Kristīna Doda
Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos

Dārgais Skot! Jau piecdesmitā grāmata, un neviena no tām nebūtu iespējama bez tavas ticības un atbalsta. Mīlēt tevi ir labākais, ko es esmu piedzīvojusi. Tava mīlestība ir vislabākā dāvana, kuru dzīve man sniegusi.

Pateicības

   Mans ceļojums šīs grāmatas pasaulē reizēm bija grūts un neskaidrību pilns, jautrs un romantisks, sarežģīts un valdzinošs. Es nebūtu spējusi to paveikt bez izdevniecības “St. Martin’s Press” profesionāļu padoma un atbalsta.
   Dženifera Enderlina ir nepārspējama padomdevēja un redaktore, un es ceru, ka mūsu sadarbība būs ilga un cieša.
   Mākslas nodaļa Ērvina Serano vadībā izstrādāja grāmatas vāka noformējumu, kas mani uzrunāja un saviļņoja.
   Reklāmas komanda – Anna Marija Tolberga, Stefanija Deivisa, Endžela Krāfta, Džīna Marija Hadsone un Niks Smols – sarīkoja publicitātes pasākumu un visu laiku turēja manu roku.
   Es vēlos pateikties mārketinga komandas cilvēkiem Brodvejā un Piektajā avēnijā – par to, ka ielika manu grāmatu kaislīgo lasītāju rokās.
   Milzīgs paldies atbildīgajai redaktorei Amēlijai Litelai un Džesikai Kacai no ražošanas nodaļas.
   Paldies Keitlīnai Derefai par neatsveramo palīdzību vissīkāko problēmu risināšanā.
   Un, protams, paldies arī tev, Metjū Šīr – par to, ka ticēji man un manai grāmatai. Mums tevis pietrūkst, Metjū, bet tu atstāji lielisku komandu, kas veidos izdevniecības nākotni! Es tev ļoti pateicos!

Pēdējā nakts Sanfrancisko

   Eiverija Leina pasniedza mohito drūmākajam vīrietim visā bārā.
   – Aizgāju mājās, – viņš stāstīja, – un viņa bija to iztukšojusi. Pievākusi ne tikai mēbeles un naudu. Viņa paņēma pat ledus trauciņus! Kurai sievietei vajadzīgi ledus trauciņi? Mums bija automātiskā ledus mašīna. Viņa sacēla pamatīgu kņadu par to, ka jānopērk rezerves ledus trauciņi, bet pēc divām nedēļām bija prom. Vai viņa nopirka ledus trauciņus ar kādu mērķi? Vai tas bija nepieciešams?
   Vīrieša vārds bija Karls Linčs, bet Eiverijai un pārējiem viesmīļiem viņš bija vienkārši Norms – allaž paģiru mocīts, kurnošs, basetam līdzīgs vīrs, kurš pastāvīgi kvernēja bārā.
   Eiverija pamāja, it kā vīrieša stāsts būtu viņu ieinteresējis. “AskME” klubs četrus gadus bija viņas darbavieta. No jauniņas viesmīles, kura ātri vien padevusies glīta melnādainā mūziķa valdzinājumam, viņa bija kļuvusi par neprecētu bārmeni, kuru mājās gaida divus gadus vecs bērns. Viņas dzīves sērīgajā fonā Karls no vienām nepatikšanām iekļuva nākamajās, visu šo laiku būdams vai nu nomāktības, vai spriedzes varā.
   Tobrīd viņa bija bārmene, kas “AskME” klubā nostrādājusi visilgāk. Ne jau tāpēc, ka būtu vēlējusies palikt te uz visiem laikiem. Par nesekmību viņu izmeta no Sanhosē vidusskolas, pilsētu pamatīgi skāra ekonomiskā lejupslīde, toties Eiverija labi pieprata jaukt kokteiļus un iebraucējiem pilsētā viņa likās simpātiska.
   Derens Ferudža viņu regulāri bildināja, galvenokārt brīžos, kad bija piedzēries, un gandrīz vienmēr pēc tam, kad bija pa telefonu noklausījies sievas pārmetumus par blandīšanos apkārt un pārmērīgu alkohola lietošanu. Puisis nespēja kontrolēt savus dzinuļus.
   Tā šai bārā gadījās vairumam vīriešu, jo īpaši tad, kad grādīgais bija baudīts pār mēru un skatienus piesaistīja Eiverijas slaidās kājas, kuras sedza pieticīgi melni svārciņi.
   Šons Hendrikss iegriezās ik pēc dažiem mēnešiem, kad vien bija ieradies Sanfrancisko darījumu vizītē. Viņš veikli izdzēra divus džina un vermuta kokteiļus un reizēm zvanīja savai draudzenei Parīzē. Eiverija gan neticēja, ka Šonam ir draudzene Parīzē. Diez vai viņa spīdošais pakausis un tumšie, pašķidrie mati, kas bija rūpīgi pāršķirti celiņā, spētu raisīt iekāri. Tomēr reiz Eiverija bija noklausījusies, un Šons tiešām runāja franciski… vai vismaz izklausījās, ka runā franciski. Turklāt viņš neatļāvās vairāk par skatienu brīžos, kad Eiverija šķietami nelikās par viņu ne zinis, un, viņasprāt, puisis labā uzvalkā, kurš prata turēt ciet gan muti, gan bikšu rāvējslēdzēju, bija visnotaļ patīkams.
   Pie bāra letes pienāca Maija Floresa.
   – Vīrieši. Kam viņi vajadzīgi? Pat lieliski puiši ir īsti mēsli.
   – Gluži manas domas, – Eiverija viņai atbildēja. – Kas noticis? Norms ieknieba tev pēcpusē tik stipri, ka palika zilums?
   Maija paberzēja pēcpusi un noteica:
   – Ne jau Norms. Grīzijs.
   – Grīzijs? Mūsu boss Grīzijs? – “Izstīdzējušais, neglītais, kaulainais, četrdesmit piecus gadus vecais Grīzijs?” Eiverija domās piebilda. Maija atieza zobus kā pitbulterjers, kas gatavs uzbrukumam. – Skaidrs. Grīzijs izrāda interesi par tevi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņš ir ķerts, bet nebiju domājusi, ka viņš…
   Tu taču varētu būt viņa meita.
   – Viņš ir cūka.
   Maijai bija divdesmit viens gads – tikpat, cik bija Eiverijai, kad viņa sāka strādāt “AskME”, tomēr šī meitene bija gudrāka par viņu. Eiverija bija gatava likt galvu ķīlā, ka Grīzijs šobrīd auklē nobrāztos sēkliniekus. Šī doma vien lika Eiverijai pasmaidīt.
   – Man tagad jāiet. Esi gatava pārņemt stafeti? – Eiverija vaicāja, noņēma matu lenti, kas neļāva gaišajiem matiem krist sejā, un iemeta to “Tupperware” kastē zem izlietnes. Viņa izņēma no skapja tumšzilu stepētu kamzoli, uzģērba to virs sarkanās zīda blūzes un aiztaisīja rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Izrāvusi naudas atvilktni no kases aparāta, viņa piemetināja: – Aiznesīšu to Grīzijam un palūkošu, vai viņam nevajag ledus maisu.
   Eiverijai par lielu pārsteigumu Maija pat nepasmaidīja.
   – Vai negribi uzgaidīt, kamēr beidzu darbu? Atlikusi tikai stunda, turklāt pēdējā slepkavība mani padarījusi tramīgu.
   Pat bez paskaidrojumiem Eiverija saprata, par kādu slepkavību viņa runā. Līča reģionā ik dienu tika pastrādātas neskaitāmas slepkavības, tomēr šī…
   – Tas bija Santakrusā.
   – Man vienalga. Lai arī tas nelietis ir uzdarbojies pa visu piekrasti, pirmā slepkavība bija Sanfrancisko. Viņam patīk migla, un šovakar tā ir bieza kā zirņu zupa.
   – Es neskaitāmas reizes esmu gājusi mājās pa miglu. Tici man, drošāk ir tad, ja tevi neredz, nevis tad, ja viss redzams kā uz delnas.
   Teiktajā bija daļa patiesības, tomēr Maija neatlaidās un turpināja:
   – Cik meiteņu viņš jau ir noslepkavojis? Sešas? Astoņas?
   Eiverija ciešāk satvēra naudas atvilktni un atbildēja:
   – Es nezinu. Dzirdēju par septiņām, bet tagad runā, ka viņš nogalinājis arī to sievieti un viņas meitu Merinas apgabalā. – Jā, vietējie ziņu dienesti bija sīki un smalki aprakstījuši slepkavības detaļas. – FIB izplatījis oficiālu paziņojumu, ka apkārtnē uzdarbojas sērijveida slepkava. It kā mēs paši to jau nebūtu nopratuši.
   Maija paliecās tuvāk un piebilda:
   – Dzirdēju, ka viņi izmeklē arī slepkavību Sandjego. To, kas notika pagājušajā gadā. Atrasts sievietes līķis. Viņi domāja, ka noziegumu pastrādājis šķirtais vīrs, kurš nolaupījis bērnu un aizvedis uz Meksiku. Tagad viņi vairs nav tik pārliecināti.
   Saruna pārtrūka, jo kāds kratīja tukšu glāzi, kurā bija ledus gabaliņi.
   – Kurš man te jāizdrāž, lai es dabūtu dzērienu? – Karls jau bija iesilis līdz kareivīguma fāzei.
   Maija veltīja viņam saldu smaidu, un Eiverijai bija skaidrs, ka šim vīrietim atkal ir nepatikšanas.
   – Tev tas nebūs jādara, Karl. Vai šis ir mohito vakars? – Maija attrauca, ielēja glāzē īru viskiju, iemeta tajā laima šķēlītes un piparmētras un nolika glāzi Karlam priekšā uz bāra letes.
   Bet mohito kokteilī ir nepieciešams rums.
   Jau ceļā uz Grīzija kabinetu Eiverija izdzirdēja, kā Karls ieklepojas un izspļauj dzērienu. Viņa pasmaidīja. “Šie puiši nemācās no kļūdām. Nekad nekaitini Maiju!”
   Eiverija pārsteidza Grīziju ar nolaistām biksēm – viņš pētīja kājstarpi.
   Uzmetis ļaunu skatienu, viņš nikni izdvesa:
   – Jūs, meičas, domājat, ka esat baigi gudrās?
   – Es nē. Es neesmu gudra, – Eiverija noteica, nolika naudas kasti uz galda, atkāpās līdz durvīm un piemetināja: – Un es arī nesmejos.
   Kad viņa atgriezās lejā bārā, Karls jau bija apstrādāts, Derens izplūdis kārtējos bildinājumos un Šons pielaboja matu celiņu. Veltas pūles, jo tāpat izskatījās, ka viņam uz galvas ir svītrkods.
   Maija atsāka sarunu, it kā tā nebūtu pārtrūkusi.
   – Prese viņu dēvē par Edvardu Šķērroci, un viņš izvēlas blondīnes. Tādas kā tu. Ar bērniem, – viņa sacīja un pavicināja savu melno bizi, lai parādītu, ka viņa ir drošībā. – Viņš pielavās, izseko un uzbrūk ar šķērēm.
   Eiverija bezspēcīgi noplātīja rokas.
   – Ko lai es daru? Aukle sacīja, ka uzteiks darbu, ja es atkal kavēšos. Kārteru naktīs moka slikti sapņi, un mostas viņš kliedzot. Viņam ir tikai divi gadiņi. Es nevaru atļauties tādu risku, jo tad nebūs neviena, kas viņu pieskata.
   Sākumā Greisa viņai bija šķitusi lieliska aukle, un tad pēkšņi viss mainījās. Pēdējā laikā Eiverijai bija aizdomas, ka aukle darba laikā smēķē marihuānu.
   – Man tiešām jāiet.
   Maijai tas nepatika, tomēr viņai nebija ko iebilst.
   – Pārkrāso matus!
   Eiverija noglāstīja līdz pleciem apgrieztos gaišos matus un attrauca:
   – Neapšaubāmi, tā arī darīšu. Jau rīt es būšu brunete. Tas gan izraus robu manās finansēs, bet… ko lai dara.
   – Tātad tu arī esi uztraukusies.
   – Protams. Runā, ka viņš slepkavo… jau gadiem ilgi. Tikai dienā, kad viņš sāka slepkavot arī bērnus, policisti aptvēra, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Šovakar man nav citas izejas, bet es būšu uzmanīga. Un man ir telefons.
   Viņai nebija citas izejas kopš dienas, kad piedzima dēls. Tomēr Kārters bija visu raižu un sirdssāpju vērts.
   – Arī tām sievietēm bija.
   – Man vēl ir piparu gāzes baloniņš kabatā un ķieģelis somā, pietiekami skaļa balss un ātras kājas. Es negrasos tēlot drošsirdi.
   – Tev vajadzētu iegādāties šaujamo.
   – Ja es šautu uz katru vīrieti, kuru sastaptu uz ielas…
   – Tad pasaule kļūtu labāka.
   – Jā. – Eiverija iesmējās. – Paklau, tad tiksimies rīt.
   – Esi piesardzīga, uzmanies no Edvarda! – Maija noteica un, paņēmusi paplāti, uz kuras atradās jau otrā džina un vermuta kokteiļa glāze, aizsteidzās pie Šona.
   Eiverija devās uz dāmistabu, atvēra skapīti, novilka augstpapēžu kurpes un uzāva skriešanas apavus, tad izcēla no tā palielo somu, kurā bija mobilais telefons, dažādi bērna kopšanas piederumi, ķieģelis, un devās uz izeju. Ielikusi mājas atslēgu vienā no jakas krūšu kabatām, bet otrā – piparu gāzes baloniņu, viņa devās pie sētas puses durvīm.
   Maijai bija taisnība. Migla bija tik bieza, ka Eiverija nespēja saskatīt izstieptās rokas plaukstu. Viņa nepamanītu sērijveida slepkavu, ja tas stāvētu ielas galā un viņam rokā būtu mirdzošas šķēres. Eiverija sažņaudza plaukstā gāzes baloniņu, pagrieza to tā, lai sprausla būtu vērsta prom no viņas, un izgāja uz ielas.
   Tur neviena nebija. Patiesībā iela šķita dīvaini tukša. Parasti apkārtnē bija papilnam cilvēku, visapkārt valdīja troksnis un gaismas. Bet tonakt pat bezpajumtnieki bija saritinājušies zem netīrajām segām vai devušies citur savās gaitās. Šajā stundā neviens neietu laukā pat tad, ja nebūtu ziņu par sērijveida slepkavas uzrašanos.
   Neviens… tikai tāda sieviete kā viņa.
   “Sasodītā Maija! Kāpēc viņai tas atkal bija jāuzjunda? It kā es tāpat nebūtu līdz nāvei nobijusies.”
   Līdz viņas mazajam, noplukušajam vienistabas dzīvoklītim vajadzēja mērot gandrīz jūdzi. Viņa palūkojās augšup uz laternu. Ne vēja, ne gribasspēka nestas, mitruma lāsītes bezmērķīgi virpuļoja gaisā. Migla virmoja kā ļaunprātīgs, nelietīgs apmierinājums, tā slāpēja skaņas un soļus, kas Eiverijai šķita klusi un dobji.
   Viņa naski soļoja uz tuvāko krustojumu, kur likās vairāk cilvēku. Miglas saltie tīmekļi glāstīja viņas seju. Nonākusi ielas malā zem laternas, viņa apstājās un saminstinājās. Taksometrs. “Pie joda taupību! Es atrodos krustojumā un meklēšu taksometru. Man ir jānoķer taksometrs.”
   Nekā. Tovakar nebija ne miņas no taksometriem. Eiverija minstinājās, līdz izdzirdēja tuvojamies soļus.
   No miglas iznira divi puiši, plecīgi kā izbijuši futbolisti, apķēruši viens otru, kā iereibuši vīri to mēdz darīt. Ieraudzījuši Eiveriju, puiši likās pārsteigti, tad glūnoši nopētīja viņu, un Eiverija atskārta, ka izskatās pēc staigules.
   “Sasodīts. Nu gan būs slikti!” Pirksti ciešāk aptvēra piparu gāzes baloniņu.
   Lielākais nozvārojās, grīļīgi atkāpās, tad atkal spēra pāris nedrošu soļu uz priekšu.
   – Sveika, saldumiņ! Tieši tevi mēs meklējām, – viņš paziņoja un apgramstīja Eiverijas krūti.
   Eiverija izpūta piparu gāzi, netrāpīja pirmajam, toties trāpīja otram puisim.
   Tas iekliedzās un sāka berzēt acis.
   Viņa atvēzējās un iesita ar somu grābstītājam kājstarpē.
   Puisis iebrēcās un atlaida Eiveriju, kura metās pāri ielai un gandrīz pakļuva zem taksometra, ko tik ļoti bija vēlējusies sagaidīt.
   Krūšu apgrābstītājs atsita celi pret taksometra aizmugures buferi, sazvēlās, tomēr streipuļodams sekoja viņai pa pēdām. Dievs lai svētī miglu! Eiverija paslēpās, ierāvās kādas ēkas durvju ailā.
   Vīrietis paskrēja viņai garām.
   Viņa izmisīgi centās sataustīt somā mobilo telefonu. Pirmo viņas pirksti sajuta ķieģeli, tad mitro salvešu paciņu, Kārtera autiņbiksītes, no kurām puika jau sen bija izaudzis, maciņu, matu suku, sadrupušu “Cheerios” paciņu… un beidzot tie uztaustīja mobilo telefonu, kam bija sadragāts ekrāns.
   Ķieģelis to bija iznīcinājis.
   Iespējas izsaukt policiju vairs nebija. ”Neviens man neatvērs sava nama durvis. Gaidīt citu taksometru vairs nav laika. Man jātiek mājās, iekams Greisa aizgājusi.”
   Eiverija ieraudājās, tad saņēmās, apvaldīja asaras un koncentrēja savu uzmanību uz labo. Tagad pat Edvards Šķērrocis nespēs sadzīt viņai pēdas. Viņa atgriezās ielas otrā pusē un metās skriet, ko kājas nes, uz tumsā ieslīgušo dzīvojamo māju rajonu, kurš tobrīd šķita kā patvērums. Jo tālāk viņa skrēja, jo nolaistāka kļuva apkaime un ielas šaurākas, un dzīvokļu logiem ielas līmenī priekšā bija aprūsējušas dzelzs restes… Mājas vairs nebija tālu.
   Garām pabrauca automašīna – lēnām, it kā taustīdamās pēc ceļa.
   Nosvīdusi un piekususi, viņa ierāvās aiz atkritumu konteineriem, tad turpināja skriet.
   Kad Eiverija beidzot ieraudzīja lieveņa spuldzes vārgulīgi dzelteno gaismiņu spīdam virs sava mājokļa šaurajām ārdurvīm, viņa palēnināja soli un atviegloti nopūtās. Lai arī neprātīgi pārbijusies, tomēr viņa paspēja. Pulkstenis rādīja divas minūtes pāri vieniem. “Greisai joprojām vajadzētu būt tur, tātad, ja Kārters ir pamodies, viņš nebūs…”
   Eiverija juta, kā tirpas pārskrien pār kauliem un uzmetas zosāda. “Kas tas bija?”
   Viņa apcirtās un uzmanīgi vērās tumsā. Tur neviena nebija, vien trīsēja palsas ēnas. Tomēr viņa būtu gatava apzvērēt, ka dzirdējusi… kaut ko. Elpu. Smagus soļus. Kaut kā Edvardam Šķērrocim bija izdevies viņu izsekot.
   “Kādā veidā? Kā tas iespējams? Man ir garas kājas. Es esmu labā formā.” Izdzīvošanas instinkts prātā čukstēja, ka viņa noteikti ir aizbēgusi… ja vien nav maldījusies un viņš jau agrāk viņu izsekojis.
   Policisti apgalvoja, ka viņš ir ložņa. Iespējams, viņš Eiveriju izsekojis dienām, varbūt pat mēnešiem ilgi. Zinājis, cikos viņa ierodas mājās, visu laiku uzturējies līdzās, gaidot…
   Ierunājās mātes instinkts. “Jāsteidzas prom no dzīvokļa, jāved slepkava tālāk no puisēna.”
   Sirds neprātīgi sitās, kad Eiverija traucās garām mājai. Viņa juta, kā sviedru lāsītes rit starp krūtīm. Viņa nevēlējās mirt… tomēr nespēja iedomāties Kārteru, tik mīļu un mazu, tik uzticības pilnām brūnajām acīm, guļam noslepkavotu paša gultiņā…
   Tumsā kāds sakustējās un sagrāba viņu aiz rokas.
   Eiverija iekliedzās un izpūta piparu gāzi. Šoreiz viņa nelietim trāpīja.
   Slepkavnieks atkāpās, acis berzēdams.
   Viņa jau bija gatava pagriezties un steigties prom, kad piepeši pazina vīrieti.
   – Grīzij?
   “Vai viņš ir slepkava?” Jā, lai cik savādi tas liktos, tā varēja būt patiesība. Viņš bija disfunkcionāls vīrietis bez ģimenes. Vēl tikko birojā izklausījās, ka viņš Eiveriju ienīst. Pilnīgi iespējams, ka viņš ienīda visas sievietes. Un tomēr… Grīzijs?
   – Kāda velna pēc tu tā izdarīji? – viņš iesaucās. – Nolādēts, es samaksāju par taksometru, lai tev pateiktu… Tas puisis ar matiem, viņš… – Grīzijs akli taustījās, līdz atkal satvēra viņas roku.
   Neprātīgi pārbijusies, Eiverija iezvēla viņam ar somu pa galvu.
   Grīzijs saļima uz asfalta un vairs necēlās.
   Viņa stāvēja līdzās un smagi elsoja.
   Eiverija bija pilnīgā neizpratnē. “Vai viņš ir miris? Vai viņš ir slepkava? Par kādu puisi ar matiem viņš runāja?”
   Nedrošiem soļiem viņa devās uz dzīvokli, ieklausīdamās katrā troksnītī, izvilka atslēgas un trīcošu roku mēģināja iebāzt vienu no tām slēdzenē, kad izdzirdēja kādu lēnām šņirkstinām šķēres.
   “Nē. Nē. Dieva dēļ, kaut tā būtu tikai mana iztēle!”
   Viņa atskatījās un pamanīja sakustamies palsu ēnu.
   Tur kāds stāvēja.
   Tā nebija viņas iztēle. Tas bija viņš.
   Durvis aiz Eiverijas muguras nočīkstēja un atvērās.
   Viņa paklupa, pamatīgi sasita pēcpusi uz sliekšņa. Piparu gāzes baloniņš izslīdēja no rokas un aizripoja.
   – Tu atkal kavējies! – aukle iekliedzās.
   Sēdēdama uz zemes, Eiverija pagriezās un uzsauca:
   – Aizver durvis!
   – Kāpēc man būtu jāver ciet durvis? Stulbā aita! Man tevī nav jāklausās. Es aizeju! – Greisa pārskaitusies auroja. Acīmredzot viņa bija lietojusi narkotikas. Ne jau marihuānu, bet drīzāk kokaīnu.
   No dzīvokļa skanēja Kārtera izmisīgās raudas.
   Palsā ēna aizvien vēl bija turpat. Dūmakaini draudīgais vīrieša siluets nekustējās, nogaidīja.
   Eiverija piecēlās kājās un noskaldīja:
   – Ver ciet durvis!
   Vai nu aukle bija saklausījusi viņas balsī neprātīgās bailes, vai arī pamanījusi to, ko redzēja Eiverija, bet viņa apklusa, iespruka dzīvoklī un aizcirta durvis… pametot Eiveriju vienu.
   Uz ielas. Pie slepkavas.
   No miglas, gluži kā sliktā sapnī, iznira roka, kas šņakstināja garas šuvēju šķēres.
   – Kas tu esi? – Eiverija ievaicājās.
   “Ak Dievs! Mana balss šķiet tik mierīga!”
   No miglas aizsega iznāca vīrietis. Tas no bāra. Šons Hendrikss. Tas, kuram bija labi uzvalki, franču draudzene un celiņā pāršķirti mati.
   Celiņš bija pazudis, tumšie mati izspūruši.
   “Puisis ar matiem.”
   Grīzijs nebija ieradies, lai nodarītu viņai pāri. Viņš bija ieradies, lai brīdinātu. Un tagad viņš gulēja bezsamaņā un lēnām noasiņoja. Eiverija bija izsitusi no ierindas vīrieti, kurš varētu viņu glābt.
   – Tu te slaisties apkārt kopš dienām, kad es biju stāvoklī. Neviens neizseko sievieti divus gadus, – satvērusi somas rokturus abās rokās, viņa ierunājās nedabiski mierīgā balsī.
   Ja vien… Varbūt policistiem ir taisnība, ka slepkava vajā vairākas sievietes vienlaikus. Un nogalina.
   Eiverija atvēzējās un trāpīja tieši mērķī – plaukstai, kura turēja šķēres.
   Viņš noteikti bija vērojis viņu darbībā, jo ar otru roku aši satvēra somas rokturus, pierāva Eiveriju sev klāt un pagrieza ar muguru pret sevi.
   Pirksti sapinās garajos rokturos, kauli lūza, un Eiverija iekliedzās – sāpēs, izmisumā un brīdinājumā.
   Hendrikss izrāva somu, aizsvieda to un grūda Eiveriju pie sienas. Viņas seja pieplaka netīrajiem ķieģeļiem.
   Viņa atskārta, ka šo cīņu ir zaudējusi.
   “Kārteram būs jāmirst.”
   Pie auss atskanēja Šona balss:
   – Nogriezīsim tos skaistos matus. Mēs taču negribam, lai tie piemirkst asinīm.

1

   VĒRTJÛFOLSA, VAŠINGTONAS ŠTATS
   14. AUGUSTĀ PLKST. 18.15
   Ja arī Elizabete Benere manīja interesi, ar kādu pilsētnieki klusi sačukstējās viņai aiz muguras, tad to neizrādīja. Patiesībā viņa to nemaz neievēroja. Cik nu viņa spēja atcerēties, viņa allaž bijusi tā meitene, kuras acu priekšā tēvs ar šķērēm noslepkavojis māti.
   Lai gan Elizabete divdesmit trīs gadus nebija spērusi savu kāju Vērtjūfolsā, cilvēki joprojām atminējās Mistijas Beneres slepkavību. Tas Elizabeti savā ziņā padarīja par vietējo slavenību, un vēsts par viņas atgriešanos pāršalca mazpilsētas sabiedrību ar jaudu, kāda piemīt trako zinātnieku allaž prognozētajam cunami.
   Pilsētnieki lēsa, ka Elizabete atgriezusies pie tēva, tomēr pēc viena īsa Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centra apmeklējuma viņa tur vairs neiegriezās un turpināja aizsākto pētījumu par Klusā okeāna plātņu tektoniku un subdukcijas zonām, kā arī aluviālajiem nogulumiem.
   Vai kaut ko tādā garā.
   Tas bija saprotami, jo viņas tēvs Čārlzs Beners bija šī pētījuma celmlauzis. Tagad to turpināja viņa, pazīstama un ieredzēta ģeoloģe, kuras vārdu jau divdesmit septiņu gadu vecumā papildināja virkne oficiālu un skanīgu saīsinājumu.
   Daži nīgrāki pilsētnieki lika cerības, ka Elizabete sekos tēva pēdās tikai zinātnē, nevis citās jomās.
   Vairākums šķita par to pārliecināti, jo Elizabete bija līdzīga mātei, nevis tēvam – tie paši gaišie mati, lielās zilās acis, sievišķīgais augums un gaita, kas liek vīrietim zaudēt prātu.
   Ikviens Vērtjūfolsas heteroseksuālais vīrietis bija mēģinājis pievērst sev viņas uzmanību. Elizabete veltīja viņiem bezkaislīgu skatienu, runāja tikai par vulkāniskajiem iežiem un zemeslodi piemeklējušām kataklizmām, un drīz pat neatlaidīgākie pielūdzēji bija spiesti atzīt sakāvi.
   Informācija tīmekļa profilā vēstīja, ka Elizabete ir šķīrusies. Vairums vīriešu apgalvoja, ka zina tam iemeslu, – viņa bija garlaicīga.
   Un dīvainā kārtā vairums atzina, ka vīrietis, kurš ļāvis Elizabetei Benerei aiziet, bijis lielākais muļķis pasaulē. Tam, ko Elizabete sacīja, nebija nozīmes. Nozīme bija tikai viņas pilnīgajām lūpām, pār kurām plūda vārdi.
   Tagad viņa sēdēja kafejnīcā “Skats uz okeānu” pie ierastā galdiņa blakus logam. Pirmoreiz te ieradusies, viņa ar interesi secināja, ka no šīs pilsētas daļas okeāns nemaz nav redzams. Elizabete pārlūkoja izpētes gaitas piezīmes, ik pa brīdim iemalkoja gāzēto “Jones Soda Fufu” ogu dzērienu un prātoja, kādēļ vispār to pasūtījusi.
   Vispār viņa bija pārliecināta, ka pasūtījusi putojošo sasafras dzērienu, un prātoja, kas ir fufu. Droši vien sārtas ogas…
   – Te būs, Elizabet, – viesmīle sacīja un nolika šķīvi uz galda. – Ēd, kamēr nav atdzisis.
   Elizabete bija pabeigusi darbu izpētes vietā, devusies mājās, nomazgājusies dušā, apāvusi pavisam jaunās “Tory Burch” sandales un uzģērbusi gaišzilo kokvilnas trikotāžas kleitiņu, kura bija vienu izmēru par lielu. Viņa ar nodomu valkāja lielākas drānas. Ja viņa izvēlējās piegulošu kleitu, tad vīrieši mēdza blenzt uz viņas krūtīm.
   Nu labi, vīrieši allaž blenza uz viņas krūtīm, tomēr reizēm ieskatījās arī acīs, kad viņai mugurā bija brīvāks apģērbs.
   Dardedze noslaucīja rokas priekšautā un apvaicājās:
   – Vai tev pietrūkst tavas komandas?
   Elizabetes roka ar kartupeļu salmiņu sastinga pusceļā starp kečupa trauciņu un muti. Mirkli apdomājusies, viņa atbildēja:
   – Kāpēc lai man pietrūktu?
   – Viņi jau trīs dienas ir konferencē Taho, bet tu viena raujies melnās miesās. Trīs dienas nomaļā kanjonā bez iespējas ar kādu parunāties. Vai nejūties vientuļa?
   – Nē. – Elizabete pakratīja galvu. – Viņi drīz atgriezīsies, uzklausījuši slavas dziesmas par paveikto darbu. Endrū ir ļoti spējīgs, ja ne pat izcils zinātniskais vadītājs.
   – Nedomāju, ka es varētu apgalvot pretējo, – Dardedze sacīja.
   – Viņš to zina, citādi tik ļoti nepaļautos uz citu intuitīvajiem ieteikumiem, – Elizabete piebilda, precīzi uzziezdama sinepes līdz pat maizītes malām.
   – Mīļā, tici man. Starp “zināt” un “atzīt” ir milzu atšķirība, turklāt Endrū Marero aizskar fakts, ka viņš strādājis tava tēva labā un palicis viņa ēnā.
   Elizabete apsvēra dzirdēto.
   – Jā, es lasīju tēva darbu. Patiesībā Čārlzs Beners bija talantīgs zinātnieks, un to es saku bez jebkādiem aizspriedumiem. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai tas ietekmētu Marero pašapziņu.
   – Zinu, ka nesaproti, mīļā. Tomēr notici man, jo man ir taisnība. – Galvu piešķiebusi, Elizabete vērās uz Dardedzi. Viesmīle nopūtās un turpināja: – Labi, lai notiek. Marero ir izskatīgs nelietis. Tumši mati, tumšas acis, melnīgsnējs, īsts latīņamerikāņu mīlnieks. Bet viņš ir maza auguma. Viņš apgalvo, ka ir piecas pēdas un deviņas collas garš, bet es teiktu, ka viņa augums ir piecas pēdas un septiņas, varbūt astoņas collas. Varbūt. Viņam ir liels krāniņš, bet to viņš nevienam nevar teikt, tāpēc valkā kurpes ar ieliktņiem. Maza auguma vīrieši tā rīkojas.
   Šī Dardedzes negaidītā atklāsme Elizabeti pārsteidza.
   – Vai tu esi pārgulējusi ar Endrū Marero?
   – Nav mans tips, bet tas bija interesanti. Es mēdzu viņu ķircināt, tad liku zaudēt galvu, – Dardedze samiedza acis, gremdējoties patīkamajās atmiņās.
   – Es domāju, ka tu esi… – Elizabete iesāka, bet laikus apklusa.
   – Homoseksuāla? – Viesmīles acis iepletās. Tātad Elizabete apklusa par vēlu. – Klau, ja esi biseksuāla, tev ir divreiz vairāk randiņu iespēju sestdienas vakaros, – Dardedze attrauca, papliķēja Elizabetei pa roku un atgriezās pie letes.
   Elizabete iekodās hamburgerā un vēroja, kā viesmīle flirtē ar trim iedegušiem tūristiem, kuri sajūsmināti tērzēja par pludmalē pavadīto dienu.
   Acīmredzot Dardedze bija strādājusi kā viesmīle šajā kafejnīcā, kad Elizabete vēl bija bērns. Bija aizritējuši divdesmit trīs gadi, un viņa joprojām strādāja tepat; liktenis, kas, pēc Elizabetes domām, bija ļaunāks par nāvi. Viņa pat nespēja atcerēties, vai pasūtījusi putojošu sasafras vai gāzētu ogu dzērienu, un jau tas kaut ko nozīmēja, tomēr iespēja visu dienu pavadīt cilvēkos viņai likās briesmīga.
   Jo Elizabetei patika ieži un nepatika cilvēki. Pieredze liecināja, ka vairums ļaužu bija vai nu ļauni, neapdomīgi, vai arī neizturami ziņkārīgi un nekad, nekad nespēja samierināties ar Elizabetes pilnīgo vienaldzību pret viņiem.
   Toties Dardedze viņai šķita interesanta, jo visnotaļ atšķīrās no pārējiem. Pirmkārt, viņa bija gara, ar lieliem kauliem, platiem pleciem un iesirmiem matiem. Viņa bija sirsnīga, mundra, un likās, ka viņai patiesi patīk ikviens klients – iebraucējs vai vietējais. Ar visiem viņa sirsnīgi izpļāpājās, visus iztaujāja un visiem deva nelūgtus padomus.
   Iesākumā Elizabete nesaprata, kā pret viņu izturēties. Ikreiz, kad Dardedze pienāca pie galdiņa, viņai allaž bija kāds stāstāmais. Kaut kas, ko Elizabete nemaz negribēja klausīties, jo tas novērsa viņas domas no darba lietām.
   Dardedze nekad negaidīja uzaicinājumu uz sarunu. Pirmoreiz, kad Elizabete te iegriezās vakariņās, viesmīle iesāka:
   – Daudzi uzskata, mans vārds nav piemērots sievietei manā vecumā. Zini, es piedzimu Heitešberijā sešdesmit astotajā gadā, pēc Mīlas vasaras.
   To pateikusi, viņa apklusa, it kā kaut ko gaidītu.
   Pagāja brīdis, līdz Elizabete attapa pavaicāt:
   – Vai jūsu vecāki bija hipiji?
   – Hipiji? Apžēliņ, protams! Īsti hipiji, kas smēķēja hašišu, klausījās psihedēlisku mūziku un piekopa brīvo mīlestību, – Dardedze atbildēja, šūpodama galvu kā pikta mamma. – Viņi tādi ir joprojām. Kad es piedzimu, vecāki nosprieda, ka pilsēta nav labākā vieta bērna audzināšanai, un devās Sjerranevadas kalnos, kur pie Amerikas pirmiedzīvotāju cilts pārstāves apguva aušanas tehniku, kuru viņa savukārt bija iemācījusies no savas vecvecmāmiņas. Viņiem tas lieliski padodas. Iespējams, ka tu esi par viņiem dzirdējusi.
   – Nedomāju gan.
   – Viens no viņu darbiem izstādīts Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Mani vecāki ir Alksnis un Elfa Vējaspārni.
   Elizabetei sareiba galva.
   – Alksnis un Elfa Vējaspārni?
   – Jā, Vējaspārnu eksponāts! – Apjukusi Elizabete mirkšķināja acis, bet Dardedze ar izteiksmīgu kustību ielika rokas sānos un pavaicāja:
   – Vai tiešām tu nezini nenieka, ja tas neskar akmeņus?
   – Jūs maldāties. Es šo to zinu arī par aluviālajiem nogulumiem un pētu nesen kartēto okeāna gultni pie Vērtjūfolsas krasta, lai izprastu, kāpēc šajā reģionā veidojas tik spēcīgi cunami, – nospriedusi, ka šī būs pietiekami inteliģenta atbilde, Elizabete paziņoja.
   Dardedze pavērās uz viņu, it kā Elizabete būtu runājusi viņai gluži svešā valodā.
   – Jā, tu esi tieši tāda pati kā tēvs. Es atnesīšu tev vakariņas. Pirmīt es liku pavāram pagatavot vēl vienu ceptu kartupeļu porciju.
   Elizabete gribēja pavaicāt, ko viesmīle bija domājusi, pieminot viņas tēvu. “Vai šī sieviete pazina viņu, kad mana ģimene dzīvoja šeit?”
   Tomēr Elizabete bija guvusi rūgtu mācību – nekad nerunāt par Čārlzu –, tāpēc tikai pajautāja:
   – Vai tad es nepasūtīju kartupeļu biezeni?
   – Būs arī biezenis. Tu esi pavisam izģindusi.
   To, ka nav izģindusi, Elizabete zināja skaidri. Viņa bija apaļīga. Pat ļoti apaļīga. Meitenei, kas uzaugusi Kalifornijā, kur valdīja slaiduma kults, apaļīgs augums bija trūkums, nemaz jau nerunājot par to, ka tas padarīja apģērbu iegādi par īstu problēmu. Ja bikses derēja gurnos, tad jostasvietā tās atkarājās. Elizabete nebija valkājusi pogājamu blūzi kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad sāka nēsāt krūšturi ar C izmēra bļodiņām. Krustmāte apgalvoja, ka viņai ir mammas augums, savukārt tēvocis sacīja, ka viņai ir eksotiskas dejotājas figūra. Tēvocis nenojauta, ka viņa to dzirdējusi un nospriedusi: “Cik viņš ir ļauns!” Patiesībā viņš bija nevis ļauns, bet tikai pārstrādājies vīrietis, kuram neatlika laika paša bērniem, kur nu vēl krustmeitai, kas runāja gaužām reti, lai gan bija atguvusi runas spēju. Elizabete apzinājās, ka cilvēce acumirklī var nostāties pret viņu, tāpēc dzīvoja zināmā mērā atrauti no sabiedrības. Viņa apzinājās arī to, ka pati kaitēja savām attiecībām, lāgiem centās iekļauties masās un patērzēt par laiku. Viņa gluži vienkārši neko nespēja uztvert pareizi. Pat Geriku.
   Jo īpaši Geriku.
   Par Geriku labāk vispār nedomāt.
   Viņa atkal pievērsās atskaitēm un nemanīja kādu padzīvojušu pilsētiņas iedzīvotāju norādām uz viņu un stāstām tūristiem par to, kā Elizabetes Beneres tēvs meitas acu priekšā ar šķērēm nodūris viņas māti.

2

   – Vērtjūfolsas kūrortam ir jau vairāk nekā simts gadu.
   – Ai! – tūristi noelsās.
   – Elegantās četrstāvu kūrortviesnīcas ēku un spa terases uz klinšu kraujas Klusā okeāna krastā Džons Smits vecākais uzbūvēja tūkstoš deviņsimt trīspadsmitajā gadā, un tas bija ienesīgs papildinājums Smitu ģimenes nekustamajiem īpašumiem, piemēram, tūkstoš akriem meža, kokzāģētavai un lielajai savrupmājai kalna virsotnē, kurā dzīvoja ģimene. – Mārgarita atspiedās uz spieķa un noklausījās, kā ducis nesen ieradušos viesu izdveš kārtējo: “Ak!”
   Viņi atradās kūrortviesnīcas lielajā zālē, kas bija apskates priekšpēdējais objekts. Jādomā, ka Mārgarita vismaz piectūkstoš reižu bija klāstījusi šo nostāstu viesnīcas apmeklētājiem, un tas viņai patika. Kā jau īriete, viņa bija lieliska stāstītāja, turklāt viņai ļoti patika darbs ar cilvēkiem.
   Viņa neiebilda, ja viesi snaikstīja kaklus, lai aplūkotu no Duglasa egles darinātās masīvās sijas, kas balstīja augstos priedes dēļu griestus ar izteiktām zaru vietām, vai glāstīja restaurētās divdesmitā gadsimta sākuma mēbeles. Vairāk par visu viņa vēlējās, lai viesi justos kā daļa no Smitu ģimenes.
   Ja tā būs, viņi atgriezīsies. Šajā grupā viens no pāriem viņai jau bija pazīstams – misters un misis Tērneri pirmoreiz te ieradās kā jaunlaulātie. Tagad viņi bija ieradušies kopā ar pusaugu dēlu.
   Mārgarita uzskatīja, ka tā bija jauka sakarība.
   – Diemžēl Smitu vecāko dēlu paņēma Pirmais pasaules karš, – viņa turpināja stāstu, – viņš krita kaujas laukā Francijā. Zaudējuma sāpes nogalināja tēvu. Misis Ida Smita ar dēlu Džoniju nebija raduši pie saimniekošanas, bet Lielās depresijas laikā izdzīvošana prasīja vairāk prasmju, nekā viņiem bija. Kad tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotajā gadā Ida Smita devās uz Īriju, Smitu ģimenes bagātība bija krietni sadilusi. Par laimi, misis Smita satika mani. – Klausītāji iesmējās, bet Mārgarita lepni palocīja galvu. – Man tolaik bija sešpadsmit gadu. – Tie, protams, bija meli, jo viņai bija tikai piecpadsmit, tomēr Mārgarita mierīgi turpināja stāstu. – Un viņa pieņēma mani darbā un atveda sev līdzi. Galu galā es apprecējos ar viņas dēlu Džoniju – mēs bijām brīnišķīga komanda.
   Tomēr Mārgarita noklusēja, ka Džonijam nebija izvēles iespēju un faktiski trīs mēnešu laikā viņam nācās Mārgaritu apprecēt.
   – Cik ilgi jūs bijāt precējušies? – ievaicājās Aurora Tomsone, pusmūža sieviete ar neiesauļotu līniju uz zeltneša, uz kura acīmredzot bija valkājusi laulības gredzenu. Viņa te atpūtās viena.
   Mārgarita secināja, ka nabaga sieviete nesen izšķīrusies un joprojām nododas sevis žēlošanai.
   – Gandrīz trīs gadu desmitus, – viņa atbildēja. – Bet nevienam vīrietim nav izdevies mani iekārdināt tik ļoti, lai es atgrieztos precētas sievas kārtā.
   – Droši vien daudzi mēģināja, – ierunājās Džošva Toress, skaists kā pats nelabais, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar dzirkstoši brūnām acīm.
   – Ak, jūs protat glaimot! – Mārgarita viņam uzsmaidīja un palūkojās, vai viņam pirkstā ir gredzens. “Precējies. Kur tad ir viņa sieva? Kāpēc viņš ir šeit? Vai viņš ir viens no tiem donžuāniem, kurus es nicinu?”
   – Vai vēlaties pieteikties darbā?
   – Ja vien nebūtu precējies… – Viņš teatrāli nopūtās. – Rīt atbrauks mana sieva.
   – Ak, jūs salauzāt manu sirdi! – piespiedusi plaukstu pie sirds, Mārgarita uzspēlētā īru izloksnē paziņoja, tad iztaisnoja muguru, pievērsās Aurorai un sacīja: – Patiesībā dzīve bez vīrieša man liekas visnotaļ patīkama. Turklāt es esmu stūrgalvīga veca sieviete, kura dara to, ko vēlas, savukārt laulībā allaž jābūt gatavai uz kompromisiem, jāspēj dot.
   Aurora pamāja, un rūpju rieva viņas pierē izlīdzinājās.
   “Jā, atceries laulības laikā piedzīvotos sliktos brīžus un padomā, kādu vari veidot savu dzīvi tagad. Tu būsi laimīgāka.” Mārgarita jutās apmierināta, ka spējusi sniegt pamestajai sievai vielu pārdomām, un turpināja:
   – Kad es ierados Vērtjūfolsā, Smitu meži un kokzāģētava jau bija zuduši, toties mums izdevās padarīt kūrortviesnīcu slavenu visā pasaulē. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītajā gadā, astoņdesmit astoņu gadu vecumā dodoties aizsaulē, misis Smita zināja, ka mums ir izdevies glābt ģimenes bagātības. Gadu agrāk es jau biju zaudējusi savu mīļoto Džoniju, mūsu bērni bija pieauguši un pametuši ģimenes ligzdu, tāpēc es dzimtas savrupmāju, kas šobrīd ir vēsturiskas nozīmes ēka, atdāvināju Vašingtona štatam un pārcēlos uz dzīvi šeit. No maniem apartamentiem paveras skats uz okeānu. Ļoti gleznaina ainava, bet, kā jau būsiet pamanījuši, no ikviena Vērtjūfolsas kūrortviesnīcas loga paveras pasakaini skati. – Viesi piekrītoši nomurdēja un māja ar galvu. – Pirms dosimies uz Vērtjūfolsas viesnīcas terasi, kas ir mūsu pēdējais objekts un kur mums būs iespēja nobaudīt glāzi vīna, varbūt jums ir kādi jautājumi?
   Šajā gadalaikā brauciens gar okeāna piekrasti bija īsts baudījums, tāpēc kāds padzīvojis pāris neskopojās ar komplimentiem gan viesnīcai, gan burvīgajiem dabas skatiem. Arī tagad ieskanējās misis Denjelsas siltā, patīkamā balss:
   – Šur tur pie sienām es ievēroju gleznu kopijas, kas atgādina Bredlija Hofa darbus. Viņš allaž ir apgalvojis, ka Vērtjūfolsa viņu iedvesmo. Vai esat ar viņu tikusies?
   – Ne tikai tikusies, – Mārgarita atbildēja. – Viņš te neskaitāmas reizes ir ieturējis vakariņas. Turklāt tās nav kopijas, bet oriģināli.
   Misis Denjelsa pagriezās pret vīru un paziņoja:
   – Lūk, es taču tev sacīju.
   – Protams, protams, tev ir taisnība. Un tomēr es nevēlos birojā kādu no šīm duļķainajām gleznām. – Viņš nopūtās un piepeši atskārta, ka viņa teiktais varētu aizskart Mārgaritu. – Ceru, ka mans viedoklis jūs neaizvaino, kundze.
   – Nepavisam. Kas attiecas uz mākslu, viss atkarīgs no gaumes. Jāatzīst, ka kritiķu atsauksmes arī nav sevišķi vēlīgas. Bet… kā jau Bredlijs allaž sacījis, es dodos pie okeāna, lai izraudātos.
   Visi iesmējās, pat misis Denjelsa.
   – Vai viņš dzīvē ir tikpat patīkams kā televīzijā? – misis Tērnere ievaicājās.
   – Gan viņš, gan viņa sieva Viviana ir ļoti patīkami cilvēki, – Mārgarita atbildēja, lai gan, viņasprāt, Viviana bija nepatīkama un paskarba, gluži kā mērce, kurai pievienots par daudz etiķa. Tomēr Bredlijs šķita Vivianai uzticīgs, un Mārgarita bija pārliecināta, ka ikvienam podiņam ir savs vāciņš. – Viviana ir viņa menedžere un ļoti aizbildnieciska. Viņa ir noteicēja pār viņa laiku un talantu, citādi Bredlijs visu laiku sēdētu pie molberta. Viņi ir ideāls pāris.
   – Viņi nesen piedalījās Atlantas rīta šovā, – misis Denjelsa sacīja, – un Viviana apgalvoja, ka Bredlijs Hofs daudz ieguldījis Vērtjūfolsā.
   – Tā ir. Varbūt esat dzirdējuši, ka viņš savāca naudu vidusskolas sporta zāles atjaunošanai, kad to bija nopostījis ugunsgrēks. Tagad tā nosaukta par godu Bredlijam Hofam.
   Mārgaritai tas pamatīgi krimta, jo gadu gaitā viņa bija ziedojusi teju veselu bagātību dažādiem mērķiem un Vērtjūfolsas labdarības fondiem. Arī tagad viņa finansiāli atbalstīja mazo publisko bibliotēku, tomēr neviens nebija ierosinājis kaut ķieģeli nosaukt viņas vārdā.
   Tomēr tā nebija Bredlija vaina, ka viņš guva slavu kā dabas mākslinieks, atmaksājot pateicīgajiem pielūdzējiem ar skaistām gleznām. Savukārt Mārgarita bija tikai untumaina veca viesnīcniece. Turklāt nepateicīga, jo…
   – Šo Bredlijs radīja uz mūsu terases. – Viņa norādīja uz lielu gleznu, kas atradās viesiem aiz muguras. – Šī glezna bija pārsteigums manā astoņdesmit piektajā dzimšanas dienā. Viņš to bija ierāmējis un piekāris. Man ļoti patīk, kā okeāns saplūst ar debesīm, it kā nebūtu apvāršņa.
   – Te ir tik daudz vērtīgu lietu! Jums noteikti ir ļoti laba drošības sistēma, – Aurora secināja.
   – Jā, – Mārgarita strupi atbildēja. – Vai ir vēl kādi jautājumi? – Es vēlētos aplūkot mistera Hofa darbnīcu. Vai viņš ir pilsētā? – misis Denjelsa vaicāja.
   Misters Denjelss pagalam saduga.
   – Man liekas, ka pašlaik notiek viņa jaunāko darbu ceļojošā izstāde un viņš ir aizbraucis. Jebkurā gadījumā vienīgais cilvēks, kam atļauts ieiet viņa darbnīcā, ir viņa sieva. – Mārgarita pasmaidīja, manījusi misteru Denjelsu izslejamies. – Bredlijs ir jauks cilvēks, tomēr viņam kā jau māksliniekam ir zināmi untumi.
   Gaisā izslējās un tika vēcināta roka.
   Mārgarita atbildēja ar mājienu un uzrunāja pusaudzi:
   – Jā, jaunais cilvēk?
   – Cik jums gadu?
   – Meison Jūdžīn Tērner! – šokētā māte apsauca atvasi, tomēr likās, ka arī viņa labprāt dzirdētu Mārgaritas atbildi.
   – Ir jau labi, – Mārgarita mierinoši atbildēja. – Es esmu nodzīvojusi garu dzīvi un mierīgi varu atklāt savu vecumu. Man ir deviņdesmit viens gads.
   – Oho! – jauneklis noelsās. – Superīgi!
   Viesi iesmējās.
   – Paldies, man arī tā liekas. Citādi nemaz nevar būt, – Mārgarita attrauca. – Vai ir vēl kādi jautājumi?
   – Kāpēc misis Smita atveda jūs no Īrijas? Manuprāt, tas bija ļoti piemērots brīdis, tuvojās Otrais pasaules karš un tā tālāk, – ierunājās sieviete, kurai varētu būt nedaudz pāri četrdesmit un kura viesnīcā uzturējās viena un izskatījās pēc rakstnieces iesācējas.
   Mārgarita nosprieda, ka no šīs sievietes labāk būtu izvairīties, jo rakstnieki nebeidzami melš niekus par darba sižetu.
   – Jā, ļoti labs brīdis. Misis Smita paņēma mani līdzi, jo es izdarīju viņai pakalpojumu, – Mārgarita atbildēja un, pirms sieviete paspēja atvērt muti un pavaicāt, kas tas bija par pakalpojumu, pamāja apkalpotājiem, lai atver visas trīs stikla durvis.
   Telpā iebrāzās Klusā okeāna vējš un izdzenāja visus jautājumus, kas vēl slēpās klausītāju prātu dzīlēs.
   – Svaigā gaisā jūsu acis būs redzīgākas un vaigi uzziedēs kā rozes, – Mārgarita apmierināti noteica.
   Visi izgāja uz terases un apbrīnā slavēja skaisto skatu, kas pavērās viņu priekšā. Gados jaunākie piesteidzās pie margām, lai pavērtos, kā piecdesmit pēdas zemāk pret klintīm triecas okeāna viļņi. Savukārt gados vecākie pieņēma apkalpotāju sniegtos vilnas pledus.
   Viesi, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas, ieradās, lai iepazītos un papļāpātu ar jaunpienācējiem un nobaudītu bezmaksas dzērienus – Vašingtonas apgabala vīnus, vietējo alu vai ūdeni.
   Kā jau ierasts, Mārgarita izmantoja mirkli un ieklausījās okeānā.
   “Jā, mazajai Megijai O’Braienai no Dublinas Īrijā bijusi laba dzīve. Patiešām ļoti laba dzīve.”
   Viņa pastiepa roku un klusītēm paklaudzināja pa terases koka margām.
   “Piesit pie koka.”
   Mārgarita zināja, ka likteni nedrīkst izaicināt.

3

   Šerifs Deniss Fosters kārtoja dokumentus, kas atradās uz rakstāmgalda.
   No sekretāres nebija nekādas jēgas pat tad, kad viņš atradās birojā. Kamēr viņš bija piedalījies likumsargu konferencē Oklendā, Mona acīmredzot visu laiku bija lakojusi nadziņus, jo nepapūlējās salikt mapēs ne vietnieku iesniegtās atskaites, ne ienākušās vēstules un – Dievs, apžēlojies! – pat ne FIB ziņojumus.
   Uz galda malas rēgojās viens no tiem ziņojumiem. Uz tik pazīstamās FIB veidlapas…
   Kad Deniss uzsāka darbu tiesībsargājošajās iestādēs, viņa sapnis bija kļūt par FIB aģentu un apkarot noziedzību visā valstī. Tomēr viņš iestrēga Vērtjūfolsā, jo bija jārūpējas par mīļo māti. Viņš patiešām mīlēja savu māti, bet viņa ilgstoši slimoja, un drīz viņas balss skaņa likās tikpat neizturama kā nagu švirkstoņa pret tāfeli.
   Nav nekāds brīnums, ka viņš apmeklēja ikvienu konferenci, kurai spēja izmānīt naudu.
   Deniss sev atgādināja, ka viņš te ir galvenais. Būt kungam ellē noteikti bija labāk nekā kalpam paradīzē.
   Viņš paņēma aploksni, noplēsa tai stūrīti, piepūta un izmakšķerēja no tās reklāmlapiņu ar kāda sieviešu modes žurnāla īpašo piedāvājumu.
   “Kā gan es esmu iekļuvis sieviešu modes žurnāla adresātu sarakstā?”
   Sūtījumu Deniss iemeta papīrgrozā, tad apdomājies izvilka to laukā un ielika dokumentu smalcinātājā. “Nevar taču pieļaut, lai Mona to pamana un izplata baumas, ka es valkāju sieviešu apakšveļu. Šajā pilsētā man to nepiedotu.”
   Ziņojums joprojām gulēja uz galda stūra un gaidīja…
   Viņš atcerējās laikus, kad ar skubu bija ķēris šos ziņojumus un pētījis, kas gan notiek šajā pasaulē. Viņš atcerējās arī to, kas notika pirms divdesmit trim gadiem, kad Čārlzs Beners nežēlīgi noslepkavoja savu sievu un vietējais FIB birojs vēlējās pārņemt šo lietu savā jurisdikcijā – tāpat kā Denisu, arī viņus garlaikoja piekrastē pastrādātie sīkie noziegumi –, bet viņš toreiz tikai nosmīnēja un paziņoja: “Nē, puiši, šī lieta ir manējā.” Deniss bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka šī skaļā, mediju uzmanību piesaistījusī slepkavība padarīs viņu slavenu visā apgabalā un arī plašākās tiesībsargu aprindās.
   Un viņam bija taisnība. Vēlēšanu laikā viņš ik dienu atgādināja elektorātam, ka Čārlza Benera notiesāšana ir viņa nopelns, un pateicīgie cilvēki balsoja par viņu. Ikvienā konferencē kāds atcerējās Mistijas slepkavību un gribēja ar viņu pārrunāt izmeklēšanas smalkumus, ko Deniss labprāt arī darīja. Tomēr, gadiem ritot, aizvien mazāk un mazāk policijas virsnieku atminējās šo lietu un arī viņa vārdu.
   Nē, viņš nealka, lai Vērtjūfolsā atkal tiktu pastrādāta kāda šausminoša slepkavība. Viņš to noteikti negribēja. Viņš tikai vēlējās, kaut cilvēku zināšanas sniegtos senākā vēsturē.
   Ja viņš nejauši pieskartos ienākušo pasta sūtījumu kaudzītei, tad ziņojums nokristu uz grīdas un viņam tas nebūtu jāaplūko.
   Un tomēr viņš zinātu, ka tas ir tur.
   Deniss nespēja izprast, kāpēc viņu tas tik ļoti biedēja. Vairums ziņojumu bija papīra izniekošana. Iespējams, ka tas nav nekas vairāk kā tikai atgādinājums uzmanīt no Kanādas piekrastē ieplūstošās kontrabandas narkotikas. It kā viņš pats to nezinātu.
   Viņš pastiepa roku, paņēma ziņojumu un izlasīja pirmo rindiņu.
   Sataustījis krēslu, viņš pavilka to tuvāk rakstāmgaldam un smagi atkrita tajā.
   Slepkavība. Patiesībā veselas četras – noslepkavota māte, aukle, kāda bāra īpašnieks, kas pagadījies tuvumā, un bērns, vārdā Kārters.
   Slepkavība Sanfrancisko. Pastrādāta, kamēr Fosters atradās konferencē Līča reģionā.
   Uzbrukumi notika aizvien biežāk un kļuva arvien nežēlīgāki. Tas noteikti ir sērijveida slepkava. Lai kas arī viņš būtu – vairums sērijveida slepkavu bija vīrieši –, viņš vienmēr nogalināja arī bērnu.
   Nav jēgas baidīties. Nav jēgas būt sarūgtinātam. Nav nekāda iemesla, lai Denisam Fosteram sāktu trīcēt rokas. Nav iemesla naktīs negulēt, baiļoties un ienīst sevi.
   Dusmās saburzījis ziņojumu, viņš to iemeta papīrgrozā.
   “Man nav nekādas daļas gar šīm slepkavībām. Tās nav pastrādātas manā jurisdikcijā. Tās allaž notiek kaut kur Klusā okeāna piekrastē, kad es turp esmu devies darba darīšanās. Es neko nezinu. Neko konkrētu. Neko tādu, ko varētu minēt kā faktu. Šīm slepkavībām nav nekāda sakara ar mani.”
   Nekāda.

4

   Krasta apsardzes leitnante un tobrīd arī daļas komandiere Kateri Kvinalta sēdēja Vērtjūfolsas Krasta apsardzes dienesta biroja atpūtas telpā pie apaļā galda un skaitīja pokera žetonus.
   – Neviens nesolīja, ka dienests krasta apsardzē būs viegls. – Ir viegls, ja tu uzvari, – atbildēja jaunākais leitnants Lendons Edamss, saukts arī par Sauszemes žurku. Viņam nepatika zaudēt.
   Zaudēt nepatika arī ensinam Luisam Sančesam, tomēr viņš te bija nodienējis ilgāk nekā Edamss.
   – Viņa vienmēr uzvar.
   – Vai viņa krāpjas? – Edamss cerību pilnā balsī iejautājās.
   – Kateri nekrāpjas. Viņai veicas, – Sančess nīgri paziņoja un padevās.
   Edamss tikai nesen bija pārcelts uz Vērtjūfolsu no visai siltas vietiņas – Ņujorkas ostas, kuru viņam, pēc Kateri domām, bija izgādājis tēvocis, Ņujorkas štata senators.
   Tomēr nekas nav mūžīgs. Pēc seksa skandāla Edamsa tēvoci izbalsoja, savukārt Edamsu nosūtīja dienēt Vašingtonas štata līčotajā piekrastē, piecdesmit gadu vecā apsardzes stacijā, divdesmit pēdu virs jūras līmeņa – Vērtjūfolsas ostā. Te puisis pieredzēja kultūršoku, kā jau pienākas austrumkrasta baltajam, kam nācies ieskatīties acīs mežonīgajam Klusajam okeānam, vasarniekiem, savu laiku pārdzīvojušiem hipijiem, naidīgiem Amerikas pirmiedzīvotājiem un naskajiem, kanādiešiem un pieņemt izteikti egalitāru attieksmi, vīriešus, kas sandalēs valkā zeķes, un absolūtu bioloģiski audzētu dārzeņu pielūgsmi.
   Vašingtonas štats nebeidza pārsteigt nabaga Sauszemes žurku. Te viņam nekas negāja pie sirds, pat viņa iesauka… kas, saprotams, tikai vēl vairāk veicināja tās izmantošanu.
   Tiem, kas nāk no austrumiem, tiešām vajadzētu palaikam izlīst no savām šaurajām un gļotām pieaugušajām čaulām.
   Kateri sajauca kārtis un veltīja saviem puišiem vieglu vīpsnu.
   Viņus mocīja garlaicība.
   Arī viņai viss bija apnicis.
   Ziemā šī stacija bija brīnišķīga – te plosījās vētras, vērpās bīstamas straumes, kuteri devās ķert zivis vai krabjus, garām slīdēja sūces piemeklēti ārvalstu kuģi. Daudz rūpju un darba krasta apsardzei.
   Vasarās raizes pārsvarā radīja daži pamuļķīgi tūristi, kuru jahtas atklātos ūdeņos mēdza apgāzties, vai kādi naudaskāri narkotiku dīleri, kas mēģināja slepus ievest rūpīgi paslēptus marihuānas krājumus. Bet augusta kūtrajās dienās, kad saule spīdēja augstu debesīs, laiks pieturējās silts un sauss un okeāns bija gluds kā spogulis, dienests krasta apsardzē šķita nogurdinošs. Kateri prātoja, ka tas bija kā ugunsdzēsējiem. Miers un klusums… un tad piepeši sākas īsta elle.
   Tobrīd trīs kuteri stāvēja ostā un astoņi puiši bija devušies atvaļinājumā. Darba neapšaubāmi trūka. Kateri rīcībā bija sešpadsmit puišu – visai mazskaitlīga, tomēr spējīga vienība, ja vien nerodas vajadzība likt lietā visus trīs kuterus vienlaikus.
   Un tagad viņi spēlēja pokeru.
   – Es savulaik strādāju kazino par dīleri un zinu savas kārtis, – viņa noteica, palūkojusies uz Edamsu. – Bet arī tu, Sauszemes žurka, tās zini. Tu labi spēlē.
   – Man arī tā likās, – koši pietvīcis, puisis atbildēja. Viņam patiešām nepatika zaudēt.
   Bet Kateri tas neinteresēja. Viņa izdalīja kārtis un apspēlēja puišus.

5

   Čārlzs Beners sēdēja pie galda Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā un ēda vakariņas.
   Atšķirībā no daudziem šīs iestādes iemītniekiem viņam nebija iebildumu te atrasties. Turp Čārlzu pārsūtīja Volavolas labošanas darbu iestāde Vašingtonas štatā. Pēc divdesmit trim cietumā pavadītiem gadiem viņš pats bija sev noteicis diagnozi – Alcheimera slimība agrīnā stadijā – un arī tās iespējamos iemeslus, proti, stress, ko radījuši atkārtoti mēģinājumi panākt viņa lietas pārtiesāšanu, uztraukums par meitiņu Elizabeti, kura bija pārdzīvojusi psiholoģisku traumu un kurai viņš bija nepieciešams, un atkārtotas galvas traumas, ko viņam sagādājuši citi ieslodzītie.
   Štats stūrgalvīgi atteicās pārskatīt viņa lietu. Nepamatotās notiesāšanas pierādījumu izmeklēšana noteikti nevairotu tiesībsargājošo iestāžu slavu. Kas attiecas uz šīm iestādēm, tās bija uzvarējušas skaļā prāvā, un viņam bija jāpaliek apcietinājumā, ja vien kāds neiesniegtu pārliecinošus pierādījumus, ka spriedums Benera lietā ir nepamatots.
   Gadu gaitā viņam bija izdevies piesaistīt daudz un dažādus advokātus, tomēr visi nonāca pie viena secinājuma – šajā lietā nav neviena pārliecinoša pierādījuma. Itin neviena.
   Tas, kas notika ar Elizabeti, dzina viņu izmisumā. Meitene bija gudra, emocionāla un mīlēja savus vecākus, un mātes slepkavība, kurai viņa bija lieciniece, viņu sagrāva. Un tad notika visnežēlīgākais – viņa tika atrauta no tēva. Čārlzu Beneru uztrauca meitas iespējamās psiholoģiskās rētas; viņš centās sevi mierināt ar domu, ka Elizabetes mātesmāsa un tēvocis parūpēsies par viņu.
   Bet Mistijas māsa un viņas vīrs bija vidusšķiras pārstāvji, lādzīgi cilvēki, kas darīja savu darbu, skatījās televīziju, apmeklēja baznīcu un nekad nepārkāpa savas mietpilsoniskās dzīves robežas.
   Čārlzs zināja, ka Elizabete ir viņa meita un allaž uzdotu jautājumus. “Kāpēc mamma ir mirusi? Kāpēc es nevaru tikties ar tēti?”
   Ko viņai atbildētu? “Ja vien man būtu kāda iespēja sazināties ar meitu…” Bet tas bija aizliegts.
   Regulārā piekaušana cietumā… Čārlzs bija viegls mērķis. Pārējie ieslodzītie ņirgājās par viņu. Cietumsargi, sīksti puiši sarežģītā vidē, viņu ienīda. Viņš bija ne vien gudrāks par viņiem, bet arī neuzvarēja nevienā no piedzīvotajiem kautiņiem. Patiesībā pirms nonākšanas ieslodzījumā Čārlzs nekad nebija kāvies.
   Un viņš arī nebija izvarots. Visam pienāk pirmā reize.
   Pat prāta zudumam.
   Kādu dienu viņš devās uz cietuma bibliotēku, lai iepazītos ar jaunāko ziņojumu par viņa veikto Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģisko izpēti, un pamanīja piezīmes uz lappušu malām. Viņš atskārta, ka piezīmes ir ļoti precīzas un tas ir viņa rokraksts, bet viņš neatcerējās, ka būtu tās rakstījis.
   Čārlzs nekavējoties devās pie cietuma ārsta.
   Nebija nekāds brīnums, ka doktors Volters Fraunfelters uzklausīja viņa atklāsmes. Kad Čārlzs un Mistija dzīvoja Vērtjūfolsā, doktoram Fraunfelteram tur bija ārsta prakse. Kad viņš pievienojās cietuma mediķu korpusam, Čārlzs priecājās, ka ir vēl kāds zinātnieks, ar kuru aprunāties.
   Bet šis fakts bija pretrunā ar paša noteikto diagnozi. Kāds no uzraugiem bija pamanījis viņu draudzīgās attiecības, liekot apšaubīt doktora Fraunfeltera spriedumu. Lai viņu pārvietotu uz sociālās aprūpes iestādi, Čārlzam nācās izturēt neskaitāmas psihiatriskās pārbaudes, turklāt ārstu komisijas sastāvs allaž mainījās. Tāpat viņam vajadzēja pārdzīvot pārrunas ar ļoti aizdomīgiem nosacītās atbrīvošanas komisijas locekļiem.
   Visbeidzot kriminālistikas speciāliste pārbaudīja pierādījumus, kas tika izmantoti tiesas prāvā, un paziņoja, ka, ņemot vērā rezultātus, kas iegūti ar tobrīd pieejamām tiesu ekspertīzes metodēm, kādas nebija iespējamas pirms divdesmit trim gadiem, Čārlza vaina šajā noziegumā varbūt ir pamatoti apšaubāma. Viņa norādīja, ka Mistijas līķis tā arī netika atrasts, tātad pats slepkavības fakts nav droši pierādāms, savukārt Čārlza priekšzīmīgā uzvedība ieslodzījumā un progresējošā plānprātība padara viņu par iespējamu kandidātu pārvietošanai uz slēgtu psihoneiroloģisko iestādi vai aprūpes centru, kas spēj nodrošināt aprūpi bīstamiem pacientiem.
   Tā nu štata varenie ar viņiem raksturīgo bezrūpību un tuvredzību nosūtīja Čārlzu uz Vērtjūfolsu – pilsētu, kurā viņš bija dzīvojis un kurā bija notikusi slepkavība.
   Vērtjūfolsā viņš ieradās divus gadus pēc diagnozes noteikšanas. Slimība bija pietiekami progresējusi, un viņš neko daudz vairs neatcerējās par cietumā pavadītajiem gadiem. Viņš tikai apzinājās, ka aprūpes iestāde ir daudz jaukāka nekā tā, kurā viņš bijis. Te neviens viņu nesita. Neviens viņu negrūstīja. Nevienu neuztrauca tas, ka viņš lasa grāmatas un zinātniskus rakstus.
   Iesākumā medicīnas māsas neļāva viņam satikties ar pārējiem pacientiem un naktīs aizslēdza viņa istabas durvis. Viņas bija ļoti tramīgas un apkopa viņu tikai tad, ja līdzās atradās spēcīgs un muskuļots sanitārs.
   Tomēr jau pirmā gada laikā kaut kas mainījās – aprūpes centra personāls nosprieda, ka viņš ir gluži nekaitīgs. Medmāsas aizmirsa rekomendētā protokola prasības, pat ļāva viņam atrasties māsu postenī un klausījās viņa stāstus par ģeoloģiskās izpētes darbiem Vērtjūfolsā. Viņas neteica, ka Čārlzs ir apnicīgs; viņas apgalvoja, ka viņam ir patīkama balss, kas nomierina.
   Lielākoties arī citiem pacientiem viņš likās patīkams, izņemot Džordžu Kuku, kas demences iespaidā bija kļuvis trokšņains un uzbrūkošs. Iespējams, ka slimība bija padarījusi vēl neciešamāku viņa jau tā riebīgo raksturu. Džordžs burtiski vajāja Čārlzu un vāvuļoja, kaut pats būtu iedomājies ar šķērēm nodurt savu sievu, lai kādu laiku varētu pasēdēt cietumā un tad uz štata rēķina zaļi dzīvot šajā greznajā aprūpes centrā.
   Kad vien Džordžs bija tuvumā, visas aprūpes centra sievietes baidījās no Čārlza.
   Kad vien Džordžs bija tuvumā, Čārlzs vēlējās, kaut būtu apguvis prasmes kauties, jo vajadzēja taču iemācīt Džordžam uzvedības normas.
   Tomēr viņš ļoti labi apzinājās, ka to nespēj, tāpēc izlikās Džordžu nemanām.
   Tobrīd Čārlzs mierīgi beidza ēst savu desertu, lai gan Džordžs stāvēja viņam tieši aiz muguras un uzstājīgi grūstīja viņa krēslu.
   – Mister Kuk, būtu jauki, ja jūs apsēstos, – māsiņa Ivonna uztraukti aizrādīja, tomēr neuzdrīkstējās pieskarties Džordžam. Neviena no medicīnas māsām neriskēja mēģināt pašas spēkiem pārvietot šo vīru.
   – Ko? Jums nepatīk klausīties, ka jūsu mīļākais pacients ir nogalinājis savu sievu? – Džordžs Kuks ieķiķinājās. – Ar šķērēm… nodūra viņu… sadalīja ķermeni gabalos… lai varētu atpūsties aiz restēm, kamēr es vergoju gaterī… līdz nolādētais ķīnietis pievāca mežu un es paliku bez darba…
   – Lūdzu, apsēdieties. – Māsiņa Ivonna paaugstināja balsi.
   Džordžam tas bija kā pīlei ūdens.
   – Čārlzs Beners paķēra šķēres… lūk, tā… un pārgrieza viņai rīkli, jo viņa dauzījās apkārt ar citiem vīriem.
   Kāda sieviete iešņukstējās un tvēra ar roku pie kakla.
   – Ja viņš būtu īsts vīrs, tad viņai nebūtu jāguļ, ar ko pagadās, – Džordžs paziņoja un atsāka spārdīt krēslu, uz kura sēdēja Čārlzs. – Nodūra viņu, nodūra viņu, nodūra Mistiju, nodūra viņu, nodūra viņu…
   Piepeši uzpeldēja atmiņu fragmenti. Čārlzs sastinga.
   Viņš stāvēja mājā, vērās uz asinīm un nesaprata, kas noticis. Viņš palūkojās uz savām rokām – tās bija vienās asinīs. Uzmācās panika, un viņš meklēja Mistiju un Elizabeti…
   Roka ar dakšiņu ietrīcējās.
   – Mister Bener? – Māsiņas Ivonnas balsī ieskanējās uztraukums. – Vai jums viss kārtībā?
   – Ai! Redziet! Viņš tūlīt durs man ar dakšiņu! Es baidos, ļoti baidos no sīkā ģeologa! – Džordžs ar spēku pagrūda krēslu, un Čārlzs atsitās pret galda malu. – Nu, kas ir, gļēvuli? Nāc! Cīnies ar mani! Dur!
   Ēdamtelpā sākās jezga. Māsiņa Ivonna nospieda trauksmes pogu. Atsteidzās medicīnas personāls. Pacienti kliedza, bļāva un izskrēja laukā pa durvīm uz savām istabām.
   Čārlza pulss izrādījās tik straujš, ka viņam aptrūkās elpa.
   Sirds mežonīgi sitās.
   “Asinis. Asinis. Mistija. Elizabete. Mistija.”
   Atskanēja maiga sievietes balss:
   – Čārlij, dārgais, man nepatīk tevi atraut no vakariņām, bet… vai tu nevarētu panākt šurp?
   Sirds vienā mirklī norimās.
   Visbrīnišķīgākais Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā bija tas, ka… viņu te apciemoja Mistija.
   Kā jau allaž, sievu ieraugot, Čārlzam apbrīnā aizrāvās elpa. Arī tagad viņa bija skaista. Mistijas gaišie mati bija izlaisti, un zilajās acīs atmirdzēja smaids. Viņa stāvēja ēdamtelpas vienā malā un aicināja Čārlzu uz sienas pusi, prom no logiem.
   Čārlzs piecēlās no krēsla un, pat nepaskatījies uz Džordžu, pārējiem pacientiem un personālu, tuvojās savai skaistajai sievai.
   – Protams, mana mīļā. Kā es varu tev palīdzēt?
   Viņa noglāstīja vīram roku.
   – Paliec kādu mirkli pie manis. Tu būsi drošībā.
   Tieši tāpēc, kad sākās zemestrīce un ēdamtelpas vidū iebruka griesti, Džordžs Kuks bezsamaņā palika guļam uz grīdas, bet Čārlzs Beners tika cauri sveikā bez nevienas skrambiņas.

6

   Dardedze nolika uz galda šķīvi ar melleņu kūkas šķēli; Elizabete Benere atrāva skatienu no piezīmēm, lai paziņotu:
   – Es apēdu lielāko daļu kartupeļu.
   – Hmm. – Dardedze nopētīja šķīvi. – Es tiešām nesaprotu, kā tu vispār spēj ik dienu aizvilkt savu kaulaino pēcpusi līdz upei.
   – Tas nav tālu.
   Dardedze novāca burgera atliekas un piemetināja:
   – Divas jūdzes.
   – Pēc mana pedometra tikai viena, komats, sešas jūdzes, – Elizabete izlaboja. – Nevajag pārspīlēt. – Dardedze uzmeta viņai nicinošu skatienu.
   Saruna nevedās. Elizabetei labāk vajadzēja klusēt. Klusēšana viņai allaž padevās.
   Pēc mammas slepkavības viņa nebija runājusi pusotru gadu un atklājusi, ka nerunājošu bērnu pieaugušie uzskata arī par kurlu, tāpēc brīvi savā starpā mēdz diskutēt par viņu, notikušo slepkavību un pārciesto traumu. Tāpat viņi apsprieda arī slepkavības iemeslus un allaž nonāca pie viena un tā paša secinājuma – Mistijai Benerei bijis romāns.
   Un tas bija iemesls, kāpēc Čārlzs Beners viņu nogalināja. Viņš bija licies tik jauks vīrietis, tomēr klusie ūdeņi ir tie dziļākie un greizsirdība aptumšo prātu. Visa māja bija vienās asinīs, asinīm notraipījies arī pats un četrus gadus vecā meitiņa Elizabete.
   Sešu gadu vecumā Elizabete bija dzirdējusi šīs ainas aprakstu tik daudz reižu, ka, aplūkojot nozieguma vietas fotogrāfijas, viņai likās, ka patiesi to atceras.
   Tomēr viņa neatcerējās. Psihologi (pēc slepkavības viņu vazāja no viena psihologa pie otra) to dēvēja par bērnības amnēziju un iegalvoja mātesmāsai, ka tas ir tikai normāli. Cilvēki lielākoties atceroties sevi no piecu gadu vecuma, tāpēc Elizabetes nespēja atcerēties notikušo nevienu nepārsteidza.
   Nevienu, izņemot mātesmāsu.
   Cilvēka pirmās atmiņas parasti saistās ar kādu traumatisku notikumu – noklīšanu veikalā, pirksta ievēršanu durvīs, sāpēm, kad iekodis kaimiņu bērns, – un visbiežāk tas noticis pirms piektā dzīves gada.
   Krustmāte Sendija vēlējās, kaut Elizabete atcerētos, jo Mistijas līķis bija pazudis, bet viņa gribēja apbedīt savu māsu.
   Pēc pusotra gada klusēšanas Elizabetes pirmais atbildes vārds mātesmāsai Sendijai, kura neatlaidīgi uzstāja, ka meitenei vajadzētu atcerēties slepkavību, bija: “Nē!”
   Sendija bija tik pārsteigta, ka pārtrauca apgrūtināt meiteni un aizveda uz pārbaudi pie kārtējā tiesas ieceltā psihiatra. Pat tagad, iztēlojoties sarunu ar svešinieku un zinot, ka viņas gadījums tiks aprakstīts prestižā medicīnas žurnālā, Elizabetei uzmetās zosāda. Geriks bija vienīgais cilvēks visā pasaulē, ar kuru viņa sarunājoties jutās komfortabli. Jo viņa nojauta, ka arī Gerikam ir savas rētas.
   Bet – kas zina? Viņš noteikti nekad viņai to neatklātu. Viņš nekad nebija viņai uzticējies.
   Elizabetei labāk patika sēdēt vienai kafejnīcā pilsētiņā, kurā visi viņu uzskatīja par dīvaini, nekā sēdēt pie viena galda ar Geriku… un justies vientuļai.
   Dardedze pieskārās viņas plecam un pamāja uz loga pusi, klusi un iecietīgi piebilstot:
   – Paskaties uz to skaisto puiku! Tas ir Keno, misis Mannas suns. Tam gan ir pašapziņa!
   Tobrīd Elizabete pavērās pa logu. Pāri ielai gāja skotu terjers. Īsts skaistulis ar pelēkmelnu kažoku; gaita bija tik lepna, pašpietiekama, ka šoferi apturēja automašīnas un bez iebildumiem nogaidīja, līdz suns būs šķērsojis braucamo daļu.
   Un tad lepnība pagaisa. Dzīvnieks ierējās – tikai vienu reizi, skaļi un satraukti. Un apsēdās. Gluži vienkārši apsēdās. Un saspringa.
   – Kā tev šķiet, kas kaiš tam… – Dardedze iesāka un aprāvās. Zeme negaidīti spēcīgi sašūpojās, melleņu kūkas gabals trāpīja Elizabetei sejā.
   Tūristi iekliedzās.
   Ēka čīkstēja, zemei trīcot. Elizabetes krēsls sašūpojās. Viņa pielēca kājās un saspringa gluži kā suns. Zeme pamatīgi viļņojās kā jūra.
   Viņas pirmā doma bija: “Beidzot!”
   Zemestrīce, ko viņa bija gaidījusi visu savu mūžu. Un viņa ir te, lai to redzētu, izjustu, izdzīvotu.
   Tad sekoja otrā doma: “Man jāsavāc mantas.”
   Viņa paķēra somu un pastiepa roku, lai paņemtu datoru.
   – Nē, mīļā, tu to nedarīsi, – Dardedze noteica un vilka viņu tālāk no logiem ēdnīcas dziļumā.
   Milzu vilnis notrieca Elizabeti no kājām, viņa nokrita uz ceļiem. Uzkārusi somu kaklā, viņa rāpoja uz letes pusi, tuvāk stiprākajai konstrukcijai šajā nestabilajā pasaulē.
   Ar lāpstiņu rokā no virtuves izskrēja pavārs un palika stāvam ieplestu muti.
   Elizabete redzēja saulē iedegušos tūristus apaļām acīm kratāmies uz bāra krēsliem, it kā šis būtu trakākais brauciens gadatirgus karuselī.
   Iečīkstējās sienas. No ģipškartona izbira naglas. Elizabetei aiz muguras cita pēc citas saplīsa un izbira logu rūtis. Neplīstošā stikla lauskas pašķīda pa visu ēdnīcu.
   “Vismaz astoņas magnitūdas pēc Rihtera skalas.” Elizabetes sajūsma pieauga. “Varbūt astoņas ar pusi. Nav pati spēcīgākā zemestrīce… tomēr tā nerimstas. Tā vēl nav beigusies.”
   Zeme piekrastē šūpojās ritmā, viļņi vēlās ar pieaugošu, varenu spēku.
   Plaukti aiz letes sasvērās, glāzes saslīdēja dziļumā, tad atkal tuvojās malai, lai izbirtu un aizripotu pa grīdu kā Disneja studijas animācijas filmās. Kafijas kanna nolēca no sildķermeņa un, karsta ūdens šaltīm šļācoties visapkārt, izdarīja pašnāvību. Tās piemēram sekoja porcelāna krūzītes.
   Elizabete izjuta godbijību. Grīda meta divas pēdas augstus viļņus. Protams, viņa bija lasījusi par tik spēcīgām zemestrīcēm, tomēr nekad neiedomājās, ka viņai paveiksies tādu pieredzēt. Spogulis otrpus bāra letei krakšķēdams sasprāga garās šķēpelēs. Stikls stūrgalvīgi turējās zeltītajā rāmī, tomēr beigās padevās un pa vienai lauskai izbira uz grīdas.
   Dardedze kaut ko nesaprotamu uzkliedza, satvēra Elizabeti ap vidukli, pierāva kājās un pavilka aiz letes. Viņa nokrita četrrāpus un pamatīgi sasitās. Sāpes caururba plaukstu. Dardedze no visa spēka ar ķermeni spieda viņu pie letes, pasargājot no trakojošās zemes dusmām.
   Elizabete lēnām pacēla roku un aplūkoja plaukstu.
   Liela stikla lauska. Viņa vērās, kā no brūces izplūst asinis. Plauksta sāpēja, bet Elizabete prātoja, kā gan tik nenozīmīgs ievainojums spēj saistīt viņas uzmanību brīdī, kad pasaule iet bojā.
   Tikmēr Dardedze stūma viņu dziļāk zem letes, satvērusi kā aizsargs futbolbumbu. Elizabete nespēja pilnībā pievērsties zemestrīcei kā fenomenam, jo ievainojums joprojām saistīja uzmanību. Viņa izvilka lausku, un no brūces izšļācās koši sarkana asins straume.
   Zeme atkal sašūpojās, tikai šoreiz tā vairs nebija zemestrīce. Tā bija Elizabetes reakcija uz asinīm. Uz pieres izspiedās aukstu sviedru lāses. Viņa juta, ka nobāl. Atspiedusi galvu pret bāra leti, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai apspiestu nelabumu.
   Dardedze to pamanīja.
   – Sasodīts, – viņa izdvesa, paķēra kaudzi salvešu no turētāja, kas mētājās netālu uz grīdas, un piespieda brūcei. – Kā tev tas gadījās? Neuztraucies. Tev būs jāuzliek šuves.
   Elizabete palūkojās apkārt.
   – Es nezinu, kur meklēt ārstu, – viņa bilda, tad apķērās, cik muļķīgi tas skan, un jau možākā balsī piemetināja: – Kad beigsies zemestrīce, ārstiem būs darba pilnas rokas, aprūpējot smagi ievainotos.
   – Jā, – Dardedze norūca un, zvārodamās kā piedzēries jūrnieks, aizrāpoja līdz plastikāta skapītim un pavēra atvilktni. Tā izlēca no vadīklām un nokrita uz grīdas. Saraukusi pieri, Dardedze pārbaudīja tās saturu.
   Zeme joprojām nerima šūpoties. No griestiem pār viņām kā sniegs nobira izolācijas putas. Tūristi spalgi iekliedzās, dažas sievietes pārbīlī nemitīgi spiedza.
   Tomēr nē. Tas izrādījās pavārs. Kurš varēja iedomāties, ka Dekss Bleks spēj izdvest tik spalgas skaņas?
   Dardedze atgriezās ar tīru virtuves dvieli un sauju plāksteru. Viņa norāva brūcei piespiestās salvetes.
   Atkal izšļācās asinis.
   Elizabete novērsās.
   – Tev ir nelabi? – Viesmīle norūca. – Šobrīd? Kad mums draud droša nāve?
   – Patiesībā vairums cilvēku pārdzīvo zemestrīces, pat tik spēcīgas kā šī, – Elizabete saprātīgi paziņoja. Arī brīžos, kad viņai nāca vēmiens, tuvojās ģībonis vai arī viņa droši zināja, ka ir pakļauta traumām vai nāves briesmām, viņa allaž centās runāt saprātīgi.
   Kāds tur brīnums, ka viņa spēja izvest no pacietības Geriku. Dardedze notīrīja ādu apkārt brūcei, uzlīmēja plāksteri, lai savilktu kopā griezuma vietas, aptina plaukstu ar dvieli un cieši sasēja.
   Plauksta sāpēja. Ak, kā tā sāpēja! Bet Dardedze rīkojās ātri, prasmīgi un, nosaitējusi asiņojošo brūci, sāka Elizabeti mierināt.
   – Tā, – viņa apmierināta paziņoja, – ar to pagaidām pietiks, kamēr uzmeklēsim ārstu.
   – Jā, – Elizabete iečukstējās un piebilda jau skaļākā balsī:
   – Jā, paldies!
   Sārtie riņķi pakāpeniski mitējās virpuļot acu priekšā. Viņa atkal spēja saskatīt apkārtni, vērot notiekošo, pierakstīt…
   Zeme pierima viļņoties. Kaut uz īsu mirkli, tomēr pierima. Un tad atsāka ar jaunu spēku, aizvien spēcīgāk. Un atkal pierima.
   – Nu jau viss gandrīz ir garām, – Dardedze atviegloti noteica.
   Elizabete vēlējās iekliegties: “Nē! Ne tik ātri!” Nelabuma mocīta, viņa gandrīz visu bija palaidusi garām. “Vai tiešām tā ir beigusies?”
   Pavārs vairs nespiedza, vien smilkstēja.
   – Paldies Dievam! Paldies Dievam! – kāds skaļā balsī noteica un sāka skaitīt lūgšanu.
   Dardedze piesardzīgi piecēlās kājās.
   Elizabete sekoja viņas piemēram. Pieķērušies joprojām drebošajai letei, kājās pietrausās arī tūristi. Elizabete palūkojās apkārt.
   Zemestrīce bija pamatīgi sakratījusi ēku. Ēdnīcā valdīja haoss, uz grīdas gulēja ģipškartona gabali, no griestiem nokarājās vēdcaurules un elektrības vadi. Paveroties cauri tukšajiem loga rāmjiem, bija skaidrs, ka pilsētiņa ir pamatīgi izpostīta.
   Tomēr Elizabetes uzmanību piesaistīja cilvēki ēdnīcā un uz ielas. Visi kā viens bija pārbijušies, bailēs ieplestām acīm, viņu lūpas kustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa… it kā viņiem būtu artikulācijas problēmas, it kā būtu traucēta smadzeņu darbība.
   Elizabete viņus ļoti labi saprata. Viņu dzīve ritēja drošībā un pārliecībā, ka zeme ir stabila, nemainīga un mūžīga.
   Tagad neviens nevarēja uzticēties zemei zem kājām.
   Jā, zemestrīce nes iznīcību ne tikai priekšmetiem. Zemestrīce spēj sagraut drošības izjūtu. Izgaisināt bezrūpību. Mainīt cilvēkus, kas to pārdzīvojuši.
   Saule spīdēja tikpat spoža kā pirms tam, atmirdzot pa grīdu izkaisītajos galda piederumos, izgaismojot apkritušos galdus un krēslus.
   Kāda no tūristēm pilnā balsī iesmējās:
   – Paskatieties uz Bērtu. Viņš ir noķēpājies ar kūku!
   Sieviete smējās un smējās, un viņas jautrība pamazām pārtapa histērijā.
   Bērts notrausa no krekla kūkas atliekas un paziņoja:
   – Es ļoti ceru, ka pludmalē neviena nav. Ja nu nāk cunami… – Jā! – Elizabete strauji ievilka elpu un satvēra somu, kas brīnumainā kārtā joprojām karājās viņai plecā. – Cunami!
   – Pat nedomā! – Dardedze brīdināja un sagrāba viņu aiz rokas.
   Tomēr Elizabete izrāvās no viesmīles tvēriena un izskrēja pa durvīm.
   “Kā gan es to varēju aizmirst? Kā varēju kaut uz brīdi aizmirst? Cunami tuvojas. Tas jau ir ceļā. Un man jāpaspēj nokļūt pie Vērtjūfolsas kanjona.”
   Viņas jaunās “Tory Burch” sandales bija sabojātas.

7

   Aurora Tomsone pievienojās mazajai grupiņai, kas pulcējās ap Mārgaritu, nogaidīja, līdz saruna pierima, un ievaicājās:
   – Tātad kūrorts vienmēr piederējis Smitu ģimenei?
   – Tā patiešām ir.
   Lai gan nebija dzimusi Smitu ģimenē, tomēr Mārgarita lepojās ar dzimtas mantojumu.
   – Jūs droši vien gatavojaties doties pensijā, – Aurora sacīja.
   Smaids Mārgaritas sejā pagaisa.
   – Nebūt ne. Es domāju, ka manā rīcībā vēl ir divi gadu desmiti, lai nobriestu atpūtai un mūžīgajai dusai.
   Apkārtējie vai nu iesmējās, vai arī sarauca pieres – atkarībā no tā, cik smalkjūtīgi viņi bija.
   – Aiziešana pensijā nenozīmē, ka cilvēkam uzreiz jāmirst, – Aurora pārliecinoši apgalvoja.
   – Aktīvai sievietei aiziešana pensijā nozīmē pavadīt laiku pie kāršu galda, dzerot plūmju sulu. Un es šaubos, vai pieskatītāji, kas uzmana vecus, prātu izkūkojušus ļaudis, man atļaus sulai pievienot manu iecienīto īru viskiju, – Mārgarita centās atjokot. – Nē, paldies, es palikšu savā vietā un turpināšu vadīt šo viesnīcu.
   – Un tomēr, ja gadītos īstais piedāvājums… – Aurora neatlaidīgi turpināja.
   Mārgaritas mugura vienā mirklī iztaisnojās. Nekustamā īpašuma aģente. Šī nožēlojamā vientuļā sieviete noteikti ir nekustamā īpašuma aģente, kuru viņai varbūt uzsūtījusi pašas mazmeita, lai piespiestu vecmāmiņu atteikties no uzdevuma, ko viņai uzticējis Dievs Tas Kungs, misis Smita un viņas pašas sīkstā daba.
   Līdzcietība pret Auroru pagaisa, un Mārgarita asā tonī, kādā bija pieradusi komandēt savus padotos, dēlus un mūžībā aizgājušo mīļoto vīru, paziņoja:
   – Nav tik vilinošu piedāvājumu, kas liktu man izvākties no pašas mājas un atteikties no darba, ko man uzticējis Dievs.
   Aurora bija pārlieku egocentriska, lai aptvertu vecās kundzes vārdos slēptos draudus, kas noteikti ietekmētu viņas labsajūtu un ērtības, paliekot šajā viesnīcā. Viņa ierunājās aizbildnieciskā tonī, kādā parasti ļaudis runā ar bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem:
   – Dievs visiem dāvā iespēju mūža nogalē atpūsties.
   – Kad būs pienākusi mana mūža nogale, es noteikti padošu jums ziņu, – Mārgarita, plati smaidot, atbildēja.
   Un tikai tad muļķa sieviete atskārta savu kļūdu.
   Par laimi Aurorai, viņus vēroja Mārgaritas viesnīcas menedžeris. Viņš zināja, ka Mārgarita ir noskaitusies, un naski iejaucās sarunā, lūdzot darba devējas palīdzību kādā steidzamā lietā.
   Viņa atvainojās un sekoja menedžerim pie galdiņa, kur apkalpotājs no viesnīcas atbalstītas vīna darītavas ielēja viņai glāzē nedaudz “Pinot noir” sarkanvīna. Lai arī Mārgarita parasti nedzēra vīnu pirms vakariņām, viņa ieāķēja spieķi elkonī un pateicīgi pieņēma sniegto glāzi.
   – Viņi visi ir muļķi. Jo īpaši viņa, – Herolds klusi ierunājās. – Tu pat nezini, par ko viņa runāja. – Mārgarita iedzēra vīna malku un saviebās. Ziedu notis nebija viņas gaumē.
   – Man ir laba ideja. Viņa jau agrāk uzdeva jautājumus.
   Herolds Ridlijs bija garš un izdēdējis vīrietis, Vjetnamas kara veterāns, kurš zaudējis kāju, uzsprāgstot granātai. Viņš bija bez darba, atkarīgs no alkohola un narkotikām, līdz Mārgarita savāca viņu no ielas un deva viņam iespēju. Un viņš bija gatavs to izmantot – saņēmās un jau trīs gadu desmitus palīdzēja vadīt viesnīcu.
   – Kaut nu tā būtu… – Mārgarita aprāvās un satrūkusies paskatījās uz šūpuļkrēsliem.
   Tie šūpojās paši no sevis.
   Viesnīca nodrebēja, it kā vecā ēka bītos salta vēja. Grīda izliecās viņai zem kājām. Kājas saļodzījās, un viņa krita pret galdu, izmetot glāzi no rokas. Tā saplīsa, un uz visām pusēm pašķīda sārtas šļakatas.
   “Kas notiek? Kāpēc?”
   Izmisušajā prātā pazibēja doma, no kuras viņa baidījās visvairāk.
   “Trieka!” Mārgarita nespēja atgūt līdzsvaru. “Vai man rādās? Laikam mani ķērusi trieka. Vai iespējams cits izskaidrojums?”
   Un tomēr plīsa ne tikai viņas glāze. Plīsa arī pārējās glāzes, atkorķētās pudeles, gaisā lidoja stikla šķembas, pārvēršot telpu dažādu lausku, baltā un sarkanā vīna juceklī.
   – Zemestrīce! – kāds iekliedzās.
   Mārgarita atviegloti nopūtās. “Tātad vecais ķermenis nav mani nodevis. Tātad es vēl neesmu nolemta nožēlojamai eksistencei gultā, bezpalīdzīgi gaidot, kad pēc manis ieradīsies Kaulainā ar izkapti.”
   Tā ir tikai zemestrīce.
   Gan viņa, gan viesnīca tādas jau ir pārdzīvojusi…
   Zeme vareni nodrebēja un saviļņojās.
   Herolds satvēra viņas roku, lai palīdzētu noturēties kājās, un tad, ļodzīgās zemes nests, klupdams krizdams aizgāzelējās uz protēzes nostāk.
   “Jāved viesi iekšā, jāseko labi izstrādātajai procedūrai, lai pārciestu zemestrīci.” Tomēr viņas padotie nekad to nebija izmēģinājuši. Neviens pat nebija iztēlojies, ka var notikt kaut kas tāds. Zemestrīce bija tik spēcīga, ka viesnīca šūpojās kā vētras laikā kuģis Ziemeļjūrā. Gan personāls, gan viesi gāja grīļodamies, uztriecoties smagajām dzelzs mēbelēm uz terases.
   Ēka čīkstēja un vaidēja, it kā sūkstīdamās par nedabisko spēku, kas iedarbojās uz tās konstrukcijām, savukārt viesi pārbīlī ieplestām acīm likās nedabiski klusi.
   Zemestrīce turpinājās. Nāca jauns vilnis, tam sekoja nākamais. Garās dzīves laikā šajā piekrastē Mārgarita vēl nekad nebija pieredzējusi tik spēcīgu, ilgstošu un biedējošu dabas parādību.
   Joprojām turēdamās pie galda, viņa pagriezās un uzsauca:
   – Visi iekšā! Saglabājiet mieru un nāciet iekšā!
   Apmeklētāji vērās uz viņu bālām sejām, baiļu paralizēti.
   Tomēr viņai jau bija izdevies pierādīt savu autoritāti un iegūt kontroli pār situāciju. Viņa pamāja.
   Viesi metās klāt lielajām stikla durvīm.
   Izrādījās, ka viņas spieķis ir pazudis, acīmredzot tas bija noslīdējis no rokas trakās šūpošanās laikā. “Jāturas pie galda. Es neesmu pietiekami stabila…” Tomēr palikt uz vietas viņa neuzdrošinājās.
   Ja terase nogāzīsies, tas būs ilgs kritiens okeānā.
   Herolds atskārta viņas raizes, tomēr nespēja palīdzēt. Viņu bija piemeklējusi tā pati nelaime.
   Mārgarita devās uz durvju pusi.
   Pēkšņi viņas ceļā uzradās Džošva Toress, apburoši pasmaidīja un paziņoja:
   – Es slepus gaidīju izdevību, kad varēšu turēt savās rokās tik jauku sievieti. Ja drīkst, es…
   Viņš negaidīja atļauju – it kā Mārgarita būtu spējusi viņam atteikt –, pacēla viņu uz rokām un devās uz lielo zāli.
   Vīrietim pār plecu Mārgarita redzēja, ka vīna darītavas īpašnieks palīdz Heroldam nokļūt iekštelpās.
   Tikko viņi bija nokļuvuši lielajā zālē, uz grīdas novēlās virs kamīna piestiprinātā aļņa galva. Apgāzās šaurais galdiņš, uz kura gozējās augsta, senatnīga Ķīnas porcelāna vāze. Tā saplīsa; pašķīda porcelāna drumslas, un ūdens šaltis aiztecēja pa grīdu. Gaisā uzvirmoja salauzīto liliju aromāts. Viesnīca šūpojās un šūpojās, visi četri tās stāvi līgojās kā kuģa priekšgals viļņos.
   “Tas ir sasodīti labi.” Mārgarita bija ieguldījusi veselu bagātību, lai nodrošinātu ēkas papildu seismisko izturību.
   Personāls deva viesiem norādes, tomēr tie gluži kā aitas pārbijušies mīņājās lielās zāles viducī.
   Mārgarita lika Džošvam aiznest viņu pie japāņu gonga, kas bija stingri nostiprināts pie sienas.
   Apķērīgais jauneklis visu saprata. Lai arī grīda līgojās zem kājām, viņš aiztaustījās līdz sienai un nostājās līdzās ar samtu apvilktajam koka āmuram.
   Āmurs svaidījās kā sauszemē izmesta zivs. Tikai ar otro reizi Mārgaritai izdevās satvert tā kātu un noāķēt no sienas. Viņa iebelza ar to pa gongu. Tas ieskanējās dzidri un skaļi, pārspējot plīstošā stikla un krakšķošo koka konstrukciju kakofoniju.
   Kā vadoni meklējot, izmisušie viesi pagriezās pret viņu.
   – Sekojiet maniem darbiniekiem, kāpiet augšā! – viņa uzkliedza un norādīja uz lielajām kāpnēm.
   – Nē! – Aurora iznira no pūļa un iebrēcās. – Ēka sagrūs! Mums jātiek laukā!
   “Spītīgā muļķe iedrošinās runāt pretī, jo izdevās nolikt viņu pie vietas!” Mārgarita nodomāja un vēlreiz nodimdināja gongu.
   Tikko viņa bija nolaidusi āmuru, zemestrīce likās pamazām norimstam.
   – Šī ēka ir pārdzīvojusi sniega vētras, spēcīgus vējus, lietusgāzes, Mēness aptumsumus un citus ļaunumus, – Mārgarita smaidot skaļā balsī paziņoja. – Tā pārdzīvos arī šo. Tāpēc, lūdzu, sekojiet personālam, viņi uzvedīs jūs pie panorāmas loga, kur būsiet drošā augstumā un varēsiet vērot, kā tuvojas cunami.
   Izdevās. Vairums viesu nemaz nebija padomājuši, kas notiks, ja viņi paliks dzīvi.
   It kā mudinot pasteigties, zeme ar jaunu spēku sāka trīcēt un līgoties.
   Viesi nedrošiem soļiem streipuļoja uz kāpņu pusi.
   Džošva tiem sekoja ar Mārgaritu uz rokām.
   Viņa apsvēra domu, vai labāk nevajadzētu viņam pateikt, ka spēj pārvietoties pati saviem spēkiem.
   Tomēr likās, ka jaunajam vīrietim spēka ir pietiekami, jo viņš devās augšup viegli un ātri, kā veselīgs, jauns zvērs. Viņi uzkāpa otrajā, tad trešajā stāvā. Logu rūtis bija izbirušas, un pa gaiteņiem brāzās spēcīgs okeāna vējš.
   Trešajā stāvā personāls aizveda viesus uz skatu platformām un brīdināja, lai uzmanās no stikla lauskām.
   – Kāpiet uz ceturto stāvu, – Mārgarita sacīja Džošvam, jo zināja, ka daži viesi noteikti viņai sekos.
   Sekotāji bija trīs – Meisons Tērners un viņa vecāki, kuri izvēlējās paļauties uz Mārgaritu. Viņai atlika vien cerēt, ka attaisnos viņu cerības.
   Kad viņi bija nonākuši augšstāvā, zeme notrīcēja vēl pēdējo reizi.
   Džošva palīdzēja viņai nostāties uz kājām un piedāvāja elkoni atbalstam.
   Mārgarita to neatraidīja, un viņi devās pie durvīm un izgāja uz šauras skatu platformas.
   – Es tālāk neiešu, – Džošva sacīja un pakāpās atpakaļ.
   Saprotams. Viņi atradās deviņdesmit pēdas virs okeāna, un viņu mocīja nelabums. Gadās.
   – Paliec, kur esi. Tu tāpat visu redzēsi, – viņa noteica, piegāja pie platformas malas un cieši satvēra margas.
   Meisons un viņa vecāki nostājās viņai līdzās.
   – Vai esat pārliecināta, ka būs cunami? – jaunietis vaicāja.
   – Jā, tur okeāna dibenā ir plaisa. – Viņa pamāja uz okeānu. – Šad un tad mūs padrebina un vienmēr uzmet kādu vilnīti, kas triecas pret klintīm.
   – Šoreiz tas laikam nebūs nekāds mazais, vai ne? – misis Tērnerei iedrebējās balss.
   – Nē. – Mārgarita pat spēja to iztēloties. – Šoreiz jūras gultnē radās plaisa, tās malas sasitās kopā, veidojot zemūdens klintis un radot cunami. Poseidona zirgi auļo uz krastu… – Viņa apklusa.
   Pārējie ieplestām acīm apjukuši lūkojās uz viņu.
   Viņā atkal bija pamodies stāstnieces gars, bet šiem cilvēkiem bija nepieciešams uzmundrinājums, un viņa nolēma visu prātīgi izskaidrot.
   – Šeit pie klintīm ir ļoti dziļš. Ja ticam ģeologu teiktajam – un es ceru, ka viņiem var ticēt, – tad mēs redzēsim lejā pamatīgu vilni sašķīstam pret klintīm.
   – Tad kāpēc mēs kāpām tik augstu? – misters Tērners interesējās.
   – Tā apgalvo ģeologi, – Mārgarita atbildēja, – bet man ir viesi, un es nevēlos riskēt ar viņu drošību.
   – Skatieties! – Aizmirsis bailes, Džošva viņiem tuvojās. – Vai jūs redzat?
   Pār zilo okeānu traucās milzīgs vilnis, tam nevarēja saraudzīt galu ne uz ziemeļiem, ne dienvidiem. Ûdens šļakatas atmirdzēja saulē, cik tālu vien varēja saredzēt.
   – Šis ir milzīgs, – Mārgarita noteica un pārmeta krustu. – Dievs, stāvi mums klāt!

8

   Rakstu darbi Denisam Fosteram bija kā lāsts, un divdesmit viena gada laikā kopš viņa atrašanās šerifa amatā to apjoms bija dubultojies. Visļaunākais bija tas, ka lielākoties tam nebija nekāda sakara ar likuma uzraudzību. Viņam bija jāraksta vides pārskati, ziņojumi par rasu integrāciju, atskaites štata policijai, pilnvarotajiem, ikvienas viņa jurisdikcijā esošās mazpilsētiņas mērijai, ikvienam divkosīgam štata senatoram, kas vēlējās traucēt vietējās tiesībsargājošās institūcijas darbu. Dators it kā bija paredzēts, lai atvieglotu šerifa darbu, tomēr tīmeklis deva iespēju ikvienam paļauties, ka viņš sniegs gaidīto informāciju. Viņš vēlējās, kaut nolādētā pasaule liktu viņu mierā un nejauktos viņa darbā.
   Viņš vēlējās, kaut varētu netraucēti strādāt un nelikties ne zinis par noziegumu Sanfrancisko. Un tomēr tas tirdīja viņa prātu, neļāva naktīs gulēt, grauza apziņu, steidzinot izvēlēties to, ko viņš nepavisam negribēja.
   Kad monitors sašūpojās, viņš nosprieda, ka beidzot liek sevi manīt miega bads.
   Tad piepeši krēsls paripoja uz priekšu. Deniss pieķērās pie galda malas un piecēlās kājās. Krēsls aizripinājās nostāk.
   Un tad iekrakšķējās zeme un notrīcēja kā želeja.
   “Paldies Dievam! Paldies Dievam! Es esmu glābts. Nevajadzēs pieņemt lēmumu tā sasodītā sērijveida slepkavas lietā. Man ir attaisnojums, ļoti labs attaisnojums. Zemestrīce. Spēcīga zemestrīce.”
   Mona sāka kliegt un pieprasīja, lai viņš uzņemas vadību, lai rīkojas. It kā viņš spētu novērst zemestrīci.
   “Mīļais Dievs, tā sieviete ir muļķe! Vai tad viņa nedzird šāvienu troksni uz ielas? Vai tiešām kāds trakais nospriedis, ka pasaulei pienācis gals? Vai izmanto pistoli, lai ļaudis ātrāk nonāktu paradīzē?”
   Griesti saplaisāja, kad Fosters joņoja uz vecās mērijas ēkas ārdurvju pusi. Baltais apmetums sabirza sīkos gabaliņos un nolija pār viņu kā lietus. Viņš satvēra rokturi, tomēr, lai kā arī pūlējās, durvis atvērt nespēja – tās bija iesprūdušas. Kad nāca nākamais grūdiens, durvis pašas atdarījās.
   Savēcinājis rokas, viņš grīļīgi atkāpās, tad metās uz priekšu, izvilkdams no maksts pistoli. Izkļuvis ārpusē uz augstajām betona kāpnēm, Fosters atskārta, ka dzirdētais troksnis nav šāvieni.
   No mērijas fasādes bira ķieģeļi, atsitās pret ietvi un eksplodēja, pārvēršoties sārtos putekļu mākonīšos. Daži nokrita uz braucamās daļas un iegrima uzsilušajā asfaltā.
   Ceļa segumā pavērās plaisa; nāca grūdiens, un tā aizcirtās kā milža mute. Tas atkārtojās vēl un vēl, un ikreiz gaisā pacēlās putekļi un izšļācās ūdens.
   Kāda automašīna bija apstājusies ielas viducī. Vadītāja sēdēja, no visa spēka ieķērusies stūrē, it kā tā spētu kontrolēt mežonīgās kustības. Nākamās automašīnas šoferis nepārtraukti spieda skaņas signālu – laikam bija iedomājies, ka tiks drošībā, ja sieviete izkustinās savu spēkratu.
   Uz drošību te nebija ko cerēt. Nekur nebija droši. Ne tobrīd.
   Pilsētnieki, kurus Fosters pazina, un tūristi, kas viņam bija sveši, turējās pie laternu stabiem vai bija ar rokām aptvēruši galvas, lai pasargātos no krītošajiem drupu fragmentiem. Kāds piecgadīgs bērns stāvēja viens uz ietves, raudzījās augšup un izkliedza savas bailes debesīm.
   Fosters iebāza pistoli makstī un metās skriet.
   Pa muguru trāpīja ķieģelis, aizsitot elpu. Nākamais – vieglāks un salauzts – aizķēra ausi, un viņš juta siltu asiņu strūkliņu urdzam lejup pa kaklu.
   Ticis līdz bērnam, viņš to pacēla uz rokām, iznesa ielas vidū un izstiepa rādītājpirkstu pret vadītāju, kas histēriski darbināja signāltauri.
   Troksnis mitējās.
   Tomēr nemitējās elles troksnis – ielas otrā malā nevaldāmi zvanīja vecās bīskapa katedrāles zvani. Pacēlis skatienu augšup, Fosters redzēja, kā dievnama smaile lēnām nogāžas uz jumta.
   Kāds aiz muguras iekliedzās. Viņš apgriezās un ieraudzīja, ka mērijas ēkas betona arabeskas atdalās no sienas un noveļas uz ielas. Krītošais rotājums sadragāja trīs automašīnas, no kurām viena bija šerifa biroja patruļmašīna.
   Kāds uzsauca, un Fosters pamanīja sievieti, kura izkāpa no savas automašīnas.
   – Dodiet viņu man, – kundze nokliedza un pastiepa rokas. “Nav viņas bērns, tomēr tā būs labāk. Turklāt man ir daudz darāmā,” Fosters nosprieda.
   Viņš pasniedza puiku sievietei un aizskrēja pie sadragātajām automašīnām. Dievs vien zināja tādas rīcības iemeslus. Ja iekšā kāds sēdēja, tad viņš bija miris un pagalam.
   Tomēr automašīnās neviena nebija, un cilvēki tagad zināja, kā rīkoties. Klupdami krizdami viņi grīļojās uz ielas vidu, tālāk no ēkām un luksoforiem, kas bīstami šūpojās vados, kuri švīkstēja kā pātagas.
   Apkārt vārījās īsta elle; viņam pievienojās arī pārējie policisti.
   Krietni vīri un sievas. Viņi riskētu ar dzīvību apgabala iedzīvotāju dēļ. Lai gan zemestrīces ļaunie zobi plosīja pilsētu, izpostot ceļus, namus un pašu mājas, viņš kolēģiem lika pārmeklēt Vērtjūfolsu.
   Fosters zināja, ka diena vēl nebūs beigusies, bet šī katastrofa paņems visu viņa enerģiju, zināšanas un prātu, tāpēc neviens nevarēs viņu vainot, ka, pildot savus amata pienākumus, viņš aizmirsis par notikumiem Sanfrancisko.
   Neviens viņu nevarēs vainot.

9

   Kateri savāca žetonus un piecēlās no galda.
   – Es ieliešu sev kafiju. Vai vēl kāds pievienotos?
   – Nē, es gribu kaut ko stiprāku, – Sančess atbildēja. – Tu esi darbā, – Kateri attrauca un plati pasmaidīja.
   Sančess jokoja. Viņa to zināja. Tā bija viņa atbilde uz augstākās klases pokera spēlmanes doto triecienu visai komandai… un jo īpaši viņam un Edamsam. Sančess nesagādās problēmas, bet Edams zaudējumu pamatīgi pārdzīvoja.
   Pats par sevi saprotams, ka savs nopelns viņa īgnumā bija arī dienesta biedru ķircināšanās. Kateri pagriezās, devās pie kafijas automāta un prātoja, vai Edamss spētu sagādāt viņai problēmas, vai tomēr izmantotu sakarus un lūgtu viņu pārcelt uz citu dienesta vietu.
   Ar fizisku uzbrukumu viņa tomēr nebija rēķinājusies. Edamss no mugurpuses gāzās viņai virsū un notrieca no kājām. Kateri nokrita, stipri sasitās, tomēr knaši pielēca kājās un savilka dūres, gatava cīņai… un sagrīļojās. It kā būtu piedzērusies.
   Zeme līgojās kā kuģa klājs vētras laikā.
   Uzbrukums, jā. Tomēr uzbrucējs nebija Edamss. Viņai uzbruka pati zeme.
   Kateri mātes cilts indiāņi mēdza stāstīt leģendu par dievu un nezvēru milzu vardes veidolā, kas snauda savā patvērumā tālu no krasta. Pamodies nezvērs lēca, lai nokostu gabaliņu saules, un zeme lūza gabalos. Indiāņiem bija arī citas leģendas, piemēram, par okeānu, kurš reizumis upes iztekā pie ostas uzbruka zemei, lai to apēstu. Viņas cilts piederīgie pēla valdības neapdomību, ierīkojot krasta apsardzes staciju Vērtjūfolsas ostā, bet vecajie pareģoja, ka viendien to aprīs okeāns.
   Un tā diena bija pienākusi.
   Tomēr Kateri bija rūpīgi gatavojusies. Viņa zināja, kas darāms. Zeme šūpojās grūdienos zem viņas kājām, gāzās skapji, bet viņa uzsauca:
   – Visi ārā no šejienes! Un dabūjiet cilvēkus laukā no ostas. Ja viņiem ir jahtas, lai brauc ārā aiz viļņlauža. Un sakiet, lai brauc, cik ātri vien spēj. Tad vediet laukā no ostas kuterus.
   Vīri vērās uz viņu kā īsti muļķi.
   – Tuvojas cunami, – viņa strupi paskaidroja un pamāja uz logu, no kura pavērās skats uz zilo okeānu.
   Beidzot viņi saprata. Vēsais profesionālisms ātri kliedēja bailes, un vīri, spītējot zemestrīcei, aizskrēja pēc aprīkojuma.
   Visi vīri… izņemot Edamsu.
   Viņš stāvēja un bezkaislīgi lūkojās uz komandieri.
   – Kā tu to zini? – viņš vaicāja.
   – Ka cunami tuvojas? Es to zinu, – viņa atcirta un uzģērba glābšanas vesti. – Tas būs milzīgs vilnis, pacels visu, kas atrodas ostā, un iznesīs sauszemē. Tāds vilnis izmetīs sauszemē pat kuterus, – viņa turpināja, kamēr pamats viļņojās zem kājām. Šī zemestrīce bija slepkava. Burtiskā nozīmē.
   – Cunami nevar būt tik spēcīgs, lai iznestu sauszemē krasta apsardzes kuterus, – Edamss iebilda.
   – Tu esi stulbenis, – streipuļodams uz durvju pusi, sarunā iejaucās Sančess. – Tiešām neesi redzējis nevienu video par cunami pie Japānas krastiem?
   Edamss vēroja, kā, nesot rokās ekipējumu, dienesta biedri skriešus pārvietojas pa ostu un izkliedz pavēles kuteru un jahtu īpašniekiem.
   Zvejnieki jau bija ceļā, kuteri jau slīdēja garām molam. Viņi zināja, kāds ir šis okeāns.
   Daži atpūtnieki, pārbijušies līdz nāvei, skrēja pilsētas virzienā.
   Bet Kateri bija palikusi kopā ar puisi, kurš izrādījās pārāk stulbs, lai nobītos.
   – Tu būsi atbildīgs par “Džīniju”, – viņa uzsauca un steidzās laukā pie savējiem. – Izpildi savu pienākumu, leitnant! – Atskatījusies viņa redzēja, kā Edamss pūlas neizkustēties no vietas. – Paliec vien šeit, ja vēlies, – viņa piebilda. – Cunami aizskalos visu, kas atrodas piekrastē. Kad tas būs noticis, es tavu līķi nodošu kara tribunālam.
   Edamss beidzot devās pēc ekipējuma. Viņš neticēja komandierei. To pierādīja viņa attieksme. Tomēr pa logiem viņš redzēja, ka pārējie krasta apsardzes vīri jau ir ceļā uz piestātni. Iespējams, ka dienesta biedru satraukums beidzot bija apskaidrojis viņa prātu.
   Nepilna vienība un trīs kuteri, kas jāizved cauri šaurajiem viļņlauža vārtiem. Viss būs labi, ja viņiem izdosies pieveikt trakos viļņus un izbraukt jūrā, pirms sāks celties pirmais milzu vilnis. Ja neizdosies, spēcīgais vilnis sagrābs kuterus, apgāzīs un nogremdēs vai arī izmetīs krastā, un tie būs pagalam.
   Iegrimusi drūmās pārdomās, viņa steidzās uz “Dzelzs Salivanu”, pēdējo ostā palikušo krasta apsardzes kuteri.
   Laika bija pavisam maz.

10

   Elizabete skriešus paveica visu ceļu no kafejnīcas “Skats uz okeānu” pilsētas centrā līdz Vērtjūfolsas kanjona malai. Viņa lūkojās un lūkojās visapkārt un gluži kā lūgšanā skandēja:
   – Ak Dievs! Ak Dievs! Ak Dievs!
   Viņa paguva laikā. Pirmais vilnis vēl nebija sasniedzis krastu.
   Satraukumā trīcēdama, viņa nolika somu uz zemes.
   Varbūt tas bija nevis satraukums, bet šoka sekas?
   Tieši viņai pie kājām atlūza zemes gabals un ievēlās kanjona dziļumos.
   Viņa nedaudz atkāpās no kanjona malas. “Tas ir mans pienākums, man tas jādara ģeoloģijas, komandas un tēva atstātā zinātniskā mantojuma dēļ.”
   Šis bija mirklis, kas vienoja divus lielākos ar zinātnisko izpēti saistītos piedzīvojumus viņas dzīvē – varenu zemestrīci un tai sekojošu cunami.
   Kad viņa izņēma no somas videokameru, par sevi atgādināja ievainojums, novēršot Elizabetes uzmanību no neatlaidīgās, nesaudzīgās zemestrīces. Viņa aplūkoja Dardedzes uzlikto improvizēto pārsēju, ko asinis bija iekrāsojušas sarkanu.
   Vispārīgos vilcienos spriežot, pārgriezta plauksta ir uzskatāma par nenozīmīgu ievainojumu, tomēr Elizabete piesardzīgi noņēma objektīva vāciņu un dziļi ieelpoja, lai nomierinātos.
   Šis bija nozīmīgākais brīdis viņas dzīvē. Nevienam nav jāzina, ka viņa tikko noskrējusi vienu, komats, sešas jūdzes un ir aizelsusies. Nevienam nav jāzina, ka viņa ir pārgriezusi plaukstu un, asinis ieraugot, viņai nāk ģībonis. Viņai jāsakopo domas un jānostāda balss.
   Pavērsusi kameru pret austrumiem, pret straumi, viņa sāka filmēt.
   – Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa, Vērtjūfolsā Vašingtonas štatā. Piecpadsmitais augusts pulksten septiņos un trīsdesmit astoņās minūtēs vakarā. Ir pagājušas aptuveni divdesmit piecas minūtes kopš brīža, kad beidzās zemestrīce, un es atrodos kanjona malā, lai dokumentētu tās ietekmi uz skarto teritoriju un novērotu cunami tuvošanos. Ja palūkojamies uz austrumiem, mēs redzam četrdesmit pēdas augstu granīta masīvu, Vērtjūfolsas ūdenskritumu, no kura upe ieplūst Vērtjūfolsas kanjonā. Septiņas jūdzes tālāk upe ietek Klusajā okeānā, – viņa komentēja, lēnām pagriežot kameru no austrumiem uz rietumiem okeāna virzienā.
   Okeāns joprojām šķita tāds pat kā parasti – mežonīgs, putās sakults. Ja viss izpētes gaitā atklātais izrādīsies taisnība, tad pavisam drīz parādīsies cunami. Cik ilgi jāgaida, tas atkarīgs no tā, kur izveidojies nomats un cik tālu no krasta tas atrodas.
   – Es esmu plaši pētījusi šo apgabalu, arī fotogrāfijas, kuras Čārlzs Beners uzņēmis pirmajā kanjona izpētes dienā, un tās, kuras uzņemtas turpmāko divdesmit piecu gadu laikā. Pēdējos desmit mēnešus es personīgi esmu piedalījusies izpētes darbā un izstaigājusi visas takas, rāpojusi dubļos, pētījusi ģeoloģiskos slāņus. Kā jūs redzat, pat pēc tik spēcīgas zemestrīces šajā apvidū gandrīz nekas nav mainījies. Upe joprojām mutuļo pāri nogāzei, – filmējot upes gultni, viņa turpināja. – Koku un krūmāju saknes stingri turas kanjona sienā, – viņa komentēja, pavēršot kameru pret kanjona pretējo malu, – tomēr pievērsiet uzmanību! Iežu noslīdējumi iznīcinājuši veģetāciju uz kanjona sienām, atsedzot jaunus ģeoloģiskos slāņus. Tas ir svarīgi, jo, ja palūkojamies uz rietumiem, varam redzēt, ka šis kanjons paplašinās, – Elizabete skaidroja un lēnām devās uz kanjona augstāko malu, kas atradās rietumu pusē.
   Bija aizritējušas tikai dažas minūtes, kopš viņa pēdējo reizi bija palūkojusies uz okeānu. Tas izrādījās mainījies.
   Satraukumā Elizabetei uz mirkli aizrāvās elpa. Tomēr viņa saņēmās un turpināja nosvērtā, lietišķā balsī komentēt notiekošo:
   – Nepatikšanas briest vietā, kur upe tiekas ar Kluso okeānu. Vairumā gadījumu pirms cunami okeāns atkāpjas, atklājot klintis, smilšu sēkļus upes grīvā, arī gultni, atstājot zivis, augus un citas ūdens radības sausumā, – viņa stāstīja un lēnām filmēja apkārtni.
   Elizabete bija uzklausījusi daudz stāstu par to, kā sākas cunami, noskatījusies aculiecinieku uzņemtos videomateriālus, mēģinājusi iztēloties, kā tas būs, kad viņa to redzēs savām acīm. Šī diena bija pienākusi, turklāt viņa bija vienīgā no izpētes grupas, kurai laimējās kļūt par kataklizmas liecinieci.
   Viņa daudz lika uz spēles – ne tikai zināšanas, kuras daudzi zinātnieki līdz pēdējam sīkumam pētīs un pārrunās lekcijās un konferencēs. Tūkstošiem cilvēku televizoros redzēs viņas nofilmēto videomateriālu. “Man arī jāceļ sava reputācija, kas lielākoties ir nevis pašas, bet vecāku paveiktā nopelns. Ir jāpierāda, ka es neesmu skaista un vieglprātīga sieviete kā Mistija vai ar slepkavnieciskām tieksmēm kā Čārlzs. Ja es saglabāšu vēsu prātu, tad neviens nekad vairs aizdomīgi nepētīs mani un neaprunās aiz muguras.”
   Geriks, visticamāk, sacītu, ka viņa māna sevi, un viņam varētu būt taisnība.
   “Hei, Gerik! Varbūt es vēlos pati sev kaut ko pierādīt!”
   Labi nostādītā lektores balsī viņa turpināja runāt aizkadrā:
   – Šeit mēs varam pārliecināties par šī apgalvojuma patiesumu, tāpat varam secināt, ka visi Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģiskie rādītāji liecina par spēcīgiem cunami, kas agrākos laikos pārplūdinājuši upes gultni, piepildījuši kanjonu kā vannu un… uzgaidiet. Paverieties uz okeānu! Vai ūdens līmenis nav pacēlies?
   Sirds sitās tik spēcīgi, tās puksti atbalsojās smadzenēs.
   Tikai viļņošanās. Citureiz viņa tam pat nepievērstu uzmanību.
   Tomēr vilnis bija garš, tas pletās no ziemeļiem uz dienvidiem, cik tālu vien sniedzas skatiens, un strauji pārvietojās. Viņa izstiepa rokas, atrāvās no ekrāna un raudzījās pāri kamerai, kā vilnis tuvojas, pieaug un kļūst aizvien augstāks un augstāks un traucas viņai pretim.
   Satraukums pieņēmās spēkā, bet viņa atsāka stāstījumu:
   – Šobrīd jūs esat liecinieki tam, ka mūsu izvirzītā teorija ir patiesa, proti, okeāna seklā gultne pie ieejas Vērtjūfolsas kanjonā veicina neparasti augstu cunami viļņu veidošanos.
   Vilnis sakūlās putās un ar neiedomājamu troksni gāzās krastā, pārplūdinot upi, raujot ārā no zemes kokus ar visām saknēm un metot tos gaisā. Straume izskaloja augsni kanjona augšmalā, milzu akmens bluķi vēlās kā marmora bumbiņas nebēdnīga puišeļa plaukstā. Viļņa spēks sakūla ūdeni vispirms brūnganu, bet pēcāk tas kļuva melns.
   – Zeme dun un dreb zem kājām, un es nezinu, vai to radījis spēcīgais cunami vilnis, vai tie ir jauni grūdieni. Lai arī es atrodos iespējami augstākajā punktā, kuru ūdens līmenis nav sasniedzis nevienā ģeoloģiskajā laikmetā, šīs ir reālas briesmas, jo visam pienāk pirmā reize.
   Tas tiešām bija bīstami, jo ūdens varēja izgrauzt ceļu arī uz šo pusi un aizraut viņu sev līdzi. Viņas līķis pazustu bez vēsts. Tomēr viņa ne par kādu cenu neizkustēsies no vietas. Viņai bija lemts kļūt par šī brīža aculiecinieci. Viņa par to bija sapņojusi, cerējusi, ka tas notiks, iztēlojusies. Viņa atminējās tēva stāstu par sen notikušu dabas stihiju…
   Čārlzs sēdēja viņai blakus uz saules sasildīta klints bluķa, norādīja uz jūru un, izteiksmīgi žestikulēdams, stāstīja mazajai Elizabetei par nemierīgo zemi. Par to, kā šķietami nemainīgā zeme var vienā acumirklī pārvērsties, iekvēloties sārta kā uguns, zalgot zila kā ledus, drebēt un lūzt.
   Elizabete klausījās apbrīnā un satraukumā ieplestām acīm, līdz mamma apvija rokas tētim ap kaklu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja:
   – Būs jau gana, Čārlz. Viņai rādīsies slikti sapņi. – Nerādīsies, vai ne, Elizabet? – tētis apvaicājās.
   – Nē! – meitene braši atbildēja.
   Tētis palūkojās uz mammu un sacīja:
   – Redzi? Viņa caurcaurēm ir mana meita. Kaut gan skaistums viņai ir no tevis.
   Tētis – slaids, garš, saulē iededzis vīrietis ar pašķidriem matiem un vārnu kājiņām acu kaktiņos – viņai uzmundrinoši uzsmaidīja.
   Mamma noskūpstīja viņu. Elizabete pamanīja, ka mamma sažņaudza plaukstā tēta golfa krekla apkaklīti tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Pagriezusi galvu, viņa uzsmaidīja savai mazulītei.
   – Kad Elizabete izaugs, viņa būs skaistāka par mani. Bet tagad laiks ēst.
   Tētis negribīgi atlaida rokas un veltīja sievai mīlestības pilnu skatienu. Elizabete jutās labi. Drošībā.
   Tomēr mammai viņa neticēja. Mammīte bija skaista – gaiši zeltainie mati zaigoja kā oreols ap viņas galvu, bet lielās acis mirdzēja tumši zilas. Elizabetei mamma likās visskaistākā.
   Mammīte…”
   Dunoņa mitējās.
   Elizabete atviegloti uzelpoja.
   Tas bija vareni un biedējoši, un tā bija pagātne.
   Tagadnē uzglūnēja pavisam jaunas briesmas.
   Garais, milzīgais, putojošais vilnis pārvērtās atvarā. Tas griezās, rēkdams kā izsalcis nezvērs. Tas pamazām aprija kanjona malas, rāpdamies augstāk un augstāk. Elizabete pirmo reizi sajuta īstas bailes.
   “Skrien, Elizabet, skrien!”
   Un tad ūdens kanjona centrā devās atceļā uz nepielūdzamo okeānu, raujot sev līdzi pārējo ūdens masu un izmirkušo zemi. Elizabete pakāpās tālāk no malas. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka šīs bailes, lai arī dabiskas, tomēr ir sīkums, un atsāka stāstījumu aizkadrā:
   – Pirmais cunami vilnis atkāpjas, tomēr, ņemot vērā zemestrīces stiprumu, es domāju, ka būs vismaz trīs viļņi.
   Tagad viņa zināja, ka veidojas ūdens virpulis. Kad nākamais vilnis būs klāt, viņa laikus atkāpsies, iekams tas viņu nobiedējis.
   Geriks allaž apgalvoja, ka briesmu gadījumā Elizabete zaudē veselo saprātu.
   Var jau būt. Nav pirmā reize. Tomēr viņa mācījās no savām kļūdām.
   Par Geriku gan to nevarēja sacīt.

11

   Bija pagājusi vairāk nekā stunda, trīs viļņi baisā, varenā, graujošā ritmā bija parādījušies un atkāpušies. Otrais cunami vilnis bija spēcīgākais; tā putu krēpes sniedzās līdz pat kanjona pusei. Zemei rībot zem Elizabetes kājām, tas aiznesa sev līdzi visu, ko varēja. Viņai bija žēl, ka viss beidzies. Šad un tad nāca kāds zemestrīces pēcgrūdiens, viļņi kā noguruši pamazām atslāba… Lai kā arī būtu, videokameras akumulators bija gandrīz tukšs. Satraukuma un noguruma aizmiglotā balsī Elizabete vēl piemetināja:
   – Saule riet, un viens no draudošākajiem dabas uzbrukumiem, manuprāt, ir beidzies. Kad atgriezīsies mana komanda, un es esmu pārliecināta, ka tā notiks, mēs atsāksim darbu Vērtjūfolsas kanjona zonās. Saprotams, ka mēs izmantosim GPS, lai tās precīzi noteiktu vietu, un pētīsim, kādas izmaiņas ir radījusi zemestrīce un cunami. Bet šobrīd, kamēr riet saule, es jūtu, kā zeme elpo man zem kājām, un prātoju, ko mums nesīs rītdiena. Elizabete Benere no Vērtjūfolsas kanjona.
   Trīcēdama no saviļņojuma un, iespējams, pārdzīvotajām bailēm, viņa izslēdza kameru, ielika to somā, bet somu novietoja uz zemes. “Krēslo. Visļaunākais jau ir aiz muguras. Es mierīgi varu atgriezties pilsētā.”
   Tomēr sirds joprojām strauji sitās, vēlme uzzināt, iemācīties un redzēt vairāk par šīs brīnišķīgās kataklizmas sīkākajām detaļām kā narkotikas indēja viņas asinis.
   Elizabete nolēma vēl pēdējo reizi visu aplūkot un tad doties uz pilsētu. Tikai pēdējo reizi pārbaudīt dabas varenā spēka atstātos pierādījumus tam, ka ir taisnība viss, ko viņa un viņas tēvs bija atklājis.
   Viņa tuvojās kanjona malai vietā, kur zeme bija iebrukusi, noslīdējusi pa stāvo kanjona sienu, un skatījās, uzmanīgi vēroja, lai nepalaistu garām pat vissīkāko detaļu. Viņa bija apmierināta ar sevi un priecājās, ka īstajā laikā atradusies īstajā vietā, lai izbaudītu dabas mežonīgo spēku un varenību.
   Iesmeldzās plauksta. Sāpes pievērsa viņas domas nenozīmīgākiem dzīves sīkumiem. Viņa gribēja palikt te, tomēr zināja, ka jāatgriežas pilsētā un jāuzmeklē ārsts.
   Negaidot viņas uzmanību ūdens sanesto gružu kaudzē apmēram sešas pēdas zemāk kanjonā piesaistīja kaut kas balts.
   “Kas tas ir… lejā? Kauls?”
   Neatrāvusi no tā skatienu, pieturoties pie koku stumbriem un zariem, viņa soli pa solim lēnām trausās lejup pa dubļaino, slideno nogāzi.
   “Augšstilba kauls? Cilvēka augšstilba kauls?” Elizabeti mocīja visnotaļ zinātniska interese. “Vai cunami būtu atsedzis kādas arheoloģiskas vērtības? Tas tik būtu lieliski, ja būtu piepildījušās tēva graujošās katastrofas prognozes un turklāt šī stihiskā nelaime atsegtu pieeju aizvēsturiskai seno cilvēku ierīkotai apmetnes vietai!”
   Krūmājā kaut kas sakustējās.
   Elizabete neviļus apslāpēti iekliedzās, tad piespieda plaukstu pie krūtīm, redzot naski aizlokamies prievīščūsku. Zemapziņā atausa tēva sacītais: “No tevis tās baidās vairāk nekā tu no viņām.”
   Tam Elizabete īsti neticēja. Viņa vairāk vai mazāk spēja sadzīvot ar jebkuru dzīvu radību, tomēr čūskas… Šermuļi skrēja pār kauliem.
   Jākāpj atpakaļ. Viņa zināja, ka tā rīkoties būtu prātīgi. Čūskas nebija vienīgās radības, kuras ūdens aizskalojis no ierastās dzīves vietas. Jebkura būtne, ko pārsteigusi šī nelaime, ir pārbiedēta un naidīga. Koku stumbri ar blīvi saaugušajiem zariem bija viņas mērķis, tomēr ūdens tos bija sasniedzis. Zeme ap tiem bija nestabila un jebkurā brīdī varēja noslīdēt bezdibenī. Pamatam pat viegli iedreboties, viņa ieveltos dubļos lejāk, slīdētu dziļāk, kamēr ceļā gadītos kāds lielāks akmens vai koka atlūza. Bet varbūt viņa pārveltos pāri jaunveidojumam klints masīvā un kristu līdz pat kanjona apakšai.
   “Vismaz videokamera ir drošībā manā somā kanjona malā.”
   Muļķīga doma. Tomēr kauls viņu vilināja, adrenalīns mudināja doties tālāk. Kauls krēslā palsoja, viņa tuvojās un pastiepa roku. Pirksti tam pieskārās. Elizabete paliecās, satvēra kaulu plaukstā, pacēla un aplūkoja.
   Tas nelikās tik vecs, lai gan neapšaubāmi tāds bija. Miesa sen bija sairusi, tomēr kaulu sadalīšanās process nebija skāris. Tajā nebija plaisu, kas liecinātu par iespaidīgu vecumu. Elizabete to grozīja rokās. Patiesībā viņa pat nezināja, vai tas ir cilvēka kauls. “Par ko gan es biju domājusi, kā pieļāvu, ka degsme ievilina mani šeit?”
   No augšas atskanēja vīrieša balss:
   – Ko tu dari?
   Viņa satrūkās, elpa aizrāvās, un kauls izkrita no rokas. Viņa strauji pastiepās, lai to satvertu. Veiksmīgi. Tomēr zeme izrādījās gluma, Elizabete paslīdēja, nokrita sēdus, šļūca dziļāk un sev par lielu kaunu un arī laimi atdūrās zaru kaudzē. Plauksta iesmeldzās, sāpes caururba visu ķermeni. Viņa aizvēra acis un tikai pēc krietna brīža spēja saņemt sevi rokās.
   Viņa palūkojās augšup uz kanjona malu.
   Tumstošajās debesīs viņa manīja vīrieša siluetu. Viņam galvā bija cepure ar platām malām, bet rokas bija iespraustas sānos. Vīrietim pie sāniem karājās pistole.
   Tas bija šerifs. Deniss Fosters. Viņš lūkojās uz Elizabeti tik neganti, it kā būtu viņu pieķēris pastrādājam noziegumu.
   Pamodās vainas apziņa.
   – Es, mmm… Es ieraudzīju šo kaulu, – viņa taisnojās un pacēla kaulu tā, lai šerifs to redzētu. – Domāju, ka tas ir… arheoloģisks atradums… – Šerifs likās pikts un klusēja. – Zināt, es iedomājos, ka cunami atsedzis vietu, kur senie cilvēki uzbūvējuši apmetni… – Viņas balss izdzisa.
   Šerifam Fosteram Elizabete nekad nebija patikusi.
   Viņa bija pieradusi, ka cilvēki viņai neuzticas, izturas rezervēti. Bet šerifs jau pirmajā tikšanās reizē likās naidīgāk noskaņots nekā pārējie. Viņš bija viens no tiem, kuri liecināja pret tēvu tiesā. Elizabete būtu nospriedusi, ka viņš ļauni tīksminās vai ir aizbildniecisks, tomēr šerifs jau pirmajā mirklī, tikko pamanīja jauno sievieti kafejnīcā “Skats uz okeānu”, lika noprast, ka ienīst viņu un nevēlas pat satikt.
   Varbūt viņa pārāk atgādināja Mistiju. Krustmāte reizēm tā izturējās un sodījās, ka meitene ir tik ļoti līdzīga viņas māsai.
   – Tu šeit esi viena, – viņš sacīja. – Ja kaut kas atgadītos, tev ilgi būtu jāgaida palīdzība.
   Elizabetei šerifa teiktais likās… draudīgs.
   – Es zinu.
   – Zemestrīce ir pamatīgi izpostījusi pilsētu.
   – Droši vien, – viņa atbildēja, pasita kaulu padusē un sāka rāpties augšup. Viņa tvērās pie stumbriem un zariem, izmantoja veselo roku, lai pievilktu ķermeņa svaru un pārvietotos no vienas vietas uz nākamo.
   Šerifs Fosters nepiedāvāja palīdzību, tikai noskatījās. Iespējams, viņš nosprieda, ka Elizabete saviem spēkiem tika lejā un tiks arī laukā no kanjona. Un tomēr prom viņš negāja – stāvēja nekustīgi un nepacietīgi vēroja. Ja Elizabete zinātu citu ceļu, tad noteikti izvēlētos to.
   Beidzot viņa burtiski četrrāpus iztrausās no kanjona.
   Fosters atkāpās, bet tikai nedaudz.
   Viņa pieslējās kājās, palūkojās apkārt un ieraudzīja savu somu… Tā bija viņam aiz muguras.
   – Vai tagad esi apmierināta? – viņš apvaicājās, it kā viņam būtu tiesības to zināt.
   Elizabete izvilka kaulu no paduses un vēlreiz aplūkoja.
   – Saprotams, arheoloģija nav mana specialitāte, tomēr domāju, ka šis kauls ir ne vairāk kā simts vai divsimts gadu vecs.
   Fosters tik tikko pavērās uz kaulu un teica:
   – Varbūt tas ir no ielasmeitu apbedījuma.
   Nicīgais tonis un vārds, kuru Elizabete bija dzirdējusi piedēvējam viņas mātei, pārsteidza. Šerifs nebūt neizturējās rupji pret viņu, tomēr Elizabetei likās citādāk.
   – Par ko jūs runājat?
   – Ir nostāsts, ka Vērtjūfolsā deviņpadsmitā gadsimta beigās bija visai plaukstošs bordelis. Pilsētas cienījamās lēdijas nevēlējās, lai vieglas uzvedības sievietes tiek apbedītas kapsētā līdzās tikumīgiem ļaudīm. Tāpēc šim nolūkam tika ierādīts līdzenāks zemesgabals tālāk no pilsētas un tuvāk kanjonam. Sievietes no bordeļa tika apglabātas tur, – Fosters vēsi noskaldīja.
   – Vai tā ir taisnība? – Elizabete abām rokām satvēra kaulu.
   – Nezinu, bet izklausās ticami.
   – Ak, – atskārtusi, ka sažņaugusi kaulu kā pašaizsardzības ieroci, viņa novilka un piemetināja: – Cik bezsirdīgi.
   Fosters vairs nelikās nepacietīgs un drīzāk bija dusmīgs.
   – Es nespēju tikt galā ar to, kas notiek pilsētā, un šobrīd veicu perimetra pārbaudi, lai konstatētu, kādi ir zaudējumu apmēri un vai kādam nav nepieciešama palīdzība, bet jūs gribat, lai es pievēršos veciem kauliem?
   Pagāja mirklis, līdz Elizabete saprata, ka Fosters viņas piezīmi par bezsirdību attiecinājis uz sevi.
   – Ak nē! Es gribēju… gribēju teikt, ka pilsētas iedzīvotāji bija bezsirdīgi, aprokot mirušās ielasmeitas tik nomaļā vietā.
   – Ā, lai nu paliek, – viņš attrauca un atmeta ar roku.
   Elizabete samiedza acis un pieliecās, it kā izvairīdamās.
   Viņai likās, ka šerifa acis apmierināti iemirdzas.
   “Varmācīgs. Viņš ir varmācīgs un bīstams. Bet mani neaiztiks, jo ir taču šerifs.”
   Un tomēr… pilsēta atradās pusotras jūdzes attālumā. “Ja viņš gribētu nodarīt man pāri, neviens nedzirdētu manus palīgā saucienus. Turklāt atbrīvoties no līķa būtu vieglāk par vieglu – pārveltu pāri klints malai un visiem klāstītu, ka trakā vīra meita nositusies, filmējot cunami.”
   – Vai pilsētā kāds ir cietis? – viņa apvaicājās un cerēja, ka atbilde būs noliedzoša.
   – Vēl mēs neesam atraduši bojāgājušo līķus. Tomēr cilvēki ir iesprostoti sabrukušo māju drupās. Mediķiem ir daudz darba. Tev jāatgriežas pilsētā. Un plaukstai vajadzētu uzlikt šuves.
   Elizabete pakāpās sānis, pieliecās un satvēra somas rokturi.
   – Kā jūs zināt, ka man plaukstai jāuzliek šuves?
   Fosters atkal piepūtās un pikti atbildēja:
   – Tāpēc, ka Dardedze Vējaspārne atskrēja pie manis kliegdama, ka tu varbūt kaut kur noasiņo un man tevi jāsameklē.
   Kā tu domā, kāpēc es veicu perimetra pārbaudi?
   – Nezinu. Paldies. Tas tiešām ir ļoti jauki, – Elizabete atbildēja un, uzmetusi somu plecā, ātri atlēca nostāk. Kaulu viņa joprojām turēja rokās kā rungu.
   – Dod man to draņķi! – Fosters naski to satvēra un izrāva viņai no rokām.
   Viņa apcirtās un aizskrēja.
   Šerifs Fosters bija vīrietis, kurš centās noturēt līdzsvaru varmācības bezdibeņa malā, un Elizabete nevēlējās būt klāt brīdī, kad viņam paslīdēs kāja.

