams skatienu no uzbrucējiem, – un aizbultē durvis!
   Viņš metās virsū tuvākajam vīrietim. Abi saskrējās ar šaušalīgu būkšķi un piezemējās pie kāpņu apakšējā pakāpiena. Viņi ripoja pa grīdu un atsitās pret sienu.
   Durvis kāpņu augšpusē atvērās, un parādījās Megija, kura turēja rokā svečturi.
   – Kas tur lejā notiek? – viņa iešļupstējās. – Es negribu nepatikšanas!
   Lavinija nometa segu, pacēla augstāk kleitas svārku daļu un metās uz priekšu pa kāpnēm.
   – Dod man svečturi! – viņa izrāva to no Megijas rokas.
   – Ko tu dari? – Megija protestēja.
   – Pie velna! – Lavinija izrāva pilošo sveci no turekļa un iegrūda to Megijas rokās.
   – Au! – viņa murmināja un ielika pirkstu mutē. – Man sāp, jā gan!
   Lavinija nelikās ne zinis un metās lejup pa kāpnēm, sažņaugusi dzelzs svečturi rokā.
   Viņa redzēja, kā Tobiass un otrais svešinieks cīnījās uz grīdas. Svece izgaismoja naža asmeni.
   Pirmais vīrietis uztrausās sēdus kāpņu apakšgalā. Viņš izskatījās apjucis, tomēr ātri atguvās no Tobiasa spēriena. Viņš pacēla izkritušo nazi un ieķērās margās, lai pieceltos.
   Svešinieks aplūkoja abus vīriešus, kuri klusi cīnījās uz gaiteņa grīdas. Viņš gaidīja izdevīgu mirkli, kad doties palīgā pāriniekam.
   Lavinija pacēla svečturi un lūdzās, kaut vīrietis nepaskatītos atpakaļ.
   Tobiass un viņa uzbrucējs elsoja un turpināja velties. Viens no viņiem aizsmakušā balsī ierēcās. Lavinija nezināja, kurš ir ievainots. Viņu pārņēma dusmas un bailes.
   Nokļuvusi uz otrā pakāpiena, viņa no visa spēka trieca svečturi lejup.
   Pēdējā mirklī vīrs sajuta draudus aiz muguras. Viņš pagriezās un aizstāvoties pacēla roku.
   Tomēr bija par vēlu. Svečturis smagi piezemējās deniņos un ietriecās plecā ar spēku, kas atbalsojās Lavinijas augumā. Uzbrucējs streipuļodams atdūrās pret sienu. Nazis nokrita uz apakšējā pakāpiena.
   Īsu brīdi Lavinija un vīrietis raudzījās viens otrā. Tad viņa ieraudzīja asinis uz viņa deniņiem.
   – Kuce!
   Dusmu pārņemtais vīrietis metās viņai virsū ar abām rokām, tomēr viņa kustības bija neveiklas un nedrošas.
   Lavinija pieķērās pie margām un metās augšup. Viņa vēlreiz pacēla svečturi, gatavodamās atkal sist. Vīrietis ieraudzīja ieroci un vilcinājās, nedroši šūpodamies.
   Kāpņu apakšgalā parādījās Tobiass. Viņa seja bija kā ledusauksta maska. Viņš satvēra uzbrucēja plecu, apgrieza viņu un trieca dūri pret vīrieša žokli.
   Uzbrucējs iekliedzās, apsviedās otrādi un akli metās uz durvju pusi. Otrais vīrs jau bija tās atvēris un izbrāzies laukā.
   Abi vīrieši aizbēga miglā. Viņu soļi atbalsojās pret bruģi un pēc mirkļa pagaisa.
   Sirdij strauji pukstot, Lavinija aplūkoja Tobiasu no galvas līdz papēžiem. Kautiņā bija atraisījies viņa kaklauts. Gan uz kaklauta, gan uz mēteļa bija asinis.
   – Tu asiņo! – Viņa pacēla svārkus un steidzās lejup pa kāpnēm.
   – Tās nav manas asinis. – Tobiass riebumā norāva kaklautu un nometa to zemē. – Vai tev nekas nekaiš?
   – Nē. – Viņa apstājās un tramīgi pieskārās vīrieša sejai. – Vai tu tiešām neesi ievainots?
   – Tiešām. – Viņš sarauca pieri. – Es tev liku ieslēgties Megijas istabā.
   – Uzbrucēji gribēja tevi nogalināt. Vai tu domāji, ka es slēpšos un gaidīšu citā istabā? Es jums vēlreiz atgādinu, ser, mēs esam partneri.
   – Nolādēts, Lavinija, tevi varēja nopietni ievainot!
   Augšstāvā atskanēja Megijas smiekli.
   – Izskatās, ka dāma jums izdarīja pakalpojumu.
   – Es to neprasīju, – Tobiass atcirta.
   Megija iesmējās.
   – Šo strīdu risināsim citreiz, – Lavinija stingri noteica. – Tu laikam piemirsi, ka mums šeit ir citas darīšanas.
   Tobiass sapīcis paberzēja žokli.
   – Neesmu aizmirsis. – Viņš palūkojās uz Megiju. – Vai jūs pazīstat tos divus vīrus?
   Megija papurināja galvu.
   – Redzu viņus pirmo reizi mūžā. Gan jau tie bija pāris laupītāji, kuri ieraudzīja jūs sānieliņā un nolēma sekot. – Viņa ar plašu žestu norādīja uz atvērtajām istabas durvīm. – Nāciet tik augšā, ja joprojām gribat uzdot jautājumus.
   – Jā. – Tobiass kāpa pa kāpnēm aiz Lavinijas. – Es joprojām ļoti vēlos uzdot jautājumus.
   Viņi sekoja Megijai un nokļuva netīrā istabiņā, kur bija gulta, mazgāšanās galdiņš un neliela soma. Uz galda stāvēja atvērta džina pudele.
   Lavinija atdeva Megijai svečturi un apsēdās uz krēsla blakus aukstajam kamīnam. Tobiass piegāja pie loga un aplūkoja šķērsielu. Viņa prātoja, vai Tobiass cer ieraudzīt abus uzbrucējus. Tas bija maz ticams.
   – Mēs vēlamies uzdot dažus jautājumus par Oskaru Pelingu, – Tobiass ierunājās, nenovērsdams skatienu no ielas. – Cik mums zināms, viņš pēdējo dienu laikā izmantoja jūsu pakalpojumus.
   – Pelings. Riebeklis. – Megija iesprauda sveci svečturī un nolika to uz galda. Viņa apsēdās uz krēsla un ielēja glāzē džinu. – Jā, viņš kādu laiku bija mans klients, bet tas vairs neatkārtosies. Ne jau pēc tā, ko viņš pagājušajā reizē izdarīja.
   – Ko tieši? – Lavinija jautāja.
   – Lūk, ko. – Megija pagrieza galvu tā, lai svece pilnībā apgaismotu viņas seju. – Viņa dēļ man pēdējās dienās nav darba.
   Tikai tagad Lavinija redzēja, ka āda ap Megijas acīm bija briesmīgā krāsā, ar skaidri saskatāmām sitienu pēdām.
   – Ak Dievs! Vai viņš jūs piekāva?
   – Jā. – Megija iedzēra džina malku un nolika glāzi. – Šajā darbā ir jābūt elastīgai, tomēr ir lietas, ko es atsakos darīt, un tas ir fakts. Vīrietis, kurš pacēlis pret mani roku, šajā istabā vairs neatgriežas, vienalga, kāds džentlmenis viņš ir.
   Tobiass aizgriezās no loga. Viņš uzmanīgi vēroja Megiju, samiedzis acis ledusaukstā skatienā.
   – Kad Pelings jums iesita?
   – Pēdējoreiz, kad nāca pie manis. – Viņa savilka seju neglītā grimasē, pūlēdamās atcerēties datumu. – Manuprāt, tas bija trešdien. Nē, ceturtdien. Pirmajās tikšanās reizēs viņš uzvedās normāli. Viņš bija parupjš, bet ne rupjāks par citiem. Tomēr pēdējā reizē viņam uznāca dusmu lēkme.
   – Lēkme? – Lavinija uzmanīgi atkārtoja.
   – Jā. Es domāju, ka viņš sajucis prātā. Tas viss tikai tāpēc, ka es viņu drusku paķircināju. – Megija ielēja glāzē vēl nedaudz džina.
   – Kāpēc jūs viņu ķircinājāt? – Tobiass jautāja.
   – Nu, viņš atnāca vēlāk nekā parasti. Bija jau gandrīz satumsis. Es jau devos pie miera. Kad viņš pieklauvēja pie durvīm, es palūkojos ārā un uzreiz redzēju, ka viņam ir slikts noskaņojums. Nemaz negribēju laist viņu iekšā. Tomēr iepriekš Pelings bija labs klients. Viņš vienmēr drusku piemaksāja. Viņš ir bagāts.
   Megija apklusa un iedzēra džina malku.
   – Jūs teicāt, ka ķircinājāt viņu, – Lavinija maigā balsī atgādināja.
   – Es tikai gribēju uzlabot viņa garastāvoklī, bet tas visu padarīja vēl ļaunāku. Viņš mani stipri piekāva un visu laiku runāja briesmu lietas par sievietēm. Viņām matos esot čūskas, un viņu skatieni pārvēršot vīriešus akmenī. – Megija noskurinājās. – Kā jau teicu, viņš zaudēja prātu. Nezinu, kas ar mani būtu noticis, bet mana draudzene augšstāvā nonāca lejā paskatīties, kāpēc te ir tāds troksnis. Kad viņa pieklauvēja pie durvīm, Pelings norima.
   Lavinija atsauca atmiņā šaušalīgos notikumus, kurus transa stāvoklī atklāja Pelinga sieva Džesika.
   – Paldies Dievam, ka jūsu draudzene pieklauvēja pie durvīm.
   – Jā. Tas riebeklis būtu mani nogalinājis.
   – Ko Pelings teica pēc tam, kad draudzene viņu iztraucēja? – jautāja Tobiass.
   – Viņš pagriezās un izgāja pa durvīm, it kā nekas nebūtu noticis. Patiesību sakot, viņš bija labākā omā nekā iepriekš. Viņš nebija priecīgs, bet mierīgāks. Par laimi, vairs viņš pie manis nenāk.
   Tobiass iegrima domās.
   – Jūs neteicāt, kā viņu ķircinājāt.
   – Tie bija nieki, goda vārds! Es pajokoju par vienu sīkumu. – Megija sarauca degunu. – Joprojām nesaprotu, kāpēc Pelings tā noskaitās.
   – Par kādu sīkumu?
   – Par viņa kaklautu, – Megija atbildēja.
   Lavinija juta, kā dzīslās sastingst asinis.
   Tobiass nekustējās. Viņa juta, ka vīrietis gluži kā mednieks sajūt medījuma smaržu.
   – Kas notika ar Pelinga kaklautu? – viņš jautāja ļoti klusā balsī.
   – Nu, tajā pēdējā reizē viņam nebija kaklauta, – Megija šļupstēja. – Viņš bija kārtīgi ģērbies, gluži kā nupat no kluba vai smalkas balles, bet kaklauta nebija.
   Lavinija un Tobiass saskatījās. “Tas nav iespējams,” viņa nodomāja.
   – Tas izskatījās dīvaini, – Megija turpināja, – it kā sulainis nebūtu viņu kārtīgi saģērbis. Un tā nu es pajokoju, ka Pelings tik ļoti steidzies uz mūsu tikšanos, ka sāka izģērbties jau pa ceļam. Es paprasīju, vai viņš pa ceļam pazaudēja kaklautu. Un tad viņš satrakojās.