12

   Geriks Džeikobsens iegāja savā Lasvegasas dzīvoklī, ko jau astoņus mēnešus sauca par savām mājām. Viņš ieslēdza televizoru, nometa uz krēsla jaku un uz virtuves letes novietoja putuplasta kastītes, kurās atradās viņa vakariņas. Vēders ierūcās brīdī, kad viņš devās uz guļamistabu.
   Kopš dienas, kas FIB bija atņēmis viņam žetonu, Geriks maltītes ieturēja neregulāri.
   Bet tovakar viņš pirmoreiz zināja, kas darāms, un doma par atriebību bija atmodinājusi apetīti.
   Lieliski.
   Guļamistaba bija pieticīga – žalūzijas pie logiem, gulta, naktsgaldiņš un stāvlampa. Viņš atvēra atvilktni un palūkojās uz pistoli, kam nevajadzēja atrasties pie viņa. Satvēris ieroci, viņš pasvārstīja to plaukstā un pārbaudīja, vai tas ir pielādēts. Viss kārtībā. Viņš nolika pistoli vietā un aiztaisīja atvilktni.
   Geriks paspēra kurpes skapja virzienā. Viena pēc otras tās atsitās pret lētā skapja koka slīddurvīm.
   Viņš strādāja par apsargu “Nordstrom” veikalā. Kaklasaites mezglu viņš bija pavilcis vaļīgāk, jau iznākot no veikala. Jaka tika novilkta, tikko viņš bija ticis līdz tiesas ieceltā psihoterapeita praksei. Tagad bija kārta uzģērbt T kreklu un džinsus, ko valkāja ar godbijību – kā jau cilvēks, kam reti gadās šāda iespēja.
   Jau atkal viņš atvēra atvilktni un izņēma ieroci. Aizbāzis pistoli aiz siksnas, viņš atgriezās virtuvē, pastūma tālāk tukšu picas kasti, attaisīja putuplasta kārbiņas un kāri aplūkoja to saturu.
   Steiks – bieza šķēle, oglēs apcepta, vidū asiņaina. Kartupeļu sacepums ar tādu siera daudzumu, ko ieraugot kardiologu ķertu infarkts. Zaļo pupiņu pākstis ar bekonu.
   No pupiņām varētu atteikties. Viņam garšoja pupiņas, bet – vai šobrīd ir iemesls ēst veselīgi?
   Otrā kārbiņā bija tiramisu, bet kartona glāzītē – espresso.
   Jā.
   Geriks uzkarsēja pannu, izkausēja tajā sviesta pikuci, līdz parādījās dūmi, un uzmeta uz pannas steika gabalu, lai apceptu kraukšķīgāku. Pupiņas un kartupeļus viņš sabēra šķīvī un ievietoja mikroviļņu krāsnī. Tad viņš paņēma dakšiņu un savu labo steika nazi – patiesībā tas bija duncis un viņam noliegts, tāpēc viņš to dēvēja par steika nazi, – un nolika uz kafijas galdiņa.
   Telekanāls pārraidīja “CSI” kārtējās sezonas atkārtojumu. It kā viņam vajadzētu skatīties šo cildinošo mēslu par policistu pienākumu, godu un garu. Viņš pamazām pārslēdza kanālus un uzgāja “Atriebēju”, vienu no visu laiku labākajām, nežēlīgākajām un stulbākajām filmām. Tā bija viņa izvēle.
   Apgriezis steiku, viņš vēl minūti vēroja to čurkstam uz karstās pannas, tad izņēma no mikroviļņu krāsns šķīvi un novietoja gaļas šķēli līdzās kūpošajiem kartupeļiem. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, nolika šķīvi uz galdiņa, izvilka pistoli un nolika līdzās šķīvim. Pa tvērienam.
   Filma beidzās. Sākās vietējo ziņu pārraide. Padumju diktoru brigāde cēla brēku par Lasvegasā notikušiem sīkumiem, ignorējot to, kas bija patiesi svarīgs. Geriks satvēra pulti un izslēdza skaņu, paņēma nazi un dakšiņu un ar milzu rūpību nogrieza steika gabaliņu.
   Ideāls. Uz baltā šķīvja izplūda sārtas asinis, ieskaujot kartupeļu sacepuma saliņu.
   Elizabete noteikti būtu novērsusies. Viņa reti ēda steiku un gadījumos, kad to izvēlējās, allaž pasūtīja labi izceptu. No asinīm viņai kļuva nelabi. Reiz, kad Geriku sašāva, Elizabete bija aiztraukusies uz neatliekamās palīdzības nodaļu, lai viņu apraudzītu, uzmetusi skatienu un noģībusi. Turklāt tik pamatīgi, ka tikusi pie smadzeņu satricinājuma.
   Viņu laulības dzīves laikā Geriks ēda vidēji ceptu steiku. Kad Elizabete paziņoja par šķiršanos, viņš atgādināja, ka atteicies no asiņainā steika tikai viņas dēļ. Savukārt Elizabete sasodīti prātīgā tonī, kas Geriku tracināja, atbildēja: “Ja ne tu un tavi gaļēšanas ieradumi, tad es jau būtu veģetāriete.” Tas, ka tu izvēlies ēdienus, lai izpatiktu otram, galu galā negarantē laimīgu laulību.
   Negarantē gan.
   Viņš ielika mutē kumosiņu apceptā steika, sakošļāja, norija un pasmaidīja.
   Paradīze.
   Uzdūris uz dakšiņas zaļo pupiņu pāksti, viņš pacēla to gaisā kā glāzi tostam un noteica:
   – Uz tavu veselību, Elizabet!
   Un notiesāja arī to.
   Prieks tomēr pagaisa… “Sasodīts, es ilgojos pēc tās sievietes!” Viņš Elizabeti nesaprata. Neizprata lietas, kuras viņu interesēja. Iežus, zemestrīces un vulkānus. Tas Geriku garlaikoja, tāpēc viņš centās Elizabetē radīt interesi par daudz nozīmīgākām lietām, piemēram, par noziegumiem, kaisli un vardarbību. Tomēr Elizabete tikai norādīja, ka cilvēki mainās, piedzimst un mirst, bet zemeslode ir mūžīga. Viņa allaž bija tik nosvērta, loģiska… tik tāla.
   Vienmēr, izņemot gultā. Pie visiem svētajiem! Geriks nebija sastapis sievieti, aiz kuras vēsā, zinātkārā un pētnieciskā prāta slēptos tik ugunīga kaisle. Viņš vēlējās… Jā, viņš vēlējās daudz ko, galvenokārt kopā ar Elizabeti, bet tagad tas vairs nav iespējams.
   Geriks paraustīja plecus. Tā bija neatsaucamā pagātne vai kaut kas tamlīdzīgs. Bija nepieciešams vesels gads, lai viņš pieņemtu šo patiesību, un tagad viņš nevēlējās to izbojāt, domājot par to, kā būtu, ja būtu.
   Viņš atkal pievērsās maltītei – kartupeļu sacepumam ar bagātīgu siera devu, steikam, pupiņām un bekonam.
   Labprāt viņš būtu baudījis arī glāzi vīna, tomēr negribēja, lai kādam rastos iespēja apgalvot, ka viņš lēmumu pieņēmis alkohola iespaidā.
   Šīs pēdējās vakariņas bija visai gardas. Par tādām priecātos ikviens nāvinieks. Kad viss bija notiesāts – Geriks apēda visu līdz pēdējam kumosam, pat zaļās pupiņas –, viņš atgāzās dīvānā, iemalkoja espresso ar kanēli un putukrējumu.
   Tagad viņam nepieciešama sieviete. Tomēr kopš dienas, kad Elizabete viņu pameta, viņš allaž bija seksa badā. Geriks sprieda, ka tas ir viņa problēmas pamatā. Nav seksa, nav iespējas nolaist tvaiku. Un tā Gerikam, FIB aģentam ar priekšzīmīgu reputāciju, apnika sasodītie noteikumi, un viņš zaudēja savaldīšanos. Un iekļuva nepatikšanās. Tā, lūk.
   “Nē, es nedošos meklēt desertu – mīlestību. Ja es nebūšu spējīgs mīlēties, tad nomirt no kauna būtu pārāk pazemojoši.”
   Tāpēc viņš pastiepa roku pēc pistoles. FIB bija atņēmis viņam pistoli, gluži kā senos laikos šerifiem atņēma zvaigzni. Šo Geriks bija nopircis lombardā. Kolta sistēmas ierocis labi iegūla plaukstā. Smags. Vēss. Vienaldzīgs. Domāt nespējīgs…
   Viņš bija mierā ar pieņemto lēmumu.
   Mārgarita būs dusmīga, bēdu un sāpju nomākta, un par to viņam sāpēja sirds. Viņš zināja, ka arī Elizabete skums pēc viņa.
   Mārgaritu un Geriku nevienoja likumīgas saites, tomēr viņa uzcītīgi rūpējās par viņu, bet Elizabete vairs nebija viņa sieva. Viņš visu bija simtiem reižu pārcilājis prātā un nespēja samierināties ar to, ka seko tēva pēdās. Ka viņš ir atņēmis dzīvību. Netīšām, tomēr atņēmis dzīvību.
   Geriks ieslēdza televizoram skaņu un uzregulēja to skaļāk. Tas gan nenomāks šāviena troksni, tomēr izklausīsies, ka viņš skatās citu “Atriebēja” versiju.
   Pacēlis pistoli, viņš ielika tās stobru mutē, tad nolaida un saviebās. Viņš neskaitāmas reizes bija turējis rokā ieroci, bet ne reizes nebija izbaudījis to uz mēles. Atmiņas par maltīti sabojāja metāla un ieroča eļļas piegarša.
   Pie joda!
   Viņš atkal pacēla pistoli. Piegarša nebija tas briesmīgākais.
   Daudz briesmīgāki bija ziņu diktori, kas novērsa uzmanību.
   Puisis ar rūpīgi izbalinātām šķipsnām raižpilni paziņoja:
   – Astoņas ar pusi magnitūdas spēcīga zemestrīce skārusi Vašingtonas štata rietumu piekrasti, kā arī plašu teritoriju no Aļaskas līdz Sanfrancisko, un izraisījusi haosu Sietlā, kur no ēku sienām krituši ķieģeļi un, sagrūstot bankas ēkai, bojā gājuši sešpadsmit cilvēki. – Diktoru ekrānā nomainīja fotoattēli un arī videomateriāli. – Spēcīgs cunami sasniedzis krastu, izskalojot pludmales. – Geriks vēroja no helikoptera uzņemtus kadrus ar viļņiem, kas traucās pāri zemajām pludmalēm. – Nelaime smagi skārusi Forksu, kur sāksim reportāžu…
   Geriks nolika pistoli un pievērsās ekrānam.
   – Un kas noticis Vērtjūfolsā? – viņš skaļā balsī ievaicājās.
   Nākamajā kadrā sieviete ar ieplestām acīm stāvēja pie prožektoru izgaismotas ēkas drupām.
   – Kā jūs redzat, mazajā pilsētiņā, kuru pasaulslavenu padarījis romāns “Krēsla” un filmas, kas uzņemtas pēc tā motīviem, zemestrīce radījusi ievērojamus postījumus…
   – Cik tavā teiktajā ir patiesības un cik pārspīlējumu?
   Piecēlies kājās, Geriks devās pie jakas, izvilka mobilo telefonu un zvanīja uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu.
   Nav savienojuma.
   Viņš izvēlējās Vērtjūfolsas šerifa biroja telefona numuru.
   Nav savienojuma.
   Diktori turpināja vāvuļot, ziņas par zemestrīci Vašingtonas štatā nomainīja aizkustinošs stāsts par sievieti, kas mantojusi ģitāru, ko reiz spēlējis Bobs Dilans. Tas, lūk, esot interesanti. Geriks ieslēdza internetu, lai uzzinātu iespējami vairāk par zemestrīci.
   Par vienu ziņas nemeloja – no helikoptera uzņemtajos kadros bija redzams milzīgs cunami vilnis, kas sasniedzis krastu, pārplūdinājis upes un ielejas.
   “Elizabete.”
   Savulaik Elizabete bija viņa sieva. Viņš zināja Vērtjūfolsas kanjona teoriju. Un tāpat viņš zināja, ka Elizabete tagad ir tur un turpina tēva uzsākto projektu.
   “Vai viņa bija kanjonā, kad sākās zemestrīce? Noteikti nē, jo zemestrīce sākās vēlā pēcpusdienā.”
   Bet viņš bijušo sievu labi pazina. Ja Elizabeti pārņēma apsēstība, viņa nemanīja, kā aizrit laiks.
   Un Mārgarita? Kūrortviesnīca atradās uz klints okeāna krastā. Mārgarita bija daudz naudas ieguldījusi viesnīcas pārbūvē, bet – vai tā spēja pretoties okeānam?
   Geriks zvanīja lidsabiedrībai.
   Reisi uz Sietlu bija atcelti. Viņi nelidos, kamēr nebūs norimuši pēcgrūdieni. Arī uz Portlendu reisu nebija. Lidosta cietusi zemestrīcē.
   Iegājis guļamistabā, viņš paņēma ceļasomu, kas tolaik, kad viņš vēl strādāja FIB, bija sakrāmēta negaidītiem ceļojumiem. Veci paradumi nezūd.
   Viņš uzvilka zeķes un uzāva sporta kurpes.
   “Būs jābrauc ar pikapu, manu balto “Ford F-250”, kas ir jaudīgs kā nelabais. Galu galā Nevadas štatā atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir septiņdesmit piecas jūdzes stundā…
   un man joprojām ir FIB apliecība.”
   Gerikam bija izdevies dokumentu paturēt, jo viņš apgalvoja, ka pazaudējis to operācijas laikā.
   Inspektors noticēja.
   Viņš bija aizturēts vismaz četras reizes, tomēr policisti viņu allaž atlaida, ieraudzījuši rokās pazibam FIB apliecību.
   Ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc divdesmit stundām viņš jau būs Vērtjūfolsā.
   Un viņš ļoti cerēja, ka apstākļi būs labvēlīgi.
   Paķēris atslēgas un dunci, viņš izgāja no dzīvokļa. Pistole palika guļam uz galda.

13

   Kad iestājās tumsa, Elizabete bija tikusi līdz Vērtjūfolsas nomalei. Viņa apstājās un palūkojās apkārt.
   Ļaudis ielās darbināja ģeneratorus, bija uzstādīti prožektori, kas izgaismoja sabrukušās ēkas un sadragātās automašīnas. Vīrieši un sievietes klaigāja, klusām raudāja vai stāvēja, rokas sakrustojuši uz krūtīm. Samiegojušies bērni berzēja acis un čīkstēja vai arī bailēs ieplestām acīm vērās apkārt, pārāk izbijušies, lai raudātu.
   Saprotams. Elizabete zināja, ka zemestrīce nodarījusi postījumus. Viņa šo un to bija redzējusi, kad steidzās prom no pilsētas, un šerifs Fosters jau brīdināja, ka postījumi ir pamatīgi. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka šai nelaimei būs tik cilvēciska seja.
   Viņa uzmeta skatienu savai pārsietajai plaukstai. Salīdzinot ar šo postažu, viņas ievainojums bija tikai nieks.
   Īsti nezinādama, kurp doties, viņa klejoja pa ielām, kamēr nonāca pie Brenjona maiznīcas.
   Divstāvu ēka tagad izskatījās kā pankūka. Ķieģeļi bija izbiruši pa ielu kā bērnu ”Lego” klucīši. Vīrieši un sievietes briesmīgā steigā tvēra ķieģeļus un meta tos tālāk no drupām. Viņa izdzirdēja kādu sakām:
   – Mums nepieciešams suns. Misis Brenjonai te kaut kur jābūt, bet, tētīt, es nevaru viņu atrast.
   Misis Brenjona bija cienījama vecuma sieviete, tonēja lūpas koši sarkanas, bet krāsa ieplūda rieviņās virs augšlūpas, lietoja vaigu sārtumu, kuru nekad neizpludināja, un smaržas tik bagātīgi, ka Elizabetei allaž bija jāšķauda. Šī patuklā, zem gadu nastas salīkusī sieviete atsacījās lietot dzirdes aparātu, tamdēļ vienmēr bija ļoti skaļa. Elizabete zināja, ko misis Brenjona par viņu domā. Lai gan meita mēģināja māti pieklusināt, sirmgalve izklāstīja savu viedokli pietiekami skaļi, lai Elizabete to dzirdētu.
   – Ābols no ābeles tālu nekrīt. Elizabete vai nu kļūs par vieglas uzvedības sievieti, kāda bija viņas māte, vai arī par slepkavu kā tēvs. Bet varbūt sekos abu pēdās.
   Elizabete izlikās, ka nav klausījusies. Tā bija vieglāk.
   Tas allaž bija vieglākais ceļš.
   Viņa noskatījās, kā potenciālie glābēji nemākulīgi pūlas atrast misis Brenjonu, to veco kluksti, kura, protams, nebija pelnījusi mirt tumsā, organismam atūdeņojoties, mokoties sāpēs un lēnām smokot.
   Smagi nopūtusies, Elizabete devās uz gruvešiem, nometās četrrāpus un ošņāja gaisu. Jau pēc īsa mirkļa spēcīgs ziedu aromāts izraisīja šķavas; tam sekojot, viņa nonāca līdz vietai, kurā nebija neviena no glābējiem. Ar veselo roku viņa aizsvieda tālāk vairākus ķieģeļus.
   – Misis Brenjona? – viņa iesaucās. – Te Elizabete Benere. Vai jūs tur esat? – Izdzirdējusi vārgu vaidu, viņa iekliedzās skaļāk: – Misis Brenjona?
   Pārējie saausījās un palūkojās uz viņu.
   Kaut kur no salauztu koka spraišļu un ģipškartona gabalu kaudzes dziļumiem atskanēja misis Brenjonas ķērkstošā balss:
   – Dievs, apžēlojies! Tā briesmīgā Elizabete Benere. Vai tu mani nogalināsi, kamēr es te bezpalīdzīgi guļu?
   Elizabete notupās, ievilka elpu un atkal nošķaudījās.
   “Nu ko, patīkami uzzināt, ka misis Brenjonai nekas nekait.”
   Pagriezusies viņa uzsauca pārējiem meklētājiem:
   – Es dzirdēju viņu atsaucamies. Viņa ir zem šīs kaudzes.
   Tad Elizabete izrāpās no gruvešiem un ļāva citiem turpināt darbu. “Man nemanz nav grūti palīdzēt, atrast vietu, kur gruveši aprakuši veco raganu, tomēr atrakt viņu no drupām būtu pārāk liela laipnība.”
   Viņa notrausa no biksēm zemi un putekļus un nomākta devās uz dzīvokli, pa ceļam rāpjoties pāri vai apejot zemestrīces radītos šķēršļus.
   Tik daudz sapostītu ēku. Tik daudz izbiedētu seju prožektoru gaismā. Šur un tur kāds sēdēja uz ietves apmales, šūpojās un balsī raudāja, un Elizabete sajuta bailes, kādas vēl nebija pieredzējusi.
   Kāpēc? Dzīvoklis nebija viņas mājas. Neviena lieta viņai nebija dārga. Pirms daudziem gadiem viņa bija sapratusi, ka nekas nav mūžīgs – ne draugi, ne rotaļlietas, ne vecāki un, protams, arī ne Geriks.
   Tomēr viņa bija pieķērusies Vērtjūfolsai – varbūt tāpēc, ka te atrada savu mūža darbu, vai arī tāpēc, ka viņas zemapziņa glabāja bērnības atmiņas.
   Jo tuvāk bija dzīvoklis, jo straujāk sitās viņas sirds. Beidzot viņa stāvēja divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados celtās divstāvu ēkas priekšā. Gluži kā cukura glazūra no tortes ārsienas bija atdalījušās no ēkas un sabrukušas. Viņa stāvēja uz ielas un prožektoru gaismā varēja ielūkoties savā dzīvoklī otrajā stāvā. Gulta nebija saklāta, ledusskapja durvis atvērušās, atklājot skatienam saturu – nožēlojamu piena paku un mājas siera kastīti. Kumodes atvilktnes bija līdz galam vaļā, un visa apakšveļa bija izkaisīta pa grīdu. Turpat gulēja arī koši zaļos mākslīgās ādas vākos iesietais un rūpīgi kārtotais albums ar fotogrāfijām no Vašingtonas štatā pavadītās bērnības.
   Viņa no krustmātes slepus bija paņēmusi ģimenes fotogrāfijas un zīmējumus, no laikrakstu arhīviem izkopējusi rakstus par mammas karjeru teātrī un tēva veikto zinātnisko darbu. Savukārt tos brīžus savā dzīvē, par kuriem viņai nebija atmiņu, Elizabete bija aizvietojusi ar slavenā vietējā gleznotāja Bredlija Hofa darbu izdrukām.
   Tagad albums nokarājās pār grīdas malu – viena puse bija uz istabas grīdas, otra šūpojās virs ielas.
   Elizabete bija iedomājusies, ka viņai nepieder nekas vērtīgs. Un tomēr, ja ēka sagrūtu, viņa zaudētu atmiņas. Kā tēvs viņa maldītos pasaulē viena, bez mīlestības…
   “Ak Dievs! Man gan piemīt tieksme visu dramatizēt! Ja šeit būtu māsīcas un brālēns, mani nežēlīgi izsmietu. Skaties, uz kuru pusi gribi, ikviens Vērtjūfolsā kaut ko ir zaudējis.”
   Soma noslīdēja no pleca un atsitās pret zemi. Elizabete lūkojās uz albumu tik dedzīgi, it kā tas būtu Svētais Grāls.
   Kāds no pilsētas ugunsdzēsējiem apstājās līdzās. Jauns, pievilcīgs, plecīgs un putekļains, kā jau cilvēks, kas gruvešos meklējis pazudušos. Elizabete viņu nepazina. Šis vīrietis nekad nebija viņu uzrunājis. Turpretī viņš acīmredzot zināja pat to, kur Elizabete dzīvo.
   – Mis Benere, jūs šonakt te nevarēsiet palikt, – viņš sacīja, – jums jādodas uz patversmi.
   – Es nevaru atstāt savu albumu šeit, – viņa atbildēja un pamāja augšup. – Tas ir viss, kas man pieder. – Viņai aizrāvās elpa, balss iedrebējās. – Un viss, kas palicis no vecākiem. Lūdzu, man tas vajadzīgs.
   Puisis tik tikko noturējās, lai pārsteigumā neizbolītu acis.
   – Vai tad jums nav fotogrāfijas ciparu formātā?
   – Fotogrāfijas ir. Bet mana mamma… dažas no tām ir uzņēmusi mana mamma. Tur ir arī viņas rakstītās vēstules krustmātei. Tās es neesmu nokopējusi. Vēl tur ir mans portrets, ko mamma uzzīmēja, kad man bija trīs vai četri gadiņi. Tajā jaušama viņas būtība.
   Tas bija muļķīgi. Elizabete apjauta, ka izturas muļķīgi, neracionāli un… vienkārši stulbi, tomēr nespēja apvaldīties. Šāda izturēšanās bija viņas jūtu izpausme.
   – Vai es jums liekos gana ķerts, lai riskētu ar savu dzīvību albuma dēļ? – ugunsdzēsējs vaicāja, manāmi aizskarts. – Tomēr, kad Elizabetes acīs sariesās asaras – ne jau viltus asaras, bet īstas, patiesas, nelaimīgas dvēseles asaras –, viņš nopūtās. – Lai notiek, mis Benere. Es ieiešu un atnesīšu, bet jūs man būsiet parādā dzērienu.
   – Katrā laikā, – viņa atbildēja. Kā pārbiedēts, smagu dvēseles traumu pārdzīvojis bērns, kas attapies uz krustmātes nama lieveņa, Elizabete noskatījās, kā ugunsdzēsējs raušas pāri gruvešu kaudzēm, tiek augšā pa kāpnēm un ieiet viņas dzīvoklī.
   Parādījās ziņkārīgie. Elizabete dzirdēja viņus sačukstamies:
   – Ko viņš dara? Viņam nevajadzētu tur atrasties. Vai viņš glābj kaķi? Paveiksies, ja šodien nezaudēsim vienu no mūsu ugunsdzēsējiem.
   Elizabete pavērās uz sievieti, kas tikko bija runājusi. Viņa stāvēja, šausmās piespiedusi plaukstu pie kakla, un vērās uz Elizabetes dzīvokli kā panikas pārņemts cilvēks, kurš todien jau pieredzējis gana sāpju un posta.
   Viņa atkal palūkojās uz ēku, šoreiz ar skaidru, nevis emociju aizplīvurotu skatienu. Grīda bija ieliekusies, un vietā, kur reiz atradusies ārsiena, no tās bija atlūzuši gabali un sašķīduši uz ietves. “Ja… nē, kad nāks kārtējais pēcgrūdiens, visa ēka var sabrukt. Nevajadzēja puisi turp sūtīt.”
   Ugunsdzēsējs nometās četrrāpus un piesardzīgi, sprīdi pa sprīdim līda pēc albuma.
   Viņš kaut ko murmināja, pārbaudīdams grīdu gluži kā kaķis pārmēru tievu zaru. Elizabetei aizrāvās elpa. “Puisis jāsauc atpakaļ. Es sev nekad nepiedošu, ja puisis savainosies pāris vecu fotogrāfiju dēļ.”
   – Stāvi! – viņa izdvesa, tad turpināja skaļāk: – Stāvi! Nevajag! Nav tā vērts!
   Ugunsdzēsējs sastinga, pavērās uz Elizabeti, nosodoši pagrozīja galvu, it kā nespētu noticēt, ka viņa pēdējā brīdī zaudējusi drosmi. Izstiepies guļus uz vēdera, viņš pastiepa roku un ar pirkstu galiem aizsniedza albumu, pakustināja, satvēra, pārvilka pāri malai un pievilka sev klāt. Elizabete aizturēja elpu un vēroja, kā viņš to pasit padusē.
   Zeme nodrebēja.

14

   Otrā stāva grīdas mala sadrupa kā pārcepts grauzdiņš.
   Kā aizmirsis par piesardzību, ugunsdzēsējs steigšus metās prom. Viņš pazuda aiz dzīvokļa durvīm, gandrīz tajā pašā mirklī uzradās pirmajā stāvā un pieliecies traucās pāri gruvešiem, izvairoties no krītošajiem trauslo griestu fragmentiem. Kad puisis atradās drošībā uz ielas, pēcgrūdiens bija mitējies.
   Vērotāji atviegloti nopūtās.
   Ugunsdzēsējs pasniedza Elizabetei albumu.
   – Jūs man esat parādā dzērienu, – viņš sacīja, – un varbūt arī skūpstu?
   Viņa vērās puisim acīs un mēģināja izprast viņa domas.
   – Ja mēs šodien esam pieredzējuši iznīcību un jūs esat pievilcīgs vīrietis, kas riskēja ar dzīvību mana albuma dēļ, bet es esmu skaista sieviete… jūs uzskatāt, ka skūpsts, kas ir seksa prelūdija, mazinās spriedzi?
   Puisis nopūtās, iebāza īkšķus aiz bikšu lencēm un nopūtās. – Ak, mis Benere, jūs tiešām protat izsist vīrietim pamatu zem kājām.
   – Kāpēc tā spriežat? – viņa pārsteigta atvaicāja. – Es labprāt jūs noskūpstītu. Nav jau tā, ka jūs būtu neglītenis vai manam vecumam nepiemērots.
   Ugunsdzēsējs saviebās.
   – Vai tiešām nevēlaties saņemt nopelnīto skūpstu? – viņa nedroši ievaicājās.
   – Pie joda! Protams, ka vēlos! – viņš attrauca un negaidot, kamēr Elizabete noliks albumu, satvēra, atlieca viņu un dedzīgi pieplaka viņas lūpām. Viņa sajuta puiša mēli ieslīdam viņai mutē.
   Trūka elpas, un iesāpējās mugura.
   Kad skūpsts bija beidzies, atskanēja aplausi.
   – Pēc šāda skūpsta jums tas dzēriens nebūs jāizmaksā, – puisis paziņoja. – Es ceru, ka varēšu izmaksāt jums.
   Acīmredzot puisim skūpsts patika.
   – Starp citu, mani sauc Peitons Beilijs. Atcerieties to!
   – Paldies, Peiton Beilij, – Elizabete sacīja.
   Jaunais ugunsdzēsējs aizsoļoja tālāk pa ielu pie kolēģiem.
   Elizabete nolūkojās viņam pakaļ. Puisis bija pievilcīgs, gaišiem, viļņainiem matiem, koši zaļām acīm – ugunsdzēsējs, kuru varētu likt uz “USA Today” vāka kā seju sižetam par zemestrīci Vašingtonas štatā. Pamanījusi viņai pievērstos sieviešu skatienus, Elizabete nojauta, ka ir kļuvusi par skaudības objektu. Elizabete vairs neatminējās, cik ilgi viņai nav bijušas attiecības ar vīrieti. Un šis jauneklis viņu neinteresēja.
   Neloģiski. Viņai ar Geriku ir tieši tikpat daudz kopīga, cik ar šo jauno ugunsdzēsēju, tomēr viņa neizskaidrojami ilgojās pēc bijušā vīra.
   “To sauc par ķīmiju… un ķīmijā man nekad nav veicies.”
   Beidzot viņa atskārta, cik nežēlīga bijusi šī diena. Cilvēki bija gājuši bojā zemestrīcē un cunami, kas viņu tik ļoti valdzināja. Šis jaunais un glītais viņas vecuma ugunsdzēsējs riskēja ar dzīvību, lai glābtu pilsētiņas iedzīvotājus un tūristus, un to darīja pat viņas albuma dēļ. Lai cik neaptēsts viņš būtu, puisis bija sajutis viņas izmisumu un palīdzējis.
   Ap stūri parādījās vecāks ugunsdzēsējs, uzkliedza vīriem, un tie aizsteidzās glābt kārtējo upuri.
   Piepeši uzradās Dardedze un cieši apskāva Elizabeti.
   – Tu esi dzīva!
   Elizabete atbrīvojās no tvēriena, palūkojās uz albumu, ko turēja rokā, un attrauca:
   – Jā, esmu.
   Dardedze satvēra un kratīja viņas roku.
   – Tu tik ātri aizskrēji, un zemestrīce vēl nebija beigusies!
   Runā, ka krastu skāruši cunami viļņi.
   – Jā, tie bija milzīgi, – Elizabete vienaldzīgi atbildēja. – Vai ir bojāgājušie, ir atrasti līķi?
   – Policija apgalvo, ka nav neviena bojāgājušā, ka visi tūristi devušies prom no pludmales vai paguvuši uzrāpties klintīs. Man gan nav pārliecības, ka visi cilvēki ir spējīgi uz tik saprātīgu rīcību, bet varbūt cunami pie Japānas krastiem viņus ir pietiekami nobiedējis.
   – Jā, cerams. – Elizabete nopūtās, ielika albumu somā un uzlika to plecā.
   – Dzirdēju, ka tu esi palīdzējusi atrast misis Brenjonu.
   – Jā. Beidzot es esmu atklājusi iemeslu, kamdēļ būtu ieteicams lietot pārāk daudz parfīma.
   Dardedze skaļi iesmējās, bet tad piepeši aprāvās.
   – Kateri ir pazudusi.
   – Nē! Ak nē!
   Kateri bija viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kas saistīja Elizabeti ar Vērtjūfolsu.
   – Man pat neienāca prātā… Vai cunami spēcīgi skāra ostu?
   – Gandrīz noskaloja no zemes virsas, bet Kateri pavēlēja visiem kuģiem un kuteriem iziet jūrā. Tie pārvarēja cunami un izglābās. Viņa izsūtīja jūrā arī divus krasta apsardzes kuterus, bet uz viņas kutera nebija pilnas apkalpes, turklāt, kā stāsta aculiecinieki, viņai tieši priekšā bijis kuteris “Džīnija”. Kateri pastūrējusi sānis, tomēr nav paspējusi tikt cauri molam, kad tam pāri gāzies pirmais vilnis. “Džīnija” gandrīz nogrima, bet Kateri kuģis apgāzās, – Dardedze klāstīja, slaucīdama asaras no acīm.
   – Viņu pievārēja pirmais vilnis? – Elizabete jautāja. Otrs vilnis taču bija lielāks… – Kas noticis ar kuteri? Kas noticis ar apkalpi?
   – Viņa bija uz kutera “Dzelzs Salivans”. Viļņi to iznesa krastā, un tas tagad guļ uz sāna tur, kur agrāk bija “Boba garneļu būda”. Apkalpe bija uz klāja… pusdzīvi, tomēr labāk par visiem zināja, kas darāms, un atļāva vilnim nest viņus krastā, īstajā brīdī nolēca no klāja un, kad vilnis atkāpās, metās kalnup, ko kājas nes. Vienīgi par Kateri nekas nav dzirdams. Viņa palikusi stūresmājā, mēģinājusi stūrēt. Un tad nāca cunami, izsita stūresmājas stiklus, un viņa… viņas vairs nav… – Dardedzei aizlūza balss.
   – Skaidrs.
   Kateri, tāpat kā Elizabete, nejutās te iederīga. Viņa bija pa pusei indiāniete, pa pusei… ej nu sazini. Baltās rases pārstāve, vismaz Elizabete tā domāja. Kateri dienēja krasta apsardzē, bija komandējošā virsniece, kura vadīja vīriešu pulku un kurai bija sevi jāpierāda nemitīgi un ikvienam jaunpienācējam.
   Un tagad viņa bija pazudusi bez vēsts – iespējams, mirusi.
   Viss notikušais – postījumi pilsētā un ostā, ievainotie cilvēki, sāpes, zaudētas dzīvības – apdzēsa Elizabetes sajūsmu par zemestrīci un cunami. Tagad pašas rīcība likās neapdomīga un pārgalvīga.
   – Es rīkojos savtīgi, – viņa atzina.
   – Ko? Tu runā par zemestrīci? Ak, mīļā! Neviens jau neko citu no tevis negaida. Tu taču esi… – Dardedze apklusa.
   Atcerējusies šerifu Fosteru, Elizabete piedāvāja savu versiju:
   – Palaistuves un slepkavas meita?
   – Nē! Tu esi kā asorti… dzimusi te, bet augusi citur, zinātniece un savdabe. – Dardedze atkal viņu apskāva. – Cik nu dzirdēju… Pat misis Brenjona, kad viņu izvilka no drupām, par tevi runāja tikai labus vārdus. – Elizabete uzmeta viesmīlei aizdomu pilnu skatienu. – Jā, “labus” tā cilvēka izpratnē. Es pati biju uz tevi saskaitusies. Domāju, ka esi mirusi. Tā aizskriet uz to sasodīto izpētes vietu! – Dardedzes balss likās pārsteidzoši skarba.
   – Saprotams, ka es esmu dzīva. Ja es riskētu un pakļautu savu dzīvību briesmām, tad kāda no tā būtu jēga? Jo īpaši brīdī, ja esi vienīgā no kuplās pētnieku saimes, kurai paveicies būt notikuma vietā, – viņa atbildēja un, atcerējusies par nofilmēto materiālu, noglāstīja somu.
   – Manuprāt, ir vēl kādi, kam paveicies. Būvnieki. Vēl lapas nebūs nokritušas, kad pilsēta būs pilna ar tiem, – Dardedze piebilda un spēji mainīja sarunas tēmu: – Kā klājas tēvam?
   – Kas? Ko? Es ceru, ka labi.
   – Dzirdēju, ka aprūpes centrā iegruvuši griesti un vecais vīrs nogādāts slimnīcā.
   Elizabete dīvainā kārtā juta sirdi iesmeldzamies.
   “Čārlzs… cietis? Nē. Nekas nespēj nodarīt pāri manam tēvam. Viņš ir slepkava. Viņš dara pāri citiem.”
   Viņa zināja, ka šis aizbildinājums ir maz ticams. Zemestrīces bija nežēlīgākas par cilvēkiem.
   – Es esmu pārliecināta, ka tas nav mans tēvs, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Aprūpes centrā ir daudz vecu vīru, un es domāju, ka viņam ir paveicies. Bet es piezvanīšu, – viņa piemetināja.
   – Tīkls nedarbojas, torņi ir nogāzušies.
   – Protams.
   – Arī fiksētās līnijas nedarbojas, – Dardedze turpināja. – Sakari traucēti. Tev jāaizbrauc viņu apraudzīt.
   – Jā, tev taisnība.
   Dardedzei bija taisnība. Elizabete varēja palikt pilsētā un palīdzēt, tomēr iespējams, ka arī Onermauntinas aprūpes centrā nepieciešama palīdzība, un viņa kā pacienta ģimenes locekle būtu vispiemērotākā kandidāte.
   Turklāt viņu arī māca… ziņkāre. Nē, tas nebija īstais vārds. Viņa nervozi norija siekalas. Mocīja nemiers. Uztraukums par tēvu. Pretēji krustmātes strikti formulētajam viedoklim Elizabete bija pārcēlusies uz šo pilsētu, lai būtu tuvāk tēvam, lai runātu ar viņu un mēģinātu izdibināt, kāpēc viņš tik nežēlīgi nogalināja viņas mammu.
   Tomēr viņa aprūpes centru bija apmeklējusi tikai reizi, turklāt šī vizīte Elizabeti tik ļoti satrieca, ka viņa tur vairs nebija atgriezusies.
   “Bet… varbūt viņš ir cietis? Iespējams, ka viņš var nomirt, un vienīgā saite ar pagātni būs pārcirsta. Es nekad neuzzināšu to, kas tik ļoti ietekmēja manu dzīvi un personību, neizpratīšu, kā tik šķietami jauks un patīkams vīrietis var pastrādāt tik atbaidošu noziegumu.”
   Elizabete stīvi pamāja un devās ceļā.
   – Paldies tev! Es došos turp.
   – Esi piesardzīga, – Dardedze sauca viņai nopakaļ. – Kas to lai zina, kādi tagad ir ceļi!

15

   Tā kā Elizabetes dzīvoklim nebija paredzēta autostāvvieta, viņa savu transportlīdzekli turēja laukumā pilsētas nomalē.
   Viņai paveicies! Tur nebija ēku, kam sagrūt, tāpēc viņas tūkstoš deviņsimt sešdesmit sestā gada “Ford Mustang” bija neskarts.
   Ietvei gan nebija paveicies. Pa ceļam uz stāvlaukumu Elizabete paklupa pār asfalta gabalu un nokrita uz viena ceļgala. Atspiedusi pret zemi savainoto roku, viņa iekaucās sāpēs. Viņa negribīgi izvilka no somas mobilo telefonu un ieslēdza zibspuldzi, lai izgaismotu apkārtni. Negribīgi tāpēc, ka būs krietni jāpagaida, līdz tiks novērsti bojājumi elektroapgādes tīklos, bet telefona akumulators izlādējas ātri.
   Viņa apsēdās pie stūres. Salonā gaiss bija sasmacis, tāpēc viņa atvēra logu savā pusē. Šim “Mustang” modelim vajadzēja griezt kloķi, lai atvērtu logu! Viņa ieklausījās.
   Viss bija skaidri saklausāms – cilvēku rosība, automašīnu signalizācijas kaukoņa, apjukums, steiga.
   Elizabete iedarbināja dzinēju. Tas bija kluss – viņas koledžas komanda bija uzvarējusi Dienvidkalifornijas apgabala konkursā un pārbūvējusi automašīnas dzinēju, lai tas darbotos gan ar benzīnu, gan elektrību. Parasti viņai patika klusais dzinējs, gluži tāpat kā puišu skatieni, kad viņa patraucās tiem garām pa ātrgaitas automaģistrāli. Tagad viņa būtu vēlējusies dzirdēt iekšdedzes dzinēja rūkoņu, jebko, kas pārtrauktu klusumu, kas valdīja salonā kā nelūgts pasažieris.
   Plaukstas stingri apņēma stūri, manevrējot starp plaisām un uzkalniem stāvvietas asfaltā un uz šosejas. Pirmo reizi mūžā viņa nevēlējās sēdēt pie stūres. Viņa zināja, ko redzēs pa ceļam uz aprūpes centru. Ne mājas, ne cilvēkus, bet pirmatnēju mežu, kas stiepsies tumšās divjoslu brauktuves abās malās, bet virs tā būs tikai izplatījums un salti mirdzošas zvaigznes. Zvaigznes, mežs, zeme… Ja vien tie spētu, tad varbūt līksmotu, redzot, kā okeāns aizrauj nebūtībā visu cilvēku dzimumu.
   Acīmredzot zemestrīce bija atstājusi lielāku iespaidu uz Elizabeti, nekā viņa to apjauta, ja reiz domas pievērsās mūžīgām, nedzīvām visuma molekulām.
   Brauciens izrādījās ilgs, nervus kutinošs, viltīgs. Pa ceļu mētājās asfalta gabali, krituši koki. Viņa vairākas reizes dzirdēja zemestrīces pēcgrūdienu rūkoņu, tad koku vaidus, to saknēm kustoties nemierīgajā zemē. Un tad atkal iestājās klusums. Un visnotaļ bieži viņa iedomājās, vai vispār spēs atgriezties, vai nemitīgie pēcgrūdieni nebūs padarījuši ceļu neizbraucamu.
   Parasti līdz aprūpes centram brauciens ilga nieka pusstundu, bet šoreiz tas prasīja divas stundas. Beidzot viņa ieraudzīja atspīdam gaismu – pie aprūpes centra darbojās ģenerators. Paldies Dievam! Klusais mežs, nemierīgā zeme, nebeidzamais brauciens viņu bija nogurdinājis. Viņa alka gaismas. Un alka ieraudzīt cilvēkus.
   Viņa iestūrēja pirmajā brīvajā vietā, kur asfalts nebija cietis. Paņēmusi somu, viņa steidzās uz durvju pusi ar tādu skubu, it kā tā būtu ieeja paradīzē.
   Pat tur viss bija kluss un dīvaini tukšs.
   Elizabete nospieda zvana pogu līdzās metāla durvīm un, kad tas skaļi un uzmācīgi ieskanējās, atvieglota atspiedās pret sienu. Palūkojusies pa aizrestoto lodziņu, viņa redzēja, kā pa garu, vāji apgaismoto gaiteni pie viņas steidzas viena no medicīnas māsām puķainā virsvalkā, derdzīgi zaļās biksēs un ērtās kurpēs.
   Māsiņa palūkojās pa logu. Viņas acis iemirdzējās, viņa pasmaidīja un atvēra durvis.
   – Mis Benere, kā jūs šeit nokļuvāt? Nāciet iekšā!
   – Atbraucu, – Elizabete atbildēja un prātoja, vai viņas būtu tikušās. – Nebija nekāds patīkamais brauciens…
   – Ivonna Rada, es esmu vakara maiņas virsmāsa, – sieviete stādījās priekšā un aizvēra aiz Elizabetes durvis. – Zvanīju uz pilsētu un lūdzu palīdzību, bet man sacīja, ka ceļi ir bloķēti.
   – Dažās vietās gandrīz pilnībā…
   – Domāju, ka viņiem ir citas prioritātes. – Ar pieredzējuša mediķa profesionalitāti Ivonna veda viešņu pa gaiteni. – Vai zināt, kādu iespaidu šādas zemestrīces atstāj uz mūsu pacientiem? Nemaz nerunājot par to, ka nācās misteru Kuku dabūt mašīnā un nosūtīt uz slimnīcu, lai veiktu rentgenu un viņu novērotu. Es pat nezinu, vai viņš tur ir nonācis un kāds ir viņa stāvoklis.
   – Es dzirdēju…
   – Bet ko nu es te pļāpāju! Jūs taču esat mērojusi šo ceļu, lai apraudzītu tēvu.
   Elizabete bija pārliecināta, ka iepriekš nav satikusi šo sievieti. Viņa noteikti atcerētos gadījumus, kad pašai nemitīgi neizdodas pabeigt kaut vienu teikumu.
   – Jā, – viņa pamāja un, ieraudzījusi vēl vienu puķainā virsvalkā ģērbušos un nobažījušos aprūpes speciālisti sarauktu pieri pasteidzamies garām, apvaicājās: – Vai viņam nekas nekaiš?
   – Jūsu tēvs jūtas labi, – Ivonna sacīja, kad abas uz mirkli apstājās palātas durvīs, un norādīja uz trauslas miesasbūves vīrieti, kurš gulēja naktslampiņas izgaismotajā telpā. – Kā jau jūs redzat.
   Aizritēja vairākas sekundes, kamēr Elizabete pazina guļošajā vīrietī savu tēvu. ”Dīvaini. Es nepazinu tēvu, kad viņš bija aizmidzis. Tas ir saprotams, jo līdz pirmajam apmeklējumam pēc ierašanās Vērtjūfolsā es divdesmit trīs gadus tēvu bija redzējusi tikai fotogrāfijās.” Toreiz viņa nejutās īpaši ērti, jo tur bija tas vecais savādnieks, kurš visu laiku bļaustījās par mātes slepkavību, un tēvs viņu nemitīgi sauca par Mistiju, bet visvairāk viņu satrauca pats šīs iestādes apmeklējums, apziņa, ka te ir pilns ar pacientiem, kuri zaudējuši atmiņas par pagātni… Varbūt viņa nemaz nebija kārtīgi aplūkojusi Čārlzu.
   Lēnām viņa iegāja palātā un pievērsās vecajam vīram, kurš gulēja uz sāniem, roku pabāzis zem vaiga.
   Viņas agrīnajās atmiņās tēvs bija garš vīrietis ar jaukām zilām acīm, platiem pleciem, uz kuriem viņa mēdza atspiest galvu, un brūniem, cirtainiem matiem, kas pamazām atkāpās no pieres. Tagad viņš izskatījās… sīks. Pleci bija salīkuši; Elizabete nosprieda, ka tie nekad nav bijuši plati. Uz galvas atlikušie mati bija izspūruši, bet viņa acis… Elizabete nezināja, kādas ir viņa acis, toties cauri grumbaino plakstiņu blāvajai ādai vīdēja asinsvadi.
   Briesmonis, kas aptumšoja viņas bērnību, padarīja viņu par izstumto, lai kur viņa devās… bija novecojis. Sens.
   – Viņam ir tikai sešdesmit pieci gadi, – Elizabete klusi izdvesa.
   – Tas nav nekas neparasts. Cietumā cilvēks noveco ātrāk, – Ivonna sacīja.
   – Domāju, ka jums taisnība, – Elizabete piekrita.
   Lai cik pelnītas mocības viņš būtu piedzīvojis, tomēr tagad viņš izskatījās nožēlojams.
   – Šodien atgadījās kaut kas savāds. Misters Beners pie galda ēda vakariņas, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un viņu kaitināja.
   Tātad tas vecais dīvainis bija misters Kuks.
   – Vai viņš vienmēr ir tik kaitinošs?
   – Ir pacienti, kuriem demence laupa civilizētas būtnes pazīmes, veicinot tikai sabiedrībai naidīgas izpausmes. Misters Kuks ir nepatīkams cilvēks, un viņa sieva ir laimīga, ka viņš atrodas šeit. Viņa reti apmeklē vīru. Vai tas neko neizsaka? – Ivonna paskaidroja un rūpīgi atglauda šķidros matus no Čārlza pieres.
   – Jā, – Elizabete sacīja un beidzot saņēmās drosmi uzdot māsiņai jautājumu, kas urdīja prātu. – Un kā ir ar manu tēvu?
   Vai viņš izrāda kādas naida, agresijas pazīmes?
   – Nekad. Kad viņu pārveda uz šejieni, mēs ļoti no viņa baidījāmies, gādājām, lai viņš nepaliek kopā ar citiem pacientiem, izolējām, kad viņš devās pie miera. Bet jūsu tēvs ir jauks. Nekad nav radījis problēmas, sadzīvo ar pārējiem, kaut gan vislabprātāk turas savrup. Ja runājam par to, kas notika ar jūsu māti… – Ivonna neveikli iesmējās. – Par slepkavību… Neviens netic, ka to pastrādāja viņš.
   – Jūs neticat? – Elizabete pagriezās pret runīgo virsmāsu.
   Ivonna atliecās un pārsteigtā balsī vaicāja:
   – Jūs taču tam neticat, vai ne?
   Elizabete vērās uz medicīnas māsu un atcerējās visas tās reizes, kad krustmātes bērni viņu bija izsmējuši par to, ka viņas tēvs ir slepkava, kurš nogalinājis viņas māti. Viņi rīkojās kā misters Kuks, tikai bija ļaunāki un jaunāki, un vēl viņi Elizabetei bija iemācījuši būt piesardzīgai jebkurās attiecībās.
   – Ai, piedodiet man, mīļā, – Ivonna atvainojās un noglāstīja viņai roku. – Čārlzs Beners ir caurcaurēm labs cilvēks.
   Bet Elizabete tikai šūpoja galvu un izdvesa:
   – Jūs pārāk uzticaties cilvēkiem.
   – Vai tiešām? Vai tiešām jūs domājat, ka jūsu māte allaž būtu viņa tuvumā, ja viņš būtu slepkava?

16

   “Vai darbs šeit, kur gaist prāti un atmiņas, ir laupījis virsmāsai veselo saprātu?”
   – Mana māte ir mirusi, – Elizabete atgādināja.
   – Benera kungs reizēm ar viņu sarunājas, veras tukšumā sev līdzās, it kā tur būtu viņa, – Ivonna turpināja un palocīja galvu, it kā viņas teiktais būtu pašsaprotama patiesība.
   – Viņam taču ir Alcheimera slimība.
   – Zinu, – Ivonna atbildēja un pievērsa Elizabetei brūno acu skatienu, kas nepavisam nelikās vājprātīgs. – Šodien, tieši pirms zemestrīces, misters Beners sēdēja pie galda un ēda, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un ārdījās. Pēkšņi jūsu tēvs atkal to darīja… Izskatījās, ka viņš ar kādu sarunājas.
   – Jūs gribat sacīt, ka viņš iztēlojās sarunu ar manu māti? – Elizabete tincināja.
   – Jā, gribētos tā sacīt, jo viņš pamāja kā piekrizdams, piecēlās kājās un devās pie sienas. Misters Kuks, lepni piepūties kā gailis, apsēdās Čārlza vietā un likās apmierināts, ka viņam izdevies padzīt jūsu tēvu no galda. Un tad sākās zemestrīce. Bum! – Ivonna sasita plaukstas. – Viss grīļojās un gāzās. Tomēr griesti iegruva tikai vienā vienīgā vietā – virs krēsla, kur vēl tikko bija sēdējis jūsu tēvs. Griestu seguma plāksnes, tērauda nesošās konstrukcijas nogāzās pār misteru Kuku. Mēs nosūtījām viņu uz slimnīcu ar smadzeņu satricinājumu, lauztu atslēgas kaulu un Dievs vien zina, kādām vēl traumām. Ja Čārlzs būtu palicis pie galda, ja tas viss būtu gāzies pār viņu… Viņš ir trauslāks, vājāks par misteru Kuku. Domāju, ka viņš būtu gājis bojā.
   – Tātad jūs apgalvojat, ka mana mamma viņu brīdināja un lika atstāt vietu pie galda?
   – Vai jums ir cits izskaidrojums?
   – Sagadīšanās. Veiksme, – Elizabete minēja, jo virsmāsas pārliecība viņu nedaudz biedēja.
   – Varbūt jūsu mamma ir kopā ar viņu. Ja es mīlētu vīrieti, kurš izcietis sodu par noziegumu, kuru viņš nav pastrādājis, es nepamestu viņu vientulībā. Es arī atgrieztos no viņpasaules.
   Tā bija gara un dīvaina diena, un klusuma pārņemtajā aprūpes namā, kur gaiteņos nemanīja nevienu dzīvu dvēseli un palātās miegā šņākuļoja pacienti, Elizabete pēkšņi jutās kā Alise, kas iekritusi Truša alā.
   – Varbūt viņš ir pelnījis ciešanas? Varbūt viņa vajā tēvu, jo viņš ir vainīgs, un viņš to apzinās?
   – Iespējams. – Šķita, ka Ivonnu neaizskar Elizabetes skepticisms. – Bet man liekas, ka jūs šovakar netiksiet prom no šejienes.
   Elizabete atcerējās neizbraucamo ceļu un to, kas bija palicis pāri no viņas dzīvokļa, palūkojās uz savu plaukstu ar asinīm notraipīto pārsēju un atzina:
   – Es… jā, es arī tā domāju. Ja vien jums atradīsies kāda sega, es labprāt pārlaidīšu nakti kaut kur tepat.
   – Mums ir personāla vannasistaba, kur varēsiet nomazgāties dušā, un gulēt varēsiet istabiņā aiz māsu posteņa. Mēs tur pāris stundu nosnaužamies, kad jāstrādā divas maiņas pēc kārtas. Gulta gan nav pārlieku ērta, tomēr labāka nekā nekas.
   – Ja es tur gulēšu, jums nebūs kur atpūsties.
   – Man tāpat nebūs laika atpūsties. Nav neviena, kas varētu mani nomainīt. Kas kaiš jūsu rokai?
   – Sadūru uz stikla zemestrīces laikā.
   – Nāciet, es to apskatīšu, – Ivonna aicināja un devās uz māsu posteni, no kura pavērās skats uz trim gaiteņiem. Virsmāsa noraisīja pārsēju, bet Elizabete nesatricināmi vērās pāri sievietes galvai, kamēr tā aplūkoja brūci. – Brūce ir dziļa, – Ivonna secināja, – to tiešām vajadzētu parādīt ārstam, tomēr būs vien jāiztiek ar medicīnisko personālu, kas ir uz vietas. Neraizējieties, mēs to pienācīgi apkopsim. Uzgaidiet, es aizsūtīšu ziņu Šīlai. Viņai roka nedreb arī pēc garām darba stundām, kas ir saprotams, jo viņa ir jaunāka par mani, – Ivonna piemetināja, pamanījusi Elizabetes saspringto seju.
   Virsmāsai bija tumši loki zem acīm, zirgastē saņemtie brūnie mati ļengani nokarājās uz muguras, un, kad viņa stāvēja mierīgi, zods atkārās, it kā viņai trūktu spēka turēt muti aizvērtu. Tomēr tas nebija būtiski, jo viņa izrādījās jauka, turklāt aizstāvēja Čārlzu Beneru, tādēļ Elizabete, lai arī negribīgi, tomēr atmaiga pret virsmāsu.
   Viņa ielūkojās garajos, krēslainajos gaiteņos, kas šķita bezgalīgi, un sacīja:
   – Pieņemu, ka tik vientulīgā vidē, kur saprāts nemanāmi un pāragri pamet ķermeņus, kur realitāte saplūst ar fantāziju un nāve aplasa te mītošos citu pēc cita… pieņemu, ka rēgi šeit var nemanīti ielavīties… – Viņa pārsteigta aprāvās, jo atskārta, ko tikko sarunājusi.
   Ivonnas joprojām vērās uz viņu ar mīļu skatienu.
   – Es neticu tam, ko runā pilsētā, – ka jūs esat salta un pārgudra sieviete, kurai nav jūtu. Un, šķiet, es neesmu kļūdījusies.
   – Acīmredzot arī man reizēm misējas, – Elizabete attrauca un negribīgi palūkojās uz tēva palātas pusi. Viņa nealka jūtu. Cerības un mīlestība bija skaistas jūtas, tomēr allaž atnesa arī sāpes. Vienmēr.
   – Esat pārbaudījusi, vai jūsu ģimenei un mājai viss kārtībā? – Mans vīrs ir tālbraucējs un vienmēr ir ceļā, viņam nekas nekait. Bērni ir jau pieauguši un aizbraukuši no šejienes. Bijām nodomājuši atbrīvoties no ciedra pie mājas. Tas bija sasvēries uz mājas pusi un, iespējams, tagad ir uzgāzies uz jumta. Kam jānotiek, tas notiks. – Ivonna nopūtās un paraudzījās laukā pa logu, it kā meklētu apstiprinājumu teiktajam, tad vērīgi palūkojās uz Elizabeti. – Un kā jums?
   – Man vairs nav dzīvokļa. Nezinu, kur pārlaidīšu nākamo nakti. Droši vien patversmē.
   – Dodieties uz viesnīcu.
   – Uz viesnīcu? Uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu? – Elizabete iepleta acis. – Es nevaru turp doties.
   – Ak, vai tik nebijāt precējusies ar misis Smitas audžudēlu? – Ieraudzījusi Elizabetes pārbiedēto seju, Ivonna iesmējās un piemetināja: – Jūsu tēvs man to pastāstīja.
   – Kā viņš to zināja?
   – Cietumniekiem ir atļauts izmantot internetu, un jūs esat viņa meita. Viņš sekoja jūsu gaitām. Zināja, ka pabeidzāt skolu gadu agrāk un ko studējāt, kādus grādus ieguvāt. Viņš zināja, ka esat uzņēmusies šo izpēti, un tas viņu ļoti iepriecināja, – Ivonna paskaidroja.
   Elizabete nejutās īsti labi savā ādā. Tātad kāds viņu izsekoja ar interneta palīdzību, un tas bija viņas tēvs.
   Virsmāsa acīmredzot pārprata Elizabetes satraukumu, jo steidzās viņu mierināt:
   – Nedomāju, ka viņš vēl kādam to stāstījis, bet es nevienam neesmu par to ieminējusies.
   – Mēs esam šķīrušies, un es… es neesmu apciemojusi misis Smitu. Tikos ar viņu tikai vienu reizi, kad viņa bija atbraukusi pie mums. Turklāt atjaunot saites, kuras pati esmu pārcirtusi, man šķiet visai egoistiski, – Elizabete paskaidroja, nespēdama atbrīvoties no neērtības sajūtas.
   – Es satieku misis Smitu baznīcā, un viņa ir īsti vecmodīga katoliete. Ja jūs bijāt precējusies ar Geriku, tad Dieva priekšā joprojām esat viņa sieva. Tātad jūs piederat ģimenei, un viņa labprāt jūs uzņems, – Ivonna mēģināja kliedēt Elizabetes šaubas.
   Elizabete labprāt būtu iebildusi, bet no aprūpes centra tālākā spārna beidzot māsu postenī bija ieradusies Šīla. Viņai kājās bija kurpes ar gumijas zolēm, kas slāpēja soļus, bet mugurā puķains virsvalks un tikpat zaļas bikses kā Ivonnai.
   Abas sievietes klusītēm apspriedās, tad Ivonna pamāja un pazuda tur, no kurienes tikko bija atnākusi viņas kolēģe.
   Šīla rūpīgi iztīrīja brūci Elizabetes plaukstā un nesmējās, kad pacientei, ieraugot asinis plūstam, sareiba galva un viņa attapās uz linoleja. Māsiņa uzlika krustenisko apsēju, iešļircināja zāles un paziņoja, ka gadījums nav nopietns, tomēr parādīja pudeli, kuras etiķete vēstīja, ka tajā ir antibiotikas.
   – Saprotu, – Elizabete sacīja, – jūs esat medicīnas māsa un bez ārsta rīkojuma nedrīkstat tās injicēt. Tomēr jūs baidāties, ka brūcē varētu būt infekcija, tāpēc, lai nerastos iekaisums, jūs ievadījāt man zāles.
   Šīla pavērās uz viņu, pakratīja galvu, pieliecās un uzlika roku Elizabetei uz pleca.
   – Es neesmu jums neko injicējusi.
   – Jūs neko man neinjicējāt, – Elizabete paklausīgi atkārtoja.
   – Pateicos.
   – Palieciet turpat uz grīdas, bet es atsūtīšu Ivonnu, – viņa sacīja un nozuda gaitenī klusi kā rēgs, – viens no tiem, kas, Ivonnasprāt, mājo Onermauntinas aprūpes centrā.
   “Savāda doma. Savāda vieta. Tas nav svarīgi.” Spriedzes piesātinātās stundas bija pieveikušas Elizabeti – plakstiņi notrīsēja, un acis aizvērās.
   Kāds pieskārās rokai, un viņa pamodās.
   – Tā esmu es, – Ivonna mierināja.
   Elizabete pieslējās sēdus, piecēlās un sagrīļojās.
   – Vai tā ir zemestrīce? – viņa vaicāja.
   – Nē, jūs pati. Jūs esat pārgurusi, – Ivonna atbildēja, atvēra skapi, izņēma no tā tīru halātu un naktskreklu un pasniedza Elizabetei. – Ņemiet, gulēsiet šajās drēbēs.
   Iepletusi acis, Elizabete lūkojās uz drēbju gabaliem un prātoja par to, kurš gan tos valkājis pirms viņas.
   – Tie nav valkāti, – virsmāsa paskaidroja, – mēs saņemam ziedojumus.
   – Skaidrs, paldies.
   Tas būtu muļķīgi, tomēr Elizabeti biedētu doma, ka viņai mugurā ir naktskrekls, kurā nomiris kāds no pacientiem.
   – Tur ir duša, tur atrodas gulta. – Ivonna norādīja uz divām durvīm aiz māsu posteņa.
   – Vai drīkstu uzlādēt telefonu un videokameras akumulatoru? Jums ir elektrība. Es nezinu, kad man atkal radīsies iespēja…
   – Protams. Dodiet šurp gan aprīkojumu, gan lādētājus, es par tiem parūpēšos.
   – Paldies jums, un paldies par to, ka… hmm… rūpējaties par… – Elizabete pamāja uz tēva palātas pusi.
   – Par jūsu tēvu?
   – Jā, paldies, ka rūpējaties par manu tēvu.
   – Par to man maksā lielu naudu.
   Elizabete palūkojās uz virsmāsu, jo nesaprata, vai viņa runā nopietni vai tikai joko.
   – Mīļais nabaga bērns! – Ivonna viņu apskāva negaidītā jūtu uzplūdā. – Tāpēc jau es esmu šeit, lai rūpētos par jūsu tēvu.

17

   Aizritēja vairākas stundas, līdz pārdabiskas bailes uzmodināja Elizabeti no spirdzinošā miega.
   Viņa vēl nebija atvērusi acis, bet nojauta kādu blakus.
   Tēvs ar asiņainām šķērēm rokās.
   Viņa nespēja atvērt acis, lai paskatītos. Neuzdrošinājās. Neuzdrošinājās uzdrošināties.
   Šis murgs viņu mocīja gadiem, un ne reizi tā nebija izrādījusies patiesība.
   Tāpēc viņa beidzot piespiedās atvērt acis.
   Un tur viņš stāvēja. Tas tiešām bija tēvs, noliecies pār viņas gultu. Aiz viņa muguras spulgoja māsu posteņa gaismas, bet tēva seja ēnā bija neredzama.
   Elizabete gribēja iekliegties. Bet, kā jau murgos pierasts, viņa to nespēja, jo kakls bija bailēs aizžņaudzies. Viņa atvēra muti un, lai kā pūlējās, nevarēja izdvest ne skaņas. Nāves priekšā viņa bija zaudējusi balsi.
   – Kuš. – Čārlzs pielika pirkstu pie lūpām un atkāpās. – Tas tuvojas.
   – Kas? – viņa čukstēja, nevēlēdamies nobiedēt un izprovocēt uz rīcību.
   – Pēcgrūdiens, – viņš sacīja.
   Un zeme ietrīcējās, viegli sašūpojot gultu.
   – Jā, – viņa izdvesa un palūkojās uz māsu posteņa pusi.
   Grūdieni pieņēmās spēkā.
   Ivonna sēdēja postenī, sakrustojusi rokas un zodu atspiedusi pret krūtīm.
   “Zemestrīce pamodinātu ikvienu. Viņa ir mirusi. Nē. Nav asiņu. Un viņa krāc. Pārgurušu medicīnas māsu pēcgrūdiens nepamodinātu. Ivonna to nogulēja.”
   Tad zemes drebuļi mitējās.
   Tiklīdz grūdiena spēks gaisa, Ivonnas galva nokārās. Čārlzs zināja par pēcgrūdienu, iekams tas bija sācies.
   “Sagadīšanās. Tā noteikti ir tikai sagadīšanās.”
   – Apmēram četrarpus magnitūdas, man šķiet, – viņš sacīja, – tomēr bez seismogrāfa grūti pateikt.
   – Kā tu zināji, ka būs pēcgrūdiens?
   – Mistija pateica.
   Elizabete palūkojās uz viņu, tad pievērsās durvīm un prātoja, vai pagūs tikt līdz tām pirmā.
   Čārlzs apsēdās uz grīdas un sakrustoja kājas. Pastūmis brilles augstāk uz deguna, viņš raudzījās uz Elizabeti ar pelēkās vāveres mirdzošajām acīm.
   – Tā zemestrīce vakar vakarā bija tā, ko gaidījām. Lielā zemestrīce.
   “Histērija nepalīdzēs.” Elizabete centās nomierināties. “Kliegšana izbiedēs pārējos pacientus. Ivonnai arī vajadzētu izgulēties. Hm, viņam to pateikusi Mistija. Labi. Ivonna taču brīdināja, ka viņam ir halucinācijas. Nav iemesla baidīties, jo viņš…
   viņš sacīja, ka ar viņu runājusi mana sen mirusī māte.”
   Patiesībā iemesls raizēm bija pamatots, jo Mistijas prognozes vienmēr piepildījās.
   Lēnām, bez straujām kustībām, Elizabete pieslējās, atbalstījās uz elkoņa un atglauda no pieres matus.
   – Vai tu bieži redzi… hmm, mammu?
   Čārlzs piešķieba galvu un pavērās uz Elizabeti tik apmulsis, it kā pūlētos viņu atcerēties. Pēc mirkļa viņa sejā atplauka smaids.
   – Protams. Tu esi mana meita. Tu esi pavisam pieaugusi.
   – Jā.
   – Man to vajadzēja zināt. Tu esi skaista. Izskaties gluži kā Mistija, kad viņa bija tavā vecumā.
   – Viņa nenodzīvoja līdz manam vecumam, – Elizabete neapdomīgi izmeta.
   Tēva acis aiz briļļu lēcām spēji iepletās.
   – Es neko nesaprotu.
   “Vai viņš neatceras? Varbūt viņš melo? Galu galā cilvēkam, kurš nogalinājis manu mammu, meli nav sveši. Viņš allaž ir noliedzis savu vainu.”
   Elizabetei bija ierocis. Nazis. Mugursomā. Garš, izturīgs kabatas nazis, kuru viņa izmantoja, lai grieztu auklas, atvases, kašņātu zemi, ja tas bija nepieciešams. Viņa zināja, kā to izmantot un pasargāt sevi. Geriks viņai to bija iemācījis, pat uzstājis, ka viņai tas jāiemācās.
   Likās, ka Čārlzs nemana Elizabetes satraukumu. Viņš atspieda elkoni pret ceļgalu un atbalstīja zodu plaukstā kā sīks, miermīlīgs, padzīvojis elfs.
   – Es satiku Mistiju, kad viņai bija divdesmit, – Čārlzs sacīja. – Vai tu to zināji?
   Elizabete pakratīja galvu. Viņai nebija ne jausmas, kad un kur viņas vecāki iepazinušies un kāpēc apprecējušies. Krustmātei Sendijai viņa to nevarēja jautāt. Ja Elizabete ierunājās par māti, Sendija allaž uztraucās un likās apbēdināta, it kā meitene nespētu apjēgt, cik dziļas ir viņas sēras. Nē, drīzāk… it kā Elizabetei vispār nebūtu iemesla sērot. It kā Mistijas nāve nekādi nebūtu ietekmējusi meitenes dzīvi.
   Krustmāte Sendija nikni sargāja atmiņas kā pitbulterjers kaulu. Viņa ar tām nedalījās.
   Un tagad kāds piedāvājās dalīties atmiņās – vīrietis, pret kuru viņai bija tik dalītas izjūtas, ka viņa tobrīd piesardzīgi atvēra mugursomu un uzmanīgi taustījās pēc naža.
   – Kā tu iepazinies ar mammu? – viņa pieklājīgi pavaicāja, lai radītu iespaidu, ka viņu tas patiesi interesē.
   – Es gadu strādāju kā vieslektors Bērkli universitātē.
   Viņas roka noglāstīja albuma mākslīgās ādas vāku. “Ja viņš mestos man pie rīkles, albumu varētu izmantot kā vairogu.”
   – Vai tev patika mācīt studentus?
   – Nepavisam! Es visu naudu biju iztērējis projektam Meksikā, bet izpētes projektam Vašingtonā nauda vēl nebija piešķirta, tāpēc pieņēmu šo darbu, – Čārlzs atbildēja un iesmējās. – Mani nabaga studenti. Es pārzinu savu jomu vissīkākajās detaļās, tomēr mācīt… – Viņš noskurinājās un turpināja: – Es mēdzu aizrauties un novirzīties no temata. Manu uzmanību allaž novērsa viss, kas attiecās uz zemi. Diemžēl es neesmu tik spējīgs, lai mācītu pamatzinības, kuras dažiem kaut kādu apsvērumu dēļ ir jāapgūst.
   Beidzot viņa sataustīja nazi un lēnām izvilka no somas, zagšus atlieca vienu no asmeņiem un paslidināja zem segas.
   – Tātad ar mammu tu iepazinies Bērkli?
   – Jā. Atceries, Mistij? – Viņš palūkojās sev blakus, it kā tur kāds būtu… – Atceries? Man tolaik bija trīsdesmit septiņi gadi, bet tev tikai divdesmit, un tu izvēlējies manu kursu, jo tev bija nepieciešami kredītpunkti dabaszinātnēs. Atceries?

18

   Čārlzs stāvēja uz paaugstinājuma auditorijas priekšā un uzsauca aizejošajiem studentiem:
   – Līdz nākamajai nedēļai izlasiet piekto un sesto nodaļu grāmatā!
   Neviens no divsimt trīsdesmit septiņiem studentiem pat nepamāja, lai dotu zīmi, ka dzirdējuši pasniedzēja teikto.
   – Nākamnedēļ… nākamnedēļ jums būs pārbaudes darbs! – viņš teju vai kliedza.
   Atskanēja pāris nopūtu. Pierādījums, ka viņš nav kliedzis tukšai vietai.
   “Kamdēļ gan es to pateicu? Tagad būs jāsagatavo jautājumi pārbaudes darbam.” Viņš nopūtās, piegāja pie galda un apsēdās krēslā. Tas bija salauzts un sasvērās. “Tieši laikā,” viņš pie sevis nosprieda. “Ārštata pasniedzējiem vienmēr tiek vissliktākais aprīkojums.”
   – Profesor? – jautāja meitene. – Profesor Bener?
   – Jā? – Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja viņu.
   Tā bija meitene, kas sēdēja trešās rindas centrā.
   Pat Kalifornijā, vietā, kur valdīja skaistuma un ķermeņa kults, viņa šķita žilbinoša. Gaiši, kā cukurvate teju balti mati, acis dzidras un zilas kā lazurīts, un gaišā, gandrīz caurspīdīgā āda, kuru bija ietonējis tikko jaušams sārtums, mirdzēja kā pulēts kvarcs. Un viņai bija brīnumskaists augums, ne tāds kā kaulainajām Kalifornijas meitenēm. Viņa izskatījās kā no Otrā pasaules kara laika skaistuļu attēliem – ar izteiktām ķermeņa formām un…
   …un viņš bija pārāk vecs, lai šādi tīksminātos, jo meitene kodīja lūpu un likās satraukta.
   – Kā varu palīdzēt? – viņš apvaicājās.
   – Mans vārds ir Mistija Vinstone. Es esmu jūsu studente. Ceru, ka varēsiet man palīdzēt. Es, hmm… man nepieciešami kredītpunkti dabaszinātnēs, un jūsu lekcijas nav tas, ko gaidīju, piesakoties šim kursam.
   – Jūs vēlaties atteikties?
   Skaidrs. Tik skaistas meitenes allaž cer izmantot savu glīto ārieni, lai izvairītos no pienākumiem.
   – Nē.
   – Vēlaties, lai pazeminu prasības? – Tāds bija nākamais Čārlza pieņēmums.
   – Nē! Man patīk jūsu nodarbības, patīk tas, kā jūs izskaidrojat. Redzu, ka patiesi mīlat savu darbu. Es tikai… Hmm, man nav pamatzināšanu šajā jomā, un es iedomājos… – Viņa pārstāja kodīt lūpu un pasmaidīja. – Vai jūs nebūtu ar mieru sniegt man konsultācijas ārpus nodarbību plāna?
   Čārlzs bija tik pārsteigts, ka labu brīdi nespēja atbildēt.
   Viņa pacietīgi gaidīja, smaidīja un lūkojās viņam acīs.
   Beidzot viņš pamodās no šī sapņa.
   – Es varētu… varētu iedot jums sarakstu ar videomateriāliem, ko jums vajadzētu noskatīties, lai izprastu ģeoloģijas pamatus. Materiāli ir pieejami bibliotēkā, tur ir arī atskaņotāji, ja nu jums tāda nav. Tos var iznomāt.
   – Man ir videoatskaņotājs. Es esmu teātra zinātņu maģistrante…
   – Aktrise?
   – Jā, un aktrisēm ir ļoti svarīgi zināt, kā viņas izskatās nofilmētajā materiālā.
   – Ak tā, – Čārlzs novilka un prātoja, vai viņš varētu dabūt kādu no šiem videomateriāliem, lai īsinātu vientulīgos vakarus. “Nē, pie velna! Nē! Viņa ir studente. Viņa ir studente. Un es esmu… nu, es esmu ģeologs. Garlaicīgs vecs zinātnieks – ar uzsvaru uz vārda “vecs”.”
   – Es ieteicu jums videomateriālus, jo tas būtu labs sākums, palīdzētu izprast ģeoloģijas zinātni, – viņš sacīja.
   – Un tad es varēšu nākt pie jums un uzdot jautājumus?
   Čārlzs nespēja atraut acis no viņas pilnīgajām rožainajām lūpām, kad tās kustējās, artikulējot vārdus.
   – Jā, protams. Ja video neapmierinās visas jūsu vajadzības. – “Kāpēc es tā sacīju? Mani apsūdzēs par seksuālu uzmākšanos. Varbūt arī iecirtīs pļauku.” Čārlzs neuzdrošinājās pacelt acis, tāpēc ierunājās straujāk: – Ja videomateriālos neatradīsiet atbildes uz jūsu jautājumiem. – Viņš atvēra piezīmju bloku, kurā bija ieteicamo videomateriālu saraksts. – Iesim, nokopēsim sarakstu!
   Mistija sekoja.
   Viņš apstājās, lai palaistu studenti pirmo ārā pa durvīm, un pat nepaskatījās uz viņas skaisto pēcpusi, kuru sedza bezpēdu zeķubikses un īsi svārciņi.
   – Uz kuru pusi? – apstājusies viņa ievaicājās un naski ieķērās viņam elkonī.
   Nekad mūžā Čārlzs vēl nebija izjutis tādas bailes. Viņš bija pārbijies un aizgrābts, un… Ak, viņš bija uzbudināts! Viņš bija vismaz piecpadsmit gadus vecāks par meiteni. Tas viņu padarīja par neķītru veci. Pretīgu, neķītru veci, kuram jāveic vienkāršs darbiņš – jānokopē saraksts –, un tad Mistija būs prom.
   Viņam tikai jāsaņemas un jāiet.
   – Es to sagatavoju, ja nu gadījumā kāds, piemēram, jūs, vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par ģeoloģiju, – viņš paskaidroja.
   “Es taču varu paiet. Soli pa solim, soli pa solim.”
   – Ļoti tālredzīgi. – Viņa iesmējās. – Vai tomēr tuvredzīgi.
   Es nekad nespēšu atšķirt šo vārdu nozīmi.
   Čārlzs riskēja palūkoties uz meiteni.
   Mistija atkal uzsmaidīja. Smaids bija atklāts un godīgs, tādam vajadzētu viest aizdomas, nevis mudināt vīrieti izkust lieglaimē.
   Viņš bija lepns par sevi. Atbildēja meitenei ar smaidu, kas, viņaprāt, bija pietiekami tēvišķs. Viņi iegāja kopētavā, nokopēja sarakstu. Papīrs iestrēga tikai vienu reizi. Un viņš atvadījās no meitenes.
   Kad durvis aiz viņas aizvērās, Čārlzs saļima pret sienu un centās saņemt sevi rokās, savaldīties, lai netiktu jau gaitenī arestēts par to, ka ir uzbudināts, pretīgs vecs vecis.
   – Profesor? – aiz muguras atkal ierunājās Mistija.
   Viņš apcirtās tik strauji, ka ceļgals atsitās pret kopējamo aparātu. Tas nežēlīgi iesāpējās un, paldies Dievam, deva iespēju pieliekties, paberzēt kāju un noslēpt nepiedienīgo uzbudinājumu.
   – Jā?
   – Es esmu dzirdējusi, ka Bērkli universitātes pilsētiņa atrodas Sanandreasa lūzuma zonā un ir pamatotas aizdomas par spēcīgu zemestrīci, kas drīzumā varētu šeit notikt.
   – Nē, nē, zem universitātes pilsētiņas ir Heivorda lūzums. Sanandreasa lūzums ir vairāk uz austrumiem, – viņa attrauca un iztaisnojās. – Tomēr ir trīsdesmit procentu iespējamība, ka tuvāko trīsdesmit gadu laikā Heivorda lūzumā varētu veidoties pārrāvums, izraisot sešas, komats, septiņas magnitūdas vai pat spēcīgāku zemestrīci. Kāpēc jūs par to jautājat?
   – Man ģeoloģija liekas ļoti fascinējoša. Tā nelīdzinās citām zinātnēm, kuras pēta protonus, kas traucas man garām, bet es tos neredzu, vai DNS, kuru es nespēju mainīt. Bet zemestrīces notiek, tās skar mūs visus!
   Meitenes degsme mudināja Čārlzu pasmaidīt.
   – Jā, tieši tāpēc arī man šī joma allaž likusies tik tuva.
   Viņa atkal ieķērās profesoram rokā.
   “Kāpēc viņa visu laiku tveras pie manis?”
   – Varbūt vēlaties ar mani iedzert kafiju? Ir tik daudz lietu, kuras es nezinu… es runāju par ģeoloģiju… Bet jūs esat tik gudrs, – viņa paziņoja un devās uz durvju pusi.
   Un Čārlzs sekoja. Patiesību sakot, viņam pat neienāca prātā pretoties.
   Elizabetei nāca smiekli. Tēvs likās gluži vai apburts.
   – Viņa pavedināja tevi?
   Čārlzs smaidīja kā samulsis, aizgrābts muļķis.
   – Jā! Es nekad neesmu varējis saprast, ko viņa manī bija saskatījusi. Labi, es cilāju iežus, biju muskuļots. Tomēr es neesmu garš un nepavisam neesmu skaists. Nekad neesmu tāds bijis. Turklāt mati arī jau bija atkāpušies. Es nebiju nevainīgs puišelis vai tamlīdzīgi; negribu, lai tu tā domā.
   – Saprotams, ka es tā nedomāju, – Elizabete bilda.
   Vai tiešām kāds vīrietis vēlas, lai sievietes tā domā?
   – Sievietes nekad nav skrējušas man pakaļ, – viņš turpināja, – un es vienmēr biju kādā izpētes projektā – Nāves ielejā, Čīlē vai Panamā. Es nekad nebūtu domājis… ņemot vērā manu nodarbošanos un zemo piekrišanu pie sievietēm… ka es jelkad apprecēšos.
   “Varbūt Mistija uzskatīja, ka tu esi labs cilvēks? Varbūt viņa nebija īpaši gudra?”
   Elizabete iekoda lūpā, lai remdētu sarkasmu un sāpes.
   – Vēlāk, kad mēs jau bijām kopā, Mistija sacīja, ka es viņai esmu iepaticies jau pirmajā lekcijā. Viņu piesaistījusi mana degsme. Paticis tas, ka es vienmēr respektēju studentus, pat skaistules. – Čārlzs joprojām smaidīja, tomēr pār vaigu noritēja asara, kuru viņš aši notrausa, tad klusākā balsī piebilda: – Man vajadzēja nojaust, ka tik skaista un apburoša sieviete kā Mistija iemīlēsies citā.
   Elizabete vairs nespēja klusēt:
   – Tātad viņa nogalināja tavus sapņus, bet tu nogalināji viņu?

19

   Čārlzs likās apjucis.
   – Nogalināju Mistiju? Es nespētu pat matiņu uz viņas galvas aizskart! Var jau būt, ka viņa vairs mani nemīl, toties es mīlu viņu. Es viņu mīlēšu mūžam.
   Tēvs runāja par Mistiju tagadnes formā, it kā viņa vēl būtu dzīva. Šie vārdi mudināja Elizabeti svārstīties starp divām izmisīgām vēlmēm – noticēt viņam vai iecirst pļauku.
   Bet tēvs to nemaz nemanīja. Iespējams, tomēr manīja, jo piepeši viņš apklusa, pagrieza galvu, it kā ieklausītos. Tad viņš pacēla vienu pirkstu kā brīdinot.
   – Būs vēl viens.
   – Vēl viens… Kas?
   Pēcgrūdiens bija spējš un negaidīts kā lidmašīnas eksplozija. Tas gandrīz izmeta Elizabeti no gultas. Viņa ar vienu roku pieķērās gultas malai, ar otru atbalstījās pret sienu.
   Ivonna novēlās no krēsla.
   Gaiteņos atbalsojās kliedzieni no pacientu palātām.
   Virsmāsa pieturējās pie galda malas, piecēlās kājās, uzmeta skatienu Čārlzam un Elizabetei, tad pavērās pāri foajē un pieņēma lēmumu. Viņa aizskrēja uz palātām.
   Zeme joprojām drebēja, un Čārlzs ierunājās:
   – Pēc tik spēcīgas zemestrīces iespējami sešas magnitūdas un pat spēcīgāki pēcgrūdieni. Tie vienmēr pārsteidz, vai ne? Un cilvēkus pārņem bailes, ka tie pieņemsies spēkā, pārspēs pašu zemestrīci un nogalinās visu dzīvo uz zemes.
   – Nešķiet, ka tie varētu pārspēt zemestrīci, ko jau piedzīvojām, tomēr mēs abi zinām… – Elizabete iesāka un piepeši ieprātojās: “Kāpēc es apspriežos ar viņu?” – Mēs zinām, ka zemestrīces nav prognozējamas un tieši tāpēc ir tik interesantas.
   Čārlzs paliecās tuvāk, viņa acis iemirdzējās.
   – Vai tu tur biji? Vai redzēji? Vai redzēji cunami? Cik liels tas bija?
   Tēvs likās apburts kā bērns, kas pirmo reizi skatās filmu par Betmenu.
   – Jā, es tur biju, – viņa atbildēja. – Cunami izrādījās lielāks un iespaidīgāks, nekā es iedomājos.
   – Es zināju, – viņš sacīja, apķēra ceļgalus, pievēra acis, it kā censtos to iztēloties. – Es vēlētos… lai nu paliek. – Viņš atkal atvēra acis un ierunājās visnotaļ pragmatiski un saprātīgi: – Es daudz ko vēlos. Cunami ir manu vēlmju saraksta apakšgalā.
   Elizabete pieslējās sēdus, joprojām lēni un piesardzīgi, lai nesatrauktu veco vīru.
   – Hmm, es to nofilmēju.
   – Ko? Tu… tu to nofilmēji? – acīm mirdzot, viņš pārvaicāja. – Jā, nofilmēju. Skrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, paspēju, iekams uzradās pirmais vilnis, – viņa klāstīja, raudzīdamās apkārt. Uz apskrambāta galda līdzās gultai stāvēja videokamera, Ivonna to bija uzlikusi lādēties. Akumulatora indikators spīdēja zaļā krāsā. Elizabete pastiepa roku un jautāja: – Gribi paskatīties?
   Tēvam pietvīka vaigi, un viņš nepacietībā ietrīsējās.
   – Vai drīkst? Tu man parādīsi?
   Tobrīd viņš ļoti atgādināja vīrieti, kuru viņa atminējās kopš bērnības. Vīrieti okeāna krastā, kas stāstīja viņai par neparasto visumu. Bailes atkāpās, ievilkās viņas zemapziņas tālākajā kaktiņā.
   Turklāt zem segas taču bija paslēpts nazis. Viņa to bija pat izvilkusi no maksts. Asmens bija kails. “Es varēšu sevi aizstāvēt.”
   – Jā, protams, – viņa atbildēja, izrāva no rozetes lādētāja kontaktdakšu un atlocīja ekrāna paneli.
   Apgriezies Čārlzs atspiedās ar muguru pret gultas malu.
   Viņa satrauktās gaidas bija acīm redzamas. Elizabete nospieda atskaņošanas pogu, ieraudzīja pirmos kadrus un izdzirda sevi sakām: “Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa…” Viņu atkal pārsteidza šīs dienas neticamie notikumi. Roka trīcēja. Čārlzs atbalstīja viņas apakšdelmu, lai kamera nešūpotos.
   Abi ar neatslābstošu interesi noskatījās, kā cunami vilnis piepildīja kanjonu ar ūdeni.
   Čārlzs vairākas reizes izsaucās: “Es taču teicu, ka tā būs!” vai arī: “Ai, to gan nebiju iedomājies!” Viņš pat palūdza apstādināt video, lai parādītu meitai kādu sīku ūdens virpuli, kuru viņa nebija pamanījusi, un vienu reizi izlaboja viņas komentāru.
   Bija savādi runāt un apspriest profesionāļa uzņemtu video ar kādu, kurš tik labi pārzina cunami dabu. Var jau būt, ka Alcheimera slimība laupījusi viņam atmiņas par to, kur bijis un ko viņš pastrādājis, tomēr tā nespēja gaisināt viņa zināšanas un pieredzi, kas Čārlzu Beneru bija padarījušas par leģendu zinātnē. Elizabete bija lepna, ka šis vīrietis ir viņas tēvs.
   Kad video beidzās, viņš sēdēja, ar vienu roku atbalstījies pret ceļgalu, un, iegrimis domās, un šūpoja galvu. Pēc mirkļa viņš apgriezās un pavaicāja:
   – Kas notika ar kauliem?
   – Kauliem? – viņa vienā mirklī sastinga. – Kādiem kauliem?
   – Vai tu uzgāji kaulus?
   Elizabeti stindzināja bailes, viņa vērās uz Čārlzu Beneru ar neticībā un šausmās ieplestām acīm.
   – Kā tu zini, ka tur bija kauli?
   – Mistija teica, – viņš atbildēja.
   Tagad Elizabete trūka elpas. Viņa nespēja domāt, nespēja sakarīgi runāt vai uzdot jautājumus, jo… jo… Lai kā viņa censtos izskaidrot tēva teikto, tas gluži vienkārši nebija iespējams. Bet tēvs sēdēja uz grīdas, galvu piešķiebis, un vērā viņā kā nevainīgs bērns.
   “Kā es varēju aizmirst noziegumu, kuru viņš pastrādājis? Kā varēju aizmirst asinīm piešķiesto māju?” Tomēr tā bija noticis, šīs epizodes izrādījās pagaisušas no viņas bērnības atmiņām.
   Viņš neatcerējās, kas bija noticis.
   Un arī viņa neatcerējās.
   “Vai mēs esam tik ļoti atšķirīgi?”
   No durvju puses atskanēja Ivonnas klusā un maigā balss:
   – Mister Bener, kā jūs tikāt laukā no gultas un ielavījāties šeit?
   Čārlzs pagrieza galvu un atbildēja virsmāsai:
   – Mistija sacīja, ka Elizabete ir šeit. Kad ienācu, lai palūkotos uz viņu, jūs gulējāt. Es negribēju jūs modināt.
   – Pateicos, jūs esat ļoti mīļš. – Ivonna ienāca telpā, palīdzēja vecajam vīram piecelties un piebilda: – Elizabete ir nogurusi, arī jūs no rīta būsiet noguris, ja tagad neatgriezīsieties gultā.
   – Es esmu pārāk satraukts, lai aizmigtu. Ja vien jūs būtu redzējusi to video! Elizabete ir nofilmējusi cunami!
   – Neapšaubāmi. Es esmu pārliecināta, ka tas bija iespaidīgs, – Ivonna sacīja, vedot viņu uz durvju pusi, – bet tagad liecieties gultā un pārdomājiet redzēto.
   – Noteikti, – Čārlzs atbildēja un sekoja virsmāsai pa gaiteni līdz savai istabai; viņa balss pamazām noklusa.
   Trīcošām rokām Elizabete aptvēra ceļgalus un iegrima domās. Kamēr viņi skatījās video, viss bija pavisam normāli, cik nu normāli tas vispār var būt – skatīties video nakts laikā kopā ar tēvu, kas sirgst ar Alcheimera slimību un atrodas garīgās aprūpes centrā, turklāt vēl zemestrīces laikā.
   Tomēr tas, ka viņš pieminēja kaulus, bija visnotaļ savādi.
   Iespējams, ka arī viņš zināja nostāstus par tur apglabātajām priekameitām. Varbūt viņš bija aprēķinājis, ka šo kapsētu var izskalot. Tomēr viļņi aiznesa sev līdzi tonnām dažādu atlūzu un gružu, tāpēc izredzes uziet apbedīto cilvēku kaulus šķita tik niecīgas… Un, ja tā padomā, tad mammas mirstīgās atliekas tā arī nebija atrastas…
   – Viņš jau saldi dus. – Ivonna atgriezās no tēva palātas.
   Izbiedētām acīm Elizabete palūkojās uz virsmāsu. Nebija īsti skaidrs, vai viņu izbiedējušas atmiņas vai to trūkums.
   Virsmāsa šķita norūpējusies un nogurusi.
   – Man jāatvainojas, ka atstāju jūs nepieskatītu. Nedomāju, ka jums draudētu kādas briesmas, tomēr zinu, ka jūs no viņa baidāties. Es vairs negulēšu.
   – Jā, paldies. – Elizabete atslīga gultā, iespieda seju spilvenā un pie sevis nočukstēja: “Viņš vaicāja par kauliem. Kā viņš par tiem zināja?”
   Jau laižoties snaudā, viņa plaukstā sajuta vēso naža asmeni un nomierinājās.

20

   Endrū Marero beidza savu prezentāciju gandrīz tukšas zāles priekšā. To bija aizēnojusi milzīgā dabas stihija, kas pēcpusdienā skāra Vērtjūfolsu. Zālē bija palikuši nevis pieredzes bagāti ģeologi, kā viņš to bija gaidījis, bet gan saujiņa pumpainu studentu, kas, visticamāk, mācījās vietējā koledžā.
   “Kur palikuši visi ģeologi, sievietes un vīrieši, kuriem būtu mani jāgodina?”
   Apakšstāva bārā tie bija pielipuši datoriem un ar aizrautību ekrānos vēroja Vašingtonas štata postošo zemestrīci. Pat viņa komandas locekļi izlikās klausāmies, tomēr viņu skatieni bija pievērsti klēpī gulošo mobilo telefonu ekrāniem. “Velns viņus rāvis!”
   Tikko bija izskanējuši pašķidrie aplausi, un tas Endrū atgrieza īstenībā.
   – Vai ir kādi jautājumi? – viņš ievaicājās.
   Gaisā uzšāvās vismaz pusducis roku.
   Endrū pievērsās jaunai gaišmatei, kurai bija garas jo garas kājas un īsi jo īsi svārciņi.
   – Jā, mis…
   Tomēr zāles dziļumā ierunājās ģeologs:
   – Kādas, jūsuprāt, būs zemestrīces radītās sekas reģionā?
   – Kā jau iepriekš minēju, es nevaru droši prognozēt sekas, tomēr domāju, ka cunami ietekme Vērtjūfolsas kanjonā noteikti pierādīs manis šovakar izklāstīto teoriju patiesumu, – viņš atbildēja un atkal norādīja uz jauno sievieti.
   – Tātad jūs esat pārliecināts, ka cunami bija spēcīgs? – jautātājs nerimās.
   – Nešaubīgi, – Endrū sausi atbildēja. – Vai tad neklausījāties prezentāciju?
   – Nē, es nokavēju, – skanēja atbilde, un no zāles dziļuma tuvojās jauns, izskatīgs, apņēmīgs vīrietis. – Es lasīju, ka esat stihijas skartās Vašingtonas štata piekrastes vadošais ģeologs. Lūks Beikers, Endrū labā roka, beidzot nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties.
   – Tā ir taisnība, – viņš iesaucās.
   Students pat nepaskatījās uz Lūku un neatlaidīgi vērās uz Endrū.
   – Tātad jūs esat liels eksperts, tomēr nespējāt prognozēt zemestrīci? Tad kāda jēga ir ģeoloģijai kā zinātnei, ja mēs nespējam prognozēt tuvojošos stihiju un sagatavoties?
   Diskusijā iesaistījās Džo Kruss.
   – Jūs esat slikti informēts. Zemestrīces nav prognozējamas.
   Jauneklis pagriezās pret zāli.
   – Un kas jūs esat? – viņš uzrunāja trīs līdzās sēdošos vīriešus.
   – Iepazīstieties ar manu izpētes komandu, – Endrū sacīja.
   – Lūks Beikers, Džo Kruss un Bendžamins Ričardsons.
   Puisis tik pavēcināja roku, pievērsās Endrū un stādījās priekšā:
   – Noa Grifins, vietējā laikraksta korespondents. Korespondents. Endrū tik tikko apvaldīja vaidu.
   Noa pieglauda brūnos, šķipsnās balinātos matus un turpināja:
   – Laikraksts mani deleģēja uzrakstīt reportāžu par šo pasākumu…
   Meitene īsajos svārciņos ieķiķinājās, koķeti samirkšķināja plakstiņus un jautāja:
   – Par ko jums tāds sods? Nokaitinājāt kādu?
   Puisis palūkojās uz meiteni un valdzinoši uzsmaidīja.
   – Tieši tā. Iespējas ir visur. Zemestrīce arī šo pasākumu ir padarījusi par lielu iespēju. – Pievērsies Endrū, viņš turpināja: – Tātad jūs un jūsu komanda ir šeit… un jūs palaidāt garām zemestrīci?
   Izklausījās gluži vai pēc apsūdzības apzinātā bēgšanā.
   – Viens no komandas joprojām ir Vērtjūfolsā, – Endrū atbildēja.
   – Kurš? – Noa tincināja.
   – Izcilā ģeoloģe Elizabete Benere, – Džo lepni attrauca.
   Lūks iegrūda viņam dunku sānos.
   Par vēlu.
   – Elizabete Benere? – Noa ielūkojās mobilā telefona ekrānā. – Viņa ir Benera izpētes grupas locekle? Vai radiniece Čārlzam Beneram, kurš uzsāka izpētes darbu un vēlāk ar šķērēm nodūra sievu?
   Endrū pievērsa Džo iznīcinošu skatienu.
   – Viņa meita.
   – Oho! – Noa izsaucās, tomēr skatienu no telefona neatrāva.
   Izlietu ūdeni nesasmelsi, tomēr Endrū darīja, ko spēja.
   – Varu jums apliecināt, ka viņa tika izvēlēta kā izcila speciāliste, nevis šo seno ģimenes saišu dēļ.
   – Labi, – Noa attrauca, ieslidināja telefonu kabatā un viltīgi pasmīnēja. – Pateicos par informāciju, Marero kungs. Ja man vēl būs kādi jautājumi, es ar jums sazināšos.
   – Katrā ziņā. – Endrū nokāpa no paaugstinājuma, vēlēdamies izbēgt no profesionālas sakāves.
   Viņš jau stāvēja līdzās īssvārcei, kad reportieris apcirtās un atkal ierunājās:
   – Vēl viens jautājums… Čārlzs Beners ir vispāratzīts ģēnijs jūsu jomā; ģēnijs, kuru neviens vēl nav pārspējis. Kāpēc jūs pieņēmāt darbā šī cilvēka meitu?
   Endrū nācās saņemties un atbildēt uz jautājumu.
   – Kā jau sacīju, no visiem pretendentiem tieši Elizabetei bija vislabākās atsauksmes, – viņš atbildēja, nogaidīja, līdz jauneklis būs ticis līdz zāles galam un atvēris durvis, un tikai tad pievērsās meitenei īsajos svārciņos.
   Klausītāji jau bija pielēkuši kājās un virzījās uz izeju.
   – Mirklīti! – Noa uzsauca. – Vēl viens jautājums! Kāpēc Elizabete Benere vēlējās atgriezties vietā, kur pastrādāts tik baiss noziegums… noziegums, kuram viņa bija lieciniece?
   Endrū vairs nebija nekā, ko atbildēt.
   Toties Džo Krusam vārdi nebija kabatā jāmeklē:
   – Viņas tēvs vairs nav cietumā un atrodas garīgās veselības aprūpes centrā netālu no pilsētas.
   – Oho! – Noa kārtējo reizi novilka, un durvis beidzot aizcirtās viņam aiz muguras.
   – Kā jūs tagad rīkosieties, profesor? – Lūks vaicāja. Šo uzrunu viņš izmantoja tikai tad, kad Endrū, viņaprāt, bija dusmīgs.
   Un šoreiz viņš nebija maldījies. Endrū bija ļoti, ļoti, ļoti dusmīgs.
   – Nekā, – viņš atcirta. – Nedomāju, ka viņa birojs, redakcija vai kas cits apmaksās viņam ceļu uz Vērtjūfolsu, lai tiktu pie ekskluzīvas reportāžas.
   Bendžamins Ričardsons, slaids, gudrs un mazrunīgs, piecēlās kājās un paziņoja:
   – Nebrīnīšos, ja viņš izrādīsies ārštatnieks, savā ziņā pat paparaci.
   – Paparaci ģeoloģijas konferencē? – Džo iespurdzās un arī piecēlās kājās.
   – Taho ir daudz paparaci, – Bendžamins sacīja. – Ja aizies reportāža par lielāko zemestrīci, vienmēr atradīsies izdevība publicēt stāstu par ģeoloģiju kā nekam nederīgu zinātni, ja tā nedod iespēju paredzēt zemestrīci.
   – Viņš vēlējās stāstu un to arī dabūja, – Lūks domīgi noteica. – Varbūt ne to, pēc kā ieradās, tomēr stāsts par Elizabeti un viņas tēvu būs viņa pūliņu vērts.
   Īssvārce ar lielu interesi vēroja trijotni. Endrū pievienojās viņiem un paziņoja:
   – Vai nav vienalga? Nokļūt Vērtjūfolsā nav iespējams. Ja būtu, vai es te tupētu?
   – Dabiski, profesor, – Lūks piebalsoja un, nojautis Endrū nolūkus, pabīdīja abus pārējos uz durvju pusi. – Jūs nekad nepamestu nabaga Elizabeti Beneru tādās briesmās. Jums ir liela atbildība.
   Beidzot īssvārce pievērsa uzmanību Endrū.
   Viņš veltīja daiļavai ļoti romantisku skatienu un piedāvāja elkoni.
   Aiz muguras viņš izdzirdēja Džo purpinām:
   – Ja pienācīgi papūlas, tad vienmēr var rast risinājumu.
   Gerika Džeikobsena automašīna ar ātrumu simt divdesmit jūdžu stundā traucās cauri Nevadas tuksnesim. Viņš bēga no pagātnes, kam bija pistoles stobra garša, steidzās uz nelaimes vietu, kur bija viņa audžumāte un bijusī sieva, un cerēja, ka nonāks tur pietiekami ātri, lai izglābtu abas sievietes un pats sevi.

21

   Tikmēr Denverā, Kolorādo štatā, Bredlijs Hofs stāvēja viesnīcas “Westin” augšstāva apartamentos un vēlējās, kaut spētu atcerēties, kādēļ savulaik sieva viņam likusies pievilcīga.
   Viviana bija gara. Viņas garie, tumšie mati bija saņemti akurātā mezglā. Pēdējo pāris gadu laikā viņa bija pārvērtusies par izdēdējušu vecu sievieti ar tukšu skatienu, tomēr joprojām šķita glīta. Kā Bredlija aģente viņa joprojām nenogurstoši rūpējās par viņa karjeru, un viņš nespēja iztēloties nevienu citu, kurš tik veikli spētu nokārtot visas ar publicitāti saistītās lietas.
   Bet tobrīd viņa stāvēja, rokas iespiedusi sānos un izstiepusi kaklu, un iecirtīgi paziņoja:
   – Es neatgriezīšos Vērtjūfolsā.
   Bredlijs bija gatavs viņu nožņaugt.
   Viņam nepaveicās, jo Viviana nebija no tām sievietēm, kuras kāds vīrietis uzdrošinātos iebiedēt.
   Acis viņai bija lielas, brūnas un saltas kā ledus. Viņa prata izteikties visnežēlīgākajiem vārdiem un allaž juta, kura ir vīrieša patmīlības vājākā vieta. Trieciens tika mērķēts tieši tur. Tāpēc Bredlijs apvaldīja dusmas un ierunājās pieklusinātā balsī:
   – Mums jāatgriežas Vērtjūfolsā. Pilsētai nepieciešama uzmanība, un mēs to varam sniegt.
   – Tur nav elektrības. Nav ūdens. Mēs pat nezinām, kādā stāvoklī ir mūsu nams. Es pat nepapūlēšos to noskaidrot, jo tur tāpat nav neviena, kas kaut ko varētu salabot. – Viviana piecirta kāju. – Denvera ir vismaz kaut cik civilizēta vieta, tāpēc es šodien negrasos atgriezties Vērtjūfolsā.
   – Mums nav jāpaliek mūsu namā. Studija ir celta tā, lai izturētu zemestrīces. Tuvumā nav koku, kas varētu uzgāzties uz jumta, – viņš skaidroja un pieglauda savus mākslinieciski ieveidotos un rūpīgi krāsotos melnos matus. – Mēs varētu palikt tur.
   – Es negrasos palikt tavā studijā. Tur ir tikai viena gulta. Tur ož pēc krāsām un terpentīna. Un… – Teikums netika pabeigts.
   – Un kas?
   Viviana palika sev uzticīga un metās uzbrukumā.
   – Man tur nepatīk. Tā ir tava vieta.
   “Man jāuzvar šajā cīņā. Man jāatgriežas Vērtjūfolsā,” Bredlijs klusībā atkārtoja.
   Tāpēc viņš izspēlēja spēcīgāko kārti, uzspieda uz Vivianas vājākās vietas – alkatības.
   – Tevi nemaz neuztrauc tas, kas noticis ar manām gleznām? Tas ir pārāk liels ieguldījums, lai tā vienkārši to norakstītu.
   Likās acīmredzams, ka doma par zaudētiem darbiem sievu ir aizskārusi. Tomēr viņa bija arī caurcaurēm praktiska.
   – Kā jau sacīji, studija ir būvēta tā, lai izturētu zemestrīces, tātad vienīgie postījumi būs nokritušas gleznas un izbirušas krāsu tūbiņas. Starp citu, es tās nenorakstu, tomēr, kas noticis, tas noticis. Un pagājis. Beidzies.
   – Es varu glābt savus darbus. Dieva dēļ, Viviana, izrādi kaut nedaudz cieņas manai daiļradei!
   – Tavai daiļradei. – “Dabas mākslinieks,” viņa pie sevis iespurdzās. – Pat nemēģini izspēlēt šo kārti. Cik gadu es esmu nodzīvojusi ar tevi kopā? Gandrīz divdesmit četrus? Es tevi pazīstu labāk, nekā tev liekas. Es zinu, ko tu domā par savu daiļradi.
   – Neko tu nezini.
   Neviens nezināja, kāpēc un ko viņš domāja par savu daiļradi.
   Piegājusi pie skapja, Viviana noņēma no pleciņiem plānu džemperīti.
   – Man ir tikšanās ar draugiem. Atgriezīšos no rīta. Tev es ieteiktu doties lejā uz bāru un piedzerties. Vari kādu savākt pie sevis un izklaidēties. Droši varat to darīt šajā gultā, jo, Dievs ir mans liecinieks, mums vairs nav seksa.
   Reizēm Vivianas klātbūtnē Bredlijs jutās tik nelāgi, it kā sieva mērķtiecīgi grauztu viņu gabalu pa gabalam. Kādu dienu no viņa vairs nekas nebūs palicis pāri. Viņš gluži vienkārši pazudīs.
   – Man nepatīk, kad tu tā runā.
   – Par seksu? Vai par to, ka tev nestāv?
   Bredlijs satvēra sievu aiz pleca.
   Viņa ietrieca elkoni vīram saules pinumā.
   Elpa aizrāvās, viņš saliecās un manīja krāsainu apļus sagriežamies acu priekšā.
   – Nepieskaries man! – Viviana sagrāba viņu aiz matiem un pavērsa augšup viņa seju, tad pati pieliecās un nošņācās: – Ja vien nevēlies šķiršanos.
   Viņam izdevās ievilkt elpu, lai izdvestu:
   – Tu to nedarīsi.
   – Nē, tev taisnība. Tu esi vista, kas dēj zelta olas, – viņa sacīja, atlaida vīra matus, atliecās, devās pie durvīm un atvēra tās.
   – Tad es braukšu viens, – Bredlijs paziņoja. Viviana apstājās, apcirtās uz papēža un palūkojās uz viņu. Acis nepacietīgi iegailējās. – Es braukšu viens, – viņš atkārtoja un lēnām iztaisnojās, plaukstu piespiedis pie krūtīm.
   – Tiešām? Brauksi viens? Tu taču nespēj tikt galā ar sevi. Es maksāju tavus rēķinus, rūpējos par publicitāti, interneta vietni un kontiem sociālajos tīklos. Un, cik zinu, es organizēju arī tavus braucienus un rūpējos par biļetēm. Kā gan tu iedomājies kaut kur nokļūt, ja lidmašīnas nelido un ceļi ir izpostīti?
   – Gan jau izdomāšu. Es braukšu. Viviana, Vērtjūfolsā ir mani cilvēki. Manas gleznas, – viņš neatlaidās. – Mani cilvēki.
   Viviana dziļi ieelpoja.
   – Piedod, Bredlij. Es zaudēju savaldīšanos. Tev taisnība. Tev jāuztur savs tēls. Jau rīt es ķeršos pie darba, lai varētu atgriezties Vērtjūfolsā. Bet, lūdzu, sāc vienreiz domāt kā darījumu cilvēks! Mums tas jāpadara par notikumu.
   – Man tur jānokļūst pēc iespējas ātrāk. – Viņš nespēja nomierināties, jo nezināja, kas viņu sagaidīs Vērtjūfolsā.
   – Kāpēc tāda steiga? – Viviana ļauni pasmīnēja. – Tu vēlies apraudzīt savu draudzeni?
   – Kopš apprecēšanās ar tevi es neesmu gulējis ne ar vienu citu sievieti, – viņš dievojās.
   – Tad tā ir tava problēma, – Viviana atcirta.
   – Kā tu nesaproti? – Bredlijs salika plaukstas kā lūgšanā.
   – Nav runa par seksu vai naudu, bet gan…
   – Jā, jā, zinu. Esmu to jau dzirdējusi. Tai pilsētai pieder tava sirds, tā ir tava mūza. – Viviana to nekad nebija sapratusi un nesapratīs. – Es apsolu, ka jau rīt no rīta ķeršos pie darba. Noskaidrošu, kas viņiem nepieciešams…
   – Kā? Mēs nevaram sazināties!
   – Es palūgšu Sarkanajam Krustam sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas zemestrīces skartajās vietās, un mēs kaut ko aizvedīsim. Mēs varam glābt Vērtjūfolsu un vienlaikus celt tavu publicitāti. Pats redzēsi. – Viņa tuvojās Bredlijam un papliķēja viņam vaigu. – Es centīšos to izdarīt, cik ātri vien spēju. Bet pagaidām ej un nolaid tvaiku. Es arī tā darīšu.

22

   Elizabete pamodās agri. Tik agri, ka, saģērbusies un piegājusi pie loga, lai paraudzītos uz Onermauntinas aprūpes centra apkārtni, viņu pārsteidza krēsla. Saule joprojām slēpās aiz meža, kas cieši un draudīgi ieskāva aprūpes centra ēku.
   Savādi. Vēl vakar viņa domāja, ka mežs ir lekna un zaļa paradīze, vieta, kur savvaļas dzīvnieki klaiņo brīvībā, kur viņa var ieelpot svaigu gaisu un patverties no ziņkārīgiem skatieniem un ļaunām mēlēm. Tagad mežs likās pārdabisks, milzīgs un tumšs, vampīru un goblinu mājvieta.
   “Kas notika ar kauliem?”
   Viņa neticēja tam, ka vampīri un goblini eksistē. Nekad nebija ticējusi, pat bērnībā. Viņa ticēja tikai faktiem, zinātnei, mūžīgajai zemeslodei – visam, kas tagad mainījās viņas acu priekšā.
   Kā jau tam bija jābūt. Un viņa to labi zināja.
   Tomēr zināt un pieredzēt bija divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Apzināties, ka viņas tēvs ir slepkava, un dzirdēt viņu taujājam par kauliem bija visai biedējoši. Biedējošs izrādījās arī mežs.
   “Vai atradi kaulus?”
   Tēva jautājuma atbalss lika Elizabetei nodrebēt, un viņa salēcās, kad aiz muguras ierunājās Ivonna:
   – Jau esat pamodusies! Droši vien pēdējai grūdiens jūs pamodināja.
   – Jā, – viņa atbildēja. “Labāk samelot nekā atzīties, ka neesmu spējusi pat aizdarīt acis, kad tēvs bija atgriezies savā palātā.”
   Ivonna viņu nopētīja un secināja:
   – Apģērbs gan izskatās lieliski.
   – Visas drēbes ir dzīvoklī. Nezinu, kad varēšu tās atgūt.
   Elizabete bija pārsteigta, ka runā tik mierīgi, jo pēdējās pāris stundas gulēja vaļā acīm, uzvilkusi segu līdz pat zodam, un vērās uz durvīm – bailēs, ka tēvs varētu atgriezties… vai arī istabā ienāktu mātes rēgs.
   Iespējamā mātes parādīšanās uztrauca Elizabeti vairāk nekā Ivonnas vai tēva klātbūtne.
   – Skaistas kurpes, – Ivonna noteica, – tikai laikam nav sevišķi ērtas?
   – Bija skaistas līdz vakardienas pēcpusdienai, kad ar tām noskrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, lai nofilmētu cunami. – Elizabete palūkojās uz apskrambātajām “Tory Burch” sandalēm.
   – Jūs tiešām esat dīvaina meitene, – Ivonnai izspruka, viņa samulsa un aprāvās.
   – Zinu, – Elizabete attrauca un palūkojās gaitenī, kur bija manījusi kādu sakustamies.
   Viņām tuvojās sirms, klibs, vecam basetam līdzīgs vīrietis baltā mētelī.
   – Kas viņš ir? – Elizabete vaicāja. – Kāds no pacientiem?
   Virsmāsa pagriezās un priecīgi iesaucās:
   – Dakter! Jums tomēr izdevās!
   Elizabete nezināja, priecāties vai raudāt. Ārsta vēders nokarājās pāri bikšu siksnai, mati bija savēlušies, it kā putni tajos būtu vijuši ligzdu, un rudās ūsas dīvaini kontrastēja ar sirmajiem matiem. Viņas tēvs izskatījās veselāks nekā šis vīrs.
   – Sveika, Ivonna. Jā, man izdevās. Pāris reižu gan nācās izmest līkumu. – Viņa balss ieskanējās kā fagots – dobja un sērīga.
   – Doktors Fraunfelters ir pensijā, tomēr turpina praktizēt gan pansionātā, gan šeit, Onermauntinā. Tā sakot, ja ne viņš, tad kurš gan cits te strādātu, – Ivonna paskaidroja.
   – Tas tāpēc, ka apdrošināšana maz maksā un ir pārāk liela birokrātija? – Elizabete apvaicājās.
   – Tieši tā, – Ivonna sacīja un atkal pagriezās pret ārstu.
   – Dakter, šī ir…
   – Es zinu, kas viņa ir, – Fraunfelters pārtrauca virsmāsu un nopētīja Elizabeti no galvas līdz kājām. – Vai nu tu esi Mistijas rēgs, vai arī Mistijas meita. Manuprāt, tu esi viņas meita.
   – Elizabete Benere, – viņa vēsi stādījās priekšā.
   – Priecājos iepazīties, Elizabete Benere. – Ārsts satvēra viņas plaukstu, saspieda, tomēr neatlaida.
   “Laikam nebūtu pieklājīgi izraut roku no viņa tvēriena,” Elizabete nosprieda.
   – Vai jūs pazināt manu mammu?
   – Pazinu. Kad viņa šeit dzīvoja, es biju viņas ārsts. Skaista sieviete gan miesā, gan dvēselē. – Doktors Fraunfelters saspieda viņas pirkstus. – Čārlzam bija paveicies.
   Ko gan Elizabete būtu varējusi piebilst? “Un tad viņš Mistiju nogalināja?”
   – Daži gan nepiekristu, ka viņai bija paveicies, – viņa izvairīgi noteica.
   – Domāju, ka viņa nebija tik inteliģenta kā Čārlzs, tomēr attiecībās izturējās gudri. Kā zeme. Cieta kā klints. Viņa dievināja Čārlzu un tevi. Tev vajadzētu to atcerēties, pirms apsūdzi tēvu tik nelietīgā noziegumā, – doktors Fraunfelters paskaidroja, un viņa plakstiņi nolaidās pār blāvi zilajām acīm.
   – Vai zini, ka es palīdzēju tev nākt pasaulē?
   – Nē, to es nezināju, – Elizabete sacīja, un piepeši viņai kļuva neērti no šī vīra, it kā viņš būtu redzējis viņu apakšveļā.
   Ārsts nelikās to manām un pievērsās Ivonnai:
   – Kā Čārlzs pārcieta zemestrīci?
   – Izbaudīja ik sekundi.
   – Nu, protams. – Viņš pasmaidīja.
   – Doktors Fraunfelters bija cietuma ārsts gandrīz visu laiku, ko tavs tēvs pavadīja ieslodzījumā, – virsmāsa klāstīja. – Viņi pavadīja daudz laika kopā un viens otru ļoti labi pazīst.
   “Kaulus neatradi?”
   Ārsts paraustīja plecus un noteica:
   – Mēs runājām vienā valodā. Reta parādība tādā vietā. Kaut es ātrāk būtu varējis viņu dabūt no turienes laukā! Ja ārstēšana būtu uzsākta agrīnā stadijā, tas palēninātu smadzeņu sabrukumu. – Beidzot viņš atlaida Elizabetes roku un piemetināja: – Protams, ja tā būtu noticis, tad viņš tagad nespētu sazināties ar Mistiju.
   – Jūs uzskatāt, ka smadzeņu sabrukums ļauj viņam redzēt manas mātes rēgu? – Pēc tādas nakts Elizabete gandrīz cerēja, ka ārsts atbildēs apstiprinoši.
   – Nē, tas ļauj viņam domāt, ka viņš to redz. Priecājos, ka satikāmies, Elizabet, – doktors Fraunfelters atkārtoja un pievērsās Ivonnai. – Kur man sākt apgaitu?
   Abi devās prom pa gaiteni. Elizabete palika viena un priecājās, ka ārsts netic Mistijas rēga eksistencei, tomēr viņa nezināja, kā rīkoties tālāk. Viņa vēlējās doties prom no aprūpes centra, tomēr likās nepieklājīgi aizbraukt, nepasakot “paldies” un “uz redzēšanos”. Bet viņa negribēja gaidīt, kamēr Ivonna un ārsts būs beiguši apgaitu.
   Tāpēc viņa savāca savas mantas, vairākas reizes pārbaudīja, vai ir paņēmusi videokameru un planšeti, uzrakstīja zīmīti, atstāja to māsu postenī un devās uz izeju. Iepriekšējā vakarā viņa priecājās, ka ir te ieradusies… tagad priecājās, ka tiek prom.
   Viņa jau sēdēja automašīnā un brauca ārā no stāvvietas, kad, palūkojusies atpakaļskata spogulī, ieraudzīja skriešus tuvojamies Ivonnu un Šīlu. Viņa nobremzēja. Protams, ka viņa nobremzēja.
   Abas māsiņas aizelsušās smaidīja.
   Elizabete atvēra logu un sacīja: – Ceru, ka vismaz kāds drīz ieradīsies un jūs nomainīs.
   – Noteikti, – Ivonna atbildēja. – Doktors Fraunfelters sacīja, ka visu nakti strādājis pilsētā, tikai tagad braucis šurp. Ievainojumi lielākoties nav bīstami, vecā misis Smita apmaksājusi helikopterus, kas smagāk cietušos nogādā Portlendas slimnīcā.
   Vērtjūfolsai ir paveicies. Mums visiem ir paveicies.
   – Izņemot misteru Kuku, – Šīla piebilda.
   “Kas noticis ar kauliem?”
   – Interesanti, kā vecajam bezdelim klājas? – Ivonna ieminējās. Šīla iedunkāja viņai pa sāniem. Virsmāsa savilka nogurušu smaidu un secināja: – Laikam nogurums liek sevi manīt.
   – Paldies, ka parūpējāties par mani. – Elizabete nospieda akseleratora pedāli, un dzinējs ierūcās.
   – Kā gan citādi, mīļā? – Ivonna atbildēja.
   – Piesargiet roku, – Šīla sacīja.
   Elizabete palocīja plaukstu un juta, kā diegi nostiepjas.
   – Sargāšu.
   – Un turieties tālāk no krasta! – Ivonna uzsauca, kad logs jau bija aizvērts. – Brauciet pa taisnāko ceļu uz viesnīcu, tomēr izvēlieties iekšzemes ceļus. Visvairāk noteikti cietusi piekrastes automaģistrāle. – Elizabete pamāja, bet Ivonna neatlaidās: – Brauciet uzmanīgi! Vai degvielas pietiks?
   Vēlreiz pamājusi, Elizabete atlaida sajūgu.
   “Vai atradi kaulus?”
   Kad automašīna izkustējās no vietas, Ivonna atkāpās un vēl pēdējo reizi iesaucās:
   – Piezvaniet, kad būsiet galā… pēc iespējas ātrāk. Jūsu tēvs uztrauksies!
   Elizabete palocīja galvu, pamāja ar roku un nospieda akseleratora pedāli. “Ja es netikšu pēc iespējas ātrāk laukā no stāvlaukuma, man būs jākliedz. Labi, kliegšu es tā vai tā, tomēr nevēlos to darīt abu medmāsu klātbūtnē. Viņas to nav pelnījušas. Viņas ir jaukas sievietes, kas katru dienu aprūpē trakus, izbiedētus ļautiņus. Mani viņām nav jāaprūpē. Es pati tikšu galā ar savām bailēm un neprātu. Jau agrāk es esmu to darījusi. Un darīšu atkal. Būtu labāk, ja man… nebūtu jārunā.”
   Izgriezusi automašīnu uz lielceļa, viņa vēlreiz pavēcināja roku, tomēr atpakaļskata spogulī neielūkojās.
   Ivonna un Šīla atgriezās ēkā.
   Virsmāsa novilka savu darbinieka karti gar elektronisko lasītāju. Noskrapstēja slēdzene, un viņa atvēra durvis.
   – Nezinu, ko Čārlzs Beners ir pateicis savai meitai, bet tas viņu ir pārbiedējis līdz nāvei.
   – Varbūt viņa redzēja Mistijas rēgu? – Šīla ieminējās.

23

   – Vai vēl kaut kas nepieciešams, kundze? – Miklošs Korngolds vaicāja, raižpilni noskatīdamies, kā Mārgarita lēnām, collu pa collai, sēdās karalienes Annas stila krēslā līdzās gultai.
   – Nē, Mikloš, tikai kāds brīdis vienatnē.
   – Es būšu ārpusē. Ja esmu jums nepieciešams, sauciet.
   – Noteikti.
   Miklošs bija divdesmit vienu gadu vecs un runāja ar izteiktu ungāru akcentu. Viņam bija zelta zobs, spalvainas krūtis un kaulaini pleci. Arī viņš bija viens no Mārgaritas projektiem – trūcīgs imigrants, kuru viņa pieņēma darbā un atbalstīja. Paldies Dievam, ka viņa bija puisi pieņēmusi.
   Jo ģeneratori ar strāvu apgādāja tikai būtiskākās viesnīcas sistēmas.
   Lifts tajās neietilpa, bet Mārgarita nespēja uzkāpt vai nokāpt pa kāpnēm. Tam būtu vajadzīga Džošvas Toresa un viņa spēcīgo roku palīdzība vai arī četri no viņas plecīgākajiem padotajiem. Džošva iekāpa helikopterā un aizlidoja pie sievas, bet viesnīcas strādnieki bija aizņemti darbos. Tā nu Mārgaritai nācās ilgstoši uzturēties vai nu viņas ceturtā stāva apartamentos, vai arī lejasstāvā. Viņa bija izvēlējusies palikt augšā, un Miklošs bija viņas sabiedrotais.
   Viņa noskatījās, kā puisis salutēja, pacēlis sveicienā divus pirkstus pie deniņiem. Tad viņš izgāja no istabas un aizvēra durvis. Mārgarita nopūtās.
   “Jāpaguļ. Jāatlaižas uz muguras, jāaizver acis. Nav spēka runāt ar kādu, uzklausīt, mierināt divdesmit četras stundas bez pārtraukuma.”
   Tad viņa paraudzījās pulkstenī. Bija nedaudz pāri trijiem pēcpusdienā, viņa ne mirkli nebija atpūtusies kopš mirkļa, kad iepriekšējās dienas pievakarē sākās zemestrīce. Kā gan viņa to būtu varējusi? Viņa bija atbildīga par mazo kūrortviesnīcu un ikvienu tās viesi. Pat tad, kad kļuva skaidrs, ka cunami nespēs viņiem nodarīt ļaunu, viesi tomēr baidījās.
   Baidījās arī viņa. Cilvēki nezin kāpēc gaidīja, ka deviņdesmit vienu gadu vecā sieviete aukstasinīgi stāsies nāvei ceļā.
   Viņa to nespētu. Vienīgais, kas viņu biedēja, bija veids, kādā viņai pienāktu gals. Tomēr viņai vairs nebija tik daudz spēka, lai sīksti turētos pie dzīvības, tāpēc viņa atlaidās un ieklausījās, kā pamazām viss noklust, un priecājās par šo brīdi.
   Kamēr personāls rosījās, veicot pirmos uzkopšanas darbus, gatavoja sviestmaizes un pasniedza viesiem dzērienus, Mārgarita bija izvilkusi savu rāciju. Viņa neko nekad nemeta projām. Jo īpaši gadījumā, ja tas bija veids, kā sazināties ar apkārtējo pasauli. Jau pēc divām stundām stāvlaukumā piezemējās pirmais helikopters, lai nogādātu viesus Portlendā, viesnīcu numuriņos, kurus viņai bija izdevies sarunāt lūdzoties vai pieglaimojoties. Vairāki no viesiem atstāja stāvlaukumā automašīnas, un viņa bija apsolījusi, ka tās tiks nogādātas likumīgajiem īpašniekiem, tikko ceļi būs atvērti satiksmei.
   Evakuācija izmaksāja veselu bagātību, izkampjot brangu kumosu nebaltām dienām veidotajos uzkrājumos, bet – vai Mārgaritai bija kāda cita iespēja? Visur mētājās stikla lauskas, tās zvīguļoja, vilināja, gaidīja, kad varēs pārgriezt kādu pirkstu vai iedurties pēdā. Ikreiz, kad zeme iedrebējās, no sienas novēlās vēl kāda glezna vai apgāzās kāds galds. “Pret viesnīcu varētu uzsākt tiesas procesu, bet es nepieļaušu, ka viešņa, kurai ir vairāk matu nekā smadzeņu, precīzāk, Aurora Tomsone, pievāc to, kas pieder man.”
   Uz galda iečerkstējās rācija.
   Tik ilgs nu bija Mārgaritas alktais klusuma brīdis.
   Viņa nebija lietojusi rāciju kopš ceļgala operācijas, tomēr regulārie zemestrīces pēcgrūdieni lika noprast, ka nepieciešams kaut kas stabilāks par spieķi. Mārgarita piecēlās no krēsla, piekliboja pie galda, noliekusies nospieda skaļruņa pogu un neslēpti aizkaitinātā tonī paziņoja:
   – Jūtos lieliski. Viesnīcā viss mierīgi.
   Pēc īsa klusuma brīža no skaļruņa atskanēja Gerika smiekli.
   – Tieši tas, ko es vēlējos dzirdēt.
   Lai arī Gerika nebija blakus, Mārgaritas lūpas izstiepās smaidā.
   – Ak, puisēn, tas esi tu! – “Kāds atvieglojums dzirdēt viņa balsi!” Pārāk ilgi viņš bija klusējis, un tas izrādījās mokoši. Bija aizritējuši vairāki mēneši, kopš abi pēdējo reizi sazinājušies, un toreiz viņai bija licies, ka viņas zēns ir pārāk nospiests un nejūtas labi savā ādā. – Kur tu esi?
   – Netālu. Portlendā. Biju jau aizmirsis par tavu rāciju. Kad atcerējos, apstājos un nopirku arī sev, – viņš paskaidroja un tad, elpu neievilcis, turpināja: – Vai ar Elizabeti viss kārtībā? Vai tev ir kādas ziņas par viņu?
   – Nav gan, – Mārgarita atbildēja, pievilka tuvāk krēslu un apsēdās. – Te jau gāja kā trakomājā.
   – Sasodīts! Tā nenormālā sieviete taču allaž uzprasās uz nepatikšanām.
   – To pašu varētu teikt arī par tevi.
   Geriks iekremšļojās un aši mainīja sarunas tematu.
   – Tu neesi savainojusies?
   Kāda kārtējā pēcgrūdiena laikā viņa bija sastiepusi muguru, tomēr šis nebija tas brīdis, kad par to vajadzētu ieminēties.
   – Visi ir sveiki un veseli, nopietnu ievainojumu nav. Daži no darbiniekiem sagriezās, vācot sasisto glāžu stiklus, un es zaudēju daudzus misis Smitas antīkos priekšmetus, bet citādi viss ir kārtībā.
   – Prieks dzirdēt, – viņš sacīja. – Vai tu nevari sazināties ar kādu Vērtjūfolsā un uzzināt kaut ko par Elizabeti?
   – To es varu. Šerifs Fosters nosūtīja vienu no saviem palīgiem pārbaudīt viesnīcas apkārtni…
   – Pats neieradās?
   – Nabaga vīrs domā, ka es viņu nevaru ciest.
   – Viņam taisnība. Tu tiešām viņu nevari ciest, – Geriks uzjautrinājās.
   – Jaunībā viņš bija iedomīgs un paštaisns nejēga, bet pēc Benera lietas noticēja, ka ir kļuvis par zvaigzni. Nē, man viņš nepatīk. Tu esi neticami noraizējies par šķirto sievu, – Mārgarita piebilda un gaidīja, ko Geriks atbildēs.
   – Viņa bija tā, kas izšķīrās, – audžudēls aizstāvējās.
   – Un kāpēc viņa tā rīkojās?
   – Nezinu. Manuprāt, viņa sacīja, ka es viņā… neieklausos.
   – Tavuprāt? Tu neklausījies, kad viņa tev to sacīja? – Klusums. – Tātad tu joprojām viņu mīli?
   – Ja es par viņu raizējos, tas vēl nenozīmē, ka joprojām mīlu viņu.
   “Aizstāvas. Tas labi.” Mārgarita atkal pasmaidīja. “Tas nozīmē, ka puika joprojām nav vienaldzīgs pret bijušo sievu.”
   – Dieva dēļ, Mārgarita, šī taču ir rācija! Ikviens var noklausīties, ko mēs runājam, – Geriks atskārtis paziņoja. – Vai mēs nevarētu to apspriest tad, kad būšu pie tevis?
   Sarunā iejaucās sveša sieviete:
   – Kāpēc nogaidīt? Izklausās, ka esi pelnījis bārienu, jaunais cilvēk.
   Mārgaritas smaids apdzisa. Viņa pazina šo balsi.
   Šķiet, arī Geriks saprata, kura ir runātāja, un izklausījās, ka viņš pat priecājas.
   – Annija Di Luka! Kā klājas? Vai jūsu viesnīca pārdzīvoja zemestrīci un cunami?
   Mārgarita saspringa un gaidīja atbildi.
   Nē, ne jau tāpēc, ka tas viņu uztrauktu. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit septītajā gadā Di Lukas ieradās no Kalifornijas un uzcēla viesnīcu tikai nieka četrdesmit jūdzes tālāk, uz zemesraga pie Izslāpušo smiltīm – garas, baltas pludmales. Viņu viesnīca nelīdzinājās mazajai, mežu ieskautajai Mārgaritas viesnīcai. Tas bija milzīgs, grezns kūrorts ar eksotiskiem dārziem, pārgājienu takām, kotedžām, bet galvenajā ēkā bija simts numuriņu, no kuriem pavērās skats uz Kluso okeānu. Di Lukas bija uzbūvējuši vaļu vērošanas platformas un piedāvāja degustēt vīnus, kas darināti ģimenes vīna darītavā Kalifornijā.
   Vērtjūfolsas kūrortviesnīca ietilpa luksusa viesnīcu kategorijā.
   Izslāpušo smiltis apkalpoja stilīgus cilvēkus no saulainās Kalifornijas, kuri vēlējās baudīt skarbāku atpūtu ziemeļos un vakaros atlaisties kamīna priekšā uz mākslīgās lāčādas.
   Mārgarita labprāt sacītu, ka sirds dziļumos ienīst Di Lukas, tomēr tas nebūtu pārlieku smalki. Visi to zināja, un tā tas turpinājās gandrīz sešdesmit gadus.
   Klientu pietika abiem kūrortiem. Tomēr Mārgaritu urdīja apziņa, ka Smiti šeit bija pirmie, bet tagad viesnīca gluži vienkārši eksistēja konkurentu ēnā.
   – Mēs labi pārdzīvojām cunami, – Annija atbildēja. – Vilnis nāca no ziemeļrietumiem. Mūs aizsargā smilšu sēklis, kas ieskauj lagūnu. Sēkļa un lagūnas vairs nav, tos aizskaloja vilnis, bet šeit tas zaudēja krietnu daļu spēka. Zemestrīce bija daudz briesmīgāka, vismaz man tā likās.
   Annijai Di Lukai bija nedaudz virs sešdesmit gadiem, kad reimatiskais artrīts viņu piekala ratiņkrēslam. Kopš tā laika bija aizritējuši divi gadu desmiti, un Mārgarita atzina – protams, tikai sev –, ka ir noraizējusies par Anniju.
   – Vai esi savainota?
   – Uzreiz nevarēju nofiksēt bremzes, tāpēc mani diezgan pamatīgi izvizināja. Nabaga suns centās palīdzēt… tu taču zini, Riters ir mans pavadonis. Uzticams un apņēmīgs. – Annija apklusa, lai atvilktu elpu. – Tomēr ikvienam ļaunumam ir savs labums, jo es tobrīd biju bibliotēkā. Vienam no grāmatu plauktiem pārplīsa trose, kas notur to pie sienas. Plaukts apgāzās.
   Mēs tik tikko paspējām aizbēgt.
   – Tātad sunim nekas nekait? – Mārgarita bija skopa vārdos.
   – Un tev?
   – Mums trāpīja krītošās grāmatas. Pirmā reize mūžā, kad grāmata man nodarījusi sāpes. – Izklausījās, ka Annija nav zaudējusi ne humora izjūtu, ne paškritiku.
   Tas radīja aizdomas, ka šī konkurente tomēr ir cietusi vairāk, nekā vēlas atklāt.
   – Un kā tev, Mārgarita? – Annija jautāja. – Vai tev un Vērtjūfolsā viss kārtībā, protams, arī viesnīcā?
   – Zemestrīce bija īsts izaicinājums, bet šobrīd viesi ir prom, un mēs nedaudz atvelkam elpu, – Mārgarita atbildēja un atskārta, ka sirds pukst straujāk nekā vajadzētu.
   “Panikas lēkme. Man nekad mūžā nav bijusi panikas lēkme, tomēr atzīt, ka pēdējās divdesmit četras stundas bija biedējošas un nogurdinošas, tādējādi atklājot savu vājumu Annijai… tas ir kaut kas nepieņemams. Tomēr – kurš gan labāk varētu mani saprast, ja ne konkurente, ar kuru es cenšos sadzīvot veselus sešdesmit gadus?” Tāpēc viņa atjokoja, lai slēptu negaidīti uzbrukušās bailes:
   – Man ir deviņdesmit viens gads. Es esmu piedzīvojusi ne vienu vien zemestrīci, tomēr neviena nav bijusi tik spēcīga kā šī.
   – Man tūliņ būs astoņdesmit trīs, es esmu no Kalifornijas un domāju, ka saprotu, kas ir zemestrīces. Izrādās, ka biju maldījusies. – Annijas likās aizelsusies. – Mārgarita, vai esi sazinājusies ar Patrīciju?
   Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Mārgarita necieta Anniju. Konkurente atminējās visu Mārgaritas bērnu un mazbērnu vārdus, savukārt viņa nekad pat nebija papūlējusies iegaumēt, kā sauc Di Lukas ģimenes pēcnācējus.
   – Piedod, man te bija daudz darba, – Mārgarita īgni novilka.
   – Viņa noteikti uztraucas, – Annija mīļi sacīja, kā jau allaž samierinātāja.
   – Tad nevajadzēja man uzsūtīt nekustamā īpašuma aģenti, kura mēģina mani pierunāt, lai pārdodu Vērtjūfolsas viesnīcu, – Mārgarita iebilda.
   Annija nekavējās ar atbildi, un to bija patīkami dzirdēt.
   – Tu joko! Ko gan tas bērns domāja? Vai tad viņa tevi nemaz nepazīst? Vai tiki galā ar nekustamā īpašuma aģenti? Izmantoji zemestrīci savā labā un nogrūdi no klāja?
   Geriks ieķiķinājās.
   – Iesēdināju mazā privātā helikopterā un aizsūtīju pie civilizācijas… Piekodināju pilotam, lai nobiedē viņu līdz nāvei, – Mārgarita stāstīja.
   – Tam es ticu. – Annija iesmējās. Abu smieklus pārtrauca Geriks.
   – Mārgarita, tas viss ir jauki, tomēr, ja nepiezvanīsi Patrīcijai un nepārliecināsi, ka tev nekas nekaiš, tad viņa izdomās, kā tikt pie tevis. Tu ļoti labi zini, ka tas nebūt nebūs jautri.
   – Padomā vispirms par sevi, jo tu brauc šurp un jūs ar manu mīļo mazmeitu Patrīciju saprotaties kā suns ar kaķi, – Mārgarita brīdināja.
   – Un kamdēļ gan ne? – Geriks ķircinājās.
   – Kā zini, puis. Patiesībā es nevaru ar viņu sazināties. Viņai nav rācijas. – Mārgarita ļauni nosmējās un piemetināja: – Bet tu taču varētu viņai piezvanīt, pirms pamet civilizāciju.
   Vārdu apmaiņu pārtrauca Annija.
   – Es jau sazinājos ar radiniekiem Bellaterrā. Palūgšu, lai viņi Patrīcijai nodod kādu vēsti. Varbūt tas ļaus izvairīties no negaidītiem apmeklējumiem.
   – Izdari tā, – Mārgarita sacīja, – es tiešām to novērtētu, Annij. – Labi, un es padošu tev ziņu, ja manējie nepaspēs viņu brīdināt.
   Pēcgrūdiens ieņirbināja okeānu.
   Abas sievietes noelsās un aizturēja elpu.
   Zeme ietrīcējās vienreiz, otrreiz un tad norima.
   – Tas arī viss, – Annija izdvesa. – Man tagad jābeidz.
   – Tu izklausies pārgurusi, – Mārgarita sacīja, – jaunāka taču vairs nepaliec, vai ne?
   Viņa nevēlējās aizvainot sāncensi; Annija patiešām izklausījās nogurusi. Iespējams, ka viņai bija spēcīgs gars, tomēr pretstatā Mārgaritai viņa bija trausla sieviete.
   – Neapšaubāmi. Parunāsim vēlāk, Mārgarita. Bija prieks tevi dzirdēt, Gerik, – Annija sacīja un izslēdza rāciju.
   – Brīnišķīga kundze, – Geriks lakoniski noteica.
   – Annijai būtu vairāk jārūpējas par sevi, – Mārgarita paziņoja, jo bija atskārtusi, ka ienaidnieces nāve radītu viņas dzīvē lielāku tukšumu nekā aizgājis draugs.
   – Viņai ir lielisks vīrs, kas parūpēsies par sievu, – Geriks moži ierunājās. – Man jābrauc tālāk, kamēr no ceļa vēl kaut kas palicis pāri. Stāsti, Mārgarita, kas tev nepieciešams, un es atvedīšu visu, ko varēšu dabūt.
   – Labi.
   – Un, jā, lūdzu, uzzini, kas noticis ar Elizabeti.

24

   Mārgarita atgriezās atpūtas krēslā, izstaipīja nogurušos locekļus un atlaidās spilvenā… un ievaidējās, izdzirdējusi kādu klaudzinām pie durvīm.
   – Iekšā! – viņa uzsauca.
   Miklošs piesardzīgi pabāza galvu pa durvīm.
   Droši vien viņas kliedziens bijis pārlieku pikts. – Nāc iekšā, – viņa aicināja jau pienācīgākā tonī.
   – Ieradusies kāda kundze, – viņš sacīja. – Acis kā rudzupuķes, mati kā tropu saule. Stādījās priekšā kā Elizabete Benere un apgalvoja, ka jūs viņu pazīstat. Vaicā, vai var te palikt.
   – Elizabetei nekas nekaiš? Un viņa ir šeit?
   – Jā, kundze. Izskatās lieliski, – Miklošs runāja ar jauna cilvēka aizgrābtību.
   Mārgarita iesmējās.
   – Kāds atvieglojums! Saprotams, ka viņa drīkst te palikt. Sūti viņu pie manis. – “Geriks un Elizabete vienā viesnīcā. Kļūst interesanti.” – Nē, Mikloš, liec sagatavot Klusā okeāna apartamentus trešajā stāvā. Abas guļamistabas, lūdzu. Un sūti viņu pie manis.
   Miklošs atkal salutēja un pazuda. Pēc brīža Mārgarita dzirdēja, kā abi kāpj augšā pa kāpnēm. Viņa vēlējās traukties pie durvīm, apsveicināties un apskaut Gerika sievu, pārliecināties, vai jaunajai sievietei nekas nekaiš. Bet pietrūka spēka, tāpēc brīdī, kad Elizabete ienāca pa durvīm, Mārgarita pasmaidīja un izstiepa abas rokas.
   – Mana dārgā, priecājos, ka atnāci.
   Elizabete neveikli tuvojās un likās nobijusies kā meitene, kas gaida brāzienu.
   – Es saprotu, ka tas ir nekaunīgi, tomēr nezināju, kurp vēl varētu doties.
   Jaunā sieviete šķita vilcināmies, tāpēc Mārgarita vēl vairāk atmaiga:
   – Kāda nekaunība? Mēs taču esam radinieces! Kam tad radi domāti?
   – Mēs īsti neesam… – Elizabete satvēra Mārgaritas rokas un viegli tās saspieda. – Hmm, paldies, ka uzņēmāt mani. Mans dzīvoklis ir pārvērties gruvešu kaudzē. Šo nakti es pārlaidu aprūpes centrā, kur atrodas mans tēvs, tomēr tur atgriezties vairs nevaru. – Viņas balss notrīsēja un izdzisa.
   – Es esmu pārliecināta, ka viņiem darba netrūkst. – Mārgarita aicināja Elizabeti apsēsties krēslā, kas atradās līdzās viņas krēslam. – Zemestrīce noteikti ir pārbiedējusi nabaga ļaudis.
   Elizabete atkrita krēslā un atbildēja:
   – Tikai ne manu tēvu.
   – Nē, Čārlzu zemestrīce nespētu nobiedēt.
   Mārgarita nedomāja, ka Elizabete būs tik nobijusies. Viņai drebēja lūpas un pat degungals, rokas nervozi slīdēja pār apģērbu, seju un matiem.
   – Palūgšu, lai atnes kaut ko ēdamu. Vai vēlies?
   – Laikam. Jā, pateicos. Es neesmu ēdusi brokastis. – Elizabete šķita pārsteigta.
   – Pieej pie durvīm un pasaki Miklošam, lai viņš uznes paplāti ar uzkodām. Pa drusciņai no visa mums abām.
   – Pa drusciņai no visa. – Elizabetes acis iemirdzējās. – Izklausās lieliski.
   Mārgarita noraudzījās, kā audžudēla bijusī sieva pieiet pie durvīm.
   Elizabete viņai patika. Gan četrdesmito gadu filmzvaigznes augums, gan enerģija – tādi pati kā Čārlzam Beneram pirms slepkavības. Smaids atgādināja par viņas māti… Mārgarita atcerējās jaunlaulāto ierašanos Vērtjūfolsā un nekad nebūtu paredzējusi, ka notiks tāda traģēdija.
   Tomēr traģēdijas reizēm izvērtās triumfā. Tādā triumfā kā, piemēram, Elizabetes un Gerika laulība. Mārgarita saveda abus kopā, jo bija nospriedusi, ka viņi ir viens otram kā radīti. Tomēr pāris izšķīrās. Mūsdienās jaunie pārāk ātri padodas, ja mīlas ābolā iegraužas tārps.
   Nogaidījusi, līdz Elizabete būs beigusi runāt ar Miklošu, Mārgarita pavaicāja:
   – Kas vainas tavai rokai?
   – Zemestrīce. – Elizabete pacēla apsaitēto roku un palūkojās uz to. – Tikai šis nieks. Man paveicies.
   Mārgarita nopūtās.
   – Šeit mums visiem ir paveicies… Vai neesi runājusi ar manu zēnu?
   Elizabete satrūkās.
   – Ar Geriku? Nē, viņš man nezvana.
   “Nav prātīgi stāstīt Elizabetei, ka Geriks ir ceļā uz viesnīcu, jo pārsteigums tikai nāks par labu,” Mārgarita nosprieda un skaļi sacīja: – Arī man Geriks kopš atstādināšanas no FIB nav zvanījis.
   – Atstādināšanas? – Elizabete atkrita krēslā. – Tas noteikti viņu ir sagrāvis. Kāpēc?
   – Sīkāk viņš nav paskaidrojis.
   Vienīgais, ko Mārgarita zināja, – audžudēla gars bija salauzts.
   – Tas mani nepārsteidz. Kad pirmo reizi viņu satiku, es domāju, ka viņš ir atklāts. Viņš stāstīja par lietām, apšaudēm, vajāšanām. Viņš bija lielisks stāstnieks, un es ilgi neatskārtu to, ka viņš nekad nestāsta par sevi, par savām jūtām un domām. Viņš nekad nestāstīja par stundām, ko pavadījis, novērojot aizdomās turamo, par darbu ar dokumentiem vai to, kad kaut kas ir misējies. – Elizabete iesmējās. – Tas bija kā sliktā filmā… spriedze, darbība, bet nav attīstības.
   Mārgaritai bija jāapspiež vēlme saberzēt plaukstas. “Tas tiešām ir lieliski! Geriks uztraucas par Elizabeti, bet Elizabete izplūst runās par Geriku. Jūtas. Viņiem joprojām tās ir.”
   Kāds pieklauvēja pie durvīm.
   – Tur nāk mūsu paplāte, – Mārgarita noteica. – Ienāciet!
   Miklošs ar plecu atvēra durvis, apžilbināja dāmas ar zelta zobu un nolika paplāti uz galdiņa, kas atradās starp krēsliem. Viņš pacēla vākus, atklājot augļus un sieru, maizi un olīvas, aromātisku sarkano apelsīnu džemu un trauciņu ar putukrējumu. Paplātes vienā stūrī bija citrona un ingvera cepumi. Un…
   – “Mimozas”, – viņš sacīja un ielēja šampanieti zemās glāzēs, kuras pat pēcgrūdiens nespētu izkustināt, un piepilināja apelsīnu sulu.
   – Ideāli. – Mārgarita pamāja. – Tieši tas, kas vajadzīgs divām izsalkušām sievietēm. Nodod manu pateicību virtuves personālam!
   – Pasauciet, kad gribēsiet, lai aizvācu paplāti, – Miklošs sacīja, salutēja un pazuda.
   – Mums joprojām ir daudz laba ēdiena, pietiekami, lai pabarotu veselu viesnīcu, tāpēc novēlu tev labu apetīti.
   Mārgarita saprata, ka paies vismaz divi mēneši, līdz viņa varēs atvērt viesnīcu. Tā bija optimistiskā prognoze.
   Tādām lietām nekad nav īstais laiks, bet viņas vecumā, kad ģimene gaidīja viņas aiziešanu pensijā, tas bija pavisam slikts laiks. Ļoti slikts laiks.
   Elizabete piecēlās un piegāja pie paplātes.
   – Ko jūs vēlētos?
   “Ak, labi audzināts bērns!” Mārgarita palūdza maizi, putukrējumu un augļus.
   Piepildījusi šķīvi, Elizabete pasniedza to Mārgaritai un sacīja:
   – Personāls joprojām ir šeit. Vai viņi nevēlas būt mājās?
   – Astoņi no viņiem šeit ne tikai strādā, bet arī dzīvo. Studenti, kam šobrīd ir vasaras brīvlaiks, un imigranti, kurus nodarbinu. Iebraucēji ir mana vājība, laikam tāpēc, ka pati reiz biju iebraucēja. Pārējie ir vietējie. Trīs no viņiem aizsteidzās mājās, lai atklātu, ka viņiem to vairs nav, – Mārgarita klāstīja, ieklādama klēpī servjeti. – Tagad šeit viņiem ir ne tikai darbs, bet arī mājas. Un es pateicos Dievam, ka viņi man ir.
   – Par laimi, viņiem esat jūs, – Elizabete piebilda un piepildīja arī savu šķīvi. – Tas ir slavējami, ka neatsakāt patvērumu.
   – Labie ļaudis, kas pie manis strādā, un tu – jūs nesat svētību manam namam.
   – Nu, nezinu, cik svētības nesīs mana ierašanās. Man nav citu drēbju, – Elizabete noteica, apsēdās, uzzieda džemu kraukšķīgajai maizītei un pa virsu uzlika šķēlīti siera.
   – Viesi allaž kaut ko šeit aizmirst un reizēm nevēlas atgūt savas mantas, – Mārgarita viņu mierināja. – Parasti es tās atdodu labdarībai. Mēs noteikti kaut ko tev atradīsim.
   – Paldies, – norijusi kumosu, Elizabete noteica. Mārgarita īsti nesaprata, vai jaunā sieviete tencina par maltīti vai drēbēm. It kā nespētu aizmirst iepriekš runāto, Elizabete domīgi piebilda: – Nē, patiešām… Vai viņam vienmēr jātēlo varonis? Vai viņš šad un tad nevarētu būt vienkārši vīrietis?

25

   Mārgarita malkoja “Mimozu” un prātoja par Elizabeti un Geriku. Tikšanās varētu izvērsties daudzsološa. Ļoti daudzsološa.
   – Es tikai vēlējos būt kopā ar vīrieti, kuru mīlu un kurš mīl mani; ar vīrieti, kuram varu atklāt savus noslēpumus un kurš atbildētu ar to pašu.
   – Viņš ir noslēgts cilvēks, – Mārgarita paskaidroja, – viņam nepatīk runāt par lietām, kas viņu satrauc.
   – Bet es taču neesmu gaišreģe! Ja viņš nestāsta, kā lai zinu, kas viņu satrauc vai nomāc?
   – Gerikam nepatīk, ja dara pāri bezpalīdzīgajiem, – Mārgarita noteica, liekot uz maizītes putukrējumu. Smalkie franču sieri viņai negaršoja.
   – Bērniem. Jā, – Elizabete atsaucās un paliecās tuvāk vecajai kundzei. – Kad viņš izmeklēja lietas, kur cietušais ir bērns, viņš bija pavisam nerunīgs.
   – Viņam bijusi grūta bērnība, – Mārgarita ieminējās un vēroja Elizabeti.
   – Cik nopratu no informācijas druskām, kuras viņš man atvēlēja, viņa tēvs bijis alkoholiķis, vai ne?
   – Vai tu nekad neesi jautājusi, kāda bija viņa bērnība? – Mārgarita tincināja.
   – Ikreiz, kad par to ieminējos, Geriks lika stāstīt par manējo. – Jaunā sieviete nopūtās un ar baudu iemalkoja “Mimozu”, gluži kā izslāpusi. – Pagāja labs laiciņš, kamēr es sapratu, kāpēc viņš tā rīkojas, kāpēc neļauj ielūkoties viņa pagātnē.
   – Lai cik nesaprātīgi tas liktos, bet puika vainoja sevi par to, kas ar viņu notika. – Mārgarita pasvieda kārtējo informācijas drupaču un cerēja, ka Elizabete tās vienu pēc otras uzlasīs un nonāks atpakaļ pie Gerika.
   – Kas ar viņu notika?
   – Tas jājautā viņam.
   Elizabetes seja izstiepās kā niķīgam mūlim.
   – Viņa te nav. Mēs esam šķīrušies. Un tā laikam ir labāk.
   – Labāk kam? Ne viņam. Viņš zaudēja sievu un darbu. Manuprāt, tā bija loģiska ķēdīte.
   – Man tā ir labāk. Varbūt es esmu savtīga, tomēr dzīve ar viņu bija kā piecu zvaigžņu restorāna apmeklējums. – Viņa pamāja uz paplāti. – Es noraudzījos, kā man garām nes ēdienu, sajutu aromātu, apjautu, ka svētlaime ir tik tuvu… tomēr paliku badā. – Tikai tagad Mārgarita pamanīja, kāda nasta nospiež jaunās sievietes plecus. – Viņš nerunāja, es arī nolēmu nerunāt. Viņš vairs manī neklausījās, tāpēc es… nolēmu aiziet.
   – Es cerēju, ka jūs abi mīlēsiet un palīdzēsiet viens otram, – Mārgarita skumīgi secināja.
   – Mēs mīlējām viens otru. Ļoti mīlējām. Tāpēc sāpēja jo vairāk. It kā dzīvojām kopā, tomēr katrs savā pasaulē. Kopā mēs bijām fiziski, nevis garīgi.
   – Un dvēselēs? – Mārgarita vaicāja, iekārtojās ērtāk krēslā un ļāvās atmiņām. – Kad apprecējos ar savu Džoniju, viņš pat nezināja, ko ar mani iesākt. Viņš bija vecāks, es biju ļoti jauna. Viņš bija slinks, es strādāju kā zirgs. Viņš vēlējās rotaļu biedreni, bet es vēlējos vīrieti. Desmit gadus es darīju to, ko uzskatīju par labāku, bet viņš turpināja domāt, ka vienmēr varēs palikt tāds kā bija. Tomēr beigu beigās viss nokārtojās. – Viņa pasmaidīja. – Kad ierados Savienotajās Valstīs kopā ar misis Smitu, es uz Džoniju raudzījos kā uz gaismu tuneļa galā, kā uz vīrieti, kurš sniegs man drošību un pārticību. Tā arī bija. Tas, ka kļuvām par dvēseles radiniekiem, bija negaidīta balva.
   Tobrīd Elizabete paņēma bļodiņu ar mellenēm un avenēm un kāri ēda.
   – Pasakainas!
   – Vietējās, tepat no mūsu štata. Vislabākās pasaulē, – Mārgarita piebalsoja. – Ēd vien, es negribu.
   Elizabete paklausīja, pat nemēģināja iebilst. Nolikusi bļodiņu, viņa ar salveti nosusināja lūpas un paziņoja:
   – Es neesmu tik pacietīga, lai dzīvotu ar cilvēku, kurš nekad nenobriedīs.
   – Tu neesi katoliete. Džonijs un es bijām laulāti, un es biju saistīta ar šo vīrieti. Mēs bijām kā divi nikni kaķi audekla maisā.
   Kaut kā tas bija jāatrisina.
   – Mums ar Geriku ir atšķirīgas nodarbošanās, un tas atgrūž, – Elizabete sacīja un viegli pasmaidīja. – Mēs esam dažādos maisos.
   “Pagaidām.” Mārgarita pie sevis smīnēja. “Geriks drīz būs klāt.”
   – Vai es pateicu kaut ko smieklīgu? – Elizabete painteresējās.
   Mārgarita prata melot. Garā mūža laikā viņa šo mākslu bija lieliski apguvusi.
   – Es atminējos savu patvēruma meklētājas pieredzi. Tā ļoti atšķīrās no tavējās un ielika man klēpī Smitu ģimenes dārgumus, – viņa sacīja un pamāja uz kasti istabas kaktā. – Tas ir Dziedātājputns. Mister Smits nopirka to savai sievai, kad pasaulē bija nācis viņu pirmdzimtais dēls. Viņš to pasūtīja “Tiffany” juvelieriem, tolaik Smitu ģimene bija ļoti bagāta un ietekmīga.
   Elizabete nolika šķīvi un piegāja pie caurspīdīgās kastes, kurā uz melna samta gulēja izsmalcinātā rotaslieta. Salikusi rokas aiz muguras, viņa pieliecās, lai aplūkotu to tuvāk.
   – Mītisks putns. Fēnikss.
   – Tieši tā. Tā spalvas veido smaragdi un rubīni, acis ir akvamarīni, un pats putns stāv uz slavenā Smitu septiņpadsmit karātu smaragda. – Mārgarita jau septiņdesmit piecus gadus zināja visu par šo rotaslietu.
   – Oho!
   – Tāda bija arī mana reakcija, kad ieraudzīju šo piespraudi pirmo reizi. Tolaik es biju istabmeita Dublinā. Man nebija ne jausmas, ka vēlāk kopā ar Smita kundzi došos uz Štatiem.
   Patiesībā šis putns bija Mārgaritas biļete, lai tiktu prom no Dublinas un izrautos no nabadzības. Tomēr viņai nebija nodoma atklāt šī notikuma patiesās detaļas.
   – Es allaž turu to šeit. Tu noteikti pamanīji, ka stiklā nav ne mazākās plaisiņas. Neviena zemestrīce nespēs to sasist. Stikls ir ložu necaurlaidīgs, kaste aprīkota ar vismūsdienīgāko drošības sistēmu.
   – Kāpēc neatdodat to muzejam?
   “Tā gan būtu īsta katastrofa!”
   – Saproti, es esmu veca un savtīga sieviete. Es vienmēr to aplūkoju no rītiem, kad esmu tikko uzcēlusies, un vakaros pirms likšanās gultā. Mums ar Džoniju bija četri bērni, tie visi ir devušies pasaulē un pilda Dieva uzlikto misiju, laiž pasaulē pēcnācējus, kas apdzīvos šo zemi. Es negrasos maksāt milzu naudu apsardzes firmai. Daži no maniem pēcnācējiem uzskata, ka šeit piespraude ir drošībā. Tieši viņu dēļ es mēdzu ieslēgt sudrablietas, kad viņi mani apciemo.
   Vispirms Elizabete samulsa, tad satrūkās, taču iespurcās, izdzirdējusi Mārgaritu smejamies.
   – Pie mums mēdz teikt, ka tie noteikti ir pretējās puses radi, piemēram, vīra. Tomēr katrā lielā ģimenē ir kāds, kuram ir veikli pirksti. Tā tas ir, – Mārgarita pajokoja.
   – Jā, man jāpiekrīt. – Jaunā sieviete pamāja, vēlreiz palūkojās uz piespraudi un atgriezās savā krēslā, lai iedzertu vēl malciņu “Mimozas” un apēstu gabalu cepuma. – Pasaulē ir cilvēki, kas citus apskauž ne tikai mantu, bet arī prāta vai laimes dēļ.
   Mārgarita saausījās un nolika šķīvi.
   – Izklausās, ka tev ir zināma pieredze.
   – Jā, – Elizabete attrauca un kā noguris bērns paberzēja pieri. – Nesaprotu, kā tas notika. Vienu brīdi es biju tas nabaga nelaimīgais bērns, kura acu priekšā tēvs nogalināja māti. Visi pieaugušie mani žēloja, bērni izsmēja, bet brālēni iekaustīja. Nākamajā brīdī es jau biju koledžā, puiši skraidīja man pakaļ, bet pašai patika modeles darbs.
   – Izklausās, ka tu veiksmīgi es pārlaidusi pubertātes laiku. – Jā. – Elizabete saviebās. – Tomēr brālēni turpināja par mani ņirgāties.
   – Nežēlīgi, – Mārgarita sacīja un klusībā nosprieda: “Pat pārāk nežēlīgi, ņemot vērā apstākļus.” – Un krustmāte to atļāva?
   – Es krustmātei īsti nepatiku, jo nekad nedarīju to, ko viņa vēlējās.
   – Un ko tad viņa vēlējās?
   – Lai es atceros slepkavību, – Elizabete sacīja, nolika glāzi, piecēlās un izstaipījās. – Paldies, viss bija ļoti garšīgs, un es biju patiesi izsalkusi.
   – Ir labi, ja meitenēm ir apetīte. Tagad palīdzi man, es gribu nopūderēt degunu. – Mārgareta sakopoja spēkus, lai slietos kājās. – Pēc tam pasauc Miklošu, lai viņš aiznes paplāti.
   Elizabete piesteidzās, lai palīdzētu.
   – Nedaudz pavelc.
   Jaunā sieviete paklausīja. Mārgarita saspringa. Pamazām Elizabetei izdevās aizvest veco kundzi līdz vannasistabai.
   “Ak Dievs, kāds nogurums! Tagad es sūtīšu Elizabeti prom un nedaudz nosnaudīšos.”
   Kad viņa iznāca no vannasistabas, paplāte jau bija aizvākta, bet Elizabete stāvēja uz balkona, noliekusies pār margām, un sarauktu pieri kaut ko vēroja.
   – Sanesās, kas palikušas līcītī pēc cunami, kaut kas ir, tikai nespēju saprast, kas īsti. Atgādina… – Viņa atkal piešķieba galvu un turpināja: – Izskatās pēc cilvēka.
   Mārgarita nostājās līdzās jaunajai sievietei un palūkojās uz vietu, kurp bija pavērsts Elizabetes pirksts.
   – Jā, tev taisnība. Paņem binokli, dārgā, tas ir atvilktnē… paskaties.
   Elizabete atgriezās ar binokli rokās un sāka pētīt sanesas.
   – Es neesmu droša, bet izskatās kā cilvēks oranžā glābšanas vestē. Tumši mati, zods atbalstīts uz krūtīm.
   Pēkšņi viņa nolaida binokli, padomāja un atkal pavērās uz sanesām.
   – Manuprāt… manuprāt, tā ir Kateri, – viņa satraukti iesaucās. – Tā ir… Kateri!

26

   Pūta vējš, viļņi sitās pret klints pakāji, blāvi zilajās saulrieta debesīs peldēja sīki, rožaini mākonīši. Debesis no austrumiem uz rietumiem šķērsoja balta līnija, ko iezīmējuši tvaiki no lidmašīnas, kas pametusi kontinentu un bija ceļā uz kādu no tropiskajām salām, Austrumu zemēm vai pat vēl tālāk. Visums neizrādīja ne mazāko interesi par cilvēkiem, kas stāvēja līdzās Elizabetei klints malā, skaitīja lūgsnas, raudāja un skatījās, it kā no tā būtu atkarīga Kateri dzīvība.
   Viņi maldījās. Elizabete zināja, ka krasta apsardzes komandiere nevar būt dzīva. Ne jau pēc tam, kad cunami bija noskalojis viņu no kutera un aizrāvis okeāna dzelmē. Ne jau pēc tik daudzās stundām, ko Kateri bija pavadījusi saltajā Klusā okeāna ūdenī. Tas būs liels atvieglojums ģimenei un draugiem, piemēram, Elizabetei, ja izdosies izvilkt no ūdens viņas līķi.
   Elizabete binoklī vēroja, kā trīs drosmīgākie Mārgaritas kalpotāji motorlaivā cīnās ar cunami sanestajiem lūžņiem. Līcītī dreifēja milzu baļķi, apgāztas laivas. Viss atradās nepārtrauktā kustībā – līgojās okeāna viļņos. Īsti džungļi, ko saturēja kopā brūnaļģes. Un peldošo drazu centrā šūpojās kaut kas līdzīgs cilvēkam oranžā glābšanas vestē…
   “Kateri. Vai tā būtu viņa?”
   Elizabete pacēla skatienu un palūkojās uz Mārgaritu, kura no balkona ceturtajā stāvā uzmanīgi vēroja notiekošo. Vecā kundze uzmundrinoši pamāja. Elizabete atkal ieskatījās binoklī.
   Vīri deva Mārgaritai zīmi, ka tas patiešām ir cilvēks… cilvēka līķis.
   Glābēji ar āķi aizķēra glābšanas vesti, un galva atliecās.
   Tā bija Kateri!
   “Paldies Dievam! Viņa ir atrasta, viņa nebūs viena no tiem, kas uz mūžīgiem laikiem pazuduši Klusā okeāna plašumos.” Elizabete notrausa asaras – tām vēl nav laiks – un turpināja vērot glābējus.
   Pēkšņi vīri laivā sarosījās.
   Lai saprastu, kas tur notiek, Elizabete sasprindzināja redzi.
   Kāds iekliedzās:
   – Viņa sakustējās. Viņa sakustējās!
   Un tad vīri vairs nelikās ne zinis par vērotājiem, satvēra Kateri aiz rokām un kājām un centās iedabūt laivā.
   Kaut arī atradās pietiekami tālu no viņiem, Elizabete dzirdēja Kateri kliedzienu. Briesmīgu kliedzienu, jo likās, ka apvārsnis salīgojas, un Elizabete nokrita ceļos.
   Vīriem nebija izvēles. Cietušo vajadzēja nogādāt krastā, tāpēc viņi izcēla sievieti no ūdens, pārvilka pāri bortam un noguldīja laivā.
   Vēl viens kliedziens pāršķēla mierpilno klusumu.
   Elizabete juta sāpes un izmisumu, kas spieda viņu pie zemes. Gandrīz smacēja.
   Un tad viņa dzirdēja savu balsi saucam:
   – Mums vajadzīgas nestuves. Segas. Pirmās palīdzības komplekts. Nesiet visu lejā uz piestātni!
   Viņa palūkojās augšup uz Mārgaritas balkonu, bet sirmās kundzes tur vairs nebija. Iemesls likās skaidrs. Manījusi dzīvības pazīmes, Mārgarita aizsteidzās pie rācijas, lai izsauktu helikopteru un mediķus.
   – Mums jātur viņa pie dzīvības, kamēr ieradīsies palīdzība, – Elizabete paziņoja cilvēkiem, kas stāvēja viņai līdzās.
   Pūlis pašķīda, cilvēki skrēja uz viesnīcu, nesa un atrādīja mūsdienīgus piederumus, ko Mārgarita bija pasūtījusi.
   Laiva beidzot bija izkļuvusi no sanesu zonas un tuvojās krastam. Elizabete metās lejup pa līkajām koka kāpnēm uz piestātni. Pēdējā kāpņu laukumiņā viņa sastapa Heroldu Ridliju, kurš regulēja kustību. Pasniedzis Elizabetei segu un aptieciņu, viņš pamāja, lai jaunā sieviete skrien tālāk.
   Viņa lēca pa diviem pakāpieniem uzreiz un nonāca piestātnē brīdī, kad laiva pietauvojās. Kamēr vīri nostiprināja laivu, Elizabete ierāpās tajā un aplika segu Kateri ap pleciem.
   Lēnītēm Kateri pagrieza galvu.
   Viņa izskatījās briesmīgi, it kā būtu sista, dauzīta un malta. Asinīm notrieptās lūpas bija pietūkušas divas reizes lielākas. Āda vairs nebija skaistā bronzas tonī un izskatījās zilgani bāla. “Viņai noteikti ir hipotermija, kas ir tikai labi, jo viņa necieš briesmīgas sāpes,” Elizabete nosprieda.
   Draudzeni Kateri pazina, jo viņas acis negaidīti iezalgojās.
   Lūpas sakustējās, viņa kaut ko čukstēja…
   Elizabete nometās ceļos un atvēra aptieciņu. Kateri satvēra Elizabetes delmu un izdvesa:
   – Vēl nē. Es nemiršu. Vēlreiz es nemiršu.
   Elizabete sastinga.
   Balss bija ļoti izmainījusies. Kā hroniskam smēķētājam. Kā tādam, kurš zaudējis runas spējas un tad atguvis, tikai citā, izkropļotā veidā.
   Vīri lēnām attālinājās un devās uz kāpņu pusi.
   – Vai gribi ūdeni? – Elizabete vaicāja.
   – Viņi man iedeva… tagad es gribu tev izstāstīt… gribu izstāstīt, kas notika.
   “Bet tu esi savainota, iespējams, ka tu vari nomirt.”
   – Labi, stāsti, – Elizabete sacīja, jo atskārta, ka tie var būt Kateri pēdējie vārdi.
   – Es… redzēju, kā vilnis sakuļas putās. Tad es mēģināju sagriezt kuteri. Par vēlu. – Kateri notrīsēja. – Un tad es ieraudzīju viņu.
   – Ko? Kādu no apkalpes? – pieliekusies Elizabete jautāja.
   – Dzīļu dievu. Milzu vardi, briesmoni, kas liek zemei pašķirties.
   – Ai, – Elizabete izdvesa.
   – Dievs izsita kuterim stiklus, pastiepa… izrāva mani laukā. – Kateri apklusa, lai atvilktu elpu. – Un tad viņš mani aizvilka uz elli.
   Elizabete pamāja. Kateri kā Amerikas iedzimtās iztēlē Klusais okeāns noteikti bija Dieva personifikācija, Dievs, kas izvelk viņu no droša patvēruma kuterī un ievelk nāves dzīlēs.
   – Tu biji ūdenī.
   – Vilnis mani vēla un vēla, bet Dievs sita, salauza kaulus, izsūca gaisu no plaušām un dzēra manas asinis. – Bija dzirdams, kā ūdens guldz Kateri plaušās. – Tagad. Ûdeni. Lūdzu.
   Elizabete baidījās viņai pieskarties.
   Kateri pagrieza galvu un iesūca no pudeles pāris malku ūdens. Ikviens malks izraisīja sāpes. Tad sieviete aizvēra acis, it kā spēks būtu viņu atstājis.
   – Tev tagad nekas nav jāstāsta. – Elizabetei sāpēja sirds.
   – Tagad. Jāstāsta tagad, – Kateri izdvesa un pavēra piepampušos plakstiņus, kas sedza asinīm pierietējušās acis. – Es pamodos zem ūdens, dieva alā. Viņš bija zaļš, viņa kājas un rokas plīvoja straumē, bet mute bija milzīga un melna. Es zināju… kas ir noticis. Es biju noslīkusi. Mans ķermenis bija bezvērtīgs, tajā bija ieslodzīta dvēsele. Dievs mani sagrāba un saspieda, sagremoja un norija. – Viņa iesmilkstējās kā izbijies un ievainots zvērs. – Un tad es nomiru.
   – Tu esi pie manis, – Elizabete ierunājās. – Tu neesi mirusi.
   Kateri neklausījās.
   – Es nomiru. Nomiru. Es redzēju lietas… kādas dzīvie nekad neredz. Paradīzi un elli. Mūžību un aizsauli. Sāpes pagaisa… un es ieraudzīju gaismu. Zini… gaismu, uz kuru man bija jādodas.
   – Gaismu, kas aicina pēc nāves. – Elizabete tam neticēja, bet Kateri gan. – Jā, protams.
   – Tad es gribēju doties pie tās, bet dievs satvēra mani un nelaida. Viņš lika man atgriezties.
   – Priecājos, ka viņš tā izdarīja. – Elizabete nezināja, ko sacīt, uzklausot šādus stāstus.
   – Es nē… Es nepriecājos. Gaisma izdzisa kā svece. Negaidot mani ielenca gaisa burbuļi, zils ūdens un zaļas aļģes. Man sāpēja… Es tuvojos okeāna virsmai un ieraudzīju haizivi. Es zināju, ka asiņoju, zināju, ka tā saož asinis, un nodomāju… nodomāju, ka tā saplosīs mani gabalos. – Kateri iekāsējās un sarāvās, it kā klepus radītu sāpes. – Liela haizivs. Tuvojās ar atvērtu muti, asiem zobiem… un pēdējā brīdī aizpeldēja. Tad es sapratu, kas esmu. – Asaras noritēja pār Kateri vaigiem.
   – Kas tu esi?
   – Tā, kas atgriezusies. – Kateri acīs bija izmisums. – Haizivs neuzdrošinājās mani aiztikt. Dievs būtu to sodījis. – Elizabete pamāja, it kā saprastu, par ko draudzene runā. Tomēr viņa nenieka nesaprata. – Es izniru un ievilku krūtīs gaisu. – Kateri balss pamazām kļuva dzidrāka, viņa runāja ātrāk, it kā baidīdamās, ka pietrūks laika. – Man blakus viļņos šūpojās koka gabals. Es uzvilkos uz tā un pavadīju tā visu nakti, līdz pat rītam. Kad pamodos, man neciešami sāpēja. Es ievēlos aukstajā ūdenī un cerēju uz nāvi. Elizabet? Vai man vēl ir kājas?
   Elizabete pacēla segas un paskatījās.
   – Cik redzu, tev ir gan rokas, gan kājas, tikai tu esi pamatīgi sasitusies.
   Neticami, kā vispār ir iespējams izdzīvot ar tik daudziem ievainojumiem.
   – Dievs atdeva mani zemei, bet es esmu mainījusies. Es esmu pārdzimusi… un pārveidojusies. Es vairs nekad nebūšu Kateri. – Viņa aizvēra acis, it kā runāšana viņu būtu pārlieku nogurdinājusi… vai arī viņa gribētu atvadīties no savas iepriekšējās dzīves. – Klau, dievs lika maniem cilvēkiem pateikt, ka zemes spēks atbrīvos viņus no pagātnes.
   Elizabete rūpīgi sakārtoja segas un sacīja:
   – Kad atveseļosies, varēsi doties pie savas cilts un viņiem to izstāstīt.
   – Ne viņiem. Tev. Dievs teica tev. Tu esi mans cilvēks. Tu esi tāda kā es. Mēs esam līdzīgas. – Kateri acis atvērās. – Ieklausies manī. Ieklausies zemē. Vairs nebūs pārsteigumu. Tu to jau zini. Tev nav jāatceras. Tev jāieklausās… Klausies… – Kateri centās pasmaidīt.
   Kaut kur tālu gaisā Elizabete sadzirdēja troksni. Tas kļuva skaļāks un tuvojās, līdz viņa saprata, ka to rada helikoptera rotora lāpstiņu šņākoņa un motora dobjā ducināšana. Kā varens putns tas parādījās virs klints un pamazām tuvojās piestātnei.
   Krasta apsardze.
   Viņi bija ieradušies pēc viena savējā.
   No helikoptera pa trosēm nolaidās divi vīri.
   Viesnīcas personāls atkāpās.
   Elizabete juta, ka viņa tiek pastumta malā, prom no ceļa.
   Krasta apsardzes mediķis stabilizēja Kateri, tad signalizēja apkalpei, lai tā nolaiž grozu. Novietojis Kateri grozā, vīrietis pamāja vēlreiz. Grozs pacēlās gaisā. Helikopterā palikušie vīri satvēra grozu un ievilka iekšā. Pēc mirkļa gaisā tika uzrauti arī abi vīri, un helikopters aiztrauca Sietlas virzienā, kur slimnīcā tiks glābta Kateri dzīvība.
   Viss bija garām, beidzies tik ātri un pēkšņi. Elizabete palūkojās gaisā un tad kā apdullusi devās augšā pa kāpnēm.
   Kāpņu galā stāvēja Herolds, pasniedza viņai roku un vaicāja:
   – Ko viņa jums teica?
   Ielūkojusies vīra ziņkārīgajā sejā, Elizabete nolēma glābt Kateri reputāciju.
   – Viņa pastāstīja, kā izglābusies. Apbrīnojama sieviete. Es lepojos, ka viņu pazīstu.

27

   – Nolāpīts! – Ieraudzījis jau vismaz divpadsmito ceļa barjeru, pie kuras līdzās nolūzušam kokam stāvēja trīs policisti, Geriks apturēja automašīnu un prātoja, kurā brīdī veiksme viņu pametusi.
   Ak, jā, apmēram ap to laiku, kad aizgāja Elizabete.
   Caur kukaiņiem aplipušo vējstiklu ieraudzījis šerifu Denisu Fosteru, visuzpūtīgāko un augstprātīgāko likumsargu Savienoto Valstu kontinentālajā daļā, Geriks saprata, ka ir sasniedzis neveiksmju perioda zemāko punktu.
   Viņš bija gatavs zvērēt pie Dieva, ka šoreiz viņš palēksies un viss atkal ies uz augšu.
   Saule bija apsvilinājusi Fostera bālo, vasarraibumiem nosēto ādu. No deguna lobījās āda. Zaļās acis bija tik miglainas kā dzērājam pēc trīs dienu žūpošanas. Formastērps brīvi karājās plecos. Uzlicis roku uz pistoles maksts, Fosters tuvojās Gerika automašīnai.
   Geriks izkāpa un aizcirta durvis.
   Pārējie divi policisti pamāja ar galvu, it kā liekot nojaust viņa niecību.
   Fosters ierunājās pirmais:
   – Džeikobsen, kā tu te nokļuvi?
   – Atbraucu.
   Par braukšanu to īsti nevarētu saukt, drīzāk tas bija bezceļu rallijs, kas paņēmis krietni daudz laika, ar kuru normālos apstākļos pietiktu, lai no Lasvegasas nokļūtu Portlendā.
   – Es Portlendā ievācu informāciju. Šeit es esmu uzaudzis un zinu visus apvedceļus. Tas palīdzēja. Jūs taču zināt, ka esmu šejienietis.
   – Atceros. Atceros visus tos gadus, kurus tev pēc taisnības vajadzēja pavadīt mazgadīgo kolonijā. Bet misis Smita tevi izglāba. – Fosters nekad nelaida garām iespēju iedzelt Gerikam.
   – Viņa ir veca sentimentāla sieviete.
   – Tikai nesakiet to viņai. Mārgaritai ir ietekme vietējā sabiedrībā, kura jūs nekad nav tā īsti atbalstījusi, vai ne?
   “Saņem, nelieti,” Geriks pie sevis nodomāja.
   Nelietis viņam atbildēja:
   – Brauc atpakaļ, šī ir slēgtā zona. Mums tāpat ir problēmas, nav nepieciešama lieka mute, ko barot.
   – Par to ir padomāts. Tāpēc es iepirku visu nepieciešamo. – Geriks pamāja uz pikapa kravas kasti, kas bija piekrauta ar pārtiku, ūdens pudelēm un degvielas kannām.
   Fosters samiedza acis.
   – Tik un tā es nevaru tev atļaut braukt tālāk.
   “Automātiska reakcija,” Geriks secināja. Fosters bija viens no tiem vīriem, kas neatkāpās, lai tur lūst vai plīst.
   Geriku tas neuztrauca – viņš bija nolēmis uzvarēt šo cīņu vienalga kādiem līdzekļiem.
   – Protams. Likums paliek likums, un jums jānodrošina likuma ievērošana, – viņš sacīja un atgriezās pie pikapa.
   Fosters pāris soļu viņam sekoja un apvaicājās:
   – Vai tad tevi neinteresē, vai misis Smitai nekas nekait?
   Geriks iekāpa automašīnā un attrauca:
   – Es zinu, ka Mārgaritai viss ir kārtībā. Portlendā es iepirku pirmās nepieciešamības lietas un rāciju.
   Dzirdēt rācijā atskanam Mārgaritas balsi bija labākais mirklis viņa dzīvē.
   – Rāciju? – Fosters atjautāja, atbīdīja cepuri pakausī un paberzēja pieri. – Un es vēl brīnījos par to, kā tie helikopteri tik ātri ieradās.
   – Nav slikti pat sentimentālai vecai sievietei, – Geriks noteica, aizvēra durvis un atvēra logu.
   – Un kā tad ar Elizabeti? Tevi neinteresē, kā klājas bijušajai sievai? – Fosters pasmīnēja.
   “Viltīgais nelietis izošņājis informāciju par Elizabeti,” Geriks prātoja. “Varbūt par mani. Varbūt par abiem.”
   – Protams, ka vēlos zināt, – Geriks atbildēja. – Pastāstiet!
   – Divās stundās, kamēr plosījās zemestrīce, viņa gandrīz pamanījās dabūt galu. – Fosters vairs nesmīnēja.
   Prātīgi, jo Gerikam vairs nebija joki prātā.
   – Kā?
   – Viņa filmēja cunami…
   – Nu, tas ir saprotams, – viņš pārtrauca šerifu un pie sevis nodomāja: “Drebot zinātniskā orgasmā.”
   – …Un tad viņa ierāpās kanjonā, jo bija tur pamanījusi kaulu.
   Geriks bija gatavs šo nelieti nogalināt pats savām rokām.
   – Kaulu? Tādu kā dinozaura kaulu?
   – Nē, cilvēka, bet Elizabete bija iedomājusies, ka tam ir arheoloģiska vērtība. – Šerifa sejas izteiksmi Geriks lieliski izprata. Tāda bija visiem likumsargiem, kad pilsoņi darīja muļķības. – Es lūdzu patologanatomu to apskatīt. Deviņpadsmitais gadsimts. Sieviete. Iespējams, no priekameitu kapiem.
   – Es esmu dzirdējis nostāstus, – Geriks sacīja un iedarbināja dzinēju. – Nekad gan neesmu uzgājis. Vai tiešām tāda pastāv?
   – Acīmredzot. Ja cunami to izskaloja, tad atradīsim vairāk kaulu. Zemestrīces allaž atsedz dažādas dīvainas lietas. Es gan vēlētos, lai jūsu sieva neriskētu ar dzīvību tāda nieka dēļ. – No Fostera kabatas atskanēja pīkstiens. Viņš likās pārsteigts, izvilka no tās mobilo telefonu un norūca: – Nolādētais maita.
   – Jums darbojas mobilais tīkls? – Geriks vaicāja un ieskatījās savā telefonā. – Man nedarbojas.
   – Darbojas, – šerifs noburkšķēja, izslēdza skaņu un iebāza telefonu kabatā. – Dievs mani ienīst.
   – Īsziņa, vai ne? Nevēlaties izlasīt? – Geriks jautāja.
   – Māte. Viņa grib, lai braucu mājās, – Fosters novaidējās, noņēma cepuri un saburzīja rokās. Likās, ka viņš bieži tā dara.
   – Bet man darba līdz kaklam šeit!
   – Tā ir. Labi, es tagad braukšu, – Geriks paziņoja un satvēra stūri.
   – Savaldi tās divas sievietes.
   – Kādas divas sievietes? Jūs runājat par… Elizabeti un Mārgaritu? – Geriks skaļi iesmējās. – Tās divas sievietes? Protams. Tieši to es grasos darīt, – viņš sacīja un ieslēdza atpakaļgaitas pārnesumu.
   Viņš vēl nebija izkustējies no vietas, kad Fosters uzsita ar plaukstu pa durvīm.
   – Jūs taču brauksiet uz viesnīcu?
   Geriks ielūkojās šerifa mazajās, ļaunajās ačtelēs un atzinās:
   – Ja arī man neizdosies savaldīt tās divas sievietes, es varu viņas pasargāt.
   – Laidiet viņu garām! – šerifs uzsauca abiem vīriem pie barjeras.
   “Ja paveiksies, tad vēl pirms pusdienām es jau būšu mājās.” Geriks nospieda akseleratora pedāli.
   Geriks iestūrēja Vērtjūfolsas kūrortviesnīcas stāvvietā, izslēdza dzinēju un palūkojās apkārt. Viesnīcai bija izbiruši logi. Lievenis, kas ieskāva ēku, bija zaudējis pīlāru, un tā jumts nokarājās uz vienu pusi. Dakstiņi bija izbiruši pa visu stāvlaukumu. Un tomēr ēka izskatījās labi, ja salīdzina ar tiem postījumiem, ko Geriks bija redzējis pa ceļam Vērtjūfolsā.
   Viņš apbrauca ēkai otrā pusē pie personāla ieejas, izcēla no kastes vienu aukstumsomu un devās uz virtuvi, kur pusdienoja ducis netīru un nogurušu viesnīcas darbinieku. Geriks pacēla somu gaisā, parādīja, nolika to blakus lielajam restorāna ledusskapim un paziņoja:
   – Es atvedu pienu!
   Viesnīcas ļaudis iesmējās, parādīja paceltus īkšķus un atsāka ēšanu.
   – Tev tomēr izdevās, – Herolds sacīja. – Tas ir labi. Mīļā visu laiku uztraucās, bija iedomājusies, ka būsiet šeit, kad viņa no rīta modīsies.
   Geriks uzlika roku Heroldam uz pleca, lai vīrs neslietos kājās.
   – Mēs abi tā uzskatījām. Kur viņa ir?
   – Savā istabā. Bet Elizabetes šobrīd nav pie viņas.
   – Šeit bija Elizabete? Vai viņa apmetusies viesnīcā? – Geriks centās noslēpt satraukumu, kamēr skudriņas skrēja pār muguru.
   – Jā, bet šorīt viņa devās pastaigā. Vēl nav atgriezusies. Nezinu, kur viņa ir. Pavaicājiet mīļajai. Mis Benere noteikti viņai pateica, kurp dodas.
   – Kaut tā būtu, – Geriks noteica un pasniedza Heroldam pikapa atslēgas. – Kad būsiet beiguši, mašīnā ir šādas tādas lietas. Tās vajadzētu izkravāt.
   – Tiks darīts, – Herolds apsolīja. – Lai gan lielākā daļa personāla ir pilsētā un piedalās glābšanas un sakopšanas darbos, šefpavārs un pavāri brīvprātīgi pieteicās gatavot maltītes patversmes iemītniekiem, tā ka mums jābaro daudzas mutes.
   – Mēs uzcelsim šo pilsētu no jauna, – Geriks paziņoja, izsteidzās foajē un uzskrēja pa kāpnēm. Mārgaritas istabas durvis bija atvērtas, tāpēc viņš pieklaudzināja pie stenderes.
   Viņa ienāca no privātās terases istabā un izpleta rokas, lai apskautu audžudēlu.
   – Manu mīļo puisēn!
   Geriks apskāva sirmo kundzi un brīnījās par to, cik gan viņa ir sīciņa. Kad abi satikās pirmo reizi, viņš bija astoņus gadus vecs, un Mārgarita viņam šķita gara. Patiesībā tolaik viņas augums bija piecas pēdas un trīs collas, bet, gadiem ritot, viņa bija sakritusies par piecām collām. Mārgarita bija salīkusi, novājējusi, smalkiem putna kauliem un plānu ādu… tomēr viņas sirds arvien vēl bija drosmīga.
   Mārgarita nopētīja audžudēlu.
   – Tu esi nedaudz novājējis. Mēs tevi uzbarosim.
   – Pat nešaubos, – Geriks sacīja un aizveda Mārgaritu līdz krēslam pie gultas, apsēdināja un novietoja otru krēslu iepretim audžumātei. Viņš apsēdās un ielūkojās viņai acīs.
   – Kā tu jūties?
   Tikai viņa priekšā Mārgarita nometa masku, saguma. Pat viņas sirmie mati likās gurdeni nokarājāmies pār pleciem.
   – Jaunāka es droši vien vieglāk pārciestu tik spēcīgu stihiju. – Viņa nopūtās un iztaisnoja plecus. – Bet es dzīvošu. Vai zini, ka pie manis ir apmetusies tava sieva?
   – Herolds jau teica.
   – Jupis viņu rāvis! Nekad neļauj man izbaudīt prieku pavēstīt svarīgus jaunumus.
   Geriks nespēja apvaldīt smieklus.
   Pirms trim dienām viņš bija tik vientuļš kā vēl nekad un bija soli no pašnāvības. Ieradies Vērtjūfolsā, jau pēc pāris mirkļiem viņš bija atguvis dzīves sparu. Te viņš bija nepieciešams. Viņam jāparūpējas par vecu, neatkarīgu un stūrgalvīgu kundzi un apņēmīgu, izklaidīgu, pārāk izglītotu jaunu sievieti.
   Abas spētu izdzīvot arī bez viņa, neviena no abām neparko neatzītu, ka viņām nepieciešama šī palīdzība. Un tomēr tā bija nepieciešama.
   – Kurp Elizabete devās? – viņš jautāja. Mārgarita piemiedza ar aci. – Nolādēts! – Viņš pielēca kājās un sāka satraukti staigāt pa telpu. – Tātad viņa devās uz kanjonu?
   – Kā tu runā?
   – No tevis iemācījos!
   – Tas nav attaisnojums, – Mārgarita noteica. – Jā, viņa devās uz kanjonu. Viņa man zvanīja.
   – Viņa zvanīja? – Geriks pārsteigts palūkojās uz sirmo kundzi.
   – Jā, kaut kā tas viņai izdevās, – Mārgarita atbildēja un pasmaidīja. – Laikam parādījies tīkls.
   Geriks izvilka telefonu un pašūpoja galvu.
   – Parādījies… vietām. – Tomēr viņš nespēja apvaldīt aizkaitinājumu: – Vai Elizabete vispār saprot, ka pavisam nesen bija spēcīga zemestrīce un cunami, ka jebkurā brīdī tā var atkārtoties un viļņi viņu var ieskalot okeānā?
   – Viņa to apzinās labāk par visiem, tomēr viņa sacīja, ka jau kopš Kateri izglābšanas pēcgrūdieni vairs nav tik spēcīgi un regulāri. – Mārgarita likās apmulsusi.
   – Portlendā dzirdēju, ka šī Kateri Kvinalta ir pazudusi bez vēsts. Tātad viņu atrada?
   Geriks pazina Kateri. Viņi nebija tuvi draugi, tomēr paziņas gan.
   – Tepat līcī. – Mārgarita notrausa asaru. – Lauzts mugurkauls, abas gūžas, ribas, rokas, kājas, pēdas, plaukstas… visi kauli samalti miltos. Būs nepieciešama rekonstruktīvā ķirurģija. Viņa nebūs tāda kā agrāk.
   Geriks ar plaukstām aizklāja seju, saberzēja un izdvesa:
   – Dievs žēlīgais! Kādas ir prognozes?
   – Ja izdzīvos, nekad nestaigās.
   – Krasta apsardze taču visu ir nokārtojusi?
   – Par aprūpi? Jā, viņa saņem vislabāko aprūpi, kāda Sietlā pieejama, un laikrakstos ir aprakstīta kā varone. Bet valdība… – Kā jau īriete, Mārgarita ienīda valdību. – Neliešu bars.
   – Ko valdība dara?
   – Pilsētā runā, ka valdība grasās viņu apsūdzēt par nekompetenci un kutera zaudēšanu.
   – Tas mani neizbrīna. Es ļoti labi zinu, cik stulbi ir birokrāti. – Geriks birokrātus ienīda visvairāk. – Tomēr nesaprotu, kāds sakars ir Kateri ar pēcgrūdieniem?
   – Indiāņiem ir daudz leģendu, un viena no tām vēsta par dievu vardes izskatā. Viņi uzskata, ka mūsu Kateri ir satikusi šo dievu un tas viņai piešķīris spējas.
   – Labi, ka pastāstīji. Es tiešām tagad jūtos nesalīdzināmi labāk! – Mārgarita klusēja, tāpēc viņš piemetināja: – Tas bija sarkasms!
   – Jā, dārgais. Es neesmu ne kurla, ne muļķe. Vai tu nepiestumtu tuvāk to mīksto soliņu?
   Geriks paklausīja un uzcēla audžumātes kājas uz tā.
   – Es tiešām vēlētos, kaut tu atcerētos, cik tev ir gadu, un nedaudz piebremzētu.
   – Es vēlētos, kaut varētu aizmirst savu vecumu, bet mans ķermenis to neļauj, – viņa atcirta. – Vai tagad tu vēlies kanjona karti?
   – Jā. – Viņš nopūtās, palūkojies uz savu apģērbu. – Tomēr, lai tur vai kas, vispirms man jāaiziet uz tualeti, jānoskalojas dušā un jānoskujas. Tikai tad es varu doties pie viņas.
   – Toties tev ir vīrišķīga aura, – Mārgarita pamāja.
   Geriks pasmaidīja un piecēlās.
   – Astoņpadsmit stundas es esmu vilcis koku stumbrus no ceļa, svīdis, sēdējis pie stūres, lai no Portlendas nokļūtu šeit, tāpēc nekaitini mani, Mārgarita.
   – Protams, puisēn. Dodies uz Klusā okeāna apartamentiem. Es esmu pārliecināta, ka Elizabete joprojām būs kanjonā arī pēc tam, kad tu būsi sakopies. – Viņa nopūtās. – Palīdzi man tikt gultā. Tagad, kad esi atbraucis, es droši vien varēšu aizmigt. Ak, sasodītie bērni, es allaž uztraucos par jums!

28

   Elizabete tupēja uz ceļiem apžuvušajos dubļos, kas klāja divdesmit piecus gadus seno izpētes vietu, fotografēja, mērīja un priecājās par ikvienu mirkli, ko pavadīja vienatnē, atbildīga par visu, bez pārējiem izpētes grupas biedriem. Pēkšņi viņas redzeslokā parādījās nospodrināts vienpadsmitā izmēra kurpju pāris.
   Vērdamās uz kurpēm, viņa bija izbrīnīta par savu reakciju – pārsteigumu, jo kāds ieradies šajā mežonīgajā nostūrī tik nepiemērotos apavos, un cerību, ka viņai nenāksies aizstāvēties. Un vēl viņa zināja, ka sirds sitas tik strauji Gerika dēļ.
   Viņa zināja, ka tas ir Geriks.
   Šī vīrieša klātbūtnē sirds vienmēr sitās straujāk, gaidot kārtējo cīņu, labu seksu vai, kā tas bija šoreiz, tikšanos pēc ilgas un mokošas atšķirtības. Elizabete zināja, ka lēmums pamest Geriku bija vislabākais, ko viņa varēja darīt; viņa zināja, ka aizvainojums ar laiku pagaisīs. Tomēr tas vēl nebija pagaisis, bet viņš ieradās – spožās kurpēs un saposies.
   Lēnām, kā paildzinot gaidas, viņa pacēla skatienu, novērtēja melnās haki bikses, melno golfa kreklu, spēcīgo kaklu un glīto, bet dusmīgo seju.
   Elizabete nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi Geriks bija tik neganti uz viņu lūkojies.
   Pirmkārt, viņa bija aizgājusi no šī cilvēka.
   Mati viņam bija atauguši – gaišas cirtas vijās ap ausīm un sedza kaklu. Tas bija neierasti. Agrāk viņš matus mēdza noskūt un aizbildinājās ar to, ka sliktajiem zēniem nebūs kur pieķerties. Šādi viņa vaibsti likās maigāki, viņš vairs neizskatījās pēc supervaroņa, šķita daudz… lai nu paliek. Viņš izskatījās labi.
   Gerika acis joprojām bija viskaistākās zeltaini zaļās acis, kādas viņa jebkad redzējusi, tās izcēla tumšas skropstas, tik garas, ka likās plīvojam ikreiz, kad viņš samirkšķināja plakstiņus. Viņš tikai reizi bija sūrojies par savām skropstām. Toreiz Elizabete krāsoja skropstas, un viņš attapās ar tušas plankumu uz baltā krekla. Tas nebija izmazgājams.
   Viņam bija dižciltīgs deguns – izteikts, plāns un līks. Tas bija lauzts vēl pirms abu iepazīšanās. Lūpas zem deguna nesmaidīja.
   – Kas tad atkal? – Likās, ka viņa atsāk pārtrauktu sarunu.
   – Kāpēc tu tā saki? – viņš atbildēja tik pazīstami dobjā, bīstamā, izsmejošā balsī. – Pirms trim dienām šeit bija zemestrīce.
   – Gandrīz četrām!
   – Joprojām ik dienas ir vismaz simts pēcgrūdienu, daži no tiem visai spēcīgi. Bet tu pēti akmeņus kanjonā, ko jebkurā mirklī var piepildīt cunami nestais ūdens.
   – Vārds vietā… – viņa iesāka un apsvēra, ko vēl atbildēt.
   – Tiešām?
   – Kāpt lejā es nebiju domājusi. Es devos pastaigā un attapos kanjona malā, nolēmu palūkoties…
   – Tev līdzi ir instrumenti, – viņš saltā balsī sacīja.
   “Pieķēra gan.”
   – Jā.
   – Tātad iepriekšējos, visticamāk, aizskaloja, un tu nolēmi paņemt līdzi citus.
   – Nospriedu, ka man tos varētu ievajadzēties, ja pamanītu kaut ko izpētes vērtu, – viņa atzinās.
   – Nozagi viesnīcas dārzniekiem?
   – Nenozagu! Es tos aizņēmos, – viņa nolika lāpstiņu zemē, bet tūlīt jau atkal to satvēra rokā.
   – Tev rokā ir cimdi. Paņēmi dārza cimdus, lai pasargātu rokas.
   – Zemestrīces laikā es savainoju plaukstu, – Elizabete paskaidroja un uzmeta skatienu cimdotajai kreisajai rokai. – Sagriezos, man uzlika šuves.
   – Tev ir šūta brūce, bet tu ieradies šeit strādāt? – Geriks paaugstināja balsi.
   – Pēdējo divdesmit četru stundu laikā neviens pēcgrūdiens nav pārsniedzis piecas magnitūdas. Patiesībā kopš vakardienas pēcpusdienas seismiskā aktivitāte ir krietni vien mazinājusies.
   Kā zinātniece viņa neticēja, ka zeme nomierinājās, jo Kateri ir izglābusies.
   – Kāda atzīta un man pazīstama ģeoloģe reiz man sacīja, ka zemestrīce var sākties jebkurā brīdī, īpaši jau Klusā okeāna Uguns gredzenā, – Geriks sarkastiski paziņoja.
   – Šeit bija viegli nokāpt. Ja būtu jāsteidzas augšup, tas būtu mirkļa jautājums.
   “Sasodīts! Es jau aizstāvos?”
   – Jau minētā ģeoloģe sacīja, ka lielas zemestrīces bieži vien izraisa citas, kā rezultātā bieži rodas nogruvumi un noslīdējumi, kas varētu apdraudēt kāpšanu augšup vai pat padarīt to neiespējamu.
   Elizabete uzsita ar lāpstiņu pa pamatīga laukakmens sāniem un paziņoja:
   – Ja zemestrīce atkārtotos tajā pašā vietā, tad man būtu laiks izkļūt no kanjona pirms cunami viļņa.
   – Atzītā ģeoloģe man reiz sacīja…
   – Vai tu reiz beigsi mani citēt? – Viņa ievilka elpu un atglauda nepaklausīgu matu šķipsnu.
   Neviens nespēja izvest viņu no pacietības. Neviens, izņemot Geriku.
   – Man bija šeit jānokāpj. Te ir tik daudz ko redzēt un pārbaudīt. Paskaties uz to atsegto iezi! Uz dubļu baseiniem!
   Geriks pacēla kāju. Dubļi, kuros viņš tobrīd stāvēja, nepavisam viņu nesajūsmināja.
   – Paskaties uz izskalotajām jūras radībām! Tās mīt plūdmaiņu baseinos, cunami tās atnesis šurp! Kāds tur brīnums, ka atrodam iežos fosilijas. Mana grupa joprojām ir Maiami, te neviena nav, tikai es… – Elizabete redzēja, ka nav viņu pārliecinājusi, nekad nespēs viņu pārliecināt. – Man līdzi ir troses un kāpšanas aprīkojums, es esmu vesela un spēcīga un došos augšup, ja vien manīšu kaut mazāko… Ai, pie joda!
   Viņa atvēzējās un ar lāpstiņas plakano pusi trāpīja Gerikam pa ceļu locītavas iekšpusi.

29

   Geriks bija uzskatījis, ka FIB aģenta sievai jāapgūst pašaizsardzības pamati. Viņš iemācīja Elizabetei, kā sist, kā krist un, kas bija vissvarīgākais, kā pārsteigt pretinieku negaidot.
   Elizabetei tas vēl nekad nebija izdevies.
   Tagad viņš stāvēja slīpā nogāzē dubļu peļķes malā. Kad viņa iesita, ceļgals ielocījās. Viņš savēcināja rokas. Kurpju ādas zoles paslīdēja, un viņš zaudēja līdzsvaru.
   Geriks novēlās uz muguras dubļos, un tie pašķīda uz visām pusēm.
   – Ak vai! – Elizabete izdvesa.
   Viņš papurināja galvu, lai tā kļūtu skaidrāka.
   Netīrumi aizšļakstījās uz visām pusēm.
   – Ak vai! – Elizabete atkārtoja un aizspieda muti ar plaukstu.
   Pacēlis galvu, viņš veltīja sievai zvērojošu skatienu.
   Viņa iespurdzās. Centās apvaldīties. Atkal iespurdzās.
   Geriks bija pārskaities.
   Elizabete smējās, kamēr vairs nespēja ievilkt elpu. Viņa smējās, vēderu turēdama; asaras pašķīda no acīm, nācās tās noslaucīt līdzpaņemtajā dvielī. Viņa smējās un smējās, līdz sāka žagoties.
   Tikko smiekli pierima, viņa palūkojās uz Geriku, kurš, atspiedies uz elkoņa, gulēja dubļos dusmās pārgrieztām acīm, salipušiem matiem, nošķiestām drēbēm un spožajām kurpēm… Un viņai atkal bija jāsmejas.
   Geriks gulēja un gaidīja, kamēr smiekli pierims un Elizabete pasniegs viņam tīru dvieli.
   Satvēris viņas nesavainotās rokas plaukstas locītavu, viņš uzrāva Elizabeti sev virsū un vēlās.
   Tagad viņa gulēja uz muguras dubļos un lūkojās uz Geriku.
   Lūkojās un joprojām smējās.
   Turpretī Geriks nesmējās. Viņš sagrāba sievu aiz pleciem un sakratīja.
   – Vai tu saproti, cik ļoti es biju uztraucies par tevi un Mārgaritu? Vai neesat savainotas, iesprostotas gruvešos, vai cunami nav jūs aizskalojis. Iedomājos, ka varbūt jūs mirstat… un manis te nav, lai jums palīdzētu. Vai tu vispār spēj iedomāties, kādas šausmas es iztēlojos?
   Tās bija skaļas frāzes, kādas nelietoja Geriks, kuru viņa savulaik pazinusi.
   – Jā, ja es būtu bijusi savā dzīvoklī, tad gan iznākums varēja būt ļaunāks.
   – Es braucu sasodītu mūžību, uzdevos par FIB aģentu un bijušo Vašingtonas štata rezidentu, kam šeit atrodas padzīvojuši tuvinieki, apvārdoju likumsargus, lai tiktu garām barjerām, kas saliktas uz visiem piekrastes zonas ceļiem…
   – Bet es domāju, ka tu vairs neesi FIB…
   – …apvārdoju to stulbo šerifu, kas mani uzskata par mazgadīgo noziedznieku. Un tad es ierados viesnīcā un pārliecinājos, ka Mārgaritai nekas nekait, turklāt viņa man sacīja, ka tu esi apmetusies viesnīcā, un es nospriedu, ka visas manas raizes ir galā, – viņš runāja aizvien skaļāk un skaļāk. – Un iedomājies, ko viņa man pateica?
   – Viņa sacīja…
   – Viņa sacīja, ka tu esi devusies pārbaudīt savus akmeņus.
   – Nevis akmeņus, bet sekas, ko…
   – Sekas, ko pēdējo miljons gadu laikā radījušas zemestrīces, kas drebinājušas šo zemi, un cunami, kurš ielauzies upes gultnē, aiznesot sev līdzi visu, kas pagadījies ceļā. Visu! Tā tas notiek miljoniem gadu! – Geriks kratīja pirkstu viņas acu priekšā. – Miljoniem gadu! Bet tev tagad jānāk šurp un jāpārbauda akmeņi?
   Elizabete vairs nesmējās.
   – Tu taču zini, ka es neesmu bezrūpīga. Es piezvanīju.
   – Paveicās, ka tīkls darbojās!
   – Tu vienmēr liec man justies kā ciema muļķītei. Bet es neesmu idiote!
   – Vēl ļaunāk, – viņš rūgti izmeta. – Tu esi nolemta.
   Tas iedzēla sirdī.
   – Kurš gan to būtu sacījis!
   – Kad es riskēju, es to daru tāpēc…
   – Zinu, jo tavs darbs ir svarīgs. – Arī viņa prata iedzelt. – Manējais nav. Tas var pagaidīt vēl kādus miljons gadus.
   – Es tā neteicu.
   – Tev nebija jāsaka. Diemžēl tu ar asu prātu nevari lepoties.
   Geriks neatbildēja.
   Beidzot viņš bija iedzīts strupceļā – viņa bija uzvarējusi šo cīņu. Tomēr Elizabete nejuta uzvaras garšu, vien vilšanos un nomāktību. “Varbūt es nemaz neesmu uzvarējusi?” Jo Geriks vērās viņai sejā, aplūkoja viņas augumu…
   Un tad viņa atskārta daudz vairāk – dvielis, ar kuru viņa slaucīja seju, bija netīrs, veļot akmeņus viņa bija sasvīdusi, ap galvu viņai bija apsiets lakatiņš, lai saturētu nepaklausīgos matus, turklāt viņa naktī slikti gulēja – ikreiz, kad aizvēra acis, viņa dzirdēja tēvu vaicājam: “Vai atradi kaulus?”
   – Es droši vien izskatos šausmīgi, – viņa sacīja.
   Geriks pakratīja galvu un dobjā, iekāres pilnā balsī atbildēja:
   – Tu izskaties vienkārši… lieliski.
   – Ai.
   Tā drīzāk bija skaņa, dvesma, nevis vārds. Viņa pazina šo skatienu, izjuta šī vīrieša ķermeņa svaru, izbaudīja viņa iekāri. Lai kādi būtu abu ķīviņi, kopdzīve allaž balansēja uz robežas starp naidu un kaisli, sāpēm un svētlaimi.
   Kad viņi pirmo reizi bija kopā, Elizabete nespēja izprast, kā divus tik dažādus cilvēkus var vienot tik traka, tik kaislīga mīlestība.
   Kad abi pašķīrās, viņa atskārta, ka mīlas trakums un kaisle negarantē laimīgu kopdzīvi.
   Bet alkas… tās joprojām viņus vienoja.
   Zemestrīces dēļ Geriks baidījās par viņas dzīvību.
   Un viņa bija jutusies vientuļa, pilsētiņas sabiedrības, pat savas izpētes grupas atstumta.
   Gerika acis spīdēja kā izkusis dzintars, elpot kļuva grūtāk, gaiss likās biezs… Viņa lūpas piekļāvās viņas mutei.
   Viņš noskūpstīja Elizabeti.
   Viņa sajuta zobu pastas aromātu un izmisīgas alkas. Viņš smaržoja pēc kanēļa, tīkkoka un nevaldāma seksa. Viņš bija… Ak Dievs, viņa atcerējās gan labos, gan sliktos laikus kopā, nebeidzamās mīlas rotaļas pievakarēs, ātru rīta seksu dušā. Un to, kā Geriks viņu skūpstīja… tik pazīstamās kustības. Tomēr tagad tas likās kā pirmajā reizē. Kaisle un alkas bija tik spēcīgas kā neapdzēšams ugunsgrēks.
   Elizabete apvija rokas viņam ap kaklu, noglāstīja skaustu.
   Viņš bija dubļains, viņa gribēja smieties.
   Viņš bija novājējis, viņa gribēja viņu norāt.
   Viņš likās tik nelaimīgs, ka viņai gribējās raudāt.
   Saķērusi viņu aiz matiem, Elizabete pacēla viņa galvu augstāk un ielūkojās acīs.
   – Gerik, kāpēc…
   Viņš satvēra sievietes matus, atlieca galvu un ar lūpām pieplaka viņas kaklam, skūpstīja to, izgaršoja viņas uzbudinājumu.
   – Tāpēc, ka tu mani pameti, – viņš tikko dzirdami atbildēja.
   Lūpas atkal glāstīja ādu, tik viegli kā smaržas.
   Vārdi nebija svarīgi. Elizabete zināja, cik ļoti ir viņu sāpinājusi.
   Tomēr viņai bija jāglābj sevi. Ik dienu kopdzīves laikā Elizabete izjuta bailes par to, ka Geriku var nogalināt. Viņa baidījās vientulības, jo viņai nepaliktu nekas, pat atmiņu par viņu tuvību, ja tam būtu lemts notikt.
   Elizabete padevās, ļāva viņa lūpām skūpstīt kaklu, kakla bedrīti, lūpas. Tā nebija upurēšanās, jo viņš to darīja meistarīgi, kā jau visu, un kaislīgi, kas lika viņai noprast to, kas slēpās šī vīrieša dvēseles dzīlēs. Šie skūpsti, šīs nojausmas bija iemesls, kāpēc Elizabete neaizgāja no Gerika uzreiz.
   Tagad viņš nolaupīja elpu un sirdi.
   Nē, nē, ne jau atkal.
   Piepeši Elizabete atgrūda viņu.
   – Gerik. Pietiek! Laid mani!
   Viņš apvēlās uz muguras, un tagad Elizabete bija virspusē. Gerika galva gulēja dubļos, rokas viegli apskāva sievietes vidukli, un viņš sacīja:
   – Tad tu noskūpsti mani.
   – Nē, – viņa izdvesa, pieplakusi viņa lūpām. – Tas būtu muļķīgi.
   Ak Dievs! Viņas acis bija aizvērtas. Viņš bija skaists. Viņš ļāvās viņas skūpstiem, ļāva izgaršot savu maigumu un alkas.
   Geriks bija viņas pirmais vīrietis – viņi pārgulēja jau pirmajā randiņā.
   Tolaik viņa bija divdesmit vienu gadu veca jaunava – ne jau šķīstības vai reliģisku apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka neviens vīrietis, lai kā lūgtos un lauzītu rokas, nespēja iekvēlināt viņā kaisli. Tie viņai likās apnicīgi. Elizabete apsvēra, vai viņa gadījumā nav frigida, un nosprieda, ka kroplā audzināšana, kādu viņa bija saņēmusi krustmātes ģimenē, ir uz mūžiem laupījusi viņai iespēju izjust kaislību.
   Viens skūpsts, un Geriks izgaisināja visas viņas bažas. Viņa ar tādu skubu bija metusies viņam virsū, ka Gerikam nācās atvēsināt viņas kaisli… Toreiz viņa nespēja sagaidīt, kamēr jauneklis būs izģērbis viņu un novilcis savas drēbes. Paldies Dievam, ka viņš bija pietiekami spēcīgs un ar lokanu muguru…
   Elizabete pacēla galvu un ielūkojās viņam sejā. Atglaudusi viņam no pieres matus, viņa izdvesa:
   – Gerik.
   Viņa gribēja sacīt vairāk – ņem mani, mīli mani, alksti manis –, jo zināja, ka viņš paklausīs.
   Ja viņa teiktu: “Runā ar mani!” Diezin vai.
   – Mašīnā ir sega, – viņš nočukstēja. – Mēs varam to uzklāt uz sēdekļa, es novilktu tev drēbes un skūpstītu šeit… – Viņš pieskārās Elizabetes lūpām, – …un šeit… – Pienāca kārta krūtīm. – Un…
   Elizabete uzsēdās viņam jāteniski. Geriks bija uzbudināts. Viņš bija gatavs. Viņa ķermenis solīja svētlaimi…
   – Un šeit… – Viņa rādītājpirksts lēnām ieslīdēja viņas kājstarpē un pieskārās klitoram.
   Viņa atliecās, notrīsēja; likās, ka tuvojas orgasms… Nē. Pag. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka zaļās priedes vibrē uz zilo debesu fona. Elizabete atskārta, ka trīc nevis viņa, bet zeme.
   Tā tiešām drebēja.
   – Zemestrīce, – Geriks aizsmacis iesaucās. – Zemestrīce!
   Tad Elizabete pieslējās uz ceļiem un nokāpa no viņa, dodot iespēju piecelties. Geriks kā bulta uzšāvās kājās – sasprindzis, cīņai gatavs. Kādai cīņai? Viņš būs bezspēcīgs, ja kanjonā sāksies nogruvums.
   Kanjona sienas nebija stabilas – šur un tur upes krastos jau pacēlās lielāki un mazāki noslīdējumu radīti putekļu mākoņi. Zemestrīce pieņēmās spēkā. Elizabete paslīdēja dubļos. Geriks satvēra viņu, pierāva kājās, vienlaikus vērodams apkārtni, gatavs mesties sāņus, ja tas būtu nepieciešams.
   No kanjona malas atdalījās divi akmens bluķi un vēlās lejup. Viens paripoja viņiem garām apmēram divdesmit pēdu attālumā, otrs, mazākais, ieķērās tuvīnajā krūmājā.
   Uzvirmoja putekļi. Krakšķēdami lūza krūmi un koku zari. Akmens bluķis kā putna ola ligzdā gulēja krūmāja vidū, tad sakustējās un ievēlās kanjona dzīlēs.
   Drebēšana pamazām mitējās, līdz norima pavisam.
   Elizabete joprojām bija piekļāvusies Gerikam. Vienu viņa zināja droši – šī vīrieša rokās viņa allaž varēja justies pasargāta un mīlēta. Viņa varētu palikt Gerika skāvienā mūžīgi.
   Un tad viņš Elizabeti atgrūda, pārmetoši paskatījās uz viņu. Droši vien atcerējās viņas pārliecinošos argumentus, apgalvojumus, ka te viņa ir drošībā.
   Viņa palūkojās apkārt, gatava aizstāvēties… Un tad viņa to ieraudzīja. Tas gulēja krūmos, nolauzto zaru atsegts.
   Elizabete izkustējās no vietas un kā nohipnotizēta devās tuvāk.
   Skelets… Zemestrīce bija atklājusi noslēpumainus kaulus.
   Tomēr nelikās, ka šie kauli būtu dusējuši zemē simts gadus. Pie kauliem vēl bija manāma miesa, apģērbs – puķaina kleita, notriepta dubļiem un vēl kādiem, daudz senākiem baisiem netīrumiem. Pie galvaskausa joprojām šur tur bija manāmi īsi, gaiši mati.
   Jau nākamajā mirklī Elizabete notupās pie izstieptās kaulainās rokas.
   Gredzena pirkstā vairs nebija, tomēr viņa pazina kleitas audumu. Viņa zināja, kam pieder kauli. Viņa zināja, ka kleita ir notraipīta ar asinīm.
   Šķita, ka savu balsi Elizabete dzird skanam no liela attāluma.
   – Tā ir mana māte.

30

   Brauciens izlikās īss, jo Geriks traucās pa zemestrīces izpostīto ceļu kā vājprātīgais. Kā cilvēks, kas steidz ziņot par tikko redzētu noziegumu.
   Vizīte šerifa birojā neritēja gludi, jo Fosters viņiem neticēja un izteica piezīmes gan par viņu atradumu, gan izskatu.
   Atceļā uz kanjonu viņus pavadīja policijas automašīnu konvojs. Šerifa automašīna turējās cieši nopakaļ Gerika pikapam.
   Toties Elizabetes monologs lika viņam bailēs nodrebēt.
   – Es pat neesmu pārsteigta, – viņa sacīja. – Tēvs mani brīdināja, ka es māti atradīšu. Tas ir dīvaini, zinu, bet māsiņas aprūpes centrā sacīja, ka viņš sarunājas ar manu māti. Ja pieņemam, ka tā ir taisnība, tad mamma zināja, ka tiks atrasta. Dīvaina loģika.
   Viņas acis mirdzēja, un likās, ka viņai nekas nekait.
   Tomēr viņa runāja bez mitas, un tas viņai nebija raksturīgi. Elizabete allaž apdomāja ikvienu vārdu. Viņas teiktais vienmēr bija rūpīgi izsvērts, it kā bērnības klusēšanas periodā viņa būtu atskārtusi, cik liels spēks un nozīme ir vārdam. Viņu kopdzīves laikā Elizabete pamazām bija kļuvusi aizvien mazrunīgāka.
   Tātad šoks, ko Elizabete bija piedzīvojusi, atrodot mātes kaulus, savā ziņā bija nesis arī kādu labumu – viņa beidzot atkal runāja ar Geriku.
   Un viņš klausījās.
   Geriks pamāja un turpināja braukt.
   – Vai tu tici pēcnāves dzīvei, Gerik? – Elizabete jautāja.
   – Tu zini, ka ticu. Mārgarita mani adoptēja, kad man bija astoņi gadi. Viņa ir katoliete. Tāpēc arī es esmu katoļticīgs. Tāda bija prasība, lai es varētu dzīvot ar viņu zem viena jumta, – Geriks klāstīja un palēnināja gaitu, lai spētu veltīt uzmanību gan ceļam, gan sievai.
   “Viņai ir šoks, vai nu viņa to apzinās vai ne, tomēr… Ja runāšana palīdz, tad es esmu gatavs klausīties. Un uzzināt kaut ko jaunu, jo viņa stāstīja to, ko es nekad neesmu dzirdējis.”
   – Nekad neesmu ticējusi dzīvei pēc nāves, – Elizabete paziņoja. – Nekad neesmu redzējusi spokus, Dieva dotas zīmes. Kāpēc man tam vajadzētu ticēt?
   – Dievs dod…
   – Zinu. Noslēpumainos veidos.
   – Patiesībā es gribēju sacīt, ka Dievs dod mums zīmes tad, kad ir pienācis īstais laiks. Reizēm tas pienāk vēlāk, nekā mums gribētos, – Geriks rūgti izmeta, jo viņa dzīve bija tam pierādījums. – Reizēm mēs nepiedzīvojam taisnu tiesu… tamdēļ piedzīvojam to pēc nāves.
   Vismaz Geriks tā cerēja. Viņam padomā bija vairāki kandidāti, kurus noteikti nosūtītu degt elles liesmās.
   – Manuprāt, tam ir sava jēga. Ja vien tici, ka visumā valda līdzsvars un ikviens ir pelnījis taisnu tiesu, – Elizabete sprieda.
   Viņa bija notriepusies kā ielas puika.
   “Kāda starpība? Es tāpat esmu skaista, un šobrīd man nepieciešams atbalsts. Man ir nepieciešams Geriks.”
   – Man šķiet aizraujoši, ja Onermauntinas aprūpes centra medicīnas darbinieki, sievietes un vīrieši, kas ik dienu saskaras ar nāvi, tic spokiem un dzīvei pēc nāves, – Elizabete turpināja.
   – Varbūt viņi zina kaut ko tādu, ko nezini tu.
   – Varbūt, – viņa attrauca un vēroja aiz loga priedes – zaļas un leknas, Klusā okeāna nerimstošā vēja liektas un savērptas. – Šeit ir skaisti, vai ne? – pēc krietna brīža viņa ierunājās. – Gadu tūkstošiem cilvēki savus mīļos apglabāja īpašā vietā, un tas bija svarīgs rituāls. Ja tā padomā, tad mirušajam ir gluži vienalga, tomēr manai mātei šī vieta ir ļoti piemērota.
   Geriks vēlējās piespiest Elizabeti sev klāt, apskaut, sacīt, ka Mistija tiks apbedīta ar pienācīgo godu un Elizabetei būs vieta, ko apmeklēt, kur nolikt ziedus, godināt sievieti, kura devusi viņai dzīvību.
   Bet viņš to nedrīkstēja. Ne tobrīd. Tobrīd viņu uzdevums bija atgūt Mistijas mirstīgās atliekas, un Elizabetei jābūt stiprai, līdz viņi šo uzdevumu būs paveikuši. Tāpēc viņš mēģināja sievu uzmundrināt:
   – Šis mierpilnais senais mežs bija lieliska atdusas vieta tavai mātei.
   Elizabete sēdēja, rokas salikusi klēpī, uz augšu pavērstām plaukstām, un pamāja ar galvu.
   – Jā, mierpilns un sens.
   – Un tu strādāji turpat līdzās. Viņa to zina.
   – Viņa ir mirusi, – Elizabete sausi noteica. – Viņa nevar zināt.
   – Iespējams, kāds teiktu, ka ne jau tu viņu atradi, drīzāk viņa atrada tevi, – Geriks sacīja un apzinājās, ka šie vārdi jau drīz viņam liksies neprātīgi.
   – Tam nav nekādas jēgas. – Elizabete sarauca pieri.
   Geriks nosprieda, ka viņa teikto ir sapratusi.
   Viņa saglauda matus, nobirdinot sēdekli ar lapām, zariņiem un dubļu pikučiem.
   Lai gan mīļuprāt būtu iebildis, šoreiz Geriks savaldījās.
   Bija svarīgākas lietas par viņa automašīnas tīrību, turklāt, šķērsojot četrus štatus, salons bija pilns ar beigtiem kukaiņiem un hamburgeru drupačām. Nedaudz dubļu to netīrāku nepadarīs.
   Elizabete palūkojās atpakaļ.
   – Šerifs Fosters neievēro distanci.
   – Jā, viņš laikam negrib, ka mēs aizmūkam.
   – Kāpēc viņš ir ieslēdzis bākugunis? Kāpēc līdzi brauc viņa palīgi? Vai viņš domā, ka mēs viņu esam nogalinājuši?
   Geriks pameta skatienu atpakaļskata spogulī un pamanīja Fostera sakostos zobus un niknumā degošās acis.
   – Viņam ir savi iemesli.
   – Kādi?
   – Pirmkārt, es viņam nepatīku. Es nebiju nekas, tikai klaidoņa bērns. Tad Mārgarita mani adoptēja un pataisīja par cilvēku. Tad es kļuvu par mazgadīgo noziedznieku, un viņš varēja apgalvot: “Es taču teicu.”
   – Mārgaritai Smitai? – Elizabete pārsteigta vaicāja.
   Viņas izbrīns lika Gerikam iesmieties.
   – Zinu, zinu. Prāta trūkumu viņš kompensē ar nekaunību.
   Kopš tā laika Mārgarita viņu ir gatava nošaut.
   – Es negribētu, lai Mārgarita ir mana ienaidniece, – Elizabete sacīja.
   – Nē, tas nepavisam nebūtu labi. Patiesībā Fosteru tracina tas, ka es izķepurojos, mācījos koledžā, strādāju FIB, biju labāks par viņu, – Geriks apmierināti klāstīja.
   – Pat ja vairs neesi FIB, tu tāpat esi lieliskāks, – Elizabete atzina.
   – Kāda runa!
   – Tas gan nav nekas dižs, – Elizabete paziņoja, – tomēr es neuzskatu, ka šerifs Fosters būtu iekārojams.
   – Mana dārgā! – Geriks papliķēja viņai pa celi un iesmējās.
   – Tu esi atklāta līdz riebumam.
   Viņa palūkojās vispirms uz viņa roku, tad viņu pašu.
   – Tomēr tu esi jaunāks, gudrāks un izskatīgāks.
   – Tas arī. – Elizabetes vārdi Gerikam bija kā medusmaize.
   – Un garāks. Es esmu ievērojusi, ka tie, kuru augums nesasniedz piecas pēdas un desmit collas, nesatiek ar tava auguma vīriešiem.
   – Tev taisnība. Turklāt viņš dzīvo kopā ar māti.
   – Apžēliņ! – Viņa uzmeta Gerikam izbiedētu skatienu.
   – Mātei ir vārga veselība, viņa vienmēr ir slimojusi.
   – Vai tad viņam nekad nav bijušas attiecības ar sievieti?
   – Es vismaz neesmu dzirdējis.
   – Un vīrieti?
   – Arī neesmu dzirdējis.
   Elizabete likās manāmi apjukusi.
   – Pēc kopdzīves ar tevi man ir grūti iedomāties, ka vīrietis spēj atturēties no seksa, tomēr esmu lasījusi, ka ir vīrieši, kurus tas neinteresē.
   – Grūti noticēt, vai ne?
   Jā, todien tikai zemestrīce piespieda Geriku novērsties no Elizabetes. “Visticamāk, kad mēs būtu uzrāpušies kanjona augšmalā un pēcgrūdiens būtu mitējies, es būtu ievilcis viņu savā automašīnā un ieguvis kāroto. Viņa būtu ļāvusies.”
   Tikai viens iemesls lika viņam atteikties no seksa. Viņas māte. Sieviete, kura mirusi pirms divdesmit trim gadiem, bija paglābusi savu meitu.
   – Es to nesaprotu, – viņš sacīja, – un man nepatīk tas, ko es nespēju izprast. Fosters ir nikns. It kā viņš baidītos, ka tavas mātes mirstīgās atliekas varētu sagraut viņa mūža sasniegumus.
   Elizabete apsvēra dzirdēto.
   – Tev taisnība. Kad mēs ieradāmies, viņš centās mūs visādi pazemot. Viens ir apgalvot, ka esam nošķiedušies dubļiem, jo mīlējāmies uz zemes, bet viņš pat atteicās mūs uzklausīt, kad ieminējāmies par… par manu mammu. Viņš sacīja, ka tā ir viena no… viena no bordeļa kapsētas. Tad es sacīju, ka atpazinu viņas kleitu. Tu pastāstīji par gaišajiem matiem. Gaišiem, gandrīz baltiem matiem…
   Geriks manīja, ka Elizabetes balss aizlūst, un vēlējās, kaut spētu viņu mierināt. Tomēr Elizabete turējās.
   – Mistijas Beneres līķis tā arī netika atrasts. Kā viņš var būt pārliecināts, ka tās ir mammas mirstīgās atliekas?
   – Tieši tā.
   – Domāju, ka šerifam Fosteram jāpriecājas. Kriminālistikas eksperti apskatīs kaulus un vismaz varēs pateikt, vai viņa nogalināta ar šķērēm, kuras bijušas mana tēva rokās. – Elizabete piespieda plaukstu pie kakla, it kā sajuzdama liktenīgo dūrienu. – Šerifam Fosteram ļoti paveiksies, ja tiks uziets mana tēva DNS.
   – Un tad šerifs Fosters atkal ieņems vietu uz pjedestāla prožektoru gaismā un viņam būs garantēta uzvara nākamajās vēlēšanās, – Geriks noteica, tiklīdz atskārta, cik lielisks pāris viņi ir. Ja ne gultā, tad vismaz skaidrojot Fostera neloģisko rīcību. – Kāpēc viņš ir tik uztraukts?
   Elizabetei jau bija atbilde uz šo jautājumu.
   – Acīmredzot viņš baidās, ka var atklāt pierādījumus, ka veicis izmeklēšanu pavirši, bet tas laupītu viņa labo slavu.
   Geriks atkal palūkojās atpakaļskata spogulī.
   – Visnotaļ saprātīgs spriedums.
   – Paklau, vai tu pieļauj iespēju, ka mans tēvs nav vainīgs šajā noziegumā?
   Viņš vilcinājās, nojauta Elizabetes cerības. Viņš negribētu tās sagraut, tomēr nespēja melot.
   – Es esmu iepazinies ar Benera lietu. Ja tur būtu kaut sīkākā norāde uz viņa iespējamo nevainību, es būtu atkārtoti pārbaudījis pierādījumus.
   – Māsiņas aprūpes centrā apgalvo, ka tēvs nav vainīgs, – Elizabete sacīja un notrausa dubļus no rokas. – Ja tā, tad… kurš noslepkavoja manu māti?
   – Tā kā nekas līdzīgs nav atkārtojies, slepkava jau sen ir gabalā.
   Sabiedrība allaž pieķērās šai teorijai. Tas nevar būt neviens no mums, mēs esam cienījami ļaudis. Tas noteikti bijis kāds klaidonis.
   No pieredzes Geriks zināja, ka gandrīz vienmēr vainīgais izrādās kāds no vietējiem vai pat ģimenes locekļiem… vai mīļākais.
   – Es gribētu… gribētu, lai tas nebūtu mans tēvs, – Elizabete lūdzoši izdvesa. – Tas neko nemainītu, kaut gan…
   – Tas mainītu visu. Es zinu. Tēva noziegumi allaž met ēnu uz bērniem, – Geriks sacīja, un viņš zināja, ko runā. – Tas ir vispārpieņemts uzskats, ka vecāku pienākums ir mīlēt un pasargāt savus bērnus. Apziņa, ka vecāki, tava miesa un asinis, nav spējuši izpildīt šo pienākumu, ir sāpīga.
   – Jā, – Elizabete izgrūda un vēlreiz pieskārās matiem. Seja nobira putekļiem. – Reportāžās cilvēki, kuri pazina manu tēvu, stāstīja, ka viņš ir jauks un pieklājīgs cilvēks. Neviens negaidīja, ka greizsirdība aptumšos prātu un viņš nogalinās mammu. Es allaž baidos, ka ar mani varētu būt līdzīgi. Personības izmaiņu rezultātā es kļūšu par briesmoni, tādu pašu kā viņš.
   Geriks gribēja apgalvot, ka tas nav iespējams, ka tā nenotiks, ka nevienā nemīt divas tik atšķirīgas personības. Tomēr viņš zināja, ka tas ir iespējams.
   – Tās ir bailes. – Viņš zināja, ka bailes var novest cilvēku līdz pašnāvībai. – Tu gaidi brīdi, kad pārvērtīsies par briesmoni kā vīrietis, kurš deva tev dzīvību.
   – Ja ņem vērā statistiku, novērojumus un iedzimtās tieksmes, šāda iespējamība ir augsta.
   – Vai līdzīgi kā koks, kas izaug no pieliekta zara? Ka tēvu grēki gulstas uz viņu bērniem?
   Elizabete pieskārās viņa plaukstai uz stūres un atzina:
   – Tev labāk nekā man izdodas formulēt domas.
   – Ne jau labāk. Citādāk. Mēs papildinām viens otru.
   – Jauka atziņa, – viņas domīgi sacīja, – tomēr neliekas taisnīgi, ka ikviens, kurš mīt uz šīs zemeslodes, ir nolemts… pakļauts tam, ko nespēj mainīt.
   Vēl pirms gada Geriks būtu apgalvojis, ka spēj mainīt it visu. Tagad viņš zināja, ka ir maldījies. Tomēr citiem vīriešiem un sievietēm, labākiem ļaudīm nekā viņš, bija izdevies pacelties pāri pagātnes notikumiem, tāpēc viņš mēģināja Elizabeti pārliecināt:
   – Mums nav jākļūst tādiem, kādi ir mūsu vecāki.
   – Tomēr cilvēki vienmēr gaida, ka tā notiks.
   – Jā. – Viņš nopūtās. Tā bija patiesība. Cilvēki vienmēr gaida ļaunāko, lai priecātos, ka viņu gaidas ir piepildījušās. Viņš nospieda bremžu pedāli.
   – Klāt esam.
   Viņi bija atgriezušies kanjona malā, kur zemestrīce un cunami bija atsedzis Elizabetes mammas mirstīgās atliekas.
   Elizabete izskatījās balta kā palags.
   – Domā, ka viņš māti apglabāja prostitūtu kapsētā? Vai viņa te nogulējusi visus šos gadus, kamēr mums nebija pat vietas, kur nolikt ziedus viņas piemiņai?
   Geriks parāva rokas bremzi, izslēdza dzinēju un pagriezās pret viņu, satvēra apsaitēto roku un noskūpstīja to.
   – Lai kur tava māte atdusējās, par viņu sēroja un pieminēja viņu. Vai tad tā nebija?
   Tas vairāk bija apgalvojums, nevis jautājums.
   Elizabete novērsās.
   Viņš vieglītēm pieskārās viņas plecam un sacīja:
   – Ziedi ir mierinājums dzīvajiem. Elizabete iekoda lūpā un pamāja.
   Kad šerifs Fosters enerģiski pieklaudzināja pie loga, viņa satrūkās.
   – Nu, kāpiet laukā un rādiet tos kaulus, kurus esat atraduši!
   Tobrīd Elizabetes seja bija gandrīz zaļa, viņa nolaida galvu klēpī un ievaidējās.
   Geriks bija no sirds pārskaities. “Vecais nelietis!” Viņš atsprādzēja drošības jostu, izlēca no automašīnas un, pārliecies pār motora pārsegu, paziņoja:
   – Es jums parādīšu.
   Viņam pievērsās šerifa Fostera šauro ačteļu ļaunais, izbiedētais skatiens.
   “Jā, to vīru moka vainas apziņa. Īsts nelietis, tomēr kaut kas viņam ir aiz ādas. Varbūt viņš nav bijis uzdevumu augstumos.” Šai Gerika domai sekoja nākamā. “Varbūt viņš piesedz slepkavu, lai šī lieta nebūtu jāizmeklē?”
   – Kur jūs bijāt, kad tika nogalināta Mistija Benere? – Geriks ievaicājās.

31

   Šerifam iepletās mute, dzirdot šo nekaunīgo jautājumu.
   Viņš pienāca tuvāk Gerikam automašīnas otrā pusē un atvaicāja:
   – Vai tu vēlies mani par kaut ko apsūdzēt?
   – Nē, es vēlos zināt, kur jūs bijāt, kad tika nogalināta Mistija Benere.
   Elizabete atvēra automašīnas durvis un izkāpa laukā.
   Geriks uzmeta viņai dusmīgu skatienu, liekot turēties tālāk. Viņa pamāja, tomēr bija skaidri redzams, ka viņa vēlas dzirdēt atbildi.
   – Tu, sīkais nelieti! Mārgarita Smita tevi izvilka no mēsliem un uzaudzināja. Tu man esi līdz kaklam! – Šerifs izteiksmīgi novilka ar plaukstu gar rīkli.
   – Jo man nebija mammas, kas liktu man turēties viņai pie brunčiem.
   Fosters pietvīka, zaļās acis ļauni iezalgojās, viņš dusmās drebēja.
   – Tu ar mani tā nerunā! Ikreiz, kad ieradies Vērtjūfolsā, tu atklāti demonstrēji, cik tu esi pārāks par mums, vietējiem likumsargiem. Kā beidzās tava karjera Federālajā Izmeklēšanas birojā, man nav nekāds noslēpums. Es zinu, ko tu nostrādāji. Redzi, es painteresējos.
   Elizabetes skatiens klejoja no viena vīrieša pie otra.
   – Jā, tomēr es joprojām vēlos noskaidrot, kur jūs bijāt, kad tika nogalināta Mistija Benere, – Geriks atkārtoja un spēra soli tuvāk šerifam, nostājās līdzās, lai izmantotu sava auguma priekšrocības, un pieklusināja balsi. – Es visiem klātesošajiem varu likt iztēloties, kur jūs tobrīd bijāt. Man tikai jāierunājas skaļāk un jāuzdod šis jautājums vēlreiz. Un tad jūsu palīgi brīnīsies, kāpēc neatbildat. Vai vēlaties, lai tā rīkojos, Foster? Lai arī es, tas sīkais nelietis, vairs nestrādāju FIB, tomēr es joprojām pieprotu šos trikus. Es varētu padarīt jūsu dzīvi nepanesamu, un to jūs noteikti nevēlaties.
   Šerifs izslējās, atlieca plecus, izvērsa elkoņus, uzlika plaukstu uz pistoles maksts, spēra vēl soli uz Gerika pusi un draudīgi ielūkojās viņam sejā. Viņš skatījās un skatījās, tomēr Geriks pat neizkustējās no vietas un nepadevās. Pēdīgi Fosters klusītēm paziņoja:
   – Es patrulēju.
   Elizabete pavirzījās tuvāk un nostājās līdzās pikapa spožajām radiatora restēm.
   – Vai jums ir alibi? – Geriks turpināja.
   – Nē, man nav alibi, jo man tas nav nepieciešams, – Fosters pastiepa roku. – Vai tu maz zini, cik liels ir šis štats? Vai zini, cik laika policists pavada patrulējot?
   – Cik man zināms, parasti vainīgais pirmais nonāk nozieguma vietā.
   – Es nebiju pirmais. Pirmais nozieguma vietā ieradās Benera pastnieks. Viņš nofotografēja Čārlzu Beneru ar Elizabeti uz vienas rokas un ar šķērēm otrā. Un viņi abi bija asiņaini.
   Elizabete aizgriezās.
   Geriks vēlējās, kaut viņa sēstos automašīnā, jo viņš bija noķēris Fosteru uz āķa un negrasījās atlaist.
   – Tātad jūs bijāt pirmais policists, kurš ieradās nozieguma vietā?
   – Jo atrados tajā apvidū.
   – Tieši tā.
   Fostera seja niknumā raustījās.
   – Es varētu tevi nekavējoties arestēt un iemest aiz restēm. Kurš no taviem augstā ranga draugiem tevi no turienes izpestīs?
   – Man nav augsta ranga draugu, bet, lai mani arestētu, jums būtu vajadzīgs iemesls, jo es esmu pārliecināts, ka pat šajā apgabalā jāievēro arestēšanas procedūra. Šeit nav Mežonīgie rietumi, lai cik ļoti jūs vai es to vēlētos, – Geriks paziņoja un nekustējās no vietas pietiekami ilgi, lai Fosters saprastu, ka uz pretinieku šie draudi neatstāj iespaidu. Brīdi nogaidījis, Geriks piemetināja: – Es izpētīšu lietu.
   – Tu gribi sacīt, ka to neizpētīji, kad iepazinies ar Elizabeti? – Fosters uzbruka. – Manuprāt, tieši tā izraisīja tavu interesi par viņu. Tā bija iespēja nekontrolējamam nelietim iebāzt degunu īstā lietā.
   – Aizveries! – Geriks atcirta. – Viņa tikko atrada savas mātes mirstīgās atliekas.
   Elizabete stāvēja ar izslietu zodu un bezkaislīgu skatienu, tomēr piesārtušās acis un pietvīkušie vaigi vēstīja kaut ko citu.
   Lai arī Fosters bija īsts nelietis, tomēr negribēja, lai palīgi redz viņa patieso seju. Viņš manīja, ka padotie jau sāk ausīties.
   – Nolādēts! – viņš izmeta, pagriezās pret saviem vīriem un uzsauca: – Norobežojiet šo vietu!
   Palīgi sarosījās, tomēr pārlieku entuziasmu neizrādīja. Visi trīs bija gados jauni puiši, nebija sasnieguši pat divdesmit piecu gadu vecumu. Viņi bija dzirdējuši runas par Mistijas Beneres slepkavību, tomēr paši to neatcerējās. Turklāt ainava, kas pavērās acu priekšā, viņus apbūra.
   Fosters ierūcās, un palīgi sakustējās veicīgāk. Pagriezies pret Geriku, šerifs naidīgi noteica:
   – Es krietni pastrādāju Benera lietā. Čārlzs Beners nogalināja sievu aiz greizsirdības. Tas ir likumsakarīgi.
   – Likumsakarīgi? – Geriks nespēja noticēt, ka Fosteram pietiek nekaunības šādam apgalvojumam. – Likumsakarīgs noziegums?
   – Par to vēstīja visi pierādījumi.
   – Labs triks.
   – Tad atrodi labāku izskaidrojumu.
   – Vai esat pārliecināts, ka neko nepalaidāt garām? Jo es lasīju Benera lietu, un tur ne ar vārdu nebija minēts, ka Mistijai Benerei būtu nogriezti mati.
   Fosters pārsteigumā sastinga – viņš nespēja tam noticēt.
   – Nogriezti? Mistijai Benerei bija nogriezti mati?
   – Jā!
   Tagad Fosters atgādināja cilvēku, kuram kāds ar uzgriežņu atslēgu trāpījis pa pieri. Likās, ka viņš tūliņ saļims bez dzīvības.
   Tas tikai pastiprināja aizdomas.
   Fosters ierunājās ātri, kā aizstāvoties:
   – Mēs to nevarējām zināt. Uz paklāja mētājās pāris cirtu. Tomēr līķa nebija. Tolaik kriminoloģija nebija tādā līmenī kā mūsdienās. Kā tad mēs to būtu zinājuši?
   Beidzot Gerikam bija, pie kā pieķerties.
   – Jūs uzgājāt matu šķipsnas, kas bija nogrieztas Mistijai, un to pat nepieminējāt ziņojumā?
   – Mēs nedomājām, ka tā ir būtiska informācija.
   Geriks iesmējās. Pareizāk sakot, tikai iespurdzās, bet arī tas pietiekami pauda viņa viedokli par Fosteru un šerifa veikto izmeklēšanu.
   Tomēr visbūtiskākais bija Fostera atskārta, ka Gerikam ir taisnība.
   Nākamajā brīdī Geriks piegāja pie Elizabetes un paņēma viņu zem rokas.
   – Es tev palīdzēšu iekāpt mašīnā un tad parādīšu šerifam un viņa puišiem to vietu.
   – Ja vien tu neiebilsti, – viņa atbildēja, – es vēlētos palikt te un nedaudz… pastaigāties.
   – Protams, – Geriks atbildēja un rūpīgi atglauda viņai no pieres dubļu salipinātu matu šķipsnu. – Tikai neej tālu, labi?
   – Darbu es negrasos atsākt, ja tu par to raizējies. – Likās, ka Elizabete ir aizkaitināta. Tā bija laba zīme.
   – Tieši tas man ienāca prātā, – viņš atbildēja.
   Tie bija meli. Mistijas mirstīgās atliekas, atskārsme, ka Fostera kā izcila izmeklētāja reputācija ir krietni vien pārspīlēta, darīja Geriku ļoti bažīgu.
   “Ja nu Čārlzs Beners tomēr nav slepkava? Ja nu to izdarījis kāds cits? Kurš? Un kur viņš ir tagad? Vai šis atradums neliks viņam izlīst no slēpņa?”
   – Nāciet, Foster, – Geriks sacīja. – Es parādīšu jums mirstīgās atliekas un tad vedīšu Elizabeti uz mājām.

32

   Mājupceļš bija saspringts, raižpilns un kluss. Pēc krietnas pauzes Elizabete pacēla galvu, palūkojās uz Geriku un jautāja:
   – Vai šerifam Fosteram bija taisnība? Tu iepazinies ar Benera lietu, ziņkāres dzīts, lai saprastu, kādas pēdas tā atstājusi manā dzīvē?
   “Kaut es spētu godīgi atbildēt uz šo jautājumu!” Geriks nodomāja.
   – Nē, kā jau sacīju, es tikai izlasīju dokumentus. Bet tas bija vēl pirms mūsu satikšanās, pirms mūsu aklā randiņa. – Geriks nenolaida no viņas skatienu. – Paklau, man tā nebija jāpēta. Es zināju, kas tu esi. Tolaik tā bija slavena lieta un tāda ir joprojām, turklāt es esmu no Vērtjūfolsas. Šeit tā ir ļoti slavena.
   Elizabete nobālēja, likās, ka viņai ir nelabi.
   Geriks nepavisam negribēja, lai viņa pievemj automašīnas salonu. Viņš ierunājās straujāk:
   – Tomēr uz aklo randiņu es negāju tāpēc, ka tu būtu lielisks eksperimentu trusītis. Es satikos ar tevi tāpēc, ka Mārgarita to ļoti gribēja un… – Viņš nervozi saglauda matus. – Es aplūkoju internetā arī tavas fotogrāfijas. Tu biji ļoti seksīga. – Klusums. Viņš pavērās uz Elizabeti. – Jā, es esmu sekls cilvēks. Iesūdzi mani par to.
   – Sekls, piekrītu, – Elizabete aizgriezusies noteica. – “Viņa ir seksīga” tomēr skan labāk par “viņa ir laboratorijas žurka”. Viņš atviegloti uzelpoja. Elizabetes sejā atkal parādījās veselīgs sārtums. Tātad viņa automašīna bija drošībā.
   – Mīļā, skatoties uz tevi, es ne reizi neesmu domājis, ka tu esi žurka. Goda vārds! Es tēloju Džeimsu Bondu tikai tāpēc, lai atstātu uz tevi iespaidu. Jo es esmu neķītrs un miesaskārs kretīns.
   Elizabete pamāja un pasmaidīja.
   – Man patīk, ka tu esi neķītrs un miesaskārs.
   Elizabete allaž bija pratusi saglabāt vēsu ārieni, it kā šķietami būtu samierinājusies ar slepkavību un tās sekām. Bet todien Geriks pārliecinājās, ka bija maldījies. Emocijas uzvirmoja, tās bija trauslas, svaigas, plosīja sirdi. Viņa bija vientuļa, viņas dvēsele ievainota, un tajā plēstās brūces atkal atvērušās. “Viņai nepieciešams uzmundrinājums. Viņai nepieciešams mans atbalsts.”
   – Ja atceries, mūsu pirmās tikšanās laikā es izmantoju katru izdevību, lai demonstrētu savus muskuļus, visu laiku stāstīju par savu testosterona piesātināto darbu un izlikos, ka mani interesē ģeoloģija. Tas taču pierāda manu neķītrību un miesaskāri?
   – Tātad viss, ko sacīji par ģeoloģiju, bija izlikšanās?
   – Jā. Tomēr kopš tās reizes… vai zini, cik daudz raidījumu es esmu noskatījies “Discovery Channel”, lai nejustos kā idiots ikreiz, kad tu ierunājies par savu darbu?
   – Nē. – Pirmo reizi pēdējo divu stundu laikā Elizabete likās uzjautrināta. – Cik?
   – Ļoti daudz.
   Viņa iesēdās dziļāk sēdeklī un sāka vērot garām slīdošo ainavu.
   – Jauki.
   Geriks centās koncentrēt visu uzmanību uz ceļu – asfalts bija sakrokojies kā rūpīgi iecietināts krekls pēc smaga darba cēliena. Kad brauktuve kļuva gludāka, viņš atkal ierunājās:
   – Es domāju, ka Benera lieta tika balstīta uz pārliecību, ka tavs tēvs ir vainīgs.
   Kā FIB aģents Geriks to ļoti labi saprata, tomēr nekad to neatzītu publiski, vēl jo mazāk Elizabetei.
   – Tu gribi teikt, ka Fosters savu darbu veicis pavirši? Ka lietas apstākļi netika rūpīgi izmeklēti? – Viņas balsī atkal ieskanējās cerība.
   – Es neapgalvoju. Tolaik nebija pieejamas tādas tehnoloģijas kā mūsdienās, jo īpaši tik mazā pilsētā, kāda ir Vērtjūfolsa. – “Jo īpaši tad, ja Fosters alka slavas,” Geriks pie sevis nodomāja. – Pirms un pēc tiesas procesa visi pierādījumi, liecības, spriedums tika dokumentēti, pavairoti un izsūtīti vairākām aģentūrām. Pirms divpadsmit gadiem kāds, iespējams, bandinieks, kura rīcībā bija tūkstotis lappušu un piecpadsmit minūtes laika, to visu noskenēja un augšupielādēja tīmeklī. Tur bija daudz paviršību, kļūdu, nemaz jau nerunājot par neskaidru druku. Lai kaut ko apgalvotu, man personīgi un rūpīgi jāiepazīstas ar visiem pierādījumiem.
   Geriks to bija apņēmies izdarīt, cik drīz vien iespējams.
   Viņš izvilka telefonu, uzmeta tam skatienu un nolādējās. Nebija tīkla. Ja būtu, viņš varētu ieiet internetā. Bet Elizabetes telefons taču bija uztvēris tīklu.
   – Vai tev ir tīkls? – viņš jautāja.
   Elizabete instrumentu kastē sameklēja savu telefonu.
   – Nē, nedarbojas. No rīta bija. Es pat par to neaizdomājos, kad zvanīju Mārgaritai. Vienkārši izdevās.
   “Lieliski. Tātad Elizabete jau jūtas labāk. Nav vairs tik saspringta, bāla. Viss būs kārtībā.”
   Un tad viņa uzdeva jautājumu, no kura Geriks baidījās:
   – Kas notika? Kāpēc FIB tevi atlaida?

33

   Geriks iegrieza automašīnu kūrortviesnīcas stāvlaukumā. Viņš aizbrauca līdz pat ieejas durvīm un novilka rokas bremzi. Elizabete jau vēlējās pavaicāt, vai tik viņš nav nolēmis atgriezties pie vecajiem niķiem, vecās taktikas – ka viņa ir tā, kas runā, bet viņš klusē.
   Tomēr, palūkojusies uz Geriku, viņa aprāvās. Viņš patiešām izskatījās slikti – bāls, sakostiem zobiem. Viņš izslēdza dzinēju, brīdi stingi vērās caur vējstiklu un pēdīgi atbildēja:
   – Mani neizmeta. Ja izturēšu psiholoģisko pārbaudi, varēšu atgriezties.
   – Kāpēc tas… hmm… Kas atgadījās?
   Pirmo reizi Elizabete novērtēja to, cik Geriks uzmanīgi rīkojies, pārrunājot mammas slepkavību. Arī viņa gribēja izrādīt iejūtību, tomēr nezināja, kā to izdarīt.
   Geriks visu bija sapratis.
   – Es zaudēju pašsavaldīšanos.
   Divu laulībā nodzīvoto gadu laikā viņa ne reizi nebija manījusi Geriku zaudējam pašsavaldīšanos… ja neskaita gultā.
   – Kāpēc? – viņa nedroši ievaicājās.
   – Mēs par to tikko runājām. Es kļuvu tāds, kāds bija mans tēvs, – viņš atbildēja un pasmaidīji tik sāji, it kā mutē būtu žiletes. – Man noteikts pārbaudes laiks. Un es nekad nevarēšu atgriezties darbā, jo tagad zinu, ka mans tēvs vienmēr ir kopā ar mani, manī pašā, un gaida izdevību izpausties, un tur nu es neko nevaru darīt.
   – Ko tu izdarīji?
   Viņa zeltaini zaļo acu skatiens bija salts un sāpju pilns.
   Elizabete nekad nebija iedomājusies, ka viņai būs šī vīrieša patiesi žēl. Tobrīd tā bija. Viņa paliecās tuvāk, lai noskūpstītu un mierinātu Geriku.
   – Ikvienam gadās zaudēt savaldību. Man arī gadās. Un paskaties uz Mārgaritu! Viņa ir īsta īriete. Tas vēl nenozīmē, ka tu kādu grasies nogalināt vai savainot.
   – Es jau to izdarīju.
   – Tu kādu savainoji? – Elizabete nosprieda, ka būtu dzirdējusi, ja Geriks kādu būtu nogalinājis.
   – Viņš to bija pelnījis. – Gerika plaukstas savilkās dūrēs. – Un es to izdarītu vēlreiz, ja vien tas kaut ko mainītu. – Viņš nošūpoja galvu.
   – Tu esi viens no labajiem puišiem, Gerik. Ja tu kādu esi savainojis, tad es zinu, ka tādējādi esi gribējis vērst par labu kādu ļaunumu, – Elizabete sacīja, satvēra viņa plaukstu, iztaisnoja pirkstus un glāstīja, līdz tie atslāba. – Tu esi no labajiem puišiem, – viņa atkārtoja, – un es zinu, ka tu nekad man nenodarīsi pāri. Vai tad tas neko nenozīmē?
   Geriks aizvēra acis, it kā būtu saņēmis triecienu. Pēc mirkļa tās atvēris, viņš palūkojās uz viesnīcas lieveni un sacīja:
   – Tur ir Mārgarita.
   Elizabete atlaida viņa plaukstu. Kā bēgdams Geriks atrāva automašīnas durvis un izlēca laukā.
   – Mārgarita! Kā tu tiki lejā?
   Elizabete atvēra durvis un lēnām iztrausās no pikapa.
   – Ar darbinieku palīdzību un milzu apņēmību, – pieripinājusi staigāšanas rāmi pie lieveņa malas, viņa paziņoja un pastiepa Elizabetei trīcošu roku. – Mīļā, es uzzināju, kas noticis.
   Kā tu jūties?
   Elizabete pieveica pakāpienus, nonāca uz lieveņa un satvēra vecās kundzes pastiepto roku.
   – Paldies, viss ir kārtībā.
   – Vai tiešām? – Mārgarita rūpīgi nopētīja jaunās sievietes seju. – Tu izskaties šausmīgi.
   – Jā, pēc darbos pavadītas dienas es allaž esmu netīra, tomēr šoreiz arī man tas bija par traku. – Viņa pieskārās saviem matiem un aplūkoja netīro apsēju uz savainotās rokas. – Man jānomazgājas.
   – Dari tā un pēc tam nokāp ēdamistabā. Mums ir sarūpēta brīnišķīga maltīte, – vecā kundze sacīja un vēroja Elizabeti aizejam. – Kā patiesībā viņa jūtas?
   – Satriekta. Tomēr turas. Viņa tā vienmēr dara.
   – Bērnībā apgūtas iemaņas nekad nepagaist.
   Mārgarita bija saposusies kā uz balli – pelēkā kleitā, briljanta auskaros un nefrīta krellēs. Viņa uzsita gaisā knipi un pamācīja:
   – Kārtīgi nodauzi kājas, pirms nāc iekšā!
   Geriks rūpīgi sita kurpes uz pakāpieniem, ar rokām mēģināja notraukt netīrumus no bikšu starām. Dubļi jau bija sažuvuši un nobira kā putekļi, tomēr daļa – kā lieli melni plankumi – palika uz muguras un matos.
   – Lai notiek, nāc iekšā. – Mārgarita tikai nogrozīja galvu un piebilda: – Es pat nejautāšu, ko jūs abi tur darījāt, lai tā notašķītos ar dubļiem.
   – Labāk nejautā gan.
   Vecā kundze gāja pa priekšu, un Geriks viņai sekoja.
   – Vai Elizabete… kaut ko atcerējās?
   – Neko par slepkavību, toties atcerējās, ko nozīmē atrašanās uzmanības centrā, – Geriks atbildēja. – Kā tu uzzināji?
   – Herolds bija pilsētā, izvadāja tevis atvestos produktus. Kāds bija redzējis tevi un Elizabeti ieejam šerifa kantorī un iznākam jau ar konvoju, – Margarita klāstīja, uzspēlēti mīļi smaidot, kā to mēdza darīt, ja kāds viņu bija nokaitinājis. – Pagāja vien dažas minūtes, kad ziņa par to, ka esat uzgājuši Mistijas mirstīgās atliekas, jau bija aplidojusi pilsētu.
   Geriks atminējās sirmo, apaļīgo pusmūža kundzīti, kas strādāja šerifa kantorī. Viņa allaž ar mīļu smaidu uz lūpām klāstīja jaunumus par to, kādās nepatikšanās kurš ir nonācis.
   – Fostera sekretāre, vai ne? Kā viņu sauc?
   – Mona. Mona Kolmena no Kolmena kokapstrādes uzņēmuma, – Mārgarita paziņoja tādā tonī, ka vairs nevajadzēja šaubīties, ko viņa domā par Monu un viņas uzņēmuma produkciju.
   – Jā, viņa ir Vērtjūfolsas ziņu dienests.
   – Atceros viņu jau no senākiem laikiem. – Gerikam atmiņā uzpeldēja viņa nemierīgā bērnība, kad viņš skaitījās mazgadīgais noziedznieks. – Jau toreiz es viņu ienīdu.
   – Pilsētā visi tenko, bet es esmu pārliecināta, ka šie jaunumi pārspēja runas par zemestrīci, – Mārgarita sacīja un devās uz virtuvi. – Ceru, ka, uzejot Mistijas mirstīgās atliekas, Elizabetei šis elles dancis ir noslēdzies.
   – Jā, bet viņai vēl jāpārdzīvo vismaz pāris šausmīgu nedēļu, kad visi atkal apspriedīs, kā Čārlzs Beners ar šķērēm nodūra savu sievu, – Geriks piebilda.
   Uz Mārgaritas senā persiešu paklāja nokrita krietns dubļu pikucis.
   – Labāk ej un nomazgājies. – Viņa nopūtās.
   – Kārtīgi vai ekonomiski? Kā ir ar ūdensapgādi?
   – Urbums nav cietis, sūknis strādā, tvertnes ir pilnas, tomēr es raizējos par gāzi, tāpēc nedomā ilgi mērcēties. – Geriks devās augšup pa kāpnēm. – Ā! Hmm, Gerik? – Viņš pazina šo toni un piesardzīgi pagriezās. – Uzgaidi, pirms dodies uz vannasistabu. Tā jums ir kopīga.
   Pagāja kāds mirklis, līdz viņš atskārta, ko audžumāte sastrādājusi.
   – Tu mūs abus iemitināji Klusā okeāna apartamentos?
   – Kāpēc gan ne? – Mārgarita atbalstījās pret staigāšanas rāmi un pavērās uz audžudēlu. – Tur ir divas guļamistabas, atdalītas ar viesistabu.
   – Vai tiešām visā viesnīcā nav neviena cita brīva numuriņa? – Mārgarita iesmējās, un Geriks piebilda: – Tu esi rūdīta savedēja.
   – Vīram un sievai jādzīvo kopā.
   Geriks saprata, ka nav jēgas audžumātei atgādināt, ka viņi ir šķīrušies. Mārgarita to neņēma nopietni.
   – Kamēr tas nebūs beidzies, es būšu Elizabetei līdzās, – viņš sacīja.
   – Iesākumam ar to pietiks, – vecā kundze atbildēja.

34

   Geriks iegāja savā istabā.
   No tās pa vienām durvīm varēja nokļūt kopīgajā viesistabā, bet pa otrām – kopīgajā vannasistabā. Viņš dzirdēja ūdeni tekam un iegrima atmiņās par tiem laikiem, kad izģērbās un pievienojās Elizabetei dušā, palīdzēja nomazgāties… mīlējās…
   un atkal nomazgāja viņu.
   “Viņa bija teikusi, ka es viņai saistos ar aktīvu seksuālo dzīvi. Tas glaimo. Arī šodien, par spīti dusmām, ka Elizabete atgriezusies kanjonā, lai gan zemi drebināja pēcgrūdieni, es biju gatavs mīlēties ar viņu.”
   Geriks nebija saticis Elizabeti vairāk nekā gadu, tomēr piecas minūtes pēc sastapšanās jau gulēja viņai virsū, gatavs skūpstīt un iegūt viņu turpat dubļos. Tobrīd viņam bija vienalga, ka zeme līgojas un kuru katru brīdi pāri var velties cunami.
   Jā, zemei piemīt pirmatnējs, mežonīgs un nepielūdzams spēks.
   Tieši tādas bija arī viņa alkas.
   Viņš dzirdēja, ka Elizabete izslēdz dušu, un nosprieda, ka necentīsies uzburt fantāzijas ainu par to, kā viņa iznāk no kabīnes, noslaukās, sameklē drēbes un dodas uz guļamistabu, jo citādi šis viņam būs garš vakars ar iespaidīgu erekciju. Neizdevās… Viņš visu iztēlojās, jo iztēloties Elizabeti kailu bija viena no viņa mīļākajām nodarbēm, ja neskaita viņas izģērbšanu un lielisku seksu… jebkurā vietā un laikā.
   Džinsi un T krekls, ar kuriem viņš bija ieradies, jau izrādījās izmazgāti un kārtīgi nolikti uz gultas. Geriks klusībā pateicās viesnīcas personālam, nogaidīja, līdz dzirdēs atveramies un aizveramies vannasistabas durvis, un devās iekšā.
   Šis bija viens no Mārgaritas viesnīcas greznākajiem numuriņiem. Ja viesnīca būtu pilna, viņš nekad tajā netiktu ielaists… Laikam jau Mārgarita šo zemestrīci uzskatīja par Dieva dāvanu, jo viņas rīcība bija aša un noteikta. Acīmredzot viņa vēlējās atkal savest abus kopā. Tas bija izdevies, jo pēc šīs dienas atraduma Elizabete nedrīkstēja palikt vienatnē.
   Vannasistabā atradās milzīga vanna un dušas kabīne, kas izklāta zilu flīžu viļņiem. To bija paveikusi kāda no vietējām māksliniecēm, kura piedalījās viesnīcas renovācijā un tādējādi ieguva slavu. Telpā virmoja viesnīcas bergamotes un kanēļa ziepju aromāts; Geriks manīja, ka Elizabete centusies ar izlietoto dvieli uzslaucīt telpā sabirušos sakaltušos dubļus.
   Viņš izģērbās, pamatīgi piebirdinot grīdu ar dubļu pikučiem, aši noskalojās dušā, uzvilka džinsus un T kreklu un devās uz lejasstāvu. Ielūkojies virtuvē, viņš redzēja Heroldu pļāpājam ar šefpavāru.
   – Es gribēju pabrīdināt, ka mēs piebirdinājām ar dubļiem grīdu līdz pat savam numuriņam. Arī vannasistaba ir netīra.
   Herolds parādīja augšup pavērstu īkšķi un turpināja apspriest, kādā veidā nogādāt uz patversmi tik daudz cepta šķiņķa, makaronu un siera.
   Pie bibliotēkas durvīm Geriks apstājās un ielūkojās telpā. Mārgarita sēdēja ērtā krēslā ar augstu atzveltni, bet Elizabete uz plata un zema dīvāna. Abas malkoja īru viskiju ar ledu un pļāpāja.
   Elizabete izskatījās labāk, viņa vairs nebija tik bāla un satriekta, tomēr joprojām šķita kavējamies citā pasaulē.
   Savukārt Mārgaritas apņēmīgā izteiksme liecināja tikai vienu – katrs, kurš uzdrīkstēsies pazemot Elizabeti, saņems pēc nopelniem.
   Viņš jutās labi, redzot abas kopā. Tik labi viņš nebija juties kopš dienas, kad Elizabete paziņoja, ka vēlas šķirties. Nē, pat vēl senāk, jo viņš taču bija atskārtis, ka iznīcinājis savu laulību un nezina, kā to vērst par labu.
   Kad viņš bija mazs zēns, Mārgarita izglāba viņa dzīvību.
   Savukārt pieaugušo dzīvē Elizabete bija dāsni dāvājusi viņam mīlestību.
   Šīs sievietes bija viņa dzīves pīlāri.
   Viņas, nevis darbs vai Federālais izmeklēšanas birojs.
   Mārgarita un Elizabete.
   Kaut kādā dzīves mirklī viņš to bija piemirsis un gandrīz padarījis sev galu kaut kāda nenozīmīga sīkuma dēļ. Jā, viņš bija labs aģents, tomēr varētu atrast arī ne tik riskantu darbu citā likuma uzraudzības institūcijā, nedzīvot tik strauji, būt tuvāk Mārgaritai un Elizabetei…
   “Es esmu savas dzīves kalējs. Tas būtu jāpatur prātā, ņemot vērā to, kas gaida mūs tuvākajās dienās.”
   Elizabete pagriezās – gaišie mati ieskāva viņas seju kā oreols. Pamanījusi Geriku, viņa pasmaidīja, un zilajās acīs iemirdzējās prieks.
   Geriks jutās apmierināts.
   – Puisēn! Nāc šurp, – Mārgarita sacīja un pagrabināja glāzē ledus gabaliņus. – Šī bijusi ellīga nedēļa, vajadzētu papildināt glāzi.
   – Nespēju noticēt, ka tērēsiet savu ledu. – Geriks iesoļoja telpā.
   – Cēlam mērķim jau var. – Ieskanējās Mārgaritas īru akcents.
   Viņš piepildīja glāzi.
   Elizabete papurināja galvu un ar plaukstu aizklāja glāzi.
   Sev Geriks ielēja glāzi sarkanvīna.
   – Viena no pudelēm, kas nebija saplīsusi pagrabā, – Mārgarita drūmi piezīmēja. – Priecājos, ka neņēmi glāzi ar kājiņu. Ja zeme atkal sašūposies, vismaz nepaliks traipi uz paklāja.
   Geriks apsēdās blakus Elizabetei uz dīvāna un iemalkoja vīnu.
   – Labs. Kā jau tam vajadzētu būt. “Zinfandel” no Di Lukas ģimenes vīna darītavas, – viņš atzina un nerātni uzsmaidīja Mārgaritai.
   – Ja nepateiktu, nezinātu, – viņa augstprātīgi attrauca. – Es nedzeru viņu vīnu.
   Elizabete saskalināja savu glāzi un kā apburta vērās viskija un ledus ūdens dejā.
   Mārgarita uzmundrinoši palūkojās uz audžudēlu.
   Nekas cits neatlika – Gerikam vajadzēja kliedēt klusumu.
   – Es vienmēr esmu cienījis tavu viedokli, Mārgarita, jo īpaši par cilvēkiem. Ko tu atceries par Benera lietu, par Čārlzu un Mistiju Beneriem?
   Mārgaritai aiz pārsteiguma pavērās mute.
   Elizabete saslējās, un viņas acis iedegās zinātkārē.
   – Jā, Mārgarita, ko jūs atceraties? Es vienmēr esmu gribējusi zināt, ko par šo slepkavību domā cilvēki, kuri pazina manus vecākus. Vai tas jūs pārsteidza?
   Sirmā kundze attapās pievērt muti.
   Geriks pacēla glāzi. Viņš pazina Elizabeti, zināja, ka viņa jutīsies labāk, ja pati mēģinās atšķetināt tēva greizsirdības un mammas slepkavības noslēpumu.
   Šķiet, ka Mārgarita arī beidzot to bija atskārtusi.
   – Tavi vecāki vienmēr mani pārsteidza. Tavs tēvs bija daudz vecāks un nebija tik izsmalcināts. Mamma bija kā Disneja princese Bārbija, kas apbūra visus, lai kur viņa gāja. Viņa necentās valdzināt, tā gluži vienkārši notika. Man viņa patika, lai gan parasti jaunākas, garākas un skaistākas sievietes man krīt uz nerviem, – viņa atzinās un pasmaidīja.
   – Vai jūs domājat, ka mans tēvs… – Elizabetes balss izdzisa, it kā viņa nespētu pabeigt teikumu.
   – Vai tu domā, ka Čārlzs Beners bija no tiem greizsirdīgajiem tipiem? – Geriks pavaicāja viņas vietā.
   – Nē, es varētu apzvērēt, ka viņam nekad neienāktu prātā apsūdzēt Mistiju neuzticībā. Jāatzīst, ka tovasar, kad sākās runas, es domāju par viņa iespējamo rīcību, taču pat nojaust nevarēju to, kas notika… ka tā varētu notikt.
   – Labi, bet pirms tam… – Geriks gribēja, lai audžumāte izklāsta lietas loģiskā secībā. – Kad tu iepazinies ar Čārlzu un Mistiju?
   – Togad, kad viņi pārcēlās uz šo pilsētu. Pavasarī, kad tūrisma sezona vēl nebija tā īsti sākusies, es uzaicināju izpētes grupu vakariņās. Mistija tolaik bija gaidībās. Čārlzs jutās lepns. Viņi likās laimīgi. Patiesi laimīgi. – Mārgarita apklusa, lai iedzertu malciņu viskija. – Tik mīļas attiecības starp vīrieti un sievieti vienmēr ir patīkami vērot. Likās… likās, ka viņi ir izglābuši viens otru.
   – Izglābuši viens otru? – Elizabete pārvaicāja un nolika glāzi.
   – No kā?
   – Nezinu, – Mārgarita atbildēja. – Man vienkārši radās tāds iespaids. Tad sākās sezona, un nākamajā reizē, kad tikāmies, Elizabete jau bija nākusi pasaulē. Es nosūtīju viņiem dāvanu, sudraba kristību kausu ar iegravētu meitas vārdu un dzimšanas datumu.
   – Tiešām? – Elizabete šķita sajūsmināta. – Paldies! Krustmāte to glabāja man. Tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas saglabājušās no laikiem… kad dzīvoju šeit.
   – Nav par ko! Ikvienai jaukai meitenei jābūt šādai par godu viņas piedzimšanai dāvātai veltei, – sirmā kundze sacīja un palūkojās uz durvīm, kurās pilnā viesmīļa uniformā stāvēja Miklošs. – Ak, vakariņas ir galdā. Iesim?
   Elizabete piesteidzās pie vecās kundzes, pirms Geriks bija paspējis nolikt savu glāzi.
   Mārgarita veltīja audžudēlam smīnu un atbalstījās uz Elizabetes sniegtās rokas.
   – Ir jau vēl jauni cilvēki, kuriem ir labas manieres, – viņa sacīja. – Kaut tu būtu atvedis sievu pie manis, kad vēl biju jaunāka un spraunāka!
   – Kad tev bija tikai deviņdesmit? – Geriks atjokoja un piecēlās kājās.
   – Gerik! – Elizabete viņu apsauca.
   Mārgarita smagi atspiedās pret jaunās sievietes roku un skumji izdvesa:
   – Viņš vienmēr ir slikti izturējies pret šo veco dāmu.
   Mirkli padomājusi, Elizabete palūkojās vispirms uz Geriku, tad uz veco kundzi un noteica:
   – Jūs jokojat. Jums taču ir vienalga, ka viņš apsmej jūsu vecumu.
   – Kā lai to saka? – Mārgarita atbalstījās pret staigāšanas rāmi un atzina: – Starpība starp deviņdesmit un deviņdesmit viens ir tieši tāda pati kā starp “palaist vējiņu” un “nopirsties”.
   Atšķirīga semantika, bet smaka ir tā pati.
   Ieraudzījis izteiksmi Elizabetes sejā, Geriks skaļi iesmējās.
   Apskāvis sievietes vidukli, viņš paziņoja:
   – Mārgarita ir slavena ar savu tiešo valodu. Un ar katru gadu tā paliek aizvien tiešāka.
   – Kurš man to var liegt? – vecā kundze ievaicājās.
   – Ne jau es, – Geriks attrauca, iegāja ēdamistabā un pieturēja Mārgaritas krēslu.
   Ēdamistaba kā vienmēr bija nevainojami sakopta, tomēr šoreiz trūka gan baltu galdautu, gan aizdegtu sveču, gan greznu piederumu. Galds bija vienkārši klāts. Lai arī Mārgarita savu tēlu centīgi spodrināja, sirdī viņa joprojām bija īru istabene, praktiska līdz kaulu smadzenēm, un Geriks nojauta, ka viss kristāls ir rūpīgi iesaiņots un novietots drošā vietā līdz dienai, kad pēcgrūdieni mitēsies un viesnīca atkal tiks atvērta viesiem.
   Mārgarita ievaidējās un apsēdās.
   – Zemestrīces un veci kauli nesader kopā.
   Geriks piebīdīja krēslu tuvāk galdam, nometās līdzās uz ceļgala un neatlaidīgi lūkojās uz veco kundzi, kamēr viņa pievērsa viņam uzmanību.
   – Ja tev kaut kas kaiš, tu taču man to pateiktu?
   – No šīs kaites tu mani neatbrīvosi, puisēn. – Mārgarita atglauda mitros matus no audžudēla pieres un sacīja: – Tas ir tikai Kaulainās spēkos.
   – Un uz šīs priecīgās nots, – no durvīm ierunājās Herolds, – Miklošs pasniegs jums vakariņas.