Divdesmit septītā nodaļa

   – Es zināju, ka šīs lietas ir saistītas. – Tobiass ietrausās karietē, kur jau sēdēja Lavinija, un aizcirta durvis. – Hadsons un Pelings ir saistīti. Divi ar tevi saistīti vīrieši ieradās Londonā vienlaicīgi. Tā nevarēja būt sagadīšanās.
   Laviniju darīja nemierīgu viņa skarbā un mežonīgā sejas izteiksme. Šādās reizēs viņa skaidri apzinājās trauslo robežu starp cilvēku un dzīvnieku. Viņa nebaidījās no Tobiasa, bet uztraucās par viņa drošību. Kaisles brīžos viņš mēdza riskēt.
   Pēc nupat uzzinātā bija jāstrādā loģiski, bez steigas.
   – Mums turpmāk jārīkojas lēni un apdomīgi, – Lavinija ierunājās. – Fakts, ka Pelings pazaudēja kaklautu tajā pašā naktī, kad Selesti nožņaudza, ir ļoti savāda sagadīšanās. Kā Pelings un Seleste varētu būt saistīti?
   – Es domāju, ka arī Pelings kaut kāda iemesla pēc meklē Medūzas rokassprādzi. Domāju, ka viņš Hadsonu pārim pasūtīja rokassprādzes zādzību. Iespējams, ka viņi ar Selesti kļuva par mīļākajiem. Jebkurā gadījumā Seleste devās satikt Pelingu, un viņš sievieti nogalināja. Iespējams, strīda rezultātā, iespējams, tāpēc, ka viņam Seleste vairs nebija vajadzīga.
   – Un Pelings pārāk vēlu saprata, ka Seleste ir noslēpusi rokassprādzi pirms tikšanās noliktavā.
   – Tas ir loģisks secinājums, – Tobiass gandarīti atbildēja.
   Lavinija pacēla roku.
   – Ne gluži. Padomā, Tobias: ja Hovards zina, ka Pelings ir iesaistīts šajā lietā, tad zina arī to, ka Pelings ir Selestes slepkava. Kāpēc lai viņš mums lūgtu atrast Selestes slepkavu, ja zina, kas viņš ir?
   – Tāpēc, ka Hadsons grib rokassprādzi, nevis spriest taisnīgu tiesu savas sievas slepkavam. Viņš uzzināja, ka rokassprādze neatrodas pie Pelinga, tāpēc nolīga mūs. Viņš cerēja, ka izmeklēšanas gaitā mēs atradīsim rokassprādzi, pirms to pagūs Pelings.
   Lavinija izpleta rokas.
   – Kāpēc lai Pelings gribētu rokassprādzi?
   – Vai viņš ir kolekcionārs?
   Viņa atsauca atmiņā sarunas ar Džesiku Pelingu.
   – Patiesību sakot, es nezinu. Mēs ar Džesiku par to nerunājām. Esmu pārliecināta tikai par to, ka Pelings ir pietiekami bagāts, lai atļautos kolekcionēt retas senlietas.
   – Man padomā kāds, kurš var mums visu paskaidrot.
   Pēc divdesmit minūtēm Veils un Džoana Dava iznāca no savrupmājas un izgāja uz terases, kur viņus gaidīja Tobiass, Lavinija, Emelīna un Entonijs. Emelīna atnesa Lavinijas apmetni.
   Ar vienu saltu skatienu Veils novērtēja Tobiasa nekārtīgo ārieni.
   – Entonijs teica, ka jūs vēlaties ar mani aprunāties, bet nevarat ienākt balles telpā. Es saprotu, kāpēc. Kas notika?
   – Tas ir garš un diezgan garlaicīgs stāsts, – Tobiass atbildēja.
   Lavinija cieši satvēra viņa roku.
   – Vispār jau divi vīri mēģināja Tobiasu nogalināt.
   – Viņiem tas neizdevās, – Veils secināja. – Apsveicu, ser.
   Tobiass paskatījās uz Laviniju.
   – Mana partnere palīdzēja.
   Veils palocīja galvu.
   – Jūs esat lieliska komanda.
   – Jā, – Lavinija stingrā balsī piekrita.
   Veils pievērsās Tobiasam:
   – Kā varu jums palīdzēt?
   – Pasakiet, vai Pelings ir senlietu kolekcionārs, – Tobiass jautāja.
   Veils vilcinājās. Lavinijai šķita, ka viņš prātā pārcilā faktus.
   – Cik man zināms, nē, – viņš visbeidzot nesteidzīgi atbildēja. – Tomēr tas ir iespējams. Es nepazīstu visus nopietnos kolekcionārus Anglijā. Tomēr neesmu informēts par Pelinga interesi par senlietām. Viņš nav izteicis vēlmi pievienoties Lietpratēju klubam.
   Lavinija sapīka. Viņa aptvēra, ka ir aizturējusi elpu. Tobiasa ģeniālajai teorijai vairs nebija pamata. Viņa palūkojās uz Tobiasu, lai redzētu viņa reakciju.
   Viņš neizskatījās sašļucis.
   – Hadsona interese par Medūzas rokassprādzi nav nekādi saistīta ar nopietnu senlietu kolekcionēšanu, – Tobiass paskaidroja. – Iespējams, ka arī Pelings kaut kāda iemesla dēļ ir ar to apsēsts.
   Lavinija sarauca pieri.
   – Megija apgalvoja, ka Selestes noslepkavošanas naktī Pelings uz mirkli zaudēja prātu. Garīgi nevesels cilvēks var iekārot rokassprādzi tādu iemeslu dēļ, kas citiem nav saprotami.
   – Diemžēl mums nav pierādījumu, – Tobiass turpināja. – Šobrīd mēs nevaram neko iesākt ar Hadsonu, bet Pelings ir slepkava, kurš jāaiztur. Veil, ja jūs esat ar mieru mums palīdzēt, mēs varam ievilināt viņu lamatās. Varbūt izdosies panākt, ka viņš atzīst savu vainu divu tādu cilvēku klātbūtnē, kuru doto zvērestu neviens nevarēs apšaubīt.
   – Es pieņemu, ka esmu viens no lieciniekiem, – Veils teica. – Kurš ir otrais liecinieks?
   – Krekenbērns.
   Veils iegrima domās.
   – Tas varētu nostrādāt. Kā jūs ievilināsiet Pelingu slazdā?
   Tobiass nesteidzīgi pasmaidīja.
   – Ar Naitingeila kunga palīdzību.
   Veils un Tobiass saskatījās.
   – Ja mums paveiksies, tad izliksim ēsmu un slazdu jau šonakt, – Tobiass teica.
   Pat ēnainajā terasē Lavinija redzēja abu vīriešu acīs aukstasinīgas medību alkas.
   Tomēr Tobiasa plēsoņas ambīcijas pēc neilga laika pagaisa. Uz viesu namu, kurā dzīvoja Pelings, Tobiass nosūtīja rūpīgi sastādītu ziņojumu par ekskluzīvu izsoli.
   Atbilde pienāca nekavējoties. Oskars Pelings sakrāmējis somas un devies ceļā neilgi pēc pusnakts. Neviens nezināja, kur viņš palicis.
   – Viens no kaitinošajiem šīs lietas aspektiem, – Lavinija paziņoja neilgi pirms rītausmas, malkodama šeriju, – ir fakts, ka Naitingeila kungs pieprasa samaksu par veltīto laiku, kaut gan viņa plāns nenesa augļus. Mūsu maksātspējīgo klientu skaits sarūk.

Divdesmit astotā nodaļa

   Tobiass nākamās dienas rītā ieradās uz vēlām brokastīm, un viņa noskaņojums draudēja ar nepatikšanām visiem klātesošajiem.
   Viņam sekoja Entonijs, kurš arī bija sliktā omā.
   Sākumā Emelīna priecājās, viņu redzot, bet drīz vien viņas sejā iegūla rūpju izteiksme.
   – Ak vai, ir atgadījies vēl kaut kas slikts.
   Lavinija nolika kafijas tasi uz apakštasītes.
   – Kas notika? – viņa jautāja.
   Tobiass apsēdās savā iecienītajā krēslā un pasniedzās pēc kafijas kannas.
   – Viņi abi ir pazuduši.
   – Abi? – Lavinija nopētīja Tobiasa seju un jautājoši palūkojās uz Entoniju.
   – Pelings nav vienīgais, kurš izgaisis bez pēdām. Mēs pirms neilga laika ieradāmies doktora Hadsona namā. Arī viņš ir pazudis. – Entonijs pieklājīgi nogaidīja, uzlicis roku uz krēsla atzveltnes. – Vai varu apsēsties?
   – Jā, protams, – Emelīna steidzīgi atbildēja.
   Lavinija sarauca pieri.
   – Atvaino mūsu nepieklājību, Entonij. Mēs esam pieradušas pie Tobiasa, kurš šeit jūtas kā mājās. Viņš vairs negaida uzaicinājumu.
   Tobiass nelikās ne zinis par skarbo piezīmi. Viņš ielēja savā tasē kafiju un pasniedza kannu Entonijam.
   – Esmu secinājis, ka abi vakar sastaptie laupītāji ziņoja par neveiksmīgo uzbrukumu Pelingam. Viņš aptvēra, ka esam uzzinājuši pārāk daudz, ja reiz runājam ar Megiju. Iespējams, ka viņš brīdināja Hadsonu. Iespējams, ka pats nolāpītais mesmerists nosprieda, ka pienācis laiks nozust.
   Emelīna paskatījās uz viņu.
   – Kur viņi, jūsuprāt, ir?
   – To pagaidām nevar noskaidrot. – Tobiass aplūkoja brokastu galdu kā sapīcis Mīnotaurs, kurš novērtē viņam piedāvātos ziedojumus. Viņš nolēma ēst olas. – Nedomāju, ka Pelings vai Hadsons atgriezīsies savās sākotnējās mītnes vietās. Es nebrīnītos, ja viņi jau būtu ceļā uz Eiropu. Iespējams, ka Hadsons nolems atgriezties Amerikā.
   – Londonā viņi tuvākajā laikā noteikti nerādīsies, – Entonijs gandarīti paziņoja.
   – Fakts, ka šie vīri nozuda vienlaicīgi, pierāda, ka abi patiešām bija iesaistīti šajā lietā, – teica Tobiass.
   – Ne obligāti. – Lavinija nokoda olas gabalu un palūkojās uz Tobiasu. – Hovards varēja aizbraukt no Londonas, jo viņu iebiedēja tava izturēšanās. Galu galā tu viņam draudēji, vai ne?