35

   Kamēr Miklošs pasniedza gaspačo un Geriks salēja vīnu, Mārgarita lika Heroldam pievilkt tuvāk krēslu un pastāstīt jaunumus.
   Herolds apsēdās, izstiepa sakropļoto kāju, paberzēja augšstilbu un klāstīja, kas notiek pilsētā.
   Kundze piekodināja parūpēties, lai neviens no viņas darbiniekiem neuzņemas nevajadzīgu risku vai pārlieku daudz pienākumu, un zīmīgi palūkojās uz viņu.
   – Man nekas nekaiš, – Herolds aizvainoti atbildēja. – Ja pirms visiem šiem gadiem es nenobeidzu sevi ar narkotikām, tad nenomiršu, ja nedaudz pastrādāšu fiziski.
   – Ja tā rīkosies, es uzskatīšu to par apvainojumu.
   Lai arī Mārgarita bija īsta despote, kas no ikviena gaidīja izcilību, darbiniekus viņa uzskatīja par savu ģimeni un sargāja, cik vien spēja.
   Geriks lepojās ar to, ka ir viņas ģimenes loceklis.
   – Vai Kateri nav sazinājusies ar rācijas starpniecību? – Herolds interesējās.
   – Viņa šobrīd ir mākslīgi izraisītā komas stāvoklī. Ārsti uzskata, ka tā varēs novērst iekšējo asiņošanu, – Mārgarita atbildēja.
   Elizabetei nodrebēja apakšlūpa.
   – Mēs lūdzam par viņu, – Herolds sacīja, nolika zvaniņu līdzās Mārgaritas elkonim un piebilda: – Pašķindiniet, kad gribēsiet, lai pasniedz pamatēdienu.
   Viņš aicināja Miklošu sekot, abi izgāja no ēdamistabas un aizvēra durvis.
   – Nezinu, ko bez šī vīra darītu, – Mārgarita sacīja un satvēra zupas karoti. – Viņš ar visu tiek galā un šādos negadījumos ir gluži vienkārši neaizstājams.
   – Nelaimes izmaina dzīvi. Man liekas, ka zemestrīcē mana dzīve ir sabirzusi gabaliņos. Iespējams, kad atkal salikšu tos kopā, visi gabaliņi būs vietā. – Elizabetes skatiens pārslīdēja Gerikam, kurš kāri ēda gaspačo. – Lūdzu, pastāstiet vēl kaut ko par maniem vecākiem! Man gribētos zināt, kādu viņu dzīvi redzēja līdzcilvēki.
   Geriks priecājās, ka Elizabete izteica šādu lūgumu. Uzzinājis, ka Fosters nav ziņojumā iekļāvis visu informāciju par nozieguma vietā redzēto, viņš nosprieda, ka šo lietu vajadzētu pārskatīt, tāpēc papildu informācija bija pat ļoti vēlama.
   – Protams, dārgā. – Mārgarita šķita apmierināta. – Es labprāt pastāstīšu. Tolaik, Betsij, tu biji visu mīlule, smaidīga, atvērta un īsta pļāpa. Vakariņas ar izpētes grupas locekļiem kļuva par ikgadēju pasākumu, tavi vecāki allaž tās apmeklēja un šķita laimīgi. Es nesaku, ka viss bija ideāli. Viņi bija laulāts pāris. Viņi strīdējās. Ja viens nepabeidza iesākto domu, otrs to izdarīja. Viņi mēdza pārtraukt viens otra stāstus. Īsts pāris, ja saproti, ko ar to gribu teikt.
   – Krustmāte Sendija stāstīja, ka pirms iepazīšanās ar tēvu mamma bija aktrise, – Elizabete sacīja un nogludināja klēpī ieklāto salveti vienreiz, tad otrreiz, it kā tā nebūtu pietiekami gluda un kārtīga. – Varbūt viņa tēloja?
   – Vai tu esi kādu redzējusi tēlojam laimi? Galu galā vienmēr kaut kas noiet greizi vai arī tiek pārspīlēts. – Mārgarita pašķindināja zvaniņu. – Atzīšos, ka es vēlos nedaudz sev paglaimot… Es vienmēr atšķiru, kad ļaudis ir patiesi un kad tēlo.
   Ēdamistabā ienāca Herolds un Miklošs, novāca netīros traukus un pasniedza pamatēdienu.
   – Lasis sojas mērces glazūrā ar rīsiem un ceptiem kacenkāpostiem, – Herolds paziņoja. – Vienkārši un gardi. Lai jums labi garšo. Šefpavārs ir satraucies, jo viņam jāgatavo ēdiens arī patversmē izmitinātajiem ļaudīm.
   – Sakiet, ka ēdiens izskatās brīnišķīgs, – Elizabete viņu mierināja.
   Arī Geriks centās izspiest kādu uzslavu, tomēr vārdi sprūda rīklē.
   – Zinu, zinu, mister Gerik. Jums negaršo kāposti, – Herolds sacīja, paņēma no Mikloša rokām trauku ar salātiem un nolika to blakus Gerika šķīvim. – Te būs arī kaut kas jums.
   – Pateicos! – Geriks tencināja un pārlika ceptos kāpostus Mārgaritas šķīvī.
   Vecā kundze to skeptiski vēroja un paziņoja:
   – Viņi tevi lutina, puika!
   – Jā, – Geriks attrauca, – biju jau aizmirsis, cik labi ir būt Mārgaritas dēlam.
   – Kad viņu adoptēju, es nezināju, kādi rūpesti mani sagaida, – Mārgarita noteica.
   – Tolaik jums tas nelikās tik svarīgi, – Elizabete sacīja.
   Sirmgalve izbrīnā iepleta acis, tad iesmējās.
   – Mēs lieliski saprotamies, Elizabete Benere-Džeikobsena!
   Jaunā sieviete jau gribēja izlabot uzvārdu, tomēr aprāvās, jo skaidri apzinājās, ka šo cīņu viņa zaudēs.
   Herolds un Miklošs atkal izgāja no ēdamistabas un aizvēra durvis.
   Trijotne ēda klusējot. Kad maltīte bija galā, Geriks atkal uzsāka sarunu:
   – Mārgarita, kas laulībā gadījās greizi?
   Audžumāte pāri briļļu rāmim veltīja viņam zīmīgu skatienu, tad palūkojās uz Elizabeti un noteica:
   – Tieši par to arī es brīnos.
   – Es vaicāju par Beneru laulību, – Geriks drūmi sacīja.
   Mārgarita nolēma tēlot pārsteigumu:
   – Ak, Čārlza un Mistijas laulībā… Nezinu. Tovasar paklīda runas, ka Mistijai uzradies mīļākais. Un tad viņas vairs nebija.
   – Mans tēvs vienmēr ir uzskatīts par slepkavu. – Elizabete bakstīja ar dakšiņu to, kas bija palicis šķīvī. – Vai nevienam neradās aizdomas, ka slepkava varētu būt šis mīļākais?
   Mārgarita pakratīja galvu.
   – Neviens nezināja, kas ir viņas mīļākais.
   – Elizabetei taisnība, – Geriks ierunājās. – Vai neviens pat nemēģināja to noskaidrot?
   – Pirms slepkavības? Visi vēroja un brīnījās. Pēc slepkavības… Lai kurš tas arī bija, viņš bija prom. – Vecā kundze nolika dakšiņu. – Tev jāsaprot, ka tā fotogrāfija ietekmēja lietas izmeklēšanu. Tā bija tik drausmīga! Tolaik ne visi nēsāja līdzi fotoaparātus. Toties Beneru pastnieks bija šīs mākslas amatieris. Viņš vienmēr turēja gatavībā labu un dārgu kameru. Viņš iekrāja labu summiņu, fotografējot piekrasti un pārdodot attēlus tūristiem. Viņš piebrauca brīdī, kad Beners iznāca no mājas. Čārlzam uz vienas rokas sēdēja Betsija, bet otrā viņš turēja šķēres. Gan bērns, gan šķēres bija nošķiestas asinīm. Pastnieks viņus nofotografēja.
   Elizabete klausījās, aizturējusi elpu, it kā cerēdama dzirdēt citu skaidrojumu.
   – Čārlzam nepaveicās, – Geriks noteica.
   – Tas uzņēmums bija tik šausminošs, ka nokļuva visu laikrakstu pirmajās lapās. Ļaudis to redzēja, un spriedums bija gatavs. Čārlzam nebija laba advokāta, tāpēc nebija ne mazāko cerību pārliecināt zvērinātos. Es gan uzskatu, ka Čārlzs vispār nebija spējīgs nogalināt kādu cilvēku, kur nu vēl savu sievu, – Mārgarita klāstīja un pārmaiņus vēroja gan Geriku, gan Elizabeti. – Tomēr Geriks tūdaļ mums sacīs, ka cilvēki allaž tā saka par saviem kaimiņiem – pat tad, ja kaimiņš izrādās sērijveida slepkava vai pedofils.
   – Ne vienmēr. Daži sērijveida slepkavas ir sasodīti dīvaini cilvēki, – Geriks nezin kāpēc paziņoja. – Ko pastnieks darīja pēc tam, kad bija nofotografējis Čārlzu Beneru?
   – Aizbrauca līdz kaimiņu mājai un zvanīja deviņi, viens, viens, – vecā kundze atbildēja.
   Geriks greizi pasmīnēja.
   – Viņš nosprieda, ka Čārlzs nogalinājis sievu un grasās noslepkavot arī meitu. Tāpēc viņš aizmuka.
   – Es neteicu, ka viņš bija cienījams cilvēks. Viņš tikai uzņēma to kadru, – Mārgarita precizēja un pašķindināja zvaniņu.
   Ēdamistabā iestājās kapa klusums. Parādījās Herolds ar desertu, kafiju un tēju.
   Geriks piecēlās, paņēma no viņa paplāti un sacīja:
   – Mēs tiksim galā, bet jūs ejiet, paēdiet un atpūtieties.
   – Darbinieki ir atgriezušies, un mēs jau paēdām vakariņas, – Herolds ziņoja viesnīcas īpašniecei. – Viņi stāstīja, ka haoss pilsētā tiek pamazām novērsts.
   – Paldies, Herold, – Mārgarita sacīja un paņēma Gerika pasniegto tējkannu. – Un pasaki no manis paldies arī visiem pārējiem.
   – Šobrīd viņi priecājas, ka ir jumts virs galvas, – Herolds sacīja.
   – Mēs cenšamies viens otram sniegt palīdzīgu roku. – Mārgarita pamāja.
   Arī Herolds pamāja ar galvu un devās prom.
   Geriks ielēja sev un Elizabetei kafiju un nolika galda vidū šķīvi ar kūkām.
   – Saldētas, – Mārgarita sarauca degunu.
   Piegājis pie senlaicīgās bufetes, Geriks atvēra atvilktni un izņēma no tās mazu, nodriskātu piezīmju grāmatiņu, kam lapas kopā saturēja spirāle.
   – Vai ir droši zināms, ka Mistijai bija mīļākais? – viņš vaicāja.
   – Es biju pārliecināta. Tovasar Mistija lidinājās kā septītajās debesīs, bija acīmredzams, ka viņa ir iemīlējusies, – Mārgarita atbildēja un ar drebošu roku ielēja tasē tēju. – Gribi zināt iespējamos kandidātus? Endrū Marero.
   Elizabete pārsteigumā noelsās.
   Mārgarita sarauca pieri.
   – Tu taču esi pamanījusi, ka viņš ir brunču mednieks?
   – Nē, bet es ar viņu satiekos tikai lauka darbos, – Elizabete paskaidroja.
   Geriks bija uzgājis arī apskrambātu pildspalvu, ko rotāja viesnīcas logo, apsēdās un sāka pierakstīt.
   – Endrū Marero… Elizabet, vai viņš nekad nav tev uzmācies?
   – Lūdzu, saproti, es esmu laba speciāliste, bet man liekas, ka viņš allaž ir neapmierināts ar manis paveikto. – Viņa noplātīja rokas.
   “Lieliski. Šo liksim mierā.” Tomēr Geriks skaļi to neteica, vien sēdēja un gaidīja, kad audžumāte nosauks nākamo kandidātu.
   – Pieraksti doktoru Fraunfelteru, – Mārgarita sacīja.
   – Viņš… vai tiešām? – Elizabete šķita pārsteigta. – Vakar es satiku viņu aprūpes centrā. Likās, ka viņš ir krietni gados. – Viņa sarauca degunu. – Vecāks par manu tēvu, tātad noteikti pārāk vecs Mistijai.
   Mārgarita pielēja tējai saldo krējumu, piebēra cukuru un rūpīgi izmaisīja.
   – Neilgi pēc Mistijas nāves viņa sieva pēc divdesmit piecu gadu kopdzīves pieprasīja šķiršanos. It kā vīra neuzticības dēļ. Doktors Fraunfelters atstāja sievai visu, ko viņa vēlējās, un izvācās no mājas. Vēlāk dzirdēju, ka viņš strādā cietumā, kur bija ieslodzīts Čārlzs Beners.
   – Tā, tas jau izklausās interesanti. – Geriks pierakstīja dzirdēto, it kā šī informācija viņam liktos izmeklēšanas vērta.
   – Viņš sacīja, ka bijis mammas ārsts un bijis klāt, kad nācu pasaulē. Tas izklausās dīvaini. Tas likās pārāk intīmi, lai gan es nezinu iemeslu.
   – Tāds apgalvojums lika tev justies neērti, – Geriks piezīmēja. – Mārgarita, vai ir vēl kāds potenciāls mīļākais?
   – Mistija Benere bija sieviete, kuru iekāroja ikviens vīrietis, – viņa īgni paziņoja. – Domāju, ka jāmeklē tas, kurš viņu neiekāroja. Tad būtu vieglāk.
   – Labi, – Geriks attrauca. – Vai tev ir kāds padomā?
   – Deniss Fosters.
   Geriks pievērsās Elizabetei un sacīja:
   – Es taču teicu! Vispār nekādas intereses par seksu.
   – Un es tev ticu, – viņa atbildēja.
   – Fosters vēl nebija ievēlēts par šerifu un centās radīt iespaidu, ka ir taisns un godīgs policists, vīrietis, kurš rūpējas par slimo māti, nedzer un nedraiskojas ar viegli pieejamām sievietēm. Un pat ar godīgām. – Mārgarita pievēra acis, lai sarunas biedri nemanītu viņas nicīgo skatienu. – Ja vīrietim nav pāris grēciņu, viņš ir vai nu svētais, vai kaut ko slēpj.
   – Ko viņš slēpj? – Elizabete painteresējās.
   To, ka viņa Fosteru neuzskata par svēto, Geriks jau bija pamanījis.
   – Nekad neesmu varējusi to saprast, – Mārgarita atbildēja, – tomēr… ja pacelsiet to akmeni, zem kura noglabāta viņa dvēsele, tad redzēsiet, ka tā ir tārpu saēsta.
   – Varbūt pievieno sarakstam Dardedzi, – Elizabete lietišķi piezīmēja. – Es viņai pārlieku patīku. Viņa rūpējas par mani kā perētāja vista. – Manījusi, ka abus pārējos viņas teiktais ir pārsteidzis, viņa piemetināja: – Es jau nesaku, ka viņa nogalināja manu māti, bet varbūt viņu varētu iekļaut iespējamo mīļāko sarakstā.
   – Viņa ir liela auguma, ar platiem pleciem, pietiekami spēcīga, lai pievārētu citu sievieti. – Geriks pierakstīja un pastiepa roku pēc maizītes ar siera pildījumu.
   – Stegs Denali, indiānis. Bagāts, varens, nežēlīgs. Bet… viņam patīk sievietes. Es viņam patīku, lai arī tam ir grūti noticēt, jo dažiem vīriešiem netīk vaļsirdīgas sievietes, – Mārgarita jokoja.
   – Ir vīrieši, kuriem nepieciešama klusa, padevīga sieviete, kas liek viņiem justies svarīgiem, – Elizabete piezīmēja un nokoda kumosiņu citronkūkas.
   – Man patīk klusas un padevīgas… pareizāk sakot, patiktu, ja vien es tādu pazītu, – Geriks atzina un ielēja sev kafiju. Naktī, kad nespēs aizmigt, viņš noteikti to nožēlos, taču tobrīd cukurs deva enerģiju, kofeīns uzmundrināja prātu, un viņam likās, ka spēj atrisināt noziegumu tikpat viegli kā krustvārdu mīklu… Viņš atkal bija savā elementā.
   – Mistijas mīļākajam noteikti bija elastīgs darba grafiks, – Mārgarita uzsita ar plaukstu pa galdu. – Katrā ziņā viņš noteikti nestrādāja astoņas stundas dienā, no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, un pārējā laikā nevadīja godīgu mājas dzīvi. Tātad… Bredlijs Hofs.
   – Gleznotājs. Jā. – Elizabete pamāja. – Es esmu viņu satikusi. Viņš sacīja, ka pazinis mammu. Viņa un tēvs pie Hofa mācījās gleznot.
   Geriks saausījās.
   – Kāpēc lai Bredlijs Hofs pasniegtu privātstundas? Viņam taču ir naudas kā spaļu.
   – Tolaik nebija. Viņa gleznas bija spēcīgas, dziļas, nomierinošas. Jaudīgi darbi. Apburoši. Es mudināju viņu iedziļināties cilvēka dvēseles smalkumos, izvēlēties grūtāku ceļu, lai sasniegtu slavas kalngalus. Tomēr viņš izvēlējās naudu. – Mārgarita pasmaidīja. – Es viņu nenosodu. Arī es izmantoju jebkuru iespēju, lai izsistos. Ja papētīsiet viņa izcelsmi, tad uzzināsiet, ka viņš ir bagātu vecāku vienīgais bērns. Viņa ģimene uzskatīja, ka māksla nenes peļņu. Uz viņu tika izdarīts spiediens, un tēvs izslēdza viņu no mantojuma par to, ka dēls izvēlējās iet mākslas ceļu.
   – Nabadziņš, – Geriks ironizēja.
   – Ir nepieciešams gribasspēks, lai turpinātu iet izvēlēto ceļu, kaut arī nāktos zaudēt ģimeni. – Mārgarita acīmredzami apbrīnoja Hofu. – Viņš bija ļoti izskatīgs, tāpēc viņa kursi iemantoja lielāku popularitāti, nekā to varētu gaidīt.
   – Manā albumā ir daži vecāku zīmējumi. – Elizabete nevilšus pasmaidīja. – Labi padevušies.
   – Skaidrs, – Geriks noteica. – Kāpēc gan Čārlzs apmeklēja šos kursus?
   – Lai izpatiktu sievai, – Mārgarita atbildēja.
   Elizabetei bija cits viedoklis.
   – Senāk, kad nebija ne fotoaparātu, ne mobilo telefonu, zīmēšana bija vienīgais veids, kā dokumentēt kādu augu vai iežu formāciju, kas bija iemūžināšanas vērta. Skicēšana joprojām ir ļoti atzīta zinātnieku aprindās. Tai ir potenciāls.
   – Un tomēr es domāju, ka Čārlzs to darīja sievas dēļ. Toziem nomira viņas mamma. – Mārgarita sadrūma. – Mistija pēc bērēm atgriezās pilsētā satraukta, ievainota. Čārlzs ļoti ilgi bija uzmanīgs un iztapīgs, bet Mistija centās izlikties, ka viss ir kārtībā…
   – Kāpēc? – Geriks taujāja. – Kāpēc tādi meli?
   – Viņa nemeloja. Reizēm ir vieglāk klusēt, nevis censties kaut ko paskaidrot, – Elizabete ierunājās un aprāvās, jo atskārta, ko un kam ir atklājusi.
   Situāciju glāba Mārgarita, kura sacīja:
   – Tādas nu ir sievietes. Reizēm ir grūti izskaidrot emocijas. Un reizēm vīrieši… – šo vārdu viņa uzsvēra ar nicinājumu, – …to nesaprot un vēl paņirgājas, un tas sāp.
   Geriks zināja, ka Mārgarita runā par viņu, un tas tracināja, jo viņš tomēr nejutās vainīgs par to, ka ikvienā laulībā rodas problēmas.
   – Sapratu. Čārlzs pievērsās lauka darbiem. Bija vasara, viņš strādāja garas stundas. Mistija tika atstāta viena un ļāvās satraukumam. Pat es, nejūtīgais, saprotu traģēdijas iemeslus.
   Saruna apsīka, Mārgarita un Elizabete novērsās.
   “Laikam būtu jāatvainojas,” Geriks nosprieda. “Bet es taču neesmu nejēga. Ja Elizabete būtu atklājusi, kā jūtas, es saprastu. Noteikti saprastu. Ja vien viņa būtu pateikusi.” Turklāt viņš labi atcerējās, ka Elizabete lūdza, lai viņš izstāsta par savu traumatisko pagātni.
   Jā, tā tam bija jānotiek.
   “Arī es cietu visu pagājušo gadu. Varbūt šīm sievietēm, kuras tik augstu vērtē jūtas un visus tos pārējos niekus, vajadzētu zināt, ka es jau ieliku pistoles stobru mutē un no smadzeņu izšķaidīšanas mani atturēja vienīgi zemestrīce un atskārsme, ka jāparūpējas par Mārgaritu un Elizabeti, kas šobrīd man liek justies tik nožēlojamam.”
   Elizabete nervozi nolika karoti uz galda. Pievērsusi tai skatienu, viņa brīdi klusēja, tad ieklepojās un paziņoja:
   – Mana krustmāte sacīja, ka viņas mamma, kad uzzināja, ka Mistija apprecējusies ar manu tēvu, nonāvējusi sevi ar zālēm un alkoholu.
   “Tātad saruna tomēr turpināsies par lietu,” Geriks nopriecājās. “Tas ir labi.”
   – Reizēm sievietes vairāk pārdzīvo, ja māte izrādījusies slikta, nevis laba, – Mārgarita sacīja. Pamanījusi, ka abi pārējie grasās iebilst, viņa pacēla roku un piebilda: – Mātēm – gan labām, gan sliktām – ir milzu ietekme uz bērniem. Sliktas mātes nāve ir kā spēcīga inde, bērns jūtas vainīgs un tamdēļ nelaimīgs.
   – Tātad tu domā, ka Mistija ļāvās sānsolim tāpēc, ka viņu satrieca mātes nāve? – Geriks pārvaicāja, lai gan ļoti labi zināja, ka vecāki spēj sagraut bērna dzīvi. Viņš bija labākais pierādījums. – Tātad kāds izmantoja apstākli, ka viņa tobrīd ir viegli ievainojama…
   – Un to, ka Čārlza nav līdzās, – Mārgarita iestarpināja.
   – Un tad uz skatuves parādījās mīļākais. – Elizabete ar pirkstu galiņiem paberzēja pieri, it kā īsā konfrontācija ar Geriku būtu radījusi galvassāpes.
   – Tātad mums ir skaidrs personības tips, proti, plēsējs, – Geriks secināja, piecēlās un devās pie dzērieniem. – Tas varētu būt Bredlijs Hofs.
   – Ja Hofs nogalināja manu māti, – Elizabete ierunājās, – tad šķiet dīvaini, ka sarunā ar mani viņš minēja, ka pazinis viņu.
   Geriks iztina brendija pudeli no dvieļa, kurā tā bija ievīstīta, lai pasargātu no pēcgrūdieniem, un piemetināja:
   – Varbūt ir cilvēki, kuri varētu apliecināt, ka viņi bijuši pazīstami.
   – Ir vēl kāda persona, kas var viest skaidrību šajā lietā, – Mārgarita uzrunāja Elizabeti. – Ko tavs tēvs atceras? Vai viņš vispār runā par pagātni?
   – Viņš man stāstīja, kā iepazinies ar māti. Izklausījās patiesi. – Jebkura informācija, kādu viņš spēj sniegt, varētu izrādīties noderīga, – Geriks sacīja, nolika vienu konjaka glāzi Mārgaritai, otru Elizabetei priekšā uz galda un pats apsēdās. – Viņš atceras sīkas detaļas vai tikai lielākus fragmentus?
   – Pie viņa es esmu bijusi tikai divas reizes, tāpēc nevaru… – Elizabetes balss aprāvās. Viņa akurāti salocīja salveti un nolika uz galda.
   – Es domāju, ka tu tāpēc pārcēlies uz šejieni. Lai iepazītu viņu tuvāk un noskaidrotu, kas un kāpēc notika.
   Gerikam jau tolaik tā šķita muļķīga ideja, tomēr Elizabete nejautāja viņa viedokli. Kad sieva bija pieņēmusi lēmumu, viņu laulībai beidzot pienāca gals.
   – Ne… gluži. Nu, jā… Bet viņš… – Elizabetei aizrāvās balss.
   – Tas ir sarežģīti.
   – Sarežģīti? – Mārgarita izklausījās sašutusi. – Kopš kura laika radniecība ir kaut kas sarežģīts? Viņš ir tavs tēvs. Šī ir tava vienīgā iespēja iepazīt viņu tuvāk. Viņam ir Alcheimera slimība, tātad tev nav atlicis pārāk daudz laika!
   – Viņš domā, ka es esmu Mistija. Kad viņš tā nedomā, tad sarunājas ar viņas rēgu, – Elizabete aizstāvējās, – turklāt viņš mani biedē… Es atceros viņu ar šķērēm rokās.
   – Atceries? Man likās, ka tu vispār neko no tiem laikiem neatceries, – Geriks iebilda.
   – Droši vien tās laikrakstos publicētās fotogrāfijas dēļ. Varbūt es esmu to tik daudz redzējusi, ka atspoguļotais notikums liekas iespiedies atmiņā. Nezinu. Reizēm es vēlos, kaut zinātu patiesību, tomēr biežāk nožēloju, ka vispār esmu pie tā atgriezusies. Kāda starpība, kāpēc Čārlzs Beners nogalināja manu māti? Viņa ir mirusi. To nekas nevar mainīt. – Viņa joprojām centās aizstāvēties…
   Tomēr Mārgarita to nespēja pieņemt un paziņoja:
   – Nestāsti, meitēn! Atgriezusies Vērtjūfolsā, tu visiem stāstīji, ka esi nolēmusi uzzināt patiesību par Mistijas Beneres slepkavību.
   – Tā nebija! – Elizabete pavīpsnāja. – Zinu, ka tas daudziem Vērtjūfolsas ļaudīm varētu izrādīties pārsteigums, taču tēva uzsāktā izpēte ir ļoti svarīga. Un es jūtos pagodināta, ka varu to turpināt!
   – Gods, pēc kura tu tiecies pirms tam, kad Čārlzam Beneram atklāja Alcheimera slimību un viņu atsūtīja šurp vadīt atlikušo dzīvi! Bet tu esi pārāk nobijusies, lai viņu apciemotu. – Mārgaritas acis dusmās kvēloja. – To nu es no tevis, Elizabet, negaidīju!
   – Es daru, ko spēju, tomēr man reizēm pietrūkst iemaņu saprasties ar cilvēkiem, – Elizabete paziņoja un piecēlās no galda. – Piedodiet, bet es esmu nogurusi un došos pie miera.

36

   Geriks piecēlās un palika stāvam, līdz Elizabete bija izgājusi no telpas.
   Mārgarita klīrīgi savilka lūpas un noteica:
   – Pēc šādas dienas es laikam biju nedaudz skarba.
   – Manuprāt, jā, – Geriks atbildēja un apsēdās. – Tomēr tavs viedoklis bija vietā. Ja Čārlzs Beners nenoslepkavoja Mistiju un vainīgais joprojām ir kaut kur tepat, tad Elizabete ir drošībā tikai tāpēc, ka neapmeklēja un neiztaujāja tēvu.
   Mārgarita mirkli apsvēra dzirdēto.
   – Tā vai citādi, mums ir nepatikšanas.
   – Īsi un kodolīgi, – Geriks atzina.
   – Bet viņai tas jādara, iekams nav par vēlu. Čārlzam nav daudz laika atlicis. Es esmu jau to pieredzējusi, zaudējusi draugus tieši tādā veidā. Zaudējusi… lai gan biju viņiem līdzās, – Mārgarita rūgti izdvesa, tad jau dzīvīgākā balsī piemetināja:
   – Kamēr tu esi te, vismaz Elizabete ir drošībā.
   – Ja vien būšu ar viņu kopā ik mirkli.
   – Jā, – Mārgarita apmierināti novilka. – Dari tā. Vai mums ir pamats uzskatīt, ka Čārlzs nav slepkava?
   – Nē. Lai arī Fosters veica izmeklēšanu pavirši, tas vēl nenozīmē, ka secinājumi ir nepareizi, – Geriks attrauca.
   – Un ko saka tava intuīcija?
   – Neko, – viņš atbildēja un piespieda plaukstu pie vēdera, it kā censtos apklusināt tā rūkšanu. – Pēdējoreiz, kad ieklausījos savā intuīcijā, viss beidzās ar to, ka mani izmeta no FIB.
   Mārgaritas smaids apdzisa.
   – Bet tava intuīcija taču nemeloja.
   “Viņa ticēja, ka es rīkojos pareizi. Lai Dievs viņu svētī,” Geriks prātoja.
   – Ja vien es būtu apdomājies… bet es biju tik dusmīgs… – Viņa acīs zvēroja naids.
   – Neļauj vainas apziņai saēst tavu dvēseli. – Mārgarita noglāstīja audžudēlam vaigu.
   – Kāpēc gan nē? Es to būtu pelnījis, – Geriks atbildēja, jo zināja, ko audžumāte mudinās izsūdzēt grēkus, saņemt piedošanu, kuru viņš nav pelnījis, tāpēc viņš piecēlās un noteica: – Es pavadīšu tevi uz tavu istabu.
   Kamēr viņš palīdzēja vecajai kundzei piecelties, pacēla uz rokām un uznesa pa kāpnēm uz viņas guļamistabu, Mārgarita vēroja Geriku ar raižpilnu skatienu.
   – Nes mani turp. – Viņa norādīja uz krēslu. – Vikija palīdzēs man sagatavoties naktsmieram.
   – Pēc maza brītiņa, – viņš sacīja, apsēdināja Mārgaritu krēslā un pats apsēdās uz dīvāna. – Vai Bredlijs gleznoja Mistiju?
   – Nemāku teikt. Tolaik viņš bija pamatīgi aizrāvies ar Vivianu. Viņai bija nauda un mākslas galerija… Bredlijam bija nepieciešamas abas, bet viņa nevēlējās pamest Ņūorleānu, savukārt viņam bija jāpaliek šeit un jāglezno.
   – Nav būtiski, vai viņš bija vai nebija ieķēries Vivianā.
   Viņam tāpat varēja būt romāns ar Mistiju.
   – Protams, bet Bredlijs bija drūms tips. Nepiemērots Mistijai. Viņa allaž smaidīja, allaž uzlaboja garastāvokli. Viņa bija kā… saulstariņš, – Mārgarita sacīja. – Man viņa ļoti patika. Un ir iespējams, ka Čārlzs viņu nogalināja. Es nevēlējos to sacīt Elizabetes klātbūtnē, bet biju klāt, kad tā maita Luīza Fostere izstāstīja viņam par sievas sānsoli.
   – Luīza Fostere? Denisa Fostera māte?
   – Viņa bija… ir… viena no tām svētulīgajām sievietēm, kas ir baznīcas pīlāri. Viņai ir tās mazās, ļaunās ačteles, kas vēro un nosoda. Pati bija apprecējusies tikai krietni pēc trīsdesmit, un viņas vīrs nomira, kad Fosters vēl bija mazs puika. Domāju, ka nāve viņas vīram bija kā pestīšana.
   – Es atceros viņu, – Geriks drūmi norūca.
   – To skandālu… to es nekad neaizmirsīšu. – Mārgaritas kaulainās plaukstas savilkās dūrītēs. – Bija pusdienlaiks. Viņa ienāca “Skatā uz okeānu”, kur Čārlzs tobrīd pļāpāja ar saviem grupas biedriem. Viņa nostājās galda galā un skaļi paziņoja, ka viņš ir Vērtjūfolsas ļaužu apsmiekla objekts. Čārlzs izskatījās samulsis, un tas Luīzi vēl vairāk uzkurināja. Viņa paziņoja, ka Čārlza sieva vazājas apkārt. Tā kā viņš joprojām nesaprata, Luīza skaidri un gaiši viņam acīs pateica, ka Mistijai ir mīļākais, kurš ir jaunāks un glītāks par Čārlzu un ar kuru viņa piekopj nosodāmus miesiskus sakarus, kamēr Čārlzs ir darbā.
   – Izklausās, ka viņa zināja, kurš ir Mistijas mīļākais, – Geriks sacīja un nosprieda, ka arī pats to noskaidros, ja reiz Luīza Fostere to varēja.
   Tomēr Mārgarita apdzēsa viņa cerības.
   – Ja viņa to būtu zinājusi, tad noteikti būtu abus nodevusi.
   Viņa bija gatava uz visu, lai apkarotu grēku.
   – Vai Luīzai bija naids pret Čārlzu?
   – Nevis pret Čārlzu, bet pret Mistiju. Mistija allaž bija laipna un iecietīga pret viņu, it kā Luīza nez kādēļ būtu žēlojama. Tā sieviete taču bija izteikta hipohondriķe, un tāda attieksme viņai ļoti patika. Tomēr līdz brīdim, – Mārgarita pacēla pirkstu, – kad Luīza pieķēra kādu tūristu pārīti mīlējamies mašīnā. Viņa kliedza uz izbiedētajiem jauniešiem, bet Mistija abus aizstāvēja. Un tad arī mācītājs atbalstīja Mistiju un publiski norāja Luīzu. Manuprāt, mācītājs viņu neieredzēja un izmantoja gadījumu, lai iedragātu viņas lepnību. Tas, protams, nepalika bez sekām, jo gada laikā Luīza panāca, lai mācītāju atsauc no draudzes gana amata, un viņam ar ģimeni nācās pamest Vērtjūfolsu. Savukārt Mistijas brīvdomība atspēlējās Beneriem, jo Luīza tagad vajāja viņus abus un Čārlzam paziņoja, ka viņa sieva ir palaistuve, kas pametusi novārtā bērnu un ik dienas krāpj viņu ar citu. Luīza vēl piemetināja, ka īsts vīrietis nogalinātu sievu un arī pats sevi, ja reiz ir tik lētticīgs un vājš. Vecā ragana!
   – Un kā rīkojies tu, dzirdot šo skandālu? – Geriks vaicāja.
   – Sēdēju ar atvērtu muti kā pārējie. Iejaucos, kad jau bija par vēlu. Tomēr Luīza bija izrāpusies no savas nāves gultas, un pat šaujamais viņu neatturētu pazemot Čārlzu. – Mārgaritas blāvi zilajās acīs iezalgojās neremdināms naids.
   – Čārlzs viņai noticēja?
   – Iesākumā nē. Līdz brīdim, kad viņš pārlaida skatienu visiem klātesošajiem un nevienam nebija drosmes ielūkoties viņam acīs. Ne jau Luīza viņu pārliecināja – tie bijām mēs, mūsu vainīgās sejas, – vecā kundze stāstīja.
   – Kā viņš uz to reaģēja?
   – Sadusmojās. Viņš… piesarka. Vai esi kādreiz redzējis allaž miermīlīgu cilvēku, kurš ir patiesi noskaities? Pietvīka ne tikai viņa vaigi, bet arī piere, un acis kvēloja. Es esmu gatava apzvērēt, ka žokļi nokrakšķēja – tik stipri viņš tos bija sakodis. Atbalstījies ar dūrēm pret galdu, Čārlzs piecēlās kājās tik apņēmīgi, it kā gribētu kādu nogalināt. Mēs gaidījām, ka viņš metīsies virsū Luīzai, arī viņa tā domāja, jo atkāpās, paspēra soli tālāk. Bet Čārlzs gluži vienkārši pagāja viņai garām kā tukšai vietai. – Mārgarita noplātīja rokas. – Kurp viņš devās, neviens nezina, bet viņš bija prom trīs stundas. Un tajā laikā Mistija tika noslepkavota un viņas bija līķis pagaisis. Čārlzam nebija alibi.
   – Nolāpīts.
   – Tieši tā.
   – Vai viņš neteica, kurp bija devies? – Geriks vaicāja. Piepeši viņš atminējās, ka bija kaut ko dzirdējis par šo epizodi.
   – Uz vienu no izpētes objektiem.
   – Neviens no kolēģiem tur nebija, jo visi atradās pilsētā, – Geriks secināja un paberzēja pieri. – Vai tu vēl kaut ko atceries? Kaut ko, kas šķistu interesants? Jebko?
   – Klāt es biju tikai trakā skandāla brīdī. Pārējo uzzināju no tenkām.
   – Tev vismaz es varu ticēt. Ja aizritējis tik daudz laika, cilvēki parasti atceras dzirdēto, nevis to, kas patiesībā noticis, – viņš sacīja un piecēlās. – Ja ir tāda māte, tad kāds tur brīnums, ka Fosters ir tāds mēsls.
   – Viņam jau nebija akli jāseko Luīzas mācībām. Varēja taču doties prom, apprecēties, radīt bērnus, dzīvot normālu dzīvi. – Mārgarita paliecās tuvāk un ielūkojās Gerikam acīs. – Es nezinu, kas notika starp Čārlzu un Mistiju, toties zinu, ka Deniss Fosters ir dīvains, un jo īpaši tas ir manāms pēdējos gados. Piemēram, es esmu redzējusi viņu patruļmašīnā pie automaģistrāles. Viņš tur vienkārši sēž un blenž.
   – Sēž un blenž?
   – Jā, caur vējstiklu. Ik svētdienu, kad braucu uz baznīcu…
   – Ļoti lēni?
   – Daudz lēnāk, nekā biju radusi, – viņa paskaidroja. – Tāpēc es esmu viņu ievērojusi. Reiz es apstājos un apvaicājos, kā varu viņam palīdzēt. Viņš atbildēja, ka piestājis malā, lai piezvanītu. Es nenoticēju, jo man nācās pieklauvēt pie loga, lai viņš mani pamanītu.
   – Policists pat nemanīja, ka esi apstājusies viņam līdzās? – Geriks pajautāja. Mārgarita pamāja. – Skaidrs, – Geriks skābi novilka, – tu esi uzvarējusi. Mana intuīcija sāk runāt un apgalvo, ka šajā lietā ir daudz vairāk noslēpumu, nekā mēs vispār esam atskārtuši.

37

   Bija viens no rīta, kad Denisa Fostera automašīna piebrauca pie vienstāva ēkas, kurā viņš dzīvoja kopā ar māti. Viņš nospieda bremzes pedāli, izslēdza dzinēju un ievilka elpu.
   Kopš zemestrīces bija pagājušas trīs dienas, bet viņš tikai tagad atgriezās mājās.
   Viņš izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis – māte noteikti dzirdēja viņu piebraucam. Dzirde viņai bija modra kā lūsim, bet valoda – asa kā dūcis. Fosters skaidri zināja, ka viņa sakrustotām rokām, piemiegtām acīm un dusmās savilktām lūpām jau sēž krēslā un gaida viņu ienākam.
   Ak, kā viņš ienīda šo baiļu sajūtu, kas kņudināja pakrūtē, kad viņš nostājās pie ārdurvīm un nogaidīja, negribēdams tās atvērt un doties iekšā! Māte ikvienā spēja iedzīt bailes, tā tas bijis visu mūžu. Tomēr vislielākais gļēvulis bija viņš pats.
   Tāpēc viņš bija izvēlējies kļūt par policistu. Tāpēc viņš bija izcils šāvējs ar jebkuru ieroci, kas nonāktu viņa rokās. Tāpēc viņš bija apguvis pašaizsardzību un dūru cīņas mākslu. Viņš ikvienam alka pierādīt, ka ir visdrosmīgākais vīrietis visā apgabalā.
   Par nelaimi, viņam neizdevās par to pārliecināt sevi.
   Lai cik bieži centies sev iegalvot, ka māte nenodarīs viņam pāri, lai cik reižu bija zvērējis, ka nostāsies viņas priekšā salts un mierīgs kā klints, Deniss sarāvās ikreiz, kad ieraudzīja šo izdēdējušo, skarbo sievieti un izdzirdēja viņas spalgo un nepatīkamo balsi.
   Izejas nebija. Vajadzēja doties iekšā.
   Deniss bija atstājis māti vienu uz trim dienām. Nebija pat iegriezies apraudzīt. Nebija licis kādam no palīgiem pārbaudīt, vai viņai nekas nekaiš. Protams, neviens no palīgiem neuzņemtos šo pienākumu, viņi atteiktos braukt uz šejieni. Tikšanās ar viņa māti ikvienu biedēja.
   Bet Deniss bija viņas dēls.
   “Man būtu jākaunas par savu rīcību. Māte noteikti to atgādinās. Ja cilvēki uzzinātu, ka es pēc spēcīgās zemestrīces uz tik ilgu laiku pametis māti vienu, tad, visticamāk, teiktu to pašu.”
   Tomēr Deniss nejuta kaunu.
   Viņam bija pamatots iemesls. Viņš bija šerifs, un amats uzlika pienākumus. Dabas stihijas seku likvidēšana bija svarīgāka. Turklāt viņš zināja, ka visu to laiku, ko pavadītu mājās, būtu uzlasījis no grīdas neskaitāmus ar ticību saistītus nieciņus no mātes plašās kolekcijas un novietojis tos plauktā vai pie sienas.
   Nē, viņam bija svarīgāki darbi darāmi. Turklāt māte nemaz nebija tik slima kā izlikās. Atskārtusi, ka dēls neatbrauks, viņa noteikti piecēlās, paņēma slotu un saslaucīja visus saplēstos priekšmetus. Deniss zināja, ka māte uzturēs mājā nevainojamu tīrību. Tīrīgums bija nākamais tikums aiz dievbijības.
   Cik bieži sava mūža laikā viņš to dzirdējis?
   Reizi vai divas pēdējo septiņdesmit divu stundu laikā Deniss bija prātojis, vai māte zemestrīces laikā nav guvusi kādus savainojumus. Kaimiņi viņu neieredzēja, tātad noteikti negāja palūkoties, kā viņai klājas, tomēr brīdī, kad viņš jau bija nolēmis aizsūtīt kādu cilvēku māti apraudzīt, viņa atsūtīja īsziņu. Tad zvanīja. Tad atkal sūtīja īsziņu. Un atkal zvanīja.
   Uz zvaniem Deniss neatbildēja, tāpēc īsziņas kļuva aizvien bargākas un draudīgākas.
   “Brauc.”
   “Brauc mājās.”
   “Tu nožēlosi.”
   Viņš jau gandrīz nožēloja.
   Pēdīgi viņš iebāza atslēgu slēdzenē un atvēra durvis.
   Parasti, verot durvis, viņš jau dzirdēja mātes pārmetumus, bet šoreiz mājā valdīja klusums.
   “Tātad māte nevēlas ar mani runāt.”
   Daudzējādā ziņā tas bija vēl ļaunāk nekā viņas pastāvīgie pārmetumi.
   Viņš devās dziļāk tumšajā mājā.
   Seju noglāstīja vēja dvesma – logi bija izbiruši. Paspīdinājis kabatas lukturīti, Deniss secināja, ka viesistabā valda relatīva kārtība. Sienas un mēbeles bija vietā, uz grīdas mētājās krusti un svētbildes. Māja bija maz cietusi.
   Pat Dievs neuzdrīkstējās jokot ar viņa māti.
   Deniss šķērsoja viesistabu un dzirdēja, kā zem kājām čirkst keramikas un stikla lauskas. “Tomēr nav uzkopusi māju. Varbūt es esmu pārpratis mātes sūtītās īsziņas, varbūt…” Klusums bija tik nospiedošs, ka viņš padevās un ierunājās pirmais:
   – Māt? Es esmu mājās.
   Atbildes nebija.
   Viņš devās uz mātes guļamistabu.
   Izstiepis roku, viņš taustījās pēc elektrības slēdža, līdz atskārta, ka tas ir bezjēdzīgi, jo elektrības padeve joprojām nav atjaunota.
   “Sasodīts, pie tā ir grūti pierast.” Viņš cerēja, ka elektroapgādes uzņēmums pēc iespējas ātrāk ieradīsies un saremontēs līniju, jo ļaudis jau sāka viņam žēloties. Saprotams, Fosters viņiem paskaidroja, ka šerifam šajā gadījumā nav nekādas teikšanas, tomēr līdzpilsoņi lūdza viņu rīkoties, darīt kaut ko lietas labā.
   Laukā spoži spīdēja mēness, tomēr viņš paspīdināja kabatas lukturi, jo cerēja, ka apžilbinās māti. Tas bija bērnišķīgi un zemiski, viņš to apjauta; teju pusgadsimta garumā Fostera dienišķā maize bija mātes pastāvīgās vaimanas un pārmetumi. Nekas, ko viņš darīja, viņai nebija pieņemams.
   Mātes nebija ne krēslā, ne gultā.
   Droši vien viņai sagribējies ēst, tēpēc viņa devusies uz virtuvi pēc “kāda cepumiņa vai kaltētas plūmītes”, kas, pēc viņas teiktā spriežot, bija viņas vienīgā iztika, kamēr dēla nebija mājās. Par zupu un tunci, kuru iztukšotās kārbiņas viņš bija manījis atkritumu groza dibenā, viņa neteica ne vārda.
   Fosters iegāja virtuvē, iekāpa slapjumā un, pieķēries pie letes malas, nosodījās:
   – Pie joda! Kas tas…
   Viņš paspīdināja lukturi.
   Tur valdīja īsts haoss. Vienā telpas malā skapīši bija nokrituši uz letes, to saturs mētājās pa grīdu. Ledusskapis virtuves tālākajā galā bija apgāzies un ietriecies letē pie pretējās sienas. Grīda bija pilna ar konserviem, pārtikas produktiem, sudraba galda piederumiem, traukiem…
   “Kur ir māte? Pieliekamajā kambarī? Otrā guļamistabā? Pametusi māju?”
   Viņš jau grasījās doties laukā no virtuves, kad izdzirdēja tādu kā skrapstināšanos, it kā kaut kur grauztos žurka.
   Fosters izgāja cauri virtuvei, spīdinādams kabatas lukturi uz visām pusēm, un beidzot viņu ieraudzīja.
   Māte gulēja uz grīdas. Atvērtā ledusskapja durvis bija pārcirtušas viņu uz pusēm. Viņa gulēja sarecējušu asiņu lāmā un ar nagiem tikko dzirdami knibināja telefonu. Deniss pavērsa gaismas staru uz viņas pusi, un māte vārgi pagrozīja galvu, tomēr acis neattaisīja.
   Viņa vairs nebija pie pilnas apziņas.
   Fosters stāvēja viņai līdzās un neko nejuta. Pilnīgi neko.
   Beidzot viņš nometās ceļos. Pulss joprojām bija manāms, mātes sirds vēl pukstēja.
   Taču ķermenis jau bija vēss.
   – Ak, māt. Tad tās nu reiz ir beigas, – viņš drūmā balsī noteica.

38

   Geriks kā rēgs ieslīdēja Elizabetes guļamistabā.
   Istaba bija tieši tāda pati kā viņam – pelēku paklāju, zila satīna aizkariem, un platās gultas baldahīnu greznoja gaisīgs sudrabains audums. Aiz loga čaloja viļņi, tie glāstīja piekrastes klintis un pludmales oļus, draiskojās plūdmaiņu veidotos līcīšos un atkal iebēga okeānā. Caur atvērtajiem logiem istabā kā tikko jaušams jasmīna aromāts ieplūda blāva mēness gaisma, kas atspīdēja mēbelēs, aizkaros, ieskāva baltajā T kreklā ģērbto Elizabetes augumu zem baltajiem palagiem.
   Īsta romantika… Geriks to pamanīja. Viņš te bija ieradies pēc vienas lietas – Elizabetes telefona.
   Tas gulēja uz naktsgaldiņa ar ekrānu uz leju. Viņš to paņēma, ielūkojās ekrānā un pamanīja, ka tīkls darbojas un arī akumulators ir uzlādēts.
   Jā, dzīve apgabalā pamazām atgriezās ierastajās sliedēs.
   “Tas ir labi, jo man nepieciešama informācija. Ir jāiedziļinās Benera lietā un jāuzzina patiesība.”
   Geriks negribēja skatīties uz Elizabeti, tomēr nespēja atturēties. Sirds strauji iepukstējās. Elizabete lika viņa sirds stīgām ieskanēties skumīgā kantri melodijā, dziedāt par zaudēto mīlestību, auksto, pamesto māju un vainas apziņu, jo galu galā pie visa vainīgs bija viņš.
   Viņš nespēja atturēties – nometās ceļos un atglauda no viņas vaigu gaišo matu cirtu. Elizabete viegli nopūtās un pieglauda vaigu viņa plaukstai. Geriks aizvēra acis, pirksti uzsūca viņas siltumu, bet gludā āda vilināja pieskarties…
   Elizabete bija skaista, ēteriska.
   Elizabete bija praktiska un stāvēja ar abām kājās uz zemes.
   Viņš alka pēc šīs sievietes.
   Kopš tā vakara, kad Geriks pirmo reizi ieraudzīja viņas bālo ādu, platīnblondos matus, lielās zilās acis, bedrīti zodā un grēcīgo muti, viņa bija kļuvusi par iekārojamāko sievieti. Izdzirdējis viņas balsi un ieklausījies loģiskajos spriedumos, viņš atskārta, ka šī sieviete, gluži tāpat kā viņš pats, slēpj ievainotu dvēseli. Elizabete bija viņa dvēseles draudzene.
   To nekas nespēj mainīt. Pat šķiršanās ne.
   “Kurā brīdī viss aizgāja šķērsām? Pirmais kopdzīves gads aizritēja zeltainā lieglaimes dūmakā. Tad abi atgriezās realitātē un atskārta, ka viņiem ir daudz vairāk atšķirīgā nekā kopīgā, un viņu laulība pamazām atsala. Geriks allaž bija neapmierināts, Elizabete – nelaimīga un noraizējusies. Un viņi nesarunājās.
   “Mana vaina,” Geriks nodomāja. Lai arī agrīnā bērnība bija īsta elle, astoņu gadu vecumā viņš nonāca pie Mārgaritas, kas viņam iemācīja, ko nozīmē mīlestības apdvestas attiecības, piepildīja dzīvi ar emocijām, kuras agrāk viņam bija svešas. Pat tagad viņš nespēja atcerēties, vai bezdibenis starp viņu un Elizabeti atvērās pēkšņi vai pamazām. Viņš atcerējās tikai to, ka tas tur jau bija – nepielūdzams, nepārejams un sāpinošs. Tik sāpinošs…
   “Tā bija mana vaina, ka laulība neizdevās. Es varēju FIB psihiatram atklāt visu par savu tumšo un šausminošo pagātni, tomēr ar Elizabeti tas nebija tik vienkārši. Tam bija milzu nozīme.” Geriks baidījās atklāt sievai savas senās rētas, jo viņa varēja attraukt, ka jātiek tam pāri, jākļūst pieaugušam un jābeidz čīkstēt.
   Un tad viņa dvēsele būtu noasiņojusi.
   “Tomēr kā tas nācās, ka es pat nemēģināju atklāties tam vienīgajam cilvēkam, ar kuru vēlējos būt kopā?”
   Muļķīgi.
   Tomēr tā bija noticis.
   Elizabetes elpa šķita smaga, kā jau vienmēr pirmajās pāris miega stundās, kad viņu nekas nespēja pamodināt… ja nu vienīgi zemestrīce.
   Geriks pieliecās un iespieda degunu viņas matos.
   Šī sieviete smaržoja pēc bergamotes un kanēļa, kas bija viesnīcas aromāts, tomēr viņas pašas siltais, sarežģītais, patīkamais un Gerikam vismīļākais aromāts bija spēcīgāks.
   Viņš alka Elizabetes, vēlējās viņu noskūpstīt, uzmodināt ar glāstiem, pakļaut un iegūt, jo, nolāpīts, sekss bija vienīgais, kas allaž viņiem padevies un palīdzējis. Vienalga kā un kur – kājās, guļus, sēdus, uz galvas, lēns vai straujš, mežonīgs vai rimts – tas bija labākais sekss viņa mūžā.
   Viņš atliecās un atrāva roku.
   Vislabākais sekss un neizdevusies kopdzīve.
   Lai arī laulība pajuka, viņš Elizabetei tomēr nebija vienaldzīgs, jo kā lai citādi viņa būtu teikusi: “Tu esi no labajiem zēniem.” Kamdēļ lai tas Elizabeti satrauktu? Vai viņa uztrauktos par vīru, no kura izvēlējusies aiziet?
   Pat nezinot to, ko Geriks piedzīvojis, viņa tomēr bija centusies viņu mierināt, uzmundrināt, aicināja vairs nevainot sevi. Dīvaini… Viņam gandrīz bija sajūta, ka ir vieglāk elpot. Gandrīz.
   Nopūties Geriks vēlreiz pieskārās viņas vaigam un piecēlās. Paņēmis telefonu, viņš izgāja viesistabā, atstājot guļamistabas durvis puspavērtas – lai gaisma netraucētu un lai viņš dzirdētu, ja nu Elizabete raudātu.
   Geriks lejupielādēja lietotni, kas ļāva telefonu izmantot kā datu pārraides maršrutētāju, ieslēdza savu datoru un iegāja internetā. Tikko atvērās mājaslapa, viņš atviegloti nopūtās. Tik klaustrofobiska, nomācoša sajūta – būt iesprostotam Vērtjūfolsā, jo īpaši tad, kad nepieciešama informācija, kad…
   Elektroniskajā pastkastē sabira simtiem, tūkstošiem ziņu. “Nolādēts! Vai nav vienalga, ko es domāju par klaustrofobiju? Nē, man nav vajadzīga locekļa palielināšana, es neesmu aptaukojies, man nav nepieciešams vairāk matu uz galvas vai citā ķermeņa vietā, un es nevēlos dzirdēt, ka mans FIB uzraugs Toms Peress pieprasa, lai es viņam paziņoju savu atrašanās vietu.” Viņš aši pārlaida skatienu ziņojumu tematiem un pēc izvēles atvēra vienu no svarīgākajiem.
   “Ak, tas ir tik mīļi!”
   Tur bija stingra prasība ziņot par atrašanās vietu, nosodoša interese par to, kāpēc viņš nav ieradies vizītē pie psihiatra, pārmetumi par to, ka viņš nelietīgi izmanto Peresa labo attieksmi pret viņu, un arī patiesas bažas.
   “Vecais, dod taču kādu ziņu. Es devos pie tevis uz mājām, lai pārliecinātos, vai neesi tur. Kaimiņi gribēja zināt, vai tu esi iekļauts desmit meklētāko noziedznieku sarakstā un es tev dzenu pēdas. Tas neko labu neliecina par tavu attieksmi pret kaimiņiem. Viņi sacīja, ka tu esi vientuļnieks, ka pirms četrām dienām esi izbrāzies no dzīvokļa un vairs tevi nav manījuši. Nolādēts, tev uz galda bija pistole. Tev nedrīkst būt šaujamais.
   Dod ziņu, sasodīts! Dod ziņu.”
   Geriks izvingrināja abus rādītājpirkstus – vienīgos pirkstus, ar kuriem parasti spaidīja datora taustiņus, – un rakstīja atbildi.
   “Tu biji manā mājā? Ielaušanās arī ir noziegums.”
   Atbilde bija jāgaida vien pusminūti.
   “Nelieti! Prieks, ka beidzot esi uzradies. Kur, pie velna, tu esi?”
   “Vērtjūfolsā, Vašingtonas štatā, kur notikusi vislielākā un postošākā zemestrīce.”
   “Es cerēju, ka būsi tur. Vecmammai nekas nekaiš?”
   “Viņa nav mana vecmamma, un viņai nekas nekaiš. Arī bijušajai viss kārtībā. Paldies, ka apvaicājies.”
   “Vai tas nav superīgi?” Sarkasmā neviens nespēja pārspēt Tomu. Viņš turpināja rakstīt. “Tavam telefonam pieslēgts balss pasts. Es pārbijos. Vērtjūfolsa ir labākā izvēle, ņemot vērā to, ko man sacīja psihiatrs. Zini, es jau nodomāju, ka tu esi aizgājis tēva pēdās un izrēķinājies ar dzīvi.”
   Geriks pavīpsnāja. Peress nebija vārdos izvēlīgs… turklāt bija diezgan tuvu patiesībai.
   “Un tagad velcies uz šo pusi.”
   “Nevaru. Ceļi ir neizbraucami.”
   “Tu kaut kā tur nokļuvi, tāpat tiksi arī atpakaļ.”
   “Noteikti. Tikai tad, kad būšu šo to noskaidrojis. Vai mēs nevarētu šo apspriest drošākā tīklā?”
   “Nezinu gan. Nosauc manas sievas vārdu!”
   “Bijušās sievas? Lorēna Bobita. Labi gan, ka man izdevās tevi paglābt tovakar pirms…”
   “Pag, lūkošu, ko varu darīt.”
   Geriks nezināja, kas tiek darīts, tomēr jau pēc minūtes viņa darbvirsmā parādījās jaunas programmas ikona.
   Viņš noklikšķināja uz tās kursoru. Atvērās lodziņš, kurā bija jāieraksta parole. Geriks lūdza palīdzību. Uznirstošajā logā parādījās jautājums: “Kā sauc Toma labāko draugu?”
   Par to galva nebija jālauza: “Penis ar dzimumzīmi.”
   Uznira vēl viens logs, kurš vēstīja: “Nē!” Tad tas pagaisa, un parādījās ziņa.
   “Var jau būt, ka penis ir mans labākais draugs, bet – vai mums būtu jāapspriež dzimumzīme uz tā? Tu par to neko pat nezinātu, ja nebūtu ieradies mani glābt, kad Lorēna grasījās to nogriezt!”
   “Tici man, es esmu centies to aizmirst. Tagad pie lietas! Vai esi dzirdējis par Benera lietu?”
   “Tu esi Vašingtonas štatā, lai pievērstos trīsdesmit gadus senai slepkavības lietai?”
   “Divdesmit trīs gadus vecai. Mēs ar bijušo sievu šodien uzgājām Mistijas Beneres mirstīgās atliekas.”
   “Skaidrs.”
   “Tā ir manas bijušās māte.”
   Šoreiz uz atbildi bija jāgaida ilgāk.
   “Tas ir interesanti, Gerik, bet bez FIB atļaujas tu nedrīksti izbraukt no Nevadas.”
   “Tad dod man atļauju. Atklājās, ka tolaik ne viss bija iekļauts policijas ziņojumā. Mistijai Benerei bija nogriezti mati.”
   “Par visu nebija ziņots? Esi pārliecināts?”
   “Vietējais šerifs sacīja, ka nozieguma vietā atrastos matus nav uzskatījis par nozīmīgu faktu.”
   “Tu centies novērst manu uzmanību?”
   “Nē, es gribu pārliecināties, vai zellis, kuru notiesāja par slepkavību, patiešām ir vainīgais. Šerifs ir nelietis. Nu, Tom!
   Toreiz notiesāja Elizabetes tēvu.”
   “Viņa ir tava bijusī? Es gan būtu sajūsmā, ja varētu ieriebt bijušajai.”
   “Esi kādreiz viņu redzējis?”
   “Blondīne fotogrāfijā uz tava galda. Protams. Nav iebildumu.”
   “Čārlzam Beneram ir Alcheimers, un tas strauji progresē.
   Dod man pieeju FIB dokumentiem.”
   “Pieeju? To es nevaru.” Klusums. “Bet pārsūtīšu visu informāciju, kas ir FIB rīcībā.”
   “Ak tu, vecā lupata!”
   “Turi muti, nelga! Un sazinies ar mani. Tas ir vienīgais veids, kā pasargāt tevi no tiem, kas var ierasties no Vašingtonas un sasiet tev rokas ar paša zarnām.”
   Geriks pasmaidīja un gaidīja.
   Pēc piecām minūtēm pienāca elektroniskā pasta vēstule ar pielikumu un visai nožēlojamu vēstījumu: “Te būs.”
   Skaļi nopūties, Geriks noteica:
   – Paldies, Tom!
   Kā jau viņš Elizabetei sacīja, lappušu skaits izrādījās visai iespaidīgs. Tās bija drukātas ar rakstāmmašīnu, gadiem glabātas kartona mapē un, kad beidzot tas bija kļuvis iespējams, pa roku galam pavirši noskenētas. Geriks to pat vairs neatminējās, bet izskatījās, ka Čārlza Benera lieta sarīkota kā viena aktiera šovs. Geriks bija gatavs apzvērēt, ka Fosters parūpējies, lai lietas izskatīšanas gaitā neuzpeldētu nekādi pārsteigumi, lai Beneru notiesātu un pats šerifs kļūtu par varoni.
   “Lai uzietu kādas nesakritības, būtu jātiek klāt pierādījumiem,” Geriks prātoja. “Vai arī jāapskata Mistijas Beneres mirstīgās atliekas. To, iespējams, pat varētu noorganizēt. Es taču esmu uzaudzis šajā pilsētā.”
   Viņš sameklēja patologanatoma vārdu.
   Ha, ha! Ar Maiku Sanu viņš mācījās kopā vidusskolā. Daudz viņam izpalīdzēja, jo īpaši izlaidumā, kad meitene Maikam atteica un Geriks aizveda viņu sev līdzi iedzert. Kad Maiks sāka raudāt, Geriks pacietīgi uzklausīja viņu un turpināja dzirdīt, kamēr puisis bija pagalam apreibis. Un tad Geriks viņu aizveda mājās un nodeva misis Sanas gādīgajās rokās. Māte pateicās, ieveda dēlu mājā, aizcirta durvis un sāka tā kliegt, ka logu rūtis džinkstēja.
   “Jā, ar Maiku Sanu es visu sarunāšu.”
   Viņš jau sāka rakstīt pieprasījumu Maikam, bet atskārta, ka varbūt ne visiem tobrīd ir pieejams internets. “Iespējams, ka apgabala morgā nedarbojas arī telefons. Tātad man jādodas turp un…”
   No Elizabetes guļamistabas atskanēja slāpēta skaņa, it kā viņa censtos no kāda aizbēgt.
   Vienā mirklī Geriks pielēca kājās. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja, ka Elizabete ir sagrābusi palagus un acīmredzot murgo.
   Geriks nometās pie gultas ceļos un piekļāva sievieti sev klāt.
   Viņa bija nosvīdusi.
   Geriks noglāstīja viņai galvu un klusām mierināja:
   – Viss ir labi. Tu esi pie manis. Tu esi drošībā, Elizabet. Es nevienam neļaušu tev darīt pāri.
   Beidzot viņa pamodās un pavērās uz Geriku lielām, baiļu pilnām acīm.
   Šķita, ka Elizabete sāks kliegt.
   Tomēr viņa bija Geriku pazinusi un piespieda galvu viņam pie krūtīm, it kā viņš būtu vienīgais patvērums šajā biedējošajā pasaulē.

39

   Modās Elizabete vienmēr agri. Šoreiz viņa atskārta, ka guļ uz muguras, veras griestos un viņu ir apskāvušas vīrieša rokas. Gerika rokas.
   Viņš krāca viņai ausī.
   Vīrieša elpa bija vienmērīga, ritmiska, un krācieni nebija skaļi, bet drīzāk nomierinoši sievietei, kura neskaitāmas naktis mocījusies vientulībā, pārliecinot sevi, ka šķiršanās bijis vienīgais un pareizais lēmums.
   Elizabete uzmanīgi pagrieza galvu un palūkojās uz viņu.
   Geriks allaž apgalvoja, ka viņam ir caurs miegs, tomēr tas nekad nebija pierādījies. Parasti viņa Geriku pārsteidza tieši tādā stāvoklī – cieši aizmigušu, teju bezsamaņā –, un viņa vienīgās rūpes bija izgulēties. Tumšās skropstas piekļāvās apakšējiem plakstiņiem… Viņš neapšaubāmi bija novājējis un izskatījās noguris. Protams, viņš joprojām bija pievilcīgs… patiesībā ataugušie mati viņam pat ļoti piestāvēja. Tomēr Elizabete zināja, ka viņai ir aizspriedumi, jo īpaši tad, kad lūkojās uz Gerika lūpām. Viņam bija īstas asinssūcēja lūpas, un tās nesolīja liegus skūpstus viņas kaklam, tās iederējās tikai mežonīgā, primitīvā seksā. Tās bija pirmatnējas, pilnīgas, prasīgas… Elizabete pat nespēja atcerēties visus vārdus, kas tās raksturotu.
   “Tātad naktī nekas nebija noticis, jo Geriks joprojām ir apģērbies un man kājās ir biksītes. Žēl. Ja vakar man būtu jāizvēlas, es noteikti būtu ļāvusies.”
   Viņai vienmēr bija paticis vērot Geriku guļam. Nomodā viņš allaž slēpās aiz dažādām maskām – smaida, sarauktas pieres, jociņiem, uzaicinājumiem uz vakariņām ārpus mājas, skūpstiem un izcila seksa –, toties miegā visas maskas bija kritušas, un Elizabete varēja iztēloties, ka Geriks pieder viņai un viņa šo cilvēku pazīst kā raibu suni. Tās bija tikai iedomas, pārāk trauslas realitātē.
   Reizēm, kad Elizabeti mocīja murgi, Geriks piespieda viņu cieši klāt, gluži kā tagad. Tas bija labi, jo viņa ļoti skaidri atcerējās iepriekšējās nakts murgus. Tāpat viņa atcerējās par durvīm, kuras no apartamentu viesistabas veda uz otru guļamistabu.
   “Vai Mārgarita būtu Geriku tur iemitinājusi? Vai arī tā bijusi viņa iniciatīva?”
   Patiesībā tam nebija nekādas nozīmes. Viņš bija tepat un naktī izrādījās nepieciešams.
   Elizabete atkal pievērsa skatienu griestiem un nopūtās. Tas jau bija gaidāms, ka viņu naktī mocīs murgi. Uziet līķi sadalīšanās stadijā nekad nav patīkami. Uziet mātes līķi… Piepeši iedarbojās kāds bērnišķīgs reflekss – viņa iešņukstējās un ar dūrēm sāka berzēt acis.
   Geriks vienā mirklī bija pamodies, tādējādi pierādot, ka viņa miegs patiešām ir trausls.
   – Hei! – viņš izdvesa, satvēra viņas roku un noskūpstīja.
   – Vai viss kārtībā?
   Pagāja brīdis, iekams Elizabete spēja sakarīgi atbildēt:
   – Jā, kārtībā. Manā gadījumā pārdzīvojums ir normāla parādība, ar laiku tas pagaisīs.
   – Nekur tas nepagaisīs, – Geriks noteiktā balsī paziņoja, it kā labi zinātu, ko saka.
   – Es vēlos, lai tas pagaistu.
   – Nē, nevajadzētu. Tā ir tava māte. Tu negribi viņu aizmirst, it kā viņas nekad nebūtu bijis.
   – Es biju viņu aizmirsusi. Viņa man nav nekas vairāk kā fotogrāfija albumā.
   Neapstrīdama loģika, lai cik sāpīga arī būtu.
   – Viņa vienmēr ir ar tevi, kaut kur dziļi tavos prāta kambaros. Viņa ir padarījusi tevi par to, kas esi. – Plakstiņi nolaidās pār Gerika silti zaļajām acīm, un viņš uzspieda viņai uz pieres skūpstu. – Un es pateicos viņai par to.
   “Cik sentimentāli!” Elizabete atminējās, kāpēc viņai Geriks tik ļoti patika.
   – Par ko tu sapņoji? – viņš apvaicājās.
   Patīkamās sajūtas izgaisa, un Elizabete attrauca:
   – Tas bija muļķīgs sapnis.
   – Tie allaž ir muļķīgi, piemēram, manā sapnī zilonis šķērso ielu, uzkāpj man uz kājas, nopērk kokakolu kamīnā, iedzer, izpūš caur snuķi un pārvēršas par Timu Konveju. – Geriks bija pati nopietnība.
   – Tu esi redzējis tādu sapni?
   – Pilnīgi noteikti.
   – Es arī.
   Viņš uzsmaidīja un atkārtoja jautājumu:
   – Tātad – par ko tu naktī sapņoji?
   Gerika paradums pieķerties un nelaist vaļā Elizabeti tracināja. “Viņš tirdīs mani tik ilgi, ka es beidzot visu izstāstīšu, bet es to nevēlos darīt. Tas bija stulbs, simboliem piesātināts sapnis… un pārmēru atklāja mana iekšējā nemiera cēloņus.”
   Elizabete nolaida galvu viņam uz krūtīm – pietiekami spēcīgi, lai Gerikam aizrautos elpa. Kad viņš atkal spēja paelpot, viņa sāka stāstīt:
   – Es esmu Vērtjūfolsā uz ielas un redzu Endrū Marero un pārējos vīriešus. Viņi izturas pret mani tēvišķīgi, jo es taču nevaru būt tikpat laba, cik mans tēvs. Man gribas kliegt, bet es baidos, ka sākšu raudāt. Turklāt es nevaru paelpot. Tad es atskārstu, ka man mugurā ir krekls un ciešs svīteris un man ir karsti. Man jānovelk svīteris, taču es nespēju dabūt laukā rokas. Es paceļu skatienu. Iela ir tukša. Savādi tukša. Svīteris ir biezs. Man kļūst aizvien karstāk un karstāk. Es velku to pāri galvai, bet apkakle ir pārāk šaura, un es nevaru no tā atbrīvoties… – Elizabete juta, kā paātrinās viņas sirds ritms. Atceroties sapni, viņa nespēja paelpot pat dienas gaismā. – Es esmu iesprūdusi svīterī un cīnos, lai no tā atbrīvotos. Ir tumšs. Es vairs neredzu ielu. Esmu vāja. Man ir karsti. Panika… Un tad tu mani pamodināji. – Viņa beidzot ievilka elpu un piebilda: – Muļķīgs sapnis, vai ne?
   Geriks nesmējās. Patiesībā viņš bija nopietns un iegrimis domās.
   – Vai tas sapnis tev jau sen atkārtojas?
   – Tā ir vecā sapņa jauna variācija. Tumsa. Karstums. Bezgaiss. Un es zinu, ka man kāds tuvojas, tikai neko neredzu, – viņa atbildēja un piekļāvās Gerikam ciešāk.
   Viņa roka cieši apskāva Elizabeti.
   – Tas atkārtojas kopš bērnības?
   – Jā. Tomēr, kopš esmu atgriezusies Vērtjūfolsā, es to redzu biežāk. – Viņai notrīsēja balss. – Acīmredzot vakardienas notikumi to atkal uzjundīja.
   – Vakardiena bija murgiem pateicīga diena.
   – Jā. – Viņa neatrāvās, viņas augums joprojām bija sasprindzis. Pēdīgi viņa īsi un aprauti nopūtās. – Man jāiet. Paldies, ka pagulēji man blakus. – Viņa izlocījās no Gerika apskāviena un piecēlās.
   – Vienmēr laipni, – viņš noteica un ar interesi vēroja, kā Elizabete sarausta lejup krekla malu.
   Elizabete jau devās uz vannasistabu, tad piepeši apstājās un pagriezās pret viņu.
   – Kas tagad notiks ar viņas… līķi? Manas mātes līķi?
   Gerikam uzreiz apskaidrojās prāts.
   – Tā bija slepkavība. Patologanatoms veiks sekciju, bet Fosteram būtu jālūdz Dievs, lai viņa tiesai iesniegtie pierādījumi nenonāk pretrunā ar faktiem. Man ir FIB rīcībā esošie dokumenti, un es… Sasodīts! – Geriks izlēca no gultas un metās uz otru istabu.
   Elizabete apsēdās un klausījās, kā viņš rosās un pie sevis murmina. Viņa piegāja pie durvīm.
   Geriks stāvēja istabas vidū ar viņas telefonu rokā un izskatījās apjucis.
   – Mīļā, piedod, es pagājušonakt izmantoju tavu telefonu un pieslēdzos internetam, izmainīju iestatījumus, lai tas neaizmieg, un tad aizmirsu par to. Akumulators ir izlādējies.
   – Tas nekas, uzliec to lādēties.
   – Tiks darīts, tomēr tas ir galīgi izlādējies. – Viņa izmisums bija patiesi komisks.
   – Es varu iztikt bez telefona, ja tādi ir apstākļi, – Elizabete sacīja un noslaucīja sasvīdušās rokas krekla malā. – Šodien es esmu nolēmusi kādu laiku pavadīt kopā ar tēvu.
   – Tiešām? – Geriks uzmeta viņai zobgalīgu skatienu.
   – Pirms devos pie miera, es visu labi apdomāju un nospriedu, ka tev un Mārgaritai ir taisnība. Mani un tēvu nesaista dabiska pieķeršanās. Es neko neatceros par savu agrīno bērnību, neatceros to, kas notika pirms un pēc slepkavības, un neko, kas saistītos ar Čārlzu Beneru. Tomēr doties pie viņa un uzzināt, ko viņš atminas par mani un māti, ir laba doma.
   – Piekrītu. – Geriks aši novilka savu kreklu un metās uz vannasistabu. – Es ātri nomazgāšos un braukšu kopā ar tevi.

40

   Elizabete priecājās, ka rīta saule ir kliedējusi noslēgto un rēgaino gaisotni Onermauntinas aprūpes centrā. Ēkā valdīja rosība un troksnis. Pie vienām durvīm bija apstājies kravas furgons, un divi plecīgi vīri centās tajā iedabūt senlaicīgu jūrnieku lādi.
   Kāds no padzīvojušajiem pacientiem iznāca pa durvīm; Ivonna satvēra viņu aiz piedurknes, un Elizabete dzirdēja viņu sakām:
   – Un tagad, mister Mor, nāciet iekšā. Jums nepatiks dzīve pilsētā kopā ar misis Periju. Jūs abi diez ko nesaprotaties!
   – Nesaprotamies? – misters Mors sarauca pieri, apgriezās un iegāja atpakaļ ēkā.
   Pamanījusi Elizabeti un Geriku, Ivonna piemetināja:
   – Ja jūs tagad aiziesiet, tad nesatiksiet Čārlza Benera bērnus.
   – Es gribu ar viņiem iepazīties. – Misters Mors pavēcināja plaukstu.
   Geriks pamāja vecajam kungam un piesteidzās, lai paspiestu roku.
   – Priecājos jūs satikt, mister Mor. Skaista diena, vai ne? – Viņš palīdzēja ievest pacientu telpās.
   Ivonna pagaidīja Elizabeti.
   – Vai tas ir Geriks? Mans Dievs, es neesmu viņu redzējusi veselu mūžību. Jums ir ļoti izskatīgs vīrs.
   – Bijušais vīrs, – Elizabete nedomājot izlaboja. Tomēr Ivonnai bija taisnība. Geriks bija izskatīgs, lai arī bikses uz pēcpuses nedaudz nokarājās un uz rokām nebija ne grama tauku, kas kaut nedaudz notušētu izteiktos muskuļus.
   – Žēl, ka izšķīrāties. Jūs piestāvat viens otram.
   Elizabete pārlaida sev skatienu.
   Atšķirībā no Gerika viņai mugurā bija svešs apģērbs – puķaina kleita, kas krūtīs nedaudz spieda, – bet kājās uzautas siksniņkurpes ar metāliski zeltainu spīdumu, kuras rotāja lieli mākslīgie kristāli. “Galīgi ne manā stilā, lai gan vajadzētu būt pateicīgai, ka ir vismaz kaut kas, ko vilkt mugurā.”
   – Paldies, tomēr apziņa, ka cilvēki viens otram piestāv, vēl negarantē laimīgu laulību. Bet mēs labi izskatījāmies kāzu fotogrāfijās.
   Pa ceļam uz aprūpes centru Geriks manīja katru reizi, kad Elizabete sakustināja kailās kājas. Viņa gan to nedarīja ar nodomu, tomēr apziņa, ka pat nejauša kustība, kārtojot kleitas malu, spēj vīrieti uzbudināt, lika viņai justies kā uzvarētājai.
   Ivonna pamāja uz kravas furgonu un paziņoja:
   – Misis Perijas radinieki ved viņu mājās, un kundze tur paliks līdz brīdim, kamēr aprūpes centrs būs apsekots un novērsti visi bojājumi. Tie ir lielāki, nekā ar aci var saskatīt, tāpēc mēs iesakām piederīgajiem ņemt pacientus pie sevis. Četri jau ir prom. Diemžēl daudziem nav ģimeņu, nav neviena, kas varētu viņus izmitināt pie sevis un parūpēties par viņiem.
   Virsmāsa gurdeni nopūtās, un Elizabete manīja, ka sieviete izskatās nogurusi.
   – Vai jūs vispār esat bijusi mājās?
   – Jā, vienu reizi, lai pārģērbtos un sakravātu somu. Manas mājas atrodas pusstundas brauciena attālumā no šejienes uz ziemeļiem. Daudzi koki ir nogāzti, un es pateicos Dievam, ka neviens nav uzkritis mājai uz jumta. Vakar vīram izdevās mani sazvanīt. Viņš sacīja, ka visu sakārtos, kad atgriezīsies. Viņš ir tālbraucējs, tāpēc paies kāds laiciņš, kamēr viņš varēs tikt šurp.
   Elizabete ievēroja, ar kādu mīlestību virsmāsa runā par vīru, kaut gan krīzes brīdī viņa nebija klāt, lai sievai palīdzētu.
   – Jūs strādājat pārāk daudz. Jums vajadzētu izgulēties.
   – Šodien darbā atgriezušies divi sanitāri, tāpēc šovakar došos uz mājām, – Ivonna sacīja un sajūsmināti piespieda rokas pie krūtīm. – Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu izstiepties savā gultā. Vai plaukstai nekas nekait?
   Elizabete pacēla apsaitēto delnu un atzina:
   – Reizēm iesāpas, diegi nedaudz velk, bet citādi viss ir kārtībā.
   – Kad ieradīsies doktors Fraunfelters, es aizsūtīšu viņu pie jums, lai apskata brūci.
   – Lai notiek.
   Tas nelikās loģiski, tomēr – tikko spērusi kāju pār aprūpes centra slieksni, Elizabete juta, kā saspringst nervi un elpa kļūst seklāka un satrauktāka.
   – Dzirdēju, ka jums gadījušies arī pārdzīvojumi, – Ivonna turpināja.
   – Kādi pārdzīvojumi? – Elizabete pavērās apkārt, it kā meklētu rēgu.
   – Jūs vakar atradāt mātes mirstīgās atliekas.
   – Jā, tas… Jā, tāpēc mēs esam šeit, – Elizabete atbildēja un dziļi ievilka elpu. Tas nelīdzēja. Slimnīcas aromāts lika viņai atcerēties to brīdi, kad viņa pamodās un ieraudzīja Čārlzu Beneru noliekušos pār gultu. – Mēs gribam aprunāties ar tēvu par Mistiju, pavērot, vai šie jaunumi atstās uz viņu kaut kādu iespaidu.
   Ivonna gribēja kaut ko sacīt, tad papurināja galvu, it kā būtu pārdomājusi, un noteica:
   – Kopš aizbraucāt, viņš ir ļoti mierīgs. Piemin jūs, sauc par Mistiju, tad pats sevi izlabo.
   Geriks paspieda misteram Moram roku, iepazīstināja ar sanitāru, pamāja un atgriezās blakus Elizabetei.
   Viņa juta, ka uz skausta izspiedušies sviedri un lāsīte pēc lāsītes rit lejup starp lāpstiņām. Kopš zemestrīces viņa bija kļuvusi par īstu nervu kamolu. Viņai bija bail doties dziļāk aprūpes centrā.
   Laikam Geriks to nojauta, satvēra viņas plaukstu un cieši turēja savās rokās. Viņš pasmaidīja un sasveicinājās ar virsmāsu:
   – Sveika Ivonna! Tu esi skaistāka nekā jebkad.
   Elizabete neticēja savām acīm. Ivonna pietvīka un sakautrējās.
   – Jums ir halucinācijas kā dažiem no maniem pacientiem. Vai esat ieradies apraudzīt sievastēvu?
   – Mēs neesam precējušies, – Elizabete atkal izlaboja.
   “Kas šiem cilvēkiem kaiš? Vai viņi nesaprot, ko nozīmē vārds “šķīrušies”?”
   Geriks piemiedza ar aci un pasmaidīja.
   – Mēs gribētu apmeklēt Čārlzu, ja tas ir iespējams.
   Elizabete būtu vēlējusies viņam iecirst pļauku. Viņš uzturēja mītu, ka abi joprojām ir kopā. “Vai tad viņš nevēlas uzsākt savu dzīvi?”
   Viņa vēlējās. Lai arī viņš bija lielisks gultā, lai arī aizdzina nakts murgus, viņa patiešām un no sirds vēlējās veidot jaunu dzīvi. Tā būtu vienīgā saprātīgā izeja.
   – Protams, ka ir iespējams, – Ivonna atbildēja. – Ejiet pa šo gaiteni, trīssimt divdesmit trešā palāta. Parasti šajā laikā viņš strādā.
   – Ko viņš dara? – Geriks vaicāja.
   Ivonna devās viņiem līdzi un paskaidroja:
   – Šobrīd viņš pievērsies zemestrīcei un tam, ko zinātniekiem, viņaprāt, vajadzētu secināt. Lai gan viņam ir Alcheimera slimība, viņš joprojām ar interneta starpniecību seko jaunumiem ģeoloģijas jomā.
   Likās, ka viņa lepojas ar Čārlzu.
   – Jums strādā internets? – Elizabete bija pārsteigta. Viņai bija videomateriāls, kuru vajadzēja augšupielādēt.
   – Pāris reižu indikators iemirgojās. Tomēr nē, pagaidām vēl nedarbojas. Ja tas darbotos, tad pacientu piederīgie nebūtu tik satraukti. Arī mans vīrs justos mierīgāk, – virsmāsa noteica un palūkojās uz Geriku, it kā viņš varētu kaut ko labot.
   Būdams īsts vīrietis, viņš atbildēja gluži kā lietpratējs:
   – Vispirms atjaunos elektrības piegādi. Tad nāks kārta internetam, pēc tam ceļiem.
   – Runā, ka Ceļu dienests uz simt pirmās automaģistrāles dara visu iespējamo, lai sakārtotu brauktuvi, – Ivonna sacīja.
   – Ceru, ka tā ir taisnība.
   – Domāju, ka valdība negrib mūs uz ilgu laiku atstāt bez ūdens un elektrības, – Elizabete izmeta.
   Ivonna iespurdzās:
   – Štata valdība uztraucas tikai par Sietlu. Mums, lauciniekiem, viņi pievērsīsies tikai tad, kad būs aprūpēti svarīgie pilsētnieki.
   – Ciniski, – Geriks piekrita.
   Palātas durvis bija aizvērtas.
   Virsmāsa izstiepa roku un aizkavēja viņus.
   – Paklausieties, Elizabete! Es vakar mēģināju jūs sazvanīt, diemžēl man tas neizdevās. Tās nav labas vēstis. Jūsu tēvam bija krampju lēkme.
   – Kā, lūdzu? – Elizabete salēcās.
   – Vakar vēlu pēcpusdienā atpūtas telpā viņš pēkšņi saspringa, izvēlās no krēsla un sāka raustīties krampjos. Viņš zaudēja samaņu. Kad atžirga, pusstundu nespēja ne pakustēties, ne parunāt, – Ivonna lietišķi paziņoja, tomēr viņu nodeva satrauktais skatiens. – Viņš tika aprūpēts, un vēlāk doktors Fraunfelters viņu izmeklēja. Jūsu tēvs likās visai apmulsis, it kā kaut ko būtu pazaudējis. Tomēr viņš jūtas labi.
   Elizabete sagrīļojās.
   Geriks satvēra viņu aiz rokas.
   – Vai tas notiek pirmo reizi?
   – Vismaz pirmo reizi, kad mēs par to zinām, – Ivonna atbildēja, tomēr nenovērsa acis no Elizabetes.
   – Vai ir kādi draudi viņa dzīvībai? – viņa vaicāja.
   Ivonna pavēra muti, nopūtās un pamāja.
   – Vīrietim viņa vecumā, turklāt ar ne pārāk stipru veselību… Cietums, stress, ko radīja ģimenes zaudējums, sišana, ko viņš pārcietis… Doktors Fraunfelters uzskata, ka tūlītēju draudu nav. Mēs pievienojām viņu monitoram. Ja sāksies lēkme, mēs uzreiz to zināsim. Tomēr ir cerība, ka šī ir pirmā lēkme. Tāpat ir cerība, ka tā vairs neatkārtosies. Mēģiniet neuztraukties. Šodien viņš jūtas labi. Šķiet, ka prāts reizēm izvēlas, ko cilvēks spēj pārciest. Jūsu tēvs parasti neatceras cietumā pavadīto laiku.
   – Atmiņas par divdesmit trim cietumā pavadītiem gadiem ir pagaisušas? – Elizabete vaicāja.
   – Lielākoties. Ja viņš kaut ko atceras, tad kļūst satraukts, nemierīgs. Mums labāk patīk, ja viņš domā par jums un jūsu māti. Tās ir laimīgākas atmiņas, un viņam patīk ar tām dalīties.
   – Vai viņš ir stāstījis, kā iepazinās ar māti?
   – Jā, Mistija bijusi studente un izrādījusi viņam uzmanību. – Ivonna iesmējās. – Tas mani nepārsteidz, atbilst viņa personībai, vismaz man tā šķiet, – virsmāsa piemetināja, ielūkojās peidžerī un pagriezās promiešanai. – Man tagad jāiet. Joprojām trūkst darbinieku. Neuztraucieties, – viņa pār plecu uzsauca.
   – Neuztraukties? – Elizabete atvaicāja Gerikam. – Bet es jau biju nolēmusi viņu vairāk neapciemot.
   Geriks apskāva viņu un sacīja:
   – Tagad mēs esam šeit. Un mēs šeit atgriezīsimies tikmēr, kamēr tas būs viņam nepieciešams.
   Gerikam nebija nekādu iemeslu uzņemties atbildību, viņš pat ne reizi nebija ticies ar sievastēvu. Un tomēr viņš to uzņēmās, atvieglojot viņas nastu. Viņš atvēra durvis. Elizabete iegāja palātā. Čārlzs sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja ar vecu klēpjdatoru.
   – Sveiks, tēt!
   Čārlzs viņu nopētīja, sakārtoja brilles un uzsauca:
   – Sveika, mīļā! Kāds prieks, ka esi atbraukusi! – Es esmu Elizabete, tava meita, – viņa sacīja.
   – Zinu. – Tēvs likās pat aizvainots, ka meita norāda uz acīmredzamo. Viņa pieliecās, lai noskūpstītu tēvam vaigu. – Pirms došanās prom, – viņš ierunājās, – Mistija man visu izskaidroja. Elizabete atkāpās. Viņam bijusi lēkme. Viņa zināja, ka viņam rādās halucinācijas. Tas satrauca, lika justies tik neomulīgi, it kā pirksti – varbūt Mistijas pirksti – būtu viņai pieskārušies.
   – Mamma devās prom?
   – Jā, bet neuztraucies, viņa teica, ka atgriezīsies, – Čārlzs viņu mierināja.
   Elizabeti tas nebūt nepārliecināja.
   Geriks stāvēja pie durvīm un vēroja notiekošo.
   – Vai tu mūs neiepazīstināsi, Elizabet? – Čārlzs ierunājās un palūkojās uz Geriku, atplauka smaidā, atstūmās no galda un piecēlās kājās. – Es jūs pazīstu. Elizabetes vīrs. Geriks Džeikobsens. Mārgarita Smita man atsūtīja jūsu kāzu fotogrāfiju.
   Tas daudz ko izskaidroja.
   – Priecājos iepazīties. – Čārlzs pastiepa roku.
   Geriks to satvēra un sacīja:
   – Jūs izskatāties labi, ser.
   Čārlzs atkal sakārtoja brilles un paziņoja:
   – Es arī jūtos labi. Kaut Mistija būtu te, lai varētu ar jums iepazīties!
   – Jā, tas būtu jauki, – Geriks piekrita un rūpīgi vēroja sievastēvu, tad klusā balsī piebilda: – Elizabete un es vakar atradām Mistijas mirstīgās atliekas. Vai jūs to zinājāt?
   – Nē, bet es neesmu pārsteigts, – Čārlzs atbildēja un pievērsās meitai. – Es taču tev vaicāju, vai atradi kaulus.
   – Tā bija, – viņa sacīja. Lūpas likās nekustīgas, muguru atkal klāja sviedru lāses. – Tāpēc es gribēju, lai tu man pastāsti vairāk par to, kā iepazinies ar Mistiju un kā jūs apprecējāties.
   Čārlzs klusi ieķiķinājās un apsēdās krēslā.
   – Laulības ar Mistiju bija mana mūža lielākais sasniegums.

41

   Čārlzs gaidīja viesnīcas vestibilā un nervozi kārtoja uzvalku. “Kaut nu Mistija pasteigtos!”
   Ja nu viņai piemita kāds trūkums, tad tā bija kavēšanās. Lai gan par aizbildinājumu varētu sacīt, ka iemesls bija cilvēku vēlēšanās viņu apturēt un parunāties.
   Vīrieši vienmēr sacīja, ka viņa ir skaista, bet viņa tikai smaidīja un pateicās par komplimentiem. Sievietes taujāja, kādu lūpu krāsu viņa lieto un kā panāk, ka acis izskatās tik lielas. Mistija arī sievietēm veltīja smaidu un aprunājās tik pacietīgi, it kā šie skaistumkopšanas padomi spētu padarīt lūpas pilnīgākas un acis lielākas. Viņa apbūra ikvienu, tas prasīja laiku, un tāpēc viņa vienmēr kavējās.
   Čārlzam tas nepatika, tomēr viņš gaidīja un pārmetumus paturēja pie sevis. Viņš nevēlējās, lai Mistija neliekas ne zinis par cilvēkiem, kuri viņu uzrunā. Ja viņa tā rīkotos, tad tā vairs nebūtu Mistija, kuru viņš dievināja.
   Bet tobrīd viņiem bija jāpasteidzas, lai nokļūtu kapelā laikus, vai arī kāzām būs jāgaida cita diena. Viesnīca bija pārpildīta, un viņam nebija tik daudz naudas, lai uzkavētos Lasvegasā vēl vienu dienu. Ne tagad, kad gaidāms bērns.
   Mistija bija mātes cerībās.
   Viņš bija lepns un nobijies. Viņš būs tēvs.
   Čārlzs skatījās uz ārdurvīm un raizējās, vai viņam izdosies noķert taksometru, kad aiz muguras izdzirdēja vestibilā atskanam čalas. Tās liecināja, ka Mistija beidzot parādījusies. Viņš apgriezās… un tur viņa nāca – visskaistākā sieviete pasaulē.
   Ìērbusies viņa bija baltā. Kaut kur tomēr bija izdevies dabūt kleitu, kas atgādināja piecdesmito gadu izlaiduma tērpu – plati, krokoti svārki, pieguļošs ņieburs, īsas piedurknes, kas sedza tikai plecus. Viņai kājās bija satīna kurpītes ar zemiem papēžiem, galvā cepurīte ar tīkliņu. Rokās Mistija turēja baltu rožu pušķi un smaidīja viņam tik apburoši, it kā viņš būtu vienīgais vīrietis uz zemeslodes.
   Tikai ar grūtībām Čārlzs norija siekalas.
   Viņa tuvojās pāri vestibilam slīdošā gaitā un staroja priekā. “Par to, ka precas ar mani?” Čārlzs prātoja. Tas šķita neiespējami. Tomēr bija jānotic patiesībai, ko vēstīja viņas zilās acis.
   Mistija viņu mīlēja.
   – Dārgais. – Siltā, zemā balss lika skudriņām skriet pār muguru. Viņa ielika roku Čārlzam plaukstā. – Vai esi gatavs? Jo es degu nepacietībā apprecēties ar tevi.
   Viņš pamāja, Mistijas daiļuma apburts, gluži tāpat kā visi pārējie.
   – Es noķeršu taksometru.
   Protams, viņam vispār nekas nebija jādara. Mistija uzsmaidīja portjē un koķeti paskaidroja, ka ilgi ģērbusies, tāpēc tagad kavē pašas laulību ceremoniju, un ieminējās par taksometru, kurā viņi varētu tikt bez rindas.
   Nākamais taksometrs tika atvēlēts viņiem.
   Portjē palīdzēja viņai iekāpt automašīnā. Kad viņa pamāja, cilvēki rindā atbildēja ar to pašu un vēl nopakaļ sauca laimes vēlējumus. Viņa tos bija apbūrusi tieši tāpat kā Čārlzu.
   Kāds puisis ieminējās:
   – Viņš laikam ir naudīgs.
   Un vēl viņš vēlējās, kaut ļaudis pārstātu uz viņu lūkoties tik cieši, it kā zinātu, ko viņš nodarījis meitenei, kas varētu būt viņa meita.
   Pieliecies tuvāk šoferim, Čārlzs sacīja, ka pēc iespējas ātrāk vēlas nokļūt Vaitšolderas laulību kapelā.
   Taksists pamāja, iespieda akseleratora pedāli grīdā, un Čārlzs atsitās pret sēdekļa atzveltni.
   – Trakais šoferis, – viņš norūca.
   – Neņem galvā, – Mistija attrauca un satvēra viņa plaukstu.
   – Vai tev patīk?
   – Kas? – apstulbis no laimes, sajūsmas un satraukuma, viņš vaicāja.
   – Mana kleita. – Viņa nogludināja svārkus. – Tā ir sena. Man piestāv veclaicīgs apģērbs, jo tolaik sievietes bija apaļīgākas.
   Es arī esmu apaļīga.
   – Tu izskaties ļoti skaista.
   Ja viņš varētu, nomestos ceļos pie viņas kājām.
   Tā vietā viņš lūdza Dievu, kaut ceļā vairs negadītos neviens ātruma valnis, jo viņš jau jutās noguris no šī lidojuma.
   – Paldies. – Viņa noplivināja skropstas. – Domāju, ka neesi pamanījis.
   – Es ne uz mirkli neesmu aizmirsis, cik skaista tu esi un kā man ir paveicies, – Čārlzs godīgi un no sirds atzinās.
   Mistijas acīs sariesās asaras, un viņš jau taustījās pēc kabatlakata.
   Viņa to paņēma un nosusināja acu kaktiņus.
   – Tiešām? Jo es jūtos vainīga. Es zinu, ka tu nedomāji gulēt ar mani, un es paliku stāvoklī. Un tad es nodomāju: “Ak Dievs, viņš tagad uzstās, ka jāprecas, bet es neiebildīšu, jo mans tēvs aizlaidās pirms tam, kad es nācu pasaulē. Tas nav veids, kā audzināt bērnu.” Tomēr es negribu, lai esi nelaimīgs vai jūties neveikli. Es darīšu visu, ko vien vēlēsies, sekošu tev, lai kur tu dotos… lai mēs vienmēr būtu kopā. Es tevi mīlu, tu taču to zini.
   To viņa bija teikusi jau agrāk.
   Šoreiz Čārlzs viņai noticēja.
   – Es arī tevi mīlu.
   Elizabete nespēja saņemties un palūkoties uz Geriku.
   Viņa atcerējās laikus, kad Geriks uz viņu raudzījās tieši tā, kā tikko Čārlzs bija aprakstījis sevi raugāmies uz Mistiju. Un viņu kāzas… viņu kāzas ļoti līdzinājās vecāku laulības noslēgšanai. Tā nebija grandioza un grezna reliģiska ceremonija, bet civila laulību reģistrācija Santabarbaras tiesu namā. Vieta bija skaista, tomēr tās skaistums nekompensēja tukšumu tuvinieku rindās.
   Mārgarita bija ieradusies, lai satiktu viņu un redzētu ceremoniju, tomēr garais brauciens viņu bija nogurdinājis un viņai pēdējā mirklī nācās atzīt sakāvi un palikt viesnīcā.
   Krustmāte Sendija, tēvocis Bills un brālēni bija paziņojuši, ka nevar ierasties.
   Elizabete bija uzstājusi, ka ceremonijai jābūt klusai un vienkāršai, jo galvenais ir tas, ka viņi beidzot ir kopā.
   To atceroties, acis aizmigloja asaras.
   Muļķīgs sentiments, turklāt izrādījās nepatiess.
   Geriks pieskārās un noglāstīja viņas plecu, it kā arī viņš būtu atcerējies to pašu.
   Nu jau asaras bija grūtāk apvaldīt. Bija dziļi jāievelk elpa, lai spētu bilst kaut vārdu. Kad Elizabete ierunājās, balss nodevīgi ietrīsējās.
   – Man ir jūsu kāzu fotogrāfija.
   Viņa atvēra albumu un atrada attēlu, kurā jaunais pāris bija iemūžināts pie mirgojoša uzraksta “Jaunlaulātie”. Zem tā mazākiem burtiem bija uzraksts ”Vaitšolderas kapela”.
   – Mamma bija ārkārtīgi skaista, bet arī tu izskaties ļoti labi, tēt.
   Čārlzs kā aizmirsies pavērās uz meitu, tad ielūkojās fotogrāfijā un pamāja.
   – Tiešām, es izskatījos respektabli. Es šaubījos par mūsu savienību, turpretī viņa tai ticēja. Viņa ticēja, ka laulība būs mums pa spēkam, un pārliecināja mani. – Viņš ieķiķinājās un piebilda: – Un tad es satiku viņas ģimeni.

42

   “Jā, tas bija nepārspējami,” Geriks nosprieda, “turklāt iespaidīgi vīram, kurš sirgst ar Alcheimera slimību.”
   – Kad mēs ar Elizabeti apprecējāmies, – Geriks sāka stāstīt, – tad devāmies uz Santaklāru, lai es varētu iepazīties ar krustmāti Sendiju un viņas saimi. Domāju, ka viņi izrādīja klaju necieņu. Vai arī jūs ar to saskārāties?
   – Vai tu satiki manus vecvecākus? – Elizabete ziņkārīgi ievaicājās.
   – Nē, ne Mistijas tēvu. Viņš bija pazudis jau pirms viņas dzimšanas, aizlaidies kā gļēvulis naktī. Kad satiku Mistijas māti, es sapratu iemeslu. Tā sieviete… – Čārlza labās manieres nomainīja naids. – Frenkija Vinstone ir iemesls, kāpēc Mistija izvēlējās koledžā apgūt aktiermākslu. Kopš Mistijas piedzimšanas Frenkija bija pārliecināta, ka meita būs viņas biļete uz Holivudu. Jau piecu gadu vecumā Mistija tika vesta uz stepa, baleta, vingrošanas, dziedāšanas un labas uzvedības pulciņiem.
   – Un krustmāte Sendija? – Elizabete taujāja.
   Čārlzs palūkojās uz viņu tik dīvaini, it kā nespētu atcerēties, kas viņa ir…
   – Sendija arī bija pietiekami pievilcīga, viņai bija skaista balss, viņa labi dziedāja, tomēr līdzās Mistijai nobālēja. Mistija bija… spoža. Sendijai nebija iespēju viņu pārspēt. Vismaz ne kā sāncensei. Un Frenkija vienmēr abas salīdzināja. Mistija mani mīlēja, es to zinu, tomēr es zināju arī to, ka viņa allaž gribējusi tikt prom no mātes nagiem, un laulības ar mani bija viņas glābiņš.
   Kad viņi piebrauca pie Sendijas mājas Santaklārā, Mistija likās mierīga, tomēr Čārlzs manīja, ka sieva nervozē.
   – Hei, – viņš sacīja, – es tiekos ar tavu ģimeni. Es esmu tas, kuram jāuztraucas.
   – Ja tu zinātu, kas tevi sagaida, tu patiešām būtu uztraucies.
   Viņu pārsteidza šie strauji un aizvainoti izteiktie vārdi. Mistija allaž bija tik nosvērta, mierīga! Pat tad, kad viņu plosīja mežonīga kaisle. Un viņam… viņam tas nepatika. Viņš līda no ādas laukā, lai iekvēlinātu Mistiju. Reizēm viņam šķita, ka beidzot tas ir izdevies, bet, tikko Čārlzs ievilka elpu, viņa jau atkal bija rāma kā akas ūdens.
   – Piedod. – Viņa centās izlikties mierīga, tomēr tas viņai neizdevās. – Es nevēlējos savas bailes uzkraut taviem pleciem. Saproti, es nekad neesmu tev stāstījusi par savu māti. Un arī māsu. Tomēr vairāk vajadzētu stāstīt tieši par māti.
   – Kas viņai kaiš?
   – Skatuves māte vārda tiešā nozīmē. Es gribu teikt, ka man viņas žēl. Jaunībā viņa bija ļoti apdāvināta, tomēr nekad netika pie lielām lomām. Un tad viņa palika stāvoklī ar Sendiju, apprecējās, izšķīrās un atkal mēģināja izlauzt ceļu kino industrijā… – Mistija nopūtās. – Manuprāt, manu māsu viņa bija pametusi novārtā. Sendija tagad ir precējusies un gaida jau trešo bērnu.
   – Lieliski jaunumi. Mūsu mazajam būs brālēni un māsīcas!
   – Jā. – Mistija pasmaidīja.
   Tomēr Čārlzs jau bija sapratis, ka Mistija smaida galvenokārt brīžos, kad ir uztraukusies. Kā viņš varēja zināt, ko viņa ar to bija domājusi?
   – Vai ar māsas bērniem kaut kas nav labi?
   – Nē! Nē, nepavisam! Viņi ir tikai bērni. Māja ir maza, šaura, Sendija strādā, tāpēc vēl viens bērns… Nedomāju, ka Bills un Sendija bija ieplānojuši laist pasaulē vēl vienu bērnu. Viņi to nevar atļauties. – Čārlzs māja galvu, mēģinot izprast ģimenes muklāju, kuru Mistija centās aprakstīt. – Mātes klātbūtnē mana māsa allaž saspringst. Visi saspringst. Pēc pusstundas jau ir skaidrs, ka Sendija labprāt uz viņu kliegtu, tomēr padošanās nozīmētu, ka māte ir uzvarējusi. Tu redzēsi, ka māte vienmēr uzvar, – viņa sacīja un pieskārās viņa rokai uz stūres.
   Čārlzs viņai uzsmaidīja.
   – Tā vien liekas, ka tava māte ir īsts izaicinājums.
   – Viņa ir briesmone, – Mistija attrauca un norādīja uz mazu vienstāva māju, kas slēpās vienā no mazajiem zemes gabaliem Santaklāras pievārtē. – Tur tā ir.
   – Vēlies, lai atstāju mašīnu uz ielas? Gadījumam, ja mums vajadzēs ātri aizbēgt?
   – Jā! – Mistija, acīm mirdzot, priecīgi iesaucās, tomēr mirkli apdomājās, un viņas sajūsma noplaka. – Nē, es nevaru pamest Sendiju vienu nelaimē. Tas nebūtu godīgi.
   – Māte jau ir klāt, – viņa pamāja ar galvu uz zemu sporta automašīnu, kas stāvēja piebraucamajā ceļā. Šajos vārdos bija tāda nolemtība kā tikko destilētas indes lāsēs.
   Kad Čārlzs izslēdza automašīnas aizdedzi, viņa palika sēžam klēpī saņemtām rokām. Piepeši Mistija pagriezās pret viņu un sacīja:
   – Apsoli, ka tu mani vēl mīlēsi, kad tas viss jau būs garām. Viņš atglauda sievai no pieres matu šķipsnas un atbildēja:
   – Saprotu, es visu saprotu. Mēs grasāmies iebrist neglītu emociju muklājā. Bet ieklausies, ko teikšu, Mistij. Tu esi skaista. Vēl svarīgāk ir tas, ka tu esi jauka, mīloša un dāsna sieviete, kura man nesaprotamu iemeslu dēļ mīl mani. Un es mīlu tevi vairāk par… – Čārlzs apzinājās, cik būtisks ir tas, ko viņš vēlas pateikt, tomēr šķita, ka daiļrunība šoreiz ir apsīkusi un viņu pārņem panika. – Vairāk par…
   Mistijas vaigā iegūla smieklu bedrīte.
   – Vairāk par iežiem?
   – Noteikti.
   – Vairāk par vulkāniem?
   – Vairāk gan.
   – Vairāk par… zemestrīcēm?
   Viņš vilcinājās.
   – Tu nemīli mani vairāk par zemestrīcēm? – Mistija iekunkstējās un pieplaka viņam pie krūtīm.
   Viņa raudāja.
   Vai tiešām viņa raudāja?
   Jā, viņa tik tiešām raudāja.
   Čārlzs satvēra sievas zodu un pavērsa viņas seju augšup.
   Nē, viņa smējās.
   – Negantā skuķe, – viņš sacīja un viegli paraustīja viņu aiz auss. – Es tevi mīlu tikpat stipri kā ikvienu zemestrīci, kas nepārsniedz septiņarpus magnitūdas pēc Rihtera skalas.
   – Ak vai! – Mistija vaimanāja un uzsita ar dūrīti vīram pa krūtīm. – Saki vismaz astoņas magnitūdas!
   – Septiņas ar pusi, un vēl es piemetīšu pēcgrūdienus.
   Mistija jau atkal smējās, tomēr smiekli šķita pārāk histēriski, gari. Viņa izvilka no somiņas salveti, nosusināja acis un paziņoja:
   – Paldies. Tagad es jūtos labāk. Tik ļoti vairs nebaidos.
   – Viņa var tevi apbēdināt.
   Mistija skumji nopūtās un noglāstīja viņam vaigu, it kā Čārlzs būtu neapķērīgs puika.
   – Iesim iekšā.
   Sendija un viņas vīrs Bills Frisks bija normāla vidusšķiras amerikāņu ģimene.
   Bills bija vismaz sešas pēdas un divas collas garš un izskatījās pēc izbijuša futbolista, kas viņš patiesībā arī bija. Paplikšķinājis ar plaukstu pa savu izspīlēto vēderu, viņš pajokoja, ka radis izdzert alus sešpaku, tomēr izskatījās, ka aiziet vismaz muciņa.
   Viņu atvases – Houpa un Mērija – bija piecus un gandrīz divus gadus vecas.
   Houpa apmeklēja bērnudārzu. Meitene jau bija izpelnījusies trīs brīdinājumus un solījās mātei nevienu vairs neaizskart.
   Mērijai bija ausu infekcija, un nākamajā nedēļā viņai vajadzēja doties uz slimnīcu. Ja viņa neraudāja, tad vismaz īdēja.
   Sendijas vēders bija milzīgs. Viņi gaidīja puiku – Billu Junioru.
   To visu Čārlzs uzzināja divu minūšu laikā no runīgās Sendijas. Viņa runāja, elpu neatvilkdama.
   Viņš ievēroja, cik draudzīgs bija māsu apskāviens, turpretim Mistija un māte sasveicinājās vēsi. Patiesībā Mistija atgādināja sapieri, kas uzmanīgi pieskaras bumbai ar laika degli.
   Frenkija Vinstone jeb Māte bija īsta Kalifornijas skaistule – pārāk kārna, pārāk blonda, ar pārāk trenētu augumu, stīvu smaidu un izsmalcinātu apģērbu. Viņas sejai noteikti bija pieskāries plastikas ķirurga skalpelis, jo āda bija nostiepta, vaibsti stingi un bez izteiksmes. To kompensēja mirdzošo, zilo acu skatiens – tas bija nicinājuma pilns. Viņa palocīja galvu, un bija skaidrs, ka viņa ne tikai sasveicinājās, bet pie viena arī atsveicinājās no Čārlza.
   Pagriezusies pret Sendiju, viņa izplūda jautājumos:
   – Bills Juniors? Vai tad nepietiek, ka meitas nosauci par Houpu un Mēriju? Vai gribi apkaunot zēnu ar tādu vārdu kā Bills? Tev ir kāda vājība uz tik parastiem vārdiem?
   – Es pat negaidu, lai mani bērni veidotu karjeru izklaides industrijā, Māt, turklāt vienkārši vārdi cilvēkiem liekas tīkamāki. – Sendijas acis iemirdzējās tikpat salti kā mātei.
   – Tas tiesa, – Frenkija piekrita, – šiem bērniem Holivudā nav ko meklēt.
   Bills Seniors iespieda Čārlzam rokā sarkanvīna glāzi un noburkšķēja:
   – Lūdzu, tev tas noderēs.
   – Varbūt sēdīsimies pie galda? – Sendija ierosināja.

43

   Viņi sēdēja plecu pie pleca ap apaļo galdu, kas aizņēma gandrīz visu ēdamzonu.
   Mistija pieliecās tuvāk un pačukstēja:
   – Karalis Arturs sagādāja saviem bruņiniekiem apaļo galdu tāpēc, lai visi justos vienlīdzīgi. Sendija rīkojās gluži tāpat.
   – Jūsu mātei patīk sēdēt galda galā? – viņš atvaicāja.
   – Um-hm.
   Bills izvilka no cepeškrāsns pannu ar lazanju.
   Sendija stāvēja pie letes, pievienoja salātiem mērci un grauzdiņus un pasniedza viesiem. Salātiem sekoja groziņš ar ķiplokmaizi.
   Frenkija ielēja glāzē sarkanvīnu.
   – Dārgā, vai tad tu nezini, ka lazanja ir izgājusi no modes jau pirms gadiem desmit?
   Tobrīd Sendijas roka ar lāpstiņu sastinga tieši virs kūpošā, ar sieru bagātīgi nobārstītā sacepuma.
   Mistija ieklāja klēpī salveti un paziņoja:
   – Sendija gatavo visgardāko lazanju, kādu es esmu baudījusi. Kāpēc lai viņa gatavotu kaut ko citu?
   Ar noteiktu kustību Sendija iedūra lāpstiņu sacepumā.
   – Jā, – Frenkija novilka, sakārtojot savus gaišos, īsi apgrieztos matus, – protams, tā ir garda, bet tajā ir tik daudz kaloriju!
   Čārlzs bezpalīdzīgi vēroja ainu, kas pamazām attīstījās viņa acu priekšā. Ja neskaita Tenesija Viljamsa lugu, viņš nekad nebija sastapis tādu sievieti, kāda bija Frenkija. Negaidīti uzbrukumi, vārdi, kas ievaino un sakropļo, nemitīgi zemteksti…
   Biedējoši un fascinējoši vienlaikus.
   Tomēr šī nebija izrāde Brodvejā – šī sieviete sāpināja viņa sievu. Viņa bija sāpinājusi Mistiju visu mūžu.
   Beidzot Čārlzs sāka saprast, kāda bijusi Mistijas dzīve, kāpēc viņa tik daudz smaidīja, cik daudz sāpju un nedrošības slēpa šis smaids…
   – Tātad! – Frenkija kā šņācoša kobra pavērsās pret viņu.
   – Mistija sacīja, ka jūs abi esat precējušies.
   Viņš vēl nekad nebija rīkojies tik romantiski.
   Tagad viņš to izdarīja.
   Satvēris Mistijas plaukstu, viņš pacēla to pie lūpām un noskūpstīja.
   – Jā, mēs esam precējušies. Man laimējās iegūt viņas sirdi.
   – Viņa stāstīja, ka esat viens no viņas pasniedzējiem. – Frenkijas skatiens joprojām bija nievājošs. – Pietiekami vecs, lai būtu viņas tēvs. Visticamāk, jūs regulāri pavedināt kādu no savām studentēm.
   Šis apgalvojums likās tik absurds, ka viņš skaļi iesmējās.
   – Vai es izskatos pēc vīrieša, kurš regulāri paved sievietes?
   Frenkijas acis ļauni iegailējās.
   Mistija ciešāk satvēra viņa plaukstu.
   – Domājat, ka es esmu muļķe, mister Bener? Es esmu satikusi tādus vīriešus kā jūs – izvirtušus vecus neliešus, kas uzglūn jaunām sievietēm kā Mistija un nolaupa viņu jaunību un karjeru…
   – Māt! – Mistija iesaucās. – …un tad pamet viņas…
   – Māt! – Mistija vēlreiz iesaucās. – Es nevēlos būt aktrise!
   Čārlzs tajā pašā brīdi piemetināja:
   – Mistija apgalvo, ka viņa nav laba aktrise.
   Piepeši Frenkija trieca plaukstu pret galda virsmu.
   Trauki iešķindējās.
   – Jā, tu vēlies būt aktrise, – viņa atbildēja vispirms Mistijai, tad viņam. – Mistija ir brīnišķīga aktrise. Ja ne jūs, viņa varbūt varētu cerēt uz Kinoakadēmijas balvu. Vai zināt, ka viņa atteicās no galvenās lomas “Baiļu ragā”?
   – Kas ir “Baiļu rags”? – Čārlzs jautāja.
   Frenkijas sejas izteiksme liecināja, ka viņš tikko ir izdarījis vislielāko kļūdu savā dzīvē.
   – Tā ir tikai filma, kurai prognozē “Oskaru”, turklāt ar izcilu lomu pirmā plāna aktrisei!
   – Māt, patiesībā man nepiedāvāja galveno lomu, – Mistija iestarpināja.
   – Ja vien tu būtu nedaudz iedrošinājusi producentu…
   – Viņš negribētu ar mani gulēt. – Mistijas ieturētā pauze liecināja, ka viņa patiešām zina, kā noturēt publikas uzmanību.
   – Es gaidu bērnu!
   Mistijas paziņojums pārtrauca sarunu un apklusināja Frenkiju. Apklusināja visus, līdz Sendija iespurdzās un steidzīgi noteica:
   – Apsveicu, mīļā!
   Tikai divus gadus vecā raudošā meitenīte nenojauta vētru, kas tuvojās.
   Tā nebija vētra, tas bija kaut kas ļaunāks.
   – Bērnu? Ar tavu augumu, mīļā? Tev izplūdīs gurni, pagaisīs viduklis, un tu varēsi tēlot tikai resno draugaļu lomas.
   – Mistija nesabojās augumu, – Sendija iebilda, – viņa būs vēl skaistāka.
   – Kā tu, – Bills piemetināja.
   – Jā, Sendij, viņa izskatīsies tieši kā tu. Milzīgs, uzpūties valis ar pietūkušām potītēm. Trīs bērni, un vēl jāstrādā. – Frenkija iemalkoja vīnu. – Bill, ar taviem nieka grašiem tev vispār to vajadzēja turēt biksēs.
   – Māt, Sendija ir laimīga! – Mistija apgalvoja.
   – Jā, aiz laimes pat skropstas nav uzkrāsojusi, – Frenkija atcirta tik pārmetoši, it kā tā būtu vislielākā sievietes nolaidība.
   Sendija piešāva pirkstus pie skropstām.
   Tad Māte pieliecās tuvāk Mistijai, ielūkojās viņai acīs un teica:
   – Es pazīstu labu ārstu. Droši. Kārtīgu. Mēs atrisināsim šo problēmu. Nevienam tas nav jāzina.
   Kādu brīdi Čārlzs nesaprata, tomēr drīz prāts apskaidrojās.
   „Aborts. Frenkija vēlas, lai meita taisa abortu. Maita! Kā viņa uzdrošinās?” Un viņš noteiktā balsī paziņoja:
   – Mēs esam precējušies. Mums būs bērns. Ceru, ka izmantosiet šo izdevību, lai mūs apsveiktu. Ja nē, tāpat nekas nemainīsies. Mēs joprojām būsim precējušies. Un mums joprojām būs bērns.
   Viņš dzirdēja, ka Mistija pirmo reizi šajā vakarā brīvi uzelpoja.
   Frenkija atgrūda krēslu un pielēca kājās. Telpa bija šaura, tas atsitās pret sienu, atstājot rievu ģipškartonā, tad nokrita vietā. Krēsla mala trāpīja viņai pa kājām, un viņa atkrita uz sēdekļa.
   Bills pasmīnēja.
   Bet Frenkija bija nesatricināma. Ar rādītājpirkstu klaudzinot pa galdu, viņa pastiepās uz Čārlza pusi.
   – Kas jūs vispār tāds esat? Ko jūs esat iedomājies? Kas jūs tāds esat, lai nostātos starp mani un meitu? Es viņu uzaudzināju. Visu ziedoju viņas dēļ. Viņai ir viss, kas nepieciešams, lai kļūtu par zvaigzni. Un, ja man vispār ir kaut kas bilstams, tad viņa tāda arī būs! To nespēs mainīt kaut kāds kārns, vecs, plikgalvains zinātnieks. Jūs neesat nekas. Nevienu pat neinteresē, kas jūs esat.
   Acis mežonīgi iegailējās. Viņa gaidīja, ka Čārlzs nodrebēs, sāks stomīties, lai aizstāvētu sevi. Varbūt Frenkija uzskatīja, ka spēs viņu aizbiedēt. Tomēr viņa Čārlzu nepazina… nepazina Mistiju…
   Čārlzs nekad nebija iedomājies, ka, izmantojot savas akadēmiskās iemaņas, viņš varētu izslēgt no cīņas pretinieku. Tomēr tagad viņam bija jāaizstāv Mistija.
   – Es saprotu, ko cenšaties pateikt, Frenkij, un es jums pilnībā piekrītu. Mistija ir jūsu meita, jūsu dzīves sāls, bet uzrados es un, neapjaušot jūsu lomu viņas dzīvē, sagrozīju viņai galvu un aizvilku uz laulību kapelu. Man vispirms vajadzēja lūgt jums viņas roku. Tā kā es neesmu to darījis, tad ļaujiet jums apliecināt to, ka mīlu un spēju aizsargāt jūsu meitu. Jūs pieminējāt manu vecumu… Jā, es esmu ievērojami vecāks par Mistiju, tomēr nekad neesmu bijis precējies, tāpēc jums nav pamata raizēties, ka esmu maniakāls brunču mednieks. Mistija ir mana pirmā mīlestība, mana pirmā sieva un arī pēdējā. – Frenkija mēģināja pārtraukt viņa runas plūdus. Tomēr Čārlzs nepadevās. – Es esmu pietiekami nobriedis, lai uzņemtos atbildību par šīm attiecībām, turklāt esmu ģeoloģijā atzīts zinātnieks. Patiesību sakot, es varētu nekautrējoties paziņot, ka esmu labākais šajā jomā, ja runājam par Klusā okeāna Uguns gredzenu un rietumu piekrasti.
   – Ìeoloģija, – Frenkija nicīgi izmeta. – Ko šis vārds vispār nozīmē?
   – Priecājos, ka pavaicājāt. – Viņš pasmaidīja gluži tāpat, kā sarežģītās situācijās bija redzējis darām Mistiju, un sāka klāstīt par savu nodarbošanos. Par divdesmit darba gadiem. Par stundām, dienām, nedēļām un gadiem, ko pavadījis lauka darbos. Par iegūtajiem grādiem bioloģijā, ķīmijā un ģeoloģijā. Par ķīmijas laboratorijā pavadītiem vakariem, bibliotēkā pārlaistām naktīm. Viņš stāstīja par lekciju kursu koledžā. Par ģeoloģijas teorijām.
   Mistija atbalstīja zodu delnā un vērās viņā ar apbrīnas pilnām acīm.
   Kad vien viņš ievilka elpu, Sendija naski uzdeva jautājumu. Kad Frenkija pavēra muti, Bills ieklepojās un izdvesa: – Cik interesanti! – Lai gan patiesībā tas viņu galīgi neinteresēja.
   Šo izrādi Čārlzs bija iesācis kā ļaunais, bet pabeidza kā atzīts varonis. Kad stāsts bija galā, Frenkija jau labu brīdi stāvēja laukā un mežonīgā tempā smēķēja cigareti pēc cigaretes – nu gluži kā Beta Deivisa.
   Virtuvē iestājās klusums, un visi atviegloti uzelpoja.
   Bills pacēla rokās piecus gadus veco meitiņu un paziņoja:
   – Viņai laiks doties pie miera. Es patiesi priecājos ar tevi iepazīties, Čārlz. Tu paveici to, kas nav neviena vīra spēkos.
   Tu nokautēji Frenkiju Vinstoni.
   Sendija apskāva māsu un klusītēm iesmējās.
   – Laba mācība mātei par to, ka nopēla manu lazanju.
   Mistija apskāva māsu vēl ciešāk, tad pieglauda galvu vīra plecam.
   – Čārlzs ir saņēmis stipendiju, lai varētu veikt izpēti kanjonā Vašingtonas štatā. Tikko mācību gads būs beidzies, mēs pārcelsimies. Man žēl, ka pametīšu tevi vienu ar māti, bet man jātiek prom.
   – Par to neuztraucies. – Sendija pavērās uz sārto cigaretes oglīti aiz loga. – Ja tevis te nebūs, viņa reti parādīsies. Viņa uzskata, ka es esmu viņas neveiksme. Vienmēr tā ir uzskatījusi. – Sendija noglāstīja vēderu. – Patiesībā mani tas neuztrauc, bet… Vienkārši ikreiz, kad viņa ierodas, man par to jādomā.
   – Kamdēļ viņas uzskati jūs uztrauc? – Čārlzs atklāti pavaicāja. – Cik liela ir viņas ietekme uz jums?
   Abas sievietes brīdi klusēja. Tad Mistija ievilka elpu un sāka runāt:
   – Viņa ir mūsu mamma. Pat vairāk. Viņa… Es zinu, ka šovakar tev radās cits priekšstats, tomēr, kad bijām jaunākas, viņa bija apburoša. Aizrautīga! Jautra! Spēlēja spēles ar mums un mūsu draugiem. Veda dažādās ekskursijās. Rakstīja lugas, dalīja mums lomas, un mēs tās izspēlējām. Viņa iestudēja baletu “Riekstkodis” un pēc tam pārveidoja to par parodiju. Viņa bija jauka un runāja ar mums kā ar pieaugušiem cilvēkiem. Draugi mūs apskauda. Mēs, Sendija un es, zinājām, ka jaukā āriene ir tikai maska, kas ieplaisās pēc mazākā trieciena. Reizēm tā gadījās arī publiskās vietās, un tas bija ļoti nepatīkami, reizēm šaurākā lokā…
   Un tagad Čārlzs bija gatavs doties laukā un nožņaugt Frenkiju. Neviens nedrīkst likt Mistijai saviebties tik briesmīgi, it kā viņu mocītu neciešamas sāpes. Nevienam tas nav ļauts. Tomēr viņš savaldījās un mierīgi apvaicājās:
   – Vai viņa jums darīja pāri?
   – Nē, parasti ne. Vismaz fiziski neietekmēja. Tomēr, ja nebijām gudrākās skolā, labākās dejotājas un dziedātājas, ar kurām viņa varētu lepoties… – Mistijas balss nodrebēja. – Tad viņa apgalvoja, ka bez viņas mēs nebūtu nekā vērtas. Domāju, ka man allaž bijis bail… ka tā ir patiesība.
   Čārlzs paberzēja seju.
   – Tā bija vienīgā reize, kad mēs satikām Frenkiju, – viņš sacīja. – Kad beidzās mans līgums, tajā pat dienā mēs devāmies apciemot manus vecākus Ohaio štatā. Viņi bija krietni gados, es biju vēlais bērns… un pārsteigti ieraugot, cik Mistija ir jauna. Tomēr viņi Mistiju iemīlēja. Tas taču ir saprotams. Kad uzzināja, ka mums būs bērns, bija gatavi uz visu viņas dēļ. Nākamajā gadā mātei atklāja Alcheimera slimību. Gadu vēlāk tēvam bija sirdslēkme, un viņš nomira. Tolaik es domāju, ka tā ir traģēdija, bet tagad… Paldies Dievam, ka tētis nepiedzīvoja to, ka es nonācu cietumā, un mamma tā arī neuzzināja, kas ar mani noticis.
   Elizabete nebija apjautusi, kādas emocionālas traumas viņas māte un krustmāte Sendija pārdzīvojušas un kādu iespaidu tās atstājušas. Viņai albumā bija tēva vecāku fotogrāfija, kurā viņi sēdēja puķainā dīvānā saposušies un smaidīgi. Viņai nebija ne jausmas, ka tēvamāti pievārējusi tā pati slimība, ar ko tagad sirga Čārlzs. Viņa nebija aizdomājusies, ka vectēvs nomiris drīz pēc viņas dzimšanas. Tagad viņa teju dzirdēja likteņa dievību gaudas pie stellēm, kur tās auda cilvēku mūža gājumu…
   Viņa pāršķīra lapu un norādīja uz fotogrāfiju, kurā Mistijai bija grūtnieces vēderiņš. Māte stāvēja pie mazas, kārtīgas, baltas mājiņas. Gaišie mati plīvoja vējā, un viņa smaidīja tik apburoši, it kā būtu ieguvusi lielo laimestu. Raugoties šajā attēlā, arī Elizabetei bija jāsmaida.
   – Un tad jūs pārcēlāties uz Vērtjūfolsu.
   – Jā, – Čārlzs klusām atbildēja. – Tā ir Mistija. Tā ir mūsu māja.
   Geriks noliecās un piebilda:
   – Jauka!
   – Šī ir viena no manām mīļākajām fotogrāfijām, – Elizabete atzinās un noglāstīja attēlu. – Paskatieties, cik viņa ir laimīga!
   – Ser, vai jūs to uzņēmāt? – Geriks vaicāja. – Čārlz? Mister Bener?
   Čārlzs neatbildēja. Viņš klusēja, nekustējās un likās, ka pat neelpo.
   Elizabete pieskārās viņa plecam.
   – Tēt?
   Viņš satrūkās, it kā Elizabete būtu viņu uzmodinājusi. Palūkojies uz viņu un Geriku, viņš izbrīnītā balsī ievaicājās:
   – Kas jūs esat?

44

   Dardedze stāvēja pie kafejnīcas “Skats uz okeānu” un smēķēja.
   Vispār jau viņa nesmēķēja tabaku, tomēr pēdējā laika notikumi viņai bija atsaukuši atmiņā Loida Bridžesa tēlu filmā “Lidmašīna” un viņa teikto: “Es izvēlējos sliktu dienu, lai pārstātu ostīt līmi.”
   Viņa bija sanervozējusies un nogurusi. Viesmīles darbs prasīja pamatīgu piepūli. Viņa būtu vēlējusies, lai pēcgrūdieni vairs neatkārtotos, lai cilvēki vairs nebūtu tik pārbiedēti, lai beigtu lidot tie helikopteri, kas devās uz Forksu filmēt izpostīto mazpilsētu. Viņa vēlējās, kaut mazā pilsētiņa atkal būtu skaista un mierpilna kā agrāk. Bet visvairāk viņa vēlējās, lai tiktu atjaunota elektroapgāde, kas liktu mirdzēt spuldzēm un darbinātu plītis un ūdenssildītājus. Ļaudis mēļoja, ka tas nenotiks tik drīz. Tāpēc viņa smēķēja un vēroja, kā pa ielu tuvojas Vecā Namkuna aprūsējušais, noskrambātais “Ford F350” pikaps.
   Vecais Namkuns bija labākais bioloģisko dārzeņu audzētājs uz rietumiem no Olimpika kalnu grēdas. Dardedze cerēja, ka fermeri sasniegušas pilsētiņas vegānu vaimanas par kukurūzas čipsiem un sakaltušajiem zemesriekstiem, kurus tie uzgājuši tiesas nama salauztajā uzkodu automātā. Ja kāds pēc iespējas drīz nepametīs viņiem kādu kacenkāpostu, viņi saniknosies, savīstīs vārgās roķeles dūrēs un metīsies virsū visēdājiem. Dardedze nevēlējās piedzīvot šādu izrēķināšanos.
   Pikaps palēnināja gaitu un apstājās ietves malā.
   Viņa nodzēsa cigareti pret sienu un bija jau gatava traukties pie automašīnas, lai palīdzētu izcelt kasti ar Kantalupes melonēm.
   Atvērās durvis blakussēdētāja pusē, no automašīnas izkāpa Endrū Marero un aizcirta durvis.
   Sasodīts! Viņš izskatījās nikns.
   No aizmugures izkāpa viņa apustuļi – Metjū, Marks, Lūks un Džo.
   Pag, nē! Bendžamins, Lūks un Džo. Lišķi, kas piesūkušies Endrū Marero un cerēja, ka tas palīdzēs viņiem bruģēt ceļu turpmākajai karjerai.
   Spriežot pēc vīriešu sejām, viņiem nebija viegli gājis.
   “Burvīgi. Tad pienācis īstais laiks pieiet tuvāk un nedaudz papļāpāt,” Dardedze nosprieda.
   Domāts, darīts.
   – Sveiks, Marero! Šis neizskatās pēc tava ierastā transportlīdzekļa. Kas atgadījies tavai mašīnai?
   Marero noskaitīja vecajam Namkunam naudaszīmes, ielika maku kabatā un vēsi viņai uzsmaidīja. Viņš nepriecājās par šo tikšanos, bet ārkārtīgi izkoptā valodā paziņoja:
   – Mana automašīna tagad ir vraks.
   – Kā tā?
   – Tā tagad stāv kaut kur pusceļā starp šejieni un Portlendu, pie nolādētās Vilebijkrīkas, ar saņurcītu spārnu, pārsistu eļļas tvertni un Dievs vien zina, kādiem vēl bojājumiem. – Endrū balss pieņēmās spēkā. – Jo šie puiši nosprieda, ka varam atgriezties Vērtjūfolsā ar manu “Jaguar”!
   – Ko jūs meklējāt pie Vilebijkrīkas? – viņa painteresējās.
   Klusums.
   – Mēs apmaldījāmies, – Džo ieminējās.
   – Oho! Marero brīnišķīgais auto guļ grāvī! – viņa izsaucās un bija gatava atkārtot šo frāzi.
   – Tā tas ir, – Endrū atzina.
   – Tu gribēji pēc zemestrīces atgriezties Vērtjūfolsā ar “Jaguar”? – viņa noelsās un manīja, kā Marero acis met dusmu dzirksteles. – Slikta doma. Nav ko puišiem pārmest. Tu esi pieaudzis vīrs, Marero, tev jāuzņemas atbildība. Tev bija jāpieņem lēmums atstāt Portlendu vai palikt tur.
   Endrū sabozies tuvojās Dardedzei, it kā gaidot, ka sīkā sieviete atkāpsies.
   Dardedze neizkustējās no vietas.
   Viņš apstājās soļa attālumā.
   “Ak tu tētiņ! Varētu domāt, ka viņš atcerēsies, ka ir pārgulējis ar mani. Kur nu! Viņš bija no tiem, kuri aizmirst sievieti, tikko norāpušies no tās, jo īpaši, ja tā ir bijusi tikai viesmīle. Ja es būtu štata gubernatore, tad gan viņš atcerētos…”
   Viņš tikai pamāja ar roku, it kā Dardedze būtu uzmācīgs ods.
   – Nav jēgas ar tevi runāt.
   – Nav gan. Nav jēgas runāt ar mani… ja vien es nezinātu, kas noticis ar tavu māju.
   Viņš sastinga.
   – Nu… mēs taču dzīvojam tik tuvu… – Dardedze paziņoja pietiekami baudkārā tonī, lai Lūkam ieplestos acis, Džo lūpās atplauktu smaids, bet Metjū uzkrītoši vienaldzīgi nopūstos.
   Patiesībā viņa un Endrū dzīvoja vecās ēkās pilsētas centrā. Četrdesmitajos gados pilsētas kokzāģētava, kura sen vairs nepastāvēja, bija apbūvējusi veselu kvartālu ar mazām vienstāva ēkām un izīrējusi tās saviem darbiniekiem. Kad kokzāģētavu slēdza, Dardedze iegādājās māju kvartāla stūrī, kas atradās vistuvāk kafejnīcai. Marero tūliņ pēc ierašanās pilsētā nopirka māju kvartāla pretējā stūrī.
   Pāri žogam Dardedze varēja redzēt Marero pagalmu.
   – Kas noticis manai mājai? – viņš vaicāja.
   – Tas pats, kas manējai, – viņa atbildēja. – Tai vairs nav logu. Vecie stikli izbira. Misis Ratledža glabāja urnu ar vīra pelniem uz plaukta virs plīts. Urna nokrita, sašķīda, un tagad misters Rūtledžs ir visur. – Lūks iesmējās, tomēr aši aprāvās. Dardedze turpināja: – Gāzes vada automātiskais slēdzis nostrādāja, kā tam bija jābūt. Gāze ir atslēgta. Tomēr gāzes uzņēmums nevar padevi atjaunot, kamēr nav pārbaudītas visas caurules. Pārbaudīs, kad tiks līdz mums. Tas nozīmē to, ka mēs mazgājamies aukstā ūdenī un graužam brokastu pārslas. Pats saproti, elektrības nav… bojātas līnijas… visa pārtika, kas bija ledusskapjos, ir sabojājusies. Vienīgais, kas mums atlicis, ir brokastu pārslas un rūgušpiens. – Viņa apklusa un pievērsās pārējiem puišiem. – Un kur jūs dzīvojat?
   – Daudzdzīvokļu namā Pirmajā ielā, – Metjū atbildēja.
   – Vairs ne, – Dardedze attrauca. – Tas rajons ir slēgts. Jūs tagad dzīvojat vidusskolas sporta zālē. – Jaunekļi izskatījās apjukuši. – Kas tad nu? Puiši, vai tad neapzināties zemestrīces spēku? Varbūt domājāt, ka zemestrīču pētniekiem tā ies ar līkumu? – Dardedze iesmējās.
   Puiši veltīja viņai aizvainotus skatienus, tomēr neatbildēja. – Ejiet un pārbaudiet, – Endrū pamāja, ka puiši ir brīvi. Apustuļi apsviedās un steidzās uz sagruvušās daudzdzīvokļu mājas pusi. Endrū nogaidīja, līdz viņi būs pietiekami attālinājušies, un ierunājās: – Tātad tu mēģināji mani pazemot viņu priekšā? Mana māja nav cietusi?
   – Ja ar to pietiek, lai tevi pazemotu, tad tava patmīlība ir trausla. Tas gan nepārsteidz. Cik man zināms, tavai mājai nekas nekait, – Dardedze atbildēja un aizdedzināja cigareti. – Kāpēc atgriezāties Vērtjūfolsā? Varējāt palikt civilizētā pasaulē. Tā taču būtu daudz labāk.
   – Man bija jāatgriežas kanjonā. – Viņa acis iemirdzējās kā allaž, runājot par darbu.
   “Ak, cik šie zinātnieki ir paredzami!” Dardedze nodomāja. – Zemes virsmā noteikti ir nopietnas izmaiņas, – viņš sacīja, – un es nevaru paļauties, ka tā meitene to visu ir dokumentējusi.
   “Tā meitene? Endrū tiešām ir sīks un riebīgs mūdzis.”
   – Elizabete?
   – Jā, esi viņu satikusi?
   – Satiku pēc cunami, tomēr neesmu pārliecināta, ka tu priecāsies dzirdēt, ka viņa pārdzīvoja zemestrīci un ir tikai nenozīmīgi savainojusies. – “Gana taktisks pārmetums,” viņa pie sevis nosprieda.
   Izrādījās, ka pārāk taktisks. Marero tas neinteresēja.
   – Skaidrs. Vai viņa redzēja cunami?
   – Viņa to nofilmēja, – Dardedze attrauca, un viņai likās, ka Marero nodreb. Skaudība? Gaidas? Iespējams, abu divu izjūtu sajaukums. – Ja satikšu viņu, vai pateikt, ka esi atgriezies?
   – Ja satiec, tad pasaki, lai nekavējoties iesniedz atskaiti! – Marero paziņoja un pagriezās, lai dotos mājup.
   – Pagaidi! – viņa uzsauca.
   – Kas atkal? – Viņš apcirtās.
   – Es neesmu viens no taviem apustuļiem, – Dardedze noskaldīja. – Pareizi bija teikt šādi: “Pasaki Elizabetei, ka es vēlos viņu satikt… lūdzu.”
   Marero negribēja to atkārtot un labprātāk parādītu viņai kādu rupju žestu.
   Viņa izslējās, spēra soli tuvāk un ielūkojās viņam tieši acīs.
   – Nolādēts, – viņš izmeta un atkāpās. – Dardedze, lūdzu, pasaki Elizabetei, ka es vēlos viņu nekavējoties satikt.
   – Protams, Endrū. Es labprāt izpalīdzēšu, – viņa atbildēja un nolūkojās, kā Marero aiziet pa ielu, kūpēdams dusmās kā velkonis.
   “Riebeklis, kuram jāmāca labas uzvedības ābece, un es esmu īstā sieviete, kas to spēj.”

45

   Doktora Fraunfeltera kabinetā Onermauntinas aprūpes centrā nebija logu, toties tajā bija mazs galdiņš, trīs krēsli, daudz grāmatu par medicīnu un oda pēc antiseptiska līdzekļa. Viena no dienasgaismas spuldzēm zemestrīces laikā bija saplīsusi, tāpēc telpa grima puskrēslā.
   Viņam ap galvu bija gumijas lente ar spuldzīti, kas izgaismoja brūci Elizabetes plaukstā. Doktors pārgrieza diegus. Geriks turēja viņas otru plaukstu un glāstīja aukstos pirkstus.
   Viņa sēdēja ar acīm ciet, it kā tas palīdzētu, tāpēc Geriks pajokoja:
   – Tu esi loģiski domājoša sieviete, bet tava attieksme pret niecīgu brūci nepavisam nav loģiska.
   Viņa pavēra acis, uzmeta viņam neķītru skatienu un atkal aiztaisīja plakstiņus.
   Geriks zināja, ka Fraunfelters abus ieinteresēti vēro, tāpēc izlikās noraizējies par Elizabeti. Savā ziņā tā arī bija. Tomēr viņš lūkojās uz labo ārstu, centās izsvērt, kādu cilvēku slēpj baltais uzsvārcis un stetoskops. Mārgarita viņu bija nosaukusi kā vienu no iespējamajiem Mistijas mīļākajiem.
   – Nu jau viss, – doktors Fraunfelters pavēstīja, kad bija izvilcis pēdējo diegu, un ar īkšķi viegli uzspieda sārtajai rētai.
   Elizabete atvilka roku un atvēra acis.
   – Šīla ir labi pastrādājusi, tomēr roka ir jūsu darba instruments un jūs to izmantojat pastāvīgi, tādēļ es ieteiktu pāris nedēļu nēsāt apsēju un rūpēties, lai rētā neiekļūst netīrumi. – Ārsts uzmeta viņai stingru skatienu. – Kad strādājat, jo īpaši kanjonā, uzvelciet gumijas cimdus.
   Viņa pamāja.
   Kopš tēva kārtējā atmiņas zuduma, kopš brīža, kad viņš atkal abus neatpazina, Elizabete pārsvarā bija tikai klusējusi. Geriks manīja, ka viņa iegrimusi domās par tēva problēmām un slimības nomākto prātu un nepievērš uzmanību doktora Fraunfeltera brīdinājumam.
   – Elizabet, vai tev ir gumijas cimdi? – viņš apvaicājās.
   – Ko? Ā! Nē.
   Fraunfelters parakņājās skapī aiz galda, izvilka no tā kastīti ar gumijas cimdiem un pasniedza Elizabetei.
   – Zinu, ka vēlēsieties atgriezties darbā agrāk nekā vajadzētu, tomēr esiet uzmanīga. Neceliet neko smagu. Izmantojiet stresa bumbiņu un plaukstas trenažieri, vingriniet plaukstu vairākas reizes dienā. – Viņš nopūtās. – Ja jums nav, tad nopērciet, cik drīz vien iespējams. Mēs joprojām nevaram pasūtīt internetā un saņemt preces jau nākamajā dienā. Tagad aprunāsimies par tēvu, – viņš piedāvāja un novilka cimdus.
   – Jūs sacījāt, ka viņam bija vēl viena lēkme. – Elizabete saslējās, it kā gaidītu sitienu.
   – Pavisam neliela, kavētā lēkme. Tikai dažas sekundes, – Fraunfelters skaidroja, noņēma no galvas gumijas lenti un izslēdza spuldzīti. – Visas lēkmes ir Alcheimera slimības simptomi; protams, tās signalizē arī par citām slimībām un sindromiem. Jums jāsaprot, ka cietumā viņu sita, viņam bijušas neskaitāmas galvas traumas, neskaitāmi smadzeņu satricinājumi… Manuprāt, jābrīnās, ka lēkmes nav bijušas agrāk.
   – Tātad tēva smadzenes nefunkcionē pareizi jūsu minēto iemeslu dēļ. – Elizabetes skatiens bija bez izteiksmes, balss klusa. Citi viņas izturēšanos skaidrotu ar vienaldzību, bet Geriks zināja, ka viņa neizrāda sāpes. – Varbūt viņam ir smadzeņu audzējs? – Elizabete apvaicājās.
   Fraunfelters piešķieba galvu un atbildēja:
   – Viss ir iespējams. Mēs labprāt veiktu pārbaudes, bet tam nepieciešama atļauja, jo Čārlzs ir apgabala aizbildniecībā. Atļaujas iegūšanai nepieciešams laiks. Ņemot vērā zemestrīces radītās sekas, visas slimnīcas šobrīd ir stāvgrūdām pilnas ar stihijā cietušajiem.
   – Vai Elizabete varētu uzņemties aizbildniecību par tēvu? – Geriks jautāja.
   Viņa likās satraukta.
   – Es? Uzņemties aizbildniecību? Tu gribi, lai uzņemos tādu atbildību? – Pēc mirkļa viņa tomēr saņēmās un piemetināja: – Jā, domāju, ka tas būtu tikai loģisks risinājums. Man viņa vietā būtu jāpieņem pareizie lēmumi.
   – Piekrītu, tā ir lieliska ideja. Bet arī tam nepieciešams laiks, – Fraunfelters sacīja. – Ticiet man, ja runājam par medicīnu, kas atrodas starp divām ugunīm, starp valdību un apdrošināšanas kompānijām, tad laba pacientu aprūpe ir patiess brīnums.
   – Es joprojām redzu tēva apmulsušo seju. – Elizabete paberzēja pieri. – Viņš vaicāja, kas mēs esam, tad it kā attapās, ka pie viņa ieradušies Geriks un Elizabete, pateicās par apciemojumu. Mēs pavadījām pie viņa divas stundas. Viņš stāstīja, kā apprecējies ar mammu, kā iepazinies ar viņas ģimeni. Es rādīju fotogrāfijas, kas man saglabājušās. – Viņa smagi nopūtās un piebilda: – Bet viņš vairs neatceras, ka mēs pie viņa vispār bijām.
   – Vai viņš jums stāstīja par laiku, kad bija kopā ar Mistiju? – Fraunfelters abiem uzmeta jautājošu skatienu.
   – Jā, un iepriekšējā apciemojuma laikā viņš man stāstīja, kā abi iepazinušies. Tā man bija kā dāvana, jo es par to neko nezināju. – Elizabete piecēlās, aizgāja līdz durvīm un pieķērās stenderei, it kā zeme būtu salīgojusies; pēc brīža viņa piemetināja: – Bet tagad es domāju – vai vispār ir iespējams, ka viņš kaut ko atceras?
   – Tas noteikti ir iespējams, – doktors Fraunfelters apgalvoja. – Atmiņas zudums Alcheimera pacientiem ir progresīvs, retos gadījumos lineārs. Reizēm pacients skaidri atceras to, kas noticis pirms piecdesmit gadiem, toties neatminas, ko ēdis brokastīs.
   – Es jau tagad neatceros, – Geriks iestarpināja.
   – Tādi mēs esam. Labi zināmais un ikdienišķais mums nešķiet svarīgs. Pagātnes nozīmīgākie notikumi nepārtraukti uzpeld atmiņā, kaut arī mēs vēlētos, lai tā nebūtu. Tieši tāpēc diagnozes noteikšana Alcheimera slimniekiem ir laikietilpīgs un sarežģīts process. Čārlzs Beners pats atklāja, ka viņam ir šī slimība. – Fraunfelters nokremšļojās. – Es mēģināju to apstrīdēt, jo negribēju tam ticēt.
   – Kāpēc neticējāt? – Elizabete jautāja.
   – Es biju cietuma ārsts. Vairums cietumnieku ir ar zemu intelekta koeficientu, visbiežāk ar vidusskolas, reizēm pat zemāku izglītības līmeni. – Ārsts paraustīja plecus. – Mums bija daudz kopīga – augsta līmeņa izglītība un zinātniskie grādi. Mums bija, par ko runāt, un mēs to… Es negribēju zaudēt viņa sabiedrību.
   – Tagad viņš ir šeit, jūs arī. Izskatās, ka jūs ejat turp, kurp dodas viņš. – Geriks labdabīgi pasmaidīja, tomēr ar nepacietību gaidīja, ko ārsts atbildēs.
   – Vērtjūfolsā es esmu dzimis. Nav nekāds brīnums, ka vēlējos pensionēties un pavadīt vecumdienas šeit.
   Fraunfelters salika rokas klēpī. Par spīti visam, labsirdīgs un laipns ārsts.
   – Nekāda mierīgā atpūta jums nav sanākusi, – Geriks ieminējās.
   – Ja es nedošos apgaitās pansionātos un aprūpes centros, kurš cits to darīs? Mazpilsētās ārstus ar uguni nesameklēsi.
   Geriks tam ticēja. “Izrādās, ka Fraunfelters smagi strādā, turklāt pilda cēlu pienākumu. Vai var uzskatīt, ka Čārlza Benera un Fraunfeltera vienlaicīga atrašanās trīs dažādās vietās ir sagadīšanās? Nē. Noteikti ne.”
   Tā kā cietumu un atgriešanos Vērtjūfolsā Čārlzs neizvēlējās labprātīgi, no tā izrietēja, ka daļa atbildības par to pienākas ārstam.
   “Vai Fraunfelteru var vainot vēl kādos grēkos, izņemot ziņkārību?” Geriks prātoja. “Varbūt viņš ir aizrāvies ar Beneru? Varbūt viņš ir no tiem, kurus apmāj īpaši noziegumi; varbūt viņš ir līdzīgs grūpijām? Varbūt viņš raksta grāmatu par noziedznieku? Tad kāpēc viņš gaida tik ilgi, lai to publicētu?”
   Pārdomas lika Gerikam atgriezties pie sākotnējā jautājuma:
   “Vai doktors Fraunfelters nogalināja Mistiju?”
   Ja arī ārstam bija vismazākā nojausma, kādas versijas rosījās Gerika prātā, viņš to neizrādīja. Viņš bija pilnībā pievērsies Elizabetei – un arī tas raisīja Gerika aizdomīgumu.
   – Jūs zināt visu par Beneru ģimeni, – Geriks ierunājās un uzmanīgi vēroja ārsta seju.
   – Medicīniski, jā. Tolaik, kad notika traģēdija, man Vērtjūfolsā bija ārsta prakse. Es aprūpēju Čārlzu cietumā, Mistija bija mana paciente. – Fraunfelters uzmeta Gerikam pētošu skatienu. – Domāju, ka es pazīstu visus Vērtjūfolsas bērnus, bet jūs neatceros.
   – Es ierados šeit, kad man bija astoņi gadi. Jūs jau bijāt prom.
   – Jā. – Fraunfelters nobraucīja zodu. – Protams. Džeikobsena lieta. Kāds no kolēģiem man par to stāstīja.
   Geriks bija gatavs ārstam iesist, jo tagad Elizabete ziņkārīgi lūkojās gan uz vienu, gan otru vīrieti.
   Doktors Fraunfelters piecēlās un uzlika roku Elizabetei uz pleca.
   – Mēģiniet neraizēties par tēvu. Mēs veiksim dažas pārbaudes. Gan jau uzzināsim, kas īsti notiek. Nevajag iztēloties ļaunāko, ja atbilde jāgaida vien dažas nedēļas, – viņš sacīja un izgāja no kabineta.
   Elizabete pavadīja viņu ar skatienu, tad pagriezās pret Geriku un jautāja:
   – Kāpēc kāds no kolēģiem viņam stāstījis par tevi?
   Bija skaidrs, ka ir jāizstāsta patiesība. “Ja Elizabete uzturēsies Vērtjūfolsā pietiekami ilgi, tad noteikti visu uzzinās, tātad… kāpēc neatklāt visu pašam? Nē, ne šeit. Ne tagad. Tikai tad, kad tas būs absolūti nepieciešams.”
   – Mārgaritai nebija viegli izcīnīt aizbildniecību. Bija jārausta pareizās aukliņas, jārunā ar ārstiem un advokātiem, droši vien jāiedod kāds kukulis.
   – Kāpēc viņa gribēja kļūt par tavu aizbildni? – Elizabete brīnījās.
   “Ne šeit. Ne tagad. Tikai tad, kad tas būs absolūti nepieciešams.”
   – Tāpēc, ka jau astoņu gadu vecumā es biju neatvairāms. – Geriks plati pasmaidīja un aplika viņai roku ap pleciem. – Iesim. Dosimies uz pilsētu un palūkosim, kā iet pilsētniekiem. Kad uzrakstīsi grāmatu, kas papildinās mini seriālu par zemestrīci, varēsi pievienot nodaļu par to, kā ļaudis atgūstas pēc tādas stihijas, kā viņi to uztver. Lasītājiem tādas lietas patīk.
   Elizabete nodūra skatienu; likās, ka viņa cenšas saņemties. Pacēlusi galvu, viņa sacīja:
   – Es būšu dižāka par Kenu Bērnsu!
   Tomēr acis nemeloja – viņa dzīvesgudri vēroja Geriku.
   Viņš saprata, ka mēģinājums novērst Elizabetes uzmanību ir izgāzies un viņš jau atkal viņu ir apbēdinājis.

46

   Elizabete vēroja bedraino, izpostīto ceļu, kas veda no Onermauntinas aprūpes centra uz pilsētu, un atcerējās krustmātes Sendijas rāšanos.
   “Kurp tu pārcelies? Vai esi zaudējusi prātu? Tur ir mitrs un auksts. Tur nav ne restorānu, ne nakts dzīves. Un visi cilvēki tur ir vai nu hipiji, vai bioloģiskās pārtikas piekritēji. Un nemaz nerunāsim par to, ka tur noslepkavoja tavu māti. Bet tu grasies atgriezties un vēl turpināt tā slepkavas, tava tēva, izpētes projektu, apciemot to nelieti aprūpes namā? Es zvēru, Elizabet! Reizēm es domāju, ka dzīve pie mums tev tiešām neko nav iemācījusi.”
   Iegrimusi pārdomās, Elizabete atglauda no pieres matus.
   – Kas noticis? – Geriks apvaicājās.
   Viņa atvēra logu un ļāva gaisa plūsmai glāstīt seju. Bija silta augusta diena, tomēr tas nebija iemesls, kāpēc viņu mocīja nelabums. “Krustmātei Sendijai taisnība. “Es tiešām esmu zaudējusi prātu, un tagad man par to jāmaksā.”
   – Elizabet? – Geriks atkal ierunājās. Viņš brauca lēnām un uzmanīgi un bieži uzmeta skatienu bijušajai sievai. Viņa piere bija saraukta, bet zaļajās acīs mirdzēja apņēmība. – Tu dusmojies uz mani?
   Gribējās atbildēt, ka viņam nav iemesla uztraukties. Elizabete nedusmojās par to, ka Geriks izvairījies atbildēt uz jautājumu par pagātni. Tobrīd viņa vairāk uztraucās par tēvu, nevis bijušo vīru.
   Automašīna trāpīja pietiekami dziļā bedrē, lai viņas zobi burtiski noklabētu. Pēdīgi viņa ierunājās:
   – Šis ceļš atgādina manu dzīvi. It kā pazīstams, tomēr ikreiz, kad paceļu skatienu, manā priekšā ir jauns pārvarams šķērslis, jauna bedre, kurā varu iekrist.
   – Par laimi, tev nav jāgaida, kamēr ieradīsies Ceļu dienests un uzklās jaunu asfaltu. – Tas Elizabeti neuzjautrināja. Viņa tikai uzmeta Gerikam ašu skatienu un smagi nopūtās. – Labi jau, labi. – Viņš papliķēja Elizabetei pa kailo ceļgalu. Roka palika uz tā…
   Šis pieskāriens viņai patika.
   Roka saspringa, it kā Geriks tikko būtu atskārtis, ka ir šķīrušies, un viņš to nolika uz stūres.
   – Tu zini, ko doktors Fraunfelters sacīja. Otrā lēkme izdzēsa tava tēva īstermiņa atmiņas. Atmiņas zudums pēc lēkmes ir ierasta parādība. Tavam tēvam ir Alcheimera slimība, un tas nozīmē, ka ar to ir jārēķinās.
   – Protams. Bet es klausījos, ko viņš stāstīja. Es viņu dzirdēju, ticēju viņam un jutos iesaistīta, it kā viņš runātu par mani un tas kaut kā būtu saistīts ar mani. Tagad es nevaru saprast, vai vispār viņa stāstītajam var ticēt, – Elizabete paziņoja un atskārta, ka izklausās visnotaļ gaudulīga.
   Geriks iestūrēja automašīnu piebraucamajā ceļā, kas veda uz vienu no apgabala dabas parkiem. Piknika zonā neviena nebija, tualetes izrādījās sagruvušas zem trim milzīgām Duglasa eglēm, kas izgāzušās no zemes ar visām saknēm un tagad atgādināja kaudzē sakritušus kokteiļa salmiņus. Viņš izslēdza dzinēju, un abus ieskāva meža klusums. Viņš pagriezās pret Elizabeti un nopietnā balsī sacīja:
   – Manuprāt, fotogrāfijās redzamais sakrīt ar viņa stāstīto.
   – Sakrīt, tev taisnība.
   – Tu pazīsti savas māsīcas, savu krustmāti un tēvoci. Vai tas, ko stāstīja tavs tēvs, izklausījās ticami?
   – Par tēvoci un to, ka viņš paradis dzert sešpaku, bet tagad dzer muciņu, es pati esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes. Māsīca Houpa bija kausle un manu dzīvi padarīja par elli. Krustmāte Sendija vienmēr dusmojas par to, ka tēvocis Bills necenšas izvirzīties darbā un ka viņi joprojām dzīvo tajā mazajā mājā, par kuru stāstīja mans tēvs. Tur ir apaļš ēdamgalds.
   Sienā ir rieva, kuru neviens nav aizšpaktelējis.
   Jā, tā rieva izskatījās tieši tāda, it kā to būtu radījis Frenkijas Vinstones grūstais krēsls.
   Geriks pamāja.
   – Nekas tava tēva stāstītajā man nelikās izdomāts, fotogrāfijas visu apstiprināja.
   – Man nav daudz fotogrāfiju.
   – Cik tev nepieciešams, lai tu būtu pārliecināta? – Viņa jau grasījās atbildēt, bet Geriks pastiepa roku un uzlika plaukstu viņai uz lūpām. – Pieņemsim, ka tavs tēvs ir pietiekami viltīgs, lai zinātu, kādas fotogrāfijas ir tavā rīcībā, un ir sacerējis katrai piemērotu stāstu. Manuprāt, viņš ir vientiesis; šajos stāstos nav nekā krimināla. Pat tagad viņš atceras, ka viņam un Mistijai bija pamatīga vecuma starpība. Viņš nestāsta skaistas pasaciņas par sevi. Viņš atklāj visnotaļ skaistas epizodes abu kopdzīvē… abu mīlestībā.
   Elizabete atgrūda viņa roku.
   Viņš to aplika viņai ap kaklu.
   “Nu labi, vismaz ir iespēja pieņemt mierinājumu no vīrieša, kuru es mīlu… mīlēju,” Elizabete prātoja.
   – Jā, tas, ka es uzzināju, ka viņi viens otru mīlēja, ir atvieglojums. Krustmāte Sendija iedvesa man šaubas…
   – Mīļā, no tava tēva stāstītā varēja noprast, ka Sendija bija krietna sieviete.
   – Krustmāte Sendija dusmojās par manas mātes nāvi. Viņa bija ļoti dusmīga.
   Gerika acis iemirgojās kā kvēlojošas ogles.
   – Tātad viņa visu niknumu izgāza pār tevi… Cik mīļi.
   – Ne jau apzināti. Es vismaz tā domāju. Viņa strādāja, allaž bija nogurusi, viņiem jau bija trīs bērni… Manuprāt, viņa sēroja par māsu.
   – Ja viņa sēroja par māsu, tad viņai vajadzēja labāk izturēties pret māsas bērnu. – Gerika žoklis bija saspringts.
   “Nav vērts par to runāt ar Geriku,” Elizabete nosprieda.
   “Viņš ir likuma cilvēks, redz dzīvi vai nu melnu, vai arī baltu.
   Mana dzīve krustmātes ģimenē, viņaprāt, bija melna.”
   Tomēr Elizabetei patika viņa attieksme. Tā palīdzēja viņai izprast māsīcu un brālēna uzskatus. Elizabete tērēja ģimenes resursus, kas pēc taisnības pienācās viņiem, tāpēc viņai par to bija jāmaksā ar asinīm, ciešanām un pusdienu naudu.
   – Paskaties, – Geriks nočukstēja.
   Viņi vēroja, kā briežu mātīte ved mazuli cauri piknika zonai. Dzīvnieku slaidās kājas ātri atrada ceļu zemestrīces radīto drazu un nolauzto koku stumbru jūklī.
   – Diez, ko viņi domā par zemestrīci un pēcgrūdieniem, – Geriks ieminējās.
   – To, ka dabā tas iederas, – Elizabete atbildēja, – un viņiem ir taisnība.
   Geriks masēja viņai skaustu.
   – Mīļā, beidz uztraukties par tēvu. Tu baidies, ka pārāk drīz viņu zaudēsi.
   “Lielisks izskaidrojums! Ir jāpiekrīt un jāļauj Gerikam domāt par mani tikai labu. Tā kā viņš nekad neatbild to, ko es vēlos dzirdēt, tad vienmēr manā uztverē būs vīrietis, uz kura priekšzīmīgo uzvedību ir grūti cerēt.” Tāpēc Elizabete nolēma teikt patiesību:
   – Nē, es esmu savtīga. Tāpēc, ka mans tēvs ir tik gudrs. Pareizāk sakot, bija. Mani mierina tas, ka viņš ir cilvēks ar augstu intelektu – tāpat kā es. Un, še tev, cik trausls ir viņa prāts! Es negribu zināt to, ka prāts tik viegli sabrūk un iegrimst tumsā. – Gerika acis apskaidrojās. Viņa piebilda: – Zinu. Es esmu savtīga un nespriežu loģiski.
   Viņš apskāva Elizabeti ciešāk un pievilka sev klāt, piespieda pieri pie viņas pieres.
   – Zvēru pie Dieva! Ja es dzirdēšu tevi vēlreiz cenšamies loģiski izskaidrot notiekošo, es…
   – Ko tad tu darīsi?
   – Iekaustīšu tevi. – Tikai daļēji tas izskanēja kā joks.
   – Tas ir neloģiski, – viņa attrauca.
   Geriks iesmējās un aši viņu noskūpstīja.
   Viņa ļāvās. Kad viņš atlieca galvu, Elizabete nebija izkustējusies un palika turpat – aiztaisītām acīm, pavērtām lūpām, it kā vēlētos ieelpot, izgaršot viņu, it kā apzinātos, ka varbūt izdosies aizmirst, ja viņš mēģinās…
   Pieliecies Geriks noskūpstīja viņu vēlreiz. Šoreiz rāmāk, kaislīgāk.
   Uz mirkli visas bažas pagaisa. Un tobrīd ar to bija pietiekami.
   Elizabete aplika rokas Gerikam ap kaklu un ieķērās matos, izdvesa viņa vārdu un pievilka viņu sev tuvāk.
   Geriks izgrūda klusu lāstu un piepeši sajuta alkas un izmisīgu vēlmi.
   – Par agru, – viņš nočukstēja. – Pasteidzies, – viņa atbildēja.
   Viņš paklausīja, nolaida sēdekli, pastūma to prom no paneļa, pārrāpās pāri konsolei un nolika kājas abpus viņas gurniem. Viņš nometās uz ceļiem, satvēra viņas galvu savās plaukstās un skūpstīja viņu… skūpstīja Elizabeti.
   Ar skūpstiem viņš noklāja ādu aiz auss pie galvaskausa pamatnes, ieelpoja viņas smaržu, klusi iesmējās, it kā viņa būtu zieds un viņas aromāts radītu prieku. Atliecies viņš ielūkojās sievietei sejā, nopētīja viņas pieri, degunu, vaigus un lūpas, piespieda lūpas viņas plakstiņiem un aizvēra viņas acis.
   Elizabete piekļāva plaukstu viņa krūtīm. Gerika sirds sitās viņas dēļ – strauji, smagi un alkaini.
   – Gerik…
   Šī balss glāstīja, lika asinīm ritēt straujāk, atcerēties tos laikus, kad viņi strīdējās, salaba, mīlējās un plēsās no jauna… līdz kādu dienu viņam vairs nebija, ar ko plēsties, un viņa dvēsele grima klusumā un vientulībā.
   “Tagad viņa ir līdzās, elso man ausī, viegli glāsta manu vidukli, pieskaras man, līdz āda sasilst un vienlaikus uzmetas zosāda.”
   Lēnām un jutekliski Elizabete pacēla gurnus.
   Vīrieša roka slīdēja pār viņas augšstilbu, zem biksītēm un ienira viņas ķermeņa siltajā un miklajā centrā.
   Viņš pazina viņas smaržu, zināja, kā vajag pieskarties. Viņš pazina ik vaidu, ik elsu. Un tomēr ik reize bija kaut kas jauns, patiess, brīnišķīgs. Elizabete vienmēr šķita neiekarojama, tomēr tas, ka Geriks spēja viņu pakļaut un padarīt miklu, lika viņam justies kā vīrietim, kuram pieder visa pasaule.
   Elizabete klusi ievaidējās. Viņš uzspieda spēcīgāk, un viņa ievaidējās skaļāk… un nodrebēja.
   Geriks vēroja viņas seju, to, kā izliecas viņas kakls, kā viņa piekļaujas viņa augumam. Ķermeņa iekšpuse bija lokana un padevās viņa pirkstiem, solot vēl neizjustu, nepiedzīvotu baudījumu.
   Sievietes augums strauji notrīcēja, viņš juta Elizabetes orgasmu un piespieda pirkstus klitoram. Viņa ieķērās viņam sānos. Vaidi bija jutekliski, dobji un brīnišķīgi.
   “Tagad. Tagad es tikšu laukā no biksēm, novilkšu viņai apakšbiksītes un…”
   Ar acs kaktiņu Geriks kaut ko pamanīja laukā pie automašīnas. Kāds kustējās.
   Kāds pieklauvēja pie loga vadītāja pusē.
   Elizabete satrūkās, atgrūda Geriku un sakārtoja svārkus.
   Geriks pielēca uz ceļiem, savilka dūres un bija gatavs mesties cīņā.
   Logā parādījās Denisa Fostera – tā nolādētā kuces dēla šerifa – seja. Viņš pārlaida abiem nicīgu skatienu, nopētīja izspūrušos matus un nekārtīgo apģērbu, pozu, kādā Geriks bija sakņupis pār Elizabeti.
   – Šī ir sabiedriska vieta, – Fosters paziņoja. – Sakārtojieties, apģērbieties. Izlaidīga uzvedība šeit ir aizliegta.
   Pēc tādiem vārdiem Geriks gandrīz nevaldīja pār sevi. Viņš vēlējās pārlēkt pāri konsolei, pāri stūrei, izlēkt pa logu, sagrābt Fosteru aiz rīkles un nožņaugt. Tomēr viņš palika uz vietas un raudzījās Fosteram acīs, kamēr sārtums pamazām noklāja viņa seju un uguntiņas sāka ņirbēt acīs.
   Viņš bija dzirdējis, ka dusmās izskatās biedējošs.
   Tā laikam bija taisnība, jo Fosters atkāpās, novērsās un sacīja:
   – Es tikai izpildu savu pienākumu. Domāju, ka esat nomaldījušies. Nevajadzētu, hmm… Pusaudži varētu ieraudzīt un pārprast.
   – Pazūdi, – Geriks draudošā balsī izdvesa.
   Fosters saprata. Un pazuda.
   Atpakaļskata spogulī Geriks nolūkojās, kā šerifs iekāpj savā automašīnā, ieslēdz atpakaļgaitu un aizbrauc virzienā prom no pilsētas. Ne uz turieni, kurp viņi bija nodomājuši doties.
   – Sasodīts! – Geriks nočukstēja un palūkojās uz Elizabeti, kura sēdēja cieši aizmiegtām acīm, nodurtu galvu un riebumā savilktām lūpām.
   Geriks noslīga pār viņu, ar vienu roku apskāva viņas plecus, bet ar otru vidukli.
   Viņa pacēla galvu, atvēra plakstiņus un ielūkojās viņam acīs. – Nekad savas dzīves laikā es neesmu pieķerta mīlējamies mašīnā. Man ir divdesmit septiņi gadi, un tagad ar tevi meža vidū, zemestrīces skartā zonā… Es esmu pieķerta. – Elizabete nebija pārskaitusies un nepārmeta viņam, ka ir pazemota.
   Tomēr tas neatturēja Geriku no dusmu izvirduma:
   – Tas niecīgais mēsls… šerifs…
   – Kas es esmu, lai iebilstu? – viņa noteica.
   – Kā viņš uzdrīkstas? Pusaudži! Apžēliņ! Te neviena nav, esam tikai mēs, cilvēki, kam ir mērķis un kam pietiek degvielas. Pusaudži… It kā mēs būtu kaut kādi bērnu pavedēji, it kā Amerikas jaunatne internetā nebūtu ieguvusi vairāk informācijas par to, nekā man bija divdesmit piecu gadu vecumā!
   Geriks kvēloja dusmās un labi to apzinājās. Pie velna! Ja viņu rīcībā būtu bijušas vēl piecpadsmit minūtes, nieka piecpadsmit minūtes vai pat mazāk, viņš būtu izārstēts no pastāvīgās uzbudinājuma sajūtas.
   Elizabete noglāstīja viņam vaigu.
   – Te mēs tāpat to nebūtu varējuši izdarīt. Te nav vietas.
   – Tu mani izaicini? Jo es varu tev apgalvot, ka esmu to darījis vēl mazākās mašīnās par šo. Atzīšos, ka pirmo reizi mīlējos meitenes “Volkswagen Beetle”, turklāt ne jaunajā modelī. Tā bija vecā, klasiskā viņas tēva “vabolīte”. Un tai pat nebija aizsedzamu lukturu.
   Elizabete iesmējās.
   – Varu derēt, ka arī tev nebija aizsegti lukturi.
   “Hmm, viņa uzskata mani par idiotu. Es esmu idiots. Bet man ir vienalga.”
   – Bija. Divus gadus es luktura aizsegu nēsāju makā, līdz radās izdevība to izmantot. Ņemot vērā manu kaisli un to, cik uzkarsis biju, es brīnījos, ka tas nesaplīsa jau mirklī, kad izvilku to no paciņas.
   Elizabete iesmējās no sirds. Viņai pār vaigiem ritēja asaras.
   Geriks pasniedza viņai kabatlakatu.
   Viņam patika šīs sievietes smiekli, patika, kā to ritmā šūpojās viņas krūtis, kā pietvīka viņas vaigi.
   – Es tiešām cerēju, ka izmantošu kabatlakatu citam nolūkam, – Geriks nebēdnīgi izmeta.
   Tas Elizabeti pamudināja iesmieties no jauna.
   – Braucam! – Viņa uzsita Gerikam pa plecu. – Mums jābrauc.
   – Tev taisnība. Nolādēts.
   Izdevība bija vējā. Viņam bija daudz darāmā, un tas nebija sekss. Viņš pārrāpās pāri konsolei savā sēdeklī, palīdzēja Elizabetei uzcelt sēdekļa atzveltni, noskatījās, kā viņa piesprādzējas, piesprādzējās pats, saviebās, juzdams erekciju, un nospieda akseleratora pedāli.
   Automašīna lēkāja pa bedrēm, un Geriks iztēlojās, ka zem riteņiem ir Fostera dzimumorgāni.

47

   Elizabete apbrīnā vēroja Vērtjūfolsas ielas.
   – Pārsteidzoši, ka trīsarpus dienu laikā pilsētā dzīve atgriezusies gandrīz parastās sliedēs.
   – Vieta jau nekad nemainās, – Geriks izmeta, apkārt neskatīdamies, turklāt šie vārdi neizklausījās glaimojoši.
   – Nē, patiešām, Gerik. Tas pārsteidz, jo reģionā joprojām ir pēcgrūdieni, saziņa ar ārpasauli ierobežota, ja neskaita to, ka cilvēki var sazināties ar avārijas dienestiem un policiju. Un iespēja pārvietoties pa ceļiem ir vienlīdzīga ar nulli.
   Četri vietējie uz ietves sarunājās. Elizabete nezināja viņu vārdus, tomēr saprata, ka tie ir pilsētiņas iemītnieki, tāpēc uzsmaidīja un pamāja ar roku.
   Kungi pavērās uz viņu un Geriku automašīnas salonā, tik tikko atņēma sveicienu un atkal sabāza galvas kopā.
   Prieks par to, ka saņēmusi pieklājīgu sveicienu, mudināja saslieties sēdeklī.
   – Cik bieži aktīvās tūrisma sezonas vidū ielas ir tik tukšas? – Pietiek ar pamatīgu vētru, lietu, kas atrod, kur iespraukties caurajos jumtos, un visi steigā sakravā koferus, lai meklētu drošāku patvērumu. Un pilsēta ir tukša kā izslaucīta, – Geriks attrauca un dusmīgi pavērās uz tenkotājiem. – Viņi jau dreb neapmierinātībā.
   – Manuprāt, viņi runā par to, ka ir tik neatkarīgi un spējīgi izdzīvot.
   – Neatkarīgi viņi ir tik ilgi, kamēr no krāniem plūst tīrs ūdens. Ja nebūtu ūdens, tad te būtu pulciņš smirdīgu, noskaitušos pilsētnieku, kas bļaudami atgādinātu par savām tiesībām. Elizabete nespēja saprast, kāpēc Geriks ir tik cinisks, tomēr tas viņu neuztrauca. Viņa glāsti, lai arī pārtraukti vislabākajā brīdī, bija atbrīvojuši viņu no bažām un spriedzes.
   Toties Geriks tagad bija sanervozējies.
   – Tev nepatīk šī pilsēta? – viņa apjautājās.
   – Man patīk šī pilsēta.
   – Izklausās, ka nepatīk.
   – Man pilnīgi noteikti nepatīk šerifs.
   Viņš likās vēl vairāk noskaities nekā tobrīd, kad Fosters uzradās pie automašīnas.
   – Nabadziņam gadījās neīstajā brīdī nonākt neīstajā vietā, – Elizabete iebilda un sakārtoja kleitas apakšmalu. Geriks ar acs kaktiņu viņu vēroja. – Tad tu esi tik īgns ne jau pilsētiņas dēļ, bet…
   – Es esmu uzbudināts, – viņš skaļā balsī paziņoja, lai gan automašīnas logi bija līdz galam vaļā. – Uzbudināts. Skaidrs? Visticamāk, tas nepāries pats no sevis, tāpēc es turpināšu īgņoties, kā tev labpatīk to apzīmēt.
   Elizabete pasmaidīja.
   – Mēs varētu izbraukt no pilsētas uz otru pusi un…
   – Lai tas perversais nelietis Fosters mūs turpinātu izsekot? Nedomāju gan, – Geriks aizkaitināti izmeta un nopūtās. – Man pilsētā ir šis tas darāms. Izskatās, ka “Skats uz okeānu” ir atvērts.
   Viņam bija taisnība. Elizabete redzēja, kā viens no regulārajiem apmeklētājiem atver kafejnīcas durvis un ieiet pa tām.
   Saprotams, ka tās bija nevis durvis ierastā nozīmē, bet tikai metāla rāmis ar rokturi. Durvju vērtnes stikla panelis jau bija uzslaucīts, lauskas izbērtas kafejnīcas pārpildītajā atkritumu konteinerā.
   – Izlaid mani šeit. Es paķeršu kaut ko pusdienām un tad aizstaigāšu līdz kanjonam. Jāpārbauda marķieri. – Elizabete bija pārliecināta, ka neko sliktu nav pateikusi. – Droši vien pēcgrūdienu rezultātā tie ir pārvietojušies. – Geriks strauji pagrieza galvu un dusmās pietvīka. – Es gribu… piefiksēt… hmm… – viņas balss izdzisa.
   – Kā tad! – viņš atcirta.
   Uzbudinājums tiešām bija izsitis viņu no līdzsvara.
   – Kāpēc ne? – viņa klusi pavaicāja.
   – Tu vakar uzgāji to, kas palicis pāri no tavas mātes. Mēs jau apspriedām, ka Fosters slikti paveicis savu darbu. Ja tavs tēvs ir nevainīgs, tad tas nozīmē, ka īstais slepkava kaut kur vēl slapstās un ir bīstams. Fosters tikko pierādīja, ka ir apgabala lielākais mērkaķis. Doktors Fraunfelters ir dīvains vīrs. Kaut kur ir arī Dardedze. Nezinu, kur šobrīd atrodas pārējie iespējamie slepkavas, toties atceros, ka tava telefona akumulators nav uzlādēts.
   Elizabete izvilka telefonu no somas un saviebās.
   – Tukšs, – viņa paziņoja.
   – Un tu gribi viena doties turp? – Geriks jautāja, apturēja automašīnu līdzās baltam, apskrambātam pikapam un pagriezās pret sievieti. – Pat neceri, mīļā.
   Viņa kategoriskums uzjundīja spītu, un Elizabete noteiktā balsī paziņoja:
   – Nedomāju, ka tev ir kāda teikšana par to, kā es pavadu laiku.
   – Elizabet, es ne velna nejēdzu par iežiem, toties slepkavībās… – Viņš piesita sev pie krūtīm. – Tur es esmu eksperts. Un man ir taisnība. Un tu to lieliski zini.
   Tur nu nebija ko iebilst. “Geriks tiešām ir eksperts, ko apstiprina Federālā izmeklēšanas biroja atzinības; viņš bija FIB aģents. Būtu muļķīgi kaut ko iebilst. Es neesmu muļķe – varbūt tikai aizvainota, bet ne muļķe.”
   – Ja jau tu tā saki… lai notiek.
   Geriks viņu nopētīja.
   – Tiešām? Tu paliksi pilsētā?
   – Mēs abi zinām, ka es esmu ļoti saprātīgs cilvēks, un tas, ko saki, tiešām ir saprātīgi. Kādi darbi tevi gaida? – Elizabete nespēja apvaldīt ziņkāri.
   – Jāsatiek draugs. Skolasbiedrs. Viņa vārds ir Maiks Sans. Kādu dienu es jūs iepazīstināšu, – viņš sacīja, pastiepās un atvēra durvis pasažiera pusē. – Vai tu nevarētu uzkavēties kafejnīcā, rakstīt atskaites un pagaidīt, līdz būšu beidzis?
   – Sarunāts, – viņa sacīja un paņēma somu. – Cik laika tev nepieciešams?
   – Pāris stundu. Es atbraukšu tev pakaļ. – Geriks pagriezās un noskūpstīja Elizabeti. – Gaidi mani.
   Viņa atbildēja skūpstam, uz īsu brīdi aizmirsa Vērtjūfolsu, zemestrīci, tēvu, vērotājus un baudīja šo lūpu pieskārienu. Geriks atlaida viņu tikai tad, kad viņai jau trūka elpas.
   – Es gaidīšu tevi, – viņa apsolīja, – tomēr es vēlētos…
   – Es arī, bet šobrīd neko nevaru darīt lietas labā, – Geriks ierunājās un pabāza roku viņai zem gurna. – Pasteidzies un ej, kamēr es vēl neesmu aizmirsis, ko teicu. – Elizabete izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis. – Un turies tālāk no nepatikšanām, – viņš uzsauca caur atvērto logu un aizbrauca tiesu nama virzienā.
   Elizabete murminādama devās uz kafejnīcu:
   – Kādās nepatikšanās gan es varētu te iekulties?

48

   Pirmo reizi kopš zemestrīces Elizabete pārkāpa kafejnīcas slieksni.
   Pie galdiņiem sēdēja apmeklētāji, pļāpāja, it kā nemanītu izbirušos logus, šķībo grīdu, ļodzīgos galdiņus un to, ka te iespējams pasūtīt tikai uz prīmusa pagatavotu kafiju un sviestmaizes, kuras pasniegtas uz papīra dvieļa loksnītēm.
   – Sveika, mīļā! Apsēdies, pēc mirkļa es tevi apkalpošu, – Dardedze uzsauca un pasteidzās viņai garām. – Esi uzmanīga! Mēs uzkopām un visu izslaucījām trīs reizes, tomēr joprojām dažādās vietās uzejam kādu stikla lausku.
   Un viņa aizgāja, dibenu grozīdama.
   Elizabete nolūkojās viņai pakaļ, tad, papurinājusi galvu, izvēlējās galdiņu tālākajā kaktā, kur viņa nevienam nekritīs acīs un varēs mierīgi izbaudīt sauli. Viņa atvilka krēslu, pārbaudīja, vai uz tā nav kāda stikla drumsla, apsēdās, nolika somu uz blakus krēsla un atviegloti nopūtās. Kopš viņa bija redzējusi suni apsēžamies un bailēs saraujamies kamoliņā ielas vidū, viņa pirmo reizi atkal jutās normāli.
   Kāds pie letes pietiekami skaļi noteica:
   – Tā ir meitene, kura redzēja, kā viņas tēvs ar šķērēm nodur māti.
   Arī tas bija normāli.
   Toties viņu pārsteidza kāds puisis, kurš uzsauca:
   – Mis Benere, vai drīkstu izmaksāt jums dzērienu?
   Viņa palūkojās uz jauno gaišmataino ugunsdzēsēju, kurš sēdēja pie galdiņa kopā ar kolēģiem, pacēlis kafijas krūzi. Puisis nedroši smaidīja, it kā nebūtu pārliecināts, ka viņa atbildēs.
   Telpā iestājās klusums.
   Viņa pasmaidīja un atbildēja:
   – Peiton Beilij, paldies, ka izglābāt manu albumu. Es parādīju to tēvam. Tas ļoti daudz nozīmē mums abiem.
   Puisis plati pasmaidīja.
   Pārējie atsāka pārtrauktās sarunas.
   Elizabetei likās, ka viņa ir izturējusi kādu pārbaudījumu un beidzot kļuvusi par vienu no viņiem.
   Peitons uzsauca Dardedzei:
   – Es maksāju par viņas dzērienu!
   – Labi, Peiton. Sapratu. Tu esi pirmais puisis ciemā! – viņa attrauca, nostājās pie Elizabetes galdiņa, piemiedza ar aci un noskaitīja ēdienkarti. – Varu piedāvāt kafiju un kādu bezalkoholisko dzērienu, baltmaizi vai graudu maizi ar desu un sieru. Ir sinepes. Es pat nepieskartos majonēzei. Ja ņemsi kafiju, tā būs karsta. Tas ir vienīgais, kas mums ir no siltajiem. Dzērieni nav atvēsināti, jo nevaram dabūt pietiekami daudz ledus. Visi to izmanto, lai nesabojātos gaļa.
   – Man, lūdzu, pusi graudu maizes ar sieru un, ja iespējams, ūdeni.
   Dardedze piesardzīgi palūkojās apkārt un noteica:
   – Tev ūdens atradīsies.
   – Vai neesi dzirdējusi, kad atjaunos elektroapgādi? – Elizabete painteresējās.
   – Šosejas nav izbraucamas, Ceļu dienests dara, ko var, tomēr paies vēl kādas dienas, līdz mašīnas varēs atkļūt līdz šejienei. Mērs izdevis rīkojumu ekonomēt ūdeni un gāzi. Tas sacēlis pamatīgu uztraukumu. Caur ostu neko nevar ievest, jo tur viss izpostīts, jahtas un kuteri izmesti sauszemē, ieskaitot krasta apsardzes kuteri, kuram neviens nedrīkst pat pirkstu piedurt, jo tas ir valsts īpašums. – Dardedze iesprauda rokas sānos un turpināja: – Paldies Dievam, ka vairumam iedzīvotāju ir ģeneratori. Ņemot vērā sniega vētras, kas aplaimo mūs ziemā, tie tiešām ir ļoti noderīgi, tomēr lielākoties tie darbojas ar propāna gāzi. Un tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk gāzes krājumi var izsīkt. Un tā būs liela nelaime. Par Kateri nekas nav zināms, un tas mani biedē. Vārdu sakot, nekas nav īsti zināms.
   Elizabete pamāja un noteica:
   – Es esmu apmetusies kūrortviesnīcā.
   – Dzirdēju, – Dardedze attrauca un nokremšļojās. – Dzirdēju arī to, ka vakar tu uzgāji mammas mirstīgās atliekas.
   “Nu, protams!” Elizabete secināja. “Šerifs un viņa palīgi te mēdz pusdienot.”
   – Kas vēl to zina?
   – Visi, – Dardedze atbildēja un uzlika roku viņai uz pleca. – Es pazinu Mistiju. Es viņu labi pazinu. Viņa bija mana… draudzene. Izsaku līdzjūtību.
   – Paldies, – Elizabete atbildēja. Likās dīvaini, ka viņai kāds izsaka līdzjūtību. Kad viņa bija maza, neviens par to pat neiedomājās. Ļaudis tikai tenkoja un aprunāja. Dardedzes vārdi Elizabeti ieveda gluži citā pasaulē, kurā viņa jutās un varēja rīkoties kā nobriedis cilvēks.
   Bet… Ja Dardedze bija mammas slepkava, tas, protams, parādīja visu pavisam citā gaismā.
   – Vai tu slikti jūties? Es saprotu, ka uziet cilvēka kaulus nekad nav patīkami, turklāt… – Dardedze nogrozīja galvu un apklusa, it kā nespētu rast īstos vārdus.
   – Viss ir kārtībā. Paldies. Tiešām labi, ka viņa ir atrasta.
   – Lieliski. – Viesmīle noglāstīja viņai plecu un uzrunāja pie blakus galdiņa sēdošo klientu: – Jā, jā, neuztraucieties, es atnesīšu jūsu kafiju.
   Un viņa jau bija prom.
   Elizabete izvilka piezīmju bloku un datoru, pārskatīja pierakstus un centās izlikties nosvērta un laipna, lai gan saprata, ka visa pilsēta atkal mēļo par viņu un slepkavību.
   Dardedze viņai pasniedza apkaltušu sviestmaizi ar sieru un ūdens pudeli. To pamanījuši, arī citi apmeklētāji pieprasīja ūdeni, tomēr viesmīle neapjuka un paziņoja, ka īpašu apkalpošanu drīkst vēlēties vien tie, kas jau pirms zemestrīces atstāja dāsnākas dzeramnaudas.
   Elizabete klausījās, smaidīja un ēda, tomēr domas kavējās pie darba. Bija aizritējušas tikai dažas minūtes kopš mirkļa, kad viņa sāka veidot tabulu par pēcgrūdienu radīto zemes noslīdējumu. Viņa nemanīja, kurā brīdī ugunsdzēsēji piecēlās no galda, nemanīja, ka aizgājis arī Peitons, pirms tam izdvesis skumju nopūtu.
   Pār galdu pārkrita ēna.
   Viņa bija iegrimusi darbā un to nemanīja.
   Kāds ieklepojās.
   Viņa nepievērsa tam uzmanību.
   – Elizabet, Dieva dēļ! – uzsauca vīrietis. – Vai tu vispār apjaut, kas notiek tev līdzās?
   Viņa pārsteigta pacēla galvu.
   – Endrū! Tu esi atgriezies!
   Pietika uzmest skatienu viņa sejai, un drosme pazuda kā nebijusi. Endrū bija dusmīgs.
   – Es atgriezos pirms trim stundām, – Endrū pikti paziņoja, it kā viņai būtu vajadzējis to nojaust. – Zemestrīce ir radījusi īstu haosu manā mājā. Cunami sabojājis izpētes objektu. Viss mūsu darbs ir aizskalots okeānā.
   – Jā. – Viņa pasmaidīja. – Tieši tā, kā mēs to paredzējām.
   Marero allaž izturējās pret viņu ar uzsvērtu pacietību, arī tagad viņš atbīdīja krēslu un apsēdās viņai pretī.
   – Jā, diemžēl zemestrīces laikā tu šeit biji vienīgā.
   – Priecājos, ka atļāvi man palikt! – Elizabete sacīja, jo bija pārliecināta, ka arī Marero par to ir liels prieks. Šī vieta jau gadiem ilgi bija novērošanas objekts, un būtu liela traģēdija, ja zemestrīces laikā te nebūtu neviena ģeologa.
   Endrū sejā neizmainījās ne vaibsts.
   – Dardedze sacīja, ka tu redzēji cunami.
   Gluži kā saukta, viesmīle uzradās pie galdiņa ar kannu rokā un ielēja viņam kafiju.
   Marero uz viesmīli pat nepaskatījās.
   Elizabete mēģināja apvaldīt savu degsmi un ierunājās jau mierīgākā balsī, tomēr vārdu izvēle nodeva viņas sajūsmu.
   – Cunami bija brīnišķīgs.
   – Par to es esmu pārliecināts.
   Paliecies uz viņas pusi, Marero nopētīja Elizabeti, paostīja gaisu un samiedza acis.
   – Tu esi nomazgājusies. Arī drēbes tev ir tīras. Kā gan tu varēji nomazgāties?
   Elizabete apstulba, jo jautājums bija dīvains.
   – Es esmu apmetusies Vērtjūfolsas kūrortviesnīcā. Par cunami…
   Viņš izslējās tik strauji, ka krēsls nokrakšķēja.
   – Vērtjūfolsas kūrortviesnīcā tiek uzņemti cilvēki?
   “Labāk nevajadzēja to teikt.” Elizabete skaidri apjauta, uz ko viņš tēmē. “Ja es samelotu, Endrū noteikti to uzzinātu, tātad – kādas ir manas iespējas?”
   – Nē, ne gluži, – viņa atbildēja un ar pirkstiem sāka plucināt papīra dvieļa gabaliņu. – Es savā ziņā esmu… radiniece.
   Viņš iedzēra kafijas malku un paziņoja:
   – Es varu atļauties samaksāt.
   Tas Elizabeti pārsteidza, jo Marero allaž nozuda tualetē, kad tika atnests vakariņu rēķins.
   – Nedomāju, ka misis Smitu uztrauktu tas, vai vari samaksāt, bet viesnīcai ir izbiruši logi, un arī iekštelpās zemestrīce radījusi ievērojamus bojājumus, tāpēc viņa piedāvā pajumti tikai cilvēkiem, kas kaut kādā ziņā…
   – Radinieki? Pareizi, tu taču biji precējusies, vai ne? – Endrū pievilka krēslu tuvāk galdam. – Paklau, tu vari par mani galvot. Es par viņu neziņošu, bet man nepieciešama vieta, kur varu noskaloties un izmazgāt drēbes.
   Elizabete jutās neērti.
   – Šajā lietā diez vai es varēšu līdzēt. Misis Smita skaidri un gaiši paziņoja, ka viesi netiks uzņemti.
   – Es nebūšu viesis. Es būšu rēgs, ieradīšos tikai nomazgāties un paēst. – Viņa brūnās acis iemirdzējās cerībā. – Viesnīcā taču gatavo ēst, vai ne?
   Pievērsusies savai sviestmaizei uz papīra dvieļa loksnītes, Elizabete lēnām pabīdīja to viņam.
   – Vai gribēsi?
   – Nē, to es nevēlos! – Viņš pastūma atpakaļ maizes šķēli.
   – Es vēlos normālu ēdienu!
   – Vai tava māja ir sagrauta? Tad varbūt es varētu lūgt…
   – Mājā nav ne ūdens, ne kanalizācijas, ne gāzes. No skapjiem viss izbiris, gandrīz visas mēbeles sagāzušās. – Endrū apņēma kafijas krūzi ar plaukstām. – Mans projekts sniedz atbalstu šai pilsētai divdesmit četras stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Arī ziemas mēnešos. Mārgarita Smita to zina. Izmanto savu ietekmi. Pārliecini viņu!
   – Nedomāju, ka tas ir manos spēkos.
   Elizabete arī to nevēlējās. It īpaši, kad iedomājās iepriekšējās dienas vakariņas, nepiespiestās sarunas ar Mārgaritu un Geriku par pagātni, par to, ka viņas tēvs varbūt nav vainīgs… “Endrū tikai visu izjauks. Mēs vairs nevarēsim apspriest savas lietas, jo viņš nemitīgi runā tikai par sevi.”
   – Pamēģini, – Endrū mudināja. – Vēl labāk būtu, ja tev izdotos iedabūt viesnīcā visu komandu. Ja nesanāk, parunā vismaz par mani. – Elizabete savilka plaukstas dūrēs un klusēja. Endrū vaigi pamazām pietvīka. – Izdari to, Elizabet!
   “Tie jau ir draudi. Viņš vēlas dzīvot viesnīcā. Ja viņš tur netiks, man klāsies plāni.”
   Parādījās Dardedze.
   – Endrū, vai pieliet siltu kafiju?
   – Jā, – viņš atbildēja, pat nepaskatījies uz sievieti.
   Viesmīle piepildīja krūzi līdz pat malai.
   Viņš iedzēra vienu malku.
   – Tagad, Elizabet, parunāsim par cunami.
   – Man ir video.
   Nu jau Marero seja bija gluži pelēka.
   – Tev ir video? Kur tu biji, kad sākās zemestrīce?
   – Šeit. – Un…
   – Skrēju uz kanjonu un nokļuvu tur, iekams atnāca pirmais vilnis, – viņa paskaidroja, atvēra somu un izņēma datoru. – Ielādēju to datorā, lai man būtu rezerves kopija. Vai gribi noskatīties?
   Viņa domāja, ka Endrū priecāsies, tomēr viņa skatiens bija tik drūms, it kā viņa būtu zinātnieku apkaunojusi.
   – Parādi, – viņš caur zobiem izgrūda.
   Elizabete ieslēdza datoru, atvēra videoatskaņotāju un nospieda “Atskaņot”.
   Un abi vēroja viņas nofilmēto materiālu.
   Noskatoties to vēlreiz, entuziasms atgriezās. Elizabete vēlējās skaidrot, parādīt, viņa pat apturēja video, lai norādītu uz tēva pamanītajām detaļām.
   Kad video bija galā, Endrū salika plaukstas kopā un apvaicājās:
   – Tātad tu šo materiālu parādīji Čārlzam Beneram?
   – Es zināju, ka viņam tas patiks, turklāt viņš norādīja uz to, ko mēs nebijām pamanījuši.
   – Vai to vēl kāds ir redzējis?
   – Nē, nevienu tas neinteresē, – viņa atteica.
   – Tīmeklī tu to vēl neesi augšupielādējusi?
   – Tas nebija iespējams, bet es nosūtīšu to Amerikas Ìeologu biedrībai, tiklīdz radīsies izdevība.
   – Jā. Protams. Viņus tas noteikti interesētu, – Endrū sacīja, paliecās pāri galdam un satvēra viņas roku. – Dzirdēju, ka tu esi uzgājusi savas mātes līķi.
   Elizabete salēcās. Viņu izbiedēja gan viņa teiktais, gan pieskāriens.
   – Jā.
   Viņš neatlaida roku.
   – Vai ir kādi jaunumi? Kaut kas, ko agrāk nezinājām?
   – Es… es nevēlos par to runāt.
   Endrū samiedza acis un vēroja viņu kā mikroskopā kukaini.
   – Skaidrs, tomēr līķis tevi ir satraucis, vai ne?
   Viņa īsti nezināja, ko atbildēt. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu atplēsis tikko sadzijušu rētu.
   – Protams, tas bija drausmīgs skats, bet es… es zināju, ka viņa ir mirusi.
   – Tomēr tu redzēji savas mātes līķi. – Endrū vērās viņai tieši acīs. – Es esmu pārliecināts, ka tas bija stipri sadalījies.
   – Protams. – Viņa norija siekalas.
   – Šādā situācijā es tomēr ieteiktu tev nesteigties publicēt šo materiālu. – Marero atlaida viņas roku.
   – Kāpēc tā? – Elizabete neticīgi vaicāja. – Tā ir milzīga iespēja, kāda zinātniekiem iepriekš nav pavērusies. Pat Japānas zemestrīces un cunami videomateriāls nav nekas, salīdzinot ar šo. Turklāt mēs šajā projektā esam strādājuši gadiem ilgi. Materiāls apstiprina šī reģiona ģeoloģijas teorijas. Nemaz jau nerunājot par to, ka sabiedrību piesaistīs stihijas traģiskums un publicitāte palīdzēs piesaistīt līdzekļus mūsu izpētes projektam!
   – Taisnība, tomēr es šobrīd domāju par tevi. Ņemot vērā jaunumus tavas mātes slepkavības lietā, es baidos, ka tevi vajās reportieri. – Redzot, ka viņa grasās iebilst, Endrū pacēla roku un turpināja: – Es jau krietnu laiku uzskatu tevi par savu protežē, gluži tāpat kā tavs tēvs mani. Elizabet, tici man. Tu esi praktiska jauna sieviete, tomēr tavs loģiskais prāts nespēj pasargāt tevi no bērnībā piedzīvotās traumas un stresa, ko sagādā tikšanās ar tēvu, kurš neatceras savu nodarījumu, un ko, galvenais, tu esi pārcietusi, atrodot sadalījušos mātes līķi.
   Endrū balss bija zema, traģiska un lika Elizabetei nodrebēt, tomēr viņas atbilde bija nosvērta un klusa:
   – Labs arguments, doktor Marero, bet vai tu, lūdzu, nevarētu nesaukt manu māti par līķi? Tas skan kā šausmu filmās.
   – Redzi? – Viņš pamāja ar galvu. – Tu esi vairāk satraukta nekā apzinies.
   – Nesaprotu, kā tas pierāda manu satraukumu, – viņa vaicāja, lai gan juta, ka vēderā viss sagriežas.
   Tomēr viņas teiktais nespēja aizvērt Marero muti, un viņš turpināja:
   – Un vēl… Tu zini, ka neesi īpaši atvērta komunikācijai. Baidos, ka mūsu par labu projektam nekalpos iespēja, ka tu nonāksi uzmanības centrā un atbildīgākajā brīdī kļūdīsies. – Viņš piecēlās kājās un piemetināja: – Nesteidzies publicēt šo materiālu. Kad visa tā jezga būs garām, tu varēsi to darīt, jo zinātniskā vērtība tam nekritīsies. Klausi mani zinātnieku brālības vārdā.
   – Jā, protams, – Elizabete beidzot padevās.
   Viņš viegli uzsita viņai ar roku pa muguru, kas bija visai neierasti, pagriezās un izgāja no kafejnīcas.
   Elizabete ielika datoru somā.
   Pienāca Dardedze un paņēma Marero kafijas krūzi.
   – Es visu dzirdēju.
   – Tu dzirdēji?
   – Protams, es noklausījos. Kā gan citādi es zinātu visu, kas notiek pilsētā? – viesmīle attrauca un izvilka no priekšauta kabatas vēl vienu ūdens pudeli, noskrūvēja korķi un nolika dzērienu uz galda.
   – Ja es viņu nepazītu, – Elizabete noteica, – tad domātu, ka viņš apzināti gribēja mani sāpināt.
   – Tiešām tikai domātu? – Dardedze novilka un dusmīgi nolūkojās, kā ģeologs aiziet uz mājas pusi.
   – Kāpēc lai viņš tā rīkotos?
   Dardedze mierinoši paplikšķināja Elizabetei uz pleca – kā ne pārāk apķērīgai sievietei.
   – Jā, kāpēc gan?

49

   Noa Grifins ielūkojās savā mugursomā un atskārta, ka vajadzēja paņemt līdzi vairāk tīras apakšveļas. Daudz vairāk. Tā kā pilsētā nebija elektrības, ūdens patēriņš tika ierobežots un veļas mazgātava bija sagruvusi, nākamajā dienā apakšbikses vajadzēs gluži vienkārši izgriezt uz kreiso pusi. Viņš nebija no tiem reportieriem, kas dotos uz upi, lai izvelētu netīrās drēbes uz akmens. Tomēr arī tāds brīdis var pienākt, ja viņam neizdosies pietiekami drīz tikt prom no šīs pilsētas.
   Viņš nebija noskaņots aizbraukt. Varbūt viņš nebija no skarbajiem puišiem, kuri nesūdzējās par šādām tādām nieka neveiksmēm, toties viņš bija pietiekami apķērīgs un saoda izdevību jau pa gabalu.
   Vērtjūfolsa piedāvāja sižetus. Interesantus sižetus. Stāstus par zemestrīces radītajām grūtībām. Par drosmīgiem pilsētas iedzīvotājiem. Sižetus, kas aizķertu dvēseles stīgas. Sižetus par ģeologu nespēju prognozēt zemestrīces un nekompetentas vietējās varas novēloto reakciju stihijas apstākļos.
   Bet vislabākais bija sižets par Elizabeti Beneri.
   Tajā viņš saskatīja lieliskus dižpārdokļa aizmetņus – nežēlīga sadzīves slepkavība, ko pastrādājis vīrs, un nevainīga meitene, kas to visu redzējusi, turklāt pēc vairāk nekā divdesmit gadiem atgriezusies bērnu dienu pilsētā un uzgājusi mātes pazudušās mirstīgās atliekas.
   Ak, un minētā meitene ir pieaugusi sieviete – tikpat skaista kā māte un gudra kā tēvs.
   Un tēvs ir sajucis prātā.
   Vai varētu būt vēl labāk?
   Vecais Landavs, pie kā Noa īrēja istabiņu, apgalvoja, ka Elizabete atgriezusies Vērtjūfolsā, lai atjaunotu tēva labo slavu. Dardedze no kafejnīcas sacīja, ka Elizabeti atbalsta bijušais vīrs, bet Geriks Džeikobsens ir FIB aģents. Tātad varbūt arī FIB aģents uzskatīja, ka sievastēvs nav slepkava.
   “Bet… kurš ir? Ha, ha! Vājas cerības, ka tiks atrasts īstais vainīgais.” Taču pat visniecīgākā cerība spārnoja Noa Grifinu. Turklāt Dardedze arī pastāstīja, ka Elizabete uzņēmusi satriecošu cunami video, kuru vēl nav publicējusi, jo tas ir pārāk apjomīgs, bet pilsētiņā joprojām ir problēmas ar internetu.
   “Es labprāt viņai palīdzētu, jo tas galīgi saniknotu to ākstu Endrū Marero. Elizabete būtu pateicīga, turklāt FIB aģents ir tikai bijušais vīrs.”
   Elizabete viņam patika. “Ja jau es esmu ieradies Vērtjūfolsā vākt materiālus, kāpēc nevarētu uztaisīt vēl kādu sižetu?”
   Viņš paķēra planšetdatoru un devās uz kafejnīcu “Skats uz okeānu”.
   “Jā, šī ir iespēja nopelnīt naudu un slavu, jo Vērtjūfolsa ir sižetiem bagāta pilsēta. Un es esmu apņēmies tos visus uztaustīt.”

50

   Geriks iegāja tiesu namā, apņēmies izmantot savu FIB aģenta vai vietējā iedzīvotāja statusu. Viņš bija gatavs uz visu, lai tikai nokļūtu līdz morgam un aplūkotu to, kas bija palicis pāri no Mistijas.
   Viss bija daudz vienkāršāk.
   Tiesu nams izrādījās tukšs un kluss, cilvēku te bija maz.
   Viņš paziņoja, ka ieradies pie patologanatoma.
   Apsardzes virsnieks tikai pamāja ar roku un atsāka drukāt uz senlaicīgas rakstāmmašīnas, kas bija izvilkta no kādas tumšas noliktavas.
   Morgs atradās pagrabā. Tā bija tumša, maza, auksta telpa ar sienām no nerūsējošā tērauda plāksnēm un neskaitāmām atvilktnēm, kurās mierā dusēja aizgājušie. Varbūt ne mierā.
   Maiks Sans sēdēja pie rakstāmmašīnas un ar vienu pirkstu lādēdamies rakstīja. Ieraudzījis Geriku, viņš drūmi pavērās uz draugu un pavaicāja:
   – Vai atnesi korektoru?
   – Korektoru? – Geriks iesmējās. – Būtu atnesis, ja zinātu, ka atgriežos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
   – Šonedēļ viens pārsteigums seko otram. – Maiks piecēlās un izstiepa roku sveicienam. – Es jau nojautu, ka atradīsi ceļu pie manis. Kā tev gājis visu šo laiku?
   – Labi, – Geriks attrauca, paspieda sniegto plaukstu, un tad abi vecie draugi sasita dūres. – Kā klājas tavai mātei?
   – Lieliski. Vairs nekliedz uz mani, – Maiks paziņoja, atmetis no pieres pagaros matus. – To tagad dara mana sieva.
   – Kura bija tik traka, ka apprecēja tevi? – Geriks uzspēlēti neticīgā balsī novilka.
   – Atceries Kortniju Kleniju?
   – Tā meiča ar… – Geriks aprāvās un izvēlējās citus vārdus. – Meiča, kas aizbrauca un kļuva par “Victoria’s Secret” modeli?
   Maiks apmierināti pasmaidīja.
   Geriks nopētīja piecas pēdas un piecas collas garo pa pusei ķīniešu, pa pusei aleutu izcelsmes Maiku.
   – Vispār jau tu esi pietiekami izskatīgs, tikai viņa ir divtik padevusies augumā.
   – Jā, kad dejojam, man acu līmenī paveras vienreizējs skats. Mans tēvs mēdz sacīt: “Es neredzu tavu seju, bet zinu, ka tu smaidi.”
   Iesmējies Geriks noteica:
   – Labs, vecīt!
   Viņi atkal sasita dūres.
   – Un tagad pastāsti, kāpēc domāji, ka es tevi uzmeklēšu.
   – Es zināju, ka tu gribēsi apskatīt Mistijas Beneres līķi. Atrašanas brīdī noteikti nepaguvi. Puiši runā, ka tu esot sakliedzis uz Fosteru, jo viņš nav kārtīgi paveicis savu darbu, – Maiks skaidroja un paņēma no galda lukturīti. – Piedod, te nav pārāk gaišs. Puse spuldžu saplīsa, tāpat arī rezerves spuldzes, bet man jau neviens nepieslēgs lielāku elektrības padevi… Visi uzskata, ka tagad cilvēku nāvē ir vainojama zemestrīce, un punkts. Parasti tā arī ir. – Viņš piegāja pie saldējamā skapja un attaisīja vienu no atvilktnēm. – Starp citu, Fosters mani nobrīdināja, lai nelaižu tevi te klāt.
   – Tātad tu neklausi pavēlēm? – Geriks atcerējās, kāpēc Maiks viņam vienmēr tik ļoti paticis.
   – Es nestrādāju pie Fostera, – draugs atbildēja, atsedza sterilo palagu un norādīja uz satrūdējušajām atliekām. – Lai cik skaists cilvēks būtu dzīves laikā, pēc nāves ikviens ir šāds.
   – Visi patologanatomi, kurus nācies satikt, ir filozofi, – Geriks noteica un rūpīgi nopētīja līķi, it kā mēģinādams iztēloties, kāda Mistija izskatījusies nāves dienā.
   – Patologanatomi daudz laika pavada vienatnē, ja neskaita… – Maiks pamāja uz atvilktnēm. – Bet tā arī ir visa mana filozofija.
   – Ja tā padomā, tad visi to apgalvo.
   Uz līķa bija manāmi asa skalpeļa griezumi.
   – Jau veici sekciju?
   – Ne jau katru dienu es tieku pie tik slavena līķa. Bija jāsteidzas. Izcelts no zemes, tas ātri sadalīsies.
   – Pastāsti, ko uzzināji!
   Maiks ieslēdza lukturīti, lai apgaismotu bālos, neskartos ādas fragmentus uz līķa sejas, vēdera un kājām.
   – Pirmkārt, ja viņa būtu aprakta zemē, tad būtu sadalījusies vairāk. Tas nozīmē, ka viņa atradusies kādā kastē vai tamlīdzīgi.
   – Zārkā, – Geriks skaļi domāja. – Slepkava nogādāja viņu prostitūtu kapsētā, izraka vienu no tur apglabātajām, apmainīja līķus un zārku atkal apraka. Tad nāca cunami, izskaloja zārkus, tie atvērās, un saturs nonāca kanjonā. Vispirms Elizabete atrada kaut kādu deviņpadsmitā gadsimta ielasmeitas kaulu…
   un pēcāk uzgāja savu māti.
   – Prātīgs secinājums. Zārks noteikti pasargājis viņas atliekas. Slepkava viņu nenogalināja ar pirmo dūrienu, – Maiks turpināja un uzspīdināja lukturīti ribu apvidū, pacēla miesu un atsedza kaulus. – Uz kauliem redzami asmens atstāti skrāpējumi. Uz muguras ir tādi paši. Bet visspēcīgākie dūrieni bijuši te. Viņa droši vien nokritusi četrrāpus un mēģinājusi rāpot. Redzi, uz žokļa kaula kreisajā pusē.
   Geriks rūpīgi aplūkoja itin visu, uz ko norādīja Maiks, un pieliecās tuvāk, lai nopētītu žokļa kaulu.
   – Vai viņa nodurta ar šķērēm?
   – Es tā domāju.
   – Tu tā domā. – Geriks uzmeta Maikam izbrīnītu skatienu.
   – Velns lai parauj, Gerik! – Maiks izsaucās un norādīja uz metāla un sasista stikla kaudzi telpas kaktā. – Zemestrīce iznīcināja manu supermoderno iekārtu, tomēr es paņēmu veco labo palielināmo stiklu un pārbaudīju ikvienu pierādījumu uz Mistijas Beneres līķa. Ierocis uz kauliem ir atstājis dubultas švīkas.
   – Šķēru asmeņu gali.
   – Jā. Beners bija traks no dusmām. Ņemot vērā to, ka sieva viņu krāpa, tas laikam ir saprotami, – Maiks nicīgi pavērās uz līķi.
   – Hmm…
   Tas izklausījās loģiski. Čārlzs likās ļoti jauks cilvēks, tomēr bija aizskarts viņa lepnums un vīrišķība, un tas aptumšoja prātu. Gerikam patika viņa izvirzītā teorija par mīļāko un slepkavu vienā personā, tomēr… “Kāpēc gan viņš tik nežēlīgi būtu izrēķinājies ar sirdspuķīti? Varbūt viņa draudēja izbeigt attiecības? Atklāt tās?”
   – Kurš dūriens izdzēsa viņas dzīvību?
   Maiks uzspīdināja gaismu Mistijas kaklam.
   – Šeit. Aplūko balseni. Kauli sašķaidīti, salauzti, tā ir pilnīgi atvērta. Viņš dūra un dūra neskaitāmas reizes. Dūra arī tad, kad viņa jau bija mirusi.
   – Tātad Mistija pateica kaut ko tādu, ko viņš negribēja dzirdēt.
   – Piemēram, to, ka vairs viņu nemīl un grib bēgt kopā ar mīļāko.
   – Tātad Beneru pārņēma niknums, viņš paķēra šķēres un trieca tās viņai ribās. – Geriks iztēlojās šo ainu. – Viņa nokrita un mēģināja glābties rāpojot. Viņš iedūra upurim mugurā. Viņa nokrita. Beners viņu apgrieza uz muguras un uzšķērda rīkli, savainojot arī žokļa kaulu.
   – Triecieni bijuši spēcīgi, jo dūrienā no priekšpuses asmeņi skāruši ceturto skriemeli. – Maiks pasniedza Gerikam lukturīti, lai tas varētu labāk saskatīt dūriena pēdas. – Ar šķērēm dūriena vietas nav tik gludas kā tad, ja izmanto nazi vai dunci. Paskaties te, kur viņš nogriezis matus! Nošķēlis arī pamatīgu miesas gabalu. Viņš nogalināja viņu vienreiz, tad nogalināja vēl vienu reizi. Tas ir kaisles un niknuma iespaidā veikts noziegums. Kāds tur brīnums, ka Elizabete Benere guva pamatīgu psiholoģisku traumu.
   – Tā ir, – Geriks attrauca un norādīja uz vietu, kur bija nogriezti mati. – Fosters sacīja, ka nozieguma vietā bijuši mati, bet viņš par to nav ziņojis.
   – Gatavais muļķis, – Maiks sacīja, paraustīja plecus un sabāza rokas kabatās. – Domā, ka tas kaut kā būtu mainījis spriedumu?
   – Varbūt nebūtu mainījis, tomēr es būtu laimīgāks, ja Fosters savu darbu būtu veicis pienācīgi.
   – Dzirdēju, ka tas bijis viens no iemesliem, kāpēc tu uz viņu kliedzi. – Maiks šūpojās uz papēžiem. – Un vēl tu viņu esot apsūdzējis Mistijas slepkavībā.
   – Es viņu neapsūdzēju, – Geriks iebilda, – tikai apvaicājos, kur viņš bija tobrīd, kad notika slepkavība, un kā viņš tik ātri nokļuva nozieguma vietā.
   Maiks nespēja slēpt sarkasmu.
   – Nē, tā nav apsūdzība. Kur nu! Gerik, Fosters nav labs policists. Viņš vienmēr ir bijis dīvains un kļūst aizvien dīvaināks, un… Lai nu paliek. Tu zini, ka nekad neesi viņam paticis. Ir pilnīgi iespējams, ka saņemsi vairāk soda kvīšu, nekā tu spēj apmaksāt.
   – Iespējams. – Geriks paraustīja plecus, tomēr šīs dienas piedzīvojums mežā jau atkal atgādināja par sevi.
   – Tu neatkāpsies, – Maiks sacīja.
   – Nē.
   – Klau, es ieskatījos lietā. Ikviens likumsargs ir ar to iepazinies, – Maiks sacīja un sāka uzskaitīt pierādījumus. – Čārlzs Beners atradās nozieguma vietā. Viņam bija motīvs. Viņš bija notriepies ar asinīm. Viņam rokās bija šķēres. Pie joda, uz šķērēm bija viņa pirkstu nospiedumi!
   – Vai tie bija vienīgie pirkstu nospiedumi? Es lasīju ziņojumus un neatradu atskaiti par to, ka Fosters būtu licis tos pārbaudīt. – Geriks ievilka elpu. – Ja vien es tiktu klāt iesniegtajiem pierādījumiem…
   Maiks apzināti likās to nedzirdam.
   – Kurš, pēc tavām domām, to izdarīja? – viņš vaicāja un uzspīdināja gaismu Mistijas uzšķērstajam kaklam.
   – Iespējams, ka tas bija Čārlzs Beners. Iespējams. Bet, kā jau sacīju, es gribētu, lai policisti būtu savu darbu paveikuši akurātāk. Vai nezini, kur atrodas pierādījumi?
   – Vietējie paliek tepat, tiesu nama pierādījumu glabātavā, – Maiks negribīgi atbildēja.
   – Tiešām? Tie paliek te? – Geriks nespēja noticēt savai veiksmei.
   – Tu grasies tur ielauzties? – Maiks cerīgi ievaicājās.
   – Es nē. – Geriks piemiedza aci, piešķieba galvu un uzsmaidīja draugam.
   Maiks atkāpās.
   – Nē, nekādā gadījumā. Es to nedarīšu. Man jāuztur sieva, kurai ir atkarība no dārgas apakšveļas, un tas man patīk.
   – Un… ja nu Mistiju nogalinājis viņas mīļākais? Ja slepkava joprojām ir kaut kur tepat? Ja tas ir kāds, kuru joprojām māc dusmas? Ja nu viņš ienīst gaišmates? Vai tava sieva nav gaišmate?
   – Reizēm. Tas atkarīgs no viņas un friziera noskaņojuma, – Maiks attrauca. – Gerik, tā ir vienīgā šajā pilsētā pastrādātā slepkavība. Ja tas nav Čārlzs Beners, tad vainīgais šeit vairs neslepkavo, ir pārcēlies vai sajucis prātā, vai aizbraucis jūriņā.
   Viņa te vairs nav.
   – Varbūt noziedznieku satrauks tas, ka ir atrasts Mistijas Beneres līķis, un viņš iznāks no slēptuves.
   – Nē, es nezagšu pierādījumus. Nē, nē un vēlreiz nē! – Maika balss ar katru vārdu pieņēmās spēkā.
   Un tas nozīmēja, ka viņš ir uzķēries uz izmestā āķa. Geriks atkāpās.
   – Labi! Tev nav jātiepjas kā šķīstai jaunavai. Es to izdarīšu pats.
   – Uzmanies, lai tevi nenotver!
   – Nenotvers, ja tu iedosi savas atslēgas.
   – Kā tad! Un es būšu nevainīgs kā jēriņš! Lai nu kā, man nav glabātavas atslēgu. Godīgi sakot, Gerik, es nedomāju, ka tev vajadzētu tur ielauzties. Saproti… – Maiks apklusa, sabāza rokas kabatās, turpināja šūpoties un novērsa skatienu.
   – Tualete ir augšā? – Geriks vaicāja.
   – Ne jau tur tā nelaime. – Maiks nopūtās, it kā beidzot būtu pieņēmis lēmumu. – Vai tu esi piedalījies sekcijā?
   – Pāris reižu. Darīju visu, lai izvairītos. Pēc tam rādās murgi, mirušie vienmēr runā ar mani. – Geriks nodrebinājās.
   – Mirušie runā arī ar mani, ja vien sekcija tiek veikta kārtīgi. – Maiks aizvēra atvilktni, kurā gulēja Mistija, izrāva no kastītes gumijas cimdu pāri un sacīja: – Nāc un paskaties.
   Viņš attaisīja citu atvilktni, kurā gulēja veca, krunkaina sieviete.
   – Kas viņa ir?
   – Fostera māte.
   – Viņa māte? – Geriks iesaucās un centās atsaukt atmiņā tik senās ainas no braucieniem uz baznīcu. – Mans Dievs, tā ir viņa? Izskatās šausmīgi.
   – Dehidratācija. Pēc zemestrīces Fosters nebrauca uz mājām. Beidzot viņš tur ieradās… tas bija vakar… un uzgāja māti. Viņai bija uzgāzies ledusskapis. Vajadzēja trīs vīrus, lai to iekārtu paceltu un es varētu sievieti izvilkt laukā.
   – Viņa bija mirusi?
   – Jā, tā bija ilga, mokoša un nepatīkama nāve. Iekšējā asiņošana, nobrāzumi, ko radījušas konservu kārbas, saplēstu trauku radīti griezumi.
   – Todien, kad iebraucu pilsētā, viņa Fosteram sūtīja īsziņu. Mēs tobrīd sarunājāmies. – Geriks atcerējās Fostera reakciju uz telefona signālu. – Tad jau sanāk, ka viņš tā arī neaizbrauca māti apraudzīt?
   – Jau siltāk. – Maiks ieslēdza lukturīti un uzmanīgi pavēla misis Fosteri uz sāniem. – Es īsti nevarēju saprast, kas radījis asiņošanu galvā, tur zemāk labajā pusē, tāpēc noskuvu matus un papētīju tuvāk.
   – Kas to radījis? – Geriks aplūkoja rētu.
   – Ne jau konservu kārba.
   – Pēc formas izskatās kā pistoles spals.
   – Gluži manas domas.
   Geriks apkopoja secinājumus.
   – Vecais tanks nav vēl bijis pavisam beigts, kad Fosters ieradās, un puisis nosprieda, ka viņa tāpat neizdzīvos.
   – Gluži manas domas. Abi vīrieši saskatījās.
   – Nekad neesmu uzskatījis, ka Fosters ir nogalinājis Mistiju. Es pieļāvu, ka vainīgais, ja tas nebija Čārlzs, ir mīļākais. Neticu, ka Fosters vispār ir gulējis ar kādu sievieti. – Šī atskārta vien sildīja Gerikam sirdi. – Tomēr es nekad nebiju apsvēris faktu, ka viņš bija audzināts reliģiskā fanātisma garā. Kā jau tu sacīji, viņš ir dīvains. Varbūt viņš ir vairāk nekā dīvains. Varbūt viņš ir sociopāts. Runā, ka viņa māte zināja par Mistijas ārlaulības sakariem. Viņa sāka līdz apnikumam runāt par grēku un svētajām laulības saitēm, un Fosters nosprieda, ka Dievs vēlas, lai viņš nogalina laulības pārkāpēju.
   Maiks atvērtu muti raudzījās uz draugu.
   – Nav brīnums, ka tu strādā FIB! Tādu aizdomu pilnu cilvēku es nekad vēl neesmu saticis!
   – Jā, es esmu aizdomu pilns, bet vairs nestrādāju FIB, – Geriks izmeta. – Pareizāk sakot, mani atvaļināja.
   – Bet tev taču patika darbs FIB! Kas notika?
   – Es zaudēju savaldīšanos.
   Pat Elizabetes maigie mierinājuma vārdi nespēja dzēst viņa vainas apziņu.
   – Vai Fosters to zina? – Maiks vaicāja.
   – Protams, – Geriks nošņāca. – Viņš allaž atrod informāciju, ko var izmantot savā labā.
   – Pret tevi?
   – Pret visiem. Fosters ir viens no tiem, kuriem patīk uzvarēt.
   Maiks pieķēra pie kakla, it kā justu ap to savelkamies karātavu cilpu.
   – Piekrītu. Tāpēc es uzskatu, ka tev nevajag tracināt Denisu Fosteru, kamēr tu esi šajā pilsētā. Kamēr viņa rokās ir vara. Man gan šķiet, ka viņš pazaudēs mīksto krēslu.
   Geriks lūkojās uz kaulaino, kailo, nobrāzto Fostera mātes līķi un atklāja, ka viņam ir pārsteidzoši daudz pavedienu, kas jāizpēta Mistijas Beneres slepkavības lietā.
   – Dusmas vai aukstasinīga slepkavība. Kas ir ļaunāk? Vai viens cilvēks varēja pastrādāt abas?

51

   Pār Elizabetes galdiņu jau atkal krita ēna.
   Šoreiz viņa satrūkās, to pamanījusi, un nekavējoties pacēla galvu.
   Uzlicis roku uz atzveltnes krēslam, kuru tikko bija atbrīvojis Endrū Marero, pie tā stāvēja jauns vīrietis apmēram viņas gados.
   – Vai neiebilstat, ja es pievienošos? Atbildi viņš negaidīja un apsēdās.
   – Vai mēs esam pazīstami? – Elizabete jautāja, jo bija pilnīgi pārliecināta, ka nekad nav šo vīrieti satikusi.
   – Noa Grifins, – viņš nosauca savu vārdu un atglauda no pieres brūnos matus ar balinātajiem galiņiem. – Es esmu reportieris un gatavoju reportāžu par zemestrīci un cunami. Cik noprotu, jūs esat tā eksperte.
   Elizabetes atmiņas par žurnālistiem nebija jaukas. Kopš mātes nāves bija pagājuši desmit gadi, un kādu dienu pie skolas uzradās reportieris, vilkās viņai blakus līdz pat mājām un tincināja, vai viņa atceras to traģisko dienu, un sarunas uzturēšanai uzskaitīja dažādus notikumus, kas viņaprāt, todien norisinājušies.
   Krustmāte bija pārskaitusies, tomēr beigu beigās sniedza interviju, pieminot visas Elizabetes garīgās problēmas un tādējādi radot neglītajam pīlēnam Elizabetei vairāk problēmu gan skolā, gan ģimenē.
   Bet šis puisis likās patīkams, neuzbāzīgs un, kas nebija mazsvarīgi, interesējās par cunami.
   – Es esmu nevis tā eksperte, bet vienkārši eksperte.
   – Tad es nebūšu pareizi sapratis. Man teica, ka jūs vienīgā no izpētes grupas bijāt pilsētā, kad sākās zemestrīce. Dzirdēju, ka jums esot lielisks materiāls par cunami.
   Puisis bija labi informēts, un tas darīja nemierīgu.
   – Kas jums to teica?
   – Dardedze ir jūsu karsējmeitene, – Noa atbildēja un piešāva divus pirkstus pie pieres, kā militārā sveicienā.
   Tobrīd Dardedze pieklājīgi atņēma sveicienu.
   Nemiers pagaisa, un Elizabete atzinās:
   – Jā, es nofilmēju cunami. – Vai drīkstu noskatīties?
   Viņa svārstījās, nebija droša, vai drīkst viņam to rādīt.
   Endrū gribēja, lai materiāls tiek turēts slepenībā.
   “Kāds ļaunums no tā, ja es kadrus parādīšu reportierim? Tēva vērtējums par filmu un maniem komentāriem bija atzinīgs.” Lai kāds būtu Endrū viedoklis, Elizabete atskārta, ka labākais viņas ieguldījums Benera izpētes projektā būs šī video parādīšana pasaulei.
   Atdzīvojās Marero apdzēstais entuziasms.
   “Galu galā es taču nebiju apsolījusi turēt materiālu slepenībā. Es piekritu nepublicēt to internetā un nesūtīt Amerikas Ìeologu biedrībai.”
   Viņa izvilka no somas datoru un nolika tā, lai abi redzētu ekrānu.
   – Lūk! – viņa sacīja, pieslāpēja skaņu un vēlreiz izdzīvoja viļņa majestātisko un pārsteidzošo tuvošanos. Viņa pat nepamanīja, ka Noa ne tikai veras ekrānā, bet arī pēta viņu, un pārējie kafejnīcas apmeklētāji snaikstīja kaklus. Viņa nemanīja arī Dardedzi, kura pienāca pie galdiņa un ar smaidu uz lūpām skatījās un klausījās.
   Pēc desmit minūtēm Noa apturēja video un pagriezās pret Elizabeti.
   – Zināt, man ir savi sakari gan ziņu kanālos, gan “Discovery Channel”. Viņi būtu gatavi nogalināt, lai tikai iegūtu šādu materiālu, turklāt jūs esat tik dabiska. Es varētu to noorganizēt.
   – Es biju plānojusi nosūtīt šo materiālu Amerikas Ìeologu biedrībai un arī… nezinu, kādam populārzinātniskam kanālam. Bet šorīt atgriezās mūsu projekta vadītājs, – Elizabete nelabprāt atzinās, – un, aplūkojis manis paveikto, ieteica materiālu nepubliskot.
   – Jūsu projekta vadītājs? – Noa ļauni pasmīnēja. – Tas būtu Endrū Marero?
   Reportieris bija labi sagatavojies.
   – Jā, tas ir viņš.
   – Endrū Marero iebilda pret šī materiāla nonākšanu atklātībā? Vai drīkstu zināt iemeslu? – Noa viegli pieskārās Elizabetes rokai.
   Viņš izturējās kā labs paziņa, kā cilvēks, kuram viņa var uzticēties.
   – Pirms daudziem gadiem tika noslepkavota mana māte, un viņas līķis pazuda. Es pavisam nesen to atradu, un misters Marero sacīja, ka, nonākot sabiedrības uzmanības centrā, es atkal uzjundīšu senos notikumus un tas apgrūtinās manu darbu.
   Dardedze nicīgi iespurdzās un attālinājās.
   – Es esmu vienās domās ar viņu. – Noa pamāja uz viesmīli. – Kādas muļķības! Šis ir izcils materiāls. Jūsu komentārs ir īss, kodolīgs, labi formulēts; jūs mākat izskaidrot vienkāršajam mirstīgajam. Turklāt jums ir lieliska balss. Jūs esat pelnījusi atzinību par paveikto.
   – Es to noteikti saņemšu, tikai… tikai ne tagad, – Elizabete it kā centās pārliecināt gan viņu, gan sevi.
   Atgriezās Dardedze, nesdama graudu maizi ar Boloņas desas ripiņām un marinētu gurķi, kā arī kokakolas skārdeni.
   To visu viņa novietoja uz galda Noa priekšā un apvaicājās:
   – Vai varu jums piedāvāt vēl kaut ko?
   – Nē, pateicos. Pietiks ar vienu sviestmaizi. – Viņš nogaidīja, kamēr viesmīle aiziet, un jautāja Elizabetei: – Vai tas, ka atradāt mātes mirstīgās atliekas, ir jūs satriecis?
   – Tobrīd es biju satriekta. Tagad drīzāk priecājos, ka es varēšu viņu apbedīt, tiklīdz būs veikta sekcija, – Elizabete klāstīja, it kā Noa būtu viņas sen pazudušais un nule atrastais brālis. – Apbedīšanas rituāls atvieglo ciešanas. Es domāju, ka tas nāks par labu ne tikai man, bet arī tēvam.
   – Tēvs taču viņu nogalināja, vai ne tā?
   Vēl pirms nedēļas viņa būtu nešaubīdamās apstiprinājusi šādu apgalvojumu, tomēr tagad sacīja:
   – Viņš tika tiesāts par slepkavību.
   – Jā, es lasīju ziņojumus. Jūs bijāt nozieguma aculieciniece, – Noa sacīja un atvēra kokakolas skārdeni. – Vai viņš to izdarīja?
   – Es neatceros.
   – Viņš to noliedza un pēcāk atzinās, vai ne? – Noa bombardēja Elizabeti ar jautājumiem, it kā viņam būtu tiesības visu zināt.
   Un Elizabete atkal paslēpās aiz tik ierastās vēsās un saprātīgās sievietes maskas.
   – Jā. Diemžēl viņam ir Alcheimera slimība – viņš pat neatceras, ka mamma ir mirusi. Tomēr viņš atceras abu attiecības. Šorīt tēvs man stāstīja par to, kā sākās viņu kopdzīve. Ceru, ka viņš izstāstīs arī to, kāda bija viņu laulība, ieviesīs skaidrību par to, kas ar Mistiju notika.
   Noa acis ziņkārē iepletās.
   – Izklausās, ka jūs neticat oficiālajai versijai.
   – Visi, kas pazina manu tēvu, tai netic. Iespējams, ka šaubām ir kāds pamats. – Elizabete priecājās, ka spēj tik mierīgi atbildēt.
   – Kurš, jūsuprāt, ir slepkava? – Noa paņēma sviestmaizi un nokoda palielu kumosu.
   – Man nav ne mazākās nojausmas.
   – Mīļākais? – viņš gremodams tincināja.
   – Nezinu, kurš tas varētu būt un vai tāds mīļākais vispār ir bijis. Tās ir tikai baumas. Turklāt izmeklēšanas gaitā šāda iespēja pat netika apskatīta, – Elizabete atbildēja un nosprieda, ka tas taču ir neloģiski. “Vai tiešām tēva advokāts bijis tik neprasmīgs?”
   Noa nokoda vēl vienu kumosu tik kāri, it kā baidītos, ka šī ir viņa pēdējā sviestmaize. Likās, viņš apsver tikko dzirdēto informāciju. Un tad viņš uzšāvās kājās tikpat strauji, cik bija apsēdies, un paziņoja:
   – Pateicos jums, mis Benere. Jūs man izskaidrojāt visu par zemestrīci, un es to augstu novērtēju.
   Paķēris kokakolas skārdeni, viņš atvadījās un devās prom.
   Elizabeti samulsināja viņa pēkšņā aiziešana.
   – Uzgaidiet! – viņa uzsauca. – Vai jūs gribat par mani rakstīt?
   Korespondents atgriezās un atzinās:
   – Jā, es gribētu to iekļaut savā rakstā, gribu pieminēt arī videomateriālu. Tas bija lielisks.
   Elizabete jutās kā starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses, viņa vēlējās publiskot uzņemto videomateriālu, bet, no otras puses, negribēja nesaskaņas ar Endrū Marero.
   “Varbūt jāļaujas liktenim. Interneta darbība joprojām ir apgrūtināta. Iespējams, ka Noa nemaz neizdosies nosūtīt rakstu.”
   – Droši vien, tomēr…
   – Lieliski! Es noteikti jums paziņošu, kad materiāls tiks ēterā.
   Viņš neturēja doto vārdu. To, ka raksts publicēts, Elizabete uzzināja pusotru stundu vēlāk, kad ieraudzīja tuvojamies pārskaitušos Endrū Marero.

52

   Geriks devās uz kafejnīcu “Skats uz okeānu” un prātoja, ko drīkst atklāt Elizabetei par mātes sekcijas rezultātiem un kā reaģēt uz šerifa Fostera pastrādāto noziegumu, un skaidri apzinājās, ka ir kļuvis par daudz labāku cilvēku, nekā bija vēl tikai pirms stundas. Vismaz viņš nevienu tuvinieku nebija nonāvējis…
   Piepeši Geriks sastinga.
   Atmiņā uzpeldēja tēva seja – zeltaini zaļas dzīvīgas acis, kurās kvēloja niknums, vaigi ar sarkaniem plankumiem, gaiši, sviedru saķepināti mati, kliedzienā pavērta mute…
   Geriks ievilka elpu.
   “Tēvs ir miris. Pagātnes vairs nav. Iespējams, ka es esmu pastrādājis nepiedodamu noziegumu, tomēr nekas vairs nespēs mirušo atgriezt dzīvē. Nekas.”
   Viņš atvēra durvis un iegāja kafejnīcā. Lūkodamies pēc Elizabetes, viņš manīja, ka no sāniem kāds viņam strauji tuvojas.
   Viņš ieraudzīja Dardedzi. Viesmīle izskatījās noskaitusies.
   Viņa sagrāba Geriku aiz rokas un strauji čukstēja:
   – Endrū Marero ir iedzinis Elizabeti stūrī un apvaino visos pasaules grēkos.
   – Kas? Kāpēc? – Geriks atvaicāja un vērīgi nopētīja telpu.
   – Kāds reportieris internetā publicējis rakstu, kurā celta gaismā Benera slepkavības lieta. Čārlzs tajā cildināts kā viens no pasaules dižākajiem ģeologiem un Vērtjūfolsas projekta aizsācējiem. Tajā minēts arī tas, ka viņš nogalinājis savu sievu un to redzējusi Elizabete, kura tagad apgalvo, ka viņš ir nevainīgs.
   – Viņa sacījusi, ka tēvs nav vainīgs? – Geriks vaicāja. Dzirdētais lika saausīties. Bija skaidrs, ka gaidāmi sarežģījumi.
   Un tad viņš ieraudzīja Elizabeti telpas tālākajā kaktā pie loga. Viņa bija pierāvusies pie sienas un bailēs ieplestām acīm vērās uz savu priekšnieku.
   Atspiedies ar plaukstām pret galda virsmu, Endrū Marero likās naidīgs un agresīvs.
   Geriks nekad nebija redzējis Elizabeti tik izbiedētu. Pat tad, kad viņi strīdējās, Elizabete nebaidījās. Uzmācās vēlēšanās mesties viņai talkā, izšķaidīt Marero pa sienu.
   Bet tā rīkotos cilvēks, kas nespēj kontrolēt savu rīcību.
   “Vēl kādas minūtes Elizabete pati spēs aizstāvēties. Pirms iejaukties cīņā, man jāuzzina visi fakti.”
   – Kāds sakars Marero ar to, vai Čārlzs ir vainīgs slepkavībā? Kāpēc viņš Elizabetei uzbrūk?
   – Rakstā minēts, ka viņa uzņēmusi lielisku videomateriālu par cunami. Endrū negribēja, lai viņa to publisko, jo gluži vienkārši ir greizsirdīgs. Reportāžā uzsvērts tas, cik Elizabete ir talantīga un cik nobijies Marero ir no tā, ka paliks viņas ēnā. Geriks manīja, ka Dardedze sagrābusi viņa roku kā spīlēs.
   – Es tam neticu. Viņa noteikti tā neteica.
   “Elizabete allaž bija sasodīti godīga. Protams, viņa ļoti labi apzinājās, ka ir gudra un viņas zināšanas ir izcilas. Tomēr es nekad neesmu dzirdējis, ka Elizabete noniecinātu pārējos ģeologus.”
   – Nē, saprotams, ka viņa to neteica, tā ir reportiera interpretācija. Endrū iebrāzās un nosauca Elizabeti par sabotieri.
   Dardedze vēroja, kā Marero liecas aizvien tuvāk Elizabetei, nikni vēcinādams rokas pa gaisu.
   Atbrīvojies no viesmīles dzelžainā tvēriena, Geriks sacīja:
   – Skaidrs, paldies. Tagad es nokārtošu to lietu.
   Sieviete ieķērās viņam kreklā un piemetināja:
   – Pirmīt Marero centās panākt, lai Elizabete piespiež Mārgaritu uzņemt viņu viesnīcā.
   – Tu joko? – Geriks iespurdzās.
   Abi saskatījās un pamāja.
   Geriks tuvojās galdiņam pie loga telpas dziļumā, pie kura sēdēja Elizabete un ieplestām acīm lūkojās uz Endrū Marero. Viņa ausis sasniedza Marero apgalvojumi: “tu gribi kļūt par zvaigzni, kaut arī tas kaitētu projektam”, “neapdomīgi centies izvirzīties, nedomājot par sekām”, “rīkojies tikai savās interesēs, ignorējot manus norādījumus”, “kas pierāda, ka tu esi neadekvāta”…
   – Esat sanervozējies, Marero? – Geriks uzsita viņam uz pleca tik spēcīgi, ka vīrietis salēcās.
   Endrū pagriezās un bija gatavs mesties cīņā, tomēr, ieraugot Geriku, un viņa drosme noplaka.
   Geriks labi pazina šādu gļēvuļu tipu – tie ir varmākas, kas izgāž dusmas pār sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem, taču nekad nevēršas pret tiem, kuri var aizstāvēties.
   Viņš baidījās no Gerika.
   – Tādās dusmās vajadzētu noskaitīt līdz desmit un tikai tad runāt. Varbūt jums labāk doties prom un apsvērt, kā atrisināt šo lietu ar presi, aprunāties ar žurnālistu un paskaidrot, kāpēc nevēlaties, lai pasaule redz Elizabetes nofilmēto materiālu. Cik noprotu, Elizabete jūs tik ļoti ir aizvainojusi, ka jūs negribēsiet apmesties Vērtjūfolsas viesnīcā. Es noteikti visu Mārgaritai izstāstīšu.
   Pagāja krietns brīdis, kamēr Marero uztvēra viņa teikto, un tad – kā jau egoistisks nelietis – uzķērās uz pamestās ēsmas.
   – Mārgaritai nebija iebildumu, ka es apmetos viesnīcā?
   – Protams! – Geriks lika lietā visas FIB apgūtās aktiermeistarības prasmes, lai uzkurinātu Marero. – Elizabete lūdza, lai atļauj jums un jūsu komandai padzīvot viesnīcā.
   Elizabete pavēra muti, lai iebilstu, bet Geriks brīdinādams tikko manāmi pagrozīja galvu.
   Kad viņi bija precējušies, izklaidīgā Elizabete ievēroja tikai visuzkrītošāk rādītās zīmes. Tagad viņa bija acīgāka un paklausīja.
   – Mārgarita dievina Elizabeti, – Geriks turpināja, – tāpēc apsolīja, ka jums vienmēr atradīsies vieta viņas viesnīcā. Tomēr Elizabete jūs ir apbēdinājusi un jūs nevēlaties atrasties viņas tuvumā, – viņš sacīja, satvēra Elizabetes roku un uzvilka viņu kājās. – Es cienu jūsu jūtas, tāpēc pateikšu Mārgaritai, lai neliek sagatavot jums istabas. Uz redzēšanos, Endrū, – Geriks atsveicinājās, paņēma Elizabetes somu un uzmeta to plecā.
   – Bet es varu… Tas ir tikai pārpratums. – Marero ātri mainīja taktiku, bet bija par vēlu. – Tas žurnālists kļūdaini interpretējis Elizabetes teikto. Es esmu viņu jau saticis. Viņš izdara pārsteidzīgus spriedumus. Elizabete noteikti nav mani nomelnojusi.
   – Iespējams. – Geriks pasmaidīja un, pievērsies Elizabetei, sacīja: – Ejam, mīļā.
   Elizabete bija bāla un satriekta līdz sirds dziļumiem, it kā būtu iepļaukāta mirklī, kad to vismazāk ir gaidījusi.
   Viņa sieva cieta.
   Geriks juta, ka zaudē savaldīšanos. Viņš pagriezās pret Marero un sarkastiski noteica:
   – Liels paldies, ka sniedzāt Elizabetei savu atbalstu. Nākamreiz vispirms pārliecinieties, ka jūsu rīcībā ir visi fakti, un tikai tad uzbrūciet saviem padotajiem.
   – Nē, uzklausiet mani! – Marero joprojām domāja, ka notikušais ir vēršams par labu.
   Geriks aplika roku Elizabetei ap pleciem, un abi devās uz durvju pusi.

53

   Pikaps stāvēja ielas malā.
   Viņš iesēdināja Elizabeti automašīnā un pats iekārtojās pie stūres. Pietika vien uzmest skatienu viņas bālajai sejai, lai sažņaugtu rokas un lādētos.
   – Nelietis!
   – Viņš domā, ka es ceļu neslavu, – Elizabete drebošā balsī sacīja.
   – Nē, viņš tā nedomā, – Geriks atbildēja. – Viņš nav idiots. Viņš zina, ka tu nedarīsi neko tādu, kas varētu kaitēt projektam.
   – Varbūt žurnālists rakstā licis noprast par Endrū bailēm, ka es varētu iegūt zināmu ietekmi zinātnieku aprindās.
   Geriks palūkojās uz kafejnīcu un ieraudzīja tuvojamies Marero. “Acīmredzot nolēmis turpināt sarunu, izlūgties atļauju palikt viesnīcā.”
   Viņš nogaidīja, līdz Marero pieskārās durvju rokturim, tad nospieda gāzes pedāli un aizbrauca. Riepu švīkstoņa apdzēsa naidu, un viņa balss atmaiga.
   – Protams, Marero baidās, ka tu viņu pārspēsi. Vai ir kāds iemesls, kāpēc viņš nevēlas, lai tu publisko videomateriālu?
   – Viņš sacīja, ka es tikko esmu atradusi mātes līķi un esmu satriekta, – Elizabete atbildēja, parakājās somā, izvilka saulesbrilles un uzlika tās. Lai paslēptos.
   – Neapšaubāmi, ka tu esi satriekta. Tas ir tikai normāli, – Geriks viņu mierināja. Automašīna, veikli manevrēdama, ātri tuvojās viesnīcai. – Tomēr kāds tam visam sakars ar videomateriālu? Tas ir tavs darbs. To publicējot, tu pievērsīsi uzmanību projektam, un tas palīdzēs piesaistīt finanses. Viņš to ļoti labi zina. Tātad vienīgais iemesls ir tāds, ka viņš nevēlas palikt ēnā. Pievilcīga sieviete ir uzņēmusi graujošu videomateriālu, lieliski pārzina savu jomu un spēj par to stāstīt plašākai publikai. Viņš nevēlas palikt tavā ēnā!
   Elizabete pa logu vēroja mežu.
   – Viņš apgalvoja, ka es nemāku komunicēt ar sabiedrību un ka tas… tas mani sagraus. Mans emocionālais stāvoklis var kaitēt projektam. – Elizabetes balss joprojām drebēja.
   – Daudz muļķību Marero ir sarunājis, vai ne? – Geriks nospieda bremzes pedāli, un automašīna apstājās ceļa vidū. Pagriezies pret Elizabeti, viņš līdzcietīgi paskaidroja: – Es jau agrāk esmu sastapis šādus neliešus. Tādus, kas izliekas, ka tu viņiem rūpi, tomēr klusītēm rok tev bedri. – Viņš pastiepa roku, noņēma Elizabetei saulesbrilles, ielūkojās acīs, iebakstīja ar pirkstu sev krūtīs un pavaicāja: – Vai tu zini, kas es esmu?
   – Tu esi Geriks Džeikobsens. – Viņa veltīja vīrietim neizpratnes pilnu skatienu.
   Gerikam bija izdevies viņu pārsteigt ar vārdiem un rīcību.
   “Es esmu gatavs pats sevi piesist krustā. Viņas dēļ.”
   – Jā, zēns, kura tēvs centās viņu nogalināt. Jā. Es esmu bērns, kura tēvs piedzērās līdz nemaņai, sita dēlu, salauza viņam ribas, žokli, degunu un pat mēģināja noraut roku.
   – Ak, Gerik. – Viņas zilās acis šķita izbiedētas un pārsteigtas vienlaikus.
   “Nu, kā? To viņa nebija gaidījusi.”
   – Mans tēvs visu mūžu bija tāds. Viņš bija dārznieks. Es nekad neesmu saticis cilvēku, kurš zinātu vairāk par augiem kā viņš. Atceros stādus viņa plaukstā. Viņš minēja to latīniskos nosaukumus, stāstīja, kā sagatavot barības vielām bagātu augsni, cik daudz ūdens nepieciešams, cik saules gaismas. – Atmiņas un jūtas pārņēma Gerika dvēseli. Viņš atkal bija mazais zēns, kurš apbrīnoja tēva gudrību, prasmes un maigumu. – Es skatījos, kā viņš dēsta stādiņus, vēroju, kā tie atplaukst ziedos. – Geriks vēlējās, lai Elizabete saprastu. – Es atceros viņu piedzērušos atgriežamies mājās, plēšam ziedus. Viņš tos aizmeta lādēdamies un, it kā ar to būtu par maz, arī sabradāja.
   Tagad tas šķita kā slikts sapnis. Panika. Nāves bailes. Vainas apziņa. Nejēdzīga, neremdināma, muļķīga, iracionāla vainas apziņa.
   – Tavs tēvs tā rīkojās ar… augiem? – Elizabete ar abām plaukstām aptvēra Gerika seju un ielūkojās viņam acīs.
   – Skaidrā viņš bija vislieliskākais tēvs pasaulē. Izturējās pret mani kā pret vienu no saviem stādiņiem, baroja, apģērba, mācīja dzīvot. – Geriks gremdējās atmiņās par tām tālajām, laimīgajām dienām. Viņš atcerējās puisēna naivo cerību, ka tiks mīlēts mūžīgi, ja visu izdarīs pareizi un runās tā, kā tēvs vēlas.
   Elizabete jau zināja stāsta beigas, tās Geriks jau bija atklājis, tomēr viņa joprojām mudināja turpināt stāstu.
   – Un?
   – Tēvs nespēja ilgi atturēties no alkohola. Mēs pārcēlāmies, viņš dabūja darbu kādā greznā īpašumā vai lielākā dārzkopības centrā. Viņš spēja radīt labu iespaidu. Sievietes vienmēr domāja, ka viņš ir patīkams cilvēks. Un tad viņš atkal sāka dzert. – Gerika atmiņas un vārdi plūda straumēm. – Iesākumā pavisam nedaudz. Pāris aliņu. Tekilas glāzīti. Un tad pēkšņi atkal nespēja kontrolēt sevi. Kad viņš bija pārliekā reibumā, es centos negadīties viņam ceļā. – Geriks nosprieda, ka patiešām bijis mazs muļķa zēns. – Bagātas kundzes klauvēja pie durvīm, jo vēlējās iegādāties ziedus dārza ballītei vai pateikt, ka rožu dobēs ieviesušās nezāles. Es centos viņu piesegt. Stāstīju, ka biju slims un tēvs nevarēja pamest mani vienu. Viņas allaž līdzjūtīgi grozīja galvas. Nelaime tā, ka tēvam bija ausis kā lūsim. Viņš pamodās no dzēruma komas, aurodams nāca pie durvīm un rupji lamājās uz visām tām sievietēm, kuras iepriekš bija pūlējies apburt. Viņš klaigāja, ka ir neatkarīgs un viņam nav jāklausa kaut kādas nogribējušās kundzītes pavēles. – Elizabete sarāvās. – Jā, tas bija viņa mīļākais lamuvārds. Dzērumā viņš tā apsaukāja visas sievietes. Rezultāts allaž bija vienāds. Viņu izmeta no darba un… – Geriks jutās tik nelāgi, it kā noasiņotu, karādamies uz sendienu šausmu atstātajiem āķiem.
   – Un viņš izgāza dusmas pār tevi, – Elizabete bilda.
   – Viņš izgāza dusmas pār mani, – Geriks atkārtoja.
   Tobrīd viņš jutās kā kaķis, kurš staigā gar krāsns ventilācijas šahtas atveri. Viņš stāstīja Elizabetei par savu bērnību un, pretēji tēvam, spēja kontrolēt savas emocijas, turēt sevi rokās. Geriks pat negaidīja, ka, noklausījusies šo stāstu, Elizabete varētu palikt ar viņu kopā. Lai arī sev nebija atzinis, tomēr sirds dziļumos viņš loloja cerību, ka abi atkal varētu būt kopā. “Tagad viņa zinās, cik nožēlojams es patiesībā esmu. Bet… Ja tas liek viņai aizmirst to nelieti Endrū Marero, tad viss ir kārtībā.” Geriks nevēlējās, lai Elizabete viņu žēlo.
   – Tēvs izgāza dusmas pār mani, jo tikai es esot vainīgs pie tā, ka viņš dzer, ka darba devēji viņu izmetuši no darba, ka māte aizlaidusies no viņa. Viņš bija varmācīgs alkoholiķis.
   – Kas ar viņu notika? – Elizabete klusītēm vaicāja.
   “Lieliski. Viņa jau jūt žēlumu. Tieši tāpēc es to nekad neesmu stāstījis.”
   – Ak, tas. Viņš sita mani, salauza kaulus sejā un roku. Sagrieza roku un pārlauza abus spieķa kaulus, tad iekrita dzērāja miegā. Es uz brīdi zaudēju samaņu un atjēdzies devos uz slimnīcu. Man jau bija pieredze. Sastāstīju neatliekamās palīdzības nodaļā nejēdzīgas pasaciņas par to, kā nokritu pa kāpnēm. Viņi man nenoticēja. Es sapratu, ka atkal nonākšu audžuģimenē.
   – Tu to jau biji piedzīvojis? – Elizabete izņēma saulesbrilles Gerikam no rokas, ielika klēpī un vērās uz tām.
   – Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs tik bieži pārcēlāmies. Tēvs nevēlējās, lai es augu pie audžuvecākiem. Arī es to negribēju. Tie bērni allaž ir… traumēti, – viņš ironiski izmeta.
   – Es tāds negribēju būt.
   Elizabete pavirzījās viņam tuvāk, noglāstīja viņa roku, it kā vēlētos ar vienu pieskārienu aizbiedēt pagātnē pārdzīvoto sāpju rēgus.
   Geriks nedaudz piebremzēja vārdu plūdus. To viņš darīja apzināti, jo ļaunākais jau bija garām. Viņš bija atklājis patiesību. Elizabete juta žēlumu, atskārta, ka nav vienīgā, kurai bijusi grūta bērnība un kuras dzīvi aptumšo tādi nelieši kā Marero. Atzīšanās bija līdzējusi. Viņš izjuta atvieglojumu un lepojās ar sevi.
   – Neatliekamās palīdzības nodaļā tobrīd bija Mārgarita, kura patiešām bija nokritusi pa kāpnēm. Herolds bija uzstājis, lai viņa atrādās ārstiem. Mārgarita dzirdēja ārstu sarunas un aizsvilās. Tā mazā īriete nekad nav ieredzējusi varmākas. Viņa zināja, kā tos nolikt pie vietas.
   – Par to es nešaubos, – Elizabete aizdomājusies noteica.
   – Ņemot vērā viņas pagātni, es esmu par to pārliecināta.
   – Un tad es uzzināju, – Geriks turpināja, – ka mans tēvs ir pazudis un es dzīvošu pie Mārgaritas.
   Elizabete joprojām glāstīja viņa roku.
   – Paldies Dievam! Viņš varēja tevi nogalināt.
   – Bet viņš bija mans tēvs… – Geriks atcerējās, kā dienām un nedēļām ilgi sarāvies tupēja viesnīcā, raudāja spilvenā un gaidīja, ka arī tur viņu kāds sitīs un pēc tam padzīs. – Es baidījos, biju nepakļāvīgs un pārsteigts, ka dzīvoju kūrortviesnīcā, biju sajūsmā par to, ka varu paēst trīs reizes dienā un ēdiens nav jāmeklē atkritumu konteineros. – Tomēr spilvens mirka asarās – viņš ilgojās pēc tēva.
   Elizabete ar vienu roku notrausa asaras.
   – Neraudi, šī ir stāsta priecīgā daļa, – Geriks sacīja.
   – Zinu, – viņa iešņukstējās, – es priecājos par tevi.
   – Es gāju skolā, man bija pamatīgi jānopūlas, lai panāktu iekavēto. Mārgarita šajā ziņā bija ļoti prasīga, to varu tev apgalvot, un allaž teica, ka tāds bērns var izsisties tikai tad, ja ir gudrāks par pārējiem.
   Elizabete pasmaidīja.
   – Vai mums nav paveicies, ka esam gudrāki par citiem?
   – Bet… viņš bija mans tēvs, – Geriks atkārtoja, – mans vienīgais piederīgais, un viņš bija mani pametis.
   “Lieliski, Gerik! Tagad izstāsti šī stāsta nožēlojamāko daļu un tad sāc īdēt par savu necerēto veiksmi. Jāatstāj uz viņu iespaids.”
   – Tu ilgojies pēc viņa.
   – Es viņu mīlēju. Un zinu, cik tas bija nesaprātīgi.
   – Viņš bija tavs tēvs, tava miesa, tavas asinis. Un tu ilgojies pēc viņa.
   “Elizabete saprot. Nespēju noticēt, tomēr viņa mani saprot!”
   Kāds aizmugurē nospieda automašīnas signāltauri. Elizabete salēcās. Geriks gandrīz atviegloti nopūtās, ieraudzījis atpakaļskata spogulī policistu. Šoreiz tas nebija Fosters. Geriks pamāja šerifa palīgam, atvēra logu un uzsauca:
   – Atvainojos, bet man klēpī izlija kokakola. Vajadzēja saslaucīt. – Jums nav nepieciešama palīdzība? – Policists šķita gandrīz vai vīlies. – Tad brauciet tālāk, ceļu aizsprostot ir bīstami.
   Geriks noraudzījās, kā policijas automašīna aiztraucas prom. – Kā tad! Mēs esam vienīgie, kas brauc ar automašīnu, tomēr izrādās, ka arī šādos apstākļos ceļu aizšķērsot ir bīstami! Viņš ieslēdza pārnesumu un turpināja ceļu. Šoreiz lēnām un uzmanīgi. Vairs nekādu švīkstošu riepu.
   – Kas notika ar tavu tēvu? – Elizabete joprojām turēja viņa roku.
   “Vajadzēja gan nojaust, ka Elizabete vēlēsies noklausīties stāstu no sākuma līdz beigām. Es to izstāstīšu, jo… kāpēc gan ne? Ja jau tik daudz es esmu atklājis, tad jāmet vien kauliņi galdā. Vairs nekādu noslēpumu. Nekādu melu. Jāizstāsta visa patiesība un jāļauj viņai bēgt, atpakaļ neskatoties.”
   – Viņš atgriezās, kad es jau biju pusaudzis. Uzklupa man pēc stundām un sacīja, ka arī viņš vēlas labi padzīvot. Gribēja, lai Mārgarita dod viņam naudu.
   – Ai, – Elizabete izdvesa, – tāpēc tu iekļuvi nepatikšanās ar Fosteru.
   – Jā, es aplaupīju pāris veikalu un naudu atdevu tēvam. Mani notvēra, un Mārgarita samaksāja drošības naudu. Viņa mani izpirka. – Geriks nevēlējās, lai Elizabete viņu žēlo. Bet bija par vēlu. Izlietu ūdeni nesasmelsi. – Es gribēju pats tikt ar šo lietu galā. Mārgaritas drošības nauda mani… pazemoja. Es dižojos.
   Biju skaļš. Biju īsts riebeklis.
   – Tomēr tēvs nedevās prom?
   Protams, viņa to bija sapratusi.
   – Nē.
   – Ko viņš darīja?
   – Viņš… tēvs sacīja, ka es esmu neveiksminieks. Uzskaitīja visus iemeslus. Sacīja, ka es nelīdzinos viņam, ka esmu īsts memmesdēliņš, kurš aizbēdzis, tikko parādījušās grūtības. Lika saprast, ka viņa varmācību esmu izprovocējis es pats. Centās mani sagraut. Neizklausās pazīstami?
   Elizabete atvilka roku.
   – Tu gribi sacīt, ka Endrū Marero ir tāds?
   – Marero pārāk daudz zina par tevi. Viņš zina, kuras aukliņas ir jāpievelk. Jā, viņš tevi izmanto, un tam žurnālistam ir taisnība. Marero nevēlas palikt tavā ēnā, viņš nevēlas, lai tu uzrunā zinātniekus. Viņš redzēja tavu video, dzirdēja tavus komentārus un saprata, ka tu esi pietiekami pievilcīga sieviete ar pietiekamu reputāciju savā jomā. Turklāt tev ir paveicies, jo tu biji vienīgā eksperte, kas zemestrīces un cunami laikā bija pilsētā. Tātad tu viņu nostumsi malā un nākamos divdesmit piecus gadu būsi īsta zvaigzne ikvienā sabiedriskās televīzijas vai populārzinātniskā kanāla specializētajā izlaidumā, kas veltīts norisēm ģeoloģijā. Tāpēc Marero nolēma aizkavēt materiāla publiskošanu līdz brīdim, kad zemestrīce vairs nebūs aktuāla. Šis nav īstais brīdis tēlot naivo. Viņš ir egoistisks, pašapzinīgs ķēms, – Geriks paskaidroja, iegriezdams automašīnu viesnīcas stāvlaukumā.
   – Viņš ir viens no mātes iespējamajiem mīļākajiem. – Samiegusi acis, Elizabete pavērās caur vējstiklu un tikai tad attapās, ka viņai ir saulesbrilles.
   – Arī tas. – Geriks novietoja automašīnu līdzās lievenim. – Ja Mistija sacīja, ka attiecības ir beigušās, mīļākajam bija iemesls viņu nonāvēt. Tāds iemesls ir atrodams pat tad, ja viņi nebija mīļākie. Viņš to varēja izdarīt, lai aizvāktu no ceļa tavu tēvu un pārņemtu izpētes projekta vadību.
   Vēl viens acīmredzams motīvs.
   – Ir neprātīgi nonāvēt kādu darba dēļ.
   – Ja runa ir par varu, nekas nav absurds. Cilvēki ir gatavi uz visu, lai tiktu pie varas. – Atceroties tēva smaidu, Gerika seja savilkās sāpju un dusmu pilnā grimasē.
   – Vara par katru cenu. Es to nesaprotu, bet esmu par to lasījusi un ticu tev.
   – Es to zinu, Elizabet, tā ir daļa no manas apmācības. – “Un arī atmiņām,” viņš domās piebilda.
   – Izstāsti visu, – Elizabete mudināja. – Kas notika ar tavu tēvu?
   Geriks nopētīja viesnīcas četrstāvu ēku.
   – Viņš ielauzās, bet šoreiz nenāca pie manis. Es tolaik jau biju garāks un spēcīgāks par viņu. Viņš devās pie Mārgaritas, jo viņa bija veca un vārga.
   – Ak Dievs! – Elizabete izdvesa. – Kas notika?
   – Nākamajā dienā, kad uzlēca saule, mans tēvs gulēja miris uz klints zem Mārgaritas balkona. Viņai tika izvirzīta apsūdzība slepkavībā.
   Elizabete apsvēra dzirdēto.
   – Kurš viņu nogalināja?
   – Es uz viņu šāvu, bet viņš vēl bija dzīvs, un tad es viņu nometu no balkona.

54

   Kaut kur apziņas dzīlēs Kateri joprojām bija dzīva.
   Viņa nespēja pakustēties. Viņa neēda un nedzēra. Viņa nedomāja. Viņa slīdēja laikā un telpā gluži kā galaktikā, ko veido miljoniem zvaigžņu, kā auglis, kas gaida atdzimšanu.
   Viņa slīdēja, auga un mainījās. Molekulas pārvietojās. Kauli saauga. Rētas savilkās.
   Tomēr šūnas pārveidojās. Viņas ķermenis vairs nebija tāds kā iepriekš.
   Reizumis viņa tuvumā juta cilvēku rosību. Reizumis juta miesas un antiseptiskā līdzekļa smaku. Reizēm dzirdēja balsis, ko apslāpēja attālums vai laiks… un sāpes.
   Sāpes bija viņas jaunās pavadones, tās neatkāpās. Pastāvīgās pavadones. Viņa gandrīz tās sajuta. Viņa varētu ieķerties sāpju stīgās, un tās vestu viņu augšup, laukā no tumsas.
   Tomēr ikreiz, kad viņa to mēģināja, ikreiz, kad pirksti pieskārās kustīgajām stīgām, viņa sajuta sāpes. Viņa juta agoniju, kas nomāca, plēsa un plosīja viņas dvēseli un veselo saprātu.
   Un tad viņa atkal ienira dzelmē un slīdēja. Slīdēja…
   Tumšsārtā sāpju stīga pieskārās viņas prātam. Ķircināja viņu. Vilināja.
   “Atgriezies. Topi atkal par cilvēku.”
   Viņa to satvēra. Pavilka.
   Sāpes. Mokas. Kājas, rokas, mugura, vēders. Tik… daudz… sāpju.
   Tomēr viņa pavilka stīgu vēlreiz, nervu galiem degot, muskuļiem trīcot, smadzenēm vāroties.
   Viņa dzirdēja pīkstienus, balsis, auduma čaukstoņu, neskaidru dūkoņu. Skaņas tuvojās. Tās nāca tuvāk un tuvāk.
   “Nē. Ej atpakaļ, Kateri. Vēl neatgriezies.”
   Un viņa atvēra acis.
   Kustība. Virs viņas. Ap viņu. Cilvēki strādāja, sarunājās. Bija dzirdamas nesaprotamas skaņas.
   Blakus iekārtu skalās mirguļoja krāsas.
   Televizorā pie sienas ieslēgts laika ziņu kanāls.
   Logs. Iespīdēja saules stari.
   Viņa centās runāt. Mutē kaut kas traucēja.
   Viņa mēģināja pakustēties. Kaut kas turēja viņu un nelaida vaļā.
   Un sāpes. Sāpes eksplodēja viņas pasaules dziļākajās dzīlēs.
   Ausīs skaļi dunēja sirds.
   Plaušās gārdza elpa.
   Viņa cīnījās un drebēja vēlmē atbrīvoties.
   Tad… vēlme salauza viņas garu. Viņa atlaida kustīgo sāpju stīgu.
   Un vienā mirklī ienira laikā un telpā… un vientulībā.
   Bet viņa atgriezīsies.
   Drīz.

55

   Zeme iedrebējās.
   Iedrebējās automašīna.
   Iedrebējās viesnīca.
   – Jau atkal! – Geriks iesaucās, tomēr viņam vēl bija kaut kas jāpasaka. Obligāti. – Vienīgais cilvēks, kurš zina, ka es nogalināju savu tēvu, ir Mārgarita.
   – Es saprotu, – Elizabete attrauca, tomēr viņas skatiens bija pievērsts zilajam okeānam, kurā atmirdzēja saules stari. Stāvvietai, kuru jau bija izvagojuši iepriekšējie grūdieni. Viesnīcai, kas šūpojās kā kuģis vētrā.
   Viņam bija jākliedz, lai pārspētu automašīnas čīkstēšanu un lūstošā asfalta krakšķus.
   – Ja FIB to atklās, manai karjerai būs beigas. Tā jau tagad karājas mata galā, taču to vēl var labot, tāpēc nestāsti nevienam.
   – Protams. – Elizabete tik tikko uzmeta viņam skatienu.
   – Bet tas daudz ko izskaidro.
   Geriks jau gribēja vaicāt, ko īsti tas izskaidro, bet aprāvās, jo grūdieni pastiprinājās. Viņš pieķērās pie durvju statņa, bet ar otru roku satvēra Elizabetes roku. It kā tas viņu spētu pasargāt. Tomēr pat pēc šīs atzīšanās viņai bija nepieciešams Gerika atbalsts.
   No viesnīcas uz lieveņa izstreipuļoja ļaudis, pieķērās pie margām un balstiem, lūkojās apkārt panikā ieplestām acīm.
   – Pikaps lēkā, – vibrēdams zemes radītajos grūdienos, Geriks sacīja un iedomājās par automašīnas amortizatoriem un balstiekārtu.
   – Domāju, ka šie ir vareni pēcgrūdieni, virs sešām ballēm noteikti, – Elizabetes balss raustījās. Un tad grūdienu radītie viļņi aizvēlās tālāk iekšzemē, lai izpostītu arī to, kas vēl bija palicis neskarts. – Šāda stihija man ir liels piedzīvojums, – viņa paziņoja. – Profesionālajā ziņā. Bet tagad tā varētu mitēties! – Pēdējos vārdus Elizabete izkliedza pa logu un pati bija par to izbrīnīta.
   Pašam par lielu pārsteigumu Gerikam nāca smiekli. Viņš tikko bija atklājis Elizabetei ilgi glabāto baiso noslēpumu un tagad gribēja smieties. Tiešām?
   “Laiks ieskatīties patiesībai acīs – zemestrīce Elizabetei vienmēr būs svarīgāka par mani. Tāpēc viņa neizrādīja nekādu reakciju, noklausījusies manu atzīšanos. Elizabeti neuztrauc tas, ka es no puņķaina puišeļa esmu izaudzis par slepkavu. Viņai pret to nav iebildumu, vismaz šobrīd nav. Varbūt tādi radīsies, kad viņai būs pietiekami laika, lai to apdomātu.”
   Vēl viens skatiens uz nokaitināto Elizabeti, un viņam atkal bija jāsmejas.
   “Tā laikam ir histērija.”
   Viņš nokremšļojās, atlaida viņas roku un pievērsās cilvēkiem, kas stāvēja uz lieveņa.
   – Ko Maiks Sans te meklē?
   – Nezinu. Kas ir Maiks Sans? Ak jā, atcerējos! Viņš ir tavs draugs.
   – Jā, – Geriks atbildēja un piemetināja: – Viņš ir arī patologanatoms.
   – Tu pie viņa šodien biji. – Arī to Elizabete atcerējās.
   – Jā. – Geriks apņēmās vairāk neko nepaskaidrot, ja vien viņa nevaicās. – Kur ir viņa automašīna?
   – Varbūt viņš ir atbraucis ar velosipēdu? – Elizabete norādīja uz diviem viesnīcas velonovietnē pieķēdētiem šosejas divriteņiem.
   Geriks iztrausās no automašīnas, piegāja pie durvīm Elizabetes pusē un atvēra tās. Viņa izkāpa, tomēr Geriks centās viņai nepieskarties.
   Viņa pati atbalstījās pret Gerika plecu un nostājās cieši līdzās, pamanījusi Maiku un sievieti – “Oho, tā laikam ir viņa sieva Kortnija!” – nokāpjam pa lieveņa kāpnēm un tuvojamies. Abiem bija vēja aprauti, veselīgi sārti vaigi un pie galvas pielipuši mati.
   Tātad Elizabetei bija taisnība. Viņi atbraukuši ar velosipēdiem.
   – Hei! Priecājos tev tik drīz atkal satikt! – Geriks izbrīnīti pavērās uz Maiku.
   – Kortnija gribēja pabraukāties. Vai atceries Kortniju, Gerik?
   Geriks pastiepa sievietei roku.
   Viņa to satvēra, pastiepās un noskūpstīja Geriku uz abiem vaigiem.
   Maika sieva bija gandrīz tikpat gara kā Geriks, apveltīta ar īstu Bārbijas augumu – lielām krūtīm, šauriem gurniem un slaidām kājām. Viņas iedegums bija tik dabisks un vienmērīgs, ka izskatījās mākslīgs. Mati bija nokrāsoti melni. Viņa izskatījās tikpat žilbinoši kā agrāk. Viņš īsti nezināja, kā izturēties, tāpēc apskāva sievieti un aši atkāpās.
   – Protams, ka arī es atceros Geriku. Kad mācījāmies vidusskolā, es nospriedu, ka viņš ir vienīgais, kuru es varētu mīlēt, – Kortnija paziņoja un ieķērās Maikam elkonī. – Un tad es satiku Maiku.
   – Es visu laiku turpat vien biju, tikai tu man skatījies pāri. – Maiks uzsmaidīja Elizabetei un pasniedza roku sveicienam. – Es esmu jūs manījis pilsētā. Prieks, ka beidzot iepazīstamies.
   – Es arī priecājos, – viņa atbildēja.
   Maika smaids kļuva aizvien platāks.
   – Jūs tiešām mani neatceraties?
   – Nē. – Elizabete viņu nomērīja ar skatienu un atzinās: – Ja neskatos apkārt, tad neredzu cilvēkus, kuri tenko par maniem vecākiem.
   – Jā, tā ir smaga nasta. – Kortnija apskāva Elizabeti un piespieda vaigu pie viņas vaiga. – Tu man patīc. Tu esi patiesa. Varbūt iesim iekšā un palūkosimies, kā klājas misis Smitai? Kad sākās zemestrīce, viņa paķēra vienu no veselajām vāzēm un atteicās nākt mums līdzi.
   Elizabete iesmējās.
   – Es esmu pārliecināta, ka viņai nekas nekait. Viņa ir pārāk stūrgalvīga.
   Abas sievietes sarunādamās devās uz viesnīcu.
   Maiks un Geriks nolūkojās, kā viņas attālinās.
   – Jā, malacis, Maik! – Geriks atzina.
   – Tu arī. Ko gan viņa tevī saskata?
   – Neko, jo izšķīrās no manis, – viņš rūgti attrauca. – Atceries?
   – Izskatās pamatīgi aizrāvusies. Kad Kortnija tevi apskāva, viņai tas nepavisam nepatika.
   – Tiešām? – Geriks pajautāja un domās piebilda: “Lieliski!” – Ko tu šeit dari?
   – Es dabūju to mantiņu, ko man lūdzi, tāpēc mēroju šo ceļu, – Maiks devās uz velonovietni.
   Geriks sekoja.
   – Kādu mantiņu?
   Maiks no velosomas izvilka lielu, sārtu, spīdīgu, polsterētu aploksni un ar plašu žestu pasniedza draugam.
   – Skaists iepakojums, vecīt, – noteica. – Tu tādās iesniedz atskaites?
   – Kortnija tajā saņēma sūtījumu kosmētikas firmas, kas vēlas, lai meitene reklamē viņu produktus. Es paķēru to līdzi uz darbu, jo nebija, kur ielikt dokumentus, un man likās, ka tā būs visvieglāk nomaskēt to… mantiņu.
   Geriks atvēra aploksni un palūkojās tajā. Uzvēdīja vecu dokumentu smaka, un vēl viņš aploksnē pamanīja iemirdzamies kaut ko metālisku. Viņš gribēja to aplūkot tuvāk.
   Maiks satvēra viņa roku.
   – Es atnesu tev cimdus. Visam pieskaries tikai ar cimdiem. Tu taču negribēsi atstāt savus pirkstu nospiedumus uz pierādījumiem.
   – Pierādījumiem? – Geriks gandrīz galvu iebāza aploksnē, nespēdams noticēt drauga teiktajam. – Tu man atvedi… pierādījumus? Mistijas Beneres slepkavības pierādījumus?
   – Ko tad tu iedomājies? – Maiks tēloja aizvainoto. – Vienkārši čupiņu kaut kādu vecu papīru un šķēres? Jā, tie ir pierādījumi!
   – Visi pierādījumi? Velns parāvis, Maik! Velns… parāvis! – Geriks apbrīnā blenza uz draugu. – Kā tu pie tādiem tiki?
   – Es nozagu Fosteram atslēgas, ielavījos glabātavā un iztukšoju kasti, – Maiks atbildēja un sapurināja melnos matus, kas nosedza kaklu. – Kaste joprojām ir tur, tikai tukša.
   – Velns parāvis! – Gerikam vienkārši trūka vārdu. – Kāpēc tu tā rīkojies?
   Maika lūpas savilkās nerātnā smīnā.
   – Es devos pusdienās. Kad atgriezos, manā birojā jau bija Fosters un skatījās uz savas mātes līķi.
   – Un?
   – Viņš to bija pagriezis uz sāniem un cieši raudzījās uz to vietu, kur es noskuvu matus, lai varētu aplūkot brūci.
   Geriks saspringa.
   – Tātad viņš zina, ka tu zini, ka viņš ir nogalinājis savu māti. – Man vispirms būtu jāpārbauda, vai uz viņa dienesta pistoles ir asiņu pēdas. Pieņemot, ka tā ir taisnība… jā, viņš zina. Es nospriedu, ka viņš mēģinās nogalināt arī mani, tāpēc nolēmu vispirms tev pagādāt pierādījumus, – Maiks steidzīgi skaidroja un visu laiku smaidīja, it kā tas būtu tikai joks.
   Gerikam smiekli nenāca. Maiks kļuva nopietnāks.
   – Tev neliekas, ka tā ir īsta melodrāma?
   – Tev liekas?
   – Nē, tomēr man gribētos, lai tā būtu.
   Geriks vēlreiz palūkojās uz aploksni ar pierādījumiem. “Ja Fosters uzzinās… Garīgi nelīdzsvarots šerifs ar dažām slepkavībām uz sirdsapziņas var nodarīt lielu ļaunumu. Pagaidām es nespēju parūpēties par Maika, Kortnijas, Elizabetes un Mārgaritas drošību.”
   – Vai tu neesi plānojis izbraukt no pilsētas?
   – Jā, šobrīd tas ir viegli izdarāms. – Maiks uzmeta viņam pārmetošu skatienu.
   – Nav viegli, tomēr ir iespējams. Es taču atbraucu. Vai tev ir pilnpiedziņas automašīna?
   – Ir. – Maiks nedaudz atkāpās. – Tu runā nopietni?
   – Nopietnāk nav iespējams. – Geriks būt vēlējies, kaut tas patiešām būtu tikai joks. – Visi runā, ka Fosters ir dīvains un kļūst aizvien dīvaināks, turklāt tagad viņš ir atbrīvojies no mātes ietekmes.
   – Gribi sacīt, ka viņa dēlu turēja rāmjos?
   – Tieši to es gribēju sacīt. Galējas izmaiņas dzīvē bieži vien rada uzvedības aberācijas.
   – Tagad tu runā kā FIB aģents, – Maiks atzina un savilka šķību smīnu.
   – Profesionāls kretīnisms, – Geriks attrauca un turpināja šķetināt domas. – Viņš zina, ka tu zini, ka viņš ir nogalinājis savu māti. Tu nozagi pierādījumus lietā par noziegumu, kurā es esmu viņu apsūdzējis. Pat tad, ja viņš nav nogalinājis Mistiju Beneri, viņš ir pieļāvis daudz paviršību lietas izmeklēšanas gaitā. Viņš taču neredzēja, ka tu tos esi paņēmis? Neredzēja, vai ne?
   Maiks vilcinājās atbildēt.
   – Tu joko! – Geriks nespēja tam noticēt.
   – Viņš neredzēja, ka es tos paņēmu. Tomēr, kad atgriezos birojā un pieķēru viņu tur, tie man bija rokā. – Geriks tikai bezpalīdzīgi noplātīja muti. – Tie bija tajā idiotiskajā sārtajā aploksnē! – Maiks aizstāvējās.
   Geriks nogrozīja galvu un devās uz viesnīcu.
   – Muļķības, – Maiks noteica, apsteidza viņu un pirmais bija uz lieveņa.
   – Pats muļķis, – Geriks attrauca. – Tu esi supervaronis, kuram rūp tikai taisnīgums.
   – Iepūt man! – Maiks pagriezās un devās prom. – Apsoli nevienam neteikt, ka es tos tev pagādāju.
   – Apsolu.
   – Nevienam, pat Elizabetei ne.
   – Nekādu problēmu, vecais. Viņa ir pēdējā, kam es to stāstītu, – Geriks atzinās. – Viņai piemīt kaitinošs ieradums visnepiemērotākajos brīžos stāstīt patiesību pa labi un pa kreisi.
   – Skaidrs. Labi, – Maiks paspēra pāris soļu uz priekšu, tad atkal atkāpās. – Kā lai izskaidroju Kortnijai šo pēkšņo aizbraukšanu?
   – Apgalvo, ka gribi aizbraukt no pilsētas, lai izbēgtu no kārtējās zemestrīces.
   Maiks saviebās un noteica:
   – Klau, viņai ir lielas krūtis, bet tas vēl nenozīmē, ka viņa ir muļķe.
   – Jo ļaunāk, – Geriks atzina. – Tad varbūt… izstāsti viņai patiesību?
   – Laikam gan.
   Geriks satvēra drauga roku un sacīja:
   – Pieliksim tam punktu. Sameklēsim karti. Es parādīšu tev pāris problemātisko zonu un tad pavadīšu ceļā. Ja būsi aizbraucis, es jutīšos daudz labāk.
   – Es arī. – Maiks nopūtās. – Kad tevi ieraudzīju, bija skaidrs, ka briest nepatikšanas.
   – Tu runā kā ikviena meitene, ar kuru esmu ticies.
   – Ja tu tā domā, – Maiks viņu iedunkāja, – tad novāc savu roku no manis.
   Lai gan smiekli nenāca, viņi tomēr smējās kā kutināti un iegāja viesnīcā.