   Tobiass paraustīja plecus.
   – Drīzāk jā nekā nē.
   Entonijs uz viņu paskatījās.
   – Tu man nestāsīji, ka runāji ar Hadsonu. Ko tu viņam teici?
   – Tā bija privāta saruna. – Tobiass lika olas uz šķīvja un ievēroja sev pievērstu Lavinijas skatienu. – Šobrīd tam nav nozīmes.
   Telpā ienāca Čiltona kundze, nesdama svaigas olas.
   – Pēdējā laikā šeit rītos ir daudz cilvēku. Mums nāksies pasūtīt vairāk piena produktu.
   Lavinija noklepojās.
   – Olas un piena produkti ir dārgi.
   – Mēs varam atļauties dažas papildu olas, – Emelīna ātri piebilda.
   – Vitbijs šorīt ieminējās, ka parasti neizlieto visas nopirktās olas, – Tobiass izpalīdzīgi iebilda. – Es palūgšu, lai viņš nosūta dažas olas jums, Čiltona kundze.
   – Labi, ser. – Čiltona kundze devās projām. – Es atnesīšu vēl grauzdiņus.
   – Un ievārījumu, – Tobiass palūdza, – tas atkal ir beidzies.
   – Jā, ser. Vēl ievārījumu.
   – Runājot par jūsu lielisko ievārījumu, – Tobiass piebilda, – vai jums nav aptrūkušās ogas?
   Lavinijas mērs bija pilns. Tagad Tobiass izrīkoja viņas pavāri! Drīz vien viņš sāks kontrolēt gultasveļas krājumus un noteiks, kādi garšaugi jāstāda dārzā.
   – Jums nav iemesla domāt par mūsu ogu krājumiem, ser, – viņa atcirta. – Tie ir pietiekami.
   – Bet ja nu krājumi izsīkst? – Tobiass uzsmaidīja Čiltona kundzei. – Varbūt jums šodien jādodas iepirkties? Sola labu laiku.
   Čiltona kundze nopūtās.
   – Laikam jau nenāktu par ļaunu iegādāties vēl mazliet ogu. – Viņa izgāja pa durvīm.
   Emelīna un Entonijs saskatījās. Lavinija manīja, ka abi apslēpa smaidus.
   Tobiass malkoja kafiju un bija daudz labākā noskaņojumā nekā pirms dažām minūtēm, kad ienāca brokastu telpā.
   Lavinija prātoja, vai ogas vienmēr uzlabo vīrieša garastāvokli, un nolēma tās turēt pieliekamajā pietiekamā daudzumā.
   Neilgi pēc pulksten diviem Emelīna ielūkojās darbistabā, turēdama rokās cepuri.
   – Prisila nupat atbrauca mātes karietē. Mēs tiksimies ar Entoniju un viņa draugu, lai kopīgi aplūkotu jauno gleznu izstādi Bondstrītas galerijā.
   – Labi. – Lavinija nepacēla skatienu no savām piezīmēm Medūzas lietā. – Izklaidējies!
   – Mēs atgriezīsimies tikai pēc pulksten sešiem. Prisila grib nopirkt jaunu vēdekli, un pēc tam Entonijs ar draugu mūs parkā vizinās lēdijas Vortemas karietē.
   – Labi.
   – Čiltona kundze aizgāja nopirkt ogas.
   – Jā, zinu. – Lavinija iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt jaunu teikumu.
   – Redzu, ka esi aizņemta ar pierakstiem. Uz redzēšanos!
   – Uz redzēšanos.
   Pēc mirkļa Emelīna aizvēra nama ārdurvis. Mājā iestājās savāds klusums. Lavinija pabeidza teikumu un pārlasīja uzrakstīto: … neapmierinošs lietas noslēgums. Ir skaidrs, ka Oskars Pelings nogalināja Selesti Hadsonu, bet viņš par savu noziegumu nekad neizcietīs sodu. Zilā Medūza ir pazudusi, un kopā ar to arī cerības saņemt no klientiem samaksu par mūsu pakalpojumiem.
   Joprojām ir neatbildēti vairāki jautājumi. Es nespēju noticēt, ka mans labais draugs doktors Hadsons ir zaglis, bet Mārča kungs man nepiekrīt.
   Kur Seleste noslēpa relikviju pirms tikšanās ar Pelingu savas dzīves pēdējā vakarā? Es neesmu aizmirsusi sulaiņa apgalvojumu, ka vienīgā persona, kura varēja nepamanīta paņemt rokassprādzi, bija Raštona kundze. Tomēr viņai nebija iemesla tā darīt.
   Lavinija nolika spalvu un palūkojās uz dārzu. Viņa juta, kā iepinas melanholijas valgos. Nomāktība kļuva aizvien spēcīgāka. Viņa apsvēra domu likt dienasgrāmatu malā un palasīt dzeju.
   Tomēr Lavinija nosprieda, ka Medūzas lietas neveiksmīgā noslēguma dēļ viņai ir jāturpina sacerēt laikrakstos ievietojamo sludinājumu. Pēc iespējas drīzāk bija jāatrod jauns darbs. Sludinājums vēl bija jāpieslīpē. Lavinija nopietni apsvēra iespēju ievietot sludinājumā dažas rindiņas, kurās norādīt, ka atsauksmes ir pieejamas pēc pieprasījuma.
   Iespējams, patiesībā viņai bija nepieciešams paelpot svaigu gaisu, lai uzlabotu noskaņojumu. Lavinija nodomāja, ka vajadzēja kopā ar Emelīnu doties aplūkot gleznas un pirkt vēdekļus.
   Atsauksmes.
   Vēdekļi.
   Lavinija sajuta, kā prātā uzvirmo atklāsme, spēji uzzibsnīja intuīcija. Gandrīz aizrāvās elpa. Viņa piesardzīgi paņēma spalvu un pierakstīja savus secinājumus, lai redzētu, vai tie izskatās ticami uz papīra.
   Viņa ilgi skatījās uz uzrakstīto, meklēdama trūkumus. To nebija. Tomēr bija tikai viens veids, kā par to pārliecināties.
   Benksu savrupmāja vīdēja virs mazā, pāraugušā parka un izskatījās drūmāka un nemīlīgāka nekā jebkad agrāk. Kad mājkalpotāja atvēra durvis, viņa šķita izbrīnīta, redzot uz sliekšņa dzīvu cilvēku.
   – Vai Raštona kundze ir mājās? – Lavinija jautāja.
   – Jā.
   – Lūdzu, pasakiet, ka Leika kundze vēlas ar viņu aprunāties par pazudušo rokassprādzi.
   Mājkalpotāja neizskatījās entuziasma pilna, tomēr aizgāja informēt saimnieci par viešņu.
   Raštona kundze pieņēma Laviniju nomācošajā viesistabā. Ieraudzījusi vienu pašu viešņu, viņa neapmierināti sarauca pieri.
   – Es cerēju, ka ar jums kopā ieradīsies Mārča kungs, – viņa paziņoja, – vai jaukais Sinklēra kungs.
   – Viņi abi šodien ir aizņemti darbā, – Lavinija paskaidroja un apsēdās pretī Raštona kundzei. – Esmu ieradusies, lai sniegtu pilnu ziņojumu par lietu.
   Raštona kundze atplauka.
   – Vai jūs atradāt manu relikviju?
   – Vēl nē.
   – Es nepārprotami norādīju, ka maksāšu tikai tad, ja jūs atradīsiet rokassprādzi.
   – Es zinu, kur tā ir. – Lavinija pieskārās savam sudraba kulonam. – Precīzāk sakot, jūs zināt, kur tā ir.
   – Es? Blēņas. Ja es zinātu rokassprādzes atrašanās vietu, es nebūtu piekritusi jums maksāt par tās atrašanu.
   – Manuprāt, mesmerists noveda jūs transa stāvoklī un pavēlēja aiznest rokassprādzi uz slepenu vietu. Ir pamats uzskatīt, ka rokassprādze joprojām atrodas tur un mēs varam to atgūt. Tomēr man būs nepieciešama jūsu palīdzība.
   – Ak Dievs! – Raštona kundze šausmās iepleta acis un pielika roku pie krūtīm. – Vai jūs apgalvojat, ka mani noveda transa stāvoklī pret manu gribu?
   – Jā. – Lavinija attaisīja ap kaklu aplikto sudraba ķēdīti. Viņa pacēla to sievietes acu priekšā tā, lai kulons atstarotu gaismu. – Raštona kundze, lūdzu, uzticieties man! Es vēlos saņemt jūsu atļauju ievest jūs vēl vienā mesmerisma transā. Kamēr jūs būsiet transa stāvoklī, es uzdošu dažus jautājumus par notikumiem rokassprādzes pazušanas dienā.
   Raštona kundze uzjautrināti vēroja kulonu.
   – Mani nav viegli novest transā. Man piemīt ārkārtīgi liels gribasspēks.
   – Es saprotu.
   Sieviete nenovērsās no kaklarotas, kas liegi šūpojās.
   – Vai jūs esat eksperte šādos jautājumos?
   – Jā, Raštona kundze. Es esmu ļoti zinoša šādos jautājumos.
   Pēc desmit minūtēm Lavinija iznāca no neglītās savrupmājas un devās uz nākamo galamērķi. Viņai paveicās: skvērā tieši pretī Lavinijai neuzkrītoši stāvēja kariete.
   Viņa pacēla un sparīgi vicināja roku, lai piesaistītu kučiera uzmanību. Viņš nepūlējās norāpties no sēdekļa, lai palīdzētu sievietei iekāpt karietē, un viņa pārāk steidzās, lai par to apvainotos.
   Lavinija pavēra muti, lai nosauktu adresi, un vienlaikus atvēra karietes durvis.
   Viņa ieraudzīja, ka tajā kāds jau sēž.
   Tā bija Megija. Viņas rokas bija sasietas ar virvi. Viņas acis bija plaši ieplestas un baiļu pilnas, un mute bija aizbāzta ar vīkšķi.
   Blakus Megijai sēdēja Oskars Pelings un turēja nazi pie viņas kakla.
   – Kāp iekšā, – viņš pavēlēja Lavinijai, – citādi es viņu nogalināšu tūlīt pat. Šeit. Tavu acu priekšā.