56

   Tovakar pēc maltītes un saviesīgām sarunām ar Mārgaritu Geriks un Elizabete devās katrs uz savu guļamistabu. Viņi saskatījās pāri viesistabai, novēlēja viens otram labu nakti, un tad Geriks cieši aizvēra istabas durvis.
   Viņš nevēlējās, lai Elizabete viņu pārsteidz.
   Izvilcis spīdīgo aploksni, viņš izbēra tās saturu uz galda. Dokumenti, papīra loksnes ar nodzeltējušām malām – vesela kaudze izbira uz galda brūnganās koka virsmas. Visam pa virsu uzkrita šķēres “Ziplock” maisiņā.
   Tās šķēres.
   FIB aģentam tās nozīmēja to pašu, ko Tutanhamona zelta maska arheologam.
   Uzvilcis rokās Maika atnestos gumijas cimdus, Geriks satvēra maisiņu aiz stūra un pacēla gaismā tuvāk galda lampai. Tās bija nedaudz aprūsējušas, asiņainas, ar gariem, smailiem asmeņiem. Labas šķēres. Drēbnieka šķēres. Šķēres, kuras Mistija izmantoja, šujot mājai aizkarus, apģērbu mazajai meitai, iespējams, pat to puķaino kleitu, kas viņai bija mugurā tobrīd, kad viņu nogalināja…
   Ar visu maisiņu viņš nosteidzās uz viesnīcas pasta telpu, iesaiņoja šķēres burbuļplēvē, ielika vidēja izmēra “Priority Mail Flat Rate” kastē, aizlīmēja, uzrakstīja adresi un uzspieda zīmogu. Viņam nebija ne jausmas, kad radīsies iespēja to nosūtīt, tomēr viņš zināja vairākus vietējos pasta pārvadātājus. Daži bija viņa skolasbiedri. Skolas gadu saites lieliski palīdzēja Maika Sana gadījumā…
   Viņš atgriezās savā istabā ar kasti rokās un iedomājās par Saniem.
   Kortnija dusmojās uz Maiku.
   Maiks dusmojās uz Geriku.
   Tomēr Geriks bija palīdzējis salikt mantas “Wrangler” apvidus automobilī, aizslēgt māju un pamājis ardievas, kad automašīna aizripoja pa izpostīto ceļu Portlendas virzienā. Sargi sevi pats, tad Dievs tevi sargās.
   Tagad viņam bija visa nakts, lai izskatītu Benera lietas dokumentus. Viņš tāpat nespētu aizmigt pēc neveiksmīgā mēģinājuma mīlēties ar Elizabeti automašīnā. “Jā, varētu ieiet pie viņas istabā, mēģināt vēlreiz. Ja Elizabete nepretotos, būtu jābrīnās, kādēļ viņa guļ ar tik nožēlojamu radījumu, kuru sitis paša tēvs. Ja pretotos, tad tāpēc, ka es patiešām esmu nožēlojams…”
   Nebija jēgas censties sev iestāstīt, ka viņš nav nožēlojams, ka tās ir tikai atmiņas par tēva varmācību. Kā teiktu Elizabete, tas ir tikai loģiski. Bet – kā lai loģiskā veidā atbrīvojas no jūtām, kas plosa sirdi un deldē drosmi?
   “Labāk jākoncentrējas uz darbu.” Viņš zināja, ka ir labākais no FIB aģentiem šajā jomā, tātad vislabākais pasaulē.
   Geriks pārlapoja dokumentus un beidzot atrada meklēto – atskaiti par pirkstu nospiedumiem uz slepkavības ieroča.
   Mistijas. Čārlza. Un vēl trīs neidentificētu personu pirkstu nospiedumi.
   Nekā pārsteidzoša. Ikvienā mājā šķēres izmanto vairāki cilvēki – gan mājinieki, gan viesi. Daudziem cilvēkiem nekad mūžā nav noņemti pirkstu nospiedumi, tāpēc tas ir tikai normāli, ka šķērēm pieskārušās neidentificētas personas. Tomēr šajā atskaitē bija viens būtisks trūkums – nebija norādīts pirkstu nospiedumu izvietojums.
   Ļaudis parasti turēja šķēres aiz rokturiem; protams, ja vien viņi nepasniedza tās kādam citam, jo tad tās saņēma aiz asmeņiem.
   Tomēr kāds – visticamāk, slepkava – bija turējis šķēres citādāk, jo viņam bija jādur, jātriec tās upura ķermenī. Tā kā šie nospiedumi nebija īpaši izcelti un nebija apstiprinājuma, ka tie pieder Čārlzam Beneram, tad tā jau bija izmeklētāja nolaidība. Izmeklētājs to zināja, jo šis dokuments nebija skenēts un iekļauts pārējā lietas materiālā.
   Geriks priecājās, ka Maiks un Kortnija aizbraukuši no pilsētas, jo Denisam Fosteram būs jāatbild uz daudziem jautājumiem. Ielūkojies datorā, Geriks nopūtās. “Es jau ilgi esmu vilcinājies. Man jāsazinās ar Peresu un jāpastāsta, kas te notiek, bet tam nepieciešams Elizabetes telefons.”
   Tā nu viņš šķērsoja kopīgo viesistabu un piegāja pie Elizabetes guļamistabas durvīm. Ne jau tāpēc, ka viņam to gribētos. Pēc šīs dienas smagās atzīšanās Gerikam vispār negribējās viņu satikt.
   Tomēr viņš saņēmās un pieklauvēja.
   – Nāc iekšā, – viņa uzsauca.
   Geriks pavēra durvis.
   – Vai es drīkstu aizņemties tavu…
   Elizabete sēdēja uz grīdas, ģērbusies lielā, baltā vīriešu kreklā. Viņas labā plauksta ar plati izplestiem pirkstiem bija atbalstīta pret grīdu, un viņa lakoja nagus.
   – …telefonu, – viņš turpināja.
   Viņa pat nepacēla skatienu.
   – Protams. – Tā kā Geriks neizkustējās no vietas, viņa piebilda: – Tas ir uz naktsgaldiņa.
   Geriks no naktsgaldiņa paņēma telefonu, pārbaudīja tīklu un devās uz durvju pusi. Laikam jau neko nevajadzēja sacīt, tomēr viņš nespēja atturēties un apjautājās:
   – Ko tu dari?
   – Lakoju nagus.
   – Lako nagus?
   – Jā.
   Viņš pakasīja galvu un prātoja, vai nav nokļuvis citā realitātē.
   – Kur tu to visu ņēmi?
   – Kūrorta spa.
   – Ak tā, – viņš novilka. Tāda nodarbošanās viņam šķita dīvaina. Ja vien…
   – Nemaz nezināju, ka tu to pieproti.
   – Tu nekad neesi mani redzējis to darām, bet tas vēl nenozīmē, ka es to neprotu. Iemācījos koledžā, kad piestrādāju par apavu modeli.
   “Sievietes! Vai tās vispār iespējams izprast?”
   – Tu lakoji nagus, jo tev bija jādemonstrē kurpes?
   – Fotogrāfiem patika, ja es pozēju šādi… – Viņa piecēlās, ieņēma pozu, aptvēra ar rokām krūtis.
   Geriks sastinga.
   Nagu laka bija koši sarkana. Krekls bija balts un neaizpogāts līdz pat krūšu bedrītei. Viņai bija basas kājas, nebija krūštura. Un krekla izgriezumā grēcīgi kā uzputots krējums vīdēja viņas miesa.
   – Tas palīdzēja pārdot kurpes. Mirdzošas, ar augstiem papēžiem, seksīgas.
   Elizabete atkal apsēdās un atsāka lakot nagus.
   – Jā, skaidrs, kāpēc labi pirka.
   Kaut kā viņš tomēr aizkļuva līdz savai istabai, nenokritis ceļos un nelūdzies, lai Elizabete uzsēžas viņam uz sejas. Jo viņš spēja valdīt pār sevi.
   Iespējams, ka paškontroles iespaidā… vai arī tāpēc, ka viņš bija gļēvulis, kurš bīstas atraidījuma.
   Pieslēdzis datoru telefonam, viņš atvēra FIB slepeno sarakstes programmu, ievadīja lietotājvārdu un paroli un uzrakstīja vēstījumu Tomam Peresam.
   “Manā rīcībā ir Benera lietas pierādījumu kastes saturs. Nosūtīšu tev šķēres ar kurjerpastu vai kā nu man izdosies. Pasts joprojām nedarbojas, bet ziņošu, tikko būšu nosūtījis, lai vari sagaidīt.”
   Pagāja piecas sekundes, un pienāca atbilde.
   “Vai pierādījumus ieguvi likumiskā ceļā?”
   “Ja nevēlies dzirdēt atbildi, labāk nejautā.”
   “Tu taču zini, kādos mēslos es esmu tādēļ, ka tu esi atstādināts. Kāpēc lai es izdarītu tev šo pakalpojumu?”
   Geriks saberzēja rokas un turpināja rakstīt.
   “Hei, tev taisnība. Bēdīgi slavenās Benera lietas šķēres es pārsūtīšu kādam citam, kas noņems pirkstu nospiedumus. Varbūt… ļauj padomāt… tai detektīvei no Lasvegasas policijas? Kā viņu sauca? Aleksa Longa. Vai tu ar viņu kādu laiku negulēji? Viņa man izpalīdzēs šajā slavenajā vēsturiskajā lietā. Un viņai tiks visi lauri, kad izrādīsies, ka Čārlzs Beners nav slepkava…”
   “Sūti tās šķēres man.”
   “Es negribu radīt tev problēmas.”
   “Sūti tās šķēres man.”
   “Ja tu uzstāj… Ja vien tu tiešām to vēlies.”
   “Sūti tās sasodītās šķēres man!”
   “Protams, bos!”
   Klusums. Tad atkal:
   “Vai tev ir kāds pamatojums uzskatīt, ka Čārlzs Beners nav slepkava?”
   “Augšupielādētajā lietas failā nebija iekļauti visi materiāli.”
   Peress atbildēja nekavējoties.
   “Pikanti.”
   “Šerifs ir visai baiss vecis.”
   “Vai tu viņu turi aizdomās?”
   “Šobrīd mans aizdomās turamais numur viens. Bet ir vēl citi.”
   Geriks iedomājās par Marero. Šī kandidatūra viņam patika. Glumais, sīkais blēdis.
   Tad viņš atcerējās Dardedzi un viņas tvērienu kafejnīcā. Liela sieviete, spēcīga, ar vīrieša rokām, turklāt Elizabete bija ieminējusies, ka viņa varētu būt Mistijas mīļākā.
   Ar Čārlzu apsēstais doktors Fraunfelters. Kuru vēl Mārgarita nosauca?
   “Tu tikai izklaidējies vai tev tiešām ir pamats aizdomām?”
   – Aizdomīgais ķēms, – Geriks pie sevis norūca un turpināja rakstīt.
   “Tikai izklaidējos.”
   “Neriskē ar dzīvību izklaidējoties. Nepazūdi.”
   “Tiks darīts.”
   Atskanēja klaudzināšana pie durvīm. Geriks salēcās un pagriezās.
   Elizabete bija atbalstījusies pret stenderi, baltā krekla apakšmala glāstīja viņas augšstilbus, vienā rokā viņa turēja nagu lakas pudelīti, bet otrā meitenīgus nieciņus.
   – Vai varam aprunāties?

57

   Elizabete negaidīja uzaicinājumu, gluži vienkārši pagāja viņam garām un devās uz gultu. No viņas plūda lieliska smarža – tāda kā citrusam un kanēlim. Viņa apsēdās uz grīdas un izkārtoja apkārt nagu kopšanas piederumus. Uzlikusi vienu pēdu uz balta dvielīša, viņa starp pirkstiem iebāza balta putuplasta priekšmetu, atskrūvēja pudelīti un atsāka lakot nagus.
   Geriks piešķieba galvu, mēģinot saskatīt… saskatīt…
   – Ko tu dari? – viņa jautāja.
   – Hmm…
   “Mēģinu saskatīt tavas biksītes.”
   – Kas tie par dokumentiem? – viņa turpināja.
   Novērsies no paceltā ceļgala, Geriks palūkojās uz galdu. “Nolādēts! Visi pierādījumi ir viņas acu priekšā. Maika nozagtie pierādījumi. Pierādījumi, kurus es biju apsolījis paturēt noslēpumā.” Tiem bija uzspiests sarkans zīmogs “Iesniegtie pierādījumi” un augšējā kreisajā stūrī ar melnu marķieri uzrakstīts “Beneres slepkavība”.
   Geriks sakārtoja papīrus, liekot kaudzē ar aprakstīto pusi uz leju.
   – Maiks atnesa man vecus papīrus no vidusskolas laikiem. Pusaudžu lietas.
   Neveikli meli, bet Elizabete noticēja.
   – Labi, es neskatīšos.
   Viņa tāpat sēdēja ar nodurtu galvu un uzmanīgi sekoja ikvienai rokas kustībai, uzklājot sarkano laku uz kājas mazā pirkstiņa naga.
   – Es domāju par to, ko tu stāstīji šopēcpusdien.
   “Ak Dievs! Viņa grib runāt par to raudulīgo atzīšanos.”
   Tomēr Geriks jutās pateicīgs, ka Elizabete neizrādīja interesi par pierādījumiem.
   Nākamajā mirklī viņš pārliecinājās, ka viņa jau ir nolakojusi vienas kājas nagus un izstiepusi abas kājas sev priekšā. Šī poza jau bija labāka, bet viņa kustināja pirkstus un smaidīja… Pie joda! Tas bija uzbudinoši.
   Paņēmis sārto aploksni, viņš ielika tajā papīru kaudzīti.
   – Vai mums par to jārunā?
   – Nē… – Elizabete salieca otru kāju un novietoja pēdu uz dvielīša, paņēma nagu lakas pudelīti…
   “Viņai nav apakšbiksīšu.”
   Geriks sastinga gluži kā multiplikācijas filmu varonis – acis izsprāga no dobuļiem, mute pavērās, pirksti sažņaudza dokumentus.
   Viss bija redzams…
   Ausīs sāka zvanīt. Viņš dzirdēja, ka Elizabete kaut ko saka…
   – Tomēr es tagad jūtos tev tuvāka nekā no rīta.
   Un Geriks atjēdzās.
   “Domā, Gerik! Viņai mugurā ir caurspīdīgs krekls, kurš atpogāts līdz pat nabai, viņa niekojas ap nagiem, mati ir izspūruši, smaržo kā puķe, un viņai kājās nav biksīšu. Viņai prātā ir kaut kas vairāk nekā saruna. Skaidrs. Viņai būs iespēja to vēl apsvērt.”
   Geriks salika aploksnē atlikušos dokumentus, novietoja to skapja augšējā plauktā, piegāja viņai tuvāk un apstājās. Salicis rokas uz gurniem, viņš uzmeta viņai drūmu skatienu un paziņoja:
   – Es nevēlos, lai tu guli ar mani aiz žēlastības.
   Elizabete lēnām pacēla skatienu, nopētot viņa augumu, un tas šķita patiesi glaimojoši.
   – Tiešām?
   “Pag. Viņai ir taisnība. Vai tiešām jāsargā lepnums, ja ir iespēja… Nē, pie velna! Seksu aiz žēluma es nevēlos.”
   – Jā, tiešām.
   Viņas skatiens atkal slīdēja lejup un uz brīdi apstājās pie izspīlētās bikšu priekšas, kas skaidri liecināja tikai vienu – tam ērmam biksēs ir sava galva uz pleciem un viņam jau gadu nav bijis seksa.
   – Par ko man tevi žēlot? Tad man jāžēlo pašai sevi. – Sievietes lūpas kustējās, bet viņam nebija ne mazākās nojausmas, par ko viņa runā. Elizabete atgriezās pie savas nodarbes. – Es allaž esmu brīnījusies, kāpēc mēs kļuvām par pāri, jo uzskatīju, ka mums nav nekā kopīga. Izrādās, ka ir.
   Geriks sarauca pieri. “Viņa ir tik savāda sieviete! Un es to zinu. Vienmēr esmu zinājis.”
   Tomēr viņas kājas, jo īpaši sārti lakotie nagi, izskatījās kārdinoši. Seksīgi. Koķeti. Pavedinoši…
   – Mēs bērnībā esam pārdzīvojuši briesmīgu traumu, – viņa turpināja. – Tēvi mūs nodevuši, padarījuši par vienaudžu izsmiekla objektiem, salauzuši mums dzīvi. Bet palūk, kas no mums iznācis! Mēs esam veiksmīgi, mums ir labas karjeras iespējas. Un zini, kas vēl? Mēs lieliski saderam kopā.
   Pievērsusies mazā pirkstiņa nagam, viņa koncentrējās tik ļoti, ka izbāza mēli un laizīja apakšlūpu. It kā tas palīdzētu.
   Iespējams. Geriks zināja, cik prasmīga ir viņas mēle.
   Elizabete pabeidza lakot mazā pirkstiņa nagu, uzvaroši pasmaidīja, aizskrūvēja pudelīti un atkal pacēla skatienu.
   – Mēs esam kā radīti viens otram.
   Geriks sāka izprast viņas domu pavedienu, un tas nozīmēja to, ka viņa asinsrite ir apstājusies. Tāpēc viņš atkāpās pie galda un apsēdās krēslā.
   – Tu apgalvo, ka mēs saderam kopā, jo abiem ir bērnības trauma?
   Viņa iesmējās. Klusītēm, tomēr iesmējās.
   – Mīļais, mums ir ne tikai trauma. Mēs piedzīvojām to, kas vairumu cilvēku padara par alkoholiķiem vai narkomāniem vai mudina likties gultā, pārvilkt segu pār galvu un vairs nekad necelties.
   Viņai bija viedoklis.
   Arī viņam tāds bija. Geriks pūlējās un pūlējās sev atgādināt, ka nevēlas seksu tikai tāpēc, ka Elizabetei viņa žēl.
   Tāpēc viņš pateica to, kam noteikti vajadzēja Elizabeti nobiedēt tā, lai viņa bēgtu neskatīdamās.
   – Es apmeklēju psihiatru.
   Elizabete nepielēca kājās, tikai slinki pieslējās, palūkojās uz viņu, saraustīja kreklu uz leju, it kā tam būtu kāda nozīme. Bet viņš tikko bija izbaudījis vispikantāko skatu uz sievietes daiļumiem, kādu vien spēja atcerēties baudījis savas dzīves laikā. Vismaz kopš viņu šķiršanās. Patiesību sakot, viņš nevarēja atcerēties, ka būtu manījis kaut reizi Elizabeti tik kārdinoši, nevainīgi un nerātni izrādām savus jaukumus.
   Viņa piegāja pie galda – garās kājas kustējās apzināti – un apstājās. Abu ceļgali saskārās. Viņa pastiepās un uzlika rokas viņam uz pleciem. Pilnīgās lūpas kustējās, uzsvērti artikulējot ik vārdu.
   – Arī es to esmu apmeklējusi. Un atgrieztos pie viņa, ja justu, ka tas ir nepieciešams. Un tu?
   “Un es? Elizabetes krekls ir atpogāts līdz krūšu bedrītei. Ja es pagriežu galvu pa kreisi, tad redzu vienu no pienbaltajām krūtīm; tās galiņš slēpjas krekla krokā. Ja palūkojos pa labi, tad redzu otru pienbalto krūti un pusi no rožainā galiņa.”
   Geriks nolēma skatīties pa labi.
   – Tātad? – Elizabete vaicāja, paraustījusi plecus. Krekls un krūtis sakustējās un novibrēja. – Man psihoterapija palīdzēja.
   Un tev?
   Viņš nokremšļojās.
   – Nedomāju, bet varbūt palīdzēja. Kopš esmu šeit, es atskārtu, ka šis tas no psihoterapeita sacītā ir patiesība.
   – Ja psiholoģijas zināšanas palīdz sadzīt pēdas sērijveida slepkavam, tas nozīmē, ka psihoterapeits nav melojis?
   – Iespējams. Tomēr ir atšķirība starp psihiski slima un normāla cilvēka prātu.
   Elizabete satvēra Gerika zodu, pagrieza viņa galvu tā, lai varētu ielūkoties viņam acīs, un sacīja:
   – Ja vien ir tāds normāla cilvēka prāts.
   – Vajadzētu būt.
   – Kurš to teicis? – viņa ķircinājās, zibinādama lielās acis.
   – Es.
   – Tātad tev ir normāla cilvēka prāts?
   – Protams. Es esmu normāls.
   – Tad izskaidro man, kāpēc lai mēs to nedarītu, – Elizabete bilda, jāteniski uzsēdās viņam virsū un piespiedās viņa piebriedušajam dzimumloceklim.
   Gerikam likās, ka sirds tūdaļ eksplodēs.
   Nē. Ne gluži. Eksplozija būs zemāk.
   – Tāpēc, ka man joprojām kājās ir džinsi, – viņš gluži ikdienišķā balsī atbildēja. Vismaz viņam tā likās ikdienišķa.
   Elizabete iespurdzās – sirsnīgi, jutekliski, apburoši.
   – Tev taisnība. Žēl gan.
   Viņa piekļāvās Gerika lūpām, ieslidināja mēli viņam mutē, izgaršoja un labsajūtā nopūtās.
   – Interesanti, vai es vēl protu taisīt vaļā rāvējslēdzēju? – viņa noteica.
   Pirksti rotaļājās Gerika matos, masēja galvu un skaustu. Delna uzspieda vietās, kur muskuļi bija vissaspringtākie, un aizdzina stresu un bailes, lai to vietā nāktu citas – daudz spēcīgākas – izjūtas.
   Viņš tika pavedināts. Geriks to labi apzinājās un saprata, ka viņam nav izvēles – viņš ļausies. Ļausies kaislīgi un pateicīgi.
   Tomēr kaut kas vēl urdīja viņa prātu. Tikai viens jautājums.
   – Ko tu domāji, kad teici, ka tas daudz ko izskaidro?
   Elizabete viegli pašūpoja galvu un vaicāja:
   – Kad?
   – Šopēcpusdien, kad es biju tev izstāstījis par tēvu, tu sacīji, ka tas daudz ko izskaidro.
   – Ā! – Viņa sakopoja domas. – Tavs tēvs. Zinot visu par viņu, es saprotu, kāpēc tev nepatīk stāstīt par sevi, savu pagātni, savām jūtām. Tu viņu mīlēji, bet viņš izmantoja tavu pieķeršanos visnelietīgākajā veidā. Tu uzskati, ka otrs saplosīs tevi, ja tu viņu mīlēsi pārāk stipri un izrādīsi to pārāk atklāti. Un tu baidies, ka vari kļūt tāds pat kā tavs tēvs un nodarīt tam otram cilvēkam sāpes. – Elizabete atkal piespiedās Gerikam, apskāva viņa plecus, piespieda pieri pie viņa pieres. – Tu ieraujies sevī, lai pasargātu sevi un arī mani. Bet es nekad neesmu no tevis baidījusies, Gerik Džeikobsen.
   – Iespējams, ka tev vajadzētu no manis baidīties, jo tagad tu zini visu patiesību.
   “Vai… gandrīz visu.”
   – Bet te nu es esmu, sieviete ar īpaši trenētām novērošanas spējām. Es esmu atvērta tev ikvienā veidā. – Viņa piespiedās ciešāk un uzsmaidīja. – Notici man, Gerik. Es redzu tevi tādu, kāds tu esi.
   Geriks lūkojās viņā un centās elpot, domāt un uztaustīt viņas spriedumā vājo vietu. Un nespēja. Viņš gluži vienkārši to nespēja, jo tādas vājās vietas nebija, vai arī viņa organismu jau bija saindējusi testosterona pārpilnība.
   Izvēles nebija. Vienu gan viņš kopš šķiršanās bija sapratis – Elizabete viņam ir nepieciešama. Nepieciešams viņas augums, prāts, sirds, un viņš darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai to atgūtu. Atgūtu uz visiem laikiem.
   Viņš atpogāja vienu Elizabetes krekla pogu, tad nākamo.
   – Tev ir attīstīts prāts, – viņš sacīja un raudzījās uz krūtīm, kuras tagad bija gandrīz atsegtas. – Ja es to varu, tad tu arī…
   Elizabete iepleta kājas un piespiedās vēl tuvāk.
   Kaisle izdzēsa domas, laupīja valodu.
   – Ja pareizi atceros, tad atvilkt tavu bikšu rāvējslēdzēju ir tas pats, kas izsaiņot Ziemassvētku dāvanu. – Viņa atliecās un izgāza krūtis. – Sajūsma garantēta uz visu…
   Viņš iebāza roku zem krekla, aizlika to viņai aiz muguras un atbrīvoja kreiso plecu un krūti no auduma, satvēra krūti un nobaudīja krūts galiņu.
   Šoreiz valodu zaudēja Elizabete.
   Kopdzīves laikā Geriks bija cītīgi pētījis, kas sniedz viņai baudu. Viņš zināja, kā uzkurināt kaisli, kā to noturēt, kā sniegt viņai svētlaimi… un arī sev. Viņš laizīja, masēja ar mēli krūts galiņu, tad sūca aizvien spēcīgāk.
   Elizabete viņam klēpī nodrebēja, pirksti ieķērās viņam augšstilbos, un tikai tad, kad pēdīgi viņa izdvesa juteklisku vaidu, viņš atlaida krūti.
   Viņa atvēra acis. Ieraudzījusi Geriku smaidām, viņa samiedza acis, izslējās, satvēra viņa T krekla apakšmalu un pacēla augšup. Geriks pacēla rokas un ļāva viņai kreklu noģērbt. Elizabete piespieda plaukstas viņa krūtīm, līdz juta, ka sirds sāk auļot, tad lēnām noslidināja tās līdz jostasvietai un pieskārās džinsu aizdarei. Viņa lēnām atpogāja pogu un attaisīja rāvējslēdzēju.
   – Re, atceros gan, – viņa sacīja. – Paskatīsimies, ko vēl es atceros. – Viņa smaidot izslīdēja viņam no klēpja un satvēra viņa džinsus. Geriks pacēlās un ļāva viņai tos novilkt. Viņa ieslidināja roku zem viņa bokseršortiem un nerātni vaicāja: – Ko tu vēlies?
   Geriks gribēja sacīt, lai viņa pasteidzas.
   Gribēja brīdināt par to, kas notiks, ja viņa…
   Elizabete satvēra viņa locekli pirkstos un lēnām glāstīja.
   – Vai tu zini, ko es daru? – viņa čukstēja.
   – Lēnām nogalini mani, – viņš tik tikko spēja izdvest.
   Viņa izturējās kā neapmierināta skolotāja, tomēr nelīdzinājās nevienai skolotājai, kāda Gerikam jebkad bijusi.
   Ja nu vienīgi vidusskolas laika fantāzijās…
   – Nē, es no jauna apgūstu tavu ķermeni, – viņa sacīja.
   – Dari to ātrāk.
   Viņa iesmējās.
   – Man tas labāk padodas, ja izmantoju visas manā rīcībā esošās metodes. Pieskaros. Un… – Viņa noslīga pār vīrieša klēpi un…
   Gerika augums saspringa. Viņš nedaudz pacēlās virs krēsla un sastinga, akls un kurls pret visu apkārt notiekošo. Bet viņa tikmēr laizīja, sūca, masēja viņa lepnumu ar mēli tik ilgi, līdz viņš bija sasniedzis paradīzes vārtus. Nobijies viņš sakustējās, un Elizabete atslīga tupus viņa priekšā.
   Viņš skatījās uz šo sievieti un bija gatavs apzvērēt, ka viņa acis ir izsprāgušas uz pieres.
   Tad viņa piecēlās un ķircinot nostājās ar nedaudz paplestām kājām. Viņa satvēra krekla pogu, un Geriks noraudzījās uz sārti lakoto nagu, kurš pa vedinoši glāstīja pogu. Gluži nevainīgā balsī viņa ievaicājās:
   – Vai tev patika?
   Kā bulta Geriks pielēca kājās, satvēra viņu, uzsēdināja uz galda, pats atkāpās un atbrīvojās no bokseršortiem.
   Pēkšņi smaids izdzisa. Elizabete likās tik nopietna, gaidoša… griboša.
   – Tev nevajadzētu tik ļoti uzticēties man un manai pacietībai, – viņš paziņoja, – jo tagad es likšu tev baudā kliegt.
   Viņas zilās acis iepletās, mēle masēja apakšlūpu, un viņa īsi atbildēja:
   – Tu pirmais.

58

   Ivonna iznāca no Onermauntinas aprūpes centra, apstājās un nogaidīja, līdz izdzirdēs durvis ar klikšķi aizveramies.
   Vakars bija vēss, kā jau tas ierasts Vašingtonas štata piekrastē. Bija tumšs, kluss, stāvlaukums izrādījās tukšs, un lampiņa virs ieejas aprūpes centrā bija kā gaismas saliņa melnā mežā.
   Viņa devās uz savu “Ford Bronco”, kas atradās ierastajā pozīcijā – sešas vietas pa labi un divas ejas tālāk.
   Pēdas sūrstēja, mugura sāpēja. Viņa bija nogurusi. Pat jūtas radīja sāpes. “Kā es priecājos, ka beidzot tikšu mājās!”
   Pusceļā uz automašīnu iezvanījās mobilais telefons. Viņa izvilka to no somas, uzmeta skatienu numuram, pielika pie auss un mundri iesaucās:
   – Mīļais! Tev izdevās mani sazvanīt!
   Klausulē ieskanējās Džona dobjie smiekli.
   – Es mēģināju ik stundu. Kā tev iet?
   – Labi. Tagad… – Viņa apstājās un smaidot vērā tumsā. – Es dodos mājās pēc divdesmit stundu maiņas. Turklāt pirmo reizi kopš zemestrīces. Kā iet tev?
   – No problemo. Es nogādāju kravu Soltleiksitijā. Nauda tiks ieskaitīta mūsu kontā, mēs esam zirgā, mazā! – viņš dižojās.
   – Es priecājos, ļoti priecājos, jo… – Ivonna negribēja to sacīt, tomēr tas bija jādara. – Mājai ir šādi tādi bojājumi.
   – Tā jau arī domāju. – Vīra drūmo seju šķita viegli iztēloties. – Vai lieli?
   – Nekas tāds, ko tu nevarētu salabot pats savām rokām. – “Paldies Dievam, ka viņš kaut ko saprot no būvniecības!” – Tev būs nepieciešama elektrība, lai uzlādētu urbja akumulatoru, un pāris latu, kuras, cerams, atvedīsi, jo paies krietns laiks, līdz Vērtjūfolsā kāds kaut ko spēs piegādāt.
   – Es atvedīšu visu, ko teiksi. – Džons izklausījās noskumis. – Tikai šobrīd vēl netieku uz māju pusi, jo visām tālbraucēju mašīnām, kas pārvietojas pa simt pirmo automaģistrāli, jāstāv atpūtas punktos un jānogaida, līdz dienests attīrīs ceļu. Mazā, tas ir īsts haoss.
   – Zinu. Tu tur neko nevari līdzēt, – Ivonna atbildēja, tomēr balss nodevīgi iedrebējās un aizlūza.
   – Es varu atstāt automašīnu un pats doties mājās.
   Džona teiktais izrāva viņu no sevis žēlošanas stāvokļa un lika saņemties.
   – Vai esi zaudējis prātu? Ja pametīsi mašīnu, kāds to var nozagt, izpostīt. Ko tad mēs darīsim? Tā mašīna mums ir nepieciešama!
   – Zinu, – viņš atrūca. – Bet kā ar tevi?
   – Viss kārtībā. Vai tad neizklausās? – Ivonna sakopoja spēkus un ierunājās dzīvespriecīgākā tonī: – Šobrīd es dodos uz mājām, gulēšu kā nosista vismaz divpadsmit stundas un tad atkal atgriezīšos darbā…
   – Un kā tavi trakie?
   – Viņi nav traki. Vismaz ne tādā nozīmē.
   – Tiešām? Kā viņi pārcieta zemestrīci?
   Ivonna atcerējās histēriju, kas sākās ikreiz, kad zemi satricināja kārtējais pēcgrūdiens, misteru Beneru un viņa entuziasmu, misteru Kuku, kuram uzgāzās griestu gabals un kurš joprojām bija bezsamaņā.
   – Mīļais, izdzirdēt tavu balsi ir labākais, ko es šodien esmu piedzīvojusi. Apsoli, ka būsi uzmanīgs. – Viņas sirsnībai nebija robežu.
   – Tu taču zini, ka uzmanīšos. Šovakar ar pārējiem šoferiem atpūtas punktā spēlēsim kārtis.
   – Nenospēlē visu saimniecību, – Ivonna pajokoja, jo zināja, ka vīrs ir labs pokera spēlmanis.
   – Tu smejies? Es varētu pievākt visu Vašingtonas štata austrumdaļu!
   Viņa iesmējās.
   – Kam vajadzīgi Vašingtonas štata austrumi? Es tevi mīlu! – Šos vārdus Ivonna nesacīja bieži, taču tobrīd ļoti priecājās dzirdēt mīļotā vīra balsi.
   Džons nekad nespēja to pateikt un allaž jutās neērti, kad viņa to darīja. Ivonna to saprata un neiebilda.
   – Zinu, – viņš atbildēja. – Tagad man jāiet. Pēc desmit minūtēm sāksim spēlēt. Klau, – viņš attapās, – esi piesardzīga.
   Apsoli?
   – Apsolu. Tiksimies mājās, – Ivonna sacīja un vēlreiz atkārtoja: – Es tevi mīlu.
   Viņš tikai noburkšķēja kaut ko nesaprotamu.
   Ivonna uzsmaidīja telefonam, ielika to atpakaļ somiņā un devās uz savu “Bronco”. Līdz automašīnai bija atlikuši vien pieci soļi, kad piepeši viņa izdzirdēja no meža puses klusu troksni. Viņa apcirtās, bet bija jau par vēlu – kāds viņu notrieca no kājām. Viņa savainoja rokas uz grubuļainā asfalta un iekliedzās. Uzbrucējs metās viņai virsū, piespieda Ivonnas seju zemei. Viņai trūka elpas. Vīrietis kaut ko noņurdēja, apvēla viņu uz muguras, uzrausās ar ceļiem viņai uz krūtīm. Trieciens bija tik spēcīgs, ka Ivonna gandrīz zaudēja samaņu.
   Tikai pie rīkles piespiestais duncis un nāves bailes to neļāva.
   Dunča gals pieskārās ādai tieši virs miega artērijas.
   Viņa ļoti labi zināja, ka pietiek ar vienu drošu šķēlienu, un viņas dzīve būs galā.
   Sirds sitās kā neprātīga. Bailes un sāpes dzina izmisumā, Ivonna tvēra pēc elpas, bet ceļgals un uzbrucēja svars neļāva ievilkt plaušās pietiekami daudz gaisa.
   Vīrieša seju sedza slēpotāju maska. Mute bija kā apaļš caurums šķiedru vijumā. Mazliet augstāk pa diviem caurumiem zvēroja viņa acis.
   – Kur ir atslēgas? – atskanēja aizsmacis čuksts.
   – Kādas atslēgas? – Ivonna izdvesa un atskārta, ka jautājums ir pagalam stulbs. – Ak, aprūpes centra atslēgas?
   “Narkotikas, viņam vajadzīgas narkotikas. Nedrīkst pieļaut, ka viņš iekļūst aprūpes centrā, kur atrodas tik daudz bezpalīdzīgu pacientu un noguruši mediķi.” Viņa to nespētu pat tad, ja tas glābtu viņas dzīvību.
   – Manā somiņā.
   Vīrietis pagramstījās pa zemi, sataustīja somu un izbēra tās saturu zemē. Ivonna dzirdēja, kā pret asfaltu atsitas viņas telefons, maks, lūpu krāsa un atslēgas.
   Tās satvēris, viņš tomēr skatienu no Ivonnas nenolaida. Viņa gaidīja, ka vīrietis viņu nogalinās, jo duncis joprojām bija piespiests viņas kaklam.
   “Lūdzu, Dievs, neļauj viņam to darīt! Dievs, es negribu mirt!”
   Atslēgas nodžinkstēja viņai pie auss.
   – Kura? – vīrietis sēca.
   – Misiņa, ar sarkano plastmasas uzmavu.
   Viņš pieliecās tuvāk un nočukstēja:
   – Ja būsi melojusi, es tevi sameklēšu.
   “Vai tas nozīmē, ka šobrīd mana dzīvība nav apdraudēta?”
   – Es nemeloju, – Ivonna apstiprināja.
   Viņa tiešām nemeloja. Tās bija aprūpes centra atslēgas… pirms gada, kad durvīm vēl nebija uzlikta elektroniskā koda atslēga.
   Uzbrucējs nocēla ceļgalu no Ivonnas krūtīm, duncis atrāvās no kakla. Viņa ievilka pirmo baiļu un sāpju neaizžņaugto elpu.
   Un tad asmens nolaidās uz viņas vaigu kaula.
   Lai arī vīrieša seju sedza maska, acis bija redzamas, un tajās spīdēja nenormāla tīksme. Asmens iespiedās ādā.
   Ivonna parāva galvu. “Bezjēdzīgi. Es nespēšu izvairīties.” Duncis uzšķērda ādu, tas slīdēja uz acs pusi. Viņa ļāvās panikai. Pēkšņi plaušās pietika gaisa, šķita, ka ik šūna ir atbrīvojusi skābekli, un viņa iekliedzās skaļi un spalgi.
   Vīrietis pacēla galvu, nopētīja stāvlaukumu, tad nolieca galvu, ieurbās viņā ar saltu, drūmu un nežēlīgu skatienu un izgrūda:
   – Maita!
   Nazis atmirdzēja gaismā, un uzbrucējs zibens ātrumā ieskrēja mežā.
   Ivonna piecēlās sēdus, pieslējās kājās un joprojām kliedza. Piespiedusi plaukstu sejai, it kā tas palīdzētu, it kā āda pieaugtu vietā pie kaula, ja viņa uzspiestu vēl stingrāk. Asinis tecēja plaukstā, ritēja lejup pa augšdelmu un pilēja no elkoņa uz zemes.
   Pieskrēja kāds vīrietis.
   Ivonna atkāpās, izstiepa roku, it kā gribētu aizsargāties.
   Tas nebija vīrietis slēpotāja maskā. Tas bija misters Viljaloboss; viņa tēvs bija aprūpes centra pacients, tātad viņš devies prom no ēkas drīz pēc Ivonnas.
   “Paldies tev, Dievs! Paldies! Viņš aizbiedēja vīrieti maskā.”
   Ivonna redzēja, ka mistera Viljalobosa lūpas kustas. Tomēr viņas kliedzieni apslāpēja vārdus. Viņš izvilka telefonu, uzspieda numuru un sāka runāt.
   Asaras saskrēja acīs. “Džons. Es gribu pie Džona.”
   Atvērās aprūpes centra durvis, un stāvlaukumā izskrēja sanitāri un māsiņas.
   Kaut kur tālumā gaudoja sirēnas.
   Viņa vairs nekliedza, tikai šņukstēja un noslīga uz ceļiem.
   “Balsis. Daudzas balsis. Drošība. Viņš tagad vairs netiks man klāt.”

59

   Bija rīts, un Geriks nespēja apvaldīt smaidu.
   Viņam šī bija lieliska nakts. Negulēta, tomēr satriecoša nakts. Ar kliedzieniem. Un, kā jau bija solīts, kliedza arī viņš.
   Viņš iegāja ēdamistabā, uzspieda vienu skūpstu Mārgaritai uz pieres, otrs tika Elizabetei, un apsēdās.
   – Kā šorīt jūtas manas dievinātās sievietes?
   – Būtu labāk gulējusi, ja vien zemestrīce nekratītu viesnīcu, – Mārgarita attrauca.
   “Mēs gandrīz droši varam apgalvot, ka tā nebija mūsu vaina!” viņš gribēja sacīt, tomēr aprāvās, pastiepa roku un paņēma divas žāvētas plūmes bez kauliņiem no augļu trauka galda vidū. Un pavīpsnāja.
   – Žāvētas plūmes, – Mārgarita novilka, – un augustā, kad vajadzētu ēst svaigus persikus. Tik tiešām mēs esam zemu krituši.
   Elizabete pārkaisīja auzu pārslu putrai brūno cukuru.
   – Droši vien paies mēneši, gadi, līdz zeme atkal nomierināsies.
   Mārgarita piemiedza acis un sacīja:
   – Man ir deviņdesmit viens gads, un es ceru, ka zeme izbeigs tik ellišķīgi drebēt, iekams Radītājs sauks mani pie sevis. Es gribu atdusēties mierā, negribu, lai manus kaulus izkrata no…
   Vecā kundze atskārta, ko pateikusi, un aprāvās.
   Jo Elizabetes mātei nebija lemts atdusēties mierā. Zemestrīce un cunami izsvieda viņu virszemē.
   Pie galda iestājās klusums.
   – Piedod, man vajadzēja apdomāt, ko saku. – Mārgarita noglāstīja Elizabetei roku.
   – Viss ir kārtībā. Jūs taču negribējāt… Un domāju, ka tagad mana māte varēs dusēt daudz mierīgāk. Jums tā nešķiet? – Elizabete pavērās uz abiem galdabiedriem.
   – Taisnība, – vecā kundze piekrita. – Kad viņu guldīs uz mūža dusu atbilstoši rituāliem. Ar aizlūgumu, es gribēju teikt. Tas mierinās visu sirdis un prātus.
   Elizabetes telefons gulēja līdzās viņas rokai uz galda un tobrīd iezvanījās. Viņa palūkojās uz to vispirms pārsteigta, tad apmierināta un paziņoja:
   – Jā, daži no mums ir izpelnījušies sakaru dieva labvēlību. Piemēram, es un Mārgarita. – Abas sievietes zīmīgi saskatījās. – Gerik, vai tavs telefons darbojas? – Elizabete apvaicājās. Geriks jutās apmierināts, jo viņas skatiens bija mīlestības pilns. Vismaz tā viņam likās.
   Viņš palūkojās uz savu telefonu un atbildēja:
   – Nē. Tu atbildēsi vai turpināsi tīksmināties par to?
   Tad Elizabete paņēma telefonu, ielūkojās ekrānā un nobālēja. Tajā rēgojās uzraksts “Onermauntinas aprūpes centrs”. Viņa atbildēja, klausījās, sarauca pieri, mirkšķināja acis un tad novaidējās.
   Geriks un Mārgarita raižpilni saskatījās.
   Beidzot Elizabete ierunājās:
   – Jā, es sapratu. Vēlāk aizbraukšu apraudzīt tēvu. Paldies, ka man piezvanījāt.
   Pēc sarunas viņa vērās uz telefonu ar tādu skatienu, it kā tas viņai būtu iekodis.
   Bija skaidrs, ka atgadījies kaut kas nelāgs.
   Mārgarita nolika tējas tasi uz apakštasītes un apvaicājās:
   – Kas noticis?
   – Vakarnakt Ivonnai Radai…
   – Aprūpes centra virsmāsai? – Mārgarita pārvaicāja.
   – Jā, viņai stāvlaukumā uzbrucis kāds vīrietis ar nazi. Nogāzis gar zemi, pielicis nazi pie rīkles un atņēmis aprūpes centra atslēgas. Un tad sagraizījis viņai seju, – Elizabete klāstīja jaunumus un neapzināti pieskārās savam vaigam.
   – Vai smagi savainota? – Mārgarita painteresējās.
   – Nezinu, bet viņa ir slimnīcā. Uzbrucēju kāds aizbiedējis… Viņa beidzot devās uz mājām, un kāds viņai uzbruka. Ārprāts! – Elizabete sacīja.
   – Dzīve vispār ir ārprāts, – Geriks noteica, satvēra viņas roku un maigi saspieda. – Kur palika atslēgas?
   – Kamēr policija un neatliekamās palīdzības mediķi aprūpēja Ivonnu, tas vīrietis tuvojies aprūpes centram no otras puses un mēģinājis ielauzties. Tāpēc viņi man zvanīja. Viņi apzvana visu pacientu radiniekus, lai paziņotu, ka nevienam nekas nekaiš. – Elizabete aplaizīja sausās lūpas. – Tēvam nekas nekaiš. Laupītājs nav ticis iekšā.
   – Hmm. – Gerikam tas nepavisam nepatika. Elizabete bija apspriedusi ar žurnālistu Benera lietu, sacījusi, ka ar tēvu pārrunā pagātni, rakstā tas bija minēts. Un Čārlzs Beners bija Onermauntinas aprūpes centra pacients.
   – Vai to vīrieti notvēra? – Mārgarita taujāja.
   – Nezinu, – Elizabete atbildēja.
   – Vai tur ir kameras? – Geriks painteresējās.
   – Nezinu, – Elizabete atkārtoja.
   – Brauksim jau no rīta, – Geriks paziņoja. “Ja tur ir novērošanas kameras, es noteikti apskatīšu ierakstīto materiālu, pareizāk sakot, pārbaudīšu pierādījumus.”
   – Tu domā, ka Čārlzam draud briesmas? – Mārgarita gribēja zināt, kas audžudēlam prātā.
   – Nē. Aprūpes centrs ir apsargāts objekts. Pacienti ir drošībā, bet sliktie zeļļi tur netiek iekšā. Kad ierodas apmeklētājs, kāds no darbiniekiem nospiež pogu un ielaiž viņu pa galveno ieeju. Darbiniekiem savukārt ir elektroniskās atslēgas – kartes, kas jānovelk lasītājā –, tātad viņi reģistrējas elektroniski. – Geriks domās jau pārcilāja versijas par to, kurš no aizdomās turamajiem tas varētu izrādīties. – Lai kas viņš bija, ielaušanās un iekļūšana kādās telpās nav viņa maizes darbs. Iespējams, ka viņš to apzinājās.
   – Policija uzskata, ka tas bijis kāds apkaimē ieklīdis narkomāns, – Elizabete sacīja un atstūma putras bļodiņu. Kā pēc burvja mājiena uzradās Herolds un aizvāca to. – Lai gan tas man neliek justies labāk, – Elizabete turpināja. – Narkotikas viņš nedabūja, tātad ir bīstams. Nākamreiz viņš izsitīs logu.
   Geriks vēroja Heroldu, kurš novāca traukus.
   “Kāpēc viņš to dara? Kāpēc ne Vikija vai Miklošs? Vai Herolds aiz durvīm ir noklausījies mūsu sarunu?”
   Elizabetes satraukuma un Herolda neizdibināmās klātbūtnes dēļ Geriks paskaidroja:
   – Aprūpes centrā ir izmantots stiprinātais stikls. Tas tāpēc, lai pacienti nevarētu izsist logu un aizbēgt. Pa logu neviens tur netiks iekšā.
   Herolds ar piekrautu paplāti izgāja no telpas.
   – Kā tev šķiet, vai tēvam ir vēl kādas atmiņas par mammu? – Elizabete prātoja.
   – Esi nolēmusi viņam tomēr ticēt? – Geriks apvaicājās.
   Tagad Herolds uzradās ar tīrām krūzītēm un tējkannu rokās.
   – Jā… Tas bija dīvaini, bet naktī es sapņoju par mammu. Viņa runāja ar tēvu, kuru es neredzēju, toties redzēju mammu. Viņa izskatījās tieši kā fotogrāfijās. Es pamodos ar laimes sajūtu. Turklāt, lai cik dīvaini tas būtu, ar pārliecību, ka viņš atceras, kas patiesībā notika. – Elizabete šķita satraukta. – Tas taču nav loģiski?
   – Nepavisam, – Geriks atbildēja.
   – Varbūt tās bija kādas neapzinātas atmiņas par Mistiju, – Mārgarita prātoja. – Vai arī tava zemapziņa, jo tu taču esi redzējusi tās fotogrāfijas.
   – Iespējams, tās ir fotogrāfijas. – Geriks negribēja, lai Herolds zina, ka Elizabete sāk kaut ko atcerēties. “Viņa, Benera lieta un patiesības meklējumi jau tā ieguvuši lieku publicitāti. Ir pastrādāts noziegums, un Herolds ložņā ēdamistabā. Varbūt Herolds pie Mārgaritas nostrādājis tik ilgi, ka sācis sevi uzskatīt par ģimenes locekli. Varbūt viņš piegādā tenkas virtuvē.” Geriks vairs nevienam neuzticējās, pat Heroldam, sirmam kara veterānam ar vienu kāju. “Ja arī viņš būtu uzbrucis Ivonnai, tad nespētu aizbēgt pietiekami tālu, lai izvairītos no vajātājiem. Un tomēr Herolds ir pietiekami vecs, lai būtu iespējamais Mistijas mīļākais, turklāt viņš bijis karā. Viņš varētu nogalināt. Viņš zina, kā nogalināt.”
   – Herold, vai sarūpēsi man termosu ar kafiju? – Geriks palūdza.
   Vīrs pamāja un devās prom.
   Elizabete piecēlās, pievērsa skatienu galdam un ar pirkstu vilka pa koka šķiedrām.
   – Patiesībā man katru rītu vajadzētu kaut pāris minūšu atrasties aprūpes namā, lai atjaunotu attiecības… Mārgarita, jums ir taisnība. Ja es gribu iepazīt tēvu un uzklausīt, kas viņam sakāms, man tas jādara tagad.
   – Priecājos, ka pieņēmi šo lēmumu, – vecā kundze sacīja.
   – Un tagad atvainojiet, bet man jāsaģērbjas, – Elizabete paziņoja.
   Geriks un Mārgarita noskatījās, kā viņa iziet no ēdamistabas.
   Mārgarita nopūtās un arī pastūma tālāk auzu pārslu putras bļodiņu.
   – Domā, ka tas ir klaidonis, kurš meklējis narkotikas?
   – Nezinu, – Geriks atbildēja, piecēlās un apskāva sievietes kaulainos plecus. – Es ceru. Izklausās ticami.
   – Puika! Kas tev uz biksēm? – Mārgarita izstiepa kaklu un aplūkoja sarkano švīku uz džinsu staras. – Krāsa? Sarkana krāsa?
   Viņš iztaisnojās un pamanīja, ka uz labā un kreisā augšstilba ir sarkanas nagu lakas traips. Viņš pietvīka un pasmaidīja.
   – Sasodīts! Man nav līdzi kofera ar drēbēm!
   – Kur tu notašķījies?
   Geriks ļoti labi zināja, kā tas noticis. Atceroties pagājušo nakti, bija jāpriecājas, ka arī krūtis, pleci un arī apslēptākas ķermeņa daļas nav notrieptas ar sarkanu nagu laku. Tomēr šo lietu viņš ar Mārgaritu neapspriedīs.
   – Es palīdzēju viesnīcā, – viņš nedroši atbildēja.
   – Domāju, ka tu esi notašķījies Elizabetes izpētes objektā, – Mārgarita noteica.
   – Varbūt, – viņš atbildēja, apstulbis, ka pašam tas nebija iešāvies prātā. – Iešu pārģērbties un pavaicāšu tavējiem, vai šos traipus var iztīrīt. Varbūt tos var pabalināt? Būs jāvelk auduma bikses. Elizabete par mani smiesies. – Viņš pavērās uz durvīm, pa kurām Elizabete bija izgājusi. – Tiksimies vakarā, Mārgarita, un mēs tev izstāstīsim visu, ko būsim uzzinājuši.
   Mārgarita nolūkojās, kā audžudēls aizsteidzas, ielēja tēju, pievienoja citrona šķēlīti, saldo krējumu un cukuru un sāka lēnām un domīgi maisīt.
   “Kā gan vīrietis var nošķiest bikses abās pusēs? Es esmu veca, daudz piemirsusi, tomēr labi zinu, ka tas var atgadīties tikai tad… Ja tā padomā, tad Elizabetei šorīt bija sarkani lakoti nagi.” Mārgarita pie sevis gardi nosmējās.
   – Vismaz kaut kāds labums no tās zemestrīces. Tas ir lieliski!

60

   Onermauntinas personāls todien likās īpaši sadrūmis, noraizējies un apjucis. Geriks šādas situācijas bija pieredzējis arī agrāk – cilvēkus pārsteidzis negaidīts ļaunums, varmācība. Paies laiks, un viss atkal atgriezīsies normālās sliedēs. Ļaudis nomierināsies.
   Tobrīd tas likās neiespējami. “Cik ilgi Vērtjūfolsas iedzīvotājiem būs jāgaida, līdz atjaunos apkuri, elektrības padevi, līdz visas mājas būs saremontētas un cilvēki strādās ierastā ritmā? Infrastruktūras – ūdens, gāzes, elektrības un ceļu – atjaunošanai būs nepieciešamas ne dienas, bet nedēļas, savukārt māju un uzņēmējdarbības sakārtošanai būs vajadzīgi gadi.
   Uzbrukums kolēģei bija radījis citādu spriedzi un, vēl svarīgāk, bailes. Dzīve jau tā nelutināja.
   Geriks gaitenī pārtvēra Šīlu un apjautājās:
   – Kā klājas Ivonnai?
   – Ir labi. Ievainojums neapdraud dzīvību. Rētas paliks, un viņa ir nobijusies, – Šīla atbildēja, piespiedusi roku pie kakla. – Viņa nekad nevienam nav darījusi ļaunu un nesaprot, kāpēc kļuvusi par uzbrukuma mērķi.
   – Viņa nebija mērķis, – Elizabete sacīja. – Viņa gluži vienkārši neīstajā laikā atradās neīstajā vietā.
   Šīla pasmaidīja, tomēr neizrādīja ne mazāko pateicību par to, ka Elizabete cenšas būt saprotoša.
   – Viņa ir nogurusi, un šādi jēgpilni komentāri viņu nemierinās.
   Vārdus “jēgpilni komentāri” viņa izmeta gandrīz nicīgā tonī. – Mēs aizbrauksim pie viņas un lūkosim, vai nevaram uzmundrināt.
   Gerikam Ivonna patika, turklāt viņš gribēja virsmāsu iztaujāt par uzbrucēju. Viņš gribēja zināt, ko viņa redzējusi, dzirdējusi, saodusi un kāds, viņasprāt, bijis tā vīrieša mērķis – narkotikas vai tomēr iekļūšana aprūpes centrā citu iemeslu dēļ.
   – Kā jūtas Čārlzs Beners?
   – Labi. – Šīla mīļi pasmaidīja. – Jaukais vīrs, izdzirdējis jaunumus, darīja visu iespējamo, lai mūs uzmundrinātu. Un es pat neesmu pārliecināta, vai viņš atceras, kas ir Ivonna. Jā, bet viņš pats ir saskāries ar varmācību vissmagākajā formā.
   – Kad nogalināja manu māti? – Elizabete ievaicājās.
   Šīla uzmeta jaunajai sievietei domīgu skatienu.
   – Nē, es gribēju teikt, ka viņš cietumā tika atkārtoti piekauts.
   – Tātad jūs nedomājat, ka viņš nogalināja manu māti? – Elizabete tincināja.
   – Nē, nedomāju gan, – medmāsa atbildēja.
   – Es cienu jūsu viedokli. – Elizabete atglauda matus no sejas un piebilda: – Paldies, ka man pateicāt.
   Šīla pamāja ar galvu, ielūkojās peidžerī un aizsteidzās.
   Elizabete pagriezās pret Geriku.
   – Nospiedošais vairākums šeit uzskata, ka mans tēvs ir nevainīgs. Sākumā es nospriedu, ka viņi vienkārši ir iemīļojuši pacientus, par kuriem rūpējas, tomēr pēc tuvākas iepazīšanas es sāku cerēt uz to, lai viņiem būtu taisnība. Viņu viedoklis atšķiras no zvērināto lēmuma.
   Geriks satvēra viņu aiz rokas, ievilka tualetē, aizvēra un aizslēdza durvis aiz sevis.
   – Es arī ceru, tomēr negribu runāt ar visiem par tavu tēvu. Ja viņš nav vainīgs, tad mums ir vesels saraksts ar iespējamajiem slepkavām. Varbūt vakardienas uzbrukums kaut kādā ziņā ir saistīts ar šo lietu. Bet to mēs nezinām. Tāpēc rīkosimies uzmanīgi. Apciemosim tavu tēvu. Es meklēšu pierādījumus. Mēs izturēsimies tik mierīgi, it kā zemestrīce un atgriešanās normālā ikdienā būtu vienīgais, kas nodarbina mūsu prātus.
   Elizabete klausījās un iegrima domās.
   – Protams, tev ir taisnība, – viņa piekrita. – Ja dienests visdrīzākajā laikā nesakārtos ceļus, pilsētā radīsies problēmas ar dzeramo ūdeni, un tas nozīmē, ka vienīgais, kas mums rūp, ir normāli dzīves apstākļi.
   – Tu pareizi saprati. – Geriks noskūpstīja viņai roku, atvēra durvis, un abi izgāja gaitenī.
   Kāds sanitārs, to pamanījis, apstājās, nopētīja abus un tad aizsteidzās uz ēdamtelpu.
   – Mēs tikko sagādājām personālam iespēju parunāt par kaut ko citu, nevis tikai par dzeramo ūdeni un uzbrukumu Ivonnai, – Geriks noteica.
   – Ko?
   Geriks uzmeta viņai ķircinošu skatienu.
   – Tavuprāt, viņš padomāja, ka mēs… – Elizabete palūkojās atpakaļ. – Mēs bijām tualetē…
   – Kopā, – Geriks atbildēja un veda viņu uz tēva palātu.
   Elizabete likās satriekta.
   – Kurš gan to darītu tualetē?
   – Tualete ir noslēgta vieta.
   – Tā taču ir īsta baktēriju ražotne!
   – Sekss arī ir baktēriju ražotne. Tomēr es no tā nebaidos… vismaz ar tevi, – Geriks piebilda un, apstājies pie Benera palātas durvīm, noskūpstīja Elizabeti. – Esi gatava?
   Viņa sakārtoja somu uz pleca un sacīja:
   – Man līdzi ir dators – gadījumam, ja viņš gribēs vēlreiz noskatīties videomateriālu par cunami. Ir arī albums. Un es gribu noskaidrot, ko viņš zina. Jā, es esmu gatava.
   Mistija pat negaidīja, kamēr Čārlzs apsēdīsies un novilks dubļainos zābakus. Viņa vai dejoja no prieka un paziņoja:
   – Es atradu mums māju.
   Čārlzs pacēla skatienu.
   Viņi jau divus mēnešus mitinājās kādā dzīvoklī Vērtjūfolsā, un Mistija, viņaprāt, bija apskatījusi ikvienu māju visā piekrastē, lai atrastu viņiem piemērotāko.
   – Māju? Tiešām? Vai tā tikai tagad izlikta pārdošanai?
   – Nē! Tas ir tas dīvainākais. Nekustamā īpašuma brokere negrib man to rādīt, jo domā, ka man tā nepatiks. – Mistija aizvainojumā sapurināja gaišos matus. – Nekustamā īpašuma brokeri ir kā skaistumkopšanas speciālisti. Viņi domā, ka zina labāk, un cenšas pārliecināt par savu taisnību. Es to ieraudzīju, kad devos uz kanjonu un apmaldījos.
   – Tu atradi māju? Apmaldījies pa ceļam uz kanjonu? Kur tā ir?
   – Līdzenumā virs kanjona, apmēram pusjūdzi no okeāna.
   – Tā atrodas plato? Tur nekā nav.
   – Ir gan. Tur ir mūsu māja. – Viņa jūsmīgi iesmējās. – Ejam, es tev to parādīšu.
   Viņa aizveda Čārlzu uz līdzenumu aiz krasta klintīm, Klusā okeāna spēcīgo vēju valstībā, kur koki līdzinājās kropliem neradījumiem, kas ar ķetnām turējās zemē.
   It kā nepietiktu ar to, ka pati vieta ir baisa, arī māja izrādījās gadiem ilgi pamesta novārtā. Saimniece bija nomirusi pirms diviem gadiem. Tad sāļais vējš beidzot bija pievārējis ārsienu krāsojumu. No mitruma, kas bija sūcies gar vienvērtnes logu rāmjiem, apmetums bija izburbis un gabaliem vēlās no sienām. Čārlzu pārsteidza tas, ka Dienvidkalifornijas kinoindustrijas trauksmainajā un dekadentiskajā vidē augusī meitene iekārojusi dzīvesvietu nekurienes vidū.
   – Mums nebūs neviena kaimiņa, – viņš sacīja.
   – Zinu. Vai tas nav brīnišķīgi? Neviens nevēros mūs ejam un nākam. Neviens netenkos. Neviens nemācīs, kā audzināt bērnus.
   – Nesaprotu, kāpēc kādam būtu par mums jābaumo.
   Mistija iesmējās.
   – Dārgais, šī ir maza pilsētiņa, un tenkas šeit ir vienīgā izklaide.
   Čārlzs samulsa pavisam.
   – Bet mēs taču nedarām neko, kas būtu tenkošanas vērts.
   – Tas neizslēdz iespēju patenkot. Es pat nevaru saskaitīt, cik reižu esmu iztaujāta par to, kā mēs dzīvojam, kā satikāmies, vai esam laimīgi kopā, – viņa sacīja un piespieda roku viņam pie krūtīm. – Es vienmēr atbildu, ka mēs esam laimīgi.
   – Protams… Tu taču esi laimīga, vai ne?
   Viņš mīlēja savu darbu, tomēr jo vairāk mīlēja Mistiju, grūtniecības radītās pārmaiņas viņas ķermenī, nerimstošo degsmi, iepazīstot jauno vidi.
   – Es esmu ļoti laimīga. – Viņa pamāja visapkārt. – Es te jūtos brīva!
   Čārlzs palūkojās uz visām pusēm, uzmeta skatienu sapelējušajiem paklājiem, mitruma uzbriedinātajām durvīm – tās īsti pat aizvērt nevarēja.
   Mistija turpināja:
   – Dardedze cenšas izvilināt no manis vissīkākās detaļas par mūsu intīmo dzīvi.
   – Un ko tu viņai saki? – Vietējos iedzīvotājos lekni sazēlusī ziņkārība lika viņam sarauties.
   – Es viņai atbildēju, ka apprecēju tevi tikai viena iemesla dēļ, un tas nebija tavs intelekts. – Mistija iesmējās. – Vai neesi pamanījis, kā visas sievietes pilsētā skatās uz tevi? Viņas domā, ka tu esi labākais ērzelis visā rietumu piekrastē. Tu tāds, protams, esi. – Viņa apskāva vīru un noskūpstīja.
   Lai gan Čārlzs atbildēja gardajam skūpstam, tas nespēja novērst viņa uzmanību no realitātes.
   – Māja būs jāpārbūvē. Es to neprotu.
   – Es jau nopirku grāmatas saimniecības preču veikalā. Es arī daudz ko pieprotu.
   Viņš veltīja sievai šaubu pilnu skatienu. Mistija bija piektajā grūtniecības mēnesī, turklāt vēderiņš jau mēnesi bija manāms, un Čārlzs klusībā raizējās, vai tikai viņiem nav gaidāmi dvīņi.
   Viņa turpināja priecīgi čivināt:
   – Kad beigsies tūrisma sezona, es varētu nolīgt strādniekus no viesnīcas.
   – Vai mēs varam atļauties pārbūvēt šo māju?
   – Par cenu es jau esmu vienojusies, un par tādu, ka mēs varam to noplēst pavisam un celt jaunu. Tikai man patīk arī šī. Tai ir raksturs. Vai tu neredzi? Un man patīk šī vieta. – Viņa izveda vīru uz lielā lieveņa, no kura pavērās skats uz okeānu. – Paskaties, kā viļņojas zāle! Tas ir kā redzēt mūziku. Ieklausies okeānā, kas nebeidz triekties pret krastu! Un tur tālumā ir apvārsnis un bezgalība. Brīvība. Tik daudz brīvības! Te es jūtos tik laimīga, it kā varētu pacelties spārnos. Ideāla vieta, kur audzināt mūsu bērnu. Viņa šeit būs laimīga.
   – Viņa? Vai ir zināms, ka tā būs meitene?
   – Es zinu, – Mistija atbildēja un noglāstīja viņam pieri. – Un viņa būs tikpat gudra kā tu.
   – Bet tik skaista kā māte viņa nebūs.
   Mistija iesmējās, un viņas smiekli ieskanējās kā Klusā okeāna vēju šūpoti zvārguļi.
   – Tā tu tikai tagad saki. Pagaidi, kad viņa būs piedzimusi un tu turēsi viņu savās rokās. Tad tu sacīsi, ka viņa ir visskaistākā, ko tavas acis skatījušas, un būsi gatavs uz visu, lai tikai viņa būtu laimīga. – Viņas smaids apdzisa. – Apsoli, ka darīsi visu, lai viņa vienmēr justos pasargāta un laimīga!
   Čārlzs atcerējās Mistijas māti un deva solījumu.
   Čārlzs stāvēja pie loga un vērās uz stāvlaukumu… un tomēr gremdējās pagātnē.
   Geriks un Elizabete sēdēja neērtajos apmeklētāju krēslos. Gerika roka gulēja Elizabetei uz pleciem, bet viņa bija piespiedusi galvu viņam pie krūtīm.
   Tēva stāsts lika tiekties vienam pēc otra, atskārst, cik dzīve ir īsa un dārga, cik ātri pienāk gals tās dāvātajiem priekiem, atstājot aiz sevis vien atmiņas, kas ar laiku gaist.
   Čārlzs tikko manāmi pasmaidīja.
   – Ar pārbūvi nebija problēmu. Cilvēkiem patika izpalīdzēt Mistijai. Viņa vienmēr atrada kādu, kurš bija gatavs ierīkot jaunu elektroinstalāciju, nomainīt izlietnes, pieskrūvēt ģipškartona plātnes. Viņa strādāja plecu pie pleca ar vīriem. Vakaros viņa smējās un stāstīja, cik smagi visi strādājuši, jo nav vēlējušies, lai resnā kundze viņus atstāj ēnā.
   – Vai Mistija bija resna? – Geriks vaicāja.
   Elizabete iegrūda viņam dunku ribās.
   – Geriks gribēja zināt, vai grūtniecības laikā viņa daudz pieņēmās svarā.
   – Viņš teica “resna”.
   – Man vienalga, – Elizabete atbildēja. – Tas bija rupji.
   – Viņa ļoti pieņēmās svarā. Jums vajadzēja viņu redzēt! Astotajā mēnesī izskatījās kā dirižablis. – Čārlzs labpatikā smaidīja. – Katru vakaru es masēju viņai muguru, tad ieziedu vēderu ar losjonu, jo āda kniesa. Viņa negribēja, lai rastos strijas. Viņai bija arī pārējie grūtniecības simptomi – rīta nelabums pirmos piecus mēnešus, pietūkušas potītes. Viņas krūtis bija… – viņš aprāvās. – Lai nu paliek.
   – Tieši tā, lai nu paliek, – Geriks piebalsoja.
   – Viņa tīksminājās par to, ka būs māte. Staroja laimē. Kad sākās dzemdības, tas nebija tik sāpīgi, kā viņa bija gaidījusi, un viņa uzreiz pat nepateica man. Mēs netikām līdz slimnīcai. Elizabete nāca pasaulē doktora Fraunfeltera kabinetā uz kušetes. Bērns piedzima, Mistija paņēma viņu rokās… – Čārlzam aizrāvās balss, un viņš godbijīgi nočukstēja: – Viņa sacīja, ka Elizabete ir skaista.
   Elizabete pūlējās apvaldīt asaras.
   – Mistija noteikti bija brīnišķīga sieviete.
   – Brīnišķīgākā sieviete pasaulē, – Čārlzs sacīja.
   Gerikam iesāpējās sirds. Viņš iedomājās garos gadus, ko Čārlzs bija aizvadījis vientulībā un apzinājies, ka nomirs izmisis un viens, nepazīdams cilvēkus, kas atrodas viņam līdzās.
   – Nesaprotu. Vai tad Elizabete nebija skaista?
   Un par to atkal saņēma dunku sānos.
   Čārlzs nopūtās.
   – Viņa izskatījās tik savādi, it kā pārāk ilgi būtu turēta karstā vannā. Krunkaina, klāta ar bālganu vaska plēvīti, un viņa raudāja. Mans Dievs! Tam bērnam bija varenas plaušas. Bet Mistiju tas neuztrauca. Viņas uzreiz sajuta tuvību.
   – Un tu? – Elizabete jautāja.
   Čārlzs uzmeta viņai neizprotamu skatienu.
   Viņš atkal meitu nepazina.
   – Tu nesajuti tuvību ar šo bērnu? – Elizabete pārvaicāja.
   – Pagāja pāris minūtes. – Čārlzs pasmaidīja. – Es nekad neaizmirsīšu, kā jutos, kad stāvēju un raudzījos uz viņām. Viņas bija nosvīdušas, asiņainas un raudāja. Es sajutu to, ka man bijis lemts piedzīvot šo brīdi, veltīt savu dzīvi viņām. Es zināju, ka turēšu doto solījumu un darīšu visu, lai mana meita būtu laimīga. – Tas notika tik pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Čārlzs aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt – izmisīgi un sirdi plosoši. – Bet es viņu pievīlu. Pievīlu abas, un to es sev nekad nespēšu piedot.

61

   – Mans profesionālais viedoklis… – Geriks raudzījās taisni uz priekšu, uzmanīgi vērodams ceļu, – …sakrīt ar aprūpes centra personāla viedokli. Es nedomāju, ka tavs tēvs nogalināja tavu māti.
   Elizabete norija atvieglojuma kamolu, kas sakāpa kaklā.
   – Kāpēc?
   – Iepriekš es domāju, ka viņš ir vainīgs. Darbā esmu pieredzējis daudz ko. Viņš visu laiku stāsta, cik viņa bija skaista…
   – Ir, – Elizabete izlaboja.
   – Kas? – Viņš palūkojās Elizabeti.
   – Cik viņa ir skaista. Tēvs joprojām uzskata, ka viņa ir dzīva. – Neuzskata vis. Čārlzs zina, ka Mistija ir mirusi, bet redz viņu. Un šķiet, ka tas notiek diezgan bieži.
   Milzīga Duglasa egle gulēja šķērsām pāri ceļam; Geriks piebremzēja.
   – Vai arī tu tici, ka māte tagad ir rēgs? – Elizabete dusmīgi pavaicāja.
   – Es neticu, ka viņa ir rēgs. Tomēr viņa deva tavam tēvam labu padomu, lai dodas prom no tās vietas, kur pēc mirkļa iegruva griesti, – Geriks atbildēja un apturēja automašīnu.
   – Uzgaidi.
   Viņš izkāpa, pieķērās eglei un ievilka to grāvī.
   Elizabete tagad vairs neko nesaprata. “Kā tēvam izdodas tik saprātīgi domājošus cilvēkus kā Geriks un Ivonna pārliecināt par to, ka Mistija apciemo viņu Onermauntinas aprūpes centrā?”
   Geriks atgriezās automašīnā un, šķiet, pat nemanīja, ka viņa iegrimusi pārdomās. Lietišķā tonī, kuru Elizabete uzskatīja par FIB aģenta toni, viņš turpināja iesākto sarunu.
   – Agrāk Čārlzs vienmēr stāstīja, cik tava māte bija skaista, un tas, manuprāt, viņam ļoti daudz nozīmēja. Ne pārāk izskatīgs puisis pamanās apprecēt vienreizēju meiču, lai arī zina, ka viņa ir ar mieru kļūt par viņa sievu tikai tāpēc, lai aizbēgtu no ģimenes. Kad Mistija atvēst un uzsāk romānu, tādējādi pierādot, ka ir izmantojusi Čārlzu tikai tāpēc, lai tiktu prom no mātes, viņš aizsvilstas dusmās un viņu nogalina. Kamēr viņš stāstīja, es domāju, ka viņš ir lielisks vīrs un stāsta par māti tā, lai aizkustinātu tavu sirdi, tomēr es joprojām uzskatīju, ka viņš ir slepkava.
   Elizabete palūkojās uz Geriku. Viņu apbūra tas, cik mierīgi viņš spēja izklāstīt savu viedokli.
   – Bet šodien viņš sacīja, ka tava māte grūtniecības laikā ir pieņēmusies svarā. Tu mums parādīji fotogrāfijas. Tā tas patiešām bija. Viņas augums bija krietni izmainījies, – Geriks turpināja un uz mirkli pat pacēla rokas no stūres, lai parādītu, cik tukla bijusi Mistija. – Viņš par to jokojās, stāstīja, ka viņa starojusi, ka pats bijis lepns, masējis viņai muguru, ieziedis losjonu vēdera ādā. Tā nerunā vīrietis, kurš sievu uzskata par trofeju. Tā runā iemīlējies vīrietis.
   – Gribi sacīt, ka iemīlējušies vīrieši nemēdz nogalināt savas sievas? – Reiz Elizabete zināja atbildi uz šo jautājumu; tagad viņa par to vairs nebija droša.
   Mirkli vilcinājies, Geriks atbildēja:
   – Es gribu teikt tikai to, ka manā izpratnē tā nav mīlestība, ja iemīlējies vīrietis nogalina savu sievu.
   – Skaidrs, – Elizabete attrauca un turpināja apsvērt Gerika teikto, tēva stāstīto un savas domas, liekot to visu kopā un analizējot, cik nu labi viņa prata. – Man liekas, ka Čārlzs tic visam, ko stāsta. Tomēr atmiņa ir sarežģīts process. Vai viņš visu atceras tā, kā vēlas atcerēties? Zaudēt atmiņu pēc tik brutālas slepkavības ir visai ērti.
   Geriks mīklaini pasmaidīja.
   – Es pazīstu kādu, kas bērnībā pieredzēja šausmīgu traģēdiju un zaudēja spēju runāt. Redzēto viņa nespēja nevienam izstāstīt līdz brīdim, kad bija to aizmirsusi.
   – Bet es tiešām nespēju parunāt! – Elizabete aizstāvējās.
   – Toreiz tā noteikti bija ērtāk. Bet tā bija patiesība, – Geriks sacīja. Viņa iekoda lūpā un domāja, kā lai izkļūst no šī labirinta. – Nav jākaunas par vēlmi aizmirst traģēdiju. Tā drīzāk ir svētība. Viņa prāts atsakās to darīt. Tavējais gluži vienkārši izdzēsa atmiņas, – Geriks satvēra viņas roku un vieglītēm paspieda. – Tas ir normāli. Ja tu nebūtu aizmirsusi, tad tas tevi mocītu visu mūžu. Tavs prāts bērnībā izvēlējās dzīvi. Tava tēva nobriedušajam prātam tas nenācās viegli. Es tiešām apbrīnoju to, ka viņš atceras savas dzīves svarīgākos mirkļus.
   – Tu tik pamatīgi esi par to domājis!
   Geriks uzmeta viņai pārsteigtu skatienu.
   – Es biju FIB aģents. Mēs esam apmācīti domāt. Mūsu uzdevums ir notvert sliktos, un, lai to paveiktu, mums viņi jāizprot, jāiztēlojas sevi viņu vietā, jārīkojas gudrāk par viņiem. Vai tiešām tu uzskati, ka mans darbs bija tikai šaudīšanās un adrenalīns?
   – Ja man jāmēģina izprast tevi mūsu kopdzīves laikā, tad jāteic, ka tava rezervētā izturēšanās bija siena, kuru tu uzcēli, lai pasargātu mani no izvarotājiem un slepkavām.
   – Un pedofiliem.
   – Kāpēc tu mani atstūmi? Viņš nobrauca ceļa malā.
   – Tu pieredzēji to, ko nevienam bērnam nevajadzētu piedzīvot. Savā ziņā var apgalvot, ka tu to atcerējies. Jā, ir cilvēki, kuri ģībst, ieraugot asinis. Bet paskaties uz sevi! Tu paliec bāla kā palags, jau izdzirdot vārdu “asinis”. Vai atceries? Mani sašāva, es gulēju slimnīcā, tu ieradies pie manis, noģībi un iedzīvojies smadzeņu satricinājumā. Vai atceries murgus, kas tevi pēc tam mocīja? Tu teju ik nakti modies no miega ar kliedzienu, nobijusies no cilvēka, kurš dzinās tev pakaļ ar asiņainām šķērēm rokā.
   Viņam bija taisnība. Jau tagad Elizabetei likās, ka trūkst gaisa, ka viņa tūlīt zaudēs samaņu.
   – Tas slēpjas tava prāta dzīlēs, un tu baidies to saskatīt.
   – Es… – Tomēr Elizabete nespēja noliegt to, ka viņai patiešām ir bail. Tik ļoti bail no tumsas, kas trīcēdama slēpjas zemapziņā. – Man reizēm liekas, ka labāk es gribētu uzzināt patiesību, nevis būt tāda gļēvule. Es mēģinu atcerēties, un atmiņas izirst kā vecs svīteris veļas žāvētājā. Domāju, ka tā nebūšu es, ja neuzzināšu pilnīgi visu, un tad pēkšņi apmierinos ar kripatu, ko man izdevies atcerēties.
   – Ar tevi viss ir kārtībā, tu neesi gļēvule. Tu esi viena no varonīgākajām sievietēm, ko es pazīstu. Kā tu domā, kāpēc es nelūdzu tavu tēvu turpināt un pastāstīt par slepkavību? Tāpēc, ka nevaru to darīt, ja tu esi klāt. – Viņš noglāstīja Elizabetei plecu. – Tev nav vajadzīgs vēl viens smadzeņu satricinājums.
   – Tad mums jādodas atpakaļ, bet es neiešu palātā.
   – Varbūt es tevi aizvedīšu atpakaļ uz viesnīcu? Tu varēsi nedaudz nosnausties un pastrādāt.
   Viņai bija nelabi… Nelabi no bailēm, gaidām un runām par asinīm. Paklājs bija piesūcies mātes asinīm, tēvs pastiepa roku, sauca viņu, viņam rokā bija asiņainas šķēres…
   – Vai arī mēs varam doties apraudzīt Ivonnu. Pie viena es iztaujāšu viņu par uzbrucēju, – Geriks ierosināja.
   Pamājusi Elizabete atlaidās sēdeklī un aizvēra acis.
   Geriks atvēra logu viņas pusē, ieslēdza pārnesumu, un viņi devās ceļā.
   Elizabete centās elpot dziļi. No loga nāca vēja pūsma, un tā bija pietiekami vēsa, lai nosusinātu nelabumā izspiedušās sviedru lāses uz viņas pieres un augšlūpas.
   Kad viņa nopūtās, atvēra acis un atglauda no sejas matus, Geriks atkal ierunājās:
   – Varbūt tu varētu kaut ko atcerēties? Tavs tēvs nav izstāstījis vienu vienīgu epizodi, un tev nav fotogrāfijas, lai pārbaudītu tās patiesumu. Iespējams, ka viņa stāsti ir izdomāti, lai atbilstu tavām fotogrāfijām. Viņš nezināja, ka tās ir pie tevis, turklāt viņš tās nav redzējis divdesmit trīs gadus.
   – Tātad mēs atkal atgriežamies, kur sākām… Ja to neizdarīja tēvs, kurš tad?
   – Un kādam viņš ir jānotver, vai ne? – Geriks pasmaidīja. – Cik labi, ka tavs bijušais vīrs ir izbijis FIB aģents. Viņam ir savi sakari.

62

   Geriks un Elizabete klusītēm un uzmanīgi pārkāpa Ivonnas palātas slieksni. Viņiem bija stingri piekodināts, ka nedrīkst sievieti modināt, ja viņa ir aizmigusi.
   Ivonna negulēja. Viņa drīzāk aizvērtām acīm atdusējās baltu spilvenu kupenā. Vienā mirklī viņa jau bija sēdus un izbijusies skatījās, kas pie viņas ieradies.
   Elizabete satrūkās.
   Cietušās seja bija pārsieta – vaigs, viena acs, lielākā daļa galvas virsas un piere. Nobrāzumi stiepās līdz pat lūpām un bija redzami arī uz zoda. Viņa izskatījās briesmīgi un pārbijusies.
   Pakāpies atpakaļ, Geriks pacēla rokas un parādīja, ka tajās nekā nav.
   – Ak, tie esat jūs… – Ivonna izdvesa un atlaidās spilvenos. – Piedodiet. Es ļoti atvainojos. Es zinu, jūs neesat slepkavas. Man jādzer pretsāpju līdzekļi, un tie mani padara nervozu. Tikko iesnaužos un kāds ienāk palātā, man liekas… ka tas atkal ir viņš, ka atnācis pabeigt savu darbiņu.
   – Neuztraucieties, Ivonna. Mēs visu saprotam, – Geriks sirsnīgi mierināja.
   – Zinu, ka jūs saprotat labāk nekā citi. – Viņa skatījās nevis uz Elizabeti, bet gan uz Geriku un nervozi pamāja ar galvu.
   Elizabetei sirds gluži vai asiņoja sāpēs.
   Viņa piegāja pie gultas un saņēma virsmāsas roku.
   – Personāls negribēja mūs ielaist, jo mēs neesam jūsu piederīgie, tāpēc Geriks sastāstīja, ka ir jūsu brālēns. Nedomāju, ka viņi noticēja, tomēr laikam bija nosprieduši, ka mēs neesam bīstami.
   Ivonna ar pūlēm pasmaidīja.
   – Iespējams. Viņi zina, ka man kāds ir vajadzīgs. Mani ir apmeklējuši tikai nedaudzi. Šeit man nav piederīgo, Džons vēl joprojām nav atgriezies. Draugi no aprūpes centra strādā. Es tikai vēlos, lai kāds pie manis pasēdētu, – viņa atzinās un saspieda Elizabetes pirkstus.
   Geriks tuvojās gultas kājgalim.
   – Cik šuvju jums uzlika?
   – Neskaitāmas. – Ivonna pašapzinīgi pieskārās apsējam. – Jo viņš… Pagriezis nazi, viņš pamatīgi savainoja audus, sagraizīja ādu.
   – Ak Dievs! – Elizabete izdvesa.
   Geriks pasniedza Elizabetei krēslu, un viņa labprāt apsēdās. – Salikt kopā brūču malas bija ļoti sarežģīti, – Ivonna turpināja. – Bija nepieciešams plastikas ķirurgs, bet tas, kurš te praktizē, ir iestrēdzis Denverā un netiek mājās.
   – Vai varat kaut ko pastāstīt par uzbrucēju? – Geriks nostājās gultai otrā pusē.
   – Nē. – Ivonna aizvēra aci. – Es viņu neredzēju. Viņa seju aizsedza slēpotāju maska.
   – Es zinu, ka nevēlaties to atcerēties. – Geriks pieliecās viņai tuvāk un laipnā, klusā balsī turpināja iztaujāt. – Taču tas ir svarīgi. Ko jūs pamanījāt? Ādas krāsu? Vai viņš bija tievs? Platiem pleciem? Varbūt sajutāt viņa elpu? Vai viņš smēķē cigaretes vai marihuānu? Oda pēc dedzinātas eļļas, slimnīcas vai svaigas krāsas? Kāda bija viņa balss?
   Ivonnas roka nodrebēja. Viņa palūkojās uz Geriku un sacīja:
   – Vakar vakarā mani iztaujāja šerifs Fosters. Varbūt jūs labāk pavaicājiet viņam?
   – Mēs neesam īpaši labi draugi. – Geriks pasmaidīja tik jauki, ka Ivonna acīm redzami atslāba. – Turklāt viņš ir slikts policists, un es to viņam pateicu…
   – Nevar būt! – Ivonna aprauti iesmējās.
   – Jā. – Geriks tēloja nevainīgo un bezrūpīgi šūpojās no papēžiem uz pirkstgaliem un atpakaļ. – Un iedomājieties manu pārsteigumu par to, ka viņam tas diez ko nepatika! Lai nu kā, bet es visu gribu dzirdēt no jums. – Viņš atkal kļuva nopietns un piebilda: – Es gribu notvert to zelli jūsu un iespējamo nākamo upuru dēļ.
   Ivonnas neaizsaitētajā acī sariesās asaras.
   Elizabete piegāja pie naktsgaldiņa, izvilka no kastītes papīra salveti un pasniedza virsmāsai.
   Viņa nosusināja asaras un drebošā balsī noteica:
   – Es negribu to vēlreiz atcerēties. Kaut gan… es tāpat to nespēju aizmirst. Kaut es varētu! Ak Dievs, kaut es to varētu!
   – Zinu. Es jums to nevaru pārmest. Ja būtu cits veids, kā uzzināt informāciju, kas man nepieciešama, es noteikti izmantotu to. Tomēr jums viss ir jāizstāsta. Man tas jādzird no jums.
   Ja izstāstīsiet, tad būsiet man pamatīgi palīdzējusi.
   Elizabete vēroja Geriku. Viņa nekad nebija redzējusi, kā Geriks izmanto savu stāju, balsi un valodu, lai pieglaimotos lieciniekam. Šī bija viņa dienesta daļa, par kuru Elizabete nekad nebija iedomājusies, un tai bija nepieciešamas iemaņas un izmanība. Viņš zināja, kā liecinieks jūtas un kā izvilināt no viņa nepieciešamo informāciju.
   Viņai likās, ka ikreiz uzzina kaut ko jaunu par Geriku… un iemīl aizvien vairāk un vairāk šo vīrieti, kuram bija tāda vara pār viņas ķermeni un sirdi.
   – Sāksim pamazām, – viņš sacīja. – Jūs taču to varat, vai ne?
   Ivonna? Tikai vienu mazu sīkumu. Kāda bija viņa balss?
   – Aizsmakusi, – Ivonna paklausīgi atbildēja. – Bet domāju, ka viņš apzināti to pārveidoja, lai maskētos.
   – Vai runāja ar akcentu? Ārzemnieks? Dienvidnieks? Ņujorkas vai Bostonas akcents?
   – Nē, runāja kā vietējais.
   Geriks uzmundrinoši pamāja un sacīja:
   – Tas ir ļoti svarīgi.
   – Likās, ka viņš ir nomazgājies, smaržoja pēc ziepēm. Varbūt nedaudz pēc dūmiem… – Ivonna sarauca pieri, mēģinot atcerēties. – Pēc dūmiem un degvielas.
   – Degvielas. – Geriks šķita šaubāmies.
   – Mans vīrs ir tālbraucējs, – Ivonna paskaidroja. – Tas bija kaut kas līdzīgs dīzeļdegvielai, tomēr ne gluži tā. Bija kāda cita piesmaka.
   – Lieliski. Arī šī informācija ir ļoti noderīga. – Geriks noliecās pār gultu. Balss bija klusa, maiga, gluži vai hipnotiska, un viņš uzturēja ar virsmāsu acu kontaktu. – Vai tā varētu būt sieviete?
   – Nē, ja nu vienīgi ļoti spēcīga sieviete. – Ivonna sarauca pieri. Viņa sasprindzināja atmiņu. – Tomēr nē. Kura sieviete mani pievārētu?
   – Kāda ar pieredzi dubļu cīņās, – Geriks noteica.
   Ivonna iesmējās un atslābinājās.
   Geriks ielēja viņai glāzi ūdens ar ledus gabaliņiem, palīdzēja piecelties sēdus un pielika glāzi viņai pie lūpām.
   – Jūtaties labāk? – viņš apvaicājās.
   – Jā, pateicos. No zālēm kļūst sausa mute, bet, runājot par uzbrukumu… man trūkst elpas.
   – Tas ir pilnīgi saprotams. Elizabete, samitrini, lūdzu, lupatiņu, lai Ivonna var nedaudz atsvaidzināties. – Viņš uz Elizabeti pat nepaskatījās, visa uzmanība bija pievērsta tikai Ivonnai. Elizabete devās uz vannasistabu, samitrināja lupatiņu un atgriezusies dzirdēja Geriku sakām: – Būt medmāsai nav viegli; jūs allaž zināt, kas jums kaiš, vai ne?
   – Taisnība, – Ivonna atbildēja.
   Elizabete ar vēso lupatiņu apslapināja Ivonnas pietūkušās lūpas un noslaucīja neapsaitēto vaigu.
   Virsmāsa aizvēra acis un izdvesa:
   – Cik labi.
   Balss bija neskaidra.
   – Viņa ir nogurusi, – Elizabete pačukstēja.
   Geriks mudināja nolikt lupatiņu, pieliecās tuvāk Ivonnai un pavisam klusām sacīja:
   – Mēs gandrīz jau esam beiguši. Vēl tikai pāris jautājumu. Vai varēsiet atbildēt? – Acis Ivonna neatvēra, tikai pamāja.
   – Ko jūs varat pateikt par viņa ādas krāsu? Vai to pamanījāt?
   – Viņš bija rūpīgi apģērbies. Mugurā bija tumša lidotāju modeļa ādas jaka, tās apkaklīte bija nobružāta gandrīz balta. Kājās laikam džinsi un zābaki. Ādas cimdi un slēpotāju maska.
   – Neko citu nemanījāt, kaut nedaudz?
   Elizabete baidījās pakustēties un tikai klausījās viņa balsī izmisusi un apburta.
   – Baltais. Viņš bija baltais. Un viņa acis… – Ivonna aizelsās. – Es redzēju viņa acis. Pa caurumiem maskā. Tās dega. Domāju, ka viņš bija… traks. Nē, viņš nelīdzinājās mūsu pacientiem, kuriem ir demence. Viņš bija dusmās traks, mērķtiecīgs… Acis dega. Nezinu, kā to lai apraksta, – viņa izdvesa un pieķēra ar roku kaklam. – Tās es noteikti pazītu.
   – Viss ir kārtībā, – Geriks klusi mierināja, – šeit viņš jums nevar piekļūt.
   Ivonnas augums ietrīsējās.
   – Zinu, ka šeit es esmu drošībā.
   Paņēmusi no gultas gala segu, Elizabete rūpīgi apsedza sievieti līdz pat zodam.
   Geriks atzinīgi pamāja un turpināja virsmāsu mierināt:
   – Jā, šeit jūs esat drošībā. – Viņa pārliecība Ivonnu šķietami nomierināja. – Vai to, ko tikko sacījāt man par uzbrucēja acīm, jūs pateicāt arī šerifam Fosteram? – Geriks apvaicājās.
   – Nē, šerifs Fosters bija nepacietīgs, steidzās, un tobrīd es īsti neatcerējos… – Ivonna atkal notrīcēja.
   – Pareizi rīkojāties. – Geriks viegli pieskārās sievietes plecam. – Apsoliet, ka nevienam citam nestāstīsiet par acīm.
   – Apsolu. Nevienam es neesmu teikusi, tikai jums… un tam reportierim.
   Geriks sastinga.
   – Reportierim?
   – Jā, jauks jauneklis. – Ivonna pasmaidīja. – Kā viņu sauca? Noa. Noa Grifins.

63

   – Es viņu pazīstu. Esmu tikusies ar viņu. Noa Grifins ir patīkams cilvēks. Ja palūgšu, lai viņš nepublicē šo ziņu, tad noteikti respektēs manu lūgumu, – Elizabete sacīja, tomēr īsti droša par teikto nebija. Geriks likās uztraucies un drūms, tāpēc viņa gribēja viņu nomierināt.
   Geriks iebrauca Vērtjūfolsā un piebremzēja, jo uz ceļa parādījās aizvien vairāk un vairāk gājēju.
   – Vai tev vispār kādreiz ir bijušas darīšanas ar presi? – viņš sarkastiski pajautāja.
   – Protams, – Elizabete atbildēja. – Nebija īpaši laba pieredze, tomēr es joprojām apgalvošu, ka Noa Grifins nav ļauns cilvēks.
   – Viņš noteikti jau ir nosūtījis materiālu.
   – Iespējams. Tas atkarīgs no tā, vai viņam ir pieejams labs interneta savienojums. Ja mēs tiktu viņam klāt… – Prātā ienāca kāda doma, un Elizabete pavaicāja: – Un kad tev nācās saskarties ar presi?
   – Šķiet, ka tieši presei es varu pateikties par atstādināšanu, – viņš sacīja un palūkojās uz Elizabeti. – Kaut gan lielākā daļa vainas jāuzņemas pašam. Kā jau tev sacīju… es pārvērtos par savu tēvu.
   – Neesi tik noslēpumains. Pastāsti, ko nostrādāji!
   – Es neesmu noslēpumains!
   – Tad pastāsti, kas notika.
   – Pastāstīšu, – viņš sacīja un, ieraudzījis cilvēku pūļus, piebremzēja un piebilda: – Bet ne tagad. Kas te notiek?
   Viņa palūkojās uz cilvēku straumi, kas plūda centra virzienā.
   – Vai pilsētā būtu ieradies ceļojošais cirks?
   Ļaudis nogriezās uz laukuma pusi.
   – Izskatās, ka tev ir taisnība, – Geriks izmeta.
   Izslējuši kaklus augstajā automašīnā, viņa centās saskatīt to, kas radījis tādu jezgu.
   Krustojumā uz asfalta bija nolaidies liels helikopters. Propellers lēni griezās. Pie kravas durvīm stāvēja vīrietis un sieviete stilīgi melnā apģērbā, un viņiem rokās bija plastmasas ūdens pudeles un brūna papīra maisiņi ar… Elizabetei nebija ne jausmas, kas tajos varētu būt. Tas noteikti bija kaut kas vērtīgs, ja jau cilvēki stājās rindā, lai tos dabūtu.
   – Bredlijs un Viviana Hofi, – Elizabete komentēja.
   Geriks samiedza acis un noteica:
   – Protams. Es gadiem ilgi neesmu viņus saticis, tomēr tik slavenas personas man vajadzēja pazīt.
   Viņš nopētīja Bredliju Hofu no galvas līdz kājām un apsvēra viņa atbilstību Mistijas iespējamā mīļākā un slepkavas lomai. Kāpēc gan ne? Vīrietis bija pievilcīgs, kopts, artistisks. Pietiekami garš, apmēram piecas pēdas un desmit collas, slaids, apģērbs labi piegulēja. Trenēts, jo dārgā krekla īsās piedurknes atklāja skatienam muskuļotas rokas. Ja Geriks nemaldījās, tad agrāk viņam bijuši brūni mati. Tagad tie bija melni, puiciski apcirpti un speciāli sabužināti. Šādu sakārtojumu varēja iegūt, izpūšot matos veselu flakonu matu lakas.
   Gerikam viņš nepatika. Hofs bija slīpēts un veiksmīgs mākslinieks, kurš bučoja bērniņus un apkampa vecas sievietes, lai tikai pārdotu bagātīgi ilustrētas grāmatas un savas gleznas. Šī iemesla dēļ Hofs nebija mīlēts arī kritiķu aprindās. Tomēr tas vēl nenozīmēja, ka viņš ir slepkava, un dziļi sirdī Geriks bija pārliecināts, ka Hofs pārāk baidās no savas sievas, lai ielaistos mīlas dēkās. “Ja es būtu viņas vīrs, droši vien būtu tāds pats. Vivianu Hofu varētu nominēt visbargākās sievas balvai.”
   – Ieradušies ar helikopteru? – Elizabete nicīgi izdvesa. – Atveduši nepieciešamākos produktus, un visi viņus gatavi pielūgt? Tu arī atvedi kravu ar mantām, bet to neviens pat nepamanīja!
   – Bredlijs Hofs ir mākslinieks ar Dieva dotu talantu, pilsētiņas zelta puisēns. Es tāds neesmu. Turklāt – paskaties! – Geriks norādīja uz jaunu sievieti, kura lidinājās apkārt samāksloti pozējošajiem Hofiem un iemūžināja viņus fotogrāfijās. – Viņi ieradušies ar personīgo fotogrāfu, bet es aizmirsu tādu paņemt līdzi.
   – O, jā! Tas ir… nekaunīgi un… savādi.
   – Viņi ir vienreizēji.
   Nebija iespējams droši virzīties tālāk – cilvēku bija tik daudz, ka Gerikam nācās apturēt automašīnu ielas malā.
   – Ar šo viņi iegūs valsts mēroga publicitāti. Bet to jau viņi vēlas, vai ne?
   – Varbūt, ka viņiem rūp šīs pilsētiņas iedzīvotāji. – Geriks pagriezās pret viņu un vaicājoši iepleta acis.
   – Tā patiešām būs milzīga publicitāte, – Elizabete piekrita.
   Geriks izlēca no automašīnas, piegāja pie viņas durvīm un palīdzēja izkāpt.
   No pūļa iznira Dardedze, nostājās blakus Elizabetei un secināja:
   – Pat tu esi ieradusies, lai redzētu, kas te notiek.
   Elizabete palūkojās uz papīra maisiņu viesmīles rokā.
   – Un pat tev ir viņu atvestais maisiņš. Kas tajā ir?
   Dardedze atvēra maisiņu un uzskaitīja:
   – Tualetes papīrs, tunča konservi, kaltētas pupiņas, tamponi, kabatas lukturītis, baterijas, “Hershey” šokolādes batoniņi un vēl šis tas.
   Elizabete pievērsās Gerikam un noteica:
   – Lūk, kur tu kļūdījies! Tu neatvedi tamponus un “Hershey” batoniņus.
   Viņš pasmaidīja pirmo reizi kopš brīža, kad viņi atstāja slimnīcu.
   – Mana kļūda.
   – Mēs nokavējām viņu ierašanos. – Elizabete pamāja uz laukuma pusi. – Kā tas norisinājās?
   – Krāšņi. Pirms divām stundām parādījās helikopters, zemu pārlidinājās pār pilsētu un aiztraucās uz kanjona pusi, izraujot lielāko daļu pilsētnieku no letarģijas. Un tad tas nolaidās te, it kā viņiem uz to būtu visas tiesības. – Dardedzes acis mirdzēja; viņa acīmredzot bija viena no letarģijā ieslīgušajiem.
   – Varu saderēt, ka Fosters noteikti ir pārskaities. – Geriks iesmējās.
   – Protams. Šerifs bija gatavs apcietināt to, kas bez atļaujas nolaidies viņa pilsētā, bet Hofi jau bija sākuši dalīt pirmās nepieciešamības lietas, un viņš aizlavījās prom. – Dardedze imitēja lavīšanos.
   – Neaizlavījās gan, – Geriks iebilda. – Tur jau viņš stāv, uz tiesas nama kāpnēm.
   – Tu joko, – Dardedze novilka, pakāpās uz Gerika automašīnas sliekšņa un lūkojās pēc Fostera. – Paskat, cik nikni vēro! Pēc visām šīm dienām un naktīm viņam vajadzētu doties mājup un kaut nedaudz pagulēt, bet viņš droši vien baidās to darīt. Baidās no mātes rēga.
   – Rēgu nav. – Elizabetei jau sāka likties, ka šo frāzi viņa atkārtojusi neskaitāmas reizes un neskaitāmiem cilvēkiem, kuri zina vairāk par rēgiem nekā viņa.
   – Tā vecā ragana, domāju, neliks viņu mierā līdz pat kapa malai. Dziļi ielaidusi nagus tā nabaga miesā… – Dardedze norāpās no sliekšņa un saberzēja rokas, it kā tās būtu nosalušas. – Fosters izskatās kā dienām negulējis. Jūs taču esat dzirdējuši, ka nodega Sanu māja?
   Abi pārsteigti palūkojās uz viesmīli un izdvesa:
   – Ko? Kad?
   – Jā, tas notika pagājušonakt! – Dardedze likās sajūsmā, ka var pavēstīt jaunumus, un arī izbijusies, jo pilsētiņu bija piemeklējusi kārtējā traģēdija. – Neviens nezina, kā ugunsgrēks izcēlies. Māja atrodas lauku ceļa malā, tur nav hidranta, ugunsdzēsējiem aptrūkās ūdens. Uguns bija spēcīga un aprija māju vienā mirklī. Mēs raizējāmies, vai Maiks un Kortnija nav gājuši bojā, tomēr pie mājas bija tikai viena no viņu automašīnām un ugunsdzēsēju brigādes priekšnieks apgalvoja, ka nav uzgājuši mirstīgās atliekas. Ceru, ka tā. Man viņi patika.
   – Viņi tikko bija… – Elizabete iesāka.
   Geriks uzlika roku viņai uz pleca un brīdinoši to saspieda. – Žēl, ka viņi zaudējuši māju. Es esmu pārliecināts, ka viņi nav cietuši.
   Dardedze uzmanīgi abus nopētīja.
   – Jūs kaut ko zināt.
   – Fosters apgalvos, ka Sani paši ir nodedzinājuši māju, tomēr es zinu, ka tā nav, – Geriks atbildēja un uzmanīgi vēroja helikoptera pilotu, kas nepacietīgi dīdījās kabīnē. – Es tikko atcerējos, ka man kaut kas jāizdara. Elizabet, paliec kopā ar Dardedzi, kamēr atgriezīšos, labi? – Viņš no automašīnas izņēma pasta sūtījuma kasti un devās pie helikoptera.
   “Paciņa? Viņš grib nosūtīt paciņu? Tagad?” Elizabete brīnījās. Viņa pakāpās uz sliekšņa, lai labāk redzētu.
   Tikmēr Dardedze turpināja pļāpāt:
   – Paskaties! Hofu fotogrāfe ir ķērusies pie videokameras. Pirmā šeit parādījās Kemerona Hārdvika. Izvelc tik kameru, un tā meitene atbrāzīsies gluži kā koijots aiz “Acme” treilera. Interesanti, vai Kemerona piedāvāsies uzdziedāt Hofiem? Viņa uzskata sevi par Amerikas diženāko talantu, grib izmēģināt laimi, doties prom no pilsētiņas, bet tēvs neļauj. Izmanto izdevību, mazā!
   Elizabete pat nepalūkojās uz meiteni un vēroja Geriku, kurš sarunājās ar pilotu un pasniedza viņam kasti.
   Pilots pakratīja galvu un atteicās to ņemt.
   Geriks parakņājās kabatā un izvilka FIB aģenta žetonu.
   Visā kopdzīves laikā Elizabete nekad nebija redzējusi Geriku izvelkam žetonu.
   Pilots to nopētīja, saviebās un negribīgi paņēma kasti.
   Elizabete nokāpa no sliekšņa. “Cik interesanti!”
   Noa Grifins bija izlauzies cauri pūlim un piepeši parādījās viņai blakus.
   – Kurš ir jūsu draugs? Vai tas ar žetonu?
   – Ak, Geriks, – Elizabete atbildēja. Geriks joprojām kaut ko skaidroja, un pilots izskatījās nemierīgs. – Viņš nav mans draugs, viņš ir mans bijušais vīrs.
   Sarunā iejaucās Dardedze:
   – Viņš ir FIB aģents. Vietējais puisis, kurš sevi pierādījis kā izcils izmeklētājs.
   – Tiešām? – Noa izvilka mobilo telefonu. – Vai nosauksiet uzvārdu pa burtiem?
   Elizabete stingri satvēra Noa roku.
   – Es nosaukšu, bet vispirms mums jāaprunājas.
   – Par ko? – reportieris vaicāja.
   – Jā, par ko? – Dardedze likās ieinteresēta.
   – Tā būs privāta saruna, – viņa stingri noteica un aizvilka Noa automašīnas pakaļgalā. – Jūs intervējāt Ivonnu Radu.
   – Jā, – Noa atbildēja un ar raksturīgo žestu saglauda šķipsniņās balinātos brūnos matus. – Jūsu pilsētā notiek dīvainas lietas.
   Elizabeti neinteresēja viņa viedoklis. Viņa zināja, ko vēlas panākt.
   – Nepublicējiet šo rakstu.
   – Ko? Jūs esat traka? Kāpēc? – Viņam pietika drosmes iebilst.
   – Ivonna jums ir teikusi, ka pazina uzbrucēja acis. Tā kā viņam izdevās aizbēgt, tad Ivonnai draud briesmas.
   – Hmm… es rakstu jau nosūtīju.
   – Tajā bija kaut kas minēts par slepkavas acīm?
   – Jā.
   Elizabete nespēja noticēt, ka jaunais vīrietis ir tik bezatbildīgs.
   – Vai jums neienāca prātā, ka, publicējot šādu informāciju, jūs Ivonnai radāt tiešu apdraudējumu? – viņa pajautāja un riebumā novērsās.
   – Pagaidiet, nevajag tā. – Noa saķēra viņu aiz rokas. – Jums nav jāraizējas. Ivonna Rada nav slavenība. Turklāt es vairs nestrādāju ziņu aģentūrā. Iespējams, ka neviens portāls nepaņems manu materiālu.
   – Ceriet, kaut tā būtu, – Elizabete sacīja. – Ja kāds tomēr to publicēs, tad jums būs jācer, kaut ar Ivonnu nekas ļauns neatgadītos. Citādi jūs mocīs vainas apziņa.
   – Protams!
   Viņa nezināja, vai var šim puisim uzticēties.
   – Lieliski, jo es aizstāvēju jūs Gerika priekšā un man negribētos vilties, uzzināt, ka esmu kļūdījusies. Tāpat es pat negribētu iztēloties, kas ar jums notiktu šajā mazajā pilsētiņā, ja vienai no mūsu labākajām medicīnas māsām tiktu nodarīts ļaunums jūsu neapdomības dēļ.
   Noa izskatījās pārsteigts.
   – Jūs man draudat?
   – Es tikai norādu uz to, ka šajā pasaules nostūrī vēl saglabājies mazliet mežonīguma. Redziet, mums ir ieroči, un mēs esam nošķirti no pārējās pasaules, tāpēc ļaudis varētu nebūt tik politkorekti un atmaksa varētu būt diezgan nehumāna.
   “Interesanti, no kā es esmu iemācījusies tā iebiedēt cilvēkus?” Elizabete prātoja. “No Gerika, saprotams, un…”
   Atskanēja Endrū Marero balss:
   – Jūs! Jūs tur! Reportieri! Uzgaidiet! Jūs pārpratāt. Elizabete un es… mēs esam gatavi publiskot cunami videomateriālu. Jums būs ekskluzīvas tiesības!

64

   – Labi, mister Džeikobsen, es to izdarīšu. – Pilots neizklausījās laimīgs. – Ja es no visiem pieņemtu ārkārtas sūtījumus, tad helikopters nespētu pacelties gaisā.
   – Ja pieņemtu no ikviena, kurš vēlas kaut ko nosūtīt FIB, jums vienkārši aptrūktos degvielas, – Geriks attrauca.
   – Jā, jā. – Pilots atvēra durvis un iemeta kasti kabīnē. Geriks nenovērsa no viņa skatienu. – Pasta nodaļā pret to izturētos vēl briesmīgāk, – lidotājs noteica.
   – Iedodiet man savu vizītkarti.
   – Vizītkarti?
   – Jā, jūsu vizītkarti. – Geriks nolūkojās, kā pilots rakņājas pa maku, un piemetināja: – Nogādājiet sūtījumu, cik ātri vien iespējams, vai arī es ieradīšos pie jums noskaidrot, kāpēc neesat rīkojies atbildīgi.
   Viņš paņēma vizītkarti un paraudzījās pūlī.
   Rindā stāvošie bija pievērsušies viņam.
   Savukārt viņš uzmanīgi nopētīja ikvienu cilvēku rindā.
   Hofi pozēja kamerai kopā ar Vērtjūfolsas mēru, kurš bija ieradies visā savā godībā. Kadra dibenplānā bija redzama liela eļļas glezna – saulē mirdzošs okeāns un gara piekrastes strēmele. Tā noteikti bija Bredlija glezna. Viņiem rokās bija lapiņas… Stratēģija šķita skaidra. Viņi sarīkojuši izsoli, un tajā iegūtie līdzekļi tiks Vērtjūfolsai. Geriks bija pārliecināts, ka viņiem izdosies savākt daudz naudas. Ļoti daudz naudas.
   Dardedze stāvēja viena un sabozusies.
   Uzlicis roku uz revolvera maksts, Fosters nenolaida acis no Gerika.
   Noa Grifins runāja ar Elizabeti un Endrū Marero.
   – Nolādēts! – Geriks nespēja tam noticēt. Viņš bija atstājis Elizabeti vien uz desmit minūtēm, bet viņa jau pamanījusies saskrieties ar žurnālistu un nelietīgo priekšnieku.
   Viņš devās pie Elizabetes, pa ceļam uzmetis Dardedzei vaicājošu skatienu.
   – Kas tur notiek?
   – Nezinu, – Dardedze atcirta. – Viņa gribēja aprunāties ar reportieri zem četrām acīm. – Gerika sejas izteiksme šķita draudīga. Dardedze bezbailīgi lūkojās uz viņu, bet pēc brīža padevās. – Lai notiek! Viņa runāja ar Noa. Tas gan vairāk izskatījās pēc strīda… Tad uzradās Marero un paziņoja, ka Noa viņu pārpratis un viņš neiebilst pret videomateriāla nodošanu atklātībai. Laikam Marero ir nolēmis gūt kādu labumu arī sev un tagad nemitīgi atgādinās, ka ir Elizabetes izpētes darbu vadītājs.
   Gerikam Marero patiešām nepatika. Patiesību sakot, viņš labprāt atvēlētu Endrū pirmo vietu Mistijas iespējamo slepkavu sarakstā, ja vien nebūtu dažu nesakritību.
   Viņš neticēja, ka Sanu māja aizdegusies nejauši, un šajā nelaimē drīzāk vainoja Fosteru.
   Turklāt viņš labi zināja, ka īsts nelietis ne vienmēr ir bīstams. Tikpat labi Marero varētu izrādīties pūslis bez mugurkaula.
   “Vai Marero varētu būt slepkava? To pagaidām zina vien Dievs, bet arī es pavisam drīz to uzzināšu.”
   – Tagad palūkosim, vai es varu izjaukt viņa plānus, – Geriks noteica.
   – Dariet tā, – Dardedze sacīja.
   Plāna Gerikam nebija, viņš gluži vienkārši piegāja pie trijotnes, nostājās reportierim aiz muguras un klusēja. Viņš zināja, ka drūma un muskuļaina vīrieša klusa klātbūtne padara cilvēkus nervozus. Savukārt nervozi cilvēki vai nu atkāpjas, vai turpina runāt, vai arī kļūst agresīvi.
   Reakcija allaž sniedza vairāk informācijas nekā iztaujāšana.
   Elizabete šķita aizkaitināta.
   Noa pakāpās tālāk.
   Marero ierunājās:
   – Vai neiebilstat? Mēs sniedzam interviju.
   Geriks stāvēja, dūrēs savilktās rokas sakrustojis uz krūtīm, un vēroja visus trīs ar neizteiksmīgu skatienu. Jā, ikviens atklāja viņam šo to par savu personību.
   Noa šķielēja uz viņa pusi, tomēr turpināja iztaujāt Marero.
   – Tātad jūs esat Elizabetes Beneres darbaudzinātājs?
   – Jā, protams, kas gan cits?
   Geriks ar pūlēm apvaldīja pārsteigumu – Marero tiešām vajadzētu iemācīties interviju laikā slēpt savu aizvainojumu, jo žurnālistiem allaž ir pēdējais vārds.
   Noa ielūkojās mobilajā telefonā.
   – Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju viņai atzīstami sasniegumi ģeoloģijas jomā bijuši vēl pirms tam, kad viņa uzsāka darbu šeit.
   Marero seja iekrāsojās koši sārta kā burgundietis.
   – Kad intervēju jūs Taho, – Noa turpināja, – jūs pats apgalvojāt, ka viņai bijušas lieliskas atsauksmes, tāpēc viņa bija vislabākā kandidāte šim darbam.
   Elizabete ar pūlēm slēpa savu neapmierinātību.
   – Pieredzei ir milzīga nozīme. Jā, es saņēmu lieliskas atsauksmes no mācībspēkiem, bet pieredzi esmu ieguvusi tieši te.
   – Tātad jūs apstiprināt, ka Endrū Marero ir jūsu darbaudzinātājs? Nevis jūsu tēvs?
   Lai arī jautājums bija uzbrūkošs, Geriks manīja, ka ar Elizabeti Noa runā daudz maigākā tonī. “Kā viņa to panāk? Tas puisis ir gandrīz vai iemīlējies viņā. Un viņa to, protams, nemana.”
   – Ar tēvu es neesmu sazinājusies kopš četru gadu vecuma, tātad laikam jāatzīst, ka manam tēvam ir bijusi minimāla ietekme.
   Vārds “acīmredzot” palika nepateikts.
   – Un tomēr jūs esat izvēlējusies to pašu profesiju, – Noa sacīja, – un pat atgriezusies un strādājat viņa iesāktajā projektā.
   – Man kā projekta vadītājam ir ļoti laba reputācija. – Marero par katru cenu mēģināja iespraukties sarunā. – Vai vēlaties noskatīties video?
   – Es jau esmu to redzējis, – Noa nepacietīgi atbildēja. – Jūs to zināt. Respektējot mis Beneres vēlmes, es to nosūtīšu Amerikas Ìeologu biedrībai. Tā kā man ir sakari “Discovery Channel”, tad nosūtīšu arī viņiem.
   – Tas ir lieliski, – Marero paziņoja.
   Geriks vēroja, kā Marero cenšas pievērst reportiera uzmanību sev. Un tas viņam izdevās.
   – Nosauciet savu kontaktpersonu, – Marero ierosināja. – Es nosūtīšu viņam pārskatu un ierosināšu, lai atbrauc nofilmēt vidi.
   – Jā, tā nav slikta doma. – Noa bija sapratis, ko Marero cenšas panākt, un viņa balsī bija skaidri jaušams nicinājums.
   Endrū vaigos atkal iezagās sārtums.
   Elizabete ieknieba Noa. No visa spēka.
   Viņš satrūkās un iztaisnojās.
   – Mister Marero, es iedošu jums kontaktpersonas vārdu un paziņošu viņam, ka nosūtīsiet ziņojumu.
   – Brīnišķīgi. – Marero bija savu panācis. – Tagad es atgriezīšos pie darba. Pievērsies Elizabetei, viņš dzēlīgi pavaicāja:
   – Vai tuvākajā laikā būsi gatava strādāt?
   Pirms Geriks spēja bilst kaut vārdu, Elizabete jau bija atbildējusi:
   – Jau pēcpusdienā ieradīšos kanjonā.
   – Cik jauki, – Marero attrauca un devās prom. Geriks dzirdēja, kā aizejot viņš izmeta: – Sasodītā sieviete!
   Geriks noraudzījās, kā Marero dodas kanjona virzienā. Dardedze izlikās, ka notrauš netīrumus no apģērba. Viņa pacēla acis, paraustīja plecus, saprata, ka ir pieķerta noklausāmies, un sekoja zinātniekam.
   Tikmēr Elizabete kā īsta varmāka uzbruka Noa.
   – Kas jums kaiš? Jūs cenšaties manu dzīvi padarīt nepanesamu? Mēs visi, kas strādājam izpētes vietā, pūlamies, lai neaizskartu viņa pašlepnumu. Tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai viņš ir kaut cik ciešams!
   Noa ļāva, lai Elizabete viņu grūsta, un tikai ieminējās:
   – Tātad viņš patiešām jūs neieredz, ja?
   Elizabete sastinga.
   – Geriks apgalvo, ka Marero nespēj samierināties ar atrašanos mana tēva ēnā.
   Beidzot arī Geriks atvēra muti:
   – Un tavā ēnā.
   – To jau es sapratu, – Noa atzinās.
   Viņa atkal pagrūda reportieri.
   – To jūs rakstā neiekļausiet.
   – Dievs, nē! Tā jau būtu neslavas celšana, – Noa apsēdās uz automobiļa bufera.
   – Nost no manas mašīnas! – Geriks uzsauca.
   Noa steigšus pielēca kājās, tomēr skatienu no Elizabetes nenovērsa.
   – Tiešām? Vai tiešām Čārlzs Beners nekādi neietekmēja jūsu profesijas izvēli?
   – Tas, ka es esmu ļoti laba ģeoloģe, droši vien ir viņa nopelns, – Elizabete atbildēja.
   – Gēni… – Noa ieminējās.
   Elizabete piešķieba galvu un noteica:
   – Jā, droši vien.
   – Kāpēc pārcēlāties uz šejieni? Es nekad nenoticēšu, ka jūs vēlējāties, lai jūsu zinātniskās izpētes darba vadītājs būtu tieši Endrū Marero, – Noa tincināja.
   Un Elizabete norija ēsmu.
   – Viņš ir ļoti labs speciālists. Tomēr…
   Geriks satvēra viņu aiz rokas.
   Elizabete apklusa.
   – Paklau, – Noa uzrunāja Geriku, – neviens reportieris vairs nepaļaujas tikai uz faktiem. Ja viņa neizstāstīs, tad man nāksies interpretēt, un tas varbūt radīs lielāku interesi nekā patiesība.
   – Es varētu nospiest tevi kā kukaini, – Geriks nošņāca.
   Noa plati pasmaidīja un paziņoja:
   – Vai tad neesat dzirdējuši teicienu, ka reportieri ir kā prusaki? Nogalināsi vienu, tā vietā uzradīsies miljoniem citu.
   Geriks spēra soli tuvāk. Reportieris pacēla rokas.
   – Es esmu viens no labajiem zēniem. Esmu Elizabetes pusē un tāpēc ņemšu vērā patiesību, cik nu tas būs iespējams. Internets šajā valstī ir lēts un pieejams, un jūs taču nevēlaties, lai es nodaru ievērojamus zaudējumus Benera projektam tikai tāpēc, ka nejutos šeit gaidīts?
   Geriks jau vēra muti, lai paziņotu, ka, viņaprāt, Benera projekts nav ne plika graša vērts, tomēr uzmeta acis Elizabetei un paturēja viedokli pie sevis.
   – Tas ir labs projekts, – viņa sacīja.
   “Nav godīgi. Kāda jēga turēt muti, ja viņa lasa manas domas?”
   – Nesaprotu, ko jūs šeit vispār meklējat, – Geriks atkal pievērsās Noa. – Zemestrīce un cunami jau ir pagātne, vismaz ziņu dienestiem. Izskatās, ka Hofi palīdzēs pilsētai atjēgties. Neko saistošu jūs vairs neatradīsiet. Kāda jēga te nīkt?
   – Kāpēc žurnālisti mēdz pamest civilizēto pasauli un apmetas piekrastes mazpilsētā starp krāšņām personībām? – Noa šķībi pasmīnēja. – Es rakstu grāmatu.
   Geriks bija pārliecināts, ka Noa ņirgājas.
   Elizabete iesmējās.
   – Vai tiešām? Tas ir lieliski! Kad jūs to publicēsiet?
   Noa nopūtās un atzinās:
   – Pareizāk būtu vaicāt, kad es grāmatu pabeigšu. Nebiju domājis, ka pēc pirmās nodaļas vajadzēs saskarties ar tādām grūtībām.
   – Jums ir pirmā nodaļa, un jūs nezināt, ko rakstīt tālāk? – Elizabete painteresējās.
   – Nē, jūs nesapratāt pareizi… Es esmu uzrakstījis divus vārdus – “Pirmā nodaļa”, – Noa nopietni paziņoja. – Šobrīd es iztiku pelnu kā ārštata reportieris. Tāpēc arī cenšos uzzināt, vai neesat atgriezusies Vērtjūfolsā tēva dēļ.
   Geriks pagrozīja galvu.
   Noa veltīja viņam niknu skatienu.
   Elizabete nelikās ne zinis par Gerika brīdinājumu un atbildēja:
   – Jā, es vēlējos iepazīt savu tēvu, iekams Alcheimera slimība viņu ir pilnībā sagrāvusi.
   – Vai pazināt viņu, kad ieraudzījāt? – Noa steidza pavaicāt, it kā baidītos, ka Geriks viņu pārtrauks vai pat samīs kā kukaini zem kājām.
   – Jā, no fotogrāfijām, nevis no bērnības atmiņām, – viņa atbildēja.
   – Vai pazināt Vērtjūfolsu, kad šeit ieradāties? – Noa turpināja.
   – Nē.
   – Pazināt māju, kurā dzīvojāt?
   – Nē.
   Noa iemirdzējās acis.
   – Tātad jūs esat apmeklējusi arī māju, kur bērnībā dzīvojāt? “Sasodīts! Viņa iekļuvusi lamatās. Vēl ļaunāk – Noa viņai ir pajautājis to, kas man nebija ienācis prātā. Nolādēts!” Geriks domās šķendējās.
   Ja arī Elizabete noprata, ka Noa ir izmetis āķi, tad to nekādi neizrādīja. Viņa, aci nepamirkšķinājusi, šķietami atklāti atbildēja uz reportiera uzdoto jautājumu:
   – Ieradusies šeit, es padevos ziņkārei un aplūkoju māju, kurā pavadīju savas dzīves pirmos gadus.
   – Kur notika tas? – Pat Noa nebija tik nekaunīgs, lai sauktu traģēdiju īstajā vārdā. – Tas noteikti bija šaušalīgi.
   – Nē. Nē, man bija skumji. Es domāju, ka varbūt kaut ko atcerēšos, ja tur atgriezīšos. Tā nenotika. Māja bija aiznaglota, izskatījās kā grausts nekurienes vidū, tukša, neapdzīvota, tajā nemita pat… atmiņas. – Viņa nopūtās un pasmaidīja. – Un tagad, kungi, ja neiebilstat, es stāšos rindā, lai saņemtu savu bezmaksas maisiņu ar pirmās nepieciešamības precēm. Un pēc tam atgriezīšos darbā.

65

   Kad Elizabete iestājās rindā, lai saņemtu pārtikas un higiēnas produktus, tā bija sarukusi līdz aptuveni divdesmit cilvēkiem, kas izskatījās nekopti, noguruši, bet visi kā viens dzirkstošām acīm vērās uz Bredliju un Vivianu Hofiem, kuri kameras priekšā sarunājās ar Vērtjūfolsas mēru.
   – Par ko viņi runā? – Elizabete apvaicājās priekšā stāvošajai sievietei.
   – No tā, ko dzirdēju, es nopratu, ka mērs stāsta viņiem par Vērtjūfolsu, kas nav izpelnījusies no Vašingtonas štata amatpersonām pietiekamu uzmanību. Neesot apmierinātas pat mūsu pamatvajadzības, un viņš norādīja, ka ļaudis sāks atbalstīt republikāņus, ja štata valdība neliks salabot ceļus, – sieviete atbildēja un skumīgi iesmējās.
   – Vai tas nonāks ziņās? – Elizabete painteresējās.
   – Hofi ir ietekmīgi cilvēki, – jau cita sieviete atsaucās. – Intervija noteikti liks valdībai sarosīties.
   – Jo labāk, – pirmā sieviete attrauca. – Man jau ir apriebies mazgāties aukstā dušā un ēst aukstu ēdienu.
   – Es stāvu rindā, lai dabūtu lukturīti un baterijas. – Elizabete izvilka no somas savu veco kabatas lukturīti, kuram bija saplīsis stikliņš. – Ìeologi nesaudzē lukturīšus.
   – Bet es stāvu pēc tualetes papīra, – viņai aiz muguras ierunājās Geriks. Elizabete pagriezās un sarauca pieri. – Tualetes papīrs ir ļoti būtiska lieta, it īpaši, ja tā nav, – viņš piebilda nevainīgā tonī, lai neradītu aizdomas, ka neatkāpjas no Elizabetes ne soli. Kaut arī tas notiktu viņas pašas labad.
   – Sveiks, Gerik, priecājos, ka esi atgriezies pilsētā, – ierunājās sieviete, kas stāvēja rindā pirms Elizabetes.
   – Labdien, misis Ubaha. Labi, ka bērniem bija vasaras brīvlaiks. Vai skolas ēkai ir nodarīti nopietni bojājumi?
   – Ne pārāk nopietni. Es tagad tur dzīvoju… sporta zālē. – Misis Ubaha skumji pasmaidīja.
   – Es gribu, lai tualetē var nolaist ūdeni, – ierunājās kāda sieviete, kas stāvēja tālāk priekšā.
   – Es vēlos, lai, nospiežot slēdzi, istabā iedegas gaisma, – piebalsoja nākamā.
   – Es savukārt vēlos, kaut pienāktu diena, kad pēcgrūdiens neizkratītu mani no gultas, – vēl cita paziņoja.
   Ikviens māja ar galvu, un rinda pamazām virzījās uz priekšu.
   – Es gribu atgriezties mājās, – misis Ubaha sacīja, – gribu nolīgt kādu, kurš aizvāks koku no tās jumta, saremontēs garāžu un ieliks jaunus logus. Es gribu gatavot savā virtuvē, gulēt savā gultā, dzert pašas pagatavotu kafiju. Es gribu būt viena, nevis klausīties, ko runā vēl piecdesmit pieaugušie un divdesmit bērni, turklāt visi reizē. Es negribu klausīties krākšanā, raudās vai strīdos… – Viņai aizrāvās balss. – Protams, es esmu pateicīga, ka paliku dzīva. Jā, patiešām. Tomēr es vēlos… būt mājās.
   Viņas vārdi bija kā lūgšana, tie nāca no sirds un nebija rūpīgi iestudēti.
   Kāda sieviete viņu apskāva.
   Kā jau vienmēr šādu emociju priekšā Elizabete jutās bezspēcīga un nezināja, kā izturēties. Tomēr viņa noglāstīja misis Ubahas roku un sacīja:
   – Man ir ļoti paveicies, jo varu dzīvot viesnīcā, tomēr es jūs saprotu. Arī es zaudēju visu, izņemot to, kas tobrīd bija manā somā, un fotogrāfiju albumu, kuru izglāba Peitons Beilijs. – Klātesošie, kas to dzirdēja, saprotoši pamāja. Elizabete turpināja: – Es joprojām stiepju roku pēc savas matu sukas, meklēju savu krūšturi, iemīļotās sporta kurpes. Viss, kas man tagad ir, reiz piederējis citiem cilvēkiem. Bet es esmu pateicīga, ka ir vismaz tas. Es tiešām esmu par to pateicīga. Tomēr ir dīvaini zaudēt visu, kas tev piederējis.
   Misis Ubaha pavērās uz viņu un sacīja:
   – Jūs esat jauka meitene, lai arī ģeoloģe.
   Rinda virzījās uz priekšu.
   Kad pienāca Elizabetes kārta, Bredlijs Hofs viņai nevērīgi uzsmaidīja, pasniedza maisiņu un pārdomāti noteica:
   – Ceru, ka šis atvieglos jūsu dzīvi tik grūtos laikos.
   – Paldies, jūs rīkojaties ļoti nesavtīgi, – Elizabete sacīja.
   – Viņa ir ideāla, – fotogrāfe uzsauca un pacēla kameru.
   – Lielisks profils, viņa ir skaista. Uzņemsim pāris kadru!
   – Laba izvēle, Loringa. – Bredlija smaids kļuva siltāks, viņš nopētīja Elizabeti un piepeši likās satrūcies. – Pagaidiet! Jūs esat Mistijas meita. Es pazinu jūsu māti.
   – Zinu. Jūs… jūs to man sacījāt. – To Bredlijs Hofs bija sacījis vairākas reizes pēdējo mēnešu laikā.
   – Jā, protams. Mēs esam tikušies. – Viņš sarauca pieri, it kā pūlētos atcerēties kādu sīkumu. – Jūs strādājat Benera ģeoloģiskās izpētes projektā. Droši vien zemestrīce bija tieši tas, ko cerējāt sagaidīt.
   – Tā bija lieliska.
   Fotogrāfe dažas reizes nospieda aparāta slēdzi, tad izvilka videokameru.
   Viviana nostājās starp viņu un Elizabeti.
   – Bredlijs pareizi saka. Elizabetei Benerei ir sava vēsture. Ja mēs to darīsim, viņa kļūs par stāsta galveno varoni, un tad tas vairs nebūs stāsts par labdarību. Koncentrējieties mērķim, dāmas un kungi! Koncentrējieties uz mērķi! – Pagriezusies pret Elizabeti, viņa piebilda: – Piedod, dārgā.
   Elizabete manīja, ka fotogrāfe saviebjas un uzliek kameras objektīvam vāciņu.
   Bredlijs paklausīja sievai. Viņš vēlreiz paspieda Elizabetei roku un pievērsās nākamajam rindā.
   – Prieks tevi redzēt. Vietējais puisis, vai ne? Geriks. Tu esi atgriezies pilsētā? Atbrauci ciemos, un zemestrīce tevi te pārsteidza?
   – Apmēram tā. – Geriks paņēma maisiņu un pastūma Elizabeti uz priekšu.
   Aiz viņa rindā stāvēja astoņus gadus vecs puisēns.
   Bredlija acis iemirdzējās. Ieklikšķējās fotoaparāts.
   – Mums ir īpašas paciņas bērniem. – Bredlijs pagriezās un izņēma no helikoptera krāsainu maisiņu. – Te būs. Iekšā ir “Hobits” no “Lego”.
   – Superīgi, – puika noelsās.
   Kad Geriks un Elizabete bija pagājuši tālāk, viņa paziņoja:
   – Bredlijs Hofs mani ir saticis četras reizes un tomēr mani neatceras. Es esmu pietiekami līdzīga mātei. Ja tu uzskati, ka viņš bijis Mistijas mīļākais, tad viņam vajadzētu mani atcerēties.
   – Iespējams, ka viņš tēlo.
   – Iespējams, ka viņš tiekas ar tik daudziem cilvēkiem, ka nespēj visus atcerēties.
   – Iespējams. Viss ir iespējams. Bredliju un Vivianu noteikti vairāk interesē tēla veidošana un publicitāte, – Geriks sacīja un palūkojās pār plecu. – Labdien, Foster, jūs izskatāties nedaudz saburzīts.
   Elizabete pagriezās, lai palūkotos uz šerifu.
   Nogurums bija iegūlis Fostera mutes kaktiņos, zem acīm bija maisiņi, mati sataukojušies. Viņa cepure šķita putekļaina, formastērpa apkaklīte un piedurknes bija netīras, pleci likās notriepti ar sodrējiem.
   Elizabete aizdomājās, tad pieliecās viņam tuvāk un ievilka gaisu nāsīs.
   – Jūs ožat pēc dūmiem.
   – Ja neesat dzirdējusi, pagājušonakt nodega Sanu māja, – Fosters paskaidroja. – Es biju kopā ar glābējiem, mēs centāmies nodzēst ugunsgrēku.
   – Jūs arī nedaudz ožat pēc benzīna. Vai kaut kā līdzīgi. – Elizabete atcerējās Ivonnas stāstīto. “Viņš oda pēc ziepēm, varbūt nedaudz pēc dūmiem un degvielas.” Elizabete bija gatava apsūdzēt Fosteru uzbrukumā.
   Geriks atkal saspieda viņas plecu un ierunājās, pirms Elizabete paspēja atvērt muti.
   – Brauciet mājās, Foster, un nomazgājieties dušā.
   Tobrīd Elizabete atskārta, ka Gerikam ir taisnība. “Es nedrīkstu apvainot šerifu Fosteru Sanu mājas nodedzināšanā. Ne te un ne tagad, kad saziņa ar ārpasauli ir tik ierobežota, bet šerifs ir naidīgi noskaņots pret mums. Bet… Vai tā nav sagadīšanās, ka Ivonna pieminēja šo smaku?”
   – Dušā es jau pabiju. Aizturēšanas izolatorā var nomazgāties, – Fosters atcirta. – Mans formastērps ir netīrs. Viens no palīgiem aizbrauca uz manām mājām pēc tīra apģērba.
   – Labi darīts, – Geriks noteica. – Tomēr mēģiniet nedaudz atpūsties.
   Fosters palūkojās uz ielu, tad uz Geriku un Elizabeti, un viņa acis dusmās gailēja.
   – Kā tad! Narkomāni uzbrūk medmāsām, kāds dedzina mājas, un mūsu patologanatoms ir pazudis bez pēdām. Vai tu gadījumā nezini, kurp Maiks devās, Gerik?
   – Nē… Vai esat pārliecināts, ka viņš ir aizbraucis? Ja tā, tad viņam un Kortnijai ir paveicies. Ja viņi būtu mājās, tad nevarētu izglābties un nosmaktu. Un tad tā būtu traģēdija, – Geriks nopietni paziņoja. Viņš centās nokausēt šerifu, uzvarēt šajā sāncensībā.
   Fosters uzlika roku uz pistoles spala, pāris reižu dziļi ieelpoja. Likās, viņš tik tikko spēj savaldīties, lai neizrautu ieroci no maksts.
   Tāpēc Elizabete noteica:
   – Man ļoti patika Maiks un Kortnija.
   Nezin kāpēc viņa domāja, ka tas atvēsinās uzkaitētās emocijas.
   Viņa bija kļūdījusies, jo Fostera apsārtušās, neprātīgās acis pievērsās viņai.
   – Kad jūs viņus satikāt?
   Elizabete zināja, ka Geriks nevēlas, lai šerifs uzzina, ka Maiks un Kortnija bijuši viesnīcā, tāpēc mierīgi atbildēja:
   – Vērtjūfolsā es esmu tikusies ar daudziem cilvēkiem, jo esmu šeit nodzīvojusi gandrīz gadu.
   – Jā, – šerifs novilka un noņēma roku no maksts.
   Viņš izskatījās kareivīgs un nožēlojams, bija konfliktā pats ar sevi, tāpēc Elizabetei piepeši likās, ka Gerikam ir taisnība un šerifs Fosters noteikti bijis viņas mātes mīļākais. “Viņš ir nogalinājis māti, un viņu moka vainas apziņa. Moka un liek pastrādāt aizvien jaunas un jaunas nelietības. Tas noteikti izskaidro šerifa kareivīgo attieksmi pret mani.”
   Lai kādas domas rosītos viņas prātā, Elizabete tomēr juta žēlumu, tāpēc viegli pieskārās šerifa rokai un sacīja:
   – Ja jums nav laika aizbraukt uz mājām, varbūt varat atlaisties uz kādas lāviņas aizturēšanas izolatorā un nedaudz atpūsties. Jums ir jāatpūšas.
   Viņš gribēja nokratīt viņas roku, tomēr savaldījās.
   – Izsakām jums līdzjūtību par mātes zaudējumu, – Geriks sacīja.
   – Mana māte… – Fosters tikai noplātīja rokas, palūkojās uz abiem, it kā viņus vispār nepazītu, un devās uz tiesu nama pusi.
   Roka atkal uzgūla pistoles makstij.
   Elizabete un Geriks skatījās, kā viņš iejūk pūlī.
   – Viņš pielaida uguni Sanu mājai. – Elizabete likās pārliecināta par to.
   – Domāju, ka tev taisnība, – Geriks atbildēja, un abi devās uz automašīnu.
   Pamanījis Dardedzi slaistāmies pie viņa automašīnas, Geriks nogriezās un piegāja pie milzīga granīta bluķa, kas bija novēlies no kāda nama fasādes. Notrausis putekļus no tā plakanās virsmas, viņš apsēdās un novilka Elizabeti sev līdzās.
   – Bet… kāpēc? – Elizabete vaicāja.
   – Maiks sagādāja informāciju, kas man bija nepieciešama.
   – Vai šerifs Fosters varēja viņus nogalināt. Nogalināt informācijas dēļ?
   – Viņš nevalda pār sevi.
   – Tomēr… Ivonna sacīja, ka spētu pazīt uzbrucēju pēc acīm. Šerifs Fosters viņu iztaujāja, bet viņa neteica, ka tas bijis viņš.
   – Bija tumšs. Viņa redzēja tikai acis, seju sedza slēpotāju maska. Liecinieki vienmēr kļūdās. Viņiem šķiet, ka pazīs uzbrucēju, tomēr tā nenotiek, – Geriks pārliecinoši klāstīja. – Labās ziņas ir tās, ka Fosters… Ja raksts tomēr tiks publicēts un viņš to izlasīs, tad zinās, ka Ivonna tomēr nespēs viņu pazīt.
   – Tātad viņa būs pasargāta. – Elizabetes balsī ieskanējās cerība.
   – To es neteicu. Viņš ir cilvēks, kurš nevalda pār sevi. – Geriks satvēra viņas plaukstu. – Apsoli, ka nepaliksi ar viņu divatā.
   – Apsolu. Es jau nekad nebūšu viena. – Elizabete ielūkojās Gerikam acīs. – Kanjonā es būšu kopā ar Benu, Lūku un Džo.
   – Kāpēc tev turp jādodas? – Geriks pieliecās viņai tuvāk un čukstēja ausī: – Kāpēc gan tu nevarētu paņemt brīvdienas vismaz uz to laiku, kamēr es būšu šo lietu atrisinājis?
   Viņš mēģināja pierunāt Elizabeti, lai viņa atsakās no darba. – Cilvēki strādā, – viņa sacīja. – No rītiem ceļas, dodas uz darbu, strādā, kamēr pienācis laiks doties mājās.
   Geriks atvirzījās un dzēlīgi noteica:
   – Ne jau visiem ir tāda ģimenes vēsture, kas viņus pašus var padarīt par upuriem.
   – Tu uzskati, ka šeit kaut kur ir kāds, kas vēlas mani nogalināt. Bet tev nav nekādu pierādījumu. Neviens nav centies man nodarīt pāri. Es taču nevaru slēpties tikai tavu iedomu dēļ. – Elizabete kārtējo reizi pārsteidza viņu ar loģisku secinājumu.
   – Tu vismaz varētu nerunāt ar žurnālistiem, – Geriks mēģināja mainīt tematu.
   – Tu dzirdēji, ko teica Noa Grifins? Viņš sacīja, ka izdomās atbildes manā vietā, ja es neatbildēšu uz viņa jautājumiem.
   – Tad ļausim viņam to darīt! – Geriks plati pasmaidīja.
   – Vismaz tagad es varu kontrolēt, kāda informācija nonāk medijos.
   – Es vispār nevēlos, lai mediji pieminētu tevi vai Beneres slepkavības lietu.
   – Es arī. Bet… Vai tu nesaproti? Tas ir tieši tas, par ko viņš raksta. Savā grāmatā un publikācijās. Ir pagājuši daudzi gadi, tomēr informācija, kas kaut kādā veidā saistīta ar šo slepkavību, medijos joprojām ir pieprasīta. Šausminoša, asiņaina traģēdija. Mīlestības intriga. Noslepkavota skaista sieviete. Vīrs tiek notiesāts. Iespējams, ka ir sērojošs mīļākais. – Elizabete piespieda plaukstas pierei. – Noa tāpat turpinās rakstīt. Vismaz šī ir iespēja paziņot, ka es neko neatceros. Ja tava teorija izrādīsies patiesa, tad labāk, lai ir šādi.
   – Tev taisnība. – Geriks viņu apskāva un pievilka sev klāt. – Es zinu, ka tev ir taisnība. Es… es tik tikko esmu tevi atguvis un baidos, ka varu atkal zaudēt. Es baidos, ka vēsture varētu atkārtoties.
   Elizabete nopūtās un baudīja viņa silto apskāvienu.
   – Tu tik tikko esi mani atguvis?
   Viņš norija siekalas, it kā nebūtu vēlējies to sacīt.
   – Uz vienu nakti es atkal turēju tevi savās rokās, mīlējos ar tevi un domāju, ka tu būsi mana uz visiem laikiem. Man… tas patika. Es gribētu, lai tā būtu patiesība.
   Šie vārdi skanēja brīnišķīgi. Elizabete izbaudīja to, kā Geriks to pateica. Atmiņas par sāpēm, kuras bija viņus šķīrušas, bālēja…
   – Es arī. Es vēlētos, kaut tēvs nebūtu nogalinājis māti. Es vēlētos, lai viņas slepkava atzītos un tiktu arestēts, un tad man vairs par to nebūtu jāraizējas. Es daudz ko vēlētos. – Viņa apņēma ar plaukstām Gerika seju. – Bet šobrīd par visu vairāk es vēlos atgriezties darbā.
   Geriks padevās.
   – Ir lieta, par ko mums uzreiz jāvienojas.
   – Klausos.
   – Tu ļausi man aizvest tevi līdz kanjonam. – Geriks izvilka automašīnas atslēgas.
   – Protams.
   – Un aizvest tevi mājās, kad būsi beigusi darbu.
   – Šodien.
   – Katru dienu, sarunāts? – Geriks piecēlās un pastiepa viņai roku.
   Elizabete ļāvās.
   Viņi palūkojās uz laukumu. Visi viņus vēroja. Visi.
   – Pie joda kanalizāciju un elektrību, – Elizabete noteica. – Es vēlos, lai atkal strādātu televizori un šiem cilvēkiem būtu arī kas cits ievērības cienīgs, ne tikai mēs.

66

   Elizabete skrēja augšup pa nogāzi pie Gerika.
   – Klau! Mēs tā nevaram. Tu visus nervozē. Marero nemitīgi klūp mums virsū. Un tu mani padari traku!
   – Es neko nedaru.
   – Tu staigā.
   – Protams, es varu arī nestaigāt. – Geriks apstājās kā iemiets.
   – Es dzirdu, kā tu elpo.
   – Piedod, bet man ir jāelpo.
   – Es dzirdu tavas domas. Tu brīnies, ko es daru un kāpēc. Es jūtu, kā tu vēro Benu, Lūku un Džo un apsver iespējamo risku. Tev… ir jābrauc prom.
   Elizabete bija noskaitusies un pati to zināja. Bet viņš izturējās tik aizbildnieciski, it kā būtu vienīgais, kurš varētu apturēt veselu uzbrucēju armiju. Iedomātu uzbrucēju.
   – Rīt es te nepalikšu. – Geriks ielūkojās pulkstenī. – Tagad ir pieci. Laiks doties prom.
   – Es nevēlos… Pagaidi! – Elizabete nolēma vienoties ar Geriku. – Ja tagad es braukšu mājās, vai rīt tu turēsies tālāk no šejienes?
   – Cik tālu?
   – Tālu. Paliksi viesnīcā. Vismaz.
   Geriks savilka žēlu sejas izteiksmi.
   – Man būs garlaicīgi. Man viesnīcā nav nekā darāma.
   – Tev arī šeit nav nekā darāma.
   – Marero varētu dot man kādu darbiņu. – Geriks lūkojās viņā ar cerību pilnu skatienu kā kucēns.
   – Nē. Jo tu joprojām turpināsi elpot un domāt, un tas tev izdodas visai skaļi.
   Viņš satvēra Elizabetes roku.
   – Brauksim mājās un parunāsim par to.
   Elizabete nepacietīgi un satraukti atbrīvoja roku.
   – Tu te nestrādāsi, es strādāšu. Pierodi pie tā.
   Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un draudīgi paraudzījās uz Elizabeti. Kad tas iedarbojās, viņš jau ierasti draudzīgajā tonī paziņoja:
   – Labi. Vai tev vēl jāpaņem kādas mantas un jāatvadās?
   – Kas ir labi? – viņa pavaicāja aizdomu pilnā balsī.
   – Labi, es šeit nestrādāšu. Neelpošu un nedomāšu. Braucam. Ņem savas mantas un atvadies.
   Viņa pat nepakustējās un noskaldīja:
   – Es šeit strādāšu, elpošu un domāšu.
   – Laikam gan. Grūti iztēloties, kas tevi no tā varētu atturēt.
   Tomēr viņa neticēja Gerikam.
   – Tu tik viegli padosies?
   Viņš uzlika rokas Elizabetei uz pleciem un ielūkojās acīs.
   – Es ļoti cienu tavu prātu un lojalitāti. Tu zini, ka mana teorija varbūt ir pareiza un tavas mātes slepkava ir kaut kur šajā pilsētā, turklāt tu apsolīji visu laiku turēties kopā ar Benu, Lūku un Džo. Es ticu gan tavam prātam, gan lojalitātei. Tie palīdzēs tevi nosargāt.
   – Hmm. Labi. – Viņa joprojām neticēja Gerikam, tomēr neko citu nevarētu atbildēt. Izskatījās, ka viņš ir padevies un runā godīgi un atklāti.
   – Iešu atvadīties un paņemšu savas mantas.
   – Vai palīdzēt?
   – Nē!
   Kad Elizabete atvadījās no puišiem, viņi nebilda ne vārda. To viņi atstāja Marero ziņā. Darba vadītāja iznīcinošās piezīmes par jaunatklāto cunami primadonnu lika Elizabetei brīnīties, kāpēc viņa vispār cerējusi izpelnīties šī cilvēka labvēlību.
   Tāpēc, atgriezusies kanjona augšmalā, viņa bija pavisam nelāgā noskaņojumā.
   Toties Geriks klusēja un bija iztapīgs.
   Un tas tracināja vēl jo vairāk, un Elizabete visu ceļu sēdēja, aptvērusi savu somu, un lūkojās ārā pa sānu logu.
   Pie viesnīcas viņa izkāpa no automašīnas, uzskrēja pa kāpnēm un iemetās lielajā zālē.
   Geriks viņai sekoja. – Kur ir Mārgarita?
   Parādījās Herolds un drūmi paziņoja:
   – Augšstāvā, gultā.
   “Vecā kundze ir gultā? Dienas laikā!” Elizabete pabrīnījās un satraukti jautāja:
   – Vai viņa ir apslimusi?
   – Tas jāvaicā viņai pašai. – Herolda balsī ieskanējās nolemtība.
   Geriks un Elizabete apmainījās bažīgiem skatieniem un uzsteidzās augšup pa kāpnēm.
   Mārgarita bija izstiepusies gultā. Acis bija aizvērtas, bet uz pieres bija uzlikts mitrs dvielītis. Viņas seju klāja sārti plankumi, mute bija sašķobīta aizkaitinātā grimasē. Īsta veca īriete.
   Tiklīdz Geriks piegāja pie gultas un satvēra audžumātes roku, Mārgarita nedaudz pavēra acis.
   – Kas noticis? – viņš vaicāja.
   – Viņa piezvanīja, – Mārgarita atbildēja.
   Geriks atviegloti nopūtās:
   – Tā jau es domāju.
   – Ko? – Elizabete paspēra soli tuvāk gultai. – Kurš? Kas?
   – Zvanījusi Patrīcija, – Geriks paskaidroja.
   – Patrīcija? – Elizabete centās atcerēties, kas ir Patrīcija.
   – Ak, Patrīcija! Mārgaritas mazmeita?
   – Jā, mana mazmeita, – Mārgarita izdvesa. – Zvanīja uz manu mobilo. Es nelikos ne zinis. Lai domā, ka sakari nav atjaunoti. Un tad viņa ķērās pie rācijas un nogaidīja, līdz es sazināšos ar nabaga mīļo Anniju Di Luku…
   – Tagad viņa ir nabaga mīļā Annija Di Luka? – Geriks ķircinājās.
   Nākamajā mirklī Mārgarita pieslējās sēdus un aizsvieda mitro lupatu. Tā atsitās pret sienu. Viņa uzmeta audžudēlam zvērojošu skatienu.
   – Gribi ar mani strīdēties? Uz priekšu!
   Geriks atkāpās.
   – Nepavisam negribu. Tu runāji pa rāciju ar nabaga mīļo Anniju Di Luku, kas gandrīz gadsimtu bijusi tava lielākā ienaidniece, un jūsu sarunu pārtrauca Patrīcija.
   Mārgarita teatrāli piespieda plaukstu pie pieres un atkrita spilvenos.
   – Patrīcija pavaicāja, vai omītei nekas nekaiš, vai viņa nav savainojusies zemestrīces laikā. Visa šī gādība un rūpes… jūs jau saprotat. Es atbildēju, ka man nekas nekaiš. Viņa tik mala tālāk, lai es pārdodu viesnīcu un dodos uz Havaju salām, bet es atbildēju, ka aizbraukšana uz Havaju salām nepalīdzēs izskaust zemestrīces. Viņa turpināja klāstīt, ka es tur būšot drošībā. Es savukārt viņai vaicāju, vai viņa kaut ko ir dzirdējusi par vulkāniem. Havaju salās to ir tūkstošiem. – Ieskanējās Mārgaritas nodevīgais īru akcents. – Un pēc tam viss sagāja grīstē.
   – Izklausās nelāgi, – Elizabete atzina.
   – Jēzus, Marijas un Jāzepa vārdā! Patrīcija ir īsta barakuda ar naudas zuteni. Viņai nerūp mantojums. Viņa vienkārši grib pārdot manu māju un nopelnīt. Sīkā, nelietīgā skuķe! – Vecā kundze meta pret sienu vienu no spilveniem.
   Elizabete pasniedza viņai dīvāna spilvenu.
   Viņa to aizsvieda.
   Geriks piegāja pie naktsskapīša, parakņājās tā dzīlēs un izvilka “Tullamore Dew” pudeli. Ielējis glāzē nedaudz viskija, viņš pacēla to pret gaismu, nošūpoja galvu, pielēja vēl un tad pasniedza Mārgaritai.
   – Vai vakariņas ēdīsi? – viņš pavaicāja.
   – Saprotams, ka ēdīšu. Un tad ieiešu siltā vannā. Tad likšos gultā, bet divos naktī būšu pamodusies un piktošos uz likteni par to, ka tas man devis tik egoistisku un alkatīgu mazmeitu. – Mārgarita iemalkoja viskiju. – Tu esi labs puisis. Kāpēc tu nevarētu dzīvot pie manis? Tas manu dzīvi krietni vien atvieglotu.
   – Vai tad neesi dzirdējusi? Es taču esmu traks cilvēks.
   – Tavs trakums izglāba manu dzīvību. – Viņa pagrieza pret Geriku vaigu. – Tagad arlabunakti, bērni. Ejiet vakariņās un ļaujiet man īgņoties.
   – Sarunāts, – Geriks sacīja un atspiedās ar plaukstām pret matraci. – Es izstāstīšu Elizabetei, kāpēc mani atlaida no FIB.
   Mārgarita papliķēja viņam pa vaigu un noteica:
   – Tu pārāk raizējies par to. Viņa sapratīs.
   – Zinu. – Geriks pavērās uz Elizabeti un nočukstēja: – Bet… vai es to spēšu sev piedot?

67

   Geriks un Elizabete paņēma vakariņu paplātes un uznesa savā numuriņā. Paēduši viņi sakrāva traukus uz paplātēm un izlika gaitenī. Kad rietēja saule, abi izgāja uz terases, no kuras pavērās skats uz plašo okeānu. Geriks iesēdās šūpolēs, savukārt Elizabete iekārtojās pītajā šūpuļkrēslā.
   Augusta nogalē Klusā okeāna piekrastē saule rietēja astoņos vakarā. Tā kā nebija elektrības, kas radītu gaismas piesārņojumu, samtaini tumšajās debesīs kā spilgtas drupačas mirdzēja zvaigznes – cita spožāk, cita blāvāk, cita košāk. Okeāns nenogurdināmi triecās pret izrobotajām, akmeņainajām klintīm, un vējš smaržoja pēc sāls, jūraszālēm un zivīm. Zeme trīcēja.
   Elizabete vairs nespēja atcerēties, kad tā nebija trīcējusi.
   Likās, ka zeme apjauš stihijas, kuras pati izraisījusi. Zemestrīces dēļ Vērtjūfolsa bija nogriezta no pārējās pasaules, padarot Elizabeti par vietējās sabiedrības daļu veidā, kādu viņa nekad nebija iedomājusies. Zemestrīces dēļ viņa bija atjaunojusi saites ar tēvu, iepazinusi viņu, uzklausījusi viņa atmiņas… un tagad apšaubīja viņa vainu.
   Zemestrīces dēļ Geriks bija atgriezies viņas dzīvē.
   Viņš bija novājējis, jā, tomēr arī izmainījies. Pētot Gerika sejas izteiksmi, kad viņš tā sēdēja, Elizabete atskārta, ka viņš vairs nav tas jaunais un pašpārliecinātais vīrietis, kurā viņa bija iemīlējusies un ar kuru metusies neapdomīgā laulībā. Tagad viņš bija klusāks, domīgāks, tik bieži nesmaidīja un izrādījās gādīgāks. Kaut kas bezcerīgs un briesmīgs bija salauzis viņa garu, un Elizabetes domāja, ka viņš vairs nekad nebūs tāds kā agrāk.
   Tas jaunais, pašpārliecinātais vīrietis bija viņu sāpinājis… tomēr Elizabete pēc viņa ilgojās.
   Geriks ievilka elpu, it kā naksnīgais gaiss viņu spirdzinātu, un nesteidzīgi ierunājās:
   – Es zaudēju savaldīšanos un piekāvu vīrieti, kurš varmācīgi izturējās pret savu trīs gadus veco dēlu.
   Elizabete bija pārsteigta. “Vai tiešām Geriks domāja, ka es viņu nosodīšu?”
   – Pareizi darīji!
   – Šajā valstī uzbrukums jebkuram tās pilsonim, vienalga, vai viņš ir nelietis vai nav, ir noziegums. Turklāt viss izvērtās ļoti ļauni, jo es Volkeru smagi piekāvu kaimiņu acu priekšā. Ja pārējie aģenti mani nebūtu aizvilkuši prom, es viņu būtu nogalinājis. Kāds no kaimiņiem visu bija nofilmējis un aizsūtījis medijiem. Tas bija skandāls. – Geriks atspērās ar kāju pret zemi, un šūpoles strauji sakustējās. – Žurnālisti to pārvērta par īstu murgu. Ikvakara ziņas, sabiedrības nosodījums nesavaldīgam, varmācīgam FIB aģentam, aicinājumi mani ieslodzīt cietumā. Protams, ka es pats pieteicos. Devos uz cietumu, iemaksāju drošības naudu. Bija tiesa. – Viņš ievilka elpu. – Ar to es varēju sadzīvot. Tas, ko izdarīju, bija slikti. Muļķīgi. Tas bija signāls, ka man jāapstājas un jāattopas, lai es spētu valdīt pār sevi.
   – Jā…
   Tas, ko Geriks atklāja, nešķita tik baiss, lai liktu viņa balsij trīsēt un aizrauties. Acīmredzot tas nebija viss stāsts. Elizabete gaidīja, un sirds viņai smagi sitās.
   – Diemžēl tam visam sekoja… bija… Veilons Volkers iznāca no slimnīcas un bija gatavs man sniegt mācību. Viņš līdz nāvei piekāva savu dēlu.
   Tumsā Elizabete neredzēja Gerika seju, tomēr manīja nogurumu viņa balsī, vēlmi pagriezt laiku atpakaļ. Šī atzīšanās viņam nāca grūti.
   – Ak nē… – Viņas balss aizlūza.
   – Es zināju, ka Volkera piekaušana puisēnam nepalīdzēs.
   Neviens negūst mācību, ja dabū dūri sejā, – viņš turpināja un atkal enerģiski atspērās no zemes.
   – Nē, – Elizabete izdvesa un atcerējās, ko viņš bija stāstījis par savu tēvu, par varmācību, kaunu un bailēm. Lai kā viņai to negribējās, viņa atskārta, ka Geriks sevi ienīst.
   – Man vispirms vajadzēja parūpēties, lai bērns nokļūst pie aizbildņiem. Es to neizdarīju. Puisēns nomira.
   – Nē. Ak nē!
   – Viņu sauca… Līems. Skaists puisēns ar milzīgām brūnām acīm kalsnajā sejiņā. Bet viņš nekad nesmaidīja. Nekad es nebiju spējis izvilināt no viņa kaut smaida atblāzmu. Viņš bija cietis neskaitāmas reizes. Rentgens uzrādīja, ka viņam ir kaulu lūzumi teju no pirmās dzīves dienas. Viņš kliboja, sperot ik soli, raudāja… – Gerika balss ietrīsējās. – Turklāt man pat neienāca prātā, ka tēvs varētu izturēties pret bērnu kā pret žetonu pokera spēlē, kā pret kaut ko vienreiz lietojamu, viegli aizmetamu.
   – Nē, – Elizabete jau nez kuru reizi atkārtoja pēdējo piecu minūšu laikā. “Nē, nē, nē.”
   – Kā es to varēju nenojaust? Kā es varēju aizmirst savu bērnību, kā varēju aizmirst, ka pasaulē ir tādi vīrieši? Citi aģenti, kuriem bijusi normāla bērnība, varēja nenojaust patiesību, taču man tas nav attaisnojums. Jo tas puisēns piedzīvoja to pašu, ko es. – Šūpoles apstājās. Viņai likās, ka Geriks paslēpis seju plaukstās.
   – Man žēl, – Elizabete sacīja. “Nē, tas nav pareizais vārds.” – Nav brīnums, ka tu ienīsti presi. – “Vēl stulbāk.”
   – Es neienīstu presi. Man nav nekādu ilūziju par medijiem, tas arī viss. Viņi uztaisīja sižetu, bet es biju tas, kas deva viņiem šo iespēju. Es biju pārskaities uz visu pasauli. Ļāvu dusmām ņemt virsroku un nepadomāju par sekām. Es esmu vainīgs šā bērna nāvē. – Izrādījās, ka Geriks raud.
   “Jā. Tā tas ir. Bērns zaudēja dzīvību, viņš vainoja sevi puisēna nāvē. Viņam jāapraud zēns.” Elizabetei likās, ka trūkst elpas, ka tūlīt pati sāks raudāt. Asaras jau riesās acīs.
   Tomēr Geriks turpināja:
   – Līema nāve ir grēks, ko es nesīšu savā dvēselē – mūžīgi. Ik mirkli es jūtu sāpes savā sirdī. Mans grēks nav piedodams. Viss, ko varu darīt, ir solīties, ka nekad vairs neļaušu dusmām sevi apmāt. Ka vispirms domāšu un tikai tad rīkošos. Ka vienmēr palīdzēšu bērniem, kuri cieš. Ka būšu tāds, kāds biju toreiz, kad sāku strādāt FIB. Ka vienmēr centīšos būt labs.
   Ko Elizabete varēja sacīt? Pietiekami šokējoša jau bija Gerika atzīšanās par bērnībā pārdzīvoto, par tēva varmācību. Viņa domāja, ka tā būs atbrīvojusi viņa dvēseli no nastas, ka viņa acīs atkal atmirdzēs prieks un cerība.
   Tomēr tā nenotika. Viņa sirdi un dvēseli nospieda paša rīcības sekas.
   Elizabete piecēlās no šūpuļkrēsla, notrausa smiltis no darba biksēm, pie sevis nopukojās, ka nav iegājusi dušā un saposusies pirms sarunas.
   Diemžēl viņa to nebija izdarījusi, un Gerikam bija nepieciešams viņas uzmundrinājums. Viņa piegāja pie šūpolēm un ieslīdēja viņam klēpī.
   Tas nenācās viegli. Viņa jutās muļķīgi, gluži kā netalantīga aktrise, kas cenšas pavedināt producentu no Holivudas. Un tomēr viņa mēģināja. Gerika dēļ. Viņa aplika rokas viņam ap kaklu un iečukstēja ausī:
   – Tu esi labs. Tu esi vislabākais.
   – Es nogalināju bērnu, – Geriks uzsvēra ik vārdu.
   – Nē, tu nenogalināji. Līemu Volkeru nogalināja viņa tēvs. Bet tu zēnu atceries. Tu uzņemies atbildību par to, kas ar viņu notika. Tu apraudi Līemu. Vai pasaulē vēl ir kāds, kurš viņu apraud?
   – Viņa māte arī ir mirusi, atrasta atkritumos, piekauta līdz nāvei nenoskaidrotos apstākļos, – Geriks skumji sacīja.
   – Es tevi pazīstu. Kad tu dodies uz baznīcu, tu noskaiti lūgšanu un aizdedz svecīti par Līema dvēseli.
   – Es tā darītu, bet neuzdrošinos doties uz baznīcu. Es neuzdrošinos pavērst seju pret Dievu.
   Tas Elizabeti pārsteidza. Geriks nebija no tiem cilvēkiem, kuri ik svētdienu apmeklē dievkalpojumu. Tomēr viņš pietiekami bieži devās uz baznīcu. Īpaši tad, kad viņam bija nepieciešams mierinājums vai viņš bija nepareizi rīkojies. Viņš vienmēr no baznīcas atgriezās atvieglots un dziedināts. Un tagad… tagad viņš bīstas Dieva?
   Elizabete rūpīgi apdomāja ik vārdu.
   – Kāpēc? Līema nāve tevi ir padarījusi par labāku cilvēku.
   – Puisēnam nevajadzēja par to maksāt ar savu dzīvību.
   – Nē. Lai es iemācītos mīlēt savu tēvu, bija nepieciešama zemestrīce. Bet ne visiem mācība nāk viegli. – Viņa apklusa un apsvēra, kā teikto ietērpt Gerikam saprotamos vārdos. – Ja tu tici Dievam, tad redzēsi, ka tavas lūgšanas tiks uzklausītas.
   Geriks pieglauda pieri viņas vaigam. Asaras noritēja viņai uz pleca.
   – Paldies, – viņš čukstēja.
   Elizabete noskūpstīja Gerika vaigu un noglāstīja galvu.
   Viņš atkal iekustināja šūpoles. Tās ielīgojās lēnām un hipnotiski un pamazām apslāpēja nemieru, kas plosīja viņu dvēseles.
   Saspringums mazinājās. Elizabete uzlika rokas viņam uz pleciem. Geriks glāstīja viņas muguru.
   Piepeši viņa atcerējās Gerika iepriekšējās bailes un paziņoja:
   – Tev jāzina, ka šeit es sēžu ne jau tāpēc, lai žēlotu tevi.
   – Nē?
   – Nē, es šeit sēžu tāpēc, ka tu man patīc, ka tu mani dari laimīgu. Un es gribu, lai tu būtu laimīgs.
   – Es esmu… laimīgs. – Viņš izklausījās pārsteigts. – Vismaz… vairs neesmu nelaimīgs.
   – Lieliski. Es vēlos šonakt ar tevi mīlēties.
   – Varam mēģināt. – Geriks apskāva viņu ciešāk. – Man tas patiktu.
   – Lieliski. Varbūt dosimies iekšā?
   – Nē, nē, nedomāju, ka tas nepieciešams, – viņš sacīja, un viņa pirksti pieskārās Elizabetes krekla pogai.
   – Nu… lai notiek. Te ir pietiekami tumšs.
   – Pietiekami. Pēdējā gada laikā man radās pārliecība, ka vainas apziņa iekalusi mani važās visdrūmākajā apakšzemes cietumā. Bet paskaties! – Viņš norādīja uz sidrabainas gaismas strēli, kas atmirdzēja okeāna viļņos. – Tur, austrumos, lec mēness. Rietumos varam saskatīt, kā tas izgaismo pasauli. Nakts vairs nešķiet tik drūma, un kopā ar tevi es vairs nejūtos tik vientuļš. – Viņš noskūpstīja Elizabeti, izgaršoja viņas lūpas lēnām un ar baudu. – Paliksim te. Lai šī gaisma apspīd mūs abus.

68

   Geriku uzmodināja helikopteru dūkoņa. Viņš negribīgi izkāpa no gultas, uzvilka bokseršortus, paķēra binokli un izgāja uz terases. Trīs helikopteri lidoja gar krastu uz ziemeļiem un tad nogriezās, lai dotos uz Vērtjūfolsu.
   Ìērbusies baltā vīriešu kreklā, kam bija aiztaisīta tikai viena poga, uz terases iznāca arī Elizabete. Viņa nožāvājās un sabužināja izspūrušos matus.
   – Kas te notiek?
   Viņš palūkojās uz viņu, tad uz helikopteriem un prātoja, vai kāds viņus nav pamanījis. Tā kā neviens helikopters neietriecās ar degunu okeānā, tad Geriks nosprieda, ka piloti nevis blenž uz viņa puskailo bijušo sievu, bet gan aplūko piekrastei nodarītos postījumus. Varbūt pilotes bija sievietes…
   – Izskatās, ka Hofa plāns ir izdevies. Pie mums atlidojis gubernators un divi ziņu aģentūru helikopteri. – Viņš pagriezās pret Elizabeti un pasmaidīja. – Pilsētā patiešām ir ieradies cirks.
   Elizabete pieskārās viņa rokai.
   – Ja pasteigsimies, tad paspēsim aizbraukt pie tēva un vēlāk iegriezties pie Dardedzes, lai uzklausītu jaunākās tenkas. – Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un ielūkojās Gerikam acīs.
   – Un tad es varētu doties uz darbu.
   – Es tevi aizvedīšu.
   – Nē, nekādā ziņā.
   – Es neapsolīju, ka nevedīšu tevi. – Kad Elizabete smagi nopūtās, viņš piekāpās. – Labi. Aizvedīšu tevi uz pilsētu un tur arī savākšu, kad būsi beigusi. Norunāts?
   Viņa atkāpās un izaicinoši palūkojās uz Geriku.
   – Vai to tu sauc par kompromisu?
   – Tā kā es vēlos tevi apsargāt ar šauteni rokās, tad jā.
   – Vai tu neuztver to pārāk nopietni?
   – Kopš uzbrukuma Ivonnai noteikti, – Geriks atzina. Elizabete vēlreiz nopūtās. – Paklau. Ja nekas tāds vairāk neatgadīsies, tad varēsim uzskatīt, ka uzbrucējs ir devies prom, lai gan Dievs vien zina, kurp un kā. Tomēr šobrīd, pat tad, ja uzbrukums virsmāsai nekādi nav saistīts ar tavu tēvu un māti, tas nelietis kaut kur slapstās un viņam ir duncis. Tu, mīļā, esi pievilcīga gaišmate, un tas tevi padara par mērķi tādiem neliešiem, – viņš sacīja, satvēra viņas matu cirtu un paberzēja pirkstos. – Tāpēc es tevi aizvedīšu uz pilsētu un pēcāk aizbraukšu tev pakaļ. Tāds ir mans piedāvājums. Pieņem to vai atsakies.
   – Tu taču zini, ka es neesmu bezpalīdzīga. Man ir lielisks kabatas nazis ar neskaitāmiem asmeņiem, kas nepieciešami darbam. Turklāt tu pats mani apmācīji, kā aizstāvēties.
   – Vai kopš tiem laikiem esi trenējusies?
   – Nē.
   – Varbūt tev vajadzētu atsākt treniņus.
   Viņa saviebās.
   – Man nepatīk, kad tu man uzbrūc. Paliek zilumi.
   – Vai arī es tevi vadāšu uz kanjonu un atpakaļ un gaidīšu tevi turpat uz vietas.
   – Labi, es patrenēšos ar tevi. Ejam. – Elizabete atpogāju podziņu, nometa kreklu un iesteidzās istabā.
   Geriks izbaudīja skatu, tad skrēja viņai pakaļ, satvēra no aizmugures un iečukstēja ausī:
   – Vai es esmu tev stāstījis par saviem trīs minūšu, trīs stundu un trīs dienu plāniem? Tas ir piedāvājums, kuru es izsaku tikai tev.
   Elizabete atgāza galvu un ļāva Gerikam skūpstīt viņas kaklu.
   – Izklausās intriģējoši. Un kāds ir šis plāns?
   – Mēs varam mīlēties trīs minūtes, trīs stundas vai trīs dienas. Nepārtraukti.
   Viņa iesmējās un atbrīvojās.
   – Tā kā tikko mēs izpildījām trīs stundu plānu, trīs dienas tiks ieplānotas kā nākamās. Man jāsteidzas uz darbu, tāpēc mana atbilde būs – vēlāk, mīļais, – viņa attrauca, iesteidzās savā guļamistabā un aizslēdza durvis.
   Torīt dzīve likās vienkāršāka. Ne tik nospiedoša. It kā Geriks būtu ieklausījies Elizabetes vārdos par to, ka viņš ir vislabākais, un nolēmis būt tieši tāds. Tā bija iedvesma, lai pa gabaliņam vien saliktu sevi kopā. Laikam tiesas ieceltajam psihiatram bija taisnība – viņš pat nespēja iedomāties, cik ļoti šķiršanās viņu sagrāvusi. Tikai tagad viņa dzīve pamazām atgriezās ierastajās sliedēs. Likās, ka viņš spēs doties uz baznīcu, aizdedzināt svecīti par Līemu Volkeru, lai palīdzētu puisēna dvēselei atrast ceļu uz labāku pasauli.
   Sāpes un vainas apziņa paliks, tomēr tagad Geriks vismaz gribēja dzīvot.
   Viņam bija pietiekami daudz iemeslu dzīvot un mīlēt, strādāt un lūgties, un viņš apņēmās darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Kā jau Elizabete sacīja, viņš bija kļuvis par labāku cilvēku.
   Geriks iegāja guļamistabā saģērbties.
   Kad viņš atkal ieraudzīja Elizabeti, viņa bija uzvilkusi apjomīgu, jostasvietā sasietu haki kreklu, palielas džinsu bikses, apjozusi brūnas ādas siksnu, bet kājās uzāvusi salīdzinoši tīrus pārgājienu zābakus.
   Viņa izskatījās tīkama, laimīga un visu ceļu uz Onermauntinas aprūpes centru stāstīja par to, ko iepriekšējā dienā paveikusi. Aprūpes centrā viņa atkal stādījās priekšā tēvam un vēlreiz izstāstīja to pašu.
   Bet todien Čārlzs izskatījās bēdīgs, noguris un iegrimis drūmā apcerē. Viņš sēdēja ar noliektu galvu, it kā uzmanīgi kādā ieklausītos, un viņa skatiens klīda kaut kur telpas kaktos.
   Kad viņi devās prom, Geriks sacīja:
   – Viņš skumst pēc tavas mātes.
   Elizabete ievilka elpu, lai paskaidrotu, ka māte nekad nav bijusi aprūpes centrā, tomēr pārdomāja un noteica:
   – Jā, kopš vakardienas liekas, ka viņam zudis pamats zem kājām.
   – Es arī par to iedomājos. Nākamreiz, kad satiksim doktoru Fraunfelteru, pajautāsim, vai tas ir saistīts ar lēkmēm un vai Čārlzam tās ir atkārtojušās. – Geriks nedaudz piebremzēja, jo viņi tuvojās pilsētai. – Manuprāt, viendien, kad tur uzturējāmies, viņam bija lēkme.
   – Todien, kad rādīju video un viņš neiesaucās saviļņojumā, ieraudzījis pirmo vilni? Man arī tā likās, – Elizabete atzina un pieskārās viņa ceļgalam. – Priecājos, ka mēs ik rītu viņu apmeklējam.
   – Es arī, – viņš atbildēja, tomēr savas bažas skaļi nepauda. Vai bija kāda jēga Elizabetei sacīt, ka mātes slepkava viņas uzmanību pret tēvu var uztvert kā draudus? Laiks, ko viņi varēja pavadīt kopā ar Beneru, strauji ritēja un, iespējams, drīz būs izsmelts. Viņš jāapmeklē tagad, nevis kaut kad vēlāk.
   Iebraukt pilsētā bija vēl sarežģītāk nekā iepriekšējā dienā, tāpēc Geriks novietoja automašīnu nomalē un viņi, sadevušies rokās, devās uz kafejnīcu, lai no Dardedzes uzzinātu jaunākās tenkas.
   Tikko viņi bija spēruši kāju pāri kafejnīcas slieksnim, viņus apžilbināja zibspuldzes.
   Elizabete apstulbusi ar roku aizsedza acis.
   – Kas, pie velna, te notiek? – Geriks ievaicājās.
   – Tur jau nāk Elizabete, – Bredlijs skaļi paziņoja un smaidīdams tuvojās. Satvēris viņas roku, Bredlijs pagriezās pret galdiņu kafejnīcas vidū un paziņoja: – Iepazīstieties ar Elizabeti Beneri, Vērtjūfolsas jauno mediju zvaigzni un sievieti, kuru es lepojos saukt par savu draugu!
   Atkal iezalgojās zibspuldzes.
   Tikmēr Geriks bija pazinis pie galda sēdošos – gubernatoru, viņa palīgus un vismaz divu televīzijas kanālu ziņu redakciju pārstāvjus. Kāds visu šo pasākumu filmēja. Tā bija iepriekšējā dienā sastaptā fotogrāfe Loringa.
   Viņai līdzās stāvēja Viviana Hofa un klusi komandēja parādi.
   Geriks piegāja tuvāk, lai visu dzirdētu.
   Loringa filmēja un ierunāja fona informāciju:
   – Bērnībā Elizabete Benere saņēma lielu atbalstu un pati, strādājot par modeli, varēja apmaksāt koledžu un universitāti. Viņa sekoja tēva pēdās, lai kļūtu par pasaulē pazīstamu ģeoloģi, un ir sieviete, kura Amerikas Ìeologu biedrībai nofilmēja slaveno videomateriālu par cunami, kas sacēla īstu popularitātes vilni tīmeklī. Lai arī tas nonāca atklātībā tikai vakar, šo materiālu jau noskatījušies neskaitāmi cilvēki, kurus fascinē milzu viļņi. Tos filmējot, Elizabete ir riskējusi ar savu dzīvību. Un ir vēl kāds iemesls Elizabetes Beneres popularitātei. Proti, viņa ir tā meitene, kura redzēja, kā tēvs ar šķērēm nodur viņas māti. Tāda pagātne bija dzinulis slavenajam amerikāņu gleznotājam Bredlijam Hofam kļūt par viņas uzplaukstošā taanta un zinātnieces ģeniālā prāta pielūdzēju.
   Šie jaunumi Geriku pārsteidza, jo vēl iepriekšējā dienā Bredlijs Elizabeti nemaz īsti neatcerējās.
   Savukārt Bredlijs veda Elizabeti no vienas ietekmīgās personas pie nākamās, iepazīstināja visus ar jauno sievieti un kārtējo reizi apliecināja viņu draudzīgās saites.
   Dardedze skraidīja šurpu turpu, pasniedza kafiju un virtuļus, ko, visticamāk, bija sagādājis gubernators.
   Geriks sakrustoja rokas uz krūtīm, atspiedās pret sienu un nolēma pagaidīt.
   Laiks ritēja, Elizabete runāja, smaidīja, spieda rokas cilvēkiem, tomēr viņas zods bija saspringts, acis meta dusmu zibeņus un vaigi bija pietvīkuši sārti.
   Bredlijs bija tik ļoti aizņemts, uzklausot slavinājumus, ka neievēroja tuvojošos katastrofu.
   Elizabete piepeši noplātīja rokas un pārsteidza viņu, uzsitot viņam pa krūtīm un paziņojot:
   – Man tagad jāatgriežas pie darba.
   Geriks atrāvās no sienas, devās pie durvīm un gaidīja.
   – Paldies jums visiem par jaukajiem vārdiem! – Elizabete palūkojās uz gubernatoru un reportieriem. – Tomēr man jāvelta atbilstoša uzmanība arī Benera ģeoloģiskās izpētes projektam, jo īpaši… šajās dienās pēc zemestrīces un cunami. Ceru, ka jūs mani atvainosiet.
   Tiklīdz Geriks atvēra durvis, viņa metās laukā no kafejnīcas, it kā viņu tur grasītos pakārt.
   – Un šis ir pierādījums tam, – Bredlijs sacīja, – cik ļoti Elizabete Benere nododas savam darbam, kas viņai ļāvis kļūt par dižāko ģeoloģijas eksperti visā pasaulē.
   Kafejnīcā “Skats uz okeānu” atskanēja pieklājīgi aplausi un atzinīga murdoņa.
   Viviana Hofa pieskārās Loringas rokai.
   – Beidz filmēt.
   – Jūs nejokojat? – Viņa nolaida kameru.
   Papēžiem klikšķot uz saplaisājušās linoleja grīdas, Viviana devās pie durvīm.
   Geriks nogaidīja, līdz viņa būs izgājusi laukā, un sekoja. Drīz vien viņš dzirdēja Vivianu klusi sakām:
   – Elizabete Benere, apstājieties!
   – Ko jūs vēlaties? – Elizabete naidīgi vaicāja un apcirtās.
   – Es gribu runāt par Bredliju, par uzmanību, ko tikko saņēmāt un vēl saņemsiet, – Viviana klusā, tomēr saltā balsī paziņoja.
   – Piedodiet, es nevēlos…
   Viviana neatlaidās:
   – Jums jāsaprot, ka Bredlija Hofa dēļ Vērtjūfolsa ir visas valsts uzmanības centrā.
   – Neapšaubāmi, bet…
   – Tikai viņa laipnībai varat pateikties par to, ka tagad visiem uz mēles ir jūsu vārds.
   – Tā nu nebūs taisnība, – Elizabete atbildēja. – Es nofilmēju video, ļoti labu video. Un Noa Grifins ir reportieris, kurš to…
   – Es zinu, cik popularitāte un slava ir reibinoša, tomēr… – Viviana pieliecās pavisam tuvu viņas sejai. – Nemaz nemēģiniet atstāt ēnā īsto talantu. Vai sapratāt?
   Elizabete ieplestām acīm vērās uz sievieti.
   – Domāju, ka sapratu. Jūs gribat, lai apsolu, ka nelaupīšu ne kripatiņu popularitātes Bredlijam Hofam un neatņemšu viņam zvaigžņu stundu.
   – Jūs Bredlijam neko nevarat atņemt. Un pat nemēģiniet.
   Es jūs brīdinu, citādi jums nāksies nožēlot.
   – Skaidrs.
   – Atcerieties to! – Viviana noskaldīja, pagriezās un devās prom.
   Geriks atkal atvēra durvis.
   Viņa iegāja kafejnīcā.
   Elizabete palūkojās uz Geriku pārsteiguma pilnām acīm.
   – Vai viņa man draudēja?
   – Domāju, ka jā, – viņš atbildēja; ja pats nebūtu visu dzirdējis, viņam pat prātā tas nebūtu ienācis. – Tā sieviete ir biedējoša.
   – Ļoti dīvaina. – Elizabete pamāja.
   Viņi pa logu ielūkojās kafejnīcā.
   Tur sarosījās gan gubernators, gan reportieri.
   – Gribi, lai vedu tevi uz kanjonu? – Geriks apvaicājās.
   – Jā, – viņa attrauca, devās uz automašīnu un iekāpa tajā. Desmit minūtes ilgā brauciena laikā Geriks pamanīja, ka Elizabete te pietvīkst, te nobāl. Sārtums viņas vaigos mainījās kā viļņi. Vairākas reizes viņa pat aizvēra acis, lūpas kustējās, bet viņa nebilda ne vārda.
   Tiklīdz viņi sasniedza plato virs kanjona, Geriks nogrieza automašīnu no ceļa tuvāk takai, kas bija iemīta garajā zālē un veda uz pilnīgi citu pasauli, kur visa vara piederēja zinātnei un Elizabete jutās kā mājās. Kā šķita, Elizabete allaž te nomierinās.
   Atsprādzējusi drošības jostu, viņa noteica:
   – Te viņi mani neatradīs.
   – Es gan tik droši to neapgalvotu. Ja gubernators vēlēsies šo vietu apskatīt, viņu atvedīs arī uz šejieni. – Elizabete nolaida galvu uz rokām. Likās, ka Geriku tas uzjautrina, jo viņš turpināja: – Viņi ieradīsies ar kamerām. Tavs jaunais labākais draugs Bredlijs Hofs tēlos, ka viņu ļoti interesē tavs darbs. Savukārt Endrū Marero stāvēs fonā dusmās zvērojošām acīm. – Elizabete ievaidējās, bet Geriks paskaidroja: – Tas ir īsts cirks, un tu esi viena no viņiem. Tu esi slavena!
   Elizabete pacēla galvu, atvēra durvis, pagriezās pret Geriku un uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.
   – Viņi visi mani fotografēja, filmēja. Mani tagad rādīs ziņās, Un es pat nebiju uzkrāsojusies!
   Geriks plati pasmaidīja un noraudzījās, kā viņa dodas uz kanjonu.
   Reizēm viņam piemirsās, cik sievišķīga ir Elizabete.
   Atpakaļskata spogulī viņš redzēja, ka tobrīd kanjonam tuvojas automašīnu rinda.
   Tātad gubernators izteicis vēlmi aplūkot izpētes vietu.
   “Vismaz šodien man nebūs jāraizējas par Elizabetes drošību. Viņai apkārt būs ļoti daudz cilvēku,” Geriks secināja.

69

   Neviens nezināja, kur slēpjas migla. Reizēm tā pazuda, to aizdzina vasara, karstums, zaļā zāle, sviedri un “Coppertone” aromāts. Reizēm tā karājās pamalē kā blāva, netīri pelēka svītra, kas atspīdēja saulē. Kad piekrastē uzvirmoja rudens smaržas, migla vēlās kā cunami; kā mēmi draudi tā cēlās augstāk un augstāk virs zemes. Migla slāpēja skaņas, celmus pārvērta iztēles radītos glūniķos un automašīnas gaismas – briesmoņu redzokļos. Migla pārvietojās nebrīdinot, bez skaņas. Tā aprija sauli un pārsteidza nepiesardzīgos.
   Kad telefons iepīkstējās, Elizabete pacēla galvu, notupās, pavandījās somā un izņēma no tās aparātu. Ekrāns bija izgaismots un rādīja tikai zvanītāja numuru, bet viņa nepazina apgabala kodu.
   “Dīvaini. Vai kāds mēģinājis zvanīt un viņam tas nav izdevies? Varbūt tornī ir strāvas pārslodze? Varbūt Bredlija Hofa aktivitātes Vērtjūfolsā pievērsušas mobilo sakaru operatora uzmanību un tas nolēmis sakārtot tīklu? Ja iedzīvotājiem būtu iespēja sazināties ar ārpasauli, spriedze pilsētā mazinātos.”
   Ekrāns izdzisa.
   Viņa paberzēja muguru un palūkojās apkārt.
   Kamēr viņa bija rāpojusi un rakusies pa četrām kvadrātpēdām dubļu un cunami sanesto drazu, visapkārt bija savilkusies migla, kas aizsedza sauli.
   Toties viņa bija nofotografējusi un iekļāvusi katalogā ik zaru, akmeni, mirušu jūras radību. Šī bija ražena diena. Un pirmā, kad viņa beidzot varēja būt viena. Te vairs nesnaikstījās ne gubernators, ne štata senatori, ne reportieri, ne Loringa. Visi bija aizbraukuši…
   Nemanīja arī Endrū Marero, Benu, Lūku un Džo. Nebija ne miņas no Gerika.
   Oho!
   Elizabete novilka cimdus.
   – Lūk? – viņa iesaucās. – Lūk, kur tu esi? – Klusums. – Endrū? Džo? Ben? Vai te kāds ir?
   Klusums.
   “Nav jābrīnās, ka puiši pametuši mani vienu; viņi piktojas. Es pieredzēju zemestrīci. Es nofilmēju cunami. Man tika visa publicitāte. Daudz publicitātes.”
   Paklausīdama Gerikam, viņa bija turējusies pārējo tuvumā, bet todien viņa bija iegrimusi darbā un puiši izmantojuši izdevību un aizbēguši.
   – Nolādēts, – viņa čukstēja. Geriks būs pārskaities. Elizabete pieslējās kājās, notrausa no ceļgaliem smiltis un uzsauca:
   – Hallo! Puiši, kur jūs esat?
   “Vai viņi būtu jau devušies prom?”
   Elizabete ielūkojās telefonā, lai uzzinātu, cik ir pulkstenis.
   “Tikai puspieci, tad jau viņiem jābūt tepat. Lai arī īsti lišķi, kas cenšas pieglaimoties Marero, viņi ir arī īsti darbarūķi. Varbūt devušies uz citiem objektiem. Puiši taču nezināja, ka man jāturas viņu tuvumā. Atšķirībā no Gerika viņi pat nespēja iedomāties, ka aiz katra akmens bluķa slēpjas ļaunums un gaida izdevīgu mirkli, lai izrēķinātos ar mani.”
   Viņa nopūtās. “Ko tur prātot, vai viņam ir taisnība. Nav vērts krist panikā, ja apkārtne iegrimusi nedaudz spokainā miglā. Es došos uz pilsētu un cerēšu, ka Geriks to nekad neuzzinās. Pie joda, viņš allaž atklāj manus melus!”
   Uzmetusi somu plecā, Elizabete devās augšup pa nogāzi.
   Vainas apziņa gan nomāca, gan lika meklēt aizbildinājumus. “Es zināju, ka jāuzmanās. Es nedrīkstēju pieļaut, ka migla pārsteidz mani nesagatavotu. Turklāt es zinu arī to, ka Gerikam ir taisnība – vīrietis, kas uzbruka Ivonnai pie aprūpes centra, var uzbrukt arī man. Es nedrīkstēju palikt viena.” Un tomēr tā bija noticis. Viņa stāvēja kanjona malā un gatavojās doties uz pilsētu…
   Elizabete izvilka telefonu un zvanīja Gerikam – vismaz saprātīga rīcība.
   Atbildēja balss pastkaste. Tātad viņa telefons joprojām nedarbojās.
   Viņa uzspieda Mārgaritas numuru.
   Divi pīkstieni, un vecā kundze atbildēja.
   – Vai Geriks ir viesnīcā? – Elizabete vaicāja.
   – Pirms trim stundām aizbrauca. Vai tev viņu vajag?
   – Nē, gribēju pateikt, ka esmu ceļā uz pilsētu.
   – Viena pati? – Mārgarita izsaucās.
   – Zinu, man nevajadzētu iet vienai. Tomēr tā ir noticis. Es nevaru atrast puišus, tāpēc nolēmu, ka doties kājām uz pilsētu būs prātīgāk. Kā jūs domājat?
   – Jā, jā, ej vien. Vai ceļu atradīsi?
   – Neuztraucieties. Ziemā es pat tumsā atrodu ceļu, – Elizabete apgalvoja un palūkojās uz zeltaino saules plankumu rietumu pamalē. – Geriks noteikti būs pārskaities.
   – Un tu dabūsi bārienu arī no manis, – Mārgarita raižpilni paziņoja.
   – Šeit mani neviens neatradīs, – Elizabete noteica un saausījās, izdzirdējusi kādu skaņu kreisajā pusē. Varbūt kāds mazs zvērēns līda pa krūmiem. Sirds sāka auļot.
   – Man jāiet, jātiek laukā uz ceļa. Un tad tik uz pilsētu. Pasakiet Gerikam, kur es esmu!
   – Pateikšu. Sūtīšu viņu tev pakaļ. Netrokšņo un esi piesardzīga, – Mārgarita piekodināja un nolika klausuli.
   Elizabete ielika telefonu kabatā un devās uz ceļa pusi. Vismaz viņa domāja, ka iet uz pareizo pusi. Kā lai miglā to zina? Viņa brida pa garo zāli un ausījās. Varbūt sadzirdēs vēl kādu troksni…
   “Kāda muļķīga iedoma! Tikai tāpēc, ka viss ir tīts biezā, mitrā un baltā miglā un es esmu viena, kāds dzīsies man pakaļ?”
   Un tomēr dzirde kaut ko uztvēra – zari klusi brakšķēja, zāle švīkstēja, no zemes atbalsoja soļu duna.
   Elizabete apstājās un ieklausījās.
   Vienīgais, ko viņa saklausīja, bija okeāna šalkas tālumā.
   – Cik muļķīgi, – viņa pie sevis nočukstēja un nolēma izmest līkumu, lai aizdzenātu bailes un sliktās domas. Kad pēda pieskārās asfaltam, viņa klusi iesmējās un paātrināja soli. “Pēc divdesmit minūtēm es jau būšu pilsētā. Kad atbrauks Geriks, es izvilkšu viņu laukā no kafejnīcas un nekad neatzīšos, ka noklīdu no kolēģiem. Grēksūdze varbūt palīdz atgūt dvēseles mieru, tomēr…”
   Telefons atkal iestrinkšķējās.
   Viņa izņēma aparātu no kabatas un ieskatījās ekrānā. Tas atkal mirdzēja un uzrādīja to pašu nepazīstamo numuru. “Parasti telefonam bija cits zvana signāls. Vai tā būtu īsziņa? Neveiksmīgs savienojums? Varbūt operators pārbauda sakarus? Vai iespējams, ka mani meklē slepkava? Nē. Ak Dievs, tikai ne to!”
   Nākamajā mirklī Elizabete iebāza telefonu kabatā. Aiz muguras atskanēja steidzīgi, smagi soļi. Viņa apcirtās un nolēca no asfalta.
   Miglas slēptais stāvs uzdūrās viņas kreisajam sānam, sagrāba viņas roku un gandrīz izrāva to no locītavas.
   Viņa iekliedzās.
   Uzbrucējs nogrūda viņu zemē.
   Elizabete nokrita smiltīs.
   Sitiens pa pakausi.
   Seja iegrima smiltīs. Zāle. Sēklas. Zeme.
   Viņa aizrijās un sāka klepot.
   Uzbrucējs apvēla viņu uz muguras, atspiedās ar ceļgalu pret viņas krūtīm un piespieda nazi viņai pie rīkles.
   Vīrietis? Sieviete? Elizabete īsti nespēja pateikt. Viņa tikai redzēja lidotāju stila ādas jaku, slēpotāju masku un melnus cimdus.
   Viņš ierunājās čerkstošā balsī – maigi, klusi un… plēsonīgi. – Nogriezīsim tos skaistos matus. Mēs taču negribam, lai tie piemirkst asinīm. – Elizabete bija pārbijusies līdz nāvei, atkal aizrijās, rīstījās, centās atgūt elpu. – Kas noticis? – viņš čukstēja.
   Elizabete ieķērās viņam drēbēs un klepoja tā, ka asaras sāka ritēt pār vaigiem, tomēr nespēja izklepot svešķermeni, kas bija ieķēries kaklā.
   – Pārtrauc! – svešais nepacietīgi nosēca un stipri ieķērās viņai vaigos. Acis nelietim zvēroja. – Pārtrauc! Tu visu izposti!
   Viņa nespēja paelpot.
   No sāniem uzradās vēl kāds neskaidrs tēls. Pienākušais iespēra uzbrucējam. Vienreiz. Otrreiz.
   Svešais iestenējās un pazuda tumsā.
   Elizabete apvēlās uz vēdera un nometās četrrāpus. Viņa klepoja, klepoja un klepoja, asaras šķīda uz visām pusēm. Prātā pulsēja tikai viena vēlēšanās – ievilkt elpu.
   Kaut kur netālu viņa dzirdēja tādus kā švīkstus un krakšķus. Vēlreiz. Vēlreiz. Kāds sāpēs iekliedzās. Nodunēja soļi.
   Viņa izspļāva pēdējo smilgas fragmentu un notupās.
   Ieklausījās.
   Gluži līdzās atskanēja vīrieša elsas.
   Viņa pielēca kājās un gribēja traukties prom.
   No miglas iznira Geriks un uzkliedza:
   – Zvani policijai!
   – Ak Dievs! – Elizabete metās viņam ap kaklu, piespieda galvu viņam pie krūtīm.
   – Tas biji tu. Man vajadzēja zināt, ka tas esi tu. Kā tu uzzināji? Kā tu saprati, ka es esmu šeit?
   – Neko es nezināju. Es gaidu tevi katru vakaru iznākam no kanjona. Šovakar es tevi neredzēju. Un tad izdzirdēju iezvanāmies telefonu. Nelietis paspēja pirmais. – Geriks viņu atstūma.
   – Zvani policijai!
   – Jā, protams! Jā! – Viņa atkāpās un uzspieda deviņi, viens, viens.
   Piepeši Geriks saļima viņai pie kājām.
   Viņa nosvieda telefonu un nokrita ceļos.
   – Gerik?
   – Sadūra mani labajos sānos. Bet es viņam trāpīju. Es viņam arī trāpīju. – Gerika balss lēnām dzisa. – Es viņam trāpīju.

70

   Geriks asiņoja. Viņš asiņoja.
   Asinis.
   Asinis izspiedās uz krūtīm.
   Elizabete apslāpēja šņukstu.
   – Gerik? Gerik!
   Viņš atvēra acis un pavaicāja:
   – Vai tu piezvanīji deviņi, viens, viens?
   – Jā, uzgaidi! – Viņa aizrāpoja līdz nomestajam telefonam.
   Piepeši viņa attapās, ka tiek izvaicāta – kas noticis un kur viņa atrodas.
   – Mans vīrs… viņš ir ievainots, asiņo, viņš jānogādā slimnīcā. Nekavējoties.
   – Vai varat pateikt, kāpēc viņš asiņo? – dispečers vaicāja.
   – Viņam uzbruka. Viņu sadūra!
   – Kur jūs atrodaties?
   – Uz ceļa ārpus Vērtjūfolsas, pie takas, kas ved uz kanjonu.
   – Jūsu vārds, uzvārds?
   – Elizabete Benere. Sūtiet kādu nekavējoties! – Elizabete beidza sarunu un uzrunāja Geriku. – Kur ir automašīna?
   – Tur priekšā. – Viņš pamāja. Elizabete aizskrēja.
   Atslēgas bija aizdedzē. Viņa iedarbināja dzinēju, ieslēdza pārnesumu un nobrauca apmēram trīssimt pēdu pa ceļu līdz vietai, kur uz zemes gulēja Geriks. Izlēkusi no automašīnas, viņa pataustījās aiz sēdekļa un izvilka rūpīgi salocītu ceļojuma segu. To paķērusi, viņa metās pie Gerika.
   Viņš asiņoja. Asiņoja.
   Asinis.
   Elizabete pabāza segu viņam apakšā, aptina ap krūtīm un segas galus savilka ciešā mezglā.
   – Labi darīts. – Geriks pasmaidīja. – Tas palīdzēs.
   Tālumā iekaucās sirēnas.
   – Tas gan bija ātri, – viņa noteica.
   – Fosters, – Geriks norūca un mēģināja piecelties. – Kā vienmēr pirmais nozieguma vietā.
   – Tu taču nedomā, ka viņš bija tas…
   – Nezinu. Palīdzi man tikt mašīnā. Ātri! – Gerika skatiens pauda mērķtiecību.
   Elizabete aplika viņam apkārt roku un palīdzēja piecelties.
   Kad piebrauca policijas automašīna, Geriks stāvēja kājās.
   Viņš bija ievainots. Viņam nebija spēka. Tomēr viņš negribēja, lai Fosters redz viņu tādu. Viņš neuzdrošinājās izrādīt Fosteram savu vājumu. Ja Elizabetei uzbruka šerifs…
   – Viņam ir ierocis, – Elizabete sacīja un mēģināja dabūt Geriku automašīnā.
   – Zinu. Tad neizrādīsim, ka esam vāji, – viņš atbildēja, pastiepa roku, lai pieturētos, tomēr automašīnā nespēja iekāpt un ievaidējās.
   Šerifs Fosters izkāpa no patruļmašīnas.
   – Ved viņu šurp un iekārto aizmugurē! – viņš uzkliedza un norādīja uz sēdekli.
   – Es pati sēdīšos pie stūres un viņu aizvedīšu, – Elizabete atkliedza. – Palīdziet man!
   Fosters pienāca pie pikapa un apstājās, uzlicis plaukstu uz ieroča maksts. Un smīnēja. “Viņš nogalinās mūs un iemetīs kanjonā, lai mēs tur sapūstam,” Elizabete nosprieda un nostājās priekšā Gerikam.
   Tā nebija drosme – viņas sirds sitās tik skaļi un strauji, ka atbalsojās galvā. Zods trīcēja, ceļgali ļodzījās.
   Bet viņai nebija izvēles. Geriks noasiņo.
   Dusmās zvērojošām acīm Elizabete palūkojās uz šerifu.
   Un tad, paldies Dievam, Fosters nolaida skatienu. Viņš atvēra durvis pasažiera pusē un palīdzēja novietot Geriku sēdeklī. Aiztaisījis durvis, viņš pagriezās pret Elizabeti.
   – Pieņemu, ka tu to neizdarīji.
   – Ko? – viņa sašutumā iekliedzās.
   – Kas viņam uzbruka?
   – Man uzbruka. Geriks mani izglāba. Uzbrucējam izdevās aizbēgt. – Elizabete pieskrēja pie durvīm vadītāja pusē, atvēra tās un apsēdās pie stūres. – Jūs domājat, ka es viņu sadūru?
   – Jā, parasti to izdara dzīvesbiedri, un tu… – Fosters aprāvās, tomēr Elizabete ļoti labi zināja, ko viņš gribēja sacīt.
   “Tu esi meitene, kura redzēja, kā tēvs ar šķērēm nogalina tavu māti, tātad iespējams, ka tu esi tāda pati kā viņš.”
   – Mērkaķis, – viņa nočukstēja.
   – Brauc uz slimnīcu, es jums sekošu, – šerifs noteica, devās uz automašīnu un ieslēdza bākugunis.
   – Viņam ļoti patīk tās gaismiņas, – Geriks izdvesa.
   Elizabetei bija vienalga. Viņa ielika ātrumā un devās ceļā.
   Geriks sniedzās, sniedzās, līdz satvēra drošības jostu un pārlika to pār krūtīm. Pagāja krietns brīdis, kamēr atskanēja fiksatora klikšķis.
   – Vai esi ievainota? – viņš vaicāja.
   – Nē… jā, mana roka. – Tā patiešām sāpēja. – Viņš to gandrīz izrāva no locītavas. Un sāp arī kakls. No klepošanas. Viņš mani nesadūra. Ko viņš tev nodarīja?
   – Gribēja trāpīt sirdī. Neizdevās. – Elizabete palūkojās uz Geriku, kurš taustīja krūškurvja kreiso pusi. – Tomēr pamatīgi mani sagraizīja. Nav tikai viena rēta, ir vairākas, šur un tur. Nazis bija neass. Sāpīgi, tomēr ievainojumi nav tik bīstami. – Geriks pūlējās pasmaidīt. – Man viss būs kārtībā, asins zudums būs lielāka problēma. Šoks un viss pārējais. Sāpēs ļoti, tomēr ar mani viss būs kārtībā.
   Elizabete ļoti vēlējās viņam ticēt, un briesmīgais smagums, kas žņaudza sirdi, pamazām atlaidās.
   – Kas bija uzbrucējs? – Geriks apjautājās.
   – Nezinu. Vīrietis… tas pats, kas uzbruka Ivonnai… ādas jaka, slēpotāju maska. – Viņa uztraukti rija siekalas. – Tev arī neizdevās viņu saskatīt?
   – Nē, toties man izdevās kārtīgi viņam iespert. Es īsti nespēju saskatīt viņa galvu, tāpēc pamatīgi iespēru pa ribām. – Geriks atlaidās pret atzveltni un piemetināja: – Tas noteikti bija vīrietis.
   – Domā? – Nezinu.
   – Varbūt viņam arī jāmeklē ārsts?
   – Iespējams… Varbūt viņš ir kāds no tiem vientuļniekiem, kuri mīt mežā. Ja tā, tad mēs nekad neuzzināsim, kas viņš ir. – Gerika balss kļuva vārgāka.
   – Taisnība. Tomēr viņš uzbruka man, uzbruka Ivonnai. Domāju, ka tev bija taisnība. Viņam ir kaut kāda saistība ar mātes slepkavību.
   – Ir tik daudz iespēju… – Geriks vārgi izdvesa un saguma sēdeklī.
   Krūtīm aptītā sega bija pievilgusi ar asinīm.
   “Asins zudums būs lielāka problēma.”
   Brauca viņa kā traka, neliekoties ne zinis par miglu un grubuļaino ceļu, jo gribēja sasniegt slimnīcu pirms saulrieta. Viņa traucās pretī tumsai un salti zalgojošajām zvaigznēm un skaitīja lūgšanu Dievam, kuram nemaz neticēja.
   Bākugunīm mirgojot, viņai sekoja šerifa Fostera automašīna. Viņš bija piezvanījis uz slimnīcu un brīdinājis par ierašanos.
   Viņus jau gaidīja.
   Mediķi uzcēla Geriku uz nestuvēm, nogādāja neatliekamās palīdzības nodaļā, uzlika šuves un pārlēja veselu vienību asiņu. Elizabete sēdēja cietajā apmeklētāju krēslā un nespēja novērst skatienu no Gerika sašūtajām rētām un intravenozās infūzijas sistēmas. Viņa neģība. Viņai pat nekļuva nelabi. Niknums turēja viņu pie skaidras apziņas.
   Kāds viņai bija uzbrucis. Geriks ieradās palīgā. Tad uzbrucējs metās virsū Gerikam un mēģināja viņu nonāvēt.
   “Grūti iedomāties, ka mani kādu varētu nogalināt. Ja es atrastu šo vīrieti vai sievieti, kas mums uzbruka, tad labprāt nogalinātu pati savām rokām.” Tā nu viņa tur sēdēja un plānoja vienu atriebības uzbrukumu pēc otra, apsvēra vispiemērotāko ieroci un taktiku.
   Tātad atriebība un asinskāre ir spēcīgāka par vienkāršu nelabumu.
   Kad Geriku pārveda uz palātu, šerifs Fosters sāka Elizabeti iztaujāt. Vai viņa pazina uzbrucēju? Kāds bija viņa augums?
   Pēc kā smaržoja?
   Tie paši jautājumi, kurus Geriks bija uzdevis Ivonnai, tomēr Elizabete neko daudz nespēja pateikt.
   – Es viņu neredzēju. Es klepoju, – viņa nepacietīgi attrauca jau vismaz trešo reizi.
   – Jūs klepojāt? – šerifs kārtējo reizi pārvaicāja, it kā neticētu tādam apgalvojumam.
   – Ir augusts. Kad viņš mani notrieca zemē, es sarijos zāli, smilgu skaras, un tās ieķērās man kaklā. Es domāju, ka nosmakšu.
   – Un viņš nešķita laimīgs, ka jūs klepojat. – Šerifs klikšķināja pildspalvu.
   – Viņš sacīja, ka es visu sabojāju, – Elizabete atbildēja un tad atcerējās vīrieša balsi. – Nē, pagaidiet, viņš teica: “Tu visu izposti.” It kā viņš būtu iztēlojies, kā pieliks man nazi pie rīkles, tomēr mana reakcija atšķīrās no tā, ko viņš gaidījis.
   Elizabete palūkojās uz savām rokām – pirksti drebēja.
   – Jā, interesanti. – Šerifs Fosters vēlreiz noklikšķināja pildspalvu. – Ja vēl ko atcerēsies, tad piezvani. Ja telefons strādā. Droši vien strādā, jo tu sacīji, ka tas zvanījis, tādējādi piesaistot uzbrucēja uzmanību. Parādi man numuru!
   – Tas man nav pazīstams, – Elizabete noteica un pasniedza šerifam telefonu.
   Viņš pierakstīja numuru.
   – Visticamāk, ka izmantots telefons ar priekšapmaksas karti. Ikviens tādu var iegādāties un runāt dažas minūtes. Ļoti izdevīgi, ja paša telefons palicis mājās vai arī esi noziedznieks. – Fosters vēlreiz noklikšķināja pildspalvu.
   Elizabete viņu vēroja. Nervozs paradums. Šerifu Fosteru acīmredzot mocīja vainas apziņa.
   Kārtējo reizi noklikšķinājis pildspalvu, viņš ielika to kabatā.
   – Rīt es atgriezīšos, lai iztaujātu Geriku. Tu briesmīgi izskaties. Tev jāatpūšas.
   Maisiņi zem šerifa apsārtušajām acīm liecināja, ka viņam pašam būtu nepieciešams vismaz divu nedēļu atvaļinājums.
   Ārsti gribēja nosūtīt Elizabeti uz rentgenu, tomēr viņa vēlējās palikt pie Gerika. “Man jāpaliek pie Gerika.” Viņa norija ārsta iedotās aspirīna tabletes un turpināja sēdēt blakus Gerikam, līdz viņa elpa kļuva vienmērīgāka. Tad viņa devās uz vannasistabu un ielūkojās spogulī. Fosteram bija taisnība, turklāt viņas piere bija gluži zaļa no kritiena zālē.
   Nav brīnums, ka viņš noticēja par klepu.
   Viņa nomazgāja seju un atgriezās palātā, kur jau bija novietota saliekamā gulta. Nepagāja pat divas minūtes, un Elizabete jau bija aizmigusi. Tā viņa gulēja līdz pulksten diviem naktī, kad palātā ienāca doktors Fraunfelters.

71

   Geriks uzmodās, kad palātā, milzīgs kā lācis, ielīgoja doktors Fraunfelters. Viņam mugurā bija baltais ārsta virsvalks, bet zodu klāja iesirmi bārdas rugāji.
   Ārsts piegāja pie Elizabetes gultas un paraudzījās uz viņu ar tik īpašu skatienu, it kā mēģinātu atvērt portālu uz pagātni un atgriezt viņu īstajā vietā.
   Gerikam tas nepatika, tāpēc viņš čukstus uzrunāja veco vīru:
   – Doktor!
   Lai arī liels un resns, Fraunfelters naski tuvojās Gerika gultai, satvēra viņa roku, pārbaudīja pulsu un apvaicājās:
   – Kā jūtaties?
   – Kā sadurts cilvēks, bet visnotaļ labi, – Geriks atbildēja un viegli aptaustīja savus plecus un krūškurvi.
   – Lai paiet pāris dienu. Pagaidām jums vēl nesāp, bet tas ir tikai uz laiku, – Fraunfelters sacīja un izklausīja pacienta sirdi.
   – Ja neiebilstat, es apskatīšu jūsu brūces.
   – Tikai apsoliet, ka neizplēsīsiet ne spalviņu, – Geriks noteica. Sāpju vienai dienai bija pietiekami.
   – Runā, ka sievietēm tagad patīk epilēti vīrieši. Uzskatiet, ka šī ir bezmaksas epilācija, – ārsts pajokoja un veiklām rokām noņēma pārsēju.
   – Mani neapmierina cena, ko esmu samaksājis. – Geriks izstiepa kaklu, lai apskatītu brūces. – Kā izskatās?
   – Šuves lika doktore Selisa? Viņa ir ļoti prasmīga. Tomēr rētas… – Viņš nošūpoja galvu. – Izskatās, ka tas puisis pārzina Morzes ābeci. Punkts, svītra, punkts… Svītra neizskatās labi. Robainas malas.
   – Puisis neprot rīkoties ar dunci. Tādam, kas klīst apkārt un uzbrūk cilvēkiem, vajadzētu to mācēt.
   – Tas nav bijis duncis vai kāds cits asmens. Drīzāk šķēres.
   Gerikam pārskrēja tirpas pār kauliem.
   – Vai droši varat apgalvot?
   – Medicīnas koledžā es esmu daudz pieredzējis, – Fraunfelters atbildēja, uzlikdams apsēju vietā. – Varbūt iedomājos par šķērēm tāpēc, ka jūs uzgājāt Mistijas līķi.
   Vai nu pretsāpju līdzekļi bija radījuši eiforiju, vai nu cita iemesla dēļ, bet Geriks pēkšņi bija gatavs atklātai un tiešai sarunai ar doktoru Fraunfelteru. Viņš nospieda pogu, lai paceltu gultas galvgali.
   – Es uzskatīju jūs par vienu no iespējamajiem vainīgajiem Mistijas Beneres slepkavības lietā.
   Fraunfelters noņēma brilles un gurdeni izberzēja acis.
   – Zinu.
   To dzirdot, Geriks salēcās.
   – Kā jūs to varat zināt? Kā jūs vispār zināt, ka es esmu ķēries pie šīs lietas?
   – Kā lai es to nezinātu? Ikviens, kuram ir kaut kripata veselā saprāta, uzskata, ka Čārlzs Beners nevarēja nogalināt sievu. – Vecais ārsts uzlika brilles atkal uz deguna un pāri ietvaram pavērās uz Geriku. – Un jums veselā saprāta ir vairāk nekā tikai kripata.
   – Jums taisnība. Ir.
   – Kāpēc vairs neturat mani aizdomās?
   – Aprūpes centra stāvlaukumā uzbrucējs Ivonnai pieprasīja atslēgas. Es nospriedu ka tas nevar būt Fraunfelters, jo viņš ēkās var iekļūt jebkurā diennakts laikā.
   – Tātad šie abi uzbrukumi kaut kā ir saistīti ar Benera lietu? – Man tā jau agrāk likās. Uzbrukums Elizabetei manas aizdomas tikai apstiprināja. – Geriks ielūkojās ārstam acīs. – Tomēr man nav skaidrs viens… Kāpēc jūs tiesā neliecinājāt par labu Beneram? Es pārskatīju liecības. Jūs nebildāt ne vārda viņa aizstāvībai. Jūs laikam bijāt draugi, jo sekojāt Beneram uz cietumu un atkal atgriezāties šeit, tomēr nekad neuzstājāties kā viņa aizstāvis.
   – Tolaik es nebiju drošs, ka viņš to nav izdarījis.
   – Jūs pats tikko teicāt, ka ikviens, kuram ir kaut nedaudz veselā saprāta, uzskata Čārlzu Beneru par nespējīgu pastrādāt šo slepkavību.
   Apmeklētāju krēsls bija piestumts pie sienas, Fraunfelters to pielika pie gultas un smagi apsēdās, it kā uz viņa pleciem gultos visas pasaules smagums. – Es biju… pietuvināts.
   Geriks nosprieda, ka pretsāpju līdzekļi apgrūtina viņa spēju domāt un saprast.
   – Pietuvināts kam?
   – Es biju Mistijas Beneres ārsts. Izrakstīju viņai medikamentus grūtniecības laikā. Pieņēmu dzemdības. Veicu pēcdzemdību pārbaudes.
   – Jūs bijāt viņā iemīlējies? – Geriks tieši pajautāja.
   – Ak Dievs, nē! Es mīlēju savu sievu. – Fraunfelters uzmeta Gerikam vērīgu skatienu. – Šķiet, jūs neesat pārsteigts, ka es biju precējies.
   – Mārgarita pastāstīja.
   – Protams. Ja tev ir ārsta prakse mazpilsētā, tad tu vairāk vai mazāk esi visā iesaistīts. Varmācība ģimenē, alkoholisms, bipolāri traucējumi, gripa, erektilā disfunkcija, kurlums, vecums, nāve. Plašs spektrs, un tas ir interesanti. Tas paņem laiku, enerģiju, reizēm tev izdodas uzvarēt, reizēm tu zaudē. – Ārsts paberzēja skaustu, it kā to nospiestu atmiņu smagums. Reiz izmisuma brīdī Mistija ieradās pie manis un pavēstīja, ka viņai ir romāns.
   Geriks saausījās.
   – Tātad tās nav tikai tenkas. Viņai patiešām bija ārlaulības sakars.
   – Pavisam noteikti. Es pavaicāju, kāpēc viņa krāpj vīru, kurš viņu dievina. Mistija sacīja, ka mīļākais ir citādāks, aizrautīgāks, apburošāks, ka ir kliedējis viņas izmisumu par māti, māsu, par viņas šausmīgo ģimeni. – Fraunfelters atspieda pakausi pret atzveltni. – Tomēr Mistija piebilda, ka mīļākais ir pārlieku dedzīgs un tas viņu biedējot, tāpēc viņa gribēja lūgt manu padomu, jo es biju viņas ārsts – patīkams vīrietis, gudrāks par viņu.
   – Ko jūs viņai atbildējāt? – Geriku mocīja nelaba nojauta.
   – Mistija… viņa to jautāja visnepiemērotākajā brīdī. – Ārsts iebāza roku kabatā, izvilka no tās pudelīti ar kuņģa skābi neitralizējošām tabletēm, iemeta pāris mutē un ieslidināja pudelīti atpakaļ kabatā. – Iepriekšējā dienā sieva paziņoja, ka vēlas no manis šķirties. Viņa gribēja aizbraukt no Vērtjūfolsas. Vienalga kur, tikai prom no šīs pilsētas. Tāpēc viņa devās uz Sietlu, satikās ar kādu Bērnu slimnīcas ārstu, un abi bija laimīgi.
   – Jūs neizšķīrāties tāpēc, ka jums bija sānsolis?
   – Es ļāvu to ierakstīt kā šķiršanās iemeslu. Vismaz man nebija jāatzīst, ka sieva ir krāpusi mani ar citu. – Fraunfelters aizvēra acis. – Sakiet, ko gribat, bet vīrietis nedrīkst zaudēt pašcieņu.
   – Skaidrs, sapratu. Ko jūs atbildējāt Mistijai? – Geriks pavaicāja.
   Ārsts ielūkojās viņam acīs un atbildēja:
   – Sacīju, ka viņai jākaunas, jo tāda krāpšana padara vīru par apsmieklu citu acīs. Sacīju, ka pilsētā visi par to jau runā, un pajautāju, vai viņa vispār apzinās, kā tas ietekmēs viņas emocionālo bērnu. Es ieteicu pārtraukt šīs attiecības. Viņa centās man pateikt, ka baidās no mīļākā. Es biju pārskaities un atbildēju, ka viņa to ir pelnījusi. Sakliedzis uz Mistiju, es izdzinu viņu no kabineta. – Viņš ar drebošu roku pieskārās pierei. – Un tad uzzināju, ka viņa ir mirusi. Noslepkavota. Māja pludoja asinīs. Visi apgalvoja, ka to pastrādājis Čārlzs. Es biju dusmīgs uz savu sievu un spriedu, ka varētu viņu nogalināt. Droši vien varētu, tāpēc secināju, ka varbūt arī Čārlzs… Tomēr es nebiju pārliecināts… Mistija sacīja, ka baidās no mīļākā. Viņa izturējās kā pārbiedēta sieviete, taču es viņu aizdzinu. Tā ir arī mana vaina.
   – Jūs jutāties vainīgs.
   – Es nejutos… es biju vainīgs.
   Geriks viņu labi saprata – pārāk labi saprata.
   Doktors Fraunfelters turpināja:
   – Es esmu ārsts un neko ļaunu nevienam nedaru, jo esmu devis Hipokrāta zvērestu. Tāpēc es sekoju Čārlzam Beneram un pieteicos darbā cietumā. Gribēju būt drošs, ka viņš to izdarījis, ka patiešām ir nogalinājis savu sievu. Tas vismaz būtu mani pasargājis no šīm grēmām. – Viņš atkal izvilka pudelīti un parādīja Gerikam.
   – Un?
   – Čārlzs nav tāds kā es. Viņš netur ļaunu prātu. Neienīst pagātni. Viņš sievai būtu piedevis. Es? Nekādā gadījumā. Es nevēlos nogalināt savu bijušo sievu, tomēr aiz prieka dejoju, kad uzzināju, ka Sietlas dakterītis no viņas ir izšķīries. Ņemot vērā manu augumu, tas noteikti izskatījās amizanti. – Viņš papliķēja sev vēderu. – Kad biju pārliecinājies, ka Čārlzs ir nevainīgs, es mēģināju panākt, lai viņu atbrīvo. Bet bija par vēlu. Ļaunums jau bija nodarīts.
   – Ja jūs nenogalinājāt Mistiju Beneri un tas nebija arī Čārlzs, kurš tad?
   – Kandidātu ir ļoti daudz. – Ārsts palūkojās uz Elizabeti saliekamajā gultā. – Ikviens heteroseksuālais vīrietis šajā pilsētiņā vēlējās iegūt Mistijas Beneres labvēlību.
   – To pašu teica arī Mārgarita.
   – Mārgarita ir vērīga, un viņai ir taisnība. Ja esat uzsācis izmeklēt šo lietu, tad jums būs jāapzina un jānopratina ikviens vīrietis, kurš tolaik mita šajā pilsētā, – Fraunfelters sacīja un piecēlās kājās. – Un arī dažas sievietes.
   – Kuru jūs visvairāk turat aizdomās? – Geriks painteresējās.
   Ārsts tikai pašūpoja galvu.
   – Es mācos no savām kļūdām. Reiz es pateicu ne to, ko vajadzēja, un kādam bija jāmirst. Šoreiz es turēšu muti.
   – Bet cilvēkiem uzbrūk. Man, Elizabetei, Ivonnai Radai, – Geriks neatlaidās.
   – Jūs esat FIB aģents. Esiet piesardzīgs un sargājiet Elizabeti.
   – Kas sargās Ivonnu?
   – Slimnīcās var iekļūt daudz un dažādi ļaudis. Tur nav drošas apsardzes. Vismaz tādās reģionālās slimnīcās kā šī. Pat krīzes laikā. Kamēr Ivonna bija šeit, es viņu pieskatīju, darīju visu, lai viņa justos drošībā.
   Geriks iztaisnojās tik strauji, ka saviebās sāpēs.
   – Jūs gribat teikt, ka viņa te vairs neatrodas?
   – Šorīt viņu izrakstīja.
   – Izrakstīja? Viņa taču mājās ir viena!
   Doktors Fraunfelters vieglītēm atspieda Geriku atpakaļ spilvenos.
   – Šīla paliks pie viņas.
   – Divas sievietes nomaļā mājā, kad apkārt klaiņo slepkava?
   “Vai viņi ir zaudējuši prātu?” Geriks gribēja iesaukties.
   Ārsts tikai noplātīja rokas.
   – Slimnīca ir pārpildīta. Joprojām tiek ievesti zemestrīces laikā cietušie. Katrā palātā ir pa trim gultām. Mēs nevarējām Ivonnu te paturēt. Viņa nebūtu arī devusies pie citiem cilvēkiem uz pagaidu mītni.
   – Viņa taču varēja apmesties pie Šīlas.
   Tas būtu normāls risinājums.
   – Šīlai mājās ir problēmas – vīrs bez darba, nepaklausīgi bērni no pirmās laulības. Ivonna un Šīla ir gudras sievietes. Viņas ik dienas saskaras ar dīvainiem pacientiem, varmācīgiem pacientiem. Mums jātic, ka viņām viss izdosies.
   – Jā, kā tad. – Geriks neizklausījās tik optimistisks kā ārsts, jo zināja apstākļus, ko nezināja Fraunfelters. – Es iespēru tam nelietim vairākas reizes. Vai slimnīcā pēc palīdzības nav vērsies kāds ar lauztām ribām un sasitumiem?
   Ārsts pakasīja pakausi.
   – Bija atvests Lielais Bleiks Denjelss diezgan sliktā paskatā, tomēr viņš nebūs tas, ko meklējat.
   – Kāpēc jūs esat tik pārliecināts?
   – Sieva kārtējo reizi viņu piekāvusi. – Fraunfelters papliķēja Gerikam pa plecu un sacīja: – Tagad man jāiet un nedaudz jānosnaužas. Jums ir viela pārdomām, tomēr pacentieties arī jūs atpūsties. Rīt no rīta jau jutīsiet tās brūces.
   Un ārsts izgāja no palātas.
   Elizabete apvēlās uz otriem sāniem, palūkojās uz Geriku un nočukstēja:
   – Oho!
   – Tu visu laiku biji nomodā? – Geriks vaicāja, lai gan tas viņu nepārsteidza.
   – Pēc šodien piedzīvotā es nespēju gulēt, ja kāds ir noliecies pār manu gultu, – viņa sacīja un atmeta segu. – Tātad manai mātei pavisam noteikti bija romāns ar kādu vīrieti.
   – Tā izrādās.
   – Un mums ir vēl viens cilvēks, kurš uzskata, ka mans tēvs to nav izdarījis, – viņa noteica. – Tāpat tas nebija šerifs Fosters.
   – Kāpēc? Viņš taču parādījās uzreiz pēc uzbrukuma.
   – Jā, palīdzēja iecelt tevi mašīnā un iztaujāja mani, turklāt viņš nebija ievainots.
   Izklausījās loģiski.
   Tomēr Gerikam negribējās izsvītrot Fosteru no aizdomās turamo saraksta.
   – Ja nu viņam mašīnā ir narkotikas? Varbūt viņš tās iedzēra un tad devās uz mūsu pusi. Vai viņš izturējās dīvaini?
   – Kā lai es to zinu? – Elizabete pat nesaprata, ko atbildēt.
   – Viņš taču ir šerifs Fosters!
   – Jā, – Geriks novilka un vēroja, kā Elizabete pūlas piecelties. – Kas tev kaiš? Kāpēc tu tā turi roku?
   – Plecs sāp, – viņa paskaidroja.
   – Uzbrucējs tevi sagrāba aiz rokas, parāva, un tagad tev sāp plecs? – Geriks noprasīja un nospieda izsaukuma pogu. – Kaut es ātrāk būtu uzzinājis, ka tev ir nepatikšanas!
   – Kādas nepatikšanas?
   – Tev sarautas saites. Varu saderēt!
   Elizabete šķita uztraukusies.
   – Es ieņēmu divas aspirīna tabletes.
   – Aspirīns ir laba lieta, tomēr tu esi naiva, ja domā, ka tas izārstēs tavu plecu.
   Palātā ienāca māsiņa.
   Tā bija viena no Gerika bijušajām draudzenēm.
   – Sveika, Glorij! Prieks tevi satikt! Manai bijušajai sievai Elizabetei Benerei steidzami jāuztaisa rentgens.
   Nākamā diena sākās ar trim notikumiem.
   Ieradās šerifs Fosters, lai iztaujātu Geriku. Nepilnu trīsdesmit minūšu laikā Fosters paspēja pieminēt to, ka Geriks izmests no FIB, savukārt Geriks pārmeta šerifam nepilnvērtīgu iepriekšējās dienas uzbrukuma izmeklēšanu. Viņi viens otram uzdeva jautājumus un nelabprāt uz tiem atbildēja.
   Geriks ar savu šarmu pārliecināja bijušo draudzeni Gloriju, ka viņam un Elizabetei jātiek prom no slimnīcas, iekams uzrodas ziņkārīgie.
   Un internetā tika publicēta Noa Grifina reportāža.

72

   Geriks un Elizabete iegāja viesnīcā, kur viņus sagaidīja Mārgarita un noraizējušies darbinieki. Viņi pārliecināja visus, ka viņiem nekas nekaiš, tikai Gerikam ir uzliktas šuves un Elizabetei sāp plecs. Elizabete uzkāpa augšā, lai nosnaustos.
   Apgalvojis, ka jūtas labi, Geriks izstiepās uz dīvāna lielajā zālē un aizmiga. Kad viņš pamodās, no virtuves plūda cāļa zupas aromāts. Viņš piecēlās, devās pie galda un iztukšoja šķīvi zupas, piekozdams kraukšķīgu maizi. Tad, paskaidrojis Mārgaritai, kā nolēmis rīkoties, viņš devās uz numuriņu.
   Elizabete bija iedzērusi pretsāpju līdzekli un gulēja ciešā miegā.
   Tas bija pat ļoti labi.
   Paņēmis viņas telefonu, Geriks pieslēdzās internetam.
   Ekrānā izlēca ziņa no Toma Peresa.
   “Tavai bijušajai vakar uzbruka?”
   Nolādēts!
   Geriks ar diviem pirkstiem uzrakstīja pretjautājumu.
   “Kā tu to zini?”
   Peress atsūtīja saiti uz rakstu, kas bija publicēts “USA Today”.
   Geriks to atvēra, pārlaida skatienu Noa Grifina rakstam, kurā tika ziņots, ka nezināms varmāka uzbrucis Elizabetei Benerei, jaunajai mediju zvaigznei, kura tobrīd strādājusi, un tas jau ir otrs šāds noziegums nedēļas laikā zemestrīces izpostītajā Vērtjūfolsas pilsētiņā. Pirmais upuris ir Ivonna Rada, pilsētā iemīļota medicīnas darbiniece, kas aprakstīja uzbrucēju: “Traks… viņa acis dega. Es tās pazītu jebkur.”
   “Mans Dievs!” Geriks paskatījās pulkstenī. Bija pārāk vēls, lai dotos pie Ivonnas.
   Nākamā ziņa no Toma skanēja šādi:
   “Šķiet, ka tavas aizdomas Benera lietas sakarā tomēr būs pamatotas.”
   “Šķiet? Vai saņēmi paciņu?”
   “Ar šķērēm? Vēl ne.”
   “Pilots dabūs trūkties.”
   Klusībā Geriks nosolījās: “Ja tas nožēlojamais lidonis būs pazaudējis kasti ar svarīgu pierādījumu, es viņu vienkārši nogalināšu.”
   Toms jautāja:
   “Tu tās šķēres sūtīji ar pilotu?”
   “Iedevu sūtījumu ar norādi “Nodot tieši rokās” un teicu, lai nogādā tev.”
   “Tev ir viņa vārds un koordinātas? Nosūtīšu kādu aģentiem, lai paņem sūtījumu un pie viena kārtīgi nobiedē.”
   “Man tas patiktu.”
   Geriks izvilka pilota vizītkarti un uzrakstīja visu nepieciešamo informāciju. Viņš jau iztēlojās, kā Toms berzē rokas.
   “Es sadzīšu pēdas tam sūtījumam. Kā tas nākas, ka tu nenogalināji to puisi, kurš uzbruka tavai bijušajai?”
   “Man nav tiesību glabāt ieroci. Vai tad neatceries?”
   “Atceros. Bet zinu, ka tu lieliski pārvaldi pašaizsardzības paņēmienus. To tu man allaž esi atgādinājis.”
   “Viņš arī.” Geriks noklusēja to, ka uzbrucējs varbūt ir sieviete.
   “Tad jau tu dabūji kārtīgu pērienu?”
   “Un uzšķērstas ribas.”
   “Viņam bija nazis?”
   “Ārsts teica, ka tās bijušas šķēres.”
   Pauze.
   “Kur tu esi iekūlies?”
   “Taisni jābrīnās, vai ne? Es iespēru viņam pa ribām, pāris reižu izdevās arī iesist. Šī ir maza pilsētiņa. Nav viegli tikt no šejienes prom. Es meklēšu to, kas ir savainots.”
   “Dari tā. Es paziņošu, kad dabūšu tās šķēres.”

73

   Nākamajā rītā Onermauntinas aprūpes centrā, kad Čārlzs ieraudzīja Elizabetes sāniem piesaitēto roku, viņam acīs sasprāga asaras. Viņš bija pārliecināts, ka meitai uzbrukuši pārējie cietumnieki. Pārdzīvojums bija tik milzīgs, ka tēvu nespēja nomierināt pat cunami video.
   Tāpēc Geriks un Elizabete nolēma doties prom un cerēja, ka vecais vīrs ātri vien viņus aizmirsīs un atkal jutīsies labāk.
   Iekāpusi pikapā, Elizabete nopūtās un paziņoja:
   – Ar katru dienu kļūst aizvien sliktāk un sliktāk.
   – Tā ir, – Geriks attrauca un nosprieda, ka viņam pēc iespējas ātrāk jāatrisina šī lieta. – Es aizvedīšu tevi atpakaļ uz viesnīcu.
   – Kurp tu dosies?
   – Apciemošu Ivonnu. Noa Grifins ir publicējis savu rakstu. Mums nav laika ilgām pārdomām, jebkurā brīdī kaut kas var atgadīties.
   – Gribi, lai braucu tev līdzi? – Elizabete piedāvāja.
   – Tu neizskaties tik atkopusies, lai to darītu.
   – Tu arī neesi vislabākajā formā.
   Kā jau Fraunfelters bija brīdinājis, rētas Gerikam velnišķīgi sāpēja, tāpēc viņš nolēma neielaisties strīdos. Uzbrukums Elizabeti bija satriecis un nobiedējis.
   – Tu brauksi atpakaļ uz viesnīcu un nosnaudīsies.
   – Ja nu gadās kāda nelaime? – viņa vaicāja.
   – Nedomāju, tomēr tieši tādam nolūkam es aizņēmos Mārgaritas pistoles. – Viņš atvēra cimdu nodalījumu. – Nevienam nesaki. Es nedrīkstu nēsāt ieroci.
   Elizabete nomierinājās un pasmaidīja.
   – Labi, tad Fosteram nezvanīšu.
   Geriks divas reizes apmaldījās, meklējot Ivonnas māju, un beidzot to atrada gara, šķembām klāta piebraucamā ceļa galā. “Tas ir labi, jo slepkavam varētu rasties tādas pašas problēmas. Bet es priecātos, ja Ivonnai būtu kaimiņi, kas viņu pieskatītu.”
   Līdzās mājai pagalms bija pilns ar kravas automašīnas detaļām – tur atradās piekabe, riepas ar nodilušiem protektoriem, kaut kādi savienojumi, no kuriem Geriks neko nesaprata.
   Fasādes lievenī kājās piecēlās un ierūcās suns – milzīgs čaučau, vācu aitusuņa un rotveilera jauktenis ar veselīgiem zobiem un draudoši samiegtām brūnām acīm.
   Geriks piesardzīgi izslīdēja no pikapa un atstāja durvis atvērtas gadījumam, ja viņam nāktos bēgt.
   Koptā vienstāva ēka bija būvēta piecdesmitajos gados, tai bija zems, nošļaupts jumts. Zemestrīce ēku bija nedaudz sapostījusi – tai izrādījās izsisti logi, bet priekšpagalmā nolauztā pamatīgā koka zari norāvuši mājai dažus alumīnija saidinga dēļus.
   Kamēr Geriks lēnām virzījās gar automašīnu, Ivonna izslējās krešu dobē un pamāja.
   Suns mitējās rūkt.
   Geriks atviegloti notrausa sviedrus no pieres; viņš vēl nebija gatavs cīnīties ar suni.
   – Ivonna! Es tevi tur nepamanīju.
   – Es nepazinu automašīnu, tāpēc nolēmu paslēpties un uzzināt, kas atbraucis. – Iespraudusi lāpstiņu dobē, viņa novilka cimdus. – Nāc iekšā, varu piedāvāt tev kafiju. – Viņa vedināja viesi mājā. Suns viņiem pievienojās.
   – Sargs? – Geriks vaicāja.
   – Jā, vārdā Gloks, – Ivonna atbildēja un apstājās. – Pastiep roku un ļauj, lai Gloks tevi aposta.
   Geriks paklausīja un jutās kā laimes krekliņā piedzimis, kad suns, apostījis pirkstus, atkāpās.
   – Tagad Gloks zina, ka tu esi draugs, un vairs, hmm…
   – Nenokodīs man kāju?
   – Tieši tā.
   Viņa nogriezās gar mājas stūri un piegāja pie lielām stikla durvīm sētas pusē. Suns neatkāpās ne soli no saimnieces.
   – Jūties kā mājās, – Ivonna sacīja, – un piedod par nekārtību. Pirms mani savainoja, es paspēju te nedaudz uzkopt. Šīla atveda mani mājās un arī palīdzēja, taču šobrīd mājai vairāk vajadzīgs remonts. – Viņa ielēja krūzītē kafiju no stipri nolietota “Mr. Coffee” automāta krūzes. – Cukuru? Pienu?
   Geriks pievilka tuvāk augsto krēslu un apsēdās.
   – Paldies, bet man garšo melna, stipra un karsta kafija.
   Suns ieņurdējās un apgūlās uz paklājiņa līdzās durvīm, no kurienes varēja ērti novērot saimnieci un viesi, kurš bija ielauzies viņu mājās.
   Ivonna nolika Gerikam priekšā sarkanu “Peterbilt” krūzi, ielēja kafiju arī sev un atbalstījās pret letes malu.
   Geriks viņu nopētīja un atzinīgi noteica:
   – Tu labi izskaties.
   – Tagad, kad uz galvas vairs nav tas milzīgais apsējs? – Viņa ar pirkstu galiem pieskārās plāksterim un marlei, kas joprojām sedza rētas. – Es esmu laimīga, ka atkal redzu ar abām acīm. Kā tu jūties?
   – Normāli, – Geriks atbildēja, iedzēra malku kafijas un piespiedās nesaviebties. Nav brīnums, ka suns ņurdēja. Viņš labi zināja, ko saka. Šo dzērienu saimniece droši vien bija brūvējusi vairākas dienas, un ar to noteikti varēji sterilizēt brūces. – Man uzlika pāris šuvju, ir pāris nobrāzumu… tomēr tev vajadzētu redzēt otru puisi.
   Viņa nesmējās, augums saruka. Ivonna it kā ierāvās sevī – pleci saguma, viena roka aptvēra vēderu, bet otra turēja krūzi.
   – Vai tu viņu notvēri?
   – Nē. Viņš cīnījās, un viņam bija nazis. Vismaz es domāju, ka tas bija nazis. Doktors Fraunfelters ir citās domās. Viņš teica, ka tās bijušas šķēres.
   Ivonna atkal pieskārās apsējam.
   – Tas izskaidro šausmīgās brūces man sejā. Rētas paliks uz visu mūžu. – Viņa iemalkoja kafiju. – Trīsdesmit gadus esmu nostrādājusi ar cilvēkiem, kuriem ir atmiņas traucējumi, un tad man uzbrūk narkomāns, kurš meklē kārtējo devu.
   – Ja reiz tā, kāpēc viņš uzbruka Elizabetei? – Geriks piesardzīgi iedzēra vēl vienu malciņu. Ļoti stipra. Ar kofeīnu. Viņš nekad vairs nespēs aizmigt.
   – Es… es nezinu.
   – Manuprāt, tas ir kāds vietējais, kuru mēs pazīstam.
   – Kurš un kāpēc?
   Viņš nevēlējās atkal pieminēt Benera lietu, jo Ivonna atgādinātu, ka tas notika pirms divdesmit trīs gadiem un kopš tā laika pilsētā valdījis miers. Ja viņš teiktu, ka šo uzbrukumu virkni izraisījusi Čārlza atgriešanās un Elizabetes ierašanās pilsētā, virsmāsa iebilstu, ka Čārlzs te ir jau vairāk nekā gadu un arī Elizabete drīz būs veselu gadu nodzīvojusi Vērtjūfolsā, bet līdz pat šai nedēļai nekas nebija atgadījies. Ja viņš par iemeslu minētu abu satuvināšanos, Ivonna sacītu, ka tas ir pārdrošs spriedums, un viņai būtu taisnība. Un tomēr kāds uzbruka sievietēm. Ar šķērēm.
   – Es vēlētos, kaut zinātu, kurš tas ir un kāpēc tas notiek. Tas krietni vien atvieglotu man dzīvi, – Geriks sacīja un palūkojās apkārt. – Kur tad ir Šīla? Dzirdēju, ka viņa ir šeit, kopā ar tevi.
   – Vīrs netiek galā ar bērniem, viņai bija jādodas mājās. Kad sāku sevi žēlot, iedomājos par viņu un saprotu, ka man klājas krietni vien labāk. Reizēm periodiska dzīve vienatnē sniedz zināmas priekšrocības, – viņa paskaidroja un pacēla krūzi, it kā uzsaucot tostu.
   – Man nepatīk, ka tu esi viena.
   – Arī man šobrīd negribas palikt vienai. – Ivonna izkratīja kafijas biezumus izlietnē un izskaloja krūzīti.
   Geriks uzskatīja to par zīmi, ka arī viņš drīkst nedzert tā saucamo kafiju, kas drīzāk bija cauruļu tīrāmais līdzeklis. Viņš pastūma krūzīti tālāk un uzmeta skatienu Glokam.
   “Kā gan suns var tik ciniski uzjautrināties?”
   – Es nepārvākšos pie citiem uz patversmi, – Ivonna sacīja.
   – Vai nevēlies pārcelties uz viesnīcu?
   Gloks pacēla galvu un palūkojās uz saimnieci.
   – Tas gan būtu kolosāli. Es nekad neesmu tur bijusi… nevaru atļauties, – Ivonna teica un paņēma Gerika krūzi. – Vēlies, lai to uzsildu?
   – Nē, paldies, – viņš atbildēja un pat baidījās palūkoties uz suni. – Es cenšos atteikties no kafijas.
   Ivonna izmazgāja krūzi un lēnām to noslaucīja. Nopūtusies viņa paziņoja:
   – Nē, es nevaru. Bredlijs Hofs dabūja mūs ziņu pārraidēs, štatā sacelta liela jezga, un federāļi lien no ādas laukā, lai salabotu ceļus. Es pazīstu Džonu. Viņš būs pirmais, kas brauks mājās, tikko radīsies iespēja. Un es gribu būt šeit, kad viņš atgriezīsies.
   – Vai esi ar viņu runājusi?
   – Šad un tad. Mājas telefons ir mēms un kluss, bet viņam trīs reizes ir izdevies piezvanīt uz manu mobilo, – viņa klāstīja un atkal pieskārās apsējam. – Viņš ir uztraucies. Tas uzbrukums… Man jābūt šeit.
   – Tev nevajadzētu palikt vienai. Ja es nekļūdos savos minējumos par uzbrucēju, tev draud briesmas, – Geriks norādīja.
   – Turklāt Džons būtu ar mani vienisprātis.
   Ivonnas acis satumsa, viņas lūpās parādījās tikko jaušams smaids, un viņa atvēra atvilktni, kas bija viņai aiz muguras. No tās viņa izcēla Gloka sistēmas pistoli. Ierocis spīdēja – tam bija rūpīgs saimnieks.
   – Džons ir kolekcionārs, un es protu šaut. Es to ļoti labi pieprotu. Šis ir pielādēts. Pistoles ir nobēdzinātas pa visu māju, visas pielādētas. Guļamistabā ir viena bise, otra ir garāžā, – viņa klāstīja un pavēra jaku, kas viņai bija mugurā. Zem tās iemirdzējās ierocis.
   To Geriks pazina uzreiz – Valtera sistēmas PPK modeļa pistole.
   – Oho, gluži kā Džeimsam Bondam!
   Un viņš vēl bija lepojies, ka paņēmis Mārgaritas šaujamieroci. To ar šiem pat kauns salīdzināt.
   – Pareizi. Man šī spēcīgā mazulīte ir līdzi visu laiku. Pirms uzbrukuma es būtu vilcinājusies šaut uz cilvēku. Bet tagad vairs ne.
   – Tad jau man ir paveicies, ka pēc tik negaidītas manas ierašanās jūs nepabeidzāt uzbrucēja iesākto darbiņu.
   Palūkojies uz suni un ieroci, Geriks nosprieda, ka tikai brīnumainā kārtā ir palicis dzīvs.
   – Tev nav iemesla baidīties. Džons, Šīla un tu – jūs esat vienīgie cilvēki, kuriem es šobrīd uzticos, – viņa paziņoja, aizvēra jaku un ielika Gloka sistēmas pistoli atvilktnē. – Nedomāju, ka tu pats būtu sev uzbrucis.
   – Elizabetei arī vari uzticēties, – viņš sacīja un mēģināja vēlreiz viņu iekārdināt – Viesnīcā ir jauki. Mums vēl ir gāze, un ģenerators silda ūdeni un dod elektrību.
   Ivonna skaļi iesmējās.
   – Man arī ir ģenerators, elektrība un ūdens. Turklāt man ir pilns pieliekamais, un Vērtjūfolsa var apskaust mani par to, kas aug dārzā. Mēs esam laucinieki, tādām lietām jābūt ikvienā saimniecībā.
   – Mums ir pavārs, – Geriks neatlaidās. – Nebūs pašai jāgatavo ēst.
   – Izklausās patiešām kārdinoši, un es pateicos. Tomēr viesnīcā nav Džona, un tāpēc es palikšu tepat.
   – Tikko zināsim, ka viņš ir ceļā uz mājām, es tevi atvedīšu uz šejieni.
   Tomēr Geriks saprata, ka šo cīņu neuzvarēs. Ivonna ir pieaugusi, un viņu nevar piespiest. Turklāt uzbrukums viņu bija ievainojis gan fiziski, gan garīgi, un viņai bija nepieciešams pašas māju sniegtais drošais patvērums.
   Geriks ticēja, ka viņa patiesi nošautu to, kurš mēģinātu ielauzties pie viņas, bet suns nokoptu to, kas no uzbrucēja būtu palicis pāri.
   – Lai notiek, – Geriks piekāpās, – tikai apsoli, ka zvanīsi uzreiz, ja tev kaut kas būs nepieciešams.
   – Ja man izdosies sazvanīt.
   – Nolādētie mobilie telefoni. Es visu laiku aizmirstu, ka tie nedarbojas.
   – Mēs visi ik pa brīdim to piemirstam.
   – Apsoli, ka būsi aizdomīga pret jebkuru – vienalga, kas viņš būtu. Neatver durvis nevienam. Esi gatava šaut vai bēgt, vai darīt abus reizē. Šauj starp kājām ikvienam, kas tuvojas tavas mājas durvīm.
   Ivonna pamāja.
   – Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti es biju pārbijusies. – Viņas balss ietrīsējās. – Es apsolu, ka būšu piesardzīga.
   – Ar to pietiks, – Geriks noteica, piecēlās un tuvojās sievietei, jo gribēja viņu apskaut.
   Gloks pielēca kājās un brīdinoši ierūcās. Geriks sastinga un lēnām kāpās atpakaļ.
   – Bija prieks tevi satikt, Ivonna. Esi piesardzīga. Sargā sevi.
   Vēlā pēcpusdienā, kad Ivonna tīrīja jaunos kartupeļus un grieza zaļās pupiņas, Gloks pieslējās kājās, atieza zobus un sāka rūkt.
   – Kas tad nu šoreiz ieradies? – viņa jautāja sunim.
   Tas noteikti nebija Geriks, jo Gloks tik naidīgi nereaģētu uz cilvēku, kuru jau ir saticis.
   Nē, tas noteikti bija svešinieks. Ivonna noskaloja rokas, noslaucīja tās, aizbāza pistoli mugurpusē aiz džinsu jostas, tad klusītēm iezagās dzīvojamā istabā, nostājās aiz aizkariem un paraudzījās laukā.
   – Mans Dievs! – Ivonna nespēja noticēt savām acīm. Viņa apsauca suni un steidzās pie ārdurvīm, lai tās atvērtu.
   – Nebiju gaidījusi, ka brauksiet tik tālu, – viņa sacīja. – Nāciet iekšā!

74

   Dziļi sevī Kateri peldēja melnā ūdenī, kurā bija tikai briesmoņi un zvērojošas acis. Tumsa uzgūla kā slogs viņas sakropļotajam ķermenim, uzsēdās uz krūtīm, padarīja ik elpas vilcienu par agoniju.
   Viņa neatturami cēlās augšup. Tagad ūdens jau bija zils, tumši zils kā vasaras nakts debesis. Nebija ne dzīvības, ne skaņas, ne sajūtu. Viņa gribēja te palikt.
   Un tomēr viņa turpināja celties augšup, garām tumšzaļām jūraszālēm, kas māja ar ar lipīgām stīgām, garām nārām, vardēm un radībām, kādas tikai spēja iztēloties.
   Augšup. Augšup.
   Sāpes pieņēmās spēkā.
   Tomēr viņa turpināja peldēt augšup. Viņa modās.
   Ûdens bija blāvs, gandrīz caurspīdīgs.
   Viņa dzirdēja troksni – monitori pīkstēja, cilvēki runāja.
   Vēderā dedzināja, lūpas sāpēja. Viņai nebija ādas. Viņa zināja, ka muskuļi, nervi un kauli ir atsegti. Viņa zināja, ka noteikti sevi nepazīs.
   “Nē, es neesmu tam gatava. Es neesmu tam gatava.” Viņa mēģināja ienirt.
   Neizdevās – viņa uzpeldēja virspusē.
   Atvēra acis.
   Ieraudzīja rīta sauli iespīdam slimnīcas logā.
   Ieraudzīja iekārtas, maskām aizsegtas sejas, acis, kas vērās uz viņu.
   Kateri ievilka elpu un iekliedzās. Locījās. Cīnījās.
   Deviņos un septiņpadsmit minūtēs no rīta kontinentālā šelfa malā zemestrīces un pēcgrūdienu radītā spriedze bija tik liela, ka zeme padevās. Radās lūzums, citādāks nekā iepriekšējais. Viena lūzuma mala pacēlās un virzījās Aļaskas virzienā, otra iegrima un slīdēja uz Kalifornijas pusi.
   Zemestrīces spēks bija sešas, komats, septiņas magnitūdas pēc Rihtera skalas.
   Tā ātri un spēcīgi uzbruka Vašingtonas štata piekrastei, ilga astoņdesmit piecas sekundes un Vērtjūfolsā nogāza no kājām ikvienu, sagrāva visu, kas vēl nebija sagrauts.
   Mārgaritu tā pārsteidza ar baldahīnu rotātajā gultā, Heroldu noripināja pa kāpnēm. Vecajai kundzei vajadzēja stipri kārpīties, lai atbrīvotos no smagajiem samta gultas aizkariem.
   Herolda kājas protēze bija salauzta.
   Onermauntinas aprūpes centra pacientiem uzbruka panika. Čārlzam Beneram sākās lēkme, kas ieilga, jo personāls to pamanīja tikai krietni vēlāk.
   Okeānā veidojās cunami, tomēr tas ar mežonīgu spēku aizvēlās pār ūdens klaju uz Havaju salām un Japānu.
   Lai arī visa valsts nepacietīgi gaidīja jaunu videomateriālu, Elizabetei neizdevās to nofilmēt, tāpēc interesentiem nācās apmierināties ar aculiecinieka rakstisku atskaiti.
   Viss, ko tajās dienās cilvēki bija paspējuši atjaunot, atkal tika izpostīts. Pazuda mobilie sakari, un Vērtjūfolsa atkal bija atgriezta no pārējās pasaules.

75

   Mona Kolmena no šerifa biroja nostājās pie galdiņa kafejnīcas dziļumā un sacīja:
   – Elizabet, tu esi zemestrīču eksperte. Saki man, kāpēc es esmu guvusi savainojumus, ja šī zemestrīce nebija tik spēcīga kā iepriekšējā?
   Viņas pāršķeltās lūpas savilkās šķībā smīnā.
   Geriks šo paskaidrojumu jau bija klausījies trīs dienas pēc kārtas.
   Tomēr Elizabete atkal pacietīgi visu izskaidroja:
   – Dažādi lūzumi rada dažādas zemestrīces. Pirmā zemestrīce radīja kustību vertikālā plaknē, kā tad, kad purina segu. Šī zemestrīce radīja kustību horizontālā plaknē, līdzīgi kā vēderdejotājas, kas šūpo gurnus.
   – Tas ir tik pretīgi! – Mona atcirta, devās pie letes un uzsita pa to ar plaukstu. – Hei, es vēlos kapučīno!
   – Nesapratu, kas ir pretīgs – zemestrīces vai vēderdejotājas? – Geriks noteica.
   – Manuprāt, ir bezjēdzīgi teikt, ka zemestrīces ir pretīgas, – Elizabete sacīja, – jo tās ir tikai dabas spēki.
   – Saukt vēderdejotājas par pretīgām ir tikpat bezjēdzīgi, – Geriks piebilda un vēroja Monu, kura sūdzējās pavāram Deksam par slikto apkalpošanu. – Mona ir satvērusi sānu, it kā tas sāpētu. Varbūt viņa tev uzbruka.
   – Viņa ir pietiekami ļauna. Ja vien viņa būtu pietiekami smaga, tad mēs jau būtu atklājuši noziegumu.
   Geriks iesmējās.
   Elizabete izskatījās pavisam nopietna.
   Viņš nopūtās.
   Trīs dienas pavadījis kafejnīcā, viņš bija apguvis tās darbības ciklus. Tagad, kad pusdienas bija paēstas, te ienāks cilvēki, lai iedzertu pa glāzītei vai paņemtu kādu siera sviestmaizi līdznešanai. Vēlāk sāksies vakariņu rosība – vēl vairāk siera sviestmaižu –, un pievakarē sanāks vairāk ļaužu, kuriem līdzi būs blašķītes un kuri tās pamazām iztukšos. Nevienam nebija iebildumu, ja viss notika diskrēti. Vai tad kāds sūdzēsies štata alkohola komisijai? Ja nu vienīgi tie no bāra, kas atradās nedaudz tālāk, bet telefoni nestrādāja, tāpēc par to nebija iemesla uztraukties.
   Šo trīs dienu laikā Geriks bija atklājis vairākas lietas.
   Dardedze izturējās savādi. Viņa izlaida maiņas un uzradās tikai tad, kad pati to vēlējās. Viesmīle gan stāstīja, ka pēdējās zemestrīces laikā ir savainojusi muguru. Tomēr viņa izskatījās gluži labi, ja nepievērsa uzmanību lūpām, kas šķita pietūkušas, – it kā tajās kāds būtu iekodis.
   Kafejnīcu bija apmeklējuši Bredlijs un Viviana Hofi. Kad sākās zemestrīce, Viviana vadīja automašīnu. Ceļš viņu priekšā bija sašķiebies, un automašīna ieslīdējusi grāvī. Abi teatrāli kliboja un apgalvoja, ka tikai viņu neticamais dāsnums ir iemesls, ka viņi palikuši Vērtjūfolsā, nevis devušies uz kādu drošāku vietu.
   Daži lētticīgi pilsētnieki jutās viņiem pateicību parādā.
   Trīs dienas, un Vērtjūfolsa atkal ir pilnībā nošķirta no pārējās civilizētās pasaules, un pusei pilsētas bija beidzies tualetes papīrs.
   Šo trīs dienu laikā nenotika neviens uzbrukums sievietēm, viņa brūces dzija un kniesa, bet Elizabete sāka uzmanīgi vingrināt roku. Trīs dienas. “Man ir jāatklāj, kas nogalināja Mistiju, kamēr nav cietis vēl kāds.”
   Elizabete pakratīja gaisā dūri un piepeši viņu pārsteidza ar izsaucienu:
   – Kaut es zinātu, kā tikt pie interneta!
   – Es arī, – Geriks piebalsoja, jo gribēja noskaidrot, vai Toms ir saņēmis šķēres.
   – Es vēlos sniegt ziņojumu par ik sīkāko detaļu, bet es to nevaru izdarīt. Tas nav iespējams, jo nav interneta!
   Paliecies tuvāk, viņš ielūkojās datorā ekrānā.
   – Ko tu raksti?
   – Iekams mēs zaudējām sakarus ar ārpasauli, Amerikas Ìeologu biedrība lūdza mani uzrakstīt žurnālam publikāciju. Es to papildinu ar informāciju par otro zemestrīci, jo esmu pārliecināta, ka visas šajā gadā notikušās zemestrīces viņi uzskatīs par vienu pasaules mēroga notikumu.
   – Vai iesniegt viņiem rakstu skaitās prestiži?
   – Jā.
   – Un viņi to nelūdza Endrū Marero, vai ne?
   – Nē, nedomāju. – Elizabete viltīgi pasmaidīja, tomēr smaids pagaisa. – Taču droši es nevaru to apgalvot, jo neviens viņu jau vairākas dienas nav redzējis.
   – Tā… – Geriks atspiedās pret krēsla atzveltni. – Tātad viņš ir ievainots un slēpjas. Viņš varētu būt meklējamā persona.
   – Ja vien nav nogalināts.
   – Kas viņu būtu nogalinājis?
   – Bens, Lūks, Džo? Viņi ir apskaitušies uz vadītāju.
   – Neizklausās ticami. – Geriks pieklusināja balsi. – Mājās viņa nav, es biju aizbraucis pārbaudīt. Tā kā viņš uz klauvējienu neatsaucās, es piemeklēju atslēgu un iegāju mājā. Tā bija tukša.
   Ja es nevaru viņu atrast, tad Marero ir mūsu slepkava.
   – Ceru, ka viņam nekas nekait.
   – Jo tu jūties vainīga, ka uzurpēji visu uzmanību par zemestrīci un cunami?
   Elizabete apdomājās un pamāja ar galvu.
   – Jā, tev taisnība. Tieši tāpēc.
   Nemainīgi godīga. Tā bija Elizabete.
   – Mums vēl atliek šerifs Fosters. Mona apgalvo, ka viņš joprojām iet uz morgu un sarunājas ar savu mīļoto māti. – Geriks nolūkojās, kā Mona iziet pa durvīm ar kapučīno rokā un šķērso ielu. – Ja uzskatām, ka tas bija trakumā pastrādāts noziegums, tad viņš ir visreālākais kandidāts.
   – Zinu, viņš mani biedē. – Elizabete noskurinājās. – Man ir tāda sajūta, ka viņā klikšķ laika deglis, kas kuru katru brīdi var izraisīt eksploziju.
   – Un viņam ir ierocis.
   – Tev arī, – Elizabete apmierināti attrauca.
   – Es to atdevu Mārgaritai.
   – Bet kāpēc? – Elizabete vaicāja.
   – Jo tā ir Mārgaritas pistole. Viņa ar to labi rīkojas, – Geriks atbildēja. – Baidos, ka viņai var rasties vajadzība sevi aizsargāt.
   – Ko tu ar to gribi teikt? Domā, ka pilsētnieki dosies uzbrukumā viesnīcai, lai iegūtu tualetes papīru? – viņa pajokoja, tomēr piere bija saraukta.
   – Tāda iespēja pastāv. Pēc pēdējās zemestrīces ne vienam vien ir sašķobījies prātiņš, – viņš sacīja. Ikreiz, kad kafejnīcā parādījās Mona, Dekss kļuva aizvien dīvaināks. – Tomēr nē, – viņš turpināja. Es vairāk uztraucos par Fosteru. Varu derēt, ka viņš ir tas dedzinātājs, kurš pielaida uguni Sanu mājai.
   Elizabete aizvēra datoru.
   – Tu domā, ka Fosters varētu aizsvilināt viesnīcu? Un Mārgarita viņu nošautu?
   – Herolds prot apieties ar ieroci, bet viņam ir tikai viena kāja. Pārējie… Nezinu, cik viņi ir gatavi pašaizsardzībai. Toties es ļoti labi zinu, ka Mārgarita labprāt izrēķinātos ar Fosteru, ja viņš mēģinātu kaut ko nodarīt viesnīcai, – Geriks pavēstīja un ielūkojās pulkstenī. – Ejam. Ja vēlamies laikā pagūt pie ārstiem, tad mums tagad jādodas ceļā.
   Elizabete ielika datoru somā un noteica:
   – Tad es priecājos, ka tu ieroci atstāji Mārgaritai. Bet… ja nu manas mātes slepkavam arī ir ierocis? Ja viņš tevi nošauj?
   – Tāda iespēja pastāv vienmēr, tomēr man šķiet, ka nelietim labāk patīk šķēres. Tādi puiši parasti ieročus nemaina, – Geriks attrauca un uzmeta plecā viņas somu. – Un tāpēc es gribētu pavērot arī Hofus.
   – Kā iespējamos slepkavas? Abus? – Elizabete apvaicājās un devās uz durvju pusi.
   Geriks viņai cieši sekoja un nopētīja nedaudzos pilsētniekus, kas slaistījās uz ielas stūra.
   – Kad tā sieviete tev piedraudēja, lai tu nemēģini iespraukties starp Bredliju un presi, es atskārtu, ka viņa ir nežēlīga un valdonīga. Ja Bredlijs Hofs bijis tavas mātes mīļākais un Viviana Hofa likusi viņam Mistiju nogalināt, viņš noteikti būtu paklausījis.
   – Tu domā, ka viņa ir tā rīkotāja? – Elizabete nodrebinājās, atcerējusies nepatīkamo sievieti. – Iespējams. Un varbūt vainīgā ir Dardedze.
   – Nedomāju, ka tā bija Dardedze. Tomēr es trāpīju uzbrucējam pa seju, un viņai ir uztūkusi lūpa. – Geriks atvēra pikapa durvis un noskatījās, kā Elizabete iekāpj automašīnā, apbrīnoja viņas skaisto pēcpusi un priecājās, ka abi pamazām veseļojas, jo kopš atzīšanās uz terases un Elizabetes izcilajiem mēģinājumiem viņu mierināt bija pagājis krietns laiks.
   Viņa palūkojās uz Geriku un sacīja:
   – Kas attiecas uz manas mātes slepkavību, mēs joprojām esam tur, kur sākām.
   – Tā nav, jo tu tici, ka tavs tēvs nav vainīgs. Un vēl mēs no vainīgo saraksta esam izslēguši doktoru Fraunfelteru. – Geriks pakāpās uz automašīnas sliekšņa un kaislīgi noskūpstīja viņu. – Šajā pilsētā valda spriedze. To man saka intuīcija. Drīz nāks nepatikšanas.
   Elizabete atbildēja skūpstam, tomēr tas viņai netraucēja iebilst:
   – Tu runā par instinktu. Tas ir bezjēdzīgi, jo mēs nevaram apgalvot, ka intuīcija var sniegt nenovērtējamu informāciju.
   – Var jau būt, – Geriks attrauca, tomēr apzinājās, ka viņam ir taisnība.
   Viņš būtu gatavs atdot visu, lai tikai varētu sazināties ar Tomu Peresu. Pēdējā zemestrīce bija apklusinājusi arī Elizabetes mobilo telefonu, bet Gerikam bija nepieciešams zināt, vai Toms ir dabūjis šķēres un vai laboratorija ir noņēmusi pirkstu nospiedumus.
   Kad viņš to zinās, tad šī lieta uzņems jaunus apgriezienus.
   Jā, un arī to viņam sacīja intuīcija.

76

   Tovakar, paēdusi vakariņas, Elizabete piecēlās no krēsla un paziņoja:
   – Ja neiebilstat, es došos augšā. Naktī slikti gulēju. Ārsts apgalvo, ka manam plecam kļūst labāk, tomēr man joprojām sāp un rādās murgi. Laikam es esmu zombijs.
   – Man vienalga, vai tu esi vai neesi zombijs, bet rītvakar vakariņās smadzeņu nebūs, – Mārgarita atbildēja.
   Elizabete iesmējās par vecās kundzes joku.
   Mārgarita pastiepa vaigu skūpstam un noteica:
   – Arlabunakti, dārgā.
   Noskūpstījusi Mārgaritu, Elizabete lēnām kāpa uz savu numuru un zināja, ka Geriks arī drīz būs augšā. Viņa nomazgājās dušā, uzvilka šortiņus un T kreklu.
   Kad ieradās Geriks, viņa sēdēja šūpuļkrēslā uz terases, pārmetusi vienu kāju pār otru, un smaidot vēroja saulrietu. Viņš – pievilcīgais un drosmīgais vīrietis, kuru viņa mīlēja un apbrīnoja, – apsēdās viņai līdzās. Ar to pagaidām bija gana.
   Nedaudzie garenie mākoņi pamalē iekrāsojās vispirms rožaini, pēc tam oranži. Viļņi dejoja, mirdzēdami saulrieta krāsās, savīdamies rakstos, kas jau nākamajā mirklī bija gaisuši, tomēr uz mūžiem atstādami pēdas dvēselē.
   Zemestrīces, pārdzīvojumi, attiecības, kas nāca, mainījās un zuda, bet atgādināja, ka dzīve ir īsa un viegli gaistoša… Tas lika Elizabetei lūkoties šajā skaistumā ar gluži citām acīm.
   Kad virs kontinenta izdzisa pēdējais saules stars, viņa pastiepa roku. Geriks to satvēra, viņu pirksti savijās, un abi kopā skatījās, kā strauji tumstošajās debesīs parādās pirmās zvaigznes.
   Viņa ievilka elpu un paziņoja:
   – Rīt es atgriezīšos darbā.
   – Tev vēl nevajadzētu noslogot plecu, – Geriks iebilda, rūpēdamies par viņas veselību.
   – Es nedarīšu neko tādu, kas noslogotu manu plecu. Ota un zīmulis būs smagākais, ko celšu.
   Tas bija solījums, ko viņai būs viegli izpildīt. Plecs jutās labāk, tomēr īsti sadzijis nebija.
   – Tu vari pakrist, zeme tur ir pārāk nelīdzena.
   – Ja kritīšu, es apsolos sargāt traumēto roku.
   Geriks nopūtās un vaicāja:
   – Kāpēc? Kāpēc tu gribi atgriezties darbā? Es nekad neesmu sapratis tavu apsēstību ar rakņāšanos pa smiltīm.
   Viņa to bija sacījusi tūkstošiem reižu kopdzīves laikā, tomēr nolēma atkārtot vēlreiz.
   – Es nerakņājos pa smiltīm. Es meklēju. Meklēju zemes pirmsākumus. Tā ir… ģeoloģija.
   – Vai pastāstīsi man par to sīkāk? – Geriks palūdza.
   Agrāk tas viņu neinteresēja.
   Elizabete pacēla skatienu un gribēja ielūkoties viņam sejā.
   Bet viņi sēdēja kontinenta malā, gaisma bija devusies tālāk – uz Havaju salām un Austrumu zemēm –, un Geriks bija tikai tumšs siluets un zema balss.
   Norādījusi uz debesīm, Elizabete sāka stāstīt:
   – Kad mēs lūkojamies debesīs, tad ieskatāmies visuma vēsturē. Kad es rokā turu akmeni un to aplūkoju, tas ir mans logs uz pagātni. Akmens ir lielisks un mūžīgs kā zvaigzne.
   – O, tas ir interesanti!
   – Man arī tā šķiet. – Viņa saspieda Gerika pirkstus. – Kad pāršķeļu iezi, es jūtos kā pareģe. Es redzu pagātni un varu saskatīt nākotni. Es zinu, kurp pasaule dodas un ko tā jau piedzīvojusi. Un es gribu zināt vēl vairāk.
   – Mans darbs gan nav tāds, – viņš atzina.
   – Nē, jo tev nav jāraizējas par to, kas noticis tālā pagātnē, vai to, ka nākotne jau rīt var beigties, – viņa stāstīja, ļoti labi saprazdama, kas atšķir abu profesijas. – Tev ir īsts darbs ar īstiem cilvēkiem. Tu glāb dzīvības. Tu maini tagadni. Tas, ko dari tu, ietekmē to, kas ar mums notiek šobrīd. Un zini? – viņa apmierināta ievaicājās.
   – Ko?
   – Mans tēvs ir teicis, ka Vērtjūfolsa ir vieta okeāna krastā, kurai pāri veļas strauji un augsti cunami, un reizēm tie parādās negaidot. Cilvēki viņam ticēja. Kad to teicu es, arī man ticēja. Tomēr ļaudis netic indiāņu leģendām, jo uzskata tās par māņiem. Mums ticēja tāpēc, ka mēs esam zinātnieki. Tātad arī es glābju dzīvības. Tas ir skaists darbs, – viņa lepni sacīja.
   Geriks klusēja tik ilgi, ka Elizabete jau sāka bažīties, vai tik viņš nepūlas apspiest smieklus vai varbūt ir iemidzis.
   Tikai tagad viņa pamanīja, ka okeāna vējš ir vēss. Viņa atbrīvoja plaukstu un abām rokām aptvēra krūškurvi, it kā cenzdamās noslēpt dvēseli, kuru bija tik pārsteidzīgi viņam atklājusi.
   Pārdomu brīdis bija tik ilgs kā ceļš līdz apvārsnim. Viņš izkāpa no šūpolēm, nometās viņas priekšā ceļos, satvēra viņas rokas un noskūpstīja.
   – Tu esi brīnumaina sieviete, – Geriks sacīja, pietrausās kājās pats un palīdzēja piecelties arī viņai. Un tad viņš pacēla Elizabeti savās rokās un šūpoja.
   – Tu ieskaties mūžībā un glāb dzīvības. Tas ir daudz, daudz labāk par to netīro darbu, ko daru es.
   Tāda atzinība nāca tik negaidīti, ka Elizabete pat nezināja, ko atbildēt un kā izturēties.
   Viņa aromāts bija silts, viņa rokās Elizabete jutās ērti, un tā bija jauna pieredze. Viņa ķermenis sildīja, liekot aizmirst par salto vēju un ilgo atšķirtības laiku.
   – Tev nekad nav paticis tas, ko es daru, – viņa ierunājās.
   – Toties tu man vienmēr esi patikusi, – Gerijs sacīja, atlieca viņas galvu, noskūpstīja viņas kaklu, plecu un uz mirkli apbrīnā un mīlestībā pieglauda tam vaigu.
   Viņa aplika rokas Gerikam ap kaklu un piespiedās ciešāk.
   – Tu arī man patīc, – Elizabete sacīja, – un es tevi mīlu.
   Viņš izslējās, piespieda sievieti sev cieši klāt un baudīja viņas ķermeņa siltumu, kas solīja baudu. Pabāzis roku zem krekla, Geriks pieskārās viņas krūtīm. Noglāstīja, maigi un lēnām saspieda krūts galiņus, ieklausījās viņas elpā, kas kļuva dziļāka un spēcīgāka.
   Sekss. Viņš vēlējās seksu. Paldies Dievam! Jo arī viņa to vēlējās.
   – Ļauj man tev sacīt vārdus, kurus tu sapratīsi, – Geriks čukstēja viņai ausī. – Tu esi kā vulkāns… piemēram, Vezuvs… kura virsotni klāj sniega un ledus sega un kurš ik brīdi negaidīti var eksplodēt, izgrūžot uguni un dūmu mutuļus, karstumu, kas apņem it visu apkārtni.
   – Ai… – viņa izdvesa.
   Elizabetei patika Gerika liriskās frāzes un pieskārieni, glāsti, kas no krūtīm bija ceļā uz kājstarpi. Viņa pirksti paslīdēja zem biksītēm.
   Viņai aizrāvās elpa.
   – Man ir paveicies, ka esmu vīrietis, kurš mirst ikreiz, kad tev sācies… izvirdums.
   – Man patīk, kad tu sāc tik neķītri runāt. – Elizabete skaļi iesmējās un apvija kāju viņa augšstilbam.
   Viņš pieskārās viņas klitoram un maigi noglāstīja.
   – Man patīk tava ugunīgā lava.
   – Man patīk… – Elizabete ievilka elpu un sakopoja domas, lai pieskaņotos viņa runas veidam. – Man patīk tavas erupcijas piroklastiskais vilnis.
   Gerika pirksti sastinga.
   – Ja es zinātu, kas tas ir, tad varbūt spētu cienīgi tev atbildēt.
   Pat neaizdomājoties Elizabete sāka skaidrot:
   – Piroklastiskais vilnis rodas, kad gaisā izšautās lavas spiediens krītas un lava gāžas lejup pa kalna nogāzi, sadedzinot visu, kas atrodas tās ceļā. Piroklastiskā viļņa ātrumu nosaka… Viņš piekļāva lūpas sievietes mutei, visprimitīvākajā veidā liekot tai aizvērties.
   Vēl nebija pagājusi pat stunda, bet Elizabete jau zināja, ka alkaina kaisle sadedzina miesu, pāri paliek vien divas kailas dvēseles, kas saplūdušas vienā.

77

   Šerifs Deniss Fosters sēdēja tiesu namā pie rācijas un dzirdēja Džonu Radu raudam.
   Starp šņukstiem Džons atkal un atkal atkārtoja:
   – Man vajadzēja pamest automašīnu atpūtas punktā. Man vajadzēja steigties mājās. Bet es uzvarēju… es pokerā ieguvu labu naudas summiņu un domāju… es domāju, ka aizvedīšu Ivonnu uz Reno. Jūs jau saprotat, uzspēlēt un noskatīties šovus. Gribēju, lai viņa atpūšas no tiem trakajiem, kurus ikdienā aprūpē. Viņa nekad nav par to sūdzējusies, bet Dievs… Dievs…
   Dievs… Vai esat pārliecināts, ka tā ir viņa?
   – Man žēl, Džon. Tā ir viņa. Pozitīva identifikācija.
   Torīt saullēktā Sofijas Čikolellas suņi bija pamanījuši Ivonnas līķi kokā pie Ubagu strauta. Turp to bija atnesis otrās zemestrīces radītie cunami viļņi. Viņai bija pāršķelta rīkle, nogriezti mati un izņemtas acis.
   Tomēr tā bija Ivonna.
   Divdesmit trīs gadus Deniss Fosters bija pārliecināts, ka rīkojies pareizi, kad izmeklēja Mistijas Beneres slepkavību. Viņš bija pārliecinājis sevi, ka darījis visu iespējamo, lai Mistijas slepkava tiktu notiesāts.
   Tomēr viņš vairs nespēja sevi mānīt. “Tam sīkajam nelietim Gerikam Džeikobsenam ir taisnība. Es esmu vainīgs, jo nebiju iesniedzis visus pierādījumus.” FIB sūtīto ziņojumu viņš jau sen bija izmetis, bet zināja, kas tajā teikts. Un viņš saprata, ko nozīmē Ivonnas Radas slepkavība.
   Slepkava neatradās Sanfrancisko, Sandjego, Vankūverā vai Britu Kolumbijā. Slepkava bija Vērtjūfolsā.
   Fosters palūkojās uz savām rokām.
   Viņš nebija pārliecināts, ka slepkava nesēž šajā pašā krēslā.
   Geriks izgāja no viesnīcas un ieraudzīja, ka Elizabete jau iekārtojusies pikapā, kaut ko meklē somā un dungo. Viņa izskatījās tik apmierināta ar sevi, tik pārliecināta un laimīga, ka viņš beidzot tomēr padevās.
   Elizabete mīlēja ģeoloģiju tikpat stipri kā viņu, tādēļ viņam nāksies aprast ar domu, ka šī sieviete katru dienu dosies strādāt neatkarīgi no tā, vai viņam tas patīk. Un viņam vajadzētu iemīlēt šo zinātnes nozari, jo tā uz visiem laikiem kļūs par viņa dzīves daļu. Un vēl viņam vajadzētu sākt domāt, kā pelnīt iztiku, jo viņš paliks Vērtjūfolsā… kopā ar Elizabeti.
   Te nevar būt nekādas runas par vienvērstību. Jau no paša sākuma Elizabete nesavtīgi palīdzēja meklēt mātes slepkavu, ieklausījās Gerika instinktos, kaut gan loģiskā prāta un pierādījumu trūkuma dēļ drīzāk uzskatītu, ka viņa rīcība ir pārlieku pārspīlēta.
   Viņa pacēla acis, ieraudzīja Geriku un uzsmaidīja. Nē, Elizabete nesmaidīja, viņa staroja, jo viņš bija līdzās.
   Vai tas nav brīnišķīgi?
   Kaut kādā veidā viņi bija kļuvuši par visneticamāko pāri. Nākotnē viņi ķīvēsies, smiesies, sarunāsies un mīlēs – viņi vienmēr un uz visiem laikiem būs kopā.
   Geriks atbildēja ar tikpat starojošu smaidu. Viņš devās pāri stāvlaukumam pie automašīnas durvīm, degdams nepacietībā viņu noskūpstīt, izstāstīt, kādu viņš iztēlojās viņu dzīvi. Un tad notika kaut kas negaidīts, sen nepieredzēts – kabatā ievibrējās telefons. Uz mirkli viņš pat īsti nesaprata, kas notiek. Izvilcis aparātu no kabatas, viņš ielūkojās ekrānā. Ienākošais zvans. Vietējais numurs.
   Telefons darbojas.
   – Ir parādījies tīkls, – viņš sacīja un jau tūlīt iekliedzās: – Man ir tīkls!
   Elizabete smaidīja.
   – Man arī, – viņa uzsauca caur atvērto logu. – Tu neatbildēsi uz zvanu?
   – Ak jā, – viņš noteica. – Klausos!
   – Te, hmm… šerifs Fosters.
   Pauze.
   Gerika smaids apdzisa.
   – Klausos?
   – Man steidzami jūs jāsatiek. – Pauze. – Es esmu tiesu namā.
   – Būšu klāt, cik ātri vien iespējams, – Geriks atbildēja un beidza sarunu.
   Deniss Fosters runāja tik savādi, it kā galīgi un absolūti būtu zaudējis sajēgu.
   “Es nevaru tikties ar viņu nesagatavojies,” Geriks nosprieda.
   Viņš skatījās telefona ekrānā, kurā izlēca neskaitāmi paziņojumi par saņemtām īsziņām, un pirmā no tām bija dienā, kad viņš ielika mutē pistoles stobru. Numurs sekoja numuram, un Geriks gribēja iesaukties: “Kas, pie velna, notiek!” Un tad viņš iesmējās. “Jā, es vēlējos, kaut telefons atdzīvotos, un šis ir sods.”
   Viņš piegāja pie durvīm pasažiera pusē un sacīja:
   – Man jāsazinās ar manu uzraugu no FIB. Tas jādara steidzami, kamēr tīkls darbojas. Vai vari uzgaidīt?
   Elizabete izlēca no pikapa. Soma bija viņai uz pleca, un viņa staroja laimē. Tas bija prieks par to, ka viņa beidzot atkal dosies uz izpētes vietu.
   – Lai gan es labprāt būtu vēlējusies, lai tu mani aizved uz Vērtjūfolsu, šoreiz es braukšu pati.
   “Nē!” Geriks gribēja iesaukties, bet skaļi jautāja:
   – Ko? Kāpēc?
   – Vispirms es aizbraukšu apraudzīt tēvu, tad došos uz kafejnīcu, iedzeršu kafiju. Un tad pievērsīšos darbam. Un es sēdīšos pie stūres savai automašīnai.
   Gerikam tas nepatika, Elizabete to zināja, par to liecināja viņas skatiens. Viņa izņēma no somas automašīnas atslēgas un pašūpoja viņam acu priekšā.
   – Nav taču noslēpums, ka es protu braukt un daru to ļoti labi. Es esmu no Kalifornijas, kur izdzīvo tikai ātrākie un veiklākie.
   – Protams, bet…
   – Es zinu, tas ir risks. – Elizabete piespiedās viņam cieši klāt. – Kaut kur tuvumā ložņā slepkava. Neuztraucies. Man ir telefons. Tev ir telefons. Tīkls atkal darbojas, un tas nozīmē, ka šajā valstī kāds tomēr kaut ko arī dara.
   – Kā tad!
   – Es tev ik pa brīdim zvanīšu. Tu zvanīsi man. Mēs visu laiku sazināsimies. Es būšu piesardzīga, apsolu. – Elizabete pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Geriku.
   Viņš apskāva Elizabeti tik cieši, it kā nevēlētos šķirties no viņas, un atbildēja skūpstam.
   Un tad palaida vaļā.
   – Es apsolīju, ka būšu piesardzīga. Tagad to pašu solījumu es gaidu no tevis, – viņa pieprasīja. Viņa smaidīja, tomēr skatienā jautās bažas.
   – Apsolu.
   Viņš noskatījās, kā mīļotā sieviete dodas uz automašīnu, iekāpj tajā un aizbrauc.
   Turpat no stāvlaukuma viņš zvanīja Tomam Peresam. “Šī lieta jāatrisina pēc iespējas ātrāk, kamēr Elizabete vēl nav cietusi.”
   Piepeši nebija savienojuma.
   Geriks rupji nolamājās.
   Ielūkojies ekrānā, viņš redzēja, ka tīkls darbojas.
   Viņš atvēra elektronisko pastu, lai palūkotos, vai Toms mēģinājis ar viņu sazināties.
   Protams.
   Iepriekšējā dienā sūtītā ziņa:
   “Saņēmu. Laboratorijā pateicu, no kuras lietas tās ir. Nekavējoties apstrādāja. Eksperts apgalvoja, ka šīs šķēres ir tikpat unikālas kā Turīnas līķauts.”
   No rīta rakstīta nākamā vēsts:
   “Uz šķērēm slepkavam ērtā tvērienā ir pirkstu nospiedumi. Tie nepieder Čārlzam Beneram. Datubāzē nav atbilstošu, tomēr ir daļēja sakritība ar slepkavību Sanfrancisko.”
   Geriks aši uzrakstīja atbildi.
   “Manam telefonam nepieciešams FIB slepenais pieslēgums.”
   Ekrānā uznira lietotne.
   Geriks ievadīja kārtējo atjautīgo paroli un turpināja rakstīt:
   “Kas tā par slepkavību?”
   “Kārtējais Edvards Šķērrocis.”
   Pirksti sastinga virs tastatūras; Geriks apstulbis vērās ekrānā.
   “Ko, pie joda, tu muldi? Gribi sacīt, ka Mistijas Beneres nāvē vainojams sērijveida slepkava, kas nogalina…” Pamazām visi mozaīkas fragmenti sakrita savās vietās. “Protams! Edvards Šķērrocis, kurš nogalina gaišmates, nonāvē un sakropļo viņu bērnus.”
   Toms papildināja informāciju: “Viņš izgriež bērniem acis.”
   Domas drudžaini šaudījās Gerikam prātā.
   “Sapratu. Bērni neredz, ko viņš izdarījis, jo viņiem nav acu.”
   Toms secināja: “Slims kuces bērns patiešām var tā domāt.”
   “Tas ir sācies ar Mistijas Beneres slepkavību.”
   Geriks metās uz automašīnu un neizlasīja Toma Peresa pēdējo ierakstu: “Ziņo. Es esmu gatavs nosūtīt aģentus uz Vērtjūfolsu.”