Divdesmit devītā nodaļa

   – Leika kundze, es vēroju jūsu māju stundām ilgi, lai redzētu, vai esat atradusi rokassprādzi. Jūs bijāt mana pēdējā, lielākā cerība. Paldies, ka apstiprinājāt manas domas par jūsu nodevīgo un viltīgo dabu!
   – Es nezinu, par ko jūs runājat, – Lavinija čukstēja.
   – Jūs esat tāda pati kā pārējās sievietes, kundze: jūs visas esat meles, krāpnieces, nāvējošas Medūzas. Pateicoties zināšanām par sieviešu dabu, es šodien sekoju jums, nevis Mārča kungam. Viņš, bez šaubām, ir jūsu mīļākais, un jūs viņu pilnībā kontrolējat. Kāpiet iekšā!
   Lavinija lēni iekāpa karietē un apsēdās pretī Pelingam un Megijai. Pelings viņai atzinīgi uzsmaidīja. Lavinija ieraudzīja viņa skatienā pazibam briesmoņa dabu un nodrebēja.
   – Kā jūs secinājāt, ka es zinu Zilās Medūzas atrašanās vietu? – viņa piesardzīgi jautāja.
   – Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ vēlreiz ierasties Benksu savrupmājā. – Pelings gandarīti pasmaidīja. – Jūs šeit ieradāties, lai runātu ar Raštona kundzi, un jūsu vienīgā kopīgā sarunu tēma ir Zilā Medūza. Es pieņemu, ka jūs vēl neesat izpildījusi savu solījumu un atdevusi viņai rokassprādzi. Ja tā ir noticis, jūs man vairs neesat noderīga, vai ne?
   – Laidiet Megiju vaļā, – Lavinija klusā balsī atbildēja.
   – To gan es negrasos darīt. – Pelings piespieda nazi ciešāk pie Megijas kakla. Uz tā parādījās asins lāse. – Viņa ir lēta mauka, kura jāsoda par to, ka viņa mani nodeva. Vai ne, dārgā?
   Megija aizvēra acis un iesmilkstējās.
   Lavinija pieskārās sudraba kulonam, izlikdamās satraukta.
   – Jums ir jāatbrīvo Megija. Viņa jums vairs nav vajadzīga, un viņas slepkavība būtu pārāk riskanta.
   Pelinga skatiens bija asinis stindzinošs.
   – Nepavēliet man! Es jau pirmajā tikšanās reizē sapratu, ka jūs man sagādāsiet problēmas. Vajadzēja no jums atbrīvoties jau tad.
   – Tas būtu neprāts. Galu galā jūsu sieva bija nupat gājusi bojā traģiskos un noslēpumainos apstākļos. Viņu ārstējošā mesmerista slepkavība policijai šķistu aizdomīga, vai ne? Viņi sāktu uzdot apkaunojošus un neērtus jautājumus.
   – Blēņas. Policija mani ne mazākajā mērā neuztrauc. Tolaik es jūs nesodīju tikai tādēļ, ka nebijāt laika un pūļu vērta. Gluži otrādi, jūs man izdarījāt pakalpojumu, jo panācāt to, ka es atbrīvojos no traucējošās sievas un saņēmu viņas mantojumu. Tādos apstākļos jūs nogalināt būtu nepieklājīgi.
   – Nepieklājīgi. – Lavinija norija siekalas. – Jā, tik tiešām. Bet tagad lietā ir iesaistīta Megija.
   – Megija man nesagādās problēmas, kā redzat. – Pelings ar nazi iesita pa Megijas plecu. – Kad gribēšu, es pārgriezīšu viņai rīkli. Līdz tam brīdim viņa būs klusa un paklausīga. Vai ne, Megija?
   Sieviete izplūda asarās.
   – Diemžēl viss nebūs tik vienkārši, – Lavinija turpināja. – Kamēr Megija būs apdraudēta, es neatklāšu Zilās Medūzas atrašanās vietu. Un jūs vēlaties tieši rokassprādzi, vai ne?
   – Jūs to atklāsiet, – Pelings atbildēja, – citādi redzēsiet, kā Megija mirst lēnā nāvē. Ja jums izdosies atvairīt vēlmi atklāt rokassprādzes atrašanās vietu, jūs runāsiet, līdzko es ķeršos klāt jums pašai.
   – Nogalināt mūs abas ir pārāk riskanti. – Lavinija rotaļājās ar sudraba kulonu un pagrieza to tā, lai tas atstarotu gaismas starus, kas lauzās karietē gar aizkaru malām. – Pārāk riskanti. Labāk atbrīvojiet Megiju. Viņa nevar jums kaitēt. Jūs esat pārāk spēcīgs un varens, lai baidītos no prostitūtas, kura pārlieku aizraujas ar džina dzeršanu. Tādām sievietēm kā Megija neviens nepievērš uzmanību.
   – Izbeidziet! – Pelings atrāva nazi no Megijas kakla un pavērsa to pret Laviniju. – Izbeidziet tūlīt pat!
   Viņa sarāvās un atspiedās pret sēdekļa atzveltni. Kabīnē bija pārāk šaurs, lai izvairītos no Pelinga. Viņš varēja uzšķērst Laviniju kā zivi, un viņa nepagūtu aizsniegt durvis.
   Megija atvēra acis un lūkojās uz Laviniju ar izmisuma un šausmu pilnu skatienu.
   – Es zinu, ko jūs cenšaties panākt, – Pelings teica Lavinijai. – Jūs cenšaties mani novest mesmerisma transā. Tas nenotiks. Mana griba ir pārāk spēcīga.
   – Jā, jūs esat spēcīgs, – viņa čukstēja, – pārāk spēcīgs.
   Pelings bija uzjautrināts.
   – Tā ir taisnība. Gan Seleste, gan Hadsons mēģināja pakļaut mani savai gribai. Viņiem tas neizdevās. Ja viņi nenoveda mani transā, jums nav ne mazāko cerību, vai ne?
   – Nē. – Lavinija nenovērsa skatienu no Pelinga un rotaļājās ar kulonu. – Salīdzinājumā ar viņiem manas prasmes ir vājas. Un jūs esat pārāk stiprs. Tik ļoti, ļoti stiprs. Tomēr ārā krēslo. Drīz satumsīs. Tumsā būs grūti tikt galā ar divām gūsteknēm. Labāk būs atbrīvot Megiju. Viņa jūs neapdraud.
   Pelings klusēja.
   – Jūs esat pārāk stiprs. Jums viņa nav vajadzīga. Viņa ir traucēklis. Labāk izmest viņu uz ielas. Viņa nevar jums kaitēt. Jūs esat pārāk stiprs.
   Lavinija redzēja, ka Pelings nav ieslīdzis spēcīgā transā, tomēr tagad viņš bija mierīgāks, it kā būtu nonācis pie kāda secinājuma un izdomājis rīcības plānu. Viņa klusībā cerēja, ka Pelings negrasās pārgriezt Megijas rīkli. Sievietes skatiens vēstīja, ka tieši no tā viņa baidās.
   Pelings negaidot pastiepa roku augšup un pieklauvēja pie karietes jumta ar naža spalu.
   Kariete apstājās.
   Pelings atvēra durvis.
   Lavinija palūkojās ārā un ieraudzīja miglā tītu ielu. Īsu brīdi viņa baiļojās, ka notiks ļaunākais: Pelings izvēlējies nomaļu vietu, kur neviena nemanītam atstāt līķi.
   Tomēr netāla ratu riteņu klaboņa Laviniju nomierināja. Pēc brīža garām aizgrabēja lauksaimnieka rati un apstājās kādu durvju priekšā.
   – Tu man vairs neesi vajadzīga, – Pelings uzrunāja Megiju. Viņš pacēla nazi.
   Megija sarāvās un iesmilkstējās.
   Lavinijai aizrāvās elpa. Viņa jutās tā, it kā rokas būtu iemērktas ledusaukstā ūdenī. Tomēr viņai izdevās runāt klusā un mierīgā balsī:
   – Pārāk stiprs, – viņa dūdoja. – Jūs esat pārāk stiprs. Nav vajadzības viņu nogalināt. Pārāk stiprs. Nevajag uzņemties risku. Nevajag riskēt un nogalināt viņu. Jūs esat pārāk stiprs. Jums nav jāriskē.
   Pelings savicināja nazi un pārgrieza lupatu, ar kuru bija aizbāzta Megijas mute. Ar pieredzējuša mednieka kustībām viņš pāršķēla virves, ar kurām bija sasietas Megijas rokas.
   – Vācies projām, mauka. Tu man neradīsi problēmas. Es esmu pārāk stiprs. – Viņš izgrūda sievieti pa durvīm kā veļas kalnu.
   Megija streipuļodama piezemējās uz bruģa.
   Pelings aizcirta durvis un deva kučierim signālu. Kariete turpināja ceļu.
   – Pastāstiet man par Selesti, – Lavinija steidzīgi ierunājās. – Pastāstiet, kas nogāja greizi.
   Pelings turēja nazi rokā un pavērsa tā galu pret sievietes vēderu.
   – Viņa mēģināja ar mani manipulēt. Viņa mēģināja mani apkrāpt.
   – Jūs viņai pasūtījāt Medūzas zādzību?
   – Man nebija citas izvēles. – Pelinga skatienā iesvēla dusmas. – Es gribēju nolīgt Hadsonu, nevis sievieti. Es dzirdēju baumas, ka par noteiktu cenu viņš var slepeni iegūt vērtīgus priekšmetus. Dārgakmeņus, dārglietas un tamlīdzīgi.
   Lavinija nodomāja, ka tā nav taisnība. Seleste bija zagle, bet Hovards nē. Tomēr šis nebija īstais brīdis, kad labot Pelinga teikto.
   – Jums vajadzēja, lai kāds nozog Medūzu? – viņa piesardzīgi jautāja.
   – Jā. Es biju gatavs labi samaksāt Hadsonam par padarīto darbu. Viņš uzklausīja manu piedāvājumu un sākotnēji šķita ieinteresēts. Viņš teica, ka izpētīs lietu un informēs par savu izvēli. Tomēr, kad mēs tikāmies, lai noslēgtu vienošanos, Hadsons paziņoja, ka ar viņa prasmēm nepietiek, lai veiktu zādzību. Viņš apgalvoja, ka tas būs pārāk sarežģīti un bīstami.
   – Tomēr Selestei bija cits viedoklis, vai ne?
   Pelings nicīgi iesprauslājās.
   – Viņa ieradās pie manis pēc dažām dienām. Vienatnē. Viņa teica, ka Hadsons noraidīja manu piedāvājumu, jo izpētīja informāciju par rokassprādzi kādā vecā grāmatā un piepeši kļuva apsēsts ar vēlmi iegūt relikviju sev.
   Lavinijai aizrāvās elpa. Iespējams, Tobiasam bija taisnība, un Hovards patiešām sev iestāstīja, ka leģenda par Zilo Medūzu ir patiesa. Galu galā Hovards veica ļoti rūpīgu izpēti. Lavinija negribīgi pieļāva iespēju, ka, būdams apsēsts ar mesmerisma izpēti, Hovards vēlējās iegūt Zilo Medūzu savā īpašumā.
   – Muļķis domāja, ka šai kamejai piemīt spējas, ko viņš spētu kontrolēt. – Pelings riebumā savicināja nazi. – Dzīvnieku magnētisma spējas, kas pastiprinātu viņa paša mesmerisma dotības.
   – Seleste piedāvāja uzņemties darbu, vai ne? Jūs vienojāties, ka viņa jūsu vajadzībām nozags rokassprādzi.
   – Seleste prasīja samaksu. Viņa grasījās pamest Hadsonu un gribēja materiālu nodrošinājumu.
   – Skaidrs.
   – Es piekritu viņas prasībām, jo man nebija izvēles. Seleste un Hadsons devās uz Londonu. Es viņiem sekoju, lai uzraudzītu zādzības gaitu. Sievietei uzticēties nevar.
   Megija piecēlās no raupjajiem bruģa akmeņiem un nelikās ne zinis par nobrāztajiem ceļgaliem un savainotajām plaukstām. Viņa satvēra kleitas svārku daļu un akli metās projām, gribēdama tikai nokļūt pēc iespējas tālāk no karietes, kas strauji attālinājās.
   Viņa nolēma atrast veidu, kā sazināties ar Mārča kungu un visu izstāstīt. Visticamāk, no tā nebūs labuma, jo Pelings grasījās pārgriezt Leika kundzes rīkli. Nebija šaubu, ka viņš ir aukstasinīgs slepkava.
   Tomēr arī Mārčs vajadzības gadījumā bija spējīgs nogalināt. Megija to juta. Viņa to redzēja vīrieša skatienā tovakar, kad viņas nama apakšstāvā notika kautiņš. Mārčs nebija tāds briesmonis kā Pelings, bet bija gatavs uz visu, lai pasargātu Leika kundzi. Par to Megija nešaubījās.
   Diemžēl tad, kad izdosies Mārča kungu atrast un pastāstīt par notikušo, Leika kundze jau būs mirusi.
   Tas bija bezcerīgi. Tomēr Megija gribēja palīdzēt sievietei, kura izglāba viņas dzīvību. Noteikti bija vērts mēģināt.
   Megija iegrima domās un nepamanīja vīrieti, kurš nokāpa no lauksaimnieka ratiem, līdz abi saskrējās. Viņš satvēra sievietes plecus un pagrieza pret sevi. Megija apjuka, samirkšķināja acis un ieraudzīja ledusaukstu, nepielūdzamu skatienu.
   – Kas notiek tajā karietē? – Tobiass jautāja. – Pastāstiet visu, ko zināt. Un ātri.
   – Seleste nozaga rokassprādzi un satika jūs tukšajā noliktavā. – Lavinija pieskārās sudraba kulonam. Tagad viņa droši zināja, ka Pelings nav imūns pret mesmerisma suģestiju. Tomēr viņu kontrolēt nebija viegli, sevišķi tik sarežģītos apstākļos kā šie. Lavinija cerēja vienīgi novērst viņa uzmanību un, ja paveiksies, iespaidot viņa domu gaitu. Viņa centās iegūt laiku. – Vai jūs Selesti noslepkavojāt, jo domājāt, ka viņa jums vairs nebūs vajadzīga?
   Pelings samiedza acis, lūkodamies uz mirdzošo sudraba kulonu. Viņš izskatījās apjucis. Viņš novērsās un atkal piekala skatienu kulonam.
   Lavinija saprata, ka viņš nedzirdēja jautājumu.
   – Kāpēc jūs nogalinājāt Selesti? – viņa čukstēja.
   Pelings stingi raudzījās viņā.
   – Es nogalināju Selesti, jo viņa paziņoja, ka grib mainīt darījuma nosacījumus. – Viņa skatienā atkal uzliesmoja dusmas. – Stulbā kuce sūtīja ziņu, ka vēlas par rokassprādzi saņemt divreiz lielāku summu, nekā norunāts. Es piekritu tikties noliktavā un atdot naudu apmaiņā pret Medūzu.
   – Un tad jūs viņu nožņaudzāt.
   – Viņa to bija pelnījusi. Protams, viņa pretojās un vicināja savu nolādēto vēdekli. Viņa mēģināja ievest mani transā. Tomēr es viņu nogalināju, pirms viņa paguva izdvest kaut vārdu.
   – Un tad jūs sapratāt, ka Seleste nav paņēmusi rokassprādzi līdzi. Jūsu aprēķins izrādījās kļūdains. Jūs noslepkavojāt viņu pārāk ātri. Jums radās problēma, jo nebija ne jausmas, kur noslēpta rokassprādze.
   – Nākamās dienas rītā pēc slepkavības es mēģināju neuzkrītoši noskaidrot relikvijas atrašanās vietu.
   – Tomēr jums izdevās panākt vien to, ka paklīda baumas par Medūzu, – Lavinija secināja un atsauca atmiņā Naitingeila kunga vēlo ierašanos pie Hovarda un lorda Veila piepešo interesi par rokassprādzes meklējumiem. – Tāpēc runas par Medūzas zādzību izplatījās tik ātri.
   – Jā. Pēc tam Hadsons nolīga Mārču kā izmeklētāju. Jāatzīst, tas bija gudrs gājiens.
   – Patiesībā doktors Hadsons nolīga darbā mani.
   Pelings ignorēja labojumu, iegrimis paša stāstījumā.
   – Es pārmeklēju vairākus antikvariātus, jo pieļāvu, ka Seleste kādam tirgotājam pārdevusi rokassprādzi par izdevīgāku cenu.
   “Viņš nezina, ka Raštona kundze pret pašas gribu nozaga sev piederošo relikviju,” Lavinija nodomāja. Pelings zināja tikai to, ka Seleste nozaga Medūzu, bet viņa neatklāja, kā tas noticis. Iespējams, ka viņa to uzskatīja par profesionālu noslēpumu.
   Lavinija pārstāja grozīt kulonu.
   – Tredlova kunga veikalā es satiku jūs.
   – Jā. Tobrīd likās, ka man paveicās, jo jūs neredzējāt manu seju. Es pat negribēju jūs nogalināt, jums bija jāturpina izmeklēšana. Patiesību sakot, es pieļāvu, ka, pateicoties Mārča sakariem, jūs rokassprādzi atradīsiet. – Pelings atkal pasmaidīja un pacēla nazi. – Tieši tā arī notika, vai ne?
   – Jā.
   – Leika kundze, kur ir Medūzas rokassprādze?
   Viņa ievilka elpu.
   – Vai jūs tiešām domājat, ka es to atklāšu? Es zinu, ka uzreiz pēc rokassprādzes iegūšanas jūs mani nogalināsiet.
   – Jūs man to pateiksiet, – Pelings apgalvoja. Viņš skatījās līdzīgi čūskai, kas lūkojas uz savu upuri. – Beigās jūs ar lielāko prieku man pateiksiet, kur ir rokassprādze.
   Neilgi pēc tam kariete apstājās. Lavinija sajuta upes smaržu. Kad Pelings atvēra durvis, viņa ieraudzīja miglā tītus zemu ielīkušus dokus un noplukušas būdas. Viņa dzirdēja, kā čīkst doku dēļi, taču upi nevarēja saskatīt pelēkās, biezās dūmakas dēļ. Nekas neliecināja par citu cilvēku klātbūtni.
   Viņa domāja, kā rīkoties.
   Draudēdams ar nazi, Pelings piespieda Laviniju pamest karieti. Viņa piesardzīgi nokāpa lejā un palūkojās uz kučieri. Pietika uzmest vienu skatienu viņa skarbajiem vaibstiem, lai pagaistu pēdējās cerības uz izglābšanos: Lavinija atpazina vienu no vīriešiem, kuri Megijas mājā uzbruka Tobiasam.
   Viņš neskatījās uz Laviniju un veltīja visu uzmanību Pelingam.
   – Tagad darbs ir padarīts. Kur ir atlikusī nauda?
   – Še, – Pelings pameta nelielu naudas maisiņu. – Nauda ir iekšā. Ņem to un brauc projām.
   Vīrietis pavilka aukliņu, ar kuru maisiņš bija aizsiets, ielūkojās tajā un apmierināti palocīja galvu. Viņš paņēma pātagu un pavēlēja zirgiem doties ceļā.
   Kariete aizrībēja projām un nozuda miglā.
   Lavinija nosprieda, ka biezajā dūmakā ir iespējams noslēpties. Ja viņa skrietu pietiekami ātri, varbūt izdotos izbēgt no Pelinga naža un nozust krēslā. Viņa satvēra kleitas svārku daļu.
   – Neceriet aizbēgt no manis, Leika kundze. – Pelings ielika roku mēteļa kabatā un izvilka pistoli. Viņš atkal pasmaidīja. – No naža var aizbēgt, bet no lodes nē. Es esmu prasmīgs šāvējs.
   – Es par to nemaz nešaubos. Tomēr, ja mani nogalināsiet, tad nemūžam neuzzināsiet, kur Seleste noslēpa rokassprādzi.
   – Neraizējieties: lode jūs nenogalinās. Ne uzreiz. Pēc šāviena būs pietiekami daudz laika, lai jūs atklātu visu, ko zināt. Tātad, tagad mēs iesim uz tām durvīm. – Viņš norādīja ar nazi. – Veiklāk, Leika kundze! Man sāk trūkt pacietības.
   Viņa atkal pieskārās kulonam.
   – Jūs teicāt, ka esat stiprs vīrs. Es jums ticu, ser. Es ļoti cienu tik spēcīgu vīrieti kā jūs.
   Pelings paskatījās uz kulonu.
   – Beidziet krāmēties ap to kaklarotu!
   – Jūsu spēks padara mani nervozu.
   – Tā tam jābūt.
   – Es jūtos maza. Es jūtos tā, it kā atrastos tālu projām no jums garā, ļoti tumšā gaitenī.
   – Apklustiet! – Pelings ar piepūli novērsa skatienu no kulona. – Ejiet iekšā durvīs, Leika kundze. Veiklāk!
   – Es zinu, kur ir rokassprādze, – viņa atbildēja klusā balsī. – Vai man to pateikt tagad?
   Pelings nemierīgi mīņājās un novērsa skatienu no kulona.
   – Kur tā ir?
   – Seleste to labi noslēpa. – Lavinija paspēra soli uz krastmalas pusi. – Rokassprādze ir ļoti gara gaiteņa galā. Vai redzat gaiteni savā prātā? Tas ir tas pats gaitenis, kurā atrodos es. Jūs pretējā gaiteņa galā izskatāties ļoti mazs. Jums nāksies panākt tuvāk. – Viņa paspēra vēl vienu soli. – Medūza ir pie manis, pretējā gaiteņa galā. Jums jānāk pa gaiteni, lai atrastu mani un rokassprādzi…
   – Pie velna, izbeidziet muldēt par gaiteņiem! – Tomēr Pelings nedroši panāca uz priekšu, sekodams Lavinijai miglā upes virzienā. – Es negribu dzirdēt neko par garo gaiteni.
   – Bet jums ir jānāk pa šo garo, garo gaiteni, ja vēlaties atrast Medūzu. – Lavinija lēni tuvojās pelēkajam miglas vālam, kas klāja upi. Viņa paslepus meklēja sānieliņu vai ceļu starp ēkām, kur varētu uz īsu brīdi noslēpties. – Nāciet man līdzi gaitenī. Jūs to labi pazīstat.
   – Nē. Nē, es nezinu, par ko jūs runājat.
   Tomēr Pelings sekoja, it kā viņu kāds vilktu aiz pavadas. Diemžēl pistoli no rokas viņš neizlaida.
   – Jūs ejat šajā gaitenī ikreiz, kad jūtat vēlmi piekaut sievieti. Tā ir vieta, kurā jūs esat noteicējs. Tā ir vieta, kur jūs esat stiprs. Kad jūs esat šajā gaitenī, neviens nav spēcīgāks par jums.
   – Jā. – Pelings tuvojās Lavinijai ātrākā solī. – Es esmu stiprs.
   – Kad jūs esat gaitenī, sievietēm nav varas pār jums.
   – Nē. Šeit noteicējs esmu es. – Viņa balss kļuva spalgāka. – Viņa šeit nevar nodarīt man pāri.
   – Kas?
   – Tante Medūza.
   Lavinija gandrīz paklupa.
   – Tante Medūza?
   Pelings pasmīnēja un ieķiķinājās kā mazs zēns.
   – Tā es slepus saucu tanti Mirandu. Viņa domā, ka es pārtraukšu darīt sliktās lietas, ja viņa mani pietiekami daudz un stipri sitīs. Tomēr es nepārtraukšu. Viņai ir taisnība. Manī ir dēmons, un tas padara mani stipru. Kādreiz es nodarīšu tantei Medūzai pāri tik ļoti, ka viņa man nekad vairs nevarēs iesist. Es viņu nogalināšu.
   Lavinijai vairs nebija, kur iet. Tieši aiz muguras bija upe. Viņa dzirdēja tās maigo, izsalkušo šalkoņu. Vienīgā iespēja bija atmuguriski virzīties gar krastmalu, un viņa to darīja. Tukšu noliktavu rinda veidoja necaurejamu, pret upi pavērstu sienu.
   – Jūs esat garā, garā gaiteņa pusē…
   Lavinija virzījās lēni un piesardzīgi, jo baidījās paklupt aiz akmens un pārtraukt trauslo transa stāvokli. Viņa ātri palūkojās uz aizvērtajām durvīm un tukšajiem logiem labajā pusē, meklēdama atkāpšanās ceļu.
   – Kad mēs bijām vieni paši mājā, es viņai sekoju virtuvē. Neviens kalpotājs tur vairs nedzīvoja. Viņi visi no manis baidījās…
   Piepeši Lavinija ieraudzīja šauru eju starp divām ēkām. Tas bija vienīgais redzamais ceļš. Viņa apstājās un gatavojās bēgt.
   – …es sadūru Medūzu ar gaļas nazi. Bija daudz asiņu…
   Lavinija zināja, ka bēgšana pārtrauks Pelinga trauslo transa stāvokli. Otras iespējas nebūs.
   – Es paņēmu visu, ko varēju panest, un vēlāk to visu pārdevu, arī nolāpīto akmeni. Viņa man teica, ka akmenim piemīt spējas, bet es viņai neticēju. Tikai pēc daudziem gadiem, kad manas burvestības kļuva vājākas, es aptvēru, ka viņai bija taisnība. Viņa man rādījās sapņos. Viņa smējās par mani. Viņa atklāja, ka esmu pazaudējis vienīgo priekšmetu, kam piemīt spēja aizdzīt viņas spoku.
   – Zilā Medūza. Jūs apņēmāties to atrast.
   – Man tā jāatrod. Tante Miranda grib, lai es sajūku prātā. Viņu var apturēt tikai rokassprādze. Pie velna, jūs man pateiksiet, kur tā ir!
   Lavinija gatavojās bēgt, bet pa kreisi piepeši atskanēja strauji spārnu vēzieni. Ūdensputns neapmierināti ieķērcās un pacēlās spārnos virs ūdens virsmas.
   Pelings uzreiz atjēdzās. Viņš samirkšķināja acis un nekavējoties aptvēra, ka noticis kaut kas slikts.
   – Kur es esmu? Ko jūs darāt? – Viņš pacēla pistoli. – Vai jūs domājāt, ka piemuļķosiet mani?
   – Peling! – Miglā draudīgi atskanēja Tobiasa sauciens, kas spocīgi atbalsojās tukšajās ēkās. – Apstājies, citādi es tevi nošaušu uz vietas.
   Draudi ieveda visu apkārtni transā. Pasaule sastinga un kļuva klusa.
   Pelings pagriezās un meklēja balss īpašnieku.
   – Mārč! Kur tu esi nolādēts? Parādies! Citādi es viņu nogalināšu!
   Lavinija metās bēgt, cerot noslēpties sānieliņā un miglas aizsegā. Šīs dažas pēdas varēja izšķirt viņas likteni. Tās bija robeža starp dzīvību un nāvi. No liela attāluma bija grūti trāpīt mērķī ar šaujamieroci.
   – Nē! – Pelings dzinās viņai pakaļ. – Tu nevari aizbēgt, Medūza!
   – Peling! – Tobiass atkal iesaucās aizkapa balsī.
   Atskanēja Pelinga pistoles šāviens. Drausmu mirkli, kas šķita ilgstam mūžību, Lavinija gaidīja lodes triecienu mugurā. Tad saprata, ka Pelings izšāva uz Tobiasu, nevis viņu.
   – Ak Dievs!
   Tomēr viņš netrāpīja mērķi. Pelings nevarēja saskatīt Tobiasu miglā.
   – Aizmirsti viņu, Peling, – Tobiass pavēlēja spocīgā balsī, kas skanēja no nekurienes un visurienes vienlaicīgi. – Tev ir cerības aizbēgt tikai tad, ja vispirms nogalināsi mani.
   Lavinija pieplaka pie tuvākās sienas un palūrēja ap stūri. Pelings bija nometis iztukšoto pistoli un panikā meklēja otru ieroci mēteļa kabatā.
   – Parādies, Mārč! – Pelings kliedza. Viņš izvilka pistoli, apsviedās uz papēža un mēģināja saskatīt Tobiasu dūmakā. – Kur tu esi, izdzimteni?
   – Aiz muguras, Peling.
   Tobiass beidzot iznira no miglas, apņēmīgi soļodams gar krastmalu uz savu mērķi. Viņš vienā rokā turēja pistoli. Melnais mētelis cirtās gar zābaku malām. Viņu apņēma neredzama spēka aura, un, jo tuvāk viņš pienāca, jo spēcīgāka tā kļuva.
   Lavinijai šķita, ka Tobiass iegūst enerģiju no nakts tumšās dūmakas un izmanto to kā ieroci.
   Viņai aizrāvās elpa. Lavinija arī iepriekš bija redzējusi Tobiasu bīstamās situācijās, bet vēl nekad šādi.
   Pirmo reizi viņa ieraudzīja Tobiasa neviltoto, iedzimto plēsoņas talantu un nodrebēja. “Labi, ka viņš nav kļuvis par mesmeristu.”
   Īsajā, satraucošajā mirklī Lavinija saprata patiesību: Tobiasa mežonīgās spējas uzrunāja to Lavinijas personības daļu, kas piešķīra viņai satriecošas mesmerista dotības. Dzīvnieku magnētisma spēki, kas mutuļoja Tobiasā, saskanēja ar spēkiem, kas virmoja viņā pašā.
   Tobiass bija patiešām bīstams, un viņš pats to saprata jau pirms daudziem gadiem – iespējams, neapzināti. Tāpēc viņš bija apguvis pašsavaldīšanos. Lavinija prātoja, vai Tobiass jelkad sapratīs, ka spēja vadīt un apspiest savu spēku viņu padara par vēl bīstamāku burvi.
   – Atkāpies! – Pelings kliedza arvien skaļāk. Viņš izklausījās pilnībā apjucis. – Atkāpies, nolādēts!
   Viņš pacēla pistoli un izšāva.
   – Nē! – Lavinija iebrēcās.
   Gandrīz vienlaikus miglā atskanēja otrs šāviens.
   Pelings sarāvās un pārvēlās pāri krastmalai. Lavinija dzirdēja apslāpētu ūdens šļakstu.
   – Tobias! – viņa metās uz priekšu. – Vai tev nekas nekaiš?
   Tobiass palūkojās uz Laviniju no viņam apkārt mutuļojošā, acīm neredzamā sajūtu viesuļa. Viņš turēja pistoli pie sāniem. Īsu mirkli Lavinijai šķita, ka viņa pamanījusi bīstamas enerģijas dzirkstis vīrieša skatienā.
   “Tās ir tikai tavas iedomas. Saņemies!”
   – Jā, – Tobiass klusā balsī atbildēja. – Man nekas nekaiš. Pelings slikti notēmēja. Man šķiet, ka tu uzbudināji viņa nervus.
   Lavinija paskatījās lejup un ieraudzīja Pelingu, kurš nekustīgi šūpojās viļņos ar seju uz leju. Viņa zināja, kāpēc viņš slikti notēmēja. Tā nebija viņas vaina. Pelingu pārbiedēja Tobiass, kurš uzklupa viņam virsū no miglas dziļumiem.
   Neteikusi ne vārda, viņa metās Tobiasa apskāvienos. Viņš piespieda sievietes augumu sev cieši klāt un ilgi, ilgi turēja.
   Vēlāk, kad Tobiass izvilka Pelinga līķi no ūdens un piesēja to pie ratiem, Lavinija atcerējās par noliktavu.
   – Es gribu tajā ielūkoties, – viņa paziņoja.
   Tobiass piegāja pie ratiem, lai atsietu zirgu.
   – Kāpēc?
   – Viņš gribēja ievest mani tur. – Lavinija paskatījās uz aizvērtajām durvīm. – Man jāzina, kas tur ir.
   Tobiass brīdi vilcinājās, tomēr piesēja zirgu atpakaļ pie ratiem.
   Viņš piegāja pie noliktavas durvīm un tās atvēra. Lavinija uzmanīgi iegāja iekšā un nogaidīja, līdz acis pierada pie tumsas.
   Noliktava bija piekrauta ar salocītām virvēm, tukšām kastēm un mucām.
   Stūrī gulēja Hovards Hadsons ar sasietām rokām un aizbāztu muti.
   Lavinija metās uz priekšu un noņēma auduma gabalu no vīrieša mutes. Viņš ievaidējās un apsēdās, lai ļautu Tobiasam pārgriezt ap rokām sasietās virves.
   – Es jau baidījos, ka jūs neatnāksiet, – viņš teica.

Trīsdesmitā nodaļa

   Pēc tam, kad Tobiass, pateicoties saviem sakariem, nokārtoja sarežģījumus ar policiju, visi sapulcējās viesistabā.
   Lavinija saprata, ka viņas darbistaba ir pārāk maza tik lielam cilvēku pūlim un pārāk vienkārša tik izsmalcinātam cilvēkam, kāds bija lords Veils. Viesistaba nebija diez ko glītāka, bet tajā pietika vietas.
   Par spīti tam, ka joprojām nebija saņēmusi samaksu par lietas izmeklēšanu, Lavinija salēja viesu glāzēs īpaši daudz šerija. Viņa nosprieda, ka nokļūšana tik tuvu nāvei ir padarījusi viņu dāsnāku.
   – Visi trīs gribēja iegūt Zilo Medūzu, – viņa teica un atlaidās dīvānā blakus Džoanai, – un katram bija savs iemesls. Diemžēl Hovards noticēja ar rokassprādzi saistītajām leģendām. Viņš gribēja ar to eksperimentēt. Seleste gribēja rokassprādzi pārdot, lai nokļūtu tuvāk augstākajai sabiedrībai. Un Pelings, kurš zaudēja prātu, nosprieda, ka rokassprādze piešķirs viņam spēju atbrīvoties no jaunībā noslepkavotās tantes spoka.
   Džoana noskurinājās.
   – Jūs izglābāties par mata tiesu. Cik labi, ka Mārča kungs ieradās Benksu savrupmājā tieši tajā brīdī, kad jūs ar varu piespieda iesēsties Pelinga karietē!
   – Patiesi! – Emelīna iedzēra stiprā šerija malku. – Negribu pat domāt, kas būtu noticis, ja Tobiass nebūtu ieraudzījis un izsekojis karieti.
   Veils aplūkoja Tobiasu, kurš sēdēja viņam pretī.
   – Mārč, pēc šī negadījuma jums jāatzīst, ka sagadīšanās tomēr pastāv! Džoanai ir taisnība: ja jūs pēcpusdienā nebūtu ieradies Benksa savrupmājā, jūs neredzētu, kā Leika kundze iekāpj karietē.
   Sekoja īss klusuma brīdis, un visi iedzēra malku šerija.
   Tobiass virpināja glāzi rokās un paskatījās uz Laviniju. Viņš pasmaidīja.
   – Ne jau veiksmes vai sagadīšanās pēc es pēcpusdienā ierados Benksa savrupmājā, – viņš klusā balsī teica. – Es sekoju Lavinijai, jo viņa atstāja zīmīti, kurā norādīja, uz kurieni dodas. Viņa apsolīja, ka turpmāk tā darīs.
   Lavinija ielūkojās Tobiasa acīs un ieraudzīja to pašu nesatricināmo pārliecību, ko juta sevī. Abu raksturu sadursmes bija neizbēgamas, tomēr starp Laviniju un Tobiasu bija izveidojusies saikne. Viņš bija vairāk nekā tikai mīļākais un reizēm arī darba partneris. Pārdabiskā saite starp abiem bija tik spēcīga, ka to nespēja saraut nekas.
   – Žēl, ka jūs esat palikuši bez klienta, – Džoana līdzjūtīgi norādīja. – Cik noprotu, Hadsona kungs ir atlicis samaksu uz nenoteiktu laiku naudas trūkuma dēļ, un Naitingeila kungs, protams, atcēla jūsu vienošanos.
   Lavinija izrāvās no pārdomām.
   – Man ir cerības saņemt samaksu no vismaz viena klienta, proti, no Raštona kundzes.
   Emelīna sarauca pieri.
   – Bet viņa maksās tikai tad, ja tu atradīsi relikviju un to izdevīgi pārdosi!
   – Par to es parūpēšos rīt no rīta, – Lavinija paskaidroja.
   Visi palūkojās uz viņu.
   Kamīna gaismā iemirdzējās Veila skatiens.
   – Vai jūs zināt, kur Seleste Hadsona noslēpa rokassprādzi?
   – Jā, – Lavinija atbildēja. – Starp citu, es šodien devos to savākt, bet Pelings mani iztraucēja.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

   Doktors Dārfīlds pacēla skatienu no grāmatvedības žurnāla un ieraudzīja Laviniju un Tobiasu savā kabinetā. Lavinija ievēroja, ka ārsts nebija tērpies krāšņajā, zilajā uzsvārcī, bet gan veiksmīga darījumu cilvēka apģērbā. Viņam mugurā bija bikses ar modernām ielocēm, laba piegriezuma mētelis un sarežģītā mezglā sasiets kaklauts.
   Viņš ilgi aplūkoja savus viesus, aizvēra grāmatu ādas vākos un lēni piecēlās kājās. Viņš norādīja uz diviem krēsliem.
   – Es pieņemu, ka esat ieradusies pēc rokassprādzes, – Dārfīlds uzrunāja Laviniju.
   – Jā. – Viņa apsēdās un sakārtoja kleitas svārku daļu. – Šis ir mans partneris, Mārča kungs. Viņš jau no paša sākuma bija iesaistīts rokassprādzes lietā.
   Tobiass noraidīja piedāvājumu apsēsties, kas Laviniju nepārsteidza. Jebkurā telpā, kur atradās cilvēks, kam viņš neuzticējās, Tobiass ierasti nostājās ar muguru pret logu.
   Dārfīlds palocīja galvu, savilcis seju drūmā izteiksmē.
   – Es jūs gaidīju, kopš padzirdēju par Pelinga nāvi.
   Viņš piegāja pie grāmatu skapja, no vidējā plaukta izņēma vairākas grāmatas un atvēra nelielu, paneļu sienā ievietotu seifu. Viņš no seifa izcēla melnā samtā ietītu priekšmetu un atgriezās pie galda.
   Neteikdams ne vārda, Dārfīlds atsēja ar aukliņu aizdarīto maisiņu, atlocīja un izklāja to uz galda. Uz samta mirdzēja liela, izsmalcināta zelta rokassprādze. Tās vidū bija iestrādāta savāda kameja zilā krāsā.
   Lavinija piecēlās kājās un piegāja pie galda, antīkās dārglietas apburta. Raksts perforētajā zeltā bija veidots ļoti mākslinieciski. Savijušās čūskas bija izstrādātas tik filigrāni, ka rokassprādze izskatījās kā zelta mežģīnēs izausta, nevis izgatavota no metāla.
   Viņa piesardzīgi paņēma dārglietu rokās. Uz samta rokassprādze izskatījās tik smalka, ka Laviniju izbrīnīja tās patiesais svars. Zelts sildīja plaukstu.
   Kameja ar Medūzas attēlu bija meistarīgi izgrebta akmens dažādajās zilā nokrāsās. Gorgonas matos ņudzēja sīkas čūskas, un viņas skatiens bija stindzinošs. Mazais, īpatnējais zizlis zem nogrieztā kakla bija rūpīgi izstrādāts. Nelielais tēls izstaroja draudīgu spēku, no kura Lavinijai pārskrēja aukstas tirpas.
   – Seleste izplānoja tikšanos ar Raštona kundzi kādā pēcpusdienā, kad viņa devās iepirkties. – Lavinija nepacēla skatienu no rokassprādzes. – Viņa noveda sievieti mesmerisma transā.
   – Raštona kundzi ir viegli pakļaut, – Dārfīlds atzina, – viņa ir ļoti laba kliente.
   – Kamēr Raštona kundze atradās transa stāvoklī, Seleste viņai pavēlēja pieteikties uz doktora Dārfīlda terapiju, izņemt rokassprādzi no Benksa seifa un atdot to jums.
   – Un Raštona kundze to izdarīja. – Dārfīlds skatījās, kā Lavinija aplūkoja rokassprādzi. – Protams, pēc tam viņa neko neatcerējās. Seleste bija ļoti prasmīga mesmeriste, tomēr slēpa savas spējas no Hadsona. Viņa neuzticējās nevienam. Seleste teica, ka sievietei ir jāslēpj viss. Viņa negribēja, lai Hadsons viņu uztvertu kā konkurentu.
   Tobiass sakrustoja rokas.
   – Es pieņemu, ka Selesti mesmerisma mākslā apmācījāt jūs.
   – Jā. Es mācījos pie ārsta, kuram šīs prasmes attīstīt bija palīdzējis pats doktors Mesmers.
   Tobiass pacēla uzacis.
   – Kāpēc Seleste sadarbojās ar Hadsonu, nevis ar jums?
   Dārfīlds apsēdās uz galda malas. Viņš iegrima pārdomās un brīdi klusēja.
   – Seleste bija veikalnieces un pagrimuša aristokrāta ārlaulības bērns, – viņš iesāka. – Tēvs viņu tā arī neatzina. Viņš jau bija precējies ar kaimiņa meitu, un abas ģimenes apvienoja savus īpašumus. Diemžēl Selestes tēvs neprata nodarboties ar lauksaimniecību un ātri bankrotēja.
   Lavinija piesardzīgi apkļāva pirkstus ap rokassprādzi.
   – Seleste cīnījās par savu vietu pasaulē, vai ne?
   – Jā. Viņas vienīgā vēlēšanās bija iegūt pietiekami daudz naudas, lai aizmirstu pagātni un iekļūtu augstākajā sabiedrībā. Lai to sasniegtu, viņa izmantoja visus vīriešus, kurus uzskatīja par noderīgiem mērķa īstenošanai.
   – Pagājušajā gadā viņa Bātā satika Hadsonu, – Tobiass piebilda.
   Dārfīlds paskatījās uz viņu un novērsās.
   – Seleste bija ļoti gudra sieviete. Viņa uzsāka attiecības ar Hadsonu, jo turēja viņu aizdomās par vairāku turīgu klientu apzagšanu. Viņas zināšanas mesmerismā un rūpīgi novērojumi ļāva secināt, ka Hadsons ir zaglis.
   – Es tiešām nedomāju, ka Hovards bija saistīts…
   – Pie velna! – Tobiass rupji iesaucās. – Seleste pavedināja Hadsonu, lai no viņa iemācītos kļūt par veiksmīgu dārglietu zagli.
   Dārfīlds sāji pasmaidīja.
   – Viņa gribēja arī piekļūt Hadsona turīgajiem klientiem. Kā jau teicu, Seleste bija laba mesmeriste, tomēr viņai nebija vajadzīgo pazīšanos, lai iegūtu klientus no turīgajiem sabiedrības slāņiem.
   Tobiass un Lavinija saskatījās.
   – Esmu par to jau dzirdējis.
   – Pat ja es varētu nodrošināt Selesti ar turīgiem klientiem, es nemūžam nepiekristu kļūt par zagli. Es neesmu tik bezbailīgs kā Seleste. Vērtīgu dārglietu zādzība ir drošs veids kā nokļūt karātavās.
   – Tā ir riskanta profesija, – Tobiass piekrita.
   – Reiz Hadsona kabinetā ienāca Pelings un piedāvāja viņam samaksāt par Zilās Medūzas zādzību. – Dārfīlds apklusa. – Pārējo jūs jau zināt.
   – Pelings kļūdaini noturēja doktoru Hadsonu par profesionālu zagli, – Lavinija steigšus piebilda. – Tomēr Hovards pētīja mesmerismu un kļuva apsēsts ar vēlmi iegūt Medūzu un izmantot to eksperimentos. Viņš noraidīja Pelinga piedāvājumu, bet nolēma iegūt rokassprādzi sev. Savukārt Seleste bija gatava spert nākamo soli ceļā uz savu mērķi, un viņai bija nepieciešama nauda. Viņa nolēma uzņemties zādzību un noslēgt vienošanos ar Pelingu.
   Dārfīlds palocīja galvu.
   – Seleste tāda bija. Viņa vienmēr bija gatava riskēt. – Viņš apklusa. – Kad uzzināju par Selestes slepkavību, es biju pārliecināts, ka viņu nogalināja Hadsons. Es gribēju atriebties un izplānoju dažādus veidus, kā nesodīti nogalināt Hadsonu, bet tad jūs abi uzsākāt izmeklēšanu. Vispirms es gribēju jūs aizbiedēt.
   – Jūs sūtījāt kučieri ar zīmīti, jo gribējās nobiedēt Entoniju un Emelīnu, – Lavinija teica.
   – Jā. Bet tajā pašā dienā jūs ienācāt manā kabinetā un izlikāties, ka vēlaties saņemt ārstēšanu. Es izlikos, ka jūs nepazīstu, jo gribēju uzzināt jūsu izmeklēšanas rezultātus.
   – Labi, ka nolēmāt nogaidīt, – Lavinija dedzīgi attrauca. – Pretējā gadījumā jūs nogalinātu nevainīgu cilvēku un riskētu saņemt bezjēdzīgu nāvessodu.
   – Jūs ar Mārča kungu paglābāt mani no šāda likteņa un piespriedāt taisnu tiesu Selestes slepkavam. – Dārfīlds ielūkojās Lavinijas acīs. – Par to es būšu jūsu mūžīgs parādnieks, Leika kundze. Es varu piedāvāt bezmaksas terapiju…
   – Nē, nē, būs jau labi, ser, – viņa steidzīgi iebilda. – Ar Medūzas atdošanu pietiks, paldies.
   Lavinija atkal sajuta nepatīkamas, aukstas tirpas. “Tās ir tikai iedomas vai nervi.” Pēdējā laikā viņai bija daudz stresa.
   Tomēr Lavinija steigšus nolika rokassprādzi uz samta maisiņa, un, viņai par lielu atvieglojumu, nepatīkamā sajūta pagaisa.
   – Vienu es joprojām nesaprotu, – Lavinija ierunājās, ietīdama rokassprādzi maisiņā.
   – Ko tad? – Dārfīlds atbildēja.
   – Jūs pats teicāt, ka Seleste neuzticējās vīriešiem. Tomēr viņa atstāja jums glabāšanā rokassprādzi. – Lavinija paņēma samta maisiņu rokā. – Kāpēc viņa uz jums paļāvās?
   – Jā, es aizmirsu to paskaidrot. – Dārfīlda sejā parādījās skumjš, gandrīz sapņains smaids. – Kā jau teicu, Selestes tēvs apprecēja kaimiņa meitu. Viņiem bija dēls, kurš bija spiests meklēt darbu.
   – Tagad es visu saprotu, – Lavinija maigā balsī ierunājās. – Seleste bija jūsu māsa.

Trīsdesmit otrā nodaļa

   Pēc trim dienām Tobiass iesoļoja Lavinijas darbistabā un izskatījās ļoti apmierināts.
   – Vienošanās ir panākta, un par mūsu pakalpojumiem tika samaksāts.
   Lavinija nolika spalvu.
   – Vienošanās?
   – Raštona kundze ar Naitingeila kunga starpniecību pārdeva Zilo Medūzu anonīmam kolekcionāram.
   – Viņa lieki nekavējās! Benkss nomira tikai vakar.
   – Raštona kundze ir darījumu cilvēks. – Tobiass iekārtojās krēslā pie kamīna un pasmaidīja. – Jebkurā gadījumā viņa šorīt saņēma samaksu un bija tik gandarīta, ka nekavējoties atlīdzināja par mūsu pakalpojumiem.
   – Tie ir lieliski jaunumi. Nenojautu, ka izdosies pārdot rokassprādzi tik drīz. – Lavinija iesmējās. – Es nojaušu, kurš bija pircējs.
   – Droši, mini!
   – Es pieņemu, ka rokassprādzi nopirka lords Veils.
   Tobiass pasmaidīja.
   – Tu kļūdies. Noslēpumainais kolekcionārs ir Džoana Dava.
   Lavinijai trūka vārdu.
   – Es zināju, ka Džoana mantoja vīra senlietu kolekciju, bet nenojautu, ka tās interesē arī viņu.
   – Man ir aizdomas, ka tā ir nesena aizraušanās, – Tobiass sausi atbildēja.
   Lavinija atcerējās zilo kleitu, ko Džoana valkāja savā ballē, kā arī viņas noslēpumaino saistību ar Zilo Kambari.
   – Džoanai patīk zilā krāsā, – viņa piesardzīgi teica. – Vai tu pieļauj, ka viņa grasās izmantot Medūzu kā personīgo emblēmu vai zīmogu?
   – Es nevēlos izteikt minējumus par to, kādu zīmogu varētu izvēlēties iespējamā krimināla grupējuma “galva”.
   – Vai lords Veils zina, ka nekļūs par rokassprādzes īpašnieku.
   – Manuprāt, Veils ļoti labi zina, kas notika ar Medūzu.
   Pirms Lavinija paguva uzdot kārtējo jautājumu, atvērās durvis, un telpā ienāca Čiltona kundze. Viņas sejā bija neapmierināta izteiksme.
   – Pie jums ieradies doktors Hadsons.
   – Pie velna, – Tobiass murmināja. – Sakiet, ka Leika kundze nepieņem viesus.
   Lavinija īgni sarauca pieri.
   – Ser, nedodiet pavēles manai mājkalpotājai!
   Darbistabā ienāca Hovards un pievērsa visu uzmanību Lavinijai. Par Tobiasu, kurš lēni piecēlās no krēsla, viņš nelikās ne zinis.
   Lavinija pielēca kājās un jutās pateicīga par traucējumu.
   – Labdien, Hovard. Vai esi atguvies pēc negadījuma?
   – Pateicoties tev, mana dārgā Lavinija. – Viņš šķērsoja istabu un noskūpstīja Lavinijas rokas.
   – Un arī Mārča kungam, – viņa steigšus atgādināja.
   Lavinija mēģināja atbrīvot rokas. Hovards ignorēja viņas centienus un cieši turēja sievietes pirkstus.
   – Jā, protams, – viņš atbildēja, īsi palūkojās uz Tobiasu un uzgrieza viņam muguru. – Es gribu atvadīties, mana dārgā.
   Lavinija pavilka sagūstītās rokas, juzdama Hovarda neizdibināmo skatienu. Viņš nelaida Laviniju vaļā. Viņa pārbijās, aptvērusi, ka nāksies būt nepieklājīgai un cīnīties. Viņa joprojām smaidīja un cerēja, ka Tobiass nepamanīs notiekošo. Viņa nepavisam negribēja, lai darbistabā izceltos kautiņš.
   – Vai tu brauksi projām no Londonas? – viņa līksmi jautāja.
   – Jā. – Hovards ielūkojās viņai acīs. – Ir nepieciešams laiks, lai atgūtos pēc manas dārgās Selestes nāves. Man ir jāsamierinās ar viņas nodevību. Uzzināt, ka viņa bija profesionāla zagle, bija ļoti grūti. Esmu satriekts. Labāk došos uz laukiem, lai sadziedētu savas brūces.
   – Es piekrītu, Hadson. – Tobiass šķērsoja istabu un vīrišķīgi satvēra Hovarda plecu. – Tu rīkojies pareizi, aizbraukdams no Londonas. Nevajag dot ieganstu baumām, vai ne?
   Viņš saspieda Hovarda plecu it kā draudzīgā žestā. Tomēr Lavinija redzēja, ka Hovarda acīs pazibēja sāpju un izbrīna izteiksme. Viņš palaida Lavinijas rokas vaļā, un vīrieša skatiens kļuva tāds pats kā parasti.
   – Nudien, – Hovards izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņa balss vairs nebija melodiska. Viņš naidīgi paraudzījās uz Tobiasu. – Mana dārgā Seleste bija dārgakmeņu zagle, tomēr klīst nejaukas baumas par to, ka arī es biju iesaistīts viņas plānos.
   – Jā, zinu. Es pats šorīt dzirdēju šādas tenkas savā klubā. – Tobiass atbrīvoja savu upuri. – Protams, to nav iespējams pierādīt.
   – Protams, ka to nav iespējams pierādīt, – Hovards iekarsa, – jo baumām nav pamata. Es nezināju, ka Seleste veic nelikumīgas darbības.
   – Tomēr, – Tobiass turpināja, – runas par jūsu iesaistīšanos dārgakmeņu zādzībā būs grūti izkliedēt. Ja augstākajā sabiedrībā klīst tādas baumas, būs grūti piesaistīt ekskluzīvus klientus.
   Lavinija redzēja, ka Tobiasa smaids nepauda līdzjūtību. Patiesībā tas bija plēsonīgs. Viņa ātri pievērsās Hovardam:
   – Uz kurieni tu dosies? – viņa jautāja.
   – Es vēl neesmu to izlēmis. Man vajadzīga vieta, kur turpināt mesmerisma izpēti un veikt eksperimentus.
   – Es vēlu tev veiksmi mesmerisma izpētē, – Lavinija teica.
   – Paldies. – Hovards piegāja pie durvīm, apstājās, pagriezās un ilgi vēroja Laviniju. – Neraizējies, dārgā, mēs vēl tiksimies. Galu galā mēs esam seni draugi, vai ne? Man vienmēr ir šķitis, ka starp mums pastāv saikne. To nevar salauzt likteņa pavērsieni vai, – viņš vēsi palūkojās uz Tobiasu, – to cilvēku viedokļi, kuri īslaicīgi parādās mūsu dzīvē.
   Izskatījās, ka Tobiass nopietni apsver iespēju Hovardu nožņaugt. Lavinija veikli nostājās starp abiem vīriešiem.
   – Uz redzēšanos, Hovard. – Viņa nepastiepa roku. – Es tev vēlu visu to labāko.
   Hovards viņai pēdējo reizi uzsmaidīja un aizgāja.
   Iestājās īss klusuma brīdis. Kamēr Čiltona kundze pavadīja Hovardu līdz ārdurvīm, ne Tobiass, ne Lavinija nebilda ne vārda. Kad Hadsons bija izgājis no mājas, Lavinija paskatījās uz Tobiasu.
   – Tu minēji baumas par Hovardu, kas klīst klubos, – viņa ierunājās. – Baumas par to, ka viņš izmanto mesmerismu, lai zagtu saviem klientiem piederošas vērtslietas.
   Tobiass uzmeta viņai pieklājīgi jautājošu skatienu.
   – Ko tu gribi zināt?
   – Vai varētu būt, ka šīs baumas aizsāki tu?
   Viņš izlikās sāpināts.
   – Mana dārgā, vai tu pieļauj, ka es nolaistos līdz tenku un mājienu izplatīšanai?
   – Jā, tieši tā. – Lavinija dusmīgi raudzījās uz viņu. – Nu, ser? Vai jūs apzināti sabojājāt Hovarda reputāciju tiktāl, ka viņš ir spiests pamest Londonu?
   – Mani satriec jūsu viedoklis par mani. – Tobiass paspēra soli uz priekšu, uzlika plaukstas uz Lavinijas pleciem un uzspieda viņas pierei īsu skūpstu. – Es nemūžam neizplatītu nepatiesas baumas un mājienus.
   – Bet ja tu domā, ka baumas un mājieni nav nepatiesi…
   – Tad es neizplatītu baumas un mājienus. – Viņš noskūpstīja sievietes degungalu. – Tad es teiktu patiesību.
   – Tobias, es gribu zināt, kurš aizsāka tenkas klubos.
   – Mana dārgā, es jau paskaidroju, ka nemēdzu ielaisties nepamatotu tenku izplatīšanā.
   Lavinija gribēja uzdot papildu jautājumus, bet Tobiass nolēma viņu noskūpstīt.
   Ļaudamās skūpstam, viņa nolēma tuvākajās dienās paskaidrot Tobiasam, ka nevar visas nesaskaņas risināt šādā veidā.
   Džoana stāvēja pie augstā bibliotēkas loga un aplūkoja seno rokassprādzi pret gaismu. Viņa nosprieda, ka jauniegūtā senlieta ir ļoti neparasta. Zelts bija perforēts, veidojot satriecoši detalizētu rakstu. Medūzas intensīvais skatiens bija tik izsmalcināti iestrādāts zilajā, daudzslāņainajā dārgakmenī, ka bija viegli noticēt tā spējai pārvērst cilvēku akmenī.
   Durvīs nostājās sulainis.
   – Kundze, ieradies lords Veils.
   Viņu pārņēma sajūsma.
   – Lūdzu, ielaidiet viņu.
   Pēc mirkļa Veils ienāca bibliotēkā. Viņš piegāja pie loga, kur stāvēja Džoana, un eleganti pieliecās pie viņas rokas.
   – Es saņēmu jūsu ziņu un nekavējoties devos ceļā, – viņš teica.
   – Es nospriedu, ka jūs gribēsiet redzēt manu jauno relikviju. – Džoana smaidot pasniedza rokassprādzi Veilam. – Zinu, ka jūs interesē tamlīdzīgi priekšmeti.
   Veils paņēma rokassprādzi un klusēdams aplūkoja.
   Beidzot viņš pievērsa skatienu Džoana.
   – Kundze, es jūs apsveicu ar pirkumu.
   – Paldies. Man tas ļoti patīk. Es domāju, ka izsolē būs jāsacenšas ar vēl vismaz vienu kolekcionāru. Tomēr Naitingeila kungs paziņoja, ka esmu vienīgā kandidāte. Otrais klients uzzināja, ka es piedalos rokassprādzes izsolē, un izstājās.
   Veils pasmaidīja un turpināja aplūkot rokassprādzi.
   – Naitingeila kunga otrais klients bijāt jūs, vai ne? – Džoana jautāja klusā balsī.
   – Jūs esat vienīgā, kura pelnījusi tik brīnišķīgu rotaslietu, mana dārgā. – Viņš pasniedza rokassprādzi Džoanai. – Tā ir neatkārtojama. Tāpat kā jūs.
   – Paldies. – Viņa paskatījās uz Medūzu un iztēlojās, cik grūti Veilam nācās atteikties no vietas slepenajā izsolē. – Mani patiešām saista senlietas. Es vēlos kandidēt uz vietu Lietpratēju klubā. – Viņa apklusa. – Es ceru, ka sievietes drīkst iestāties šajā klubā.
   – Es esmu kluba dibinātājs un pats izvirzu noteikumus. – Veils nesteidzīgi pasmaidīja. – Es neiebilstu pret sieviešu kandidatūru klubā.
   Džoana pasmaidīja un pasniedza rokassprādzi Veilam.
   – Šī ir mana pieteikuma maksa, ser. Es piedāvāju Zilo Medūzu kluba privātajam muzejam.
   – Būdams muzeja vadītājs, es pieņemu jūsu pieteikumu, kundze. – Veils satvēra sievietes roku un vēlreiz piespieda to pie lūpām. Tad viņš pacēla skatienu un ielūkojās viņas acīs. – Ja vēlaties, es šovakar varu jums izrādīt muzeja kolekciju.
   – Labprāt.

Trīsdesmit trešā nodaļa

   Pēc nedēļas saulainā ceturtdienas pēcpusdienā Tobiass atvairīja Čiltona kundzes piedāvājumu un pats atvēra darbistabas durvis. Lavinija sēdēja vienā no lielajiem krēsliem kamīna priekšā un lasīja grāmatu. Saules stari rotaļājās viņas ugunīgajos matos.
   – Labdien, mana dārgā, – viņš teica. – Tev ir viesis.
   Lavinija izbijās un izklaidīgi palūkojās apkārt, kā parasti, kad viņu kāds iztraucēja no dzejas lasīšanas.
   Ieraugot Tobiasu uz durvju sliekšņa, viņa atjēdzās.
   – Es tevi šodien negaidīju ciemos, Tobias. Ko tu vēlies? Vai mums jau ir nākamā lieta?
   – Nē, toties iepriekšējā lieta ir noslēgusies.
   – Par ko tu runā?
   – Tev ir ciemiņš.
   Viņš atkāpās un pieturēja durvis. Darbistabā ienāca slaida sieviete un apstājās.
   – Labdien, Leika kundze, – viņa teica. – Es neizsakāmi priecājos jūs atkal redzēt, turklāt tādos apstākļos!
   Lavinija iepleta acis un pavēra lūpas.
   Tobiass izbaudīja viņas sejas izteiksmi. Lavinijas sejā reti laimējās redzēt šarmantu izbrīna un prieka kombināciju.
   – Pelinga kundze! Džesika! – Lavinija teju vai izlēca no krēsla. Viņa nometa grāmatu uz galda un metās uz priekšu. – Jūs esat dzīva!
   – Pateicoties jums, Leika kundze. – Džesika smaidīja. – Es neizmantoju Džesikas Pelingas vārdu kopš dienas, kad notēloju pašnāvību. Pēdējos divus gadus mans vārds ir Džūdita Palmera.
   – Tāpēc viņu bija sasodīti grūti atrast. – Tobiass piegāja pie loga. – Dienā, kad Lavinija par jums pastāstīja, es izsūtīju vēstules. Jūs nevainojami noslēpāt pēdas, Pelinga kundze.
   – Es centos, cik spēju, – viņa atbildēja. – Biju pārliecināta, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums. Oskars zaudēja prātu. Viņam arvien biežāk uznāca dusmu lēkmes, un katrā nākamajā reizē viņš kļuva arvien vardarbīgāks. Es sapratu, ka man jābēg. Es ņēmu vērā jūsu padomu, Leika kundze.
   Lavinija atlaida sievietes rokas un atkāpās.
   – Jūs to ņēmāt vērā tiktāl, ka pat es biju pārliecināta par jūsu nāvi. Šaubījos tikai par to, vai Pelings jūs nogalināja, vai patiešām izdarījāt pašnāvību.
   – Es neizsakāmi nožēloju to, ka nevarēju atklāt jums patiesību. Cerēju, ka jūs pati to sapratīsiet.
   – Fakts, ka jūsu līķi neatrada, deva man cerību, tomēr es nebiju par to droša. – Lavinija paskatījās uz Tobiasu. – Kādas vēstules tu izsūtīji?
   Viņš ar žestu atvairīja jautājumu.
   – Es rakstīju vairākiem seno laiku paziņām. Viņi dzīvo viscaur valstī.
   – Tavi paziņas, spiegi, – Lavinija secināja. – Tas bija gudri darīts, ser.
   – Es arī lūdzu Krekenbērnam pasmelties informāciju no sava plašā draugu un paziņu loka. Tu ļoti labi aprakstīji notikumu gaitu. Piezīmes par Džesikas garo augumu un faktu, ka viņa pazuda ar neparastu ģimenes gredzenu pirkstā, bija ļoti noderīgas.
   – Jā, protams, – Lavinija atbildēja un veltīja Tobiasam apbrīnas pilnu smaidu. – Tu secināji, ka Džesika pārdeva gredzenu, lai iegūtu naudu patstāvīgas dzīves uzsākšanai, tāpēc tu to uzmeklēji, vai ne?
   – Tā bija viena no daudzām stratēģijām, ko izmantoju. Es zināju arī to, ka jāmeklē neprecēta sieviete, kura pirms diviem gadiem uzradās no nekurienes. Pēc laika es saņēmu ziņu, ka Dorsetā dzīvo sieviete, kura atbilst visām pazīmēm un vada meiteņu skolu.
   Džesika ironiski pasmaidīja.
   – Labi, ka Oskars pirms diviem gadiem nelūdza jums mani sameklēt, ser.
   Tobiass papurināja galvu.
   – Domāju, ka viņš nealka jūs atrast. Jūsu “pašnāvības” materiālais aspekts izrādījās ļoti noderīgs. Pelings saņēma jūsu mantojumu.
   – Un neilgi pēc tam viņš kļuva apsēsts ar Medūzas rokassprādzes meklējumiem, – Lavinija paskaidroja. – Viņš to pārdeva jaunībā pēc tam, kad noslepkavoja savu tanti. Pelinga neprāts pieņēmās spēkā, un viņš ticēja, ka ar rokassprādzes palīdzību izdosies atvairīt atriebes kāro spoku.
   Džesika noskurinājās.
   – Es zināju, ka viņš zaudē prātu.
   Lavinija viņai uzsmaidīja.
   – Esmu neizsakāmi priecīga, jūs redzot.
   – Tu neesi vienīgā, kuru priecē fakts, ka Pelinga kundze joprojām ir dzīva. – Tobiass pasmaidīja. – Arī Pelinga advokātu tas priecē. Džesika tagad ir atraitne, turklāt turīga.
   – Nauda man patiešām noderēs, – Džesika atzina. – Meiteņu skola nenes lielu peļņu.
   – Kā jūs nokļuvāt Londonā? – Lavinija jautāja.
   – Mārča kungs nosūtīja man vēstuli, kurā stādījās priekšā un informēja par Oskara Pelinga nāvi. Viņš piedāvāja apmaksāt ceļa izdevumus, lai es varētu jūs apciemot un apliecināt, ka esmu sveika un vesela. Ja nemaldos, viņš gribēja jūs pārsteigt.
   Lavinija paskatījās uz Tobiasu. Viņas smaids sildīja kā ugunskura liesma. Tobiasu pārņēma prieks un patīkama drošības izjūta.
   – Mārča kungs uzskata, ka neprot noorganizēt grandiozus, romantiskus pārsteigumus, – Lavinija paskaidroja Džesikai. – Patiesībā viņam piemīt brīnišķīga spēja atrast man vispiemērotāko dāvanu.

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

   Nākamajā pēcpusdienā Lavinija pabeidza savu sludinājumu, apstrādāja papīra lapu ar smiltīm un dzēšlapu, un atlaidās krēslā, lai aplūkotu savu trāpīgo darinājumu.
   Kad viņa grasījās nolasīt rindiņas skaļi, atvērās darbistabas durvis un ienāca Tobiass.
   Reizēm viņa spēja izvēlēties ierašanās laiku šķita pārdabiska.
   Lavinija Tobiasu piesardzīgi nopētīja.
   – Ko tu šeit dari?
   – Tava viesmīlība allaž uzlabo man garastāvokli un uzlabo manu dienu, dārgā.
   – Brokastīs tu teici, ka šodien plāno apspriest kārtējo ieguldījumu ar Krekenbērnu.
   – Krekenbērns var pagaidīt. Viņš nekur nepazudīs. Kā jau teicu, viņš nekad neiziet no kluba. – Tobiass palūkojās uz papīra lapu. – Kas tas?
   – Esmu uzrakstījusi sludinājumu. Nožēloju tikai to, ka neizdevās tajā iekļaut vārdu “intriga”. Tomēr es šodien nosūtīšu sludinājumu laikrakstam. Vai gribi to dzirdēt?
   – Tu esi apņēmusies ignorēt manus ieteikumus, vai ne?
   – Jā, protams. – Lavinija noklepojās un nolasīja sludinājumu:
   Personas, kuras vēlas nolīgt
   ekspertu personīgas un privātas
   izmeklēšanas veikšanai, var
   rakstīt uz zemāk norādīto adresi.
   Pēc pieprasījuma pieejamas
   ekskluzīvas atsauksmes. Tiek
   nodrošināta absolūta slepenība.
   – Hmm, – Tobiass teica.
   Lavinija brīdinoši samiedza acis.
   – Nepūlies mani kritizēt! Esmu pārliecināta, ka sludinājums izklausās ļoti profesionāls, un tavs viedoklis mani neinteresē.
   – Tas izklausās profesionāls, – viņš piekrita. – Bet tajā nav pieminēts partneris.
   – Tu esi pret sludinājuma ievietošanu avīzē. Kāpēc lai es tevi tajā pieminētu?
   – Tas ir lepnuma jautājums, – Tobiass atzina. – Galu galā mēs reizēm sadarbojamies. Tomēr sludinājums rada iespaidu, ka tu vienmēr strādā vienatnē.
   – Nu…
   – Ja tu gribi reklamēt savus pakalpojumus, tev jāuzsver, ka tie ir īpaši. Ja kāds vēlētos nolīgt profesionālu izmeklētāju, viņam patiktu fakts, ka lietā strādās divi pieredzējuši eksperti.
   Lavinija nosprieda, ka Tobiasam ir taisnība.
   – Nu, es varu izlabot sludinājumu un pieminēt tajā tevi. – Tā ir lieliska doma. – Tobiass pastiepa roku, satvēra papīra lapu starp īkšķi un rādītājpirkstu un pavilka malā. – Es tev ar lielāko prieku palīdzēšu. Rīt brokastīs vienosimies par jauno sludinājuma tekstu. Tas droši vien aizņems daudz laika, bet kopā mums izdosies sacerēt ļoti saistošu sludinājumu.
   – Nepūlieties, ser. – Lavinija atņēma papīra lapu un vēsi uzsmaidīja Tobiasam. – Šim sludinājumam nepieciešamas tikai dažas nelielas izmaiņas. Es tās veikšu jau šajā pēcpusdienā un nosūtīšu sludinājumu laikrakstu redaktoriem.
   – Nolādēts, Lavinija…
   Darbistabas durvis pavērās. Tobiass aprāvās un pāri plecam paskatījās uz Čiltona kundzi.
   Lavinija ātri pagriezās pret durvīm.
   – Jā, Čiltona kundze? Vai man ir viesis?
   – Nē, kundze. – Čiltona kundze pievērsa Tobiasam neizdibināmu skatienu. – Emelīnas jaunkundze izgāja pastaigāties kopā ar Sinklēra kungu, un es došos nopirkt ogas. Gribēju jums pateikt, ka būšu projām ilgāku laiku.
   – Atkal ogas? – Lavinija sarauca pieri. – Nevar būt, ka iepriekšējie krājumi jau beigušies. Nesaprotu, kāpēc mums pēdējā laikā vajadzīgs tik daudz ogu.
   – Tās vajadzīgas ievārījumam. – Čiltona kundze izgāja gaitenī. – Lai pagatavotu labu ievārījumu, vajadzīgs daudz ogu. Labi, es nu došos. Būšu atpakaļ pulksten trijos. – Viņa apklusa, uzlikusi roku uz durvju roktura, un bargi palūkojās uz Tobiasu. – Un ne minūti vēlāk!
   Tobiass pasmaidīja.
   – Bez steigas, Čiltona kundze!
   Mājkalpotāja cieši aizvēra durvis un aizgāja gaitenī. Lavinijai šķita, ka viņa dzird smieklus.
   – Nesaprotu, kāpēc šajā mazajā mājā tik ātri beidzas ogu ievārījums, – viņa nomurmināja.
   Tobiass viņu apskāva.
   – Čiltona kundzei ir liela pieredze ievārījuma gatavošanā. Ļauj viņai pašai pieņemt lēmumus par nepieciešamo sastāvdaļu daudzumu.
   – Jā, tev taisnība. Tomēr…
   – Mēs esam eksperti citā jomā, vai ne? – viņš turpināja klusā balsī.
   Lavinija grasījās strīdēties pretī, bet aptvēra, ka Tobiass nosauca viņu par ekspertu. Viņš tikai dažas reizes bija izteicies par Lavinijas profesionālajām prasmēm. Viņu pārņēma prieks.
   – Tev taisnība, – Lavinija murmināja.
   – Turklāt mēs esam partneri. – Tobiass apņēmīgi virzīja lūpas gar Lavinijas muti. – Manuprāt, ir īstais brīdis apspriest atsevišķus mūsu partnerības aspektus.
   – Kādus aspektus, ser?
   Tobiass vērās viņā ar ģeniāla mesmerista skatienu.
   – Šobrīd svarīgākais jautājums ir tas, ka esmu jūsos iemīlējies, Leika kundze.
   Vispirms Lavinija domāja, ka ir viņu pārpratusi. Pēc tam nosprieda, ka pārklausījās. Un tad viņu pārņēma brīnišķīga laimes izjūta. Tobiass bija vienīgais vīrietis, kurš spēja viņu apburt.
   Lavinija aplika rokas ap vīrieša kaklu.
   – Mārča kungs, tā ir interesanta sagadīšanās. Arī es esmu jūsos iemīlējusies.
   Viņš nesteidzīgi pasmaidīja, ievilkdams Laviniju arvien dziļākā transā.
   – Tas nebūs vienkārši, – viņa turpināja satrauktā balsī. – Mēs daudz ķīvējamies, un profesionālā sadarbība visu sarežģī, un es domāju, ka turpmāk mēs saskarsimies ar daudzām grūtībām…
   Tobiass pielika pirkstu galus pie viņas lūpām un atkal uzsmaidīja.
   – Mēs nekad neizvēlamies vieglāko ceļu, – viņš teica.
   Un tad viņš Laviniju noskūpstīja.
   “Sludinājums pagaidīs,” viņa nodomāja. Bija arī daudz svarīgākas lietas.

Amanda Kvika Zilās Medūzas noslēpums. No angļu valodas tulkojusi Anda Smilga