78

   Saulainās dienās Onermauntinas aprūpes centra pacientiem bija atļauts pastaigāties svaigā gaisā. Personāla uzraudzībā viņi klaiņoja pa nelielā dārza celiņiem ēkas priekšā. Tieši tur Elizabete ieraudzīja Čārlzu sēžam uz soliņa un smaidot ziediem bagātīgi nosētai rozei.
   – Sveiks! – Viņa noskūpstīja tēvam pieri.
   Kā jau vienmēr viņš apjucis palūkojās uz viņu, it kā pūlētos atcerēties, kas viņa ir. Tad viņa sejā atplauka smaids.
   – Elizabete! Kāds prieks tevi redzēt!
   Viņa plati pasmaidīja. Ja tēvs viņu atcerējās, diena bija izdevusies. Viņa apsēdās blakus un pavaicāja:
   – Vai gribi noskatīties cunami video?
   – Ne šodien, mīļā. – Acīmredzot viņš atcerējās arī to, ka materiālu redzējis vairāk nekā desmit reizes. – Es prātoju, kā rit darbi pēc cunami.
   – Kanjonā? – Elizabete dedzīgi ievaicājās. – Tur ir tik daudz interesantu atklājumu. Kad ieradīsies biologi, lai aplūkotu, kādas radības vilnis no okeāna dzīlēm izskalojis krastā, es domāju, ka te sajūsmā rosīsies pilnīgi jaunas nozares pētnieki.
   – Ko tu redzēji? – Čārlza zilās acis burtiski mirdzēja.
   – Kad pēdējo reizi biju izpētes objektā, es uzgāju vēžveidīgo un esmu gatava apzvērēt, ka tāds atrasts pie Japānas krastiem. Paskaties! – Viņa izvilka no somas datoru un rādīja tēvam uzņemtās fotogrāfijas.
   Tēvs sarauca pieri un domīgi ierunājās:
   – Es tikai nevaru īsti saskatīt…
   – Uznāca migla. Bija patumšs. Es nepievērsu tam uzmanību… – Elizabete sameklēja piezīmju bloku un zīmuli. – Ekstremitātēm, kas piemērotas peldēšanai un aug no garā vēdera, nav tādu locītavu, kādas novērojamas Vašingtonas piekrastes garnelēm. Tās izskatījās apmēram tā… – Viņa aši uzskicēja un sarauca pieri. – Nē, īsti nesanāca. Drīzāk šādas. Arī šis zīmējums nav īsti atbilstošs. Tām šajā vietā bija vēl viena locītava…
   Viņa sakoda zobus un sāka atkal skicēt.
   Čārlzs iesmējās.
   – Tagad es zinu, no kā tev ir mākslinieka talants.
   Viņa uzmeta tēvam ieinteresētu skatienu. – No manis. – Viņš uzsita sev pa krūtīm.
   – No tevis? Kad biju maziņa, tavi zīmējumi bija patiešām izcili.
   – Ne jau manējie. – Čārlzs atkal iesmējās.
   – Tavējie, – viņa ietiepās. – Tu taču apmeklēji Bredlija Hofa zīmēšanas nodarbības.
   – Tava māte lieliski zīmēja. Mani zīmējumi bija briesmīgi, – viņš pārliecinoši noteica.
   – Nē, patiešām. Paskaties! – Elizabete izņēma no somas albumu un atšķīra lapu, kurā bija zīmējumi. – Šo zīmējusi mamma. Es izskatos nedaudz greiza, un viena acs ir nedaudz augstāk par otru, bet man patīk. – Viņas pirksti noglāstīja pergamenta loksnes malu un pāršķīra lapu. – Un te tu esi uzzīmējis mammu. Tā ir tikai skice, bet tik dzīva! It kā tu būtu notvēris viņas būtību, laimīgo smaidu, kas apslēpa skumjas. Viņa izskatās… jauka. Mīloša.
   Čārlza roka pieskārās zīmējumam, pirksti ietrīsējās.
   – Tā ir Mistija. Tā ir viņa, – viņš sacīja un atrāva roku. – Bet šo attēlu es nekad neesmu redzējis. Es to neesmu zīmējis.
   – Kurš tad?
   Pēc mirkļa Čārlza vaibsti sastinga kā nobirušas lapas, kas gaida, kad ziema tās atdos iznīcībai.
   – Kurš cits to būtu zīmējis? – viņa neatlaidās.
   – Varbūt kāds cits no kursiem. – Čārlzs pacēla skatienu un novērsās.
   – Tas ir smieklīgi. Neviens cits taču tā nespētu mammu uzzīmēt. Neviens nespētu viņu atklāt tādu – tik pilnīgi, tik pārdomāti. Tas noteikti biji tu.
   Tam noteikti jābūt tēva zīmējumam.
   – Visi viņu mīlēja, – Čārlzs sacīja.
   Elizabete pamāja.
   – Protams. To es esmu bieži dzirdējusi.
   Varbūt Čārlzs tobrīd gluži vienkārši neatcerējās šo zīmējumu. Viņam bija Alcheimera slimība. Viņš bija mainījies. Aizmirsis.
   “To ir zīmējis mans tēvs. Tam jābūt viņa zīmējumam. Jo… kurš gan cits tādu spētu radīt?”

79

   Vērtjūfolsas mērijā Geriks iesoļoja kā ļaunākais, negantākais policists – kā Klints Īstvuds filmā “Labais, sliktais un neglītais”. Deniss Fosters laikam to noprata, jo, ieraudzījis Geriku līkumojot pa gruvešiem piebirušo grīdu, piecēlās kājās.
   Geriks viņam pienāca cieši klāt.
   – Mums jāaprunājas vietā, kur neviens mūs nevar noklausīties.
   Fosters paskatījās uz Monu un pameta ar īkšķi pāri plecam. – Pierādījumu glabātavā, – viņš sacīja. – Tu taču zini, kā tur nokļūt?
   – Nezinu gan, – Geriks atcirta, nespēdams savaldīties, – toties Maiks zināja. Vai atceraties Maiku Sanu? Jūs nodedzinājāt viņa māju.
   – Turi muti! – Fosters apcirtās un uzkliedza: – Aizveries!
   Runas lielajā zālē aprāvās, visi pagriezās uz viņu pusi.
   Fosters atslēdza šaurās durvis, pakāpās sānis un palaida Geriku pa priekšu.
   – Tikai pēc jums, – Geriks noteica.
   Pasmīnējis Fosters pirmais spēra soli pāri slieksnim.
   Piebāztā glabātava oda pēc pelējuma. Te nebija kondicionēšanas sistēmas, tāpēc okeāna mitrais gaiss darīja savu. Plaukti bija stāvgrūdām pilni, tomēr viena no baltajām kastēm atradās uz grīdas. Tai bija nocelts vāks, un tā izrādījās tukša. Uz tās bija uzraksts “Beneres slepkavība”.
   Geriks stāvēja, rokas nolaidis, gatavs aizstāvēties.
   Fosters tikai uzmeta viņam skatienu un sacīja:
   – Tu droši vien brīnies, kāpēc tieši tevi es aicināju ierasties. – Man ir vienalga, kāpēc jūs man zvanījāt, – Geriks nespēja savaldīties. – Jūs zinājāt, ka Maiks atnesa man Beneres slepkavības pierādījumus. Es nosūtīju tās šķēres uz FIB, lai pārbauda neidentificētos pirkstu nospiedumus. Slepkavas pirkstu nospiedumus. Vai atceraties? Tie sakrīt ar pirkstu nospiedumiem Sanfrancisko slepkavības lietā un pieder sērijveida slepkavam, kurš tiek dēvēts par Edvardu Šķērroci.
   Fosters pat nepamirkšķināja acis un neteica ne vārda.
   – Jūs… zinājāt. – Geriks nespēja tam noticēt. – Zinājāt!
   – Es nezināju. Man bija aizdomas, – Fosters atbildēja un nodūra skatienu. – Pie Ubagu strauta ir izskalots Ivonnas Radas līķis.
   – Ak Dievs! – Geriks sagrīļojās. – Ivonna. Es viņai sacīju…
   viņai taču bija suns. Un pistoles. Kā…
   – Nav ne jausmas.
   – Tas noteikti ir kāds, ko viņa pazina.
   – Jā.
   Geriks savilka plaukstas dūrēs.
   – Vērtjūfolsā klīst sērijveida slepkava, kas nogalinājis dučiem sieviešu un bērnu; slepkava, kas uzglūn Čārlzam Beneram un Elizabetei un novāc ikvienu sievieti, kura gadās viņam ceļā. Un jūs tas neuztrauc?
   – Uztrauc.
   – Jūs uztrauc tikai reputācija.
   Fosters nolaizīja lūpas.
   – Ir vēl ļaunāk. Ir grūti pilnīgi droši apgalvot, ka tas neesmu es.
   Geriks saspringa un spēra soli tuvāk šerifam.
   – Ko jūs ar to gribat teikt?
   – Tās slepkavības notiek vietās, kuras es apmeklēju, – Fosters paskaidroja. – Es parasti atrodos tuvumā. Pietiekami tuvu, lai būtu šo sieviešu un bērnu slepkava; pietiekami tuvu, lai atgrieztos likumsargu konferencē un neviens neko nenojaustu.
   – Bet jūs taču zināt, ka neesat viņas nogalinājis.
   Šerifa acis iezalgojās.
   – Es neatceros. Es it kā iemiegu un dzīvoju sapnī. Kad pēc pāris dienām vai nedēļām atjēdzos, tad uzzinu, ka atkal nogalināta kāda sieviete.
   – Jūs vispār saprotat, ko runājat? – Geriks izmeta. Viņaprāt, tikpat labi varēja pateikt šerifam, ka viņš ir zaudējis prātu. Vai tas bija trakums? Varbūt Deniss Fosters meklēja sev attaisnojumu?
   – Man nepatīk sievietes. Skaidrs? Man nekad viņas nav patikušas. Viņu spalgās balsis, vārie ķermeņi, kurus viņas izmanto, lai ievilinātu vīrieti slazdā. – Šerifs riebumā saviebās. – Sievietes ir ļaunums, ko Dievs radījis, lai pazudinātu vīriešus. Pret viņām būtu jāizturas kā pret lopiem. Tomēr vīrieši pielūdz viņas, – Fosters atzina un aplūkoja savas plaukstas. – Tātad es to varēju izdarīt. Es varēju pastrādāt visas tās slepkavības.
   – Parādiet savas krūtis, – Geriks pavēlēja.
   – Ko?
   – Parādiet man savas krūtis!
   Likās, ka Fosters atteiksies paklausīt. Un tad viņa seja sarāvās. Viņš izvilka kreklu no biksēm, pacēla to un Geriks ieraudzīja bālu, nesavainotu ādu.
   – Es uzbrucējam pamatīgi iespēru, – Geriks sacīja. – Neglaimojiet sev – jūs neesat vainīgais. Jūs neesat tāds, kādam jābūt labam policistam, un jūs neesat tāds, kādam jābūt sērijveida slepkavam.
   Beidzot Fosteram bija gana. Viņš it kā atdzīvojās un tvēra pie pistoles maksts.
   Gerika sitiens no apakšas trāpīja pretiniekam pa žokli. Šerifs atslīga pret metāla plauktu. Baltās kastes novēlās uz grīdas. Fosters paklupa un nokrita sēdus.
   Pieliecies Geriks satvēra šerifu aiz apkakles, nedaudz pacēla un paziņoja:
   – Nemēģiniet iztēloties no sevis nezin ko. Jūs nogalinājāt savu māti, nodedzinājāt Sanu māju. Jūs esat atbildīgs par pierādījumu slēpšanu, kā rezultātā briesmīgā nāvē mirušas daudzas sievietes un bērni. Ar to pietiks. Dzīvojiet ar šo vainas apziņu!

80

   Elizabete stāvēja pie letes, turēja kafijas krūzi abās rokās un neticīgi grozīja galvu.
   – Kā viņa nomira?
   – Cik saprotu, – misis Ubaha skaidroja, – viņu pārsteidza cunami viļņi, un viņa noslīka.
   – Tici vien tam, Polianna. Dzirdēju, ka viņai pāršķelta rīkle un izgrieztas acis, – misis Brenjona pavīpsnāja. – Kurš gan to varēja izdarīt… Elizabete Benere?
   Elizabete saprata – šī vecā kundze tikko nosauca viņu par slepkavu, par sievieti, kura nogalinājusi savu draudzeni un sakropļojusi līķi. Uzbangoja niknums. Viņa nebija darījusi neko tādu, lai šī sieviete varētu piedēvēt viņai tādu grēku. Zaudējusi ierasto savaldību, Elizabete atcirta:
   – Ivonna Rada aprūpēja manu tēvu un bija mana draudzene. Ja viņa ir mirusi, tad es viņu no sirds apraudāšu un sērošu par viņu. Tāpēc nebarosim tenkas ar pārsteidzīgiem apgalvojumiem par nāves cēloni.
   – Sakiet to viņai, – misis Brenjonas meita noteica.
   Viņas māte apcirtās un uzsauca:
   – Frānsisa!
   – Māt, tas bija ļauni. Turklāt šodien, kad Ivonna ir mirusi, tas ir vienkārši… – Frānsisa izvilka no kabatas apdriskātu papīra salveti un noslaucīja degunu. – Tas tiešām bija ļauni.
   Kafejnīca bija pārpildīta. Cilvēki sanāca, lai pārrunātu baisos jaunumus un dalītos sērās ar pārējiem. Viņi sēdēja un tukši vērās telefonos, rakstīja, atkal skatījās. Sarunas aprima, pēc brīža atkal atsākās. Balsis bija klusas, viņi paziņoja par notikušo draugiem, kas vēl nebija to dzirdējuši, un tomēr nespēja noticēt tādām šausmām.
   Noa Grifina starp viņiem nebija.
   Prātīga rīcība, jo viņš taču bija tas, kas pameta Ivonnas vārdu kā ēsmu slepkavam. Agrāk vai vēlāk ļaudis to noteikti atcerēsies.
   Bredlijs Hofs sēdēja letes galā uz bāra krēsla un bakstīja apkaltušo siermaizi. Viņš pacēla skatienu un ierunājās noteiktā balsī:
   – Es domāju, ka Ivonna patiešām ir noslīkusi. Nav vēl apstiprināts, ka viņa nogalināta. Atcerēsimies, ka Vērtjūfolsa pat labākos laikos ir izolēta vieta, tāpēc izturēsimies kā viena liela ģimene.
   Ikviens māja ar galvu. Šajā pilsētā Bredliju Hofu visi cienīja.
   Elizabete bija viņam pateicīga par sniegto atbalstu. Viņš vienīgais spēja aizvērt misis Brenjonai muti, un tagad vecā kundze maisīja savu kafiju un klusītēm kaut ko purpināja.
   Vaigi vairs nesvila. Elizabete nolika somu uz blakus krēsla un izvilka mobilo telefonu.
   Tīkls darbojās. Nezin kāpēc tas viņai ļāva justies pasargātai. Kamēr vien viņa spēs sazināties ar visu plašo pasauli, viņa spēs sadzīvot ar rūgto vēsti, kas bija aptumšojusi šo dienu.
   Kafejnīcā ienāca Geriks, un pasaule atkal kļuva gaišāka. Tomēr viņa seja bija drūma; viņš braucīja plaukstu, it kā būtu to sasitis.
   Elizabete nolika krūzi un metās pie viņa.
   – Vai tā ir taisnība? – viņa klusām vaicāja. – Ivonna ir mirusi? Vai viņu nogalināja?
   – Un sakropļoja. Mona izstāstīja, – viņš atbildēja.
   Vecā misis Brenjona iejaucās sarunā:
   – Jaunais cilvēk, mums ir tiesības to zināt! Vai Ivonna Rada ir nogalināta?
   Ļaužu skatieni pievērsās Elizabetei un Gerikam.
   Viņš pamāja.
   – Visiem jābūt ļoti piesardzīgiem. Pilsētā ir slepkava.
   Kafejnīcā iestājās klusums. Tie, kas stāvēja kājās, apsēdās.
   Tie, kas sēdēja, piecēlās kājās.
   – Tas cilvēks ir ļauns un prasmīgs, – Geriks nopietnā balsī ierunājās. – Es satiku Ivonnu, viņa bija apbruņota. Viņai bija labs ierocis un suns. Tas nepalīdzēja, viņa tika nežēlīgi nogalināta. Laikam es nespēju jūs pārliecināt, tomēr mēģināšu. Sievietēm jābūt īpaši piesardzīgām. Nevajag sevi mānīt. Slepkava nav svešinieks. Viņš ir starp mums.
   Ļaudis pavērās apkārt, it kā spētu saskatīt ļaunumu citos.
   – Vai viņa… Vai viņas acis… – Frānsisa stomījās.
   Misis Brenjona tieši pajautāja:
   – Vai viņai bija izrautas acis?
   – Jā, – Geriks lakoniski atbildēja. Un vairāk neteica ne vārda. Tomēr šis vienīgais vārds apstiprināja ikviena klātesošā bažas.
   – Kā mēs varam palīdzēt cits citam? – Bredlijs Hofs vaicāja. – Sadarbojieties. Pieskatiet savus kaimiņus. Sazinieties. – Geriks pacēla gaisā savu telefonu. – Vai visiem atjaunojušies mobilie sakari?
   Atbildes bija dažādas.
   – Darbojas gandrīz nevainojami.
   – Nē.
   – Reizēm darbojas.
   – Kopš rīta viss ir kārtībā.
   – Tad tās ir labas ziņas, – Geriks noteica. – Viss iet uz labo pusi. Vismaz neesam izolēti. Mēs varam notvert to nelieti.
   Kamēr Geriks uzmundrināja pilsētiņas iedzīvotājus, Elizabete vērās uz viņu apbrīnas pilnām acīm. Viņa lepojās ar šo vīrieti. Geriks bija labs cilvēks un mācījās no savām kļūdām. Ļaudis uzticējās viņam, un viņš uzņēmās vadoņa lomu. Elizabete cienīja viņa spēku un raksturu, turklāt mīlēja Geriku. Ļoti mīlēja.
   Bredlijs nokāpa no krēsla.
   – Vai varu palūgt tavu telefona numuru, Gerik? Es diezgan labi lasu cilvēku sejās – profesionāls ieradums. Ja manīšu kādu aizdomīgu subjektu, piezvanīšu.
   Geriks viņu nopētīja. Elizabete zināja, ko viņš cerēja ieraudzīt. Bredlijs bija viens no tiem, kurus viņi turēja aizdomās. Tomēr… kāpēc gan nevarētu pieņemt tādu piedāvājumu? Ja Bredlijs apsūdzēs nevainīgu cilvēku, būs viegli pierādīt, ka viņam nav taisnība, turklāt tas varētu būt pavediens. Ja Bredlijs tiešām spēj ielūkoties cilvēka dvēselē, tā būtu neaizvietojama palīdzība.
   – Tev taču ir papīrs, vai ne, Elizabet? – Geriks pavaicāja.
   Elizabete izvilka no somas apbružātu piezīmju bloku un pildspalvu un pasniedza Gerikam.
   Viņš uz lapas uzrakstīja savu vārdu, telefona numuru un pasniedza Bredlijam.
   – Vai arī man iedosiet numuru? – Frānsisa palūdza. – Katram gadījumam.
   – Protams. – Geriks atkal uzrakstīja numuru un pasniedza sievietei.
   Dekss atspiedās ar elkoņiem pret leti un ierunājās:
   – Es arī labprāt paņemtu. Kafejnīcā apgrozās daudz un dažādi ļaudis. Varbūt pamanīšu kaut ko aizdomīgu.
   – Laba doma, – Geriks sacīja.
   Nabaga Geriks. Visi viņu pazina, visi viņam uzticējās.
   Bredlijs izskatījās apmulsis.
   – Es varētu sarakstīt tavu numuru uz lapiņām un izdalīt visiem, kam nepieciešams.
   – Lieliski, pateicos! – Geriks pasniedza viņam bloknotu un pildspalvu. – Kur ir jūsu sieva? Kur ir Viviana?
   – Mājās, darbnīcā. Gatavo reklāmas materiālu par Vērtjūfolsu, – Bredlijs atbildēja, uzkricelēja Gerika telefona numuru uz lapas, izplēsa to un pasniedza Deksam.
   – Varbūt ir laiks piezvanīt un pārbaudīt, kā viņai klājas, un pastāstīt, kas atgadījies, – Geriks sacīja. – Viņa ir viena.
   Bredlijs it kā sarāvās, tomēr jau pēc mirkļa uzjautrināts attrauca:
   – Ja vien slepkava nav gudrāks, ātrāks un spēcīgāks par Vivianu, tad es lieku naudu uz savu sievu.
   – Kas brīdināts, tas apbruņots. – Frānsisa pieskārās mākslinieka rokai, un viņai acīs sariesās asaras. – Es ar Ivonnu gāju kopā skolā. Nespēju vēl apjēgt. Nodurta… un viņas acis…
   – Jums taisnība, – Bredlijs atbildēja. – Tikko būšu visu sarakstījis, piezvanīšu sievai.
   Geriks satvēra Elizabeti aiz rokas un sacīja:
   – Ejam. Man ar tevi jārunā.
   – Elizabete! Ja neiebilstat, es pagaidām paturēšu bloknotu? – Bredlijs sauca viņiem nopakaļ, pacēlis gaisā piezīmju bloknotu.
   – Jā, protams. Es ienākšu pēc tā, – viņa atbildēja un atstāja somu uz krēsla.
   Geriks izveda viņu laukā.
   – Vai tā ir patiesība? – Elizabete vaicāja. – Par Ivonnu? Viņu tiešām nebija pārsteidzis cunami?
   – Viņa ir nogalināta, iemesta okeānā, un cunami viņu ir izskalojis krastā. Slepkava nevarēja iedomāties, ka būs vēl viena cunami sērija un līķis tiks izskalots.
   – Ak Dievs! – Elizabete saviebās.
   – Nesaprotu, kā viņam tas izdevās. Viņai bija suns un ieroči, – Geriks ielūkojās pa logu pārpilnajā kafejnīcā. – Viņa noteikti pazina slepkavu. Noteikti. Kur ir Dardedze?
   – Šodien nestrādā.
   – Kāds ir redzējis Marero?
   – Nē, ne ziņas, ne miņas, – viņa klusām nočukstēja. – Un ko tu domā par Bredliju Hofu? Ja tas ir viņa darbs, tad viņš tiešām ir pārdrošs, te uzrodoties un piedāvājot savu palīdzību.
   – Ja tas ir viņa darbs, tad viņš patlaban ir apmierināts ar sevi. – Gerika sejā nemainījās ne vaibsts. – Slepkavām patīk novērot, kāda ir apkārtējo reakcija uz pastrādāto.
   Elizabete nodrebinājās, saberzēja rokas un ielūkojās kafejnīcā.
   Bredlijs Hofs skatījās uz viņu.
   Mākslinieks viņai nepatika. Nepavisam nepatika. Ja atceras, ko tēvs viņai bija sacījis… ja var ticēt viņa teiktajam…
   – Ir vēl kas, – Geriks sacīja, aplika viņai roku ap pleciem un izstāstīja, kā Maiks sagādājis viņam Mistijas slepkavības ieroci un citus pierādījumus. Viņš atklāja, kā izdevies pierunāt Hofa helikoptera pilotu nogādāt šķēres no Vērtjūfolsas uz FIB, kur noņemti visi pirkstu nospiedumi. Un vēl viņš izstāstīja to, ka slepkavas pirkstu nospiedumi daļēji sakrīt ar Sanfrancisko slepkavības lietā noņemtajiem nospiedumiem.
   – Tu gribi teikt, ka tas, kurš nogalināja manu māti, bijis Sanfrancisko? Un tagad ir atgriezies šeit?
   – Uz šķērēm atrastie daļējie pirkstu nospiedumi pieder sērijveida slepkavam, kas tiek dēvēts par Edvardu Šķērroci.
   – Sērijveida slepkava? – Elizabete centās aptvert tikko dzirdēto. – Manu māti nogalinājis sērijveida slepkava?
   – Es iepazinos ar slepkavas profilu. Mistija bijusi viņa pirmais upuris. Ar viņu viss sācies. Tagad viņš nogalina gaišmates, kurām ir mazgadīgi bērni. Kad nogalināta māte, viņš nogalina arī bērnus, – Geriks skaidroja un pievilka Elizabeti sev tuvāk, it kā ļaunākais vēl nebūtu pateikts. – Nogalināto bērnu līķi tiek sakropļoti, viņiem izgriež acis… Elizabet, sakrīt ne tikai pirkstu nospiedumi! Mistijas slepkava atbilst šim portretam. Un ir skaidrs, ka viņš grib… Viņš nožēlo, ka nenogalināja tevi. Saproti? Pagājuši divdesmit trīs gadi, bet viņš vēlas tevi nogalināt, lai tu nevarētu liecināt mātes slepkavības lietā.
   Elizabete stāvēja uz ietves un centās saprast, ko tas nozīmē.
   Mātes slepkavība bija briesmīga no visiem aspektiem, tomēr visbūtiskākā bija atziņa, ko viņa tikko dzirdēja, – ka tēvs nav slepkava. Tas nebija kāda cilvēka – aprūpes centra medicīnas māsas, doktora Fraunfeltera, Gerika, viņas pašas – viedoklis; to apliecināja nepielūdzami fakti.
   Tagad bija skaidrs, ka Elizabete gan četru gadu vecumā redzēja, kā nogalina viņas māti, taču nebija tā daudzinātā meitene, kas redzējusi, kā viņas tēvs ar šķērēm nogalina māti.
   Un savā ziņā Elizabete par to priecājās.
   Diemžēl sērijveida slepkava mātes un viņas dēļ bija nogalinājis daudzus cilvēkus.
   Elizabetei kļuva nelabi, jo viņa dīvainā kārtā jutās atbildīga par šīm slepkavībām.
   – Cik daudz cilvēku viņš ir nogalinājis? – viņa apvaicājās.
   – Policijas rīcībā nav precīzu datu, – Geriks atbildēja un vedināja doties tālāk no kafejnīcas. – Noteikti vairāk nekā duci sieviešu, tikpat bērnu un vēl vairākus cilvēkus, kas pagadījās viņam ceļā.
   – Kā tev šķiet, vai man būtu droši doties uz kanjonu? – viņa jautāja.
   – Pie velna, protams, ka nē! – Geriks izsaucās, ievilka elpu un jau mierīgākā tonī piebilda: – Manuprāt, tu vispār nevari justies droša. Vislabprātāk es noīrētu helikopteru un aizsūtītu tevi prom no pilsētas, ja vien būtu pārliecināts, ka citur tu būsi drošībā. Tomēr es nevaru doties tev līdzi, man jānotver slepkava. Ja es tevi aizsūtīšu projām, viņš var tev sekot. Neapšaubāmi, ka viņš tev sekotu. Viņš tevi novēro, – Geriks paskaidroja, palūkojās uz kafejnīcu, nopētīja ielu abos virzienos. – Un mums vajadzēja atkārtot pašaizsardzības paņēmienus.
   – Mēs abi bijām savainoti. Joprojām esam. – Viņa pieskārās Gerika krūtīm, manīja apsēju zem viņa krekla, zināja, ka dažas rētas vēl nav sadzijušas. Viņas plecs joprojām sāpēja un, kā apgalvoja ārsts, sāpēs vēl vairākas nedēļas.
   – Man ir jāstrādā. Man kaut kā jānodarbina prāts. Raksta sagatavošana nepalīdzēs. Jā, tu man atgādināsi, ka pēdējā reizē es aizklīdu no puišiem un mani gandrīz nogalināja. Šoreiz es ne uz minūti no viņiem neatkāpšos, – Elizabete sacīja un pameta ar roku uz debesīm. – Turklāt spoži spīd saule.
   – Migla parādās ātri un negaidot.
   – Es nepalikšu kanjonā vēlāk par četriem. Man ir lielisks kabatas nazis. – Viņa gribēja bāzt roku somā, tad attapās, ka tā palikusi kafejnīcā. – Man jāpaņem mantas.
   Geriks un Elizabete atgriezās kafejnīcā.
   Sarunas pieklusa. Visi pagrieza galvu un palūkojās uz viņiem.
   Bredlijs runāja pa telefonu – brīdināja sievu. Runādams viņš pacēla Elizabetes somu un pasniedza to viņai.
   Elizabete pateicās. Ielūkojusies tajā, viņa pamanīja, ka bloknots akurāti ielikts tam paredzētajā kabatā. Acīmredzot mākslinieks zināja, ka papīram un pildspalvai allaž jābūt pie rokas.
   – Esam sagatavojušies? – Geriks skaļi jautāja. – Vai brīdinājāt pārējos?
   Ikviens ar galvas mājienu to apstiprināja.
   – Labi. Pieskatiet viens otru! Tas ir vislabākais veids, kā palikt dzīviem.
   Viņi izgāja no kafejnīcas un devās uz automašīnu.
   Geriks palīdzēja Elizabetei iekāpt un apsēsties.
   – Un tagad parādi man nazi, – viņš pavēlēja.
   Viņa to izvilka no somas.
   – Izturīgs un ass. Es to izmantoju auklu un krūmu griešanai.
   – Vai tu spētu nogalināt cilvēku? – Geriks viņu uzmanīgi vēroja.
   – To, kurš vēlas izgriezt man acis? Noteikti!
   – Laba meitene! – Geriks uzsita viņai pa ceļgalu.
   Elizabete satvēra viņa roku un piespieda savai kājai. Vajadzēja izjust šo kontaktu, paskaidrot viņam.
   – Man jādodas uz kanjonu, jo man kaut kā sevi jānodarbina. Man jāpadomā.
   – Par ko?
   – Par visu. Par to, ko tēvs šodien teica. – Viņa atcerējās tēva trīsošos pirkstus virs mātes portreta. – Šodien viņš bija labā formā. Runāja. Pazina mani.
   – Tas ir labi, jo es vēlos ar viņu aprunāties. Man liekas, ka viņš kaut ko nojauš zemapziņā. Man tas jānoskaidro, pirms kādu par kaut ko apsūdzu. Es gribu dzirdēt, ko Čārlzs Beners atceras.
   – Es esmu tāda pati kā viņš. – Elizabete pirmo reizi mūžā nebaidījās bilst šos vārdus. – Arī mana prāta dzīlēs kaut kas slēpjas.
   – Un darbs tev palīdzēs? – Geriks uzmeta Elizabetei lūdzošu skatienu, it kā tas varētu mainīt viņas apņemšanos.
   – Ar varu nav iepsējams ielūkoties manas zemapziņas dzīlēs. Tici man, krustmāte Sendija jau mēģināja. Man jāaizmirstas, lai spētu atmiņas salikt kopā pa gabaliņam vien. – Viņā pamazām modās dusmas. – Es gribu atcerēties, ja reiz atmiņu dēļ kāds vēlas mani nogalināt.

81

   Šerifs Deniss Fosters stāvēja tiesu namā un lūkojās pāri laukumam. Pa lielo kafejnīcas “Skats uz okeānu” logu viņš redzēja Geriku Džeikobsenu runājam ar Vērtjūfolsas ļaudīm, kuri pulcējās ap viņu, it kā būtu notikusi Kristus otrā atnākšana.
   Jau kopš dienas, kad Mārgarita Smita bija viņu adoptējusi, Geriks radīja tikai problēmas, tomēr visi viņu pazina, ticēja un uzticējās viņam.
   Un viņš, Deniss Fosters, kurš dzimis un audzis Vērtjūfolsā, kurš atkārtoti ievēlēts par šerifu, kurš uzticami kalpojis sabiedrībai… no viņa visi izvairījās. Neviens nevēlējās ar viņu runāties, ja vien nebija saņēmuši soda kvīti par braukšanas ātruma pārsniegšanu vai aplaupīti. Viņš bija izstumtais savā pilsētā.
   Kāpēc? Neviens nezināja, ka viņš aizdedzinājis Maika Sana māju. Neviens nezināja, ka viņš ir nogalinājis savu māti. Vēl jo vairāk – neviens nezināja par viņa nolaidību Beneres slepkavības lietas izmeklēšanā, nezināja, ka tās nogalinātās sievietes un bērni nepārstāj vajāt viņu ne dienu, ne nakti. Neviens, izņemot Geriku Džeikobsenu.
   Agrāk vai vēlāk Geriks parūpēsies, lai visi to uzzinātu.
   Viņš aizgriezās, lai vairs neredzētu Geriku Džeikobsenu un viņa sekotājus, iekāpa patruļmašīnā un brauca mājās.
   Beidzot viņš brauca mājās.
   Ārdurvis nebija aizslēgtas. Kāpēc? Logi joprojām stāvēja bez rūtīm. Grīda piebirusi ar dažādiem priekšmetiem. Viss bija noputējis.
   Lēnām viņš izstaigāja dzīvojamo istabu, atcerējās gadus, ko pavadījis uz dīvāna, skatīdamies televīziju un pūlēdamies neieklausīties mātes balsī. Viņš iegāja izpostītajā virtuvē, kur smirdēja sabojājusies pārtika, palūkojās uz vietu, kur bija gulējis viņa mātes līķis.
   Fosters izgāja no virtuves un devās uz mātes guļamistabu. Tur viņš ieraudzīja neskaitāmus krustus un Jēzus figūras, sajuta ziedu aromātu un vecas sievietes bailes. Ja viņš pievēra acis, tad iztēlojās māti sēžam gultā un dzirdēja viņas pārmetumus par to, ka dēls neliekas par māti ne zinis un tikai tvarsta neredzamus noziedzniekus.
   Viņš uzmanīgi izvilka no maksts dienesta pistoli. Noņēmis drošinātāju, viņš notēmēja uz mātes portretu, kas atradās uz kumodes, un nospieda gaili. Rāmis un stikls sabirza drumslās.
   No mātes fotogrāfijas pāri palika vien driskas.
   Viņa ir mirusi. Vēlreiz.
   Viņš bija nogalinājis māti. Vēlreiz.
   Pārliecinājies, ka cilindrs ir pagriezies un patrontelpā ir lode, viņš pielika stobru zem zoda, pēdējo reizi ievilka elpu un nospieda gaili. Smadzenes pašķīda uz visām pusēm.
   Tā bija labāk nekā stāties taisnās tiesas priekšā.

82

   Geriks iebrauca Onermauntinas aprūpes centra stāvlaukumā un novietoja automašīnu pēc iespējas tuvāk ieejai. Iegājis ēkā, viņš netērēja laiku ierastajiem komplimentiem un laipnajām sarunām, tikai uzrādīja savu FIB apliecību un nokārtoja nepieciešamās formalitātes, lai tiktu tālāk.
   “Man jāzina. Man tas jāuzzina tagad.”
   Čārlzs sagumis sēdēja pie datora un vēroja Elizabetes uzņemto un internetā publicēto cunami video. Radās iespaids, ka viņš to redz pirmo reizi. Vecais vīrs izskatījās nelaimīgs, it kā pēdējo nedēļu laikā, kad bija sākušās lēkmes, viņš būtu spēji novecojis.
   Vecs vīrs… Mirstošs vīrs.
   Geriks iekārtojās krēslā blakus Čārlzam un satvēra vecā vīra plaukstas.
   Čārlzs atrāva skatienu no ekrāna. Nopētījis Geriku, viņš sacīja:
   – Jūs esat Elizabetes vīrs.
   – Jā, – Geriks apstiprināja un nosprieda, ka mēģināts nav zaudēts. – Es gribu ar jums aprunāties par Mistijas slepkavību.
   – Es to neizdarīju, – Čārlzs atbildēja nogurušā balsī, it kā viņš to būtu atkārtojis jau tūkstošiem reižu.
   – Un es jums ticu, – Geriks sacīja. Čārlzs kļuva uzmanīgs.
   – Tomēr es nezinu, kurš to izdarīja. Man tas jāzina. Pastāstiet man, ko redzējāt, kad atgriezāties slepkavības vietā!
   Čārlzs strauji ievilka elpu, it kā būtu aizvainots.
   – Tā nebija slepkavības vieta. Tās bija manas mājas.
   – Pastāstiet, ko jūs tur ieraudzījāt.
   – Pārāk sāpīgi. Pārāk sāpīgi to atcerēties.
   – Ser, es jūs lūdzu. Man šķiet, ka es varu jums palīdzēt.
   Pastāstiet, ko jūs tur ieraudzījāt!
   Čārlzs piebrauca pie brīnišķīgas lauku mājas, sēdēja, rokas uz stūres salicis, un vērās uz vietu, ko jau četrus gadus sauca par savām mājām. Viņam patika šī vieta, un viņš bija pārliecināts, ka tā patīk arī Mistijai.
   Viņa māju bija nokrāsojusi baltu, slēģus – rudzupuķu zilus, daudzas dienas cītīgi kasījusi veco krāsu no ārdurvīm, līdz atsedza koka virsmu, un tad nolakojusi to, izceļot skaisto ozolkoka tekstūru. Kādā izpārdošanā viņa bija uzgājusi vecmodīgu pītu mēbeļu komplektu, notīrījusi un pārkrāsojusi to, uzšuvusi krēsliem skaistus balti zili svītrainus dekoratīvos spilvenus. Pie plašā lieveņa margām bija piestiprināti puķu grozi, kuros dzīvespriecīgi plosījās sarkanu, zeltainu un purpurkrāsas ziedu trakums.
   Ēka izskatījās pēc rūpīgi koptas piekrastes mājas, un Mistija – viņš to zināja – bija pielikusi divtik lielas pūles, lai padarītu to ērtu un mājīgu.
   Acīs saskrēja asaras. Viņš tās notrausa.
   “Varbūt tie bija tikai meli? Varbūt viņa to bija paveikusi, lai novērstu uzmanību? Lai es neatskārstu, ka mēs vairs neguļam vienā gultā? Jau mēnešiem ilgi, kopš atgriešanās no mātes bērēm, Mistija bija ievākusies otrā guļamistabā.”
   Čārlzs centās būt saprotošs, runāja ar viņu, vaicāja, kā var viņai palīdzēt, piekrita kopā apmeklēt tos muļķīgos zīmēšanas kursus, aizveda viņu uz Sietlu noskatīties mūziklu “Mūzikas skaņas”… Un viņa bija tik jauka, apskāva viņu, skūpstīja, pateicās. Mistija atzinās, ka mātes nāve viņu satriekusi, lūdza dot viņai nedaudz laika, lai tiktu galā ar sāpēm un vainas apziņu. Viņa to sacīja, un asaras ritēja no skaistajām zilajām acīm.
   “Varbūt viņa tikai tēlo? Vai tā ir taisnība, ko runāja tā briesmīgā misis Fostere? Vai tiešām Mistijai ir mīļākais un es esmu kļuvis visai pasaulei par apsmieklu?”
   Čārlzs piespieda roku pie sirds. Lepnums bija ievainots. Diemžēl. Tomēr viņš allaž bija zinājis, ka ir par vecu Mistijai, ka viņai vajadzīgs jaunāks vīrietis.
   Ne jau viņa lepnums bija cietis. Viņa sirds bija salauzta. “Ja tā ir taisnība un visus šos gadus Mistija man melojusi…”
   Tikai… viņš nespēja tam noticēt. “Var jau būt, ka viņai paslīdējusi kāja. Var jau būt, ka viņa likusies gultā ar citu vīrieti, man nezināmu iemeslu dzīta. Tomēr es neticu, ka Mistija nekad nav mani mīlējusi.”
   Piecu gadu laikā, kopš viņi bija pazīstami, dzīvoja kopā, sarunājās, Čārlzs bija sapratis, ka Mistija ir atklāta un godīga.
   Viņa mīlēja meitu, bija brīnišķīga māte, veltīja Elizabetei neskaitāmas stundas, mācot, smejoties, rotaļājoties un mīļojot viņu.
   Viņš atcerējās, ar kādu prieku un apņemšanos vīt ģimenes ligzdu Mistija ieradās šajā mājā.
   Izkāpis no automašīnas, Čārlzs aizcirta durvis.
   Parasti Mistija un Elizabete viņu sagaidīja ārā. Elizabete metās klāt, lai tētis viņu paceltu rokās, bet Mistija noskūpstīja viņu un uzsmaidīja.
   Lai gan ārdurvis bija atvērtas un tām priekšā bija tikai moskītu tīkls, šoreiz neviens viņu negaidīja.
   “Varbūt viņas devušās pastaigā. Varbūt Mistija uzzinājusi par skandālu kafejnīcā un gaida iekšā, lai izrunātos.”
   Viņš nezināja, kas notiks tālāk.
   Smagiem, negribīgiem soļiem viņš pieveica lieveņa pakāpienus, pavēra durvis un iegāja dzīvojamā istabā.
   Logi bija atvērti, mežģīņu aizkari plandījās vējā. Istaba izrādījās tukša.
   Čārlzs paostīja gaisu… Māja pat nesmaržoja kā parasti. Vai kaut kas būtu izlijis un nebūtu uzslaucīts? Valdīja metāliska smaka.
   Istabas vidū bija milzīgs paklājs. Tikko uzkāpis uz tā, viņš saprata, ka patiešām kaut kas ir izliets.
   Paklājs zem kājām žļekstēja.
   Čārlzs satraukti pavērās uz grīdu. “Vai virtuvē būtu aizsērējusi noteka? Varbūt Elizabete iemetusi podā kādu rotaļlietu?
   Laikam jāizsauc santehniķis…”
   Viņš spēra vēl pāris soļu.
   Paklājs kļuva aizvien slapjāks un slapjāks, viņa baltās sporta kurpes samirka un… iekrāsojās sarkanas. Tumši sarkanas.
   Kas te noticis?
   Viss bija acu priekšā, tomēr viņš neko nesaprata.
   – Mistija? – viņš uzsauca. – Elizabete?
   Vārdi spokaini atbalsojās mājā.
   Ja viņam nebūtu četrus gadus vecs bērns, iespējams, viņš nebūtu pamanījis sudrabainos asmeņus, kas bija bezrūpīgi nomesti uz V. Morisa dizaina atpūtas krēsla. Tomēr viņam bija bērns un viņš zināja, ka nolikt šķēres tik pieejamā vietā ir bīstami. Viņš tās paņēma.
   Arī tās bija notrieptas ar sarkano, lipīgo šķidrumu.
   Čārlzs skatījās uz tām, notupās un atbalstīja celi uz paklāja. Redzēja, kā sarkanais šķidrums iekrāso pabalējušo džinsu audumu. Viņš piespieda roku grīdai, pacēla to un apstulbis lūkojās uz asinīm.
   Un tad prāts beidzot to pieņēma.
   Asiņainas šķēres. Asiņainas kurpes. Asiņaina roka. Asinīm piemircis paklājs.
   Tā smaka – tā ož asinis, bailes un nāve.
   Viņš pacēla skatienu.
   Gaiši zaļās sienas un ierāmētās ģimenes fotogrāfijas bija nošļakstītas asinīm.
   Līdz nāvei pārbijies, Čārlzs piecēlās kājās, noslaucīja roku gar T kreklu. Viņš dzirdēja sevi kliedzam:
   – Mistija! Elizabete!
   No halles viņš metās uz guļamistabu ar šķērēm rokā. Ja nu slepkava vēl slapstās mājā, viņam būs aizstāvēšanās ierocis.
   Guļamistaba bija tukša. No Mistijas un Elizabetes nebija ne vēsts.
   Nebija arī asiņu.
   Čārlzs skrēja uz Elizabetes istabiņu, kur sienas bija izrotātas ar pūķiem un fejām.
   Arī tur neviena nebija. Nevienas dzīvas dvēseles.
   Nevienas asins lāses.
   Viņš apstājās, drebēja izmisumā, cerībā viņas atrast un pasargāt no tām šausmām, kas te notikušas. Un tad no skapja atskanēja kluss troksnītis. Pele. Nē, drīzāk nobijies bērns.
   Varbūt mirstošs bērns?
   Čārlzs atvēra skapja durvis. Tajā valdīja tumsa. Patiesībā tas nebija skapis, bet veclaicīgs ģērbkambaris ar stangām abās pusēs, lampiņu pie griestiem un sadales kārbu pie sienas. Dziļumā Mistija bija ierīkojusi plauktus un novietojusi lielu lādi, kurā Elizabete varēja pati salikt savas rotaļlietas.
   Tomēr meitene nekad to nedarīja. Čārlzam allaž nācās viņu pierunāt, palīdzēt viņai. Arī tobrīd viņas lelles un “Lego” klucīši, automašīnas un citi sīkumi bija izmētāti pa bērnistabas grīdu.
   Lādes vāks bija aizvērts.
   Ideāla vieta, kur paslēpties.
   Ideāls zārks mazai mirstošai meitenei.
   – Elizabet, tētis ir atnācis, – viņš sacīja un ieslēdza lampiņu.
   – Mīļumiņ, lūdzu, atsaucies, ja tu tur esi!
   Viņš piegāja pie lādes, ar asiņainajām kurpēm uzmanīgi atbrīvodams ceļu no rotaļlietām. Viņš bija pārbijies, tomēr cerēja. Čārlzs atvēra lādes vāku.
   Tajā nekustīgi gulēja Elizabete ar izbailēs ieplestām zilajām acīm.
   Ne miņas no asinīm. Čārlzs neredzēja asinis.
   Nākamajā mirklī viņš pastiepa rokas.
   Meitenīte nobijās, sarāvās kamoliņā maza jo maza. Ielūkojies viņas acīs, Čārlzs saprata, ko viņa redz.
   Viņš bija notriepies asinīm un rokā joprojām turēja šķēres.
   Čārlzs nezināja, kā rīkoties. Priecīgais, atvērtais, laimīgais bērns bija pārvērties.
   Elizabete baidījās no tēva.
   Nolicis šķēres uz grīdas, viņas nometās ceļos pie lādes. – Vai tev nekas nekaiš, mīļumiņ? Vai tu neesi ievainota?
   Meitenīte tikko manāmi pagrozīja galvu.
   – Vai tu zini, kur ir mammīte?
   Bērns sastinga un pēc mirkļa atkal pagrozīja galvu, šoreiz jau enerģiskāk.
   Viņa meloja. Viņa visu bija redzējusi. Lai kas te būtu noticis, viņa to visu bija redzējusi.
   – Viss būs labi, – Čārlzs sacīja.
   “Ak Dievs! Es meloju bērnam. Nekas un nekad vairs nebūs labi.”
   – Es par tevi parūpēšos. Tu gribi, lai par tevi parūpējos?
   Meitenīte vilcinājās, tad pieslējās kājās, ar rokām apķērās viņam ap kaklu, ar kājām ap vidukli un piespiedās pie krūtīm tik cieši, it kā meklētu slēptuvi, drošu patvērumu.
   Čārlzs šūpoja bērnu, glāstīja viņas vaidziņus, mierināja, lai gan zināja, ka nekas viņu nespēs mierināt.

83

   Baiļu sajūta neatkāpās, tāpēc Čārlzs paņēma bērnu uz vienas rokas, bet otrā satvēra šķēres un pieslējās kājās.
   “Sieva ir pazudusi. Kāds šodien te viņu ir nogalinājis. Kāds šodien ir nogalināts. Un kāds drīz vien atskārtīs, ka liecinieks joprojām ir dzīvs… Mums jātiek prom no šejienes.”
   Čārlzs piegāja pie skapja durvīm, apstājās un ieklausījās.
   Mājā valdīja klusums, vien vējš atnesa okeāna dunu.
   Viņš klusām pielavījās pie guļamistabas durvīm, izgāja hallē, apstājās pie dzīvojamās istabas durvīm un iečukstēja Elizabetei ausī:
   – Aizver acis, mīļumiņ. Neskaties. Apsoli, ka nevērsi vaļā acis.
   Meitenīte sarāvās mazītiņa, aizmiedza acis un pieglauda sejiņu tēva kaklam.
   Čārlzs ātri šķērsoja dzīvojamo istabu, cenzdamies neskatīties apkārt, cenzdamies neatcerēties to, kā te izskatījās. “Kaut es būtu braucis mājās uzreiz pēc tam, kad misis Fostere bija pavēstījusi šos jaunumus! Kamēr es apdomāju dzirdēto, kāds nogalināja Mistiju.”
   Dievs! Ak Dievs!
   Tik daudz asiņu. Mistijas asiņu.
   Izgājis uz lieveņa, viņš izdzirdēja tuvojamies automašīnu. Pārbijies un izmisis, viņš centās to saskatīt. Tas bija pastnieks!
   Paldies Dievam, tas bija pastnieks!
   Viņš strauji nospieda bremzes pedāli, tiklīdz ieraudzīja Čārlzu.
   Abi vīrieši vērās viens uz otru.
   Un tad… tad tas nelietis paķēra aparātu un viņu nofotografēja.
   Elizabete atvēra acis un centās izdvest kaut ko. Viņas mutīte kustējās, tomēr bez skaņas.
   Čārlzs gribēja saukt pēc palīdzības, bet balss iestrēga rīklē. Pastnieks iedarbināja dzinēju, apgrieza automašīnu un aiztraucās, it kā viņam pats nelabais mītu uz papēžiem.
   Tikmēr Čārlzs stāvēja un prātoja, kā rīkoties tālāk.
   “Atgriezties mājā un izsaukt policiju? Jā. Tomēr es nevaru atgriezties mājā. Es nevaru Elizabeti nest iekšā.”
   Apjucis viņš apsēdās uz lieveņa pakāpiena. Elizabete iekārtojās viņam klēpī.
   – Kurš to izdarīja? – viņš meitai vaicāja. – Vai vari tētim pateikt, kurš to izdarīja?
   Asaras ritēja mazajai pār vaigiem, tērcītēm aizskalojot asinis, kas kaut kā bija nokļuvušas viņai uz sejas. Meitene atkal un atkal purināja galvu.
   Čārlzs izvilka kabatlakatu, saslapināja ar siekalām un noslaucīja asinis meitai no sejas. Rokas pašam joprojām bija notraipītas ar asinīm.
   – Tētis ieies iekšā un izsauks policiju. – Meitene atkal apķērās viņam ap kaklu un piespiedās cieši klāt. – Vai turēsi acis ciet, kamēr es zvanīšu policijai? – viņš pavaicāja.
   Elizabete pamāja.
   Viņš piecēlās kājās.
   Tobrīd tālumā iekaucās sirēnas.
   “Paldies Dievam! Kāds – droši vien gļēvulis pastnieks – jau ir piezvanījis policijai.” Čārlzs stāvēja, gaidīja, turēja rokās savu meitiņu, glāstīja viņai galvu un ausī čukstēja mīļus vārdus, lai bērnu mierinātu. Viņš gaidīja, kad ieradīsies palīdzība.
   Pēdējais, ko Čārlzs atcerējās no tās dienas notikumiem, bija kliedzieni un raudas. Meitiņa tika izrauta viņam no rokām, lai gan viņš centās viņu paturēt pie sevis.
   Un tad nekam vairs nebija jēgas.
   Ne tam, ka viņu nogāza guļus uz lieveņa, ne tam, ka viņa rokas tika savažotas, ne tam, cik brutāli viņu iegrūda policijas patruļmašīnas aizmugures sēdeklī.
   Nekam – vien Elizabetei, kura raudāja bez skaņas un izmisīgi stiepa rociņas pēc tēva.
   Čārlzs sēdēja, rokas klēpī salicis, un vērās tukšumā.
   Geriks noslaucīja nosvīdušo pieri.
   – Jēzus! Viņi jūs pat neuzklausīja? Viņi pat nemeklēja slepkavu?
   – Man atņēma meitu. – Čārlza balss bija dobja un klusa. – Elizabete bija tik maza. Viņa domāja, ka es esmu neuzvarams, ticēja, ka tēvs spēj visu. Bet es viņu pazaudēju. Meita uzskata, ka es viņu pametu. Protams, tā domā visi bērni…
   Protams. Čārlzam bija taisnība. Nav jābrīnās, ka Elizabete pusotru gadu vispār nerunāja. Nevienam neuzticējās. Joprojām uzticas tikai savam prātam un loģikai.
   Jūtas viņu pievīla. Pievīla mīlestība, atstādama rētas dvēselē, un tās nav sadziedējamas.
   – Uzklausiet mani. – Geriks atspieda elkoņus pret ceļgaliem un ielūkojās vecā vīra acīs. – Man jāzina, kas bija Mistijas mīļākais. Jūs noteikti to zināt. Kurš tas bija? Vienkārši nosauciet man viņa vārdu. Pat ja maldāties. Es gribu zināt, kuru jūs turat aizdomās.
   – Es nekad neesmu zinājis, kurš tas varētu būt… Bet šorīt Elizabete man parādīja tos zīmējumus. Viņa bija pārliecināta, ka tos esmu zīmējis es, bet es… neatceros… Es tik daudz ko nespēju atcerēties. Tad es pasēdēju saulītē un sapratu, ka neesmu tos zīmējis. – Čārlzs pašūpoja galvu. – Tie nav arī Mistijas zīmējumi. Tie ir pārāk labi.
   – Tātad… Bredlijs Hofs, – Geriks noteica un piecēlās kājās.
   – Mistiju noslepkavoja Bredlijs Hofs.
   – Viņš uzglūn manai meitiņai. – Čārlzs nodrebēja. – Viņš grib nogalināt manu meitiņu!
   – Viss būs kārtībā. Elizabete ir kanjonā. Viņa ir kopā ar tiem pētniekiem, – Geriks sacīja, cenzdamies pārliecināt Čārlzu un pats sevi. – Viņa apsolīja, ka paliks kopā ar kolēģiem tik ilgi, kamēr es aizbraukšu pēc viņas.
   Tomēr Geriks vēlējās par to pārliecināties un izvilka telefonu. Tīkls darbojās, klausulē skanēja signāls.
   Viņš zvanīja Elizabetei.
   Zvans tika pāradresēts uz balss pastkastīti.
   Geriks pārtrauca zvanu un pagriezās, lai mestos uz durvju pusi.
   Čārlzs pārsteidzoši stingri satvēra viņu aiz rokas.
   – Jūs nedrīkstat mani šeit atstāt. Man jādodas jums līdzi. “Vecais vīrs būs par nastu. Viņš aizkavēs mani. Tomēr…”
   Viņš palīdzēja Čārlzam piecelties un paņēma veco vīru zem rokas.
   – Jā, jā, palīdzība man noderēs, – viņš noteica.

84

   Kad Elizabete beidzot pacēla galvu, pulkstenis jau bija divi pēcpusdienā.
   – Es nedaudz atpūtīšos, – viņa sacīja Benam.
   Puisis pavēcināja roku un noteica:
   – Neaizej pārāk tālu.
   Ziņas par Ivonnas nāvi bija ātri izplatījušās. Turklāt Elizabete bija pārliecināta, ka puiši pārdzīvo to, ka bija pametuši kolēģi vienu tovakar, kad viņai uzbruka. Viņi nebija slikti puiši, tomēr Elizabete tikai nesen bija pievienojusies pulciņam un jutās nedaudz atstumta. Turklāt Endrū Marero – vienīgais cilvēks, kurš varēja palīdzēt viņai iejusties, – izrādījās pārāk augstprātīgs, lai atbalstītu.
   Todien Bens, Lūks un Džo rūpīgi viņu pieskatīja.
   Elizabete piegāja pie viena no lielākajiem cunami atnestajiem klinšu bluķiem, uzrāpās uz tā un atskrūvēja ūdens pudeli. Neparasti siltās un sausās augusta dienas bija pārvērtušas dubļus putekļos, un tie bija aizķepinājuši viņai rīkli. Viņa dzēra un lūkojās uz apvārsni.
   Bens bija nolēmis, ka viņi strādās tuvāk okeānam. Marero tam nebija piekritis, tomēr Bens neatkāpās un paskaidroja, ka nākamā zemestrīce varētu izraisīt vēl vienu cunami sēriju, tādēļ viņiem jādokumentē pēc iespējas vairāk iepriekšējās stihijas radīto izmaiņu. Marero noteikti būs pārskaities, kad atgriezīsies, bet viņiem bija vienalga.
   Viņa ieklausījās nemainīgajā viļņu ritmā, ieelpoja ciprešu aromātu un aiz noslīgušajiem zariem un biezajām, tumši zaļajām krūmāju lapotnēm redzēja, kā saule rotājas tumši zilā okeāna viļņos.
   Darbs bija paveicis cerēto – atbrīvojis viņas prātu no bažām, sāpēm un nemiera, devis iespēju ielūkoties zemapziņas dzīlēs. “Jā, varbūt man taisnība. Iespējams, ka tēvs ir mācējis zīmēt, bet zaudējis šīs prasmes Alcheimera slimības dēļ. Bet, ieraudzījis zīmējumu ar Mistiju, viņš likās satriekts. Bēdu sagrauzts.”
   Elizabete saprata. Viņa negribēja lūkoties uz zīmējumu un domāt, ka vēl kāds vīrietis tik labi pazinis mammu, lai radītu šādu meistardarbu. Ja pieņemtu šo patiesību, būtu jāsecina, ka viņai tik dārgo portretu zīmējis Mistijas mīļākais.
   Izņēmusi no somas albumu, Elizabete sameklēja zīmējumu un lūkojās aizmugurē pēc autora paraksta.
   Tāda nebija.
   Viņa grozīja lapu rokā, pētīja ar zīmuli un ogli rūpīgi veidoto anonīmā mākslinieka skici…
   “Uz akvareļa, kurā māte bija nometusies ceļos blakus gaišmatainam bērnam, bija mākslinieka paraksts. Viņa atcerējās kricelējumu apakšmalas labajā stūrī…”
   Elizabetei ietrīcējās rokas. Pamazām melnbaltais zīmējums viņas iztēlē iekrāsojās mirdzošos pasteļtoņos. Apaļīgi bērna pirkstiņi pieskaras akvarelim… “Kā man tas patika! Vai tiešām? Varbūt tās bija nevis atmiņas, bet tikai vientuļas bārenītes sapnis, fantāzijas auglis.” Un tomēr viņa to atcerējās pavisam skaidri.
   Izvilkusi telefonu, viņa uzspieda Gerika numuru.
   No sānkabatas izkrita papīra gabals.
   Tā bija Gerika rakstīta zīmīte:
   “Gadījumā, ja mobilie sakari atkal pazudīs, tiksimies trijos tavā bērnības mājā. Man būs jaunumi.”
   Kaut kas neticams! Atlika vien pabrīnīties, pa kuru laiku viņš to ielicis somā un kāpēc nav gluži vienkārši pateicis savu priekšlikumu.
   Viņa gaidīja savienojumu.
   – Pie velna!
   Tīkls atkal dumpojās.
   Elizabete vēlreiz nopētīja zīmīti.
   Nekādu šaubu. Tas bija Gerika rokraksts – plašs, labi salasāms, lieliem burtiem.
   Viņa uzsvieda somu plecā un uzsauca puišiem:
   – Es uzkāpšu augšā, varbūt man izdosies sazvanīt Geriku.
   Iztraucēti darbā, Bens, Lūks un Džo uzmeta viņai neapmierinātus skatienus.
   Džo piecēlās.
   – Es iešu kopā ar tevi. – Pievērsies pārējiem, viņš piemetināja: – Man tāpat gribas pačurāt.
   Elizabete pasmaidīja. “Ļoti praktiski puiši! Ja es kādu atraušu no darba, viņš noteikti izmantos iespēju pie viena atpūsties.”
   Abi uzkāpa līdz kanjona malai, un Džo tūdaļ ieskrēja krūmos, bet Elizabete vēlreiz mēģināja sazvanīt Geriku.
   Nekā. Tīkls nedarbojās.
   No krūmiem iznāca Džo, kārtodams bikšu priekšu.
   – Vai tavs telefons strādā? – viņa pavaicāja.
   Džo izvilka savu telefonu un pakratīja galvu.
   – Nē, arī pirms zemestrīcēm tik tuvu Klusajam okeānam nebija zonas.
   – Jā, – Elizabete vēlreiz paskatījās uz zīmīti. – Klau, es atradu somā zīmīti, kurā Geriks aicina uz satikšanos manā vecajā bērnības mājā.
   – Tavā vecajā mājā? Tu gribi teikt… tajā, kur tavs tēvs…
   Viņa pārtrauca puisi pusvārdā, lai nebūtu kārtējo reizi jāklausās frāze, kuru tik bieži dzirdējusi savas dzīves laikā. Tagad viņa zināja, ka tā nav patiesība.
   – Jā, tajā mājā. Geriks raksta, ka viņam ir kaut kādi jaunumi.
   Es došos uz turieni un palūkošos, kas tie ir.
   Džo ielika rokas sānos un centās izskatīties vīrišķīgāks, nekā patiesībā bija.
   – Tu nedrīksti turp doties viena.
   Protams, nevajadzētu to darīt vienai. Viņa vēlreiz ielūkojās zīmītē, tad uzmeta acis melnbaltajam zīmējumam un iedomājās akvareli. Un vēl viņai likās, ka Geriks grib kaut ko pavēstīt par slepkavu.
   – Tas nav tālu. Starp kanjonu un māju nekā nav. Es zinu, ko tu domā, arī es tā domāju, tomēr… loģiski spriežot… Kāpēc lai slepkava uzskatītu, ka es neesmu izpētes vietā un atrodos citur?
   Viņa atkal lietoja maģisko izteicienu “loģiski spriežot”.
   – Tev taisnība, tomēr es došos līdzi. – Džo piegāja pie kanjona malas un uzsauca abiem pārējiem: – Es aizvedīšu Elizabeti līdz viņas vecajai mājai, kur viņai sarunāts satikties ar Geriku. – Un tad abi devās ceļā. – Man ir jānāk tev līdzi, – viņš sacīja. – Ja ar tevi kaut kas atgadītos, Geriks mani samītu kā kukaini.
   – Taisnība! – Elizabete pūlējās pasmaidīt, tomēr nespēja. Viņa bija nobijusies, tramīga; viņa cerēja un vēlējās pēc iespējas ātrāk nonākt galā, tomēr saņēmās un visu jūdzi līdz neapdzīvotajai mājai uz plato virs okeāna nopļāpāja ar Džo.
   Ieraudzījuši māju, abi apstājās.
   – Man teica, ka to apsēduši spoki, – Džo sacīja. – Tagad es tam ticu.
   Elizabete pamāja.
   Viņas bērnība bija izpostīta. Šajā vietā viņas dzīve uz visiem laikiem izmainījās, tomēr arī viņas acīs šī māja bija vecmodīga, nolaista, nomaļa piekrastes māja milzīga klajuma vidū. Sāļā vēja rūdītā zāle viļņojās, vējā noliekušās, šur tur auga cipreses, no ēkas sienām lobījās nost krāsa. Izbirušie logi līdzinājās mutēm ar nelīdzenu zobu rindām. Jumtam bija nobiruši dakstiņi. Māja izskatījās nožēlojama. Spoku apsēsta, kā Džo bija sacījis.
   – Mašīnas nav, – Džo piezīmēja. – Cikos jums bija sarunāts satikties?
   Elizabete ielūkojās pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes pāri diviem.
   – Trijos, – viņa atbildēja.
   – Tad mums vēl kāds laiciņš jāpagaida. Ejam! Izpētīsim visu paši.
   – Jā, ejam.

85

   Gerikam nebija tiesību aizvest Čārlzu no aprūpes centra. Viņš nebija piederīgais. Viņam nebija likumisku tiesību to darīt.
   Tomēr viņš pārliecinātā solī gāja pa gaiteni, veda Čārlzu pie rokas un aprunājās ar visiem, kas gadījās ceļā. Personāls joprojām bija šokā par Ivonnas nāvi, skuma un sēroja gan mediķi, gan pacienti. Neviens nepievērsa viņiem pārlieku lielu uzmanību.
   Čārlzs pārliecinoši turējās viņam blakus, it kā apzinātos, ar ko viņi riskē. Kad viņi tuvojās māsu postenim, kas atradās pie izejas durvīm, viņš nočukstēja:
   – Es vienmēr esmu vēlējies aizbēgt no cietuma un tieši tā biju to iztēlojies.
   Geriks viņu vērīgi uzlūkoja.
   “Vai Čārlzs uzskata aprūpes centru par cietumu? Nu, protams. Aprūpes centrs ir tāds pats cietums, no kura viņš nevar tikt prom, kur nedrīkst darīt to, ko pats vēlas, nedrīkst apciemot meitu… meklēt iespēju atriebties.”
   Vai viņiem tas izdosies, to viņi redzēs pie māsu posteņa. “Kādam mūs ir jāizlaiž laukā. Man jāpārliecina māsiņas, ka viss ir kārtībā.” Ikviens te Geriku bija redzējis ierodamies kopā ar Elizabeti, visi zināja, ka Elizabete ir Čārlza meita un ka Geriks un Elizabete ir precējušies.
   “Varbūt mums paveiksies. Kaut nu tā būtu!”
   Geriks atspiedās ar rokām pret māsu posteņa leti un valdzinoši uzsmaidīja abām darbiniecēm ar apsārtušām acīm un jaunpienācējai Leilai, kas strādāja Ivonnas vietā.
   – Kā jums klājas? – viņš apvaicājās.
   Visas skumji nošūpoja galvu.
   – Es Ivonnu tik labi nepazinu, – viena no māsiņām sacīja, – mēs nekad neesam strādājušas vienā maiņā. Tomēr šajā gadījumā nav būtiski, esam vai neesam bijušas draudzenes, jo tas ir…
   – Briesmīgi, – Čārlzs sacīja.
   – Jā, – māsiņa piekrita.
   – Čārlzs arī ir satriekts, – Geriks sacīja, – tāpēc es nolēmu viņu izvest saulītē. Vai neiebilstat, ja mēs iziesim dārzā?
   Leila vilcinājās.
   – Es tik labi pazinu Ivonnu! – Čārlzs ierunājās. – Viņa allaž bija laba pret mani un manu meitu. Es ļoti pārdzīvoju.
   Izklausījās patiesi.
   Geriks zināja, ka vecais vīrs to saka no sirds.
   – Ja šaubāties, piezvaniet Šīlai, – viņš mudināja. – Viņa mani pazīst. Zina, ka es biju FIB aģents. Viņa noteikti atļaus mums iziet dārzā.
   Vismaz Geriks bija pārliecināts, ka Šīla to atļautu.
   – Šīla ieradīsies tikai uz nakts maiņu, un es nevēlos traucēt viņai miegu, – Leila noteica un grozīja galvu, uzlikusi roku uz pleca, it kā viņai būtu savilkts kakla muskulis. – Ejiet, bet jums ir tikai piecpadsmit minūtes. Aurora, tu iesi viņiem līdzi!
   Lielākā un masīvākā no māsiņām, kura runāja ar Vidējo rietumu štatu iedzimtās akcentu, pamāja un iznāca no māsu posteņa.
   Leila nospieda pogu un atvēra durvis.
   Geriks iečukstēja Čārlzam ausī:
   – Mans baltais “Ford F-250” pikaps atrodas tepat netālu. Ej turp, tomēr neskrien līdz brīdim, kad došu zīmi. Es tevi panākšu.
   Čārlzs pamāja.
   Laukā Geriks uzsmaidīja Aurorai un pastūma Čārlzu uz dārza pusi. Vecais vīrs devās pie rožu dobēm, un Geriks pievērsās medmāsai:
   – No kuras puses jūs esat?
   – No Minesotas, – Aurora atbildēja un, uzmetusi Čārlzam skatienu, apvaicājās: – Vai tas nekas, ka viņš viens pats dodas tik tālu?
   – Viņš ir vecs un vārgs. Daudzus gadus nosēdējis cietumā. Viņam ir lēkmes. Bet domāju, ka viss ir kārtībā. – Geriks vēroja veco vīru, kā viņš palūkojas atpakaļ, uzsmaida pavadoņiem, noliecas, lai pasmaržotu rozes. Viņš pamazām tuvojās Gerika automašīnai.
   “Vecs, vārgs, lēkmju nomocīts.” Tomēr Geriks uzskatīja, ka Čārlzs ir vienreizējs.
   – Pacienti ir gatavi uz visu, lai tiktu prom, – Aurora paziņoja.
   – Uz kurieni tad viņš dotos? – Geriks pamāja uz mežu, kas ieskāva aprūpes centru. – Te jau nav gluži tā, ka tu vari iziet laukā un iegriezties bārā, lai izdzertu pāris aliņu.
   Aurora paraudzījās uz Geriku tik pārmetoši, it kā viņš būtu pamuļķis.
   – Šie pacienti nedomā uz priekšu. Viņi var apmaldīties mežā, un tad mēs viņus atrodam mirušus no bada vai dehidratācijas.
   Geriks izlikās, ka ir pārsteigts.
   – Jums laikam ir taisnība, – viņš sacīja. – Ja Čārlzs bēgs, es viņu noķeršu.
   Medmāsa viņu nopētīja aizdomu pilnām acīm.
   Vai nu Geriks bija zaudējis prasmes, vai arī Aurora bija apķērīga meitene.
   Čārlzs jau bija laukā no dārza.
   Geriks pieskārās māsiņas rokai un paziņoja:
   – Es viņu panākšu.
   Viņš pielika soli, lai panāktu Čārlzu. Aurora viņam sekoja.
   Čārlzs metās klāt Gerika pikapam.
   – Hei! – Geriks skrēja. – Čārlz, pagaidi!
   Parādījis Aurorai gaisā pavērstu īkšķi, viņš nospieda pogu uz automašīnas pults. – Čārlij, beidz. Tu tāpat nevari aizbēgt!
   Vecais vīrs atvēra pikapa durvis un iesēdās tajā.
   Geriks palūkojās uz Auroru un iesmējās.
   – Ja vien viņš neprot piešķilt dzinēju ar vadiņiem, tad tas arī ir galapunkts. Nomierinieties. Es tikšu galā. Izrādīšu viņam salonu. Viņš patiešām ir jauks večuks.
   Aurora palēnināja soli un apstājās.
   Beidzot Geriks ļāvās vēlmei pasteigties. Pieskrējis pie pikapa, viņš atrāva vadītāja puses durvis, iekārtojās sēdeklī un iedarbināja dzinēju.
   Čārlzs nobloķēja durvis.
   Aurora dusmīgi iekliedzās un sāka skriet.
   Riepām kaucot, pikaps izgriezās no stāvlaukuma.
   – Turies, amigo, tas būs traks brauciens! – viņš uzsauca Čārlzam un iemina akseleratora pedāli grīdā.

86

   Tikko atpakaļskata spogulī vairs nebija redzams Onermauntinas aprūpes centrs, Geriks paķēra telefonu un zvanīja Elizabetei.
   Pieslēdzās balss pastkaste.
   – Kas tad nu? – Geriks noburkšķēja.
   – Vai kaut kas ir noticis? – Čārlzs painteresējās.
   – Es nevaru sazvanīt Elizabeti, – Geriks šķietami mierīgā balsī paziņoja. Veikli palūkojies uz Čārlzu, viņš saprata, ka dzirdētais veco vīru ir satraucis. Kā rīkoties tālāk? – Es atkal piezvanīšu, pārbaudīšu vēl vienu aizdomās turamo, – viņš sacīja un uzspieda Marero numuru. Pēdējo dienu laikā viņš pietiekami bieži bija zvanījis Marero un allaž cerēja, ka izpētes vadītājs ir uzradies Vērtjūfolsas kanjonā un viņam ir līdzi telefons. Vēl vairāk – viņš cerēja, ka cunami neiznesīs krastā Marero līķi vai, vēl ļaunāk, neieraus dziļāk okeānā, kur tas pazudīs bez pēdām.
   Geriks satrūkās, kad saprata, ka Marero pacēlis klausuli, un noprasīja:
   – Nelieti, kur tu esi?
   Viņam atbildēja sieviete:
   – Uzgaidi mazliet, Endrū ir nedaudz aizņemts. Es pielikšu klausuli viņam pie auss.
   – Kas runā? – Geriks pārsteigts apvaicājās.
   Tomēr bija par vēlu. Marero klausulē nokliedza:
   – Zvaniet policijai! Tā jukusī sieviete mani ir nolaupījusi!
   Kaut kur fonā Geriks izdzirdēja sievieti sakām:
   – Nu gan, dārgais, tu pārspīlē. Geriks ievilka elpu un jautāja:
   – Marero, kas jūs nolaupīja?
   – Dardedze!
   “Nav brīnums, ka Endrū Marero jau tik ilgi ir pazudis. Nav brīnums, ka Dardedze likās tik pašapmierināta un uzradās vienīgi tad, kad pati to vēlējās. Nav brīnums, ka viņas lūpas…” Gerikam viss bija skaidrs.
   – Jūs apgalvojat, ka Dardedze jūs nolaupījusi un jūs nevarat aizbēgt? Jūs nevarat aizbēgt no Dardedzes?
   – Viņa nogaidīja, līdz aizmigšu, un tad piesēja pie gultas! – Marero bija pārskaities.
   Šis alibi izklausījās pārliecinošs.
   – Lieliski! – Geriks izdvesa.
   – Tas ir pazemojoši, biedējoši! – Šķita, ka Marero cer uz viņa līdzjūtību.
   Acīmredzot viņš nezināja, cik ļoti tas uzjautrināja Geriku.
   Fonā ierunājās Dardedze:
   – Paskat, kā tu tagad runā, mīlnieciņ! Es taču tev teicu, ka attaisītu savu rāvējslēdzēju, ja gribētu just tavas lūpiņas.
   – Zvaniet policijai! – Marero balss jau skanēja no attāluma.
   Acīmredzot Dardedze bija attālinājusies no Endrū.
   – Tu esi ļoti nerātns puika, ja tā runā, – Dardedzes balss pamazām kļuva klusāka. – Par to tev pienākas sods. Būs jāiekausta tava resnā, baltā pēcpuse.
   Geriks beidza sarunu. Viņš bija pārliecināts, ka jutīsies emocionāli traumēts pēc šīs sarunas – kad viņam būs laika par to padomāt.
   Tātad Marero un Dardedze uz visiem laikiem jāizslēdz no Mistijas iespējamo slepkavu saraksta.
   Noraizējies Geriks pavērās uz Čārlzu. “Nē, es piekrītu viņam, ka Bredlijs Hofs ir slepkava. Diemžēl līdzzinātāji allaž rada sarežģījumus.”
   Geriks vēlreiz uzspieda Elizabetes numuru.
   Atbildes nebija.
   Viņš zvanīja uz kafejnīcu.
   Klausuli pacēla Dekss.
   – Šeit Geriks Džeikobsens. Vai Bredlijs Hofs vēl ir pie jums? – Pirms pusstundas aizgāja, lai apraudzītu sievu, – Dekss atbildēja un klusākā balsī apvaicājās: – Domājat, ka Vivianai Hofai draud briesmas?
   Nē. Geriks domāja, ka Viviana Hofa ir mirusi.
   – Vai Elizabete ir tur?
   – Nē, viņa aizgāja kopā ar jums. Kas…
   Geriks nometa klausuli. Palūkojies uz Čārlzu, viņš sacīja:
   – Tātad… Labā ziņa ir tā, ka aizdomās turamo loks ir sašaurinājies līdz vienam cilvēkam. Jums bija taisnība. Es nevaru droši apgalvot, ka Bredlijs Hofs ir vainīgs, tomēr manī runā pieredzējuša FIB aģenta piesardzība. Sliktā ziņa ir tā, ka es nevaru sazvanīt Elizabeti. Tas, iespējams, nozīmē, ka atkal ir traucēti sakari. Kopš zemestrīces visi saskaras ar šo problēmu.
   – Ko mēs tagad darīsim? – Čārlzs šķietami mierīgi pajautāja, tomēr Geriks manīja, ka klēpī sažņaugto pirkstu kauliņi ir balti.
   – Mēs dosimies uz Vērtjūfolsas kanjonu un aprunāsimies ar viņu.
   – Labi, – Čārlzs noteica. – Tas ir labi.
   Geriks brauca uz izpētes vietu pa ceļu, kas stiepās paralēli kanjonam, un vēroja, vai nemanīs kādu no Elizabetes kolēģiem strādājam.
   Viņš atviegloti nopūtās, kad ieraudzīja netālu no okeāna kanjona malā mētājamies ģeologa darbarīkus.
   – Palieciet šeit, – Geriks noteica, – es viņu sameklēšu.
   Izslēdzis dzinēju, viņš paņēma atslēgas un aizskrēja pa taciņu. Nogāzes malā viņš pārlaida kanjonam skatienu un sameklēja divus Elizabetes kolēģus.
   – Hei! – viņš iekliedzās. – Kur ir Elizabete?
   Puiši pavērās augšup, tad saskatījās. Bens pieslējās kājās un atbildēja:
   – Viņa sacīja, ka dodas satikt tevi.
   Geriks juta, ka mute izkalst.
   – Pie velna! Vai viņa neteica, kurp dodas?
   – Uz bērnības māju.
   “Elizabete ir iekritusi lamatās. Lieliskais prāts un loģiskā domāšana viņu šoreiz pievīlusi.”
   Geriks skrēja uz automašīnu.
   Kad viņš jau bija atvēris durvis, Bens izrāpās no kanjona un uzsauca:
   – Džo aizgāja kopā ar viņu!
   “Šie ģeologi neko nesaprot. Viņi domā, ka Elizabete būs drošībā, ja viņu pavadīs jauns zinātnieks.”
   Patiesībā Džo un Elizabetei draudēja nāve.
   Geriks iekāpa automašīnā, iedarbināja dzinēju un traucās uz veco Beneru māju.
   – Čārlz, – viņš ierunājās, – es jums nemelošu. Nezin kādā veidā nelietis tomēr Elizabeti ir piemānījis, paziņojis viņai, ka es vēlos ar viņu tikties mājā, kur jūs agrāk dzīvojāt.
   To sakot, Geriks juta, ka viņam skudriņas skrien pār muguru.
   Tikmēr Čārlzs raudzījās taisni uz priekšu un bija cieši sakodis zobus.
   – Tagad mēs braucam uz turieni. Tas prasīs tikai desmit minūtes. – Čārlzs neatbildēja. Geriks uzlika roku vecajam vīram uz pleca.
   Večuks saļima.
   Geriks strauji nospieda bremžu pedāli; šķembas pašķīda uz visām pusēm, un automašīna apstājās.
   Čārlzam sākās krampji; viņa mugura izliecās kā loks, kājas raustījās.
   Lēkme.
   – Nē, nē, nē! – Geriks iesaucās, atvēra cimdu nodalījumu un izņēma kaudzi papīra salvešu. Salocījis visu paciņu, viņš kaut kā atvēra vecā vīra muti un iespieda to viņam starp zobiem.
   – Lūdzu, nedari tā, Čārlz! Tikai ne tagad!
   Čārlza ieplestajās acīs vīdēja tukšums un izmisums.
   “Varbūt viņš zina, kas notiek. Viņš noteikti vēlas, lai es glābju viņa meitu.”
   – Labi, – Geriks nočukstēja, kad bija darījis visu, lai palīdzētu vecajam vīram.
   Viņš ieslēdza pārnesumu un nospieda akseleratora pedāli.

87

   Tuvojoties mājai, Džo negaidīti atzinās:
   – Tovakar, kad atstājām tevi vienu un tev uzbruka… mēs to ļoti pārdzīvojām.
   Elizabeti tas pārsteidza.
   – Jā…
   Puisis saviebās, un šķita, ka viņš tūdaļ sāks spārdīt zāli.
   – Mēs neapjautām, ka ir kaut kādas briesmas.
   – Zinu, – Elizabete atbildēja.
   – Es ieiešu iekšā un pārbaudīšu, vai tur ir droši.
   Elizabete sataustīja somā kabatas nazi, izvilka to laukā un ļāva garākajam asmenim iemirdzēties saules staros. Viņas balss bija mierīga.
   – Dari tā.
   Džo bija neskaitāmas reizes redzējis Elizabeti darbā izmantojam šo nazi, bet tagad skatījās tik izbrīnīts, it kā viņa būtu karotāju princese Ksena.
   – Tavuprāt, mums tas būs nepieciešams?
   – Nē. Ja domātu, ka to vajadzēs, es nebūtu šurp nākusi. Tomēr, ja tas sieviešu un bērnu slepkava ir šeit, tad jā, nazis mums būs vajadzīgs.
   Džo noteikti nebija atskārtis, ka ir ne tikai Elizabetes pavadonis, bet arī miesassargs. Viņa brūnās acis bailēs iepletās.
   – Mans tēvs labi rīkojas ar nazi, – viņš noteica.
   – Tu arī. Es esmu pamanījusi.
   – Griežot krūmus!
   Viņa uzsita Džo uz pleca un sacīja:
   – Neuztraucies par to. Šī vieta šķiet tik… pamesta.
   Tomēr Džo bija kļuvis tramīgs. Viņš iegāja mājā un pēc dažām minūtēm atgriezās.
   – Tev taisnība. Te neviena nav. Pirmīt es baidījos, ka iekšā būs spokaini, tomēr tā ir tikai veca, netīra un nolaista māja.
   Likās, ka puisis pat ir nedaudz vīlies.
   Elizabeti māca ziņkāre, viņa vēlējās ielūkoties mājā – it kā viņu kāds mudinātu tajā ieiet. Laikam cerība, ka tur viņa atcerēsies seno gadu notikumus.
   – Es vienalga ieiešu, – viņa sacīja, iebāza nazi somā un somu uzmeta uz pleca.
   Džo apsēdās uz pakāpieniem.
   – Uzmanies no faunas.
   Viņas uzacis izbrīnīti izliecās.
   – No pelēm, – kolēģis paskaidroja. – Tur ir pilns ar peļu mēsliem.
   Tur bija ne tikai peļu mēsli, bet arī putekļi, nokrituši izolācijas slāņi. Slēgtais lievenis pagalma pusē bija netīrs, šaurs, grīdas dēļi zem veļas mašīnas bija ielūzuši. Viņa pazina šo smaržu – draudīgo sālsūdens aromātu. Visas mājas okeāna tuvumā bija ar to piesūkušās.
   Elizabete šķērsoja halli un ielūkojās vienā no guļamistabām. Pie sienas bija piesliets nopelējis divvietīgs matracis. Tātad šī bijusi vecāku guļamistaba.
   Viņa atvēra nākamās durvis – veclaicīga vannasistaba ar gaiši zaļu izlietni, podu un aprūsējušu vannu.
   Istaba aiz nākamajām durvīm bija mazāka un tukša. No sienām nokarājās atlupušas tapetes, pie logiem plandīja noplīsuši, izbalējuši aizkari.
   Bērnistaba.
   “Mana istaba. Bēdīga.” Viņa pat nezināja, kā vēl to lai apraksta. “Gluži vienkārši… bēdīga.”
   Te reiz bija slēpusies mazā meitenīte. Slēpusies no tā, ko bija redzējusi.
   Elizabete neko neatcerējās. Pareizāk sakot, viņa atcerējās tikai vienu lietu – zīmējumu, kura nebija viņas albumā, akvareli, kurā maza meitene okeāna krastā rotaļājas ar gliemežvākiem, bet mamma viņu vēro.
   Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka tas ir īsts, reāls.
   Stāvēdama istabas vidū, Elizabete centās aprast ar tajā valdošo gaisotni.
   – Mammu, – viņa nočukstēja, – kur tas ir?
   “Kur gan maza meitene glabātu savus dārgumus?”
   Viņa atvēra ģērbistabas durvis un iegāja tajā.
   Iepriekšējie iemītnieki te bija atstājuši savus ziemas mēteļus, ko sabojājis pelējums un kodes. No skaidu plātnēm izgatavotie plaukti, no kuriem krāsa jau izrādījās pazudusi, bija tukši un mitrumā ieliekušies. Te nekā nebija. Nekā, ko varētu aplūkot. Nekā interesanta.
   “Vai tiešām es biju iedomājusies, ka akvarelis mani gaidīs labi redzamā vietā, lai es ienāktu un to uzreiz atrastu?”
   Acīmredzot. “Ja šī niecīgā atmiņu kripata ir uzpeldējusi prātā, būtu tikai godīgi, ka es to uzietu. Un tomēr dzīvē tā nenotiek. Jāskatās uzmanīgāk, jānometas ceļos, jāmeklē dziļi zem plauktiem, jāielūkojas vietās, kur maza meitene slēptu savas mīļākās mantas.”
   Ìērbistaba šķita maza un šaura un ar katru mirkli likās aizvien šaurāka un šaurāka. Viņa bija vēlējusies uzsūkt sevī šīs mājas gaisotni, tomēr tagad par visu vairāk vēlējās notraukt no sevis ļaunās nojautas, kas pieskārās viņas ādai.
   Viņa nospieda slēdzi pie durvīm.
   Spuldze neiedegās.
   Blakus slēdzim pie sienas bija sarūsējusi sadales kārba. Satvērusi metāla gredzenu, viņa to parāva. Gredzens pārlūza, un viņa tik tikko nezaudēja līdzsvaru.
   Elizabete piesardzīgi nolika somu uz grīdas, izvilka atslēgas un mēģināja ar tām atvērt durtiņas.
   Atslēgas bija pārāk platas šaurajai spraudziņai.
   Viņa tās iemeta somā un sameklēja kabatas nazi. Atliekusi garāko asmeni, viņa to ieslidināja starp sienu un metālu. Metāls nokrakšķēja, un durtiņas nedaudz pavērās. Iebāzusi spraugā pirkstus, viņa pavilka metāla durvis. Ierūsējušās eņģes iečirkstējās un padevās. Ielūkojusies sadales kārbā, viņa redzēja drošinātājus un slēdžus, kas visi atradās vienā pozīcijā.
   Elizabete jutās vīlusies, aizvainota.
   “Ko gan es biju gaidījusi? Tā taču ir tikai sadales kārba, nevis dārgumu lāde!”
   Durtiņu iekšpusē ar nodzeltējušu lenti bija piestiprināts papīrs, uz kura uzzīmēts drošinātāju izvietojums un pierakstītas tiem atbilstošās telpas: virtuve, dzīvojamā istaba, guļamistabas, vannasistaba. Kā ikkatrā mājā. Vairums cilvēku vienmēr gribēja zināt, kurš drošinātājs jāieslēdz, ja pazudusi gaisma vai fēns nedarbojas.
   Tomēr šis nebija parasts, lēts papīrs. Tas bija pergaments – biezs kokvilnas pergaments, kādu izmantoja uzmetumiem un… gleznām. Tādām kā tās, kas apkopotas viņas albumā.
   Viņa atknibināja līmlenti, paņēma pergamenta gabalu un savu somu un izgāja istabā, kur iespīdēja dienas gaisma.
   Glezna vispirms bija uzskicēta ar zīmuli, pēc tam ietonēta vismaigākajos pasteļtoņos. Tas bija īsts mākslinieka meistardarbs – viļņu rotaļas, mirdzošās smiltis, četrus gadus vecas meitenītes gaišie mati šķita smalki un atgādināja pieneņpūku mākoni… Un starojoša, apaļīga, jauna sieviete, kas nometusies ceļos viņai līdzās un rāda bērnam gliemežvākos apslēpto brīnumu. Virs viņām pletās plašas, blāvi zilas debesis, kas pamazām saplūda ar apvāršņa līniju.
   Elizabetei aizrāvās elpa.
   Tā bija māksla. Tā bija iedvesma.
   Tā bija mīlestība.
   Un apakšmalā uzvilktais mākslinieka paraksts izteica visu.
   Bredlijs Hofs.
   Bredlijs Hofs bija mīlējis viņas mammu.
   Bredlijs Hofs mammu bija nogalinājis.

88

   Izdzirdējusi hallē nobūkšķam soļus, Elizabete pacēla galvu un iesaucās:
   – Džo?
   Tomēr vīrietis, kas ienāca guļamistabā, nebija Džo.
   Protams, ka tas nebija viņš.
   Tas bija Bredlijs Hofs, ģērbies nodilušās, gandrīz baltās džinsa biksēs un baltā, eļļas krāsām notrieptā T kreklā. Viņam kājās bija baltas sporta kurpes… un rokā viņš kā dunci turēja mirdzošas šķēres.
   Elizabete juta, kā sāk auļot sirds.
   – Kur ir Džo?
   – Ārā. – Bredlijs greizi pasmaidīja. – Nācās viņam, hmm…
   iezvelt pa galvu.
   Vai viņš nogalinājis Džo?
   – Kā jūs zinājāt, ka es būšu te? – viņa jautāja.
   – Es ieliku tev somā zīmīti.
   – Bet… tas ir Gerika rokraksts, es to lieliski pazīstu, – viņa izdvesa.
   – Redziet, es esmu mākslinieks, – Bredlijs gluži vienkārši atbildēja. – Es radu līnijas. Vispirms es paņēmu Džeikobsena telefona numuru, ko viņš pats uzrakstīja, tad izpētīju, kā viņš velk līnijas, pavingrinājos, dalot viņa telefona numuru Vērtjūfolsas varonīgajiem iedzīvotājiem. Kad uzrakstīju zīmīti, jutos patiesi apmierināts ar sevi. Tu taču man piekritīsi, vai ne?
   Viņa nespēja noticēt, ka bijusi tik lētticīga.
   – Jūs likāt man noticēt, ka zīmīti rakstījis Geriks. Jūs to ielikāt manā somā. Jūs mani te ievilinājāt, – viņa sacīja un nolēma uzdot jautājumu. – Kāpēc jūs to darījāt?
   Bredlijs izskatījās ļoti jauneklīgs, ar labi trenētu ķermeni. Viņa zilās acis mirdzēja gaidās. Balss bija pārliecināta, kad viņš atbildēja:
   – Elizabete, tu zini atbildi.
   Viņa zināja. Viņa vienmēr to bija zinājusi. Visu mūžu viņa no tā bija baidījusies.
   – Jūs nogalinājāt manu māti. Un tagad gribat nogalināt mani. – Man bija jānogalina tava māte. Viņa mani nodeva. – Bredlija mute noraustījās kā aizvainotam, piekrāptam vīrietim.
   – Nodeva jūs? – Elizabeti pārsteidza viņa augstprātība.
   – Kā?
   – Es viņu pavedināju. Iemācīju, ko nozīmē mīlēt. Turēju mūsu sakaru noslēpumā. Ļāvu palikt tajā nožēlojamajā laulībā. – Viņš pieskārās vaigam, it kā notrauktu asaru, bet vaigs bija sauss. – Pretī es gribēju tikai vienu – lai viņa būtu mana mūza.
   – Jūsu mūza… Kāpēc jums bija jānogalina mūza?
   – Viņa man piezvanīja, teica, lai atnāku. Es paklausīju. Biju iztēlojies daudz ko. Piemēram, viņa teiks, ka ir nolēmusi pamest Čārlzu un tevi, palikt pie manis, lai es varētu viņu gleznot katru savu mūža dienu. – Bredlijs nopūtās, it kā būtu atcerējies kaut ko ļoti skaistu. Un tad viņa smaids pēkšņi pagaisa.
   – Viņa man paziņoja… viņa sacīja, ka viss ir beidzies.
   Bija pagājuši divdesmit trīs gadi, bet viņa acis joprojām zvēroja naidā.
   – Un tāpēc jūs pārgriezāt viņai rīkli.
   – Pārgriezu rīkli? Nē! – Viņa rokas kustība bija plaša, un šķēru asmeņi gaismā iezalgojās. – Tas bija vienreizējs kaisles noziegums! Es uzšķērdu viņai kaklu, izrāvu zarnas. Viņa centās bēgt rāpojot. Viņa rāpoja uz ārdurvju pusi. Es iedūru viņai mugurā, tieši sirdī. Viņa rāpoja uz ārdurvju pusi, – Bredlijs čukstēja. – Vai zini, ko tas nozīmē? – Elizabete pamāja. – Nē, tu nezini. – Viņš bija sašutis. – Man vajadzēja ilgus gadus, lai saprastu iemeslus.
   – Loģika nav atspēkojama, – Elizabete mierīgi noteica. – Es biju guļamistabā, viņa centās aizvilināt jūs tālāk no manis.
   Viņa skatiens bija neprātīgs.
   – Jā, tev ir taisnība. Viņa tevi mīlēja vairāk nekā mani.
   – Noteikti, – Elizabete izmeta.
   Soma bija viņai kreisajā rokā, bet labajā, divos pirkstos satvertu, viņa turēja akvareli.
   – Viņa grasījās atgriezties pie tava tēva – tajā nožēlojamajā laulībā ar vīrieti, kurš labi izturējies pret viņu. Mistija nesaprata. Viņa bija mana mūza, – Bredlijs ar ekstravagantu žestu atsvieda matus no pieres. – Vai zini, kādus darbus es radīju, kamēr viņa mani mīlēja?
   – Domāju gan. – Elizabete parādīja viņam akvareli un nicinoši noteica: – Tas nav kaut kāds vārgulīgs smērējums. Šis ir ļoti labs darbs.
   – Mani darbi nekad nav bijuši kaut kādi smērējumi!
   Bredlija emocijas bija galējas – salauztas sirds žēlabas, neremdināms naids, pašapzinīgs apmierinājums un sāpīgs aizvainojums.
   Lai ko viņa uzsāktu, Elizabete saprata, ka ir iekļuvusi pamatīgās nepatikšanās.
   “Geriks nezina, ka es esmu šeit. Džo ir savainots vai pat miris. Jāpaļaujas tikai pašai uz sevi. Ir jāizsit Hofs no līdzsvara.
   Ir jāuztur mākslinieks šādā stāvoklī.”
   – Tiešām? – viņa izmeta. – Vai tiešām jūsu gleznas nav smērējumi? Patiesi?
   Balss bija naida un nicinājuma pilna, un izstieptajā rokā viņa turēja Bredlija akvareli.
   – Kad palūkojos uz šo, kas nav komerciāls darbs, kādus jūs mēdzat radīt, es redzu atšķirību. Šajā darbā ir ieliktas jūtas.
   Jūtas pret šo vietu, pret cilvēkiem. Jūs bijāt kā apmāts.
   Bredlijs lūkojās uz akvareli un smagi elpoja.
   – Jūs joprojām esat apmāts. Ar šo. Ne jau ar skaistiem akvareļiem. Ne jau ar gleznām, kurās attēlota Vērtjūfolsa, pludmale, saulrieti. Jūs zināt, kāda ir šī atšķirība, – viņa klusi noteica. – Jūs zināt. Jūs redzat atšķirību starp kaisli, kas atdzīvina akvareli… un mēsliem, kādus gleznojat tagad.
   – Nesauc tās par mēsliem! – viņš aizvainoti iebrēcās. – Cilvēkiem patīk tādi mēsli!
   – Mēsli! Mēsli! Mēsli! Jūsu jaunākās gleznas ir ļoti glītas.
   Glītas… – Elizabete spēra soli tuvāk. – Glītas, tomēr mēsli!
   Kad Elizabete bija rokas stiepiena attālumā, Bredlijs mēģināja viņu sagrābt.
   Viņa izvairījās.
   – Ja mana māte redzētu, ko jūs tagad gleznojat, ko viņa sacītu?
   Bredlijs saknieba lūpas un nodūra galvu kā vērsis, kas gatavs uzbrukumam.
   – Viņai būtu kauns par jums. – Elizabete deva triecienu viņa vārīgākajai vietai – viņa pašapziņai. – Pēc zemestrīces jūs gribējāt nogalināt manu tēvu. Jūs ieradāties Vērtjūfolsā, lai viņu nogalinātu.
   – Rakstā bija teikts, ka tu viņu apmeklē, ka esat atkal satuvinājušies. Agrāk vai vēlāk jūs abi atkal būtu kopā un secinātu, kas es esmu un ko esmu izdarījis.
   – Kāpēc tas jūs uztrauca?
   – Tāpēc, ka es esmu gudrs. Es kontrolēju situāciju.
   Pārsteigums! Viņam patīk kontrolēt situāciju.
   – Lai tiktu pie aprūpes centra atslēgām, jūs stāvvietā uzbrukāt Ivonnai. Bet tas notika vakarā pirms jūsu ierašanās Vērtjūfolsā. Kā tas iespējams?
   – Elizabet, tu esi tik vērīga! – Šķita, ka Bredlijs viņu pat apbrīno.
   Iespējams. Ja viņš spēja pieveikt gudru pretinieku, tad viņš sev likās vēl diženāks, vēl svarīgāks.
   Šis vīrs dzīvoja, lai kļūtu svarīgs.
   – Portlendas izstādē es iepazinos ar kādu vīru, kurš plātījās, ka viņam ir mazs nelicencēts helikopters, ko uzbūvējis pats savām rokām. Viņš stāstīja, ka lidaparāts nav redzams radarā, ja lido pietiekami zemu, un sacīja, ka es varēšu to noīrēt, ja atdošu viņam vienu no savām gleznām. Tā es arī darīju. Noīrēju helikopteru un pilotu un atlidoju uz šejieni. Bija degvielas noplūde – gan lidojot šurp, gan atpakaļ, – Bredlijs savilka degunu, it kā joprojām justu smaku.
   – Jā, Ivonna sacīja, ka uzbrucējs odis pēc degvielas.
   – Tiešām? Labi, ka es viņu nogalināju.
   – Bet pilots taču to zina, – Elizabete ieteicās, kaut gan tā bija pārdroša cerība…
   Tā arī bija.
   – Nekļūsti smieklīga. Viņš pārāk daudz zināja, tādēļ man nācās viņu nogalināt, – Bredlijs sacīja.
   Viņš runāja tik lietišķi, it kā nogalināt būtu nieks, it kā slepkavība būtu kaut kas loģisks.
   “Uzturi sarunu. Uzturi ar viņu sarunu.”
   – Ko par to saka jūsu sieva?
   – Mana sieva? Kas? Ak… Viviana? – Viņš pieskārās šķēru asmeņu smailajiem galiem un noteica: – Viviana neko nesaka.
   Elizabetei nepatika, kā viņš to pateica, nepatika viņa smaids.
   – Ko jūs ar to gribat sacīt?
   – Vai atceries pasaku par Sarkanbārdi un viņa sievām? Viņam bija daudz sievu, un tās pazuda cita pēc citas. Pēdīgi viņš apprecēja gudru sievieti, iedeva tai mājas atslēgas un piekodināja, ka viņa var staigāt pa visām istabām, izņemot vienu. Sieva nespēja atturēties, neieskatījusies aizliegtajā istabā. Viņa atslēdza durvis un ieraudzīja tajā iepriekšējo sievu galvas. Sejas bija sastingušas pirmsnāves agonijas grimasē.
   Elizabetei tirpas pārskrēja pār kauliem. – Viviana uzgāja jūsu… galvu krājumus?
   – Ne gluži. Viņa ielauzās istabā, kas atrodas aiz manas studijas, ieraudzīja manas relikvijas un gleznas. – Bredlijs iesmējās. – Bija tik aizraujoši viņu pieķert, likt viņai atzīties! Visus šos gadus es domāju, ka viņa ir muļķe, instruments, ko varu izmantot savā labā. Tomēr viņa zināja, kas es esmu. Viņa zināja, ko es daru.
   – Tātad jūs nogalinājāt savu sievu, jo viņa zināja, ka esat nogalinājis manu māti?
   – Viviana zināja, ka es tās visas esmu nogalinājis, – viņš gluži vientiesīgi attrauca.
   Elizabete sastinga, aizturēja elpu tik ilgi, ka gandrīz zaudēja samaņu. Viņa juta, kā bailes pārņem visu ķermeni, stindzina pirkstu galiņus.
   – Sievietes. Gaišmates. Mātes. – dīvaini zilajās acīs kvēloja ļauns prieks.
   Bredlijs atzina visu. Visu, ko Geriks viņai bija stāstījis. Visu, no kā viņa bija baidījusies.
   Viņa ievilka elpu, jo nedrīkstēja paģībt. Viņai jābūt gudrai, pietiekami gudrai, lai izdzīvotu.
   – Jūs nogalinājāt gaišmatainas mātes? – viņa vaicāja, it kā neko nenojaustu.
   – Un viņu bērnus.
   – Tad jums vajadzēja nogalināt arī mani.
   Geriks to bija stāstījis. Elizabete zināja visu patiesību, tomēr kaut ko nebija sapratusi. Vismaz līdz šim brīdim, kad pamanīja Bredlija sajūsmu un apņēmību.
   – Todien, pirms divdesmit trim gadiem, es tevi atstāju dzīvu. Vēlāk es nekad vairs nepieļāvu šādu kļūdu, – viņš sacīja.
   – Bērni. Jūs nogalināt… mazus bērnus? – Elizabetei acīs sariesās asaras. Skumju asaras. Baiļu asaras. – Jūs nogalināt bērnus tāpēc, ka toreiz atstājāt mani dzīvu?
   – Tu mani redzēji. Tu redzēji mani sarunājamies ar tavu māti, skūpstām un pavedinām viņu, – Bredlijs sacīja un atieza zobus. – Nožēlojamā mazā meitene allaž uzradās nelaikā. Mistija beidzot sāka vest tevi uz nodarbībām divas reizes nedēļā, lai mēs pa to laiku varētu nodoties mīlestībai, lai es varētu viņu gleznot. Todien, kad viņa man paziņoja, ka viss ir beidzies, es tevi redzēju lūram gar stūri. Nožēlojamā ziņkārīgā meitene…
   – Es redzēju, kā jūs nogalināt manu mammu. – No šīs apziņas vien Elizabetei saļodzījās ceļgali. Tātad viņa patiešām redzējusi mātes slepkavību. Un tomēr… neatcerējās.
   Elizabete palūkojās uz akvareli. Tas bija vienīgais atmiņu krikums…
   – Jā, tomēr cīņas karstumā es aizmirsu par tevi. Man viņa bija jānogalina, un es pārdzīvoju, ka tas jādara. – Pār Bredlija vaigu noritēja viena vienīga asara, un tad viņš piebilda: – Un man vispirms bija jāatbrīvojas no līķa.
   Viņa iztēlojās, kas notika tālāk.
   – Kad atgriezāties, lai nogalinātu mani, jau bija par vēlu. Tētis bija mani atradis. Bija atbraukusi policija. Jūs nokavējāt.
   – Tas nebija no svara. Viņa bija mirusi. Mistija bija mirusi. Mana mūza… bija mirusi. – Bredlija seja beidzot savilkās patiesu sāpju grimasē.
   – Nepareizi! Jūs viņu nogalinājāt.
   – Es darīju to, kas man bija jādara!
   – Jūs nogalinājāt manu māti… un jūsu gleznas vairs nebija tādas kā agrāk, – Elizabete aizrādīja un ļāva akvarelim izslīdēt no pirkstiem.
   Likās, ka Bredlijs nespēj atraut no tā skatienu. Viņš vēroja, kā tas nokrīt uz grīdas.
   Elizabete iebāza roku somā un izvilka nazi.
   Viņš drūmā balsī paziņoja:
   – Kad viss būs galā, es vairs nekad nespēšu radīt sava talanta cienīgu gleznu.
   – Ak, kā jūs apraudat savu talantu! – viņa sarkastiski izmeta.
   Viņš pacēla skatienu.
   – Jūs nogalinājāt manu māti savu gleznu dēļ! Jūs nogalinājāt gaišmates tāpēc, ka viņas jums atgādināja manu māti! Jūs nogalinājāt bērnus… – Elizabete ļāva dusmām vaļu, – …jo jūs esat nožēlojams gļēvulis un sagraujat dzīvi cilvēkiem, kuri nav tik diži un izveicīgi kā jūs!
   Bredlijs trīcēja tik neganti, it kā viņā atrastos zemestrīces epicentrs. Zilās acis apmātībā iegailējās. Pacēlis šķēres, viņš strauji metās Elizabetei virsū.
   Viņa palēca sāņus un grūda somu viņam tieši kaklā, bet nazi ietrieca vēderā.
   – Maita! – Bredlijs iekliedzās.
   Viņa nosvieda somu, atstāja nazi viņam vēderā un aizskrēja.

89

   Elizabete naski iesteidzās dzīvojamā istabā, bet Bredlijs satvēra viņu no mugurpuses. Viņa iekliedzās un krītot stipri sasitās pret skaidu plākšņu grīdu.
   Lūpas bija pārsistas, viņa nespēja ievilkt elpu.
   Bredlijs viņai uzklupa.
   Atbalstījusies uz rokām, Elizabete mēģināja atspiesties.
   Nelieša roka uzgūla viņas plaukstai.
   Kādas sāpes!
   Šķēres pienagloja viņu pie grīdas. Viņa šķēres izdūrās cauri viņas plaukstai.
   No brūces izspiedās asinis. Tās ritēja uz grīdas.
   Elizabete nespēja tam noticēt – tas bija nepareizi. Neiespējami. Viņas murgi realizējušies dzīvē. Viņa bija bezspēcīga tā vīrieša priekšā, kurš bija nogalinājis viņas māti.
   Kliegdama Elizabete stiepa otru roku, lai satvertu šķēru rokturus.
   Bredlijs atkal grūda viņu pret grīdu un uzlika celi viņai uz muguras, tad satvēra viņas zodu, pagrieza galvu tā, lai Elizabete ar acs kaktiņu varētu viņu saskatīt, un sacīja:
   – Šo mirkli es esmu gaidījis divdesmit trīs gadus.
   “Nē! Viņš mani nenogalinās! Es to nepieļaušu!”
   Bredlijs izvilka šķēres viņai no plaukstas.
   Sāpes! Viņa atkal iekliedzās.
   Un viņš atkārtoja to, ko jau reiz bija sacījis.
   – Nogriezīsim šos skaistos matus. Mēs taču negribam, lai tie piemirkst asinīm.
   Elizabete dzirdēja, kā pie auss nošņirkst šķēres. Uz grīdas nokrita gaišas cirtas.
   Tad Bredlijs pielika šķēres viņai pie acs.
   Izstiepusi aiz sevis asinīm noplūdušo roku, Elizabete sagrāba Bredliju aiz matiem un rāva viņa galvu uz savu pusi, vienlaikus paceļot savu pakausi.
   Bredlija galvaskauss nobrakšķēja – viņa to sajuta.
   Tagad sāpēs iekliedzās viņš.
   Sāpju un izmisuma dzīta, Elizabete palēcās uz visām četrām kā satrakojies zirgs un nometa Bredliju no muguras, tad apgriezās un ar plaukstu iebelza viņam pa ausi, liekot gaisam strauji ieplūst dzirdes kanālā.
   Uz mirkli Bredlijs apstulba un apvēlās uz muguras.
   Tikmēr Elizabete cēlās kājās, tomēr Bredlijs paspēja iespert viņai pa kāju.
   Krītot Elizabete pamanīja viņa asinīm noplūdušo seju, niknumā gailošās acis.
   “Neprātīgs. Jā. Un pārskaities.”
   Un kaut kur no sāniem atskanēja kliedziens.
   Bredlijam uzklupa vīrietis un aizgrūda viņu pāri istabai.
   Elizabete ieraudzīja, ka Geriks ietriec Bredliju sienā. Geriks viņu sita. Dūres strādāja ātri, sitieni bija spēcīgi, tie bija mērķēti pa seju, krūtīm un vēderā.
   Lai arī savainots, Bredlijs joprojām cīnījās.
   Kā nelabais.
   Neprāts deva spēku un viltību – viņam rokās joprojām bija šķēres. Viņš zināja Gerika vājo vietu – nesadzijušās ribas –, tāpēc izlocījās un trieca šķēres Gerikam sānos. Vienreiz, otrreiz…
   Un ikreiz Geriks ievaidējās, atkāpās un atkal metās cīņā.
   Elizabete nenovērsa skatienu no abiem vīriešiem un mēģināja piecelties.
   Celis saļodzījās, un viņa atkal bija uz grīdas.
   Viņa aizrāpoja līdz sienai un, atspiedusies pret to, lēnām pieslējās kājās. Asinis tecēja no caurdurtās plaukstas, pār seju, lejup no skausta.
   Pavērusies apkārt, Elizabete ieraudzīja no loga norautu latu. To pacelt bija īstas mocības, bet viņa apgriezās tieši laikā – Bredlijs uzbruka Gerikam. Jau nākamajā mirklī Geriks pakāpās sānis kā matadors, pagrūda mākslinieku un ietrieca viņu sienā.
   Šķēres notinkšķēja uz grīdas.
   Bredlijs zaudēja samaņu un novēlās līdzās.
   Elizabete ļāva latai izkrist no rokas un, atviegloti nopūtusies, noslīga ceļos.
   Geriks pārbaudīja Bredlijam pulsu.
   – Joprojām dzīvs. Nolādēts! – Viņš savilktām dūrēm, sakostiem zobiem un naidā mirdzošām acīm stāvēja līdzās pieveiktajam nelietim. – Man viņš jāpiebeidz.
   – Nē, tu nedrīksti! Tu nedrīksti to darīt! – Elizabete iekliedzās no sāpēm, atvieglojuma un bailēm, kuras viņu nepametīs, kamēr vien Bredlijs Hofs elpos brīvībā. – Ja tu to izdarīsi, tu vairs nekad nevarēsi atgriezties FIB.
   – Man ir vienalga. Tāpat es tur vairs neatgriezīšos. Kādam viņš ir jāpiebeidz. Viņš ir ļauns un pelnījis mirt. – Geriks ar kāju paspēra Bredlija ļengano ķermeni, nopūtās un riebumā novērsās. Pienācis pie Elizabetes, viņš notupās un satvēra viņas plaukstas. – Tomēr tev ir taisnība. Es nedrīkstu to darīt. Lai kāds mēsls viņš arī būtu, es nevaru nogalināt bezsamaņā guļošu cilvēku.
   Elizabete piespieda seju Gerikam pie krūtīm un sāka raudāt.
   Klusītēm mierinot mīļoto, viņš izvilka no kabatas telefonu. – Es zvanīšu deviņi, viens, viens un teikšu, lai atsūta neatliekamo palīdzību. Tu esi vienās asinīs.
   – Arī tu.
   – Viņam izdevās pāršķelt vecās brūces. Ko viņš tev nodarīja? – Satvēris Elizabetes zodu, Geriks ielūkojās viņai sejā. – Tu esi sasitusi seju, un izskatās, ka diezgan sāpīgi. No kurienes tās asinis?
   Viņa parādīja caurdurto plaukstu.
   Geriks to satvēra. Brūce likās briesmīga.
   – Mans Dievs… Elizabet, tas ir… Cik zvērīgi! Es drīkstu viņu nogalināt, jo viņš ir pelnījis nāvi, – Geriks noteica, pagriezās uz Bredlija pusi, tomēr mākslinieks vairs negulēja uz grīdas.
   Bredlijs stāvēja, asinīm noplūdis, satvēris rokās latu, un ļauni vērās uz Geriku.
   Elizabete iekliedzās.
   Geriks tieši laikā pacēla roku.
   Tikmēr Bredlijs atvēzējās.
   Lata trāpīja Gerikam pa apakšdelmu un pieri.
   Nokrakšķēja kauls, un Elizabete iekliedzās:
   – Gerik!
   Viņš bez samaņas novēlās uz grīdas.
   Izmisuma dzīta, Elizabete steidzās klāt. “Miris? Geriks ir miris?”
   Bredlijs sagrāba viņu aiz matiem un nogāza guļus uz grīdas.
   Viņa kliedza pārbīlī un sāpēs.
   Neatlaidis matus, Bredlijs aizvilka viņu pa skabargainajiem dēļiem līdz vietai, kur pirmīt bija nokritušas šķēres. Viņš tās pacēla, un asiņainu recekļu klātās ļaunās lūpas savilkās smaidā.
   Viņš domāja, ka ir uzvarējis.
   Tomēr Elizabete labi viņu bija izpratusi. Viņa zināja, no kā šis cilvēks baidās.
   Satvērusi viņa apakšdelma locītavu, Elizabete to turēja cieši un nelaida vaļā.
   – Palūkojies apkārt, – viņa sacīja. – Redzi asinis? Tur ir arī tavas asinis. Manas un Gerika asinis. Bet tu tās izlēji. Tu esi ievainots. Tu esi iekritis. Es tev ietriecu nazi vēderā. DNS testi pierādīs, ka tu te biji. Te ir tavi pirkstu nospiedumi. Visi to uzzinās. Tu esi iekritis. Tu esi miris. Pat ja nogalināsi Geriku, ja nogalināsi mani, ja atbrīvosies no mūsu līķiem, viņi tevi notvers. Ieliks cietumā. Viņi tevi izcepinās!
   Bredlijs paskatījās apkārt un noteica:
   – Es varu aizbēgt.
   – Nē, tu esi iekritis pats savās lamatās.
   Drīz vien mākslinieks saprata, ka viņai ir taisnība. Beigu beigās viņš tomēr nonāks taisnās tiesas priekšā.
   Uz mirkli radās cerība.
   Un tad viņš pielika šķēres viņai pie sejas.
   – Man vienalga. Kopš nogalināju Mistiju, kopš sapratu, ka esmu atstājis dzīvu liecinieku, es esmu vēlējies izdurt tev acis. Šeit un tagad es pabeigšu to, ko esmu iesācis. Beidzot mans sapnis būs piepildījies. Mistija bija pirmā… tu būsi mana pēdējā. Ideāli.
   Elizabete izmisīgi pretojās.
   Šķēres tuvojās viņas sejai.
   Bredlija apakšdelma locītava saliecās viņas plaukstā.
   Šķēres pieskārās acs kaktiņam.
   Viņa nespēja novērst skatienu no neprātā pārvērstās Bredlija sejas.
   Tas būs pēdējais, ko viņa savā dzīvē redzējusi…
   Piepeši… Bredlijs noraustījās, it kā viņam kāds būtu iesitis. Viņa acis iepletās pārsteigumā. Mute pavērās, no tās iztecēja asiņu straumīte.
   Kas… Kā…
   Viņa pavērās pāri Bredlija plecam.
   Tur stāvēja tēvs.
   Viņa palūkojās uz Bredliju.
   Viņam no kakla rēgojās naža spals.
   Čārlzs pagrozīja nazi, izrāva to un, satvēris Bredliju aiz pleca, aizgrūda prom no meitas.
   Bredlijs grīļojās, viņam ļodzījās kājas. Viņš pagriezās un apstulbis palūkojās uz Čārlzu. Lūpas sakustējās, tomēr Elizabete saklausīja tikai šaušalīgus gārdzienus. Viņš nokrita uz ceļiem. Tēvs iespēra viņam pa krūtīm. Bredlijs novēlās uz muguras neveikli saliektām kājām un plati izplestām rokām.
   Pavisam mierīgi Čārlzs noslīga viņam blakus, uzlika ceļgalu uz krūtīm un iedūra nazi Bredlijam tieši sirdī.
   Kad mākslinieka ķermenis vairs neraustījās un viņa acis bez dzīvības vērās griestos, Čārlzs palūkojās pa logu debesīs un sacīja:
   – Redzi, Mistij, es izdarīju, ko tev solīju. Es izglābu mūsu meitu. Es izglābu Elizabeti.

90

   Bija jau pusnakts, kad Šīla ielaida Elizabeti un Geriku Onermauntinas aprūpes centra telpās. Viņa veda abus pa gaiteni un klusā balsī sacīja:
   – Viņš jūs gaidīja. Nespēja aizmigt, kamēr neesat ieradušies.
   – Čārlzs šodien bija īsts varonis, – Geriks paziņoja. – Ja nebūtu viņu paņēmis līdzi, mēs abi ietu bojā. Un arī Džo. Nabaga puisis joprojām ir slimnīcā, tomēr priecīgs, ka palicis dzīvs.
   – Ceru, ka pacientu zagšana nekļūs jums par paradumu. Un neuzkavējieties pārāk ilgi. Čārlzs ir ļoti… vārgs, – Šīla piekodināja un atvēra Čārlza palātas durvis. – Te nu viņi ir, mister Bener. Abi sveiki un veseli.
   Čārlzs gulēja gultā, virs kuras spīdēja naktslampiņa. Ieraudzījis Elizabeti un Geriku, viņš priecīgi iesaucās:
   – Bērni! Es biju tik ļoti noraizējies par jums!
   Elizabete pieskrēja pie gultas, apskāva tēvu, piespieda seju viņa plecam un ieraudājās.
   Geriks pat nemēģināja viņu atturēt. Pēc šīs dienas piedzīvojumiem arī viņš jutās pietiekami emocionāls.
   – Nomierinies, mīļā. – Čārlzs paplikšķināja meitai pa muguru. – Kā tu jūties? Vai esi savainota?
   Viņa nespēja bilst ne vārda, tāpēc viņas vietā atbildēja Geriks.
   – Mums nekas nekaiš. Mēs esam nedaudz saskrambāti, un Elizabetei bija jādodas pie friziera.
   – Redzu. – Čārlzs noglāstīja meitai galvu. – Izskatās ļoti labi. Elizabete pieskārās īsi apgrieztajiem matiem un ieraudājās vēl skaļāk.
   – Viņai jābrauc uz Sietlu, lai operētu plaukstu, – Geriks paziņoja.
   Tad Elizabete piecēlās sēdus, noelsojās un izšņauca degunu. Plauksta bija nosaitēta ar marli un aplīmēta ar plāksteriem, bet no apsēja rēgojās pietūkuši un nobrāzti pirksti. Viņa piebilda:
   – Un Gerikam ir divās vietās lauzts delma kauls. – Geriks pacēla ieģipsēto roku. – Tomēr mēs esam dzīvi, un tikai pateicoties tev, – viņa sacīja.
   – Geriks jau arī piepalīdzēja, – Čārlzs noteica un pastiepa viņam plaukstu.
   To paspiedis, Geriks piemetināja:
   – Bet jūs viņu nogalinājāt.
   Laipnā izteiksme pagaisa no Čārlza sejas.
   – Es to viņam biju parādā.
   – Saprotu, – Geriks sacīja, jo nekad un nevienu savā dzīvē nebija tik labi sapratis. – Vai Mistija par to priecājas?
   – Pēdējā laikā es neesmu viņu redzējis, – Čārlzs atbildēja.
   – Kopš pirmās lēkmes.
   Geriks un Elizabete saskatījās.
   Viņi nebija iedomājušies, ka Čārlzs zina par lēkmēm.
   – Gan viņa atgriezīsies. Es esmu par to pārliecināta, – Elizabete ierunājās un tad mulsi aprāvās. Viņa neticēja māņiem, bet tikko bija centusies pārliecināt tēvu, ka spoks atgriezīsies pie viņa.
   – Nedomāju gan. Vismaz ne šajā dzīvē. Viņai bija jādodas tālāk. – Čārlzs pasmaidīja, tomēr viņa balsī jautās vientulība.
   – Nākamreiz atvedīsim pie tevis žurnālistu Noa Grifinu. Varēsi viņam izstāstīt par sevi un Mistiju, – Geriks sacīja. – Viņš vēlas uzrakstīt grāmatu.
   – Nē, nevajag pūlēties. – Čārlzs atlaidās spilvenos un aizvēra acis, noraidot šo piedāvājumu.
   – Bet tu būsi varonis, – Elizabete mēģināja viņu pārliecināt. – Es nekad neesmu vēlējies būt varonis, – atvēris acis, Čārlzs sacīja un ar pirkstu pieskārās meitas vaigam. – Es vēlējos būt labs vīrs un labs tēvs. Lai gan man tas neizdevās, es esmu lepns, jo tu esi izaugusi par apbrīnojamu sievieti.
   – Tēt, arī es lepojos ar tevi. – Asaras un emocijas lika balsij aizlūzt.
   Tās bija dziļas, neierastas emocijas.
   – Vai drīz tavā pirkstā atkal mirdzēs laulības gredzens? – Čārlzs vaicāja.
   – Cik drīz vien iespējams, – Geriks atbildēja. – Lai gan šoreiz Mārgarita noteikti uzstās, ka pasākums jārīko viesnīcā un kāzām, kā jau pienākas, jābūt lielam notikumam.
   Elizabete sastinga.
   – Nē, es to nevaru, man nav laika! Man jāpēta cunami!
   – Pamēģini to iestāstīt deviņdesmit vienu gadu vecai sievietei.
   – Un salauz viņas sirdi, – Čārlzs piebilda.
   Abi vīrieši laimīgi smaidīja un vēroja, kā Elizabete samierinās ar neizbēgamo.
   Viņi klusēja un izbaudīja šo brīnišķīgo kopā būšanu – kā jau cilvēki, kas plecu pie pleca cīnījušies un uzvarējuši.
   Durvis pavēra Šīla un noteica:
   – Ir vēls, un šī misteram Beneram ir bijusi ļoti piesātināta diena. Atbrauciet rīt no rīta, kad viņš būs atpūties.
   – Protams. – Elizabete piecēlās no gultas un noskūpstīja tēvam pieri. – Arlabunakti! Lai tev saldi sapņi!
   – Tev arī, manu mīļo meitiņ. – Čārlzs bikli viņai uzsmaidīja. – Tava mamma sacīja, ka tu jau pēc nākšanas pasaulē man liksies skaistāka par viņu. Skaistumā neviens nevar pārspēt Mistiju, tomēr tev, tieši tāpat kā viņai, ir skaista un gaiša dvēsele. Un es tevi ļoti mīlu.
   Elizabete atkal iešņukstējās un noskūpstīja tēvu.
   – Arī es tevi mīlu, tēt.
   Geriks paspieda vecā vīra roku.
   – Arlabunakti, Čārlz. Šodien mēs izcīnījām grūtu uzvaru.
   Bet tagad ievainotajiem karavīriem ir jādodas pie miera.
   – Ievainotie kareivji. – Čārlzs plati pasmaidīja. – Jā, tas man patīk! Precīzs apzīmējums!
   Elizabete atkal viņu apskāva, Geriks vēlreiz paspieda roku. Šīla pavadīja viņus līdz durvīm un izlaida no aprūpes centra.
   Geriks un Elizabete uzmanīgi aplika rokas viens otram ap vidukli un, nogurumā grīļodamies, devās pāri stāvlaukumam uz automašīnu.
   Tovakar viesnīcā viņi jutās kā mājās.
   Čārlzs laimīgi nopūtās un aizvēra acis.
   Šī bija tā diena, par kuru viņš pat nebija uzdrīkstējies sapņot. Viņš bija atriebies Mistijas slepkavam.
   Lēkme, kas viņu pārsteidza Gerika automašīnā, bija vissmagākā. Viņš bija pie pilnas apziņas, bet absolūti bezpalīdzīgs. Sava prāta cietumā viņš apjēdza, ka šī ir viņa vienīgā iespēja atriebties vīrietim, kurš nonāvēja Mistiju, sagrāva viņa ģimeni.
   Bet viņš nespēja pakustēties.
   Un tad, paldies Dievam, lēkme pārgāja. Viņš spēja kustēties. Izkāpis no automašīnas, viņš atvēra mājas durvis un ieraudzīja Bredliju Hofu turam šķēres Elizabetei pie sejas.
   Čārlzu pārņēma neprātīgas dusmas.
   Atceroties to brīdi, Čārlzam bija jāsmejas. Kurš gan būtu iedomājies, ka cietumā pavadītajos gados viņš ir iemācījies apieties ar nazi? Viņš pacēla nazi, kas mētājās uz grīdas, un ar pārliecību, kas pārsteidza pat viņu pašu, viņš…
   Piepeši Čārlzs nespēja ieelpot.
   Plaukstas savilkās dūrēs.
   Mugura izliecās.
   “Nē!” Viņš cīnījās. “Tikai ne lēkmi! Ne šonakt. Ne tik drīz.”
   Sāpes. Smagums.
   Kājas spārdījās zem segas, ķermenis raustījās.
   Pēkšņs gaismas atmirdzums.
   Lēkme mitējās. Tā gluži vienkārši beidzās. Vairs nebija ne sāpju, ne smaguma. Viņš atslābinājās un atvēra acis.
   Un te viņa bija. Mistija stāvēja pie gultas un apburoši smaidīja.
   – Tu to izdarīji.
   – Zinu. Es viņu nogalināju. Viņš to bija pelnījis par to, ko nodarīja tev un ko vēlējās nodarīt Elizabetei.
   – Jā… – Mistija satvēra viņa roku. – Tieši tāpēc tev bija jāatgriežas Vērtjūfolsā.
   – Tiešām? Priecājos, ka man tas beidzot izdevās. – Tu esi vīrietis, kuru es vienmēr esmu mīlējusi.
   – Tad es vairāk neko citu no dzīves nevēlos.
   – Vai atceries mūsu kāzas? Mēs solījām viens otram mūžību. – Mistija pamāja, un viņš atskārta, ka vairs neatrodas savā palātā.
   Čārlzs stāvēja uz plašas klinšu terases. Spīdēja saule, tomēr debesīs tās nebija. Zaļā zāle vējā viļņojās, bet vēja nebija. Visapkārt ziedēja puķes, kuru krāsas piesātināja viņa maņas. Netālu bija koku puduris – tie čukstēja stāstus par zemi, ūdeni un gaisu. Viņu piepildīja Mistijas smarža.
   Apskāvis viņu, Čārlzs palūkojās uz savu jauko, maigo un mīlošo sievu un sacīja:
   – Tikai mūžību? Vai tas ir laiks, kas man atvēlēts kopā ar tevi?
   Mistijas laimīgie smiekli ieskanējās dzidri kā zvārgulīši.
   Un viņi devās mūžībā.

91

Dienā, kad viņi apglabāja Čārlzu un Mistiju Benerus, zeme, it kā izrādot pienācīgu cieņu, iedrebējās tik spēcīgi, ka Gerikam un Elizabetei bija jāturas vienam pie otra, lai spētu pie kapa noturēties kājās.
Lai arī šis bija nopietns brīdis, abi iesmējās.

92

   Uzlauzuši Bredlija studijas durvis, Geriks, Toms Peress un FIB aģenti tajā uzgāja šauru, garu telpu bez logiem. Pie sienām karājās visi Hofa upuru portreti. Ikviens no tiem bija prasmīgs un biedējošs un atklāja slepkavas apmierinātību un upura sāpes un nāves bailes. Pie katra audekla ar līmi un krāsu bija piestiprināta upura gaišo matu šķipsna.
   Lai gan aģenti diezgan bieži skatīja vaigā nāvi, tomēr šīs gleznas iedvesa viņos šausmas.
   Mistijas portreti bija vienreizēji, aizraujoši, klasiski. Vienā no tiem Bredlijs Hofs bija attēlojis skaistu sievieti visā viņas valdzinošā spēka plaukumā. Viņa vērās tālu pāri okeānam uz dūmakā tīto apvārsni.
   Tikai pie Mistijas portreta piestiprinātā matu šķipsna bija asiņaina.
   Bredlija gleznotās ainavas bija viendienītes, tomēr šie nāves baiļu piesātinātie darbi uzrunāja ikvienu, kurš tos redzēja.
   Tos varētu izstādīt pasaules slavenākajos mākslas muzejos.
   Un tad Bredlijs iegūtu mūžīgu slavu.
   Kā Mārgarita to bija pārfrāzējusi:
   – Tieši tik ilgi viņš degs elles liesmās.

93

   Kopš lielās zemestrīces Vašingtonas štata piekrastē bija aizritējis gads. Ensins Luiss Sančess stūma Kateri ratiņkrēslu pa grambu izvagotu, zāles apaugušu taciņu uz augstāko klinti, no kuras varēja lūkoties Klusajā okeānā. Viņš bija mēģinājis pārliecināt Kateri palikt pilsētā, tikties ar vietējiem ļaudīm un tūristiem, kas bija ieradušies uz šo atceres pasākumu. Viņai bija iemesls todien atgriezties Vērtjūfolsā, bet viņa nealka bijušo draugu līdzjūtības. Tāpēc viņa pievērsa skatienu Sančesam un lika atvest viņu šurp, kur sāļais vējš aizpūtīs atmiņas par šā gada laikā pārdzīvotajām sāpēm, nodevību un sirdēstiem.
   Viņš, kas tik uzticīgi zvanīja viņai, gāja ciemos un iedrošināja, beigās negribīgi piekrita aizvest viņu no pasākuma un tagad notupās līdzās ratiņkrēslam.
   – Varens, vai ne? – Luiss sacīja.
   Uz ziemeļiem Vērtjūfolsas ostā grozījās celtņu strēles, jo tie idioti ostu bija atjaunojuši, it kā tāda cunami nebūtu bijis. Uz dienvidiem slējās Vērtjūfolsas kūrortviesnīca, kurā pēc zemestrīces Mārgarita Smita bija ieguldījusi veselu bagātību, lai rekonstruētu šīs vietas spozmi. Tur kūsāja dzīvība. Gar visu piekrasti līču kabatiņu pludmaļu baltās smiltis bija nosētas ar tūristiem, kuri bija pārliecināti, ka nākamais cunami nenāks tik drīz.
   Šī vieta atradās pa vidu.
   Okeānā uz klinšainām saliņām roņi un jūras lauvas gozējās saulē, viļņi tricināja dižos klinšu bluķus, kas veidoja pīlārus un arkas. Jūras putnu jaunā paaudze planēja siltajā vējā, meta cilpas, pikēja priekā par jaunajiem spārniem.
   Viņai, kas bija pieradusi pie antiseptisko līdzekļu sterilās smaržas, sāls, dubļu un samītās zāles aromāts likās ass un uzbāzīgs.
   Kateri ieelpoja gaisu, ieklausījās un skatījās.
   Vairums cilvēku šīs organisma funkcijas uzskatīja par kaut ko pašsaprotamu.
   Ne tās, ne arī atmiņas viņa neuzskatīja par pašsaprotamām. Gada lielākā daļa bija aizritējusi, cīnoties ar sāpēm, spriedzi, bezspēcīgām dusmām un… atkal sāpēm. Te viņa bija prom no tā visa. Te viņa bija mājās.
   – Šīs vietas dēļ es izvēlējos dienestu krasta apsardzē, – Kateri sacīja. – Es gandrīz sevi nobeidzu, lai pabeigtu akadēmiju.
   – Tas bijis negodīgs darījums, – Luiss noteica.
   Kateri paraustīja plecus.
   – Krasta apsardze nevarēja mani paturēt, vismaz ne jau šādā stāvoklī, kādā esmu pašlaik. Turklāt mani apsūdzēja nekompetencē. Es nevaru atgriezties kazino un strādāt par krupjē. Dīvaini, bet spēlmaņi vēlas, lai kārtis dala skaista meitene, kas nav izrauta cauri loga rūtij, slīkusi un samalta miltos. – Viņa pacēla roku. Elkonis bija sakropļots, apakšdelms nokarājās uz sāniem, mazais pirkstiņš bija vērsts uz iekšu, āda bija izvagota pabalējušām rētām. – Tā notiek, kad ārsti domā tikai par dzīvības glābšanu. Kauli ir sekundāra problēma.
   – Es uzskatu, ka tu esi skaista, – Sančess sacīja.
   – Es uzskatu, ka tu esi jucis, – viņa attrauca un aši turpināja, neļaujot puisim ierunāties par to, cik svarīgs ir viņas iekšējais skaistums. – Mana mamma allaž teica, ka dzīve nav taisnīga. Viņa bija indiāniete. Viņa zināja, ko saka.
   Sančesam nebija nekā piebilstama, tāpēc viņš ar gudru ziņu klusēja.
   – Luis, ej prom, – Kateri strupi pavēlēja.
   Pārsteigts viņš pievērsa viņai brūno acu skatienu.
   Kateri piespieda plaukstu viņam pie vaiga – viņas sakropļotā roka likās briesmīga, salīdzinot ar puiša veselīgo, iedegušo seju.
   – Ej prom. Es apsolu nebraukt lejā no klints. Tikai kādu brīdi vēlos pabūt viena, lai nosvinētu šo gadu, kuru man nevajadzēja piedzīvot.
   Viņš juta Kateri sarkasmu un, būdams īsts latīņamerikāņu džentlmenis, satvēra viņas plaukstu un noskūpstīja to.
   “Nevajadzēja izgāzt dusmas pār šo jaunekli. Viņš nebija to pelnījis, jo ir izpalīdzīgs un saprotošs.” Kateri pacēla galvu, ielūkojās viņam sejā un sacīja:
   – Luis, man kādu laiku jāpaliek vienatnē. Tas arī viss. Visu šo gadu man apkārt rosījušies ārsti, māsiņas, fizioterapeiti un juristi. Man ne uz brīdi nav izdevies pabūt vienai. Es esmu atgriezusies vietā, kur tas viss notika, un man nepieciešams gremdēties atmiņās.
   Tas jau izklausījās labāk.
   Cilvēciski.
   Gluži pretēji tam, kā viņa jutās.
   Sančesu nebija iespējams piemānīt. Viņš ielūkojās viņai acīs un sacīja:
   – Zvēri pie savu senču kapiem, ka tu nekādā ziņā un veidā nemēģināsi mesties lejā no šīs klints okeānā.
   – Oho! Tad piesien mani! Es apsolu. Man ir jārunā, bet es nevaru to darīt tavā klātbūtnē.
   – Ar ko tu grasies runāt?
   – Ar okeāna dievu.
   – Ā! Labi. – Luiss piecēlās kājās. – Atgriezīšos pēc desmit minūtēm. Tieši tik daudz laika ir tavā rīcībā. Un pacenties iekļauties šajā laikā, jo pēc tam mēs brauksim uz mākslas izsoli.
   – Fui! – Kateri pretīgumā noelsās, jo viņai bija savi iemesli. – Vai mums tiešām turp jābrauc? Viņi izsolīs gleznu ar okeānu no Bredlija Hofa… no tā slimā nelieša kolekcijas?
   – Sākuma likme būs simts tūkstoši dolāru.
   – Acīmredzot Bredlijs Hofs nav vienīgais slimais nelietis, – viņa noteica.
   – Jā. Kurš gan vēlēsies, lai tāda briesmoņa gleznas karājas dzīvojamā istabā? – Luiss noteica un devās prom. Atskatījies viņš uzsauca Kateri: – Tev ir desmit minūtes!
   Kad puisis vairs nebija saredzams, Kateri pagriezās pret okeānu.
   – Desmit minūtes. Kā lai izsaku jūtas desmit minūtēs? Kā lai uzzinu… ko, pie joda, tu biji iecerējis? Es esmu pa pusei indiāniete. Mani vecāki izšķīrās. Māte nodzērās. Es strādāju un ik dienas pieņēmu izaicinājumus. Es biju krasta apsardzes stacijas komandiere. Savu dzīvi es veltīju okeānam, lai izpētītu straumes, pielūgtu vētras, glābtu cilvēku dzīvības. Es zināju, kas ir ciešanas, smags darbs un emocionāls nemiers. Es to zināju. Un tad tu mani izrāvi no kutera, saraustīji gabalos, noslīcināji, atdzīvināji un liki atdzimt… Kālab? Kādēļ? Lai nolādētais Lendons Edamss no augstprātīgās Ņujorkas ieņemtu manu posteni krasta apsardzē? Lai Savienoto Valstu valdība, kuru es biju zvērējusi aizsargāt un atbalstīt, uzklausītu nolādētā Lendona Edamsa melīgo liecību un izvirzītu man apsūdzību par nekompetenci un kutera zaudēšanu?
   Viņa aizvēra acis, norija siekalas un ieklepojās. Reizēm, kad emociju bija pārāk daudz, viņa jutās gluži kā toreiz, kad slīka.
   – Protams, – viņa ierunājās jau klusākā, piezemētākā balsī, – bija liecinieki, kuri sacīja, ka viņš melo, ka tieši viņš aizšķērsoja ceļu manam kuterim, kad tuvojās cunami, ka viņš tikai cenšas pats izvairīties no soda. Mani atzina par vainīgu visās izvirzītajās apsūdzībās. Bet pilsēta ir pilna ar neliešiem, kuri apgalvo, ka nav dūmu bez uguns un ka tās indiānietes Kateri māte nodzērās līdz nāvei. It kā tam būtu kaut kāds sakars ar mani! Un vīri valdībā, kuri pazīst to nelieti Lendonu Edamsu, atdeva viņam manu posteni. Manu posteni.
   Kateri piespieda roku pie krūtīm un turpināja:
   – Viņš nepazīst rietumu piekrasti. Viņa dēļ kāds noteikti ies bojā. Edamss tika manā postenī tāpēc, ka viņa tēvocis atkal ir kongresmenis. Es esmu pazemota un baidos par saviem puišiem. Bet tev jau ir vienalga, vai ne?
   Kateri iztēlojās tuvojamies dieva izvalbītās acis un melno ieplesto muti.
   “Nevajadzētu izaicināt okeāna dievu. Bet – ko gan viņš varētu man nodarīt? Nogalināt vēlreiz?”
   – Ja tu nepasargāji mani, – viņa čukstēja, – tad vismaz piesargi manus vīrus.
   Zeme iedrebējās.
   – Jā! Tu mani dzirdi. Es zinu, ka tu mani dzirdi, – viņa noteica un apklusa, lai sakopotu domas.
   – Manas cilts ļaudis apgalvo, ka okeāna dievs man kaut ko ir iecerējis. Mani ļaudis domā, ka es lieku zemei drebēt, un tagad viņi mani pielūdz. Un tas nav sevišķi ērti, es tev teikšu. Pat ārsti Sietlā no manis baidās. Ne jau tie zinātnieki, tie cipargalvas! Viņi tādas lietas neatzīst, tomēr baidās. Es to zinu, jo… reizēm spēju ielūkoties dziļāk un tālāk nekā pārējie.
   Līdz šim brīdim Kateri to nebija spējusi atzīt pati sev, un tas viņai nepatika.
   – Es esmu līdz acīm parādos par juridiskajiem pakalpojumiem. Valdība gaida, ka piekāpšos, lai viņiem nebūtu jāapmaksā mana rehabilitācija. Man ir fizioterapeits, kurš apgalvo, ka es nekad vairs pati nestaigāšu, – Kateri sacīja, atbīdīja kāju balstus, nolika pēdas stingri uz zemes. Viņa atspiedās pret roku balstiem un piecēlās kājās.
   Kateri spēra pirmo soli šī gada laikā.
   Tad otro. Trešo un ceturto.
   Viņa cēla kājas neierasti augstu. Tas bija īsts izaicinājums.
   Sāpes caururba atrofējušos muskuļus.
   Gribasspēks uzveica sāpes.
   Pūta vējš, viļņi sitās pret krastu, zeme drebēja.
   Kateri sasprindzināja kāju muskuļus.
   Pacēlusi dūrēs savilktās plaukstas pret okeānu, viņa kliedza:
   – Te es esmu! Esmu dzīva un varu staigāt! Atklāj man savu plānu! Atklāj man to! Tev tāds ir, un es gribu to zināt!

Kristīna Doda Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos

Pateicības

Pēdējā nakts Sanfrancisko

1

2

3

4

5

6

7

8

9

10

11

12

13

14

15

16

17

18

19

20

21

22

23

24

25

26

27

28

29

30

31

32

33

34

35

36

37

38

39

40

41

42

43

44

45

46

47

48

49

50

51

52

53

54

55

56

57

58

59

60

61

62

63

64

65

66

67

68

69

70

71

72

73

74

75

76

77

Kristīna Doda
Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos