Kimberlija Frīmena
Vinterbornu dārgumi. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

Mērijai Rouzai – kas pateikts kalnos, tas kalnos arī paliek.

The Times

//-- BRISBENA, 1901. GADA MAIJS --//
Tiek uzskatīts, ka visi divdesmit divi cilvēki, kas atradās uz burinieka “Aurora” klāja, gājuši bojā viesuļvētrā Austrālijas austrumu piekrastē. Uz kuģa atradās Arturs Vinterborns, Londonas juveliera, nelaiķa lorda Vinterborna pirmais dēls. Vinterborna kungs un viņa sieva atradās uz klāja, jo veda dāvanu jaunajam Austrālijas parlamentam no Viņas Majestātes karalienes Viktorijas. Tiek apgalvots, ka dāvana esot ceremonijmeistara zizlis no tīra zelta ar dārgakmeņiem un tāpēc nenovērtējami dārgs. Persijs Vinterborns, otrais dēls, gatavojas doties uz Austrāliju un uzsākt meklējumus.

Prologs

   Sievietes baltā āda mirdz nežēlīgajā saulē. Viņas gaišzilā kleita līp pie potītēm. Debesis liek viņas acīm iesmelgties: viņa spēj saskatīt kosmosa plašo arku aiz to ziluma. Smiltis šņirkst zem viņas kailajām kājām. Kurpes ir aprijusi jūra. Visu viņas mantību, arī vīru. Viss ir zudis, nogrimis aukstajā, tumšajā sālsūdenī. Viss, izņemot lādi, kuru viņa velk sev līdzi pa smiltīm.
   Viens solis pēc otra. Viņa nav redzējusi neviena cilvēka seju kopš vīra sejas brīdī, kad viņa tvēriens atslāba un viņš nozuda kaut kur starp kuģi un glābšanas laivu. Viņš izskatījās gandrīz vai pārsteigts.
   Sievietes rokas smeldz no lādes vilkšanas, taču viņa to nemūžam nelaidīs vaļā, kamēr vien plaušās būs gaiss. Iekšā atrodas kaut kas tik dārgs, ka domas par tā zudumu liek viņas sirdij sažņaugties krūtīs. Jūra sabangojas un atkāpjas, sabangojas un atkāpjas, kā tā ir darījusi jau kopš brīža, kad viņa sāka iet. Sākumā skaņa viņai likās mierinoša, taču nu tā kaitina. Viņa grib klusumu sev apkārt. Grib mieru, lai varētu padomāt par notikušo, par zaudēto un to, ko lai iesāk tālāk.

Pirmā nodaļa

//-- 2011. GADS --//
   Libija sēdēja nelielā ciema baznīcā un apraudāja vīrieti, kuru bija mīlējusi divpadsmit gadus. Teju astoņdesmit cilvēku lielajā draudzē neviens neveltīja viņai siltu pieskārienu vai skumju smaidu. Viņi pat nezināja, kas viņa tāda ir. Un, ja zināja, tad neizrādīja to.
   Savā ziņā tas bija atvieglojums: vismaz nebija nekādu šķību skatienu, nekādas murmināšanas pie auss, aizsedzot muti ar plaukstu, nekāda vēsuma no blakussēdētājiem abās sola pusēs. Taču, no otras puses, tā bija skumja nepatīkamās patiesības atzīšana. Neviens nezināja, ka vīrietis, no kura viņi šodien bija sanākuši atvadīties uz mūžu – vīrietis, kura spēcīgais augums un žilbinošais dzīves spars nez kādā veidā ietilpa šaurajā kastē baznīcēnu priekšā, viņai bijis vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Marks Vinterborns – miris piecdesmit astoņu gadu vecumā no plīsušas aneirismas. Viņu apraudāja ģimene: sieva Emīlija un divas pieaugušas meitas.
   Libija īsti nezināja, kā jāizturas nelaiķu slepenajām mīļākajām, taču pieņēma, ka vispareizākais būs sēdēt aizmugurējā solā ar sāpošu sirdi, it kā tā varētu salūzt gabalos, valdot vēlēšanos pielēkt kājās un iesaukties: “Bet neviens no jums viņu nemīlēja tik stipri kā es!”
   Viņas dzimšanas dienā. Viņas četrdesmitajā dzimšanas dienā.
   Libija atkal uzmanīgi pielika mutautiņu pie savām slapjajām acīm. Baznīca bija salta. Zemi vēl aizvien klāja februāra sniegs. Viņa nodrebinājās savā garpiedurkņu žaketē. Markam nebūtu paticis viņas apģērbs. Viņam nekad nebija patikušas Libijas pēc pasūtījuma šūtās drēbes: viņš teica, ka pavadot pietiekoši daudz laika kopā ar cilvēkiem lietišķos uzvalkos un kostīmos. Viņam Libija patika džinsos, vaļīgās kleitās vai bez nekā. Šorīt, velkot mugurā žaketi, lai neizceltos pūlī, kas, kā viņa zināja, būs nevainojami ģērbies, Libija atcerējās pēdējo reizi, kad bija to valkājusi. Marks bija teicis: “Kur ir tā mežģīņu blūzīte, kura man patīk? Labāk uzvelc to.” Doma par to, ka Marks vairs nekad nekritizēs viņas žaketes, bija smags trieciens. Vairs nekad visā garajā cilvēces nākotnē Marks viņai neko nepateiks. Vairs nekad viņa acu kaktiņos neparādīsies smieklu krunciņas. Vairs nekad viņa plaukstas nesaņems viņējās, viņa lūpas nepārklās viņējās, viņa ķermenis nepiekļausies viņējam…
   Libijas āda kņudēja no centieniem apvaldīt šņukstus. Šai nepazīstamajai sievietei pēdējā solu rindā nevajadzēja sabrukt un atklāt tik ilgi glabātu noslēpumu. Marks allaž bija nepielūdzams: viņa sieva un bērni nedrīkst ciest. Viņi bija nevainīgi, viņi nebija pelnījuši sāpes. Markam un Libijai vajadzēja iznest visu nastu. Un cik smaga nasta tā bija izrādījusies, cik nogurdinoša deja ar gailošām cerībām un satricinošu vainas apziņu pēdējo divpadsmit gadu laikā.
   Sākās pirmās runas, un Libija kādu laiku klausījās, bet pēc tam nosprieda, ka šiem Marka raksturojumiem nav nekā kopīga ar viņas Marku. Tāpēc viņa aizvēra acis un domāja par to, ko viņa teiktu, ja varētu tikt pie vārda.
   Marks Vinterborns nomira piecdesmit astoņu gadu vecumā, taču neļaujieties tikt maldināti, iztēlojoties viņu kā parastu pusmūža vīru. Viņš bija gara auguma un kopts, ar kupliem matiem un plakanu vēderu, un stingriem augšstilbiem, kas liecināja par viņa veselīgo dzīvesveidu un aizraušanos ar garo distanču skriešanu. Viņš bija gudrs, asprātīgs un apņēmīgs. Nekam neļāva sevi apturēt. Viņš uzveica bērnības slimību, disleksiju, un pārdzīvoja tēva nāvi, kad pašam bija tikai piecpadsmit gadu. Mūs vienoja tik daudzi skaisti brīži, lai arī slēpti un zagti. Pat pēc divpadsmit kopā pavadītiem gadiem man aizrāvās elpa, skatoties uz viņu. Viņš bija augstsirdīgs, mīļš un laipns. Tik laipns. Laipnākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinusi. Asaras izspraucās no Libijas plakstiņu apakšas un ritēja lejup pa vaigiem. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka Marka sieva ir noliekusi galvu un šņukst plaukstās pirmajā solā. Vikārs bija nokāpis lejā pa kāpnītēm, lai apliktu roku viņai ap pleciem. Libijas sirds sažņaudzās no vainas apziņas. Viņai nevajadzēja nākt šurp.
   Vilciens, kas devās atpakaļ cauri Lamanša tunelim uz Parīzi, bija visai tukšs, Libija novietoja somu uz sēdekļa sev līdzās un uzlika uz tās galvu. Tagad lielais tukšums varēja sākties visā pilnībā. Marks bija apbedīts: svītru starp viņas veco un jauno dzīvi iezīmēja sešas pēdas zemes. Viņa centās nedomāt par to, ko viņi ar Marku tā arī nekad nebija izdarījuši, par to, ko viņš bija vēlējies darīt, bet viņa atteikusies. Par to, ko viņai vajadzēja izdarīt pašai tagad, kad bija palikusi viena. Tagad, kad viņa labi apzinājās dzīves trauslumu. Vilciens kratījās un šūpojās, un Libija dziļi ieelpoja. Iekšā, ārā, apzinoties katru elpas vilcienu, kas uz tik īsu laiku patvērās viņas siltajā ķermenī.
   – Klodete grib tevi redzēt.
   Libija pacēla galvu. Viņa tikko bija noņēmusi šalli un uzlikusi somu uz krēsla atzveltnes. Šeit, Pierre-Louis Design kantorī, darbavietu steliņģi bija tikpat pelēcīgi, cik apmeklētāju zona spoža. Libija strādāja augu dienu pie datora, veidodama krāsainas brošūras juvelieru un modes namiem, nolūkodamās uz pelēkām mēbelēm un smilškrāsas starpsienām. Visa ēka pamazām tika atjaunota, taču atjaunotāji tā arī nebija tikuši līdz viņas darbavietai.
   – Kāpēc Klodete grib mani redzēt?
   Monika, Klodetes sekretāre, pārsteigumā samirkšķināja acis.
   – Es nezinu. Taču viņa lika tevi pasaukt, tiklīdz tu ienāksi iekšā.
   Libija nopūtās. Bija izrādījies pietiekoši grūti piecelties mazajā dzīvoklītī Levaluā. Locekļos ielijušais smagums viņu pārsteidza. Libijai bija izdevies izbrīvēt piecas pēdējās dienas kopš Marka nāves, tēlojot slimību, un tā arī bija sava veida slimība. Sāpes no kāju pirkstiem līdz matu galiem. Taču tās nekad nevarēja pazust. Viņa vairs nekad nebūs pietiekoši spirgta, lai strādātu.
   – Labi, – viņa noteica. – Es nāku.
   Libijas franču valoda, viņai pirmoreiz ierodoties Parīzē pirms divdesmit gadiem, bija neveikls vidusskolas variants. Tagad viņa runāja tekoši, spēja domāt franciski, taču ilgojās pēc runāšanas angliski. Viņai pietrūka nianšu, kas bija pieejamas tik daudzos sinonīmos, viņai pietrūka spējas savirknēt īpašības vārdus vienu pēc otra gluži kā pērles, un viņai vēl aizvien nācās vilcināties, mēģinot izskaidroties franciski, ja viņa bija sarūgtināta. Libijas priekšniece Klodete viegli spēja sarūgtināt darbiniekus, tāpēc Libija jutās piesardzīga.
   Klodetes birojs lepojās ar panorāmas logiem no grīdas līdz griestiem, no kuriem, ja vien vēlētos, viņa augām dienām varētu noskatīties uz Sēnu. Taču Klodete tīšām bija novietojusi savu rakstāmgaldu tā, ka ainavai tiktu uzgriezta mugura. Tās bija vienīgās pārmaiņas, ko viņa izdarīja kopš savas uzrašanās pirms astoņiem mēnešiem, taču tās par daudz ko liecināja. Pēc Klodetes domām, nebija laika lūkoties ārā pa logu, un brīvā atmosfēra, kas Libijai agrāk bija tik ļoti patikusi darbā, pamazām noplaka un izzuda.
   – Ak, Libij, – Klodete noteica, norādīdama uz krēslu rakstāmgalda malā. – Lūdzu, apsēdies. Mums mazliet jāaprunājas.
   Libija apsēdās, apjauzdama, ka viņas sirds sitas straujāk, un mēģināja dziļi ievilkt elpu, Klodetei nemanot. Viņa sakrustoja kājas un gaidīja, kamēr Klodete pievērsa viņai ledaini zilu acu skatienu. Logs bija vaļā, un viņa dzirdēja satiksmes radītos trokšņus uz abiem tiltiem, kas ieskāva Ile Saint-Louis.
   – Daudz laimes dzimšanas dienā, – Klodete beidzot ierunājās.
   Libija iztrūkās.
   – Paldies, – viņa atbildēja.
   Klusums. Klodete vēl aizvien nebija pasmaidījusi.
   – Vai tas ir viss? – Libija apvaicājās.
   – Man tas šķiet aizdomīgi, – Klodete sacīja. – Tu paņēmi piecas brīvas dienas laikā, kas sakrita ar tavu četrdesmito dzimšanas dienu.
   – Es biju slima.
   – Tomēr šorīt tu izskaties labi.
   Vai tiešām?
   – Tas tāpēc, ka man bija piecas brīvas dienas.
   Klodete piemiedza acis un atzvila krēslā, grozīdama pirkstos zīmuli.
   – Laikam jau man tev jātic. Man tikai nepatīk, ja mani uzskata par muļķi, Libij. Piecu dienu prombūtne man izmaksā daudz naudas. Man negribētos domāt, ka tu izmantoji savu darba devēju tikai tāpēc, ka tev vajadzēja nosvinēt apaļu jubileju.
   Klodete bija slavena ar savām dzēlībām, tāpēc Libija neuzķērās.
   – Vari būt droša, ka es nespēju ierasties darbā.
   – Un tomēr Henrijs redzēja tevi uz platformas Ziemeļu stacijā vakar pēcpusdienā.
   – Es atgriezos no Londonas, kur tikos ar savu speciālistu.
   – Speciālistu?
   Libija nepadevās.
   – Tas ir privāts jautājums.
   Klodete sarauca pieri. Libija centās apspiest vainas apziņu. Melošana nebija viņas dabā, pat pēc divpadsmit gadiem kopā ar Marku.
   – Man atliek vienīgi pieņemt, ka tu saki patiesību, – Klodete noteica, viegli paraustīdama plecus.
   – Tā ir patiesība, – Libija meloja.
   Klodete ielūkojās savā dienasgrāmatā.
   – Kamēr tu esi te… Šorīt dzirdēju, ka Marks Vinterborns esot miris. Tu nodarbojies ar viņa pasūtījumiem, vai ne?
   Libijas sirds nodrebēja, taču viņa centās neko neizrādīt.
   – Jā.
   – Vai vari šodien piezvanīt uz viņa biroju un noskaidrot, kurš ieņems viņa amatu? Viņš bija mūsu klients divpadsmit gadus, un es negribu zaudēt pasūtījumu. “Vinterborna katalogs” ir viens no mūsu labākajiem produkcijas piemēriem.
   – Zvanīt viņiem šodien? Parasti mēs neparakstām līgumus agrāk par gada vidu.
   – Viņi būs izklaidīgi. Viss vēl aizvien nedrošā stāvoklī. Mēs nevaram riskēt ar to, ka kāda cita aģentūra tiks pie šī līguma. – Klodete pašūpoja galvu. – Zini, viņš nomira no aneirismas, – viņa sacīja. – Dzirdēju, ka tas esot iedzimts. Izskatās, ka viņš nav pirmais Vinterborns, kurš mirst no šīs kaites.
   Libija nodrebēja. To viņa nebija zinājusi. Par spīti intimitātei viņu starpā, Marks nekad nebija pieminējis noslieci uz pēkšņu nāvi. Vai viņš nebija to teicis tāpēc, ka vēlējās pasargāt Libiju no raizēm? Vai arī nebija teicis tāpēc, ka viņa bija tikai mīļākā un nekas vairāk?
   Klodete paraustīja plecus.
   – Dzīve ir īsa. Nepalaidīsim garām līgumu. Piezvani viņiem šodien.
   Libija atgriezās pie sava rakstāmgalda, juzdama, kā pakrūti spiež smagums. Kā lai uzgriež pazīstamo numuru, zinot, ka viņš nevar atbildēt? Kā lai turpina veidot katalogu bez Marka, kurš to plānoja kopā ar Libiju? Viņas darbs, kas reiz bija saldais patvērums, kur tikšanās ar Marku izrādījās atļautas, bija izsīcis. Vairs nebija nekā cita, atskaitot smilškrāsas starpsienas un untumaino priekšnieci. Libija ilgāku laiku nosēdēja, vērdamās tukšajā datora ekrānā – viņa nebija to ieslēgusi, prātodama, vai kāds jebkad ir atguvies pēc tāda zaudējuma. Tad viņa piecēlās un paņēma somiņu, šalli un mēteli un, neteikdama ne vārda, izgāja no biroja.
   Viņa negrasījās zvanīt “Vinterborna juvelieriem”. Viņa grasījās zvanīt savai māsai.
   Libija uzmetās uz nomātā dīvāna malas savā īrētajā dzīvoklī Villa Rémond un sastādīja savu bērnības telefona numuru: tas bija pazīstams, tomēr aizmirsts, un to pagarināja starptautiskie tālsarunu kodi. Ieklausoties signālā, Libija pieķēra sevi aizturam elpu. Viņa lika pleciem atslābt.
   – Hallo? – nočērkstēja kāda balss, un Libija aptvēra, ka ir pieļāvusi kļūdu, nepārbaudot laika starpību. Viņa bija pamodinājusi Džuljetu.
   Nespēdama parunāt samulsuma un pašpārmetumu dēļ, Libija ļāva klusumam izstiepties garumā.
   – Hallo? – Džuljeta noteica vēlreiz, šoreiz jau ar baiļu piejaukumu.
   Libija nolika klausuli. Viņa nezināja, ko citu lai iesāk. Kuru viņa gribēja apmuļķot? Džuljeta nepriecāsies par viņas atgriešanos mājās. Ja viņa zinātu, ko Libija ir iecerējusi, viņa droši vien aktīvi censtos māsu no tā atrunāt. Nebrauc mājās. Nekad. To Džuljeta bija viņai teikusi. Un Libija bija atbildējusi: nekad. Divdesmit gadu garumā Libija bija šo solījumu turējusi.
   Taču tam, ko viena otrai sacīja pusaudzes, nevajadzēja kļūt par dzīves plāniem, un viņai bija iemesli, lai atgrieztos mājās. Prātā ieskanējās Marka balss. Tu gleznosi. Mēs kopā skatīsimies uz jūru. Varbūt noskaidrosim Vinterbornu ģimenes noslēpumu. Kā es varētu nenopirkt kotedžu? Mūsu ikgadējais patvērums. Tad viņš bija pasniedzis Libijai atslēgas, kuras viņa zvērēja nekad neizmantot, un īpašumtiesību līgumu, kuru viņa solījās nekad nelasīt. Reizi pa reizei viņš par to ieminējās, allaž pirms opālu iepirkšanas brauciena uz Austrāliju. Pārbaudot, vai viņa ir pārliecināta, ka nevēlas braukt. Taču Libija bija nepiekāpīga. Ja Džuljeta būtu redzējusi viņu kopā ar Marku… Ak kungs, ja Džuljeta būtu pateikusi Markam…
   Libija aplaida skatienu apkārt savam dzīvoklim. Tas allaž bija pārāk dārgs, taču viņa bija te palikusi, tāpēc ka Marks vēlējās, lai viņa dzīvotu centrā. Libija cieši paraudzījās uz guļamistabas durvīm ar aizturētu elpu, juzdamās pārliecināta, ka kuru katru brīdi iekšā ienāks Marks, garš un spēcīgs, ģērbies tikai bokseršortos un zilajā zīda peldmētelī, tumšajiem matiem cirtojoties virs ausīm. Un viņš tai uzsmaidīs un pieskarsies viņas matiem, un sastāvēs no miesas un asinīm, un elpas. Taču viņš nenāca ārā. Nekad vairs neiznāks.
   Un viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš zināja, ko nozīmē šāds zaudējums, bija Džuljeta.
   Libijas un Marka iecienītākā kafejnīca atradās Senžermēna bulvārī – kafejnīca, kuras art deco interjers tikpat kā nebija mainījies kopš divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Viņi allaž sēdēja ārpusē pie pašas ieejas, pie galdiņa pa kreisi no durvīm. Marks jutās nesaprotami aizkaitināts, ja viņi ieradās un kāds cits jau sēdēja pie viņu galdiņa. Viņš allaž bija apgādājies ar The Guardian, kas parasti bija nopirkta starptautiskās preses kioskā, bet dažkārt atvesta līdzi no Londonas.
   Šodien Libija ieradās kafejnīcā viena, nolika salocītu The Guardian eksemplāru tur, kur būtu sēdējis Marks, un nodeva viņu parasto pasūtījumu: kafiju ar pienu viņai, espreso viņam. Tad viņa nogaidīja, līdz tiks atnesti dzērieni, nolūkodamās uz pazīstamajām gaiši dzeltenajām un baltajām neoklasicisma celtnēm Sentbenuā ielā, uz automašīnām un gājējiem tumšajos mēteļos, uz gobu plaukstošajām lapām virs galvas. Viņa ieelpoja Parīzes smaržas – izplūdes gāzes, grieztas lilijas, lietu uz trotuāra – un prātoja, vai spēs aizbraukt. Atvadu ballē darbā viņai šķita, ka tas notiek ar kādu citu: ar kādu laimīgu, pretrunu neplosītu sievieti bez tumšas pagātnes un spožas nākotnes.
   – Gaidāt savu draugu? – viesmīlis apjautājās, novietojot Marka espreso līdzās viņa avīzei.
   Libija ar pūlēm pasmaidīja, taču viņas sirds sarāvās. Nē, viņš vairs nekad nenāks. Viņa malkoja kafiju, kamēr Marka dzēriens dzisa vēsajā pavasara rīta gaisā. Libija aizvēra acis un iztēlojās sarunu ar viņu, ņemot par pamatu daudzas no viņu agrākajām sarunām.
   “Kāds bija brauciens?” viņa apjautājās.
   “Labs,” viņš atbildēja. “Vilcienā daudz ko izdarīju.”
   “Vai tev ir daudz darba?”
   “Vienmēr.” Viegls smaids, pabungošana pa avīzi ar pirkstu kauliņiem, kas likās sakām: ļauj man palasīt.
   Libija atvēra acis. Pelēki mākoņi bija savilkušies virs galvas, un gaisā valdīja mikls vēsums. Viņas lidmašīna izlidoja pēc trim stundām. Krūšu kurvī viņas sāpošā sirds vēsi pukstēja. Viss smeldza. Lēnām Libija izdzēra savu kafiju. Pēdējo reizi. Viņa paņēma somu un atslēgas un piecēlās. Pēdējo reizi. Viņai dodoties projām, sāka līņāt. Libija pagriezās, lai palūkotos atpakaļ. Marka kafija neskarta atradās uz galdiņa, viņa avīze plivinājās vējā.
   – Ardievu, – viņa noteica, atstādama Parīzi un Marku pagātnē.
   Pēdējo reizi.

Otrā nodaļa

   Okeāns.
   Libijai aizrāvās elpa, nobraucot no šosejas, lai nogrieztos uz ceļa, kas veda uz okeānu, un pirmo reizi ieraugot plašo ūdens klāju. Bija ideāla februāra diena. Zilajās debesīs neviena mākonīša, dzeltenbaltā saule mirdzēja virs ūdens. Okeāns spīguļoja zilos un zaļos toņos ar zelta piejaukumu. Pēcpusdienas vējš no jūras puses pieņēmās spēkā, sakuļot ūdeni baltās putās un ietriecoties zem kaiju spārniem. Klints galā Libija apturēja automašīnu. Viņa šķērsoja ceļu līdz vietai, kur tas robežojās ar zāli, un kādu mirkli ieelpoja to visu.
   Šī smarža. Tik pazīstama, paslēpusies senaizmirstās sajūtās. Jūraszāles. Sāls. Reizē uzmundrinoša un spēcinoša smarža. Viņa to elpoja pilniem malkiem. No šejienes varēja nolūkoties uz ziemeļiem un saskatīt zemesragu, kas aplieca Bākas līča, viņas bērnības mājvietas ziemeļu stūri, kur vecās bākas balti apmestās ķieģeļu sienas gozējās saulē. Viņas sirds nodrebēja.
   Libija pagriezās un šķērsoja ielu, atgriezdamās pie automašīnas. Viņa bija to iegādājusies pirms divām dienām, vēl aizvien juzdamās kā apdullusi laika starpības dēļ pēc ierašanās Brisbenā. Gadiem ilgi viņa nebija vadījusi mašīnu. Parīzē pēc tās nebija nekādas vajadzības, un brīvdienās, kuras viņa pavadīja kopā ar Marku, pie stūres sēdēja viņš. Marks sargāja savu mersedesu, un visi ierosinājumi, ka Libija varētu to nomainīt pie stūres, sastapās ar strauju, bet ne skarbu noraidījumu. Šī nelielā subaru izbraukšana no stāvvietas bija izrādījusies interesanta pieredze. Viņa atlaida sajūgu un ķengura gaitā ielēca piebraucamajā ceļā. Pēc tam nācās atcerēties, kā pievārēt estakādi, pirms iekļauties satiksmes straumē. Taču iemaņas bija ātri atgriezušās, un viņa guva no tā mierinājumu.
   Libija iedarbināja automašīnu un atkal uzbrauca uz ceļa, kas vijās gar klints malu uz ziemeļiem. Klints lēnām zaudēja stāvumu, un skatienam pavērās balti zeltains liedags. Tas bija tukšs, ja neskaita nedaudzus zvejniekus un pa kādam neprātīgajam, kas bija uzdrošinājies iznākt sauļoties pusdienlaika karstumā. Bākas līcis atradās pārāk tālu uz ziemeļiem, lai būtu tik izdevīgs kā slavenās Nūsas un Peregjanas pludmales. Kad Libija bija aizbraukusi no pilsētas astoņdesmito gadu beigās, tā bija sastingusi, vieta, kurp jaunieši devās, lai izbēgtu no Brisbenas vai Sidnejas smoga. Taču nu, ceļam vedot viņu atpakaļ uz pilsētu, Libija redzēja, ka viss ir mainījies. Galvenā iela bija pārvērtusies iepirkšanās promenādē. Pludmales apģērbu veikali, restorāni, gardēžu saldējuma kafejnīca, spožas gatavo ēdienu pārdotavas, liels dzērienu veikals. Lēnā, bet neapturamā progresa piezagšanās bija skaidri saskatāma nelielajā tirdzniecības centrā ar balti krāsotu fasādi un lieliem stikla logiem, un veselības kokteiļu tīkla veikalā ar skatu uz ielu.
   Un te nu tā bija, gandrīz tāda pati kā pēdējā reizē, kad Libija to bija redzējusi, varbūt tikai ar svaigāku krāsojumu: viņas tēva ģimenes pansija. Kad Libija bija maza, vasarā visi četri numuri bija pilni, bet ziemā Džuljeta un Libija tajos spēlējās, izliekoties, ka viņām pieder pils. Taču nē, tagad tas bija viņas māsas uzņēmums, ar izkārtni “Pie Džuljetas” logā, kur agrāk bija rakstīts “Pie Redžija”. Libija palēnināja ātrumu, taču neapstājās. Gan viņa drīz satiksies ar Džuljetu, bet ne tagad. Ne tagad, kamēr vēl Libija cīnījās ar dīvaino sajūtu, kas viņu pārņēma, atgriežoties te. Vietā, kurā viņa bija solījusies nekad neatgriezties. Nemūžam.
   Tagad ceļš sazarojās divos virzienos. Viens veda atpakaļ uz pludmali un tad uz kotedžu. Otrs veda tālāk iekšzemē, cauri priekšpilsētai, kurā viņa bija uzaugusi, un garām kapsētai, kurā bija apglabāts viņas tēvs.
   Libija ieslēdza pagrieziena rādītāju un devās uz kapsētas pusi.
   Bākas līča kapsēta bija neliela un ēnaina. Libija apturēja automašīnu uz ielas un devās uz priekšu gar zemo dzelzs žogu, līdz nonāca pie vārtiņiem. Tie nočīkstēja un nodunēja, aizveroties viņai aiz muguras. Kādu brīdi viņa jutās apjukusi. Viņš bija kaut kur tepat, bet kur? Libija devās uz priekšu starp kapakmeņiem, nolūkodamās uz tiem, lai sameklētu pazīstamos burtus. Apkārt zivju dīķim un pa šauro taciņu sētas puses žoga virzienā. Visbeidzot viņa to atrada.
   Redžinalds Roberts Sleiters. Dzimis 1938., miris 1996. gadā. Dusi saldi.
   Libija vēl un vēlreiz pārlasīja vienkāršo uzrakstu. Viņš bija miris nieka piecdesmit astoņu gadu vecumā, tāpat kā Marks. Taču tolaik viņa to bija turējusi par vecu. Libija bija uzskatījusi viņa piepešo nāvi no sirdslēkmes par veciem cilvēkiem parastu parādību. Tā nebija nāve pēc ilgākas slimības, kas būtu varējusi viņu iekārdināt atgriezties mājās, lai atvadītos. Viņa pat nebija ieradusies uz bērēm: tas vienkārši bija pārāk tālu no Parīzes.
   Čakste tuvējā kokā sāka dziedāt, ielaužoties domās, kas Libijai lika nodrebēt vainas apziņā. Viņa nožēloja, ka nav paņēmusi ziedus, ko nolikt uz kapa, taču saprata, ka tas būtu tukšs žests. Libija pacēla acis un aplaida skatienu apkārt pārējai kapsētas daļai. Viņas māte arī atradās kaut kur tepat, taču viņa bija mirusi pirms Libijas otrās dzimšanas dienas, tikai trīs dienas pēc Džuljetas dzimšanas. Libija viņu neatcerējās un nekad neilgojās pēc viņas. Nebija tādu ilgu, kādas viņa piepeši un negaidīti sajuta pēc tēva.
   Viņa sadzirdēja okeāna tālīnos šļakstus. Libiju pārņēma tik spēcīgs un visaptverošs izjūtu mutulis, ka likās – tas nospiedīs viņu uz ceļiem: bēdas, nožēla, mīlestības smeldze, vēsa vainas apziņa. Dažkārt, īsi pēc Marka nāves, Libija prātoja, kāpēc viņa vispār vēl ir dzīva. Kāpēc sāpes vēl nebija viņu nogalinājušas? Likās neiespējami, ka viņa spēja sajusties tik slikti un tomēr nenomirt no tā.
   Par spīti visam, viņa turpināja dzīvot. Iekšēji salūzusi, taču vēl aizvien spējīga kustēties, spējīga ievilkt un izpūst elpu. Libija devās uz priekšu pa kapu rindu atpakaļ pie mašīnas, izklaidīgi lasīdama uzrakstus uz kapakmeņiem. Vairums vārdu bija nepazīstami. Taču vienu, zem koka plašajiem zariem viņa zināja ļoti labi. Endrū Nikolsons. Libija iedomājās, vai Džuljeta vēl aizvien apmeklē viņa kapavietu.
   Libija iesēdās atpakaļ mašīnā. Šodien viņa vēl nespēja satikties ar Džuljetu. Šodien viņa tiks galā ar vienkāršo, taču neatliekamo uzdevumu apskatīt kotedžu, kuru Marks bija nopircis viņai – viņiem.
   Viņa atpazina kotedžu, tiklīdz to ieraudzīja vienu pašu grantētā ceļa malā, kas veda uz bāku. Ne tikai pēc fotogrāfijas, kuru Marks viņai bija parādījis, bet pati pēc savas jaunības atmiņām. Libija sasprindzināja atmiņu, lai atcerētos vēsturi. Kotedža bija uzcelta četrdesmitajos gados kā jaunās bākas uzrauga mājvieta. Kamēr Libija dzīvoja Bākas līcī, kotedža stāvēja tukša. Pirāts Pīts bija izlēmis dzīvot bākā, kas bija deviņpadsmitā gadsimta relikts. Un nu domas par Pirātu Pītu uzvilnīja citas atmiņas. Libija kopā ar saviem pusaudžu draugiem mudināja cits citu aiziet pa taciņu līdz bākai un pieklauvēt pie durvīm. Ķiķinādami kā idioti. Kā Pirāts Pīts atrāva vaļā durvis, cik viņam bija gara bārda un ledainas acis. “Pie velna, jūs, sīkie, lieciet mani mierā!” Pirāts Pīts bija kļuvis par galveno varoni viņu naksnīgajos spoku stāstos. Protams, viņš nebija nekāds pirāts. Viņš bija tikai bākas uzraugs un varbūt arī vientuļš vecs vīrs.
   Libija iegrieza automašīnu nezālēm pieaugušajā piebraucamajā ceļā un izslēdza motoru, lai tad vairākas minūtes nosēdētu, sažņaugusi stūri un ļaudama domām un atmiņām skaloties sev pāri. Somiņā atradās atslēgas – atslēgas, kuras viņa bija solījusies nekad neizmantot. Libija nopūtās. Tas nebija ietilpis viņas dzīves plānos šai nedēļai. Viņa nebija gaidījusi, ka atgriezīsies mājās sērās, bez darba, kotedžā, kas viņai piederēja, bet kuru viņa nekad nebija redzējusi no iekšpuses.
   Marks bija braucis uz Kvīnslendu reizi gadā iepirkt opālus. Pirms sešiem gadiem viņš bija izmetis līkumu līdz netālajai Vinterbornu pludmalei, kas bija nosaukta par godu viņa ģimenei un kļuvusi par populāru niršanas vietu, pateicoties leģendārajiem dārgumiem, kurus viņa ģimene bija zaudējusi kuģa katastrofā divdesmitā gadsimta griežos. “Vai gan, būdams tur, es varēju neaizbraukt uz vietu, kur ir dzimusi un augusi mana mazulīte?” viņš bija sacījis. “Kotedža bija izlikta pārdošanai, un es gribēju kaut kādā veidā tev parādīt, cik ļoti tevi mīlu.”
   Apspiedusi asaras, Libija paņēma somiņu un izkāpa no automašīnas. Pirmā atslēga, kuru viņa izmēģināja, derēja ārdurvju slēdzenei, un viņa iegāja iekšā.
   Tur valdīja pelējums. Vecas lietas. Kodīgi putekļi. Logi bija klāti ar sāls kārtiņu, kas aizsedza skatu uz ārpasauli. Pirmais darāmais darbs: nomazgāt logus. Libija šķērsoja dzīvojamās istabas grīdu – brūnas flīzes, plāns brūns paklājs, vecs četrstūrains koka galds, neviena krēsla – un atbultēja alumīnija aizvirtņus. Ar zināmu piepūli viņa tos atvēra, ielaizdama iekšā jūras gaisu. Lai arī māja bija celta četrdesmitajos gados, iekārtojums pilnībā atbilda septiņdesmitajiem. Virtuves sols bija no koši zaļa lamināta, pie izlietnes bija izlīmētas sīkas flīzes dūņu krāsā. Gāzes plīti apvija zirnekļu tīkli un izraibināja tarakānu ekskrementi. Otrais darāmais darbs: izberzt visu ar profesionālu tīrīšanas līdzekli.
   Īss gaitenis veda uz nožēlojamu vannas istabu, veļas mazgātavu ar sētas durvīm un divām guļamistabām. Pirmā, lielākā guļamistaba bija krāsota gaiši sārtos toņos. Gulta bija no kaļamās dzelzs, dubultplata, un matracis uz tās vēl aizvien atradās plastikāta iesaiņojumā. Ātri ielūkojusies skapjos, Libija atklāja tur gaiši zaļu gultas veļu, arī neizsaiņotu. Viņa apstājās un ievilka elpu.
   Reiz viņi gandrīz bija atbraukuši. Marks bija izkārtojis brīvas dienas, Libija bija izvēlējusies guļamistabas krāsas. Šīs krāsas. Taču nedēļu pirms lidojuma viņa nobijās. “Dod man vēl pusgadu,” viņa bija sacījusi. “Es aizrakstīšu Džuljetai un noskaidrošu, ko viņa par to domā. Mums ir kārtojami veci rēķini.”
   “Kādi veci rēķini?”
   Tomēr viņa tā arī nebija spējusi pastāstīt. Viņu attiecības jau tā bija tik trauslas: ja Libija vārdos noformulētu savu vainas apziņu, vai Marka jūtas nekļūtu vēsākas? Pusgads pārvērtās gadā. Gads pārvērtās divos. Viņa nebija aizrakstījusi Džuljetai, un Marks bija pārstājis jautāt: varbūt viņš domāja, ka varēs pārliecināt Libiju mazpamazām laika gaitā. Taču laiks bija izbeidzies.
   Otrā guļamistaba patiesībā nemaz nebija pietiekoši liela, lai kalpotu par guļamistabu. Drīzāk tas bija kabinets, kura sienu aizņēma atbīdāmi alumīnija logi. Tas bija iekārtots kā mākslinieka darbnīca: divi tukši audekli atradās uz molbertiem, pārklāti ar zirnekļu tīkliem. Tos ieraugot, Libija apsēdās uz grīdas un sāka raudāt.
   Kad Marks bija nopircis kotedžu, viņa bija prātojusi, kāpēc viņš grib panākt atgriešanos vietā, kurā viņa bija zvērējusi neatgriezties. Taču Marks vēlējās vienīgi to, lai Libija atteiktos no sava darba reklāmas aģentūrā un tvertu dzīvi vienkāršāk, atpūstos un gleznotu, par ko viņa bija sapņojusi jau kopš bērnu dienām. Un te nu tas viss bija: maza kotedža, skats uz jūru, iespēja sākt visu no sākuma. Un Marks nekad neieraudzīs, cik viņa ir pateicīga, cik augstu novērtē šo mīlestības diktēto žestu.
   Libija noraudāja veselu mūžību, tad piecēlās kājās un notrauca asaras no sejas. Viņa nospieda elektrības slēdzi: nekā. Elektrības nebija. Tad viņa atgriezās virtuvē. Ledusskapis bija atvērts un tukšs. Pieliekamais arī. Zem izlietnes nebija nekādu tīrāmo līdzekļu vai trauku lupatu. Viņai bija vajadzīgas pašas nepieciešamākās lietas. Tas nozīmēja braucienu uz universālveikalu. Jo ilgāk viņa atradīsies pilsētā, jo lielāks risks nejauši saskrieties ar māsu. Tomēr Libija vēl nespēja doties uz pansiju. Kārtīgs nakts miegs, un tad viņa to izdarīs. Noteikti.
   Lipīgā tveice uzdzina viņai nogurumu. Libija vēlējās vienīgi saritināties un aizmigt. Taču viņai nācās pavadīt pēcpusdienu, savedot kārtībā virtuvi. Viņa pārģērbās bezpiedurkņu krekliņā un šortos, saņēma savus garos, melnos matus uz pakauša un centās saskrapstīt pēdējās enerģijas paliekas. Līdz saulrietam viņa bija pārklāta ar sviedriem un zirnekļu tīkliem. Libija apsvēra domu par dušu, taču tad atcerējās, ka atrodas pie jūras. Tāpēc viņa sameklēja peldkostīmu un devās uz pludmali.
   Ilggadējā dzīvošana pilsētā tālu no jūras bija padarījusi viņu piesardzīgu. Ko tad, ja tur būs medūzas? Haizivis? Taču ūdens bija zilganzaļš, dzidrs un silts, skalojoties viņai visapkārt. Libija iegāja tajā līdz viduklim un tad ienira vilnī. Pastāvīgo viļņu šļakstīšanos aizstāja ūdens burbuļošana ausīs, un tad viņa atkal iznira, tverdama gaisu un smiedamās. Doma par to, ka viņa var atrasties ārā tik vēlā stundā vienā peldkostīmā, peldēdamās okeānā, bija smieklīga. Parīzē šajā laikā viņa būtu satuntulējusies cimdos un šallē, lai dotos atpakaļ uz metro, cīnīdamās par vietu ar citiem braucējiem. Šeit, pludmalē, bez viņas atradās vēl tikai zvejnieks, kurš bija iebridis līdz potītēm ūdenī, puskilometra attālumā.
   Libija kādu brīdi pagulēja uz muguras, ļaujot viļņiem sevi turēt. Sālsūdens uz lūpām, mati šūpojas aizmugurē. Tad viņa izgāja pludmalē un apsēdās smiltīs, lai nožūtu gaisā. Debesīs rēgojās viegls krēslas zilums, drosmīgi sārtie un zeltainie toņi atkāpās, atdodot vietu violetajiem un alvas pelēkajiem. Libija bija ietinusies samtā: mīkstās smiltis, okeāna migliņa virs zemesraga, vieglais vējiņš un viņas pašas cilvēciskais trauslums, viņas miesa un muskuļi, un sāpošā sirds. Libija aizvēra acis.
   Kad viņa tās atkal atvēra, zvejnieks bija pazudis un krēsla sāka pārvērsties naktī. Viņa piecēlās, notrauca smiltis un devās atpakaļ uz kotedžu. Pludmali no civilizācijas nošķīra ar mangrovēm, banksijām un pandāniem apaugusi josla. Spokaini krabji steidzās projām, viņai dodoties pa smilšaino taciņu uz ielas pusi. Libija iegāja kotedžā un ar prieku konstatēja, ka pelējuma smaka ir pazudusi. Jūras brīze čabinājās pie logiem, liekot vieglajiem mežģīņu aizkariem noplivināties. Libija pagatavoja sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu, ātri nomazgāja dušā sāli ar aukstu ūdeni un iedomājās, ka varētu novietot audeklus un atvērt dažas krāsu kārbas. Tomēr nogurumam bija citi plāni, un viņa ierāpās gultā.
   Ap vienpadsmitiem vakarā Libija pamodās, prātodama, kas gan viņu ir izrāvis no miega. Automašīnas motors. Libija kādu laiku nogulēja, ieklausīdamās tumsā. Automašīna nebrauca projām un netuvojās, tā palika vienā un tajā pašā vietā.
   Libija piecēlās un atvilka aizkara maliņu. Jā, automašīna atradās uz ceļa tieši pie viņas mājas. Ar ieslēgtiem starmešiem. Ar ieslēgtu motoru. Nekustēdamās. Libija ziņkārīgi nolūkojās uz to. Tad viņu pārņēma viegls satraukums. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas tā par mašīnu, nemaz nerunājot par numura zīmēm. Pagāja piecas minūtes. Desmit. Visbeidzot tā izbrauca uz ielas, apgriezās, riepām nošvīkstot uz grants, un aizrūcināja projām.

Trešā nodaļa

   Šī nebija piemērota diena, lai uzņemtu visu māmiņu grupu. Čerila bija piezvanījusi septiņos un pavēstījusi, ka ir slima, un Džuljeta tā arī nebija varējusi sadzīt rokā Melodiju, lai viņa sāktu agrāk. Džuljeta rēķināja, ka, atstājot netīro veļu otrajā numurā, viņa tiks galā ar tējnīcu līdz pusdienlaikam, kad vajadzēja ierasties Melodijai. Tad pēc pusdienām viņa varēja uzkāpt augšā un noņemt gultasveļu, saklāt gultas, ātri iztīrīt vienīgo aizņemto numuru ar putekļu sūcēju un atrasties lejā līdz brīdim, kad sāksies rosība pēc skolas. Taču šis plāns derēja normālam rītam.
   – Ceru, ka jūs neiebilstat, – sacīja jauna sieviete ar apaļu seju un tikpat apaļsejainu mazuli uz gurna, – taču mēs bijām plānojušas satikties pie manis, bet es aizmirsu, ka vajadzēja atnākt strādniekiem, lai iebūvētu man jaunu veļas skapi. Pārāk liels troksnis.
   – Skaidrs, ka es neiebilstu, – Džuljeta smaidīdama sacīja, izmisīgi rēķinādama prātā. Viņas bija divpadsmit. Pat tad, ja ikviena pasūtīs plācenīšus ar ievārījumu un krēmu, vēl atliks četrpadsmit plācenīši regulārajiem klientiem. Vai viņai nevajadzētu jau tagad iejaut mīklu rezervei? Pirms vēl viņas visas ir sākušas lūgt sasildīt pudelītes un pagatavot kafijas divpadsmit dažādos veidos?
   Džuljetai neatlika laika atrisināt šo jautājumu. Pasūtījumi sāka pienākt, un viņa sāka skraidīt – uzmanīgi un graciozi – starp galdiņiem un virtuvi, ar nožēlu uzlūkodama četrus neizsaiņotos maizes klaipus, kas bija novietoti pusdienu sviestmaižu gatavošanai. Šodien bija paredzams gatavais murgs, un tur nekā nevarēja darīt. Viņai nāksies vienkārši nodurt galvu un smagi strādāt. Laimīgā kārtā pie smagas strādāšanas Džuljeta bija pieradusi. Viņa saņēma savus garos, brūnos matus zirgastē un ķērās klāt.
   “Džuljetas pansija un tējnīca” jeb, kā viņas uzņēmumu parasti dēvēja, “Pie Džuljetas”, bija gluži populārs iestādījums, zināmā mērā pateicoties atrašanās vietai: tieši pludmalē, ar plašu koka verandu, kur mazuļi varēja barot kaijas un steidzīgās mātes atpūtināt savas miega bada nomocītās acis, noraugoties uz jūru. Taču uzņēmuma veiksme galvenokārt bija Džuljetas nopelns. “Viņa ir brīnums, šī Džuljeta,” viņa bieži dzirdēja ļaudis runājam. Pāris reižu viņa bija dzirdējusi arī izteicienu: “Precējusies ar darbu”, taču tikai pēc tam, kad bija noraidījusi seržanta Skota Leisija, bijušā skolas klauna uzmanības apliecinājumus; tagad viņš rūpējās par likuma ievērošanu, strādājot vietējā policijas iecirknī. Taču Džuljeta nebija nedz brīnums, nedz arī precējusies ar darbu. Kad pirms piecpadsmit gadiem bija nomiris tēvs, atstājot šo uzņēmumu, kādam nācās pārņemt vadību. Viņai tolaik bija tikai divdesmit trīs gadi, taču Džuljeta zināja, ka neļaus tēva darbam aiziet zudībā. Viņa bija pievienojusi pansijai tējnīcu, nosaukusi to “Pie Džuljetas” un nebija paņēmusi nevienu pašu brīvdienu kopš tā laika. Pat atrazdamās trīs nedēļas garā meditācijas retrītā Jaunzēlandē, viņa zvanīja Čerilai katru dienu, lai visu pārbaudītu, atrisinātu problēmas un pievienotu jaunus punktus milzīgi garajam darāmo darbu sarakstam pēc atgriešanās.
   Pusvienpadsmitos, kad Melodija novāca galdiņus verandā un Džuljeta drudžaini gatavoja sviestmaizes, un kaut kur fonā zvanīja neatbildēts telefons, atskanēja durvju zvans, un Džuljeta nodomāja: lūdzu, kaut nu tas nebūtu vēl kāds klients. Dod man desmit minūtes šo sviestmaižu pagatavošanai.
   Taču tad Melodija ienāca pa virtuves durvīm un sacīja:
   – Džuljeta, kāds grib tevi satikt.
   Džuljeta pacēla galvu, noslaucīdama sviedrus no pieres ar plaukstas virspusi un nopūzdama atrisušu matu šķipsnu no acīm.
   – Kurš?
   – Viņa teica, ka viņu saucot Libija.
   Par spīti virtuvē valdošajai lipīgajai tveicei, viss Džuljetas ķermenis kļuva auksts.
   – Nē. Tu esi pārliecināta?
   Melodija runāja piesardzīgi.
   – Tā viņa teica. Vai viss kārtībā?
   Džuljeta nekad nelamājās. Ne tāpēc, ka viņa būtu klīrīga, bet tāpēc, ka šie vārdi bieži tika izrunāti ar tādām dusmām un rupjību, ka tas lika viņai sarauties. Taču šoreiz, nolikdama sviesta nazi un piespiezdama plaukstas pie nerūsējošā tērauda darba virsmas, viņa iekliedzās:
   – Sūūūūds.
   Melodija, kurai bija tikai deviņpadsmit gadu un kura nu bija drīzāk izbiedēta nekā izbrīnīta, atkāpās.
   – Viss kārtībā, es viņai pateikšu, ka tu esi pārāk aizņemta, lai šobrīd satiktos ar viņu.
   Džuljeta noraisīja priekšautu.
   – Nē, nē. Es ar viņu satikšos. Viņa ir mana māsa. Tā, kuru es neesmu redzējusi divdesmit gadus. – Viņas sirds strauji pukstēja. Divdesmit gadi. Kopš… Džuljeta papurināja galvu. – Te būs, – viņa noteica, pasniegdama Melodijai priekšautu. – Pagatavo četras ar šķiņķi un salātiem, četras ar tītara gaļu, Šveices sieru un dzērvenēm, un četras… ak, iedarbini iztēli. Kur viņa ir?
   – Ārā verandā. Es vēl neesmu sakopusi pēc māmiņu grupas.
   Džuljeta ar grūtībām norija siekalas. Viņas mute bija izkaltusi. Viņa izgāja pa virpuļdurvīm, šķērsoja ar paklājiem izklāto tējnīcas grīdu un izgāja verandā. Libija sēdēja ar muguru pret Džuljetu, ģērbusies kokvilnas blūzē un pēc izskata dārgos džinsos, melnajiem matiem mirdzot saulē. Džuljeta nedroši pieskārās pašas sasvīdušajiem matiem, kas bija saņemti uz pakauša. Visapkārt atradās ar tukšām krūzēm un šķīvjiem, un karotēm apkrauti galdiņi. Kaijas mielojās ar mazuļu nomestajām ēdienu atliekām. Džuljeta tās padzina, sasitot plaukstas.
   Libija pagriezās.
   – Džuljeta, – viņa noteica, pielēkdama kājās.
   – Es tevi negaidīju. – Vai tas izklausījās pārāk vēsi? Vai viņai vajadzēja teikt “priecājos tevi redzēt”? Vai viņa priecājās redzēt māsu pēc divdesmit gadiem un apmēram astoņām Ziemassvētku kartītēm, kas allaž pienāca februārī? Nē, viņa gribēja teikt: “Kāpēc tu esi te?”, jo viņai bija bail – piepeši un pamatīgi bail, ka Libija ieradusies te, lai pieprasītu sev pusi no uzņēmuma, kuru tēvs bija atstājis viņām abām.
   – Piedod, – Libija noteica ar savu uzvarošo smaidu, kas izkausēja ikviena zēna sirdi tuvējā apkārtnē. Ikviena, izņemot Endiju. Viņa papleta rokas. – Laika starpība. Es nedomāju īsti sakarīgi. Man vajadzēja piezvanīt.
   – Man ir brīvas istabas, bet tās vēl nav gatavas. Rīta cēliens bija ļoti aizņemts, un…
   – Man nav vajadzīga istaba. Viss kārtībā.
   – Tad kur tu esi apmetusies? – Ja māsa būtu rezervējusi dzīvokli pie kāda no brīvdienu mājokļu izīrētājiem, viņai to būtu pavēstījuši.
   – Bākas kotedžā kalna galā. Paklau, apsēdīsimies un aprunāsimies.
   Libijas nespēja saskatīt, ka Džuljeta ir aizņemta, koda kaulā.
   – Es nevaru. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man ir daudz darba. Tā kotedža netiek izīrēta. To nopirka kāds angļu uzņēmējs.
   – Viņš bija mans draugs.
   – Piedošanu, Džuljeta?
   Džuljeta pagriezās. Durvīs stāvēja Melodija.
   – Man nupat zvanīja Bākas līča dāmu grāmatu klubs. Viņas grib iegriezties uz tēju pusdivos. Kopā astoņpadsmit cilvēki.
   Džuljetas pleci saguma. Viņa atkal pievērsās Libijai.
   – Piedod, bet es nevaru apsēsties un aprunāties.
   Libijas acu zīlītes sašaurinājās. Viņa jutās aizvainota. Džuljeta nocietinājās. Ja viņa neredzēja, ka uzrasties sastrēgumstundā pēc divdesmit gadiem ir slikta doma, tad tā nebija Džuljetas problēma.
   – Cik ilgi tu paliksi? Varbūt varam aprunāties kādā brīdī, kad nebūšu tik aizņemta?
   – Protams, – Libija noteica, uzmezdama somu plecā.
   Džuljeta noskatījās, kā viņa aiziet. Rūgtuma, nožēlas, bēdu un baiļu gadi lika par sevi manīt. Tomēr viņa bija pārāk aizņemta, lai par to aizdomātos.
   Bākas līča sērfotāju kluba “Ledlauzis” zāle bija tā, kur notika visas kāzu pieņemšanas, “Melburnas kausa” pusdienas un pašvaldības iedzīvotāju tikšanās. Džuljetas pirmais darbs pusaudzes vecumā bija apkalpošana “Ledlauža” zālē: iznēsāt maizītes un otra lētākā šampanieša glāzes. Tomēr šovakar viņa sēdēja uz cietajiem plastmasas krēsliem starp divpadsmit citiem pašvaldības aktīvistiem un klausījās, kā runā glītais, glumais zutis, vārdā Tristans Katervuds. Viņš pārstāvēja uzņēmumu, ko sauca Ashley-Harris Holdings, kas jau gadiem ilgi gluži kā vilks bija riņķojis ap Bākas līci. Visus uzņēmuma piedāvājumus grāfistes padome apcirta pašā saknē: astoņstāvu tūristu atpūtas komplekss, piecstāvu tūristu atpūtas komplekss un pēdējoreiz trīsstāvu tūristu atpūtas komplekss. Tomēr izskatījās, ka Katervuds un viņa kolēģi nespēj saprast šo vēstījumu: neviens nevēlas tūristu atpūtas kompleksu Bākas līcī.
   Taču tā nebija pilnīga taisnība. Daži uzskatīja, ka kārtīgs tūristu atpūtas komplekss ar sporta zāli un neregulāras formas baseinu, ar salmiem apjumtām lapenēm un spēļu mašīnām bārā panāks, lai Bākas līcis tiek iezīmēts kartēs. Tad tā vairs nebūs miegaina pilsētiņa ar brīvdienu mājām un ģimenes viesnīciņām, kas apkalpoja nelielo tūristu plūsmu. Liela plūsma, liela nauda.
   Taču Džuljeta nevēlējās lielu plūsmu līcī. Liela plūsma nozīmēja ķēdes veikalus, un viņa baidījās, ka atrodas tikai vienas ķēdes kafejnīcas attālumā no sava uzņēmuma zaudēšanas. Šī doma lika viņas pēdām iekņudēties, it kā viņa kristu. Visi zināja, ka “Pie Džuljetas” gatavoja labāko kafiju pilsētā. Viņas brokastis bija slavenas. Tomēr tumšākajos iztēles stūrīšos Džuljeta redzēja, kā klienti viņu pamet, lai sēdētu pie finiera un hroma galdiņiem un dzertu kafiju ar pienu no krūzītēm ar logotipu, kamēr viņa uzturēs četras tukšas viesu istabas un ceps nevienam nevajadzīgus plāceņus.
   Viņa nodrebinājās. Laikam kondicionētājs noregulēts uz pārāk lielu aukstumu.
   Ilgtspējīgs. Tas bija vārds, kuru Tristans Katervuds visu laiku piesauca, itin kā zinātu, ko tas nozīmē. It kā viņam būtu kāda nojausma par to, kas ir mazas piejūras pilsētiņas smalki sabalansētā ekosistēma un cik viegli to iespējams izjaukt.
   – Mēs esam ieklausījušies jūsu raizēs un ļoti smagi strādājam, lai sagatavotu ilgtspējīgu Bākas līča nākotnes vīziju, maksimizējot plusus jūsu pašvaldībai un mūsu investoriem. – Dramatiskie uzsvari bija aizvainojoši: it kā viņš runātu ar kurlu pensionāru baru.
   Džuljeta paraudzījās apkārt. Nu, tur bija daži kurli pensionāri, un tomēr…
   Ashley-Harris allaž pasniedza tēju un cepumus pēc šīm apspriežu reizēm, taču Džuljeta nekad nevarēja piespiest sevi palikt un papļāpāt pēc tam. Tējas maisiņi un veikalā pirktie cepumi viņai bija apvainojums. Vai viņiem nāktos tik grūti iegādāties vietējos produktus? Viņa izgāja cauri bāram, saņemdamās, lai neapstātos un neiztukšotu kādu viskija mēriņu, un devās cauri parkam uz pludmali, lai izvēdinātu galvu pirms atgriešanās darbā. Kāpēc gan viņa sevi mocīja ar šīm apspriedēm? Tās allaž atstāja skāņu garšu mutē, kas nepazuda vairākas dienas. Gan Ashley-Harris Holdings atradīs kādu iespēju, kā uzbūvēt savu tūristu atpūtas kompleksu. Viņi atradīs zemes gabalu un veidu, kā pielabināties padomei, un nākotne atnāks ar augstiem paisuma viļņiem, kas būs mutuļojoši un neizbēgami un vilks Džuljetu turp, kur viņa nevēlējās nonākt.
   Priekšā viņa saskatīja liedagā kādu tumšu apveidu. Sākumā Džuljeta nodomāja, ka kāds ir atstājis smiltīs savas drēbes, dodoties peldēties, taču, pienākot tuvāk, viņa ieraudzīja lielu jūras bruņrupuci.
   Džuljeta aizturēja elpu un metās uz tā pusi. Daudzējādā ziņā būtu daudz sliktāk, ja tas vēl būtu dzīvs. Tik liels bruņrupucis būs pārāk smags, lai viņa spētu to pacelt, un, ja tas bija pietiekoši slims, lai ļautu izskalot sevi malā, tad droši vien nebūtu spējīgs izdzīvot. Taču šis bruņrupucis jau bija miris, ar neredzīgām melnām acīm un zila plastmasas iepirkumu tīkliņa stūri, kas rēgojās ārā no tā mutes. Tas bija noturējis tīkliņu par medūzu un tad aizrijies ar to. Atkritumi, it īpaši plastmasas atkritumi, bija galvenais jūras bruņrupuču nāves cēlonis šajā apvidū.
   Džuljeta nožēloja, ka Tristans Katervuds šobrīd nestāv viņai līdzās.
   – Ilgtspējīgs, Tristan? – viņa būtu jautājusi. – Kā jūs atturēsiet visus tos tūristus no tā, lai viņi negribot nenogalinātu mūsu dzimtās jūras bagātības?
   Džuljeta nopūtās, pievērsdama skatienu jūrai. Vējiņš noplivināja viņas garos, brūnos matus un saraustīja vaļīgo kokvilnas kleitu. Viņa nesaprata, kāpēc visu pasauli tā kārdināja domas par kaut ko lielāku, labāku, apjomīgāku. Kāpēc viss nevarēja palikt tāds pats kā agrāk? Viņa pameta skatienu uz vecās bākas pusi, iedomādamās par Libiju. Bākas līcis allaž bija par mazu viņai, un Džuljeta bija ļoti priecājusies pēc māsas aizbraukšanas. Viņa negaidīja māsu atgriežamies. Viņa vēl aizvien te neiederējās ar saviem spīdīgi melnajiem matiem un balto ādu bez krunkām, kas izskatījās tā, it kā viņa nekad ne par ko neuztrauktos. Divdesmit gadus Parīzē, nodarbojoties ar… Nu, Džuljeta īsti nezināja, ko Libija bija darījusi Parīzē. Bet, ja viņa iedomājās, ka var atgriezties un savākt sev pusi uzņēmuma, tad viņa kļūdījās. Džuljeta bija padarījusi visu darbu. Varbūt viņa varēja ieķīlāt māju un izmaksāt Libijai viņas daļu. Džuljeta juta, kā galvā jaucas drudžainā nervozitāte, ko allaž izraisīja domas par naudu. Viņa aprāja sevi un lika sev pievērsties šim brīdim.
   Pēcpusdienas ēnas sāka parādīties smiltīs. Džuljeta devās atpakaļ uz māju, lai zvanītu piekrastes palīdzības dienestam. Viņi gribēs ierasties un aizvest bruņrupuci, uzšķērst to un pārbaudīt, kas kļuvis par tā nāves cēloni. Taču nāves cēlonis bija acīmredzams: progress progresa vārdā, nedomājot par sirdsapziņu. Tristana Katervuda sugas brāļi.
   Katru vakaru desmitos parasti viss bija ideāli kluss. Visi darbi bija padarīti, virtuve un tējnīcas zāle tīra, viesi gulēja, papīri bija aizpildīti un noglabāti. Tad Džuljeta beidzot atļāvās atslābināties ar tējas krūzi stundu pirms mazgāšanās. Šovakar viņai bija viešņa: draudzenes un palīdzes Čerilas septiņgadīgā meita. Čerila vienu nakti nedēļā strādāja nakts maiņā sērfotāju klubā, kur varēja nopelnīt pietiekoši, lai nosegtu privātskolas mācību maksu. Tā kā viņa bija vientuļā māte, viņai nebija daudz bērna pieskatīšanas variantu vēlā vakarā, tāpēc Džuljeta izpalīdzēja. Keitija bija cieši aizmigusi jau astoņos uz saliekamās gultas Džuljetas guļamistabā.
   Džuljeta aizvēra skaitļu tabulu savā datorā, atvēra interneta pārlūkprogrammu un sāka pārskatīt tās pašas vecās vietnes. Bija silts vakars, un viņa paliecās uz priekšu, lai atvērtu logu. Jūru varēja sadzirdēt, taču kaitinošā kārtā nevarēja saredzēt. Pirms desmit gadiem viņa bija izvākusies no dzīvokļa, kas izgāja uz okeāna pusi, un pārvērtusi to par divām viesnīcas istabām. Džuljeta bija ievākusies šeit, sētas puses apartamentā, tobrīd cerēdama, ka tas būs uz laiku, ka laulības un bērni nozīmēs pārcelšanos uz lielāku dzīvokli. Un tā tas arī bija palicis. Džuljeta daudz neraizējās par dzīvokļa lielumu. Lejā viņai bija rūpnieciski iekārtota virtuve, ja viņa vēlētos pagatavot ko īpašu, un bija vieglāk uzturēt kārtībā mazu platību, ņemot vērā lielo aizņemtību. Viņai bija iebildumi pret to, ka nebija ne laulības, ne bērnu. Tagad, trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņa jutās tā, it kā sprauktos ārā pa logu, kas kļūst aizvien šaurāks. Ja viņa vēlējās apprecēties un dzemdēt bērnus, kamēr logs vēl nebija aizvēries, viņai būtu vajadzējis satikt Misteru Īsto pirms četriem gadiem. Guļamistabas durvis atvērās, un tur stāvēja Keitija pidžamā, mirkšķinādama acis gaismā.
   – Kas noticis, mīlulīt? – Džuljeta jautāja.
   – Man bija slikts sapnis. – Mazā meitene šķērsoja istabu un ierāpās Džuljetai klēpī, pieglauzdamās viņai klāt. – Kur ir mamma?
   – Viņa vēl aizvien strādā. Viņa atbrauks tev pakaļ no rīta. – Džuljeta noglāstīja Keitijas gaišos matus. – Vai tu man no rīta palīdzēsi pagatavot brokastis?
   Keitija paraustīja plecus. Viņai nāca miegs.
   – Neraizējies par sliktiem sapņiem. Tie pazūd, tiklīdz tu atver acis.
   Keitija klusēja, piespiedusies Džuljetas ķermenim. Džuljeta sajuta mazās meitenes sirdspukstus. Tuk-tuk, tuk-tuk, tuk–tuk.
   Visbeidzot Keitija noteica:
   – Kas redzams visās tajās bildēs?
   Džuljeta pameta skatienu uz ekrānu.
   – Vīrieši.
   – Vai tie visi ir tavi draugi?
   – Nē. Es nevienu no viņiem nepazīstu. – Džuljeta cīnījās ar samulsumu. Viņa cerēja, ka Keitija nepieminēs iepazīšanās portālu savai mātei, kura vēl aizvien loloja cerības, ka Džuljeta beidzot ļausies Skota Leisija pierunāšanai. – Tas ir portāls, ko var apmeklēt, ja gribi satikt jaunus draugus.
   Keitija jau bija zaudējusi interesi. Viņa plati žāvājās.
   – Nu, tā, – Džuljeta sacīja. – Liksim tevi atpakaļ gultā.
   Viņa pacēla Keitiju un aiznesa viņu atpakaļ uz saliekamo gultu, sasedza un nodziedāja viņai vēl vienu šūpļadziesmu, tad klusītēm aizvēra durvis un atgriezās dzīvojamajā istabā. Vīriešu seju rindas vēl aizvien bija tepat. Džuljeta nekad nebija aizrakstījusi nevienam no šiem vīriešiem. Ne reizes. Tomēr viņa pavadīja daudz laika, tos pētīdama, lasīdama par viņu hobijiem, politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem. Daži no viņiem šķita jauki un patiesi, citi izteikti egoisti. Daži bija izskatīgi, citi neglīti, taču jauki. Taču neviens no viņiem, vēl neviens, nebija pārliecinājis Džuljetu reģistrēties, aizrakstīt, satikties, lai iedzertu kafiju un papļāpātu. Viņa paraudzījās uz ierāmēto Endija attēlu, kuru vēl aizvien turēja savā grāmatplauktā: tajā viņš bija iemūžināts deviņpadsmit gadu vecumā.
   – Džuljeta?
   Džuljeta pagriezās. Keitija atkal stāvēja durvīs.
   – Vai tu apgulsies kopā ar mani? Man ir bail.
   Džuljeta izslēdza datoru un piecēlās.
   – Nu tad nāc. – Gulēšana tumsā un dziedāšana septiņgadīgai meitenei neatbilda viņas priekšstatiem par ideālu piektdienas vakaru, taču situācija bija tāda, kāda bija. Čerila bija septiņus gadus vecāka par Džuljetu un bija Džuljetas vecumā, kad izlēma, ka būt vientuļai mātei ir labāk nekā vispār nebūt mātei. “Nelaime tāda,” viņa tolaik sacīja, “ka vīrieši, kuriem ir pāri četrdesmit, grib divdesmitgadīgās.”
   Džuljeta nezināja, cik liela daļa no Čerilas gudrībām par vīriešiem un to, ko viņi vēlas, atbilst patiesībai, tāpēc Džuljeta centās saglabāt pozitīvismu. Kas ir lemts, tas notiks, viņa allaž mēdza teikt.
   Taču dažkārt, tumšākajās nakts stundās viņai radās aizdomas, ka tam nekad nav lemts notikt, vismaz ne ar viņu. Viņai bija dota vienīgā iespēja. Džuljeta bija piedzīvojusi patiesu, neprātīgu, dziļu mīlestību. Varbūt bija pārāk liela alkatība cerēt, lai tas atkārtotos.
   Keitija aptina Džuljetas garo, brūno matu cirtu ap savu rādītājpirkstu. Tālumā iedunējās pērkons.
   – Neaizej, – viņa sacīja.
   – Es nekur neiešu, – Džuljeta klusi noteica. – Taisi acis ciet.
   Viņa noskatījās, kā bērns aizmieg un tad palika vēl mazliet ilgāk, kamēr sākās vētra, priecādamās, ka viņai tumsā ir kāda sabiedrība.
   Lai atbrīvotos no laika starpības sekām, bija vajadzīgas vairākas dienas. Libijai vēl aizvien nebija viegli aizmigt. Viņas prātā jaucās neskaitāmi jautājumi: daži no tiem praktiski, piemēram, par to, kad no Parīzes pienāks viņas mantas, daži mazāk praktiski, piemēram, kā viņai pierast pie šīs jaunās dzīves un atlīdzināt māsai nodarījumu. Libija aizvēra acis. Viņa izmēģināja pagriezties pa kreisi, tad pa labi, tad padevās un piecēlās. Tālumā bija dzirdams pērkons, vēstot par tuvojošos vētru. Libija ieslēdza lukturīti un devās uz dibenistabu – darbnīcu, kā viņa to jau bija nodēvējusi, un atvēra logu. Vēsais okeāna gaiss un viļņu steidzīgie šļaksti ieplūda iekšā istabā. Tālumā zibens atplaiksnījās mākoņos. Libija ievietoja savu lukturīti tukšā krūzē, kur tas apgaismoja griestus, dodot viņai pietiekoši daudz gaismas, lai sāktu izkravāt mantas. Varbūt tad viņa sevi pietiekoši nogurdinās, lai aizmigtu. Protams, Marks bija padomājis par visu. Ne tikai par skatu un gaismu, kas ieplūda darbnīcā pa logiem. Par molbertiem, audekliem ciedru koka rāmjos, par kumodi, kas bija pilna ar krāsām, otām, paletēm, palešu nažiem, linsēklu eļļas pudelēm un dzēšgumijām, un terpentīnu, un laku, ar zilu lentīti pārsietiem lupatu saiņiem, pat ar nagu lakas, bišu vaska un smilšakmens krājumiem. Smaržas – eļļas, šķīdumi, koks, zeme – piepildīja viņas galvu. Plauktā rindojās tinte, spalvas un akvareļu papīrs, Sezanna, Monē un Tērnera mākslas grāmatas: tie visi bija viņas iemīļotākie mākslinieki. Tātad Marks bija klausījies. Kamēr vējš kļuva straujāks un pērkons nāca tuvāk, Libija izņēma lietas no iesaiņojuma un glīti kārtoja atvilktnēs, darbodamās gluži kā robots: gan tāpēc, ka jutās nogurusi, gan tāpēc, ka nespēja priecāties par šī sapņa piepildīšanos bez Marka sev līdzās. Viņš bija iegādājies šīs lietas un novietojis tās te, pieņemot, ka kādu dienu viņi tās atvērs abi kopā, ka viņš raudzīsies Libijas sejā un dzirdēs viņas prieka spiedzienus, kopā ar viņu iedzers glāzi šampanieša un uzsauks tostu par godu viņas jaunajai darbnīcai viņu abu pludmales kotedžā. Taču savā spītībā un bailēs Libija bija atteikusies ierasties šeit kopā ar viņu. Nu viņš bija miris. Nu bija par vēlu Markam pavēstīt, cik pateicīga viņa jūtas par drauga augstsirdību un īpaši par to, ka viņš bija nopietni uztvēris Libijas sapni par gleznošanu.
   Kad sākās pamatīgs lietus, viņa atcerējās, ka visi logi ir vaļā, tāpēc paķēra lukturīti un aizsteidzās uz dzīvojamo istabu un virtuvi. Vējš bija kļuvis brāzmains, savīdams aizkarus mezglos, un tajā jautās lietus saldenā, miklā smarža. Libija aizvēra logus un palika lipīgā mitrumā. Viņai gribējās atkal atvērt logus, taču Libija zināja, ka tad no rīta nāksies tikt galā ar lietus ūdeni. Viņa devās uz mājas otru pusi un atvēra ārdurvis. No šejienes viņa saskatīja apmākušās debesis, neizmirkdama lietū, tāpēc kādu laiku vēroja, kā zibens uzplaiksnī un kā koki lokās līdzi vējam. Tad viņa paraudzījās augšup uz bāku.
   Vienā no logiem zibēja blāva gaisma. Libija piemiedza acis, juzdamās pārliecināta, ka viņai rēgojas. Skaidrs, ka bāka bija tukša. Taču tur neapšaubāmi bija gaisma, tāda kā svece. Kurš atradās bākā ar sveci šajā nakts stundā? Libija juta, kā pakrūtē iezogas bailes, atceroties, cik spokaina bāka viņai bija likusies pirms visiem šiem gadiem. Pirāts Pīts bija atstājis garu ēnu.
   Nē, nogurums un vētra bija padarījusi viņu nervozu. Libija devās atpakaļ gultā, nometa palagus un gulēja kaila un neapsegta lipīgajā siltumā. Viņa negulēja labi, sapņojot par raustīgām gaismām logos un aukstu okeānu, kas gaudoja kā milzu nezvērs.

Ceturtā nodaļa

//-- 1901. GADS --//
   Izabellai nekas cits neatliek kā uzticēties jūrai. Zem kājām nav zemes, tāpēc viņa vieglītēm saliec kāju pirkstus uz enkura nojumes dēļiem, vērodama, kā lieli viļņi skalojas apakšā. Saule ir spoža, un vējš purina buras un drebina klivāžu. Viņa klusītēm lūdzas okeānam: dāvā mums drošību, mēs neesam zivis, mēs esam vīrieši un sievietes, un atrodamies tālu no cietzemes. Katru rītu viņa nāk šurp un skaita savu mazo lūgšanu gan labā, gan sliktā laikā. Pagaidām viņi ir drošībā. Un, lai arī ar prātu viņa zina, ka šī lūgšana nav īstais iemesls, kāpēc viņi ir drošībā, nez kāpēc Izabella tik un tā sirds māņticīgākajā stūrītī perina tādas domas.
   – Kārtējā izrāde, Izabella?
   Izabella pagriežas. Viņas vīrs Arturs stāv dažu soļu attālumā pie kabīnes. Viņa rokas ir sakrustotas un piere zem bezkrāsainajiem matiem saraukta. Vai varbūt tā ir viņa ierastā sejas izteiksme, vismaz sarunājoties ar sievu.
   – Neraizējies, – viņa saka, neapšaubāmi par daudz nekaunīgi, lai viņam tas patiktu, – neviens mani nedzird.
   – Viņi visi zina, ka tu te stāvi un kustini lūpas, sarunājoties ar debesīm.
   – Patiesībā es runājos ar okeānu, – viņa saka, dodamās uz kāpnēm.
   – Kurpes, Izabella. Kur ir tavas kurpes?
   Kurpes. Šodien tās ir viņas kurpes. Vakar tie bija izspūrušie mati. Aizvakar cimdi. Cimdi! Kāpēc uzstāt, ka sievai jāģērbjas tā, it kā viņi grasītos doties uz tēju, kamēr viņa vēlas vienīgi uzkāpt augšā uz klāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un pasildītos saules staros? Neviens uz šī sasodītā kuģa neraizējas par to, kas viņai mugurā.
   – Manas kurpes ir mūsu kabīnē, Artur, – Izabella atbild.
   – Paņem tās. Uzauj kājās. Varu pieciest, ka tu staigā bez cepures un cimdiem, taču kurpes ir nepieciešamība. – Artura skatiens ierasti pievēršas melnajai lentītei ap sievas rokas locītavu. Viņa sejas krāsa, kas parasti ir sārta, pārvēršas tumši sarkanā.
   Izabella pārsedz to ar piedurkni. Viņa negrib šodien par to strīdēties. Kāpēc tu valkā to veco krāmu? Vinterbornu juvelieru firma ir slavena, bet tu valkā lentīti? Tu nevalkā pat savu laulības gredzenu. Izabella negrib viņam atkal stāstīt, ka laulības gredzens viņai neder, jo viņai ir aizdomas, ka vīrs tīšām to izgatavojis tik mazu, cerēdams, ka to nevarēs novilkt no pirksta.
   Viņš viegli pašūpo galvu.
   – Pievērs uzmanību tam, kā tu izskaties, Izabella. Atceries Vinterbornu vārdu.
   – Labi, Artur. – Viņai nerūp Vinterbornu vārds un gandrīz nemaz nerūp tas, ko domā vīrs. Agrāk Izabella bija tāda pati kā citas sievietes: reiz viņai bija maiga sirds. Taču laiks un bēdas ir notrulinājušas viņas labo gribu un padarījušas to tik plānu, ka tā ir gandrīz izzudusi. Izabella dodas lejā, īsti negrasīdamās meklēt kurpes, un pavilcinās pie salona durvīm. No šejienes iespējams saskatīt kuģa tumšo pakaļgalu, kas ir tik pilns ar sprostā iedzītu nomāktību un nemazgātu vīriešu ķermeņu izgarojumiem, ka Izabella tik tikko spēj ievilkt elpu. Kuģi apkalpo septiņpadsmit komandas locekļi, un pat tagad, pēc astoņām jūrā pavadītām nedēļām viņa nespēj nosaukt nevienu pašu, ja neskaita kapteini un pirmo palīgu. Matrožu raupjā vīrišķība viņu reizē biedē un saista. Megija, kura sēž salonā un ada, pasauc viņu.
   – Izabella?
   Izabella pagriežas un uzsmaida draudzenei. Kuģis nav piemērota vieta sievietei, taču divām sievietēm tas ir paciešams.
   – Kurpes, – viņa saka.
   Megija novaibstās, saraukdama savu glīto deguntiņu.
   – Jā, visiem ir jāvalkā kurpes. Visur ir asi un raupji priekšmeti.
   – Ir daudz vieglāk kāpt pa kāpnēm bez tām. – Kāpnes starp galveno klāju un starpklāju vairāk līdzinās sastatnēm. Šeit, salonā, ir gaiši, pateicoties mazajiem, apaļajiem iluminatoriem. Tas pat mazliet atgādina civilizētu komfortu ar savu mahagonija pusdienu galdu, izšūtajiem spilveniem, lampas abažūru. Kapteiņa rakstāmgalds ir glīti novietots zem iluminatora. Grāmatas un kartes, lai gan Izabella justos pārsteigta, ja kapteinis lasītu, un vēl vairāk pārsteigta, ja viņš prastu nolasīt karti, ņemot vērā biedējošo viskija kvantumu, ko viņš iztukšo katru dienu. Izabella, vēl aizvien bez kurpēm, apsēžas līdzās Megijai un paņem savu šuvekli.
   – Un tomēr, – Megija saka, – tu taču negribēsi uzkāpt naglai. Būs daudz vairāk asiņu nekā tad, ja nokritīsi pa kāpnēm. – Viņa runā ar tāda cilvēka gurdo autoritāti, kurš ir daudz ceļojis un redzējis daudz ievainojumu uz kuģa klāja. Un tā patiešām ir. Megija Vaitaveja ir viens no iemesliem, kāpēc Izabella ir te. Megija bieži ceļo kopā ar savu vīru, kapteini, un ilgojas pēc sievietes sabiedrības. Dzīve uz kravas kuģa klāja nav dabiska vide sievietei, un Megija jau gadiem ilgi lūgusi Izabellai pievienoties viņiem ceļojumā. Arturs un kapteinis ir veci skolasbiedri. Izabella iepazinās ar Megiju savā kāzu dienā, un viņai Megija vienmēr ir patikusi vai arī bijis viņas žēl, bet, iespējams, viņa jutusi gan patiku, gan nožēlu vienlaikus.
   Protams, otrs Izabellas klātbūtnes iemesls ir parlamentāriešu zizlis. Karalienes pasūtīts, Artura Vinterborna uzzīmēts, ar mīlestību pagatavots uz britu zemes un vests uz Sidneju, kur tas tiks pasniegts jaunajai Austrālijas valdībai par godu federācijas dibināšanai. Arturs vēlējās pats to pavadīt, tāpēc viņam līdzi devās arī Izabella. Labāk nekā palikt Somersetā par upuri viņa indīgajai ģimenei.
   Tomēr Izabella zina, kāds ir vissvarīgākais iemesls, kāpēc viņa atrodas uz “Auroras” klāja. Viņa ir te, tāpēc ka tas vismaz uz laiku atrisina problēmu “Ko iesākt ar Izabellu?”, jautājumu, ko viņa dzird nočukstētu, aizklājot muti ar plaukstu savas vīramātes viesistabā, un tikpat bieži redz sava vīra acīs. Bija laiks, kad viņa kaunējās, ka sagādājusi tiem tik daudz raižu un nepatīkamu brīžu. Taču sabiedrības viedoklis kļuva nesvarīgs kopš brīža, kad viņa zaudēja Danielu.
   – Vai tev nekas nekaiš, Izabella? – Megija jautā, un viņas apaļās zilās acis pauž raizes. – Tu izskaties pavisam bāla.
   Izabella apvalda asaras. Izabella allaž valda asaras. Viņa pielec kājās no krēsla.
   – Manas kurpes, – viņa nosaka, kā paskaidrodama, un viena pati dodas uz kluso kajīti.
   Izabella pamostas agri un guļ savā šaurajā gultā, cīnoties ar vēso nelabumu, ko pazīst vienīgi mātes, kuras zaudējušas bērnu. Katru dienu pamostoties ir varbūt divas vai trīs aizmirstības sekundes, un tad skumjas atkal atgriežas un viņa atceras, ka viņas dzīve ir sagandēta. Kritiens no neziņas apziņā ir neizturams. Izabellai labāk gribētos pamosties ar skumjām. Taču šīs dažas aizmirstības sekundes viņu moka katru rītu: tās ir melīgs brīdis, nežēlīgs laimes solījums, ko nevar paildzināt, tāpat kā tās piecpadsmit ar pusi dienas, kamēr Daniels bija dzīvs.
   Taču dzīve turpinās, un Izabella zina, ka viņai ir jāceļas un jāiet uz enkura būdu, lai noskaitītu lūgšanu okeānam. Viņa iziet caur priekšējo lūku un uzreiz ierauga Megiju, kura sēž pie enkura būdas ar nelaimīgu sejas izteiksmi, sarkani zeltainajiem matiem mirdzot rīta saulē. Izbrīnītā Izabella pienāk klāt un apsēžas viņai līdzās. Arturs bieži sūdzas, ka viņas ar Megiju uz kuģa “uzvedas kā bērni”. Viņš uzskata, ka dāmai nepieklājas sēdēt nekur citur kā vien uz krēsla. Taču vieta netālu no kuģa stūres ir brīnišķīga, kur pasēdēt, uzliekot zodu uz ceļgaliem un jūtoties tā, it kā viņa slīdētu gar zināmās pasaules robežām ar saules stariem matos.
   Pašā sākumā uz kuģa Izabella vēl ievēroja ārējo pieklājību, bet, jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo ātrāk atmeta labās manieres. Kamēr viņi kuģoja no Bristoles pa Eivonas upi, garām Sentvinsenta klintīm, viņa vēl aizvien valkāja cepuri un cimdus. Kad pēc divām dienām viņi nonāca pretvējā un Izabella nespēja iztaisnoties bez vemšanas, viņa ātri vien atmeta visu, kas varēja traucēt ātrāk nokļūt līdz kuģa bortam. Pēc trim nedēļām viņi bija nonākuši pasāta zonā, un kuģa ātrums un nomācošais karstums lika Izabellai sajusties pietiekoši nemierīgai, lai atteiktos no korsetes. Viņa dziļi ieelpoja pirmo reizi kopš bērnu dienām.
   – Agri piecēlies, Megij? – Izabella vaicā.
   Megija paraugās uz masta pacēlumu, bet ne uz pakaļgalu.
   – Nespēju iemigt. – Viņas skatiens seko kādam uz galvenā klāja otrpus stūrei. Izabella kādu brīdi viņu pēta un tad aptver, ka Megija skatās uz pirmo palīgu.
   – Šorīt tu interesējies par Harova kungu? – viņa klusi iejautājas, uz brīdi atbalstīdamās pret Megiju.
   Megijas acis nozib un atgriežas pie Izabellas.
   – Vai tu nedomā, ka viņš ir vienreizējs?
   – Vienreizējs droši vien nav īstais vārds, ko es lietotu. – Izabella pagriežas, lai viņu novērtētu. Viņš runā ar diviem komandas locekļiem uz masta pacēluma. Viņš ir mana auguma vīrs, īsāks par Izabellu, bet, iespējams, Megijai tas neko daudz nenozīmē, jo viņa ir sīciņa sieviete ar zvanveida figūru. Izabellā cīnās divējādas izjūtas. Viņa grib pasargāt Megiju, taču draudzenes muļķība viņu sadusmo. Sievietes, kuras ir divkārt nolādētas ar skaistumu un izcelšanos, neizvēlas, ko mīlēt. – Megij, tu zini, cik nedroši ir lolot slepenas jūtas pret viņu.
   – Es neloloju pret viņu jūtas, Izabella. Es tikai viņu briesmīgi apbrīnoju. Viņa sieva Mērija pērn nomira. Viņš kopa to līdz pat beigām: viņš bija klāt, lai dzirdētu viņas pēdējo elpas vilcienu.
   – Kā tu to zini?
   – Noklausījos, kā viņš stāstīja Frānsisam mūsu pēdējā ceļojuma laikā. Vai tu nedomā, ka ir brīnišķīgi, ja vīrietis spēj tik dziļi mīlēt? Viņiem ir jābūt tik stipriem un raupjiem, un tomēr sirdī viņi spēj būt tik maigi.
   Izabella neatbild. Viņa iedomājas, ka tad, ja viņa būtu slima un gulētu uz nāves gultas, Arturs turētos tālāk, līdz tas būtu beidzies. Tieši tāpat, kā viņš to darīja, kad nomira Daniels. Izabella ieraudzīja viņu tikai pēc bērēm, kas notika bez viņas ziņas. Arturs bija baidījies, ka viņa varētu sarīkot scēnu.
   – Cik briesmīgi, tik agri kļūt par atraitni, – Megija nopūšas. – Kādas sāpes viņš ir pārcietis.
   Izabella paraugās uz Megijas seju. Draudzenes acis ir spožas no asarām. Viņas sirdī iezogas rūgtums. Megija ne reizes nav raudājusi kopā ar Izabellu par Danielu, un zaudēt bērnu ir daudz ļaunāk nekā zaudēt sievu. Megija, kurai savu bērnu nav, tikai noteica: “Gan tev piedzims cits, un skumjas pārvērtīsies priekā,” it kā bērni būtu kas līdzīgs tējas piederumiem un viena zaudējumu varētu viegli kompensēt, iegādājoties citu.
   Izabellā ieperinās pats nelabais.
   Viņa pieceļas un pasauc:
   – Harova kungs!
   Megija saraujas, piespiež ceļgalus pie krūtīm, atgādinot Izabellai zirnekli brīdī, kad pret to atvēzējas ar slotu.
   – Izabella, nē! – viņa nošņācas.
   Taču ir jau par vēlu. Harova kungs pagriežas pret viņām un paceļ roku sveicienam. Megija pietraušas kājās, cerēdama izbēgt. Izabella ar vienu roku māj Harova kungam, lai viņš nāktu tuvāk, un ar otru saķer Megijas delmu. Izabella ir spēcīga, gara un karaliska, un Megija nevar izbēgt. Harova kunga spīdīgi sārtā seja pauž interesi, viņam pienākot.
   – Jā, Vinterbornas kundze?
   Megija ir aizgriezusi seju, kas aiz samulsuma kļuvusi tumši sarkana. Izabella sajūt pirmo nožēlas kripatu, taču ir jau par vēlu. Viņas lūpas jau ir sākušas veidot vārdus.
   – Mēs ar Vaitavejas kundzi nupat sarunājāmies, un izskatās, ka viņa jūs ļoti apbrīno.
   Tagad ir Harova kunga kārta nosarkt, un Izabella vairs nespēj sajust velnišķīgo dzirksteli, kas viņai likusi uzsākt šo sarunu, tāpēc viņu pārņem kauns. Izabella atlaiž Megiju, kura paskrien viņiem garām un šņukstēdama metas uz lūkas pusi. Harova kungs noskatās viņai pakaļ un tad pagriežas pret Izabellu. Viņa nespēj atšifrēt pirmā palīga sejas izteiksmi. Vai viņš ir nikns? Samulsis? Varbūt viņš arī lolo jūtas pret Megiju?
   Ak, bez šaubām, ka tā. Viņi ir kopīgi apceļojuši visu pasauli, un tur ir “Vaitavejas kundze” tā un “Harova kungs” šitā, un nolaisti plakstiņi, kad viņi paiet viens otram garām šaurajos salona gaiteņos.
   – Piedodiet, – Izabella izmoka. – Nemaz nezinu… – Viņa apklust, vienreiz pamāj un tad dodas uz enkura klāju, lai noskaitītu savu rīta lūgšanu okeānam.
   Viņa saprot, ka Megija, visticamāk, nesarunāsies ar viņu visa atlikušā ceļojuma laikā, un kādu brīdi viņai ir vienalga. Taču tad Izabella atkal atgūst skaidru galvu un krīt izmisumā, jo viņa ir sieviete, kura ir pārāk satriekta, lai spētu saņemties, kad situācija to prasa. Droši vien pārāk satriekta, lai biedrotos ar citiem cilvēkiem, kuru sirdis nav salauztas.
   Kuģis ir liels, bet kajītes atrodas ļoti tuvu cita citai. Izabellai un Arturam ir divas šauras guļvietas citkārtējā bocmaņa kajītē. Bocmanis šajā reizē guļ kopā ar komandu kuģa tumšajā galā. Naktīs kuģis čīkst. Dzirdams, kā ārpusē pūš vējš. Jūra šļakstās gar bortu. Taču Izabella vēl nekad mūžā nav gulējusi tik labi, okeāna viļņu ieaijāta.
   Naktī, kad viņa guļ savā kojā, Izabella dzird, kā Arturs salonā sarunājas ar kapteini. Viņi nezina, ka Izabella var sadzirdēt, tāpēc ka abi nepārprotami runā par viņu. Izabellas ķermenis saspringst, izdzirdot savu vārdu.
   – Mana sieva šovakar nekādi nespēj nomierināties, Vinterborn. Izabella ir ņēmusi un izdarījusi ko muļķīgu.
   Arturs noklakšķina mēli. Atskan klunkšķi, ielejot dzērienu.
   – Vai Megija tev pateica, ko viņa ir izdarījusi?
   – Neatklāja. Tikai pateica, ka Izabella esot viņu iegrūdusi kaunā un ka viņa esot mežonīga kā savvaļas kaķe.
   Izabellas sirds krūtīs pamirst. Megija ir nostājusies pret viņu. Viņa zina, kāpēc, bet tik un tā jūtas nodota. Kāpēc neviens nespēj būt laipns pret viņu? Tik laipns, cik viņai vajag? Vai viņas sejā vai izturēšanās veidā ir kas tāds, kas aicina cilvēkus būt nelaipniem?
   – Jā gan. Izabella ir tāda, – Arturs norūc. – Agrāk viņa tāda nebija, Frānsis. Kad es viņu apprecēju, viņa bija daudz pakļāvīgāka. Bērna nāve…
   – Man jārunā ar tevi tieša valoda, Vinterborn. Viņa nevar visu laiku izmantot to par attaisnojumu.
   – Dažas sievietes tā arī neatgūstas pēc kā tāda.
   – Tāpēc, ka viņas pašas to nevēlas. Viņas ir iemīlējušās pašas savās bēdās. Tu teici, ka Izabella sākumā bijusi pakļāvīgāka, taču es atceros, ka jau tolaik viņai bija sava griba. Kad bērns nomira, neviens viņai neaizliedza niknoties un nesakarīgi runāt. Visi viņu attaisnoja, tāpēc viņa ātri saprata, ka var darīt visu, ko vien vēlas, pat tad, ja tas sāpina citus.
   Izabella nezina, par ko apvainoties vairāk: par pieņēmumu, ka viņa ir iemācījusies uzvesties slikti gluži kā neaudzināts suns, vai par to, ka abi vīrieši tik atklāti runā par viņas jūtām. Taču nē, visvairāk sāp tas, cik nevērīgi viņi izmet vārdu “bērns”. Viņam bija vārds, Daniels.
   – Nezinu, ko vēl es varu darīt, Frānsis. Kādu dienu aizsūtīju viņu pastaigā kopā ar drauga sievu un aizvācu visus atgādinājumus par bērnu. Šūpuli, drēbes, mazo trusīti, ko bija noadījusi mana māte. Protams, viņa kļuva nikna. Man nācās visai cieši saķert viņu aiz abām rokām, lai neļautu izskrāpēt man acis.
   Visai cieši. Viņš bija atstājis divus melnus zilumus, kas nebija izzuduši nedēļas garumā.
   Un tad kapteinis pasaka to, no kā Izabella ir baidījusies. – Megija man teica, ka tā lentīte viņai ap roku esot nozīmīga.
   – Tiešām?
   Izabella varētu dzirdēt adatu nokrītam, pat guļot gultā.
   – Mēs šodien par to runājām. Par Izabellu, par bērnu un to, kā viņa atsakās tikt tam pāri. Un Megija man atklāja, ka lentītē pie locītavas Izabella iešuvusi bērna aproci, kuru tu nevarēji atrast. Tādu sārtu, ko Izabella un viņas māsa esot uzmeistarojušas bērnībā.
   Viņam izrunājot šos vārdus, Izabella ar pirkstiem pieskaras pazīstamajiem izciļņiem zem lentītes. Jā, viņš to visu bija aizmetis. Viņa bija atgriezusies pēc garas dienas Bātā kopā ar Evansas kundzi un atradusi tukšu bērnistabu. Bija palikusi tikai šī aproce atvilktnes dziļumā. Bērnībā viņām ar māsu Viktoriju patika gatavot rotaslietas. Viņu tēvs bija juvelieris, lai arī, protams, ne tik slavens kā Vinterborni. Viņam piederēja neliela darbnīca Portisakā, piekrastes pilsētiņā, kurā Izabella bija uzaugusi. Viņš bija gatavojis unikālas rotas saviem bagātajiem klientiem, starp kuriem bija Eiropas augstmaņi, un bija iemācījis meitām, kā savērt akmentiņus uz auklas bez lodēšanas. Izabellai un viņas māsai bija vienpadsmit un divpadsmit gadi, kad viņas bija pagatavojušas koraļļu rokassprādzi, kur katru posmu kopā saturēja sudraba stieples vijums, bet posmiņu bija tikai tik daudz, lai no tiem sanāktu mazītiņa rotaslieta. Viktorija to gadiem ilgi bija glabājusi savā dārglietu kastītē, jo viņas bija vienojušās, ka to dabūs tā, kurai pirmajai piedzims bērns. Tā tika atsūtīta uz Izabellas māju dienu pirms Daniela piedzimšanas īpašā sūtījumā no Ņujorkas, kur Viktorija tagad dzīvoja, precējusies, bet bez bērniem.
   – Tev nāksies to viņai atņemt, Vinterborn. Iemet to jūrā. Viņai nemūžam nekļūs labāk, kamēr tas netiks izdarīts.
   Izabellas sirds ir karsta no bailēm. Viņa zināja, ka kapteinis to ierosinās, viņa zina, ka Arturs tam piekritīs. Taču tas ir vienīgais, kas palicis no Daniela, vienīgais, kas ļauj viņai nesabrukt. Ja Izabella zaudēs šo koraļļu aproci, viņa zaudēs sevi. Tāpēc viņa to tūlīt pat noraisa no rokas un pabāž zem spilvena. Taču tur tā nav drošībā, katrā ziņā ne ilgstoši. Tā būs otrā vai trešā vietā, kur viņš meklēs, ja būs apņēmies to viņai atņemt.
   Ir tikai viena vieta, kur aproce būs drošībā, ja vien Izabella uzdrošināsies to tur ielikt.

Piektā nodaļa

   Vakariņas vienmēr tiek pasniegtas salonā, un tieši tur sākas šīsdienas plāns. Lai viss izdotos, Izabellai ir jāliekas gulēt pirms vīra, tāpēc tad, kad stjuarts viņiem atnes neizceptas un pārsālītas cūkgaļas gabalu ar dažiem taukos peldošiem kartupeļiem, viņa notēlo piepešu slimības lēkmi. Lai gan patiesībā Izabellai nemaz nav jātēlo nelabums, nolūkojoties uz šo ēdienu. Kā viņa ir noilgojusies pēc svaigas gaļas un jaunajiem kartupeļiem!
   – Ak, – viņa saka, piespiežot roku pie lūpām.
   – Izabella? – Arturs apjautājas savā ierasti piesardzīgajā tonī.
   – Man piepeši uznāca nelabums, – viņa saka.
   Megija, kura sēž viņai iepretī klusēdama un ar akmenscietu sejas izteiksmi, neskatās Izabellai sejā. Kapteinis ir aizņemts ar sarkanvīna tukšošanu no savas kristāla glāzes. Tas nozīmē, ka Arturam pašam ir jātiek galā ar problēmu.
   – Vai tu ēdīsi kopā ar mums?
   – Domāju, ka nē, – viņa atbild. – Tūlīt pat likšos gultā.
   Arturs paver muti, lai mudinātu viņu palikt. Viņš ir cilvēks, kurš pastāvīgi raizējas, ko citi par viņu domās, un jebkāda Izabellas nepieklājība liek viņam elst un pūst kā tvaika lokomotīvei. Taču Izabella noprot, ka Arturs nojauš: slimība var padarīt viņas manieres tikai vēl sliktākas, tāpēc viņš patur savas domas pie sevis un ļauj sievai iet, novicinot vienu gaļīgo roku.
   Tiklīdz kabīnes durvis aiz viņas ir aizvērušās, Izabella atpogā savu ņieburu un atāķē korseti, novelk svārkus un pakarina šaurajā garderobē, kas ierīkota stūrītī aiz viņu kojām. Viņa uzrauj mugurā naktskreklu un kādu brīdi stāv nekustēdamās, sirdij strauji pukstot, cenzdamās saklausīt soļu troksni. Nekā. Uz durvīm ir pakārta vīra veste. Izabella iebāž roku tās kabatā. Atradusi meklēto, viņa apguļas gultā. Taču viņa necenšas aizmigt. Izabella guļ nekustīgi un klausās viņu radītajos trokšņos. Sudrablietu šķindoņā, atsitoties pret porcelānu. Viņu sarunās: allaž par laika apstākļiem, lai arī Izabella spēj saprast šādu apmātību te, jūrā. Vēl pagājušajā nedēļā, kad viņi burāja ārā no Austrumindijas salu ūdeņiem, viņus tik ātri un negaidīti pārņēma vētra, ka Izabella bija pārliecināta, ka kuģis aizies bojā. Viņi ir atkarīgi no laika apstākļiem.
   Izabella dzird Megijas maigo balsi attālināmies. Izabella mazliet nomierinās: viņai vajag, lai Megija, kurai piemīt neparasti asa dzirde, izietu no salona. Tad Arturs un kapteinis atsāk sarunu. Pastāvīgā sarkanvīna pudeles atkorķēšana, glāžu šķindoņa pret pulēto koka galdu. Katru vakaru pēc vakariņām Arturs dzer kopā ar kapteini. Un kapteinis dzer daudz. Jo vairāk viņi noreibst, jo skaļākas kļūst viņu balsis.
   Viņa ilgi klausās abu sarunā. Tie runā par laika apstākļiem, par veciem draugiem, par Izabellu. Arturs stāsta kapteinim par jauno māju, kuru gribot uzcelt pēc viņu atgriešanās Anglijā, un kādu brīdi viņš šķiet priecīgi satraukts un laimīgs. Izabellai nav vīra žēl. Viņa nevēlas jaunu māju, tāpēc ka tad pie viņiem pārcelsies Artura māte. Un, ja viņa tur būs, tad mājā bieži viesosies Persijs, un Izabella vairs nekad negrib redzēt Persiju.
   Beigās Arturs atgriežas pie sava īgnā toņa.
   – Cik lielā mērā tu uzticies savai komandai? – viņš jautā kapteinim.
   – Pietiekoši lielā. Kāpēc tu jautā?
   – Viņu ir septiņpadsmit, un viņi ir zemas kārtas ļautiņi. Vai tu vari būt drošs, ka neviens tevi neapzog?
   – Viņiem nav, kur to noslēpt, Vinterborn, – kapteinis šļupst, pamanīdamies katrā vārdā atrast svilpjošu līdzskani.
   Arturs visu laiku raizējas, vai tikai kāds viņam kaut ko nenozags. Vairāki kalpotāji Somersetā ir krituši par upuri šīm bailēm. Patiesībā šķiet, ka visa viņa ģimene jūt tās pašas nepamatotās bailes: tās ir nepamatotas tāpēc, ka, cik Izabellai zināms, ne ar vienu no viņiem nekas tāds nekad nav gadījies. Varbūt to panāk darbs ar dārgakmeņiem: maziem, dārgiem priekšmetiem, kurus ir viegli paslēpt un pārvadāt. Taču Izabellai allaž ir licies dīvaini, ka cilvēki, kuriem pieder tik daudz, tik ļoti baidās pazaudēt kādu nieku no tā.
   – Ja kāds no viņiem tikai iedomāsies pieskarties zizlim, – Arturs turpina, un nu Izabella saprot, cik stipri viņš ir noreibis. Līdz ar reibumu visas Artura drūmākās domas uzpeld virspusē gluži kā izbijušies sikspārņi, kas cenšas izlidot no alas.
   – Neviens neaiztiks tavu zizli.
   – Es raizējos, – viņš saka. – Glabāju atslēgu pie sevis, dienu un nakti.
   Izabella pasmaida, jo šajā pašā brīdī atslēga ir viņai rokā. Arturs to iepogā vestes kabatā, un viņa veste katru vakaru pirms vakariņām karājas pie durvīm viņu kabīnē. Arturs to pakarina, uzrota krekla piedurknes, nomazgā seju un rokas porcelāna bļodā pie viņu kojām, un tas nozīmē, ka diena ir galā un sākusies nakts. Arturs ir cilvēks, kurš tīksminās par rutīnu.
   Kapteinis nomurmina Arturam vēl kaut ko, un tad viņi ir pievērsušies citam sarunas tematam. Izabella nogaida vēl kādu brīdi un tad nospriež, ka tad, ja viņa gaidīs par ilgu, Arturs būs pārāk piedzēries un gribēs atkrist gultā, tāpēc viņa klusītēm izlien no segas apakšas un nokāpj lejā pa trepītēm.
   Jūrā viņai nākas pierast pie pastāvīgās jūras šūpošanās zem kājām. Tāpēc Izabella pieceļas, nogaida, līdz jutīsies droši uz kājām, un tad dodas uz durvīm. Tām nav aizbīdņa, tāpēc durvis dažreiz nav kārtīgi aizvērtas. Tās ir pavērtas par collu: pietiekoši, lai sadzirdētu kādu tuvojamies un lai ielaistu iekšā nelielu gaismas atspīdumu no salona. Izabella jūt, kā asinis truli dun ausīs. Kad viņa jūtas pārliecināta, ka abi vīrieši negrasās celties no samta dīvāniem, pie kuriem ir pielīmētas viņu dzērāju pēcpuses, viņa dodas atpakaļ un notupstas pie vīra kojas, un pabāž rokas zem tās, lai sameklētu riekstkoka lādīti.
   Viņas pirksti sameklē misiņa rokturus abās pusēs, un Izabella sāk lēnītēm vilkt.
   Piepešs grūdiens, kuģim pārvarot vilni: lādīte paslīd pa koka grīdu, un viņa pārcenšas, nokrīt atmuguriski, atraujot pirkstus no lādītes. Viņas kritiens nepavisam nav elegants un pilnīgi noteikti nav kluss.
   – Kas tas bija? – Arturs iejautājas.
   Izabella aši pietraušas kājās, pabāzdama riekstkoka lādīti zem kojas ar kāju un nostiprinādama to savā vietā ar savu ceļasomu, un tad kabīnes durvis tiek atvērtas un Arturs uzlūko viņu tumsā.
   – Izabella?
   – Kāpu lejā, lai padzertos ūdeni, un nokritu no apakšējā pakāpiena, – viņa saka, norādīdama uz kāpnītēm.
   Artura skatiens pievēršas viņas kailajai rokas locītavai, ap kuru bija aplikta melnā lentīte.
   – Vai tu vēl aizvien jūties slikti? – viņš beidzot iejautājas. Viņa pamāj. Lādītes atslēga draud izdedzināt vainīgu caurumu viņas plaukstā.
   – Liecies atpakaļ gultā. Es tev atnesīšu ūdeni.
   Un viņai nekas cits neatliek, kā likties atpakaļ gultā. Arturs atgriežas pēc dažām sekundēm ar ūdens krūzīti, kuru Izabella iztukšo, kamēr viņš gaida. Kapteinis parādās durvīs un saka:
   – Es iešu gulēt, Vinterborn.
   – Ar labu nakti, Frānsis. Es darīšu to pašu.
   Nē! Izabellas plāns tiek izjaukts, un sasodītā atslēga vēl aizvien atrodas viņas plaukstā. Kā lai to atliek atpakaļ vīra vestē, kamēr viņš vēl nav pamanījis tās iztrūkumu, ja Arturs atradīsies kajītē kopā ar viņu?
   Arturs izģērbjas un novēl viņai labu nakti. Šņākuļodams viņš ar pūlēm ierāpjas savā kojā zem viņējās. Izabella guļ augšā uz sāniem un gaida, kamēr vīrs iemigs, lai viņa varētu izlemt, ko tagad darīt.
   Visbeidzot Artura pazīstamie krācieni liecina, ka viņš ir iekritis dziļā dzērāja miegā. Izabella nospriež, ka vienīgais drošais variants ir nokāpt lejā, iebāzt atslēgu atpakaļ vīra vestes kabatā, atgriezties gultā un piepildīt savu plānu citā reizē.
   Viņa atkal atmet palagus. Atkal nokāpj lejā pa kāpnītēm. Ejot garām vīra aizmigušajam ķermenim, viņa dziļi nodrebinās kā cilvēks, kurš iet garām čūskai.
   Un, tiklīdz Izabellas pēdas pieskaras grīdai, viņa vairs nevēlas likt atpakaļ to sasodīto atslēgu. Vēl ne. Viņa stāv līdzās Arturam tumsā, un viņš to nedzird. Viņš nepamostas. Izabellu pārņem neprātīga drosme. Viņa pietupstas un pasniedzas zem vīra kojas.
   Ja Arturs pamodīsies, viņa tiks atmaskota. Izabella to zina un tomēr rīkojas.
   Viņa piesardzīgi velk lādīti ārā, līdz tā pieskaras ceļgaliem. Lādīte ir šaura, taču trīs pēdas gara, un Izabellai ir jātaustās visā tās garumā, lai atrastu piecas slēdzenes. Tumsā viņa nopūlas ar atslēgu. Paiet vesela mūžība, līdz viņa atrod katru nākamo slēdzeni, pagriežot to ar vieglu klikšķi. Visu šo laiku Izabella ir aizturējusi elpu. Pelēkajā istabā nav gaismas. Viņa vadās tikai pēc taustes.
   Visbeidzot Izabella atver lādīti. Divas smalkas zelta ķēdītes neļauj vākam atkrist atpakaļ un atsisties pret grīdu. Izabella noceļ melnā samta slāņus un ierauga zižļa blāvo spīdumu: tas ir zelts, kas nobārstīts ar dārgakmeņiem. Viņa uzmanīgi taustās pa lādīti, lai sameklētu samta spilventiņu, uz kura ir uzlikts zizlis, paceļ stūrīti, izņem savu dārgo melno lentīti no naktskrekla un pabāž to apakšā, tad palaiž vaļā spilventiņu un aizver lādīti.
   Klikš.
   Savā pārdrošībā viņa ir ļāvusi tai aizkrist pirms pēdējās puscollas. Skaņa šķiet neiespējami skaļa tumsā. Izabellas ķermenis pārakmeņojas, un viņa nespēj pakustēties. Sirds skaļi sitas krūtīs, un pat acu āboli šķiet pulsējam. Arturs pārstāj krākt un izgrūž tādu kā ņurdienu.
   Tad, lēnām un ritmiski, viņš atkal atsāk. Izabella vēl nekad nav tā priecājusies, dzirdot viņu krācam. Viņa gandrīz iesmejas.
   Viņa atkal taustās gar lādīti, lai sameklētu slēdzenes. Vienu pēc otras viņa tās aizslēdz. Izabellu ir pārņēmusi neprātīga pārliecība. Viss būs labi, tāpēc viņa nesteidzas, klusītēm pastumj zizli zem gultas un tad atliek atslēgu atpakaļ Artura vestē.
   Augšā pa kāpnēm. Gultā. Izabella nevar aizmigt stundām ilgi, jo satraukums nekādi nespēj izvējoties viņai no asinīm.
   Pagaidām Daniela rokassprādze ir drošībā. Vismaz tā nonāks otrā pusē, Sidnejā, kur Arturam jāpasniedz zizlis Bārtona kungam karalienes vārdā. Protams, Izabellu gaida vēl viena atslēgas zagšana un slepenas manipulācijas pirms ceremonijas, taču šobrīd viņa vienkārši priecājas, ka melnajai lentītei vairs nedraud briesmas tikt pārmestai pār bortu. Pārējo viņa izdomās, kad beidzot izkļūs no šī smirdīgā kuģa.
   Dažas nākamās dienas ir drūmas. Izabellu nomāc melns mākonis. Sākumā viņa domā, ka tumsa radusies tāpēc, ka rokassprādze vairs neatrodas viņai ap roku, un varbūt pa daļai tā arī ir. Taču vairāk ticams, ka pie vainas ir laiks, kas ir kļuvis svina pelēks, vējains un skarbs.
   Vētrainā jūrā ieteicams atrasties uz augšējā klāja. Uz apakšējā klāja, kur viņas acis nespēj saskatīt apvārsni, var uznākt jūras slimība. Tā nu Izabella katru dienu stundām ilgi sēž uz enkura klāja, klausīdamās vīriešu balsīs, kas skaļi klaigā un lamājas viņai apkārt, vērodama pelēkās debesis un cenzdamās izvairīties no lietus zem brezenta nojumes. Parasti Megija būtu viņai pievienojusies, taču tagad Megija no viņas izvairās, izvēlēdamās īsināt laiku ar izšūšanu salonā. Uz apakšējā klāja dzīve turpinās, visas ikdienišķās dzīves detaļas aiztikšķ garām, sadalot laiku periodos. Uz augšējā klāja, kur nav saskatāms nekas cits kā vien nebeidzamā jūra, laiks apstājas, un viņa cenšas izdzīvot nebeidzamu pelēku brīdi. Tas atgādina viņas skumjas, šis nebeidzamais ceļojums. Izabella neredz zemi, nevar saskatīt beigas, viss ir vētras sabangots.
   Un dažkārt, kad lietus skaļi bungo, bet nekad nav auksts, un viņai nākas ierauties pēdējā sausajā vietā aiz kuģa stūres, Izabella dzird, kā Harova kungs izkliedz pavēles, un domā par Megijas teikto. Viņš ir zaudējis savu sievu. Un šeit viņš darbojas ideāli. Viņa nespētu vadīt kuģi. Jādomā, ka viņa to nogremdētu savās skumjās. Bet, kamēr kapteinis pilda uzdevumus ar grūtībām, Harova kungs ir mierīgs un prasmīgs. Dažkārt Izabella pamet uz viņu slepenus skatienus, meklēdama sāpes viņa sejā, taču nekad tās neredz. Tad viņa saprot, ka izturas tikpat aušīgi kā Megija, un atkal uzliek seju uz ceļgaliem un gaida, un gaida, cauri laikam un attālumam, un sabangotai jūrai.
   Tad tumsas svārku stērbelē parādās pirmais pelēcīgais gaismas stariņš.
   Izabella ierauga Harova kungu kambīzē. Tāpat kā viņa, arī kapteiņa pirmais palīgs meklē kaut ko, ar ko remdēt izsalkumu pirms pusdienām. Viņš pietupstas, iebāzis galvu skapī.
   Kad viņa padod labrītu, viņš satrūkstas un sasit galvu.
   – Piedodiet, – viņa saka.
   – Tas nekas, – viņš atbild un pieceļas, berzēdams galvu. – Vai jūs arī meklējat ko ēdamu?
   Viņa pamāj.
   – Paslēpu kaltētus ābolus lādītē skapja dziļumā, aiz miltiem.
   Harova kungs atkal pievēršas skapim un pasmaida.
   – Ak, ļoti gudri. – Viņš izvelk laukā kārbu un mēģina atvērt vāku. – Vai jūs pati uzlikāt to vāku? – viņš piepūlē apvaicājas.
   Izabella iesmejas, paplezdama plaukstas.
   – Mana mamma apgalvoja, ka man vajadzējis piedzimt par puiku. “Stipra kā kaza un mežonīga kā strazds.” – Atcerējusies mātes vārdus, viņa saskumst. Izabella vairs nejūtas ne stipra, ne mežonīga.
   Nu jau Harova kungs ir noņēmis vāku un pasniedz viņai kārbu. Izabella paņem sauju žāvēto ābolu. Harova kungs grasās paiet viņai garām uz izeju, bet Izabella viņu aizkavē.
   – Harova kungs, pagaidiet, – viņa saka. Izabella nolūkojas uz savu roku, kas uzlikta uz pirmā palīga delma, it kā nepiederētu viņai. Viņa nezina, ko ir gatavojusies teikt, taču nespēj to nedarīt.
   Viņš gaida, un īss laika sprīdis vieno viņus gaidās.
   Tad Izabella ierunājas:
   – Megija man pastāstīja par jūsu sievu.
   Un te tās ir: neslēptās sāpes, kuras viņa tik ļoti ilgojās ieraudzīt pirmā palīga sejā. Beidzot viņa ir atradusi kādu, kurš zina. Sev par šausmām Izabella mana, ka viņas mutes kaktiņi savelkas augšup, it kā viņa gribētu smieties. Viņa tos atkal pavelk uz leju.
   Taču tad sāpes Harova kunga sejā pazūd, paslēpjas zem iestudētas sejas izteiksmes, kas pauž samierināšanos.
   – Jā, es zaudēju Mēriju. Tas bija ļoti grūti, – viņš saka. – Taču dzīvei jāturpinās.
   – Vai jāturpinās?
   Izabellas jautājums Harova kungu apmulsina. Viņš atver muti, lai kaut ko teiktu, taču neko nesaka. Viņš klusē, viegli pavēris lūpas.
   – Mans dēls Daniels nomira gandrīz pirms trim gadiem, – Izabella strauji nosaka. – Viņš bija piecpadsmit dienas vecs. Piedzima pavisam veselīgs, auga labi. Tad kādu dienu es atvēru acis vēlu – pārāk vēlu no rīta, kas bija pārāk spožs, brīnīdamās, kāpēc viņš nav mani pamodinājis. Viņš nebija mani pamodinājis tāpēc, ka bija miris, Harova kungs. Miris un auksts. – Viņas balss aizlūst, un Izabella aizsedz muti ar plaukstu, lai apturētu asaras. – Tā kā es biju vai zaudējusi prātu aiz bēdām, mana vīra ģimene parūpējās par to, lai bērns tiktu apbedīts bez manas klātbūtnes. Man pat neradās iespēja atvadīties no viņa.
   – Ak, mana dārgā Vinterborna kundze, – viņš nosaka un tad uzmanīgi noņem rokas viņai no sejas un tur savos raupjajos pirkstos. – Ir briesmīgi zaudēt mīļu cilvēku, taču saule tik un tā nebeigs uzlēkt.
   – Tas nav iespējams. – Tagad Izabella šaubās par viņu. Viņš ir zaudējis tikai sievu, nevis bērnu. Ko gan viņš var zināt par sāpēm?
   Harova kungs meklē vārdus. Kuģis šķeļ viļņus, liekot piekārtajām karotēm nošķindēties, sasitoties kopā. Visbeidzot viņš nosaka:
   – Tādas skumjas nevar tikai atstāt zilumu un tad izbalot. Tās nomoka. Vienīgais ceļš, kā atgriezties dzīvē, ir to atjaunot, akmeni pa akmenim. Un dažkārt cilvēkam nepietiek enerģijas vai apņēmības, un viņš sēž starp drupām un gaida, lai kaut kas mainītos. Taču nekas nemainās, ja mēs atkal nepieceļamies un nesākam lasīt kopā akmeņus.
   Izabellas sirds kļūst vieglāka un smagāka, kamēr viņš runā: cerība, izmisums, cerība, izmisums, mākoņi, kas ātri aizsedz sauli. Viņš saprot, taču apgalvo, ka viņai ir jācenšas izveseļoties. Vai viņš nezina, ka tad, ja Izabella atgūsies no Daniela nāves, viņa zaudēs Danielu otrreiz? Atgūšanās savā ziņā ir aizmiršana.
   Taču viņa ir ilgojusies rast mierinājumu tādos vārdos, kādus izrunā Harova kungs, un varbūt Harova kungs arī ir ilgojies pēc radniecīgas dvēseles, lai dalītos savās bēdās, tāpēc viņi kādu brīdi stāv kopā, ar savītām plaukstām un asaru pilnām acīm. Un šajā brīdī iekšā ienāk Megija.
   – Ak, – viņa nosaka, ar savām bālajām acīm nopētot viņu pozu, viņu kopā sadotās rokas, viņu meklējošās acis. Sākumā Izabella nesaprot šo nozīmi: brīdī, ko viņa dala ar Harova kungu, nav nekā romantiska. Taču, ak kungs, no malas tā izskatās.
   Harova kungs satraukumā – jo Izabellai ir aizdomas, ka viņš ir ieķēries Megijā – atlaiž vaļā viņas rokas un pasper soli atpakaļ, sasizdams galvu pret piekārtu vara pannu.
   Izabella saka:
   – Megij, pagaidi. – Taču Megija jau ir pagriezusies un aizsteigusies projām.
   Harova kungs paberzē galvu.
   – Man nu jāiet, – viņš saka.
   Izabella pamāj un pēc īsa brīža paliek viena pati kambīzē, prātodama, kad nāksies saskarties ar neizbēgamajām sekām.
   Kambīzē gatavojas vakariņas, un gaļas sautējuma smarža iesūcas salonā, kur Izabella sēž viena pati ar savu šuvekli. Viņa šovakar ir pieļāvusi tik daudzas kļūdas un ir iztērējusi tik daudz laika, atārdot šķībos dūrienus, ka tikpat labi būtu varējusi vispār nesākt strādāt. Megija nekur nav redzama. Izabella sāk klusītēm cerēt, ka Megija būs nolēmusi paturēt pie sevis scēnu ar Harova kungu. Taču cerības mūžs nav ilgs, jo krēslā Arturs noducina lejā pa kāpnēm un pēc brīža jau stāv viņas priekšā, saraucis uzacis tik cieši, ka tās met drūmu ēnu viņam uz sejas. Izabella noliek malā savu šuvekli un mēģina nemirkšķināt acis un nesarauties, un nekādā ziņā neizrādīt, ka viņa zina, kas tūlīt sekos.
   – Kas noticis, Artur? – viņa jautā. Lai neļautu rokām drebēt, viņa paņem sērkociņu un iededzina eļļas lampiņu virs galvas, vieglītēm aizvērdama aizgriezni.
   Kādu brīdi Arturs nespēj izteikt ne vārda. Viņš spļaudās un šņākuļo, un tad beidzot ierunājas:
   – Es nepacietīšu, ka tu izrādi tādu uzmanību citiem vīriešiem.
   Izabella turpina izlikties izbrīnīta, taču jūt, kā iesāpas Megijas nodevība.
   – Tev tas nav jāpacieš ne tagad, ne kādu citu reizi, – viņa mierīgi nosaka.
   – Netēlo man te nevainīgo! – viņš kliedz, un Izabella iedomājas, ka visi, kas atrodas uz apakšējā klāja, no gaiteņa līdz komandas telpām to dzird. Lai arī kuģis ir simt sešdesmit pēdas garš, uz apakšējā klāja viss ir saspiests. Arturs, sapratis, ka nostāda sevi neērtā situācijā, pieklusina balsi. – Megija redzēja tevi kopā ar Harovu.
   – Harova kungs mani mierināja, – viņa saka. – Viņa pieskārienā nebija nekā vairāk par visparastāko cilvēcisko līdzjūtību.
   – Par ko viņš tevi mierināja? – Arturs to izrunā pārsteiguma pilnā balsī, patiešām uzskatīdams, ka viņai nav nekādas vajadzības pēc mierinājuma.
   Kādu svelošu naidu Izabella sajūt pret viņu šajā brīdī par viņa aklumu un absolūto līdzjūtības trūkumu.
   – Harova kungam nomira sieva. Man likās, ka viņš varētu saprast, ko es jūtu pēc Daniela nāves.
   – Tas, ko tu jūti, Izabella, nav nekas tāds, ko tev vajadzētu klāstīt svešiem vīriešiem uz…
   – Līdzcilvēkam, kurš arī ir saskāries ar smagu zaudējumu, – viņa saka, pārtraukdama vīru, lai arī zina, ka šo viņas paradumu Arturs necieš visvairāk. Izabella, tev vajadzētu vairāk klausīties un runāt daudz mazāk.
   Arturs vēl pašņākuļo, soļodams pa nelielo telpu, kurpēm klabot uz koka grīdas. Lietus un sarmas smarža ir spēcīga, un Izabella iedomājas par jūru, kas bez apstājas kuļ viļņus, un arī viņas pakrūtē kaut kas nebeidzami viļņojas.
   Visbeidzot Arturs nosaka:
   – Bērna nāve nav padarījusi tevi īpašu, Izabella. Tu tik un tā esi tikai sieviete, tāpat kā agrāk. Tu neesi pelnījusi nekādu īpašu apiešanos, un tu neesi pacēlusies pāri kārtīgas sabiedrības likumiem. – Viņa skatiens pievēršas sievas rokas locītavai. – Tu vismaz esi noņēmusi to bezgaumīgo lentīti.
   Izabella sabožas, taču neko nesaka.
   Arturs izrieš plecus, un viņa nāsis iedrebas.
   – Tev jāpaliek uz apakšējā klāja, līdz mēs sasniegsim Sidneju.
   – Ko? Nē!
   – Paliec salonā vai mūsu kajītē. Kavē laiku Megijai. Man vienalga, ko tu darīsi. Tikai netuvojies komandas locekļiem. Un nestaigā apkārt, pievērsdama uzmanību sev un savām vecajām brūcēm, kas sen jau ir sadzijušas.
   – Mana brūce nav sadzijusi! – viņa iekliedzas. Taču Arturs jau ir pagriezies un nozudis. Izabellai gribas iedurt viņam pierē savas šķēres, varbūt ierakstīt tajā Daniela vārdu, lai atgādinātu viņam par bērnu, kuru ir zaudējuši viņi abi. Izabella jūt, ka viņa jūk prātā. Ikviens nervs sašutumā dreb. Niknums kūsā viņā, virmojas zem ribām, ap sirdi. Viņa grib kaut ko vai kādu iznīcināt. Šobrīd tas ir Arturs, taču, ja durvīs parādītos Megija, tad Izabella labprāt izrēķinātos arī ar viņu. No kurienes nāk šīs vardarbības alkas? Reiz viņa bija tik maiga sieviete. Cik maigas bija viņas rokas, turot dēla vieglo, miniatūro ķermeni.
   Ieslodzīta uz apakšējā klāja. Sasmakušais gaiss un smakas no kravas nodalījuma, nemaz nerunājot par komandas telpām. Viņai būs nelabi. Taču Arturs neraizējas par to, ka viņai varētu būt nelabi. Kāpēc viņš vispār grib Izabellu paturēt, ja viņa sagādā tikai vilšanos un aizkaitinājumu? Kā viņš var izturēt, ka ir precējies ar Izabellu, ja reiz Izabella nespēj izturēt, ka ir precējusies ar Arturu?
   Izabella attopas, ka ir sažņaugusi šuvekli plaukstās, un adata ir iedūrusies viņas rokā. Viņa uzmanīgi to izņem, un tās vietā izveidojas ideāli apaļa asins pile. Izabella jūtas kā apburta, uzlūkojot asinis un savas plaukstas smalkās līnijas un rakstus. Viņa piespiež pirkstu līdzās sīkajai brūcītei, un bumbiņa pārvēršas lāsē un nopil pa viņas roku.
   Izbēgt.
   Viņa atrodas tālu prom no mājām. Ja viņa pazustu Austrālijā, kā Arturs viņu atrastu? Viņa varētu atrast iespēju aizbēgt uz Ameriku, kur dzīvo Viktorija. Un tagad plāns nobriest vēl vairāk. Māsa savā pēdējā vēstulē rakstīja, ka gaida bērnu. Izabella varētu aizvest viņai Daniela aproci, un, lai kā viņai negribētos to atdot, viņa gars varētu atdzīvoties māsas bērnā. Šajā brīdī, šīs domas piepešās pareizības pārņemta, viņa neko citu nevēlas vairāk par to.
   Izabella sajūt vieglumu pirmo reizi daudzu gadu laikā.

Sestā nodaļa

   Izabella sēž gultā. Kajītes durvis ir ciet un aizbarikādētas ar lādi, kas ir pilna ar drēbēm. Viņai ir tintes pildspalva un papīra gabals, un viņa sastāda sarakstu ar priekšā izliktajām rotaslietām.
   1 rubīnu un briljantu rokassprādze
   1 zelta ķēdīte ar safīriem
   1 zelta ķēdīte ar pērlēm
   1 platīna ķēdīte ar pērlēm un ametistiem
   1 pāris briljantu un olivīna auskaru
   1 pāris franču opāla un zelta auskaru
   1 ungāru smaragda piespraude
   1 emaljēta piespraude ar briljantu
   1 platīna piespraude ar rubīniem un pērlēm
   1 mēnessakmens un briljantu gredzens
   1 safīra gredzens
   Tās ir visas vērtslietas, kas viņai pieder. Apavi un apģērbi nav tik viegli pārdodami, bet šīs rotaslietas gan. Visi šie priekšmeti ir saņemti dāvanā no vīra vai viņa ģimenes, taču Izabella neko no tā visa nevalkā. Ja īpašos gadījumos viņa ir spiesta to darīt, Izabella ļauj Arturam izlemt, kas vislabāk mirdzēs sveču gaismā, taču lielākoties rotaslietas atrodas zīda lādītē kā slēpts atgādinājums tam, ka viņa pieder Vinterbornu ģimenei, jo ikviena no šīm rotām ir Vinterbornu oriģināldarinājums. Viņa pieder Vinterborniem kopš brīža, kad viņi atpirka tēva uzņēmumu par “ārkārtīgi uzpūstu cenu”, kā to allaž apgalvojusi Artura māte.
   Ikviens no šiem priekšmetiem pieder viņai. Neviens nevarēs pārmest zādzību. Par to Izabella jūtas gandrīz droša. Sastādījusi sarakstu, Izabella iesaiņo rotaslietas un noglabā tās lādes dziļumā, tad saloka lapu un pabāž to zem sava spilvena. Viņa apguļas, salikusi rokas zem galvas, un aizver acis. Kajītē nav logu, tāpēc pat par spīti tam, ka ārā ir diena, telpa ir krēslaina. Kuģis turpina zvāļoties.
   Atkal un atkal Izabella klusībā atgriežas pie saldās domas par to, ka tad, ja viņa pārdos rotas Sidnejā, tad viegli iegūs nepieciešamo summu, lai aizkļūtu līdz Ņujorkai un satiktu māsu. Un viņai nevajadzēs braukt ar tādu nožēlojamu burinieku kā šis, bet ar lielu un stabilu tvaikoni. Viņas fantāzijas ar katru brīdi kļūst aizvien izsmalcinātākas, un, jo detalizētākas tās kļūst, jo vairāk Izabella sevi pārliecina, ka tam ir lemts notikt, ka tas ir ierakstīts zvaigznēs. Viņa tikai piepilda savu likteni. Vinterborni viņu uzskata par nelīdzsvarotu un traku, un varbūt tā arī ir. Ja tā, tad kāpēc lai viņa neaizbēgtu? Gan viņas, gan Artura tēvs abi ir miruši, un viņi vienojās par šo savienību. Muļķīgā kārtā. Pārējā vīra ģimene negrib viņu redzēt: viņa to atbrīvos citai sievietei, varbūt tādai, kas spēs viņam dāvāt vēl kādu bērnu. Izabellas dzemde atsakās sajust sevī kāda cita bērna kustības. Viņa domā, ka vēl aizvien ilgojas pēc Daniela, un tā arī ir. Varbūt jaunajai sievai pat varētu patikt Artura iknedēļas apciemojumi pie viņas ķermeņa. Lai gan Izabella nespēj to iztēloties. Viņa atceras, kā piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā ir prātojusi par mīlēšanās noslēpumiem un domājusi, ka tas viss izklausās ļoti aizraujoši. Vai nu viņa ir kļūdījusies, vai arī Arturs ir ļoti nemākulīgs.
   Laika apstākļi ir pasliktinājušies. Varbūt Izabellai liekas, ka tie ir pasliktinājušies, tāpēc ka viņa atrodas ieslēgta savā kajītē jau divas dienas. Viņa varētu sēdēt salonā, kur ir sāls notraipīti logi, taču tas nozīmē sēdēšanu kopā ar Megiju un Arturu. Jūra ir ļoti bangaina, un lietus nemitējas. Izabella ir pamanījusi Harova kungu un kapteini gaitenī, un abi bija izmirkuši līdz ādai pat par spīti moleskina apģērbam, viņu kurpes šļakstēja, un Izabella cenšas nomākt savas māņticīgās bailes, ka slikts laiks iestājies tāpēc, ka viņa ir pārstājusi noslēgt savu ikdienas miera līgumu ar jūru.
   Kapteinis izskatās īpaši noraizējies. Izabella nespēj iedomāties, kāpēc: jādomā, ka viņš ir piedzīvojis sliktus laika apstākļus arī agrāk. Viņa nožēlo, ka nevar pajautāt Harova kungam, kas notiek, taču viņa to neuzdrošinās, jo Arturs varētu to ieraudzīt. Viņa varētu apjautāties Arturam, taču tas nozīmētu sarunāšanos ar viņu.
   Dažkārt Izabella cenšas atminēties laiku, kad viņa nav ienīdusi Arturu, un varbūt tas bija īsu brīdi, kamēr viņa gaidīja Danielu. Uz dažiem mēnešiem Arturs atmaiga. Viņš priecājās, ka Izabella jau tik ātri dzemdēs bērnu. Varbūt priecājās tāpat, kā jebkurš cits priecātos par to, ka suns pienesis viņam čības, tomēr priecājās. Kādu dienu viņš impulsīvi bija pārnesis mājās no darba emaljēto piespraudi, lai uzdāvinātu to sievai. Viņa pat kādu laiku bija to valkājusi, juzdamās atvieglota, ka vīra bargums šķita izzūdam. Pat sākdama cerēt, ka precības ar viņu varētu neizvērsties tādā jūgā, kādu viņa bija gaidījusi.
   Jā, īsu laiku viņš Izabellai patika. Viņš vēl aizvien likās tāls un raupjš, taču viņai likās, ka saskata vīrā laba tēva aizmetņus: tāda tēva, kurš varētu neprātīgi mīlēt bērnu kopā ar viņu. Kad Daniels piedzima, viņš neattaisnoja šos sirsnīgos sapņus.
   Pirmajā reizē, kad Arturs ieraudzīja Danielu, Izabella atradās gultā un snauda. Bija vēla pēcpusdiena, un Daniels bija mierīgi aizmidzis, trīs dienas vecs, ar mazām dūrītēm netālu no ausīm un kāru mutīti, kas sapnī zīda iedomātu krūti. Arturs ienāca iekšā ar lielu troksni un sacīja viņai:
   – Kāpēc tu esi gultā pulksten četros?
   Izabella satrūkusies pamodās, bet Daniels turpināja gulēt.
   – Piedod, Artur, – viņa sacīja. – Es esmu ļoti nogurusi.
   Mazais mostas visas nakts garumā.
   – Tad tev vajadzētu paņemt zīdītāju, kā jau es ierosināju.
   Tu nevari augām dienām vāļāties pa gultu kā slampa.
   Doma par to, ka kāda cita varētu zīdīt viņas bērnu, Izabellai likās biedējoša. Viņa piecēlās sēdus, cenzdamās saņemties: tas bija grūts uzdevums, jo viņa bija dzemdējusi tikai pirms dažām dienām, juta sāpes visā ķermenī un nebija pārstājusi asiņot.
   – Lūdzu, Artur. Ļauj man būt viņa mātei tā, kā es pati to vēlēšos.
   – Nu, ja tu esi cieši to noņēmusies, un es redzu, ka esi, tad aprunājies ar manu māti. Viņa ir uzaudzinājusi divus dēlus, un varu derēt, ka viņa nekad nav gulējusi dienas laikā. Izabella drīzāk apēstu indi nekā lūgtu padomu Artura mātei. Pirmā Vinterborna kundze ārēji atgādina īstu eņģeli: mīksti apaļumi, gaiši, cirtaini mati, lielas, zilas acis un teļa smaids, taču zem šīs virskārtas viņa ir darināta no stieplēm un akmeņiem. Izabella nekad nav stāstījusi Arturam, kā viņu kāzu vakarā Vinterbornas kundze ir pavilkusi viņu malā un pavēstījusi, ka, viņasprāt, Arturs apprecējis zemākas kārtas sievieti, tāpēc viņai jācenšas, lai apgūtu manieres un izturēšanos, kas viņas dēliem ir iedzimta. Izabella nekad to nav vīram teikusi, jo viņai ir aizdomas, ka Arturs, iespējams, tam piekristu. Visi viņas ģimenes locekļi piekristu, jo īpaši tas pieglaimīgais vīrabrālis Persijs un tā drebošā pele, kuru viņš dēvē par savu sievu.
   Arturs piesoļoja pie šūpuļa. Vēlās pēcpusdienas saule izlauzās cauri žalūzijām un apgaismoja krēmkrāsas mežģīņu aizkarus, skarot viņa dēla neticami maigo vaidziņu.
   – Negribu, lai viņš kļūtu par mīkstmiesi, – Arturs sacīja.
   – Viņš ir tikko piedzimis, – Izabella nomurmināja. – Ļauj viņam kādu laiku būt maigam.
   Arturs salika rokas uz muguras, itin kā baidītos, ka citādi viņam varētu rasties kārdinājums paņemt bērnu rokās. Viņš piepūta lūpas, pētīdams savu dēlu, apmēram tāpat, kā citkārt Izabella bija viņu redzējusi vērojam dimanta slīpējumu.
   – Viņš ir mazāks, nekā es biju iedomājies. – Gandrīz septiņas mārciņas, – viņa sacīja.
   Un tas arī bija viss. Arturs pagriezās, vēl aizvien salicis rokas uz muguras, un izgāja no istabas. Izabella piecēlās un pārliecās pāri Daniela šūpulim, noglāstīja pūciņas uz viņa siltās galviņas, ieelpoja viņa saldo piena smaržu un zvērēja, ka mīlēs viņu par diviem.
   Izabella atver acis. Tas ir par daudz: atmiņas par Danielu – siltu un elpojošu, nevis aukstu un nekustīgu, ir iedūrušas nazi viņas sirdī. Viņa vēlētos atvērt riekstkoka lādīti un izņemt savu melno lenti, un visu pēcpusdienu pārbīdīt katru koraļļu aproces posmiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, gremdējoties pēdējās atmiņās par bērna dzīvo siltumu. Tomēr viņa to neuzdrošinās. Tai ir jāpaliek paslēptai līdz Sidnejai. Sidnejā viņa to atgūs un kaut kā atbrīvosies no šīs nožēlojamās laulības, tiks projām no Artura un viņa indīgās ģimenes. Tad šī neciešamā vētra beigsies un viņai atkal piederēs mierīga jūra un saules stari.
   Kādā rītā pēc divām dienām Harova kungs viņu uzmeklē, būdams pietiekoši gudrs, lai to darītu brīdī, kad Arturs ir aizņemts kravas nodalījumā kopā ar kapteini un Megiju, lai izšķirtu strīdu par marmora flīzēm. Papildus zižļa transportēšanai uz Austrāliju Arturs eksportē dārgas flīzes un paklājus. Jo mazāk Izabella zina par viņa rūpalu, jo laimīgāka viņa jūtas. Taču Arturs ir visai norūpējies par darījumu, un norūpējies arī par to, ka apkalpe varētu nozagt vai sabojāt mantas.
   Kad Harova kungs pieklauvē pie kajītes durvīm, Izabellas sirds viegli salecas. Viņa nevēlas noklausīties kārtējo Artura lekciju.
   – Harova kungs? – viņa piesardzīgi apjautājas.
   – Atvainojiet, Vinterborna kundze. Būšu ļoti īss. Vai jūs gadījumā neesat iesprostota uz apakšējā klāja mūsu… sarunas dēļ kambīzē pirms pāris dienām?
   Izabella zina, ka viņas kārtas sievietei vajadzētu Harova kungu nevērīgi noraidīt, nepievēršot citu uzmanību sava vīra privātajām lietām. Taču viņa nesaskata lielu jēgu šādā pieklājībā.
   – Jā. Es paskaidroju, taču viņš ir nikns muļķis.
   – Es jūtos briesmīgi, – viņš saka. – Vai vēlaties, lai es ar viņu parunātu?
   – Nē, tas tikai padarīs visu vēl ļaunāku.
   Viņš paraugās apkārt.
   – Ja ir kaut kas, ko es varētu izdarīt… Jūsu zaudējums mani dziļi aizkustināja.
   – Un mani jūsējais, – Izabella visā nopietnībā nosaka. Viņas sirdī iekvēlojas neliela oglīte, iezaigojas cerību stariņš. Varbūt sasalums tomēr nav mūžīgs.
   – Piedodiet, ka man vajadzēja tik ilgu laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Mēs esam visai pamatīgi noskrējušies laika apstākļu dēļ.
   Laika apstākļu pieminēšana liek Izabellai sajusties mazliet neomulīgi. Viņa apjauš, ka iepriekšējā naktī ir sapņojusi par to, kā pelēka jūra ceļas augšup un augšup, cauri dēļiem, cauri kajītei, pārklādama Artura koju un tad tikdama līdz viņas palagiem, aiznesot sev līdzi melno lenti, kamēr viņa cenšas to sasniegt ar rokām, kas kļuvušas tikpat slīdīgas kā zivs spuras. Jā, viņa ir domājusi par laika apstākļiem. Ja vien viņa varētu nokļūt uz augšējā klāja un aprunāties ar jūru.
   – Bet laiks taču ir normāls? Šai pasaules daļai šajā gadalaikā?
   Harova kungs papurina galvu.
   – Man jāteic, Vinterbornas kundze, ka mēs ar kapteini nespējam nonākt pie vienota viedokļa. Man šķiet, ka tuvumā ir viesuļvētra. Viņš iebilst, ka tagad jau par vēlu viesuļvētrām, bet… – Viņš pieklusina balsi. – Kapteinim Vaitavejam nepatīk slikts laiks.
   Izabellas ādu nokņudina ledainas skudriņas.
   – Tad kāpēc viņš uzstāj, ka mums jāturpina ceļš? Vai mums nevajadzētu iegriezties ostā, līdz būsim droši, ka tā nav viesuļvētra?
   – Viņš cīnās ar savu nepatiku pret sliktiem laika apstākļiem, izliekoties, ka nekas tāds nenotiek. – Harova kungs sakniebj lūpas pēc šī teikuma izrunāšanas, kas liecina, ka, viņaprāt, viņš ir pateicis par daudz un par sliktu kapteinim. – Neraizējieties. Mēs visi esam krietni vīri, un būsim drošībā.
   – Kapteinis pārāk daudz dzer, – Izabella nosaka.
   Harova kunga atbilde ir gandrīz ideāls kapteiņa balss atdarinājums.
   – Tā es atbrīvojos no mezgliem kuņģī.
   – Tas daudzums, ko esmu redzējusi viņu patērējam pie vakariņām, norāda uz lielu mezglu skaitu.
   Harova kungs mēģina pasmaidīt.
   – Kā jau teicu, neraizējieties. Lai vīrieši uz klāja domā par laika apstākļiem, bet jūs domājiet par savām darīšanām uz apakšējā klāja. – Tad balsis gaiteņa otrā galā liek viņam aši atkāpties, bez neviena atvadu vārda.
   Izabella saņemas, lai dotos uz salonu, un apstājas pie kartes, kas izklāta uz kapteiņa galda. Kapteinis Frānsiss Vaitavejs ir apceļojis visu zemeslodi, no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem divdesmit gadu laikā. Cik Izabellai zināms, viņš allaž ir krietni dzēris, viņš ir ticis galā ar sliktiem laika apstākļiem un allaž atgriezies Anglijā sveiks un vesels. Ja viņš apgalvo, ka šogad jau ir par vēlu viesuļvētrām, tad droši vien viņam ir taisnība. Galu galā Harova kungs ir tikai dažus gadus vecāks par Izabellu pašu. Viņa nolūkojas uz pustukšo viskija karafi. Cik daudzas reizes viņa ir redzējusi to piepildītu un tad atkal iztukšotu? Viņas pirksti pieskaras Austrālijas austrumu piekrastei, kas izskatās gaiši sārta salīdzinājumā ar tirkīzzilo jūru. Viņi atrodas kaut kur te. Taču uz šīs kartes nav redzami negaisa mākoņi, un jūra ir plakana un mierīga gluži kā zārka vāks.
   Izabella domā, ka ir palikusi viena. Brokastis ir paēstas, un laika apstākļi uzdzen viņai nelabumu. Jūra viņus ceļ augšā un lejā, atkal un atkal. Viņa ir ieslodzīta uz apakšējā klāja, taču nespēj izturēt kārtējo vientuļo dienu savā kajītē, un viņai ir jāizvairās no Megijas un Artura, tāpēc Izabella dodas pastaigā līdz kuģa tumšajam pakaļgalam. Viņa ir paņēmusi līdzi savu tintes pildspalvu un sarakstu. Izabella cer kaut kur sameklēt pietiekoši klusu vietiņu prom no pārējo acīm, lai saskaitītu savu dārglietu vērtību un to, cik naudas viņai vajadzēs ceļojumam uz Ņujorku, ēdienam, autobusiem… Izskatās, ka tas prasīs lielu sagatavošanos, un naktīs domas neļauj Izabellai aizmigt. To sarakstīšana uz papīra palīdzēs. Turklāt tas ļaus viņai novērst domas no laika apstākļiem.
   Visa apkalpe atrodas uz klāja un noņemas ap burām. Izabella dodas uz kravas nodalījumu un apsēžas uz flīžu kaudzes, kas pārklātas ar virvju tīklu. Gaisma ir krēslaina, tomēr viņa nogludina savu sarakstu klēpī un sāk rakstīt piezīmes.
   Kuģis nodrebinās un noraustās. Izabella dziļi ievelk elpu un turpina savu darāmo.
   Viņas jutekļi saasinās. Piepeši Izabella saprot, ka viņa nav viena. Viņa paceļ galvu, ar roku instinktīvi aizsegdama lapu, uz kuras tikko ir rakstījusi.
   – Rakstāt mīlestības vēstuli, Vinterborna kundze? – jautā kapteinis Vaitavejs.
   Izabella ātri saloka lapu.
   – Nē, nepavisam. Es sastādu sarakstu.
   – Kādu?
   – Ar privātām domām, – viņa atbild. – Nekā tāda, kas varētu jūs ieinteresēt. – Izabella paraugās uz viņu tumsā. Viņš jau ir piedzēries. – Kāpēc jūs neatrodaties uz klāja kopā ar pārējiem?
   – Atnācu palūkoties, vai krava nav izkustējusies. Mēs tikām krietni sadrebināti.
   – Es to jutu. – Izabellai gribas pajautāt, kāpēc viņš ir atnācis pats, nevis atsūtījis kādu no apkalpes, taču atbilde skanētu, ka viņš bijis noreibis vai slinks, vai nobijies no sliktajiem laika apstākļiem un vēlējies izlikties, ka nekas tāds nenotiek. Viņš šeit ir tāpēc, ka ir neprasmīgs, un neviens vīrietis nemūžam neko tādu neatzīs.
   Kapteiņa skatiens vēl nav novērsies no papīra Izabellas rokā.
   – Kādus noslēpumus jūs tur glabājat, Izabella? – viņš jautā.
   – Tie nav noslēpumi.
   Kapteinis pastiepj roku un aicina pasniegt viņam papīra lapu.
   – Tas ir personiski.
   Viņš slienas Izabellai pāri, sešas pēdas garš, gaļīgs vīrs ar brendija dvingu elpā, un Izabellas prātā mostas briesmīgas atmiņas. Viņa paver muti, lai iebilstu, taču ārā izlaužas tikai kluss čuksts.
   Atmiņu uzplaiksnījums: ziemas dārzs viņas vīramātes mājās. Agrs rīts, kad vēl neviens nav pamodies. Viņas sirds vēl aizvien ir bēdu sagrauzta, krūtis vēl aizvien pilnas ar pienu. Un Persijs Vinterborns, Artura jaunākais brālis, spiež viņu sev klāt.
   Sarma dārza zālē, sūra pelnu smaka kamīnā. Viņa roka ir aizspiedusi Izabellas muti, vīrieša ādas smarža, viņas pašas saraustītā elpa, kas laužas caur nāsīm. “Kādu prieciņu?” viņš sacīja, rupji saspiezdams Izabellas jutīgās krūtis zem kleitas. Sāpes un kauns vienlīdz lielās devās. Izabellas cīņa padarīja viņu niknu, rupjāku. Tad iekšā bija ienākusi kalpone, un viņš bija atlēcis nost, nogludinājis savu vesti un izlicies, ka nekas nav noticis.
   Un, kad viņa vēlāk bija to pastāstījusi Arturam, viņš bija nosaucis Izabellu par meli.
   – Lieciet mani mierā! – Izabella iekliedzas, būdama nobijusies un nez kāpēc arī nokaunējusies.
   Kapteinis Vaitavejs atkāpjas. Viņa sirdsapziņa ir atmodusies: Izabella ir bāla un trīcoša. Viņš nolaiž roku. Saglābj cieņu, sacīdams:
   – Mani šā vai tā neinteresē jūsu sievišķās blēņas. Bet, ja uzzināšu, ka jūs ar Harovu rakstāt viens otram mīlestības vēstules, es viņu atlaidīšu un izsēdināšu jūs nākamajā ostā. Arturs man ir labs draugs.
   – Tā nav mīlestības vēstule, – Izabella izmoka. – Tas ir saraksts. Tikai saraksts. – Taču tikpat labi viņa būtu varējusi neko neteikt. Kapteinis noglauž bārdu ar roku un pagriežas uz iešanu.
   Un galu galā tas nav “tikai saraksts”. Tas ir plāns, tā ir biļete prom no nožēlojamās eksistences, tas ir pirmais solis, lai izbēgtu no vīra.
   Pulkstens ir trīs naktī, dziļākā miega stunda. Izabella sadzird klauvējienus un kliedzienus, taču viņai vajag kādu brīdi laika, lai saprastu, ka šī klauvēšana un kliegšana ir adresēta viņai. Artura balss:
   – Izabella, mosties!
   Viņa atver acis. Viss kustas. Izabella pietraušas sēdus, cenzdamās atrast līdzsvaru. Kuģis vaid. Tas noliecas uz sāniem un tad nodrebinās. Ārā gaudo vējš. Izabellu pārņem bailes.
   – Kas notiek?
   – Ģērbies. Frānsiss cenšas mūs aizvadīt drošos ūdeņos.
   Viņš grib panākt, lai kuģis tiktu iznests krastā.
   – Iznests…
   – Ģērbies, sieviete! – viņš ieaurojas. – Atgriezīšos pēc tevis pēc divām minūtēm. – Tad Arturs ir pazudis, aizcērtot kajītes durvis. Izabella dzird viņa balsi ārā salonā, Megijas balsi. Viņa dzird, kā pārējie kāpj augšā pa kāpnēm, kamēr viņa vēl aizvien šņorē savu kleitu ar drebošām rokām.
   Jūrai ir zobi. Izabella to allaž ir zinājusi: viņa nekad nav bijusi tik ļoti iemīlējusies jūras skaistumā, lai nesaskatītu tās nežēlību. Jūrai ir zobi, un tie ir iecirtušies kuģī. Arturam nevajadzēja ieslodzīt viņu uz apakšējā klāja. Viņa tos glāba ar savu rīta lūgšanu, izrādīdama savu cieņu, atgādinādama jūrai, ka viņa nekad nav uzskatījusi savu drošību par pašsaprotamu. Izabella ir kā sastingusi. Tas nevar notikt. Kuģis ir bijis jūrā gadu desmitiem ilgi: kāpēc lai tas notiktu tagad, kad uz klāja atrodas viņa? Tas ir tik netaisnīgi. Izabella pieliecas, lai sašņorētu kurpes. Kuģis salecas, uz mirkli sastingst gluži kā kārts galā un tad atkal iegāžas ūdenī. Viss Izabellai apkārt sakrīt zemē, viņa pati nokrīt zemē. Lūka virs salona aizcērtas. Izabella pieceļas un metas ārā no kajītes un augšā pa kāpnēm, pieskrien pie lūkas un konstatē, ka ceļš ir slēgts. Viņa dauza ar dūrēm pa koku. Ap kājām ir sadauzītu galda piederumu atliekas.
   – Palīgā! – viņa kliedz. – Palīgā! Kaut kas neļauj atvērt lūku.
   Bet kā lai viņu kāds sadzirdētu trakojošajā jūrā?
   – Artur! – viņa kliedz. – Artur!
   – Izabella! – Viņa balss cauri kokam izklausās apslāpēta. – Paņem zizli. Sija ir pārlūzusi un aizsprostojusi lūku. Mēs to tūlīt atbrīvosim. Sagatavojies un atnes zizli.
   Izabella atgriežas kajītē un izvelk kasti no slēptuves. Viņa to nedroši paceļ. Atslēga atrodas Arturam kabatā, tāpēc Izabella nevar to atvērt un izņemt ārā dārgo balvu. Tomēr viņa to aizstiepj līdz kāpņu apakšai un gaida. Viņa pavēl sev nekrist panikā. Kuģis nonāks krastā. Viņi nostāsies uz cietzemes. Vējš un lietus uz cietzemes nebūs tik biedējošs. Kuģis atkal spēcīgi nosveras uz sāniem. Visi iluminatori aizvēja pusē piepeši izbirst, un ūdens ieplūst iekšā. Izabella iekliedzas. Lampu gaisma ir izdzisusi. Tumšs, auksts ūdens skalojas viņai gar kājām, raudams nost kurpes, un viņas sirds krūtīs sitas kā neprātīga.
   – Palīgā! Palīgā! – Izabella kliedz. Skaņas viņai virs galvas ir biedējošas. Koku brīkšķēšana un virvju trinkšķēšana, nostiepjoties pāri trūkšanas punktam. Katru reizi, kuģim sasveroties, iekšā ieplūst vēl vairāk ūdens, taču viņi negrimst.
   Vēl ne.
   – Pastum durvis, Izabella! – Arturs sauc.
   Izabella stumj, dzīslas viņas rokās saspringst. Otrā pusē koks berzējas pret koku, un tad lūkas durvis atsprāgst vaļā.
   Tur viņu gaida Artura rokas.
   – Zizli! – viņš saka. Izabella saprot, ka pirmo reizi viņu attiecību laikā viņi ir pievērsušies kopīgam mērķim: paglābt šo koka lādīti no tā, lai to aprītu jūra.
   Viņa stiepj to augšā pa kāpnēm, atbalstīdama riekstkoka lādīti pret katru pakāpienu. Stumj to uz Artura pusi, kurš izvelk lādīti cauri lūkai un tad pasniedz sievai savu kreiso roku. Nu viņa atrodas uz klāja, un tur valda haoss. Mutuļojoša jūra, sapluinītas buras, vēja haotiski samezglotas virves, debesis, kas kliedz takelāžā.
   – Kas notiek? – viņa jautā.
   – Frānsiss vada mūs uz krastu. Taču viņam ir jārēķinās ar vēju.
   Izabella palūkojas apkārt. Lietus piepilda acis. Apkārt ir tikai jūra.
   – Es neredzu zemi.
   – Tur. – Arturs norāda ar plašu žestu. – Kaut kur tur. – Viņš nostājas ar ieplestām kājām, sargādams riekstkoka lādīti no abām pusēm.
   Tad atskan vīrieša kliedziens.
   – Bangas! Bangas!
   Izabella pagriež galvu un ierauga baltcepurotus viļņus, pirms biedējošā skaņa, ko izraisa kuģa uztriekšanās klintij, satricina viņas sirdi.
   – Prom no kuģa! Prom no kuģa! – Tas ir kapteinis, kurš stāv pie stūres rata, sadriskātu buru un koka atlūzu ieskauts.
   – Katrs glābjas, kā var!
   Visi Izabellas jutekļi pievēršas ūdenim. Arturs jau stiepj lādīti uz glābšanas laivas pusi. Viņa klunkurē tam pakaļ haosa un trokšņa, sālsūdens un lietus vidū. Arturs ķimerējas ap virvēm, un viņa palīdz. Cilvēki kāpj glābšanas laivās pie labā borta. Izabella aplūko sejas, meklēdama Megiju vai Harova kungu, kad milzīgs vilnis piepeši sagāž kuģi par četrdesmit pieciem grādiem, un tas atkal atsitas pret rifu. Milzīgā putu mākulī koks sašķīst gabalos. Tur, kur agrāk bija cilvēki un kustība, tagad ir tikai jūra. Izabellas sirds kļuvusi par lielu viņas ķermenim.
   – Ātrāk, Artur! – viņa sauc. Viņa lūkojas apkārt pēc kapteiņa, pēc Megijas, pēc kāda. Varbūt cilvēki vēl aizvien cenšas nocelt pēdējo glābšanas laivu no priekšgala.
   Arturs ielaiž viņu laivu ūdenī, un brīnumainā kārtā viņi abi atrodas tajā un šūpojas seklajā ūdenī virs rifa. Arturs paņem vienu airi un Izabella otru, un viņi ieairējas dziļākos ūdeņos, un riekstkoka lādīte ir turpat starp viņiem. Viļņi grib nest viņus tuvāk kuģim, kas, kā Izabella tagad redz, ir pāršķēlies uz pusēm. Viņa iedomājas par savām rotaslietām, kas palikušas uz klāja, taču nespēj sajust nožēlu par šo zaudējumu. Ja viņa izdzīvos, tad varēs uzskatīt sevi par veiksminieci. Ja Daniela koraļļu aproce arī paliks vesela, viņa uzskatīs sevi par neprātīgi bagātu.
   Tad Arturs pa pusei pieceļas, lai atspiestu savu airi pret klinti un atstumtos no tās. Vilnis ķer viņu mazo laiviņu, un viņš iegāžas ūdenī.
   – Artur! – Izabella iekliedzas. Viņa airis rēgojas laukā no ūdens, tāpēc viņa to saķer. Arturs cieši turas pie otra gala, rīdams ūdeni un cīnīdamies.
   – Velc, tu nekam nederīgā sieviete, velc taču! – viņš kliedz.
   – Es velku!
   Taču ūdens pārklāj viņa seju, un, lai kā Izabella velk, viņa nespēj piedabūt Arturu tuvāk. Piepeši spēku samērs mainās, un viņa saprot, ka nu jau Arturs velk viņu. Ja viņš noslīks, tad paņems sievu sev līdzi. Taču viņa vēl nav paguvusi to īsti apjaust un atlaist airi, kad tas apmetas otrādi. Tas ir kļuvis viegls. Arturs ir pazudis.
   Izabella sajūt pati savu vieglumu, pati savu bezsvara stāvokli. Viņas nāve ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Straujš vilnis viņai zem kājām paceļ augšup glābšanas laiviņu un aiznes to tālāk no kuģa. Viņa laižas lejup līdz ar to, kliegdama aiz bailēm, nespēdama sadzirdēt pati savu balsi vētrā.
   Taču nu viņa var saskatīt zemi, un viņa sāk airēt.
   Par spīti trakajai straumei.
   Par spīti klintīm.
   Tāpēc ka lādītē atrodas pēdējās atmiņas par viņas dēlu.
   Viņa airē. Cauri tumšajiem ūdeņiem. Cauri vētrai. Cauri kapājošajām ledainajām lietus adatām. Daniela dēļ.

Septītā nodaļa

   Izabella koncentrējas darāmajam, jo domāt par ko citu, atskaitot konkrēto brīdi, nozīmē just nebeidzamas šausmas. Viņai ir jāuzmeklē kāds patvērums, taču aiz plašā, tukšā liedaga ir adatainu koku puduris, kas tumsā šķiet melns un šaušalīgs. Paskatoties uz tiem, viņa sajūt, kā sagrīļojas kājas. Tāpēc viņa velk glābšanas laiviņu uz priekšu pa liedagu līdz akmeņu kaudzei, kas rēgojas ārā no baltajām smiltīm. Pirmajā un otrajā reizē viņa sagrīļojas. Trešajā reizē, ar sūrstošām rokām Izabellai izdodas apgāzt laivu otrādi. Viena puse ir piespiesta pie klints, un viņa palien apakšā, meklēdama patvērumu, piekļaudama riekstkoka lādīti ar zizli sev klāt.
   Lietus rībina pa laivas dibenu. Izabella saritinās kamolītī. Sprauga starp laivu, klinti un smiltīm, kas ir tikai pēdas augstumā, neļauj viņai atrasties pilnīgā bezgaisa tumsā. Jūra dārd un sitas pret krastu. Izabella gaida, kad parādīsies pārējie. Viņas ķermenis nekontrolējami dreb: viņai ir auksti no lietus un jūras, bet vēl aukstāk no bailēm un šoka. Neviens nenāk. Viņas skatiens ir pievērsts ūdenim. Tur nav nevienas laivas. Nav neviena drosmīga peldētāja. Nav neviena.
   Arturs nenāk. Tāpat kā Megija. Kā kapteinis Vaitavejs. Un Harova kungs.
   Melnā nakts pārvēršas pelēkā pēc kādas stundas. Rītausma vairs nav tālu. Kur viņi visi ir? Viņiem vajadzīgs ilgs laiks, lai no vraka aizkļūtu līdz krastam.
   Paslēpusies zem laivas, viņa gaida.
   Lietus un vējš mazliet norimst, taču vēl aizvien ir pārāk vētrains, lai atstātu patvērumu. Izabella paliek guļam smiltīs, pievērsusi skatienu okeānam, kamēr vāja dienas gaisma cenšas izkļūt cauri mākoņiem. Un neviens aizvien vēl nenāk.
   Ap pusdienlaiku lietus mitējas. Izabella izrāpjas no laivas apakšas, lai izstaipītu kājas, un konstatē, ka tās tik tikko spēj noturēt viņas svaru. Viņa apsēžas smiltīs. Viņa raud. Asaras apmiglo skatienu, Izabellai pētot pasauli sev apkārt. Vai kāds zinās, ka viņa ir te? Vai ieradīsies glābēju kuģis? Izabella nezina, kā tas notiek. Tomēr viņa bažījas, ka glābšanas kuģa var nebūt. Viņa sēž plašajā liedagā, nolūkodamās uz līci, kas atgādina katlu. Kaut kur tur, vētras sakultajos ūdeņos, atrodas viņas vīrs. Viņš ir miris. Viņi visi ir miruši. Asinis viņas dzīslās sastingst. Izabella mēģina piecelties un liek kājām darboties. Viņa staigā pa smiltīm, murminādama:
   – Viņi visi ir miruši, – vēl un vēlreiz, lai redzētu, vai šī doma iesēdīsies viņas prātā un kļūs parastāka.
   Viņi visi ir miruši.
   Izabella pieiet pie ūdens malas, paceļ svārkus un iebrien jūrā līdz viduklim. Ūdens ir siltāks par gaisu. Viņa atvieglojas, juzdama kauna sārtumu uz vaigiem, lai arī te nav nevienas dvēseles, kas varētu to ieraudzīt. Tad viņa atgriežas liedagā, otrādi apgāztās laivas aizsegā. Šodienai ar to pietiek. Viņas kuņģis dumpojas: Izabella ir izsalkusi, taču viņai nav ēstgribas. Par to viņa raizēsies rīt. Dienas atlikušo daļu viņa noguļ smiltīs zem laivas. Atkal līst lietus. Visbeidzot pārgurums gūst virsroku. Krēslā viņa aizmieg.
   Izabella pamostas un ierauga, ka lietus ir atkāpies. Rītausmas debesīs redzami tikai nedaudzi mākoņi ar purpura maliņu. Drīz uzlēks saule. Šī doma uzlabo viņas noskaņojumu, taču tikai uz brīdi, jo nakts izmetusi liedagā vēl kaut ko.
   Līķus.
   Sākumā Izabellas sirds salecas, un viņa domā, ka tie guļ. Taču, pieejot tuvāk, kļūst skaidrs, ka leņķis, kādā divi vīrieši ir samesti viens otram virsū, ir nedabisks. Viņu kājas šūpojas piekrastes viļņos.
   Izabella strauji pagriežas un dodas atpakaļ pretējā virzienā. Viņa negrib zināt, vai tie ir viņas draugi vai tikai apkalpes locekļi. Izabella sajūt iekšēju tukšumu. Viņa palien zem glābšanas laivas un šņukst stundām ilgi.
   Taču nu viņa zina, ka ir pienācis laiks doties projām.
   Reizē ar līķiem krastā ir izskalotas kuģa atlūzas. Izabella tās apskata, meklēdama ko noderīgu. Tur nekā nav. Sašķaidīti koka gabali. Nav ne pudeļu, ne muciņu ar pārtiku, ne apģērbu, ne apavu. Viņa atkal pamet skatienu uz līķiem, taču ātri novēršas. Viņa nezags drēbes no mirušajiem. Izabellas skatiens pievēršas līcīša galam. Ja viņa aizies līdz tam, varbūt būs labāk saskatāms, kur viņa atrodas. Varbūt tur būs pilsēta. Šī doma viņu uzmundrina. Varbūt būs saskatāmas mājas.
   Varbūt būs saskatāms nebeidzams liedags ar adatainiem kokiem.
   Izabella dziļi ieelpo. Vispirms viņai jādabū Daniela aproce laukā no lādes.
   Ap otrādi apgriezto glābšanas laivu dažāda lieluma akmeņi ir izveidojuši nejaušus rakstus. Izabella izvēlas vienu un izvelk lādi no laivas apakšas. Viņa nomērķē un met akmeni uz slēdzenes pusi, sajūtot, kā nodreb rokas un pleci. Dekoratīvā misiņa sprādze atsprāgst vaļā, taču slēdzene nepadodas. Viņas vīra bailes no zagļiem ir likušas tam izmantot pamatīgas slēdzenes, kas ir cieši noslēgtas no iekšpuses un ārpuses.
   Izabella iedomājas, vai viņa ir zagle, plēšot nost krekliņa malu un savijot to virvē. Viņa izver virvi cauri misiņa rokturim un pieceļas, velkot lādi sev līdzi.
   Viņa tipina pa smiltīm. Saule ir augstu debesīs un karsē. Izabella apstājas, novelk krekliņu un apvij to sev ap galvu kā garu šalli, pavilkdama dažas collas baltās kokvilnas uz priekšu, lai pasargātu seju. Tad Izabella satver virvi un atkal dodas uz priekšu. Smiltis šņirkst viņai zem kājām. Okeāna viļņu ritms diktē viņas gaitu: pieci soļi, kamēr tie atkāpjas, pieci soļi, kamēr pārskalo krastu. Izabella nonāk līdz zemes strēles malai, kas norobežo līcīti, un dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti aiz sevis. Gara, cieta zāle pārklāj zemi un dursta viņas pēdas. Koki, kuri ieskauj līcīti, ir dažādos pelēkā un olīvzaļā toņos. Izabellu piepeši pārņem ilgas pēc Anglijas, kur saules stari ir viegli un koki ir tumši zaļi, kur viņai bija kurpes un viņa zināja, kas tālāk notiks.
   Viņa soļo tālāk, uz zemesraga pusi. Saule uzkāpj līdz augstākajam punktam un tad pārvar to, mainot smiltīs krītošās zāles ēnas. Visbeidzot Izabella ir nonākusi līdz zemesraga smailei. Viņa vēl neuzdrošinās skatīties. Priekšā atrodas klints un sekla ūdens peļķe. Tā atrodas pārāk augstu, lai tas būtu jūras ūdens, tāpēc Izabella saprot, ka tas ir lietus ūdens. Viņa to iedzer, lai arī tas ir smilšains. Izabella nožēlo, ka nav savākusi ūdeni vakardien, lietus laikā, un tad saprot, ka viņai nav nekā, kur to savākt.
   Viņa noliek lejā lādīti, izslienas un tad drosmīgi palūkojas apkārt. Sākumā atpakaļ, uz ziemeļiem. Nekā. Neskaitāmas smilšu jūdzes, jūras miglas aptumšots zemesrags tālumā. Tagad viņa palūkojas uz dienvidiem. Atkal nekā. Atkal jūras migla. Atkal zaļi zils okeāns, kas dārd un trako aiz līcīša sniegtās pajumtes.
   Bez gala. Bez malas.
   Izabella sajūt, cik viņa ir sīka. Sajūt, cik milzīga ir pasaule. Viņa sajūt Dieva klusējošo vienaldzību. Viņa sajūt okeāna spēku un savu neveiklo vārgumu. Izabellas ceļgali saļogās. Viņa atslīgst durstīgajā zālē, kas tiek cauri kleitai. Viņa uzliek pieri uz ceļiem un izmisīgi vēlas, kaut būtu noslīkusi kopā ar pārējiem.
   Izabella tā nosēž ilgāku laiku, sirdspukstiem dunot ausīs, okeānam plīstot apkārt, un ilgojas pēc kādas mazas, klusas vietiņas, pajumtes un ēdiena. Tad viņa paceļ galvu. Viņa te nevar sēdēt mūžīgi, jo tad viņa nomirs. Ziemeļos savilkušies mākoņi. Tie var kļūt par vētras mākoņiem. Kuģis devās uz dienvidiem, tāpēc dienvidos kaut kam ir jābūt. Briesmīgi tālu, varbūt simtiem jūdžu attālumā. Taču tur kaut kas ir, un viņai jādodas turp. Viņa nevar palikt šeit, kur nav nekā. Izabellas vēders no bada rūc, un saule iztvaicē visu lietus ūdeni. Izabellai ir bail iet cauri kokiem: paskatīdamās vien uz tiem, viņa nodreb. Tāpēc viņa nolemj doties uz dienvidiem pa liedagu.
   Viņai gribas raudāt, taču raudāšana neko nedos. Raudāšana neatsauks Danielu. Raudāšana nepaglābs viņa aproci un neparādīs Izabellai ceļu uz Ņujorku pie māsas. Izabella pieceļas, satver pašdarināto virvi un rāpjas lejā otrā pusē pa zāļaino pauguru atpakaļ pie gludajām, tukšajām smiltīm. Un viņa dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti sev līdzi. Ir labāk staigāt vakara vēsumā un atpūsties dienas karstumā. Viņa iet, līdz parādās zvaigznes, tūkstošiem zvaigžņu, kas veido svešādus rakstus melnajās debesīs. Viņa iet, līdz pusnakts aizbiedē projām pēdējās karstuma paliekas. Viņa iet, līdz kājas un pēdas šķiet izgaistam, un tad viņa dodas uz durstīgo koku meža malu un atguļas smiltīs, lai pagulētu.
   Izabella apjauš, ka nekad agrāk nav jutusi izsalkumu. Varbūt agrāk viņa ir jutusi vieglu tukša kuņģa ieburkšķēšanos pirms brokastīm. Taču izsalkums ir kas spēcīgāks par to. Tas liek viņas iekšām sūrstēt. Saule ir karsta, kad Izabella pamostas, un viņa saprot, ka būs pašnāvība iet uz priekšu, kamēr saule atrodas augstu debesīs. Tagad viņai vairs nav tik ļoti bail no meža, un Izabella dodas tajā mazliet dziļāk, patverdamās tā skopajā pavēnī. Tur peļķēs vēl aizvien ir saglabājies lietus ūdens, tāpēc Izabella var vismaz apslapināt lūpas, lai tās neatgādinātu lupatu. Lai arī seja ir ēnā, āda tik un tā ir sākusi plaisāt un kļuvusi sausa no sāls, vēja un jūras atspīdumiem. Viņas rokas ir apdegušas un kļuvušas sārtas un jēlas no smagās lādes vilkšanas. Izabella tās nogroza sejas priekšā, prātodama, kur palicis laulības gredzens.
   Pie visām pārējām rotaslietām zīda kārbiņā, okeāna dibenā. Vēl tikai pirms dažām dienām viņa tās pārskaitīja, plānodama bēgšanu, sastādīdama sarakstu. Tas viss nu ir aizskalots.
   Viņa apsēžas, apvij ceļgalus un paliecas uz priekšu, cenzdamās iekārtoties ērti smiltīs un kritušajās lapās. Taču vēders kurkst, un viņai kaut kas ir jāieēd. Jebkas. Izabella palūkojas apkārt. Koki ir biezi. Ja te būtu Anglija, viņa zinātu, kurp doties uzmeklēt savvaļas zilenes vai persiku koku. Doma par augļiem liek viņas mutei pieplūst ar siekalām. Viņa pieceļas, atstādama lādīti uz kādu brīdi. Tuvumā nav neviena, kas varētu to nozagt. Izabella dodas dziļāk mežā, zariem noskrāpējot rokas. Viņu apņem spēcīga, nepazīstama smaka, skābena un kodīga. Šie koki un krūmi izskatās pēc tādiem, kam nemūžam nevarētu būt augļi. Viss šķiet tuksnesīgs, izkaltis, izžuvis.
   Izabella sastingst, izdzirdot krūmos šļūcošu skaņu, un atkāpjas. Čūska? Vai kas ļaunāks? Viņa dodas atpakaļ pie lādes, apsēžas pie tās un cenšas nedomāt par pārtiku un ūdeni.
   Protams, Izabella zina, ka Vinterborni meklēs savu zizli. Viņa grib atbrīvoties no tā, lai var būt brīva no tiem. It īpaši – brīva no Persija. Viņu jau tāpat pārņem šausmas, iedomājoties, ko viņš izdarītu, ja uzzinātu, ka dārgums atrodas pie viņas. Izabella pavada dienas karstāko daļu, vēl un vēlreiz mēģinādama dabūt vaļā lādi. Viņa izmanto akmeņus, zarus un gliemežvākus ar asām malām. Viņa saspiež vienu pirkstgalu. Tas kļūst zils, bet lāde vēl aizvien ir aizslēgta. Atslēgas atrodas viņas vīra vestes kabatā. Varbūt tagad viņš jau ir izskalots krastā, bet varbūt atrodas dziļi okeānā. Tiklīdz Izabella nonāks pie cilvēkiem, viņa to atvērs. Galu galā lāde ir darināta no koka. Viņai vajadzēs aizņemties instrumentus, atvērt lādi un izņemt Daniela aproci. Pēc tam viņai vajadzēs nokļūt ostā, no kuras atiet kuģi uz Ņujorku. Vinterborni domās, ka viņa ir mirusi, un nemeklēs. Viņa ir brīva, ja vien spēs izdzīvot tikmēr, kamēr radīsies iespēja atbrīvoties no sasodītā zižļa.
   Ēnas kļūst garas, un Izabella pieceļas un atkal sāk iet. Šodien viņas gaita ir lēnāka: četri soļi uz katru viļņa ieelpu un izelpu. Izsalkums padara Izabellu vāju, taču īsi pirms tumsas iestāšanās viņa priekšā ierauga, ka brūns strauta ūdens ir izveidojis smiltīs vagu. Izabella parikšo uz priekšu pa liedagu un tad noliecas pāri straumei un pasmeļ ar plaukstām ūdeni. Lietus ir piepildījis strautu un padarījis to ātru. Ūdenim ir savāda garša, taču Izabella par to neraizējas. Viņa dzer, līdz vēders sāk sāpēt. Izabella nolemj pavadīt nakti un nākamo rītu šeit, kur ir dzirdama ūdens burbuļošana un kur viņa nenomirs no slāpēm. Zemes pārklājums ir mīksts. Izabella ilgāku laiku guļ, nespēdama aizmigt, un raugās augšup uz svešādajām zvaigznēm cauri durstīgajām lapām.
   Izsalkums Izabellu pamodina nākamajā rītā. Viņas kājas ir noberztas, rokas tulznu pārklātas, taču viņa sajūt tikai izsalkumu. Viņa vairs nav sieviete, tikai viena vienīga sāpe. Viņai ir jāatrod ēdiens. Izabella zina, ka viņai jāsaņem drosme un jādodas dziļāk mežā.
   Ar vārgiem un drebošiem pirkstiem viņa aptin lādi ar pašdarināto virvi un uzsien to sev mugurā, savilkdama mezglus un iekārtodama to sev uz muguras. Viņa ir redzējusi zīmējumus, kuros iezemiešu sievietes tādā veidā pārnēsā bērnus. Izabella kustas lēnām, gar strautu, spraukdamās cauri zariem, pāri akmeņiem un kritušām lapām. Brikšņi ir biezi, taču viņai izdodas atrast šauru, smilšainu taciņu. Viņa sadzird svešu putnu dziesmas un ilgojas pēc melnajiem strazdiem.
   Tad ar acs kaktiņu viņa pamana kustību. Izabella nodreb, pagriež galvu un ierauga lielu pelēkbrūnu ķirzaku, kuras kājas ir apvijušās apkārt šauram koka stumbram. Tā skatās uz Izabellu, un Izabella skatās uz ķirzaku.
   Līdz ar bailēm un pretīgumu viņa atskārš, ka tad, ja varēs to noķert un izcept, tad varēs to apēst.
   Taču ķirzakas nagi izskatās asi, un Izabella vilcinās pietiekoši ilgi, lai tā uzskrietu augstāk kokā un patvertos uz zara. Nu Izabella var saskatīt tikai tās asti un nožēlo, ka nav bijusi pietiekoši izlēmīga, jo viņas vēders aiz bada rūc un viņa jūtas vārga un nespēcīga.
   Viņa paraugās atpakaļ. Koki ir aizseguši skatu uz pludmali, taču viņa vēl aizvien dzird okeānu un zina, ka var atrast atpakaļceļu.
   Tālāk iekšā mežā? Bet kāpēc? Ko viņa cer atrast? Izabellu pārņem izmisums, taču viņa nenoslīgst ceļos un nesit galvu pret koku. Viņa turpina iet, noberzdama pēdas pret akmeņiem un sakritušiem zariem. Viņas acis visu laiku meklē.
   Viņa nezina, kas ir ēdams un kas nav. Nu viņa ierauga krūmus ar dzelteniem ziediem un garenām ogām. Dažas ogas ir nokritušas zemē. Izabella pieliecas, lai vienu paceltu, un groza to pirkstos. Ko tad, ja tā ir inde?
   Ja tā būs inde, viņa nomirs ātri, nevis lēni.
   Izabella apēd saldo, zaļo ogu. Viņas zobi uzkož sēkliņai, ko viņa izspļauj. Viņa apēd visas zemē sakritušās ogas un tad noplūc vēl dažas no krūma. Noplūktās izrādās cietas un skābas. Viņa dodas dziļāk mežā, meklēdama citus nokritušus augļus. Viņas vēders rūc. Ogu sauja nespēs dāvāt viņai sātu, taču Izabella vismaz būs kaut ko ieēdusi.
   Saule debesīs sāk karsēt, un Izabella nevar izturēt sviedru pilēšanu zem krūtīm. Viņas mugura sāp, tāpēc Izabella atraisa lādi un novieto to starp tumšajām koku saknēm. Viņa apsēžas uz tās, cenzdamās novietot savas apdegušās rokas raibajā ēnā.
   Kustība lapās, nozib kaut kas balts. Izabella piesardzīgi palūkojas, tad pieceļas un dodas pie tā. Tā ir kaija: ievainota vai veca, tā plivina vienu spārnu, nespēdama aizlidot vai pavirzīties tālāk no viņas.
   Instinkts uzveic visu. Izabella nav ēdusi neko citu kā vien ogas četras dienas. Viņa meklē akmeni, atrod to un, pievērusi acis, triec to pret putna vieglo galvaskausu. Tas pārstāj plivināt spārnus.
   Izabellas kuņģis sažņaudzas, iedomājoties, ko viņa ir izdarījusi. Viņa nekad nevienu nav nogalinājusi, un šajā novārdzinātajā, nestabilajā stāvoklī viņas sirds iesāpas par kaiju, par tās centieniem izdzīvot, par tās briesmīgo nāvi. Izabella notupstas līdzās putna sakropļotajam līķim, saķērusi galvu ar rokām, un šņukst. Šņuksti pāršķeļ svaigo jūras gaisu, nodun cauri dzelkšņainajam mežam, iesūcas zemē un liek tai sagrīļoties.
   Izsalkums viņai atgādina, ka jābeidz raudāt. Ir jādzīvo tālāk. Izabella satver putnu aiz kājām un viegli nogulda uz krūtīm, cenzdamās neskatīties uz to. Viņa ir redzējusi, kā virēja noplūc un izķidā putnu, tāpēc aptuveni zina, kas darāms. Taču viņa nekad nav iekūrusi uguni. Izabella koncentrējas katram uzdevumam. Viņa sameklē akmeņus, lai izveidotu norobežojumu, sameklē iekurus, sameklē pāris sausus žagarus, ko berzēt vienu pret otru. Uz viņas rokām ir asinis, un viņa sev liek nebūt cimperlīgai: asinis allaž pieder pie ēšanas. Tās regulāri tiek izlietas virtuvēs visā pasaulē. Izabella saberzē žagarus, viņa berzē žagarus, berzē žagarus. Nekas nenotiek. Viņa mēģina vēlreiz. Izabella notupstas un izgrūž vilšanās pilnu kliedzienu, kas aizķeras viņai kaklā. Viņa berzē žagarus. Kur ir uguns? Kur ir tā sasodītā uguns?
   Troksnis. Viņa iztrūkstas un apmetas apkārt.
   Suns. Nē, vilks. Kaut kas vidējs starp suni un vilku stāv lādei otrā pusē. Viņa to ierauga, paskatās uz savu beigto kaiju un metas uz priekšu.
   Savvaļas suns arī metas uz priekšu. Tā žokļi atplešas, lai paķertu kaiju tieši tajā brīdī, kad Izabellas roka pieskaras tās vieglajām spalvām. Savvaļas suns nevilcinās. Tas nomet putnu un iecērt savus spēcīgos, asos žokļus viņas rokā. Izabella iekliedzas. Asas, svelošas sāpes. Viņa cenšas atraut roku, taču savvaļas suns to ir spēcīgi satvēris. Izabella atvēzē otru roku, izveido dūri un sit savvaļas sunim pa galvu. Tas palaiž vaļā viņas roku, Izabella atlec nostāk, un suns ir prom – ar beigto kaiju mutē.
   – Nē! – viņa iekliedzas. – Nē, nē, nē! – Asinis plūst no viņas savainotās rokas: nezvēra žoklis ir iespiedies viņas saules apdedzinātajā ādā. Izabella noņem apsēju no galvas un aptin ar to roku, lai apturētu asinis. Tukšums iekšā un tukšums ārā. Viss ir tukšs. Viņa smagnēji sabrūk pār lādi un nekustas.
   Kad pienāk vakars, prāts sāk izspēlēt ar Izabellu jokus, jo viņai šķiet, ka var saost ceptas gaļas smaržu. Izabella pieceļas un paošņā gaisu. Viņas mute pieplūst ar siekalām. Taču viņa zina, ka ir to tikai iztēlojusies gluži kā mirāžu tuksnesī – lai arī Izabella ilgojas nevis pēc ūdens, bet pēc ēdiena. Viņa pietraušas sēdus un atkal uzsien lādi sev mugurā, un apņemas kaut ko apēst, pat ja viņai sametīsies nelabi. Viņa vairs netiks tālāk bez pārtikas. Izabella nedomājot plūc sārtās ogas tik augstu, cik vien var aizsniegt ērkšķainajā kokā, un sūkā tās. Viņa laužas cauri koku zariem un brikšņiem, nepievērš uzmanību dzelkšņiem, kas duras cauri kleitas saplosītajām piedurknēm, bieži vien apstājas, lai padzertos no strauta. Izabellas galva dun, domas ir tumšas un juceklīgas.
   – Kuš, – viņa sev saka. – Kuš, kuš. – Nogludini šīs domas. Ja tu paēdīsi, viss būs kārtībā. Viss būs kārtībā. Tiklīdz vēders būs pilns, viņa atkal varēs doties taisni uz dienvidiem. Viņa sameklēs pilsētu, un tur būs ēdiens: rostbifs un jaunie kartupelīši, Jorkšīras pudiņš un džema mērce.
   Izabella ir pārāk aizņemta ar runāšanu, lai sadzirdētu soļus. Tumša ēna liek viņai pacelt galvu, un viņas sirds teju izlec pa muti. Divi melnādaini vīrieši stāv viņas priekšā, un viņu vienīgais apģērbs ir gliemežvāku aproces. Viņi abi ir pacēluši gaisā garus šķēpus.
   Izabella iekliedzas. Viņa pasper soli atpakaļ, lai sagatavotos bēgšanai, taču kailās kājas aizķeras aiz sausa zara, un viņa krīt. Lāde ir viņai uz muguras, un tā smagi atsitas pret zemi, bet Izabella pret to atsitas vēl smagāk. Sāpes iecērtas kaklā, un viņa iekliedzas, novicinādama roku gaisā. Tumsa ir tūlītēja un neizbēgama.

Astotā nodaļa

   Izabellas redzesloks aprobežojas ar šauru spraugu: saraustīta kustība, spilgtums un tumsa. Viņa atkal aizver acis, gribēdama iegrimt atpakaļ tumšajā, mīkstajā aizmirstībā. Taču kaut kas nešķiet pareizi. Viņa ar grūtībām atkal atver acis, juzdama, kā galvā pulsē sāpes. Viņa mēģina pakustināt rokas un kājas, taču tās ir kuslas un nespēcīgas. Izabella aši samirkšķina acis un apjauš, ka viens no aborigēniem viņu nes gluži kā bērnu. Izabella mēģina izrauties, un viņš piespiež to ciešāk pie savām kailajām krūtīm. Viņa paceļ rokas, lai izskrāpētu viņam acis, taču vīrietis tās viegli satver un piespiež viņai pie vēdera. Viņš kaut ko saka savam kompanjonam, un Izabella aptver, ka riekstkoka lādīte vairs neatrodas pie viņas. Zagļi! Cilvēku nolaupītāji! Ko viņi ar to izdarīs? Viņa kliedz, lādas un cīnās, taču ir vārga un ievainota.
   Vīrietis, kurš viņu nes, kaut ko skarbi nosaka.
   Izabella ar asarām acīs papurina galvu.
   – Es nesaprotu.
   Vīrietis sniedzas viņai pēc kakla, un viņa saraujas, taču tad sajūt pirkstus uz sava skausta, un tie izrādās asiņaini. Izabella pasniedzas, lai pieskartos tai pašai vietai un sajūt sūrstošu rētu, no kuras sūcas asinis. Sāpes izšaujas cauri mugurkaulam.
   Abi kailie vīrieši nes viņu dziļāk mežā pa nelīdzenu zemi. Viņu pēdas droši vien ir cietas kā zoles, jo viņi iet ātri un viegli. Izabella sajūtas kā kaija: pārāk savainota, lai cīnītos. Viņas pašas briesmīgais gals ir tuvu.
   Taču tad viņa sajūt dūmos ceptas gaļas smaržu. Vietējie ienes Izabellu birztalā, cauri kurai urdz strautiņš, kas apaudzis ar zaļiem kokiem. Otrā pusē vēl kāds ducis melnādainu cilvēku pulcējas pie uguns. Sievietes baro tuklus bērnus vai tur virs uguns gaļas gabalus, kas uzmaukti uz iesmiem, vīrieši sarunājas vai sēž uz akmeņiem, asinādami šķēpus vai labodami ieročus. Neviens no viņiem nav apģērbies. Izabella vēl nekad nav redzējusi kailu vīrieti, tikai Arturu tumšajā guļamistabā. Viņa nezina, kurp vērst skatienu.
   – Ko jūs ar mani gribat darīt? – viņa jautā. Vai šie vietējie ēd cilvēka gaļu?
   Taču tad viņas sagūstītājs uzmanīgi novieto Izabellu zemē un iesaucas. Dažu sekunžu laikā pienāk klāt liela auguma sieviete ar maigām acīm un apaļām krūtīm, un viņas pavadoņi izskaidro situāciju savā dzimtajā valodā. Sieviete palīdz Izabellai apsēsties un ar žestu attēlo, ka liek kaut ko mutē. Viņi jautā, vai viņa negrib ēst.
   – Jā! – Izabella saka. – Jā. Ēdiens. Jā.
   Jauni saucieni cits citam viņu dzimtajā valodā, un tad viņai tiek piedāvāts šķēps, uz kura ir uzdurta cepta ķirzaka. Izabella nomauc nost baltas gaļas gabalu un pieliek to pie lūpām, ne mirkli neaizdomādamās. Miesa ir mīksta, mazliet sīksta un garšo pēc dūmiem. Savā izsalkumā Izabella domā, ka tas ir visgardākais ēdiens, kādu viņa jebkad baudījusi.
   Kamēr viņa ēd, sieviete kaut ko maigi dudina, tīrīdama ievainojumu un uzklādama tam smirdīgu ziedi. Viņa pievēršas koduma pēdām uz Izabellas rokas, noklakšķina mēli un pasaka vēl kaut ko. Izabella viņai cenšas iestāstīt, ka nesaprot, taču sieviete tik un tā turpina runāt. Bērns, kurš tikko iemācījies staigāt, pielumpačo viņām klāt un satver Izabellas brīvo roku. Izabella pasmaida, bērna apaļo vaigu un tumšo acu apburta. Bērns pavelk augšup viņas kleitas piedurkni un bijīgi apbrīno viņas balto ādu. Kaut kas bērna pieskārienā mudina viņu atslābt. Bērns ir priecīgs un veselīgs. Tam vajadzētu nozīmēt, ka cilvēki, kuri viņu audzina, ir labi cilvēki.
   Izabella pagriežas pret sievieti un saka:
   – Paldies, – silti, ar smaidu. Lai arī sieviete nesaprot vārdus, viņa saprot to nozīmi.
   Sieviete norāda uz būdām un tad pavērš pirkstu pret debesīm. Sāk krēslot. Sieviete piedāvā viņai pajumti.
   Izabella palūkojas uz būdu ar tās atvērto priekšpusi. Mākoņi ir klājuši debesis visu pēcpusdienu, un ir iespējams, ka sāks līt. Lāde vēl aizvien ir tur, kur viņa nokrita. Bet kurš to var nozagt? Jādomā, ka nebūs nekas slikts, ka viņa paliks te pa nakti. Gulēs kādā mīkstā un drošā vietā un varbūt pat dabūs vēl kaut ko ēdamu no rīta.
   Izabella pamāj.
   – Jā, pateicos.
   Izabella noliekas mīkstajās lapās un dzīvnieku ādās un guļ kā nosista. Kad viņa pamostas, sieviete ar maigajiem pirkstiem atkal ir tepat un piedāvā viņai ēdamo, pārsien viņas ievainojumu. Kad Izabella grib piecelties, viņa tiek nostumta atpakaļ guļvietā. Sieviete noklakšķina mēli. Vēstījums ir skaidrs. Tu neesi vesela. Tev jāpaliek mazliet ilgāk. Izabella ar pateicību to pieņem. Viņa pavada dienu, vērodama viņus nākam un ejam, ar zivīm, ķirzakām un savvaļas suņiem pārtikai, ar groziem, kas pilni ar ogām un augļiem, ko Izabella atpazīst pēc sava garā gājiena. Viņi baro to labi. Sākas lietus. Izabella prāto, vai šie ir vienīgie cilvēki simtiem jūdžu attālumā, varbūt viņai nevajadzētu palikt pie tiem un pievienoties viņu ciltij. Tad viņa vairs nekad nebūtu izsalkusi. Tomēr vēlēšanās atgriezties pie savas lādes ar Daniela aproci ir spēcīga. Viņai ir jābūt pie savas ģimenes, pie māsas.
   Izabella nozvēr, ka dosies ceļā, tiklīdz pienāks rīts.
   Viņa neko nesapņo līdz pat rītam, kad saraustīti tēli sāk zibēt acu priekšā. Izabella atkal ir stāvoklī ar Danielu, asinis plūst viņai starp kājām, bet, kad viņa palūkojas lejā smiltīs, tur nav bērna, tikai ceļabiedru aukstie līķi. Viņa dzemdē mirušos. Izabella strauji atmostas un mēģina mierināt sevi ar domu, ka viņa ir dzīva un drošībā. Taču tas nespēj viņu nomierināt. Ir tikai nelaimes, pelēkas gluži kā debesis pirms saules lēkta.
   Izabella pieceļas. Neviens nav nomodā. Viņai ir jādodas projām: jādomā, ka šis sapnis ir aizķēries kokos viņai apkārt, iesūcies smilšainajā zemē un nepazudīs augu dienu, augu nedēļu. Viņas galva ir pārstājusi sāpēt, un tagad viņa ir pietiekoši stipra, lai turpinātu kustēties. Izabellai ir jātiek atpakaļ un jāpaņem lāde, un jādodas uz dienvidiem, kur noteikti ir mājas, un gatavots ēdiens uz šķīvjiem. Klusītēm, uz pirkstu galiem viņa aiztipina garām vietējiem, starp tumšajiem kokiem krēslā. Lāde neaiztikta atrodas turpat, kur ir nokritusi. Izabella atkal izver virvi cauri misiņa rokturim un atkal velk to aiz sevis, uz priekšu pa tukšo liedagu.
   Mākoņi turas debesīs, tumši un biedējoši. Atkal būs lietus, taču tas vismaz būs glābiņš no kveldējošās saules.
   Izabellas sirds notrīc. Vai tas ir uzliesmojums? Viņa paraugās uz mākoņiem dienvidu pusē. Vai tas bija zibens? Vai arī…?
   Tur. Atkal. Gaisma, tik tikko pamanāma pirmsausmas pelēkumā, nozib cauri mākoņiem un pazūd.
   Bāka. Jēga atgriežas. Apņēmība nostiprinās. Cerība ir atdzimusi.
   Jo, ja kaut kur ir bāka, tur jābūt arī bākas uzraugam.
   Liedags ir nebeidzams. Jūra šodien ir gandrīz vai smaragda krāsā, un putu cepures ir baltākas par tikko uzsnigušu sniegu. Jūra viļņojas un krāc, un Izabella sper soli pēc soļa, vilkdama savu nešļavu sev līdzi pa smiltīm. Iešanas un apstāšanās ritms sāk mainīties. Strautiņi gadās ceļā pietiekoši bieži, lai viņu nemocītu slāpes, un tagad viņa zina, kuras ogas un augļi ir ēdami, lai arī tie ir cieti un sausi. Tomēr Izabella ir tikai cilvēks. Viņa nogurst. Pārtraukumi kļūst garāki. Iešana lēnāka, attālumi īsāki. Staigāšana pārvēršas tipināšanā, šļūkāšanā, krišanā, aizķeroties ar ceļgaliem smiltīs. Izabella cenšas mazliet pavirzīties uz priekšu katru dienu, starp vēlu pēcpusdienu un nakts iestāšanos, lēnām, taupot spēkus. Milzīgs, sāpīgs tukšums viņu apņem, pārņem, iemitinās viņā. Viena, viena, okeāns šķiet sakām. Viena, viena. Lēnām, smagnēji, nebeidzami. Staigājot viņa klusē, bet apstājoties runā, nezinādama, ko runāt. Izabella izdzird pati savu balsi un satraucas. Kāpēc viņa runā? Ko viņa saka? Viņa liek sev apstāties, taču pēc dažām minūtēm atkal izdzird savu balsi. Izabella ļauj sev turpināt runāšanu. Viņa ir pārāk nogurusi, lai kontrolētu savas domas. Koncentrēšanās pazūd, prāts atveras, un viņa spēj saskatīt pāri pasaulei milzu zobratus un spožo, karsto patiesību par tās bezjēdzību. Tagad, kad Izabella ir to pieredzējusi, viņa zina, ka vienmēr to sajutīs sevī. Varbūt kādu dienu pie viņas atkal atgriezīsies drošība, ēdiens, pat laime, taču nu jau ir par vēlu. Viņa jau zina patiesību par dzīvi.
   Viņas rokas smeldz. Viņa turpina soļot.
   Viņa turpina soļot.
   Izabella neskaita dienas. Viņa atsakās atgriezties pie tām savā prātā, jo, to darot, viņa var sajust pulsējošo pārgurumu, izmisīgās bailes, ka dienvidos patiesībā var nekā nebūt. Galīgi nekā. Naktis ir skaidras bez mākoņiem, kas atstarotu gaismu, tāpēc Izabella vairs to neredz. Viņa allaž bijusi pazīstama ar savu pārmērīgi dzīvo iztēli: iespējams, bāka bija iedoma. Katru dienu, pirms sākt soļot, Izabella pieiet pie siltā jūras ūdens, lai noskalotu seju, nomazgātu rētas, saņemtu drosmi un ļautu tam sevi kādu brītiņu pašūpot. Viņas kleita, kas reiz bija labu labā iešanai uz pilsētu, ir kļuvusi stērbeļaina un bezformīga, aplipusi ar asinīm un netīrumiem. Tā plīvo ap viņu gluži kā milzu medūza. Izabella aizver acis, sajūt jūras viļņošanos. Tad atver tās un palūkojas uz dienvidiem.
   Un šajā dienā viņa to ierauga. Viņa ierauga to skaidri un gaiši ar savām acīm, nevis kā iedomu vīziju mākoņos.
   Gaismu. Bāka ir atdzīvojusies miglainā attālumā.
   Izabella metas laukā no ūdens, kura svars padara viņu smagnēju un lēnu. Viņa vairs nejūtas izsalkusi, nogurusi vai savainota. Viņa ir apņēmusies nokļūt līdz bākai. Līdz tai tagad ir atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Varbūt viņa varētu to sasniegt rīt, pirms tā atkal atdzīvosies.
   Un pēc tam lai notiek kas notikdams.
   Aiz satraukuma Izabella nespēj aizmigt. Viņa apspiež vēlēšanos iet visu nakti, jo zina, ka nespēs to paveikt nesabrūkot. Visbeidzot viņa iesnaužas. Pamodusies viņa to ierauga. Zemesrags aicina, ietinies vieglā jūras miglā. Tagad viņa saskata sarkanbalto bāku. Tā nepavisam nav tālu. Izabella savāc augļus un iedzer ūdeni no strauta, taču grib ātrāk doties ceļā, pat saulē un svelmē, līdz spēku izsīkumam. Ceļa gals nu ir saskatāms.
   Pamazām vien, iedama lēnā solī, bieži atpūzdamās, viņa dodas uz priekšu pa liedagu.
   Tomēr Izabella nespēj to pieveikt. Vienā dienā ne. Ja viņa justos labi, neko nenestu un staigātu augsto ozolu ēnā, tad varbūt. Taču Izabella baidās, ka var sevi nobeigt ar pārpūli. Vēl pirms pusdienām viņa atkal patveras mežā. Vēlā pēcpusdienā atkal dodas ceļā. Viņa ierauga iedegamies gaismu un grib šņukstēt. Ap šo laiku viņa bija vēlējusies atrasties tur. Izabella negrib mirt, būdama tik tuvu glābiņam.
   Viņa guļ ilgi un pamatīgi. Viņas ķermenis ir sasniedzis spēku robežu. Izabella nevar riskēt ar iešanu karstumā, tāpēc nogaida visu dienu un ceļas kājās tikai tad, kad saule ir pavirzījusies uz rietumiem. Viņas kājas atgādina želeju, pēdas sūrst. Viņa izslienas, satver neciešamo virvi. Vēl mazliet, vēl mazliet.
   Labā kāja. Kreisā kāja. Liedags kļūst aizvien akmeņaināks, viņai tuvojoties bākai. Labā kāja. Kreisā kāja. Katrs solis prasa veselu mūžību. Dzīvo, Izabella, viņa bargi sev pavēl. Nesabrūc tagad.
   Bāku iespējams sasniegt tikai pa akmeņainu nogāzi apmēram desmit pēdu augstumā. Izabella apsver iespēju apiet apkārt pa krūmāju, taču baidās, ka var nomaldīties, ja līdzās nebūs okeāna piekrastes. Viņa atkal uzsien koka kasti sev uz muguras un sāk kāpt.
   Apkārt nolaižas krēsla. Kaijas riņķo gaisā, un jūras brīze kļūst svaiga. Izabella ir pieliekusies un meklē taciņu pāri akmeņiem ar kailām rokām un basām kājām, elsodama, vaidēdama. Viņa paklūp, sasveras un nobrāž savu savainoto roku uz asa akmens. Taču tagad nekas nespēj viņu apturēt, pat ne jaunas asinis. Uz priekšu, uz priekšu. Augšā un augšā. Līdz beidzot viņa ir nonākusi virsotnē, un bāka atdzīvojas tieši tajā brīdī, kad Izabella to uzlūko. Viņas signāluguns tumsā. Nu viņa ir te. Tagad viss būs labi.
   Tā tam jābūt.
   Viņas galva griežas. Ausīs zvana.
   Viņa apiet apkārt bākai ar svina pielietām kājām un atrod tai līdzās nelielu kotedžu, drīzāk koka kasti, kas uzbūvēta bākas malā. Viņa saņem pēdējo spēku, lai paceltu roku un vārgi pieklauvētu pie durvīm. Izabella baiļojas, ka atbildes nebūs, tāpēc nogaida tikai dažas sekundes, lai klauvētu atkal. Šoreiz viņa arī uzsauc:
   – Palīgā! – Pašas balss ir tik vārga, ka tā viņu izbiedē. – Man ir vajadzīga palīdzība. – Izabella apjauš, ka ir atstājusi asiņu pēdas uz durvīm no savainotās rokas. Viņa to pagriež otrādi. Asinis pustumsā izskatās tumšas.
   Durvis atveras. Izabella ielūkojas gara, stiegraina, apmēram četrdesmit gadus veca vīrieša melnajās acīs, kas ieplešas, ieraugot viņu.
   – Lūdzu, lūdzu, – viņa saka. Tas ir vienīgais, ko viņa var pateikt. Pārējie vārdi ir izgaisuši, un nu viņa krīt uz priekšu, sabrukdama uz ceļiem. Vīrietis satver Izabellu savās spēcīgajās rokās, paceļ augšā un ievelk iekšā. Viņa neskaidri pamana krēslainu telpu, gaismas zibšņus, un tad viss kļūst pelēks.
   Kad Izabella atver acis, ir nakts. Deg svece, un viņa guļ mazā gultā uz raupjām segām.
   Viņa samirkšķina acis, cenzdamās saprast, kur atrodas. Uz ķeblīša līdzās gultai sēž bārdains vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi. Bākas uzraugs. Viņa beidzot ir nonākusi līdz bākai. Izabella atviegloti nopūšas.
   – Kā jūs sauc? – viņš uzmanīgi iejautājas.
   Izabella atver muti, lai nosauktu savu vārdu, taču tad apraujas. Ko tad, ja Vinterborni viņu meklēs?
   – Mērija Harova, – viņa saka.
   – Kā jūs domājat, vai spēsiet piecelties, Mērija Harova? Man ir zupa, maize un tīrs ūdens. Jums ir jāpaēd, lai atgūtu spēkus.
   – Cik ilgi es gulēju?
   – Sešas stundas. Ir jau gandrīz pusnakts.
   Izabella apsēžas un piesardzīgi noliek kājas uz zemes.
   – Ļaujiet man jums palīdzēt, – vīrietis saka. Aplicis vienu roku viņai ap vidukli, viņš palīdz Izabellai piecelties no gultas un paiet garām spirālveida kāpnēm, lai nonāktu nelielā telpā ar zemiem griestiem. Tur atrodas izlietne, apaļš galds ar vienu vienīgu krēslu un nerūsējošā tērauda plīts. Gaisā novilnī ceptas zivs un tabakas smarža. Vīrietis novieto Izabellu uz krēsla. Viņa ierauga koka lādi, kas vēl aizvien ir piesieta pie pašdarinātās virves, novietotu pie durvīm uz kailajiem grīdas dēļiem.
   Izabella sēž klusiņām. Tagad par visu rūpējas bākas uzraugs, bet viņa var rimties. Viņš dodas pie izlietnes, zem kuras atrodas kastīte ar pirmās palīdzības materiāliem, tad iededzina gaismekli un novieto to uz galda tuvu Izabellas pastieptajai plaukstai. Tīrot un apsienot ievainojumu, vīrietis neskatās Izabellai acīs. Viņš ir koncentrējies un noliecis galvu, un Izabellai rodas iespēja viņu nopētīt: viņa tumšos, cirtainos matus un kārtīgo, sirmuma skarto bārdu, nopietnās uzacis un prasmīgos pirkstus.
   – No kurienes jūs esat? – viņš beidzot tai jautā.
   – To es nevaru teikt.
   – Kas bija tajā lādē jums uz muguras?
   – Nasta, no kuras es drīzumā ceru atbrīvoties.
   Viņš pieliecas, lai palūkotos uz lādi, un Izabella pielec kājās no krēsla un aizstājas viņam priekšā.
   – Jūs nedrīkstat tai pieskarties.
   Satrūcies bākas uzraugs atkāpjas. Viņš runā ar Izabellu tā, kā varētu runāt ar ievainotu dzīvnieku, viegli pacēlis augšup plaukstas.
   – Nomierinieties, – viņš saka. – Es tai nepieskaršos, ja jūs to nevēlaties.
   Izabella jūtas nelaimīga un nedroša. Viņai šķiet, ka pašas augums kaut kur izzūd, it kā Izabella būtu darināta no smiltīm un vējš viņu izdzenātu.
   – Es esmu ļoti izsalkusi, – viņa saka.
   Vīrietis pamāj, tad pieceļas un pieiet pie plīts. Izabella paraugās uz savu apsieto roku un nespēj atcerēties, kur ir to savainojusi. Viņa piepūlē atmiņu. Pazib sadrumstaloti tēli. Ķirzakas ēšana. Ogu lasīšana. Vilkšanās pa liedagu. Tad viņa atceras, ka ir savainojusi roku pirms dažām stundām, rāpdamās augšup pa nogāzi. Tas, ka atmiņā, šķiet, ir parādījies caurums, iedzen Izabellu panikā. Kas notiek ar viņas prātu? Viņa atkal pielec kājās no krēsla un sāk soļot.
   Bākas uzraugs pagriežas pret viņu ar kūpošas zupas šķīvi. Viņš nolūkojas Izabellas soļošanā un stāv pavisam mierīgi, it kā viņa miers varētu pāriet pie viešņas. Beigu beigās viņa apstājas un samirkšķina acis.
   – Mani sauc Metjū Sīvords, – viņš saka.
   – Es esmu ļoti izsalkusi, – Izabella atkārto.
   Viņš pamāj uz galdu, un viešņa apsēžas. Bākas kotedžā smaržo pēc kaut kā eļļaina un karsta: sasmacis gaiss, vecas jūraszāles, pelējuma skarts koks. Izabellai ir vienalga. Viņa ieelpo tagadni, un tā piepilda viņas plaušas ar gaišumu. Šobrīd viņa ir drošībā. Zupa ir sāļa un bieza. Izabellas mute un vēders atrodas debesīs. Viņa izēd šķīvi un tad noskalo to ar tīra, vēsa ūdens krūzi. Viņas prāts lēnām atgūstas. Viņa nomierinās.
   – Man nav, kurp iet, – viņa saka. – Es nezinu, ko darīt.
   Vīrietis atbalstās pret izlietni, pētīdams viņas matus, kleitu, rokas, ieskatīdamies viņai acīs.
   – Jūsu skatiens ir izbiedēts. Ko jūs esat redzējusi?
   Izabella papurina galvu.
   – Lūdzu, nejautājiet man. – Viņa pievirzās tuvāk galdam un atbalsta seju uz izstieptajām rokām.
   Bākas uzraugs ļauj klusumam viņu starpā ieilgt un tad beidzot ierunājas.
   – Pilsēta atrodas tikai pusjūdzes attālumā no šejienes. Esmu pārliecināts, ka kāds jūs pieņems.
   – Es nevaru iet šādā izskatā.
   – Guļamistabā ir drēbes, kas palikušas no iepriekšējā uzrauga sievas. Un apavi. Galvenās ielas galā ir liela māja ar gaiši sārtiem dēļiem. Tur dzīvo Ketrina Fulbraita. Viņa jūs pieņems.
   Izabellas pakrūte aiz vilšanās sažņaudzas. Viņa negrib doties uz pilsētu. Viņa grib palikt šeit, pilnīgi nekustīga, uz šī krēsla. Mocībām vajadzētu būt galā, taču izskatās, ka tā nav. Un tagad, to apdomājot, šķiet, ka mocības nekad nebeigsies. Viņa ir tikusi salauzīta pirms kuģa nogrimšanas, un nu viņas fragmenti ir juceklīgi izmētāti.
   Kad vīrietis ierunājas, viņa balss ir neizsakāmi maiga, par spīti viņa milža augumam un acīmredzamajam spēkam.
   – Mērij, jūs šodien varat pārlaist nakti tepat. Rīt varēsiet nomazgāties, lai izskatītos cienīgi. Fulbraitas kundze pastāv uz ceremoniju ievērošanu, un tāpēc saplēsta kleita un netīra seja nederēs. Jūs nedrīkstat te palikt ilgāk par vienu nakti. Tas nebūs pareizi.
   Izabella cenšas viņu saprast savā juceklīgajā stāvoklī. Beidzot viņa aptver, ka vīrietis cenšas saglabāt viņas reputāciju. Viņa vairs neraizējas par reputāciju, taču pamāj, tāpēc ka redz: vīrietis neatkāpsies.
   – Pateicos jums. Pateicos.
   Viņa paēd un tad atgriežas cietajā gultā. Matracis ielīkst. Telpa ir nepārprotami vīrišķīga: nekādu mežģīņotu spilvenu, nekādu aizkaru, nekāda galdauta, nekādu slīpēta kristāla karafu vai ziedu vāžu. Tā ož pēc tabakas, papīriem, eļļas un putekļiem. Pēc Metjū Sīvorda lietām. Un tā ir Metjū Sīvorda gulta, kurā viņa guļ un ne par ko nesapņo.

Devītā nodaļa

//-- 2011. GADS --//
   Libija veltīja veselu nedēļu tam, lai atkal sakārtotu savu dzīvi, izveidojot kaut ko līdzīgu rutīnai. Viņa jutās gluži kā skudra, kuras pēdas ir aizskalotas un kurai ir jāizveido jauna taka nezināmā vietā. Viņa ir iepirkusies vietējā dārzeņu veikalā un uzzinājusi īpašnieka vārdu, kamēr viņš iesaiņojis pirkumus. Libija ir atjaunojusi elektrības padevi un telefona pieslēgumu, un viņas mājas logi ir notīrīti. Viņa ir pierakstījusies tuvējā bibliotēkā. Viņa ir izberzusi savu kotedžu no augšas līdz apakšai. Viņa ir izvairījusies no māsas: vēsā uzņemšana Libijai pavēstījusi, ka Džuljeta vēl aizvien jūt pret viņu nepatiku. Katru pēcpusdienu viņa ir peldējusies jūrā, iestājoties vakaram, kad pie apvāršņa ir parādījušās pilsētas spožās gaismas miglas klātajos dienvidos. Un viņa ir zīmējusi, pavadot garas stundas labi apgaismotajā darbnīcā, ieritinājusies šūpuļkrēslā ar savu skiču burtnīcu uz ceļiem, apņēmusies drīzumā kaut ko uzgleznot.
   Starp visām aktivitātēm viņai ir nācies apstāties, atpūsties un cīnīties ar asarām. Bēdas ir pavadījušas ikvienu viņas domu, ikvienu soli. Libija ir likusi sev kustēties, lai turpinātu iekārtoties šajā jaunajā dzīvē. Marks būtu vēlējies, lai viņa to dara.
   Nedēļu pēc ierašanās Libija nopirka jaunu SIM karti ar vietējo numuru mobilajam telefonam un, pirms to ievietot, uzlādēja telefonu, lai palūkotos, vai tur nav vēl kādas ziņas. Viņa neko nebija gaidījusi, tāpēc jutās pārsteigta, izdzirdot balss pastā Marka sekretāres Ketijas pazīstamo balsi.
   – Jā, labrīt, Libij. Te Ketija no “Vinterbornu juvelieriem”. Varbūt tu varētu man piezvanīt? Man te ir tev domāts pasts, un es nezinu tavu tagadējo adresi.
   Libija noklausījās ziņu vēlreiz, juzdamās samulsusi. Tagad Anglijā pulkstenis rādīja vienu naktī. Viņai nāksies astoņas stundas mocīties ziņkārībā.
   Libija paraudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz plašo okeāna strēli, zeltaino saules gaismu, kas apspīdēja putu cepures. Tagad viņa atkal domāja par Marku. Dažkārt viņa svētlaimīgā kārtā aizmirsa par to uz kādām piecām vai desmit minūtēm. Viņas ķermenis vēl aizvien likās savainots no iekšpuses, taču dažkārt Libija aizmirsa savas nelaimes. Tad tās atkal atdzīvojās prātā un viņa ienīda sevi par to, ka ir pārstājusi domāt par Marku kaut vai uz īsu brīdi.
   Viņa turpināja veikt savus dienas darbus, iegrimusi zīmēšanā, tīrīšanā un jūras peldēs. Pēc dušas, kamēr mikroviļņu krāsnī sila kārtējā gatavā lazanjas porcija, Libija piezvanīja uz Londonu.
   Kamēr telefons zvanīja otrā galā, viņas sirds strauji sitās. Pēdējā reizē, zvanot uz šo numuru, viņa bija sacījusi to pašu, ko vienmēr:
   – Sveika, Ketij, te Libija Sleitere. Vai varu aprunāties ar Marku? – Tagad viņai nāksies atrast citu sakāmo.
   – “Vinterbornu juvelieri”, Ketija klausās.
   – Ketij, te Libija Sleitere, es saņēmu tavu zvanu. – Tā, tas nemaz nebija grūti.
   – Ak, sveika, Libij! Tu esi aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā. Mēs nevarējām tevi atrast.
   – Esmu atgriezusies Austrālijā.
   – Tas bija pēkšņi. – Ketija bija vienīgais cilvēks, kurš, iespējams, zināja par Libijas attiecībām ar Marku.
   – Es jau ilgāku laiku tur nejutos apmierināta. Saņēmu tavu ziņu. Kaut kas saistībā ar pastu? – Libija apķērās, ka soļo pa istabu, tāpēc lika sev apstāties un atbalstīties pret virtuves solu. Lazanjas smarža sāka piepildīt telpu.
   – Ak jā. Kaut kas nesaprotams. Es šķiroju dokumentus Marka kabinetā. Kā jau vari iedomāties, tas ir briesmīgi skumji.
   – Man ļoti žēl. Tas droši vien ir grūti. – Libija norija kaklā iespriedušos kamolu, nožēlodama, ka neatrodas Londonā un nevar izšķirot Marka papīrus, paturēt kaut ko par piemiņu no viņa, kaut vai tikai viņa rokraksta paraugu.
   – Mums visiem viņa briesmīgi pietrūkst, Libij.
   – Viņa ģimene…?
   – Neesmu redzējusi nevienu no meitenēm, lai gan, cik noprotu, vecākā ir stāvoklī. Šķiet, Emīlijai klājas labi. Viņa, protams, ir satriekta, taču kopš bērēm katru dienu ir darbā, un izskatās, ka viņa pārņems Marka darbu, vismaz pagaidām. Taču noskaidrosim pasta jautājumu. Esmu atradusi sešas vēstules, kas ir adresētas tev, bet nosūtītas uz Marka adresi.
   Marks nevienu no tām nav atvēris, tikai sabāzis atvilktnē.
   Libija jutās reizē satraukta un izbiedēta. Kāpēc lai kāds rakstītu viņai uz Marka adresi? Vai tas bija kāds pārsteigums, kuru Marks slēpa no viņas? Vai arī tā bija šantāža?
   – Vai uz tām ir atpakaļadrese?
   – Tās visas ir no vienas vietas. Uzņēmuma ar nosaukumu Ashey-Harris Holdings Austrālijā.
   Uzņēmums. Tātad tā nav šantāža, un droši vien arī nav nekāds slepens pārsteigums.
   – Man nav ne jausmas, kas viņi tādi ir un kāpēc rakstījuši man uz Marka adresi, Ketij, bet vai varu tev lūgt tās pārsūtīt man?
   – Protams, – viņa atbildēja.
   Libija iedeva Ketijai savu jauno adresi, negribīgi apjauzdama, ka pēc šīs telefona sarunas viņas saistība ar Marku atkal tiks aprauta.
   Taču tad Ketija ierunājās:
   – Ir vēl kaut kas, Libij, un es nezinu, ko tu teiksi, bet Emīlija sacīja, ka man vajadzētu pajautāt tev.
   Libijas pakrūtē savilkās kamols. Divpadsmit gadu laikā, cenšoties saglabāt savas attiecības slepenībā, viņa bija pieradusi baidīties no Marka sievas vārda.
   – Un kas tas būtu?
   – Reklāmas aģentūra zvanīja, lai turpinātu mūsu sadarbību, bet, kad mēs atklājām, ka tevis tur vairs nav, mēs nepagarinājām līgumu uz šo gadu. Emīlija uzstāja, ka mums jājautā tev, vai tu nevarētu sagatavot mūsu katalogu, strādājot uz līguma pamata. Es zinu, varbūt tev ir iemesli, kuru dēļ tu vairs nevēlies darīt šo darbu, bet…
   – Jā! – Libija sacīja. – Es labprāt.
   – Lieliski! Emīlija ļoti priecāsies. Viņa ļoti apbrīno tavu darbu.
   – Vai tiešām? – Marks nekad nebija pieminējis Emīlijas vārdu, ja varēja no tā izvairīties. Libija jutās gandrīz vai atmaskota.
   – Divpadsmit gadi vienā darbā, Libij. Tu tiki augstu vērtēta “Vinterbornu juvelieros”. Tagad, kad Marks ir miris, mēs gribētu turpināt sadarbību.
   – Jūtos ļoti pagodināta. Es… – Libija atcerējās, ka viņai nav datora, interneta pieslēguma, elektroniskā pasta adreses. – Vai varat man dot nedēļu laika? Es tikai nupat iekārtoju savu jauno biroju te un…
   – Protams. Piezvani mums, kad būsi gatava, un pasūtījums ir tavs.
   Viņas atvadījās tieši tajā brīdī, kad nopīkstēja mikroviļņu krāsns taimeris, taču Libija neizņēma vakariņas. Viņa stāvēja virtuvē, lūkodamās ārā pa logu uz satumstošajām debesīm, izjuzdama attālumu starp savu veco un jauno dzīvi. Marks bija un mūžam paliks miljoniem gaismas gadu attālumā. Taču tad viņa izslējās un lika sev beigt gausties. Ko Marks viņai novēlētu, ja atrastos te? Lai viņa izlīgtu ar māsu? Nu, pagaidām tas nebija izdevies, taču viņai bija cerības. Atrisinātu Vinterbornu ģimenes noslēpumu? Nelikās ticami, ka Libija to spētu, tomēr viņa noteikti aizbrauks uz Vinterbornu pludmali, lai ieraudzītu to pati savām acīm. Tātad rīt.
   Viņa izbrauca uzreiz pēc astoņiem. Parīzes satiksme nekad nebija tāda kā šeit sastrēgumstundās. Patiesībā Bākas līcī nekad nebija sastrēgumu. Pāris automašīnas gaidīja pie iebrauktuves aplī, un pāris riteņbraucēji minās pa celiņu gar liedagu, bet nekā cita. Libija atcerējās pārpildītās metro platformas, svešu cigarešu dūmu vai spēcīgu smaržu ostīšanu, pastāvīgo automašīnu taurēšanu, kad neprātīgie Parīzes šoferi centās paspraukties cits citam garām šaurajās Parīzes ieliņās. Viņa nolaida automašīnas logu un ieelpoja jūras gaisu un saules starus. Brauciens uz ziemeļiem prasīja nepilnu stundu pa taisnu šoseju, ko ieskāva cukurniedru lauki.
   Vinterbornu pludmale bija mazāka par Bākas līci: sīks ciems mežāja ielenkumā, plašs, pamests liedags un universālveikals, kas pie reizes pildīja arī tūristu informācijas centra funkciju. Libija apstājās, lai nopirktu šokolādes tāfelīti un sulu un paņēma brošūru par aktivitātēm līcī.
   Vai gribat atrast pazudušos dārgumus? Nirstiet līdz “Aurorai”! Libija pāršķīra brošūras lapu un to izpētīja. Spriežot pēc kartes, niršanas uzņēmuma īpašnieks dzīvoja četras mājas tālāk. Libijas telefons te neatradās zonā, tāpēc viņa nolēma to apciemot. Libija sekoja kartes norādījumiem karstajos saules staros un drīz vien atradās pie dēļiem apšūtas mājas ar lielu motorlaivu un treileri ārpusē. Ja laiva bija šeit, tātad īpašnieks būs mājās.
   Libija devās uz priekšu pa celiņu, kad puskails vīrietis ar milzīgu vēderu parādījās aiz laivas un uzsauca viņai:
   – Šodien niršanas nebūs.
   Libija pasmaidīja.
   – Es negribu nirt. Tikai gribēju jums uzdot dažus jautājumus, – viņa sacīja. – Vai jums ir dažas minūtes laika?
   Viņš noslaucīja rokas netīrā lupatā. Izskatījās, ka viņš ir ķimerējies ap laivas motoru.
   – Ko jūs gribat zināt?
   – Par kuģa katastrofu.
   Viņš pamāja.
   – Paklau, mīļā, mana laiva nedēļu nebija lietojama. Esmu zaudējis kaudzi naudas. Maksā man piecdesmit zaļos, un es tev pagatavošu kafijas tasi un izstāstīšu visu, ko zinu. Pakalpojuma maksa.
   Libija papleta rokas.
   – Bez šaubām. Taču tai vajadzētu būt labai kafijai.
   Vīrietis pasmaidīja un pasniedza gaļīgu plaukstu rokasspiedienam.
   – Es esmu Greiems Bīrss.
   – Libija Sleitere. Priecājos iepazīties.
   Viņš uzveda viešņu augšā cauri gaišai, plašai dzīvojamajai istabai un tad apsēdināja uz krēsla plašā verandā ar skatu uz okeānu pāri krūmiem. Saule sildīja Libijas plecus, un viņa nožēloja, ka nav ieziedusies ar pretiedeguma krēmu. Viņa pastūma krēslu pēc iespējas tuvāk sienai, lai izvairītos no saules.
   Libija nespēja iztēloties, kā var izbaudīt rīta kafiju miklajā karstumā ar smilšu mušiņām visās malās, taču, kad kafija tika atnesta, tā bija lieliska. Tieši pareizajā stiprumā, pasniegta lielā, baltā krūzē ar biezu pienu un mango maizes nūjiņām uzkodās. Brīdi pa brīdim no okeāna atlidoja vējiņš, atvēsinot Libijas ādu un sapurinot matus. Šī kafija ļoti atšķīrās no tās, kuru viņa kopā ar Marku dzēra Parīzē, taču šī atšķirība bija patīkama.
   Greiems bija uzvilcis zili rūtainu kokvilnas kreklu. Viņš uzmeta plastikāta mapi uz galda un apsēdās.
   – Tātad jūs pilsētā esat jaunienācēja?
   – Ne gluži. Es uzaugu Bākas līcī. Tāpēc esmu dzirdējusi par Vinterbornu dārgumiem. Taču kuģa katastrofa mani nekad īpaši neinteresēja, kamēr es te dzīvoju.
   – Kas jums lika mainīt domas?
   – Es vairākus gadus sadarbojos ar Vinterbornu uzņēmumu. – Dzēliens. Kāpēc viņa to nevarēja pateikt skaļi? Mēs ar Marku Vinterbornu mīlējām viens otru. Tas vēl aizvien bija noslēpums. Allaž noslēpums.
   Greiems pamāja, izskatīdamies pienācīgi iespaidots.
   – Nu labi, “Auroras” vraks. Tas notika tūkstoš deviņi simti pirmā gada aprīlī. Tolaik te nebija ciemata. Jūdzēm gara tukša krasta līnija, daži aborigēni un savvaļas dzīvnieki. “Aurora” bija trīsmastu dzelzs burinieks… – Viņš pāršķīra pirmo plastikāta kabatiņu mapē, kur atradās izplūdusi lieliska kuģa fotogrāfija. – Kravas kuģis, kas bija uzbūvēts Glāzgovā un piederēja kapteinim Frānsisam Vaitavejam no Bristoles. Viņš nekad neatradās uz sauszemes: visu laiku kuģoja starp Austrāliju un Angliju, ienesdams lielu peļņu. Veda flīzes, aizkarus un visādus greznus niekus no Anglijas visiem tiem bagātniekiem, kas dzīvoja te, un veda atpakaļ vilnu visiem tiem nosalušajiem cilvēkiem, kas dzīvoja tur. Avārijas brīdī viņam bija četrdesmit trīs gadi. – Viņš aprāvās, lai iestrēbtu kafiju, un tad turpināja.
   – Šajā reizē viņam uz klāja bija dārga krava. Karaliene Viktorija bija pasūtījusi parlamenta zizli dāvanā Austrālijas valdībai sakarā ar federācijas dibināšanu. – Viņš pāršķīra nākamo attēlu, šoreiz akvareli, iespējams, zižļa projektētāja skici. – Zizlis bija darināts no zelta un izrotāts ar četriem smaragdiem, astoņiem rubīniem, četriem safīriem un vienu lielu briljantu pašā galā. Arturs Vinterborns, Vinterbornu juvelieru ģimenes vecākais dēls, to izprojektēja un uzraudzīja ražošanu. Tad viņš vēlējās pats to aizvest uz Austrāliju. Vinterborns un Vaitavejs bija kopā mācījušies skolā, tāpēc Vaitavejs labprāt uzņēma viņu uz kuģa. – Vēl viens kafijas malks, jauna plastikāta kabatiņa, šoreiz ar meteoroloģisku viesuļvētras attēlu.
   Greiema balss kļuva izteiksmīgāka: viņš neapšaubāmi bija pieradis uzsvērt stāsta dramatismu, pārstāstot to klientiem.
   – Viņiem vajadzēja atstāt kravu Brisbenā pirms došanās uz Sidneju, taču, tuvojoties dienvidaustrumu piekrastei, viņi iekļuva viesuļvētrā. Frenklina raga bāka ziņoja, ka redzējusi viņus septītā aprīļa vakarā, bet Bākas līča bāka, kas bija nākamā šajā piekrastē, viņus tā arī neieraudzīja. Dievs vien zina, ko viņi bija mēģinājuši panākt, dodoties uz šejienes liedagu: varbūt kuģis bija piesmēlies ar ūdeni un viņi iedomājās, ka var mēģināt nosēdināt to uz sēkļa. Lai vai kā, viņi uztriecās zemūdens rifam. – Viņš norādīja uz okeānu. – Apstākļi bija briesmīgi, bija vēls vakars, kuģis bija sašķēlies gabalos. Neviens neizdzīvoja. Kad kuģis neieradās Brisbenā, vietējā policija sūtīja šurp meklētājus. Šeit liedagā izskalotās atlūzas lika viņiem manīt, ka kuģis atrodas netālu. Dažu nākamo nedēļu laikā viņi atguva lielu daļu no kravas un atrada dažus līķus. Jaunākais brālis, Persijs Vinterborns ieradās, lai visu apskatītu pats savām acīm. Klīda apkārt pa šejieni un citām vietām austrumu piekrastē, būdams pārliecināts, ka kāds kaut ko zinās. Viņš meklēja, taču neko neatrada. Nomira pēkšņā nāvē Tevantinas viesnīcas numurā kādu vakaru.
   Persijs bija Marka vecvectēvs.
   – Nomira pēkšņā nāvē? Tā bija aizdomīga?
   Greiems papurināja galvu.
   – Cik vietējiem zināms, nē. Vienkārši atstiepa kājas.
   Libija iedomājās par Marka aneirismu.
   Greiems turpināja runāt.
   – Rezultātā neviens tā arī neatrada zizli. Cilvēki vēl aizvien turpina to meklēt. Tāpēc man ir, ko darīt. – Viņš pāršķīra nākamo fotogrāfiju savā mapē: puse no kuģa, kas apgāzies uz sāniem zem ūdens, aplipis ar jūraszālēm.
   – Jūs domājat, ka zizlis vēl aizvien ir tur? – Libija jautāja. – Nezinu. Tas ir noslēpums. Tas vraks ir izķemmēts daudzas reizes, un neviens neko nav atradis. Cilvēkiem vēl aizvien patīk tur nirt – kurš gan var pretoties kārdinājumam pameklēt apslēptas bagātības? –, taču man šķiet, ka vairums no viņiem saprot, ka neko neatradīs. Jums vajadzētu kādu reizi izbraukt un apskatīties savām acīm.
   – Nezin vai man labi padotos niršana, – Libija sacīja. Doma par atrašanos dziļi zem ūdens padarīja viņu nervozu.
   – Ja jūs protat peldēt, tad varat arī ienirt. Tas ir vienkārši.
   Marks būtu to izdarījis. Viņš mudinātu Libiju to izdarīt.
   – Iedošu jums atlaidi, – Greiems turpināja, redzēdams, ka viņa svārstās. – Jums patiešām vajadzētu palūkoties.
   Libija papurināja galvu.
   – Piedošanu. Vai varat man parādīt vēl kādus attēlus?
   Viņš pāršķīra lapas, kurās atradās vēl citi uzņēmumi ar atgūto kravu, runādams par avārijas simtās jubilejas svinībām un pārstāstīdams šo to no vietējo gudrību pūra. Taču viņš vairs nepieminēja Vinterbornu ģimeni, un Libija pieķēra sevi malkojam kafiju un lūkojamies uz apvārsni, vēloties, kaut Marks būtu te, lai saņemtu viņu aiz rokas, aizvestu zem ūdens un droši izvestu ārā.
   Libija ieslēdza ventilatoru virs savas gultas, kad bija atgriezusies mājās un nolikusies atpūsties, taču pēc dažām stundām pamodās apjukusi un ar pulsējošām galvassāpēm, bet viņas kokvilnas kleita bija mitra no sviedriem. Bija vēla pēcpusdiena, un viņas vēders rūca no izsalkuma. Libija uzsildīja mikroviļņu krāsnī ceptus rīsus un devās uz savu darbnīcu. Greiema parādītā “Auroras” fotogrāfija bija viņu ieintriģējusi. Libija bija māksliniece, kurai patika dziļums un detaļas, un šie vecie kuģi bija izraibināti ar virvēm un takelāžu. Viņa pārlapoja savu Tērnera albumu un atrada vienu no viņa gleznām ar kuģi, tad apsēdās ar skiču burtnīcu uz ceļgaliem, lai nozīmētu takelāžas detaļas. Tā pagāja vairākas stundas, iestājās krēsla.
   Libija nolika zīmējumu malā un nolēma nākamajā dienā sameklēt tuvējo bibliotēku un paņemt dažas grāmatas par kuģiem. Beigu beigās viņa vēlējās uzgleznot “Auroru” Marka piemiņas dēļ. Taču vispirms viņai vajadzēs rūpīgi pastrādāt, atjaunojot mākslas koledžā apgūtās prasmes.
   Viņa uzvilka pludmales čības un izgāja no mājas, lai dotos uz liedagu, kur ieraudzīja, ka strauji ir iestājusies nakts. Ar vienu smilšu krabi, kas pārskrēja pāri kāju pirkstiem, pilnīgi pietika. Libija devās pa taciņu atpakaļ.
   Šajā brīdī viņa ieraudzīja vīrieša siluetu pie bākas durvīm. Viņam bija gaiši mati un plati pleci, taču Libija nespēja saskatīt viņa vaibstus. Viņa atsprāga atpakaļ un paslēpās aiz kotedžas. Vīrietis paķimerējās ap slēdzeni un tad atvēra durvis. Viņš zaglīgi palūkojās apkārt, iegāja iekšā un aizvēra aiz sevis durvis.
   Tātad bākā kāds atradās, un Libija zināja, ka viņam tur nav jābūt. Viņa iegāja savā kotedžā un rūpīgi aizslēdza durvis. Viņa jutās tālu projām no civilizācijas.
   Libija pamodās naktī no dziļa miega un kādu brīdi gulēja, nesaprazdama, kāpēc atrodas nomodā.
   Troksnis.
   Piepeši visi viņas jutekļi atradās trauksmes stāvokli, dzirde saspringta.
   Sirds sažņaudzās. Kāds slapstījās gar viņas logu.
   Libija nespēja pakustēties no bailēm. Viņai gribējās atkal būt aizmigušai un neko nezināt. Tad viņa sadzirdēja soļus, kas attālinājās ap kotedžas stūri. Libija iedomājās par vīrieti, kuru bija redzējusi pie bākas. Viņa lēnām atbīdīja segu un izkāpa no gultas, pa pusei saliekusies, un aizsteidzās uz virtuvi, lai sameklētu telefonu.
   Viņa bija to kaut kur nolikusi – Libija taustījās pār solu virsmām, taču telefons bija mazs un nedevās rokā. Vai vajadzētu ieslēgt gaismu, lai to atrastu? Vai tas izbiedēs laupītāju, vai varbūt mudinās viņu iebrukt iekšā un… ko? Kāds bija viņa nolūks?
   Libija apspieda baiļpilnu vaidu. Viņa atradās tik tālu no pilsētas, ieslēpusies šeit, ceļa galā. Viņa nejauši aizķēra tējkarotīti, kuru bija atstājusi uz galda pēc kafijas gatavošanas, un tā nokrita uz grīdas. Libija sastinga, aizturējusi elpu. Ārpusē nekas nebija dzirdams, tikai vējš un jūra.
   Libija nolēma rīkoties un nospieda virtuves gaismas slēdzi.
   Viņa izdzirdēja, kā soļi kļūst ātrāki un pārvēršas skrējienā. Automašīnas motors atdzīvojās, un Libija aptvēra, ka viņas piebraucamajā ceļā bija apturēta automašīna. Viņa piegāja pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā, pagūstot ieraudzīt spožus starmešus, kas viņu apžilbināja. Tumšs siluets, kas bija pārāk liels un stūrains, lai piederētu sievietei, iemetās pasažiera sēdeklī, un automašīna aizrūca projām, atstājot Libiju ar starmešu ēnu acīs. Automašīna nozibēja tālumā.
   Viņa iegāja iekšā, aizslēdza durvis un piezvanīja uz vietējo policijas iecirkni.
   – Seržants Skots Leisijs. – Viņš izklausījās miegains.
   Libija aizelsusies viņam pavēstīja, kur atrodas un kas ir noticis.
   – Un tagad viņi ir projām? – seržants Leisijs apjautājās.
   – Tā izskatās.
   – Domāju, ka jums nevajadzētu daudz uztraukties. Dzīvojot pie okeāna… Cilvēki mūždien dodas uz pludmali dīvainos laikos.
   – Viņš negāja uz pludmali. Viņš ložņāja ap manu māju.
   – Šī māja ilgāku laiku stāvēja tukša. Iespējams, viņš domāja, ka tur neviena nav… taču es varu atbraukt ar automašīnu, lai paskatītos pēc īsa brīža, un, ja vēlaties, mēs jūs iekļausim patrulējamo objektu sarakstā šonedēļ nakts laikā.
   Libija dziļi ievilka elpu.
   – Vai tas būtu iespējams? Es būtu ļoti pateicīga.
   – Protams. Jūs man nenosaucāt savu vārdu.
   – Libija Sleitere.
   – Libija? Džuljetas māsa? Tu mani neatceries? Mēs kopā mācījāmies matemātiku.
   Libija piepūlēja savu atmiņu. Skots Leisijs. Nevaldāmas sprogas un plaukšķene katrā kabatā.
   – Ak jā, Skot. – Viņa nesaņēma atkārtotu apgalvojumu, ka viņš ir atbildīgs par policijas iecirkni.
   – Priecājos, ka esi atgriezusies atpakaļ pilsētā. Džuljeta ir sena draudzene.
   Libija aptvēra, ka tad, ja Skots ir sens Džuljetas draugs, viņš droši vien zina par Libijas pagātni, un sajuta piepešu kauna uzplūdu.
   – Neraizējies, Libij, es tevi uzmanīšu.
   Viņš to teica, lai Libiju nomierinātu, taču viņa sajuta tikai attālumu starp sevi un ilgoto drošību. Dažkārt, kad Marks palika pie viņas Parīzes dzīvoklī, Libija aizmiga, uzlikusi galvu viņam uz krūtīm, ieelpodama vīrieša silto, vīrišķīgo smaržu. Šajos brīžos viņa jutās drošībā, vairāk nekā drošībā. Viņa jutās tā, it kā ap viņu atrastos kāds necaursitams burbulis. Iekšpusē atradās mīlestība un gaisma. Domas par to, ka viņa vairs nekad tā nejutīsies, lika Libijai nodrebināties. Viņa centās iemīdīt tās zemē.
   – Paldies, – Libija ar pūlēm noteica Skotam Leisijam. – Ar labu nakti.
   Libija devās atpakaļ uz gultu. Pēc pusstundas viņa sadzirdēja policijas automašīnu piebraucam un aizbraucam, taču nespēja iemigt līdz pat rītam, kad vairs nekas nepalika ēnā.
   Libija centās sev iestāstīt, ka viņai nerūp Džuljetas nevērība, jo māsa vēl aizvien nebija devusi ziņu, taču nespēja. Libija bija spērusi pirmo soli, un Džuljetai vajadzēja spert otro. Bija sestdienas pēcpusdiena, kad viņa aptvēra, ka nav atstājusi telefona numuru un Džuljeta varētu nejusties ērti, vienkārši uzrodoties.
   Sasodīts, kāpēc viņa bija tik bezcerīga šajās ģimenes lietās?
   Tā nu, sirdij viegli notrīcot, viņa zvanīja uz tējnīcu. Džuljeta atsaucās pēc trešā signāla.
   Libija ļoti rūpīgi izvēlējās vārdus.
   – Te Libija, – viņa sacīja. – Vai es zvanu nepiemērotā brīdī?
   – Es nupat slēdzu ciet.
   – Es gribētu tevi satikt. – Vai tas izklausījās pārāk pavēlnieciski? Pārāk salkani? Libija atcerējās viņu pēdējo tikšanās reizi. Netīros galdiņus. Džuljetas nervozitāti. – Varu tev palīdzēt sakopt, ja vēlies.
   Šis piedāvājums padarīja Džuljetas toni vēsāku. Ko nepareizu viņa bija pateikusi?
   – Nē, nē, es pati varu tikt galā. Vienmēr esmu tikusi. Kāpēc tu nevarētu atnākt ap septiņiem? Pagatavošu mums vakariņas.
   – Tas izklausās lieliski.
   – Atstāšu sētas puses vārtiņus vaļā. Mums par daudz ko jāaprunājas.
   Libijas sirds sitās krūtīs kā putns, kamēr viņa mazgājās dušā un ģērbās. Mums par daudz ko jāaprunājas. Ko Džuljeta ar to bija domājusi? Kāpēc viņa izklausījās tik nopietna, to sakot? Vai arī tā bija Libijas sirdsapziņa, kas guva virsroku pār viņas veselo saprātu? Libija zināja, ka viņa bijusi nekam nederīga māsa. Viņa zināja, ka palaidusi garām kādas divdesmit dzimšanas dienas un Ziemassvētkus, viņa pat nebija ieradusies uz tēva bērēm. Viņa bija palaidusi garām visu. Viņa bija kļuvusi par svešinieci savai tuvākajai radiniecei. Nejauši? Tīšām? Taču tur bija vēl kaut kas: rētas bija tik dziļas, ka varbūt tās nebija sadzijušas. Varbūt tās nesadzīs nekad.
   Libija piebrauca pie tējnīcas septiņos un devās uz dzīvokli, kur pirms divdesmit gadiem bija dzīvojuši viņi visi: viņa, Džuljeta un viņu tēvs. Vakara gaisā jautās lietus tuvošanās. Džuljeta viņai uzsauca no kāpņu augšpuses.
   – Te, – viņa sacīja. – Esmu padarījusi mūsu agrāko dzīvokli par viesnīcas numuriem.
   Un tad viņas stāvēja aci pret aci pie Džuljetas dzīvokļa durvīm, kamēr vakara vēja brāzma plivināja uz ielas augošo palmu zarus. Libija nezināja, vai viņai vajadzētu apskaut māsu. Kāds bija protokols, satiekoties pēc divdesmit gadiem? Piepeši viņas rokas likās smagas un neveiklas.
   – Nāc iekšā, – Džuljeta sacīja aizgriezdamās.
   – Tu dzīvo tajā pusē, kas iziet uz ielu?
   – Naktīs te nav daudz mašīnu. Es tik un tā dzirdu okeāna šalkas. – Džuljeta to noteica, kā aizstāvēdamās.
   – Izskatās labi. – Tā bija patiesība par šo dzīvokli. Džuljeta to bija iekārtojusi jūras zilās un gaiši dzeltenās krāsās, dīvānu klāja daudzi rūtaini spilveni, un istabu apgaismoja lampas. Tā bija aicinoša. Omulīga. Libija notvēra kādas sajūtas atblāzmu: tas bija mierinājums, miers un siltums, kas nāk tikai no ģimenes.
   – Apsēdies, – Džuljeta sacīja, izklausīdamās mazliet izklaidīga un nogurusi. – Esmu pagatavojusi risoto. Tas ir gandrīz gatavs.
   – Liels paldies. Es zinu, ka tu esi aizņemta.
   – Tev nav ne jausmas, – Džuljeta uzsauca no virtuves.
   Kamēr Džuljeta pasniedza maltīti, Libija aplūkoja istabu: datora stūrītis ar papīriem apkrautu rakstāmgaldu, grāmatplaukts ar daudziem nobružātiem sējumiem mīkstos vākos un… Libijas sirds iepukstējās straujāk. Endija fotogrāfija. Džuljeta vēl aizvien bija saglabājusi Endija fotogrāfiju. Libija aši novērsās, nopētīja savus nagus, spilvenu novietojumu, tad piecēlās un apjautājās:
   – Vai varu tev palīdzēt?
   – Nekas nav darāms, – Džuljeta noteica, iznākdama no virtuves. – Ēdīsim uz dīvāna, tur ir ērtāk.
   Viņas iekārtojās. Viņas ēda. Klusums bija neveikls, taču ēdiens izrādījās brīnišķīgs.
   – Tu esi fantastiska pavāre, – Libija sacīja.
   – Kāpēc tu atgriezies? – Džuljeta tajā pašā brīdī iejautājās.
   Viņas neveikli pasmējās par šo sakritību un nodomu saduršanos.
   – Bija pienācis laiks, – Libija noteica, cerēdama, ka ar šo mīklaino atbildi pietiks.
   Ar to nepietika.
   – Ko tas nozīmē?
   Libija nopūtās.
   – Viss izvērtās… man par sliktu. Es biju… – Nē, viņa vēl nevarēja to pateikt Džuljetai. Viņa nevarēja pavēstīt, ka ir bijusi saistījusies ar precētu vīrieti divpadsmit gadu garumā. – Tuvs draugs – tas, kurš nopirka kotedžu, nomira. – Bija briesmīgi pazemināt viņu par “tuvu draugu”, taču Libija bija tik ilgi glabājusi Marka noslēpumu, ka nebija grūti izlikties citu cilvēku priekšā, ka viņš tai nav neko daudz nozīmējis. Tā bija Libijas iekšējā pasaule, kas sarāvās sāpēs, iedomājoties par viņu. – Un man bija apnicis mans darbs. Es jutos nevietā. Cerēju, ka… Es cerēju, ka atgriešanās mājās varētu būt laba doma.
   Džuljeta acīmredzami saspringa, un viņas pirkstu kauliņi, satverot dakšiņu, nobālēja. Libija nezināja, kas no viņas teiktā ir izraisījis tādu reakciju.
   – Tātad tu te paliksi? – Džuljeta jautāja.
   – Es nezinu. Laikam atrodos pārejas posmā. Šobrīd dzīvoju dienu pēc dienas.
   – Un tu gribi savu daļu no uzņēmuma?
   – Savu daļu no…?
   – Tētis to atstāja mums abām. Tavs vārds vēl aizvien figurē visos dokumentos.
   – Nē! Ak kungs, Džuljeta. Nē. Tas pieder tev. Es nekad neesmu to gribējusi un pilnīgi noteikti negrasos tev to atņemt. Neesmu par to pat domājusi.
   Džuljeta, lai arī vēl aizvien piesardzīgi, atslāba.
   – Ak tā.
   – Izmet to no prāta. Man nav nekādas vēlēšanās tev kaut ko atņemt. – Libija nodrebinājās. Māsa par viņu bija tik sliktās domās. Bet kāpēc lai tās būtu citādas? Džuljeta par viņu zināja tikai to, ko atcerējās no abu kopīgās jaunības. Un šajā viņas dzīves posmā bija maz glaimojoša.
   – Man ir kauns par to, – Džuljeta sacīja. – Nezinu, kāda ir tava finansiālā situācija, taču es te esmu smagi strādājusi. Tagad tas ir gluži cits uzņēmums, pavisam atšķirīgs no tā, kuru es mantoju. Esmu atlikusi naudu virtuves remontam, bet varu to atdot tev, ja tu…
   – Es negribu tavu naudu. Tev nevajag raizēties par mani. Man pieder bākas uzrauga kotedža.
   Džuljetas acis iepletās.
   – Tiešām? Tavs draugs tev to atstāja?
   – Jā, – Libija meloja. Nebija jēgas teikt, ka tā viņai pieder sešus gadus un ka viņai līdz šim bijis bail ieskatīties acīs savai pagātnei.
   – Vai tev pieder arī bāka?
   – Tā nav ierakstīta īpašumtiesību dokumentos. Domāju, ka tā vēl aizvien pieder valdībai. Tā taču vairs nedarbojas, vai ne?
   – Nē. Tā pārstāja darboties deviņdesmitajos gados. Tās vietā tika uzcelta pilnībā automatizēta bāka Marūnas salā. – Džuljeta savilka kājas zem sevis uz dīvāna. – Arhitektūras pieminekļu aizsardzības biedrība paglāba veco no nojaukšanas. Tā ir visai nedroša. Taču viņi nespēja savākt pietiekoši daudz naudas tās atjaunošanai, un tad vīrs, kas par to visu atbildēja, nomira, un kopš tā laika nekas daudz nav pavirzījies uz priekšu.
   – Uz durvīm ir brīdinājuma uzraksts.
   – Tiešām? Nejūtos pārsteigta. Melodija, tā jaunā meitene, kas strādā kopā ar mani, teica, ka viņa tur bijusi kopā ar pāris draugiem. Viņi esot iekāpuši iekšā pa logu. Kāpnes iekšpusē ir ļodzīgas, un viņa gandrīz salauza potīti.
   Libija domāja, ka tas sniedz atbildi uz jautājumu par to, kas atradās bākā. Ziņkārīgi pusaudži allaž atradīs kaut ko mazliet bīstamu, ko iesākt mazpilsētiņā.
   – Nu tad pastāsti man par pēdējiem divdesmit gadiem, – Džuljeta sacīja. Viņa izturējās daudz brīvāk tagad, kad Libija bija viņu pārliecinājusi par saviem nodomiem attiecībā uz viesnīcu.
   Viņas norunāja ilgu laiku, taču Libija neizstāstīja Džuljetai visu, un viņa nojauta, ka arī Džuljeta nestāsta Libijai visu. Nebija grūti runāt par darbu, ceļojumiem, pasaules notikumiem. Taču nebija nekā dziļāka. Neviena no abām nepieminēja mīlestību vai mīļākos, bērnus vai savas alkas pēc bērniem, nākotnes cerības vai sapņus. Un viņas pilnīgi noteikti nesprieda par to, kas bija noticis pirms divdesmit gadiem.
   Tikai tad, kad viņa jau devās projām un stāvēja pie durvīm pēc atvadu vārdiem un solījuma drīz atkal satikties, Libija beidzot saņēma drosmi, lai pateiktu:
   – Man ļoti žēl, ka manis te nebija. Man ir žēl par… visu. – Viņa iedomājās par Endija fotogrāfiju.
   Džuljeta pasniedzās un viegli paberzēja Libijas delmu, gribēja kaut ko teikt un tad pārdomāja. Visbeidzot viņa nomurmināja:
   – Viss kārtībā.
   Tad viņas atkāpās viena no otras, un Libija steidzās atpakaļ uz savu automašīnu, daļēji cerību pilna un daļēji izmisusi. Viņa centās sev iestāstīt, ka vēl ir tikai pats sākums. Ja viņa visu darīs pareizi kopš šī brīža, viņa noteikti spēs satuvināties ar māsu. Un varbūt tad pienāks laiks, lai parunātu par pagātni un salabtu.
   Spirdzinošs jūras vējš bija pieņēmies spēkā, Libijai piebraucot no kotedžas. Viņa jau bija satvērusi ārdurvju atslēgu, kad pacēla galvu un ieraudzīja bākas durvis vaļā un sveces gaismu nozibam augšstāva logā.
   Libija apjauta, ka ir aizturējusi elpu. Viņai ļoti gribējās iet un ielūkoties iekšā. Viņa varēja pieklauvēt. Vai arī varēja ieiet iekšā mājā un aizmirst par to.
   Taču viņai gribējās redzēt, vai tur kāds ir.
   Libija izņēma mobilo telefonu no somiņas un sažņaudza to rokā gluži kā bruņinieks, kas gatavo zobenu cīņai. Tad viņa apņēmīgi devās uz bākas pusi. Plāksnīte pie atvērtajām durvīm vēstīja: “Bīstami: daļa no ēkas ir nedroša”. Libija viegli pieklauvēja.
   – Hallo? – viņa uzsauca.
   Iekšpusē viss bija tumšs. Libija saskatīja uz kailās grīdas divus lielus skapjus un kāpņu apveidu, kas vijās augšup.
   Smaržoja pēc eļļas, zivīm un jūras zālēm.
   – Hallo, – viņa noteica vēlreiz.
   Atbildes nebija.
   Libija ieslēdza savu mobilo telefonu, lai tas sniegtu nedaudz gaismas, un iegāja iekšā. Abiem skapjiem bija stikla durvis, un iekšpusē atradās gliemežvāku kolekcijas un pie dēļiem piespraustas jūras radības, kas atgādināja zinātniskus eksponātus. Aiz skapjiem atradās citas, ar dēļiem aizsistas durvis. Libija nostājās kāpņu apakšā miklajā tumsā un paraudzījās augšup. Divdesmit pēdu augstumā kāpnes nozuda aiz slēgtiem aizvirtņiem. Libija kādu brīdi parotaļājās ar domu, ka varētu doties augšā, un tad saprata, ka tam viņai pietrūks drosmes. It īpaši tad, ja kāpnes nebija drošas. Viņa vēlreiz aplaida skatienu apkārt un tad devās atpakaļ pie durvīm un uz mājām.
   Nākamajā rītā, kad viņa palūkojās, bākas durvis bija cieši aizvērtas.

Desmitā nodaļa

   Libija nebija raizējusies par naudu divpadsmit gadus. Lai arī lielāko daļu no viņas algas aprija īre, Marks nekad nebija viņai ļāvis izjust trūkumu. Viņš maksāja par visām abu maltītēm restorānos, par abu slepenajām brīvdienām, viņš pirka tai kurpes, somiņas un drēbes. Marka augstsirdība bija ļāvusi Libijai ietaupīt, taču viņa nebija rīkojusies prātīgi ar savu ietaupījumu. Viņa nebija ieguldījusi. Tāpat kā vairums mīļāko, viņa bija dzīvojusi no dienas dienā. Viņa nevarēja plānot nākotni, atsacīdamās atzīt, ka nākotne pienāks. Libijas ilgās attiecības ar Marku bija tagadnes brīžu virknējums. Patiesībā viņš bija vairākkārt atkārtojis: “Dzīvosim šim mirklim. Vienkārši dzīvosim šim mirklim.”
   Mirklis bija pagājis. Automašīna bija izrādījusies dārga, tāpat kā datortehnika un programmnodrošinājums, kas Libijai bija vajadzīgs, lai pabeigtu Vinterbornu katalogu. Bez pastāvīgiem ienākumiem viņas ietaupījumi beigtos ap Ziemassvētkiem.
   Libija sēdēja savā jaunajā krēslā un vieglītēm grozīja to puslokā. Viņa bija pavadījusi visu dienu, uzstādot programmnodrošinājumu, pieslēdzoties internetam, ielādējot drošības un rezerves programmas un izveidojot elektroniskā pasta adresi. Viņa jutās ļoti apmierināta ar sevi. Visus šos gadus Libija bija paļāvusies uz Marka palīdzību datoru lietās.
   Domas par Marku: atskurbinoša lietus šalts. Vajadzēja ķerties pie darba, lai viņa to neizjustu tik skarbi.
   Vecais ēdamgalds sagrīļojās, kad Libija atbalstījās pret to, tāpēc viņa salocīja papīra gabalu un pabāza to zem nelīdzenās kājas. Viņa centās sev iestāstīt, ka klientiem nav jāuzzina, ka viņa strādā pie ļodzīga galda neglītas dzīvojamās istabas stūrī. Zvanīdama uz Londonu, lai pavēstītu Ketijai, ka viņa ir gatava saņemt jaunā Vinterbornu kataloga metu, Libija atlieca krēslu atpakaļ un uzlika kājas uz galda.
   – “Vinterbornu juvelieri”, runā Ketija.
   – Sveicieni no Austrālijas, Ketij, te atkal Libija Sleitere.
   – Ak, priecājos, ka tu piezvanīji, Libij. Savienošu tevi ar Emīliju, lai jūs varētu visu izrunāt.
   – Es… – Taču klausule jau bija noklikšķējusi. Atskanēja Šopēna valsis. Un kuru katru brīdi viņa tiks savienota ar Marka sievu. Marka sieva.
   – Hallo, vai Libija? – Viņas balss, bez šaubām, izklausījās izsmalcināta, taču arī mazliet nedroša.
   – Sveicināti, Emīlij. Priecājos… ē… iepazīties. – Es tāpat. Esmu daudz par jums dzirdējusi.
   – Vai tiešām?
   – Jā gan. Marks ļoti slavēja jūsu darbu pie mums. Kad izdzirdēju, ka jūs esat aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā, uzstāju, lai Ketija jūs sameklē. Viss ir… Viss mainās, un es… – Viņa sastomījās. Libijas sirds sažņaudzās. – Es gribētu, lai viss iespēju robežās būtu tāpat kā agrāk. Tas, ka jūs veidojat mūsu katalogu, ir daļa no tā visa.
   – Es saprotu, – Libija noteica, taču jutās tā, it kā vērotu sevi no malas. Tā ir Marka sieva. Sāncense. Ienaidniece. Cilvēks, kuru Libijai vajadzēja uzskatīt par aukstu, uzmācīgu vai liekulīgu. Jau pēc dažām sarunas sekundēm kļuva skaidrs, ka Emīlija nav tāda. Ne druskas. Libija piepeši atcerējās, ko viņai vajadzēja pateikt. – Izsaku jums līdzjūtību sakarā ar lielo zaudējumu. Marks bija brīnišķīgs cilvēks. – Vai tas nelikās pārāk sirsnīgi teikts? – Vismaz man tā likās, kad strādāju kopā ar viņu.
   – Viņš bija tikai cilvēks, Libij. Dažreiz viņš bija brīnišķīgs, bet citreiz neciešams. – Emīlija viegli iesmējās. – Es tā arī neesmu iemācījusies sadzīvot ar viņa perfekcionismu.
   Tā. Emīlija bija pārgājusi uz tagadnes izteiksmi. Libija savādā kārtā juta mierinājumu: viņa arī domāja par Marku tagadnes izteiksmē.
   – Tomēr par spīti visiem viņa trūkumiem es viņu ļoti mīlēju, un man viņa pietrūkst vairāk, nekā es spēju izteikt.
   Libija apspieda asaras.
   – Vai jūsu meitas ir atguvušās?
   – Ak jā. Viņām ir sava dzīve. Un es jūlijā kļūšu par vecmāmiņu. Es dzīvoju katru dienu stundu pa stundai. Ak, paskatieties tikai uz mani! It kā jūs gribētu klausīties šajās manās blēņās. Visu laiku sāku pļāpāt tādā garā ar svešiniekiem un cilvēkiem, kuriem ir vienalga, jau kopš viņa nāves.
   Libija aplaizīja lūpas, rūpīgi izvēlēdamās vārdus.
   – Es neesmu svešiniece, un man nav vienalga, – viņa sacīja.
   Libija dzirdēja otrā vada galā strauji ievilktu elpu, lai apslāpētu asaras. Tad Emīlija saņēmās.
   – Un tomēr. Darbs ir pirmajā vietā. Darbs ļauj man turpināt dzīvot. Tad kā tas notiek? Mēs nosūtām jums fotogrāfijas?
   – Marks pasūtīja fotogrāfu un atsūtīja man datnes, jā. Tad mēs satikāmies un apspriedām sezonas tēmu, to, kā brošūrai vajadzētu izskatīties, kuras rotas viņš vēlējās izcelt, un tā tālāk.
   – Viņš darīja to visu? Nav brīnums, ka viņš tik bieži brauca uz Parīzi. Libij, man nav ne jausmas, bet jūs strādājāt ar Marku divpadsmit gadus. Vai varat to izdarīt viena?
   – Protams.
   – Es jums samaksāšu papildus.
   – Nav nekādas vajadzības. – Libija domās sev iespēra. “Vinterbornu juvelieri” bija liels uzņēmums. Tomēr viņa nespēja ņemt lieku naudu no Emīlijas, jo Emīlija bija Marka sieva, bet Libija bija nodzīvojusi pēdējos divpadsmit gadus – tikai esi godīga – vēlēdamās, lai Emīlijas uz pasaules nebūtu.
   – Vai varat pasūtīt arī fotogrāfu? – Emīlija jautāja.
   Tas kļuva sarežģīti.
   – Es pazīstu dažus labus Londonā un Parīzē, taču man vispirms ir jāredz jaunā kolekcija. Vai varat man atsūtīt uzņēmumus? Tiem nav jābūt kvalitatīviem. Uzņemiet tos ar telefonu, un es tos izskatīšu un aizsūtīšu jums dažas idejas.
   – Jā, domāju, ka varēšu to izdarīt. Tas mani nodarbinās. Vai jums nebūs iebildumu, ja zvanīšu jums pa tiešo, Libij? Man nāksies lielā mērā paļauties uz jums šajā lietā.
   – Katrā laikā, – Libija sacīja. Viņa iedeva Emīlijai savu telefona numuru un elektroniskā pasta adresi un tad nolika klausuli. Libija pielēca kājās no krēsla, uzrāva kājās pludmales čības un devās taisnā ceļā uz pludmali.
   Bija satumsis: vēsi, taču ne auksti. Libija devās pie ūdens malas un stāvēja tur, viļņiem glāstot viņas potītes. Kas bija tā nepatīkamā sajūta, kas bija likusi viņai mesties ārā no mājas? Bēdas: jā, tās vēl aizvien bija tepat. Satraukums: tas bija normāli, taču viņa viegli spēs tikt galā ar darbu, tiklīdz būs atradusi īsto fotogrāfu.
   Vainas apziņa.
   Nevarētu teikt, ka viņa nekad agrāk nebūtu to jutusi. Libija to juta divpadsmit gadus, neskaidri, un laiku pa laikam tā uzmutuļoja gluži kā nelabums, kas nekad nav tik spēcīgs, lai iztīrītu kuņģi. Taču šī bija citāda vainas apziņa. Markam bija sieva. Viņas vārds bija Emīlija. Viņa mīlēja Marku. Ja viņa būtu zinājusi, ka Marks saticies ar Libiju, tas būtu sagrāvis viņas laimi.
   Libija būtu sagrāvusi viņas laimi.
   Viņa vēl aizvien varēja to izdarīt. Un piepeši Libija izmisīgi vēlējās, lai šis noslēpums nekad, nekad neuzpeldētu gaismā. Agrāk viņa dažkārt bija slepeni vēlējusies, lai tā notiktu, liekot Markam rīkoties. Pamet viņu, esi kopā ar mani! Tagad likās neiespējami, ka tas varētu saglabāties noslēpumā uz mūžiem. Ketijai jau bija aizdomas: vēstules noteikti bija kļuvušas par papildu pierādījumu. Kam vēl bija aizdomas? Kurš vēl varēja kļūt nepiesardzīgs tagad, kad Marks vairs nemudināja viņus klusēt? Lūdzu, nē, kaut tas nekad nenāktu gaismā. Nekad nepieļauj, lai kāds uzzinātu, kāda egoiste es esmu. Libija nostāvēja pludmalē gandrīz stundu, kamēr viļņi skalojās viņai ap kājām un jūra krāca, apslāpēdama viņas kauna izraisītos šņukstus.
   Libija atradās pie Greiema Bīrsa mājas pulksten četros nākamajā pēcpusdienā. Viņa bija pavadījusi visu dienu skicējot, priecādamās par pareizi izzīmētajām virvēm un burām, par to pilnīgo savīšanos, tekstūru un ēnām. Lielākoties viņa bija kopējusi attēlus no grāmatām, taču nu bija apņēmusies uzzīmēt “Auroru”. Vienīgais internetā pieejamais attēls bija pārāk mazs, lai izrādītos noderīgs, un Libija cerēja, ka Greiems varētu iedot viņai tā uzņēmuma kopiju, kas atradās viņa mapē. Tā nu, paklausot piepešam impulsam, viņa bija nobraukusi visu ceļu uz ziemeļiem līdz Vinterbornu pludmalei.
   Pie mājas nebija laivas. Tomēr Libija izkāpa no automašīnas un uzkāpa augšā pa pakāpieniem, lai pieklauvētu. Nekādas atbildes.
   Libija nopūtās. Varbūt vajadzēja sameklēt viņa telefona numuru un vispirms piezvanīt. Tad viņa iedomājās, ka varbūt Greiems ir devies jūrā ar nirēju grupu. Jau bija pavēls, tāpēc viņam drīz vajadzētu atgriezties. Viņa iekāpa mašīnā un brauca uz liedaga pusi.
   Zīme norādīja uz laivu piestātni un automašīnu stāvvietu. Tur viņa atrada Greiemu, kurš piestiprināja laivu pie treilera.
   – Sveiki! – viņa uzsauca un pamāja.
   Greiems pacēla galvu. Bija acīmredzams, ka viņš neatpazīst Libiju, taču tik un tā nogaidīja, lai viņa pienāktu klāt.
   – Greiem, es esmu Libija. Mēs tikāmies…
   – Jā, es atceros. Esat mainījusi domas par niršanu?
   – Nē. Gribu kaut ko daudz drošāku. Jums mapē bija “Auroras” attēls. Iedomājos, vai nevarētu dabūt kopiju. Redziet, es gribētu to uzgleznot.
   – Ak tā, saprotu, – viņš noteica, savilkdams ciešāk auklu un apiedams laivai otrā pusē. – Jūs esat māksliniece, ja?
   – Es gribētu tāda būt.
   – Satiksimies pie manas mājas pēc desmit minūtēm. Man jums kaut kas ir.
   Libiju mocīja ziņkāre, gaidot pie Greiema mājas. Drīz vien viņš piebrauca ar laivu piekabē un novietoja automašīnu. Greiems pamāja, lai Libija viņam seko pa kāpnēm, un ieveda viņu mājā.
   – Pagaidiet tepat, – viņš noteica, norādīdams uz dīvānu.
   Libija apsēdās, sajuzdamās neomulīgi. Viņa viena pati atradās sveša vīrieša mājā, un neviens nezināja, kur viņa atrodas. Taču tad Greiems atgriezās ar tik augstsirdīgu dāvanu, ka Libija nokaunējās par savām šaubām.
   Viņš apsēdās viešņai līdzās un pasniedza tai fotogrāfijas kopiju. Tad izklāja veca, sapelējuša papīra rituli uz žurnālu galdiņa savā priekšā.
   – Kas tas ir?
   – Kuģa plāni.
   Libija iepleta acis.
   – “Auroras”?
   – Jā.
   Viņas skatiens pievērsās lapai un tad nākamajai zem tās. Ikviens mērs, ikviena detaļa bija iezīmēta.
   – Kā jūs pie tiem tikāt?
   – Ar viltu un slepenību, – viņš smaidot noteica. – Tie piederēja Persijam Vinterbornam. Viņš atveda tos līdzi no Anglijas, un nav šaubu, ka viņš zināja, kur jāmeklē kuģa vrakā. Cik noprotu, pēc viņa nāves viesnīcā kāda istabene vai kāds cits tika klāt visiem papīriem un tad sajutās tik ļoti vainīga, ka sabāza tos sava skapja dziļumos. Es to visu iegādājos pirms pāris mēnešiem garāžas izpārdošanā. Man patīk labas garāžu izpārdošanas. Vecajai drostaliņai, kura tos pārdeva, nebija ne jausmas, kas tas ir, tāpēc tiku pie tiem par lētu naudu.
   – Vai jūs tos izmantojāt, lai meklētu zizli?
   – Bez šaubām.
   – Bet nerādāt saviem nirējiem?
   – Tas satriektu manu biznesu. Ja kāds patiešām atrastu zizli, tad jūrā paliktu tikai vecs kuģa vraks. Šobrīd tur var slēpties dārgumi.
   – Un jūs man ļausiet aizņemties šos plānus?
   – Ja vien jūs tos nekopēsiet un atdosiet man atpakaļ, kad būsiet tikusi galā. Varu jums tos aizdot par piecdesmit dolāriem. Jums vajadzēs man atstāt savu adresi, lai zinu, kur jūs meklēt, ja jūs man tos neatnesīsiet.
   Libijai nācās apspiest smieklus. Viņš negrasījās šķirties no plāniem, ja viņa tam nesamaksās.
   – Lai notiek, Greiem. Sarunāts.
   Viņš izvadīja viešņu pa parādes durvīm un pēdējā mirklī vēl paguva pajautāt:
   – Kad atvedīsiet tos atpakaļ, vai esat pārliecināta, ka negribēsiet ienirt? Man trešajā grupā ir atbirums.
   – Es nekad agrāk neesmu nirusi.
   – Tas nav svarīgi. Man ir daudz iesācēju. Tur lejā ir skaisti. Ja jūs esat māksliniece, jums patiks krāsas. Es no jums neņemšu maksu par aprīkojuma nomu. Augšā un lejā par diviem simtiem?
   Libija nevarēja neapbrīnot Greiema pārdevēja talantu. Viņa jau atkal grasījās atteikties, kad nodomāja: Kāpēc? Kāpēc lai es atteiktos? Marks nebūtu atteicies. Un šajā brīdī Libija sailgojās pēc viņa tik spīvi, tik dzīvnieciski, ka viņai neatradās cita atbilde kā vien:
   – Jā. Lai notiek.
   Greiems pamirkšķināja.
   – Jūs to nenožēlosiet. Satiksimies pēc pāris nedēļām. Esiet te deviņos. Un neaizmirstiet paņemt līdzi plānus.
   Trešdien, vēlā pēcpusdienā, kad Libija atgriezās pēc peldes jūrā, viņa to ieraudzīja. Vīrieti, kurš ložņāja gar viņas māju. Libijas sirds pamira, taču tad viņu pārņēma dusmas.
   Viņa bija nodzīvojusi draņķīgu dienu pēc draņķīgas nakts. Automašīnas motora troksnis pie loga pulksten vienos naktī. Pēc tam viņa nespēja aizmigt. Iesnaudās un sapņoja sliktus sapņus par Marku, par cilvēkiem, kas mēģina ielauzties viņas mājā. Pavadīja dienu nogurusi un izsista no sliedēm. Un te nu viņš bija, nekaunīgā kārtā, neslēpjoties.
   Ārā vēl bija pietiekoši gaišs, lai Libija sajustos drosmīga. Kāpēc viņa nevarētu pieiet tam cilvēkam klāt un pavēlēt likt viņu mierā? Kāpēc viņai vajadzēja tupēt savā mājā nakts laikā? Libija aizmirsa, ka ir ģērbusies tikai slapjā peldkostīmā un svītrainā dvielī, un steidzās augšā pa nogāzi. Taču vīrietis jau devās projām, uz bākas pusi. Tātad viņa nebija to iztēlojusies: kāds tur tiešām dzīvoja. Un viņa varēja derēt, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš naktīs sacēla troksni ar mašīnu un neļāva viņai aizmigt. Libija metās skriešus. Vīrietis noņēmās ap slēdzeni un jau grasījās ieiet iekšā, kad viņa uzsauca:
   – Ei, paklausieties!
   Vīrietis satraukti pacēla galvu un mēģināja ieiet bākā, pirms Libija bija pienākusi klāt, taču tad nometa atslēgu un bija spiests pieliekties, lai to paceltu.
   Libija apstājās viņa priekšā, strauji elpodama, ar pilošiem matiem, ar slapjām smiltīm aplipušām pēdām, un satvēra vīrieša delmu.
   – Izbeidziet, – viņa sacīja. – Pie joda, kas jūs esat?
   Vīrietis viņu cieši uzlūkoja, un viņa uzacis noraustījās. Viņam bija zaļas acis, gaiši mati, kas bija saņemti cirtainā zirgastē uz pakauša, un kopta ķīļbārdiņa. Libijas sirds strauji sitās, cenšoties atšifrēt viņa sejas izteiksmi.
   Tad viņš pasmaidīja un sacīja:
   – Elizabete Sleitere?
   Libija palaida vaļā vīrieša delmu un ieskatījās viņa sejā, taču, lai kā centās, nespēja viņu atpazīt.
   – Jūsu māsa Džuljeta mēdza mani auklēt. – Viņš pastiepa roku sveicienam. – Demjens Olbraits. Jūs atceraties?
   Jā, viņa atcerējās. Pēdējo reizi Libija bija redzējusi Demjenu astoņu gadu vecumā. Tātad tagad viņam bija divdesmit astoņi. Tomēr viņa nespēja savietot agrāk pazīto kaulaino bērnu ar šo garo vīrieti savā priekšā. Un nekas no tā neizskaidroja, kāpēc viņš ložņāja ap Libijas māju.
   – Kas notiek? – viņa jautāja. – Kāpēc jūs klīstat ap manu māju naktīs?
   – Jūs dzīvojat kotedžā?
   Libija pamāja.
   – Neesmu atradies pie tās naktī, ja vien nenāku vai neeju šurp.
   – Ārā bija mašīna. Vīrietis…
   – Es arī esmu dzirdējis piebraucam mašīnu, taču tā nav manējā. Man nav mašīnas. Man nav… Paklausieties, Elizabete, jūs nupat nākat no pludmales. Vai negribat atnākt vēlāk, lai aprunātos? Jums droši vien ir auksti.
   Libija piepeši apzinājās, ka viņai mugurā tikpat kā nekā nav. Viņa sakrustoja rokas virs krūtīm.
   – Visi sauc mani par Libiju. Tu dzīvo bākā?
   – Tas ir garš stāsts.
   Libijas ziņkārība auga augumā. Jūras vējš lika uz viņas rokām parādīties zosādai.
   – Lai notiek.
   – Drīz tiksimies. – Viņš pamāja un iegāja iekšā, atstādams durvis vaļā.
   Libija aizsteidzās projām, domām drudžaini šaudoties prātā. Tātad Demjens Olbraits bija apmeties bākā. Vai viņai vajadzēja pievērt acis uz to, ka tas bija aizdomīgi, ja ne nelegāli, tikai tāpēc, ka Džuljeta agrāk bija viņu pieskatījusi? Mazais Demjens bija ieradies viņu dzīvoklī piektdienu vakaros, un Džuljeta bija lasījusi viņam priekšā un spēlējusies ar viņu, kamēr Libija uzkrāsojās un devās uz sērfotāju klubu, lai iedzertu kopā ar draugiem. Viņš allaž bija jauks bērns: apdomīgs un prātīgs. Taču tas nenozīmēja, ka viņa tam varētu uzticēties tagad.
   Libija iegāja dušā, saģērbās un izlaida ķemmi cauri matiem. Kad viņa atgriezās pie bākas durvīm, debesis jau sāka krēslot.
   – Hallo? – viņa uzsauca tumsā.
   – Pagaidi turpat. Es nokāpšu lejā, – Demjens uzsauca. Vārga gaismiņa tuvojās no augšas, un puisis parādījās uz kāpnēm, turēdams rokā lampu ar sveci iekšā. – Piedod, te nav elektrības, – viņš sacīja. – Turies pie margām, kamēr kāpsim augšā pa kāpnēm. Pakāpieni ir mazliet grīļīgi.
   Kāpnes bija šauras un stāvas, gluži kā pieslienamās. Libija cieši ieķērās margās abās pusēs, sekodama Demjenam augšup un pāriedama pāri uz nākamo kāpņu līmeni. Tur Demjens bija salicis duci lukturīšu ar svecēm pa telpas perimetru. Uz grīdas atradās matracis un segas, liela mugursoma, nobružāts koka skapis un divas kastes, kas bija piebāztas ar papīriem.
   Demjens norādīja uz matraci.
   – Piedod, bet tā ir vienīgā vieta, kur apsēsties.
   Libija notupās uz matrača malas un palūkojās apkārt uz sveču gaismas pielieto telpu.
   – Es nesaprotu, Demjen. Tu te dzīvo?
   – Ne pastāvīgi. Un ceru, ka ne pārāk ilgi.
   – Kur tu gatavo ēdienu? Un mazgājies?
   – Pludmalē ir daudz publisko tualešu un dušu, un es ēdu ļoti vienkārši. Dažreiz izmantoju gāzes grilu parkā aiz sērfotāju kluba. Žēl, ka viņi nojauca sākotnējo uzrauga mājiņu. Kad biju mazs, varēja ielīst pa dēļiem aizsistajām durvīm, aiz kurām atradās divas nelielas istabiņas. – Viņš paraustīja plecus. – Tas nekas. Es iztieku.
   Libija pagriezās, lai uzlūkotu viņu. Demjens sēdēja uz grīdas aptuveni trīs pēdu attālumā, uzlicis zodu uz ceļgaliem.
   – Es tevi gandrīz nepazinu, – viņa noteica.
   Demjens pastiepa labo roku, apvērsis plaukstu otrādi, pretī gaismai.
   – Atceries šo? – Viņš norādīja uz dziļu baltu rētu uz sava delma, un Libija uzreiz atcerējās. Viņš kādu vakaru bija klīdis pa virtuvi un ieskrējis pieliekamajā, sadauzot medus burku. Viena no stikla šķembām bija iedūrusies viņam delmā. Džuljetai toreiz vēl nebija autovadīšanas tiesību, tāpēc Libijai vajadzēja aizvest viņus abus uz slimnīcu.
   – Ak jā, – viņa sacīja. – Asiņu un medus nakts. Es tā arī nevarēju iztīrīt asinis no automašīnas sēdekļa.
   Demjens atkal apvija rokas ap ceļgaliem.
   – Kā iet Džuljetai?
   – Viņa… nu… esmu nupat atgriezusies Bākas līcī pēc ilgāka laika. Šķiet, ka viņai klājas labi.
   – Vai viņa beigās apprecēja Endiju Nikolsonu? Atceros to vakaru, kad viņa man pavēstīja, ka ir saderinājusies. Tas salauza manu sirdi. Biju viņā traki ieķēries. Taču tas bija īsi pirms tam, kad mēs ar mammu aizbraucām no Bākas līča, tāpēc es neuzzināju, kas notika vēlāk. – Viņš uzsmaidīja Libijai, taču, ieraugot viņas sejas izteiksmi, puiša smaids apdzisa.
   – Endijs nomira, – Libija sacīja.
   – Ak tā. Tas ir briesmīgi.
   – Dienu pirms viņu kāzām. Viņš… viņš noslīka. Tieši pie sērfotāju kluba.
   – Kādas šausmas.
   Šausmas. Tas viss bija šausmīgi. Bija pagājuši divdesmit gadi, un Libija to atcerējās tik skaidri, it kā tas būtu noticis nupat.
   – Viņi abi bija neprātīgi iemīlējušies viens otrā. Kurš gan precas deviņpadsmit gadu vecumā? Taču viņi ar Endiju bija kopā kopš vidusskolas, un tētis neiebilda, un Džuljeta… Džuljeta ļoti mīlēja Endiju. – Libijas balss aizķērās kaklā, un viņa sajuta pakrūtē vainas apziņas izraisītu nelabumu.
   Demjens nopietni pamāja.
   – Bet vai tagad viņa ir laimīga? Viss nokārtojās?
   – Viņa tā arī neapprecējās un nav tikusi pie bērniem. Taču viņai pieder un viņa vada tējnīcu un pansiju saviem spēkiem. Viņai veicas ļoti labi. – Libijas vārdi izklausījās tukši, un viņa to zināja. Džuljeta nekad nebija vēlējusies neko citu kā vien ģimeni. – Lai paliek, – Libija sacīja. – Pietiks runāt par Džuljetas nelaimēm. Pastāsti man, kāpēc tu esi te.
   – Tam ir divi iemesli, – viņš sacīja, atbalstīdamies uz elkoņiem. – Pirmkārt, man šobrīd nav, kur iet. Es nupat esmu piedzīvojis… – Viņš paraustīja plecus. – Laikam tos varētu nosaukt par grūtiem brīžiem. Viss nenotika tā, kā cerēts, tāpēc es atgriezos te.
   – To es varu saprast. Bet kāpēc dzīvot te, bez elektrības? – Mana nauda šobrīd ir nepieejama juridisku iemeslu dēļ, un man pagaidām nav darba. Šobrīd nevaru strādāt. Tomēr viss ir tikai pagaidām. Patiešām. Es gribu pabūt svaigā gaisā, kamēr laiks vēl ir silts.
   Libija apdomāja dzirdēto. Viņa iedomājās, kādas ir Demjena juridiskās problēmas. Vai viņš bija sīks noziedznieks? Viņam bija gandrīz trīsdesmit gadu, viņš bija bez darba un apmeties bākā.
   – Un kāds ir otrais iemesls? – Vai tu atceries Pirātu Pītu?
   – Trako bākas uzraugu?
   Demjens sarāvās.
   – Jā. Viņš bija mans vectēvs.
   – Pirāts Pīts bija tavs vectēvs? Piedod, es nebūtu runājusi tik nepieklājīgi…
   – Nē, tas nekas. Esmu pieradis, ka cilvēki runā sliktu par viņu. Un jāatzīst, ka viņš bija mazliet traks. Kad es biju mazs, viņš man izrādīja visus tos slepenos skapīšus augšstāva istabā, kur ir gaisma.
   – Slepenos skapīšus?
   – Jā, tie ir iebūvēti sienas paneļos. Tur nebija nekā tāda, kas varētu ieinteresēt mazu puiku: veci papīri un tamlīdzīgi. – Viņš norādīja uz kastēm savā priekšā. – Tikai būdams jau pieaudzis, es atkal kļuvu ziņkārīgs. Pēc vectēva nāves – zini, viņš nodzīvoja līdz deviņdesmit gadu vecumam, es turpināju domāt par šajās sienās apslēpto vēsturi. Neviens cits nezināja par tās eksistenci. Es uzkāpu te augšā, taču skapīši bija sākuši sabrukt. Visur mētājās papīri. Man likās, ka vajadzētu palikt te tik ilgi, līdz es visu sakārtošu.
   – Man šķiet, ka tas ir mitruma dēļ: tas licis skapīšu durvīm uzbriest. Vismaz tas pats notiek ar manu veļas skapi. Tad tu buries cauri visai tai vēsturei? Nakts laikā? Sveču gaismā?
   Viņš pasmaidīja.
   – Dažreiz. Taču lielākoties dienas laikā. Naktīs es vienkārši guļu.
   – Un tu nekad neesi bijis pie kotedžas naktī?
   Viņš papurināja galvu.
   – Nē, nekad.
   – Viņi ir parādījušies vairākas reizes. Vēlu vakarā. Automašīna ārpusē, un tā stāv veselu mūžību. Tā mani biedē.
   – Es saprotu, taču tas neesmu es. Man šobrīd nav automašīnas. Paklau, es varu viņus uzmanīt un varu nokāpt lejā.
   Tev nav jābaidās.
   Libija jutās aizkustināta.
   – Paldies. Tas ir labs piedāvājums. – Viņa atliecās, atbalstīdamās uz elkoņiem. – Un vai starp šiem dokumentiem ir kas interesants?
   – Vairums no tiem ir pilnīgi garlaicīgi. Taču ir arī zelta drumslas. Tur ir bākas žurnāli, kas aizsākas deviņpadsmitā gadsimta vidū. Daži uzraugi ir rakstījuši tikai par laika apstākļiem un lielākiem kuģiem, bet viens nebeidz vien sajūsmināties par to, cik skaista ir viņa sieva. Paskaties. – Viņš parakņājās kastē un izņēma ārā ādas vākos iesietu žurnālu. Demjens atrada lappusi, ko bija iezīmējis ar dzeltenu līmlapiņu, un sāka lasīt: – “Tūkstoš astoņi simti septiņdesmit astotā gada astoņpadsmitais decembris. Vakarnakt izcēlās vētra un izdrebināja visas logu rūtis. Mana dārgā, smalkā Elīza jutās gluži satraukta, un man nācās viņu cieši apskaut, lai viņas straujie sirdspuksti aprimtu. Šorīt, kad pamodos, viņa jau bija augšā pusstundu un bija pagatavojusi brokastīs manu iecienīto šķiņķa pīrāgu, un sacīja, ka tas aiz pateicības par to, ka esmu viņai sniedzis mierinājumu. Esmu ticis dāsni svētīts ar savas dārgās sievas mīlestību.”
   Libija neviļus pasmaidīja.
   – Tas ir mīļi.
   Uzmundrinātais Demjens sameklēja vēl vienu žurnālu.
   – Šis no divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem arī ir labs. Man šķiet, ka bākas uzraugam bija kāda garīga kaite. “Es eju uz pilsētu un redzu, kā viņi visi mani vēro. Es zinu, ko viņi grib. Kamēr vien mans ķermenis spēs elpot, viņiem neizdosies nozagt manas domas.”
   Libija pārsteigumā sarauca uzacis.
   – Vai tur ir vēl kaut kas līdzīgs?
   – Tas ir vienīgais. Pēc divām nedēļām uzradās jauns uzraugs. Un šis ir ļoti noslēpumains, paklausies. Tas datēts ar tūkstoš deviņi simti pirmā gada aprīli. Tas puisis, Metjū Sīvords, parasti raksta ļoti strupi, un tad nāk šis: “Vakar pēcpusdienā mani pārsteidza svešas baskājainas un asiņojošas sievietes uzrašanās pie bākas durvīm, meklējot patvērumu. Viņas drēbes ir skrandainas, bet izturēšanās liecina par labu audzināšanu. Es viņu pabaroju un iedevu vecu kleitu, kas bija palikusi no agrākā uzrauga sievas, un aizsūtīju viņu uz pilsētu meklēt piemērotu apmešanās vietu.”
   – Tūkstoš deviņi simti pirmā gada aprīlis?
   – Tā tur rakstīts.
   – Vai tur rakstīts vēl kaut kas par viņu?
   – Es nezinu. Varētu būt. Es vēl neesmu visu izlasījis.
   – Skrandās, savainota, basām kājām. – Libijas prāts drudžaini darbojās. – “Aurora” bija nogrimusi tūkstoši deviņi simti pirmā gada aprīlī. Vai kāds bija izglābies?
   – Jādomā, ka viņa būtu to pateikusi.
   – Varbūt viņa pateica, bet viņš to nepierakstīja. – Libija apsvēra dažādas iespējas. – Dod man ziņu, ja kaut ko atradīsi.
   – Noteikti.
   Libija pavicinājās un tad sacīja:
   – Ja tu kādu vakaru gribēsi nokāpt lejā, lai ieēstu siltu ēdienu…
   – Labprāt, – viņš aši noteica. – Kā būtu ar kādu vakaru šonedēļ?
   – Lieliski. Ceturtdien septiņos? Tikmēr palūkojies, ko vēl tu varēsi atrast par šo “svešo sievieti”. – Libija piecēlās un izstaipījās.
   – Paklau, es pavadīšu tevi lejā pa kāpnēm, – viņš noteica, pasniegdamies pēc luktura.
   Pie bākas durvīm Libija atskatījās uz kotedžu.
   – Ceru, ka viņi šonakt liks mani mierā.
   – Kā tu domā, ko viņi grib? – Demjens jautāja.
   Libija kādu brīdi nezināja, ko teikt. Viņa nekad nebija par to domājusi, jo bija pārāk pievērsusies savām bailēm un dusmām.
   – Es nezinu. Izbiedēt mani?
   – Bet kāpēc? Un, ja viņi gribētu tevi izbiedēt, viņi to varētu izdarīt pārliecinošāk.
   Libija padomāja mazliet vairāk, un viņas āda sāka kņudēt.
   – Varbūt viņi kaut ko meklē? – Un, ja tā bija, varbūt viņi neliksies mierā, kamēr nebūs to atraduši.
   – Varbūt. Taču neraizējies. Es ieklausīšos. Un, ja jutīsies nobijusies, nāc un pieklauvē pie manām durvīm.
   – Liels paldies.
   – Vai drīkstu tev lūgt, lai tu nevienam nestāsti, ka es esmu te?
   Libija paraustīja plecus.
   – Bez šaubām. Man nav neviena, kam stāstīt.
   – Nu, ne Džuljetai. Tu jau saproti.
   – Ak tā, saprotu. Labi.
   – Tas nav uz mūžīgiem laikiem, un es beigās aizsūtīšu visus šos papīrus uz muzeju vai bibliotēku.
   Libija atvēra muti, lai pajautātu vēl kaut ko par viņa dzīvi un to, kāpēc viņš ir apmeties bākā, taču tad to atkal aizvēra.
   – Bez šaubām, – viņa sacīja. – Tavs noslēpums pie manis ir drošībā.
   Tonakt Libija sapņoja, ka atrodas uz kuģa. Viļņi zem kājām bija biedējoši augsti, un viņa jutās pārliecināta, ka Marks ir nonācis ūdenī un viņai tas jāglābj. Taču katru reizi, kad Libija pienāca tuvāk kuģa malai, lai mēģinātu nolaist glābšanas laivu, milzīgs vilnis sacēlās augšup un nostūma viņu malā, līdz klājs bija sasvēries gandrīz vertikāli un viņai nācās rāpties uz priekšu ar sūrstošiem pirkstu galiem.
   Libija pamodās naktī no pašas šņukstiem. Tālumā varēja dzirdēt jūras šalkas. Viņas krūtīs iegūlās tukšums. Marks jau sen nebija viņai sasniedzams.

Vienpadsmitā nodaļa

   Nākamajā rītā Libija agri ķērās pie sava elektroniskā pasta. No Emīlijas beidzot bija pienākuši materiāli. Astoņdesmit fotogrāfijas, kas izskatījās pēc tādām, kas uzņemtas ar mobilo telefonu. Libija atpazina daudzos izstrādājumos klasisko Vinterbornu dizainu, taču starp tiem bija arī vairākas jaunas un pārsteidzošas rotas. Viņa tās pārlapoja un tad pievērsās Emīlijas atsūtītajai elektroniskā pasta vēstulei.
   Gribu, lai katalogs godinātu Marku un Vinterbornu vēsturi, taču gribu, lai reizē tas atspoguļotu jaunu cerību, ceļu uz priekšu. Domāju, Jūs piekritīsiet, ka daži no mūsu izstrādājumiem ir solis uz priekšu, tāpēc es gribētu padarīt tos par kataloga centrālajiem objektiem. Taču gaidīšu Jūsu padomu. Ko Jūs domājat?
   Libija apjauta, ka Emīlija izmanto katalogu, jauno līniju, lai izrautos no bēdām un dotos pretī tam, kas viņu gaidīja tālāk. Marks nemūžam nebūtu pieņēmis tik māksliniecisku lēmumu. Pēc Marka domām, Vinterbornu darinājumu galvenā vērtība slēpās vēsturē, lai arī tas dažkārt lika tiem izskatīties garlaicīgiem. Jauni risinājumi, jo īpaši eksperimentālie, allaž bija paslēpti pašās kataloga beigās. Libija sajuta patiesu sirsnību pret Emīliju par to, ka viņa bija spējusi paskatīties pāri tradīcijām un atradusi pozitīvo visnotaļ negatīvā situācijā. Viņa metās aizrautīgi atbalstīt ideju savā atbildes vēstulē, un sāka skicēt idejas savā burtnīcā. Pēc tam viņa izsūtīja elektroniskā pasta vēstules dažiem no tiem fotogrāfiem, ar kuriem bija sadarbojusies Parīzē un Londonā, un sāka uzmest kataloga produkcijas plānu. Viņa bija neprātīga: būtu vajadzējis ļaut, lai Emīlija samaksā viņai papildus par projekta koordinēšanu. Tas prasīs daudz darba.
   Libiju iztrūcināja pastnieka motocikla saceltais troksnis, un viņa attapās, ka jau stundām ilgi nav izstaipījusi kājas. Viņa piecēlās un izgāja ārā, dziļi ieelpodama jūras gaisu. Libija saprata, ka darbs liek viņai sajusties labāk. Protams, viņa vēl aizvien ilgojās pēc Marka, taču, pateicoties Emīlijai, viņa šodien bija sapratusi, ka ir arī kas tāds, kas pārspēj sāpes. Viņa nezināja, kas tas ir, taču to nevarēja uzzināt, nesākot virzīties tam pretī.
   Viņa atvēra pastkastīti un izņēma ārā lielu, dzeltenu aploksni no “Vinterbornu juvelieriem” Londonā. Libija to atvēra, dodamās atpakaļ uz māju, un ieraudzīja iekšpusē neatvērtos sūtījumus, kurus Ketija bija atradusi Marka pastā.
   Libija apsēdās pie galda un sašķiroja vēstules hronoloģiskā kārtībā: tās visas bija no Ashley-Harris Holdings. Tās bija sūtītas pirms diviem gadiem. Viņa atvēra vecāko un to izlasīja. Tā sākās ar rindiņu: “Paldies par Jūsu vēstuli. Mēs saprotam, kāpēc Jūs nevēlaties pārdot. Tik un tā es vēlētos iepazīstināt ar sevi…”
   Tātad šī nebija pirmā vēstule. Marks bija pārtvēris vienu pirms tam: tajā viņi bija piedāvājuši nopirkt kotedžu, bet viņš bija tos noraidījis. Libija aši pievērsās pārējām vēstulēm. Divu gadu laikā viņi bija rakstījuši vēl un vēlreiz, lūdzot tikšanos ar Libiju, piedāvājot atlidot uz Londonu, atsūtīt plānus un skices. Visas vēstules bija parakstījis viens un tas pats sūtītājs: Tristans Katervuds. Viņš bija uzstājīgs, taču ne uzmācīgs. Pēdējā vēstule bija pienākusi četrus mēnešus pirms Marka nāves.
   Libija apsēdās un pārdomāja to visu. Kāda sīka viņas būtības daļa, ar kuru Libija nelepojās, jutās aizkaitināta, ka Marks nav parādījis šīs vēstules viņai. Bez šaubām, viņa nebūtu pārdevusi māju, taču Marks bija viņai atdevis visu pārējo: rēķinus – protams, pēc tam kad bija tos samaksājis, un ikgadējo zemes novērtējumu. Vai viņš domāja, ka Libija pārdos kotedžu pirmajam projektu attīstītājam, kurš piedāvās to nopirkt? Taču, no otras puses, vai viņa varēja pārmest Markam piesardzību? Libija nebija gribējusi šurp braukt. Iespējams, viņa bija izturējusies nepateicīgi. Marks bija nopircis viņai māju, bet Libija to uzskatīja drīzāk par nastu nekā svētību.
   Viņu mocīja arī ziņkārība. Kāpēc Ashley-Harris Holdings tik ļoti vēlējās tikt pie viņas kotedžas? Bija pietiekoši daudz citu vietu, kur celt viesnīcas.
   Un tomēr Tristans Katervuds bija ilgu laiku gaidījis atbildi, tāpēc Libija apsēdās, lai aizrakstītu viņam atteikuma vēstuli. Tad viņa saprata, ka numurs veidlapas apakšā bija vietējais. Ashley-Harris Holdings atradās Nūsā. Tāpēc Libija viņam piezvanīja uz mobilā telefona numuru.
   – Tristans Katervuds. – Viņam bija maiga balss, nevis zema un skarba, kādu Libija bija iztēlojusies.
   – Jā, labdien. Mani sauc Elizabete Sleitere. Es…
   – Kotedža pie bākas? Cik patīkami, ka esat piezvanījusi, Elizabete.
   – Paklausieties, man ļoti žēl, ka jums nācās sūtīt tik daudz vēstuļu. Esmu saņēmusi pēdējās sešas tikai tagad visai sarežģīti izskaidrojamu iemeslu dēļ. Taču es gribēju pateikt, ka nevēlos pārdot, tāpēc nav nekādas vajadzības sūtīt man vēl citas vēstules. Šobrīd jūtos te ļoti apmierināta un plānoju palikt.
   – Jūs dzīvojat kotedžā?
   – Jā, jau vairākas nedēļas.
   – Tā ir brīnišķīga pasaules vieta. Skats no bākas liek manai sirdij nodrebēt. Elizabete, tā kā jūs esat pilsētā, ļaujiet man jūs aizvest pusdienās. Vai rīt vienos jūs būsiet aizņemta?
   – Rīt? Es… es nezinu, ko darīšu rīt.
   – Nu tad šodien. Ir tikai mazliet pāri divpadsmitiem. Varu iebraukt pēc jums vienos un aizvest jūs uz Nūsu. Heistingsstrītā ir itāļu restorāns, kur gatavo visfantastiskāko puttanesca.
   Libiju mēģināja piekukuļot, un viņa to apzinājās. Taču doma par to, ka kāds viņu varētu aizvest uz dārgu restorānu, likās vilinoša, turklāt viņai gribējās zināt, kādi ir Tristana plāni attiecībā uz Bākas līci.
   Un Džuljetai nemaz nevajadzēja to uzzināt.
   – Lai notiek, – viņa nošļupstēja. – Jādomā, ka tas par ļaunu nenāks.
   Tristans ieradās melnā audi tieši pulksten vienos. Pa spraugu guļamistabas aizkaros Libija noskatījās, kā viņš dodas uz priekšu pa taciņu. Viņš nepavisam nebija tāds, kādu Libija bija gaidījusi. Pirmkārt, Tristans bija jaunāks, nekā viņa bija domājusi: apmēram viņas pašas vecumā. Otrkārt, viņš bija nevērīgi ģērbies vaļīgā pelēkā kreklā un balinātos džinsos. Viņš pieklauvēja, un Libija nesteidzīgi piegāja pie durvīm. Viņa negribēja, lai viesis domātu, ka viņa ir to gaidījusi, lai gan tā bija taisnība.
   – Sveiki, – viņa sacīja.
   Tristans noņēma saulesbrilles un silti pasmaidīja. Viņam bija dziļas, brūnas acis, maigas un draudzīgas, un Libija neviļus pasmaidīja pretī tikpat silti.
   – Tātad jūs esat Elizabete? – viņš apjautājās, pastiepdams roku sveicienam.
   – Libija, – viņa noteica, to paspiezdama. Viņš brīnišķīgi smaržoja, pēc muskusa un sandalkoka.
   – Nez kāpēc biju iedomājies jūs vecāku.
   – Es tāpat, – tagad Libija priecājās, ka uzvilkusi savu tumši sarkano blūzi. Viņa zināja, ka tā piestāv viņas gaišajai ādai.
   Libijai patika viesa atzinīgais skatiens.
   – Nu tad dosimies ceļā, labi? Es mirstu vai badā.
   Libija sekoja viņam uz mašīnu un iekārtojās krēmkrāsas ādas sēdeklī. Vīrietis iedarbināja automašīnu, un viņi devās uz dienvidiem pa ceļu, kas veda līdztekus pludmalei. Garām Džuljetas tējnīcai. Libija uz brīdi sarāvās sēdeklī, bet likās, ka Tristans to nav pamanījis. Tad viņi uzbrauca uz šosejas.
   – Tātad jūs bijāt Londonā? – Tristans apjautājās.
   – Patiesībā Parīzē. Adrese Londonā bija drauga adrese. Viņš man nebija atdevis jūsu vēstules.
   – Beigās viņš to tomēr izdarīja.
   – Viņš nomira.
   – Man ļoti žēl, – Tristans sacīja, pieklusinādams balsi, un tad turpināja. – Un cik ilgi jūs jau esat Austrālijā?
   – Dažas nedēļas. Patiesībā esmu cēlusies no šejienes. Manai māsai pieder pansija.
   – Džuljetai? Protams. Man vajadzēja saprast. Jums ir viens uzvārds.
   – Esmu pārsteigta, ka jūs pazīstat Džuljetu.
   – Es pazīstu daudzus cilvēkus pilsētā, taču baidos, ka nepareizo iemeslu dēļ. Esmu tas cilvēks, kuram ir jālasa sabiedrības atsauksmes, lai saņemtu piekrišanu, tāpēc zinu, cik ļoti daži no viņiem mani ienīst. – Viņš saviebās, taču tad iesmējās. – Nav pārāk jautri būt drūmam nelaimes nesējam.
   – Tad kāpēc jūs uzstājat? Ja zināt, ka pilsēta patiešām nevēlas augstceltnes?
   – Augstceltnes ir izsvītrotas, – viņš noteica, novicinādams roku. – Cilvēki ir runājuši. Vietējie to negrib, un mēs rīkojamies ētiski. Esam ieguvuši ētikas balvu īpašumu attīstīšanas jomā pagājušajā gadā. Mēs ar to lepojamies.
   – Tad jūs nevēlaties pirkt kotedžu?
   – Pilnīgi noteikti vēlamies. Taču paklausieties, pagaidīsim un parunāsim par to pie pusdienām. Es negribu izskatīties pēc uzstājīga tirgotāja, un es vairāk vēlos dzirdēt kaut ko par jums, Parīzi un jūsu atgriešanās iemesliem.
   Libija viņam īsumā visu pārstāstīja, neatklādama vissvarīgāko – divpadsmit gadus ilgušās attiecības, ilgstošo naidošanos ar māsu, tomēr lepni atklāja, ka tagad viņa strādā pie “Vinterbornu juvelieru” pasūtījumiem tajos brīžos, kad nav aizņemta ar gleznošanu.
   – Allaž esmu apbrīnojis radošus cilvēkus, – viņš sacīja. – Neesmu darījis neko radošu pēc tam, kad uzrakstīju sliktu poēmu vidusskolas laikā. Mana izglītība saistās ar ģeotehnoloģisko inženieriju.
   – Vai tajā nav nekā poētiska?
   Viņš saknieba lūpas un apdomājās.
   – Jādomā, ka ir gan. Pamatu būvēšanas ģeoloģija, harmonijas punkta meklēšana ar zemi. Lai gan es nekad neesmu to uzskatījis par poēziju. Un pēdējā laikā lielākoties strādāju kabinetā. Darbā ar naudu nav daudz poēzijas.
   Viņš vēl mazliet pastāstīja par sevi – izrādījās, ka viņa vidusskola un Libijas vidusskola bijušas nāvīgākās pretinieces futbolā astoņdesmito gadu beigās, un drīz vien abi iebrauca Nūsā un apstājās pie itāliešu restorāna ar hromētām virsmām un gaumīgu apgaismojumu.
   – Ak, Katervuda kungs! – iesaucās zāles pārzinis. – Jūsu parasto galdiņu? Jums un jūsu burvīgajai viešņai?
   – Jā, lūdzu, Mario. Un pudeli mana iecienītā vīna.
   Drīz vien viņi bija iekārtojušies un pasūtījuši, un Tristans ielēja glāzi vīna. Viņš Libijai daudzējādā ziņā atgādināja Marku, pateicoties savai nepiespiestajai pašapziņai. Personāls acīmredzami bija viņu iemīļojis, un arī Libija jutās savaldzināta. Viņš netēloja Libijas priekšā sīkstu pārdevēju. Viņš bija bezrūpīgs un nepiespiests. Daži vīna malki un viegla džeza mūzika fonā lika Libijai atslābināties un sajusties gaisīgai, un drīz vien viņa apjauta, ka izbauda šo maltīti.
   Pusdienu laikā viņš beidzot ķērās pie jautājuma lietišķās puses. Tristans bija nostrādājis Ashley-Harris Holdings desmit gadus un bija kļuvis par attīstības daļas vadītāja vietnieku. Viņš sapņoja ierīkot Bākas līcī smalku ekoloģisku viesnīcu, tieši uz zemesraga, kur atradās bākas kotedža. Ja viņi varētu nopirkt kotedžu, tad ieguldītu naudu bākas atpirkšanā un renovēšanā, lai piešķirtu viesnīcai īpašu auru un, viņa vārdiem runājot, “kaut ko atdotu” vietējai sabiedrībai. Tristans izņēma no sava portfeļa fotogrāfijas ar līdzīgu atpūtas kompleksu, kas bija uzcelts Tasmānijā, un Libijai nācās atzīt, ka tas ir iespaidīgs.
   – Šis atpūtas komplekss ir orientēts uz konkrētu klientūru, – viņš sacīja. – Mēs ņemam deviņsimt dolārus par nakti, un tas reti kad ir tukšs. Pat ziemā.
   Libija pamāja.
   – Kāpēc jūs gribat manu kotedžu?
   – Tāpēc ka tā ir mana pēdējā iespēja. Grāfistes padome un sabiedriskā doma man neļauj būvēt nekur citur. Taču aiz jūsu mājas plešas tikai krūmājs, tāpēc neviens nevarēs sūdzēties par aizsegto skatu. Un tā atrodas ārpus centra, tāpēc uz to neattieksies šie papildu noteikumi. Jāatzīst, ka sākotnēji mums bija pārlieku plaši plāni. Komplekss ar piecdesmit istabām te nederēs, tāpat kā nederēs daudzstāvu ēka. Bet izsmalcināts ekoloģisks komplekss ar nieka astoņpadsmit numuriem? Bākas līcis tam ir kā radīts. Tas nāks par labu vietējiem uzņēmējiem. Nāks par labu tūrismam. Nāks par labu visiem. Tas iezīmēs Bākas līci kartē.
   Visiem? Libija centās iedomāties, ko par to teiktu Džuljeta.
   – Pēc jūsu sejas izteiksmes redzu, ka jūs tik un tā negribēsiet pārdot.
   – Liels paldies, ka nežēlojāt laiku un parādījāt man to visu, – viņa sacīja. – Taču varbūt jums vajadzētu pameklēt citā vietā.
   – Bākas līcis tam ir ideāli piemērots. Tas būs nākamais attīstības projekts. Tam tā vajadzētu būt. – Tad Tristans pacēla plaukstas augšup, kā atzīdams sakāvi. – Es saprotu. Varbūt jūs man ļausiet vismaz saskaitīt dažus skaitļus un nosūtīt jums piedāvājumu?
   Libiju atkal pārņēma ziņkāre. Tomēr viņu caurstrāvoja neliela baiļu stīga. Pašreizējo finansiālo grūtību dēļ tas varētu kļūt pārāk kārdinoši.
   – Lūdzu? – Tristans sacīja.
   Libija uzlūkoja vīrieti. Viņam piemita tik patiess smaids. – Tas neko ļaunu nenodarīs. Taču, lūdzu, neapvainojieties, ja jums nāksies vilties.
   – Bez šaubām. Tiklīdz būsiet noraidījusi oficiālu piedāvājumu, es likšu jūs mierā. Man tik un tā paveicās, ka esmu saticies ar jums. Mans šefs centās to panākt gadiem ilgi.
   Viņa uzsmaidīja.
   – Paldies par pusdienām.
   – Ko jūs, man bija patiess prieks. – Tristans kādu brīdi uzlūkoja viņu, tad gandrīz kautrīgi novērsās, un Libijas sirds neizskaidrojamā kārtā salēcās. – Man ir tikšanās pulksten trijos. Aizvedīšu jūs mājās.
   Tovakar viņa pārbaudīja savu elektronisko pastu, un tur bija piedāvājums, kas bija pievienots pie vēstules no kāda Iana Freizera. Tristana vārds nekur nebija redzams. Libija jutās savādi piekrāpta. Tad viņa atvēra pielikumu, un viņas sirds pamira.
   Viņi tai piedāvāja divarpus miljonus dolāru.

Divpadsmitā nodaļa

//-- 1901. GADS --//
   Metjū tiecas uz sievietes pusi, atkal un atkal. Viņš groza lampu, viņš raida signālu, viņš pagriež atsvarus, viņš ieklausās, kā mehānisms izdod pazīstamās metāliskās skaņas, grozot prizmu, kas raida jūrā gaismas kūli. Telegrāfa istabā viņš raksta savā žurnālā lampas gaismā un aizpilda veidlapas, kas ir vajadzīgas valdībai un kuģniecības uzņēmumiem. Taču pa starpām visiem šiem uzdevumiem Metjū atgriežas pie gultas un nolūkojas uz viņu, un viņā ievirmojas skumjas. Nē, viņa nav Klāra, taču ļoti līdzīga. Gaišie mati, smalkās lūpas. Taču ir vēl kas vairāk. Mežonīgais skatiens viņas acīs, sajūta, ka viņa ir gluži kā sagūstīts putns, kas prasa laipnību un vismaigāko apiešanos, un visbeidzot – neizbēgami – atbrīvošanu.
   Sagūstīts putns, taču ļoti skaists.
   Taču varbūt viņš ir muļķis. Divdesmit vientulības gadi spēj mainīt vīrieti, pat ja vientulība ir viņa paša izvēle, nevis spriedums. Viņš neko nezina par šo sievieti. No kurienes viņa nāk, basām kājām un asiņojoša? Cik tālu viņa ir ceļojusi? No kādas zeltraču pilsētiņas iekšzemē? Tad kāpēc viņa nevarēja vienkārši iesēsties Brisbenas vilcienā? Kāpēc viņa ir šeit un kas ir palicis viņas pagātnē?
   Garā koka lāde, un tas, kā viņa to sargāja, gluži kā meža kaķe, kas sargā savus kaķēnus, arī izraisa viņa ziņkārību.
   Metjū novieto ķebli dažu pēdu attālumā no gultas un vēro viņu lampas šaudīgajā gaismā. Tagad viņa izskatās mierīga, viņas krūtis vieglītēm ceļas un krīt. Rīt viņam nāksies izdabūt sievieti laukā no bākas, kamēr neviens nav uzzinājis, ka viņa te bijusi. Metjū pieceļas un pieiet pie loga, palūkojas uz jūru. Gaisma no lielās prizmas viņam virs galvas zibinās pāri viļņiem no ziemeļiem uz dienvidiem un tad atkal izdziest, taču jūra šonakt ir mierīga. Nav ne kuģu, ne vētru, ne vēja. Gaisma, tad tumsa, gaisma, tad tumsa, pazīstamā nomaiņa, kas sniegusi viņam mierinājumu šajos daudzajos gados, kas aizvadīti Bākas līcī. Taču par spīti tam, ka gaisma vēl aizvien turpina veidot ierastos rakstus, Metjū jūt, ka viņa ritms ir izjaukts. Un viņš ilgojas pēc pazīstamās vientulības tikpat stipri, cik baidās no tās.
   Izabella pamostas pirms rītausmas, kad apkārt viss ir pelēks. Telpā jaušas aromātiski tabakas dūmi. Metjū stāv pie šaurā loga. Viņš pakšķina pīpi, un tā uz brīdi apgaismo viņa seju. Izabella strauji samirkšķina acis, lai pierastu pie tumsas. Viņa vaibstos ir manāms miers. Metjū viņai nenodarīs neko ļaunu. Viņš ir tās bāka tumsā.
   – Atvainojiet, – viņa saka. – Manis dēļ jums nav, kur gulēt.
   Viņš pagriežas.
   – Es neguļu naktīs. Guļu pēcpusdienā, – viņš saka. – Naktīs esmu ļoti aizņemts.
   Izabella atceras nesenās šausmas, taču kārtīgs naktsmiegs siltā gultā ir mazinājis to nežēlību. Nākotne vēl nav pienākusi, pagātne ir aiz muguras. Šobrīd viņa atrodas drošībā.
   Vīrietis izņem pīpi no mutes no iebirdina pelnus māla šķīvītī uz galda.
   – Paguliet vēl mazliet, Mērij, – viņš saka.
   – Mans vārds nav Mērija, – Izabella atbild, lai arī nezina, kāpēc. Tā vien šķiet, ka viņa nespēj samierināties ar domu, ka Metjū tiks piemānīts šādā veidā. – Mans vārds ir Izabella.
   – Saprotu.
   – Nelūdziet man jums pastāstīt neko citu.
   Metjū sakniebj lūpas, un tas liek viņa sejai tumsā izskatīties drūmai. Tad viņš laipni nosaka:
   – Es nelūgšu. Ne par jūsu pagātni. Lai varētu jums palīdzēt, man šobrīd jāzina, ko esat iecerējusi darīt tālāk.
   Ko viņa ir iecerējusi darīt tālāk? Vēl pirms kādas nedēļas viņa to zināja skaidri: aizbēgt no vīra, pārdot rotaslietas, uzmeklēt māsu Ņujorkā. Nu viņa jau ir aizbēgusi no vīra. Anglijā viņu gaida māja, bagātība, viegla dzīve, taču tas viss viņai jāpērk par augstu cenu: par pastāvīgu atrašanos līdzās viņa ģimenei. Vecā Vinterborna kundze tur būs pie katras izdevības un meklēs iespējas, kā padarīt Izabellas dzīvi neciešamu. Persijs… Jā, ko iesāks viņš? Ja ņem vērā to, kā viņš izturējās pret Izabellu, kad brālis vēl bija dzīvs.
   – Es bēgšu projām, – viņa saka. – Bēgšu uz Ameriku uzmeklēt savu māsu. – Un, to sakot, Izabellu atkal piepilda mērķa apziņa. – Esmu izbēgusi no laulības, kurā nebija mīlestības. Es zaudēju bērnu, un mans vīrs visādi centās sodīt mani par manām bēdām. Tagad bēgšu uz Ņujorku, kur spēšu atrast zināmu mierinājumu un palīdzēt savai māsai Viktorijai, kura šobrīd gaida bērnu. Un es varēšu brīvi just… – Izabella attopas, ka ir piecēlusies sēdus, sažņaugusi dūres uz segām sev priekšā. Viņas balss ir kļuvusi griezīga. – Varēšu brīvi just to, kas ir manā sirdī, – viņa pabeidz čukstot. Izabella paraugās uz Metjū seju. Telpā valdošā tumsa sāk izklīst. Viņa saskata vīrieša sejā maigumu. Viņš pienāk pie gultas un notupstas tai līdzās. Viņš saņem Izabellas roku: viņas pirksti viņa plaukstā, bet Metjū otra roka apvij viņas locītavu.
   – Izabella, man ļoti žēl par jūsu zaudējumu. Kādu vārdu jūs devāt savam bērnam?
   – Daniels. Viņa vārds bija Daniels.
   – Man ļoti žēl, ka jūs zaudējāt Danielu. Tās ir lielas bēdas ikvienam, bet jo īpaši mātei. Jūsu sirds droši vien ir smagāka par okeānu.
   Bēdu kamols ir iesprūdis Izabellai kaklā un cenšas izlauzties ārā. Neviens vēl nekad nav viņai teicis ko tādu. Viņai ir teikuši, ka Daniels viņai uzsmaida no debesīm, ka viņai būs citi bērni viņa vietā, ka tad, ja viņa papūlēsies, saule uzspīdēs atkal, ka tad, ja viņa netiks pāri savām bēdām, zaudēs draugus un sadusmos ģimeni. Taču neviens teju triju gadu laikā nav vienkārši pateicis: “Man ļoti žēl, ka jūs zaudējāt Danielu.” Lielākoties citi cilvēki pat nesauc viņas bērnu vārdā, lai arī Izabella nezina, kāpēc. It kā nevajadzētu skaļi izrunāt miruša bērna vārdu, tāpēc ka tas visu padarīs vēl ļaunāku. Piecpadsmit dienas ilga dzīve nemaz nav dzīve. Labāk viņu zaudēt, kamēr viņš vēl nav kļuvis par īstu dzīvu būtni ar vārdu un personību. Izabella zina, ka viņi tā domā. Viņa zina: viņuprāt, Izabella tīksminās par savām sāpēm un nemaz negrib no tām izrauties.
   Metjū tā nedomā.
   Viņš pieceļas un atkāpjas, un Izabella jūt patīkamu siltumu pēc šī pieskāriena. Metjū atkal nostājas pie loga, nolūkodamies laukā uz jūru. Viļņi veļas un plīst, taču šodien šī skaņa ir mierinoša. Tālīns haoss, kamēr viņa ir drošībā un mierīga. Izabellai pirmo reizi kopš kuģa avārijas ienāk prātā, ka viņai atkal ir stabils pamats zem kājām.
   – Man ir jānomazgājas, Metjū, – viņa saka.
   Viņš pamāj.
   – Protams. – Viņš tai parāda, kur var nomazgāties, un atnes bāli dzeltenu kleitu un brūnas kurpes: Izabella uzreiz redz, ka tās būs par mazu. Kad viņa ir tīra un saģērbusies, Metjū nekur nav redzams. Izabella piesardzīgi izpēta viņa kotedžu. Lielā istaba, mazā guļamistaba un vēl viena telpa, kas ir pilna ar vadiem, metāla priekšmetiem, spolēm un vēl citām nesaprotamām ierīcēm.
   – Bāka reizē ir arī telegrāfs, – viņš paskaidro, liekot Izabellai salēkties.
   – Nezināju, ka jūs esat te, – viņa saka.
   – Es biju augšā, izslēdzu gaismu. Mana maiņa tagad ir beigusies.
   – Vai jūs apkalpojat telegrāfu? Vai arī te strādā kāds cits? – Nē, tikai es. Bākas līcī nav pasta. Es saņemu un nosūtu telegrammas pilsētniekiem.
   – Bākas līcis? Vai tā sauc šo vietu, kur es atrodos?
   – Jā gan.
   – Vai es atrodos tuvu Sidnejai?
   Viņš papurina galvu.
   – Nē, taču mazliet tālāk uz dienvidiem ir osta, no kuras jūs varētu turp nokļūt. Protams, ja vēlaties doties uz Ņujorku, jums vispirms jātiek līdz Sidnejai, – viņš nosaka lietišķā tonī.
   – Ceļojums uz Ameriku maksās naudu, – viņa nosaka, iedomādamās par savām dārglietām, kas nu guļ okeāna dzelmē. – Man nav nekā vērtīga, ko es varētu pārdot. – Centieni pārdot zizli būtu spožs gaismas stars, kas norādītu Vinterborniem, kur viņu meklēt.
   – Fulbraitas kundze gaidīja jaunu auklīti savam bērnam, mazam puikam, vārdā Havjers. Saņēmu viņai adresētu telegrammu tieši pirms nedēļas: jaunā sieviete, kas bija nolīgta šim darbam, nolēma atteikties no brauciena. Esmu pārliecināts, ka tur jūs gaidīs godīgs darbs, ja vien jūs vēlēsieties to pieņemt.
   Atkal Fulbraitas kundze. Metjū ir pārliecināts, ka viņai jādodas uz pilsētu, un tagad, kad nakts miegs ir atjaunojis Izabellas spriešanas spējas, viņa saprot, ka bākas uzraugam ir taisnība. Viņa nevar gaidīt šeit, bākā, lai viss mainītos pats no sevis. Viņai ir jāsper solis, pat tad, ja tas nozīmēs kalpot pie sievietes, kura droši vien nav tik bagāta kā viņa pati. Tur, lādē, atrodas tik vērtīgs priekšmets, ka ar to vairākas reizes varētu nopirkt visu, kas pieder Fulbraitas kundzei. Zelts. Dārgakmeņi. Tad Izabella iedomājas par Daniela aproci ar tās vienkāršo melno lentīti, kas atrodas lādes dziļumā, un piepeši saprot, ka viss sliktais noticis pēc tam, kad viņa to noņēmusi.
   Strīds ar Arturu, pēc kura viņa tika ieslodzīta uz apakšējā klāja, nespēdama veltīt savu lūgšanu okeānam.
   Nebeidzamās vētras.
   Kuģa avārija. Izdzīvošanas centieni. Ievainojumi.
   Nelaimes nebeigsies, kamēr viņa neuzliks aproci atpakaļ uz rokas.
   – Man vajadzēs jūsu palīdzību lādes atvēršanā, – viņa nosaka drebošā balsī.
   – Vai jums nav atslēgas?
   – Nē. – Izabella jau ir devusies uz lielo istabu, kur lāde vēl aizvien gaida pie durvīm.
   Metjū sarauc pieri, pietupdamies pie lādes Izabellai līdzās.
   – Vai tā ir… ?
   – Zagta? Nē. Ne… ne gluži zagta. – Piepešas bailes. Nu Metjū laipnība izbeigsies, izslīdēs kā pēdējie smilšu graudiņi smilšu pulkstenī.
   Neziņas brīdis. Tad viņš pamāj.
   – Es teicu, ka neuzdošu jautājumus, un turēšu savu vārdu.
   – Paldies jums.
   – Nāciet, – viņš saka. – Man augšā ir neliels cirvis.
   Viņš paņem lādi un dodas augšā pa kāpnēm. Izabella pavilcinās uz pirmā pakāpiena, noraudzīdamās augšup uz kāpņu straujajiem līkumiem. Taču Metjū iet viņai pa priekšu, un viņa dodas augstāk un augstāk, gar garām ķēdēm, cauri lūkai un līdz bākas augšai. Milzīga lampa, ko ieskauj kaste ar prizmatiskām lēcām, koncentriski zelta un stikla apļi aizņem lielāko telpas daļu. Tur valda eļļas smarža, kas nav gluži nepatīkama. Metjū atver nelielas durtiņas, un iekšā ieplūst svaigais rīta gaiss. Tad Izabella iziet ārā uz apaļas platformas augstu virs pasaules, no kuras paveras skats uz tālīno tumšo apvārsni daudzu jūdžu attālumā. Platforma ir nokaisīta ar beigtiem naktstauriņiem un vabolēm, un tur ir arī viena beigta kaija. Metjū aizķer to ar kurpes purngalu un pārmet pāri malai. Tad viņš ar būkšķi noliek lādi uz metāla grīdas.
   Viņš atver koka kasti, kas ir pilna ar instrumentiem, un izņem ārā nelielu cirvi.
   – Mēģināšu to paveikt, daudz nekaitējot lādei, – viņš saka.
   – Man vienalga. Es atbrīvošos no lādes un lielākās tās satura daļas, cik drīz vien varēšu. Tā ir nasta, ko es vairs nekad nevēlos redzēt. – Viņas sirds strauji pukst: tik ātri, ka noreibst galva.
   Metjū paceļ cirvi, nomērķē un tad uzsit pa pirmo slēdzeni. Koks pašķīst, slēdzene nokrīt uz grīdas. Tad vēl un vēl viens cirtiens. Kopā pieci, pa vienam pa katru no tām sasodītajām slēdzenēm. Tad viņš pieceļas, pakāpjas atpakaļ un uzsvērti aizgriežas.
   – Būs labāk, ja nezināšu, kas tur atrodas, – viņš saka.
   Izabella nespēj paelpot, tik pateicīga viņa ir. Viņa aši atrauj vaļā vāku. Saules gaisma apspīd zeltu un dārgakmeņus. Viņas rokas jau meklē zem tiem, paceļot samtu, atrodot lentīti.
   Viņa to paņem un ļauj vākam aizkrist. Izabellas īkšķi pārslīd aproces koraļļu krellītēm, un viņu pārņem savāds miers, kas atraisa mezglus viņas smadzenēs. Viss ir vienkārši: viņa strādās pie Fulbraitas kundzes tik ilgi, cik vajadzēs, lai nopelnītu naudu braucienam uz Ameriku. Ar Daniela aproci ap roku viņa var izturēt visu.
   – Tagad jūs varat pagriezties, – viņa saka.
   Viņš pagriežas. Izabella pastiepj uz priekšu savu roku.
   – Vai palīdzēsiet man to sasiet?
   – Bez šaubām. – Metjū ātri un viegli sasien lentīti ap viņas locītavu.
   – Tā ir pēdējā piemiņa, kas man palikusi no Daniela, – Izabella klusi nosaka, un viņas balsi gandrīz aiznes projām vējš un saules stari. Izabella palūkojas uz lādīti. – Un man vajadzētu dabūt to pēc iespējas tālāk. Kādā vietā, kur to neviens neatradīs. – Viņas skatiens pievēršas jūrai. Tur ir tās vieta: okeāna dibenā.
   Metjū seko viņas skatienam.
   – Var aizairēt mazliet uz priekšu, lai to iemestu ūdenī.
   – Vai tur ir dziļš?
   – Iebraukšu ūdenī, cik tālu vien varu, kamēr vēl okeāns ir salīdzinoši mierīgs.
   Viņa pamāj.
   – Dariet tā.
   Viņi ienes lādi atpakaļ iekšā, ietin to Izabellas saplēstajā, ar asinīm piemirkušajā kleitā, un tad Metjū aiziet, lai ievestu to jūrā, tālu prom no viņas. Izabella atkal uzkāpj augšā pa kāpnēm un iziet ārpusē, lai noskatītos, kā viņas pēdējā saikne ar Vinterborniem tiek pārcirsta uz visiem laikiem.
   Metjū sev cenšas iestāstīt, ka viņš neskatīsies. Viņš neskatīsies. Viņam nav jāzina, kas atrodas lādītē. Un tomēr… Izabella ir lūgusi iemest to jūrā. Viņa ir nogurusi, apjukusi, sāpju pārņemta, un tās acīmredzami ir laupījušas viņai prātu. Ko tad, ja viņa to nožēlos? Ko tad, ja nožēlos, ka šīs lādes saturs tiks iemests okeānā? Metjū atceras reizi, kad Klāra lika viņam sadedzināt savas mātes vēstuli, vēl pirms bija to izlasījusi. Viņš paklausīja lūgumam, par ko vēlāk saņēma asarainus pārmetumus.
   Tāpēc Metjū ir jāpaskatās. Viņam ir jābūt lietišķam un apdomīgam, jo viņa tāda būt nespēj. Ja viņš paskatīsies, un tur būs vecas grāmatas vai drēbes, vai pudeles, vai pulksteņi, vai… kaut kas bezvērtīgs un nejaušs, tad viņš atbrīvosies no tā. Bet, ja tur būs kas tāds, ko Izabella vēlāk varētu vēlēties atgūt, tad viņš slepeni to saglabās.
   Bākas durvis aizveras viņam aiz muguras. Metjū apiet ap kotedžas stūri un atrod nelielu skapīti, kur viņš glabā sausus iekurus. Skapīša ēnā viņš iztin lādi un ātri, lai nepagūtu mainīt domas, atver to.
   – Ak kungs. Ak tu tētīt, – Metjū murmina. Tāpēc ka lādē atrodas tik skaists un vērtīgs priekšmets, ka viņš sākumā nemaz nespēj to aptvert. Tā mirdzošo kātu, tā izrotāto uzgali, kas ir darināts no tīra zelta. Dārgakmeņi, sarkani, zaļi, zili. Metjū nezina, kas ir šis priekšmets, taču tas nav nekas nevērtīgs vai nejaušs. Un viņš saprot, ka nedrīkst ļaut Izabellai atbrīvoties no tā. Viņa to nožēlos. Par to viņš nešaubās. Viņš izņem no malkas kaudzes pagali, kas ir apmēram tikpat gara kā lāde, un ietin to kleitā. Tad aizver lādi un uzmanīgi to paslēpj malkā. Metjū dodas pa šauro taciņu uz klinšu sienas aizvēja pusi un lejā pa sūnām apaugušajiem pakāpieniem uz airu laivu. Viņš paraugās augšup. Izabella noraugās uz viņu no platformas. Viņš tai pamāj, un viņa pamāj pretī ar visu savu melno lentīti ap rokas locītavu. Kādu brīdi Metjū sajūtas vainīgs, bet tad jau viņš airē pretī viļņiem. Šis uzdevums izrādītos neiespējams pēcpusdienā, kad vējš ir spēcīgs un okeāns sabangots, taču no rītiem bieži vien valda miers. Viņš aizairē, cik tālu vien spēj, pirms viļņi kļūst lielāki. Saule apspīd viņa augšdelmus. Metjū uzsvērti paceļ pagali un iemet to ūdenī. Izabella noteikti skatās. Vai viņa jau nožēlo? Tam nav nozīmes. Ja viņa pārdomās, viņš būs noglabājis lādi drošā vietā.
   Lai kur tas būtu.
   Metjū uzstāj, ka Izabellai vienu dienu jāatpūšas, pirms doties pie Fulbraitas kundzes. Viņas rētas vēl aizvien dzīst, un viņas pēdas vēl aizvien sūrst. Izabella pavada visu rītu gultā, un tad, kad Metjū pēcpusdienā ir jāizguļas, viņa sēž augšā uz platformas, vēro okeānu un ļauj domām klīst apkārt. Viņa ir piesardzīga, domājot par došanos pie Fulbraitas kundzes, un vēl aizvien nezina, vai būs tur gaidīta. Taču Metjū šķiet par to pārliecināts, un viņa uzticas Metjū. Viņa tam uzticas, lai arī nemaz viņu nepazīst. Viņā jaušas kas pazīstams, viņa klātbūtne ir mierinoša un atmodina Izabellā kādu primitīvu izjūtu, sen aizmirstu drošības apziņu. Viņa negrib doties projām, taču saprot, ka tas ir jādara. Viņa zina, kāda ir sabiedrība: jauna sieviete nevar palikt mājā pie vientuļa vīrieša, ja tur ir tikai viena gulta. Viņai ir jādara tas, ko nosaka sabiedrība, ja viņa vēlas dabūt darbu pie Fulbraitas kundzes, ja vēlas godīgi nopelnīt naudu un atrast ceļu pie māsas.
   Pēcpusdiena kļūst garāka. Drīz satumsīs un Metjū pamodīsies, būdams gatavs darbam. Izabella ievelk vēl dažus svaiga gaisa malkus te augšā, virs pārējās pasaules, un tad dodas lejā pa stāvajām spirālveida kāpnēm uz kotedžu.
   Metjū ir piecēlies, ģērbies biksēs, apakškreklā un bikšturos, un aizdedzina pīpi. Viņš pagriežas, Izabellai ienākot istabā, un pasmaida ar vienu mutes kaktiņu.
   – Šķiet, ka man jāiet projām, – viņa saka.
   – Tā būs labāk. Tu atradīsi ceļu.
   Viņa pamāj un dodas pie durvīm, lai uzvilktu kājās kurpes, kuras ir pārāk šauras. Metjū viņai ir sarūpējis nelielu sainīti: vēl divas kleitas, tās abas ir viņai par lielu. Taču Izabellai vismaz ir drēbes. Viņas sirds kāpj vai pa muti laukā, viņa jūtas bezspēcīga.
   – Es būšu tepat, ja būšu tev vajadzīgs, Izabella, – viņš saka, tad pasmaida un izlabo sevi: – Es gribēju teikt, Mērija Harova.
   – Paldies, – viņa saka. – Par visu.
   Tad durvis klusītēm aiz viņas aizveras, un viņa stāv uz taciņas, kas aizvedīs uz pilsētu.
   Par spīti sāpošajām kājām, Izabella iet tīši pašpārliecinātā solī. Taka ir smilšaina, abās pusēs to ieskauj biezi krūmi, kas asi smaržo. Izabella atpazīst ēdamās ogas, taču nu viņai nav nekādas vajadzības tās salasīt. Viņa šodien ir trīs reizes kārtīgi paēdusi, un Fulbraitas kundze arī viņai būs ko sataupījusi. Taka kļūst platāka, un priekšā parādās pilsēta. Aiz meža, kas to pasargā no okeāna vējiem, atrodas koka ēkas ar skārda jumtiem. Tur ir kādas divdesmit mājas. Krogs. Liels šķūnis, kam droši vien ir kāds sakars ar Metjū pieminēto cukura un kokmateriālu tirdzniecību. Vienkārša maza baznīca ar ģipša sienām. No pakalna viņa palūkojas uz lielo māju galvenās ielas tuvākajā galā. Gaiši sārtas dēļu sienas. Divi stāvi ar lielu verandu visapkārt. Tā atrodas zaļas zāles četrstūrī ar glītām dārza dobēm. Tur dzīvo Ketrina Fulbraita ar savu dēlu Havjeru un, jādomā, arī vīru un citiem algotajiem palīgiem. Kad Izabella vēl nebija ieraudzījusi māju, viņa pa pusei cerēja, ka Fulbraitas kundze viņu nepieņems. Viņa varēs atgriezties bākas drošībā. Taču tagad viņa ir ieraudzījusi mauriņu un puķes un grib tur atrasties. Grib ielikt pēdas zālē. Izabella grib atrasties īstā mājā ar paklājiem un aizkariem. Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš viņa pēdējoreiz baudījusi tik vienkāršas ērtības.
   Izabella apņēmīgi dodas pa taciņu un šķērso zemes ceļa zāļaino stūri, lai ieietu iekšā pa vārtiņiem un tad augšā pa kāpnēm līdz Fulbraitas kundzes ārdurvīm. Logu palodzes ir nokrāsotas baltas. Tur ir mežģīņu aizkari. Viņai jau tagad patīk Fulbraitas kundze.
   Izabella aizklāj ar matiem rētu uz kakla, lai tā nesatrauktu Fulbraitas kundzi. No iepriekšējā bākas uzrauga sievas aizlienētie cimdi nosedz pušumus uz rokām. Viņa neko nevar padarīt ar saules apdegumiem, taču katram gadījumam pavērš seju sānis, lai tā neatrastos gaismā.
   Viņa pazvana misiņa zvanu un gaida.
   Visbeidzot durvīs paveras sprauga un ārā palūkojas tumšmataina sieviete ar tumšām acīm un pilnīgām lūpām.
   – Labdien, – Izabella saka. – Esmu ieradusies satikt Fulbraitas kundzi.
   Durvis atveras pilnībā.
   – Es esmu Katarīna Fulbraita, – sieviete nosaka ar vieglu akcentu, kas Izabellai nešķiet pazīstams.
   Izabella ir domājusi, ka durvis atvērs kalpone, un tagad cenšas aptvert, ka šī neiespējami skaistā jaunā sieviete ar gludo olīvkrāsas ādu un viegli drebošajām nāsīm ir Ketrina Fulbraita. Viņa bija gaidījusi pusmūža Ketrinu, bez šaubām, anglieti, kura raizētos par pieklājību un būtu ģērbusies konservatīvā mežģīņu kleitā, nevis šo spilgti sarkanā tērpto Katarīnu.
   Viņa atceras sava nāciena mērķi un pasniedz Katarīnai roku.
   – Es esmu Mērija Harova. Dzirdēju, ka jums ir vajadzīga aukle. Es esmu aukle un meklēju darbu.
   Katarīnas nevainojami izliektās uzacis saraucas.
   – Tiešām?
   – Jā. Tiesa, esmu nozaudējusi savas atsauksmes…
   – Nāc iekšā, Mērij, – viņa nesatricināmi saka un ieved Izabellu dzīvojamajā istabā ar augstiem griestiem un koka paneļu sienām. Liels dīvāns ar tamborētu segu atrodas līdzās diviem ādas krēsliem. Grāmatu plaukti un bufete aizņem vienu sienu. Izabella redz tālāk nelielu ēdamistabu un aiz tās virtuvi. Māja ir tīra un smaržo pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa ar citronu un eļļas aromātu. To apgaismo tikai divas sveces. – Apsēdies. Tas ir patīkams pārsteigums, – Katarīna saka.
   – Pateicos, – Izabella nosaka un apsēžas uz dīvāna, novietojot somu starp kājām.
   – Man likās, ka vajadzēs vēlreiz ievietot sludinājumu un gaidīt mēnešiem ilgi, – Katarīna saka. – Ir grūti sameklēt kādu, kurš būtu ar mieru braukt tik tālu, un Havjers ir… Viņš ir grūti audzināms bērns. Tev nav iebildumu pret grūti audzināmiem bērniem?
   Pirmo reizi Izabella pilnībā aptver, ka viņai nāksies strādāt, lai nopelnītu godīgo naudu, ko viņa vēlas. Somersetā viņa aizpildīja dienas ar izšūšanu, ziedu griešanu un kārtošanu, tējas pēcpusdienu organizēšanu, vīra pavadīšanu uz pilsētu. Viņa nekad mūžā nav strādājusi.
   – Protams, ka man nav iebildumu, – Izabella saka un prāto par attālumu, kas šķir viņas vārdus no jūtām. Viņai būtu vajadzējis palikt vēl dažas dienas bākā. Nevajadzēja tik pārsteidzīgi izlemt nākt šurp. Izabella nedomā saprātīgi, viņa nespēj domāt saprātīgi. Bezpalīdzības sajūta ir atgriezusies kā tumšs šņuksts viņas smadzenēs.
   – Havjera šobrīd te nav, – Katarīna saka. – Viņš ir uz dažām dienām devies projām kopā ar Fulbraita kungu.
   – Vai gribat, lai es atgrieztos vēlāk?
   – Nav nekādas vajadzības. Tu tagad esi te. Pilsētā nav, kur apmesties, ja neskaita krogu, un tas nav piemērots sievietēm. Virēja ir beigusi darbu, tāpēc tu esi palaidusi garām vakariņas. Ja esi izsalkusi, virtuvē ir maize un tauki.
   – Es neesmu izsalkusi. Es… – Izabella pieskaras pierei. – Esmu briesmīgi nogurusi.
   Katarīna pasmaida.
   – Ak, garš ceļojums? Redzu, ka esi apdegusi saulē no sēdēšanas ratos. Brauci no zelta raktuvēm? Vai tur bija tava pēdējā darbavieta?
   Izabella pamāj.
   – Nāc, Mērij, parādīšu tev vannas istabu un bērnistabu. Tu gulēsi vienā istabā ar Havjeru. Šovakar vari iet gulēt agri, bet rīt parunāsim par detaļām, labi? – Izabellai rodas iespaids, ka Katarīnai kārojas būt projām. Varbūt tas izskaidro košo kleitu.
   Izabella pamāj, un Katarīna ved viņu uz priekšu pa paklājiem izklātu gaiteni: istabas ir abās pusēs. Pie pēdējā durvju pāra viņa apstājas un norāda pa labi:
   – Vannas istaba. – Tad pa kreisi: – Bērnistaba. Gultas galā lielajā lādē ir gultasveļa. Es šovakar došos projām, tev nāksies mani atvainot.
   Tad viņa ir projām, nozibinājusi sarkanu audumu un melnus matus. Izabella dodas uz vannas istabu. Pustumsā viņa tik tikko spēj saskatīt pašas seju spogulī, taču redzētais viņu satrauc. Viņa patiešām ir apdegusi saulē: seja spīd, uz deguna parādījušās čulgas. Izabellas seja ir iekritusi, ēnas zem acīm tumšas un garas. Viņas mati ir gari un nesukāti. Salīdzinājumā ar Katarīnas svaigo skaistumu Izabella atgādina raganu. Viņa ir redzējusi pārāk daudz šausmu, un tas ir nolasāms viņas sejā. Viņa novēršas. Apslaka seju ar ūdeni un nomazgā rokas, tad dodas uz bērnistabu.
   Abās pusēs durvīm ir novietotas lampiņas, un Izabella tās aizdedzina ar sērkociņiem, kas atstāti uz naktsgaldiņa. Pie sienas ir novietots šūpulis un neliela gulta. Pie otras sienas atrodas pieaugušajam domāta gulta. Starp gultām atrodas liels zils paklājs un kaste ar rotaļlietām. Izabella paceļ nomestu rotaļu lācīti un novieto to uz mazās gultas. Viņa pat nav apjautājusies, cik vecs ir Havjers. Viņu atkal pārņem tā pati sajūta: ko viņa te dara? Tas noticis pārāk ātri. Viņai ir vajadzīgs laiks, lai aprastu ar to, ka viņi visi ir miruši un viņa viena atrodas svešā vietā.
   Taču arī vakarnakt viņa jutās nomākta, taču pēc kārtīga nakts miega atguvās. Grūtības ir viņu nogurdinājušas līdz pat dvēseles dziļumiem. Izabella nomet savu somu līdzās gultai un novelk kleitu.
   Ārdurvis aizcērtas. Soļi nodipina lejā pa kāpnēm un noklust. Izabella palikusi viena pati svešā mājā. Ziņkārība paceļ galvu. Viņa atver bērnistabas durvis un ieklausās. Nekā. Tad viņa aiziet līdz gaiteņa galam un mēģina atvērt durvis, kas ved uz dzīvojamo istabu. Tās ir aizslēgtas.
   Izabella sabožas, lai arī zina, ka viņai nav tiesību dusmoties. Katarīna viņu ir ieraudzījusi pirmo reizi mūžā pirms nepilnas stundas: skaidrs, ka viņa neļaus tai vaļu mājas izpētīšanai vienatnē. Viņa ir algota palīdze.
   Izabella atgriežas savā istabā un noslīgst gultā uz ceļiem, atbalstījusi elkoņus pret palodzi. Viņa spēj saskatīt bākas virsotni virs koku galotnēm. Bākas stars ir atdzīvojies un raida signālus jūrā, jūdzēm tālu trakojošajā okeānā, kas šķir Izabellas agrāko dzīvi no šīs savādās. Viņa to vēro, kamēr nakts savelkas apkārt un iestājas tumsa.
   Pulkstenis ir trīs naktī, un Metjū aprok lielo priekšmetu mežā. Tas nav līķis, taču viņš jūtas tikpat vainīgs kā tad, ja tā būtu. Viņš ir pagriezis kloķus, tāpēc signāls vēl aizvien tiek raidīts, taču Metjū nekad agrāk nav atstājis bāku darba laikā. Protams, bākas atstāšana uz īsu laiku nav aizliegta, taču tas nozīmē rotaļāšanos ar risku, un Metjū nepatīk risks. Tāpat kā nepatīk tas, ka viņš ir samelojis Izabellai par šo dārgo priekšmetu, kuru viņš ir rūpīgi ielicis riekstkoka lādē un ietinis vaskadrānā, lai paglabātu to šeit, starp šiem kokiem. Metjū beidz rakt un pieceļas, uzlicis roku uz muguras. Viņš vairs nav tik jauns kā agrāk. Tad, kad sāpes mitējas, viņš iemet lādi bedrē trīs pēdu dziļumā un sāk pārklāt to ar zemi. Strādājot Metjū prāto, kāpēc to dara. Kāpēc ir pametis novārtā savus pienākumus, devies laukā šajā tumšajā nakts stundā un slēpj kaut ko dārgu, kas, iespējams, ir iegūts nelikumīgi, kādas sievietes dēļ, kuru viņš pazīst nieka divdesmit četras stundas? Vai viņš ir tāds muļķis, ka ikviena sieviete, kura atgādina Klāru, spēj sagrozīt viņa morālo kompasu?
   Nē. Metjū palīdz cilvēkam, kam tas ir vajadzīgs, un tas arī viss. Viņa atnāca pie viņa izmisusi un asiņojoša, pat bez kurpēm kājās. Tagad viņai pieder dārgā piemiņa no sava zudušā bērna, viņai ir jumts virs galvas un kārtīgs darbs. Šīs lādes aprakšana ir praktiski tas pats, kas tās iemešana okeānā, tas tikai ļauj Izabellai mainīt domas, ja viņa kādu dienu nolems atgriezties turp, no kurienes ir ieradusies.
   Metjū nomīda zemi, lai tā nebūtu augstāka par apkārtējo pleķīti. Visbeidzot viņš samet tai virsū lapas un zarus, lai izskatītos, ka te neviens nav bijis un nav apracis dārgumus. Pienācis laiks doties atpakaļ pie gaismas.

Trīspadsmitā nodaļa

   Persijs Vinterborns neprot lasīt. Bez šaubām, viņš ir ticis mācīts. Bez šaubām, viņš nav muļķis. Taču, uzlūkojot burtus un ciparus, tie dažkārt pārvēršas hieroglifos, savijoties no augšas uz leju un uz sāniem. Ar zināmu koncentrāciju un izmantojot dažus gudrus trikus – aizklājot dažus burtus, lai atšifrētu citus, aplūkojot tos ar kabatas spogulīti un tad atkal bez, – viņš parasti tiek galā. Taču labākais veids, kā tikt galā, ir nekad nesēdēt pie rakstāmgalda, nekad neatvērt grāmatu vai žurnālu un nekad neatrasties sabiedrībā tajos brīžos, kad viņam kaut kas ir jāizlasa.
   Un, kad Arturs beidzot atgriezīsies no sava ceļojuma, Persijs nodos visus papīru darbus viņam un vairs nekad neskatīsies tiem ne virsū.
   Viņš sēž pie brāļa lielā mahagonija rakstāmgalda pie loga, no kura paveras skats uz riekstkoku mežu. Spurdzes ir pilnos ziedos, un savvaļas puķes zeltaini atmirdz vēlās pēcpusdienas saulē. Cik ļoti viņam gribētos atrasties tur ārā ar saviem suņiem, staigājot apkārt, medījot vai vienkārši svilpojot jautru melodiju. Nevis šeit, jau ceturto reizi cenšoties panākt, lai ciparu ailes apakšā sakristu ar skaitļu summu rindu beigās. Persijs varētu apzvērēt, ka tagad cipari lēkā starp ailēm un rindām, lai viņam iespītētu, jo viņš šodien tos ir pārāk bieži nolādējis.
   Klauvējiens pie durvīm. Persijs pabāž žurnālu zem rotaslietu pasūtījumu kaudzes. Viņš negrib, lai kāds uzzinātu, ka viņš vēl aizvien noņemas ar marta rēķiniem, lai gan tagad ir gandrīz maijs.
   – Ienāciet, – viņš saka, pielūkodams, lai neizklausītos uzvilcies, vājš vai sakauts.
   Durvis atveras, un tajās stāv Čārlzs Simonss, tirdzniecības daļas vadītājs. Viņš ir balts kā papīra lapa. Persija sirdī iezogas satraukums.
   – Milord, es…
   – Aizver durvis un apsēdies, – Persijs saka. Tās ir sliktas ziņas. Neviens tā neizskatās, ja vien tās nav sliktas ziņas.
   Čārlzs šķērso ar biezo paklāju izklāto grīdu un apsēžas ādas krēslā rakstāmgalda otrā pusē. Viņš uzliek trīcošās rokas uz ceļiem.
   – Sper vaļā, – Persijs saka.
   – Šodien saņēmu telegrammu no nikna uzņēmēja Brisbenā, Austrālijā. Viņš gaidīja kravu. Izskatās, ka “Aurora” nav sasniegusi Brisbenu.
   Persijs jūtas apjucis.
   – Kur ir Brisbena? Man likās, ka Arturs dodas uz Sidneju.
   – Brisbena bija pēdējā osta pirms Sidnejas. Viņiem tur vajadzēja izkraut paklājus un tapetes. – Čārlzs pamet skatienu uz punktaini zaļajām tapetēm kabinetā.
   – Tad viņi būs aizkavējušies. Aizkavēšanās nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu tā nobālēt.
   – Es telegrafēju uz Taunsvilas ostu. “Aurora” atstāja tur kravu divdesmit devītajā martā, īsi pirms tam, kad iestājās ļoti slikts laiks. Tas bija gandrīz pirms mēneša, ser. No Taunsvilas līdz Brisbenai ir tikai dažu dienu brauciens.
   Persijs cenšas savaldīt pieaugošo panikas vilni. Katastrofa! Nenovērtējami dārgais zizlis, priekšmets, kas beidzot sagādāja viņiem karalienes pasūtījumu. Un Arturs. Kā lai viņš pasaka mātei, ka Arturs ir pazudis jūrā? Kopš tēva nāves viņa dievina savu pirmdzimto dēlu. Tik ļoti, ka Persijs jau sen ir kļuvis vēss pret brāli un savu trako svaini. Tad viņa sirds nodreb no domas: ja Arturs ir miris, vai Persijs tiks ieslēgts šajā kabinetā ar skaitļiem un burtiem uz mūžu?
   Persijs pielec kājās no krēsla.
   – Nesaki nevienai dzīvai dvēselei, – viņš izrīko. – Varbūt viņi vēl uzradīsies. Nosūti telegrammas bākām piekrastē. Sazinies ar policiju tajā Brisbenas ostā. Dari visu iespējamo, lai sameklētu “Auroru”. Mums nav jāiedomājas ļaunākais. Vēl ne. – Doma par to, ka nenovērtējamais zizlis varētu atrasties okeāna dibenā, kur to var pasargāt vienīgi mirušā brāļa rokas, liek Persija pakrūtei sažņaugties. Ja tas ir nozudis jūrā, pie tā var tikt ikviens drosminieks, kas uzdrošināsies ienirt zem ūdens.
   – Jā, ser, – Čārlzs saka pieceldamies. – Es nelikšos mierā, kamēr nebūsim uzzinājuši, kas ir noticis. Un man žēl, ka tieši man nācās atnest jums ziņu par iespējamo zaudējumu, ja runa ir par kaut ko tik dārgu.
   – Tik dārgu, – Persijs atkārto. – Visdārgākais priekšmets, kādu mēs jebkad esam izgatavojuši.
   Čārlzs nokremšļojas.
   – Es biju domājis jūsu brāli, ser.
   Īsais un neveiklais klusuma brīdis sanikno Persiju.
   – Aiziet. Rīkojies. Informē mani, ja kaut ko uzzināsi.
   Izabella pamostas ļoti agri, taču durvis gaiteņa galā vēl aizvien ir aizslēgtas. Viņa pieceļas, nomazgājas un saģērbjas, tad apsēžas gultas galā, lai gaidītu. Viņa nav saimniece savā mājā. Viņa ir kalpone. Kalpotāji gaida, lai izpildītu citu iegribas. Tas daudz neatšķiras no sievietes lomas, tāpēc Izabella cer, ka viņa ātri vien pieradīs pie kalpošanas. Jādomā, ka viņai pietiks ar dažiem mēnešiem, lai nopelnītu naudu ceļojumam. Izabella viegli paberzē melno lentīti ap savu delmu. Viņa spēs to izturēt.
   Kad logā iespīd saule, viņa sadzird mājā rosību. Izabella piesardzīgi pieceļas un iziet no bērnistabas. Tagad iekšējās durvis ir vaļā, un no virtuves nāk ceptu augļu un kanēļa smarža. Viņa apiet ap stūri, iziet cauri ēdamistabai un ierauga sievieti ar platiem gurniem stāvam pie malkas plīts un kaut ko maisām katlā. Izabella viegli ieklepojas.
   Sieviete pagriežas.
   – Ak, labrīt, jaunkundz, – viņa nosaka ar saspringtu smaidu. – Fulbraitas kundze man teica, lai jūs sagaidu.
   – Vai Fulbraitas kundze ir mājās?
   – Viņa ir lejā. Drīz nāks brokastīs, bet, ja esat izsalkusi, varat ēst te kopā ar mani. – Virēja norāda uz nelielu apaļu galdiņu virtuves vidū. – Tur ēdam mēs, kalpotāji.
   Izabella atvelk krēslu un apsēžas. Tas ir stīvs un ciets.
   – Mani sauc Mērija, – viņa saka.
   – Mani sauc Besija, bet visi sauc mani par virēju. – Viņa ieliek bļodiņā putru ar sutinātu ābolu virspusē un noliek to Izabellai priekšā.
   – Vai te ir arī citi kalpotāji?
   Virēja paraugās apkārt un pieklusina balsi.
   – Fulbraiti vairs nav tik pārtikuši kā agrāk. Viņa pirms diviem mēnešiem atlaida kalponi un nav meklējusi citu. Mums abām nāksies veikt vairumu tīrīšanas un putekļu slaucīšanas darbu.
   Tīrīšana? Putekļu slaucīšana?
   – Ak tā.
   – Tas nebūs nekas liels, mīļā. Mēs visu paveiksim vienā mirklī, un, kad māsters Havjers atgriezīsies, tu redzēsi, ka viņš nesagādā daudz rūpju. Stundām ilgi spēj pats sevi klusītēm izklaidēt.
   – Tiešām? Fulbraitas kundze deva man mājienu, ka viņš ir grūti audzināms bērns.
   – Jā, bet ne trokšņains vai prasīgs. Viņš nerunā.
   – Cik viņam ir gadu?
   – Ak, rēķinu, ka kādi trīs vai četri. Tagad viņam būtu vajadzējis runāt kā papagailim, taču viņš nav pateicis neviena paša vārda. Pat ne “mamma” vai “tētis”. – Virēja atkal pievēršas katlam. – Taču tev tas nav tieši jāsaka Fulbraitiem. Viņi šajā jautājumā ir ļoti jūtīgi. Nespēj samierināties ar domu, ka viņš varētu nebūt pilnīgi normāls. Fulbraita kungs ir izplatījis viedokli, ka zēns klusē tikai tāpēc, lai visus kaitinātu.
   Izabella apdomā dzirdēto. Viņai ļoti gribas ieraudzīt Havjeru un Fulbraita kungu. Vēl viņa grib vēlreiz apskatīt Katarīnu dienas gaismā. Izabellas atmiņas saistās ar spožu skaistumu, kas tumši mirdzēja lampas gaismā. Varbūt tagad viņa vairāk līdzināsies reālai sievietei. Tomēr viņai ir arī mazliet bail: Izabella nav pieskatījusi nevienu pašu bērnu kopš savējā zaudēšanas.
   Virēja apsēžas iepretī Izabellai ar putras bļodiņu un skaļi ēd. Izabella sadzird soļus uz kāpnēm un tad Katarīnas balsi:
   – Vai Mērija jau ir piecēlusies?
   – Šeit, kundze, – Izabella atsaucas, atbīda savu krēslu un dodas pie Katarīnas uz dzīvojamo istabu.
   Šodien Katarīnas mati ir atglausti atpakaļ. Bez tumšo matu krēpēm viņai trūkst sulīgās juteklības mākoņa, ko Izabella atminas no iepriekšējā vakara. Viņa nav ģērbusies sarkanā, bet gan tumši zilā saržā. Vēl aizvien skaista, jā, bet vairs ne tik žilbinoša. Izabella prāto, kurp Katarīna devusies iepriekšējā vakarā bez sava vīra, izskatīdamās tik nekaunīgi spoža.
   – Ak, Mērija. Tava seja šodien vairs nav tik sārta, un tu esi sasukājusi matus. Man prieks. Tu izbiedētu Havjeru, ja viņš tevi ieraudzītu agrākajā izskatā. Nāc, ļauj man tev izrādīt māju, un tad mēs aprunāsimies par tavu darbu.
   Katarīna izrāda visas istabas, kuras Izabella jau ir redzējusi garāmejot, ieskaitot tās abas, kas atrodas līdzās bērnistabai. Aiz dzīvojamās istabas atrodas grezna guļamistaba, kas pieder Fulbraita kungam un kundzei. Izabella tiek pavadīta lejā un tad izvesta cauri koka vārtiņiem, aiz kuriem paveras mājas apakšstāvs.
   – Te ir virējas istaba un dzīvojamā istaba, – Katarīna nosaka, norādīdama uz durvīm pa kreisi. – Tur guļ istabene, lai gan viņa ir atgriezusies Skotijā un mēs vēl neesam sameklējuši viņai aizstājēju. – Tad viņa ar galvas mājienu norāda uz šauru gaiteni, kas beidzas pie durvīm. – Tur tev nav jāiet.
   Izabella paver muti, lai jautātu, kāpēc, bet tad atceras, ka viņa ir kalpone un nedrīkst uzdot jautājumus.
   – Jā, kundze, – viņa nosaka.
   – Un neved arī Havjeru tai tuvumā. – Katarīna atver citas durvis. – Veļas mazgātava. Pašlaik ar veļas mazgāšanu nodarbojas virēja, kamēr neesam sameklējuši jaunu istabeni. Gribu, lai tu rūpētos par augšstāvu. Katru rītu saklāj gultas, sestdienās izpurini paklājiņus, nodarbojies ar putekļu slaucīšanu un pulēšanu. Virēja tev parādīs, kur viss atrodas.
   Vari sākt šodien, kamēr Havjers vēl aizvien ir projām.
   – Jā, kundze, – Izabella saka vēlreiz, paraudzīdamās atpakaļ uz aizliegto gaiteni un aizliegtajām durvīm.
   – Tur galā ir dārzs, lai gan tajā var nonākt arī, nokāpjot pa kāpnēm no virtuves. – Katarīna atver durvis uz saules pielietu dārzu.
   Izabella sajūt zāles un ziedu smaržu. Ir pagājis tik ilgs laiks. Nedomādama viņa iziet ārā Katarīnai pa priekšu, izkāpj no kurpēm un iegremdē kāju pirkstus zālē. Pasaules pulss atbalsojas viņas kāju pēdās.
   – Lūdzu, Mērij, paturi kurpes kājās, – Katarīna nosaka, saraukusi pieri, un tad dodas atpakaļ pa kāpnēm.
   Izabella atmostas no sava sapņa. Kurpes. Viņa atkal iespiež kājas apavos un steidzas augšā pa kāpnēm aiz Katarīnas.
   Metjū kāpj lejā pa spirālveida kāpnēm, kad izdzird atdzīvojamies telegrāfa mašīnu. Pulkstenis vēl nav astoņi rītā, un viņš ir nesteidzīgi noslaucījis beigtās vaboles no platformas, prātodams, kā šodien klājas Izabellai. Sapņodams kā tāds puika. Viņš jūtas pateicīgs par iespēju novērst uzmanību, ko sniedz Morzes ābece. Metjū paņem tukšu telegrammas veidlapu un sāk atšifrēt signālu. Tā kā bākas uzraugam ir jāpieraksta telegrammas, kas nav domātas viņam, Metjū ir ietrenējies pierakstīt dzirdēto, īsti neklausīdamies tajā. Tikai tad, kad viņš ir pierakstījis pirmo rindiņu, Metjū saprot, ka telegramma ir domāta viņam.
   Pazudis kuģis “Aurora”. Trīsmastu burinieks pēdējo reizi redzēts 29. martā Taunsvilā. Tika gaidīts Brisbenā, vēlākais, 12. aprīlī. Atbildēt steidzami ar jebkādām ziņām.
   Strādājot par bākas uzraugu, Metjū ir pieredzējis, kā pazuduši vēl divi kuģi. Tā ir lēna katastrofa palicējiem, lai arī tiem, kas atradušies uz klāja, tā acīmredzot bijusi ātra un nežēlīga. Ģimenes, tirgotāji un policija to piedzīvo vienā solī: sākumā aizdomas par to, ka kaut kas nav kārtībā, tad augošu pārliecību, tad apziņu, ka nežēlīgā nāve jau sen ir viņiem atņēmusi svarīgus cilvēkus. Tās ir augošas šausmas. Un, lai arī Metjū cer uz labām ziņām par “Auroru” visu tajā iesaistīto dēļ, viņš jau ir sagatavojies tam, kas notiks tālāk.
   Viņš pabeidz pierakstīt telegrammu, skumji uzlūkodams sūtītāja vārdu: Čārlzs Simonss Persija Vinterborna vārdā. Metjū prāto, vai kāds no šiem abiem vīriem ir ģimenes loceklis, vai viņi satraukti staigā ar smagu sirdi, gaidot ziņas no mīļajiem.
   Metjū pievēršas saviem pierakstiem, kuros viņš reģistrē katru kuģi, ko ierauga, pierakstot klāt datumu. Ir iespējams, ka “Aurora” ir aizkuģojusi tālu jūrā, nesasniedzama skatienam, taču, ja kuģis devās uz Brisbenu, tad, visticamāk, tam nevajadzētu atrasties tālāk par trim jūdzēm no krasta. Viņš ieskatās pierakstos. Ārkārtīgi slikts laiks. Metjū nodrebinās. Viņš nebūtu gribējis atrasties ārā tādā laikā. Metjū jau gatavojas telegrafēt atbildi, ka viņa reģistros “Aurora” nav atzīmēta. Varbūt to redzējusi kāda cita bāka. Taču tad viņš apstājas, rokai sastingstot gaisā.
   Izabella.
   Ja “Aurora” ir nogrimusi, tam vajadzēja notikt pēdējo trīs nedēļu laikā. Izabella uzradās no nekurienes, vilkdama līdzi lādi, ar driskās saplēstām drēbēm. Apdegusī sejas un roku āda, čulgas uz viņas kājām – cik tālu viņa bija nākusi?
   Vai viņa bija nākusi no kuģa avārijas vietas?
   Metjū apsēžas. Viņš kādu laiku apdomājas un tad tā vietā, lai telegrafētu Čārlzam Simonsam uz Angliju, viņš nosūta ziņu nākamajai bākai ziemeļos, Klovisam Makartijam Franklina ragā. Pēc pusstundas viņš saņem atbildi.
   Jā, mēs to redzējām 7. aprīlī. Ziņojām Simonsam.
   Septītajā aprīlī “Aurora” ir pabraukusi garām Franklina ragam. Jebkurā gadījumā tai sen vajadzēja tikt līdz Brisbenai. Kuģis ir nogrimis, Metjū par to jūtas drošs. Viņš ir drošs arī par to, ka Izabella ir atradusies uz kuģa un ka mežā apraktais dārgums arī atradies uz klāja.
   Taču viņš neko neteiks. Vēl ne. Varbūt nekad. Izabella teica, ka viņa bēg. Metjū nosūta atbildes telegrammu, sniedzot informāciju, kas no viņa ir prasīta, un nekā vairāk. Nē, viņa reģistros kuģis nav atzīmēts. Viņi ir saņēmuši ziņu no Franklina raga un paši izdomās pārējo. “Aurora” ir pazudusi. Izdzīvojušo nav. Vismaz nav neviena, kas vēlētos tikt atrasts.
   Pēc piecām dienām, kas pavadītas kurpēs, ar jumtu virs galvas, Izabella atkopjas fiziski. Dziļais iegriezums viņas kaklā vairs nav tik uzkrītošs, viņas roku klāj tikai dažas izkaltušas kreveles, saules apdegumi lobās nost, atklājot apakšā baltu ādu. Viņa ir bijusi aizņemta ar misiņa un sudrablietu pulēšanu, slaucīšanu un mazgāšanu, putekļu notraukšanu un kārtošanu. Pēcpusdienās viņa palīdz virējai pagatavot maltītes, lai aizsūtītu milzīgu porciju Katarīnai, kura to tikai paskrubina. Izabella labi ēd un guļ, viņa pierod pie šīs savas pagaidu dzīves rutīnas. Tas viņai mazliet atgādina kādu no lugām, ko viņas ar māsu iestudēja bērnībā. Viņa valkā sava veida kostīmu: tēlo Mērijas Harovas, aukles un istabenes lomu. Un, ja neskaita sīkas kļūmes, kad viņa atzīstas, ka nekad agrāk nav pulējusi sudrablietas un nezina, kā noņemt aizkarus no stangām, lai tos izmazgātu, viņa to veic atzīstami.
   Zirgs ar divričiem piebrauc pie mājas pēcpusdienā, un Katarīna nekavējoties sāk visus izrīkot.
   – Tas ir Fulbraita kungs, – viņa nočukst Izabellai un virējai, kas sēž pie virtuves galda un loba zirnīšus. – Gribu, lai pēcpusdienas tēja būtu gatava pēc pusstundas.
   Lai arī tas šķiet neiespējami, virēja pamāj un liek Izabellai celties no krēsla. Katarīna ir devusies ārā, lai apsveicinātos ar vīru un bērnu, taču Izabella ir pārāk aizņemta, lai ļautos ziņkārībai un ielūkotos dzīvojamajā istabā. Fulbraita kungam ir zema, skaļa balss, bet mazajam Havjeram vispār nav balss. Izabella tikai pieņem, ka viņš tur ir, bet viņai vēl nav nekādu pierādījumu.
   Viņas ar virēju sarūpē augļu maizīti no brokastīm, sagriež ābolus un sieru, pagatavo tēju, sagrauzdē maizi un apziež to ar medu. Tad virēja aizsteidzas ar to visu uz paplātes, lai uzliktu uz pusdienu galda. Izabella kavējas uz sliekšņa, gaidīdama norādījumus.
   – Mērij, vai atnāksi iepazīties ar Havjeru? – Katarīna pasauc.
   Izabella dodas uz priekšu. Fulbraita kungs pārstāj ziest sviestu uz savas augļu maizītes, lai paraudzītos uz viņu ar sarauktu pieri.
   – Kas tu esi? – Viņam ir biezas, melnas ūsas, kas ir tik kuplas, ka izskatās, ka viņam vispār nav augšlūpas.
   – Tā ir Mērija Harova, mūsu jaunā auklīte. Mērij, tas ir Ernests Fulbraits, mans vīrs.
   Ernests Fulbraits piebiksta mazajam Havjeram. – Aiziet, puis, sasveicinies ar savu jauno auklīti.
   Havjers, kurš sēdējis, piekļāvies klāt tēvam, uzmet vienu skatienu Izabellai un sāk raudāt. Izabella, sajuzdama, cik svarīga ir laba pirmā tikšanās, notupstas viņa priekšā un maigi saņem bērna roku.
   – Nu, nu, mazais.
   Havjers ir tik ļoti pārsteigts par šo pieskārienu, ka pārstāj raudāt un palūkojas uz viņu. Zēna acis ir ļoti tumšas. Izabella saskata bailes šajos dziļajos ezeros. Viņa nemēģina jokot, lai mazo pārliecinātu. Tā vietā viņa to uztver ar cieņu.
   – Mani sauc Mērija, un es būšu ļoti laba pret tevi, – viņa saka.
   Katarīna pasniedzas un noceļ viņas roku no Havjera plaukstas.
   – Nekādu apskāvienu un tā tālāk.
   Havjers nolūkojas uz savu roku, grozīdams to savā priekšā, it kā redzētu to pirmo reizi.
   – Viņa vismaz panāca, lai viņš beidz raudāt, – Ernests nomurmina ūsās.
   – Tas ir aukles pienākums, – Katarīna saka. – Par to mēs Mērijai maksājam.
   Izabella paliek notupusies Havjera priekšā, nenolaizdama no viņa skatienu.
   – Cik viņam ir gadu? – viņa jautā.
   – Jūlijā paliks trīs.
   Jūlijā? Izabellas sirds sāk pukstēt straujāk.
   – Kurā datumā? – viņa jautā, domādama: ko lai es daru, ja tas būs astoņpadsmitais?
   Katarīna saka:
   – Astoņpadsmitajā.
   Izabella cenšas savaldīties, taču Havjers saskata pārmaiņas viņas skatienā un sāk ātri mirkšķināt acis, it kā tūlīt atkal varētu apraudāties. Astoņpadsmitajā jūlijā, Havjers ir dzimis vienā dienā ar Danielu. Izabellas priekšā atrodas dzīvs paraugs tam, kāds būtu viņas bērns. Varbūt viņam nebūtu tik tumši mati un acis, taču tās pašas apaļīgās dūrītes un spēcīgās kājas, dzidrais skatiens un gludā āda. Viņš ir Daniela dzīvais dvīņubrālis, un Izabella uz mirkli sastingst, taču bērns šķiet izbiedēts, tāpēc viņa paņem no galda ābola kumosu un pasniedz to viņam. Tas novērš Havjera uzmanību, un viņš atkal atslābinās.
   – Viņš ir grūti audzināms bērns, – Katarīna saka. – Viņš atsakās runāt, lai gan ir skaidrs, ka viņš saprot, kas apkārt notiek.
   – Neizlutini viņu, – Ernests piebilst. – Lai viņš apgūst burtus un ciparus.
   – Un viņš nedrīkst sūkāt īkšķi.
   Izabella pieceļas kājās un pamāj Havjeram.
   – Vai iesim uz bērnistabu, Havjer?
   Havjers pieceļas, lai viņai sekotu. Izabella aizver durvis gaiteņa galā un uzreiz atkal piedāvā Havjeram roku. Viņš to satver ātri un labprāt – viņa pirksti ir mīksti un mazliet lipīgi, un Izabella zina, ka bērns jūt to pašu, ko viņa: nez kādā veidā viņiem bijis lemts atrast vienam otru.
   Izabella pamostas un mirkšķina acis tumsā. Balsis kliedz. Viņa guļ nekustīgi savā šaurajā gultā un ieklausās. Ārpusē ir vējains, un koki šalc pret naksnīgajām debesīm, metot mēness apgaismotas ēnas cauri mežģīņu aizkaram. Izabella nedzird, ko viņi saka, taču noprot, ka tie ir Katarīna un Ernests. Katarīna spiedz, Ernests auro. Apvainojumi lido uz priekšu un atpakaļ. Izabella pieceļas un paiet garām Havjera gultiņai. Viņš elpo viegli un vienmērīgi, balsis viņu nav iztraucējušas. Izabella atver bērnistabas durvis un ieklausās gaitenī, uztver dažus vārdus, no kuriem neviens nav nevainīgs: dzērājs, padauza, mele, nelietis. Tad atskan apdullinošs būkšķis, un visa māja nodreb, kad viens no viņiem izmetas ārā un aizcērt durvis ar slepkavīgu brutalitāti. Izabella ātri atkāpjas atpakaļ bērnistabā, aizvērdama durvis, taču ir jau par vēlu. Havjers sakustas un sāk čīkstēt.
   – Kuš, kuš, – Izabella saka, notupdamās līdzās viņa gultai un noglāstīdama bērna pieri. Viņa saņem bērna mazo rociņu un pieliek pie viņa lūpām. Skaidrs, ka viņš sameklē savu mazo īkšķīti un sāk to sūkāt. Čīkstēšana apklust, miegs atgriežas. Izabella paliek viņam līdzās vēl dažas minūtes, lai būtu droša, ka bērns ir nomierinājies. Tad viņa atgriežas gaitenī.
   Nu viņa dzird šņukstus. Tā ir Katarīna, kura šņukst tā, it kā viņas ribas draudētu ielūzt. Izabella tuvojas durvīm gaiteņa galā un nospiež rokturi. Durvis ir aizslēgtas. Viņa zina, ka tā nav viņas darīšana, taču atceras, ka pati ir tā šņukstējusi, bet neviens nekad nav nācis. Viņa klusītēm pieklauvē pie durvīm.
   Šņuksti mitējas. Izabella sadzird vieglus soļus, un tad durvis atveras. Katarīna stāv viņas priekšā ar asaru izraibinātu seju lampas gaismā.
   – Kas ir? – viņa jautā, un Izabella redz, ka viņa jūtas vientuļa un iedzīta stūrī. Izabella labi zina, kāda ir šī sajūta.
   – Ļaujiet man jums pagatavot tēju, kundze, – Izabella saka.
   Katarīna papurina galvu, taču Izabella jau ir devusies uz virtuvi. Katarīna seko, atslīgst cietajā krēslā pie virtuves galda un noliec galvu, lai vēl mazliet paraudātu. Izabella iekur plīti un uzvāra ūdeni, ieber tējkannā tēju, izņem no ledus kastes pienu. Visbeidzot viņa novieto tējas paplāti Katarīnas priekšā. Garaiņi paceļas no tasēm, viņai tās piepildot.
   Katarīna paceļ galvu.
   – Paldies, Mērij, – viņa saka. – Vai bērns pamodās?
   – Viņš pamodās, kad aizcirtās durvis, taču tikai uz brīdi. Nu jau viņš ir cieši aizmidzis.
   – Es esmu tik nelaimīga, – Katarīna saka.
   – Es zinu, – Izabella atbild.
   – Kā tu to vari zināt?
   Izabella nesaka, ka viņa arī ir bijusi iesprostota laulībā, kur viņas sirdi mīlestības vietā piepildīja naids. Nesaka, ka vēl tikai pirms dažām nedēļām viņas vīrs ir miris un viņa ne reizes nav to apraudājusi. Viņa tikai nosaka:
   – Vienkārši zinu.
   – Viņš ir greizsirdīgs. Viņš domā, ka es skatos uz citiem vīriešiem. Uzskata, ka es priecājos par viņu uzmanību un pataisu viņu par muļķi. – Katarīnas balss pārvēršas čukstā. – Dažreiz man liekas, ka viņš varētu man ko nodarīt. Viņš iestāstīs sev, ka man ir mīļākais, un nogalinās mani.
   Izabella uzlūko viņu, atcerēdamās brīžus, kad redzējusi Arturu tik niknu, ka nav jutusies droša, vai viņš nepacels pret sievu dūri. Patiesi, vīriešu dusmas ir biedējošas. Katarīna atkal šņukst, un Izabellas sirds sažņaudzas. Viņa pieceļas no sava krēsla un pieliecas, lai apliktu rokas Katarīnai ap pleciem.
   Katarīna pieķeras viņai, šņukstēdama vēl skaļāk.
   – Kuš, kuš, – Izabella saka.
   – Es viņu ienīstu.
   – Es zinu, zinu.
   – Kā lai es dzīvoju? Kā lai turpinu dzīvot?
   – Jūs dzīvosiet. Tagad nomierinieties. – Izabella atkāpjas. – Dzeriet savu tēju. Tas jums liks sajusties labāk.
   – Nekad nekas nemainīsies.
   – Padzeriet tēju. – Izabella atkal apsēžas.
   – Tu esi savāda, Mērij, – Katarīna nosaka, vēl reizi iešņukstēdamās un pasniegdamās pēc tējas.
   Viņas sēž klusēdamas, dzer tēju, un tad Katarīna ierunājas:
   – Viņš atgriezīsies vēlāk. Viņš būs piedzēries, taču viņš ir priecīgs dzērājs. Turi bērnistabas durvis ciet, lai Havjers nedzirdētu. – Tad viņa pieceļas un, nepateikusi vairs ne vārda, dodas uz savu guļamistabu.
   Izabella izdzer savu tēju, tad iztukšo tējkannu un nomazgā krūzes. Viņa nav nogurusi, tāpēc atver sētas durvis un apsēžas kāpņu augšgalā. Nakts smaržo maigi un svaigi, vieglais vējiņš sabužina viņas matus. Bāka ir atdzīvojusies, un Izabella iedomājas par Metjū. Vai viņš arī mēdz būt dusmīgs kā citi vīrieši? Vai viņš kādreiz uzlūko sievieti tā, it kā gribētu salauzt viņas kaulus? Vai viņš mēdz būt noraidošs, auksts vai cietsirdīgs? Izabella nespēj to iztēloties, taču varbūt viņa ir muļķe. Varbūt sievietes padara vīriešus niknus tikai tāpēc, ka viņām kaut ko nozīmē. Varbūt vienīgā iespēja, kā būt kopā ar vīrieti, ir panākt, lai viņš neko nenozīmētu. Gluži kā Persija Vinterborna sieva, kura dzemdē dēlus tikpat viegli, kā citas sievietes cep plāceņus. Izabella noliec galvu uz ceļgaliem. Nē, Metjū nav tāds kā citi vīrieši. Viņa to zina dziļi sirdī. Viņa cer, ka kādu dienu drīzumā atkal viņu satiks.
   Nākamajā rītā pie brokastīm Havjers apmierināts ēd grauzdiņus un dzer tēju, kad Katarīna iebrāžas virtuvē un saka:
   – Mērij, Havjers ēd brokastis kopā ar vecākiem ēdamistabā.
   Izabella ievēro Katarīnā vēsumu. Virēja ir lejā veļas mazgātavā, tāpēc viņa izmanto iespēju un apjautājas:
   – Vai jūs jūtaties labāk?
   – Labāk? Es pilnīgi noteikti nezinu, ko tu ar to gribi teikt. – Viņa izrauj Havjeru ārā no krēsla, un viņš tiek izvilkts no virtuves bez kādām iebildēm. – Pielūko, lai Havjers būtu gatavs ēst brokastis kopā ar vecākiem ēdamistabā katru rītu, – viņa nosaka pāri plecam. – Ģimeni nevajag jaukt kopā ar algotiem darbiniekiem.
   Izabellai rodas sajūta, ka viņai ir ierādīta īstā vieta.

Četrpadsmitā nodaļa

   Metjū atpazīst Klovisa Makartija zirgu un divričus pie Biržas viesnīcas Šorroudā un vainīgi apjauš, ka ir nokavējies. Lai satiktos ar Klovisu šopēcpusdien, viņam nācās gulēt no desmitiem līdz trijiem. Miegs negribēja nākt pēc pasūtījuma. Kad tas beidzot atnāca, tad izrādījās pārāk dziļš un ilgs. Viņš pamodās ar pusstundas nokavēšanos, ātri saģērbās un steidzās pa ceļu uz dzertuvi, uzmetis tikai vienu vienīgu cerību pilnu skatienu Fulbraitu mājai.
   Viņš atver viesnīcas zaļi krāsotās stikla durvis, un viņu sagaida koka paneļu, alus un cigāru dūmu smarža. Metjū nopēta krēslaino telpu. Ernests Fulbraits stāv pie bāra kopā ar Eibelu Baretu, cukura rūpnīcu magnātu: tie abi ir nešķirami kā brāļi. Tālākajā stūrī zem karalienes portreta sēž trokšņains ceļojošu strādnieku bariņš netīrās cepurēs un šņorzābakos. Aiz bāra skaistā Jūnisa Henda slauka glāzes ar lupatu, kas aizbāzta viņai aiz jostas. Jūnisa allaž ir metusi aci uz Metjū, un no viņas sanāktu laba sieva, taču, par spīti viņas labajai sirdij, Metjū viņa šķiet mazliet par garlaicīgu: Klāra ir sabojājusi viņa priekšstatu par citām sievietēm. Pie loga, kur uz tumša koka galdiņa gaida divi alus kausi, sēž Kloviss.
   Metjū dodas viņam klāt ar smaidu. Kloviss stīvi pieceļas no sēdekļa: viņš kļuvis par vecu vīru kopš viņu pēdējās tikšanās reizes pirms nieka trim gadiem.
   – Vecais draugs, – Kloviss nosaka.
   – Es nokavējos.
   – Man nav kur steigties. – Kloviss ir bijis bākas uzraugs Frenklina ragā sešpadsmit gadus. Nu viņš gatavojas pārcelties uz dienvidiem, uz Brisbenu, lai dotos atpūtā.
   Pēc spēcīga rokasspiediena Metjū apsēžas un nosūc putas no sava alus, un vēro, kā Kloviss atbalsta pret sienu spieķi un atsēžas krēslā.
   – Kāpnes beidzot ir mani pieveikušas, Sīvord, – viņš saka.
   – Kāds ir jaunais uzraugs?
   – Jauns. Gudrs. Viņam ir ģimene: apaļīga sieva un trīs mazi puikas. Jau tagad runā par eļļas nomaiņu ar acetilēna rezervuāriem. Es pats tam pretojos. Allaž raizējos, ka tas sasodītais daikts varētu uzsprāgt.
   – Man šķiet tāpat. Ar pēdējo kravu viņi man atsūtīja acetilēna rezervuāru petrolejas vietā. Esmu novietojis to pie sienas, lai viņi varētu paņemt, taču man šķiet, ka pat piegādes dienests baidās to pārvadāt.
   Kloviss sarauc uzacis.
   – Ir vēl kas ļaunāks. Viņa sieva zina kodu. Viņa pārņems telegrāfu.
   Metjū pasmaida. Viņš zina, ko Kloviss domā par sievietēm.
   – Vai tas ir labi?
   – Sievietei nevajadzētu uzticēt tādu darbu. Viņas pārāk aizraujas ar tenkošanu. Viņa zinās visu, kas notiek pilsētā, un sāks iejaukties. Piemini manus vārdus. – Kloviss pašūpo galvu. – Laiki mainās pārāk ātri, lai es tiem spētu izsekot, Sīvord.
   Viņi dzer alu, kamēr pēcpusdienas ēnas ārpusē kļūst garākas. Vienu kausu. Tad vēl vienu. Kloviss piedāvā izmaksāt Metjū trešo, taču viņš atsakās. Pēc nepilnas stundas viņam ir jāiededzina gaisma. Viņš zina savu mēru un nekad to nepārkāpj.
   Metjū cītīgi ir izvairījies no “Auroras” pieminēšanas, tāpēc ka nevēlas nevienam teikt nepatiesību, un vismazāk jau Klovisam. Taču galu galā tas ir neizbēgami.
   – Pie manis bija policija, lai aprunātos par pazudušo kuģi, – Kloviss nosaka, sākdams tukšot trešo alus kausu. – Man viņu nepietrūks. Vietējais konstebls ir nožēlojams muļķis.
   Tāds nevarētu sameklēt pats savas pēdas, kur nu vēl kuģi.
   – Vai tu runā par “Auroru”? Tad viņi ir sākuši meklēšanu?
   – Tas bija pilns ar kravu, turklāt visai dārgu. Piedevām vēl uz klāja bija svarīgs augstmanis, Arturs Vinterborns un viņa sieva.
   – Viņa sieva? – Metjū sajūt vieglu džinkstoņu ausīs. – Vai tu zini, kā viņu sauc?
   Kloviss papurina galvu.
   – Nav ne jausmas. Tagad viņi visi ir miruši. Droši vien kapteinis bijis kāds galīgs idiots. Kāpēc viņš nemeklēja patvērumu tālāk uz ziemeļiem, nav saprotams. Laika apstākļi bija briesmīgi.
   – Vai viņi ir kaut ko atraduši? Policija?
   Kloviss parausta plecus.
   – Starp manu un tavu bāku ir vairāk nekā simts jūdzes gara krasta līnija, Sīvord. Konstebls domā, ka viņi ir atraduši dažas atlūzas mazliet uz dienvidiem, taču es būtu redzējis to kuģi, ja tas būtu tik tuvu. Varbūt tie ir kādi veci krāmi, kas izmesti pār bortu, lai atvieglotu kravu, ja kuģī bija sūce. – Kloviss pieklusina balsi. – Es noklausījos ko tādu, kas nebija domāts manām ausīm.
   – Turpini, – Metjū saka, nožēlodams, ka nav paņēmis trešo alu.
   – Uz klāja atradās dāvana no karalienes Viktorijas Austrālijas parlamentam. – Kloviss norāda uz karalienes portretu. – Nenovērtējami dārga.
   Metjū sirds sāk pukstēt straujāk.
   – Kas tas bija?
   – Ceremoniju zizlis. Vai vari iztēloties? Ar zeltu un dārgakmeņiem, un tagad tas guļ kaut kur jūras dibenā, kur zivis taisa tam virsū.
   Zelts un dārgakmeņi. Augstais dievs. Izabella viņam ir pasniegusi lādi, kas pilna ar problēmām.
   – Tā juveliera ģimene, kas to izgatavoja, Vinterborni, traki vēlas dabūt to atpakaļ.
   – Jādomā gan.
   Kloviss turpina runāt, spriest un tad pievēršas citam tematam, taču Metjū neizdodas atgūt savu labo omu. Zizlis nepiederēja Izabellai. To vajadzētu atdot policijai. Taču kā lai viņš to izdara, neuzvedinot viņus uz domām par viņas klātbūtni? Tagad ir skaidrs, ka zižļa aprakšana bijusi muļķīga. Nelikumīga.
   – Nu jau gandrīz ir satumsis, mans draugs, – Kloviss nosaka, norādīdams uz garajām ēnām un zeltaino gaismu ārpusē.
   – Laiks doties pie darba, – Metjū atbild.
   – Es tevi apskaužu, – Kloviss saka. – Man gribētos atkal būt jaunam.
   Taču šajā brīdī Metjū sajūtas ļoti vecs un noguris. Viņš atvadās no drauga un dodas mājup pret kalnu. Metjū izmet nelielu līkumu līdz vietai, kur viņš ir apracis zizli, un palūkojas lejup uz saviem zābakiem. Zem viņa kājām atrodas nenovērtējami dārgs priekšmets, kas pieder muižnieku ģimenei vai karalienei, vai parlamentam, vai visiem trim. Tie ir cilvēki, kuri ir daudz svarīgāki par viņu. Kaut viņš nekad nebūtu skatījies. Kaut Izabella nebūtu to atnesusi. Vai nekad nebūtu uzradusies.
   Taču nu jau ir par vēlu. Kas noticis, noticis. Un tas, kas nāks, noteikti pienāks.
   Ir pagājusi nedēļa un divas dienas, un Izabella nezina, kad viņai maksās. Katru nedēļu? Katru mēnesi? Pēc darba beigām? Kā lai viņa uzticas Fulbraitiem? Viņa pat nav runājusi ar tiem par to, cik viņai maksās. Viņi tai dod jumtu virs galvas un iztiku, tātad alga nebūs liela, taču Izabellai tā ir vajadzīga. Metjū kotedžā ir elektriskais telegrāfs; Izabella grib nosūtīt telegrammu māsai, lai pavēstītu par savu ierašanos. Viņa klusībā cer, ka māsa varētu pārliecināt savu vīru nosūtīt Izabellai naudu, lai šis ilgais darba slogs beigtos ātrāk.
   Tomēr viņa ilgosies pēc mazā Havjera.
   Šobrīd viņš sēž Izabellai pretī virtuvē un palīdz šķirot vilnu. Bērns ir neparasti gudrs, lai arī nespēj parunāt. Izabella ir redzējusi, kā viņš seko līdzi tekstam, kad viņa tam vakaros lasa, piebakstīdams ar rādītājpirkstu, ja viņa izlaiž kādu vārdu vai pārāk ātri pāršķir lapu. Viņš atdala trīskāršos vilnas pavedienus no četrkāršajiem bez kādām grūtībām, cieši lūkodamies sev priekšā, cieši iespiedis īkšķi starp lūpām. Izabella ausās, vai nesadzirdēs tuvojamies Katarīnu, kura ir apņēmusies atradināt Havjeru no īkšķa sūkāšanas, apgalvojot, ka šis paradums ir vainojams tajā, ka viņš nerunā.
   – Ļoti labi pastrādāts, Havjer, – viņa tam saka.
   Viņš neskatās Izabellai acīs, taču viņa mana, ka zēns smaida. Izabellai ir aizdomas, ka viņa sāk Havjeram patikt.
   Soļi. Izabella ātri, bet uzmanīgi izņem Havjera īkšķi zēnam no mutes. Viņš, šķiet, saprot, ka abi kļuvuši par sabiedrotajiem šajā krāpšanā, un noslauka siekalas no īkšķa biksēs.
   – Mērij? – Katarīna ierunājas, nostājusies uz virtuves sliekšņa. – Fulbraita kungam šodien pusdienās būs ciemiņš, un viņš grib, lai Havjers mums pievienotos bez aukles. Vari palīdzēt virējai šeit, virtuvē.
   – Esmu šeit bijusi vairāk nekā nedēļu, Fulbraitas kundze. Redzu, ka virējai ir viena brīva pēcpusdiena nedēļā. Vai man arī nevajadzētu tādai būt?
   Katarīna samirkšķina acis.
   – Jādomā gan. Gan virēja tiks galā viena pati. Tas ir tikai viens papildu viesis.
   – Un, Fulbraitas kundze, kad man tiks samaksāts?
   – Tu esi ļoti tieša, – Katarīna saka.
   Izabella nezina, vai tā ir kritika vai kompliments, tāpēc neko nesaka. Šī ir pirmā reize, kad viņai savā dzīvē nākas jautāt par naudu.
   – Šonedēļ mums ir nelielas grūtības, Mērij, – Katarīna saka. – Tagad varu tev iedot divus šiliņus, bet Fulbraita kungs tev samaksās mēneša beigās, kad saņems naudu no saviem parādniekiem. – Katarīna novēršas, it kā runāšana par naudu viņu mulsinātu. – Turpmāk tev par savu algu jārunā tikai ar viņu.
   Drīz vien mājā sāk valdīt juceklis, jo virējai tiek pavēlēts sagatavot cepeti ciemiņam, ļoti bagātam Ernesta draugam, vārdā Eibels Barets. Izabella viņai palīdz pagatavot dārzeņus un Jorkšīras pudiņu, pa starpām spēlēdamās ar Havjeru un viņa koka zirdziņiem bērnistabā.
   Ernests viņu uzmeklē bērnistabā īsi pirms pusdienām.
   – Tev ir vajadzīga nauda? – viņš jautā, noraidoši savilcis lūpas.
   Izabella grib teikt: “Nē, jūs man esat parādā naudu”, taču zina, ka tas viņu tikai saniknos. Viņai ir jāizliekas par lūdzēju: galu galā tāda viņa arī ir.
   – Jā, ser. Un Fulbraitas kundze teica, ka varu paņemt brīvu pēcpusdienu.
   – Ha. Sieviete viena pati pilsētā ar naudu, ja viņai nav nekā, ar ko nodarboties, ir bīstama kombinācija. Bet, ja reiz Ketrina tev ir apsolījusi… – Viņš iebāž roku kabatā un izņem dažas monētas, ko pasniedz Izabellai.
   – Pateicos, ser, – viņa nosaka, tās pieņemot.
   Ernests saliek rokas uz muguras un pieliecas, lai uzrunātu Havjeru, kurš nav pacēlis galvu no koka zirdziņiem.
   – Nāc, jaunais cilvēk. Mums ir ciemiņš.
   Havjers ilgpilni uzlūko savus zirdziņus, tad pamet skatienu uz Izabellu, kura uzmundrinoši viņam uzsmaida.
   – Ej vien, Havjer. Es tev pagatavoju īpašu pudiņu. Tiksimies vakarā.
   Tad viņi ir prom, un Izabella dodas uz vannas istabu, lai nomazgātos pirms došanās uz bāku. Tā būs pirmā reize, kad viņa redzēs Metjū pēc aiziešanas. Šķiet, ka ir pagājusi vesela mūžība, lai gan patiesībā aizritējis tikai mazliet vairāk par nedēļu, un Izabella īsti nesaprot, kāpēc viņa tik ļoti vēlas, lai Metjū viņu redzētu nomazgājušos un sakopušos. Viņa nekad nav bijusi godkārīga, taču Metjū viņu ir redzējis tikai nokausētu un saules apdedzinātu. Vienu reizi mūžā viņa grib tikt uzskatīta par skaistu.
   Lai izietu no mājas, viņai jāšķērso dzīvojamā istaba. Izabella apstājas pie ārdurvīm un pamet skatienu uz ēdamistabas pusi, kur Eibels Barets ir iegrimis dziļā sarunā ar Ernestu. Eibels paceļ galvu un uztver viņas skatienu. Izabella redz, ka viņš pagriežas pret Ernestu, un saprot, ka viņš apjautājas par to. Viņa pavilcinās: vai vajadzētu nogaidīt, lai redzētu, vai nevajadzēs ar viņu sasveicināties? Taču tad parādās Katarīna un teatrāli pamāj, lai viņa iet. Izabella iziet ārā no mājas un nokāpj lejā pa kāpnēm.
   Šodien debesis ir pelēkas, gluži kā svina pārklājs starp zemi un sauli. Par spīti tā svaram, Izabella sajūt vieglumu, jo ir brīva no pienākumiem. Reiz viņa ir dzīvojusi tādu dzīvi, nezinādama, cik salda ir sajūta, ja tu vairs neesi noslogota.
   Viņa jūt kārdinājumu doties uz pilsētu, aplūkot veikalu skatlogus. Taču, visticamāk, tur tāpat nav nekā, ko viņa varētu atļauties. Tāpēc viņa dodas pa nezālēm aizaugušo taciņu, kas ved augšā pakalnā uz bākas pusi.
   Viņa spēcīgi pieklauvē pie durvīm un tad gaida. Paiet kāds brīdis, un viņa piepeši atminas, ka Metjū pēcpusdienās guļ. Izabella jūtas reizē vainīga, ka var viņu pamodināt, un vīlusies, ka viņš nepamodīsies un viņa to nesastaps.
   Iekšpusē atskan soļi. Durvis atveras.
   – Izabella? – viņš saka, pārlaizdams plaukstu pāri bārdai.
   – Piedošanu. Vai es tevi pamodināju?
   – Nē. Es aizpildīju dažus papīrus.
   – Man ir jānosūta telegramma savai māsai.
   – Tad nāc iekšā, – viņš saka. – Nāc iekšā.
   Izabellu apņem telpā valdošās smaržas: viņai tās saistās ar drošo ostu, kuru viņa atrada pēc grūtību perioda, un to ieelpošana vien liek sajusties drošībā un mazliet skumjai, it kā labie laiki būtu beigušies. Viņa dodas garām kāpnēm pie apaļā galda un apsēžas.
   Metjū atnes viņai veidlapu un tintes pildspalvu.
   – Te būs, – viņš nosaka, novietodams to viņai priekšā. – Uzraksti adresi un tekstu.
   – Cik tas maksās?
   Metjū papurina galvu.
   – Es neņemšu no tevis naudu.
   Izabella uzraksta adresi un tad pavilcinās. Ko lai viņa raksta? Tad viņas sirds salecas: ko tad, ja māsa sazināsies ar Vinterborniem?
   Metjū saskata viņas šaubas un jautā:
   – Kas notika?
   – Varbūt nav droši viņai atklāt, kur es atrodos.
   – Vai tu viņai uzticies?
   Izabella apdomā šo jautājumu un tad pamāj.
   – Vai tu uzticies viņas vīram?
   – Esmu satikusi viņu tikai vienreiz. Taču viņš likās jauks puisis.
   Metjū parausta plecus.
   – Tikai tu pati vari izlemt.
   Izabella sapurinās.
   – Es uzvedos muļķīgi. Ja gribu nokļūt miera ostā, man viņai jāuzticas. – Galu galā viņa uzticas Metjū. Kamēr ārā sākas lietus, kas bungo pa kotedžas skārda jumtu, Izabella raksta: Braukšu pie tevis, cik drīz vien varēšu. Varbūt tam vajadzēs vairākus mēnešus. Esmu pametusi Arturu, un man nav naudas. Sazinies ar mani, izmantojot telegrāfa staciju Bākas līcī Kvīnslendā, Austrālijā, taču nevienam nesaki. Tad viņa noliek pildspalvu un pasniedz veidlapu Metjū. Viņš to aiznes uz telegrāfa istabu; Izabella viņam seko un nostājas uz sliekšņa, lai pavērotu. Viņa prāto, vai Metjū ir dzirdējis par “Auroras” bojāeju, bet tur savu solījumu neko nejautāt. Metjū sāk pārraidīt telegrammu. Izabella dzird telegrāfa atslēgas klikšķus, un rullis sāk griezties. Izabella nesaprot, kā tas darbojas un kur ziņa ir nonākusi, taču, kad Metjū ir beidzis, viņš pagriežas pret viešņu un pasniedz viņai veidlapu.
   – Nē, es nevaru ņemt to sev līdzi. Iznīcini to manā vietā.
   Metjū to pārplēš uz pusēm un iemet papīrgrozā.
   – Cik ilgs laiks paies, līdz viņa to saņems? – Izabella jautā. – Vai drīkstu pagaidīt?
   – Ak, nē. Paies kāds laiks, līdz tava ziņa tiks saņemta. Tas nenotiek vienā mirklī. Lai arī tas ir kas jauns, būtībā šis ir primitīvs saziņas veids. Viduslaiku bāku iedegšana no viena pakalna līdz nākamajam. Pietiek ar to, ka vienā punktā signāls tiek palaists garām, un ziņa var dienām ilgi nogulēt uz kāda rakstāmgalda neizlasīta.
   Izabella apspiež vilšanos.
   – Vai tu man paziņosi, ja viņa atbildēs uz manu telegrammu?
   – Es nogādāšu tev ziņu Fulbraitas kundzes mājā.
   – Tikai neatdod to nevienam citam. Viņiem nekas nav jāzina. Fulbraitas kundze domā, ka mani sauc Mērija.
   – Es būšu uzmanīgs. – Viņš pasmaida. – Vai tev klājas labi?
   – Esmu bijusi pārāk aizņemta, lai justos slikti, – Izabella atbild. Viņai gribētos palikt mazliet ilgāk, viņai gribētos iegremdēties bākas mierinošajā atmosfērā. Ārpusē lietus ir auksts un spēcīgs. – Vai drīkstu izlūgties tasi tējas? Ir pārāk slapjš, lai šobrīd dotos mājās.
   Metjū vilcinās.
   – Piedod, – Izabella nosaka, apjauzdama, ka traucē viņa dienas kārtību. – Tev ir jāpaguļ.
   – Runa nav par to… – viņš nosaka, un Izabella saprot, ko viņš domā: tā nedrīkst. Ja kāds ieraudzīs, ka viņa te ir palikusi ilgāk, nekā nepieciešams, cilvēki sāks tenkot. Taču Izabella nesaprot viņa bailes. Neviens nav redzējis viņu ierodamies, un nez vai kāds redzēs viņu aizejam. Izabella nav paņēmusi līdzi lietussargu, tāpēc Metjū nevarēs viņu atraidīt. Viņai šīs raizes šķiet aizkustinošas. Metjū acīmredzami ir atbildīgs cilvēks, un viņš izturas kā aizstāvis.
   – Lūdzu? Es to ātri izdzeršu un došos projām, tiklīdz lietus būs mitējies.
   Tas liek Metjū iesmieties, un ap viņa acīm savelkas jaukas krunciņas.
   – Nu tad veselu tējkannu, – viņš saka. – Lūdzu, iekārtojies.
   Metjū iekurina plīti un uzliek katliņu vārīties.
   – Kā tev patīk dzīve pie Fulbraitiem?
   – Tā ir mazliet nogurdinoša. Neesmu radusi kalpot citiem. Taču mazais zēns ir ļoti jauks. – Viņa pavilcinās, tad turpina. – Viņa dzimšanas diena ir tajā pašā datumā, kad Danielam.
   Metjū pa pusei pagriežas un tad sarauc uzaci.
   – Tam vajadzētu būt…
   – Man likās, ka tas būs grūti. Domāju, ka es vienmēr lūkošos uz viņu un domāšu par Danielu. Taču viņš ir pats par sevi. Vai tev nešķiet, ka tas ir dīvaini? Sagadīšanās? Viņu vārdos atšķiras tikai daži burti, tikai līdzskaņi. No visiem cilvēkiem, ko man vajadzēja satikt, pēc visa šī tālā ceļa… – Viņa apklust. Izabella kā pa miglu apzinās, ka izklausās mazliet neprātīga, taču viņa ir pieradusi pie tā, ka citi uzskata viņu par traku.
   – Taču viņš ir pats par sevi. Tu pati tā teici, – Metjū pabeidz teikumu viņas vietā. – Viņš nav Daniels.
   – Bez šaubām, – Izabella nosaka, un viņu pārņem negaidīta vilšanās, it kā siltā telpā būtu atvērts logs, ielaižot iekšā asu vēju.
   Ūdens tējkannā ir uzvārījies, un Metjū, ne vārda neteikdams, pagatavo tēju. Izabella sēž un gaida, ilgodamās pēc kā tāda, ko viņa nespēj noformulēt vārdos. Vēl pirms pusstundas viņa jutās labi un viegli. Tagad tumšs atmiņu tīkls atkal ir savilcies viņai pāri gluži kā tumšie mākoņi ārpusē, kas aizgaiņājuši visu gaismu.
   Taču tēja palīdz. Tā ir karsta un salda.
   – Pastāsti man par savu māsu, – Metjū uzmanīgi ierunājas. – Vai jūs esat tuvas?
   Izabella pasmaida, iedomādamās par Viktoriju, kuras mati ir tikpat tumši, cik viņējie gaiši.
   – Bērnībā mēs bijām ārkārtīgi tuvas. Mēs uzaugām Kornvolas ziemeļos, lai gan mamma un tētis bija no Londonas – tētis bija parlamenta deputāta dēls, tāpēc mēs runājām atšķirīgi no visiem pārējiem. Tētis bija juvelieris. Ak, viņš bija gluži neprātīgs. Viņš strādāja vēlu naktīs, un visi viņa mati bija salipuši. – Viņa norāda pati uz saviem matiem. – Viņam bija visdīvainākie klienti: baroni un tamlīdzīgi, no Eiropas pilsētām, par kurām es nekad agrāk nebiju neko dzirdējusi. Viņš bija briesmīgi populārs. Visas viņa rotas bija darinātas aukstā savienojuma tehnikā. Vai zini, ko tas nozīmē? Bez lodēšanas. Ikviena skava bija saliekta un izveidota vajadzīgajā formā ar rokām. Viņa rokas bija tik spēcīgas, ka viņš spēja samīcīt tējas kārbu ar pirkstu galiem vien. Pēc mammas nāves viņš ļāva mums dzīvoties savā vaļā. Mēs pavadījām augas dienas pludmalē, vākdamas gliemežvākus un akmentiņus, tad nācām mājās un gatavojām no tiem piespraudes un rokassprādzes. – Izabella nodur acis, iedomādamās par Arturu. Vienu reizi savā mūžā viņa bija kļūdaini iedomājusies, ka viņiem ar Arturu ir daudz kopīga. Taču Arturs nekad neguva prieku no rotaslietu gatavošanas, ne tā, kā tētis. Viss, ko darīja Arturs, bija bezkaislīgs. Auksts.
   – Vai tev nešķiet dīvaini, – viņa jautā pēc dažiem tējas malkiem, kas nobaudīti klusējot, – ka es nepavisam neilgojos pēc sava vīra?
   – Nē. Domāju, tu aizgāji tāpēc, ka viņš neizturējās pret tevi labi.
   – Dažreiz es prātoju, vai ar manu sirdi kaut kas nav kārtībā.
   Metjū neatbild. Viņš, šķiet, jūtas ērti, vienkārši tā sēdēdams un gaidīdams, lai viņa turpina.
   – Varbūt tā ir salūzusi, – Izabella saka. – Ne šī vārda parastajā nozīmē, kad rodas tikai vienkārša plaisa. Bet salūzusi kā pulkstenis, kuru raupja roka noņem no kamīna dzegas, izjauc un tad atstāj izjauktu uz grīdas. Salūzusi tā, ka tā vairs nespēj pareizi darboties. – Izabella apraujas. Viņa runā pārāk daudz muļķību. Ja te būtu Arturs, viņš sarātu sievu par to, ka viņa piesaista sev uzmanību ar savām mežonīgajām idejām.
   Taču Artura te nav, viņš ir miris jūras dzelmē.
   – Mans vīrs ir miris, Metjū, – viņa klusi nosaka.
   – Tad no kā tu bēgi? – No viņa ģimenes.
   Viņš pamāj, grib kaut ko teikt, taču tad pārdomā.
   – Tev man nekas nav jāsaka. Patiesībā varbūt būs labāk, ja tu neteiksi.
   Izabella cenšas izturēties moži.
   – Tad tu uzskatīsi mani par pārāk noslēpumainu. Par noslēpumu glabātāju. Varbūt pat par meli.
   Metjū lūkojas Izabellai acīs kādu brīdi, vēl kādu brīdi, laikam apstājoties. Viņa sajūt Metjū vīrišķīgo klātbūtni, eļļas un jūras smaržas, viņa satumsušo skatienu.
   – Es nespētu domāt slikti par tevi, – viņš beidzot nosaka. – Izmet to no galvas.
   Izabellā kaut kas atdzīvojas, kas tāds, ko viņa nekad agrāk nav īsti sajutusi, tāpēc sākumā tas viņu izbrīna. Siltums ķermeņa apakšdaļā. Vēlme piespiesties viņam klāt ar visu augumu. Tā ir iekāre. Viņa iekāro Metjū, bākas uzraugu. Tas Izabellu pārsteidz, bet ne nepatīkami. Viņa nezina, ko darīt, tāpēc paliek turpat. Maz ticams, ka viņš sajūt to pašu, un viņš nedomās, ka būtu pieklājīgi, ja Izabella izpaustu savas jūtas. Viņa iztukšo savu tējas tasi. Lietus ir mitējies. Pienācis laiks doties ceļā.
   – Esmu uzkavējusies pārāk ilgi, – viņa saka. – Tas bija briesmīgi egoistiski no manas puses.
   – Man bija prieks par tavu sabiedrību, – Metjū nosaka, un Izabellai šķiet, ka viņa sajūt neērtību. Neapšaubāmi, viņš ir saskatījis viņas iekāri, un tā viņu ir samulsinājusi.
   Viņa atstumj ķebli un pieceļas.
   – Novēlu tev labu atpūtu.
   – Un es došu tev ziņu, tiklīdz tava māsa atbildēs.
   Viņi tā nostāv kādu brīdi, uzlūkodami viens otru. Tad Izabella dodas uz durvīm un tālāk pa miklo taciņu uz pilsētas pusi.
   Paiet nedēļa, un no māsas nepienāk nekādas ziņas. Izabella cenšas to izskaidrot. Varbūt viņa telegrammas vietā saņems vēstuli ar naudu. Varbūt māsa ir izbrauksi un vēl nav saņēmusi ziņu. Varbūt viņa ir aizņemta ar jaundzimušo, un tas ir izgājis viņai no prāta. Vai varbūt… varbūt Viktorija negrib, lai māsa atbrauktu. Izabella turpina cerēt, dienu pēc dienas. Šā vai tā paies kāds laiks, līdz viņa būs iekrājusi naudu. Viņa sūri strādā, cenšas izlikties jautra Havjera dēļ un gaida.
   Katarīna un Ernests strīdas katru vakaru. Izabella noliek Havjeru gulēt sešos, palīdz virējai visu sakopt līdz septiņiem, tad dodas uz bērnistabu un pārgurumā atkrīt gultā. Pēc stundas, varbūt domādami, ka viņa ir aizmigusi un nedzird, viņi sāk. Izabella nedzird viņu vārdus, tāpēc nezina, kā un kāpēc viņi sāk strīdēties. Taču tas ir tikpat paredzami kā nakts iestāšanās. Lielākoties tā ir tikai neliela klaigāšana. Dažreiz tiek aizcirstas durvis. Dažreiz Katarīna kliedz tā, ka šķiet: viņas kakls sāks asiņot. Izabella ir sapratusi, ka nevajag iejaukties. Viņas darbs ir rūpēties par Havjera drošību. Naktīs viņa mīļuprāt atrodas aiz slēgtajām gaiteņa durvīm. Šonakt viņa guļ savā gultā Bākas līcī, taču iztēlē atrodas prom Amerikā pie māsas. Viņas kopā dzer tēju. Viktorijas mazulis gulgo Izabellai klēpī. Viņa redz šo ainu tik detalizēti, ka prāto, vai spēs kādreiz atvērt acis un uzlūkot to, kur atrodas patiesībā. Taču palēnām skaņas sāk iejaukties viņas slepenajās iztēles ainās. Balsis mājas iekšienē. Strīds sākas, un Izabella to tik tikko pamana. Taču tas strauji kļūst skaļāks, un pēc dažām minūtēm atskan plīstoša stikla radītais troksnis. Ikvienu būkšķi pavada Katarīnas velnišķīgais kliedziens, tāpēc Izabella zina, ka šoreiz vētru izbauda Ernests.
   Havjers sakustas, un Izabella izlec no gultas, lai noglaustu viņa matus.
   Taču šoreiz viņš neieslīgst atpakaļ miegā. Viņš apsēžas, un viņa sīkā sejiņa cenšas neizstiepties garumā. Ernests kliedz uz Katarīnu tik skaļi, ka viņi var sadzirdēt vārdus:
   – Slampa! Ragana!
   Havjers ar skatienu uzmeklē Izabellu tumsā un sāk raudāt.
   – Kuš, kuš, – viņa saka, glaudīdama bērna matus.
   Havjers iegulstas viņas rokās, un viņa piespiež bērna silto augumiņu sev klāt un tur cieši apskautu. Strīds turpinās. Izklausās, ka mājā viss tiek gāzts un plēsts. Izabella piespiež vienu Havjera ausi pie savām krūtīm un aizspiež otru ar roku. Viņš kādu laiku šņukst, bet tad nomierinās.
   Kliegšana ir apklususi. Skaņas vēsta, ka tiek vāktas atlūzas, balsis ir dusmīgas, taču tās vairs nepauž slepkavīgu niknumu. Izabella uzmanīgi paceļ Havjeru un aiznes viņu uz savu gultu. Katarīna to nemūžam nepieļautu, taču Katarīna uzskata par iespējamu biedēt bērnu ar savām dusmām un tikpat kā nepieskaras Havjeram. Bērnam ir vajadzīgs mierinājums, un Izabella var piedāvāt lielu mierinājumu.
   Viņi apguļas gultā uz sāniem, bērna mazajam augumiņam ieritinoties Izabellas līkumā. Viņa apliek roku tam apkārt, ieelpo bērna matu smaržu, sajūt viņa siltumu un mazās sirsniņas pukstēšanu.
   – Neraizējies, neraizējies, – viņa saka. – Pie manis tu būsi drošībā.
   Havjera pulss sāk kļūt lēnāks, viņš nomierinās. Izabella dzird, kā viņš ritmiski sūkā savu īkšķi. Pēc brīža viņš ir cieši aizmidzis.
   Taču Izabella paliek nomodā vēl mazliet ilgāk. Tumsā viņa var iedomāties, ka tas ir Daniels. Viņas pašas bērns. Viņš meklētu pie Izabellas mierinājumu, un viņa to dotu, un kā vēl. Viņa dzīvotu tikai tāpēc vien, lai varētu kalpot bērnam par mierinājumu. Viņa to mīlētu, gādātu par viņa drošību, lai viņš nejustos apdraudēts…
   Izabella ieslīgst miegā, un plīvurs starp realitāti un iedomām paceļas, un viņa ir kopā ar Danielu, saritinājušies abi gultā, kamēr nakts tuvojas pusnaktij, un pasaulē viss ir labi.
   Persijs baidās no savas mātes. Daudzi vīrieši baidās no viņa mātes. Vienīgais vīrietis, kurš nebaidījās, bija viņa tēvs, un viņš jau vairākus gadus ir miris.
   Māte vēl aizvien tic, ka Arturs varētu būt dzīvs. Viņa atsakās ticēt tam, ka viņa kuģis nav tikai aizkavējies, ka tas ir nogrimis. Viņa tic, ka pat tad, ja kuģis ir nogrimis, Arturs būs pieķēries kādam koka gabalam un tagad neapšaubāmi ir uzslējis sev būdu liedagā, ēd kokosriekstus un gaida glābējus.
   – Viņi ir nesaprašas un muļķi! – viņa dusmojas, kad Persijs pavēsta, kā policists Franklina ragā nav varējis pateikt, vai atrastās atlūzas tiešām pieder “Aurorai”. – Kārtīgs britu flotes virsnieks to noteiktu acumirklī. Arturs tagad jau būtu atrasts! Zizlis būtu atgūts! Es negribu, lai mūsu ģimenes vārds mūžīgi saistītos ar karalienes dāvanas pazaudēšanu! Ir vēls svētdienas vakars. Svētdienās māte ir briesmīgi nogurusi pēc baznīcas un svētdienas pusdienām. Persijs sēž viņai iepretī ziemas dārzā un ļauj viņai dusmoties uz Kvīnslendas jūras flotes institūcijām. Viņš zina, ka īstais brīdis pienāks. Pagājušajā nedēļā viņš pieļāva briesmīgu kļūdu. Viņš nosūtīja bankai kļūdainus skaitļus, kas uzņēmumam izmaksāja piecsimt mārciņu. Māte to vēl nav atklājusi, taču Persijs zina: ja viņš pareizi izspēlēs savas kārtis šovakar, tad būs tālu projām, kad viņa to uzzinās.
   – Zini, kā būtu vislabāk? – Persijs iespraucas pa starpu viņas tirādei. – Ja kāds, kurš pārstāv ģimeni, varētu turp aizbraukt un pamēģināt viņu sameklēt.
   – Piemēram, kurš? Čārlzs Simonss? Viņš neizturētu ne brīdi uz kuģa, nemaz nerunājot par vientuļu salu. – Māte domā, ka Austrālija ir maza saliņa ar vienu palmu un lagūnu.
   Persijs brīdi nogaida un tad nosaka:
   – Es esmu gatavs braukt. Simonss var pārņemt no manis uzņēmuma vadīšanu. Es atradīšu Arturu un zizli un atvedīšu viņus mājās drošībā.
   Persijs netic, ka Arturu ir iespējams pārvest mājās drošībā, taču ir pārliecināts, ka grib tikt pie zižļa, kamēr neviens cits to nav izdarījis; kāds, kurš uzskatīs, ka atrodas tik tālu no likuma varas un civilizācijas, ka būs gatavs to nozagt. Viņš nespēj samierināties ar to, ka kāds matains mežonis ar zizli savā būdā varētu izmantot dārgakmeņus, lai izrotātu savu gurnautu. Vai kāds nožēlojams jūrnieks paglābtu to no vraka, lai pārnestu mājās, izkausētu un pasmietos par Vinterbornu ģimeni.
   – Mēs nevaram iztikt bez tevis, un tava sieva un bērni pilnīgi noteikti nevarēs bez tevis iztikt, – māte saka, taču Persijs pēc balss sajūt, ka viņa svārstās. Arturs viņai daudz nozīmē, bet Persijs nē. – Tas aizņems pārāk ilgu laiku.
   – Tvaikonis var mani aizgādāt turp septiņās vai astoņās nedēļās, māt, – Persijs pieklusina balsi, tā ka mātei nākas paliekties viņam tuvāk, lai sadzirdētu. – Kurš gan cits varēs izrādīt pienācīgo uzmanību pret visiem sīkumiem, lai atrastu pazudušo brāli? Kuram vēl mēs varam uzticēties? Nevienam. Es esmu Artura miesa un asinis.
   Māte apdomājas, sakrustodama un atkrustodama savus tuklos pirkstus lampas gaismā. Visbeidzot viņa nosaka:
   – Tev taisnība. Tev vajadzētu braukt turp.
   Persijs atviegloti uzelpo. Prom no acīm. Vairs nekāda kabineta un nekādu skaitļu.
   – Ļoti labi, – viņš saka. – Rīt no rīta es par visu parūpēšos.

Piecpadsmitā nodaļa

   Jau veselu mēnesi Havjers naktīs guļ Izabellas gultā. Viņi abi gūst mierinājumu šajā ieradumā, tāpēc tas tiek turpināts. Izabella zina, ka Katarīna justos neapmierināta, taču Katarīna ieslēdz viņus šajā mājas daļā vienus pašus katru nakti, tāpēc viņa neko neuzzinās. Un Katarīna nebūt neapber bērnu ar fiziskiem mīlestības apliecinājumiem: viņa tam tik tikko pieskaras. Viņai nav tiesību justies greizsirdīgai uz apskāvieniem, kas tiek veltīti Izabellai. Tas, kas netiek turēts nekādā vērtē, nevar tikt nolaupīts.
   Izabella uzskata, ka atrodas drošībā, taču viņa nav rēķinājusies ar visnepastāvīgāko faktoru: trīsgadīga bērna urīnpūsli. Agrā rītā, pirms tumsas atkāpšanās viņa pamostas siltā peļķē.
   – Ak nē, – viņa klusi nosaka.
   Havjers pamostas un iečinkstas.
   – Viss ir kārtībā, mazais, – Izabella nosaka, iededzinādama lampu un paceldama viņu rokās. Viņš ir galīgi slapjš. Viņas naktskrekls arī ir slapjš. Gultasveļa ir slapja. – Nomazgāsim un nosusināsim tevi.
   Izabella aizved Havjeru uz vannas istabu, novelk viņa slapjās drēbes un noberž ar sūkli, kamēr viņš mirkšķina acis lampas gaismā. Viņš ir pārklājies ar zosādu, un Izabella ātri noberzē viņa rokas. Viņai pašai metas auksti slapjajā naktskreklā, kas līp pie kājām.
   – Tā, – viņa saka. – Tīra pidžama, un tu varēsi gulēt pats savā gultā.
   Havjers papurina galvu un paceļ rokas augšup. Viņš grib gulēt pie Izabellas.
   – Tagad visa gulta ir slapja. Tev jāiet pašam uz savu gultu. – Viņa aizved bērnu atpakaļ uz istabu, saģērbj viņu un ieliek gultā. Havjers ķeras viņai pie rokas, tāpēc Izabella notupstas viņam līdzās, slapja un nosalusi, kamēr viņš aizmieg. Izabella uzmanīgi atbrīvo savu plaukstu un novelk pati savas drēbes, noņem no gultas palagus. Matracis ir slapjš, tāpēc viņas centieni to notīrīt ar sūkli ir bezjēdzīgi. Viņai tas jāiznes ārā saulē. Viņai ir vajadzīga veļas mazgātava, turklāt tādā brīdī, kad virējas nebūs tuvumā, lai viņu pieķertu.
   Taču skaidrs kā diena, ka viņa ir ieslēgta šajā mājas daļā. Izabella paņem lampu un pieliek to pie atslēgas cauruma. Katarīna ir atstājusi atslēgu slēdzenē durvju otrā pusē. Viņai ir vajadzīga tikai papīra lapa… viens no Havjera zīmējumiem noder šī uzdevuma veikšanā. Izabella paslidina to zem durvīm, tad ar sukas kātu izbīda atslēgu ārā no slēdzenes. Tā nokrīt uz papīra ar vieglu būkšķi, un Izabella to ievelk savā pusē un tad atslēdz durvis. Viņa klusītēm iznes savu slapjo nešļavu cauri virtuvei un lejā pa sētas puses kāpnēm līdz veļas mazgātavai.
   Viņa iekurina vara katlu un gaida, līdz tas piepildīsies ar ūdeni. Cauri aizvirtņiem var saskatīt pirmās rītausmas zīmes. Putni dzied, taču tie ir Austrālijas putni ar skarbajām balsīm. Tur nav sarkankrūtīšu vai melno strazdu. Viens, kuru Katarīna dēvē par kukabaru, saceļ skaņas, kas atgādina maniakālus smieklus. Izabella ir tā iegrimusi putnu dziesmās un ūdens šļakstēšanā, ka nesadzird, kā virēja nostājas viņai aiz muguras.
   – Mērij?
   Izabella vainīgi iztrūkstas.
   – Ak, virēja. Atvaino. Vai es tevi pamodināju?
   – Nē, es vienmēr ceļos šajā laikā. Taču tu gan ne. Un tu nekad agrāk neesi iekurinājusi vara katlu. – Virēja nopēta veļas kaudzi. – Tavi palagi?
   Izabella zina, ka viņai jāsargā savs noslēpums.
   – Es… es tos notraipīju.
   Virēja samulsusi novēršas un nomurmina:
   – Nu, jādomā, ka katram var gadīties. – Viņa pasniedzas un piesardzīgi pavelk palaga malu. To darot, Havjera slapjā pidžama noplakšķ uz netīrās grīdas. Abas sievietes nolūkojas uz pidžamu un tad saskatās. Izabella aiztur elpu.
   – Tas nav pareizi, – virēja saka. – Tev nevajadzētu tā satuvināties ar bērnu.
   – Tā bija tikai viena reize, – Izabella saka. – Viņš redzēja sliktu sapni.
   – Ja Fulbraitas kundze uzzinās, viņa aizsūtīs tevi projām, un tu vairs neredzēsi bērnu.
   – Lūdzu, nesaki viņai.
   Virēja cieši sakniebj lūpas, un tās izveido ieliektu pakavu. – Lūdzu, – Izabella atkārto, ātri samezdama pidžamu, savu naktskreklu un palagus katlā. – Nekas slikts nav noticis. Havjers nesaņem nekādus mīlestības apliecinājumus no vecākiem un…
   – Nemaz nemēģini viņus nosodīt. Tu nekad agrāk neesi ne pie viena strādājusi?
   Izabella lēnām papurina galvu.
   Virēja piemiedz acis.
   – Laikam man vajadzēja to nojaust. Tad no kurienes tu esi?
   – Tam nav nozīmes. Tagad es strādāju, un gribu izdarīt visu pareizi un nopelnīt naudu. Un gribu izdarīt tā, lai Havjeram būtu labāk.
   – Viņa māte un tēvs izlemj, kas viņam būs labāk. Tev ir tikai jāievēro norādījumi. Fulbraitas kundze negrib, lai tādas kā mēs aiztiktu viņas bērnu, un viņa pilnīgi noteikti negrib, lai tu gulētu ar viņu vienā gultā. Es viņai neteikšu, vismaz šoreiz ne. Taču pielūko, lai tas vairs neatkārtotos.
   – Bez šaubām. Bez šaubām.
   Virēja atmaigst un pieskaras Izabellas piedurknei.
   – Mērij, nepieķeries bērnam par daudz. Ne tikai viņa dēļ, bet arī tevis pašas dēļ. Auklītes šajā mājā ilgi neturas. Beigu beigās viņas tiek vainotas par to, ka Havjers nerunā, un Fulbraiti viņas atlaiž. Ja tev ir vajadzīga nauda, turi galvu noliektu un nedod viņiem lieku iemeslu, lai atbrīvotos no tevis. Neļauj viņam gulēt savā gultā. No tā nekas labs neiznāks. Izabella pamāj, taču nejūtas pārliecināta. Viņa ir iecerējusi rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Viņa neizturējās pietiekoši diskrēti, tas arī viss. Ja tas notiks vēlreiz, viņa zinās, ko darīt. Viņi neatturēs Izabellu no gulēšanas kopā ar savu bērnu.
   Izabella gaida, notupusies aiz dīvāna un plati smaidīdama. Viņa dzird soļus, vieglus un nedrošus. Havjers viņu meklē. Viņš pienāk tuvāk, viņa aiztur elpu…
   – Vau! – viņa iesaucas, izlēkdama no savas paslēptuves.
   Havjers palecas un tad skaļi iegrudzinās, dauzīdams koka karoti pret pannas vāku, kuru viņš nēsā līdzi, spēlējot paslēpes. Tā viņš bez vārdiem pavēsta: “Esmu tevi atradis.” Smiedamies un rībinādams viņš metas projām, pēdām dipot uz koka dēļiem. Izabella metas viņam pakaļ un arī smejas.
   Katarīnas guļamistabas durvis atveras.
   – Mērij! – viņa asi nosaka.
   Izabella pagriežas, tūlīt pat apklusdama. Havjers pavilcinās virtuvē, nolūkodamies uz viņu ar lielām, izbiedētām acīm.
   Katarīna norāda uz bērnu.
   – Kāpēc viņam ir jāsaceļ tāds troksnis? Atņem viņam pannas vāku.
   – Tā viņš man liek manīt, ka ir mani atradis.
   Katarīnas sejā nomainās dažādas grimases: Izabellai šķiet, ka viņa saskata dusmas, kaunu, varbūt gaistošas skumjas.
   Tad viņa saņemas un nosaka:
   – Viņam ir jāizmanto vārdi.
   Klusums ieilgst. Izabella negrasās runāt par Havjera trūkumiem viņa klātbūtnē. Viņa īkšķis ir nokļuvis mutē.
   – Izņem īkšķi no mutes, – Katarīna viņam uzkliedz. – Un jūs abi ejiet ārā. Man sāp galva. Man nav nekādas vēlēšanās klausīties tādās skaļās muļķībās.
   Izabella sabožas. Cik bezsirdīgai jābūt sievietei, lai tik asi runātu ar mazu bērnu? Taču viņa sabožas arī sevis dēļ. Ja Katarīna zinātu, kas viņa ir, cik bagāta ir viņas vīra ģimene…
   Taču tā nav viņas ģimene. Izabella negrib, lai tā būtu viņas ģimene. Un vienai pašai pasaulē viņai nekas nepieder.
   – Nāc, Havjer, – viņa saka zēnam. – Labāk iesim spēlēt paslēpes dārzā.
   Viņi klusītēm dodas lejā pa sētas puses kāpnēm un kādu laiku spēlējas kārtīgi. Taču Havjeram patīk paslēpes, un viņš drīz vien spiedz no prieka un aizrautīgi dauza pa pannas vāku. Saule atrodas ļoti augstu gaisā. Te gadalaiki ir otrādi: ir maijs, bet ārā valda rudens. Debesis šķiet vēsākas, un bērzu lapas dārza dziļumā sāk apbrūnēt. Gaisā jūtama jūras sāls un koka dūmu smarža, un Havjera smiekli, šķiet, aizskan līdz pat debesīm. Viņi slēpjas, viņi meklē, viņi vajā, viņi notver. Uz viņu ceļgaliem ir zāles traipi, sejas ir piesarkušas.
   Tad Izabella aizskaita līdz desmit, paslēpusi seju plaukstās aiz sētas žoga. Viņa pagriežas – Havjers ir pazudis. Viņa ieskatās pēdējā slēptuvē, taču zēna tur nav. Viņa aplūko pārējos kokus un krūmus, taču viņa tur nav.
   Izabella iziet no saules pielietā dārza un dodas uz veļas mazgātavu: nekā. Taču viņa redz, ka veļas mazgātavas tālākajā stūrī trūkst vienas aizslietņa plankas. Viņa pieiet klāt un konstatē, ka blakus esošā planka ir salūzusi un kustas. To var pabīdīt sāņus, atstājot pietiekoši daudz vietas, lai mazs zēns varētu izspraukties cauri un apskriet ap mājas stūri. Izabella arī izspraucas cauri ar lielām grūtībām, taču nonāk dārza daļā, kuru nekad agrāk nav redzējusi. Aiz veļas mazgātavas pie mājas stūra Havjers ir notupies un spēlējas ar kaut ko zemē. Zāle šajā nelielajā dārza gabalā ir nelīdzena, pilna ar nezālēm. Augsts žogs nodala to no dārziņa mājas priekšā. Šī vieta ir nekāda, un tomēr Havjers ir atradis kaut ko ļoti interesantu.
   – Kas tev tur ir? – viņa apjautājas, notupdamās zēnam līdzās.
   Viņš paceļ augšup divus cigāru nodeguļus, pa vienam katrā rokā.
   Izabella ātri, bet uzmanīgi tos notrauc zēnam no rokām. Tie nokrīt zemē, un viņa redz, ka tur ir dučiem tādu pašu, tieši zem loga. Izabella domās pārskata pirmā stāva plānu un saprot, ka tie atrodas pie aizliegtās istabas. Viņa būs ķezā, ja tiks te pieķerta. Izabella pievelk Havjeru kājās.
   – Nē, Havjer, tās mantas ir ļoti netīras. Nevajag skarties tām klāt.
   Havjers patiepj rokas: tā ir zīme, ka viņš grib, lai Izabella nomazgātu viņam rokas. Viņa aši, taču klusītēm ved bērnu atpakaļ uz veļas mazgātavu, aizbīda salauztajam dēlim priekšā tukšu mucu, lai viņš atkal netiktu tam cauri, un ved Havjeru mazgāt rokas. Ieziepējot tās, Izabella prāto par nupat redzēto. Cigāru nodeguļu kaudze pie loga, it kā tos būtu izmetis kāds, kas atrodas iekšpusē. Vai tas ir Katarīnas briesmīgais noslēpums? Ka viņai patīk smēķēt cigārus? Tas nav grēks, taču Izabella spēj iztēloties, ko teiktu Arturs, ja atklātu, ka viņai piemīt tāds paradums: viņš tai veltītu visneglaimojošākos izteicienus. Tāpēc varbūt šādu slepenību var saprast.
   Izabella ātri nosusina Havjera rokas un palūkojas lejup. Bērna mazā sejiņa ir pavērsta pret viņu un laimē staro. Izabella pasmaida, un vārdi ir viņai uz lūpām, vēl pirms viņa pagūst apdomāties un tos paņemt atpakaļ.
   – Mans mazais zēns, – viņa nosaka. Havjers metas viņai klāt, apvīdams rokas Izabellai ap kājām un paslēpdams seju viņas svārkos. Viņš pieder Izabellai, tāpat kā viņa pieder Havjeram. Viņi pieder viens otram.
   Izabella cenšas nedomāt par Metjū dienas laikā, bet naktīs dažkārt paceļ norobežojuma maliņu un ļauj domām par viņu ienākt. Ir pagājis tik ilgs laiks kopš viņu pēdējās tikšanās, ka Metjū kļuvis par teju vai iedomu tēlu viņas pasaulē: tumšacains, pēc muskusa smaržojošs vīrietis, kurš viņu izglāba un kurš tur viņu pastieptas rokas attālumā viņas pašas dēļ. Izabella jūtas gandrīz vai pārsteigta, kad kādu rītu ierauga viņu dārzeņu tirgotavā, konstatējot, ka viņš ir īsts. Havjera roka ir silta viņējā, kad Izabella tuvojas Metjū, aizmirsusi domas par kartupeļu pirkšanu.
   – Metjū?
   Viņš paceļ galvu, ierauga viņu un pasmaida, it kā neko nespētu ar sevi padarīt.
   – Mērij, – viņš piesardzīgi nosaka. – Un tas ir mazais māsters Fulbraits.
   – Havjers, – viņa saka, sargājot uzlikusi roku bērnam uz pleca. – Havjer, iepazīsties ar Sīvorda kungu, bākas uzraugu.
   Havjers ir sakautrējies vai nobijies, vai arī jūtas abējādi, un viņš paslēpj seju Izabellas svārkos. Izabella vieglītēm paberzē viņa muguru.
   – Nu, nu, mīļais, nebaidies.
   – Sveiks, Havjer. Priecājos ar tevi iepazīties, – nosaka Metjū notupdamies, lai būtu vienā līmenī ar mazo zēnu.
   Havjers riskē pamest skatienu uz viņa pusi, atbild uz Metjū silto smaidu ar nodrebināšanos un atkal paslēpj seju. Metjū smiedamies pieceļas.
   – Bērniem es parasti neiepatīkos pēc pirmā acu uzmetiena.
   – Tu esi visai gara auguma un ļaunu vēstošs, – Izabella nosaka un tad nožēlo pateikto. Vai viņš to uzskatīs par apvainojumu? Viņa ātri maina tematu. – Jūs vēl neesat saņēmis ziņas no manas māsas, Sīvorda kungs?
   Viņa piere raižpilni saraucas.
   – Nē. Telegrammu nav. Ceru, ka viņa būs jums aizsūtījusi vēstuli, un tai ir vajadzīgs laiks, lai nonāktu līdz šejienei. Došu ziņu, tiklīdz ko uzzināšu.
   – Jā, jādomā, ka vēstules pienākšanai vajadzīgs laiks. Ir pagājušas tikai sešas nedēļas.
   Viņš pamāj.
   – Jā. Šķiet, ir pagājis ilgāks laiks, kopš… – Viņš nepabeidz teikumu, un Izabella saprot, kāpēc. Šķiet, ir pagājis ilgāks laiks, kopš es jūs pēdējoreiz redzēju. Tas izklausās romantiski, nevis lietišķi. Un viņa zina, ka Metjū Sīvords ir lietišķs cilvēks. Izabella redz, ka viņš apsver, vai nepateikt vēl kaut ko, taču Metjū skatiens pievēršas Havjeram, un viņš klusē. Klusēšana ieilgst. Izabella negrib, lai viņš aizietu, taču zina, ka tā notiks.
   – Man nu jāiet, – viņš saka.
   – Bija patīkami jūs satikt. – Viņa grib vēl kaut ko. Viņa grib, lai Metjū uzaicinātu viņu uz tēju. Uzaicinātu pastāvēt uz platformas vientuļajā bākā krēslas stundā, lai noskatītos, kā debesis pārklāj nakts, turot viņas roku savējā. Taču no kurienes gan nāk šīs nerātnās domas?
   – Visu labu, māster Fulbrait, – Metjū nosaka, un Havjers riskē viegli pamāt.
   Tad Metjū ir prom. Izabella saspiež Havjera plaukstu.
   – Nāc, mazais, – viņa saka. – Virējai ir vajadzīgi daži produkti vakariņām.
   Metjū soļo.
   Pa kāpnēm. Uz platformas. Pa kotedžu. Visbeidzot viņš apstājas telegrāfa istabā, ar garajiem, raupjajiem pirkstiem veidojot smalkus rakstus uz rakstāmgalda. Nakts ir klāt, bāka darbojas, viņam ir maz brīva laika.
   Izabella nav saņēmusi nekādas ziņas no savas māsas. Metjū to zināja, taču vilšanās izteiksme viņas acīs liek viņa pakrūtei sažņaugties. Izabella vēl aizvien ir iesprostota šeit, Bākas līcī, un sauc Fulbraitu bērnu par “mīļo”, it kā tas būtu viņējais.
   Tas Metjū satrauc visvairāk. Viņa izskatījās tik laimīga kopā ar Havjeru. Viņa izskatījās gluži kā māte, kura lepojas ar savu bērnu. Taču Havjers nav viņas bērns: Havjers pieder Fulbraitiem, kuri ir tikpat svārstīgi, cik bagāti. Metjū būtu vajadzējis saprast, ka rūpēšanās par citas sievietes bērnu nav piemērots uzdevums Izabellai, kura ir zaudējusi savējo. Viņam nevajadzēja ieteikt Izabellai šo darbu. Izabellai ir vajadzīga māsa: viņai ir vajadzīgs iemesls, lai aizbrauktu.
   Bez šaubām, viņš ir saglabājis adresi. Šoreiz viņš nosūta telegrammu savā vārdā, vienu rindiņu, kurā apjautājas, vai Viktorija Kinga vēl aizvien mīt šajā adresē. Viņš nosūta to arī tāpēc, ka nav drošs, vai pirmā telegramma ir sasniegusi adresātu. Ikviens telegrāfists ir atkarīgs no nākamā ķēdes posma.
   Metjū atbīda krēslu un dodas augšā pa spirālveida kāpnēm, lai kādu laiku pastāvētu viens pats uz platformas. Jūra ir bijusi viņa sabiedrotā divdesmit gadus: šis skats pēdējos sešus. Taču šonakt jūras bezrūpīgā viļņošanās nespēj viņu mierināt. Izabella nav domāta viņam, nepavisam nē. Viņas neparastais maigums kož līdz kaulam. Metjū jūtas sakauts no iekšpuses.
   Tālumā bāka apgaismo spokainu kuģa siluetu pilnās burās. Pēdējā laikā aizvien mazāk burukuģu dodas uz Austrāliju. Tagad biežāk pie apvāršņa var ieraudzīt tvaikoņus. Metjū sajūt, kā viens laikmets pārvēršas citā: aizejošā elegance atdod savu vietu neglītam praktiskumam. Metjū iedomājas par Klovisu Makartiju, kurš kāpj lejā pa bākas kāpnēm pēdējo reizi. Kādu dienu tas būs Metjū, kurš būs kļuvis pārāk vecs, lai turpinātu rūpēties par bāku, pagātnes relikts. Un ko tad? Kāda vientulība un tukšums gaida pēc tam?
   Nu jau viņš kļūst sentimentāls. Metjū saņemas, dodas atpakaļ lejā pa kāpnēm un ķeras pie parastajiem nakts pienākumiem. Tāpat kā katru nakti. Un vēl pēc trim tādām naktīm viņam pienāk atbildes telegramma: Adresāts te vairs nedzīvo. Cita adrese nav norādīta.
   Metjū aizver acis un paberzē virsdeguni. Izabellas māsa ir mainījusi dzīvesvietu. Tāpēc viņa nav atbildējusi. Viņa nezina, ka ir Izabellai vajadzīga. Metjū sajūt Izabellas bezpalīdzību pasaulē. Ko viņa iesāks, ja netiks pie māsas? Dosies atpakaļ pie vīra ģimenes, kuru ienīst? Paliks pie Fulbraitiem, līdz tie viņu atlaidīs par to, ka viņa ir pārāk pieķērusies Havjeram? Viņa ir tik trausla kā putns. Tas viss var viņu salauzt. Metjū atminas, kā viņa bija sabrukusi pirmajā vakarā, kad viņi iepazinās. Un, lai arī viņš zina, ka šis sabrukums bija saistīts ar grūtībām, mērojot tik tālu ceļu kājām, Metjū gribot negribot saskata tajā norādi uz viņas dabu: Izabella var tikt vienīgi tik tālu, un tad viņa sabruks, sarausies, izgaisīs.
   Metjū nopūšas un atver acis. Viņa rīcībā ir telegrāfs. Viņš darīs visu iespējamo, lai uzmeklētu Izabellas māsu.
   Debesis zili liesmo Izabellai un Havjeram virs galvas, kamēr viņi roku rokā staigā pa liedagu un vāc gliemežvākus. Tikai pēdējā laikā Izabellai ir izdevies spert kāju smiltīs tā, lai viņu nepārņemtu aukstas šausmas: atmiņas par ilgo pārgājienu vēl aizvien saglabājušās prātā kā miglains murgs. Taču viņai palīdz tas, ka Havjeram patīk liedags un smiltis, tāpēc pirms pēcpusdienas svelmes iestāšanās Izabella palīdz viņam uzlikt cepuri, uzvilkt kurpes un paņemt somiņu, un viņi dodas ceļā.
   Havjeram jo īpaši patīk slaidās tumši sārtās gliemežnīcas. Izabella allaž meklē spoži baltās. Viņi kopā staigā pa cietajām smiltīm netālu no krasta līnijas, reizi pa reizei līdz potītēm nonākot ūdenī, kad viļņi apskalo viņu kājas. Lielās zilzaļās bangas paceļas un izslejas ar baltiem zirgiem mugurā un tad sašķīst un sasaucas viena ar otru. Saule ir silta, bet ne nežēlīga. Havjers sameklē krastā izskalotu garu koka nūju un parāda to Izabellai. Galā tas ir nobružāts gluži kā zīmulis.
   – Tā ir brīnišķīga nūja, – viņa saka. – Labs zēns.
   Havjers iesprauž galu smiltīs, tad lēni apgriežas, iezīmējot sev apkārt loku. Izabella aplaudē, tad dodas uz priekšu pa krastmalu, lai sameklētu jūraszāles, ko novietot apļa augšā kā matus. Havjers noskatās, kā viņa no gliemežvākiem izveido acis un tad platu smaidu no sūnu zaļiem moluskiem. Havjers pabeidz mākslas darbu, piezīmējot divas nelīdzenas ausis.
   Jūra bango. Kaija novicina spārnus gaisā, skaļi ieķērkdamās.
   Viņi uzsmaida viens otram saules staros. Izabella atceras Daniela seju un cenšas iztēloties, kāds viņš izskatītos, ja viņa tagad uzsmaidītu Danielam, nevis Havjeram. Taču viņas mazuļa vaibsti vēl nebija pietiekoši izteikti, un Izabella pieķer sevi, ka iztēlojas viņu līdzīgu Havjeram. It kā Havjers un Daniels, kas dzimuši vienā dienā, būtu viens un tas pats cilvēks. Viņa neskaidri apzinās, ka tas nav prātīgi, taču sirdī sajūt, ka tas ir loģiski. Tas, ka viņi ar Havjeru ir kopā, ir tikai taisnīgi: viņi ir vieni paši liedagā saules staros, kamēr pasaule savā sīkajā ikdienībā turpina dzīvot otrā pusē aiz pandaniem un klūgām.
   Tad Havjers norāda uz zīmējumu un nosaka tikpat skaidri, cik skaidrs ir kaijas ķērciens:
   – Tā ir smaidoša seja.
   Sākumā Izabella nespēj noticēt tam, ko ir dzirdējusi. Havjers teju trīs gadu vecumā nekad nav runājis. Nekad. Nav teicis ne “mamma”, ne “tētis”, ne “ēdiens”, ne “paspēlējies ar mani”. Un nu viņš ir pateicis pabeigtu teikumu. Viņa ir tik ļoti pārsteigta, ka sākumā neatbild, bet tad piepeši saprot, ka viņai ir jāatbild, jo citādi viņa riskē ar to, ka Havjers citreiz vairs nerunās.
   – Jā, – viņa nosaka. – Viņš droši vien ir priecīgs. – Tad katram gadījumam piebilst: – Tikpat priecīgs kā es, kad esmu kopā ar tevi.
   – Viņš droši vien ir priecīgs, – Havjers atkārto, un tad viņa īkšķis atkal nozūd mutē.
   – Vai tu esi priecīgs, Havjer? – Izabella jautā.
   Viņš klusējot pamāj un tad, it kā nekas pārsteidzošs nebūtu noticis, dodas uz priekšu pa pludmali, meklējot citus sārtus gliemežvākus.
   Izabella saņemas. Viņa zina, ka vajadzētu vest bērnu mājās un pastāstīt Katarīnai, taču viņa gūst prieku tajā, ka ir vienīgā sieviete, kura dzirdējusi bērna maigo balstiņu. Viņa ir īpaša Havjeram: šis gadījums to skaidri pierāda. Viņš nesarunājās ar savu māti, viņš sarunājās ar Izabellu.
   Tad viņa saprot, ka neko neteiks Katarīnai. Lai viņa pavada pietiekoši daudz laika ar savu bērnu un uzzina pati.
   Izabella noslēpj smaidu: varbūt Havjers nerunās ne ar vienu citu, tikai ar viņu. Spožā saule spīd tikai viņai.
   – Havjer, pagaidi mani, mīļais, – viņa uzsauc, kamēr krastmalu apskalo vilnis, aiznesot sev līdzi viņu zīmējumu smiltīs.

Sešpadsmitā nodaļa

   Izabella guļ uz grīdas vēkšpēdus, izlikdamās par tārpu. Havjers neprātīgi ķiķina, tik jauki kā mazs zvaniņš. Viņam jātēlo putns, taču viņš nespēj rimties pietiekoši ilgi, lai notēlotu savu lomu. No savas vietas Izabella spēj saskatīt mozaīkas gabalus zem savas gultas un saprot, ka nepaies ilgs laiks, un virēja vai Katarīna, vai varbūt pat Ernests viņai pavēstīs, ka viņa pārāk daudz laika aizvada spēlējoties un par maz uzkopjot. Taču, kad Izabella ir kopā ar Havjeru, tīrībai nav nozīmes. Svarīga ir tikai tagadne un vēlēšanās to noturēt pēc iespējas ilgāk.
   – Tārps, – Havjers saka, norādīdams uz viņu. – Tārps.
   Nu jau Izabella ir pieradusi pie tā, ka viņš runā, lai arī katru dienu tie ir tikai daži vārdi. Viņš vēl aizvien nav izdvesis ne skaņas vecāku klātbūtnē. Izabella norāda uz viņu:
   – Putns. Nāc šurp. Tava kārta.
   Soļu tuvošanās liek viņam sarauties un atkal iebāzt īkšķi mutē. Izabella pieceļas sēdus, notraukdama putekļus no kleitas. Durvis uz bērnistabu atveras, un tajās stāv Katarīna.
   – Piedošanu, ja mēs sacēlām pārāk lielu troksni… – Izabella iesāk, taču Katarīna paceļ augšup plaukstu, lai viņu apklusinātu.
   – Sīvorda kungs no telegrāfa ir atnācis tevi satikt. – Katarīnas vārdi liecina par to, ka viņa ir izbrīnīta, varbūt nosodoša, bet galvenokārt aizkaitināta.
   Izabella pielec kājās. Noteikti ir saņemtas kādas ziņas no viņas māsas. Viņa negrib, lai kāds kaut ko noklausītos, tāpēc saka Katarīnai:
   – Vai jūs varētu pasēdēt pie Havjera, kamēr es aprunāšos ar Sīvorda kungu?
   Katarīna paraugās uz Havjeru, it kā viņai būtu bailes no bērna, un tad ar piespiešanos pasmaida.
   – Kāpēc ne, man nav iebildumu. – Pēc tam, kad Izabella iziet no istabas, viņa piebilst: – Nekavējies ilgi, labi?
   Metjū gaida pie durvīm, divus pakāpienus zemāk. Izabella nezina, vai Katarīna nav ieaicinājusi viņu iekšā, vai arī Metjū ir atteicies ienākt. Iespējams, otrais variants. Viņš ierunājas, nesasveicinājies ar Izabellu.
   – Man nav jums adresētas telegrammas. Man ļoti žēl.
   Izabella aptver, ka viņš apzinās, kas tiek sagaidīts. Viņa sašļūk.
   – Neviena paša vārda?
   Metjū papurina galvu, papleš rokas un klusi ierunājas.
   – Man ļoti žēl, bet jūsu māsa vairs nedzīvo iepriekšējā adresē.
   Klusums. Nē, tas nav klusums. Izabella sadzird jūru tālumā, vēju augsto eikaliptu galotnēs, vārnu ķērcienus dārzā. Pāri tam visam viņa sadzird pašas asiņu skaļo bangošanos ķermenī. Taču dzīvē ir iestājusies pauze, jo viss, kam viņa tic, kļūst par ko jaunu.
   – Nedzīvo?
   – Viņa acīmredzot ir mainījusi dzīvesvietu.
   – Bet kāpēc viņa man to nepavēstīja?
   – Varbūt pavēstīja. Varbūt viņa ir nosūtījusi jums vēstuli uz Angliju. Jā. Tas bija izskaidrojums. Un vēl tagad šī vēstule viņu gaida mājā, kurā Izabella reiz mitusi kopā ar Arturu.
   – Bet kā lai es viņu tagad atrodu?
   Metjū sakustas, lai pieskartos viņas rokai, un tad pēdējā mirklī pakāpjas atpakaļ. Izabella sajūt nožēlu telpā starp viņiem.
   – Es daru visu iespējamo, lai viņu sameklētu.
   – Ja jūs viņu neatradīsiet… – Izabella sajūt, kā viņu apņem izmisuma vilnis, kas ceļas aizvien augstāk. Ko lai viņa iesāk? Kurp lai viņa dodas? Viņa novicina roku, sniegdamās pēc durvju kliņķa, lai atbalstītos. Viņa zaudē līdzsvaru, taču Metjū satver Izabellas roku un cieši to saspiež. Viņš neļauj tai pakrist, un Izabella redz, kā Metjū muskuļi izspīlējas zem krekla piedurknes. Viņa atkal stabili stāv uz savām kājām, bet Metjū nelaiž viņu vaļā. Viņš nelaiž to vaļā. Vēl aizvien nelaiž vaļā. Viņa siltums izplatās no Izabellas pirkstiem pa visu pārējo ķermeni. Viņa nosarkst. Metjū mēģina atvilkt roku, taču viņa ir saspiedusi vīrieša pirkstus savā plaukstā. – Neļaujiet man pazust, – viņa nočukst.
   – Es viņu atradīšu, – Metjū saka. Viņš uzmanīgi atvelk savu plaukstu, un šoreiz Izabella to palaiž. – Esiet pacietīga, Izabella, un nezaudējiet dūšu.
   Izabella iedomājas par Havjeru, kurš gaida bērnistabā. Viņa cenšas sasildīt sevi ar domām par mazo zēnu, taču pat tās ir aptumšotas, jo viņai nāksies atstāt Havjeru, kad viņa sameklēs savu māsu un sakrās pietiekoši daudz naudas. Izabella jūtas apmaldījusies pasaulē. Viņa aizver acis, sajūt, kā laiks plūst caur viņu, izraudams pamatu zem kājām.
   – Izabella? Vai jums nekas nekaiš?
   – Man jāatgriežas pie sava mazā zēna, – viņa nosaka, pa pusei aizgriezdamās.
   – Pie jūsu mazā zēna? – Metjū iejautājas.
   Izabellu pārņem aizkaitinājums.
   – Ko jūs gribat teikt, runājot šādā tonī? Havjers mani mīl un ir sācis paļauties uz mani. – Viņa pieklusina balsi un paliecas uz priekšu. Lai arī Metjū stāv divus pakāpienus zemāk un viņa seja ir vienā līmenī ar viņējo. – Viņš ir sācis runāt. Ar mani. Ne ar vienu citu.
   Izskatās, ka Metjū grasās ko teikt, taču tad apraujas. Ir par vēlu: Izabella zina, ko viņš domā.
   – Esmu atbildīga par viņu. Neko citu es nedomāju, – viņa rezumē. – Kāpēc lai es nesauktu viņu par savējo? Tas nav nekas ļauns.
   – Jums noteikti ir taisnība, – Metjū nosaka, noliekdams galvu. – Visu labu. Informēšu jūs, tiklīdz būšu ko uzzinājis. Izabella noskatās, kā viņš dodas lejā pa pakāpieniem, tad šķērso mauriņu un iziet ārā pa vārtiņiem. Viņš neatskatās.
   Izabella kādu mirkli stāv, lai saņemtos. Viņas locekļi šķiet atslābuši, it kā būtu nepareizi pielikti. Viņai atmiņā piepeši ataust vēss februāra vakars, kad viņa sēdēja mājās kopā ar Arturu pie kamīna. Arturs lasīja savu avīzi, Izabella šuva, uzlikusi uz apaļā grūtnieces vēdera šuvekli. Tik parasts vakars. Viss bija tik drošs. Protams, viņa nejutās laimīga, taču nebija arī nelaimīga. Murgs vēl aizvien bija priekšā. Toreiz pamats zem kājām vēl aizvien bija stabils.
   – Mērij? Vai tev nekas nekaiš?
   Izabella pagriežas un ierauga Katarīnu, kura parādās gaitenī, cieši satvērusi Havjera plaukstas locītavu.
   – Nē, nē, – Izabella saka. – Es gaidu telegrammu no māsas. Sīvorda kungs bija atnācis man pavēstīt, ka tā ir aizkavējusies.
   Katarīna pastumj Havjeru uz viņas pusi.
   – Izved viņu ārā paelpot svaigu gaisu. Man sāka sāpēt galva no ņemšanās ar viņu. Man jāatguļas.
   – Vai salasīsim lapas dārzā? – Izabella jautā Havjeram. Viņai gribas piespiest bērnu sev klāt un gūt mierinājumu no viņa siltā augumiņa pieskāriena, bet ne tagad, kamēr Katarīna skatās.
   Havjers nopietni pamāj, un Izabella, nejuzdamās stabila pati uz savām kājām, izved viņu ārā no mājas, savādi siltajā ziemā tik tālu no mājām.
   Divriči zirga aizjūgā kratās pa kalnu ceļu. Havjers sēž starp Izabellu un Katarīnu. Viņiem priekšā, rādīdams ceļu, citos divričos, brauc Ernests kopā ar savu draugu un kompanjonu Eibelu Baretu un Eibela sievu Edvīnu. Saule ir spoža, un viņus ieskauj nepazīstamās Austrālijas mežu smaržas: nu Izabella atpazīst asās, medicīniskās eikaliptu un tējaskoka smaržas, taču te ir arī citas, kuras viņa nespēj izskaidrot. Putni priecīgi čivina dziļi biezoknī. Ir svētdiena, un viņi dodas piknikā. Grozs ar ēdamo ir nolikts Izabellai starp kājām. Virēja to ir piepildījusi šajā rītā, izskatīdamās atvieglota par to, ka viņai nav jāpiedalās.
   Katarīna lielās, ka viņa ir lieliska jātniece un jaunībā esot ieguvusi balvas Kostadoradā. Viņa noteikti prot labi apieties ar pātagu un grožiem. Viņai mugurā ir gaisīga balta kleita un galvā liela balta cepure. Izabella ir ģērbusies dzeltenajā kleitā, pie kuras viņa tikusi bākā. Viņa ir to viduklī iešuvusi šaurāku, lai kleita nenokarātos uz auguma, taču tas daudz nepalīdz. Izabella iedomājas par zilo muslīna tērpu lādē jūras dibenā un tad atgādina sev, ka viņai nav jāsacenšas ar Katarīnas skaistumu. Viņa paslepus saspiež Havjera plaukstu. Te nav nekādas sacensības.
   Viņi ir braukuši jau stundu un vēl aizvien atrodas zemu pakalnu ielenkumā. Vīriešu cigāru smaka atplūst līdz Izabellai. Viņa dzird tikai aprautus sarunas fragmentus un uzskata Ernestu un Eibelu par briesmīgi garlaicīgiem vīriešiem. Eibela sieva laiku pa laikam ieķiķinās, cenzdamās akceptēt viņu prastos jokus. Katru reizi, kad Edvīna iesmejas, Katarīnas zods saspringst, un Izabella prāto, vai Katarīna labāk nevēlētos būt divričos kopā ar vīriešiem, nekā sēdēt te kopā ar bērnu un viņa aukli.
   – Vai vēl tālu? – Izabella apjautājas.
   – Nē, drīz ceļš beigsies. Līdz kalna galam var tikt vienīgi kājām, un šodien mēs nez vai to darīsim. Ziemeļu pusē ir neliels izcirtums, kur mums patīk rīkot pikniku. No turienes var saskatīt okeānu un kalnus. Tas ir ļoti skaisti.
   Izabellu pārsteidz doma, ka Katarīnai šī vieta liekas skaista. Viņa ir domājusi, ka Katarīna tāpat kā viņa pati ilgojas pēc māju pazīstamās ainavas.
   – Skaistāk nekā tur, no kurienes jūs nākat?
   Katarīna pamet skatienu uz viņu un saspringti pasmaida. – Spānijā es nebiju bagāta. Man šķiet, ka nauda padara lietas skaistākas. – Viņa atkal pievērš skatienu ceļam. – Piemēram, vīriešus.
   Izabella neatbild. Viņa brīnās, ka Katarīna tā runā sava dēla klātbūtnē. Tomēr viņai tā vien liekas, ka Katarīna īsti nenovērtē Havjeru: varbūt viņa ir aizmirsusi, ka par spīti tam, ka bērns nerunā, viņš dzird un saprot.
   – No kurienes tu esi, Mērij? – Katarīna turpina.
   – No Kornvolas, kundze. Dienvidrietumu Anglija.
   – Vai tu ilgojies pēc tās?
   – Dažreiz.
   – Vai tu sapņo tur atgriezties?
   – Es nekad tur neatgriezīšos. – Pašas paziņojuma nolemtība liek Izabellai sajusties skumjai. Kurp viņa dosies? Vai viņas māsa vēl vispār atrodas Ņujorkā? Viņa varētu dzīvot blakus ielā vai arī atrasties pavisam citā kontinentā, jebkur citur pasaulē.
   – Labi, – Katarīna pasmaida, taču šoreiz viņas smaids ir mazliet nežēlīgs. – Visas pārējās aukles mani atstāja, tāpēc tev vajadzēs piedot, ka esmu mazliet piesardzīga. Ir labi apzināties, ka tava sirds atrodas šeit kopā ar tevi.
   Bet kur gan atrodas Izabellas sirds? Viņa kādu laiku prāto un tad sarāj sevi par šo aizmiršanos. Tā ir Daniela kapā. Domājot par to, sauli aizsedz mākonis, un vienu māņticīgu brīdi viņa prāto, vai nav izraisījusi mirklīgo vēsuma uzplūdu. Taču tad divriči ar vīriešiem nogriežas no ceļa, uzbrauc paugurā un nobrauc tam otrā pusē, kur atrodas zāļains izcirtums. Viņi seko un drīz tiek pie atpūtas. Viņi atrodas pusceļā uz kalna ziemeļu virsotni – kalns nav pārāk augsts, drīzāk vulkāns, kas paceļas augšup piekrastes zemienē, un te ir plats, akmeņains līdzenums. Te nav koku, kas aizsegtu skatu uz okeānu. Te ir vēl tukšāk nekā kalna virsotnē: attāluma apklusinātās bangas, šķiet, viļņojas lēnām, domīgāk. Gaiss ir tīrs un vēss. Izabella palīdz Havjeram izkāpt no divričiem un pietupstas, lai aizpogātu viņa jaciņu. Katarīna jau ir nozudusi, lai uzsāktu sarunu ar Ernestu, Eibelu un Edvīnu. Izabella sakārto savu cepuri un ved Havjeru pie pārējiem.
   – Vai vēlaties, lai es uzklātu piknika galdu šeit? – Izabella jautā.
   – Jā, tas būtu vareni, – Eibels Barets nosaka un nošņaukājas. Viņam ir spēcīgs zods, spoži zilas acis un biezi, cirtaini mati. Viņa sieva Edvīna nav ne tuvu tik pievilcīga, gluži kā pāvu mātīte, un viņas acis reti nelūkojas vīra sejā. Viņa visu laiku izskatās mazliet izbrīnīta, it kā nespētu noticēt, ka šis ārkārtīgi valdzinošais vīrietis pieder viņai uz visiem laikiem.
   Havjers tveras pie Izabellas, kamēr viņa izklāj piknika segu un izvieto uz tās šķīvjus, ēdamrīkus un krūzes. Pārējie ir pagājuši dažus soļus tālāk, lai aplūkotu skatu. Izabella dzird, kā Eibels paskaidro, ka Bākas līcis ieguvis savu nosaukumu, jo viens no tā agrīnākajiem pētniekiem no šīs vietas saskatījis, ka pirmie rītausmas saules stari apgaismo vienu vietu agrāk par visām citām: vietu, kur tagad atrodas bāka. Izabellai patīk doma par to, ka saule sasveicinās ar Metjū agrāk par visiem citiem. Viņa pamet skatienu pār plecu un saskata bākas balto smaili, un ieprātojas, ko Metjū šobrīd dara.
   Virēja ir pagatavojusi sagrieztas sviestmaizes un augļus un izcepusi ābolu pīrāgu. Izabella visu glīti izvieto uz segas. Ernests ir paķēris līdzi pudeli viskija un pudeli vīna, un Izabella iztrūkstas, ieraugot, cik ātri sievietes dzer. Viņa savā mūžā ir izdzērusi glāzi klareta, un tas lika viņas kuņģim sarauties čokurā. Havjers turas pie viņas, palīdzēdams Izabellai atlocīt salvetes un nospodrināt sudrablietas. Pārējie jau tagad kļuvuši trokšņaini, apreibuši no solījuma apreibt vēlāk.
   Katarīna uzsauc:
   – Havjer, mazulīt, panāc šurp pie mammas.
   Havjers izskatās uztraukts. Viņš paraugās uz Izabellu, kā meklēdams apstiprinājumu.
   – Ej vien, – viņa saka. – Dari, kā mammīte liek.
   Havjers pasper soli uz viņu pusi, un Izabella vēro ar acs kaktiņu, atgaiņādama mušu. Katarīna pietupstas, izpletusi rokas Havjeram pretī. Izabella nekad nav redzējusi viņu tā darām. Šķiet, Havjers arī ne, jo viņš apstājas kā iemiets. Izabella neredz viņa seju, taču viņai ir aizdomas, ka Havjeru biedē šie Katarīnas piepešie sirsnības uzplūdi.
   – Nāc šurp, dārgais. Iedod man lielu buču, – Katarīna saka bērnam. – Nekautrējies. – Tad viņa pagriežas pret Edvīnu un izbola acis. – Viņš nav pārāk gudrs, taču mammīte tik un tā viņu mīl.
   Izabella aiz dusmām nespēj parunāt. Tagad viņa saprot, ka Katarīna izrādās Edvīnas priekšā. Edvīna ir vecāka un bez bērniem. Katarīna tēlo mīlošas mātes lomu, iespējams, tādēļ, lai kļūtu pārāka par Edvīnu, varbūt pat, lai būtu tīši nežēlīga. Havjers vilcinās, un Izabellai ir bail, ka viņš kuru katru brīdi metīsies atpakaļ pie piknika segas, tāpēc viņa pieiet klāt un vieglītēm pabīda zēnu uz priekšu.
   – Ej vien, Havjer.
   Havjers pasper vēl dažus nedrošus soļus, un Katarīna pasniedzas uz priekšu un ieskauj viņu savās gaisīgajās piedurknēs. Izabella redz, kā bērna apaļīgā rociņa apķer Katarīnas delmu, un greizsirdības bulta ir tik spēcīga un nežēlīga, ka viņa pasper soli atpakaļ. Tagad Katarīna čubinās ap Havjeru, kamēr vīrieši dzer viskiju un nospiež cigāru galus zālē. Izabella atrodas ārpus tā visa. Viņa te neiederas. Havjers viņai nepieder.
   – Pusdienas ir gatavas, – viņa paziņo, un pēc mirkļa Katarīna atdod Havjeru atpakaļ auklei, liekot aizvest viņu tālāk, lai bērns viņus netraucētu, un iedot viņam kaut ko paēst. Izabella skubina Havjeru iet pa priekšu, paķer nelielo papīra turzu, kuru virēja sagatavojusi īpaši viņam, un dodas iekšā krūmājā.
   – Es dzirdu tuvumā strautiņu, – viņa nosaka, saņemdama bērnu aiz rokas, tiklīdz ir pārliecināta, ka Havjera vecāki vairs viņus nevar saskatīt. – Iesim palūkoties, vai tajā dzīvo zivis?
   Havjers pamāj, un viņi dodas lejā cauri krūmājam. Izabella parāda viņam, kuras ogas var droši ēst, un viņš nejautā, kā viņa to zina. Tāpat kā neizrāda īpašu prieku par ogām, kas nebūt nav tik saldas kā banāns, kas ielikts viņa pusdienu tiesai. Izabella ar Havjeru apsēžas uz liela akmens, iemērkuši basās kājas seklajā straumē, klausās putnu dziesmās un silda plecus saules staros, ēzdami medus maizes.
   – Havjer, – Izabella saņemas uzdot jautājumu, – kāpēc tu nerunā ar mammu?
   Viņš paraugās uz savu aukli un parausta plecus, un tad atsāk tiesāt savu sviestmaizi.
   – Vai tu mīli mammu?
   Viņš neatbild. Bērna brīvā roka pasniedzas un satver viņējo. Izabella apjauš, ka viņas sirds kāpj vai pa muti laukā.
   Viņa ir tik dziļi piesaistīta šim bērnam, tik dziļi.
   – Es mīlu tevi, mans maziņais, – viņa saka.
   – Mērij, – viņš atbild, izrunādams vārdu gluži tāpat kā viņa māte, ar noapaļotu stieptu “ē”: Mēē-rij. Un Izabella gandrīz vai sadzird, kā viņš teiktu: mammīt.
   Viņa jau paver muti, lai pavēstītu, ka viņas vārds ir Izabella, lai Havjers zinātu, kas viņa ir patiesībā, taču apraujas. Skaidrs, ka Havjers ir par mazu, lai saprastu. Viņš apmierināti košļā savu sviestmaizi, neapzinādamies, ka licis Izabellas sirdij iegavilēties.
   Kad abi ir paēduši, viņi spēlējas strauta malā, pēc iespējas uzturēdamies ēnā. Tur ir dubļi, taču tos viegli var nomazgāt ar strauta vēso ūdeni. Apkārt ir sprunguļi, taču tie ir jāatstāj, lai atgrieztos piknika vietā. Izabella izbauda prieku, ko sniedz kopābūšana ar Havjeru, mīlestība pret Havjeru un viņa pretmīlestības saņemšana. Kad viņi sadzird, ka Ernests viņus sauc, abi aši apskalo rokas un kājas un negribīgi dodas uz izcirtumu.
   Pārējie jau ir noreibuši, viņu sejas ir pietvīkušas no alkohola un saules. Viss ēdiens ir apēsts, un Eibels Barets snauž, apgūlies uz muguras zālē. Edvīna, kuru vīns ir padarījis drosmīgu, metas uz priekšu, lai paceltu Havjeru gaisā un viņu samīļotu. Katarīna augstsirdīgi noskatās, izbaudīdama savu pārākumu kā sieviete, kura ir radījusi tik skaistu bērnu. Havjers sāk raudāt, un Edvīna uzreiz noliek viņu zemē.
   – Piedod, mazais, – viņa saka.
   Vienā mirklī Havjers ir aizskrējis projām no viņas un ieķēries Izabellas svārkos, piespiedis seju viņai pie gurna. Izabella noglāsta zēna matus. Katarīna samiedz acis.
   Ernests paceļ galvu un nosaka:
   – Paskatieties uz to. Viņš izturas pret Mēriju tā, kā cits zēns varētu izturēties pret savu māti.
   Un te nu tā ir. Izabella to sadzird. Greiza nots skaistā simfonijā. Tā ir atskanējusi, un tās atbalss kopš šī brīža viņus nomāks. Katarīna pienāk klāt, izrauj Havjeru no Izabellas rokām un nosaka:
   – Mērij, tu vari braukt kopā ar Ernestu un Eibelu. Viņi abi ir piedzērušies, un viņiem vajag kādu skaidru aci, kas palīdzēs atgriezties mājās. Edvīna, kāp manos divričos kopā ar mani un Havjeru.
   Havjers vēl aizvien raud, taču Katarīna, šķiet, to nedzird. Izabella aši nokopj pikniku, kamēr Ernests pamodina Eibelu, pabakstīdams viņu ar purngalu. Izabella cenšas sevi uzmundrināt. Katarīna neinteresējas par Havjeru. Gan viņa aizmirsīs šo sīko incidentu. Ja vien Izabella turēs galvu noliektu, tas viss ātri aizmirsīsies.
   Ernests un Eibels ir iereibuši, un Izabella ir iespiesta sēdekļa stūrī, rīdama viņu tabakas dūmus un vīriešu sviedru smaku. Ernests sēž viņai līdzās, taču viņa mugura ir pa pusei uzgriezta, jo abi sarunājas tā, it kā Izabellas te nebūtu. Eibels sūdzas par savu sievu: viņa ir pārāk padevīga. Ernests sūdzas par savu sievu: viņa ir pārāk nepakļāvīga. Izabellai gribas viņus pārtraukt un pajautāt, cik enerģiskai jābūt sievai, lai viņus apmierinātu, taču nojauš, ka viņi nebūtu gatavi atbildēt. Viņi pārāk ātri nobrauc lejā no pakalna, un Izabella sakož zobus, lai neļautu tiem klabēt. Spriežot pēc sarunas, Eibela nauda nenāk no viņa rūpala, bet gan no sievas ģimenes, un Ernests bijis tā pārņemts ar Katarīnas skaistumu, ka viņam bijis vajadzīgs gads pēc kāzām, lai saprastu, ka viņa ir ragana. Izabella pamet skatienu atpakaļ uz otriem divričiem. Havjers klusītēm sēž, atstāts bez uzmanības, starp Katarīnu un Edvīnu. Šis dārgais bērns, tādas tukšas godkāres un savtīguma ieskauts.
   Un viņas prātā pirmoreiz iezogas doma: Havjeram klātos labāk pie viņas, Ņujorkā kopā ar Viktoriju.
   Izabella tūlīt pat padzen šīs domas. Tas ir neprāts. Tomēr viņa ir sabiedējusi pati sevi, un tas ir padarījis viņu neiecietīgu. Kāpēc lai viņa nenonāktu pie tāda secinājuma, ja apkārtējie nav spējīgi šo bērnu mīlēt? Izabella šaubās, vai Katarīna kādreiz ilgosies pēc viņa; Ernests noteikti neilgosies. Un, ja Havjers paliks pie viņiem, viņš kļūs tāds pats kā vecāki. Tas ir neizbēgami. Viņš iemācīsies, ka nauda ir svarīgāka par cilvēkiem, kļūs par aukstu un cietu cilvēku.
   Vai Daniels arī būtu tāds kļuvis? Nē, noteikti nē. Tāpēc ka Izabella viņu vadītu dzīvē, viņas mīlestība izkristalizētu bērna vērtības un mīkstinātu raksturu. Viņa var izdarīt to pašu ar Havjeru, vismaz tikmēr, kamēr bērns atrodas viņas gādībā.
   Izabella atkal pagriežas atpakaļ un notver Havjera skatienu, moži viņam pamāj. Viņš uzsmaida un māj pretī. Katarīna to ierauga un sargājoši apliek roku Havjeram ap pleciem, novērš viņa uzmanību, iečukstot kaut ko ausī. Taču Izabellai nav iebildumu. Viņa zina, kuru bērns patiesībā mīl.
   Izabella zina, ka nevajadzētu tā darīt, taču dažkārt viņa par to domā: par garo ceļojumu pāri okeānam kopā ar Havjeru. Tikai viņi abi. Par to, ko viņi redzētu, nonākot otrpus okeānam. Havjera roka viņējā, uz mūžiem. Izabella cenšas sev iestāstīt, ka padomās par to tikai vienu minūti katru dienu, taču viena minūte allaž pārvēršas piecās minūtēs, un drīz vien viņas dīkās domas atgriežas pie tā paša. Viņa cenšas sevi apvaldīt. Izabella zina, ka nekad to nedarīs. Viņa mīl Havjeru un tieši tāpēc neatņems viņu vecākiem un nevedīs prom no mājām, lai iegrūstu nedrošības pasaulē kā bēgli. Taču iedomas pārvēršas pazīstamā baudījumā, ko apviļāt pirkstos, kad parādās citas, tumšākas domas.
   Ernests kādā agrā rītā nākamajā nedēļā dodas komandējumā uz Brisbenu, lielu pilsētu daudzas jūdzes uz dienvidiem. Havjers pusi nakts ir bijis nomodā ar vieglu drudzi un klepu. Izabella rūpējas, lai viņam būtu silti un lai viņš izsvīstu drudzi: bērna slimība viņai šķiet biedējoša, tā liek pakrūtei sažņaugties. Dienas laikā viņa ziņo par izmaiņām bērna stāvoklī Katarīnai, taču Katarīnai tās ir vienaldzīgas. Laiks ir kļuvis vējains, un dzegas šūpošanās padziļina viņas bažas, it kā nekas pasaulē nebūtu drošs.
   – Viņam bija tas pats pirms kādiem trim mēnešiem, – Katarīna saka. – Gan pēc kādas dienas viņam kļūs labāk.
   Izabella nezina, vai izskaidrot Katarīnas noraidošo attieksmi ar viņas cieto sirdi vai vienkārši ar tādas mātes mierīgo gudrību, kura ir pazinusi savu dēlu visu mūžu. Viņa atgriežas bērnistabā, kur nosēž kopā ar Havjeru visu pēcpusdienu, līdz ēnas ārpusē kļūst garas, un tad uz brīdi atstāj Havjeru, lai palīdzētu virējai pagatavot ēdienu.
   Gaiteņa galā durvis ir aizslēgtas. Izabella jau ir palaidusi garām pusdienas, un viņas vēders niķojas. Vēl nemaz nav vakars, tad kāpēc viņa ir tikusi ieslēgta? Tam nav nozīmes. Tagad viņa zina, kā tikt laukā. Viņa izstumj ārā atslēgu un ievelk to šaipus durvīm uz papīra gabala, un dodas uz virtuvi.
   Virējas nekur nav, un Katarīnas arī ne. Mājas pārējā daļa grimst tumsā un klusumā, ja neskaita pulksteņa tikšķus grāmatplauktā. Izabella saspicē ausis, vai nedzirdēs kādu cilvēcisku skaņu, taču māja ir klusa, kontrastējot ar vēja trakošanu ārpusē. Izabella ieslēdz lampu virtuvē un pieiet pie ledus kastes. Havjers guļ, un viņam nevajadzētu ēst drudža laikā, taču jādomā, ka nevienam neradīsies iebildumi, ja viņa nogriezīs sev maizi un sieru.
   Izabella ēd klusumā krēslainajā un šaudīgajā lampas gaismā un tad atgriežas pie Havjera.
   Viņas plauksta gandrīz bez domāšanas pieskaras bērna pierei. Uzreiz kļūst skaidrs, ka drudzis ir ticis pāri kulminācijai. Izabellas roka ir mikla no aukstiem sviedriem. Smagums noveļas viņai no sirds, un viņa saprot, ka visu dienu baidījusies pat elpot. Izabella apsēžas uz gultas malas un vieglītēm atglauž Havjera matus no pieres, maigi sarunādamās ar viņu klusā balsī. Viņš sakustas, taču nepamostas. Izabella sajūtas smieklīgi laimīga.
   Tad viņa sadzird būkšķi apakšstāvā – vai tā būtu durvju aizciršanās? – un iedomājas par Katarīnu. Viņai gribēsies zināt, ka Havjers atkal jūtas labi. Izabella nolemj nokāpt lejā, lai pārbaudītu, vai nācēja ir Katarīna vai virēja, kura varētu zināt, kur ir Katarīna. Ja tur nebūs nevienas no viņām, Izabella paturēs jaunumus pie sevis un jutīsies vēl īpašāka, būdama vienīgā, kas zina.
   Viņa paņem lukturi un dodas lejā pa sētas kāpnēm. Zāle ir mitra pēc lietus, un gaiss ir vēss. Ass vējš sadrebina garo eikaliptu zarus, un tie izdveš čaukstošu skaņu, sacenšoties ar jūras dunoņu. Izabella ieiet veļas mazgātavā un apstājas, ieklausīdamās. Nekā… Nekā…
   Tad kaut kas. Sievietes balss. Klusa un maiga. Izabellas ādu pārklāj zosāda. Vai tā ir virēja vai Katarīna? Izklausās, it kā viņai sāpētu.
   Izabella piespiežas pie sienas un aptver, ka skaņa nāk no aizliegtās istabas. Tajā pašā brīdī viņa aptver arī to, ka tas nav sievietes sāpju kliedziens. Tas ir baudas kliedziens.
   Cigāru nodeguļi aiz loga. Ernesta aizbraukšana uz Brisbenu.
   Viss ātri nostājas savās vietās, un Izabella zina, ka viņai vajadzētu pagriezties un doties atpakaļ uz bērnistabu, lai aizmirstu savus novērojumus. Kalpotājiem tā jārīkojas. Taču Izabella nav kalpotāja. Izabella ir tāda pati sieviete kā Katarīna, un Izabellai jau ir radušās aizdomas, ka Katarīna nav laba māte. Vai drīzāk: Izabella cer, ka Katarīna nav laba māte, jo tas attaisnotu viņas fantāzijas.
   Viņas pirksti atrodas uz durvju roktura, pirms viņa pagūst tos atraut. Bez šaubām, durvis ir aizslēgtas. Taču Izabellai ir atslēgas, priekšauta kabatā. Izabella sadzird zemu vīrieša balsi. Viņai ir jāzina, kurš tas ir, cik viņu tur ir, kādas nejaukas lietas notiek šajā slēgtajā istabā. Viņai tas ir jāzina steidzami, ja viņa grib panākt, lai Havjers būtu drošībā. Šobrīd viņai nerūp klusa izturēšanās: viņas sirds dun ausīs pārāk skaļi, lai viņa sadzirdētu saprāta balsi, kas saka: izbeidz, no tā nekas labs nesanāks.
   Durvis atveras uz iekšpusi. Istaba ir krēslaina, taču Izabella redz, ka tur atrodas tikai viens vīrietis un ka nenotiek nekas grēcīgāks par visvecāko mīlas aktu pasaulē.
   Katarīna izgrūž pa pusei kliedzienu un pa pusei spiedzienu. Eibels Barets pārvelk segu pāri galvai pārāk vēlu. Izabella jūt sevi pārakmeņojamies: ledus nāk no viņas pēdām, augšā pa dzīslām līdz ceļgaliem, lieliem un tālāk, visbeidzot nonākot līdz sirdij un pleciem, un galvai. Katarīna kliedz, lai viņa ietu ārā, ārā, ārā.
   Izabella ir visu zaudējusi. Viņa ir zaudējusi Havjeru. Viņa vairs nevarēs atgriezties mierīgajā bērnistabā, lai saritinātos uz sāniem un sapņotu par atrašanos Ņujorkā kopā ar viņu. Šīs iedomas sabrūk ātrāk nekā viņa pagūst aptvert. Katarīna ir ietinusies savā kleitā, kas ir pacelta no grīdas, un raida Izabellu projām, kliedz, lai viņa kravā savas mantas un pazūd.
   Izabella nespēj pakustēties. Tas nenotiek. Realitāte bangojas viņai apkārt.
   Tad Eibels ir klāt, brīnumainā kārtā saģērbies, kamēr Izabella nav pievērsusi viņam uzmanību. Viņš saķer Izabellu aiz rokas un izvelk dārzā.
   – Tev ir piecas minūtes laika, lai sakravātu mantas un pazustu, – viņš saka. – Vai arī es izsaukšu vietējās policijas konsteblu, kurš man ir labs draugs.
   Pašaizsardzības instinkts dzen Izabellu uz priekšu. Viņa metas augšā pa kāpnēm un skrien uz bērnistabu, saceldama tik lielu troksni, ka Havjers pamostas. Viņa to apskauj un šņukst:
   – Man jāiet projām. Es tevi sameklēšu. Neskumsti. Esmu pārliecināta, ka viss atkal būs labi. Mēs abi vēl aizvien esam dzīvi. – Viņa apjauš, ka ir sākusi runāt nesakarīgi, un apraujas.
   Katarīna, nu jau saģērbusies, stāv durvīs.
   – Ej prom! Aizvāc rokas no mana bērna! Ej prom un nekad nenāc atpakaļ! – Viņa sāk iepļaukāt un iedunkāt Izabellu, ielikdama sitienos visas savas bailes un dusmas.
   Havjers izrāpjas no gultas un mēģina saķert Izabellu, taču Eibels iejaucas, pasizdams bērnu padusē un likdams viņam apklust. Havjers sāk kliegt, un šī skaņa plosa Izabellas sirdi. Viņai cauri izšaujas baltkvēle. Ja viņa to spētu, tad nogalinātu tos abus, paņemtu bērnu un…
   Izabella saņemas. Danielam būs labāk, ja viņa vienkārši aizies… Nē, tas nav Daniels. Havjeram būs vieglāk, ja viņa aizies ātri un klusi. Gan viņa vēlāk kaut ko izdomās. Droši vien. Ak dievs, izdari tā, lai tas nebūtu beidzies. Droši vien tas nav beidzies.
   – Man ļoti žēl, – viņa saka Havjeram, Katarīnai, Eibelam, taču visvairāk sev pašai. Jo viņai ir ļoti, ļoti žēl, ka viņa rīkojusies tik akli.
   Havjers sāk kliegt:
   – Mērij! Mērij! – Katarīna iztrūkusies palūkojas uz viņu, pirmoreiz izdzirdējusi viņu runājam. Izabella iziet ārā, cik ātri vien varēdama, bērna balsij sekojot visu ceļu lejā pa kāpnēm un ārā vakara krēslā.
   – Mērij! Mērij! – Vējš un jūra sagroza vārdu, un tas izklausās kā: – Māmiņ! Māmiņ! – Un viņai ir jāiet projām. Nekas cits neatliek kā doties projām. Te viņa vairs neko nevar padarīt. Pilnīgi neko. Viņš ir prom. Viss ir beidzies. Izabellas ceļgali saļodzās.
   Viņa dodas uz bākas pusi.
   Tā šķiet miljoniem jūdžu attālumā, lai gan patiesībā ir tikai viena. Sāk līt lietus. Mākoņi pārklāj zvaigznes. Visapkārt gaudo vējš, gaudo jūra, skaļi pukst viņas raudošā sirds. Metjū bākas gaisma apspīd to visu, gaiša un skaidra, iesniegdamās jūrā. Izabella klunkuro pa taciņu ar dubļainām kurpēm, aukstā lietū liedama karstas asaras, un pieklauvē pie viņa durvīm.
   Viņa gaida.
   Izabella izdzird soļus kāpjam lejā pa kāpnēm. Tad durvis atveras, un viņš tur stāv, un Izabella sabrūk viņa rokās. Metjū vilcinās. Viņa saka:
   – Es esmu viņu pazaudējusi. – Un Metjū rokas cieši viņu apskauj, un viņa plauksta ir viņas matos, un viņš skūpsta Izabellas galvu.
   – Manu skaisto putniņ, – viņš nomurmina. Izabellas ķermeni pārņem nebijusi iekāre. Metjū pasniedzas, lai aizvērtu durvis, apklusinādams vēju un lietu. Izabellas drēbes ir samirkušas, tāpēc viņa sāk atbrīvoties no tām: atpogā pogas uz roku locītavām, atsien lentes ap kaklu. Metjū rokas kustas vienā ritmā ar viņējām, atbrīvojot Izabellu no slapjajām drēbēm. Tās sakrīt uz grīdas, un Metjū siltie pirksti pieskaras viņas vēsajam atslēgas kaulam. Izabellas miesu pārklāj zosāda, viņas krūšu gali kļūst stingri kā kalnu virsotnes. Metjū pasniedzas un paceļ viņu, it kā viņa neko nesvērtu, aiznes uz savu guļamistabu un uzmanīgi nogulda palagos. To pazīstamā Metju smarža – pēc vīrieša un ziepēm – apņem Izabellu, un viņa aizver acis. Metjū lūpas pieskaras viņas kaklam. Viņa izliecas. Asaras vēl aizvien plūst viņai no acīm, pilēdamas uz spilvena. Metjū skūpsta viņas seju, nolaizīdams asaras no vaigiem. Izabella sajūt viņa iekāri ķermeņa saspringumā. Kad viņa atver acis, viņa redz to kailu lampas gaismā. Viņa sniedzas tam pretī. Viņa sirds, viņas sirds nevainojamā ritmā.
   Tumsā, jau daudz vēlāk, viņš saka:
   – Es sameklēšu tavu māsu. Tu nevari palikt te kopā ar mani. Tev jābrauc pie viņas.
   – Man nav naudas. Esmu zaudējusi visu, kas man dārgs.
   – Es saglabāju zizli.
   Izabella pieceļas sēdus un uzlūko viņu. Metjū acis izskatās melnas.
   – Vai tu dusmojies?
   – Nē, – viņa saka. – Man ir apnicis rīkoties pareizi. Ja vajadzība prasa, kāpēc lai es nepaņemtu ko tādu, kas nepieder man? – Un, to teikdama, viņa nedomā tikai par zizli vien. Viņa domā arī par Havjeru.

Septiņpadsmitā nodaļa

//-- 2011. GADS --//
   Viegls lietiņš uznāca pēc pēcpusdienas tējas laika sastrēgumstundas, un Džuljeta vilcinājās, pirms doties ārpus mājas. Taču mākoņi bija tikai viegli pelēcīgi, un lietus gadījumā vismaz pludmale solījās būt pamesta. Džuljetai nepatika reizes, kad viņa devās turp apdomāties un visu laiku saskrējās ar suņiem vai bērniem.
   Džuljeta atstāja Čerilu un Melodiju uzraugām uzkopšanas un slēgšanas darbus, un to viņa darīja ļoti reti. Tagad reizi gadā. Sākumā, pirmajos gados, viņa nāca šurp reizi nedēļā, tad reizi mēnesī. Taču bēdas nevar būt mūžīgas, un nu viņa nāca tāpēc, ka likās nepareizi nepieminēt šo datumu.
   Divdesmit gadi kopš Endija nāves.
   Džuljeta sameklēja vietu, kur viņa vienmēr sēdēja, kāpu zāļainajā daļā ar skatu uz pludmales baltajām, mīkstajām smiltīm. Viņa atvāza lietussargu un apsēdās, sakrustodama kājas. Džuljeta dziļi ieelpoja un aizvēra acis. Jūras vējš bija piesūcies ar lietus un sāls smaržu. Viņas mati noplivinājās vējā un pārkrita pār seju. Džuljeta uzmanīgi atglauda šķipsnas atpakaļ.
   Ja viņa būtu sēdējusi šajā vietā pirms divdesmit gadiem, būtu redzējusi, kā viss norisinās. Viņa būtu redzējusi lukturus, kas no parka puses apgaismoja smiltis. Viņa būtu dzirdējusi trauksmes sirēnas. Viņa būtu redzējusi sevi liedagā, izmisīgi staigājot un raudot, kamēr draugi centās viņu nomierināt. Džuljeta atvēra acis. Nebija jēgas gremdēties senajās bēdās.
   Ilgu laiku viņa mēdza nākt šurp un sarunāties ar Endiju, it kā viņa gars varētu būt iesūcies smiltīs un jūrā pēc viņa nāves. Džuljetai nebija īsta priekšstata par dzīvības un nāves noslēpumu, taču viņa jau sen bija atteikusies no domas, ka Endijs te atrodas jebkādā veidolā. Tomēr šodien Džuljetai gribējās aprunāties ar viņu, jo Endijs bija pazinis Libiju. Viņš zināja, kas noticis. Tātad viņš bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas varēja dot labu padomu.
   Ko lai viņa iesāk ar Libiju? Īsais laiks kopš māsas negaidītās ierašanās bija izrādījies nemierīgs. Retajās labajās dienās Džuljetai izdevās vispār nedomāt par to visu: viņas dzīve bija piepildīta, un viņa bija pieradusi pie tā, ka Libija atrodas ārpus tās. Dažās dienās viņa iztrūkusies atcerējās, ka Libija ir pilsētā, tikai piecu minūšu brauciena attālumā, un vainas apziņa viņu pārņēma un mudināja izlīgt. Ģimene, asinis un tā tālāk. Daždien viņu pārņēma panika, citudien dusmas, bet citkārt neizskaidrojamas šausmas. Dzīve Libijas ierašanās dienā bija ātri un nevaldāmi sarežģījusies. Skaidrs, dzīve nebija viegla arī pirms tam, taču tā vismaz bija prognozējama. Laiks plūda uz priekšu: pagājuši jau divdesmit gadi kopš Endija nāves. Pilni divdesmit gadi, kas nodzīvoti starp brokastīm un rīta un pēcpusdienas tējām, starp gultasveļas noņemšanu un gultu saklāšanu. Džuljeta bija noliekusi galvu un dzīvojusi vienkārši. Un tad bija atgriezusies Libija.
   Džuljeta mazliet vainīgi cerēja, ka Libija tikpat drīz atkal aizbrauks. Libija allaž bija pašapzinīga: agrā jaunībā viņa pat bija iedomīga. Nebūtu brīnums, ja viņa kārtējo reizi nospriestu, ka Bākas līcis viņai ir par mazu, un dotos uz kādu eksotisku vietu, kas, viņasprāt, piederētos viņai vislabāk. Ja Parīze bija zaudējusi savu spožumu, varbūt tā varēja būt Londona vai Ņujorka. Ja Libija aizbrauktu, tad Džuljeta varētu turpināt dzīvot savu kluso dzīvi.
   Tomēr instinktīvi viņa apzinājās, ka klusā dzīve viņu pamazām nomāc. Dažkārt Džuljeta pamodās nakts vidū ar kvēlošām bailēm pakrūtē: tu neesi dzīvojusi. Parasti viņai izdevās aizgaiņāt šīs izjūtas, pasmieties par sevi, taču Libijas ierašanās bija panākusi, ka bailes neatstājās augām dienām. Tāpēc ka tā bija patiesība: viņa nebija dzīvojusi. Viņa bija zaudējusi Endiju un nolēmusi pārlēkt pāri jautājumam par dzīvi.
   Džuljeta uzlika galvu uz ceļgaliem.
   – Libija ir atgriezusies, Endij, – viņa sacīja balsī, kas bija tik tikko sadzirdama pāri viļņu dunoņai. – Kā tu domā, vai varu viņai piedot?
   Endijs neatbildēja, taču tas arī nebija vajadzīgs. Viņš bija apdomīgs cilvēks, neparasti gudrs saviem gadiem. Viņa zināja, ka Endijs būtu teicis kaut ko tādā garā: pavadi mazliet vairāk laika kopā ar viņu, neko nesasteidz un negaidi brīnumus. Un varbūt viņš būtu piebildis: tev patiešām būtu vajadzējis tikt tam pāri līdz šim laikam.
   – Ei, Džuljeta!
   Džuljeta pacēla galvu un atvēra acis. Lejā smiltīs, tērpies sportiskos šortos un baltā sporta kreklā, stāvēja Skots Leisijs. Viņš nāca Džuljetai pretī.
   – Labvakar, seržant, – viņa smaidot noteica.
   Viņš saviebās.
   – Nesauc mani tā, citādi es tev apjautāšos, vai tu te sēdi un gaidi Romeo. – Viņa parastais joks, kas allaž tika izmests labdabīgā noskaņā, izņemot tās saspringtās nedēļas pēc tam, kad Džuljeta bija noraidījusi viņa mīlestības piedāvājumu. – Man jau likās, ka atradīšu tevi te. Šodien aprit divdesmit gadi, vai ne?
   – Jā. Šodien aprit divdesmit gadi.
   – Un tava māsa arī ir atgriezusies pilsētā. – Skots sarauca rudās uzacis. – Tas droši vien ir sāpīgi.
   – Nedomāju, ka viņa to saprot. Man šķiet, viņai ir daudz labāk izdevies atstāt pagātni aiz muguras nekā man.
   – Jā, nu, mēs ar tevi tagad te esam kļuvuši par senākajiem iedzīvotājiem, kas glabā vietējās atmiņas. – Viņš pagriezās, lai palūkotos uz jūru, un ilgpilni noteica: – Endijs bija superīgs džeks. – Tad atkal pievērsās Džuljetai. – Tava māsa ir trakoti nervoza. Viņnakt man zvanīja, lai pavēstītu, ka mājas ārpusē dzirdami soļi, mašīnas motora troksnis, kaut kas tamlīdzīgs.
   Džuljeta jutās pārsteigta, konstatējot, ka tas viņu satrauc. – Patiešām? Viņa to nepieminēja. Varbūt tāpēc Libija jautāja, vai kāds vēl izmanto bāku.
   – Dažas reizes esmu nobraucis garām, taču neko neredzēju. Ceru, ka viņa jutīsies pietiekoši pateicīga, lai atnāktu uz randiņu. – Plašs vēziens.
   Džuljeta bija atmetusi cerības reiz noteikt, kad Skots joko un kad runā nopietni. Viņš bija trīsreiz precējies un nebija izsalcis pēc sieviešu sabiedrības, tāpēc varbūt tas bija tikai joks. Viņa tikai spēja iztēloties, kā Libija noskatītos uz tādu puisi kā Skots, kurš visu mūžu bija nostrādājis vienā vietā. Tieši tāpat kā Džuljeta.
   Taču varbūt tā nebija. Varbūt viņa jauca veco Libiju ar jauno Libiju. Viņas māsai vēl aizvien piemita spožums, ko piešķīra centieni lidot augstu, taču viņa bija likusies patiesa, pat jauka, ierodoties uz vakariņām.
   – Kā tu domā, vai viņa būtu ar mieru? – Skots apjautājās. Lietus bija kļuvis stiprāks, taču izskatījās, ka viņš to neievēro.
   – Man nav ne jausmas, – Džuljeta atbildēja. – Viņa man ir kļuvusi sveša.
   – Tev kaut ko vajadzētu darīt šajā sakarībā, – Skots sacīja.
   – Jā. Varbūt tev taisnība.
   Pirmdienas rītā Libija piezvanīja uz Ashley-Harris Holdings, nosauca savu vārdu un palūdza savienot ar Tristanu. Pēc neilga brīža klausulē atskanēja vīrieša balss.
   – Tristan?
   – Nē, Elizabete. Mani sauc Ians Freizers. Tagad es nodarbojos ar šo projekta daļu.
   – Es to saprotu, taču vēlētos runāt tieši ar Tristanu. – Viņi ar Tristanu bija sapratušies. Libija bija to jutusi, un viņa zināja, ka tas ir abpusēji. Viņa nevēlējās runāt ar svešinieku. Viņa gribēja uzdot savus jautājumus cilvēkam, kuram uzticējās.
   – Tristans šonedēļ būs Sidnejā. Taču es labprāt palīdzētu.
   Libija vīlusies sāka soļot pa istabu.
   – Nē, gan es izdomāšu, ko darīt, – viņa noteica. – Visu labu.
   Viņa nolika klausuli. Vai Tristans bija tikai veikls valdzinātājs, kurš bija atsūtīts, lai viņu atmaidzinātu? Tagad viņai pilnīgi noteikti vairs negribējās sadarboties ar Ashley-Harris Holdings.
   Ja nu vienīgi naudas dēļ.
   Libija jau gatavojās atgriezties savā darbnīcā, kad iezvanījās telefons, kas vēl aizvien bija viņai rokā.
   – Hallo? – viņa atsaucās, pārāk vēlu atskārzdama, ka balsī vēl aizvien jaušas nepacietība.
   – Libij? Te Tristans Katervuds.
   Viņa tūlīt pat atmaiga.
   – Tristan! Priecājos, ka tu piezvanīji.
   – Ians man nupat atsūtīja īsziņu, lai pavēstītu, ka esi mani meklējusi. Es uz dažām dienām esmu Sidnejā. Paklau, man tev kaut kas jāpaskaidro, un tas varētu būt neveikli, tāpēc netiesā mani bargi.
   Libija sarauca pieri un lēnām noteica:
   – Labi.
   – Es zinu, ka esmu piespēlējis tevi Ianam. Viņš uzņēmumā ieņem tādu pašu amatu kā es un ir pilnīgi spējīgs tikt galā ar visiem nekustamā īpašuma līgumiem. Taču ir kāds iemesls, kāpēc es tā rīkojos. – Viņš apklusa.
   – Turpini, – Libija mudināja.
   – Nedomāju, ka darbu var jaukt ar izpriecām, – viņš klusi noteica.
   – Ko tu ar to gribi teikt? – Tomēr Libija nojauta, ka zina, ko viņš gribējis teikt, un silti pietvīka pie šīs domas.
   – Es gribu teikt, – Tristans ierunājās, – ka satiekoties tu man nebiji vienaldzīga. Man negribējās, lai tu aizietu. Un es nevarēšu uzaicināt tevi vakariņās, ja mēs gatavosimies noslēgt nekustamā īpašuma darījumu.
   Nu bija Libijas kārta apklust. Bija pagājuši tikai divi mēneši kopš Marka nāves. Viņa nekādā gadījumā nebija gatava sākt ar kādu satikties.
   – Libij? – viņš ievaicājās ar nervozu smiekliņu. – Es tevi nupat uzaicināju vakariņās.
   – Piedod, – viņa izgrūda. – Es… Tas vīrietis, kurš nomira. Viņš bija…
   – Ak tā, es saprotu. Viņš bija tavs partneris?
   Nē. Viņš nekad nebija partneris. Viņš nekad nebija vīrs. Viņš bija mīļākais. Viņi tikās vienu nedēļas nogali mēnesī un pa reizei nozaga kādu nedēļu eksotiskās vietās, kur neviens viņus nepazina. Viņi nekad nevakariņoja kopā ar draugiem un ģimenes locekļiem. Libija nekad nebija pazinusi viņa māti. Viņa bija mīlējusi Marku, taču viņš nebija partneris. Libija dziļi ievilka elpu.
   – Labprāt pavakariņošu kopā ar tevi, Tristan, – viņa sacīja.
   – Tiešām? Es gribu teikt, ka sapratīšu, ja tas ir par agru.
   – Es labprāt, – viņa atkārtoja. – Kad tu atgriezīsies no Sidnejas?
   – Piektdien no rīta. Kā būtu, ja es aizbrauktu tev pakaļ piektdienas vakarā sešos?
   – Tas izklausās lieliski.
   Viņa to nožēloja, tiklīdz bija nolikusi klausuli, taču nu jau bija par vēlu. Nākotne pienāca. Tai bija jāpienāk.
   Libija bija aizmirsusi, ka Demjens ieradīsies vakariņās, un atcerējās to tikai pusstundu pirms viņa ierašanās. Viņa izmeklējās pa pieliekamo un ledusskapi, un ar atvieglojumu konstatēja, ka tur atrodamas pietiekoši daudzas sastāvdaļas, lai pagatavotu picu. Viņa ķērās pie mājas tīrīšanas, īpaši cītīgi pievērsdamās rakstāmgaldam, pie kura bija drudžaini strādājusi pēdējās divdesmit četras stundas, veidojot katalogu, lai novērstu savu uzmanību no citām domām. Viņas pēdējais neveiksmīgā lēmuma sekas Libija juta vēl pēc divdesmit gadiem; kas lai to zina, cik gadu desmitiem ilgi vajadzētu strēbt nākamā sekas? Pieņemt naudu un to nožēlot vai noraidīt naudu un nožēlot.
   Libija bija vannas istabā un tīrīja zobus, kad Demjens pieklauvēja pie durvīm. Viņa atvēra un ieraudzīja to stāvam uz sliekšņa ar instrumentu komplektu un kaķi.
   – Tas ir Bosijs, – viņš sacīja. – Ceru, ka tev nebūs iebildumu.
   – Man nav iebildumu, taču es nesaprotu, – Libija sacīja, kad rudais runcis pieglaudās viņas potītēm.
   – Negribēju atstāt viņu vienu bākā. Tur ir pārāk daudz vietu, kur viņš varētu iestrēgt un pazust.
   Libija pieliecās, lai pakasītu kaķa zodu.
   – Viņš ir skaists. Vai nupat esi pie viņa ticis?
   – Nē, Bosijs man pieder jau gadiem ilgi. Tas ir sarežģīti, un man īsti negribas par to runāt. Varu tikai pateikt, ka šonedēļ man izdevās atdabūt savu kaķi, savu vāģi un… – Demjens pacēla augšup savu komplektu, – savus instrumentus.
   Tu teici, ka tev esot kaut kādas problēmas ar veļas skapi.
   – Vai tu vari to salabot?
   – Jā. Es esmu namdaris. Tas ir mazākais, ko varu paveikt, ņemot vērā, ka tu man gatavo vakariņas.
   – Ak tā, es domāju… – Libija apklusa, aptvērusi, ka tas būtu apvainojums, ja viņa teiktu: es domāju, ka tev nav darba. Tā vietā viņa noteica: – Es to nezināju.
   Demjens jau atradās gaitenī un pārbaudīja skapja durvis. Libija kādu laiku viņu vēroja. Kur viņa kaķis bija atradies? Un viņa auto un instrumenti? Viņš acīmredzot šonedēļ bija devies tiem pakaļ, bet kāpēc? Viņai ļoti gribējās pajautāt, taču bija skaidrs, ka Demjens viņai to neteiks.
   Libija gatavoja ēdienu, kamēr viņš nocēla durvis, noēvelēja un tad atkal iestiprināja eņģēs. Viņš izturējās ļoti nepiespiesti, un līdz ar to Libija arī sajutās brīvi viņa sabiedrībā, un viņi pļāpāja par pagātni un kopīgajiem paziņām. Kamēr pica cepās, viņi apsēdās ārpusē uz nesaskaņotajiem krēsliem. Libijai uzmācās kārdinājums pastāstīt Demjenam par Ashley-Harris piedāvājumu un iespējami neveiksmīgo situāciju ar Džuljetu, taču viņa nosprieda, ka Demjens tur neko nevarēs līdzēt. Viņam nebija naudas un pat ne darba. Droši vien lieli nekustamā īpašuma darījumi bija ārpus viņa saprašanas.
   Jebkurā gadījumā viņam prātā bija citi jautājumi, par ko risināt sarunu.
   – Es ieskatījos bākas tūkstoš deviņi simti pirmā gada žurnālā, – viņš sacīja, izņemdams to no instrumentu kastes. – Atradu kaut ko interesantu dažās pēdējās lappusēs.
   Libija paliecās uz priekšu.
   – Turpini.
   – Sākumā man likās, ka tur nekā nav. Domāju, varbūt uzraugs – viņu sauca Metjū Sīvords – ir ārzemnieks, jo dažiem teikumiem ir ļoti dīvaina gramatika. Tādas konstrukcijas kā “Atnesu mājās svaigus ābolus I.” vai “I. ļoti nomāktā noskaņojumā šodien”. Taču tad sapratu, ka viņš neraksta par sevi. Man šķiet, ka tas ir kāda cilvēka iniciālis. – Viņš pāršķīra lapas, meklēdams ierakstu.
   – Ak tā? Tad viņš būtu domājis Isaku vai Ivanu vai ko tamlīdzīgu?
   – Nē. Tā ir sieviete. Tāpēc ka tur bija viens ieraksts… Ahā, te būs: “I. ir satraukta. Nezinu, kas viņai kaiš.”
   – Vai viņš bija precējies?
   – Reģistros teikts, ka nē. Un es izskatīju viņa pierakstus kopš paša sākuma tūkstoš astoņi simti deviņdesmit piektajā gadā, un tur nav pieminēts neviens cits cilvēks, nekāda “I” netiek pieminēta līdz tam ierakstam, kuru es tev nolasīju. Par to svešo sievieti.
   – Un vai viņa vēl aizvien ir pie viņa līdz darba beigām?
   – Es nezinu. Vēl neesmu atradis visus žurnālus. Šis beidzas tūkstoš deviņi simti pirmā gada jūlijā.
   Libija apdomājās.
   – Tikai tāpēc vien, ka uzrodas kāda sveša sieviete, kuru viņš aizsūta uz pilsētu meklēt piemērotāku apmešanās vietu, atceries? – tas nenozīmē, ka tā ir tā pati sieviete, par kuru viņš sāk rakstīt vēlāk savā žurnālā, vai ne?
   – Vispār jau nē. Mums ir darīšana drīzāk ar iespēju nekā ar pieņēmumu. Taču būtu interesanti to iztēloties, vai ne? Viņa cieš kuģa katastrofā, viņš to pieņem, viņi iemīlas viens otrā. Nav svarīgi, ja tā nenotika: tagad tas viss ir palicis pagātnē.
   Libija ļāva šai domai nogulsnēties. Jā, galu galā viss paliek pagātnē. Tāpat kā viņas romāns ar Marku. Laiks visu izdzēš. Vai Marks to zināja? Vai tāpēc viņš allaž mudināja dzīvot šim mirklim? Viņa mēģināja izjust mirkli tagad. Vieglo vējiņu, okeāna viļņu šalkas. Laime bija tik tuvu. Taču viņas sirdī mita pārāk daudz skumju. Ja vien Libija to spētu, viņa aizburtu Demjenu projām un uzburtu viņa vietā Marku. Viņa būtu varējusi to dabūt. Viņa būtu varējusi sēdēt kopā ar Marku šajā vieglajā vējiņā un pie okeāna, taču bija izturējusies pārāk iecirtīgi, un tagad jau bija par vēlu. Laiks bija pagājis.
   Taču tas nozīmēja arī to, ka lēmums par kotedžas pārdošanu kādu dienu tāpat pazudīs pagātnē. Vai tas nozīmēja, ka viņas lēmumam nebija lielas nozīmes? Libija sarauca pieri, cenzdamās panākt, lai tam nebūtu nozīmes.
   – Vai tev nekas nekaiš? – Demjens jautāja.
   Libija pacēla galvu un ar pūlēm pasmaidīja.
   – Nē. Nē, nekas nekaiš. Kā tu domā, vai es varētu dabūt to žurnālu? Man gribētos pašai palasīt.
   – Protams. – Viņš to nolika uz galdiņa. – Vai paskatīsimies, kā klājas picai?
   Demjens gribēja ēst, sēžot uz dīvāna. Viņš sacīja, ka neesot sēdējis uz dīvāna ilgu laiku, un Libijai tas likās reizē jocīgi un mulsinoši. Tomēr neviens no abiem necentās izvilināt otra noslēpumus. Bija daudz patīkamāk ēst picu, sarunāties par vietējiem un sacerēt sarežģītu stāstu par bākas noslēpumiem.
   – Atnākšu kādu dienu nedēļas laikā un pārbaudīšu pārējos skapīšus, ja vēlies. Vai vēl kaut kas ir jāpadara?
   – Tas nebūs pareizi. Es patiešām nevarēšu tev samaksāt un…
   – Man ir slēpts motīvs.
   Uz mirkli Libijas sirds nodrebēja: viņš taču nemēģinās viņu aplidot, vai ne? Demjens nebija viņas tips, turklāt viņa bija daudz vecāka. Taču tad viņš ierunājās:
   – Vai es nevarētu atstāt Bosiju te pie tevis?
   Šī doma Libiju iepriecināja.
   – Bez šaubām.
   – Un, ja tu varētu reizi pa reizei man pagatavot ko ēdamu, es tev atmaksātu, padarot visādus sīkus darbiņus. Man ir… problēmas ar bankas kontiem. Es pat netieku pie dokumentiem, kas man ļautu viegli dabūt darbu. Man ir vajadzīgi darbi par skaidru naudu un produktiem. Ja tu zini kādu…
   – Demjen, kāpēc… ?
   – Tas viss vēl aizvien ir pārāk sāpīgi. Es nevaru par to runāt.
   Libija pamāja.
   – Tev vajadzētu aiziet apciemot Džuljetu. Viņa teica, ka tējnīcas virtuvē vajagot šo to salabot.
   – Vai tiešām? Tad es varbūt aiziešu. Vai tu varētu viņai pateikt, ka es iegriezīšos?
   Libijas domas sāka dūkt kā bišu spietā. Nē, viņa negrasījās vēlreiz runāt ar Džuljetu, kamēr nebūs pieņēmusi lēmumu. Ja viņa pavēstītu Demjenam, ka apsver iespēju atteikties no jebkādām attiecībām ar māsu divarpus miljonu dolāru dēļ, viņš Libiju nosodītu. Visi uzskatīja, ka ģimenes attiecības ir nenovērtējams dārgums.
   – Protams, es viņai pateikšu, – Libija sacīja. Šie meli bija nevainīgi. – Viņa priecāsies tevi satikt.
   Vēlāk, pēc Demjena aiziešanas, Bosijs gaidīja gultas galā, kad Libija iznāca no dušas.
   – Sveiks, runčuk, – viņa noteica, ieslēgdama lampu un iekāpdama gultā ar bākas uzrauga žurnālu rokā. Bosijs izstaipījās un apgūlās viņai līdzās, klusītēm murrādams.
   Sākumā Libijai nācās grūti atšifrēt Metjū Sīvorda rokrakstu, taču tad viņa uzķēra rakstības stilu un sāka šķirstīt lapas, meklējot, kur būs pieminēta “I”. Demjenam bija taisnība: lielākoties tas notika žurnāla pēdējās lappusēs, kur bija fiksēti jūnija beigu notikumi. Lielākoties ļoti ikdienišķas lietas. Taču tad Libija pašķīra dažas lapas atpakaļ un atrada interesantu ierakstu aprīlī. Atgriezos, lai telegrafētu māsai. Māsai. Vai viņš runāja par sevi vai par noslēpumaino sievieti, kuras vārds sākās ar I.? Kļuvusi ziņkārīga, Libija sāka lasīt uzmanīgāk, kamēr no jūras atnākušais negaiss ārpusē lika karnīzei nodrebināties. Saņemto telegrammu saraksts. Beigās, pie pašas apakšējās malas, piezīme: Vēl aizvien nav atbildes no I. māsas.
   Izklausījās, ka Metjū Sīvords bija uzņēmies atbildību par noslēpumaino sievieti un viņas māsu. Mazliet tālāk Libijas skatienu piesaistīja garāks ieraksts. I. nav saņēmusi nekādas ziņas no māsas. Būs labāk, ja mēs viņu drīz atradīsim. Viņai ir vajadzīga pašai sava ģimene, kas viņu mīlētu un atbalstītu.
   Libija pārlasīja šīs rindas vēl un vēlreiz. Noslēpumainā sieviete – iespējams, kuģa katastrofā izdzīvojusī, bija mēģinājusi uzmeklēt savu māsu. Libijas iztēle rotaļājās ar šo domu, kamēr Bosijs gulēja viņai līdzās, bet lietus mitējās un aprima pavisam. Visgrūtākajā dzīves brīdī šai sievietei bija vajadzīga māsa, lai “viņu mīlētu un atbalstītu”. Libija gluži negaidīti sajuta svelošu greizsirdību. Tādas attiecības nepastāvēja viņas pasaulē, un vismazāk jau nu ar māsu. Un nekad arī nepastāvēs. Kopš viņa bija kļuvusi pieaugusi, vienīgais cilvēks, kurš jebkad bija viņu mīlējis un atbalstījis, bija Marks. Citas sievietes vīrs.
   Bosijs piecēlās un izstaipījās, viegli nolēca no gultas un aizsoļoja projām, neapšaubāmi naksnīgu piedzīvojumu meklējumos. Jau bija vēls. Libija nolika žurnālu malā un izslēdza lampu, taču gulēja nomodā vēl ilgu laiku.
   Līdz piektdienai Libija bija darbojusies neparasti aktīvi. Viņa bija sarunājusi fotogrāfu katalogam, pabeigusi trīs uzmetumus, ko aizsūtīt Emīlijai, un ieskicējusi “Auroras” gleznu. Lai tikai nodarbinātu prātu ar kaut ko.
   Viņa varēja kļūt bagāta. Džuljeta viņu ienīstu uz visiem laikiem. Divarpus miljoni dolāru. Trīsdesmit dienas, lai dotu atbildi.
   Domas par mājas pārdošanu Libiju pavadīja visu laiku. Strādājot pie kataloga, Libija domāja, kā viņai vairs nevajadzēs raizēties par to, cik ātri vai lēni viņa iegūs jaunus klientus. Gleznodama viņa domāja par to, ka varētu to darīt augām dienām vismaz gadu. Internetā meklēdama fotogrāfus, viņa iegāja Francijas nekustamo īpašumu lapā un pārskatīja greznus dzīvokļus Parīzē. Viņa ilgojās pēc Parīzes, pēc tās ritma un izsmalcinātības. Un, kad Džuljeta piezvanīja, lai pajautātu, vai viņa atnāks uz vakariņām kādu dienu nedēļas nogalē, Libijai nācās atteikties, jo viņa zināja, ka nespēs skatīties Džuljetai acīs, kamēr nebūs pieņēmusi lēmumu.
   Libijai bija radušās aizdomas, ka Džuljetas bailes no Ashley-Harris varētu būt nepamatotas: viņu ekoloģiskā viesnīca nebūtu nekāds konkurents. Neviens nemaksāja deviņsimt dolārus par nakti, lai apmestos pansijā. Tas bija pilnīgi cits rūpals.
   Galu galā visas viņas apceres sāka atgādināt smalku attaisnošanos, lai ģimenes vietā izvēlētos naudu.
   Naktis bija visļaunākās. Libija parasti aizmiga, barodama sevi ar vainīgām fantāzijām par gleznošanu gaismas pielietā dzīvojamajā istabā savā sapņu dzīvoklī Monparnasā, taču ap trijiem naktī dilemmas realitāte viņu pamodināja un viņa gulēja nomodā līdz pat rītam, nespēdama aizmigt. Tikmēr no trīsdesmit dienām bija palikušas tikai divdesmit trīs.
   Libija staigāja pa dzīvojamo istabu augstpapēžu kurpēs un zīmuļsvārkos, kad sadzirdēja piebraucam Audi. Viņa nogaidīja, lai viņš pieklauvē, tad dziļi ievilka elpu un atvēra durvis.
   – Sveiks, – viņa sacīja.
   – Tu izskaties brīnišķīgi, – Tristans sacīja. Viņš bija ģērbies ogļu pelēkā bleizerī un džinsos un smaržoja pēc dārga skūšanās losjona.
   Libijas sirds iepukstējās straujāk. Satikšanās. Viņa dosies uz satikšanos.
   Bosijs iznāca ārā gaitenī un sastinga, nolūkodamies uz Tristanu.
   – Kas vainas, Bosij? – Libija jautāja.
   Tristans pietupās un saberzēja pirkstus, mēģinādams pierunāt Bosiju pienākt tuvāk, lai varētu to noglaudīt. Taču Bosijs pašāvās viņam garām un devās pie dīvāna.
   – Parasti es kaķiem patīku, – viņš sacīja.
   – Neraizējies, – Libija iesmējās. – Es tam nepiešķiršu nekādu nozīmi.
   Tristans atkal izslējās.
   – Vai esi gatava? – viņš jautāja. – Man gribētos doties ceļā. Vedīšu tevi uz ļoti īpašu vietu.
   – Atā, Bosij. – Libija aizslēdza aiz sevis durvis un sekoja Tristanam uz mašīnu. Tiklīdz viņa bija piesprādzējusi drošības jostu, viņš iedarbināja motoru un sāka braukt pa ceļu garām bākai, nogriezās grantētajā ceļā un tad izslēdza dzinēju.
   – Mēs esam klāt.
   Libija ziņkārīgi pasmaidīja.
   – Šeit?
   Tristans izkāpa no mašīnas un apgāja tai apkārt, lai atvērtu Libijai durvis. Tad viņš atvēra bagāžnieku un izņēma divus saliekamos krēslus un piknika grozu.
   – Gribēju atstāt uz tevi iespaidu, aizvedot tevi uz vietu ar lielisku ēdienu, lielisku atmosfēru un izcilu skatu. – Viņš nolika zemē piknika grozu un atvāza krēslus, ar plašu žestu norādīdams uz vienu no tiem. – Kundze.
   Libija pasmaidīja.
   – Ak, pateicos, kungs, – viņa noteica, atdarinādama izkoptu angļu akcentu, kas daudz neatšķīrās no Marka izrunas. – Un ko mēs baudīsim šajā skaistajā vakarā?
   Tristans atvēra piknika grozu un izņēma ārā plastikāta galdautu, kuru izklāja uz Audi motora pārsega. Tad viņš izņēma baltu papīra turzu ar ceptām zivīm un kartupeļiem, pudeli šampanieša un divas plastmasas šampanieša glāzes.
   – Tikai pašu labāko. No ciema.
   – No “Sāļā jūras lauvas”?
   Viņš ielēja Libijai glāzi šampanieša.
   – Jā. Vislabākās ceptās zivis un kartupeļi visā piekrastē.
   Viņi saskandināja savas plastmasas glāzes.
   – Par visskaistāko skatu pasaulē, – viņš noteica.
   Libija palūkojās apkārt. Jūra saulrietā bija kļuvusi pelēkzila. Jūras migla aptumšoja zemesragu dienvidos. Debesis bija gaiši zilas un violetas.
   – Varbūt tev taisnība, – viņa klusi noteica. Libija paraudzījās augšup uz bāku. Logā nedega svece.
   – Kur tu dzīvo? – viņa apjautājās Tristanam piepešas ziņkārības uzplūdā.
   – Man ir dzīvoklis Nūsā un lauku māja kalnos aiz Sidnejas. Pēdējā laikā es tur neuzturos bieži.
   – Vai mums ir naži un dakšiņas? – Libija apjautājās, ieskatījusies baltajā papīra turzā.
   – Mana auto tuvumā? Nedomāju vis, – viņš smiedamies atteica. – Jebkurā gadījumā visgaršīgāk ir ar pirkstiem.
   Libija nolauza ceptās zivs gabaliņu un iemeta to mutē. Debešķīgi. Marks nemūžam nebūtu aizvedis viņu uz randiņu, lai mielotos ar ceptām zivīm un kartupeļiem, galda vietā izmantojot automašīnas motora pārsegu. Uz mirkli, kamēr šampanieša burbuļi iesitās Libijai galvā un situācijas neparastums novērsa uzmanību, viņa aizmirsa par savām problēmām. Viņi pļāpāja par darbu un laika apstākļiem, un mazliet arī par savu pagātni un nākotni.
   Taču tad iezvanījās Libijas mobilais. Viņa izņēma to no somiņas, un uz ekrāna parādījās zvanītāja vārds: Džuljeta.
   Libija jau nebija atbildējusi uz diviem zvaniem un jutās nelāgi, neatbildot uz trešo, taču nospieda skaņas klusinātāju un iemeta telefonu atpakaļ somā.
   – Vai kas svarīgs?
   – Mana māsa.
   – Ak tā. Džuljeta?
   – Jā.
   – Tu rauc pieri.
   – Man ir jāpieņem svarīgs lēmums.
   – Es zinu. Piedod, bet tu nevari par to izrunāties ar mani.
   – Patiešām? Es nevaru par to izrunāties ne ar vienu citu. – Libij, esmu atdevis šo projektu Ianam tieši šī iemesla dēļ. Maniem lēmumiem saistībā ar darbu un taviem personiskajiem lēmumiem jābūt pilnībā nošķirtiem. Zinu, ka Ians tev ir sagādājis dilemmu, taču es tur nekādi nevaru palīdzēt.
   – Tā ir dilemma tikai tāpēc, ka Džuljeta kļūdaini domās, ka zaudēs savus iztikas līdzekļus.
   Tristans aizvilka mutei priekšā iedomātu rāvējslēdzēju un papurināja galvu.
   Libija nopūtās, no jauna piepildīja savu šampanieša glāzi un atkal atslīga krēslā.
   – Es pateikšu tikai to, ka tev ir palaimējies ar tādu dilemmu, – viņš klusi noteica. – Tev ir lieliskas finansiālas iespējas un ģimene, kura tev daudz ko nozīmē. Dažiem cilvēkiem nav nekā no tā visa.
   Libija jau atvēra muti, lai uzdotu viņam jautājumus, taču tad tos norija. Viņam bija taisnība. Viņai vajadzēja izvēlēties pašai.
   Jūra kļuva dzestrāka ap desmitiem, un Libija nebija paņēmusi jaku. Tristans aizveda viņu mājās un pavadīja pa celiņu līdz ārdurvīm. Viņa nezināja, vai vajadzētu aicināt Tristanu iekšā. Šampanieša apreibinātajā iztēlē viņš tai likās satriecoši pievilcīgs, taču saprāts Libijai lika nogaidīt, līdz viņa būs to labāk iepazinusi.
   Tristans pieņēma lēmumu viņas vietā.
   – Tad nu es iešu. Rīt no rīta man agri jābūt lidostā.
   – Atkal darba darīšanas?
   – Divas nedēļas Pērtā.
   Divas nedēļas? Libija jutās satriekta, taču izmocīja smaidu.
   – Izklausās jautri.
   – Vai drīkstu tev piezvanīt?
   – Protams. – Kad viņš atgriezīsies, Libijai būs atlikušas tikai deviņas dienas lēmuma pieņemšanai. – Gaidīšu.
   Tristans maigi pieskārās viņas vaigam ar labo roku. Noglāstīja viņas zodu ar īkšķi. Libijas sirdspuksti noklusināja visas pārējās skaņas. Tad Tristans pieliecās un vieglītēm noskūpstīja viņu uz lūpām. Libijas ķermenis atbildēja, piespiežoties viņam klāt. Viņa mēle atradās starp viņas lūpām.
   Bija tik dīvaini skūpstīties ar kādu citu pēc visiem šiem gadiem. Sajūta bija pazīstama, taču atšķirīga. Libija nespēja pilnībā ļauties mirkļa izjūtām, jo bija pārāk aizņemta, vērojot, kā viņa izskatās no malas, skūpstīdamās ar kādu, kas nav Marks.
   Tad iedūcās automašīnas motors.
   Libija atrāvās no Tristana. Vai tie bija vīrieši, kuri bija ložņājuši ap viņas kotedžu? Nē. Tā bija policijas automašīna. Un tur bija Skots Leisijs – mazliet apvēlies viduklī kopš vidusskolas, taču vēl aizvien uzreiz atpazīstams, viņš kāpa ārā no mašīnas, uzlicis roku uz jostas. Skots sastomījās, ieraugot Libiju līdzās Tristanam, kurš bija aplicis roku viņai ap vidukli.
   – Skot? – viņa ierunājās.
   – Libij? Vai tā esi tu? – Nu viņš panācās uz priekšu un pasniedza plaukstu, lai sarokotos. – Tu nemaz neesi mainījusies.
   Libija iepazīstināja ar Tristanu, taču viņš uzreiz noteica:
   – Jā, mēs… Nu… Mēs pazīstam viens otru.
   Libija nolūkojās uz Tristanu un Skotu, un viņas pakrūte sažņaudzās. Skots bija Džuljetas pusē.
   – Braukāju te garām pāris reižu naktī, kā jau apsolīju, – Skots sacīja. – Ieraudzīju automašīnu un nodomāju… Nu labi. Viss ir kārtībā.
   – Jā. Viss ir kārtībā.
   – Nu tad es došos projām.
   Libija un Tristans noskatījās, kā viņš aiziet, un Libijas sirds truli dunēja. Viņa novaidējās, uzlikdama galvu Tristanam uz pleca.
   – Viņš pastāstīs Džuljetai.
   Izskatījās, ka Tristans grib ko teikt, taču tad viņš mainīja domas.
   – Piedod, ka nevaru palīdzēt, – viņš sacīja. – Un man tiešām ir jāiet. Vakariņas, kad atgriezīšos?
   – Labprāt.
   Ātrs pieskāriens ar lūpām viņas vaigam, un prom viņš bija. Libija devās iekšā un novilka augstpapēžu kurpes. Viņai gribējās ieiet dušā, taču nez kā viņa bija nonākusi uz dīvāna kopā ar Bosiju un sāka aizsnausties. Libijas galvā virpuļoja šampanieša un vainīgu domu kokteilis.

Astoņpadsmitā nodaļa

   Sestdienas rīta brokastu sastrēgums nozīmēja cepta šķiņķa un tikko vārītas kafijas smaržu. Džuljetai svētdienās vienmēr beidzās visi krājumi. Pasūtījumu pieņemšana, pasūtījumu izpildīšana, šķīvju novākšana, apsveicināšanās ar jauniem klientiem, kamēr vecie bija ieradušies vēl tikai pirms dažām minūtēm. Viņas brokastis bija slavenas visā pilsētā: pietiekoši slavenas, lai Džuljeta nolīgtu papildu darbiniekus sestdienās, cenzdamās apmierināt pieprasījumu.
   Viņa gatavoja kafiju, kad ienāca Skots Leisijs civilā apģērbā. Sākumā Džuljeta īpaši nepievērsa viņam uzmanību. Viņa pieņēma, ka Melodija sameklēs viņam galdiņu un pieņems parasto pasūtījumu, taču tad kļuva skaidrs, ka viņš kavējas pie kafijas aparāta, acīmredzami cenzdamies piesaistīt Džuljetas uzmanību.
   – Esmu vairāk nekā aizņemta, – viņa sacīja Skotam piena šņākšanas pavadījumā.
   – Varu pagaidīt.
   – Ej apsēsties. Es tev kaut ko atnesīšu. Kapučīno un rozīņmaizi?
   – Nesteidzies.
   Džuljetu mocīja ziņkārība, taču viņa bija pietiekoši aizņemta, lai izmestu to no galvas. Pirmajā mierīgākajā brīdī viņa paņēma brokastu paplāti un apsēdās pie Skota galdiņa.
   – Paldies, Džuljeta, – viņš noteica, iemaisīdams kafijā trīs cukura karotītes. Slīps saules stars no loga apspīdēja rudos matiņus uz viņa pirkstu kauliņiem.
   – Nav par ko, Skot. Bet kas noticis?
   Viņš paraustīja plecus.
   – Es redzēju ko tādu, kas tev nepatiks.
   Viegls, karsts adrenalīna uzplūds.
   – Vai tiešām?
   Skots malkoja kafiju, un tā atstāja tievu kakao svītriņu uz viņa augšlūpas.
   – Vakar vakarā nobraucu gar Libijas māju, kā es to daru vienmēr kopš viņas zvana. Un tur kāds bija, tāpēc es izkāpu no mašīnas un gāju skatīties.
   – Vai viņai nekas nekaiš? Viņa nav atbildējusi uz maniem zvaniem.
   – Man šķiet, es zinu, kāpēc. Viņa maigojās ar Tristanu Katervudu.
   Stinga sajūta pakrūtē.
   – Maigojās ar… Kā tā maigojās?
   – Tā, maigojās. Skūpstījās ar viņu. Kaislīgi.
   – Kā viņa vispār šo pazīst? – Džuljetas balss, šķiet, nāca no kādas dziļas bedres. Skots noteikti kļūdījās. Tas vienkārši nevarēja būt, ka abas viņas lielākās problēmas – Libija un Ashley-Harris piepeši bija apvienojušās. Tas noteikti bija slikts sapnis. Skots nolūkojās uz viņu pāri galdiņam, un viņa zaļās acis likās mierīgas un skumjas.
   – Es nesaprotu, – Džuljeta klusi un bezpalīdzīgi noteica.
   – Nē? – Skots jautāja. – Viņai pieder īpašums. Un viņiem tas ir vajadzīgs.
   – Bet kāpēc… ?
   – Es nezinu, Džuljeta. Labāk pajautā viņai pati.
   Džuljeta piecēlās kājās. Niknums ieplūda viņas rokās un vēderā. Viņai gribējās kaut kam iesist, pat ja tas nozīmētu sadragāt pirkstu kauliņus.
   Skots viegli satvēra viņu aiz rokas.
   – Ei, vai tev nekas nekaiš?
   – Kaiš, – Džuljeta nošņācās un tad aptvēra, ka ir to pateikusi par skaļu. Daži klienti ziņkārīgi viņu uzlūkoja. Džuljeta apspieda dusmas cietā bumbā kaut kur sev zem ribām. – Man kaut kas kaiš, – viņa klusi noteica. – Es esmu stulbene. Man vajadzēja zināt, ka viņa nekad nemainīsies.
   Viss bija vienkārši: Džuljeta izliksies, ka viņai nav māsas – tad viņai nesāpēs. Tas gan bija grūti, kad nākamajā dienā pie brokastīm Čerila jautāja, vai viņa vēlreiz satikusi māsu, taču Džuljeta uz to atbildēja:
   – Vai tu, lūdzu, aiznesīsi tēju sestajam galdiņam? – ātri izbeigdama sarunu. Tas bija grūti arī naktī, kad viņa gulēja gultā pēc tam, kad pasaule bija apklususi, ja neskaita okeāna viļņu šļakstus, un kad viņas domas virmoja nelaimīgos virpuļos.
   Taču visgrūtākais brīdis, lai izliktos, ka viņai nav māsas, pienāca tad, kad Libija uzradās tieši pirms slēgšanas glīti izbalinātos džinsos un mežģīņu blūzē, saņēmusi savus tumšos matus vaļīgā copē. Džuljeta ievēroja, ka viņa ir papūlējusies uzkrāsot lūpas, lai atnāktu šeit un paskaidrotu visu, un nez kāpēc tas nocietināja Džuljetas sirdi, it kā laiks, kas bija iztērēts, lai sapostos, būtu laiks, kas atņemts vainas apziņai.
   Taču arī divdesmit Parīzē pavadītie gadi bija laiks, kas atņemts vainas apziņai. Džuljeta centās apspiest šīs izjūtas.
   Viņa centās dzīvot tagadnē, tikt galā ar tagadni.
   Libija kādu brīdi stāvēja durvīs un tad noteica:
   – Mums ir jāaprunājas. Pēc tavas sejas izteiksmes redzu, ka Skots Leisijs jau ir runājis ar tevi.
   – Tur nav nekā, par ko runāt. Tu esi pieaudzis cilvēks. Tu pati pieņemsi lēmumu. – Džuljetas balss pašas ausīs izklausījās skaļa.
   – Tu esi dusmīga pēc velna, vai ne?
   – Nē, – Džuljeta atbildēja, enerģiski slaucīdama galdu.
   – Esi gan. Tu izberzīsi caurumu tajā galdā.
   Džuljeta izslējās.
   – Labi, aprunāsimies. – Viņa devās pie ārdurvīm, aizšāva bultu un izslēdza gaismu, tā ka vienīgais apgaismojums nāca no virtuves. Viņa negribēja, lai klienti, kas pēdējā brīdī iegrieztos pēc kafijas līdzņemšanai, iztraucētu viņas un Libijas sarunu. Džuljeta norādīja uz galdiņu vistuvāk virtuvei, un Libija apsēdās. Džuljeta aiznesa pēdējo paplāti ar netīrajām krūzēm uz virtuvi un tad atgriezās. Kādu brīdi viņa pētīja māsu vēlīnās pēcpusdienas gaismā. Libija bija pa pusei aizgriezusi seju, taču Džuljeta manīja vainas apziņu un satraukumu viņas pierē. Viņu kaut kas nomāca, kaut kas svarīgs. Un Džuljeta nobijās, jo varbūt tas nebija tikai jautājums par Tristanu Katervudu.
   Viņai pieder īpašums. Un viņiem tas ir vajadzīgs.
   Laikam Libija sajuta, ka tiek novērota. Viņa pagriezās un centās pasmaidīt, taču smaids netika līdz acīm. Džuljeta apsēdās. Viņas klusēja kādu brīdi, kamēr ledusskapis zumēja, trauku mazgājamā mašīna švīkstēja, pulkstenis tikšķēja. Džuljeta zināja: ja viņa ierunāsies pirmā, tas būs nejauki, tāpēc viņa turēja muti.
   – Domāju, ka būtu labi, ja mēs izņemtu manu vārdu no visiem uzņēmuma papīriem, – Libija noteica, pārsteigdama Džuljetu.
   – Kāpēc?
   – Tāpēc ka tu pieņēmi, ka es gribu dabūt savu daļu, bet tā nav. Es neko negribu tev atņemt, – Libija ar grūtībām norija siekalas.
   Džuljetas āda aizdomīgi iekņudējās. Vai viņa tagad tiek atmaidzināta, lai celtu priekšā kādas citas šausmas? Libija bija teikusi, ka negrib naudu par savu uzņēmuma daļu: vai viņa būtu mainījusi domas? Viņai nebija darba, tāpēc varbūt nauda bija vajadzīga ātri.
   – Ak tā.
   – Vai varam to izdarīt drīzumā? Gribu, lai tas būtu nokārtots. Citādi man šķiet, ka mums nebūs nekādu cerību atjaunot šo… – Viņa novicināja roku, norādot uz telpu viņu starpā.
   – Un vai tu gribēsi saņemt par to naudu?
   Libija papurināja galvu.
   – Nē, nekādu naudu. Es labi redzu, ka šis vairs nav tas pats uzņēmums, kuru atstāja tētis. Man neienāktu ne prātā mēģināt tev atņemt ieguldīto laiku un enerģiju. Džuljeta, es gribu, lai tu man uzticētos, – viņa klusi noteica.
   Džuljeta pasmaidīja, taču rūgtums padarīja šo smaidu drūmu.
   – Uzticēties tev?
   – Esmu atnākusi, lai tevi par to pārliecinātu. Redzi, Tristans šobrīd vairs nenodarbojas ar Bākas līča projektu. Es ar viņu satiekos neatkarīgi no tā visa.
   – Taču tu zini, kas viņš ir, vai ne? Viņš ir tas cilvēks, kurš gadiem ilgi cīnījies, lai ienestu šajā pilsētā ko nevēlamu. Gadiem. – Džuljeta runāja mierīgā balsī. – Libij, viņš ir ienaidnieks.
   – Nav vis. Viņš ir tikai cilvēks. Viņš ir ļoti jauks.
   Džuljetas piere aizkaitinājumā saraucās.
   – Nav mana darīšana, ar ko tu satiecies un kur ej. Tev nav vajadzīga mana atļauja, lai kaut ko darītu.
   – Es negribu, lai mūsu attiecības būtu tik saspringtas. Gribu, lai mēs saprastos. Lai mēs būtu ģimene. Tāpēc es atgriezos.
   Džuljeta kādu brīdi meklēja vārdus un beidzot noteica:
   – Divdesmit gadus, Libij, tu nebiji ģimene. Ģimene ir šeit. Ģimene zvana vai sazinās pa elektronisko pastu. Tā raksta vēstules, nevis sūta pa kādai Ziemassvētku kartītei retu reizi. Ģimene dalās priekos un bēdās. Tā neuzrodas bez brīdinājuma un bezrūpīgi nesaka, ka gadiem ilga pretošanās lielam, alkatīgam uzņēmumam, kas grib atņemt visu vietējiem tirgotājiem, neskaitās! – Džuljeta savīstīja rokas dūrēs un nolādēja pati sevi par to, ka ir tik atklāti izpaudusi savas dusmas. Tagad dziļi ieelpot. Ieelpa… izelpa…
   Libija sēdēja klusēdama, ar lielajām acīm uzlūkodama Džuljetu.
   – Tu nespēj man piedot, vai ne?
   – Tristana Katervuda dēļ?
   – Visa dēļ. – Libijas skatiens novērsās. – Ak kungs, ir tik daudz, ko piedot. Varbūt es arī nespēju sev piedot. Tu droši vien domā, ka esmu sabojājusi visu tavu dzīvi.
   Džuljeta jau vēra muti, lai to noliegtu, taču patiesība bija tāda, ka dažkārt viņa bija tā domājusi. Patiešām. Taču tad viņa dziļāk aizdomājās par Libijas teikto un sajuta aizkaitinājumu.
   – Mana dzīve nav sabojāta, – viņa karsti noteica. – Mana dzīve ir laba. Es esmu bijusi laimīga. Tiesa, līdz tavas ierašanās brīdim.
   – Vai tu gribētu, lai es atkal aizbrauktu?
   Jā. Jā.
   – Tas tev jāizlemj pašai.
   – Es cenšos… Vai tam ir kāda jēga? Vai mēs varam visu nokārtot? Vai arī tu mani ienīdīsi mūžīgi?
   – Ienīst tevi? – Vai viņa ienīda savu māsu?
   Libijai laikam bija apnicis justies vainīgai. Viņa atbīdīja krēslu.
   – Paklau, tiksim galā ar to papīru būšanu pēc iespējas drīzāk. Ja gribi ar mani aprunāties, tu zini, kur mani meklēt. Es parakstīšu visu, kas tev būs vajadzīgs.
   Ar strauji pukstošu sirdi Džuljeta noskatījās, kā Libija aiziet. Vai viņa ļāva dusmām aptumšot saprāta spriedumus? Varbūt Libija tiešām vēlējās atteikties no savām tiesībām saņemt daļu uzņēmuma, varbūt viņas satikšanās ar Tristanu Katervudu bija nevainīga. Taču Libija viņai bija sveša, bet pirms tam bijusi ienaidniece. Džuljeta vienkārši nebija gatava viņai uzticēties.
   Deviņos trešdienas vakarā, kad Džuljeta pabeidza rēķinu šķirošanu un sāka domāt par tējas dzeršanu, ieskanējās durvju zvans. Parasti viņa būtu nospriedusi, ka tas ir kāds no viesiem, kurš aizmirsis atslēgu, taču šis bija viens no nedaudzajiem vakariem, kad visas istabas bija tukšas.
   Džuljeta ziņkāri izgāja no sava dzīvokļa un devās lejā, lai atvērtu vārtiņus. Otrā pusē dzeltenā laternas gaisma apgaismoja seju, kas piederēja gara auguma vīrietim ar garenu seju.
   – Sveika, Džuljeta, – viņš sacīja.
   Džuljeta sarauca pieri, juzdamās izbrīnīta. Viņā jautās kas pazīstams, taču viņa nespēja to izskaidrot.
   – Ak tā, Libija laikam nebūs tev pateikusi, ka es ieradīšos.
   – Libija? – Ko māsa bija ievārījusi tagad? Džuljeta kļuva aizdomīga.
   Vīrietis pasmaidīja.
   – Piedod. Viņa teica, ka pavēstīs tev par manu ierašanos. – Viņš pastiepa uz priekšu plaukstu. – Demjens Olbraits.
   Izdzirdot vārdu, viņā nostiprinājās sajūta, ka ir darīšana ar paziņu. Demjens. Viņa bija to auklējusi bērnībā. Nu viņš bija muskuļains vīrietis ar bārdiņu pazodē un siltu, ciešu rokasspiedienu.
   – Ak kungs. Tu esi izaudzis, – viņa noteica un tad apjauta, ka izklausās pēc idiotes, un atrāva roku. – Kāds tam visam sakars ar Libiju?
   – Mēs ar viņu saskrējāmies pie bākas un… Vai drīkstu ienākt? Zinu, ka esmu nokritis kā no gaisa, taču to būs mazliet sarežģīti izskaidrot šeit, ielas vidū.
   – Bez šaubām. Kur ir palikusi mana pieklājība? Nāc man līdzi. Nupat grasījos vārīt tēju.
   Demjens apsēdās uz viņas dīvāna, un viņa garās kājas aizņēma krietni daudz telpas Džuljetas mazajā dzīvoklītī. Viņa atnesa tēju un plāceņus, un Demjens metās tiem virsū kā izsalkušais, kamēr viņi pļāpāja par tādiem tematiem kā laika apstākļi un tūristi.
   – Tie plāceņi bija fantastiski. Nav brīnums, ka tavs uzņēmums plaukst un zeļ.
   – Patiesībā nemaz tā neplaukst un nezeļ.
   – Libija teica, ka zeļot.
   – Tiešām? – Vai šis aizkaitinājums, dzirdot māsas vārdu, kādreiz pāries?
   – Jā. Viņa mani viņvakar pacienāja ar vakariņām. Es… Nu… Šobrīd atrodos sarežģītā situācijā. Esmu nelegāli apmeties bākā. – Viņš nespēja ieskatīties Džuljetai acīs. – Piedod.
   – Kāpēc tu man atvainojies?
   – Tāpēc ka tavas domas man vienmēr ir bijušas svarīgas. – Viņš pasmaidīja. – Pēc divdesmit gadiem ir grūti atbrīvoties no šīm izjūtām.
   Nez kāpēc šī atzīšanās lika Džuljetai pasmaidīt.
   – Tad kāpēc tu esi te?
   – Es esmu namdaris. Tev ir vajadzīga jauna virtuve. Man ir problēmas ar bankas kontiem, dokumentiem… Tas ir patiešām sarežģīti. Libija iedomājās, ka varbūt tevi ieinteresēs darījums. Es ņemu samaksu naudā vai graudā.
   Tas viss padarīja Džuljetu ērcīgu. Libija nu gan bija nekauņa, pieņemdama, ka viņa varētu izteikt Demjenam tādu piedāvājumu. Taču tad viņa atvilga. Viņai bija četras tukšas istabas, un ziema tuvojās. Un tā bija patiesība, ka viņa bija pacietusi vecos virtuves skapīšus gadu desmitiem ilgi.
   Laikam viņa bija ilgi klusējusi, jo Demjens noteica:
   – Es neuzstāju. Pat ja es varētu atnākt un veikt dažus mērījumus, izteikt kādus ierosinājumus un uzskicēt plānus. Šo to nojaukt… – Viņš aprāvās, un klusums ieilga. Džuljeta zināja, ka viņai vajadzētu atbildēt. Tas viss bija tik mulsinoši. Vai viņa tiešām vēlējās atjaunot virtuvi tagad, kamēr norisinājās visa šī jezga ar Libiju? Vai arī viņa to bija atlikusi jau pārāk ilgi, baidīdamās, ka nespēs to atļauties, mūžam skaitīdama katru centu bailēs no nebaltām dienām?
   Turklāt runa bija par Demjenu. Jā, viņa vēl aizvien atcerējās zēna pidžamu ar pirātu kuģiem un viņa aizraušanos ar lokomotīvēm, tāpēc šoks par viņa vīrišķību – atzīsti: par viņa ļoti valdzinošo vīrišķību – bija padarījis Džuljetu neveiklu, nedrošu. Vai viņa tiešām vēlējās redzēt Demjenu tuvumā, savā virtuvē, kad bija sastresojusies un aplikusi ar ēdienu notraipītu priekšautu?
   Taču šis nebija nekāds parastais izskatīgais svešinieks. Tas bija Demjens Olbraits, cilvēks, kuru viņa bija pazinusi laimīgajā pagātnē. Piepeši Džuljetai sagribējās pieķerties šai domai: kādam, kurš viņu bija pazinis un kam viņa bija patikusi pirms tam, kad notika viss ļaunais.
   – Protams, – viņa sacīja. – Kāpēc ne? – Tad viņa šaubu iespaidā piebilda: – Tu varētu apmesties šeit par brīvu nedēļas garumā, tikmēr pastrādājot pie manis. Graudā. Un tad jau redzēsim.
   Viņš plati pasmaidīja, taču Džuljeta saskatīja viņa acīs izmisīgu atvieglojumu un iedomājās, kas gan ir noticis, lai novestu viņu šādā situācijā. Tomēr viņa sajuta, ka vēl ir par agru to vaicāt. Tāpēc Džuljeta noteica:
   – Ja esi izdzēris tēju, varu aizvest tevi uz tavu istabu.
   Demjens pielēca kājās, lai palīdzētu viņai novākt šķīvjus un tējas piederumus.
   – Vai Libija tev pastāstīja par mūsu bākas noslēpumu? – viņš jautāja.
   Džuljeta pasmaidīja, lai neizrādītu savu neveiklību.
   – Nē. Patiesībā neesam daudz runājušas.
   Demjens piešķieba galvu.
   – Tiešām? Bet jūs taču ilgu laiku bijāt šķirtas.
   – Jā, tiesa gan. – Džuljeta turēja galvu noliektu, salikdama traukus mazgājamajā mašīnā. – Nāc, ierādīšu tev sānu istabu. Tev nāksies apsēsties pie galda, lai redzētu okeānu, taču tu to dzirdēsi, ejot gulēt. Man vienmēr ir licies, ka tā ir visskaistākā skaņa pasaulē.
   Džuljeta paķēra atslēgu no rakstāmgalda atvilktnes un aizveda Demjenu no sava dzīvokļa uz otro numuru. Viņa parādīja, kura atslēga der durvīm, kur atrodas drošības poga, un ieveda Demjenu istabā. Viņš ieslēdza gaismu. Otrais numurs bija vismazākais, taču to viņa bija atjaunojusi pirmo, tāpēc Džuljetai tas patika īpaši. Gaiši zilie un smilškrāsas toņi. Demjens atkrita gultā uz muguras, izplezdams rokas un kājas.
   – Ak, – viņš noteica. – Šonakt es gulēšu kā nosists.
   – Brokastis tiek pasniegtas no septiņiem līdz deviņiem, – Džuljeta sacīja, īsti nespēdama uzlūkot gultā guļošo puisi. – Pasūti tās Melodijai. Ja gribi, vari ēst savā istabā. Līdz pat pēcpusdienai es būšu pārāk aizņemta, lai runātu par virtuvi, tāpēc varbūt tu varētu nokāpt lejā ap četriem?
   – Protams. – Viņš paslējās augšup uz elkoņa. – Paklau, liels tev paldies, Džuljeta. Es nespēju… nespēju ne izteikt, cik daudz tas man nozīmē.
   Viņas sirds iepukstējās straujāk. Džuljeta gaidīja sarunu ar viņu nākamās dienas pēcpusdienā vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Viņa pamāja un izgāja no istabas, aizvērdama aiz sevis durvis. Nu un tad, ka Demjens bija pievilcīgs un laipns, un mazliet noslēpumains? Viņš bija desmit gadus jaunāks par Džuljetu un noteikti nejutās ieinteresēts. Viņa bija muļķe, sadomādamās nezin ko. Dziļi ievilkusi elpu, viņa devās atpakaļ pa gaiteni uz savu dzīvokli.

Deviņpadsmitā nodaļa

   Otrdiena – niršanas diena atausa ideāli dzidra. Visu pirmdienu Libija slepenībā bija cerējusi uz sliktu laiku, kas nozīmētu, ka var atcelt niršanu. Viņai negribējās to darīt. Viņa jutās nedroša, bailīga un norūpējusies. Libija nekādā gadījumā nejutās kā sieviete, kura mēdz nirt kuģu vrakos. Viņa nožēloja, ka nav neviena, ar ko aprunāties: neviena, kurš patiešām izprastu viņu un viņas situāciju. Bet kas te bija? Viņas attiecības ar Marku bija novedušas Libiju piespiedu izolācijā. Viņai bija darba kolēģi, ar kuriem vakarā aiziet uz kino vai aizbraukt piknikā, taču neviens nebija patiešām tuvs, tāpēc ka viņas dzīves centrā atradās slepens romāns.
   Un tomēr bija otrdiena. Tā bija niršanas diena. Libija apņēmās iet. Ja Marks būtu dzīvs, viņš nerimtos ķircināties par viņas gļēvulību.
   Libija uzvilka vieglu vasaras kleitu virs peldkostīma un iekāpa automašīnā, lai brauktu uz Vinterbornu pludmali. Izbraucot uz ielas, viņa ievēroja, ka rokas uz stūres dreb. Pakrūtē sažņaudzās. Libija centās uzmundrināt sevi ar domu, ka viņa ieraudzīs kuģi, kuru ir zīmējusi un gleznojusi visu šo pēdējo nedēļu laikā. Jā, tas būs sadalījies gabalos okeāna dibenā, taču viņa iztēlojās, ka tas atgādinās pieskaršanos vēsturei. Marka ģimenes vēsturei.
   Greiems bija licis viņai gaidīt laivu piestātnē, un viņš jau bija tur, kad Libija ieradās, miedzot acis spožajos saules staros. Libija pasniedza Greiemam aizlienētos kuģa plānus, un viņš tos pamirkšķinājis paņēma.
   – Vai atradāt tajos to, ko meklējāt?
   – Jā, paldies, – Libija atbildēja. Tad viņa atcerējās Metjū Sīvorda žurnālu. – Greiem, vai uz “Auroras” klāja katastrofas brīdī atradās kāda sieviete?
   – Vaitaveja sieva, Mārgareta.
   – Un nevienas citas?
   – Tāds kuģis nebija piemērota vieta sievietēm, – viņš sacīja. – Ak tā, tas ir mans dēls Alans. – Viņiem pievienojās sīka auguma puisis vecumā mazliet pāri divdesmit ar nepaklausīgiem rudiem matiem, kas slējās augšup visneiedomājamākajos leņķos. – Viņš būs jūsu kompanjons, jo jūs nekad agrāk neesat nirusi. Viņš ir ļoti pieredzējis un jūs uzmanīs.
   Libijas dūša sašļuka papēžos.
   – Vai tad drīkst nirt bez kādas apmācības?
   Greiems neskatījās viņai acīs, un tam vajadzētu mudināt Libiju pagriezties un bēgt.
   – Jā. Tā ir tikai neliela ieniršana. Apmācība ir dārga un prasa daudz laika. Jūs ienirsiet un iznirsiet ar minimālām klapatām.
   Libija palūkojās uz Alanu, kurš bija aizgriezies un iegrimis dziļā, klusinātā sarunā ar tēvu, un viņas panika auga augumā. Viņš neizskatījās pēc tāda, uz kuru var paļauties. Libija vēlējās sev līdzi liela auguma vīrieti, kam piemistu drosme, spēks un gods. Viņa vēlējās Marku. Libija nekad nebija pārstājusi vēlēties Marku.
   Piebrauca vēl viens pāris melnā BMW, un tad, kad visi sakāpa uz klāja, Greiems iedarbināja motoru, un viņi devās dziļāk līcī.
   Saule bija spoža, taču nekveldēja, ūdens zem viņiem izskatījās zilzaļš. Libija sēdēja laivas labajā pusē, vērodama tās atstāto sliedi pāri zemajam norobežojumam. Pāris acīmredzot bija pieredzējuši nirēji, abi sarunājās ar Alanu pašapzinīgā tonī. Greiems stāvēja savā puskabīnē, vadīdams laivu pretī rifam. Pēc desmit minūtes ilga brauciena viņš izslēdza motoru, un laiva sāka mierīgi šūpoties viļņos.
   Greiems iznāca ārā ar ūdenslīdēja tērpu un pleznām, un Libija ātri pārģērbās. Viņš runāja ātri, palīdzēdams Libijai uzvilkt vesti, no kuras stiepās gaisa rezervuāri ar caurulītēm, jostu un masku, kas saspieda ādu ap vaigiem. Viņa uzmanīgi klausījās Greiema skaidrojumos par to, kā viss darbojas, un otrs pāris ielēca ūdenī, atstājot viņu ārā. Libijas smadzenes neprātīgi darbojās. Tas nebija vienkārši. Nepavisam nē. Un viss šis ūdens atradīsies viņai virs galvas. Tas neatgādināja peldēšanu sporta klubā, tas pat neatgādināja iebraukšanu ar airu laivu okeānā mierīgā pēcpusdienā. Viņa būs dziļi dzelmē.
   – Paklau, mīļā sirds, nekas nav briesmīgi sarežģīti. Elpo pa šejieni, un, ja tas nedarbojas, tad elpo pa šejieni. Alans visu laiku būs tev līdzās.
   Libija pamāja, vēl aizvien juzdamās aizdomīga par spīti viņa iedrošinājumam. Drīz vien viņa jau stāvēja pie laivas malas, gatavodamās mesties ūdenī.
   Viņa bija laba peldētāja. Allaž bija labi peldējusi, taču Markam patika doties brīvdienās pie jūras, tāpēc Libija bija trenējusies peldēšanā šaurajā sporta kluba baseinā kvartāla attālumā no darbavietas Parīzē. Marks viņai teiktu, ka viņa uzvedas muļķīgi. Marks ieteiktu vienkārši lēkt iekšā.
   Taču Marks nezināja par viņu visu.
   Libija ielika mutē regulatoru, saņēmās un tad ielēca jūrā.
   Alans norādīja, lai viņa tam seko, taču Libijai bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie elpošanas caur regulatoru. Sākumā krūšu kurvis bailēs sarāvās, taču drīz vien viņa aprada un sāka peldēt dziļāk. Gaisma viegli ieplūda no augšas, piešķirot visam dūmakainu nokrāsu. Viņa jau redzēja vraku, kurā tik tikko varēja atpazīt kuģi. Tas likās reizē cilvēka roku darināts un dabisks: rūpīgi veidots un tagad apaudzis ar neprātīgi mīkstām jūraszālēm. Siltās spektra krāsas nozuda, viņiem nolaižoties dziļāk, līdz beigās viss kļuva dūmakaini zils. Libija pārsteigumā palūkojās apkārt. Rajas, bruņrupuči un sudrabainu zivju bari. Viņa jutās brīva, viegla, dzīva un tik neiedomājami priecīga, ka bija saņēmusies. Cik ļoti tas būtu paticis Markam. Cik lepns viņš justos, ka Libija atmetusi bailes un ienirusi okeānā. Alans norādīja lejup uz vraku un māja, ka viņai jāiet pa priekšu. Viņa peldēja pretī “Aurorai”.
   Libija pārsteigumā uzlūkoja kuģi, šo noslēpumaino peldlīdzekli, kuru viņa bija zīmējusi un gleznojusi nedēļām ilgi. Viņai likās, it kā acu priekšā ir uznirusi kāda mītiska būtne. Pirms tam skatījusi to vienīgi savā iztēlē, Libija juta, ka kuģa fiziskā klātbūtne viņu elektrizē. Tas bija sašķēlies divās skaidri saskatāmās daļās un gulēja okeāna dibenā, izliecies neiespējamos leņķos akmeņu un jūraszāļu ielenkumā. Bija saglabājusies tikai daļa no galvenā masta, slejoties no klāja kā apdrupis zobs. Libija palūkojās, vai Alans atrodas pietiekoši tuvu, un tad aizpeldēja līdz tam un apmeta apkārt loku, lai pēc tam peldētu līdztekus klājam siltajā zilajā ūdenī. Liels stars aicināja viņu dziļāk, izzuzdams tumsā aiz kuģa borta. Libija saskatīja priekšā lūku un palielināja ātrumu, lai aizkļūtu līdz tam.
   Viņa apstājās virs tā, kādu brīdi kuldama ūdeni un lūkodamās lejup. Tur bija tumšs, taču pie Libijas vestes bija piestiprināts lukturis, tāpēc viņa to sataustīja un izvilka laukā. Gaismas stars apgaismoja kuģa iekšpusi, kur bija pilns ar jūraszālēm un vēzīšiem. Kāpnes, atlūzas uz grīdas. Libijai likās, ka viņa saskata salauztu ēdamrīku atliekas, un lēnām iepeldēja iekšā, lai izpētītu visu sīkāk.
   Iekšpusē trūka plašuma, un Libijai uzreiz gribējās griezties atpakaļ. To bija gūti izdarīt, taču viņai tas izdevās, ievērojot, ka apkārt saradušies mazi burbulīši. Libija noskatījās, kā tie parādās apkārt viņas sejai, un sarauca pieri. Vai tas bija normāli? Viņa izpeldēja ārā pa lūku un uzreiz iekļuva siltā straumē. Bang. Libijas labais elkonis spēcīgi atsitās pret lūkas malu. Viņa instinktīvi pastiepa rokas uz priekšu, lai pieturētos, pārāk vēlu atcerēdamās, ka Greiems viņai piekodinājis neko neaiztikt ar kailām rokām. Libija tik tikko sajuta, kā vēžveidīgā asā spīle pāršķeļ viņas roku, taču ieraudzīja ūdenī izplūstam asinis, kas izskatījās pelēcīgi zaļas.
   Libija paraudzījās apkārt, meklējot Alanu, taču viņa nekur nebija. Viņa bija palikusi viena.
   Viņa piespieda roku pie augšstilba, lai apturētu asiņošanu, un izpeldēja no kuģa. Libija centās atgūt savu reibinošo brīvības apziņu, taču tagad sajutās dezorientēta. Vraka leņķis neļāva viņai īsti saprast, no kurienes viņa ir atpeldējusi, un viņa neredzēja tuvumā nedz Alanu, nedz otru pāri, un nespēja iztēloties, kur atrodas Greiema laiva. To visu padarīja vēl ļaunāku burbuļu plīvurs acu priekšā.
   Libija nolēma vienkārši peldēt augšup.
   Šajā brīdī gaiss pārstāja pieplūst.
   Vienā brīdī viņa vēl elpoja, nākamajā tur vairs nekā nebija.
   Ledaina panika pārņēma viņas sirdi. Tā nebija tikai panika par tagadējo situāciju, bet arī briesmīgas tumšas atmiņas, kas bija izdzītas no smadzenēm gluži kā bērnības murgs. Es atrodos zem ūdens un nespēju paelpot.
   Viņas kakls aizžņaudzās. Libija atcerējās, ka kaut kur uz vestes viņai ir rezerves regulators. Viņa taustījās, lai to atrastu, taču rokas piepeši likās veidotas no māla. Viņa nespēja tās pakustināt kā vajag, nespēja neko ar tām atrast, un skatiena perifērijā sāka lēkāt zvaigznītes.
   Viņas ķermeņa svars.
   Svina smagums plaušās.
   Rokas, kas sniedzās pēc palīdzības.
   Gaišums, kas izzuda no smadzenēm.
   Tad piepeši regulators tika izrauts viņai no mutes un nomainīts pret citu. Viņa atvēra acis un ieraudzīja Alanu, kurš turēja viņai pie lūpām savu rezerves regulatoru. Libija kāri elpoja, ļaujot Alanam lēnām celt viņu augšup pretī ūdens virsmai. Viņa jutās tik pateicīga par iespēju pāršķelt ūdens virsmu un ieelpot īstu gaisu. Alans kaut ko uzsauca Greiemam, kurš izvilka Libiju uz klāja gluži kā lielu zivi. Viņš noņēma tai masku, un Libija sāka mirkšķināt acis, lai izdabūtu no tām ūdeni. Saules spožums bija žilbinošs.
   – Tev nekas nekaiš, sirsniņ?
   – Šķiet, ka nē. Kas notika?
   – Alans teica, ka tavs regulators esot izgājis no ierindas.
   – Mans… kas..?
   – Neraizējies, tev nekas nekaiš. Vai gribi braukt uz slimnīcu?
   – Es… Nē, viss kārtībā. – Libija apsēdās. – Tā galvenokārt bija panika, nevis kas cits. – Viņa ar grūtībām norija siekalas. – Es gandrīz noslīku, kad biju jaunāka. Tas man lika atcerēties to gadījumu.
   Greiems paraudzījās tālumā ar piemiegtām acīm, kā baidīdamies, ka kāds viņu novēro.
   – Jā, jā. Skaidrs. Nu labi. Nevajag… Ai, es neņemšu no tevis naudu par šo reizi, labi? Tāpēc tev nevienam nav jāsaka.
   Libijai bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai saprastu, ka viņš raizējas par to, ka viņa varētu to nosūdzēt par nesalabotu aprīkojumu. Un varbūt par to, ka viņš tai ļāvis nirt bez apmācības. Viņa papurināja galvu.
   – Es to nedarīšu. Neraizējieties. Tas nu man rūp vismazāk.
   Greiems vēl mazliet noņēmās ap Libiju, pēc tam uznira otrs pāris, un viņi devās atpakaļ uz krasta pusi. Libija sēdēja, atkal vērodama ūdeni, taču bez tā viegluma sirdī, kuru bija izjutusi izbraucot. Tagad viss likās pārāk spožs, pārāk atklāts un jutīgs. Šī diena bija atsaukusi visu atmiņā: iemeslu, kāpēc viņai negribējās atgriezties, iemeslu, kāpēc Džuljeta nekad viņai nepiedos. Pirms divdesmit gadiem viņa bija izdarījusi ko briesmīgu. Un nekad nespēs izbēgt no tā.
   Džuljeta sēdēja pie viena no tējnīcas galdiņiem, izklājusi sev priekšā rēķinus, kurus vajadzēja sakārtot. Bija vēla pēcpusdiena, īsi pēc slēgšanas. Parasti viņa nodarbojās ar to augšā pie sava rakstāmgalda, taču Demjens vēl aizvien atradās virtuvē un mērīja skapīšus. Klauvējiens pie aizslēgtajām ieejas durvīm piesaistīja viņas uzmanību, un Džuljeta pacēla galvu, ieraugot paveco pāri, kas bija apmeties pirmajā numurā.
   Džuljeta piecēlās, lai atslēgtu durvis, un viņi tai pasniedza savas istabas atslēgu.
   – Patīkamu braucienu uz mājām, – viņa noteica.
   – Paldies par vēlo izrakstīšanos, – vīrietis sacīja. – Mēs to patiešām novērtējām.
   – Tas nekas. Sākusies klusā sezona, un neviens cits jūsu numuru neizmanto. – Džuljeta sadzirdēja būkšķus virtuvē un ieprātojās, ar ko gan Demjens nodarbojas.
   Vīrietis piebikstīja savai sievai, kura iebāza roku grozā un izņēma sarkanvīna pudeli.
   – Tas jums, – viņa sacīja. – Mēs lieliski pavadījām laiku, un jūsu brokastis bija izcilas.
   Džuljeta priecīgi pasmaidīja.
   – Ak, paldies jums. – Viņa pasita pudeli padusē un paspieda abiem rokas. Viņi atvadījās, un Džuljeta atkal aizslēdza durvis, nolika vīnu uz galda un devās uz virtuvi.
   – Vai viss ir kārtībā?
   Demjens bija nometies uz grīdas, iebāzis galvu skapītī.
   Viņš paraudzījās augšup, Džuljetai ienākot iekšā.
   – Jā, piedod. Es nometu vienu no tavām atvilktnēm. Nu jau tā ir atpakaļ vietā. – Viņš piecēlās un izstiepa kāju. – Lai gan tā uzkrita man uz kājas.
   – Au. Vai tev ir vajadzīgs ledus?
   – Gan viss būs kārtībā.
   Džuljeta pieliecās tuvāk, lai palūkotos uz viņa kāju. Uz tās bija parādījies sārts pietūkums.
   – Nē, tev ir vajadzīgs ledus. Un tev ir vajadzīgi darba zābaki, nevis pludmales čības.
   – Man tādi ir. Bet…
   – Jā, es zinu. Tas ir sarežģīti. Tu to esi atkārtojis jau vairākas reizes.
   – Es negribēju tēlot noslēpumaino. – Viņš paraudzījās apkārt. – Visi mērījumi ir izdarīti. Vai gribi aprunāties par idejām?
   Džuljeta pavilcinājās, tad ar grūtībām norija siekalas un pieņēma lēmumu.
   – Man tur ir vīna pudele. Vai gribi piebiedroties?
   Demjens pasmaidīja.
   – Labprāt.
   Viņa sameklēja saldētu zirnīšu paku, ko uzlikt uz cietušās kājas, un abi apsēdās slēgtajā tējnīcā maigajā lampu gaismā, dzerdami vīnu no tējas krūzēm. Pie pirmās krūzes viņi runāja par Demjena idejām saistībā ar virtuves atjaunošanu, pie otrās par to, kā Džuljeta ir pamanījusies noturēt savu rūpalu pēdējo piecpadsmit gadu laikā, un pie trešās viņas ziņkārība pārspēja pieklājību.
   – Labāk pastāsti man, kas notiek. Kāpēc tu nevari piekļūt saviem bankas kontiem un zābakiem, un visam citam?
   Demjens papurināja galvu.
   – Ļoti, ļoti nejauka attiecību saraušana. – Sāpes viņa sejā uz brīdi parādījās un tad uzreiz tika noslēptas. Džuljeta uz mirkli atcerējās divdesmit gadus senus notikumus: Demjenu bija izbiedējis slikts sapnis. Bērnībā murgos parasti darbojās briesmoņi. Pieaugušu cilvēku dzīvē murgi bija daudz ikdienišķāki. Salauztas sirdis, naudas grūtības, ģimenes problēmas.
   – Mums daudz kas piederēja kopīgi, – viņš turpināja. – Viņa ir mani izslēgusi no visa. Bankas konti, mūsu māja… Man nācās ielauzties pašam savā garāžā, lai tiklu klāt savai mašīnai. Nospēru kaķi, kamēr biju tur. Atstāju to pie Libijas.
   – Man patiešām žēl.
   Viņš papurināja galvu.
   – Oho. Šī ir pirmā reize, kad runāju par to ar kādu. – Viņš iesmējās. – Nezinu, vai tas ir vīna dēļ vai tāpēc, ka es tevi tik sen pazīstu. Uzticēju tev savas jūtas…
   Džuljetas sirds iesila. Vai varbūt viņa bija tikai mazliet noreibusi.
   – Zini, es pat neesmu pateicis savai mātei. Viņai nepatika Reičela, un viņa mani brīdināja. – Demjens paraustīja plecus. – Piedod. Laikam izklausos nožēlojams.
   – Nepavisam. Taču tev nevajadzētu ļaut viņai… Reičelai darīt visu pēc sava prāta. Vai nevari piezvanīt advokātam?
   – Gan es līdz tam nonākšu. Beigu beigās. Ceru, ka laiks palīdzēs. Viņa nomierināsies un… – Demjens apklusa. – Nu, neviens jau nezina, kas gaida nākotnē. Es cenšos izturēties optimistiski, taču nebija pārāk viegli gulēt uz matrača bākā. Tā ka tagad tu redzi, cik daudz man nozīmēja iespēja apmesties normālā mājā.
   Džuljeta pavēroja viņu lampas gaismā. Tālumā dunēja jūra. Viņai radās pazīstama un reizē svešāda sajuta, pagātnei un tagadnei savijoties kopā: viņa pazina Demjenu un reizē nepazina, viņa pazina savu māsu un reizē nepazina. Kāpēc tas viss notika vienlaicīgi? It kā Endija nāves divdesmitā gadadiena būtu iznesusi dienas gaismā sen aizmirstus jautājumus.
   – Vienalga, – Demjens noteica, sagrozīdamies krēslā un pārvietodams saldētos zirnīšus uz kājas. Viņš izskatījās ļoti ērti iekārtojies un nepiespiests. – Aci pret aci. Es izstāstīju tev savu lielāko noslēpumu. Kāds ir tavējais?
   Viņa pasmaidīja. – Man tāda nav.
   – Ir gan. Kas notiek starp tevi un Libiju? – Nekas, – Džuljeta automātiski noteica.
   – Beidz. Tev sejā ierakstīts, ka kaut kas nav kārtībā. Tu, burtiski, saraujies, kad es pieminu viņas vārdu.
   Džuljeta nopūtās. Libija. Neizbēgamā Libija.
   – Īsā versija ir tāda, ka neesmu viņu redzējusi divdesmit gadus, un tagad viņa ir uzradusies un sarežģī manu dzīvi.
   – Sarežģī? Viņa nupat tev atsūtīja bezmaksas namdari. – Demjens papleta rokas.
   Džuljeta iesmējās.
   – Nu, droši vien aizsūtīšu viņai pateicības kartīti.
   – Tev laimējies, ka tev ir māsa. Es vienmēr esmu gribējis māsu vai brāli.
   Džuljeta atcerējās visas tās reizes, kad bija vēlējusies, kaut viņai nebūtu māsas.
   – Tas ir sarežģīti.
   – Tad kāpēc viņa aizbrauca uz divdesmit gadiem?
   – Bākas līcis viņai nebija pietiekoši liels.
   – Tik mazs, ka nevarēja pat atbraukt ciemos? Saglabāt attiecības ar tevi?
   Tumšas izjūtas. Džuljeta nožēloja, ka ir dzērusi tik strauji. Viņas galva likās smaga.
   Šķita, ka Demjens ir nolasījis viņas noskaņojumu. Viņš pieklusināja balsi.
   – Džuljeta? Vai tev nekas nekaiš?
   Viņa papurināja galvu.
   Viņš kādu brīdi klusēja un tad ļoti klusi iejautājās:
   – Kas notika?
   – Endijs noslīka, – viņa noteica.
   – Libija man to pateica. Kas notika patiesībā?
   Džuljeta saraustīti ievilka elpu, gatavojoties izrunāt briesmīgo patiesību, kas gadiem ilgi bija palikusi neizteikta. Vai viņa tiešām gatavojās to pateikt? Tomēr vārdi jau nāca pār lūpām, un viņa nespēja tos atsaukt.
   – Endijs noslīka, un tā bija Libijas vaina.
   Demjens bija satriekts un kādu brīdi nespēja parunāt.
   – Labi, – viņš noteica. – Tev nāksies man izstāstīt visu.
   Tā nu Džuljeta to viņam izstāstīja. Visu.
   Džuljeta un Endijs bija kā radīti viens otram, un visi to zināja. Viņa bija atbrīvojusi vietu sev līdzās devītās klases matemātikas stundā jaunajam skolniekam ar gaišajiem matiem un tumši brūnajām acīm, un viņš to labprāt ieņēma kopš tā paša brīža. Līdz skolas beigām viņi jau atgādināja vecu precētu pāri. Citas attiecības ap viņiem aizsākās un izjuka. Libija ar savu spilgto izskatu un koķeto pusaudzes godkārību mainīja draugus ik pēc nedēļas vai divām, bet Džuljeta un Endijs palika nešķirami.
   Taču tas nebija garlaicīgi. Nekad. Endijam piemita neparasta gudrība. Viņš saskatīja pasauli no interesanta skatpunkta. Džuljetai patika sarunāties ar viņu stundām ilgi par visu: par dabu, par sabiedrību, par vēsturi, filozofiju, pavārmākslu, gleznošanu, jebko. Viņam bija, ko teikt. Un, kad Džuljeta iedomājās, ka nav pietiekoši interesanta vai gudra, lai Endiju noturētu, viņš pasmējās par kādu viņas joku, un viņa atcerējās, ka ar Endiju viss vienmēr bija viegli. Viņš mīlēja Džuljetu bez piespiešanās, un viņu pašu bija viegli mīlēt.
   Tad nāca bažas par grūtniecību. Tā izrādījās viltus trauksme, taču viņi sāka domāt: kāpēc gaidīt? Abi zināja, ka grib viens otru, zināja, ka grib dibināt ģimeni, grib nākotni. Tēvs viņiem bija devis savu svētību: viņš dievināja Endiju. Laulības pludmalē – Džuljetai mugurā būs kaut kas vienkāršs un skaists –, un tad kopdzīve, kas būs piepildīta ar daudziem sīkiem piedzīvojumiem. Dvēseļu radniecība.
   Tā bija Libija, kura ierosināja sarīkot pirmskāzu svinības. Džuljeta bija noraidījusi domu par vecmeitu ballīti, un arī Endiju neinteresēja vecpuišu ballīte pilsētā. Tāpēc Libija uzaicināja duci seno skolasbiedru uz sērfotāju klubu. Džuljeta negribēja, lai viņai kāzu dienā būtu paģiras, turklāt viņa neaizrāvās ar dzeršanu, un Endijs atbalstīja viņas atturības politiku. Taču visi pārējie dzēra par daudz, kā to dara tikai jauni cilvēki.
   Libija dzēra visvairāk. Džuljeta arī agrāk bija redzējusi viņas trakulības, taču šajā vakarā kaut kas bija citādi. Viņa bija lietojusi savu ierasto koši sarkano lūpukrāsu, viņas tumšie mati bija augstu uzsprausti, un viņai mugurā bija pieguļoša zila kleita. Visi vīrieši sērfotāju klubā meta slepenus skatienus uz viņu. Taču tas nebija tikai izskats, kas saistīja viņu uzmanību. Libija skaļi smējās, flirtēja ar visiem, atmeta matus atpakaļ un ilgi skatījās acīs. Džuljeta bieži prātoja, vai Libija apskauž jaunāko māsu par to, ka viņa precas: galu galā viņa pati bija pieradusi atrasties uzmanības centrā. Vai varbūt viņa tovakar bija tikai priecīgi satraukta.
   Tā pilnīgi noteikti bija Libija, kura ierosināja visiem doties uz pludmali peldēties pa pliko. Atskanēja piekrītoša murmināšana, taču tas nebija nopietni. Viņi izgāja no sērfotāju kluba un devās uz pludmali, smiedamies, pļāpādami un šļakstinādamies, taču neviens nedomāja iet peldēties.
   Līdz kāds izaicināja Libiju. Tas bija viens no puišiem, kurus neapšaubāmi bija iekvēlinājusi viņas izrādīšanās.
   – Divi izaicinājumi! – Libija iesaucās. Un tad: – Trīs izaicinājumi!
   Kādu laiku tas turpinājās tādā pašā garā, un Džuljetai sāka uzmākties nogurums. Viņa sažņaudza Endija plaukstu un piespiedās pie viņa siltā pleca. Aprīļa vējiņš patīkami piekļāvās ādai.
   – Laiks iet gulēt, – viņa sacīja.
   – Un, kad pamodīsimies, jau būs rītdiena.
   Džuljeta pasniedza seju skūpstam, un Endija siltās lūpas pieskārās viņējām. Taču piepešs kliedziens lika viņam atrauties. Simts metrus tālāk pludmalē Libija centās atbrīvoties no savas zilās kleitas. Pārējie smējās un taurēja. Džuljeta un Endijs stāvēja atstatus.
   – Viņa ir zaudējusi prātu, – Džuljeta sacīja.
   – Viņai nevajadzētu tagad iet ūdenī, – Endijs sacīja. – Viņa ir pārāk daudz dzērusi.
   Džuljeta sajutās neomulīgi.
   Libija devās iekšā okeānā savā melnajā krūšturī un biksītēs. Tad ienira un iznira, saslapinājusi matus, ar izplūdušu grimu, un smējās, un smējās.
   – Aiziet! – viņa sauca. – Ūdens ir silts.
   Viņa ienira atkal.
   Un laiks izstiepās. Džuljetas elpa iestrēga kaklā.
   – Kur viņa palikusi? – Endijs jautāja.
   Balta roka pašāvās augšup bezpalīdzīgā žestā krietnu gabalu no vietas, kur Libija bija pazudusi. Krastā atskanēja panikas pārņemti saucieni. Endijs metās uz ūdens pusi – viņš bija vienīgais, kurš izrādījās skaidrā un pietiekoši spēcīgs, lai varētu izglābt Libiju –, norāva kreklu un ienira.
   Un vairs neiznāca no ūdens.
   Džuljeta dzirdēja klusumu pēc viņas stāsta, kas likās izstiepies garumā, un nespēja ieskatīties Demjenam acīs. Neizskaidrojamā kārtā viņa jutās nokaunējusies. Par to, ka bija pārāk gari runājusi, par to, ka viņas kakls bija aizžņaudzies, par to, ka viņa nebija spējusi piedot un aizmirst vēl pēc divdesmit gadiem. Par to, ka bija mīlējusi pārāk stipri. Par to, ka nebija tikusi tam pāri. Par to, ka bija pastāstījusi visu šim jaunajam, pievilcīgajam puisim, kurš droši vien skatījās uz viņu kā uz nožēlojamu būtni, kas aizvadījusi savas labākās dienas un tagad tuvojas neizbēgamai un rūgtai vecmeitas eksistencei. Nicinājums pašai pret sevi bija tik milzīgs, ka tas Džuljetu satrieca.
   Taču tad Demjens uzlika savu plaukstu uz viņējās. Viņš saņēma Džuljetas pirkstus un cieši tos saspieda.
   – Man ļoti, ļoti žēl.
   Džuljeta vēroja viņa plaukstu virs savējās. Viņa iedegušos, spēcīgos pirkstus. Taču tad Demjens atvilka roku un atzvila krēslā, un Džuljetai nācās pacelt galvu un ieskatīties viņam acīs.
   – Kā Libija izkļuva ārā?
   – Endijam izdevās aizdabūt viņu līdz smilšu sērei, kad vilnis ieskaloja viņu atpakaļ.
   Demjens brīdi klusēja.
   – Man ir žēl arī Libijas, – viņš ierunājās. – Viņai nākas dzīvot ar smagu nastu.
   Džuljeta apklusa: dusmas, bēdas un pašas vainas apziņa bija padarījusi viņu mēmu.
   Demjens pasmaidīja un paņēma savu krūzi.
   Izbrīnītā Džuljeta pacēla augšup savējo.
   – Par ko mēs dzersim?
   – Par to, ka esam nodzīvojuši pietiekoši ilgi, lai redzētu šādus nožēlojamus sarežģījumus savā dzīvē.
   Džuljeta apspieda asaras un iesmējās.
   – Jā, jādomā, ka tev ir taisnība. Mēs vismaz aizvien vēl esam tepat un pakļauti nelabvēlīgu vēju triecieniem.
   – Un vējš kuru katri brīdi var mainīties pret labāku laiku. Jā, mēs vismaz vēl esam dzīvi. – Viņš iztukšoja savu krūzi. – Nu, Džuljeta, vai tu man ļausi pārveidot savu virtuvi?
   – Jā, ļaušu, – viņa atbildēja. – Man ir prieks, ka tu esi tuvumā.
   Libija atmeta domas par gulēšanu. Dienām un naktīm viņa strādāja pie kataloga un noņēmās ar gleznošanu, lai sevi nodarbinātu. Lēnām migla no prāta izvējojās, un viņas lēmums kļuva skaidrs.
   Džuljeta nemūžam viņai nepiedos. Samierināšanās viņu starpā bija neiespējama, tāpēc nebija nekāda iemesla nepieņemt naudu. Zemes pārdošana Ashley-Harris Džuljetai nekaitēs, un ar laiku viņa pati to sapratīs.
   Pulkstenis tuvojās sešiem. Varbūt viņa bija gulējusi saraustītā miegā kādas divas stundas. No plakstiņu mirkšķināšanas sāka sāpēt galva. Libija tik tikko spēja saskatīt telefona mazos taustiņus, sastādot īsziņu Tristanam: Esmu nolēmusi pārdot.
   Viņas īkšķis pavilcinājās pie nosūtīšanas taustiņa. Sirds pamira. Tad viņa to nosūtīja.
   Telefons iezvanījās pēc pāris minūtēm.
   – Tu nerēķinājies ar laika starpību, – viņš iesmējās. Libija sadzirdēja trokšņus klausulē. Viņš atradās ārā, kādā vējainā vietā.
   Libija samulsa.
   – Cik ir pulkstens?
   – Pērtā ir četri no rīta.
   – Piedod.
   – Laimīgā kārtā es neatrodos Pērtā. Atgriezos mājās vakardien. Pabeidzu darāmo ātrāk.
   Libija smagnēji atslīga savas darbnīcas klubkrēslā. Uzlecošā saule lika acīm iesūrstēties.
   – Vai tu esi Nūsā?
   – Tu gribi, lai es iegrieztos?
   – Es to ļoti gribētu. – Vai tas izklausījās izmisīgi?
   – Tu zini, ka es nevaru runāt par darījumiem.
   – Es tikai gribu, lai kāds mani atbalstītu. Šis ir smagākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmusi.
   – Vai tu man pagatavosi brokastis?
   – Protams.
   Viņi tā arī netika līdz brokastīm. Tiklīdz Tristans ieradās, Libija ievilka viņu iekšā, un viņš to pagrieza un piespieda pie durvīm. Drēbes tika nomestas, izveidojot aiz viņiem taciņu. Libija uz brīdi aizmirsās spēcīgajā, kaislīgajā aktā, aizmirsdama visu un sajuzdama vienīgi augošo baudu savā ķermenī. Pēc tam viņi atslāba, savijušies kopā, un viņas ķermenis pateicīgi sabruka. Beidzot miegs.
   Pat ja viņa gulēja ar ienaidnieku.

Divdesmitā nodaļa

//-- 1901. GADS --//
   Gaisma pirms rītausmas ir viegla un zilgana. Izabella vēl aizvien nav pieradusi pie Austrālijas ainavas ar tās asajām, svaigajām smaržām: mitra zeme, trūdošas lapas un skābena jūra. Gaiss ir pilns ar mitruma un sāls maisījumu. No bākas platformas šajā rītā viņa saskata pamesto jūru un liedagu: vietas, kur, šķiet, cilvēks savu mūžu nav spēris kāju. Taču mežā valda rosība: mostas putni, un dzīvnieki lien laukā no savām paslēptuvēm. Izabellu nomierina doma, ka arī citas būtnes ir aizņemtas. Tikpat aizņemtas kā viņi ar Metjū. Mikls vēsums iesitas viņai vaigos.
   Metjū apvērš velēnu ar savu lāpstu. Tur apakšā atrodas zizlis. Doma par to, ka tas vēl aizvien eksistē, ir reizē briesmīga un brīnišķīga. Briesmīga, jo, paliekot tam tuvumā, Izabellai draud briesmas no Artura ģimenes. Brīnišķīga, jo tas ļaus viņai izlauzties no šīs briesmīgās vietas un uzsākt jaunu dzīvi, ja viņa rīkosies gudri un uzmanīgi.
   Izabellai ir jābūt gudrai un uzmanīgai.
   Viņa stāv maliņā un vēro, kā Metjū strādā. Viņa tuvums Izabellai šķiet fascinējošs. Raupjās rokas uz lāpstas, plecu pieliekšanās un atliekšanās, kāju stingrā stabilitāte. Vēl pirms dažām stundām šīs rokas un pleci maigi un tajā pašā laikā neapturami centās iepriecināt viņas ķermeni, un viņa īsti nespēj tam noticēt. Agrāk pašas ķermenis Izabellai ir licies kā aizdots: tam drīzāk vajadzēja piederēt vīram, bērnam, ģimenei. Taču Metjū viņai ir licis sajust, ka šie locekļi, orgāni un āda patiešām piederas viņai. Iekāre pret viņu iekvēlojas atkal.
   Viņš paceļ galvu, itin kā būtu sajutis, ko Izabella domā. Metjū pasmaida, un viņas sirds salecas.
   – Par ko tu domā, skaisto putniņ? – viņš jautā.
   Izabella par atbildi pasmaida, taču neatbild. Cauri kokiem izlaužas pirmais oranži zeltainais saules stars. Putnu dziesmas kļūst skaļākas. Metjū turpina rakt. Visbeidzot atskan būkšķis, kad viņa lāpsta saduras ar lādi.
   Metjū nometas ceļos, nomezdams lāpstu. Viņš ierokas zemē ar plaukstām. Izabella viņam pievienojas, notraukdama dubļu pikučus no lādes. Metjū ir atbrīvojis vienu riekstkoka lādes pusi un nosēkdamies izceļ to ārā no zemes.
   Tad viņš pieceļas, satver lādi un saka:
   – Nāc, Izabella.
   Viņi atgriežas bākā. Metjū uznes zizli augšā pa kāpnēm līdz vidējai platformai un novieto to uz grīdas līdzās skapītim, kurā atrodas viņa instrumenti. Būtu vieglāk strādāt pie galda telegrāfa istabā, taču Izabella zina, ka Metjū par to raizējas. Ja kāds ieradīsies nosūtīt telegrammu, tad ieraudzīs zizli.
   Viņš atver lādi un pasper soli sāņus.
   Izabella noslīgst uz grīdas, ar pirkstiem pieskardamās dārgakmeņiem. Astoņi rubīni, četri safīri, četri smaragdi un viens dimants: septiņpadsmit dārgakmeņi, kurus satur kopā ar rokām rūpīgi gatavots ietvars.
   – Man vajadzēs knaibles, – Izabella saka. – Vismazākās, kādas tev ir.
   – Viss tev vajadzīgais atrodas šajā skapītī. – Viņš apsēžas uz grīdas Izabellai līdzās. – Piedod, ka tev nāksies strādāt uz grīdas.
   – Es arī negribu tikt atklāta, – viņa saka.
   – Ar briljantu vien pietiks, lai tu varētu samaksāt par biļeti uz Ņujorku.
   Par divām biļetēm. Viņai vajadzīgas divas.
   – Tas ir tāls ceļš. Man ir jābrauc ērti, kajītē. Vēl man vajadzēs drēbes, apavus, naudu, kad nokļūšu tur. Es vēl pat neesmu atradusi Viktoriju. Man vajadzēs kādu apmešanās vietu. Nē, es pārdošu tos visus.
   – Tas būs pārāk aizdomīgi, ja šie dārgakmeņi tev uzradīsies no zila gaisa. Nezinu, kā to iespējams izdarīt, Izabella. Plāns briest lēni, un visas Metjū izteiktās šaubas atgādina trulas galvassāpes. Tas ir tiesa, ka viņa, Mērija Harova, pēdējā laikā zemas kārtas auklīte, piesaistītu sev daudz uzmanības, piepeši sākot piedāvāt pārdošanai dārgakmeņus, it īpaši septiņpadsmit vienāda veidojuma un slīpējuma dārgakmeņus, kas veidoti īpaši zizlim. Viņai tie ir jāpaslēpj, un viņa tos noteikti nevar pārdot Bākas līcī. Ja neskaita to, ka tas būs aizdomīgi, te nav praktiski neviena, kam būtu pietiekoši daudz naudas.
   – Ļauj man par to padomāt, – Izabella saka, negribēdama zaudēt drosmi.
   Metjū ķeras pie saviem rīta darbiem. Izabella sameklē smalkas knaibles un uzmanīgi atbrīvo pirmo safīru no tā ietvara. Zelts ir mīksts materiāls, tomēr viņas rokas tik un tā sāk smelgt. Viņa sajūt Metjū klātbūtni, kurš nāk un iet, saulei austot. Izabella ir nogurusi, ļoti nogurusi. Viņa tikpat kā nav gulējusi, juzdamās pārāk satriekta par Havjera zaudēšanu un pārsteigta par to, ka ir ļāvusi Metjū sevi mīlēt. Tomēr beigās visi safīri ir viņai rokā.
   Metjū notupstas Izabellai līdzās.
   – Tad viss rit, kā nākas?
   – Es padarīšu tās par rotaslietām, – viņa saka. – Man vienmēr ir paticis darināt rotas, un ieprecēšanās Vinterbornu ģimenē man ir daudz ko iemācījusi. Neviens vīrietis nepirks safīru, toties nopirks safīra piespraudi sievai.
   – Bet kur tu tos pārdosi?
   – Es vēl aizvien domāju, – Izabella saka. – Neesmu pārstājusi domāt. – Viņas balss pārvēršas klusā murmināšanā.
   Metjū cieši viņu uzlūko.
   – Vai tu labi jūties?
   Izabella papurina galvu.
   – Nē. Esmu nogurusi un nespēju noticēt tam, ko dzīve man ir piespēlējusi. Taču es zinu, kas man jādara, un tas dod man drosmi.
   Metjū pieskaras viņas plaukstai, un liesma iedegas atkal. Izabella ielūkojas viņa acīs. Metjū acu zīlītes ieplešas, un tad viņa lūpas atkal pārklāj viņējās. Izabella pateicīgi aizmirstas instinktā un baudā. Viņai ir apnicis domāt. Domāšana viņu biedē.
   Metjū iet pa ceļu no pilsētas, nesdams tīkliņu ar kartupeļiem un pupiņām. Viņam šķiet dīvaini, kā šis gājiens ir kļuvis tik būtisks, solījumu un baiļu pilns. Agrāk viņš būtu gājis, daudz par to nedomājot. Viņš būtu iegrimis domās, tik tikko ievērojot apkārtni. Taču nu viņš dodas mājās pie Izabellas. Ceļš vairs nav neitrāla vieta: tā ir laimīga vieta, kuru atdzīvina putnu dziesmas un okeāna viļņošanās tālumā.
   Viņa sirds ir priecīga. Ļoti priecīga.
   Jā, tajā ir sīka šaubu stīdziņa. Taču tā atrodas pašā dziļumā. Izabella ir apņēmusies pārdot pēc iespējas vairāk dārgakmeņu, iestrādājot tos rotaslietās. Tas prasīs laiku. Viņa nebrauks projām ne rīt, ne parīt. Metjū zina, ka nevar viņu paturēt – viņš to zināja jau pirmajā brīdī, Izabellu ieraugot, taču viņš tiks svētīts ar Izabellas klātbūtni vēl kādu brīdi. Un tas ir vairāk, nekā viņš varējis cerēt.
   Jau veselu nedēļu viņa strādā. Ir bijuši mēģinājumi un kļūdas. Dažkārt Izabella kļūst tik aizkaitināta, ka aizmet dārgakmeni, tā ka tas nošķind uz grīdas. Tad viņa pieceļas, dodas pie tā, paceļ to un klusītēm sāk no sākuma.
   Metjū atslēdz ārdurvis. Viņu nesagaida tukšums un vientulība, kā tas ir bijis visus šos gadus: tur iekšā ir vēl viens silts augums. Šī doma liek viņam pietvīkt. Viņas maigums padara viņu cietu.
   – Izabella?
   – Nāc un paskaties! – Izabella uzsauc, un viņas balss ir priecīgi satraukta.
   Metjū kāpj augšā pa kāpnēm. Izabella turpina strādāt šeit uz grīdas, līdzās instrumentu skapītim. Viņas darbarīki ir izmētāti visapkārt. Katru rītu viņa paēd un atgriežas šajā vietā, gaišajiem matiem aizklājot seju, koncentrēdamās ar to pašu izmisīgo intensitāti, kas acīmredzot ļāvusi viņai pieveikt garo ceļa gabalu pa liedagu līdz bākai. Tomēr šoreiz viņa stāv, gaidīdama Metjū, kad viņš parādās durvīs. Viņa staro un pastiepj roku.
   Izabellas plaukstā mirguļo piespraude. Viņas atjautība Metjū iepriecina. Gliemežvāks no liedaga, atlasa lentīte no viņas kleitas, smalkā zelta ķēdīte, kas noturēja vietā riekstkoka lādes vāku. Rotaslietas centrā mirguļo tumši zils safīrs. Pati rota ir skaista un neparasta. Gluži kā Izabella.
   – Ļoti labi pastrādāts, Izabella, – viņš saka.
   – Vai ne? Mēs ar Viktoriju darinājām gliemežvāku rotas, kad bijām mazas. Mums tikai nekad nebija safīru, ar ko darboties. – Viņa sarauc pieri. – Man vajadzēs vairāk materiālu. Sudraba stiepli, lai pagatavotu aizdari un ķēdītes. Gribu pārdot šo un par iegūto naudu nopirkt visu to, ko vajadzēs nākamajām.
   Metjū tikpat kā nedzird, ko viņa saka. Izabellas vaigi ir viegli pietvīkuši, un viņas mati atrisuši. Iekāre gandrīz liek viņam zaudēt savaldīšanos. Metjū liek sev saņemties.
   – Kur tu to visu dabūsi? Bākas līcī noteikti nē. To nevar dabūt par Tevantinā. Kokmateriālus un cukuru jā, bet sudraba stiepli…
   – Brisbenā.
   – Tu brauksi uz Brisbenu? – Tas nozīmē nakts braucienu tvaikonī. Metjū sirds sažņaudzas no domas, ka Izabella būs viena pati tik tālu no viņa.
   Taču viņa jau purina galvu.
   – Nē. Taču es zinu kādu, kurš bieži turp brauc, kādu, kurš pazīst bagātus cilvēkus, kas gribētu pirkt dārglietas.
   – Un kurš tas ir?
   – Eibels Barets.
   Metjū jūtas samulsis.
   – Tu pazīsti Eibelu Baretu?
   – Es zinu par Eibelu Baretu vairāk nekā vairums cilvēku, – viņa nošņaukājas. – Man ir plāns.
   – Neiegrūd sevi briesmās, Izabella. Būs labāk, ja Bākas līcī neviens nezinās, ka tu vēl aizvien esi tepat. Fulbraitas kundze neapšaubāmi ir saindējusi aku, runājot par tevi, un… – Viņš apklust, piepeši nokaunējies. Tas, ka Izabella nakšņojusi šeit, bākā, kopā ar viņu, arī ir jāpatur noslēpumā. Metjū nespēj savietot spēcīgo vēlēšanos Izabellu pasargāt ar kaunu par to, ka viņš ir to iegrūdis tik kļūmīgā situācijā.
   Taču viņa atgaiņājas.
   – Neraizējies. Es esmu apdomīga.
   Metjū šaubās. Viņš negrib, lai Izabella ietu tuvumā Eibelam Baretam. Taču tad viņš saka:
   – Neej uz viņa māju. Viņa sieva draudzējas ar Fulbraitas kundzi. Viņš katru pēcpusdienu dzer Biržas viesnīcā, parasti ar Ernestu Fulbraitu, taču šobrīd Ernesta nav pilsētā. Tava labākā izdevība notvert viņu vienatnē un neviena neredzētai ir Šorroudā pēc saulrieta.
   Izabella viņam uzsmaida.
   – Mēs esam labs pāris, vai ne, Metjū?
   Lai arī viņš zina, ka Izabella gribējusi teikt ko citu – ka viņi ir nozieguma līdzzinātāji, – Metjū prātā iešaujas doma par to, ka viņi varētu būt vīrs un sieva. Taču nekādas laulības nav iespējamas. Izabella nevar palikt Bākas līcī mūžīgi, un viņš… viņš nevar aizbraukt. Viņam jau ir par vēlu kaut kur braukt. Metjū pārņem skumjas.
   – Jā, mēs esam labs pāris, – viņš nopietni atbild. – Labs pāris, kas dara sliktus darbus.
   Izabella noraidoši novicina roku.
   – Es te nesaskatu nekādu noziegumu. Vienīgais, ko esmu paņēmusi no Vinterborniem, ir zelts un dārgakmeņi. Viņi man atņēma brīvību un laimi, ne acu nepamirkšķinādami. Arturs labprāt būtu atņēmis manu dzīvību, lai pats paglābtos jūrā. Viņš tik spēcīgi rāva airi, ka man tiešām liekas – viņš vēlējās, lai es nonāktu ūdenī kopā ar viņu. – To sakot, Izabellas balsī iezogas savāds vēsums, un Metjū iztrūkstas. – Nenomoki sevi ar vainas apziņu, – viņa turpina, viegli pieskardamās Metjū plaukstai ar saviem liegajiem pirkstiem. – Mērķis attaisnos līdzekļus.
   Vējš no okeāna puses ir auksts un sāļš. Izabella patveras no tā, piespiedusies ar muguru pie spēcīga mango koka stumbra un vērodama Biržas viesnīcas ārdurvis. Daži cilvēki ir iegājuši ēkā, bet pagaidām vēl neviens no tās nav iznācis. Izabella ir ģērbusies Metjū tumšajā mētelī, un viņas mati ir paslēpti zem šalles. Saule ir norietējusi, un vakars viņu apsedz. Viņas sirds truli sitas kaklā. Brīžam pašas plāns šķiet pārāk neiespējams, taču Izabella sev atgādina, ka jāiet uz priekšu pa solim vien. Viņa ir pagatavojusi pirmo rotaslietu: pirmais Vinterbornu dārgakmens ir gatavs atkal parādīties pasaulei. Šobrīd ar to pietiks.
   Izabella palūkojas debesīs. Zvaigznes mirdz mākoņu starpā. Viņa ir bijusi tik ļoti aizņemta ar dārgakmeņu noņemšanu no zižļa, ar piespraudes taisīšanu un pārtaisīšanu, ka ir pārstājusi domāt. Taču domas mācas virsū tagad. Domas par Danielu un Havjeru, un Arturu, un Metjū. Domas par Viktoriju, kuru Metjū mēģina atrast Amerikā. Izabella teiktu, ka jūtas tālu no mājām, tikai viņa vairs nav pārliecināta, kur īsti atrodas viņas mājas. Viņa ir iemesta pasaulē. Varbūt viņas liktenis ir būt sievietei, kura tikai pieskaras zināmām lietām zināmos laikos. Šobrīd mājas ir bāka, taču Izabella zina, ka tas nebūs ilgi. Metjū arī to zina.
   Tomēr viņa ļoti vēlas būt citāda sieviete: sieviete ar ģimeni, saknēm un stabilu pamatu zem kājām, kas tur atradīsies arī pēc tam, kad viņa nomirs. Izabellu pārņem melanholija, taču viņa sev iestāsta, ka nav laika melanholijai. Šobrīd viņai ir jāpārdod dārgakmeņi un jānopelna pietiekoši daudz naudas, lai ērti un droši uzsāktu jaunu dzīvi.
   Durvis atsprāgst vaļā, un tur jau viņš ir. Taču viņš nav viens, un Izabellas dūša sašļūk papēžos. Viņai ir jāpaliek divatā ar Eibelu Baretu, jo citādi nekas nesanāks. Viņš aizkūpina cigāru un sarunājas ar otru vīrieti. Izabella atslīgst pret koku.
   Tad Eibels Barets ar rokas mājienu atvadās no otra vīrieša un paliek viens, nākdams viņas virzienā. Izabella izslienas, savelk mēteli cieši sev apkārt un gaida, kad viņš ies garām.
   – Bareta kungs, – viņa klusi pasauc.
   Viņš apstājas un lūkojas tumsā.
   – Kas tur ir?
   Izabella iznāk no koka ēnas, taču tikai nedaudz.
   – Parunājiet ar mani, – viņa saka.
   – Mērija Harova? Kāpēc gan? Ko tu vispār vēl dari pilsētā?
   – Parunājiet ar mani, – viņa atkārto, – tāpēc ka es zinu par jums ko tādu, ko nezina jūsu sieva.
   Viņš steidzas klāt, dusmās saraucis pieri. Izabella saņemas. Viņš var kļūt vardarbīgs. Viņš ir bagāts, rupjš vīrietis, kurš pieradis, ka viss notiek pēc viņa prāta. Tomēr viņš tai nesit. Galu galā viņš ir arī vīrietis, kurš ir bagāts, pateicoties savai sievai.
   – Paklausies tu, – viņš izgrūž, – tu neesi nekas. Nekas. Neviens neticēs tam, ko tu teiksi, tāpēc…
   – Izbeidziet, – viņa saka. – Uzklausiet mani.
   Viņš ieliek mutē cigāru, sakrusto rokas un pablenž uz Izabellu. Cigāra dūmu smarža aizķeras Izabellai kaklā. Tā viņai neizskaidrojamā kārtā atgādina par bērnību. Varbūt viņas tēvs smēķēja cigārus. Viņa dziļi ieelpo šo smaržu.
   – Nu tad runā, – viņš saka. – Es klausos.
   – Man vajadzīga jūsu palīdzība.
   Viņš sarauc pieri.
   – Man ir vajadzīgs šis un tas no Brisbenas. Jūs turp braucat visu laiku.
   Viņš izplūst smaidā.
   – Tad tu esi sadomājusi mani šantažēt? Tu zini, ka man pašam naudas nav. Viņa uzmana katru peniju, kas izplūst no mana bankas konta.
   – Nē. Es negribu no jums naudu. Pretendēju tikai uz jūsu laiku. – Izabella iebāž roku mēteļa kabatā, meklēdama piespraudi. – Vai redzat šo?
   Eibels nolūkojas uz viņas roku, tad izņem no vestes kabatas sērkociņu un to uzrauj. Tas iekvēlojas, apgaismodams mirdzošo safīru, kas liek Izabellas plaukstai izskatīties svinīgai.
   – Tā ir viena no nedaudzajām vērtslietām, kas man pieder, – viņa saka. – Gribu, lai jūs to pārdotu un nopirktu dažas lietas, kas man ir vajadzīgas.
   Izabella sajūt, ka Eibels ir reizē izbrīnīts un atvieglots.
   – Tas ir ļoti neparasti, – viņš noburkšķ.
   – Es daudz neprasu. Un samaksāšu par to ar savu klusēšanu.
   – Tātad tā ir šantāža?
   – Piekukuļošana, – viņa saka. – Tas ir patīkamāks apzīmējums.
   Eibels pakšķina cigāru, cieši pētīdams Izabellas seju. Tad viņš paķer piespraudi viņai no rokas.
   – Es izbraukšu piektdien. Atgriezīšos pēc nedēļas. Tas būs vienīgais, ko izdarīšu tavā labā. Neko citu. Vairs nekādas “piekukuļošanas”.
   – Esmu ar mieru. – Izabella pasniedz viņam sarakstu ar vajadzīgajām lietām. – Ceru, ka līdzekļi paliks pāri. Lūdzu, atnesiet tos skaidrā naudā.
   Viņš izskata sarakstu, šķiet, grib pajautāt, kāpēc viņai ir vajadzīga sudraba stieple un palielināmais stikls, taču tad pārdomā. Viņš grib, lai darījums tiktu paveikts pēc iespējas diskrētāk. Tāpēc Eibels Barets vēlreiz nopēta Izabellas seju un iejautājas:
   – Kas tu esi?
   – Mērija Harova, – viņa atbild, ne aci nepamirkšķinādama.
   – Tu esi kas vairāk, – viņš saka. – Katarīna to juta visu laiku.
   – Esmu tikai tā, ko jūs redzat savā priekšā.
   – Ārā ir tumšs. Apkārt ir ēnas. Es tevi nepavisam nesaskatu.
   Izabella pieliec galvu.
   – Kad mēs atkal satiksimies?
   – Nākamajā piektdienā. Šeit, šajā pašā laikā. Atnesīšu tev visu vajadzīgo, un tad jebkādas attiecības mūsu starpā beigsies.
   Izabella paceļ galvu.
   – Vēl kaut kas, – viņa saka. – Vai varu dabūt cigāru?
   Eibels iebāž roku kabatā, izņem cigāru un pieliecas, lai to aizdegtu. Izabella aizrijas un sāk klepot, un viņš uzjautrināti nolūkojas.
   – Tev jāzina, ka Katarīna palaida valodas, ka tu esi viņu apzagusi, – viņš saka.
   – Tiešām?
   – Tā bija vienīgā iespēja, kā izskaidrot tavu piepešo nozušanu. Es tavā vietā uzmanītos ar došanos uz pilsētu.
   – Es uzmanīšos. Pateicos.
   Vēlāk Izabella apsēžas uz soliņa, lai pabeigtu kūpināt cigāru. Aizrīšanās un klepošana ir pārgājusi, un viņas kakls un plaušas ir nomierinājušās. Silta, patīkami bezrūpīga sajūta ieplūst galvā. Viņa cer, ka Metjū bākā būs pietiekoši aizņemts, lai neraizētos par viņu. Izabellai patīk atrasties ārā, nevis būt ieslēgtai bākā, slēpjoties no pārējo acīm un spriedumiem. Viņa izsmēķē cigāru un noskatās uz okeānu, un sapņo par to, kas būs.
   Viņi guļ vienā gultā, taču dažādos laikos. Metjū guļ pēcpusdienā, viņi dažas stundas ir kopā, lai paēstu vakariņas, un tad Izabella liekas gulēt. Viņa strādā, kamēr Metjū guļ. Viņi mīlējas no rīta, kad Izabella pamostas, kad Metjū ir pabeidzis savu garo maiņu un ilgojas pēc viņas ķermeņa dāvātā mierinājuma.
   Izabella klīst viena pati pa bāku, kad Metjū ir gultā, cenzdamās uzvesties klusi, juzdamās garlaikota, vientuļa un uz izmisuma robežas. Tagad viņai nekas cits neatliek kā vien gaidīt Eibelu Baretu atgriežamies ar viņai vajadzīgajiem piederumiem, tāpēc pēcpusdienas šķiet garas un tukšas. Metjū viņai ir iedevis grāmatas, ko lasīt, taču Izabella nekad nav ar tām aizrāvusies. Mierīga sēdēšana stundām ilgi ir padarījusi viņu nepacietīgu. Viņa pārāk daudz domā: tās ir garas un attālas fantāzijas par to, kāda varētu būt dzīve viņpus okeānam. Dažkārt fantāzijas ir patīkamas, taču citkārt tās viņu biedē. Uzrodas Vinterborni un iemet viņu cietumā, viņa ir spiesta precēties ar Persiju, Havjers mirst no drudža ilgstošā brauciena laikā.
   Tomēr šajā pēcpusdienā viņa nelasa un nedomā. Izabella stāv uz augšējās platformas, vērodama pasauli no šī augstuma: jūdzēm tāla baltu smilšu strēle, zaļš piekrastes krūmājs un mirdzošs zilganzaļš okeāns. Vējš ir spēcīgs, tas sapiņķerē viņas matus un aizcērt elpu, taču atrašanās šeit augšā ir aizraujoša. Izabellai šķiet, ka viņa ir daļa no dabas, varbūt putns. Viņa iepleš rokas, ļaujoties siltajiem saules stariem, un ļauj vējam brāzties pāri.
   Beidzot vējš kļūst pārāk neciešams, un Izabella dodas otrā pusē bākai, lai atrastu patvērumu. Nu viņa lūkojas lejā pludmales pusē un saskata smiltīs divus stāvus. Lielu un mazu. Izabella atceras, kā ir gājusi uz pludmali kopā ar Havjeru, viņa mazo rociņu savējā. Viņa jūt, kā piere saraucas. Varbūt tur lejā ir Havjers. Ar Katarīnu? Nē. Katarīna nemūžam netuvotos smiltīm.
   Jauna auklīte? Tik ātri?
   Izabellas sirds sāk pukstēt straujāk. Ko tad, ja jaunā auklīte ir laipna un maiga? Ko tad, ja viņš to iemīlēs tāpat kā Izabellu? Jādomā, ka tas nav iespējams. Jādomā, ka arī Havjers juta īpašo saikni viņu starpā.
   Viņa soļo pa platformu. Tad apstājas un pieturas pie koka margām, nolūkodamās lejup cauri miklajai jūras miglai uz liedagu. Tas ir pieaugušais ar bērnu, pilnīgi noteikti. Protams, Bākas līcī ir arī citi bērni, nav teikts, ka tas ir tieši Havjers. Taču Izabellai izmisīgi gribas zināt.
   Bākā viss ir mierīgs un kluss. Metjū guļ tikai dažas stundas dienā, tāpēc viņš guļ ciešā miegā. Izabella uz pirkstgaliem nokāpj lejā pa kāpnēm un iziet ārā pa durvīm.
   Mežs starp bāku un liedagu ir biezs, tajā ir pilns ar kopā sapiņķerētiem augiem, kas ir nelīdzeni zem kājām. Izabella uzmanīgi sper soļus, lai beigu beigās iznāktu smilšu kāpās, kas pārklātas ar garu, asu zāli. Tur Izabella apstājas, nopētīdama liedagu. Abi stāvi atrodas kādu ceturtdaļjūdzi tālāk, un tas noteikti ir Havjers. Viņš stāv savā iemīļotajā pozā, iebāzis īkšķi mutē. Sieviete ir uzgriezusi muguru, taču tā nav Katarīna. Tā ir vecāka sieviete, kura ir pietupusies, lai uzceltu smilšu pili, kamēr Havjers skatās.
   Izabellai tik ļoti gribētos viņu apskaut. Šī sieviete, jaunā auklīte, pat nepieskaras viņam. Viņa nav ievilkusi zēnu klēpī un noglāstījusi viņa matus, un iečukstējusi kaut ko ausī. Skaidrs, ka viņam tas viss ir vajadzīgs, lai viņš sajustos laimīgs.
   Taču tad nāk kāda tumšāka doma: varbūt Havjers ir laimīgs. Varbūt viņš ir laimīgs bez Izabellas. Varbūt jaunā auklīte nav sirsnīga, taču viņa var būt mierīga, praktiska un droša – Izabella zina, ka viņa pati tāda nav. No vienas puses, doma par to, ka Havjers necieš, ir atvieglojums. No otras, tā liek Izabellai sajusties vientuļai. Ja viņam nav vajadzīga glābšana, tad kāds ir viņas dzīves mērķis? Viņa negrib doties garajā ceļā uz Ameriku viena.
   Izabella zogas gar meža malu, cerēdama pieiet pietiekoši tuvu, lai varētu saskatīt labāk. Kaut kas sievietes stāvā un salīkušajos plecos Izabellai šķiet pazīstams. Ieskatoties ciešāk, viņa saprot, ka tā ir virēja. Virēja rūpējas par Havjeru. Bez šaubām, Katarīna nebūtu varējusi tik ātri sameklēt jaunu auklīti. Izabella jūtas atvieglota, jo zina ne tikai to, ka virēja ir laipna pret Havjeru, bet arī to, ka viņa ieturēs distanci. Virēja ir aizrāvusies ar savu smilšu pili. Havjers lūkojas uz apvārsni.
   Izabella stāv nekustīgi, domās aicinādama zēnu palūkoties uz viņas pusi. Viņš nelūkojas.
   Izabella atkāpjas dziļāk mežā un dodas abiem tuvāk. Virēja negribēs viņu redzēt. Ja Eibels Barets ir teicis taisnību un pilsētā visi domā, ka viņa ir zagle, nebūs droši ar kādu sarunāties.
   Tagad viņi spēlē paslēpes, virēja un Havjers. Virēja stāv smiltīs, pagriezusies pret jūru, aizsegusi acis ar plaukstām, un Havjers šķērso smilšu joslu un iesprūk mežā. Viņš neies tālu, jo baidās no čūskām. Taču virēja pagriežas un izliekas, ka nevar viņu saskatīt, un tad atrod viņu mežmalā. Tad viņa atgriežas smiltīs, un viņi turpina spēli.
   Izabellas sirds strauji pukst. Vai viņai izdosies Havjeru atrast ātrāk par virēju?
   Viņa metas cauri kokiem, klupdama pār saknēm, pārrāpdamās pāri ieplakai. Zemu nokāries zars nošvīkst viņai pār seju. Virēja atkal ir atradusi Havjeru, taču būs vēl viens mēģinājums. Lūdzu, kaut būtu vēl viens mēģinājums.
   Šoreiz Izabella dzird virējas balsi vējā. Viņa skaita līdz divdesmit.
   – Viens… divi… trīs…
   Un nu Izabella ir nonākusi pietiekoši tuvu Havjeram, lai varētu viņu pasaukt. Tikai viņa neuzdrošinās saukt. Viņa pieveic attālumu, cik ātri vien varēdama. Viņš sadzird Izabellas soļus un paceļ galvu.
   Izabella pieliek pirkstu pie lūpām un rāda, ka viņš nedrīkst runāt. Viņa paķer bērna roku, un viņš saspiež Izabellas pirkstus pietiekoši cieši, lai tos saliektu.
   – Ātri. Nāc man līdzi, – viņa nočukst, vilkdama Havjeru dziļāk mežā. Viņa palīdz tam šķērsot ieplaku un pieliecas, ievilkdama viņu sev klēpī.
   – Piedod, – viņa saka ar asarām acīs. – Man ļoti žēl. Taču tu nedrīksti nevienam teikt, ka esi mani redzējis.
   Havjers purina galvu, apliecinādams, ka neteiks. Vai viņš atkal ir pārstājis runāt?
   Izabella izslienas viņa priekšā un nopēta bērnu, pieskardamās tam, itin kā neticēdama, ka viņš ir īsts.
   – Es tik ļoti ilgojos pēc tevis, – viņa saka. – Vai tu esi laimīgs?
   Viņš piešķiebj galvu, itin kā ieklausīdamies atbildē, un tad lēnām to papurina.
   – Vai virēja izturas pret tevi labi?
   Viņš pamāj.
   Izabella arī pamāj.
   – Tev nu jāiet. Negribu ievilkt tevi nepatikšanās. Un tu nedrīksti ļaut manīt, ka esi mani saticis. Taču es tevi uzmanīšu, Havjer. Un es vēl aizvien tevi mīlu.
   Viņš atkal pamāj. Virējas balss mežmalā:
   – Kur tu esi palicis, mazais?
   Viņš vienu reizi pieskaras Izabellas sejai. Viņa tumšās acis ir milzīgas un izteiksmīgas, un tad Havjers metas projām.
   Izabella noslīgst kritušajās lapās, dziļi elpodama. Viss būs kārtībā. Skaidrs, ka viss būs kārtībā. Tiklīdz viņa tiks projām no Bākas līča.
   Piektdien, kad viņai jāsatiekas ar Eibelu Baretu, Izabella augu dienu nespēj rast sev vietu. Viņas iztēle, kas allaž cenšas iebiedēt, attēlo ainas, kurās Eibels uzrodas ar policiju vai noliedz, ka viņa tam iedevusi safīru, vai vispār neatnāk. Ja kaut kas no tā visa notiks, vai viņa uzdrošināsies rīkoties, lai atklātu viņa neuzticību sievai? Un vai viņa sieva Izabellai noticēs?
   Viņai nav iemesla uztraukumam. Eibels viņu gaida zem mango koka uzreiz pēc saulrieta. Vakars ir dzidrs un maigs, un cigāru smarža šķiet spēcīga un aromātiska. Eibels redz Izabellu tuvojamies un sakustas.
   – Te būs, – viņš nosaka, iegrūzdams viņai rokās brūna papīra maisiņu. – Viss ir tur iekšā. Tavas mantas, atlikusī nauda un juveliera adrese.
   – Juveliera adrese?
   – Viņš secināja pēc tava iepirkumu saraksta, ka piespraudi esi gatavojusi tu. Viņš gribētu redzēt arī citas rotas. – Eibels paceļ rokas augšup. – Es neko negribu zināt.
   Izabella ielūkojas maisiņā, taču neko skaidri nesaskata tumsā.
   – Nelūdz man tev vest vēl kaut ko, – Eibels turpina. – Tas ir viss. Mēs esam kviti.
   – Jā. Mēs esam kviti.
   Eibels acīmredzami jūtas atvieglots.
   – Tagad es vairs nevaru kavēties. Nedrīkstu pieļaut, ka mani redz kopā ar citu sievieti.
   – Kā klājas Katarīnai? Un zēnam? – Izabella ātri iejautājas. – Vai par viņiem ir kādas ziņas?
   – Es nezinu. Viņi abi ir aizbraukuši.
   – Aizbraukuši?
   – Uz diviem vai trim mēnešiem uz Sidneju. Viņa vedīs zēnu pie speciālista, kurš var panākt, lai viņš sāktu runāt. – Eibels nospiež savu cigāru pret koka stumbru.
   Izabellas sirdī plosās sarežģītas izjūtas. Paies ilgs laiks, līdz viņa spēs īstenot savu plānu. Un Katarīna ir viņu aizvedusi. Vai tas liecinātu par mīlošu māti, kura vēlas labāko savam bērnam? Vai arī Katarīna vienkārši cenšas viņu izārstēt, lai nevajadzētu kaunēties, ka viņas bērns nav tāds kā visi? Izabella droši vien spētu sevi pārliecināt par otro variantu, taču šaubas ir iezagušās viņas fantāzijās.
   Eibels Barets sabāž rokas kabatās.
   – Nu tad tās ir atvadas, un es tevi vairs nepazīstu.
   – Neraizējieties, – Izabella saka. – Jūs nekad neesat mani pazinis.
   Viņa noskatās, kā vīrietis apņēmīgi aizsoļo uz Biržas viesnīcas pusi. Piespiedusi sev klāt brūnā papīra saini, viņa dodas uz bāku. Izabellas rīcībā ir vismaz divi mēneši, tāpēc šoreiz viņa nepagatavos tikai vienu rotaslietu, lai to pārdotu. Viņa pagatavos pusduci vai vēl vairāk. Viņa ceļos uz Ņujorku ar visām ērtībām un ieradīsies tur kā bagāta sieviete.

Divdesmit pirmā nodaļa

   Trīs nedēļas Izabella nav izgājusi no bākas. Kāda tam būtu jēga? Pilsētā viņu gaida tikai nepatikšanas: Havjers ir projām un neatnāks uz pludmali, un viņa ir aizņemta, ļoti aizņemta, gatavojot piespraudes un rokassprādzes no mirušā vīra dārgumiem. Izabella strādā, lai neļautu sev domāt par nākotni, par pagātni un pat par tagadni – tāpēc Daniela un Havjera kopīgā dzimšanas diena pienāk un paiet, un Izabella jūtas pārāk tālu no viņiem abiem. Viņa strādā tik aizrautīgi, ka miegs nespēj viņu apturēt: lentīšu, gliemežvāku un dārgakmeņu rēgi paši sakrājas plakstiņu iekšpusē. Rokas katras dienas beigās tik stipri smeldz, ka Izabellai nākas tās paturēt kastē ar ledu.
   Taču viņa ir pagatavojusi skaistas rotas. Tagad Izabella jūtas gandrīz vai nokaunējusies par savu pirmo piespraudi, to, kura jau ir pārdota. Šīs ir daudz gaumīgākas un skaistākas. Unikālas, nebūdamas savādas. Bagātīgas, nebūdamas ārišķīgas. Metjū jau nedēļām ilgi jautā, kā Izabella grasās tās pārdot, un beidzot viņa tam atklāj, ka dosies ar tvaikoni uz Brisbenu no Nūsas piestātnes. Viņš nobāl.
   – Viena pati?
   – Jā.
   Viņam ir bail, tomēr Metjū ļauj viņai braukt.
   Un tā nu tagad Izabella stāv Tevantinas piestātnē ar savu biļeti par vienu mārciņu, nesen šūtajā visai pieticīgajā kleitā, lai dotos uz pilsētu. Viņa ir cieši satvērusi nelielo somu, kurā atrodas dārgie juvelierizstrādājumi un rezerves kleita, gaidīdama iekāpšanu “Tārtiņā”, deviņdesmit pēdas garajā tvaikonī. Krēsla ir mitra un vēsa. Gaisā valda zāģu skaidu un dzīvnieku izkārnījumu smārds. Rati un zirgi, un vīri ar mucām pārvietojas pa piestātni šurpu turpu. Izabella cenšas neizlekt, taču ievēro, ka ir vienīgā sieviete, kas ceļo viena uz klāja. Viņa dzird sieviešu balsis no salona, kas jau ir piepildīts, bet Izabellas ceļabiedri ir vīrieši izdilušās drēbēs, kas mēro ceļu no nepiepildītiem sapņiem par zelta laukiem līdz drošam darbam pilsētā.
   Šķiet, viņi stāv, gaidīdami vēlās pēcpusdienas saulē krietni ilgi, taču visbeidzot viņa tiek aicināta augšā pa trapu uz kuģa. Klāju pārsedz liela, svītraina nojume, taču tās malas ir vaļā, un diena ir vēsa. Daži vīrieši atvāž krēslus, lai apsēstos un palasītu avīzes, kamēr vēl ir pietiekoši gaišs. Daži skarbāka izskata vīri pulcējas pakaļgalā, lai uzsmēķētu. Izabella īsti nezina, ko iesākt, tāpēc nostājas pie margām un vēro, kā upe nozūd zem lielā rata ogļu smaržā un tvaika mutulī. Viņi lēnām attālinās no piestātnes. Vakars ir vēss, un vējš liek iesāpēties ausīm.
   Viņi ieradīsies Brisbenā tikai rīt no rīta, un tur Izabellu gaidīs istaba pansijā, kuru Metjū viņai noorganizējis pa telegrāfu. Viņš izturējās gādīgi, no rīta iesēdinot Izabellu īrētajos ratos: lika viņai turēt kapuci dziļi pārvilktu pār acīm un visu laiku lūkojās apkārt, lai redzētu, vai neviens nav Izabellu pamanījis, un vēlāk, nonākot piestātnē, Metjū sacīja, ka viņa droši vien ir šausmās par to, ka jāceļo vienai. Taču tā nav. Jā, Izabella jūt nelielu piesardzību, taču drīzāk viņa jūtas priecīgi satraukta. Viņas plāns piepildās. Savā ziņā viņai pat patīk gatavot rotaslietas un tās pārdot. Viņai tas padodas. Izabellai vēl nekad nav ļauts darīt ko tādu, kas viņai padodas.
   “Tārtiņš” peld ļoti lēnām upes mierīgajos ūdeņos un tad nonāk jūrā. Izabella atceras dienu, kad viņa atstāja Angliju – tagad liekas, ka tas noticis pirms miljons gadiem. Tolaik viņa pilnīgi noteikti bija cits cilvēks. Iestājas nakts, un krasta līnija ir pārāk tumša, lai to varētu saskatīt, tāpēc Izabella atvāž krēslu un apsēžas. Stjuarts atnes viņai vakariņas brūnā papīra tūtā: savītušu ābolu un nedaudz maizes ar sieru.
   Izabella to noliek zem krēsla un izstiepj kājas augšup.
   Smēķējošie vīrieši laiž pa apli blašķītes un sāk kļūt trokšņaini. Sākumā Izabellai nenākas grūti nepievērst viņiem uzmanību, taču tad viņi sāk aizsmakušās balsīs dziedāt dziesmas ar neķītriem vārdiem. Izabella labi apzinās, ka viņa te ir vienīgā sieviete. Viņa atkal noliek kājas uz klāja, iespiedusi savu somu starp potītēm.
   Viņa atliec galvu un aizver acis, cenzdamās ļauties ūdens šūpām, taču balsis ir skaļas un spēcīgas, un Izabella saprot, ka nakts būs ļoti gara.
   Tad starp raupjajām skaņām izlaužas sievietes balss.
   – Vai neiebilstat?
   Izabella atver acis un ierauga skaisti ģērbušos sievieti vecumā zem četrdesmit stāvam uz kāpnēm starp klāju un salonu. Viņa ir patīkami apaļīga, kāda var izskatīties tikai bagāta, labi barota sieviete, un viņai ir tumši zeltaini mati un glīta mute. Sievietei mugurā ir labi pašūta blūze ar lielu apkaklīti un kuplām piedurknēm, un rokā viņa tur spieķi ar sudraba uzgali. Ar viņas balsi pietiek, lai vīrieši aprautos un pagrieztos ar vaļēju muti.
   – Es lejā varu sadzirdēt ikvienu neķītro vārdu, ko jūs dziedat, un tas uz mani neatstāj ne mazāko iespaidu, – viņa saka, norādīdama ar savu spieķi viņu virzienā. – Atļaujiet uzzināt, ko teiktu jūsu mātes, ja viņas tagad jūs redzētu?
   Iztrūcināti skatieni, nomurmināti atvainošanās vārdi. Sieviete nopēta klāju un ierauga Izabellu, ziņkārīgi sarauc pieri un panākas uz viņas pusi.
   – Jūs, – viņa saka. – Kāpēc jūs te esat viena pati? Vai jums nav tēva vai vīra?
   Izabella samulst un meklē vārdus.
   – Man nav neviena.
   – Kāpēc jūs ceļojat viena?
   Izabella negrib teikt, ka viņai ir ar dārglietām pilna soma, tāpēc viņa saka:
   – Es braucu uz Brisbenu… darīšanās. – Darīšanās? Kas tās par darīšanām?
   Izabella ātri domā.
   – Tas ir privāti… personiski.
   Par spīti viņas strupajai atbildei sieviete atmaigst.
   – Lietišķa sieviete, ko? Un jūs varat atļauties vienīgi sēdēt te uz klāja kopā ar šiem rupekļiem?
   Izabella pamāj.
   Sieviete pasniedz viņai mīkstu plaukstu, kuru Izabella, ziņkārības dzīta, pieņem. Pēc brīža viņa ir uzvilkta kājās.
   – Nāciet, – sieviete saka. – Varat pievienoties man un maniem pavadoņiem salonā.
   – Man nav īstās biļetes.
   – Tas ir sīkums. Ļaujiet man par to parūpēties. Es esmu Berenīse. Nu, vispār es esmu lēdija Makolifa, bet jūs varat mani saukt par Berenīsi.
   – Mērija Harova, – Izabella nosaka, paņemdama savu somu un sekodama viņai.
   – Mērija Harova, ceru, jūs esat apguvusi savu mācību. Divdesmit pieci papildu šiliņi par biļeti salonā vienmēr atmaksājas.
   Izabella tiek novesta lejā pa kāpnēm salonā. To apgaismo ducis sveču. Pusapaļš ādas sēdeklis ir iebūvēts abās malās līdz ar lielu galdu, kas ir pilns ar ēdamo: tur ir tītara cepetis un kartupeļi, un porcelāna bļodas ar zirnīšiem un mērci. Labi ģērbušies cilvēki spēlē kārtis pie maziem, apaļiem galdiņiem. Viss ir kluss un mierīgs.
   Stjuarts metas viņām klāt, tiklīdz viņas ir spērušas kāju uz paklājiem klātās grīdas.
   – Viņa nevar te atrasties.
   Berenīse aizgaiņā viņu projām.
   – Blēņas. Es zinu, ka jums te ir brīva koja, un Harovas jaunkundze gulēs uz tās. Viņa baudīs ēdienu, par kuru mēs ar draugiem esam samaksājuši, un jūs neteiksiet par to ne vārda.
   – Bet viņai ir klāja biļete.
   Nu viss Berenīses vieglums ir zudis. Viņas balss kļuvusi metāliska.
   – Jā, un tur atrodas briesmīgu, trokšņainu vīriešu bars, kurus man nācās apklusināt, tāpēc ka jūs nedarāt savu darbu.
   Kad izskatās, ka viņš grasās vēl kaut ko teikt, Berenīse cieši piespiež pirkstu viņam pie lūpām.
   – Šī jaunā sieviete ceļo uz Brisbenu viena pati. Es neļaušu viņai sēdēt starp neaptēstiem vīriešiem. Un tagad nerunājiet vairs par to, citādi es nevarēšu jūs uzskatīt par džentlmeni.
   Stjuarts, izskatīdamies nikns, taču samierinājies, liek viņas mierā. Berenīse šķelmīgi uzsmaida Izabellai.
   – Es vienmēr rīkojos pēc sava prāta, – viņa saka. – Tā, vai gribat ko ieēst?
   Izabella uzliek sev uz šķīvja nedaudz ēdiena, un Berenīse iepazīstina viņu ar saviem draugiem: divām sievietēm un kādu druknu vīrieti ar nebēdnīgu smaidu. Viņi nepiespiesti sasveicinās un turpina sarunāties un smieties, it kā viņi būtu pazīstami ar Izabellu visu mūžu. Izabella pēc sarunas izsecina, ka lēdija Makolifa ir bagāta atraitne, kuras vīram, Londonas parlamenta deputāta dēlam, piederējis ienesīgs zelta rūpals Gimpijā. Tagad Berenīse vada veikalu un dzīvo greznu dzīvi Brisbenā. Viņa ir neparasta sieviete, enerģijas pārpilna un spoža kā saule. Viņas draugi tver ikvienu viņas vārdu, kad Berenīse izsaka savus spriedumus, skaļi izklāsta savu filozofiju un bārstās ar jokiem, kas ir daudz neķītrāki par tiem, ko dziedāja vīri uz klāja. Izabellu viņa apbur.
   Un Berenīsi apbur Izabella. Juzdamās vainīga par to, ka melojusi par savu vārdu un nolūku, Izabella cenšas neatbildēt uz viņas jautājumiem tieši. Tomēr viņai izsprūk, ka viņas vīrs ir miris, ka viņai ir māsa Ņujorkā, kuru viņa drīz cer sasniegt, un ka viņai pieder tikai divas kleitas, no kurām viena šobrīd ir mugurā.
   – Cik ilgi tu būsi Brisbenā? – Berenīse domīgi jautā, apslēpusi šoku, ko rada doma par to, ka viņai varētu piederēt tikai divas kleitas.
   – Esmu paredzējusi atgriezties pēc trim dienām.
   – Un kur tu apmetīsies?
   – Ņūfārmas pansijā. Man teica, ka tur esot tīrs un tur pieņemot sievietes un bērnus.
   Berenīse jau noraidoši māj ar roku.
   – Ņūfārma atrodas jūdzēm tālu no Īglstrītas, kur tvaikonis pietauvosies. Tu nedrīksti tur apmesties. Tev jābrauc pie manis.
   – Patiešām? Tas ir pārlieku augstsirdīgs piedāvājums.
   – Jā, jā, tev jābrauc. Tad es tevi aizsūtīšu savā karietē uz tavu lietišķo tikšanos. Tādai skaistai, labi audzinātai meitenei kā tu nevajadzētu to sabojāt.
   Izabella saprot, ka nevar atteikties: Berenīse nepieder pie tām sievietēm, kurām kāds kaut ko atsaka.
   – Labprāt pieņemšu piedāvājumu apmesties pie jums, taču jums man jāļauj būt brīvai starp tikšanās reizēm.
   Brenīses sejā uz mirkli nozūd žilbinošais smaids. Viņas draugi uzmanīgi vēro, ko viņa iesāks ar šo pretestību – viņi izskatās gandrīz vai izbiedēti, – taču tad Berenīse atkal pasmaida un paberzē Izabellas roku.
   – Tu man atgādini mani pašu tavā vecumā, – viņa saka. – Tu zini, ko gribi. Un tev ir neatkarīgs gars.
   Pienāk stjuarts un pasniedz Izabellai spilvenu un segu. – Jūsu kojai, – viņš saka. – Tā ir pēdējā pie labā borta.
   – Pateicos.
   Viņš paraugās uz Berenīsi un tad atkal uz Izabellu. Vienu reizi pamāj un dodas projām. Izabella piepeši jūtas ļoti nogurusi.
   – Es ļoti atvainojos, – viņa saka, – taču esmu pārgurusi.
   – Bez šaubām, tu mazā nabadzīte. Tiksimies pie brokastīm. – Berenīse noskūpsta viņu uz vaiga. – Lai tev labi sapnīši.
   Izabella dodas uz savu koju, atvāžamu gultu seklā alkovā, ko nošķir plāns aizkars. Viņa ierāpjas tajā un saritinās uz sāniem zem segas. Lai tev labi sapnīši. Viņa cenšas, viņa patiešām cenšas, taču, paliekot vienatnē, melanholija uzmācas atkal un sapņi pārvēršas juceklīgā tēlu murskulī: ūdens un tvaiks, un ogles, un pērkons, un mazs zēns, kurš uz visiem laikiem nozūd no viņas tumšā mežā.
   Izabella tur kreisajā rokā juveliera Maksimiliāna Hārdvika adresi un labajā koferi. Viņas ķermenis un prāts ir noguris. Berenīse turpināja viņu apbērt ar jautājumiem pie brokastu galda. Jo vairāk Izabella iebilda un izvairījās, jo spēcīgāk Berenīse uzstāja. Izabella jau sāk prātot, vai viņai neklātos labāk pansijā.
   Garām pabrauc labi ģērbies vīrietis uz divriteņa, un viņa brīdinošais zvaniņš izrauj Izabellu no domām. Pilsēta ir ņudzoša, ar plakanām ielām un jaunām ēkām. Zirgu tramvajs brauc pa nebruģētās ielas vidu. Izabella ievēro, ka visām sievietēm ir saules sargi, un ar spožo sauli uz sejas pat šajā vēsajā gadalaikā viņa labi saprot, kāpēc. Izabella cenšas turēties ēnā, dodamās uz Kvīnstrītu un meklēdama juvelierveikala izkārtni. Visbeidzot viņa to pamana otrā stāva logā. Izabella noglāsta savu koferi, piesaukdama veiksmi, un dodas augšup pa akmens kāpnēm uz juveliera veikalu.
   Tas ir mazs veikaliņš, kurā spēcīgi smaržo pēc vaska un pulējamā līdzekļa. Vienīgā gaisma krīt no šaura loga, uz kura uzrakstīts juveliera vārds: no iekšpuses tas lasāms otrādi. Stikla skapīšos atrodas rotaslietas un pulksteņi. Vecāks vīrs ar biezām ūsām sēž aiz letes pie galdiņa, uz kura izliktas rotaslietas tīrīšanai. Viņš paceļ galvu, Izabellai ienākot, un viņa acis samiedzas smaidā.
   – Labrīt, kundze, – viņš saka zemā balsī. – Kā varu pakalpot?
   – Es esmu Mērija Harova, – viņa saka, pastiepdama cimdoto roku.
   – Makss Hārdviks. – Viņš saņem Izabellas roku un īsi to saspiež, lai pēc brīža palaistu vaļā. – Jūsu vārds man ir pazīstams. Eibels Barets te bija ieradies pirms dažām nedēļām un pārdeva man piespraudi, kuru, šķiet, bijāt gatavojusi jūs.
   – Jums ir laba atmiņa, kungs.
   – Vai man ir taisnība? Tas nebija ģimenes mantojums. Pārāk moderna.
   – Jā. Es to pagatavoju, un esmu atnesusi arī citas rotas cerībā, ka jūs pieņemsiet arī tās. – Viņa uzceļ somu uz letes. – Vai vēlaties apskatīt?
   – Nu labi, – viņš nosaka, noslaucīdams rokas priekšautā. – Taisiet vaļā.
   Izabella atver somu un izņem ārā trīs piespraudes un trīs rokassprādzes. Tās ir gaumīgi veidotas no žilbinošiem dārgakmeņiem un dabiskiem materiāliem, sievišķīgi izrotātas ar nolakotām lentītēm un mežģīnēm. Viņš tās aplūko, iespraudis acī lupu.
   – Vijums ir ārkārtīgi neparasts.
   – Šo metodi man bērnībā iemācīja tēvs.
   – Kur jūs ņēmāt šos rubīnus un safīrus? – viņš jautā. Izabella neizrāda, ka viņas pulss ir kļuvis straujāks.
   – Nopirku par nelielo mantojumu, kuru atstāja mans nelaiķa vīrs, – viņa nepiespiesti melo. – Vienmēr esmu vēlējusies gatavot rotaslietas, un viņš mani allaž mudināja to darīt. Domās es veidoju šīs rotas kopā ar viņu, un tas man liek vēl aizvien sajusties viņam tuvākai.
   Juvelieris skumji pamāj. Kamēr viņš aplūko rotas, Izabella nopēta telpu. Viņa ievēro veselu skapīti ar Vinterbornu rotaslietām.
   – Tās ir burvīgas, un es tās gribētu, – juvelieris beidzot nosaka. – Tomēr man nav tik daudz naudas, lai nopirktu tās visas. Vēl neesmu pārdevis pirmo. Taču, ja vēlaties atstāt tās šeit, varu tās pārdot un iekasēt nelielu komisijas naudu.
   Izabellas sirds vīlusies saplok.
   – Nav naudas?
   – Beigu beigās nauda būs, mīļā. Kā lai ar jums sazinās, lai dotu ziņu, ka esmu rotas pārdevis?
   Tas nav saskaņā ar plānu. Plānā paredzēts, ka viņš nopērk visu par tādu pašu summu, kādu samaksājis par pirmo rotu, ka Izabella iziet ārā kā bagāta sieviete, kurai tikai mazliet jāpagaida, lai viņas mazais aprūpējamais varētu pavadīt viņu uz Ņujorku. Kas zina, cik ilgs laiks paies, līdz viņš pārdos rotas? Vai viņa uzdrošināsies tās šeit atstāt? Ko tad, ka viņš nav godīgs? Ko tad, ja dārgakmeņi tiks atpazīti?
   Izabellas prāts kļūst nemierīgs. Viņa nespēj izlemt, ko iesākt. Vientulības izjūta, kas paslēpta zem pavisam plāna plīvurīša, ir atgriezusies. Kas ar viņu notiks?
   Izabella iztēlojas, ka Metjū ir tepat. Ko viņš ieteiktu? Viņu pārņem dzelžains miers.
   – Atstāšu jums pusi no rotām, – viņa nosaka, pabīdīdama uz priekšu divas rokassprādzes un piespraudi. – Varat ar mani sazināties, izmantojot Bākas līča telegrāfa staciju.
   Viņš vilcinās. Izabella redz, ka juvelieris prāto, ko viņa iesāks ar pārējām rotām, taču tad viņš nomierinās un saka:
   – Kā vēlaties. Un vai varu tās pārdot ar jūsu vārdu? Man veiksies labāk, ja reklamēšu tās kā unikālu, ar rokām darinātu līniju.
   – Man atliek tikai paļauties uz jūsu zināšanām, – Izabella nosaka, un viņas sirds priecīgi notrīs, apzinoties, ka viņas rotas vitrīnā sacentīsies ar Vinterbornu darinājumiem.
   Viņas rotas, kas gatavotas no viņu dārgakmeņiem. Izabellas sirdī ielīst karstums. Zagti, visi šie dārgakmeņi ir zagti. Un tagad viņa tos publiski atklāj pasaulei.
   Taču nu jau ir par vēlu. Zobrati jau iekustināti. Izabella atvadās un iziet uz saulainās ielas, priecīgi satraukta par iespēju pavadīt vairāk laika ar lēdiju Makolifu.
   – Man jau likās, ka tu nemūžam nenonāksi līdz šejienei, mīļā, – Berenīse saka, satverdama Izabellas roku un ievilkdama viņu dzīvojamajā istabā. – Esmu sagatavojusi tev pārsteigumu. Iepazīsties ar Adelaidi. Viņa ir mana šuvēja.
   – Labdien, – Izabella ziņkāri nosaka, novilkdama cimdus. Viņa ir maldījusies krietnu pusstundu, nespēdama izsekot steigā uzkricelētajai kartei, ko Berenīse viņai iedevusi. Viņa ievēro, ka garais, mīkstais dīvāns ir pārklāts ar drēbēm.
   – Tās visas ir manas kleitas, kas man vairs neder. Adelaide tevi nomērīs un visas tās pāršūs tev.
   Izabella jau purina galvu, pirms vēl viņa ir tikusi līdz teikuma beigām.
   – Es nevaru pieņemt tādu…
   – Ak, blēņas. Skaidrs, ka tu to vari. Es tās vairs nevalkāšu, un tās tikai stāv skapī un uzkrāj putekļus.
   Izabella nolūkojas uz tām. Tur droši vien ir kāds ducis kleitu.
   – Es nevaru. Palikšu pārāk lielu pateicību parādā. – Tomēr viņa tās vēlas. Ļoti vēlas. Izabella jau mēnešiem ilgi ir valkājusi vienu un to pašu veco kleitu, un tā, kuru viņa ir pašuvusi braukšanai uz pilsētu, jau irst pa vīlēm: Izabella nekad nav mācījusies šūt. – Es justos tik ļoti pateicīga par jaunu kleitu.
   – Nu tad izvēlies trīs vai četras, – Berenīse mudina. – Negribu, lai tu justos neērti, taču jaunai un skaistai sievietei vajag ko vairāk par divām slikti pieguļošām kleitām.
   Izabella nespēj noslēpt smaidu, apskatīdama kleitas. Viņa saskata sevi uz kuģa ceļā uz Ameriku kādā no šīm bagātīgi apdarinātajām pēcpusdienas kleitām, pieguļošajām kleitām ar garajiem trēniem, caurspīdīgajām baltajām vasaras kleitām ar krītošajām piedurknēm un baltajiem izšuvumiem. Tad Berenīse aizslēdz durvis un liek Izabellai novilkt kreklu, lai Adelaide varētu noņemt viņai mērus. Berenīse visu laiku pļāpā, kamēr Izabella tiek apspraudīta, pagriezta, izģērbta un apģērbta četras reizes. Visbeidzot viņa atkal uzvelk savas drēbes, un Adelaide aiziet ar pilnu klēpi dārgu audumu.
   – Man tās ir vajadzīgas līdz rītrītam, – Berenīse saka brīdinošā tonī.
   – Jā, kundze, – Adelaide atbild. – Es jūs neiegāzīšu.
   Berenīse pagriežas pret Izabellu.
   – Rīt mēs dzersim tēju kopā ar dažām draudzenēm. Skaidrs, ka tu esi ielūgta. Gribu iepazīstināt viņas ar tevi.
   – Es ļoti priecāšos. – Izabellai rodas plāns. Berenīsas draudzenes ir bagātas un dara visu, ko viņa saka. Ja viņa apliks Mērijas Harovas rokassprādzi un piespraudi, tad varbūt pierunās kādu no viņām iegādāties kādu no atlikušajām rotām. Berenīse pagriež galvu uz sāniem, smaidīdama savu patīkamo smaidu.
   – Tev piemīt kaut kas ļoti pazīstams, Mērija Harova. Nevaru saprast, kas tas ir.
   Izabella par atbildi pasmaida.
   – Nāc. Es tev izrādīšu māju. – Viņa satver Izabellas roku savējā, un viņas iziet no dzīvojamās istabas un dodas uz priekšu pa gaiteņa parketa grīdu. – Mans vīrs kolekcionēja gleznas, – Berenīse paskaidro, norādīdama uz grezni ierāmētu portretu rindu pie gaiteņa sienas. – Es pati daudz nesaprotu, kas tur tik pievilcīgs. Uzgleznoti cilvēki nekad nav tik interesanti kā īsti cilvēki.
   – Vai jūs pazīstat šos cilvēkus? – Izabella apjautājas.
   – Tie bija mana vīra draugi un radi, – Berenīse saka. – Esmu aizmirsusi, kas vairums no viņiem ir. Bet nāc man līdzi, un es tev parādīšu labāko. – Viņa izved Izabellu cauri divām smagām koka durvīm bibliotēkā. Pie vienas sienas atrodas milzīgs portrets, kurā attēlots vīrietis ar laipnu seju un vieglu smaidu uz lūpām. – Te būs, – Berenīse saka. – Mans dārgais nelaiķa vīrs.
   – Viņš izskatās laipns, – Izabella saka.
   – Ak nē, viņš bija palaidnis. Ne grama laipnības. Viņš biedēja bērnus. Taču es viņu mīlēju un vēl aizvien sēroju par viņu. Un tu? Vai tu vēl aizvien sēro par savu vīru? – Berenīse uzmet Izabellai skatienu. – Nē, neatbildi. Es jau redzu.
   Izabellas sejā iekvēlojas kauns.
   – Mēs katrs sērojam atšķirīgi, – viņa nomurmina.
   – Tiesa gan. Es ilgojos pēc sava vīra katru dienu, taču patiesībā man klājas labāk bez viņa. Viņš neprata apieties ar naudu. – Berenīse kādu brīdi paklusē, pētīdama portretu. – Nedomāju, ka es kādreiz varētu apprecēties otrreiz, Mērij. Man šķiet, ka labāk jūtos viena.
   – Nez vai jūs esat viena. Jums ir tik daudz draugu.
   – Kā tu domā, vai tu apprecēsies otrreiz?
   Izabella iedomājas par Metjū.
   Berenīses acis iemirdzas.
   – Tev kāds ir padomā, vai ne? – viņa smaidot apjautājas. – Es to redzu tavā sejā.
   – Nezinu, ko nākotne atnesīs, – Izabella atbild.
   – Tava kārtējā noslēpumainā atbilde.
   – Es negribu būt noslēpumaina, – viņa saka.
   – Nu, lai kas viņš būtu, viņam būs savi trūkumi. Un tev kā sievietei nāksies tos neievērot. Viņš būs dusmīgs vai godkārīgs, vai arī izturēsies pret tavu ķermeni tā, it kā tas piederētu viņam. Neviens no viņiem nav citādāks, mīļā. Neviens no viņiem.
   Izabella apdomā Berenīses vārdus un saprot, ka viņai nav taisnība. Metjū ir citāds. Viņš ir labs. Viņš ir pārāk labs. Viņš ir tik labs, ka Izabellai nāksies to pamest kādu dienu drīzā nākotnē, jo Metjū nedrīkst uzzināt viņas plānus. Šī doma padara Izabellu skumju, taču Berenīse atkal sāk pļāpāt, un Izabellas uzmanība tiek novērsta pietiekami, lai to aizmirstu vismaz uz kādu laiku.
   Bāka ir tukša bez Izabellas. Pirms satikt viņu, Metjū nekad nebija apzinājies, cik bāka ir tukša un cik vientuļa ir viņa eksistence: gulēšana, strādāšana, ēšana. Viegla un ērta, tiesa, bet tukša. Metjū pieķer sevi slaukām grīdu, ko viņš nekad agrāk nav darījis. Ar Izabellas smaržu spilvenā pietiek, lai viņš nekustīgi nosēdētu desmit minūtes, piespiesdams seju pie spilvendrānas un dziļi ieelpodams.
   Metjū sēž ārā uz platformas, lūkodamies mēnesī un smēķēdams pīpi. Viņš ir iemīlējies. Viņš to atzīst un zina, ka ir muļķis. Izabellu nav iespējams noturēt vienā vietā. Jau kopš pirmā iepazīšanās brīža Metjū zināja, ka viņa to atstās. Un tomēr viņš ir ņēmis un iemīlējies. Doma vien par to, ka viņa šobrīd viena pati atrodas Brisbenā, liek viņa sirdij iesmelgties. Tas ir tik tālu projām, un tā ir tik liela pilsēta. Viņa tur nevar būt drošībā.
   Un tomēr Izabella rīkojas pēc sava prāta. Metjū zina, ka nevajag mēģināt viņu kontrolēt. Tiklīdz viņš mēģinās to darīt, notiks katastrofa. Tieši tāpat bija ar Klāru. Viņš ievelk dūmu no pīpes, atcerēdamies, kā viņa kliedza un skrēja projām no viņa. Metjū pat vairs nespēj atcerēties pašu strīdu, kas to ierosināja: tas bija saistīts ar došanos uz kaimiņu viesībām, neliekot uzskatāmi manīt, ka viņa tos visus nicina. Viņa četras dienas slēpās mežā ārpus pilsētas, atgriezās notašķījusies un netīra, un cīnīdamās ar klepu, kas ēdās aizvien dziļāk viņas plaušās un pēc sešām nedēļām beidzot guva virsroku. Ļoti ilgu laiku Metjū vainoja sevi viņas nāvē. Pirmās bākas uzrauga vietas pieņemšana bija sava veida sevis sodīšana: viņš nebija pelnījis sabiedrību. Taču ilgstošā atšķirtība ļāva viņam apdomāties un mīkstināt savu vainu. Klāra pati uz nāves gultas bija sacījusi, ka viņam nav jāskumst, ka skumšana ir bezjēdzīga, ja saule turpina spīdēt un debesis katru rītu iekvēlojas.
   Metjū dziļi nopūšas, atbalstīdams galvu pret bākas sienu. Tur, otrpus okeānam, gaida Izabellas jaunā dzīve. Un viņš būs tepat vēl ilgi pēc viņas aizbraukšanas, tik kluss un pacietīgs kā statuja, nožēlodams, ka ļāvis viņai aizbraukt.

Divdesmit otrā nodaļa

   Persijs stāv liedagā, prātodams, vai viņa acis reiz apradīs ar gaismu šajā tuksnesīgajā vietā. Tā atstarojas no smiltīm un kairina viņa lilijbalto ādu. Konstebls stāv cieņpilnā attālumā. Viņš domā, ka Persijs te ieradies, lai sērotu par savu mirušo brāli. Varbūt savā ziņā tā arī ir. Taču pēc gandrīz trīs mēnešiem sāpes par brāļa zaudējumu sāk izbālēt. Tagad viņu daudz vairāk interesē vraka pārmeklēšana. Mucas un dēļi ir izskaloti krastā, pateicoties paisumam, un guļ liedagā. Tur nav nekā vērtīga, taču Persijs ļoti vēlētos apgriezt otrādi glābšanas laivu, kas guļ uz akmeņiem tālāk liedagā. Tā nav tur aizskalota, kā to viņam cenšas iestāstīt šie muļķa policisti. To tur tīšām novietojusi cilvēka roka. Un tas nozīmē, ka policija kļūdās un ka visi nav miruši.
   Persijs apgriež laivu otrādi un nometas četrrāpus, ar pirkstu galiem sijādams smiltis. Okeāns viņam aiz muguras ceļas un krīt nepārtrauktā ritmā. Vispirms viņš uziet baltu mežģīņu strēmeli un saprot, ka cilvēks, kurš izglābies šajā laivā, bija sieviete. Megija vai Izabella.
   Viņš paceļ galvu augšup. Megija Vaitaveja bija pieradusi pie jūras. Ja viņa būtu izdzīvojusi, tad zinātu, ar ko sazināties un ko iesākt. Tā bijusi Izabella. Persijs saprot, ka tā bijusi Izabella, un šī doma viņu satrauc. Viņam ir vajadzīgs brīdis laika, lai ievilktu elpu.
   Vai Arturs bija kopā ar viņu? Vai Arturs ir izdzīvojis? Ja tā, kur viņš ir tagad?
   Persijs pamāj, lai konstebls pienāk tuvāk.
   – Šī glābšanas laiva norāda, ka kāds ir izdzīvojis, – viņš saka. – Kāpēc jūs man centāties iestāstīt pretējo?
   – Tāpēc ka neviens nav pieteicies. Protams, kāds būtu varējis nokļūt līdz krastam vētras laikā, taču starp šo vietu un civilizāciju ir čūskas, savvaļas suņi un ļauni vietējie. Un nekas no tā visa, pat kopā ņemts, nav tik ļauns kā saule, pārgurums un slāpes. – Konstebla skatiens pievēršas krūmājiem liedaga malā. – Tikpat labi viņš būtu varējis ieskriet tieši rīklē briesmonim.
   Persijs to apdomā, vēl aizvien tupēdams četrrāpus, vēl aizvien sijādams smiltis. Viņš nopēta mežģīņu gabalu sev rokā un cenšas iztēloties Izabellu ieejam mežā, meklējot civilizāciju. Bija vajadzīgas vairākas stundas, lai nonāktu šeit zirgu pajūgā kveldējošā saulē. Vai viņa būtu izdzīvojusi?
   Sasodīts. Viņš spēj to iztēloties. Viņai piemīt kas tāds – visaptverošs egoisms, ko daži kļūdaini uzskata par dižciltību, kas dod viņai spēku. Izabella uzskatīja sevi par labāku nekā pārējie un būtu izdzīvojusi kaut vai tikai tāpēc, lai viņiem ieriebtu: Persijs to zina. Viņam tā vien kārojas izdzīvot no Izabellas šo augstprātību.
   – Vai jūs pārmeklējāt mežus? – viņš jautā konsteblam.
   – Jā.
   – Nekā?
   – Nekā. Man ļoti žēl, ser. – Un, kad konstebls pasper soli sāņus, lai izvairītos no tiešajiem saules stariem, kaut kas iezibas zem plānā smilšu slāņa. Pēc brīža tas jau atrodas Persijam rokā. Misiņa skava no riekstkoka lādītes, kas tika pagatavota īpaši zizlim.
   Persijs sajūt, kā viņa seja pietvīkst, un aizgriežas, lai konstebls to neredzētu. Vienā mirklī viņa prāts jau ir uzbūris ainu. Izabella ir izbēgusi ar visu zizli. Varbūt viņa izraisīja kuģa katastrofu. Varbūt iegrūda viņa brāli ūdenī. Pārliecība, ka tas viss ir patiesība, nostiprinās. Un doma, ka viņa ir pamanījusies izbēgt, ka viņa atrodas kaut kur šajā tukšajā valstī uz brīvām kājām ar bezgalīgām paslēpšanās iespējām, sagādā Persijam fiziskas sāpes.
   – Man ļoti žēl, – konstebls atkārto. – Atstāšu jūs vienu pašu ar jūsu domām. – Persijs noskatās, kā viņš dodas prom no liedaga. Un ko tagad? Meklēt Izabellu mežā? Braukt mājās un nedarīt neko? Pie viņas ir zizlis. Viņš grib to atgūt.
   Persijs zina, ka viņš neizdzīvotu, klīzdams pa mežiem, taču viņš pilnīgi noteikti nevar atgriezties mājās tukšā. Nē, ja Izabella ir izdzīvojusi, viņa ir bijusi kaut kur un satikusi kādu. Ja viņš pados ziņu, ka viņa ir pazudusi, visvarenas ģimenes mīļotā vedekla, gan viņa uzradīsies. Varbūt tas prasīs laiku, taču Persijs viņu sameklēs.
   Izabella stāv pie liela spoguļa, ģērbusies zilā kleitā, kas ir vienā tonī ar viņas acīm. Ir pagājis jau tik ilgs laiks, kopš viņa bijusi labi ģērbusies. Viņai nav korsetes, taču laimīgā kārtā viņas viduklis jau no dabas ir ļoti šmaugs. Viņa ir saņēmusi matus pie skausta ar zilu lentīti, gaišām cirtām krītot pāri sejai. Un pie apkaklītes viņa ir piespraudusi pašas gatavoto safīra piespraudi.
   Ašs klauvējiens pie durvīm, un iekšā ienāk Berenīse. Viņa aplūko Izabellu, kura ir ģērbusies atbilstoši savai izcelsmei, un apstājas.
   – Tu izskaties brīnišķīgi, mīļā, – viņa saka. – Vai sadedzināt tavu veco kleitu?
   Izabella iesmejas.
   – Es nejokoju. Ne drusciņas, – Berenīse saka ar nopietnu seju.
   Izabella savalda smieklus.
   – Nē, – viņa saka. – Labāk ņemšu to līdzi uz mājām.
   Berenīse pamana piespraudi, pienāk klāt un vieglītēm apgriež Izabellu apkārt. Viņa vieglītēm pieskaras piespraudei.
   – Tā ir brīnišķīga.
   – Es pati to pagatavoju.
   Berenīse iepleš acis.
   – Tiešām? Tu nu gan esi pārsteidzoša.
   – Es nopirku dažus dārgakmeņus par nelielo mantojumu, kas bija palicis pāri no mana vīra, – Izabella saka. Nu jau viņa ir izteikusi šos melus divreiz un prāto, vai trešajā reizē arī pati sāks tiem ticēt. – Allaž esmu gribējusi gatavot rotas.
   – Nav slikti, ja sievietei ir darbs, kas viņai patīk. – Berenīse saka, plati pasmaidot. – Un šī ir fantastiska. Tad tas ir īsts safīrs?
   – Jā, tas ir īsts.
   – Bet tas taču ir kaut ko vērts? Kāpēc tev ir tikai divas kleitas?
   – Pagaidām vēl neesmu neko pārdevusi.
   – Es vienu nopirkšu. Kas tev ir? Atnes visu uz rīta tēju. Manām draudzenēm tas patiks. Gatavots ar rokām no lietām, ko var atrast pludmalē: tas ir burvīgi! – Berenīses sejā ir lasāma aizrautība.
   Izabella parāda viņai pārējās piespraudes un rokassprādzes.
   – Es pagatavošu vēl desmit rotas, – viņa saka, domās saskaitīdama dārgakmeņus, kas palikuši mājās.
   – Tās ir burvīgas, mīļā. Tev ir jāturpina tās gatavot. Tu varētu nodibināt savu juvelieru darbnīcu, tāpat kā Vinterbornu ģimene.
   Izdzirdot viņu vārdu, Izabellu pāršalc karstuma vilnis. Jebkādas domas par juvelieru dinastiju tūlīt pat izvējojas, un viņa apņemas pēc iespējas ātrāk pārdot dārgakmeņus un aizbraukt uz Ameriku, kamēr vēl nav atrasta. Gan Havjers drīz atgriezīsies mājās.
   Berenīse ir aplikusi rokassprādzi ap savu apaļīgo locītavu un apbrīno to gaismā, kas krīt no loga.
   – Ļoti skaisti, – viņa saka. – Es to pirkšu. Cik tā maksā?
   Izabella nosauc cenu, kuru juvelieris viņai samaksājis par pirmo rotaslietu, taču Berenīse jau krata galvu.
   – Divreiz vairāk, mīļā, divreiz vairāk. Cilvēki nenovērtē to, kas nesit pa kabatu. Es to parādīšu savām draudzenēm. Jutīšos pārsteigta, ja viņas to negribēs. Un tu atgriezīsies, kad būsi pagatavojusi vēl citas rotas. Atgriezies.
   Izabella jūt no augšstāva viesistabas tējas smaržu. Šoreiz viņa nevāra tēju, nekārto plāceņus un krēmu un negriež upeņu tējas kūku ideāli vienādos gabalos. Viņa atkal ir kļuvusi par dāmu, kura bauda tēju un nav spiesta to pasniegt. Izabella pasmaida un pamāj kalponei, kura ienāk istabā, jo tagad saprot, cik nogurdinoši ir apkalpot citus.
   Berenīse ir ielūgusi uz tēju piecas draudzenes, un Izabella nespēj paturēt galvā viņu vārdus. Tur ir Mārgareta un Mārdžorija, bet, cenšoties nodalīt šos vārdus savā prātā, viņa palaiž garām abu nākamo vārdus un nekādi nespēj atgūt pazaudēto. Viņa smaida un paņem tējas krūzi, un klusēdama sēž līdzās Berenīsei. Savukārt, Berenīse kā parasti ir enerģiska un aizrautīga, atrodas visu sarunu centrā un bez brīdinājuma izplūst muzikālos smieklos. Pārējās sievietes viņas sabiedrībā šķiet garlaicīgas kā pāvenes. Izabella pieņem, ka viņa šķiet tikpat garlaicīga, sēdēdama Berenīsei pie sāniem.
   Tomēr viņa atceras, kā to dara: kā risināt nenozīmīgas sarunas un smaidīt, kamēr sarunas biedrs runā pārāk gari vai pārāk skaļi. Izabella dzer tēju un uzmanīgi apēd plāceni, un prāto, cik ļoti atšķirīga šī pasaule ir no viņas pasaules bākā kopā ar Metjū. Viņa māja ir tumša un raupja, smaržo pēc koka, eļļas un okeāna, kamēr šī māja ir kopta, smaržo pēc vaska, citrona un salda ēdiena.
   Pēc stundas Berenīse nokremšļojas un ar karotīti piešķindina pie kristāla glāzes, līdz visu klātesošo skatieni pievērsti viņai. Viņa satver Izabellas roku un pieceļ viņu augšā pulciņa priekšā.
   – Jūs visas esat iepazinušās ar burvīgo Mēriju Harovu, – viņa saka, – bet es jums vēl neesmu pateikusi, ka patiesībā viņa ir rotu meistare. Būtībā, – viņa novicina gaisā roku, – Mērija man pagatavoja šo burvīgo rotu un arī to skaisto piespraudi, ar kuru viņa ir izrotājusi savu apkaklīti. Viņa gatavo rotas no dārgakmeņiem un lietām, kuras salasa pludmalē netālu no savām mājām. – Berenīse pagriežas pret Izabellu un uzmundrinoši uzsmaida. – Un šorīt viņa man pavēstīja, ka pagatavošot vēl tikai desmit rotas. Mēģināju viņu pierunāt pārdomāt, taču nez vai viņa mainīs domas.
   Atskan atzinīga murmināšana, sievietes ieinteresēti vēro. Izabella augstu paceļ galvu un smaida, cik plati vien spēdama.
   – Tad nu aprunājieties ar Mēriju, jo esmu pārliecināta, ka viņa atgriezīsies pirms pavasara balles septembrī, un, ja gribat, lai jums piederētu kāda reta un īpaša rotaslieta, varbūt viņa pieņems pasūtījumus.
   Dienas gaitā ikviena sieviete no klātesošajām pienāk, lai aprunātos ar Izabellu un apbrīnotu viņas piespraudi. Viņai nākas sameklēt pēdējo nepārdoto piespraudi no savas istabas, un Mārgareta vai Mārdžorija – viņa vēl aizvien nespēj tās abas atšķirt, nopērk to tūlīt uz vietas. Tas izraisa tik lielu viļņošanos starp pārējām viešņām, ka viena no viņām – maza auguma rudmate ar sīkām sprogām – piedāvā nopirkt to, kas piesprausta Izabellai pie kleitas. Nu viņa ir pārdevusi visas trīs rotas un nožēlo, ka nevar doties atpakaļ pie Hārdvika un atprasīt trīs pārējās, jo šajā atmosfēra Izabella jūtas visai droša, ka varētu pārdot tās visas.
   Berenīse pašķir pūli, pastiepusi savu apaļīgo roku gluži kā svētā, un apsola visām, ka Mērija Harova noteikti ieradīsies uz pavasara balli un atvedīs savas rotaslietas uz tēju šajā pašā vietā pēcpusdienā pirms tās, ja vēl kāda gribēs kaut ko nopirkt.
   – Pastāstiet citām. – Aizrautīga murmināšana piepilda telpu. Izabella zina: ja viņa pagūs pagatavot desmit rotaslietas līdz tam laikam, tad varēs pārdot tās visas un doties ceļā.
   Berenīse pagriežas pret viņu un klusi nosaka:
   – Un, bez šaubām, tev jāpaņem līdzi tavs draugs.
   Izabella sastomās.
   – Nē… es… viņš nav…
   Berenīse pamirkšķina.
   – Gan tu atradīsi iespēju. Nākamreiz tev jāierodas vīrieša pavadībā. Tu esi jauna. Mīli vēlreiz.
   Tad Berenīse aiziet, pļāpādama un smiedamās, atstājot Izabellu apdomāt, kā lai pagatavo desmit pietiekoši skaistas rotas, lai apmierinātu Berenīses draudzeņu un viņu draudzeņu prasības nieka sešās nedēļās.
   Metjū viņu gaida piestātnē rīta saulē. Izabella nokāpj no laipas tik viegla un gaiša kā dūja, plandošā baltā kleitā, un viņa sirds notrīs. Izabella. Doma par viņu iesveļ prieku vīrieša krūtīs. Izabella viņu ierauga un pasmaida, piesteidzas klāt un papleš rokas, lai viņu apskautu, taču Metjū atkāpjas, baidīdamies, ko teiks citi.
   Šī brīža neveiklība Izabellu aizkaitina. Aizkaitinājums tūlīt pat izlaužas pār lūpām.
   – Neviens uz mums neskatās, – viņa nošņāc. – Un galvenais, mēs nevienu neinteresējam.
   – Mani pazīst, Izabella, – viņš nosaka, mierinādams viņu ar pieskārienu baltajai rokas locītavai.
   Izabella nopūšas.
   – Man tik ļoti gribētos tevi apskaut.
   – Tu to izdarīsi, tiklīdz mēs būsim mājās.
   Viņš ir noīrējis zirgu un divričus uz visu dienu un ir cēlies pirms rītausmas, lai dotos divu stundu braucienā uz šejieni. Izabella tūlīt pat sāk stāstīt par satikšanos ar bagāto sievieti uz tvaikoņa, kura ņēmusi Izabellu savā paspārnē, par rotaslietu pārdošanu un to, ka viņas kofera oderē sabāzts vairāk naudas, nekā viņš nopelna ceturtdaļgadā, un par iecerēto braucienu pie lēdijas Makolifas pēc sešām nedēļām. Kamēr viņa runā, Metjū ribas kļūst mīkstākas un sagumst. Viņa ir atradusi savas šķiras piederīgos. Viņa atkal ir sajutusi spožo dzīvi, kuru pazina pirms ierašanās bākā.
   – Kāpēc tu izskaties tik skumjš, Metjū? – Izabella jautā, viņiem abiem braucot divričos pa grambaino ceļu.
   – Es neesmu skumjš.
   – Tu pārstāji māt ar galvu un smaidīt par manām muļķībām vismaz pirms piecām minūtēm, – Izabella saka.
   – Piedod, mīļā. Es tikai domāju, cik vienkārša un prasta tev šķitīs bāka pēc lēdijas Makolifas mājas.
   Izabella apdomā šo pieņēmumu, tad ieķeras Metjū elkonī un piespiežas viņam tuvāk.
   – Vienkāršs un prasts nenozīmē sliktu, mans mīļais.
   Metjū ķermenis nekavējoties reaģē uz viņas tuvumu, viņas juteklisko toni, taču galvenokārt uz viņas vārdiem. Mans mīļais. Viņa to dēvē par Metjū vai dārgo, taču vēl nekad nav uzrunājusi par mīļo. Viņi nelieto šo vārdu. Viņi met tam apkārt līkumu, lai arī viņu lūpas un ķermeņi atzīst mīlestību katru reizi, kad saskaras.
   Un nu kaut kas ir uzšķīlies viņu starpā. Izabella ir atmetusi piesardzību, par kuras eksistenci Metjū neko nebija zinājis. Brauciens uz mājām nekādi negrib beigties. Izabella ir piekļāvusies Metjū, sievietes mīkstās krūtis ir iespiestas pie viņa delma, siltā elpa ir uz viņa skausta un ausī. Viņa atraujas tikai tad, kad viņi jau tuvojas Bākas līcim, un atslīgst dziļāk sēdeklī, pārvilkusi kapuci pāri ausīm un acīm. Pie bākas Metjū neizjūdz zirgu, jo viņu pārņēmušās alkas ir tik lielas, ka nevar gaidīt vairs ne mirkli ilgāk. Izabella nosēdina viņu uz gultas malas, pagriežas un pietupstas, lai viņš varētu atpogāt garo podziņu rindu uz viņas muguras. Tad viņa pieceļas, un kleita nokrīt uz grīdas. Izabella novelk kreklu un paliek tikai zeķēs: viņas šmaugais viduklis izceļ baltus gurnus un gūžas. Tad viņa pagriežas un ieslīd Metjū rokās, gaišajiem matiem pārklājot mīkstās krūtis, uz kurām saskatāmas viegli sārtas strijas pēc agrākās grūtniecības. Metjū satver viņu un izdzird vārdus, pēc kuriem ir ilgojies.
   – Es mīlu tevi, Metjū.
   – Un es mīlu tevi, manu skaisto putniņ, – viņš nosaka Izabellas matos. – Mīlu tevi vairāk, nekā spēju izteikt vārdos.
   Un pirmo reizi viņš nodomā: varbūt, varbūt man izdosies viņu paturēt.
   Izabella nespēj aizmigt. Viņu ir pārņēmusi skumja, savāda sajūta. Viņa snauž un laiku pa laikam pamostas visu nakti, ilgodamās, kaut Metjū atrastos gultā līdzās, lai viņa varētu gūt mierinājumu, piekļaujoties viņa spalvainajām, muskuļainajām krūtīm. Vai viņai būs pieķērusies kāda slimība tvaikonī vai pilsētā? Taču nē, nelabums nāk drīzāk no ādas nekā no kuņģa. Izabella pēc kaut kā ilgojas, taču nezina, pēc kā. Viņa cenšas sevi mierināt ar pazīstamajām fantāzijām, taču nekas nesanāk. Nakts ir nebeidzama. Visbeidzot viņa aizmieg, kad ausma apgaismo istabu.
   Saule ir spoža pēc dažām stundām, kad guļamistabas durvis nočīkst un Metjū ielūkojas iekšā. Izabella atver acis, nesaprazdama, kur atrodas.
   – Vai tu nejūties labi, Izabella? Tu ilgi gulēji.
   – Cik pulkstens?
   – Desmit.
   Un te nu tā ir, sajūta, ka viņas ādu nomāc apspiesti šņuksti. Viņai nevajadzētu tā justies. Izabella ir jauna un atkal atļāvusies iemīlēties. Viņai vajadzētu atmosties priecīgai, nevis justies slimai un izbiedētai, ar trīcošām kājām un rokām.
   – Es nejūtos labi, – viņa atbild, – taču nezinu… – Tad viņa saprot. Viņa saprot, un sāpes ir tik asas un spēcīgas, ka viņa noelšas, ievelkot elpu, un pirksti pieskaras melnajai lentītei ap roku.
   Metjū apsēžas uz gultas viņai līdzās un apliek roku viņai apkārt.
   – Mana mīļā?
   – Vai šodien ir otrais augusts, Metjū?
   – Jā.
   – Pirms trim gadiem šajā dienā nomira mans bērns. – Viņas balss šķiet tāla un lietišķa šausmu pilnās šņukstēšanas vietā.
   – Ak tā, es saprotu, – viņš nosaka un apskauj Izabellu.
   Viņa cieši piekļaujas tam klāt.
   – Mans ķermenis to atcerējās agrāk par manām smadzenēm, – viņa saka. – Vai tu nedomā, ka tas ir dīvaini?
   – Nepavisam.
   – Arturs teiktu, ka tās ir muļķības.
   – Arturs bija cietsirdīgs cilvēks, un nu viņš ir miris. Tu vienmēr vari man teikt to, ko domā.
   – Tad es tev teikšu, ka jūtos vientuļa un nošķirta pati no sevis. Ka tikpat labi es būtu varējusi todien nomirt un trīs gadus būtu laimīga savā kapā.
   – Un es nebūtu tevi saticis.
   – Varbūt tev klātos labāk, ja tu nebūtu mani saticis.
   Metjū necenšas apstrīdēt Izabellas teikto, viņš ļauj tam palikt, karājoties gaisā, un cieši piespiež Izabellu sev klāt, un viņa cieši aizmiedz acis un ļauj asarām līt. Metjū neatraujas, nekļūst nepacietīgs un noguris no viņas asarām. Tomēr Izabella šodien nejūtas ērti savā ādā un beigu beigās uzmanīgi atbīda viņu nostāk un saka:
   – Es nespēšu nomierināties.
   – Nedomāju, ka tas ir iespējams.
   – Iešu pastaigāties pa pludmali, lai izvēdinātu prātu.
   – Vai gribi, lai eju tev līdzi? – Metjū cer, un tas liek Izabellas sirdij sažņaugties.
   – Nē. Man jābūt vienai.
   Viņa saģērbjas un paņem no virtuves ābolu, ko apēst, ejot cauri mežam uz liedagu. Ābols ir salds un sulīgs, un tas remdē tukšumu kuņģī, taču tukšums dvēselē nekur nepazūd. Pēc trim gadiem tas vēl aizvien ir tepat.
   Izabella apjauš, ka cer ieraudzīt Havjeru, kurš varbūt būs atgriezies ātrāk no brauciena uz Sidneju. Varbūt viņa silto acu skatiens spētu izdziedināt šīs skumjas, kas šodien spiež viņu pie zemes. Taču Izabella lūkojas uz pamesto smilšu klāju, un viņa tur nav. Jūras vējš ir auksts, un viļņi ir plakani, gluži kā sudrabpelēks zīds. Virs galvas aizslīd kaija: tā ir izpletusi spārnus un izliekusies, taču tos neplivina. Nemīlīga diena, atšķirībā no tās, kad nomira Daniels. Bija vēla vasara ar siltu sauli un zilām debesīm bez neviena mākonīša, un bites zumēja ārpusē, itin kā nejuzdamas Daniela zaudējumu. Tās nejuta. Neviens to nejuta. Neviens, izņemot viņu, un tas padarīja Izabellu par vientuļāko sievieti pasaulē.
   Viņa pagriežas un palūkojas atpakaļ uz mežu. Otrā pusē, un tikai dažu ielu attālumā – jādomā, ka neviens viņu neredzēs, – atrodas Fulbraitu māja. Katarīna vēl aizvien ir Sidnejā. Ernests droši vien devies kādā darījumu braucienā, virēja aizņemta ar veļas mazgāšanu. Ja viņa aizlavīsies pa sētas kāpnēm līdz bērnistabai, viņa varētu atrast ko tādu, kas pieder viņam, lai paturētu. Kādu mazu rotaļlietu, ko piespiest sev klāt, lai gūtu no tās nelielu mierinājumu. Izabella iziet cauri mežam, taustīdama ceļu nelīdzenajā zemē, un tad jau atrodas otrā pusē uz taciņas, kas ved lejā no kalna uz pilsētas pusi. Uzmanīgi, tagad uzmanīgi. Daži cilvēki uzskata viņu par zagli. Virēja viņu nesagaidīs ar sirsnību, ja ieraudzīs. Taču jādomā, ja virēja viņu ieraudzīs, Izabella varēs vienkārši pateikt: “Kā jūs man varat liegt nelielu piemiņu no Daniela?”
   Havjers. Viņa gribēja teikt, Havjers, nevis Daniels. Havjers ir dzīvs. Daniels ir viņas dēls, kurš ir miris, kuram nav pienākusi trešā dzimšanas diena. Izabella apstājas kā iemieta, sirdij strauji sitoties krūtīs. Mirklīgā vārdu sajaukšana domās ir izsitusi Izabellu no sliedēm, pārsteigusi viņas sirdi. Tā ir gluži kā pamošanās no sapņa, kas savijies ar citu sapni. Viņa ir uzskatījusi sevi par racionālu, taču nu sāk domāt skaidri, iespējams, pirmo reizi vairāku mēnešu laikā. Havjers nav Daniels. Bet viņa taču to zināja. Vai viņa to nezināja?
   Izabella palūkojas sev apkārt, itin kā redzēdama ainavu pirmo reizi. Viņa neies uz Fulbraitu māju un nezagsies uz bērnistabu. Tā rīkotos trakā. Bet vai viņa ir traka, sapņodama par iespēju paņemt viņu līdzi uz Ameriku? Iedomas ir aizgājušas par tālu, un Izabella nezina, vai tagad tās varēs atsaukt.
   Viņa pagriežas un dodas atpakaļ uz bāku. Izabellai ir mēnesis laika pārdomām. Viņa mīl Havjeru, un šī mīlestība ir īsta, un viņai kaut kas ir jādara. Viņa nevar atstāt mazo zēnu, kuru mīl, mājā, kas ir piepildīta ar tik lielu nežēlību un niknumu, un stindzinošu vienaldzību. Jādomā, ka mīlestība atradīs kādu iespēju.

Divdesmit trešā nodaļa

   Izabella atklāj, cik romantisks ir smags darbs. Viņa atklāj, cik patīkami ir strādāt pirms rītausmas, kamēr ārpusē debesis vēl aizvien ir tumši zilas un gaismas aplis no lampas krīt uz viņas rokām un grīdas dēļiem, uz kuriem viņa ir izlikusi savus materiālus, darbojoties ap tiem ar veikliem pirkstiem. Viņa taisa un pārtaisa, kamēr Metjū met viņai apkārt lielu līkumu, kāpjot augšā un lejā pa bākas kāpnēm. Izabella pieķeras darbam. Tajā viņa aizmirst negudros solījumus, kurus ir devusi pati sev par nākotni, aizmirst savas murgainās bailes par atklāšanu, aizmirst to, ka mīl Metjū un pēc dažiem mēnešiem būs spiesta viņu pamest. Ir tikai smalkais un piņķerīgais darbs viņai priekšā, agrā rīta klusums un lampas uzmundrinošā gaisma.
   Nedēļas paiet. Izabellas pirksti kļūst veiklāki, sastiprinot sudraba stieples, kas notur dārgakmeņus ietvaros, darinot ideāli līdzenus lokus, kas veido ķēdītes un aizdares. Un tomēr viņai nākas piepūlēties, lai visu pabeigtu pirms balles. Daždien, ja viņas pirksti smeldz un galva ir smaga no koncentrēšanās, Izabella ar šausmām prāto, vai tikai lēdija Makolifa nebūs viņu aizmirsusi. Kādu rītu, kamēr Izabella strādā, Metjū pasniedz viņai telegrammu, un viņas sirds iegavilējas, apzinoties, ka Berenīse beidzot nosauks viņai datumu un vietu, kur tiks rīkota balle. Taču telegramma nav no Berenīses. Tā ir no Maksa Hārdvika, juveliera.
   Esmu pārdevis visas rotas. Lūdzu, drīzumā ierodieties Brisbenā saņemt 120 mārciņas.
   Metjū, kurš ir pierakstījis telegrammu un redzējis skaitli, nopietni viņu uzlūko.
   – Tagad tev ir pietiekoši daudz naudas. Vairāk nekā pietiekoši. Vai tu drīz brauksi projām?
   Izabella redz, ka Metjū grib izdzirdēt atbildi “nē” tikpat ļoti, cik vēlas izdzirdēt “jā”.
   – Esmu ieguldījusi šajās tik daudz darba, – viņa saka, norādīdama uz nekārtīgo dārgakmeņu un sudraba stieples jucekli sev apkārt. – Es pabeigšu visu līdz galam.
   – Tu vari tās ņemt sev līdzi uz Ameriku.
   – Berenīse paļaujas uz mani.
   Metjū vienu reizi pamāj, paslēpj smaidu un tad aiziet, atstājot Izabellu vienu. Viņa vēlreiz pārlasa telegrammu un tad mazliet pasapņo. Viņa varētu paņemt naudu un nopirkt citus dārgakmeņus. Savākt vairāk gliemežvāku, varbūt kādu laiku apdarei izmantot zeltu, nevis sudrabu. Viņai patiktu pamēģināt izgatavot karekli: ķēdītes darināšanai būtu vajadzīgas vairākas dienas, taču tas būtu tik skaisti. Izabella iztēlojas rotas, kuras pagatavotu, cenas, kādas pieprasītu. Viņas vārds – vai, pareizāk, Mērijas Harovas vārds kļūtu pazīstams visā pasaulē. Viņa varētu visu mūžu gatavot rotaslietas un nodarbināt citas sievietes, kas tās gatavotu viņas labā. Viņai varētu būt tāda māja kā lēdijai Makolifai, tējas vakari, skaistas kleitas. Izabella ļauj sev peldēt šajā iedomu straumē kādu laiciņu. Viņa ir pieradusi dzīvot iedomās, lai arī dažkārt tās viņu izbiedē līdz nāvei.
   Tad viņa pievieno savām iedomām kaut ko jaunu: tur ir arī Metjū. Metjū ir viņas vīrs, un katru vakaru viņi saritinās viens otram līdzās un tā noguļ visu nakti. Viņš neiet uz darbu, kamēr viņa guļ. Viņa ķermenis paliek līdzās viņējam.
   Izabella pieķer sevi smaidām, tad aprāj sevi, ka šīs iedomas ir atņēmušas viņai pārāk daudz enerģijas, un atkal ķeras pie darba.
   Metjū ir pavadījis dienu aukstumā uz platformas, kur viņu pātagojuši jūras vēji, kamēr viņš aizdrīvējis logu, kas laida iekšā lietu un caurvēju. Pulksten trijos viņam gribas iedzert brendiju. Tikai vienu glāzi, un bākā nekā nav. Metjū jūtas vainīgs, jo vajadzēs atstāt Izabellu, lai dotos uz pilsētu un iedzertu glāzīti Biržas viesnīcā, taču viņa neizrāda, ka justos greizsirdīga par to, ka Metjū grasās pavadīt laiku prom no viņas. Izabella atrodas virtuvītē un maisa cūkgaļas zupu ar miežu putraimiem.
   – Vai tu atgriezīsies, lai paēstu? – viņa jautā.
   – Protams. Būšu atpakaļ pirms krēslas, lai iedegtu gaismu.
   – Tas ir labi, citādi man negribētos tā nopūlēties bez kādas vajadzības.
   Metjū viņai uzsmaida un pieskaras Izabellas matiem. Viņai ēst gatavošana šķiet sarežģīta un laikietilpīga, tomēr viņa katru dienu stundām ilgi nosēž, nododamās rotu gatavošanai.
   – Es drīz atgriezīšos, mana mīļā. Esmu pārliecināts, ka tā būs labākā zupa, kādu jebkad esmu ēdis. – Tie ir meli. Izabellas gatavotie ēdieni parasti ir bezgaršīgi.
   Viņa noskūpsta Metjū uz vaiga, un viņš dodas lejup pa taciņu, vējam svilpojot ausīs, vēl aizvien sajūtot Izabellas lūpu pieskārienu ādai. Biržas viesnīcas kamīns, kas vairāk nekā trīssimt piecdesmit dienas gadā ir auksts un nelietots, spoži kuras. Ar Metjū sasveicinās pie bāra, un tad pie galdiņa viņam garām iet cilvēki un apjautājas par kuģošanu un laika apstākļiem, lai gan patiesībā grib zināt, vai nav saņemtas kādas interesantas telegrammas, kuru saturu viņš varētu izpaust.
   Viņš nekad neko neizpauž. Jā, viņš zina, kas notiek pilsētā. Nē, viņam nenāk ne prātā tajā padalīties. Dažkārt Metjū domā, ka ir ideāli piemērots telegrāfista amatam: viņam nekad ne vismazākajā mērā nav licies aizraujoši zināt citu cilvēku noslēpumus. Viņš vienīgi jūtas mazliet samulsis par to, ka ir pirmais cilvēks, kurš uzzina, ka kāda kļuvusi par vecmāmiņu vai kāds zaudējis bagātību, vai pie kāda gatavojas viesoties nevēlami radi. Metjū jau sen ir izstrādājis sevī spēju ātri visu to aizmirst.
   Metjū iekārtojas pie galdiņa loga tuvumā, kur cits klients ir atstājis avīzi. Viņš nevērīgi pāršķirsta The Nambour Chronicle, tikai pēc brīža pamanīdams, ka avīze ir jau nedēļu veca.
   Taču tad kaut kas piesaista viņa skatienu. Starp reklāmas sludinājumiem, vietējām ziņām un tenkām viņš ievēro īsu virsrakstu “Ģimene meklē pazudušu sievieti”. Metjū ausīs sāk viegli zvanīt, kamēr viņš lasa: Džordžīna Vinterborna, nelaiķa juveliera Artura Vinterborna māte no Meistovas Somersetā meklē informāciju par savu vedeklu Izabellu Vinterbornu, kura, domājams, dzīvo piekrastes zonā starp Taunsvilu un Brisbenu. Viņa ir piecas pēdas un septiņas collas gara, slaida, ar gaišiem matiem un zilām acīm. Viņai ir divdesmit septiņi gadi, un, iespējams, viņa dzīvo ar pieņemtu vārdu. Par informāciju, kas palīdzēs viņu atrast, tiek izsolīta atlīdzība. Tam seko Persija Vinterborna adrese Mērijboro, lielā iekšzemes pilsētā ziemeļos.
   Viņi to meklē. Jādomā, ka viņiem nav attēla, ko pievienot sludinājumam, vai pat pietiekoši konkrēta apraksta – Metjū pieņem, tas tāpēc, ka viņi nekad nav īpaši pievērsuši tai uzmanību, kā Izabella to ir bieži atkārtojusi –, un tomēr viņi to meklē. Atstājis brendija glāzi neizdzertu, Metjū pieiet pie bāra un cenšas izlikties mierīgs, apjautājoties Jūnisai Hendai, vai viņai nav šīs nedēļas avīžu. Viņa mīļi pasmaida un parakņājas zem letes, lai tās sameklētu.
   – Pateicos, – Metjū nomurmina un atgriežas pie galdiņa, kur viņš ātri pāršķirsta avīzes lapu pēc lapas, sirdij mazliet nomierinoties, kad viņš to neierauga. Viens sludinājums. Vienu reizi. Tagad tās jau ir atmiņas, iekurs ugunij.
   Taču tad viņš to ierauga vēlreiz. Persijs Vinterborns publicē sludinājumu katru nedēļu. Cik nedēļu viņš jau ir ievietojis sludinājumu? Cik daudzās avīzēs? Vai tās visas iznāk starp Taunsvilu un Brisbenu? Izabella apgalvo, ka viņi ir bagāti un nežēlīgi.
   Metjū pieceļas, iztukšo savu brendija glāzi vienā malkā un pasit padusē salocīto avīzi. Viņš paceļ roku, atvadīdamies no Jūnisas un visiem citiem, kas viņam uzsauc, un steidzas kalnup uz bākas pusi.
   Izabella vairs neatrodas virtuvē. Metjū steidzas augšā pa kāpnēm un atrod viņu šķirojam savus materiālus uz grīdas.
   Viņa paceļ galvu un nosaka:
   – Man šķiet, esmu pazaudējusi vienu aizdares skavu.
   Metjū pasniedz viņai avīzi, kas ir atlocīta sludinājuma vietā. Tas ir tikai divas collas liels, vienas šauras slejas platumā. Taču Izabella to ierauga, un viņas acu zīlītes saraujas kniepadatas galviņas lielumā.
   – Pēc mēneša es būšu prom, – viņa saka.
   – Tev jābrauc tagad. Šodien. – Šī doma liek Metjū sirdij skaļi protestēt.
   – Viņš mani neatradīs. Vēl ne. Šis apraksts atbilst jebkurai. Vai tu spēj iztēloties? Jebkurai gaišmatainai sievietei, kura parādījusies kādā pilsētā jūdzēm garā piekrastē. Viņš to zina. Viņš ir izmisis un baidās, ka nemūžam mani neatradīs. Tā kā piekrastē atrodas tik daudzas ostas, viņš zina, ka es varētu atrasties jebkur pasaulē.
   – Ko tad, ja to ieraudzīs Ketrina Fulbraita? Vai Eibels Barets? Viņš noteikti juta kādas aizdomas.
   – Eibels Barets neko neteiks, – Izabella nosaka, un viņas balss izklausās pārliecinoši. – Katarīna neprot labi lasīt un noteikti nepievērš uzmanību avīžu sludinājumiem.
   – Ko tad, ja nākamreiz viņš nolems publicēt attēlu?
   – Mans vienīgais attēls ir kāzu fotogrāfija, kas atrodas uz kamīna mājā, kur es dzīvoju kopā ar Arturu Anglijā. Nez vai viņš sūtīs tai pakaļ un tad mēnešiem ilgi gaidīs, līdz tā pienāks. – Tagad Izabella vairs nav tik pārliecināta un aizgaiņā savas bailes, kā gribēdama pārliecināt sevi pašu.
   – Tu varētu aizbraukt nedēļas beigās, – viņš saka. – Uz Ameriku, pie savas māsas.
   – Es esmu apņēmusies aizvest šīs rotas Berenīses draudzenēm, – Izabella atbild. – Turklāt man ir vēlreiz jābrauc uz Brisbenu pēc naudas. – Viņa neskatās Metjū acīs, un jau kuro reizi viņā mostas aizdomas.
   – Metjū, mans mīļais, – Izabella turpina, – pat ja Eibels Barets vai kāds cits no pilsētniekiem nosūtīs Persijam telegrammu, ko viņi teiks? Ka es biju te, bet tad kaut ko nozagu un biju spiesta aizbraukt no pilsētas? Neviens nezina, ka esmu šeit. Es esmu neredzama.
   Metjū klausās viņā un ļaujas pārliecināties – šobrīd.
   – Mēs izturēsimies uzmanīgi, – viņš saka. – Un tu brauksi projām, tiklīdz būsi tikusi pie naudas.
   Izabella purina galvu.
   – Pēc balles. Esmu ieguldījusi tajā pārāk daudz darba. Braukšu projām pēc mazliet vairāk nekā mēneša. Tev nav jāraizējas. Kā jau tu saki, mēs būsim uzmanīgi. Es būšu uzmanīga. – Viņa vēlreiz pārlasa sludinājumu, un Metjū ierauga Izabellas acīs baiļu zibsni, kas liek viņam saspringt instinktīvā vēlmē pasargāt. Jā, pat ja Persijs Vinterborns uzrastos pie bākas durvīm, jautādams, vai Metjū ir redzējis Izabellu, viņš darītu visu iespējamo, lai turpinātu viņu slēpt:
   melotu, cīnītos, sūtītu viņu pa nepareizām pēdām uz valsts otru malu.
   Dziļi sirdī Metjū apzinās, ka ir piekritis tāpēc, ka grib pavadīt vēl dažas nedēļas kopā ar Izabellu. Viņam nav raksturīgi neņemt vērā vispraktiskāko risinājumu, taču viņš ir iemīlējies un nav vainojams. Metjū cer, ka viņam nenāksies to nožēlot.
   Izabella prāto, kad gan atgriezīsies Havjers. Viņa neuzdrošinās doties uz pilsētu, lai kādam apjautātos, vai ir bail slēpties pie mango koka aiz Biržas viesnīcas, lai sagaidītu Eibelu Baretu. Viņš runāja par diviem vai trim mēnešiem, un tas bija pirms diviem mēnešiem, tāpēc tam vajadzētu notikt drīz. Izabella bieži stāv uz augšējās platformas bākā un nolūkojas uz pludmali, lai redzētu, vai Havjers nav tur kopā ar virēju. Lūdzu, kaut tā nebūtu jauna aukle. Taču viņa nekad tur nav. Jebkurā gadījumā tam nav lielas nozīmes. Izabella turpina sev iestāstīt, ka tagad viņai ir jāpārdod visas pagatavotās rotaslietas, tiklīdz būs atgriezusies Brisbenā. Patiesībā viņa negrasās braukt projām pirms Havjera atgriešanās, lai izlemtu, ko iesākt jeb, pareizāk, kā to izdarīt.
   Viņa atrodas uz platformas kādā spožā rītā, uzlikusi zodu uz ceļiem un sildīdama basās kājas saules staros, kad Metjū viņu uzmeklē.
   – Tev nupat pienāca sūtījums. – Viņš rauc pieri.
   – Kas noticis?
   – Tas ir adresēts Mērijai Harovai bākā. Tev nevajadzēja nevienam dot savu adresi, Izabella.
   Viņa paņem sūtījumu no Metjū un apgriež to otrādi. Sūtītāja ir Berenīse Makolifa.
   – Berenīse mani nenodos, – Izabella saka, nejuzdamās par to droša. Ko gan Berenīse viņai atsūtījusi? Spriežot pēc paciņas izmēriem, tur ir kas vairāk nekā tikai ielūgums, kas tikpat labi varēja pienākt arī telegrammas veidā un neprasītu iesaiņošanu brūnā papīrā ar aukliņu. Izabella pieceļas kājās un paiet garām Metjū, lai nokāptu līdz galvenajai platformai, kur viņas darbs ir nolikts malā līdz pēcpusdienai. Tad viņa apsēžas uz grīdas savā ierastajā pozā un atraisa auklas mezglus. Izabella atloka papīru un atrod iekšpusē tumši sārtu kleitu. To izsaiņojot, ārā izkrīt kartīte.
   Mana dārgā Mērija, bez šaubām, Tu tiec ielūgta uz manu ikgadējo pavasara balli, kas notiks piecpadsmitajā septembrī septiņos vakarā Bellevue viesnīcas balles zālē Džordžstrītā. Uzstāju, ka Tev jāņem līdzi draugs. Esmu pievienojusi kleitu (vienu no manējām, kuru Adelaide ir pielāgojusi Tev), ko Tu varēsi uzvilkt, ja neatradīsi neko citu.
   Mērij, esmu noīrējusi divistabu apartamentu Tev un Tavam draugam Bellevue viesnīcā, kas ir labākā viesnīca Brisbenā. Ja jūs būsiet tik laipni un pagodināsiet mani ar savu vizīti, es parūpēšos, lai četros pēcpusdienā pirms balles jūsu privātajā ēdamistabā tiktu pasniegta tēja un vairāk nekā ducis manu draudzeņu ar vislielāko prieku varētu apskatīt Tavas rotaslietas.

Patiesā sirsnībā,
Berenīse

   – Tad tu atkal brauksi projām? – Metjū nevērīgi iejautājas, lai gan Izabella zina, ka viņš nejūtas īpaši bezrūpīgs, par to domājot.
   – Mēs brauksim, – viņa saka. Izabella parāda viņam ielūgumu.
   Metjū jau tagad purina galvu.
   – Nē, nē. Es nevaru pamest bāku.
   – Blēņas. Ikvienam bākas uzraugam pienākas atvaļinājums, vai ne? Vai kāds nevar ierasties un uzmanīt bāku dažas dienas?
   – Nē. Nu, patiesību sakot, jā. Ja es ziņošu valdībai, viņi atsūtīs aizstājēju, taču mums ir tikai divas nedēļas laika, un … Izabella, tas ir pārāk bīstami. Es neesmu piemērota sabiedrība. Vēl mazāk mēs tur varam rādīties kā pāris.
   – Brisbenā neviens tevi nepazīst, – viņa saka, cenzdamās nerunāt uzstājīgi.
   – Bet mēs neesam precējušies. Mums nevajadzētu ceļot kopā, it kā…
   – Berenīse ir rezervējusi istabas, nevis vienu istabu vai kopīgu gultu. Uz tvaikoņa mums būs atsevišķas kojas. Cilvēkiem mēdz būt aplidošanas periods, Metjū. Viņi draudzējas vai ir saderinājušies, un viņiem ir ļauts satikties šajā laikā. Lūdzu, mēģini atcerēties, ka tagad ir divdesmitais gadsimts. Drīz sievietes iegūs tiesības piedalīties vēlēšanās, un tad neviens neuzdrošināsies nosodīt sievieti par to, ka viņa ceļo kopā, ar ko pašai patīk. Turklāt, – te Izabella pieklusina balsi, – Metjū, mēs šeit tik un tā dzīvojam bez laulības svētības. Tu to zini. Kāpēc tev jābaidās tikt apsūdzētam par ko tādu, ko tu patiesībā dari?
   Viņa ir aizgājusi par tālu, un Metjū piesarkst no matu galiņiem līdz pat bārdai. Tas ir kauns un dusmas. Viņš novēršas, kaut ko īgni nomurmina un tad dodas lejā pa kāpnēm un aizcērt durvis uz telegrāfa telpu. Izabellas sirds strauji pukst: viņa dziļi ievelk elpu un liek sev nomierināties. Nav lielas nozīmes tam, vai Metjū brauks kopā ar viņu vai nē.
   Viņa izdzīvos. Viņa dosies tālāk.
   Tomēr dziļi sirdī viņa ilgojas pēc Metjū sabiedrības, pēc tā, lai viņš dejotu ar to, it kā viņi būtu iemīlējies pāris, lai parādītu viņu Berenīsei, kurai patiks Metjū mierīgais lietišķums un kura noteikti novērtēs viņa vīrišķīgo pievilcību.
   Nē, tā ir aušīga iedoma. Metjū nebrauks. Izabella pieceļas un izņem ārā kleitu, piekļauj sev klāt un apbrīno zīdu un dārgās mežģīnes. Tomēr doma par ietērpšanos tajā Berenīses ballē nedod gandarījumu. Izabella grib būt skaista Metjū, nevis svešiniekiem.
   Viņa atpogā savu kleitu un novelk to, tad uzvelk mugurā balles tērpu un cieši to savelk. Izabella palaiž vaļā matus un ļauj tiem krist pār pleciem, tad pagriežas un cenšas saskatīt savu atspulgu skapīša stiklā. Viņa pamana savu vidukli, baltās ādas kontrastu ar auduma krāsu. Tad viņa dodas lejā, lai parādītos Metjū.
   Durvis uz telegrāfa istabu ir vaļā, un viņa tur nav. Izabella izbrīnījusies pieiet pie guļamistabas durvīm. Metjū stāv pie lādes ar vecām drānām, ko viņš glabā gultas galā, un ir uzgriezis viņai muguru.
   – Metjū?
   Viņš pagriežas, ierauga Izabellu un pasmaida.
   – Tu izskaties brīnišķīgi.
   Tagad viņa redz, ka Metjū tur rokās žaketi.
   – Kas tas ir? – viņa jautā.
   – Tā ir žakete, kurā es precējos.
   Izabellas āda sajūt reizē karstumu un aukstumu.
   – Tu esi precējies?
   – Es biju precējies. Pirms daudziem gadiem. Mana sieva nomira tikai divdesmit gadu vecumā. Viņu sauca…
   Izabella aši piespiež pirkstu viņam pie lūpām.
   – Nevajag. Tagad nē. Es uzzināšu par viņu pēc kāda laika, taču, lūdzu, nesaki man viņas vārdu tagad, lai man nenāktos to ienīst. – Protams, viņa zināja, ka Metjū kādreiz jau ir mīlējis. Vīrietis nemēdz nodzīvot līdz viņa gadiem nemīlot, tomēr greizsirdība, ko Izabella izjūt, pārsteidz viņu pašu.
   Metjū sakniebj lūpas, izskatīdamies nelaimīgs, tomēr paklausa.
   Izabella pieskaras viņa žaketes piedurknei.
   – Vai vēl derēs? – viņa jautā.
   – Domāju gan. Es daudz neēdu, tāpēc mans ķermenis nav daudz mainījies. Ja gribi, es varu to uzvilkt uz balli.
   Izabella pasmaida.
   – Jā, Metjū, es to ļoti gribētu.
   Viņš skumji uzlūko žaketi.
   – Jādomā, ka ir tīrā izšķērdība vilkt to tikai vienreiz. – Tad viņš atkal palūkojas uz Izabellu. – Es jau sazinājos ar telegrāfa pārvaldi. Mēs dosimies kopā uz lēdijas Makolifas pavasara balli. Tu nevari braukt bez manas pavadības. Katram gadījumam… – Viņš apklust un tad saņemas. – Izabella, es nezinu, cik ilgi tu man vēl būsi, un es gribu šīs atmiņas, kurās gremdēties.
   Izabella metas viņa apskāvienos, piespiež seju viņam pie pleca, ieelpo pazīstamo smaržu.
   – Es tā priecājos, mans mīļais.
   Viņi stāv apskāvušies, sāpīgi apzinādamies, ka laiks iet uz beigām.

Divdesmit ceturtā nodaļa

   Grabošais zirgu tramvajs aizvizina Izabellu un Metjū līdz Bellevue viesnīcai Džordžstrītā. Tā atrodas līdzās pastaigu dārziem, iepretī parlamenta ēkai, un ir celta no glītiem ķieģeļiem, ar plašām verandām un dzelzs kalumiem. Izabella cieši satver Metjū plaukstu. Viņa redz, ka Metjū ir samulsis, taču cenšas to neizrādīt. Viņa saspiež tā pirkstus, taču Metjū neatbild uz šo žestu ar to pašu: viņš vēl aizvien jūtas neērti, izrādot jūtas abu starpā. Vēl vairāk, izskatās, ka viņš nepriecājas par iespēju atrasties ņudzošā pilsētā, kur tik daudzas acis var Izabellu redzēt. Viņam no prāta neiziet Persija Vinterborna rēgs. Protams, arī Izabella par to domā, taču viņa neļauj bailēm sevi ietekmēt. Viņai ir jāpārdod rotaslietas, ja viņa grib tikt projām.
   Vestibils ir liels un pilns ar cilvēkiem, un tur uz paaugstinājumiem atrodas akmens urnas. Izabella saskata aiz administratora letes zaļu iekšpagalmu. Kreisajā pusē milzīgas dubultās durvis iziet uz lielu ēdamistabu, un viņa prāto, vai tur notiks lēdijas Makolifas pavasara balle. Baltā ģērbušies kalpotāji rosās visapkārt, klādami galdus ar baltiem galdautiem. Izabella un Metjū parakstās reģistrā un atstāj bagāžu, kas tiks atvesta ar liftu, un tad dodas augšā pa platajām kāpnēm uz savu apartamentu.
   Metjū acīmredzami atslābst, kad durvis aiz viņiem ir aizvērušās un viņi paliek vieni. Viņš noņem cepuri un piespiež to pie krūtīm, sakrustojot rokas.
   – Un tava draudzene lēdija Makolifa par visu to ir samaksājusi? – viņš jautā.
   – Viņa ir ļoti dāsna. Un arī ļoti bagāta, – Izabella nosaka, novilkdama cimdus un nolikdama tos uz ēdamgalda. Mēbeles ir gatavotas no tumši lāsumaina ciedra. Divi vecmodīgi krēsli ar augstām atzveltnēm atrodas katrs savā verandas durvju pusē. Zvilnis ir atbalstīts pret sienu, kas aplīmēta ar rakstainām tapetēm. Izabella atver durvis uz pirmo istabu un ierauga augstu gultu un ciedra tualetes galdiņu ar atlokāmiem spoguļiem. Viņa ieiet istabā un atvelk smagos aizkarus, lai aplūkotu skatu pāri koku galotnēm. Šāda veida greznība viņai ir pazīstama; viņa to atceras savā dziļākajā būtībā.
   Metjū stāv pie durvīm.
   – Mums katram ir sava istaba, – viņš saka. – Esmu atklājis savējo.
   Izabella pienāk viņam klāt, apvij rokas viņam ap vidu.
   – Nekas mani neatturēs no gulēšanas tev līdzās visu nakti, mans mīļais, – viņa saka.
   Metjū bikli pasmaida un pieklusina balsi.
   – Es neesmu radis atrasties tik daudzu cilvēku ielenkumā. Droši vien arī blakus istabā kāds dzīvo.
   – Neviens no viņiem mūs nepazīst un neinteresējas par to, ko mēs darām, – Izabella saka, lai viņu nomierinātu. – Nāc man līdzi.
   Viņa izved Metjū laukā verandā ar diviem pītiem šūpuļkrēsliem, tur paveras skats uz platu, lēnu upi. Metjū pārlaiž pirkstus pāri metāla kalumiem, kamēr Izabella apsēžas un šūpojas.
   – Vai nav grezni? – viņa nopūšas.
   – Man pat par daudz grezni.
   Klauvējiens pie durvīm liek Metjū salēkties, un Izabella viegli iesmejas, pieskardamās viņa rokai.
   – Mans dārgais, tu par daudz satraucies. Tā noteikti būs Berenīse. – Viņa ienāk iekšā un atver smagās koka durvis, un aiz tām patiešām stāv Berenīse, ģērbusies pēcpusdienai paredzētā zīda kleitā. Viņa sirsnīgi apskauj Izabellu, tad palaiž viņu vaļā un atkāpjas, lai nopētītu Metjū, kurš kautrīgi turas nomaļus. Viņš nav pieradis pie sabiedrības un pilnīgi noteikti nav pieradis pie šīm pārmērīgajām ērtībām, kas šobrīd atrodas visapkārt. Viņš te neiederas: Izabella pirmo reizi ievēro, ka viņa bārdu vajadzētu apgriezt. Viņa sajūt pret Metjū tik skaudru un dziļu žēlumu, ka viņai gandrīz aizraujas elpa.
   – Berenīse, gribu tevi iepazīstināt ar savu draugu Metjū Sīvordu.
   Ja arī Berenīse mana viņa neveiklību, viņa tam laimīgā kārtā nepievērš uzmanību. Viņa sirsnīgi paspiež Metjū roku un saka:
   – Priecājos ar jums iepazīties, Sīvorda kungs.
   – Un es priecājos iepazīties ar jums, lēdija Makolifa.
   Viņa atgaiņājas no titula ar savu spieķi.
   – Kuš. Pietiks ar Berenīsi. Un ar ko jūs nodarbojaties, Sīvorda kungs?
   – Es uzraugu bāku un atbildu par telegrāfu Bākas līcī. Esmu tur nostrādājis sešus gadus, bet jūras lietu ministrijas pakļautībā divdesmit.
   Berenīse piešķiebj galvu.
   – Tā tik ir uzticība, – viņa saka. – Ārkārtīgi uzteicami. Un tagad esmu droša, ka jūs nevēlēsieties gaidīt šeit un noskatīties, kā mēs, sievietes, noņemsimies ap rotaslietām. Vai drīkstu jums ieteikt lasāmzāli pirmajā stāvā? Tā ir burvīga telpa ar rakstāmgaldiem, un jūs tur vienā mierā varēsiet palasīt avīzes vai žurnālus.
   Metjū piesardzīgi pasmaida, un Izabellai gribētos uzzināt, kas viņu ir uzjautrinājis. Viņa pieņem, ka Metjū nav bieži atradies sieviešu sabiedrībā, un Berenīse pilnīgi noteikti ir unikāla sieviete. Iespējams, viņa Metjū biedē.
   – Pateicos, lēdija Makolifa, – viņš saka, norādīdams, ka ir apņēmies uzsvērt viņu šķiru atšķirības. – Tā arī darīšu.
   Kad Metjū ir izgājis, Berenīse mudina Izabellu parādīt viņai jaunās rotaslietas. Izabella ir turējusi nelielo somiņu savā tuvumā visa brauciena laikā, un viņa to noliek uz galda un atver vaļā. Berenīse noelšas. Tur ir sešas piespraudes un trīs rokassprādzes.
   – Ak, cik skaisti, mīļā. Mēs pārdosim visu līdz pēdējam. Es viņām ieteicu paņemt līdzi naudu, ja viņas negrib iet mājās tukšām rokām. Tēja būs klāt pēc divdesmit minūtēm, tāpēc ej, nomazgā seju un sakopies, un es izkārtošu visas šīs brīnišķīgās rotaslietas pēc iespējas skaistāk.
   Izabella ar strauji pukstošu sirdi ieiet vannas istabā. Šīs dienas beigās visi Vinterbornu dārgakmeņi būs pārdoti. Stiprā virve, kas bija sasējusi viņas dzīvi ar šo ģimeni, irst. Drīz viņa būs brīva.
   Izabella ielej ūdeni bļodā uz sava tualetes galdiņa un apslacina ar to seju. Ir pagājis ilgs laiks, kopš viņa redzējusi sevi spogulī, un Izabella jūtas pārsteigta par to, cik labi izskatās, cik sārti ir viņas vaigi un spožas acis. Viņa neatceras, ka būtu izskatījusies tik labi Anglijā pēc Daniela nāves. Viņa bija pārvērtusies par ēnu, taču nu sāk atgriezties pie sava agrākā izskata. Mirklīga panika: vai tas nozīmē, ka viņa ir atguvusies no bēdām? Lūdzu, nē. Viņa nevēlas no tām atgūties, jo tas varētu nozīmēt, ka viņa ir pārtraukusi Danielu mīlēt.
   Klauvējiens pie apartamenta durvīm vēsta, ka tēja ir klāt. Izabella ātri sakārto matus un tērpu, pārlaiž roku pāri svārkiem un atgriežas ēdamistabā.
   Divas jaunas kalpotājas klāj tējas piederumus uz ēdamgalda. Berenīse ir atvāzusi kāršu galdiņu un skaisti izkārtojusi rokassprādzes un piespraudes. Viņa uzsmaida Izabellai.
   – Tu izskaties brīnišķīgi, Mērij, – viņa saka.
   – Pateicos. Paldies par visu jūsu palīdzību. Es nemūžam nespēšu par to atlīdzināt.
   Berenīse vienreiz pamāj.
   – Gan kādu dienu tu varēsi palīdzēt kādam, kam tas būs vajadzīgs. Atlīdzini viņam.
   Izabella iedomājas par Havjeru un viņa nemīlošo ģimeni. Pēc brīža istabenēm jāsāk nodarboties ar durvju atvēršanu, ielaižot iekšā sabiedrības dāmu pulciņu gaisīgās kleitās. Viņas visas pazīst un mīl – vai arī pazīst un baidās no Berenīses. Viņas aizrautīgi apsveicinās ar Izabellu, runā par to, ka redzējušas viņas darinājumus un ir apņēmušas iegādāties kaut ko arī sev, taču viņu runas neizpaužas darbībā. Viņas ēd, tenko un dzer tēju, dažas no viņām iziet uz verandas, un Izabella sāk raizēties, ka viņas būs aizmirsušas par rotaslietām.
   Tad viņa beidzot ierauga divas sievietes pie kāršu galdiņa, un katra no viņām uzstāj, ka redzējusi rubīna piespraudi pirmā un tāpēc viņai ir tiesības to nopirkt. Kaut kas šajā pieklājīgajā strīdā piesaista pārējo uzmanību, un nepaiet ilgs laiks, kad ap kāršu galdiņu jau ir sapulcējies pūlis, un Berenīse bīda Izabellu uz priekšu aprunāties ar viņām.
   – Cik maksā šī rokassprādze? – viņai jautā mātišķa sieviete.
   Izabella iedomājas skaitli un tad domās to dubulto, kā Berenīse viņai ieteikusi.
   – Septiņdesmit mārciņas.
   – Es to ņemšu.
   Un tā tas turpinās, līdz visas rotaslietas ir nopirktas un Izabellai ir pietiekoši daudz naudas, lai aizvestu Havjeru uz Ņujorku un atpakaļ divas vai trīs reizes. Viņas sirds lēkā, taču seja ir pietvīkusi aiz prieka, nevis aiz bažām.
   Kad divas pēdējās viešņas iziet ārā un istabenes novāc tējas piederumus, Metjū parādās pie durvīm, izskatīdamies noraizējies.
   – Vai man atnākt vēlāk? – viņš jautā.
   Berenīse satver viņu aiz rokas un ievelk iekšā.
   – Nē, nekādā gadījumā. Vai vēlaties kūku? Mums visai daudz palika pāri. Dāmas vairāk interesējās par Mērijas rotām. – Berenīse vieglītēm viņai piebiksta. – Tev patiešām ir jāpagatavo vēl. Tu varētu kļūt par bagātu sievieti.
   Izabella sajūt sev pievērsto Metjū skatienu.
   – Man nav nekādas vēlēšanās būt bagātai sievietei, – viņa saka. – Man ir tikai daži vienkārši mērķi. Pateicos jums par palīdzību to sasniegšanā.
   Berenīse samiedz acis, taču viņa vēl aizvien smaida.
   – Tu esi noslēpumaina, Mērija Harova, – viņa saka. – Es nekad īsti nezinu, vai var ņemt tevi nopietni. Lai vai kā, tu esi jauka meitene un skaista kā lellīte. Gaidīšu tevi rītvakar ballē. Klausieties gongā, kas vēstīs par vakariņu sākumu pulksten septiņos. – Viņa pamāj Metjū. – Mēs vēl tiksimies.
   – Bez šaubām, milēdij, – viņš atbild.
   Berenīse labdabīgi izbola acis.
   – Nu labi. Ja esat apņēmies mani tā uzrunāt. – Tad viņa dodas projām.
   Izabella un Metjū gaida verandā, līdz istabenes ir visu nokopušas un apartaments atkal pieder viņiem.
   – Vai tev patika lasāmzāle? – Izabella viņam jautā, kamēr abi vēro, kā debesis virs upes sāk satumst.
   – Jā, un otrā zālē ir elektriskais telegrāfs. Viesnīcai ir pašai savs.
   – Jādomā, ka te apmetas daudzi parlamenta deputāti.
   – Interesanti, kas vēl te apmetas. Cerēsim, ka Persijs Vinterborns nav nekur tuvumā un nemeklē tevi.
   – Ak, beidz, Metjū. Tu redzi briesmoņus tur, kur to nav.
   – Un tomēr. Šeit atrodas daudzi bagāti cilvēki. – Viņš uzsmaida Izabellai. – Vai man jāsaprot, ka tagad tu esi viena no viņiem?
   Izabella pamāj.
   – Es pārdevu tās visas. Esmu savākusi vairāk nekā vajag, lai sāktu jaunu dzīvi Amerikā.
   – Tad tev ir jādodas ceļā. Varbūt rīt. Tvaikoņi dodas uz Sidneju visu laiku, un no turienes tu vari nokļūt Sanfrancisko vai Ņujorkā.
   – Rīt nē, – viņa piesardzīgi saka. – Es nedrīkstu palaist garām Berenīses balli. Vēl ne. Varu ceļot uz Sidneju arī no Mulūlas.
   – Bet…
   Izabella pielec no krēsla un piespiež pirkstus Metjū pie mutes, tad pieliecas un aizstāj tos ar savām lūpām.
   – Metjū, – viņa nomurmina. – Aizmirsti to visu tikai uz dažām dienām, lūdzu.
   Viņš paklausa, vismaz ārēji. Taču vainas apziņa sāk pamazām laupīt viņai pamatu zem kājām.
   Stīvas bikses, krekls, zīda veste, smagnēja žakete, tumša kaklasaite: pa vienam vien Metjū uzvelk apģērba gabalus, prātodams, kāpēc viņš ir te. Viņam būtu vajadzējis palikt mājās. Bākā viņš zina, kas viņš ir. Bet šeit…
   Nelaime slēpjas Izabellā. Mājās viņš nejūt atšķirību viņu starpā. Viņš ir prasmīgs, neatkarīgs vīrietis ar labu izcelšanos un labu izglītību. Viņa ir sirsnīga, bērnišķīga, smalka sieviete, arī ar labu izcelšanos un labu izglītību. Viņi ir piemēroti viens otram. Tikai šeit, sabiedrībā, Metjū patiesībā redz to, ko viņš ir centies neredzēt. Izabellas audzināšana uzskatāmi izpaužas tajā, kā viņa runā, kā viņa pieņem tējas tasi no kalpotāja, kā viņa izturas. Viņā jaušas vieglums, kāds Metjū nekad nepiemitīs, pat ja viņš nodzīvotu šajā viesnīcā simts gadus.
   Izabella ir atšķirīga no viņa. Un tagad viņš redz, ka par spīti tām dažām cerību dzirkstelītēm viņi nemūžam nevarētu būt kopā. Agrāk vai vēlāk viņš liks Izabellai vilties. Ir pareizi un labi, ka viņa brauks projām. Ir pareizi, ka viņš atkal paliks viens, lai arī Metjū ir aizdomas, ka viņš vairs nekad nejutīsies labi.
   Viegls klauvējiens pie viņa guļamistabas durvīm liek Metjū sirdij salēkties. Tad tā norimstas: bez šaubām, tā ir tikai Izabella, nevis policija, kas ieradusies, lai viņu aizvestu, vai Persijs Vinterborns ar pistoli. Izabella stāv viņa priekšā tumši sārtajā balles kleitā ar pieguļošu korseti un savilktām piedurknēm, kas ir izrotātas ar tumši sarkanu lentīti. Viņa ir uzvilkusi garus cimdus, un viņas mati ir vaļīgi saņemti uz skausta. Metjū vajadzētu Izabellai pateikt, ka viņa izskatās lieliski: sievietes skaistuma ideāls. Tomēr viņš par to nedomā. Vienīgais, par ko viņš spēj domāt, ir: viņa neizskatās pēc Izabellas. Viņa izskatās pēc kādas citas.
   Ja arī Izabella ievēro komplimentu iztrūkumu, izskatās, ka viņai nav iebildumu. Tā vietā viņa iztaisno Metjū apkaklītes malas un notrauc pūciņu no viņa pleca.
   – Vai viss kārtībā? – viņa tam jautā, neskatīdamās acīs.
   – Pilnīgā kārtībā, – viņš atbild un zina, ka izklausās īgns, taču nespēj rimties.
   – Metjū, vai tu proti dejot?
   – Nē.
   Izabella iesmejas, un nu viņa izskatās kā sieviete, kuru viņš pazīst un mīl. Viss mākslīgums ir nozudis.
   – Vai mēs nebūsim pāris?
   – Mēs varam sēdēt un klausīties orķestrī.
   Izabella ieķeras viņam elkonī.
   – Man nerūp tas, ko mēs darīsim. Ja vien mēs esam kopā, to darot.
   Roku rokā viņi iziet no apartamenta un kāpj lejā pa kāpnēm. Neliels orķestris spēlē ēdamistabā, kur skaisti ģērbti vīrieši un sievietes apstaigā galdiņus, meklēdami savas vietas kartes. Izabella atrod viņējo – Mērija Harova un draugs –, un Metjū atviegloti apsēžas. Viņa uzvalks jau ir izpelnījies dažus nosodošus skatienus. Tas ir vecs un vecmodīgs: viņam nav elegantas frakas kā visiem citiem vīriešiem šajā zālē. Metjū prāto, vai Izabella ir ievērojusi viņa necilās drēbes un neko nav teikusi, vai arī viņa patiešām tās nesaskata.
   Zāli apgaismo kroņlukturis. Gaisma atspīd glāzēs un šķīvjos. Orķestris spēlē vieglu melodiju, kamēr cilvēki ieņem savas vietas un tiek pasniegts pirmais ēdiens. Parketa deju grīda šobrīd ir tukša. Ļoti jauns vīrietis apsēžas līdzās Metjū un piesardzīgi sasveicinās ar viņu. Metjū iedomājas, vai lēdija Makolifa nosēdinājusi viņu līdzās jaunam vīrietim, pieņemot, ka arī Metjū ir jauns. Izabellai ir tikai mazliet pāri divdesmit gadiem. Viņam ir gandrīz divtik daudz.
   Metjū nomāktība aug augumā. Viņš vaino sevi par to, ka bijis tāds muļķis. Vecs muļķis. Vecs un neveikls muļķis.
   Un tad Izabella pagriežas pret viņu un pasmaida, un mīlestības gaisma ir viņas acīs, un Metjū nesaprot, ko viņa tajā saskata. Taču ir skaidrs, ka viņa kaut ko saskata, un Metjū sirds saviļņojas. Kā lai viņš ļauj tai pazust no savas dzīves?
   Izabellai ir vajadzīgs pārtraukums, lai atvilktu elpu. Viņas seja sūrst no smaidīšanas. Visu vakaru sievietes un viņu vīri ir nākuši viņai klāt, lai apjautātos par rotaslietām, par to, kad viņa gatavojas pagatavot jaunas, un vīlušies šūpojuši galvu, kad viņa ir atbildējusi, ka to nedarīs. Kāds kungs viņai pavēsta, ka viņa brālēns Sidnejā ir juvelieris, kurš eksportē savas rotas uz visu pasauli, un viņš labprāt Izabellu ar to iepazīstinātu.
   Nē, pateicos. Viņa savulaik ir pazinusi pietiekoši daudz juvelieru.
   Izabella priecājas, ka Metjū negrib vai neprot dejot. Franču augstpapēžu kurpes, kuras viņa šorīt ir nopirkusi, lauž pēdu uz pusēm. Izabella ir aizmirsusi, cik nogurdinoša ir sabiedrība. Viņa ir pavadījusi pārāk daudz laika, saritinājusies bākā, gluži kā jūras gliemene, kas saritinājusies savā gliemežnīcā – iznākot ārpusē, tai instinktīvi gribas meklēt patvērumu.
   Viņa pieglaužas Metjū, lai pavēstītu, ka ir pārgurusi, un, paceļot galvu, Izabella ierauga tuvojamies skaisti ģērbušos, ļoti tievu sievieti.
   – Nāc, – Izabella saka Metjū, – iesim ārā pagalmā. Es vairs nespēju ne ar vienu runāt.
   Izlikdamās, ka nav pamanījusi sievieti, Izabella saķer Metjū aiz rokas un pavelk. Viņš pieceļas, nomet savu iestīvināto servjeti uz galda un seko viņai. Galdiņi tagad ir pustukši, jo viesi ir devušies uz deju grīdas. Lielākoties tie ir vīrieši, kuri palikuši sēžam un dzeram, un pa kādai vecākai sievietei ar stingri ieveidotām lokām un cietu sejas izteiksmi, kas tās papildina. Orķestris spēlē burvīgu valsi, un dāmas un kungi savās svētku drānās kustas pa deju grīdu saskaņotā ritmā. Izabella un Metjū dodas uz zāles lielajām dubultajām durvīm un dziļi ieelpo, tikuši ārā pagalmā starp blīvi saaugušiem tropu augiem.
   – Ak kungs, – Izabella nosaka. – Es esmu pārgurusi.
   Metjū viņu apskauj, un Izabella pateicīgi piekļaujas viņa žaketes raupjajam audumam, ieklausīdamās Metjū sirdspukstos. Viņš viegli noglāsta tai matus.
   Visbeidzot viņa atkāpjas un palūkojas uz Metjū gaismā, kas atstarojas no zāles kroņlukturiem.
   – Tu noteikti esi noguris vēl vairāk par mani.
   – Nav jēgas salīdzināt, – viņš atbild mazliet īgni, tāpat kā visu vakaru.
   Izabella paceļ galvu un nolūkojas pāri koku galotnēm uz zvaigznēm. Nakts ir bez neviena mākonīša, un zvaigznes atgādina baltus putekļus, kurus kāda nevērīga roka izkaisījusi uz tumši zilā fona. Drīz viņa nolūkosies uz šīm zvaigznēm no kādas citas vietas pasaulē. Pirmo reizi Izabella iedomājas par to, ko Metjū bez viņas iesāks. Vai viņi rakstīs viens otram. Vai viņi turpinās mīlēt viens otru zem tām pašām zvaigznēm, pat ja būs šķirti. Viņa ir pieredzējusi šo mīlestību tikai uz kādu laiku: kā īsu kaislības un krāsu uzplaiksnījumu, kas uzplaukst un tikpat ātri izgaist. Taču ir arī kaut kas pēc tam, Izabella prāto, kāds būtu šis “pēc tam”.
   Viņa pasniedzas un pieskaras Metjū žaketes atlokam.
   – Pastāsti man par pirmo reizi, kad tev tā bija mugurā, – viņa saka. Izabella vēl nav neko jautājusi par viņa sievu. Greizsirdības un baiļu sajaukums nav ļāvis viņai runāt. Taču šovakar viņa sajūt, ka grib zināt visu par Metjū.
   Viņš atmaigst, īgnumam izgaistot.
   – Man bija divdesmit četri gadi, kad apprecējos ar Klāru. Viņai bija divdesmit. Viņa bija tējas tirgotāja meita, es biju skolotājs ciema skolā. Mēs iemīlējāmies. – Metjū balss aizķeras viņam kaklā. Izabellai ir grūti tajā klausīties, ļoti grūti. Kad viņa runā par Arturu, viņas balss neaizlūst pie vārda “mīlestība”.
   – Mēs apprecējāmies vietējā baznīcā kādā vasaras pēcpusdienā, – viņš turpina. – Bija silti, un visi logi stāvēja vaļā, un turpat aiz loga atradās uzplaucis plumērijas krūma zars. Kādā brīdī uzpūta vējš, un dažas ziedlapas sakrita uz soliem. Kopš tā laika plumērijas smarža man saistās ar manām kāzām. Tik vaskaina un salda. – Metjū uz brīdi aizver acis, itin kā viņš to tagad saostu. Tad atkal atver. – Klāra nebija tāda kā citas meitenes. Viņai piemita kas mežonīgs un nekontrolējams. Egoistisks. Par spīti sievietes ķermenim un pieauguša cilvēka gudrībai, viņai piemita bērna griba un raksturs. Es biju iemīlējies, un mana mīlestība bija akla, un viņa mani ātri vien uzveica ar savām prasībām un aso mēli. Ja viņa izturējās pret mani nežēlīgi, tad nākamajā dienā bija gluži kā saulīte, maiga un gatava lūgt piedošanu. Mēs uzsākām nebeidzamu nicinājuma un piedošanas deju, līdz man tas apnika, un kādu dienu… – Viņš dziļi ievelk elpu un noglauž savu bārdu. – Kādu dienu es pateicu: “Diezgan, Klāra,” es teicu, ka šoreiz, tikai šoreiz rīkošos tā, kā gribu, un nevis otrādi. Viņa nozuda. Uz vairākām dienām. Viņa atgriezās tāpēc, ka bija slima, un šī slimība laupīja viņai dzīvību neilgi pēc tam.
   – Man ļoti žēl, – Izabella saka. Viņa nesaka to, ko domā: Klāra izklausās pēc briesmones, kas beigu beigās būtu salauzusi Metjū garu. Tad greizsirdības uzkūdīta nedrošība liek viņai pajautāt: – Vai tu vēl aizvien viņu mīli?
   Metjū sarauc pieri, apdomājot šo jautājumu.
   – Tas šķiet noticis pirms veselas mūžības, – viņš saka. – Es nevaru teikt, ka viņu nemīlu. Taču mīlestībai vajadzētu būt spožai un klātesošai, bet tajā, ko es jūtu pret Klāru, nav nekā no tā visa.
   Viņi abi kādu brīdi klusē. Cikādes sisina, un mūzika no deju zāles atplūst līdz viņiem. Piepeši Metjū uzsmaida Izabellai un satver viņu aiz rokas.
   – Tā, – viņš saka. – Es tev šodien sameloju. – Viņš satver otru viņas roku un nostājas dejas pozā.
   – Tu proti dejot?
   – Ļoti slikti. Taču man nekas nenotiks, ja padejošu ar tevi valsi zem zvaigznēm.
   Izabella pasmaida un nomet kurpes. Viņi sāk dejot. Sākumā soļi ir mazliet nelīdzeni, taču tad viņi uztver viens otra ritmu un klusītēm virpuļo pa pagalmu. Izabellas sirds pukst priekā un mīlestībā. Metjū acis ir pievērstas viņējām, un Izabella jūtas tam tuvāka nekā jebkad agrāk. Šī valša laikā viņš pieder Izabellai, viņš ir tās dārgums.
   – Ak te jūs esat!
   Viņi pārstāj dejot un pagriežas, ieraugot Berenīsi pie pagalma ieejas.
   – Es jau biju sākusi raizēties, kurp tu esi aizgājusi, Mērij. Gubernatora sieva lēdija Lemingtone grib ar tevi iepazīties.
   Nāc.
   Izabella negribīgi palaiž vaļā Metjū rokas.
   Viņš tai pamāj ar uzmundrinošu smaidu.
   – Es palikšu šeit un vēl mazliet papriecāšos par svaigo gaisu, – viņš saka. – Baidos, ka neesmu piemērots tam, lai justos labi pūlī.
   Berenīse gaida, kamēr Izabella atkal sasprādzēs kurpes, un ved viņu atpakaļ uz deju zāli.
   – Tā, ja viņa teiks, ka grib, lai tu viņai pagatavotu piespraudi vai ko tamlīdzīgu, tu nedrīksti atteikt, – Berenīse dod norādījumus. – Viņa ir ļoti svarīga sieviete, kā jau tu vari iztēloties, un es… Ak, kur viņa ir palikusi? – Berenīse pārlaiž acis pūlim. – Tas nav svarīgi, gan viņa atgriezīsies. Apsēdies te kopā ar mani uz brītiņu, kamēr ievelku elpu.
   Viņas apsēžas uz diviem brīviem krēsliem pie galvenā galda. Izabellai labajā pusē sēž ļoti iereibis vīrs ar plāniem, sirmiem matiem. Viņš ir ģērbies dārgā frakā, taču uz viņa apkaklītes manāmas mērces pēdas un vestes pogas graužas viņam vēderā. Lai arī Metjū mugurā ir lētākas drēbes, viņš ir simtreiz lielāks džentlmenis. Izabella aizgriežas projām no dzērāja, lai neviens viņas ar Berenīsi netraucētu.
   – Tavs jaunais cilvēks nav nemaz tik jauns, – Berenīse nosaka, saraukusi vienu uzaci.
   – Es neteicu, ka viņš ir jauns. Jūs tikai tā iedomājāties, – Izabella nepiespiesti iebilst.
   – Vai viņš ir labs pret tevi? Laipns?
   – Jā gan, – viņa aizrautīgi nosaka.
   Berenīse nopēta Izabellu no galvas līdz kājām.
   – Mērija Harova, es tevi vēroju visu vakaru. Un es vēroju tevi vakar tējas laikā, un esmu vērojusi, kopš pirmoreiz ieraudzīju, kā tu sēdi ar taisnu muguru un tikpat taisniem ceļgaliem uz tvaikoņa augšējā klāja.
   Izabellas sirds kāpj vai pa muti laukā.
   – Un tu neesi tā, par ko uzdodies.
   Izabella strauji ievelk elpu.
   – Atcerieties, es nekad neesmu teikusi, kas esmu.
   Te Berenīse izplūst skaļos smieklos, kas izgaiņā spriedzi. – Jā, tieši tā. Tu apej ikvienu jautājumu, ko es tev uzdodu, un tas raisa manī aizdomas. Kas viņai ir slēpjams, es prātoju. Sākumā uzskatīju tevi par baņķiera vai tamlīdzīga vīra meitu, kas nonākusi grūtībās. Taču tavas kustības un runas veids, un tavas zināšanas par sabiedrību liek man domāt, ka tu esi dzimusi un audzināta daudz augstāk par vidusšķiru. Drīzāk tu varētu piederēt pie manas kārtas, dārgā.
   – Jūs man glaimojat, Berenīse. Patiešām, manī nav nekā īpaša vai interesanta.
   Berenīse grasās kaut ko teikt, kad viņas skatienu piesaista kaut kas telpas pretējā malā.
   – Ak, – viņa saka, – tur ir lēdija Lemingtone. Pagaidi tepat. – Viņa eleganti pieceļas kājās un šķērso zāli. Izabella noskatās viņai pakaļ un tad ar acs kaktiņu pamana zibspuldzes uzliesmojumu. Viņa pagriežas. Divus galdiņus tālāk fotogrāfs uzņem sieviešu pulciņa attēlu.
   Izabellas sirds iepukstas straujāk. Fotogrāfs. Un viņa ir visai pārliecināta, ka iekļuvusi kadrā. Viņš saka pulciņam:
   – Stāviet mierīgi. Vēl vienu sabiedrības hronikas lappusei. – Un Izabella zina, ka viņai jādodas projām. Tūlīt pat.
   Viņa piešaujas kājās no krēsla un gluži kā pelnrušķīte steidzas ārā no telpas. Berenīse viņu ierauga un uzsauc, taču Izabella skrien, galvu noliekusi. Metjū vēl aizvien ir iekšpagalmā. Izabella viņam uzsauc:
   – Mums jādodas prom. Nekavējoties.
   Metjū sadzird trauksmi viņas balsī un piesteidzas klāt. Pēc brīža viņi atrodas sava apartamenta drošībā.
   – Kas notika? – viņš jautā, kad Izabella atkrīt krēslā, aizklājusi seju ar rokām.
   – Avīzes fotogrāfs.
   Metjū kaut ko noņurd, liekot Izabellai saprast, ko viņš domā. Viņš to zināja, zināja, ka viņai nevajag riskēt un iznākt sabiedrībā brīdī, kad Persijs viņu meklē. Un jā, viņa arī to ir zinājusi. Viņa zināja, un tomēr atnāca, jo gribēja nopirkt salona klases biļetes uz Ņujorku sev un Havjeram un gribēja noīrēt labu mājvietu, kad viņi būs nonākuši tur. Izabella grib pārāk daudz. Un tie, kas grib pārāk daudz, bieži vien ir tādi muļķi, ka riskē ar visu.
   Izabella stāv pie Berenīses mājas sliekšņa vienā no viņas pāršūtajām kleitām. Metjū gaida otrpus ceļam ar viņu bagāžu. Istabene ir aizgājusi pasaukt saimnieci, un Izabellai nav ne jausmas, vai Berenīse dusmosies uz viņu par aizbēgšanu iepriekšējā vakarā. Taču viņa ir atnesusi dāvanu un grib būt pārliecināta, ka Berenīse to saņems.
   Durvis atkal atveras, un tajās stāv Berenīse, cieši sakniebusi savas skaistās lūpas.
   – Berenīse. Lēdija Makolifa. Lūdzu, ļaujiet man atvainoties par…
   – Par to, ka iegrūti mani kaunā gubernatora sievas priekšā? Katrā ziņā. Turpini vien un atvainojies. Man nāksies izbaudīt šī apkaunojuma sekas vēl mēnešiem ilgi, taču nav iemesla, kāpēc tu nevarētu atvieglot savu sirdsapziņu ar vienkāršu: “Piedod”.
   Izabella norij vainas apziņu.
   – Man vajadzēja doties projām, tieši tajā mirklī un ne brīdi vēlāk. Un man ir ļoti žēl. Es būtu jums aiztaupījusi apkaunojumu, taču es… Bija apdraudēta mana drošība.
   – Kārtējais noslēpums, Mērij?
   – Baidos, ka jā. Jūs bijāt tik laipna pret mani, laipnāka, nekā esmu pelnījusi. Vai drīkstu ienākt tikai uz brīdi? Man jums ir dāvana.
   Berenīse svārstās, taču viņai ir laba sirds un dabas dots saulains raksturs, tāpēc viņa viegli pasmaida un pakāpjas malā, lai ielaistu Izabellu iekšā.
   – Nāc uz viesistabu, dārgā. Nupat esmu padzērusi tēju, taču dažas maizītes vēl ir palikušas, ja vēlies.
   – Nē, nē, – Izabella saka, atraisīdama cepuri. – Jūsu augstsirdība jau tā ir bijusi pārlieku liela. Esmu atnākusi, lai jums kaut ko uzdāvinātu.
   Berenīse aizver viesistabas durvis aiz viņām un aicina Izabellu apsēsties krēslā. Izabella atver savu zīda somiņu un izņem karuli: tas ir vienīgais karulis, kuru viņa ir pagatavojusi. Ķēdītes posmiņi gandrīz ir sabeiguši viņas pirkstus. Viens vienīgs briljants – vienīgais briljants no zižļa karājas tā centrā. Vienādā attālumā abās pusēs ir divi spīdīgi melni akmeņi, kurus viņa atradusi Bākas līča liedagā: dvīņi, precīzi viena lieluma un formas. Dienām ilgi viņa ir tos pētījusi atkal un atkal, nespēdama noticēt, ka tie ir vienādi. Tad viņa ir nolēmusi, ka šie īpašie akmeņi iederas īpašajā Berenīsei domātajā dāvanā. Akmentiņi ir apvīti ar šaurām, sārtām zīda lentītēm. Briljantu eleganti, bet cieši satur blīvs sudraba pinums.
   Berenīse noelšas.
   – Tu to pagatavoji man? Bet tas maksā veselu bagātību.
   – Tagad man ir viss, kas vajadzīgs, – Izabella saka.
   – Bet man tāpat, dārgā. Esmu bagāta sieviete.
   – Šī nav bagātības dāvana, – Izabella saka. – Tā ir pateicības un mīlestības dāvana. Par visu savu veiksmi, kas nākusi pār mani pēdējā laikā, esmu pateicību parādā vienīgi jums un jūsu rīcībai.
   Berenīse aizgriežas. Viņas acis ir miklas.
   – Tu turpini mani pārsteigt, Mērija Harova. Jādomā, ka šī ir desmitā rota? Es brīnījos, kāpēc tu esi atnesusi uz tēju tikai deviņas.
   – Šī ir desmitā un pēdējā rota. Esmu atnākusi, lai atvadītos no jums, Berenīse. Drīz došos garā ceļojumā un nedrīkstu atklāt, kurp braukšu, tāpēc, lūdzu, nejautājiet.
   – Noslēpumaina līdz galam, vai ne? Nu, nevarētu teikt, ka neesmu mazliet apvainojusies. Es būtu glabājusi tavus noslēpumus. – Viņa apskauj Izabellu un cieši piekļauj sev klāt. – Rūpējies par sevi un dzīvo labi, mana dārgā. Un kādu dienu padod man ziņu, vai tu vēl aizvien esi šajā pasaulē un vai tev klājas labi.
   – Centīšos, – Izabella saka. – Taču varat būt droša, ka es jūs nekad neaizmirsīšu.
   – Tāpat kā es tevi, – Berenīse atbild.
   Izabella iznāk no vēsās mājas un atkal nonāk uz mitrās ielas. Metjū pienāk klāt brīdī, kad viņa sien cepures lentes.
   – Tu izskaties skumja, – viņš saka.
   – Es esmu skumja, – viņa atbild. – Gatavojos atstāt visu pagātnē.
   Viņš novērš skatienu, un Izabella saprot, ka viņš arī ir skumjš. Viņa iedomājas, ka tad, ja Metjū vai Berenīse zinātu, ko viņa ir ieplānojusi, viņi neskumtu par Izabellas aizbraukšanu. Viņi priecātos. Viņi dusmotos. Viņi to nosodītu. Šī doma padara Izabellu vēl skumjāku, un ar smagu sirdi viņa soļo līdzās Metjū uz ostu.

Divdesmit piektā nodaļa

   Dienas kļūst aizvien siltākas un mitrākas, Izabellai atgriežoties bākā. Metjū viņai stāsta, ka tā notiek katru gadu, itin kā atgādinot viņiem, kas ir sagaidāms: dažas karstas dienas pavasarī, apdullinoši negaisi vakaros un tad vēsāks laiks līdz pat Ziemassvētkiem. Izabellai siltais, mitrais gaiss šķiet nogurdinošs. Viņa ir pārgurusi līdz kaulam.
   Katru vakaru, kamēr Metjū guļ, viņa staigā pa liedagu, ļaujot okeāna vējam sevi atvēsināt. Viņa vāc gliemežvākus un akmentiņus, turpinādama dīki iztēloties rotaslietas, kuras varētu pagatavot, taču neko neuzsākdama. Metjū katru dienu viņai jautā, kad viņa plāno doties ceļā, taču Izabella atbild, ka grib nogaidīt vēl kādu nedēļu, līdz būs pārgājis šis karstums, jo viņai ir bail atrasties okeānā vētras laikā. Varbūt Metjū domā, ka viņai negribas braukt tāpēc, ka Izabella nevēlas šķirties no viņa, un daļēji tā ir taisnība. Taču Izabella zina, ka viņa var atstāt Metjū un ka viņai tas ir jādara, ja vien viņa grib dzīvot to dzīvi, kuru ir sev iztēlojusies.
   Tomēr vēlāk viņa atklāj, ka šīs dzīves iedomāšanās uzdzen vainas apziņas pilnu nelabumu kuņģī.
   Pēcpusdienā, šķērsojot zāļaino kāpu, kas ved uz stingrajām smiltīm, viņa zina, ka šī būs īsa pastaiga. Mākoņi kā pelēkas laktas jau ir parādījušies pie apvāršņa. Izabella iedomājas, vai nevajadzētu uzreiz atgriezties bākā, taču tad kaut kas piesaista viņas skatienu: tumšmatains zēns tālumā gara auguma slaidas sievietes pavadībā.
   Izabellas sirds krūtīs salecas. Vai tā varētu būt? Vai Havjers ir atgriezies? Un kas ir šī sieviete? Tā nav virēja un nav Katarīna. Varbūt viņa ir kļūdījusies. Varbūt tas nav Havjers.
   Izabella uzkāpj atpakaļ kāpas virsotnē un, turēdamās koku tuvumā, dodas uz priekšu gar krasta līniju, lai palūkotos tuvāk. Jā, tas ir Havjers, un viņas ķermeni pārņem karstums, apzinoties, ka brīdis ir pietuvojies. Šodien nē, jo viņš nav viens un Izabella vēl nav gatava. Taču drīz viņa būs gatava un atradīs iespēju.
   Kā viņai gribas to apskaut.
   Havjers meklē gliemežnīcas, kamēr auklīte piesardzīgi vēro negaisa mākoņus. Izabella piezogas aizvien tuvāk, bažīdamās, vai viņi nedosies projām, pirms viņa būt tikusi klāt pietiekoši tuvu, lai kārtīgi abus saskatītu, un tad apjauš, ka viņai nav ko raizēties. Šī jaunā auklīte viņu nepazīst. Havjers nerunā. Viņa var pieiet klāt un apsveicināties, un varbūt pat uzzināt no auklītes, cik ilgi viņi jau ir mājās, cik ilgi ir iecerējuši palikt. Izabella iznāk no koku pavēņa un dodas uz priekšu pa smiltīm tieši viņiem pretī.
   Auklīte paceļ galvu. Tā ir jauna sieviete ar cietu seju un lielām, raupjām rokām. Viņa izskatās apmulsusi, redzēdama, ka Izabella nāk klāt, lai aprunātos ar viņu.
   Izabella pasmaida.
   – Sveiki! – viņa uzsauc.
   Bērns paceļ galvu. Viņš sarauc pieri, tad atkal izgludina to. Viņš satver auklītes plaukstu un nostājas viņai aiz muguras.
   Izabellas asinis dzīslās sastingst. Vai viņš no tās baidās? Vai Katarīna viņam ir iemācījusi baidīties?
   – Kā varu jums palīdzēt? – auklīte jautā.
   Izabella nostājas viņiem priekšā, pievērsusi skatienu Harvjera sejai. Viņš neskatās tai acīs.
   – Es esmu sena viņa mātes draudzene, – viņa melo. Izabella notupstas smiltīs Havjera priekšā. – Tu taču nebaidies no manis, mazais, ko?
   Viņš papurina galvu un tad skaidri nosaka:
   – Es jūs nepazīstu.
   – Tu ne…? – Pērkona dārds. Vējš piepeši maina virzienu, kļūdams auksts un nesdams sev līdzi lietus smaržu no dienvidiem.
   – Jums vajadzēs piedot mazajam māsteram, kundze, – auklīte saka. – Mēs tikai šodien atgriezāmies no Sidnejas, kur viņam apkārt bija daudz cilvēku. Pārāk daudz seju un vārdu, lai viņš visus atcerētos.
   Izabella nespēj parunāt. Vai viņš ir to aizmirsis? Tikai pēc trim mēnešiem? Viņa ir domājusi par Havjeru katru dienu, un viņš to ir aizmirsis? Izabellas ķermeni caururbj neciešamas sāpes. Viņai gribētos to cieši apskaut. Viņa ilgojas pēc naktīm, kad varēja ieelpot bērna smaržu šaurajā gultiņā Fulbraitu mājā.
   Auklīte kļūst aizdomīga ieilgušā klusuma dēļ.
   – Kundze?
   – Es… – Izabellas mute atveras un aizveras gluži kā mirstošai zivij smiltīs.
   – Kāds ir jūsu vārds, kundze? – viņa jautā. – Ja jūs viņam pateiksiet, varbūt viņš atcerēsies.
   Taču Izabella nevar nosaukt savu vārdu, nevienu no saviem vārdiem. Viņai pat nevajadzētu runāt ar viņiem. Ja auklīte pastāstīs Katarīnai un Katarīna viņu atpazīs, un ja Katarīna būs redzējusi avīzes sludinājumu. Izabella pieceļas.
   – Piedodiet par traucējumu. Jādomā, ka tas nav īstais bērns.
   Nav īstais bērns. Nuja. Viņš nekad nav bijis īstais bērns. – Ļoti labi, kundze. Tagad man jāved mazais prom no vētras. – Auklīte piespiež Havjeru sev klāt, un viņš labprāt un ar prieku dodas projām. Izabella noskatās, kā viņi aiziet, un tad mēģina doties atpakaļ pa liedagu. Viņas ceļgali atgādina gumiju. Viens solis. Vēl viens. Tad viņa vairs nespēj paiet un ļauj sev nokrist uz sāniem smiltīs. Mati izklājas visapkārt un pāri sejai. Izabella saritinās kamolītī un šņukst, smiltīm un matiem iekļūstot mutē. Pirmā aukstā, lielā lietus lāse uzplakšķ viņai uz plaukstas. Viņa nekustas. Koki mežā kļūst nemierīgi, locīdamies uz vienu pusi un tad uz otru. Tālumā ducina pērkons. Izabella nekustas. Lietus ir klāt, atstādams smiltīs bedres, samērcēdams drēbes. Izabella nekustas. Viņas sapnis ir sabrucis, un no tā palicis tikai ciets, nomelnējis patiesības kodols: Daniels ir miris, un mierinājuma nav. Nekad nebūs mierinājuma. Izabella guļ spēcīgajā lietū un vēlas, kaut okeāns paceltos un aprītu viņu, kā to vajadzēja izdarīt jau pirms vairākiem mēnešiem.
   Metjū pamostas no pērkona grandiem. Viņš pagriežas uz sāniem un apvēdinās ar palagu, ļaujot vēsajam gaisam nonākt līdz gultai, tad aizver acis un mēģina aizmigt. Lietus ir spēcīgs. Viņš atkal atver vienu aci. Ārā ir ļoti tumšs. Okeāns bangojas. Viņam ir jāieslēdz gaisma.
   Metjū piesardzīgi pieceļas: varbūt viņš varēs pagulēt kādu stundiņu vai divas pēc vētras. Viņš uzvelk kreklu un bikses un dodas augšā pa kāpnēm. Tur Metjū pārbauda spiediena cisternas un ieslēdz gaismu, piekoriģē atsvarus un tad atgriežas atpakaļ lejā. Izabellas rotu gatavošanas piederumi tagad ir aizvākti, un Metjū atzīst, ka viņš ilgojas redzēt, kā Izabella te sēž un strādā. Viņa likās tik laimīga šajos brīžos, koncentrējusies un aizņemta.
   Tikai tagad Metjū atskārš, ka nav dzirdējis Izabellu staigājam pa bāku. Saraucis pieri, viņš atgriežas lejā, sagaidīdams, ka ieraudzīs viņu virtuves stūrītī vai pat telegrāfa istabā. Taču viņas nekur nav.
   Viņas nav iekšā. Tas nozīmē, ka viņai jābūt ārā. Vētrā.
   Metjū liek sev neraizēties. Katru pēcpusdienu viņa dodas uz liedagu. Varbūt vētra viņu pārsteigusi, un tagad Izabella ir patvērusies mežā. Vai viņa zina, ka negaisa laikā jāturas tālāk no augstiem kokiem?
   Gluži kā atbildot uz šo domu, spēcīga zibens strēle un tūlītējs pērkona grāviens liek viņam salēkties. Vai vajadzētu doties viņu meklēt? Izabella ir darināta no cieta materiāla: viņa ir izdzīvojusi kuģa avārijā un nogājusi neskaitāmas jūdzes, lai atrastu patvērumu. Taču Metjū plosa arī tumšākas domas: viņš allaž raizējas par to, ka Izabellas vīra ģimene varētu sadzīt viņai pēdas, kamēr Metjū nav tuvumā, lai viņu pasargātu. Viņš pieiet pie durvīm, uzvelk lietusmēteli un garos zābakus un dodas ārā vētrā.
   Mežs ir pielijis, zeme dubļaina, lapas un zari vāļājas zem kājām. Lietus līst straumēm, atstājot tērcītes viņam aiz apkakles un zābakos. Metjū bārda ir slapja, vēl pirms viņš ir nonācis līdz liedagam. Viņš nopēta tuvāko apkārtni un sākumā neierauga Izabellu, taču tas tāpēc, ka viņš meklē stāvošu cilvēku. Patiesībā viņa ir saritinājusies smiltīs: izmirkušā gaiši zilā kleitā, kādu gabalu tālāk. Ko gan viņa dara? Metjū sirds salecas. Vai viņa ir mirusi? Viņš metas tai klāt, klupdams smiltīs savos piemirkušajos zābakos.
   – Izabella! – viņš sauc, taču sieviete nepaceļ galvu. Metjū nokrīt uz ceļiem viņai līdzās. Viņas acis ir aizvērtas, un viņa nereaģē uz Metjū ierašanos. Viņš uzliek plaukstu uz Izabellas krūškurvja un tur to, cik mierīgi vien spēdams.
   Viņa elpo. Viņa ir dzīva.
   – Izabella, kas noticis? Vai tu mani dzirdi?
   Viņa papurina galvu.
   – Liec mani mierā, – viņa saka cauri vēja brāzmām un lietum, un okeāna trakošanai. – Atnāks paisums un aizskalos mani.
   Taču Metjū negrasās viņu atstāt, lai ko Izabella saka. Viņš paceļ to augšup un dodas atpakaļ pa liedagu uz bāku. Izabella ir ļengana un vēl aizvien nav atvērusi acis. Kas gan ir noticis? Kāpēc viņa grib mirt? Pēdējā laikā viņa ir likusies apmierināta un aizrāvusies ar apkārt notiekošo. Metjū nes viņu mājās un, nonācis iekšpusē, uzmanīgi novieto gultā. Viņš novelk savu lietusmēteli un atgriežas pie Izabellas. Viņa dreb, un viņas lūpas ir zilas. Atmiņu uzplaiksnījums: Klāra atgriežas no meža, nosalusi un ar izbiedētu skatienu. Metjū atpogā Izabellas blūzi un svārkus un nomet tos murskulī uz grīdas. Viņš to izģērbj kailu. Tik un tā Izabella nepakustas. Viņa vēl aizvien tur acis ciet. It kā tēlojot mirušu, viņa varētu atņemt sev dzīvību. Metjū viņu nosusina un pārklāj kailo ķermeni ar palagu, tad apsēžas līdzās un gaida. Viņa nevar izlikties par mirušu mūžīgi.
   Izabella izliekas par mirušu ļoti ilgu laiku. Pēc pirmās stundas, kad viņa neatver acis un nerunā, Metjū nolemj ķerties pie sava darba. Laiku pa laikam viņš ielūkojas istabā, un Izabella guļ nekustīgi. Vakariņu laikā viņš tai piedāvā ēdamo, taču viņa neatbild. Metjū liek viņai dzert ūdeni, bet Izabella izliekas, ka neko nav dzirdējusi. Laiku pa laikam Metjū prāto, vai viņa nav aizmigusi, taču viņas elpa visu laiku ir sekla un seja neatslābst.
   Tad, daudz vēlāk vakarā, kad viņš atrodas augšā un groza atsvarus tornī, viņš sadzird, kā lejā atveras durvis. Metjū metas lejā pa kāpnēm un pārsteidz Izabellu, ģērbušos tajās pašās mitrajās drēbēs, izejot ārā pa durvīm.
   – Ko tu dari?
   – Es iešu atpakaļ uz liedagu.
   – Kāpēc? – Bet nav jēgas prasīt, kāpēc. Viņa nespēj sakarīgi padomāt. Viņas acu zīlītes ir aizņēmušas visu varavīksneni. Tāpēc tā vietā, lai uzdotu jautājumus, Metjū aizšķērso Izabellai ceļu, aizcērt durvis un saķer viņu aiz rokām. – Tu nekur neiesi. Tu neiesi uz liedagu, un tu pilnīgi noteikti neiesi slīcināties okeānā.
   – Un kāpēc ne? – Izabella izspļauj, cīnīdamās ar viņu. – Kas gan cits mani gaida pasaulē, izņemot bēdas?
   Metjū sagrābj viņu ciešāk, baidīdamies, ka varētu nodarīt Izabellai pāri, taču vēl vairāk baidīdamies par to, ka viņa varētu izbēgt un vairs neatgriezties.
   – Izbeidz, Izabella. Tev man ir jāizstāsta, kas noticis? Kas tev lika tā sajusties?
   – Mans dēls ir miris. Vai ar to nepietiek?
   – Tavs dēls nomira pirms trim gadiem. Tu esi nodzīvojusi līdz šim laikam. Kāpēc beigt dzīvot tagad?
   Izabella pārstāj pretoties. Viņas svars ieslīgst Metjū rokās. Viņš sajūt sievietes vieglumu, viņas neiedomājamo trauslumu.
   – Nāc, – viņš saka. – Novelc šīs slapjās drēbes un liecies atpakaļ gultā.
   Izabella ļauj aizvest sevi uz guļamistabu un atkal atstāj savas drēbes slapjā murskulī uz grīdas. Metjū iededz lampu un apsēžas uz gultas, kamēr viņa pagriežas uz sāniem, pārvilkusi palagu pāri krūtīm. Viņas acis šķiet milzīgas dzeltenajā lampas gaismā. Ārpusē vētra jau sen ir beigusies, taču atstājusi aiz sevis nerimstošu lietu. Tas bungo pie logiem un pa šķūnīša skārda jumtu.
   Izabellas roka iznirst no palaga apakšas un satver viņējo. Metjū kādu laiku glāsta viņas plaukstu ar savu īkšķi un tad saka:
   – Vai tu man pateiksi, kas notika?
   – Es redzēju liedagā Havjeru, – viņa izgrūž. – Viņš mani neatcerējās.
   – Ir pagājis ilgs laiks, un viņš ir mazs, – Metjū saka. – Kāpēc tas tevi tik ļoti satrauc?
   Izabella atvelk roku un piespiež to sev pie pieres, apguldamās uz muguras. Metjū kādu brīdi viņu vēro.
   – Izabella?
   – Tu mani ienīdīsi.
   – Ir neiespējami tevi ienīst.
   – To tu saki tagad.
   Atkal klusums. Metjū jūt, kā viņa sirds pukst, liekot vecajām asinīm riņķot vecajos asinsvados, tāpat kā vienmēr. Kāpēc Izabellai tā rūp, vai Havjers viņu atceras, ja viņai tikpat kā nebija izredžu viņu vēlreiz satikt? Tad viņš aptver. Metjū liek sev nedomāt kā pusmūža bākas uzraugam, bet kā jaunai sievietei, kura ir zaudējusi savu bērnu, kas būtu vienā vecumā ar Havjeru.
   – Izabella, – viņš nosaka lēni un klusi, – vai tu biji iecerējusi nolaupīt bērnu?
   – Nē, ne nolaupīt, – viņa ātri atsaucas. – Es biju domājusi, ka… pierunāšu viņu doties man līdzi.
   Metjū valda mēli. Nosodījuma vārdi te nelīdzēs.
   Izabella izplūst šņukstos.
   – Tagad es redzu, ka tas ir bezjēdzīgi. Tagad es redzu…
   – Tu cerēji aizstāt ar viņu Danielu?
   Viņa pietraušas sēdus, purinādama galvu.
   – Es nezinu! Vai es centos aizstāt Danielu? Es tagad domāju par Havjeru, un viņš ir tikai mazs svešinieks: kāda cita miesa un asinis. Taču Daniels arī ir svešinieks. Es viņu nekad neesmu pazinusi, lai ilgotos pēc viņa, Metjū. – Izabellas balss aizlūst, un viņai vajadzīgs brīdis laika, lai atgūtos. – Taču es ilgojos pēc viņa. – Viņa sažņaudz roku dūrē un iesit ar to sev starp krūtīm. – Es ilgojos pēc viņa.
   Metjū apskauj Izabellu.
   – Te ir tukšs, – viņa raud. – Pasaule ir tik tukša.
   – Kuš, – viņš mierina. – Kuš.
   Izabella raud un raud, drebēdama viņa rokās. Taču šīs asaras tāpat kā vētra beigu beigās mazinās un paiet, un Metjū saprot, ka viņa ir aizmigusi.
   Viņš uzmanīgi noliek Izabellas galvu uz spilvena un pārsedz viņu ar palagu. Metjū pasēž vēl kādu laiku, glāstīdams viņas matus un viegli glaudīdams muguru. Ko gan viņa ir domājusi? Ka Havjers ir Daniels tikai tāpēc, ka viņiem ir šis tas kopīgs?
   Un piepeši gaisma istabā šķiet kļuvusi spožāka, jo Metjū prāto, par ko gan viņš ir domājis, tikai tāpēc, ka Izabellai un Klārai ir šis tas kopīgs. Viņš nolūkojas uz Izabellas seju. Tā ir maigāka nekā Klārai. Viss viņā ir maigāks. Izabella neko neprasa no viņa. Viņa ir jauna un nobijusies, taču nav mežonīga vai nežēlīga: viņa tikai ir cietusi. Neskatoties uz visiem Klāras protestiem un dramatisko pretestību, ar viņu nekas nebija noticis. Izabella bija zaudējusi bērnu, un viņai netika ļauts par to sērot.
   Patiesībā, domājot par to, Metjū sāk apjaust, ka viņas nepavisam nav līdzīgas. Pat ne mazdrusciņ.
   Metjū nonāk lejā pēc nakts maiņas, un Izabella vēl aizvien guļ. Viņš saritinās tai līdzās un apskauj, ātri iemigdams. Metjū pamostas pēc nepilnas stundas un ierauga, ka viņa vemj, izliekusies pa logu. Viņš pieceļas un paberzē Izabellas muguru. Viņa atzīstas, ka jūtas slima, un Metjū liek tai likties atpakaļ gultā, piedāvādamies pagatavot tēju. Kad viņš atgriežas, viņa trīc un ir saķērusi vēderu. Bailes izskrien cauri Metjū ķermenim kā elektriskā strāva.
   – Atpūties, skaistais putniņ, – viņš saka. – Tev ir jāatpūšas.
   – Tev tāpat, – viņa iebilst. – Es tevi pamodināju.
   – Man nekas nenotiks. Tu esi slima.
   Izabella izdzer tēju un atkal apguļas.
   – Es esmu tik ļoti nogurusi, Metjū.
   Viņš noskatās, kā Izabella iemieg, un tad atkal aizmieg viņai līdzās. Diena kļūst spoža un silta.
   Kad Metjū pamostas nākamreiz, Izabella guļ viņam līdzās un lūkojas griestos. Viņš apgriežas uz sāniem un noglāsta sievietes matus.
   – Vai tu jūties labāk?
   – Nē. Mans ķermenis jūtas tā, it kā būtu saspiests skrūvspīlēs.
   Metjū patausta viņas pieri, taču tā nav karsta.
   – Paliec gultā, līdz sajutīsies labāk.
   Paiet diena, divas, un viņa nejūtas labāk. Izabella periodiski vemj un sūdzas par pārmērīgu nogurumu, un visu laiku viņa nespēj pakustēties no bēdu nastas. Metjū viņai palīdz, kā vien varēdams, pa starpām padarīdams savus darbus, taču arī viņš sāk pagurt. Pagurt tāpēc, ka viņa miegs pastāvīgi tiek traucēts, un pagurt tāpēc, ka viņš nespēj atbrīvoties no briesmīgajām bažām. Viņš negrib, lai Izabellai kļūtu vēl sliktāk. Negrib, lai viņa nomirtu. Kad Metjū apjautājas, kā viņa jūtas, Izabella atbild, ka slima ir viņas sirds. Sirds, kas ir nolēmusi, ka viņa vairs nekad nespēs piecelties. Metjū viņu nebiksta, neatgādina par Ņujorku vai Vinterbornu draudiem. Viņš gaida un gatavo Izabellai ēdienu, un turpina dzīvot ar baiļu ēnu krūtīs.
   Trešajā dienā viņš uzdrošinās atstāt Izabellu vienu uz stundu, lai dotos uz pilsētu. Metjū baidās, vai tikai Izabella nemetīsies lejā no augšējās bākas platformas, kamēr viņa tur nebūs, taču viņiem ir beigusies pārtika, un jāpaņem arī pasts.
   Pasts ir nelielā sainītī, sasiets ar auklu, un, tikai atgriezies mājās, Metjū to ierauga: Izabellai adresētu vēstuli ar atpakaļadresi Ņujorkā. Viņa sirds iepukstas straujāk. Viktorija. Beidzot viņi ir atraduši Viktoriju.
   Metjū dodas pie Izabellas, lai aiznestu vēstuli, taču tad sāk vilcināties. Ko tad, ja tur būs nevēlamas ziņas? Ko tad, ja māsa pavēstīs, lai viņa nebrauc? Izabellu kaut kas tāds pilnīgi satrieks.
   Juzdamies vainīgs, viņš bažīgi atver aploksni, atloka vēstuli un pārskata to. Metjū moka bažas un cerības. Ko šī vēstule nodarīs Izabellai? Vai viņš uzdrošināsies to viņai parādīt?
   Tad viņš sadzird, ka Izabella otrā istabā mostas un atkal vemj. Metjū pabāž vēstuli zem papīru kaudzes un apņemas atdot to nākamajā dienā, kad viņa jutīsies labāk.
   Izabella ir iegrimusi pelēkā mākonī. Tas ir viņas ausīs, plaušās un kaulos, un viņa jūt nogurdinošu nelabumu, kas, šķiet, nemūžam neatkāpsies. Viņa paliek gultā – raud, guļ un atsakās domāt par nākotni. Metjū rūpējas par viņu, un viņa to ļauj, lai arī apzinās, ka kļuvusi par nastu. Viņa ļauj sev būt nastai un turpina grimt zemāk. Kad jau šķiet, ka zem kājām parādīsies stabils pamats, tur atkal ir tie paši mākoņi. Viņa slīd aizvien zemāk un zemāk.
   Pēc nedēļu ilgas atrašanās šādā stāvoklī viņa beidzot sajūtas pietiekoši labi, lai pieceltos sēdus, paēstu zupu un palūgtu atvilkt aizkarus, lai varētu palūkoties ārā pa logu. Debesis ir ļoti zilas, un jūras gaiss šķiet aizskalojam kādu daļu no nelabuma. Metjū pievelk ķeblīti līdzās gultai un cieši viņu uzlūko, taču nesaka ne vārda.
   Visbeidzot Izabella ierunājas.
   – Kas noticis, Metjū? – Vai tu jūties labāk?
   – Varbūt. – Izabella negrib izteikt solījumus, kurus nespēs turēt.
   Metjū pamāj un, šķiet, izlemj par labu kādai rīcībai.
   – Pirms četrām dienām es saņēmu tev adresētu vēstuli, no tavas māsas Viktorijas.
   Viktorija. Izdzirdot māsas vārdu, Izabellas sirds ielīksmojas. Viņa atminas par iespējām.
   – Tad kāpēc tu man neteici?
   – Vēstulē ir dažas sliktas ziņas.
   Un nu sirds atkal saplok.
   – Viņa negrib, lai es ierodos?
   – Nē, kas cits.
   – Kāpēc tu to izlasīji?
   – Mans galvenais nolūks ir pasargāt tevi, Izabella. – Metjū pasniedz viņai vēstuli. – Piedod, ka izlasīju to pirmais. Taču, kad tu to izlasīsi pati, tu redzēsi, kāpēc es to nenožēloju.
   Izabella pamana, ka viņas rokas trīc, atlokot papīra gabalu.
   Mana dārgā Izabella!
   Tev nav ne jausmas, cik gaidīta ir ziņa no Tevis, lai arī tā ir izgājusi cauri daudzām rokām, lai beidzot nonāktu pie manis. Mēs pārcēlāmies martā, un es Tev nosūtīju vēstuli uz veco adresi Somersetā, taču, protams, tad jau Tu biji devusies ceļojumā. Māsa, es taču ticēju, ka Tu esi gājusi bojā kuģa katastrofā! Mana vīra draugs par to bija izlasījis avīzē. Vinterborni nepapūlējās atsūtīt man kādu vārdu par tavu likteni paši. Jūtos pārsteigta un atvieglota par to, ka Tu esi dzīva, taču gribu zināt, kur Tu atrodies un ko dari. Kā jau Tavā telegrammā teikts, es saglabāšu visu noslēpumā un cerēšu, ka drīz Tu būsi pie manis un pati visu pastāstīsi. Tu vari braukt pie manis un palikt te, cik ilgi vien vēlēsies. Uzrakstīšu savu adresi aploksnei otrā pusē, un Tev atliks tikai uzrasties jebkādā dienas vai nakts stundā. Jādomā, ka Tu esi tālu projām, taču gaidīšu un cerēšu. Ar apziņu, ka Tu esi dzīva, man pietiek.
   Un tagad, māsa, man ir slikta ziņa, kurā dalīties. Tu droši vien atceries, ka pēdējā reizē, kad mēs sazinājāmies, es atrados pirmā bērna gaidībās. Tu noteikti esi daudzkārt iztēlojusies mani kopā ar zīdaini, taču diemžēl tā nav noticis. Grūtniecība nenoritēja kā nākas, un dažus mēnešus es biju ļoti slima un zaudēju bērnu. Vēl skumjāk ir tas, ka es atkal kļuvu grūta un zaudēju arī otro līdzīgos apstākļos. Tagad ārsts man iesaka vairs nemēģināt, lai neriskētu ar savu dzīvību, tāpēc man nāksies palikt bez bērniem. Lūdzu, neskumsti par mani. Esmu ar to samierinājusies, un vīrs ir iegādājies divus pomerāniešu kucēnus, kuriem nāksies būt man bērnu vietā. Viņi ir burvīgi, un es zinu, ka Tev viņi patiks un Tu viņus iemīlēsi.
   Ak, es tikai runāju blēņas par mazuļiem, kas pat netika piedzimuši, kamēr Tev nācās piedzīvot sava Daniela nāvi un pēdējā laikā arī sava vīra Artura nāvi. Man nav ne jausmas, ko Tu esi izcietusi, dārgā Izabella, taču es lūdzu Dievu, kaut tu ātrāk nonāktu pie manis, lai mēs varētu paraudāt kopā un gūt no tā zināmu mierinājumu.

Ar lielu māsas mīlestību,
Viktorija

   Izabella pabeidz vēstuli un tad lasa to vēlreiz. Viņas acīs sariešas atvieglojuma un skumju asaras. Viņa saloka vēstuli un to noliek, un nu viņa zina, ko darīt. Tas kļuvis tik skaidrs kā diena. Tas ir vienīgais ceļš, kā kļūt brīvai.
   – Izabella? Vai tev nekas nekaiš?
   Viņa aizgaiņā asaras, ieskatās Metjū acīs un paceļ augšup savu rokas locītavu.
   – Mēs ar māsu to pagatavojām, kad bijām mazas meitenes, – viņa saka. – To vajadzēja paturēt tai, kurai pirmajai piedzims bērns. To saņēmu es. Biju cerējusi aizvest to viņai un uzdāvināt viņas bērnam, taču bērna nebūs. Neviens bērns nevalkās šo aproci.
   Metjū nerunā. Izabella redz, ka viņš cenšas izprast, ko viņa grib teikt.
   – Metjū, es neapglabāju Danielu. Neesmu viņu apraudājusi pie kapa. Neesmu valkājusi melnu kleitu, un neviens mani nav pieturējis pie zārka, metot tam virsū trīs smilšu saujas. Mana vīra ģimene parūpējās par to, lai manis tur nebūtu, jo es sēroju pārāk spēcīgi, un viņi baidījās, ka es varētu iegrūst viņus kaunā.
   Metjū satver Izabellas roku un viegli to noglāsta.
   – Man ļoti žēl.
   – Es gribu to apbedīt, Metjū. Gribu apbedīt viņu. Gribu atvadīties kā nākas. Vai tu man palīdzēsi?
   Metjū viņu apskauj. Izabella jau tagad šaubās. Jau tagad baidās. Kā atdot Daniela aproci šai aukstajai, nemīlošajai zemei? Ko tad, ja viņam būs bail? Ko tad, ja viņš ilgosies pēc tās? Taču šīs neprātīgās domas pazib viņas prātā un pazūd. Daniels ir miris. Viņš ir miris pirms trim gadiem. Viņš neko nezina un nejūt.
   – Protams, mana mīļā, – Metjū saka. – Ja vien tu esi pārliecināta, ka to vēlies.
   – Es nepavisam neesmu pārliecināta, – viņa saka. – Esmu pārliecināta tikai par to, ka nākotne nepienāks, ja es to neizdarīšu.
   Persijs Vinterborns nav apmierināts ar pagatavoto tēju, taču istabene jau ir aizgājusi, tāpēc viņš nevar to pasaukt un norāt. Viņš ir nomainījis viesnīcas jau pusduci reižu kopš ierašanās Meiriboro, un nevienā no tām neprot kārtīgi gatavot tēju. Persijs ir izsmēlis visas pieklājīgās apmešanās iespējas pilsētā, tāpēc viņam nāksies samierināties ar tējas gatavošanu Oksfordas viesnīcā. Viņš negrib aizbraukt pārāk tālu no “Auroras” vraka, tāpat kā negrib apmesties kādā sīkā ciematā, kur šņirkstošās smiltis un visuresošās mušas padarīs viņu traku. Šī rosīgā koloniālisma stila pilsēta pagaidām derēs. Viņš dzer rūgto šķidrumu un pārlūko nupat atnestās avīzes. Persijs ir pieprasījis, lai visas avīzes, kurās viņš ir ievietojis sludinājumu, nosūtītu viņam pa eksemplāram, lai viņš redzētu, ka nauda nav nozagta. Viņš sāk tās pārskatīt pa vienai vien.
   Sludinājums nav nesis nekādus augļus. Persijam ir atrakstījuši daži jukušie, taču šī sarakste neko nav devusi. Viņš bieži prāto, vai tā nav veltīga laika izšķiešana. Māte jau ir telegrafējusi, liekot viņam mest mieru un braukt mājās, jo viņš ir vajadzīgs sievai un bērniem, taču mājas tagad, kad Artura vairs nav, nešķiet viņam piemērota vieta. Persijs nespēj iekāpt brāļa kurpēs un nemaz to nevēlas. Runājot par sievu un bērniem, viņš pēc tiem īpaši neilgojas. Persijs nevar ne sagaidīt, kad vecākais dēls būs pienācīgā vecumā un varēs uzturēt sarunu, taču līdz tam brīdim lai viņu labāk audzina auklītes. Persijs novīpsnā, iedomājoties par to, kā sarunas ar sievu arī nav daudz labākas. Viņi visi ir dzirnakmeņi viņam kaklā: tad kāpēc nepavadīt laiku šeit, Meiriboro, apmetoties vienā viesnīcā pēc otras un izbaudot visus labumus un brīvību, kādu vīrietis ar viņa ievērojamo bagātību vien var izbaudīt?
   Šķirstot The Qeenslander, viss mainās. Persija uzmanību piesaista uzkrītošs virsraksts, kas vēsta: “Sieviešu sadaļa”, un viņš novīpsnā. Sievietes šajās dienās ir pārņēmušas visu. Viņas grib piedalīties vēlēšanās un skraidīt apkārt kā savvaļas kaķenes. Kāpēc viņām ir vajadzīga vesela sadaļa avīzē? Taču tad viņš ierauga fotogrāfiju.
   Ak jā, fotogrāfija.
   Tās nav priekšplānā redzamās dāmas ar trīcošajiem zodiem, kas piesaista viņa uzmanību, bet gan pazīstams profils dibenplānā. Tā ir viņa. Tā ir Izabella. Persijs nopēta parakstu. “Lēdijas Berenīses Makolifas viešņas viņas ikgadējā pavasara ballē Bellevue viesnīcā”.
   Viņš to ir notvēris. Beidzot. Viņš to ir notvēris.

Divdesmit sestā nodaļa

//-- 2011. GADS --//
   Pirms pamošanās Libija sajuta sirdī siltu laimes apziņu. Viņa atvēra acis. Kas tas bija? Ak jā. Vakardiena ar Tristanu. Viņa pagriezās un pastiepa rokas pretī tukšajai gultas pusei. Viņš bija aizgājis ap vieniem naktī pēc veselas dienas un nakts, kas bija pavadīta palagos un segās. Viņi bija sarunājušies, ēduši, izdzēruši gultā pudeli vīna. Bez šaubām, mīlējušies, viņa rokām pastāvīgi meklējot viņas ķermeņa izliekumus, viņas pirkstiem atkal un atkal pieskaroties viņa bārdas rugājiem uz zoda. Viņš bija atcēlis tikšanās un tad izslēdzis telefonu un atstājis to uz naktsgaldiņa kā mēmu viņu izpriecu liecinieku. Libija bija ilgojusies saritināties viņam līdzās un tā nogulēt visu nakti, taču, par spīti viņas lūgumiem palikt, Tristans bija atsaucies uz tikšanos agrāk rītā un nevēlēšanos viņu traucēt.
   Libija ielūkojās pulkstenī uz naktsgaldiņa. Pusdesmit. Viņam jau vajadzēja atrasties sapulcē. Vai Tristana sejā būs redzams tāds pats muļķīgs smaids kā viņējā?
   Libija apgūlās uz muguras un aizsedza acis ar rokām. Sirds likās tik pilna, ka bija gatava plīst. Cik patīkami bija atkal sajust kaislību pret vīrieti. Kāda neliela sirds daļiņa sažņaudzās pie domas, ka viņa ir aizmirsusi Marku, taču Libija nebija viņu aizmirsusi. Viņa nebija pārstājusi to mīlēt. Varbūt viņa tikai beidzot bija samierinājusies ar to, ka viņš vairs neatgriezīsies.
   Libija tur gulēja ilgāku laiku, pa pusei snauzdama, atcerēdamās vakardienas svētlaimi, bet tad atgādināja sev, ka viņai ir pārāk daudz darāmā ar katalogu, lai vēl ilgāk vāļātos pa gultu. Fotogrāfijām jau vajadzēja atrasties viņas elektroniskajā pastkastītē, un bija pēdējais laiks ķerties pie galīgā izkārtojuma. Libija piecēlās un devās uz vannas istabu, kur jau atgrieza dušas krānu, taču, pirms viņa bija paguvusi ieiet dušā, pie durvīm atskanēja klauvējiens.
   Tristans. Tam vajadzēja būt viņam. Tikšanās bija beigusies un viņš atgriezās. Libija aši uzmeta rītakleitu uz pleciem un steidzās pie durvīm.
   Tas nebija Tristans. Tas bija Greiems Bīrss. Vilšanās bija griezīga. Greiema automašīna bija apstājusies uz ielas, pie stūres sēdēja viņa dēls.
   – Piedošanu, ka vispirms nepiezvanīju, – viņš sacīja. – Man nebija tava telefona, un tas bija… ē… steidzami.
   – Steidzami? – Libija savilka rītakleitu ciešāk sev apkārt, apzinādamās, ka zem tās ir kaila.
   Greiems pastiepa viņai plānu papīru kaudzīti.
   – Jā, tā izskatās. Es… ē… aizmirsu tev palūgt tos parakstīt pirms ieniršanas.
   Libija sarauca pieri, paņēma no viņa dokumentus un pārskatīja tos. Tas bija sava veida juridisks līgums, kas atbrīvoja Greiemu un viņa firmu no atbildības par jebkādiem zaudējumiem vai traumām, ko varētu gūt nirēji. Libija gandrīz iesmējās. Greiems baidījās, ka viņa varētu to iesūdzēt par viņdien notikušo negadījumu niršanas laikā.
   – Nāciet iekšā, – viņa sacīja. – Es sameklēšu pildspalvu.
   – Jā, es tikai nesaprotu, kāpēc neatcerējos tev tos parādīt. Es…
   – Viss kārtībā. Es negrasos iesūdzēt jūs tiesā. Vai ziņot par negadījumu. – Libija sameklēja pildspalvu uz rakstāmgalda, atķeksēja visus lodziņus pie vārda “piekrītu” un parakstījās. – Te būs.
   – Paldies. Es…
   Iespējams, viņš bija gribējis atvainoties, taču tas nozīmētu atzīt savu vainu. Libija atgaiņājās.
   – Tas nekas. Viss kārtībā.
   Greiems pamāja un atkāpās uz durvīm. Libija tās aizvēra aiz viņa un pagriezās pret rakstāmgaldu.
   Tad viņa to izdzirdēja.
   Automašīnas motoru. To, kas bija darbojies ārpusē nakts laikā. Viņa metās atpakaļ uz durvīm un ieraudzīja, kā Greiems un viņa dēls ātri aizbrauc. Un, ja viņai vēl bija palikušas kādas šaubas, automašīnas karburators nosprauslojās, nonākot pie pakalna.
   Nē, par to vairs nebija ne mazāko šaubu: tas bija Greiems Bīrss un viņa dēls, kas slapstījās ap viņas māju. Libijai pie šīs domas uzmetās zosāda. Ko viņi gribēja?
   Vēl aizvien ģērbusies rītakleitā, viņa metās taisnā ceļā uz bāku un piedauzīja pie durvīm. Nekādas atbildes.
   – Demjen! – viņa uzsauca. Taču viņa tur nebija.
   Libija devās atpakaļ uz kotedžu. Ko lai viņa iesāk? Zvanīt Greiemam un prasīt paskaidrojumus? Doties uz policijas iecirkni un ziņot par to seržantam Leisijam? Viņa ieskatījās pulkstenī. Vai Tristana tikšanās jau bija beigusies un viņš varētu aprunāties par to ar viņu?
   Libija mēģināja piezvanīt viņam pa mobilo, un tas pārslēdzās uz balss pastu. Viņa aši norakstīja Tristana darba telefonu un mājas numuru, ko viņš nosauca ziņas beigās, un tad zvanīja uz darbu.
   – Atvainojiet, Katervuda kungs šodien nebūs darbā.
   – Nebūs? – Varbūt tikšanās notika citā vietā.
   – Nē, viņš ir paņēmis brīvu visu atlikušo nedēļu.
   Libija nolika telefonu un ilgu laiku noraudzījās uz pierakstīto mājas numuru. Jādomā, ka pēc vakardienas tuvības būtu pieļaujams zvanīt viņam uz mājām.
   Paņēmis brīvu. Tikšanās agrā rītā. Libija sev sacīja, ka nevajag tajā saskatīt nezin ko. Tristans bija godkārīgs: nebūtu nekas neparasts, ja viņš sarunātu tikšanos arī atvaļinājuma laikā. Viņa paķēra telefonu, pirms bija paguvusi pārdomāt, un uzgrieza mājas numuru.
   Viens signāls. Divi. Libijas sirdspuksti kļuva lēnāki: viņš neatbildēs. Pie piektā signāla līnija atdzīvojās, un sievietes balss atsaucās:
   – Hallo?
   Libijai vajadzēja pilnas divas sekundes, lai sameklētu kādu sakāmo.
   – Ak, labdien. Es meklēju Tristanu.
   Sievietes balss nocietinājās.
   – Kas, lūdzu, zvana? – Elizabete Sleitere.
   – Vienu mirklīti. – Telefons tika nolikts uz cietas virsmas.
   Pēc kāda brīža Tristans atsaucās.
   – Sveika, Libij, – viņš mierīgi sacīja.
   – Tristan, man vajadzīga tava palīdzība…
   – Paklau, vai drīkstu tev piezvanīt vēlāk? Tikai… Dod man tikai piecas minūtes laika, labi?
   – Labi.
   Atskanēja klikšķis. Libija aizlidināja telefonu pāri istabai. Tas atsitās pret dīvāna kāju. Viņa nebija muļķe. Viņa zināja visas pazīmes. Viņš bija precējies.
   Tāpat kā Marks.
   Libija iegāja dušā un atgrieza karstā ūdens krānu. Telefons zvanīja, taču viņa nepievērsa tam uzmanību, sēdēdama dušā un ļaudama ūdenim plūst cauri saviem tumšajiem matiem un pāri mugurai. Viņa dziļi ieelpoja. Briesmīgais kritiens no šīrīta laimes un cerību augstumiem bija sāpīgs.
   Taču tad Libija saprata, ka viss būs labi. Viņa pārdos šo nelaimīgo māju un pārcelsies atpakaļ uz Franciju. Visas viņas problēmas nozudīs: Tristans, Džuljeta, Greiems. Viņa ievāksies greznā dzīvoklī un aizslēgs visas durvis, un vairs nekad neatvērs savu sirdi.
   Karstais ūdens galu galā izbeidzās. Libija izgāja no dušas un ietinās dvieļos. Telefons iezvanījās atkal. Šoreiz viņa atbildēja.
   – Libij, te Tristans, – viņš sacīja.
   – Vai tu esi precējies?
   Klusums.
   – Nē, – viņš atbildēja.
   – Kas atbildēja uz telefona zvanu?
   – Paklau, vai mēs nevarētu par to parunāt aci pret aci? Libij, lūdzu, neesi greizsirdīga. Greizsirdīgas sievietes pašas sev sarežģī dzīvi. Šīs attiecības ir pavisam svaigas.
   Pārmetums sūrstēja, un Libijas seja pietvīka vainas apziņā un mulsumā. Kādas viņai bija tiesības pratināt Tristanu? Viņa droši vien atgādināja trako.
   – Piedod, – viņa nopūtās. Tad viņas āda iekņudējās, atceroties vēl kaut ko. – Kā noritēja šīrīta tikšanās?
   – Labi. Tā nebija darba tikšanās. Tas bija juridisks jautājums. Ir daži nekustamā īpašuma jautājumi, kurus es cenšos nokārtot.
   Jā, viņa izturējās kā trakā. Raizēšanās par viņa tikšanos bija likusi izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par sievietes balsi klausulē. Māsa, dzīvokļa biedrene, varbūt pat apkopēja. Bet ne sieva. Viņš bija to noliedzis. Neprecējies. Tās bija tikai atskaņas pēc attiecībām ar Marku.
   – Ļauj man aizvest tevi vakariņās piektdienas vakarā. Es gribu tevi atkal redzēt, – viņš sacīja. – Visu nedēļu būšu aizņemts ar šo juridisko jautājumu, bet piektdienas vakarā būšu gatavs iedzert glāzi laba vīna un nobaudīt kārtīgu maltīti.
   – Izklausās lieliski, – Libija nopietni atbildēja.
   Tagad Tristana balss bija mierīga un uzmundrinoša.
   – Tā, tu teici, ka tev esot vajadzīga mana palīdzība. Es sāku satraukties, kad nevarēju tevi sazvanīt.
   – Ak jā. Man šķiet, ka esmu atrisinājusi savu problēmu. Es zinu, kurš slapstījās ap manu māju nakts laikā, taču, tiklīdz es izvākšos, tam nebūs nozīmes.
   – Kurš tas ir? – Tristana balsī jautās zināmas aizdomas.
   – Greiems Bīrss. Niršanas instruktors no Vinterbornu pludmales. Es atpazinu viņa mašīnu pēc skaņas.
   – Kāpēc lai viņš slapstītos ap tavu māju?
   – Es nezinu.
   Īss klusuma brīdis.
   – Nezinu, Libij. Tas izklausās mazliet… neticami. Jādomā, ka daudzas automašīnas izdod līdzīgas skaņas.
   – Esmu pilnīgi pārliecināta.
   – Nu labi. Es tev ticu. Un man tas nepatīk, tāpēc piezvani policijai un pastāsti. Neielaidies ar viņiem sarunās pati.
   Libiju aizkustināja Tristana aizbildnieciskums, un viņa cerēja, ka viņš piedāvāsies atbraukt un apraudzīt Libiju šajā pašā vakarā, taču tas izpalika.
   – Piedod, Libij, man nu jāiet. Šodien esmu sarunājis vēl viena tikšanos, un es jau kavēju.
   – Protams, tas nekas. Tiksimies piektdien?
   – Nevaru ne sagaidīt.
   Viņa nolika telefonu un saģērbās, tad nolēma piezvanīt Skotam Leisijam. Libijas vēders ierūcās, un viņa aptvēra, ka nav ēdusi kopš iepriekšējās pēcpusdienas. Viņa ieslēdza tējkannu.
   – Seržants Leisijs.
   – Skot, te Libija Sleitere.
   – Ak. Labrīt. – Vēsi.
   Libija aši izskaidroja situāciju, taču juta Skota šaubas, vēl pirms viņš bija paguvis izteikt kaut vārdu.
   – Piedod, bet ar to nepietiek, lai kaut ko uzsāktu.
   – Patiešām, tas motora troksnis ir kā iededzināts man smadzenēs.
   – Varbūt tas ir tāda paša modeļa un markas automobilis, taču tā ir sagadīšanās, nevis iemesls klauvēt pie viņa durvīm un prasīt paskaidrojumus.
   Libija uz brīdi apklusa. Tad viņa sacīja:
   – Vai tas tāpēc, ka esmu sarūgtinājusi Džuljetu?
   – Ko? Nē. Cik muļķīga iedoma. Es gluži labi spēju darīt savu darbu neatkarīgi no tā, ko jūtu pret tevi.
   Libija iekoda sev mēlē, lai viņam neatcirstu.
   – Piedod, – viņa sacīja, zinādama, ka tas izklausās izmocīti.
   – Tas nekas. Tu raizējies par savu drošību. Es to saprotu. Tava māja vēl aizvien ir patruļas maršruta sarakstā. Mēs neesam tevi aizmirsuši.
   Libija pateicās un pārtrauca sarunu. Tējkanna vārījās un svilpoja, un viņa to izslēdza, taču nostāvēja ilgāku laiku, lūkodamās ārā pa logu uz jūru, juzdamās satraukta un neapmierināta, un īsti nezinādama, ko tagad iesākt.
   Demjens strādāja virtuvē katru pēcpusdienu starp pusdienām un pēcpusdienas tēju, nozuda laikā starp trijiem un puspieciem un atgriezās, lai turpinātu darbu, kad tējnīca vairs nebija pilna ar cilvēkiem. Dažreiz viņš strādāja līdz septiņiem vakarā, allaž apzinādamies, ka Džuljetai ir jāizmanto virtuve. Tā vietā, lai visu tajā izārdītu, viņš darbojās tikai vienā noteiktā vietā, pirms pāriet pie nākamās.
   Skapīšu durvis bija gatavotas no vienkāršiem ozolkoka paneļiem, kurus Demjens bija sācis krāsot ārpusē pie komposta urnas. Laikā starp pusdienām un pēcpusdienas tēju, kamēr Džuljeta cepa plāceņus, viņa pa virtuves logu brīdi pa brīdim uzmeta skatienu Demjenam, kurš tur strādāja saules staros: spēcīgas rokas, iedegusi āda, mirdzoši mati.
   Čerila klusītēm nostājās viņai blakus.
   – Īsta konfekte, vai ne?
   Džuljeta salēcās. Viņu pārņēma samulsums.
   – Ak. Nē, es ne… Es tikai skatījos, kāda izskatās krāsa. Viņš ir izvēlējies patīkamu toni, vai ne?
   Čerila aiz smiekliem sāka locīties, un Džuljetas vaigi iekvēlojās.
   – Tas nekas, Džuljeta. Es arī uz viņu skatos. Viņš ir īsts saldumiņš. Žēl, ka neskatās uz tādām vecām pūcēm kā mēs, vai ne?
   Džuljetas dūša sašļuka. Uz tādām vecām pūcēm kā mēs. Viņa bija septiņus gadus jaunāka par Čerilu, bet tik un tā desmit gadus vecāka par Demjenu.
   Čerila nopētīja Džuljetas seju un sarauca pieri. – Tu joko. Tu taču nebūsi viņā ieķērusies, ko?
   – Nē, nē. Skaidrs, ka ne.
   Čerila aizdomīgi piemiedza acis.
   – Nu, es tā ceru. Gribu, lai tu atrastu kādu brīnišķīgu un stabilu cilvēku, kurš tevi mīlēs tad, kad tu būsi veca un krunkaina. Kāds ar bankas kontu būtu labs sākums.
   – Viņa bijusī ir iesaldējusi viņu kontus.
   Čerila aizgaiņāja Džuljetas piezīmi.
   – Neesi nu tik lētticīga. Un nezaudē sirdi jauna ērzeļa dēļ. – Tad Čerila devās projām, paķērusi dezinficējošo aerosolu un lupatu, lai iztīrītu ēdamistabu.
   Džuljeta atslīga pret izlietni, uzgriezusi logam muguru. Viņa jutās kā muļķe. Tā bija tiesa, ka viņa bija pieķērusies Demjenam, taču ne tikai tāpēc, ka viņš bija jauns un izskatīgs. Viņš bija laipns. Viņš runāja maigi. Viņam piemita izteikta morāle. Tās bija svarīgas īpašības ikvienam vīrietim.
   Tomēr Čerilai bija taisnība: Džuljeta viņam liktos veca. Agrāk viņa bija Demjena aukle: droši vien viņš raudzījās uz to kā uz māti vai vismaz vecāko māsu. Šī doma lika Džuljetai nodrebēt. Viņa atcerējās, kā Demjens bija satvēris viņas rokas tovakar. Viņa rokas bija jaunas un iedegušas, bet viņējās bija kļuvušas sausas un dzīslainas. Nemaz nerunājot par krunciņām ap acīm. Un Džuljeta nebija izvairījusies no saules kā Libija, tāpēc viņas rokas un dekoltē zona bija iedegusi nevienādi. Piepeši viņa sajutās kā pusmūža ragana. Doma par jaunu mīlestību, kopdzīvi un bērniem bija smieklīga, maldu Mildas sapņojums. Tam jau bija daudz par vēlu.
   Tovakar, atgriezusies iepazīšanās portālā, viņa pārskatīja Demjena vecuma vīriešu profilus: viņi visi meklēja sievietes vecumā zem trīsdesmit, nevis tādas, kam jau tuvojās četrdesmit. Džuljeta bez kādas degsmes pārskatīja vīriešus savā vecumā un vecākus, taču neviens neizraisīja viņas interesi. Tā tas notika vienmēr, un ilgu laiku viņa bija domājusi, ka iemesls slēpjas tajā, ka nav iespējams atrast otru vīrieti, kurš būtu tikpat lielisks kā Endijs.
   Un pēc divdesmit gadiem tas viņai varbūt bija izdevies. Džuljetu nomāca doma, ka viņš tajā nesaskata to pašu, ko saskata viņa.
   Nākamajās dienās Libija ilgi strādāja. Viņa bija pieradusi laiku pa laikam runāt ar Emīliju. Viņa pat uzdrošinājās pajautāt Emīlijai, vai ģimenē ir saglabājušās kādas ziņas par “Auroras” vraku. Emīlija jutās iepriecināta, uzzinot, ka Libija ir ienirusi vrakā, un nozvērējās uzrakt visu, kas būs atrodams.
   No Parīzes pienāca fotogrāfijas, un vairums bija izcilas. Libija bija pieprasījusi, lai trīs tiktu pārfotografētas, un tagad gaidīja elektroniskā pasta vēstuli ar jaunajiem attēliem no sava fotogrāfa Romāna Delēza. Tikmēr viņa turpināja veidot lappušu metus, pārvietojot un uzlabojot attēlus un kompozīciju. Lai arī Libija bija gatavojusi Vinterbornu katalogu jau gadiem ilgi, šogad tas bija īpaši aizraujoši, jo Emīlija vēlējās ko atšķirīgu, ne tik piebāztu. Libija izbaudīja ikvienu mirkli šajā darbā. Viņa nožēloja, ka Marks nav dzīvs un to neredz. Libija prātoja, kā viņa domas par Emīliju mainītos, redzot, ko viņa spēj.
   Pastnieka motocikla rūkoņa atrāva Libiju no darba. Viņa iztaisnoja muguru un izstaipījās: laiks paņemt pārtraukumu un iedzert tēju. Libija izgāja no mājas un devās pie pastkastītes. Pirmo reizi gaisā varēja sajust rudens vēso pieskārienu. Tas likās teju neiespējami: Bākas līcis bija nolemts pastāvīgai vasaras saulei un siltam jūras gaisam. Libija dziļi ieelpoja svaigumu, apgriezdama otrādi pastkastīti un izņemdama lielu aploksni no Ashley-Harris Holdings.
   Tam vajadzēja būt pārdošanas līgumam. Libija atplēsa aploksni un ieraudzīja uz vairākām lappusēm izklāstītu juridisku penteri, punkts pēc punkta. Jādomā, ka firmai tas bija standarta līgums, bet Libijas pēc tas tikpat labi varētu būt uzrakstīts svešvalodā.
   Viņai bija vajadzīgs jurista padoms.
   Libija nopūtās. Viņa gribēja ātri visu nokārtot, taču daži tūkstoši dolāru, kas samaksāti juristam, droši vien bija prātīgs solis tik lielā nekustamā īpašuma lietā. Libija iegāja kotedžā un sameklēja vietējo telefonu grāmatu, piezvanīja uz pirmo juristu kantori, kas tajā bija norādīts, un sarunāja tikšanos pirmdien.
   Libija pagatavoja tēju un atgriezās pie rakstāmgalda – viņa vispirms izcēla Bosiju no sava krēsla, tad ieraudzīja pastkastītē vēstuli no Romāna Delēza. Viņa to atvēra, apskatīja jaunās fotogrāfijas un ātri aizsūtīja atpakaļ ziņu, ka tās ir lieliskas, un novēlēja viņam veiksmi.
   Pēc brīža pastkastītē pienāca vēl viena vēstule.
   Parīzē ir briesmīgs laiks. Es tevi apskaužu.
   Libija pasmaidīja, redzot, ka viņš ir pievienojis fotoattēlu ar sastrēgumstundas skatu uz ielas aiz sava dzīvokļa loga. Lietus. Cilvēki, galvu noliekuši, spraucās garām cits citam lietusmēteļos. Tas izskatījās pilnīgi nožēlojami, un Libija iesmējās. Ļaudamās piepešam impulsam, viņa paķēra savu telefonu, izgāja ārā pa sētas durvīm un šķērsoja krūmu joslu, līdz nonāca liedagā ar plašo smilšu klājumu, tumši zilajām debesīm un tirkīzzilo jūru. Libija to nofotografēja un atgriezās mājās, pievienoja telefonu datoram un nosūtīja attēlu uz Parīzi.
   Tas viss, turklāt tagad ir rudens.
   Viņi kādu laiku sarakstījās: Libija ķircināja fotogrāfu par pilsētas dzīvi un slikto laiku, bet viņš ķircinājās, ka Libija visu laiku dzīvojot atvaļinājumā. Pirmo reizi viņa saprata, ka dzīvo kā paradīzē. Tā kā viņa te bija uzaugusi, tad uzskatīja to visu par pašsaprotamu. Taču pludmale, debesis un saule bija brīnumainas un skaistas. Izplūdes gāzes un samirkušu cilvēku pūļi mēteļos nogurdinātu ikvienu, liekot sapņot par siltu okeānu.
   Vai beigu beigās tā notiks arī ar viņu? Vai ar greznu dzīvokli Parīzē kādu dienu nebūs par maz? Varbūt Libijas ilgas mainīs virzienu un Kvīnslendas piekraste sauks viņu atpakaļ? Vai viņas liktenis nozīmēja būt neapmierinātai ar to, kas viņai pieder?
   Romāns atslēdzās, lai dotos uz tikšanos, un Libija sāka domāt par vakariņu gatavošanu pirms nakts maiņas. Viņai gribējās pabeigt brošūru, turklāt darbs neļāva aizdomāties par visu citu.
   Kad Libija ieradās Azurro ar desmit minūšu nokavēšanos un neieraudzīja Tristanu, viņa uz brīdi krita panikā. Vai viņam bija apnicis gaidīt un viņš būtu aizgājis mājās? Vai vēl ļaunāk – varbūt viņš bija Libiju iegāzis?
   Zāles pārzinis ieraudzīja viņu vientuļi stāvam un pienāca klāt, lai apjautātos, vai var palīdzēt.
   – Man vajadzēja satikties ar Tristanu Katervudu, – Libija sacīja. – Vai viņa vēl nav?
   – Ak tā. Katervuda kungs ir augšstāvā. Nāciet man līdzi. Libija sekoja zāles pārzinim cauri restorānam, pa gaiteni līdzās virtuvei un tad augšā pa skatienam paslēptām kāpnēm. Tās beidzās slēgtā zonā ar milzīgu balkonu, no kura pavērās skats uz upi. Uz balkona atradās viens pats galdiņš ar aizdegtām svecēm uz tā. Tristans jau gaidīja.
   Libija iesmējās.
   – Ak kungs, – viņa noteica.
   Zāles pārzinis viņai pamirkšķināja.
   – Katervuda kungs uzstāja, ka vajadzīgs kas neparasts.
   Libija devās pie galdiņa, un Tristans piecēlās, lai atvilktu viņai krēslu, viegli noskūpstīdams Libiju uz vaiga.
   – Piedod, ka nokavējos, – viņa noteica apsēzdamās.
   – Tas nekas. Es tīksminos par skatu.
   Libija paraudzījās uz upi un viļņos grimstošajām jahtām.
   – Tas ir īpašs. – Tāpat kā tu.
   Viņa atkal pagriezās pret Tristanu, nespēdama noslēpt smaidu.
   – Nu, nu. Tu esi iztērējis ne mazumu pūļu un naudas. Vai tu nezini, ka jau esi mani iekarojis?
   Viņš pasniedzās pēc Libijas rokas un maigi satvēra to savos pirkstos.
   – Tu izskaties skaista. Es ilgojos pēc tevis visu šo nedēļu.
   – Es tāpat.
   – Vai tu saņēmi līgumus?
   Libiju pārsteidza šī piepešā temata maiņa.
   – Jā. Nākamnedēļ esmu sarunājusi tikšanos ar juristu.
   – Gudra meitene. – Tristans ielēja viņai glāzi vīna, un viņi sarunājās, it kā gandrīz nedēļu ilgās atšķirtības nebūtu bijis. Libija atkal atcerējās, kas viņai Tristanā tā patīk. Viņš bija interesants, bija tik daudz ko izdarījis, taču nebija uzpūtīgs vai egoistisks. Viņā jautās svaigums, kas Libijai likās aizraujošs. Abi runāja un smējās, ēzdami uzkodas, taču, kad Tristans paņēma pudeli, lai piepildītu Libijas glāzi, viņa to pārklāja ar plaukstu.
   – Esmu pie stūres, atceries? – Viņa noteica, cerēdama, ka Tristans aicinās viņu pavadīt nakti savā mājā.
   – Ak tā, pareizi. – Viņš ielūkojās pulkstenī. – Pusglāzi? Pēc tam pastaigāsim pa pludmali, ja tu vēlēsies.
   – Protams, – Libija piekrita. Tad saņēmās: – Vai arī es varētu iet mājās kopā ar tevi.
   Viņš pasmaidīja. Ieskatījās Libijai tieši acīs. Taču noteica:
   – Nē, šovakar nē.
   – Labi, – viņa atbildēja, cenzdamās neizklausīties vīlusies. Libija apjauta, ka viņi runā jau pusstundu, bet vēl aizvien nav skāruši jautājumu par sievieti, kura bija atbildējusi uz telefona zvanu. Libija jau atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Tristans viņu pārtrauca, viegli paceļot roku.
   – Mana dzīvokļa biedrene. Viņa ir manī ieķērusies. Tas ir mazliet sarežģīti. Būs labāk, ja tu man turp nezvanīsi un nenāksi uz mājām, kamēr nebūšu to nokārtojis.
   – Labi, – Libija atkal noteica pamādama un nolūkojās uz sveces liesmu. Taču viņa zināja – zināja, ka tie ir meli. Vai vismaz puspatiesība. Bagātiem četrdesmitgadīgiem vīriešiem nemēdza būt dzīvokļa biedrenes.
   – Vai tev nekas nekaiš?
   Libija moži pasmaidīja.
   – Skaidrs, ka ne. Kāpēc lai man kaut kas kaitētu? Un vai tu negrasījies man ieliet vēl vīnu?
   Viņš iesmējās, piepildīdams Libijas glāzi. Viņa turpināja moži sarunāties, taču prāts visu uzmanīgi analizēja. Tristans piederēja kādai citai. Šī doma sagādāja vilšanos, taču tad Libija sev atgādināja, ka nevienās veselīgās attiecībās partneris nelūkojas sāņus. Tā vienmēr bija apgalvojis Marks.
   Iedomājoties par Marku, Libija saprata, ka ir darījusi to jau agrāk. Bija meklējusi šos attaisnojumus arī agrāk. Viņa visu to bija darījusi jau agrāk. Un šī iemesla dēļ viņa bija pēdējais cilvēks, kas varētu nosodīt Tristanu.

Divdesmit septītā nodaļa

   Libija jau vairāk nekā nedēļu nebija redzējusi nekādas dzīvības zīmes bākā, tāpēc jutās pārsteigta, kad Demjens uzradās kotedžā svētdienas pēcpusdienā.
   – Sveiks, – viņa sacīja, pakāpdamās malā, lai viņš varētu ienākt. – Es tev varētu pateikt, ka Bosijs ilgojās pēc tevis, taču nezinu, vai viņš vispār ir ievērojis tavu prombūtni.
   Demjens atrada Bosiju uz dīvāna un pieliecās, lai pakasītu kaķim pazodi. Tas izstaipījās un atkal likās gulēt.
   – Kaķi, vai ne? – viņš sacīja. – Allaž tik trakoti priecīgi, tevi redzot.
   – Kur tu biji?
   – Pansijā. Atnācu, lai pateiktos tev, ka aizsūtīji mani pie Džuljetas. Es remontēju viņas virtuvi, un tagad man ir kārtīga mīksta gulta, kur naktīs gulēt. – Viņš piecēlās un uzmeta Libijai tēloti bargu skatienu. – Taču tu viņai nebiji pateikusi, ka es ieradīšos.
   – Ak, nē. Mēs esam tā kā…
   – Jā, es zinu.
   – Džuljeta tev visu izstāstīja?
   – Džuljeta man izstāstīja šo un to. Čerila arī kaut ko. Nu, satikties ar Tristanu Katervudu, visas pilsētas ienaidnieku…
   tam bija vajadzīga drosme, – viņš ķircinājās.
   – Nevajag, – Libija atbildēja, rotaļīgi viņu ieplikšķinādama. – Tu taču mani neienīsti?
   – Es tevi neienīstu.
   – Tu neesi viņas pusē?
   – Es esmu jūsu abu pusēs. Man šķiet, ka jums vajadzētu to sakārtot. Ģimene. Ko lai es saku? To tik viegli projām nemet.
   Libija piepeši sajutās nedroša, tāpēc devās uz virtuvi uzlikt vārīties ūdeni, lai varētu paslēpt savu seju.
   – Tēju? Vai varbūt tu gribētu palikt uz vakariņām?
   – Labprāt iedzeršu tēju. Tev nevajadzēs mani šovakar barot. Džuljeta mani allaž mielo ar atlikušajām kūkām un cepeša sviestmaizēm.
   Libija uzlūkoja viņu mazliet ciešāk.
   – Patiesībā tu izskaties daudz veselīgāks.
   – Nedēļa Džuljetas aizgādībā, – viņš atbildēja.
   Libija nosprieda, ka Demjens izklausās sapņains. Viņa rosījās, pagatavojot tēju, un tad viņi padzina Bosiju no dīvāna, lai varētu apsēsties līdzās.
   – Vai tas nozīmē, ka tu vairs nenodarbojies ar bākas noslēpumu?
   – Tas nepavisam to nenozīmē. Esmu izvācies no turienes un aizvedis visas papīru kastes uz savu istabu pie Džuljetas. Esmu visu izšķirstījis un sakārtojis hronoloģiskā secībā, taču daudz kā trūkst. Laika posmi, par kuriem būtu interesanti palasīt…
   Libija ielēja tēju un atzvila dīvānā ar tasi rokā.
   – Turpini.
   – Pārlasīju to žurnālu, kuru biju aizdevis tev. Kur Metjū Sīvords piemin noslēpumaino sievieti vārdā “I” aizvien biežāk. Viņš nekad nerunā par viņu gari, tāpat kā nerunā par savām jūtām, bet… Nezinu, Libij, izklausās, ka viņš būtu tajā iemīlējies.
   – Tiešām?
   – Varbūt es tikai esmu salkans.
   – Salkans. Lielisks vārds.
   – Tu zini, ko es gribu teikt. Varbūt es tur saskatu ko tādu, kā tur nav. Laiku pa laikam viņš piemin savu “skaisto putniņu”, un es netieku gudrs, vai viņš runā par šo sievieti vai par kādu pieradinātu putnu. Un citā vietā viņš raksta, ka viņa brauks uz Brisbenu ar tvaikoni, un viena rindiņa izsaka visu. Kaut kas uz to pusi: “Bāka šķiet tukšāka nekā parasti.” Viņš izklausās pēc cilvēka, kurš ir iemīlējies un pārdzīvo. – Demjens iedzēra tēju. – Interesanti, vai viņa to zināja.
   Libija vēroja Demjenu ar smaidu uz lūpām.
   – Demjen, tu pats izklausies pēc cilvēka, kurš ir mazliet…
   iemīlējies un pārdzīvo.
   Viņš tai uzmeta šķību skatienu.
   – Tava māsa ir gluži īpaša.
   Viņa atbilde bija tik negaidīta, ka Libijai mute palika vaļā.
   – Džuljeta? Viņa ir desmit gadus vecāka par tevi. Viņa bija tava aukle.
   – Es zinu, tāpēc viņa manī nekad nesaskatīs neko vairāk par sīko, vai ne? Taču mēs abi tagad esam pieauguši. Kā tu domā, vai man ir izredzes?
   Libijai gribējās puisi uzmundrināt, iedrošināt, taču viņa to nespēja.
   – Tiešām nezinu, – viņa atbildēja. – Vai tas nav skumji? Es nezinu pietiekoši daudz par savu māsu, lai atbildētu uz šo jautājumu. Jādomā, ka viņa ir sieviete ar tradicionālu domāšanu, tāpēc… – Tad viņa pasmaidīja, nespēdama pretoties kārdinājumam paķircināt Demjenu. – Vai tāpēc tu gribi, lai es izlīgtu ar viņu?
   Demjens viegli iesmējās.
   – Aizmirsti par to.
   – Tavs noslēpums pie manis ir drošībā. Turklāt es nezinu, vai Džuljeta vēl kādreiz ar mani runās, tāpēc man, iespējams, neradīsies izdevība viņai to pateikt.
   Viņi uz kādu brīdi apklusa. Bosijs ierāpās Demjenam klēpī, un jūras šalkas un ventilatora saceltais troksnis ieaijāja Libiju pārdomās. Tad Demjens ierunājās:
   – Džuljeta man pastāstīja, kas notika tonakt, kad nomira Endijs.
   Vainas apziņa bija neizturama. Vienīgais, ko Libija spēja izdabūt pār lūpām, bija:
   – Ak tā.
   Demjens vairs neko neteica un sāka kasīt Bosiju aiz auss.
   Visbeidzot Libija ierunājās.
   – Es zinu, ka tā bija mana vaina. Taču tagad man ir tāda sajūta, it kā tas būtu noticis ar kādu citu cilvēku. Divdesmit gadi. Puse no manas dzīves. Tolaik es jutos kā pieaugusi, bet tagad saprotu, ka biju tikai bērns.
   – Kad Džuljeta man izstāstīja, man viņas bija briesmīgi žēl. Un man bija tikpat briesmīgi žēl arī tevis.
   Libija viņu aizdomīgi uzlūkoja.
   – Tiešām?
   – Mēs visi pieļaujam kļūdas jaunībā. Vairums no tām nav nāvējošas. Tev ļoti nepaveicās. Es Džuljetai tā arī pateicu.
   Libija nolūkojās savā tējas tasē un pamanīja, ka viņas rokas trīc. Atmiņas par to nakti atdzīvojās. Sāļais ūdens kaklā, vēsais vējš, sirēnas, pieaugošās šausmas. Visļaunākie bija Džuljetas kliedzieni, kas vairāk atgādināja ievainota dzīvnieka, nevis cilvēka kliedzienus.
   – Es biju stulbene, – Libija izgrūda. – Viņš būtu palicis dzīvs, ja es nebūtu gājusi peldēties. Viņi ar Džuljetu būtu apprecējušies, viņiem būtu bērni. Viņa būtu laimīga. – Acīs sakāpa asaras. Libija centās tās savaldīt.
   – Tu to nezini. Viņi bija vēl bērni, kad sagāja kopā, viss vēl varēja saiet šķērsām. Nav nekādu garantiju.
   – Nē. Taču es viņiem atņēmu iespēju pamēģināt iedzīvināt šo sapni. Es sabojāju viņas dzīvi.
   – Viņas dzīve nav sabojāta.
   Libija pacēla galvu.
   – Viņa teica to pašu. Vārds vārdā.
   – Tad tā acīmredzot ir taisnība. – Demjens silti pasmaidīja. – Vai tā nelaimes gadījuma dēļ tu aizbēgi uz Parīzi?
   – Jā. Tas ir, es vienmēr biju gribējusi aizbraukt no pilsētas. Bet, kad tas notika, es gribēju atrasties pēc iespējas tālāk no Džuljetas. Vainas apziņa mani galēja nost. Labi, ka viņa man pateica, ka vairs nekad negrib mani redzēt. – Libija uz brīdi apklusa, Džuljetas vārdiem vēl aizvien atbalsojoties ausīs, atkal atgādinot par viņas vainu. Viņai gribējās aizvērt acis un noslīgt uz grīdas, un vairs nekad par to nedomāt, taču Demjens gaidīja, kad viņa pabeigs sakāmo. – Es labi runāju franciski, tāpēc nopirku vienvirziena biļeti. Es aizbēgu. Burtiski. Un tā gadījās, ka viens gads pārvērtās divos, tad četros, tad desmit, tad… Es visu palaidu garām. Visas dzimšanas dienas, visus Ziemassvētkus, tēta bēres. Man nav ne jausmas, ko Džuljeta darīja, jo es viņai to nejautāju. Pieņēmu, ka viņa man pateiks, ja apprecēsies vai dzemdēs bērnu. Dažkārt es prātoju, kā viņa dzīvo, taču tas man lika justies tik ļoti vainīgai, ka es… – Libijas balss nodrebēja, un viņai nācās dziļi ievilkt elpu, lai nesāktu raudāt. – Es liku sev aizmirst par viņu, – viņa nopūtās.
   Demjens iecēla Bosiju sev klēpī un pasniedzās, lai viegli pieskartos Libijas rokai.
   – Tas nekas.
   Un kaut kas viņa pieskārienā un balsī lika Libijai uzšvirkstēt dusmās. Kas bija šis sīkais, lai viņš justu tai līdzi? Lai viņu uzmundrinātu? Viņa nodrebēja un atvirzījās.
   – Es zinu, ka tas nekas, – viņa atcirta un uzreiz nokaunējās par sevi. Libija piecēlās un piegāja pie loga, lai paraudzītos ārā. Viņa juta Demjena klātbūtni istabā kaut kur sev aiz muguras: viņš pacietīgi gaidīja. Izskatījās, ka viņš nav apvainojies par Libijas vārdiem. – Vai mēs varam nerunāt par to?
   – Protams, – viņš atteica. – Piedod, ka es par to ieminējos.
   – Tātad mūsu iemīlējies bākas uzraugs…
   – Jā, man trūkst dažu lapu no tūkstoš deviņi simti pirmā gada. Viņa žurnāls apraujas visinteresantākajā vietā, kad viņš kļūst… Ē… Iemīlējies. Tad tur vairs nav nekā no viņa. Nākamo žurnālu raksta jau cits bākas uzraugs.
   Libija pagriezās pret viņu, atspiedusies ar muguru pret virtuves izlietni. Demjens vēl aizvien sēdēja pie dīvāna ar Bosiju klēpī.
   – Un kur tās lapas varētu būt?
   – Man šķiet, es to zinu. Vietā, kur es netieku tām klāt.
   Libija jautājoši piešķieba galvu.
   – Manā mājā. Pie citām manām mantām. Manā mājā, kurā es šobrīd netieku iekšā. Kad vectēvs nomira, viņš atstāja daudzas kastes ar grāmatām un papīriem. Mamma noglabāja kādu pusduci manā brīvajā istabā, lai kādreiz tos izskatītu. Domāja, ka viņa par to aizmirsa, Taču man ir aizdomas, ka tur ir kāda daļa no vecajiem bākas dokumentiem un arī Metjū Sīvorda žurnāls.
   – Un kāpēc tu nevari aizbraukt un pārmeklēt kastes? Ja reiz tā ir tavā mājā.
   Viņš novaibstījās.
   – Tāpēc ka tur ir mana bijusī. Un viņa ir nikna.
   Viņa kļūmīgā situācija sāka kļūt saprotamāka.
   – Ko tu viņai nodarīji?
   Tagad bija Demjena kārta justies samulsušam un aizkaitinātam.
   – Es viņai neko nenodarīju.
   – Tu teici, ka viņa esot nikna.
   – Tāpēc, ka es pārstāju viņu mīlēt, – viņš izgrūda. – Viņa ir nikna tāpēc, ka es pārstāju viņu mīlēt.
   Libija atgriezās pie dīvāna, apsēdās Demjenam līdzās un pasniedzās, lai pakasītu Bosiju aiz auss.
   – Un tad viņa tevi izmeta ārā?
   – Un nomainīja visas paroles mūsu kopīgajiem kontiem. Bet zini, gan viņa beigās nomierināsies.
   Libija kādu brīdi vēroja viņa seju.
   – Tu no viņas baidies, vai ne?
   – Viņai ir nešpetns raksturs. Tas ir mazliet biedējoši.
   – Tu nedrīksti pieļaut, ka viņa tā izdarās. Tev ir jādabū savas mantas. Tev jādzīvo tālāk.
   – Es zinu.
   Libija pasmaidīja.
   – Un man ir jātiek pie pēdējās Sīvorda žurnāla daļas.
   Demjens pasmaidīja par atbildi un atslābinājās.
   – Varbūt piezvanīšu viņai vēlreiz. Varbūt šoreiz viņa mani uzklausīs, nevis nolamās un noliks klausuli.
   Libija nespēja iztēloties nevienu, kurš spētu tā izturēties pret uzmanīgo, pieklājīgo Demjenu, un piepeši sajuta vēlēšanos viņu pasargāt.
   – Vai es nevarētu viņai piezvanīt? Vai aizbraukt kopā ar tevi uz tikšanos ar viņu?
   Taču Demjens jau purināja galvu.
   – Nē, nē, nē. Man tas ir jāizdara pašam. – Viņš dziļi ievilka elpu. – Paldies par tēju. Būšu pansijā, ja tev mani savajagas.
   – Man ir grūti turp aiziet. Tāpēc neesi svešinieks. Iegriezies katrā laikā.
   Tikai tad, kad viņa jau atvadījās no Demjena pie durvīm, Libija atcerējās, ka jāpastāsta viņam par to, ka Greiems Bīrss bijis tas, kurš klīdis ap viņas māju pusnaktī. Atšķirībā no Tristana un Skota Demjens uzreiz viņai noticēja.
   – Kā tu domā, ko viņš meklē? – viņš jautāja.
   – Man nav ne jausmas.
   – Viņš nekad nav mēģinājis iekļūt mājā?
   – Nē. Paldies Dievam.
   – Tam vajadzētu būt saistītam ar tavu īpašumu. Varbūt viņš uzskata, ka viņam uz to ir tiesības? Vai viņam te nedzīvo ģimene? Vai viņš nemeklē īpašuma robežas?
   – Vai varbūt viņš te ir kaut ko pazaudējis? Un, ja tā ir taisnība, tad kā un ko? – Libija atbalstījās pret stenderi. – Vai man nevajadzētu runāt ar viņu tiešu valodu?
   Demjens papurināja galvu.
   – Nevajag. Viņš varētu būt bīstams. Nekad nevar zināt.
   Libijas ādai pārskrēja vēsumiņš.
   – Seržants Leisijs man netic.
   – Turpini ieslēgties un turi telefonu pa ķērienam, ja viņš atkal uzrodas. Žēl, ka man nav telefona un tu nevari piezvanīt man, bet tas ir pie manām pārējām mantām.
   Nez kāda iemesla dēļ Libijai tas likās smieklīgi. Viņa apspieda smieklus, taču Demjens pamanīja viņas acis iezibamies un arī iesmējās. Bija patīkami pasmieties par viņu abu grūtībām.
   – Vai drīkstu tev dot padomu? – Libija viņam apjautājās.
   – Protams, saki.
   – Ja gribi aplidot manu māsu, pielūko, lai tu vispirms būtu atbrīvojies no iepriekšējām attiecībām. Man nav ne jausmas, vai viņa uzskata jūsu vecuma starpību par problēmu, taču es zinu, ka viņa jutīsies piesardzīga un negribēs uzsākt attiecības ar cilvēku, kuram ir tik liela bagāža. Tev tas ir jānokārto tagad, nevis vēlāk.
   Viņš pamāja.
   – Labs padoms. Es par to padomāšu. Un mans padoms tev?
   Libija sabozās, un Demjens viņai uzsmaidīja.
   – Beidz, – viņš sacīja, – tev tas ir jāpieņem.
   – Un kāds tas būtu? – viņa apjautājās savaldīgā balsī.
   – Aizmirsti, ko esi izdarījusi pagātnē. Domā par to, ko vari izdarīt šeit, tagad, tagadnē.
   Libija viegli pamāja.
   – Paldies, – viņa sacīja. – Es par to padomāšu.
   Pirmdienas rītā Džuljeta nokāpa lejā un atrada Melodiju grozāmies ap Demjena brokastu galdu, smejamies un flirtējam. Džuljetas kuņģis sarāvās. Melodijai nupat bija apritējuši divdesmit gadi, tāpēc viņas vecuma starpība ar Demjenu bija mazāka nekā Džuljetai. Un, bez šaubām, viņai bija arī gluda āda un glīti locekļi. Džuljeta iedomājās, vai nevajadzētu sūtīt Melodiju atpakaļ uz virtuvi gaidīt piegādi no maizes ceptuves – galu galā tas bija viņas parastais darbs, taču savaldījās. Čerila bija viņu brīdinājusi. Iepazīšanās portāls bija to apstiprinājis. Viņa negrasījās likt šķēršļus Demjena laimei.
   – Labrīt, – Džuljeta klusi uzsauca un tad devās uz virtuvi.
   Maizes ceptuves piegāde drīz vien bija klāt, un Džuljeta pievērsās preču skaitīšanai un rēķinu pārbaudīšanai. Otrs pansijas viesis neieradās brokastīs, un rīta cēliens pagāja ļoti mierīgi. Džuljeta pagatavoja mīklu plāceņiem un uzmanīgi ķērās pie to griešanas uz miltiem apbārstītas pamatnes, kad Demjens nostājās viņai aiz muguras.
   – Džuljeta?
   Viņa salēcās, piespiedusi roku pie sirds.
   – Piedod, – viņš noteica.
   – Es biju aizdomājusies, – viņa atbildēja. – Kādas bija brokastis?
   – Kā vienmēr lieliskas.
   Džuljeta ar grūtībām norija siekalas.
   – Melodijai lieliski padodas darbdienu brokastis. Es nespētu bez viņas iztikt. – Džuljeta uzmundrinoši pasmaidīja. – Viņa ir jauka meitene.
   – Ē… jā.
   – Šķiet, ka jūs abi lieliski saprotaties. Jums vajadzētu kādu reizi kaut kur kopīgi aiziet. Varu derēt, ka viņa zina visus labākos naktsklubus… – Viņa apklusa. Naktsklubus? Tiešām? Ko gan viņa zināja par jaunu cilvēku pulcēšanās vietām?
   Viņu starpā iestājās mulsuma pilns klusums. Tad Demjens ierunājās:
   – Man ir jāaizbrauc. Augstākais uz nedēļu. Varbūt mazāk. Es… Man ir jānokārto viss ar Reičelu. Es nevaru turpināt tādā garā.
   Džuljeta piesardzīgi pamāja.
   – Apsolu, ka atgriezīšos, lai pabeigtu tavu virtuvi.
   – Neraizējies. Tu arī tāpat esi daudz ko izdarījis.
   – Nē, nē. Es atgriezīšos. Apsolu.
   Tomēr Džuljeta to sajuta. Viņš atkāpās, nozuzdams no viņas dzīves. Varbūt tā bija labāk. Šī ieķeršanās šā vai tā bija muļķīga. Neprātīga. Džuljeta kaunējās pati par sevi.
   – Lai tev veicas, – viņa noteica.
   Tad Demjens pienāca tuvāk un papleta rokas, lai viņu apskautu. Džuljeta jutās tik ļoti pārsteigta, ka apskāviens beidzās, pirms vēl viņai radās izdevība tam ļauties un to izbaudīt. Uz mirkli viņa sajuta Demjena siltumu, ādu, pukstošo sirdi, taču visvairāk viņa smaržu: pikantu, svaigu jūras aromātu. Viņš atkāpās un kaut ko klusi nomurmināja.
   – Kā, lūdzu? – viņa jautāja.
   – Nav svarīgi, – viņš atbildēja. – Tiksimies, kad būšu atgriezies.
   – Pataupīšu tavu istabu neaizņemtu, – viņa sacīja.
   Demjens pasmaidīja un devās uz durvīm.
   Visi pazina Džuljetu. Tā bija viena no priekšrocībām, kas radās, nodzīvojot mazpilsētā visu mūžu. Visi viņu pazina, un vairums vēlēja labu. Dažiem patika patenkot ar viņu, lai gan Džuljetai daudz nepatika tenkot. Neviens cits nebija tik liels tenkotājs kā Šelija Feibere, juristu kantora “Andersons un Raits” sekretāre no Pafinstrītas.
   Džuljeta bija devusies uz banku īsajā pusstundā starp rīta tēju un pusdienu steigu, cerēdama ātri nokārtot vajadzīgo darījumu. Taču Šelija, Džuljetas bijusī klasesbiedrene vienpadsmitās klases angļu valodas stundās, smēķēja cigareti ārpusē pie sava kantora un pamanīja viņu.
   – Džuljeta! Tieši tevi es gribēju satikt.
   – Mani? Kāpēc?
   Šelija izpūta tievu dūmu strūkliņu un nometa cigareti zemē.
   – Tava māsa. Ko viņa pārdod?
   Džuljeta iekšēji novaidējās. Kāpēc visi uzskatīja, ka viņa zina, ko dara viņas māsa?
   – Nesaprotu, par ko tu runā.
   – Bronvains “Patriotos” teica, ka Elizabete Sleitere esot norunājusi tikšanos ar nekustamo īpašumu juristu šajā nedēļā. Nekustamie īpašumi.
   Džuljeta sajuta pakrūtē karstumu.
   – Es neko nezinu. Mēs ar Libiju neesam tuvas.
   – Vai tu domā… ?
   – Es teicu, ka neko nezinu, – Džuljeta atcirta. – Piedod, man jāiet.
   Aizmirsusi par banku, viņa aizsoļoja līdz liedagam, novilka kurpes un iebrida ūdenī. Ieelpa. Izelpa.
   Libija. Tristans Katervuds. Nekustamie īpašumi. Bija tikai viena iespēja, kā sasaistīt visu to kopā. Gadiem ilgi sabiedrība bija cīnījusies ar Ashley-Harris Holdings. Džuljeta bija cīnījusies visvairāk, ne tikai sava uzņēmuma pastāvēšanas vārdā, bet arī visas pilsētas, tās iedzīvotāju un pat dabas dēļ. Ko gan Libija un Tristans zināja par Bākas līci? Neko. Kas bija likts uz spēles? Viss.
   Džuljeta jau sen nebija jutusies tik vientuļa. Visi šie cīņas gadi bija viņu izsmēluši. Viņa bija tik ļoti nopūlējusies nodrošināt savu nākotni, un tagad šī nākotne rādījās tukša: ne mīlestības, ne ģimenes un piedevām vēl finansiāli nestabils uzņēmums neatsaucami izmainītā pilsētā. Un viņa vairs nebija jauna: nesenā satikšanās ar Demjenu to bija padarījusi briesmīgi skaidru. Piepeši viņas dzīve likās tik īsa, tik gaistoša. Džuljeta iegremdēja pēdas smiltīs, taču viļņi izskaloja pamatu viņai zem kājām. Viņa aizvēra acis, uz mirkli sajuzdama nelabumu.
   Taču pulkstens bija pusdivpadsmit. Viņa te nevarēja stāvēt un žēlot sevi mūžīgi. Melodija un Čerila gaidīja viņu: pārlieku nopietno, nogurušo priekšnieci. Šodien vismaz būs klienti. Kas notiks rīt, parīt vai pēc gada, to neviens nezināja. Un Džuljeta jau nu vismazāk.
   Libija pamodās dziļā naktī. Pirms tam viņa bija nometusi segu, taču nu ādu klāja zosāda. Vēl aizvien pusmiegā viņa sniedzās pēc segas.
   Tad viņa to sadzirdēja. Automašīnu. Motora izslēgšanos. Viņa piecēlās sēdus, mazliet pabīdīja aizkaru un palūkojās ārā. Automašīnas starmeši vēl aizvien bija ieslēgti. Numuru viņa nevarēja saskatīt.
   Kā jau Demjens bija ieteicis, viņa gulēja, novietojusi pa ķērienam telefonu. Libija aši uzgrieza policijas iecirkņa numuru un sazvanīja jaunu konsteblu. Libija viņam izstāstīja situāciju un tad nolika klausuli.
   Policijai vajadzēs vairākas minūtes, lai atbrauktu. Libija skatījās ārā pa logu. Tumšs stāvs – viņa viegli varēja iztēloties, ka tas pieder Greiema Bīrsa dēlam, izkāpa no auto un devās uz mājas ziemeļu spārna pusi.
   Libija sastinga, nezinādama, ko iesākt. Viņa varēja stāties tam pretī. Varēja noprasīt, kas īsti notiek.
   Viņš var būt bīstams. Nekad nevar zināt. Nē, viņa neies tam ne tuvumā. Taču Libija varēja apiet ap kotedžas dienvidu spārnu un mēģināt saskatīt numura zīmi no aizmugures. Ar numura zīmi pat Skotam Leisijam nāksies viņai noticēt.
   Libija piecēlās un, vēl aizvien ģērbusies savā īsajā kokvilnas pidžamā, devās uz darbnīcu pēc lukturīša. Viņa nevarēja iet ārā pa galvenajām durvīm: ja Greiems atradās mašīnā, viņš to ieraudzītu. Tā nu Libija klusītēm noņēma mušu aizsegu no darbnīcas loga. Viņa piebīdīja pie loga krēslu un uzmanīgi izkāpa ārā, piezemēdamās ar vieglu būkšķi nekoptajā dārza dobē. Libija pieliecās un atvilka elpu, sirdij sitoties tik spēcīgi, ka viņa tik tikko sadzirdēja jūras šalkas un cikāžu sisināšanu. Viņa saausījās, cenšoties sadzirdēt soļus. Nekā. Libija aizlavījās ap mājas dienvidu stūri un kādu brīdi nogaidīja.
   Automašīna atradās uz ielas. Ja viņa dosies tai klāt neslēpjoties, Greiems to ieraudzīs. Tāpēc Libija pārkāpa pāri vecam žogam, notraukdama nolobījušos krāsu un nobrāzdama ceļgalu. Tad, zemu pieliekusies, viņa metās uz ielas pusi. Libija ieslēdza lukturīti un palūkojās ārā gar žoga malu. Viņa pavērsa lukturīti tieši pretī numuram un iegaumēja kombināciju.
   Tad atskanēja soļu dipoņa: Greiema dēls bija viņu ieraudzījis. Libija izslēdza lukturīti un atsprāga atpakaļ ar dobji dunošu sirdi, paklupdama pār akmeni un sasizdama muguru. Automašīnas motors ierūcās, nokaucās riepas.
   Viņi bija prom.
   Taču šoreiz viņi bija Libijai rokā.
   Viņa devās atpakaļ uz māju un tikai pie ārdurvīm atcerējās, ka durvis ir aizslēgtas no iekšpuses. Viņa apgāja apkārt mājai, gribēdama iekāpt iekšā pa darbnīcas logu, bet tad viņu pārņēma ziņkāre. Ko īsti viņi meklēja?
   Libija paspīdināja lukturīti sev priekšā. Viņas pēdu nospiedumi bija skaidri saskatāmi dubļos līdzās pilošajai šļūtenei. Viņa uzmanīgi izlaipoja cauri garajai zālei, spīdinādama lukturīti, meklējot kādu pavedienu. Taču vienīgais, ko Libija ieraudzīja, bija akmeņi, augi un zirnekļu tīkli. Viņa ieraudzīja nobradātu zāli netālu no mājas un apgaismoja to ar lukturi. Māja bija celta uz divas pēdas augstiem pāļiem. Izskatījās, ka viņš te būtu nogūlies uz vēdera un pieplacinājis zāli. Libija pietupās, ar lukturīti paspīdinādama zem mājas un ieelpodama vēsu dubļu smaku. Nospiedums dubļos liecināja, ka vīrietis ir ielīdis mazliet dziļāk zem mājas un… Libijai vajadzēja noliekties līdz pašai apakšai… Tur bija sekla bedre, kas bija izrakta ar kapli.
   Automašīnas motora troksnis lika viņai strauji piecelties, apdauzot galvu pret mājas apakšu. Acu priekšā viss sagriezās, viņa nometa lukturi un pamanījās saķert dēļus, lai nenokristu.
   Šoreiz tā nebija Greiema automašīna. Tas bija Skots Leisijs policijas automašīnā. Libija sagaidīja viņu pie ārdurvīm.
   – Viņi atkal bija te, – viņa sacīja, berzēdama galvu sasituma vietā. – Pierakstīju viņu numuru.
   – Vai tev nekas nekaiš?
   – Es sasitu galvu. – Un arī ceļgalu.
   Libija paraudzījās lejup un ieraudzīja, ka viņas ceļgals ir pārklāts ar asinīm un dubļiem. Viņa nopūtās.
   – Iesim iekšā, – Skots sacīja.
   – Durvis ir aizslēgtas. Mums nāksies kāpt iekšā pa sētas puses logu.
   Skots viegli pieskārās viņas plecam.
   – Tu varētu pagaidīt tepat, kamēr es ierāpšos iekšā un tev atvēršu.
   Libija pateicīgi pamāja. Pēc dažām minūtēm viņa ieslēdza gaismu dzīvojamajā istabā, kamēr Skots apsēdās un izvilka piezīmju grāmatiņu.
   – Tēju? – viņa apjautājās.
   – Nē. Labāk nokārtosim to visu.
   Libija atgrieza virtuves krānu un bez kādas elegances pacēla kāju, lai noskalotu ceļgalu. Viņa nosauca Skotam automašīnas numuru, marku, modeli un krāsu.
   Viņa pagriezās un ieraudzīja, ka Skots paslepus apbrīno viņas kājas īsajā pidžamā. Kauns lika Libijas vaigiem iekvēloties. Policists ātri novērsās.
   – Viņi kaut ko meklē, Skot, – viņa sacīja. – Viņi meklēja zem mājas. Tu neko nezini? Kāda vietējā leģenda? Ko viņi varētu meklēt?
   – Man nekas nav zināms, – Skots atbildēja, bungojot ar pildspalvu pa piezīmju grāmatiņas lapu. – Taču rīt, kad būsim viņus identificējuši, es to pajautāšu. – Viņš pacēla galvu un pasmaidīja. – Un tu būsi otrais cilvēks, kas to uzzinās.
   Libija pavēroja viņu un tad sacīja:
   – Vai tu vēl aizvien dusmojies uz mani Džuljetas dēļ?
   – Es nekad neesmu uz tevi dusmojies. – Viņš nespēja īsti ieskatīties Libijai acīs.
   – Neraizējies. Es drīz aizbraukšu.
   – Jā?
   – Es te nebiju īsti gaidīta, vai ne?
   – Tu pat nemēģināji, – viņš atteica, pieceldamies kājās.
   Libija noskatījās, kā viņš aiziet, un tad aizslēdza durvis.
   Būdama pārāk satraukta, lai spētu aizmigt, viņa ieslēdza datoru, lai turpinātu iesākto darbu pie brošūras. Ārpusē jūra bangojās, zvaigznes spīdēja un vējiņš rotaļājās kokos, kas šķīra liedagu no pilsētas. Tieši tāpat kā pirms divdesmit gadiem, kad viņa bija te dzīvojusi. Tieši tāpat kā tad, kad viņa sen būs aizbraukusi.
   Cits policijas inspektors, ne Skots, ieradās nākamajā pēcpusdienā, lai Libijai pavēstītu, ka automašīna patiešām reģistrēta uz Greiema Bīrsa vārda, kā viņa bija nojautusi, taču viņi nav ar to runājuši. Viņa māja bijusi aizslēgta, laiva pazudusi, automašīna un furgons novietoti netālu no laivas piestātnes. Viņi bija atstājuši Greiemam vizītkarti ar lūgumu piezvanīt, taču tikmēr nevarēja darīt neko vairāk. Libija jutās sašļukusi, vēl aizvien nedroša, un priecājās, ka drīz viņas vairs te nebūs.

Divdesmit astotā nodaļa

//-- 1901. GADS --//
   Saule spoži spīd dienā, kuru Izabella ir izvēlējusies, lai apbedītu Daniela aproci. Debesis ir skaidras un zilas. Viņa ir ģērbusies melnā kleitā. Metjū bija aizgājis uz pilsētu nopirkt melnu kokvilnas audumu, un viņa ir divas dienas to šuvusi no rīta līdz vakaram. Tagad Izabella sēž uz gultas un uzmanīgi atārda diegus, kas tik ilgi noturējuši aproci melnās lentītes iekšpusē. Pa vienam vien diegi, kas saista Danielu ar viņu, tiek atraisīti. Visbeidzot koraļļu aproce nokrīt uz gultas. Izabella atkal apliek sev ap rokas locītavu lentīti, sasien to ar brīvo roku un zobiem. Tad viņa paņem aproci un nopēta to rīta gaismā, kas ieplūst iekšā pa logu.
   Ikviena no koraļļu krellītēm ir gluda. Ikviens sudraba posmiņš starp tām mirdz. Rota ir neliela un apliekama tikai ap maza bērna locītavu. Izabella bijīgi noskūpsta ikvienu krellīti. Asaras brīvi plūst pār vaigiem un pil lejā pa zodu, taču šīs asaras šķiet citādas. Tās šķiet pareizas, itin kā tās Izabellu attīrītu.
   Metjū ienāk iekšā, ģērbies savā kāzu uzvalkā. Viņš pasniedz Izabellai riekstkoka lādīti, kurā agrāk atradies zizlis.
   – Jā, – viņa saka. – Tā ir ideāli piemērota. Es negribētu to aprakt vienkārši zemē. Šis būs tāds kā neliels zārks, vai ne?
   Viņš novieto lādi uz gultas un noglāsta Izabellas matus. Viņa patur aproci rokā vēl pēdējo reizi. Tā gandrīz necik nesver. Tad viņa to novieto uz samta oderes un bijīgi aizver vāku.
   Metjū paņem riekstkoka lādīti, un Izabella viņam seko. Saule silti apspīd viņas seju. Jūras gaiss ir viegls un sāļš. Šī vieta, kas viņai agrāk likās tik neglīta un sveša, ir brīnišķīgi piemērota tam, lai guldītu Danielu zemes klēpī. Katru nakti sapņos viņš varēs dzirdēt viļņu šalkas.
   Izabella saķer savu plaukstu un to spēcīgi saspiež. Nevajag tā domāt. Daniela gars neatrodas aprocē, tāpat kā tas neatrodas Vinterbornu ģimenes kapsētā Somersetā. Daniela gars jau sen tika atbrīvots no laicīgām rūpēm. Izabella īsti nezina, vai viņa tic paradīzei, bet varbūt arī tic un varbūt var iztēloties, ka Daniels atrodas tur, vēro viņu un prāto, kāpēc gan viņa ir uzvilkusi tik nomācoši melnu kleitu tik siltā dienā. Izabella pasmaida, palaiž vaļā savu plaukstu un seko Metjū mežā.
   Viņš ir sagatavojis to pašu bedri zemē, kurā sākotnēji bija apglabāts zizlis. Šoreiz te atdusēsies daudz vērtīgāks dārgums. Metjū ir paņēmis līdzi savu Bībeli, un viņi stāv plecu pie pleca pie mazā kapa, kamēr viņš lasa divdesmit trešo psalmu. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Izabellas sirds sitas tik spēcīgi, ka tas sagādā sāpes. Viņa ļauj asarām ritēt, izraud savas bēdas, un Metjū nelūkojas uz viņu ar asu skatienu un neliek viņai apstāties. Viņa nokrīt ceļos pie kapa, kamēr Metjū ievieto tajā lādi, tad pagrābj sauju zemes un to noskūpsta, pirms uzmest lādei uz vāka. Tad, kad Metjū aizrok kapu, Izabella paslēpj seju savās netīrajās rokās un raud. Metjū uzliek uz kapa lielu akmeni.
   Kad Izabella paceļ galvu, saule turpina spīdēt. Metjū vēl aizvien ir tepat.
   – Tas nu ir izdarīts, – viņa saka.
   – Tev ir jābrauc projām, – viņš saka.
   – Es zinu.
   Vēlu vakarā, kamēr viņa guļ, Metjū rosās apkārt. Pēdējais, kas saista Izabellu un viņu ar Vinterborniem, ir zizlis, un tam ir jāpazūd. Būtu viegli to aprakt vai iemest jūrā, taču gan viens, gan otrs nav neatgriezenisks. Turklāt zelts ir vērtīgs.
   Metjū nopērk vecu akmens laktu dzirnavās ciemata nomalē, paņem knaibles un akmens āmuru un piešķiebj uz sāniem acetilēna rezervuāru. Tur, jūras malā aiz bākas viņš ķeras pie darba. Metjū zina, ka nespēs izveidot smalkus stieņus, taču zelts ir padevīgs materiāls: tas izkūst pietiekoši, lai to varētu samīcīt un sagriezt uz acetilēna liesmas. Katru vakaru viņš strādā tajā laikā, kad vajadzētu darīt ko citu. Viņš strādā tik daudz, lai neļautu sev daudz domāt par Izabellas drīzo aizbraukšanu, bet drīzāk par to, ka viņš nodrošinās tai nākotni Amerikā. Pa vienam vien viņš noglabā nelīdzenos zelta gabalus ilgus gadus nelietotā kofera dibenā, gatavodamies to atdot Izabellai aizbraukšanas rītā.
   Ceturtajā vakarā zižļa vairs nav. Vinterborniem vairs nav nekā, ko atprasīt.
   Izabella nolemj ņemt juverlierizstrādājumu gatavošanas piederumus sev līdzi. Viņa būs viena pati uz kuģa, un varbūt rokassprādžu un piespraužu gatavošana māsai novērsīs uzmanību un viņa neiekritīs dziļās sērās un skumjās. Kamēr Metjū dodas pēc biļetes uz Sidneju, kas jāsaņem pastā, Izabella pēdējo reizi dodas uz liedagu pēc akmentiņiem un gliemežvākiem, tad glīti saliek tos kastītē un pabāž zem savām salocītajām drēbēm, gatavodamās visu sakravāt aizbraukšanas dienas rītā.
   Tagad viņa iezīmē laiku. Izabella jūtas nodalīta no dienām un naktīm, un laika ritējums, šķiet, uzdzen viņai nelabumu. Viņas bēdas vairs nav mokpilnas, Izabellai nav liegts sērot. Taču arī parastas bēdas tik un tā ir bēdas, un tās ir jāizjūt un jāizdzīvo.
   Izabella aplaiž skatienu telpai. Viņa prāto, vai te ir kāda piemiņa no Metjū, ko viņa varētu paņemt. Taču tur nav nekā. Ne portreta, ne fotogrāfijas, ne aproču pogas, ne pulksteņa. Tur ir viņa pīpe, taču tā Metjū būs vajadzīga. Izabella smagnēji apsēžas uz gultas. Nekāda piemiņlieta nespētu atdzīvināt pieredzi kopā ar viņu. Viņa smaržu, viņa pieskārienus, viņa siltumu. Doma par to, ka jāatstāj Metjū, liek Izabellai apraudāties, aizklājot seju ar rokām. Viņa ir tik ļoti nogurusi no raudāšanas. Kad gan visas šīs sāpes beigsies? Vai tas mainīsies, kad viņa nonāks Amerikā? Garais ceļojums ar kuģi iesveļ viņā bailes. Viena ar savām domām, jūras plašumos.
   Durvis atsprāgst vaļā, un Izabella priecājas par iespēju novērst uzmanību. Viņa aizslauka asaras no vaigiem ar plaukstām un priecīgi sagaida Metjū kambīzē.
   Viņš tur rokās aploksni.
   – Piektais oktobris. Pēc divām dienām. Tvaikonis iziet no Mulūlas piestātnes deviņos vakarā. Es sarunāju divričus un aizvedīšu tevi uz turieni.
   Abi uz brīdi sastingst, pārņemti ar sāpīgo domu, ka piestātnē nāksies atvadīties. Tad viņi atgūstas. Izabella paņem biļeti un aplūko to, Metjū pavēsta, ka viņai vajadzēs nopirkt biļeti uz Ņujorku Sidnejā.
   – Tev ir pietiekoši daudz naudas, lai atrastu tur pajumti uz dienu vai divām, ja tas būs vajadzīgs, – viņš saka. – Bija neiespējami kaut ko noorganizēt no šejienes. Tu gribēsi apskatīt kuģi un pārliecināties, vai tas tev būs pietiekoši ērts un labs.
   Izabella iekož lūpā, nolūkodamās uz biļeti.
   – Tas ir tik garš ceļš.
   Metjū siltie, raupjie pirksti satver viņu aiz zoda.
   – Tu jau esi atkļuvusi tik tālu.
   Izabella ielūkojas viņa acīs.
   – Tas ir tik tālu no tevis. Vai tu nebrauksi man līdzi?
   – Es? Ņujorkas sabiedrībā? – Viņš papurina galvu. – Tava māsa negribēs, lai es tur būtu. Nē, Izabella, mēs jau no paša sākuma zinājām, ka šī mīlestība paliks bākā. Ārpasaule iejauksies mūsu attiecībās. Tā rauks pieri, radīs spiedienu, ko mēs varam neizturēt. Tev allaž bija paredzēts aizlidot, manu skaisto putniņ.
   – Un tev allaž bija paredzēts palikt, – viņa nomurmina. Vai viņam ir taisnība? Vai viņiem būtu neiespējami palikt kopā? Amerika ir neierobežotu iespēju zeme. Jādomā, ka neviens neraizēsies par to, kas viņi ir un ko dara.
   Taču Izabella zina, ka Metjū nav izkustināms. Viņš vienmēr bijis pārāk jutīgs pret citu cilvēku viedokli. Un viņa nevar te palikt. Ja viņa te paliks, agrāk vai vēlāk Vinterborni viņu sameklēs.
   Izabella grib iekrist Metjū rokās un piespiesties viņam klāt, taču saprot, ka šāds kaislīgs apskāviens neko nemainīs. Nē, Izabellai lēnām ir jānošķiras no viņa dažu nākamo dienu laikā. Tāpēc viņa noņem Metjū roku no sava zoda un atkāpjas. Metjū acīs lasāmas sāpes, un viņa gandrīz padodas, taču tad arī viņš aizgriežas.
   Atšķiršanās ir sākusies.
   Brisbena ir karsta pilsēta. Neciešami karsta. Persijs pamatīgi svīst savā vestē. Viņš ilgojas pēc svaigā Anglijas vēja, kas viņu atvēsinātu. Taču te nav vēja, tikai karsts, nekustīgs gaiss, kas liek viņam svīst pat tajās vietās, kas nekad agrāk nav svīdušas. Viņam atliek vienīgi cerēt, ka lēdijas Berenīses Makolifas mājā ir mazliet vēsāks nekā uz lieveņa.
   Visbeidzot pusmūža sulainis atver durvis.
   – Vai varu jums palīdzēt, ser? – viņš apjautājas, lēnām stiepjot vārdus.
   – Man ir jāsatiek lēdija Makolifa. Steidzamā jautājumā. Mani sauc Persijs Vinterborns.
   Sulainis aizdomīgi viņu uzlūko.
   – Viņa negaida viesus.
   – Pasteidzieties, pasteidzieties, – viņš saka. – Es te kūstu laukā.
   Sulainis ieved viņu iekšā gaitenī un tur atstāj. Persijs nopēta iekārtojumu. Šai lēdijai Makolifai acīmredzot ir daudz naudas. Viņš prāto, kā viņa pie tās tikusi. Persijs paceļ brokāta aizkara stūri un rūpīgi to nopēta. Audums ir daudz smalkāks nekā tas, kāds mātei ir mājās. Šiem koloniju iedzīvotājiem ir izdevies. Īre neko nemaksā, jo neviens negrib te dzīvot, un viņi tērē savas bagātības vajadzīgām lietām.
   – Esiet sveicināts, ser.
   Viņš paceļ galvu un ierauga pie durvīm pievilcīgu sievieti, daudz jaunāku, nekā viņš bija iztēlojies. Persijs palaiž vaļā aizkara stūri un pasniedz roku.
   – Lēdija Makolifa, pateicos, ka mani pieņēmāt. Esmu atnācis ļoti svarīgā un neatliekamā jautājumā.
   Lēdija Makolifa satver viņa plaukstu un to stingri paspiež. – Neatliekamā? Nu labi. Labāk es apsēdīšos, kamēr jūs man to izstāstīsiet. Nāciet iekšā.
   Lēdija Makolifa ieved viņu viesistabā, kur piedāvā Persijam vectēva krēslu. Viņa apsēžas iepretī uz samta zviļņa un pašķindina zvaniņu, liekot atnest tēju.
   – Tā, Vinterborna kungs, vai ne?
   – Jā, Persijs Vinterborns. No juvelieru ģimenes. Mēs nesen zaudējām manu dārgo brāli kuģa katastrofā ziemeļu piekrastē.
   Lēdijas Makolifas acis ieplešas šausmās.
   – Ak, tas ir briesmīgi! Ak jūs nabaga cilvēks. Cik briesmīgs pārbaudījums jums bijis jāizcieš. Kā varu jums palīdzēt? Persijs iebāž roku kabatā un izņem ārā salocītu The Queenslander eksemplāru, kas atšķirts ziņu lappusē.
   – Ieraudzīju šo fotogrāfiju no jūsu balles.
   Lēdija Makolifa palūkojas uz to ar piesardzīgu sejas izteiksmi.
   – Vai redzat šo sievieti? – Viņš norāda uz Izabellu.
   – Jā, tā ir Mērija Harova, – viņa saka.
   – Nē. Tā ir Izabella Vinterborna. Tā ir mana mirušā brāļa sieva.
   Īss klusuma brīdis. Tad kalpone iesteidzas iekšā ar tējas paplāti, un viņi sēž, nolūkodamies viens uz otru, kamēr meitene izkārto tējas piederumus.
   – Pietiks, – lēdija Makolifa saka kalponei. – Es ieliešu. Un cieši aizver durvis aiz sevis.
   Kad viņa iziet, lēdija Makolifa saka:
   – Ko jūs sakāt? Ko jūs ar to gribat teikt?
   – Viņa pateica jums, ka viņu sauc Mērija Harova, lai noslēptu patiesību. Viņa ir zagle. Viņa ir nozagusi manai ģimenei ko ļoti vērtīgu un aizbēgusi. Un sakiet, kā tāda jauna meitene kā Izabella var būt vienīgā, kas izdzīvojusi kuģa katastrofā? Es zinu, ka viņa ir zagle, taču man ir aizdomas, ka viņa varētu būt arī slepkava.
   Lēdija Makolifa ielej tēju un apsēžas, lai to iemalkotu.
   – Jūtos pārsteigta, – viņa saka.
   – Man viņa ir jāatrod.
   – Vai jūs iesiet uz policiju?
   – Nē. Es pats gribu viņu atrast. – Tad, saprazdams, ka izklausās pārāk skarbs, viņš piebilst: – Viņa vēl aizvien pieder pie ģimenes. Mēs ceram, ka varēsim viņu… pāraudzināt. Mums nebūt nepatiks, ja viņa nonāks cietumā. – Persijs cer, ka pēdējais izklausās pārliecinoši. Patiesībā viņš vēl nav aizrakstījis mātei, lai pavēstītu, ka ir sameklējis Izabellu. Viņš grib vispirms atrast svaini, lai tad izlemtu, kā to sodīt. Persija augšlūpu pārklāj sviedru lāsītes.
   Taču lēdija Makolifa jau purina galvu.
   – Man ļoti žēl. Es nevarēšu jums palīdzēt viņu atrast. Man nav ne jausmas, kur viņa ir. Pazinu viņu ļoti pavirši. Viņa bija draudzenes draudzene, ieradās ballē pēdējā brīdī. Jūs varētu man atstāt savu vizītkarti, un es izprašņāšu savas draudzenes, labi?
   Persijs kļūst nikns. Viņš ir mērojis visu šo garo ceļu, bet viņa tikpat kā nepazīst Izabellu? Viņš cenšas runāt mierīgi, sacīdams:
   – Jā, jutīšos ļoti pateicīgs par jebkādu palīdzību.
   Lēdija Makolifa norāda uz tējkannu.
   – Vai iedzersiet tēju?
   Persijs papurina galvu.
   – Man nav vēlēšanās dzert tēju, – viņš saka. Nē, viņam ir vēlēšanās darīt ko citu. Atriebties. Un, jo ilgāk viņam tas neizdosies, jo lielāka būs šī vēlēšanās.
   Tā ir tikai nejaušība, ka viņš iegriežas pie Hārdvika. Viņš ir redzējis veikala reklāmu pēdējā avīzes numurā, kuru ir izlasījis. Tajā Persijs ievēroja, ka viņi reklamē lielu Vinterbornu rotu kolekciju. Ejot garām veikala izkārtnei, šķiet tikai loģiski tajā iegriezties.
   Un kopš šī brīža viss, kas notiek, notiek tikai uz labu. Kamēr apžilbinātais Makss Hārdviks rāda viņam pārdošanas reģistru, lai nodemonstrētu, cik svarīgas ir Vinterbornu rotas viņa veikalam, Persijs pamana tajā Mērijas Harovas vārdu.
   Viņš iebaksta ar pirkstu lapā.
   – Mērija Harova, – viņš saka. – Kas viņa ir?
   – Ak, kāda jauna sieviete, kura pati gatavo rotas. Ļoti glītas. Mums bija trīs vai četras, un tās visas izdevās pārdot pietiekoši ātri, taču viņa man nav piedāvājusi neko jaunu.
   Persija ausīs atskan tik skaļa zvanīšana, ka viņš gandrīz nedzird juveliera teikto.
   – Ak tā. Un kā es varu ar viņu sazināties?
   Un te nāk atbilde. Bākas līcis. Jādod ziņa caur telegrāfu, kas, cik Maksam Hārdvikam zināms, atrodas bākā.
   Persijs izmetas ārā pa durvīm.
   Izabella nomazgājas siltā vannā pirms aizbraukšanas. Viņa ļauj ūdenim mazināt smeldzi kaulos un mugurā, aizver acis un ļauj sev uz mirkli aizmirsties. Viņi ar Metjū ir izturējušies rezervēti, piesargājušies dalīt gultu, nodoties mīlestībai, pat pieskarties viens otram kambīzē. Katru reizi, kad Izabella sajūt vēlēšanos piekļauties Metjū, viņa atmet šo domu. Viņi nevar būt kopā, tāpēc nav jēgas pastiprināt sāpes ar gariem, skumjiem apskāvieniem. Rīt ap šo pašu laiku viņa gaidīs piestātnē, lai dotos uz Sidneju, un Metjū dosies uz lētu istabiņu virs bāra vietējā viesnīcā, lai pārlaistu nakti pirms atgriešanās bākā.
   Un tas arī būs viss.
   Izabella atver acis. Viņas dvielis atrodas rokas stiepiena attālumā, viņa pieceļas, lai pasniegtos pēc tā, atkal sajuzdama sava ķermeņa svaru.
   Lampas gaismā šajā leņķī viņa piepeši tās saskata: vieglas zilganas līnijas ap krūtīm. Sirdī iesitas karstums. Izabella pasniedzas pēc lampas, nevis pēc dvieļa, un pieliek to pēc iespējas tuvāk savai kailajai ādai.
   Zilganas līnijas ap krūtīm, kuras šo divu pēdējo dienu laikā bijušas neparasti jutīgas.
   Izabella ir redzējusi šīs līnijas jau agrāk. Viņas krūtis ir bijušas jutīgas jau agrāk. Viņa noliek lampu atkal vietā un paķer dvieli, aptin to sev apkārt un metas augšup. Viņa atver durvis uz bākas platformu un atrod tur Metjū, lūkojoties uz okeānu.
   Viņš pagriežas un izskatās pārsteigts par Izabellas sejas izteiksmi. Beigu beigās viņas vienīgais apģērba gabals ir dvielis.
   – Izabella?
   Izabellu ir pārņēmusi neprātīga cerība. Zvaigznes šķiet pavisam tuvas. Viņa ļauj dvielim noslīdēt, tā ka viņas krūtis atklājas vakara gaisā, un saka:
   – Metjū, es esmu stāvoklī.

Divdesmit devītā nodaļa

   Izabella pamostas savandītos palagos pēc nemierīgā miegā aizvadītas nakts. Šī ir tā diena. Viņa un viņas bērns – viņas bērns – būs Ņujorkā vēl pirms gada beigām. Tas viss paliks viņai aiz muguras. Taču pie apvāršņa ir parādījušies tumši mākoņi.
   Viņa dzird, kā Metjū rosās blakus istabā. Doma par to, ka viņš paliks te, atstāj rūgtu piegaršu mutē. Taču pat solījums par gaidāmo tēva laimi nespēj pārliecināt Metjū braukt līdzi. Viņš izskatījās nelabuma pārņemts, kad Izabella viņam to piedāvāja pēc tam, kad šoks bija atkāpies un tā vietā stājās realitāte.
   – Brauc un dzīvo bez manis, – viņš bija sacījis. Pēdējā laikā ieturētā distance, šķiet, ir ieēdusies viņu dvēselēs.
   Izabella pieceļas sēdus. Viņa palūkojas uz savām kailajām krūtīm. Tās vēl aizvien ir smagas un jutīgas, krūšu gali kļuvuši tumšāki. Nožēla par to, ka viņa ir apbedījusi Daniela aproci, vakar vakarā iedūrās sirdī kā sīks dzelonis, bet tagad tas ir samilzis. Izabella cenšas apdomāties, taču viņas domas ir saraustītas, un viņu nomāc brauciena laiks un kuģa pienākšanas grafiks. Varbūt, ja viņa aizies pastāvēt mežā tur, kur ir aprakta aproce, atbilde kļūs skaidra. Viņa pieceļas un uzvelk zeķes un kreklu. Viņas kleitas, lai izveidotu kārtīgu garderobi, ir saliktas cita citai virsū uz krēsla. Izabella izvēlas vienu ceļojumam un saloka pārējās, lai ieliktu lādē. Viņa atver tās vāku un noelšas.
   Lādes dibens ir noklāts ar zelta stieņiem.
   – Metjū? – viņa pasauc.
   Un viņš nostājas durvīs ar telegrammu rokās un norūpējušos sejas izteiksmi.
   – No kurienes tie radušies? – Izabella jautā.
   – Tas ir zizlis, – viņš atbild, it kā tas būtu pašsaprotami. Izabellai nav laika atbildēt, jo Metjū novicina telegrammu. – Tā adresēta tev.
   Viņa sarauc pieri, paņem telegrammu no Metjū un to izlasa.
   Mērij, Persijs Vinterborns tevi meklē. Es viņam neko nepateicu, bet uzmanies. Berenīse.
   Izabella izslien galvu. Viņas sirds ir salta.
   – Kad viņa to ir nosūtījusi?
   – Vakar no rīta. Vai vēl kāds zina, ka tu esi šeit?
   – Nē, – Izabella saka, lai arī zina, ka tā nav patiesība. Juvelieris zina, kur viņu sameklēt, varbūt arī viena vai divas no Berenīses draudzenēm. – Kad tev jāiet pēc divričiem?
   – Aptuveni pēc stundas. Nekavējies. Sakravā lādi un esi gatava. Tiklīdz būsi piestātnē, tu atradīsies drošībā. – Izskatās, ka viņš ir gatavs saberzt Izabellu savos apskāvienos, lai tikai viņa būtu drošībā, taču viņa ievēro distanci, par kuru abi ir tik taktiski vienojušies.
   – Es jau esmu gatava, – Izabella saka. Viņas sirds iepukstas straujāk. – Gribu aiziet un atvadīties no Daniela mežā.
   Metjū sarauc uzacis. – Nē, neatstāj bāku.
   Izabella nodur galvu.
   – Jā, – viņa nosaka, patiesībā domādama “nē”.
   Tad atskan klauvējiens pie bākas durvīm. Viņi abi salecas. Nav nekas neparasts, ka cilvēki nāk uz telegrāfu, tomēr Metjū pieliek pirkstu pie lūpām un rāda, lai Izabella paliek guļamistabā. Viņš klusītēm aizver guļamistabas durvis aiz sevis un dodas pie ārdurvīm.
   Izabella piespiež ausi pie guļamistabas durvīm. Sirds sitas tik skaļi, ka viņa tik tikko spēj sadzirdēt sarunu. Tās ir vīriešu balsis.
   – Nē, es nezinu, par ko jūs runājat. – Tas ir Metjū. Bailes pārņem Izabellu gluži kā durstīgas adatiņas.
   Apslāpētās balsis atskan atkal. Izabella nespēj to izturēt. Viņa mazliet paver guļamistabas durvis un uzmanīgi ieklausās.
   – Tad kāpēc cienījams kungs man sacīja, ka varēšu atrast viņu šeit?
   – Nekad neesmu dzirdējis par Izabellu Vinterbornu.
   – Viņa dēvējas arī par Mēriju Harovu.
   – Nevarēšu jums palīdzēt.
   Tas ir Persijs. Atdzīvojies murgs. Izabella aizver guļamistabas durvis un apspiež šausmu pilnu šņukstu. Viņas acis šaudās apkārt. Logs. Izabella paķer lādi un izmet to laukā pa logu, tad savelk augšup svārkus un izkāpj ārā, cik ātri un klusi vien varēdama. Viņa piezemējas ar būkšķi un metas uz mežu.
   Metjū runā mierīgā un stingrā balsī, pat neskatoties uz to, ka Persijs Vinterborns – apaļvaidzis ar īgni savilktām lūpām zaudē savaldīšanos.
   – Esmu mērojis ceļu pa šo izdangāto taku saulē, lai nonāktu te, jo man ir teikts, ka ar šo Mēriju Harovu, kas nebūt nav viņas īstais vārds, iespējams sazināties ar šī telegrāfa palīdzību. Jums jāzina, kur viņa dzīvo.
   – Jums būs sniegta nepareiza informācija. Iespējams, ka man ir bijusi darīšana ar Mēriju Harovu, iespējams pat, ka viņai ir pienākusi kāda telegramma, taču man ir darīšana ar ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem, ser. Nevar gaidīt, lai es viņus visus atcerētos, un es pilnīgi noteikti nezinu, kur viņa dzīvo. – Metjū sirds sažņaudzas zem ribām. Viņam ir jāpasargā Izabella, un šis kungs ir neciešami uzstājīgs. Metjū ir visai drošs, ka viņš spētu uzveikt Persiju kautiņā, ja tāds izceltos, taču viņš turpina cerēt, ka Persijs drīz tiks pārliecināts un aizies.
   – Jūs varētu doties uz ciemu un apjautāties tur, – Metjū saka, cenzdamies iegūt laiku, lai dabūtu Izabellu prom no šejienes. – Ja viņa dzīvo Bākas līcī, tad kāds viņu noteikti pazīst.
   Persijs vilcinās.
   – Es esmu ļoti aizņemts, ser. Negribu būt nepieklājīgs, taču es patiešām nespēšu jums palīdzēt.
   Persija acis samiedzas, viņš uzmet lūpu. Visbeidzot viņš nosaka:
   – Es esmu bagāts un ietekmīgs cilvēks. Atliek cerēt, ka jūs man nemelojat.
   Metjū papleš rokas.
   – Kāpēc lai es melotu?
   Persijs viņu nopēta no galvas līdz kājām un tad rezignēti nopūšas.
   – Visu labu, ser, – Metjū nosaka, aizvērdams durvis.
   Viņš nogaida kādu brīdi, līdz sadzird Persija soļus attālināmies. Metjū domas šaudās uz visām pusēm. Viņu plāns ir izjaukts. Viņš dodas uz guļamistabu.
   Izabella ir pazudusi.
   Metjū neuzdrošinās viņu saukt. Viņš ielūkojas telegrāfa istabā, tad uzkāpj augšā pa bākas kāpnēm, taču viņa asinis dzīslās sastingst, jo viņš jau zina, kur Izabella ir – un Persijam ir jāiet tieši garām mežam, lai nonāktu ciemā.
   Metjū skrien, izkāpj ārā pa sētaspuses logu, lai neuzskrietu virsū Persijam pa ceļam, un nonāk mežā no ziemeļu puses. Tālumā pazib Izabellas zilā kleita. Viņa ir pieliekusies, lāde atrodas viņai līdzās, un viņa rok zemi ar kailām rokām. Metjū metas klāt un pieceļ Izabellu augšā, aizspiežot muti ar roku, kamēr viņa cenšas atbrīvoties un protestē.
   – Nē, Izabella, – viņš nošņācas. – Nav laika.
   Viņa atbīda Metjū plaukstu un skaļi nočukst:
   – Mums ir vēl stunda. – Tu nevari te rādīties.
   Taču viņa jau atkal lūkojas uz zemi, uz akmeni putna formā, kuru viņš ir novietojis virs apbedījuma vietas, lai varētu šurp nākt un gremdēties atmiņās, kad Izabella būs aizbraukusi. Metjū zina, ka viņa alkst pieliekties un izrakt aproci.
   Soļi. Metjū paceļ galvu. Izabella piekļaujas viņam klāt. Tālumā Persijs Vinterborns spraucas cauri krūmājam.
   Metjū tvēriens kļūst ciešāks, viņš pagriež Izabellu uz otru pusi un mudina viņu doties projām. Taču Persijs viņus ir ieraudzījis.
   – Izabella, tu slepkavīgā ielasmeita! – viņš iekliedzas un sāk skriet.
   Metjū paķer Izabellas nelielo lādi, pastumj viņu uz priekšu un skrien, koku zariem pātagojot seju. Viņi izskrien ārā no meža un apmet loku bākai. Tagad vai nu jādodas pāri klintīm uz liedagu, vai jāiet dziļāk iekšzemē biezākā mežā. Liedags ir pārāk atklāts, tāpēc Metjū mudina Izabellu šķērsot bākas teritoriju, lai mestos mežā dienvidu pusē. Naktī nolijušais lietus ir padarījis zemi dubļainu, un dubļi iesūcas viņa kurpēs. Izabella paklūp, bet Metjū viņu pietur, un viņi nozūd dziļāk mežā, nezinādami, vai Persijs vēl aizvien viņiem seko un cik tuvu viņš ir. Metjū nožēlo, ka viņi nevar paskriet klusāk. Jādomā, ka Persijs spēj sadzirdēt Metjū strauji pukstošo sirdi: skaņa ir gandrīz apdullinoša, tāpat kā troksnis, ko salūstot saceļ nokritušie zari, viņu saraustītā elpa un soļi. Viņi turpina skriet, apmetot lielu pusloku ap ciematu un tad atstājot to aiz muguras. Izabella no piepūles elso, un Metjū mazliet palēnina soli, lai viņa varētu atvilkt elpu.
   – Es vairs nespēju paskriet, – viņa izdveš.
   Priekšā ir strauts, grava. Metjū saķer Izabellu aiz rokas un velk viņu uz to pusi. Viņi skrien lejā. Metjū novelk Izabellu lejā, apguļas uz vēdera viņai līdzās biežņā, kas klāj strauta krastus. Viņi nav redzami. Metjū ieklausās, cik uzmanīgi vien spēdams.
   Paukšķis tālumā iesveļ viņa sirdī cerību. Viņš sasprindzina dzirdi. Nē, soļu troksnis vairs nav sadzirdams. Tikai putnu un dzīvnieku rosīšanās, jūras vēsma koku galotnēs, kas liek nokaltušajām lapām nokrist zemē ar vieglu švīkstu.
   Jūra.
   Izabellas elpa.
   – Vai mēs esam no viņa izbēguši? – viņa nočukst.
   – Tā izskatās. Vismaz pagaidām.
   Persijs kādu laiku dzenas viņiem pakaļ, tad paklūp pār koka sakni un ar būkšķi nogāžas zemē. Viņš pastiepj abas rokas uz priekšu, lai apturētu kritienu, un locītavu pāršķeļ asa sāpe. Nu viņš ir nikns. Tik nikns, ka viņa kuņģis ir gatavs uzsprāgt. Šis mežs ir gatavais murgs, pilns ar dīvainiem, šķietami aizvēsturiskiem augiem un briesmām, kas nāk no biežņas. Persijs atceras policijas konstebla vārdus kuģa katastrofas vietā: čūskas, savvaļas suņi, mežonīgi vietējie, mešanās briesmoņa rīklē.
   Persijs kādu laiku pasēž uz cietās zemes. Viņš ir noguris pēc briesmīgā nakts brauciena no Brisbenas īrētā karietē. Viņš nebija ar mieru divas dienas gaidīt tvaikoni, taču nemitīgā lēkāšana un kratīšana, pastāvīgā apstāšanās, lai nomainītu zirgus, ir nozīmējusi ļoti saraustītu naktsmiegu. Kariete vēl aizvien viņu gaida pie Biržas viesnīcas. Viņš bija cerējis līdz šim brīdim jau tikt klāt Izabellai un aizvest viņu uz Brisbenas policiju. Kā viņš gribētu redzēt to ieslodzītu smirdīgā cietumā šajā neciešamajā, mitrajā vietā tik tālu no mājām. Kā viņam patiktu ilgās stundas karietes brauciena laikā ar Izabellu divatā, lai gandarītu sevi ar tiešāku, personiskāku atriebību.
   Viņa rīkle sāk degt, iedomājoties, ka viņš var netikt pie šīs atriebības, un Persijam nākas nospļauties zemē.
   Taču viņš ir gudrāks par sievieti un bākas uzraugu. Viņiem kaut kur ir jāuzrodas. Un, lai kur tas būtu, viņš tos atradīs.
   Persijs pieceļas un notrauc dubļus no žaketes, atgaiņādamies no neveiklības izjūtas. Nevienam nav jāuzzina, ka viņš ir pakritis. Ar augstu paceltu galvu viņš dodas atpakaļ uz ciematu. Pirmā vieta, kur viņš iegriežas, ir veikals. Sieviete aiz letes, rudmate ar šauru seju, silti viņam uzsmaida.
   Viņš nepasmaida par atbildi.
   – Pastāstiet man, ko jūs zināt par Mēriju Harovu un Metjū Sīvordu.
   Sieviete stomās, viņa izturēšanās iebiedēta.
   – Mērija Harova? Viņa bija Fulbraitu auklīte kādu laiku. Viņa jau sen ir aizbraukusi.
   – Kā tā, es viņu redzēju vēl šajā pašā rītā. Vai šajā pilsētā visi melo?
   Ierunājas labi ģērbies vīrietis, kurš smēķēdams stāv pie pastkaršu stenda pie letes.
   – Es pazīstu Mēriju Harovu, – viņš saka. – Viņa nemelo. Mērija Harova strādāja pie Fulbraitiem, taču viņa nozuda pirms vairākiem mēnešiem. Tomēr es viņu redzēju ziemā.
   – Kā jūs sauc?
   – Eibels Barets.
   Persijs viņu novērtē. Viņš izskatās pēc džentlmeņa un acīmredzami kāro izstāstīt visu, ko zina par Mēriju Harovu.
   – Viņa jūs visus piemānīja, – Persijs saka. – Viņu nesauc Mērija Harova, viņa ir Izabella Vinterborna. Viņa ir zagle. Varbūt pat slepkava.
   Sieviete aiz letes atdzīvojas.
   – Viņa apzaga Ketrinu Fulbraitu.
   Barets paceļ roku, lai apklusinātu sievieti.
   – Kas jūs esat?
   – Es esmu Persijs Vinterborns, viens no Vinterbornu juvelieru ģimenes.
   Barets sarauc pieri.
   – Viņai bija juvelierizstrādājumi. Viņa tos pārdeva Brisbenā.
   Persijs saraujas, domājot par to, cik daudz savu rotu, par kurām ir samaksājusi viņa ģimene, Izabella varējusi pārdot. Un tomēr pie viņas ir zizlis. Vai gan citādi viņi ar bākas uzraugu būtu bēguši?
   – Tas viss bija zagts, – Persijs paziņo ļaunu vēstošā balsī. – Nozagts manai ģimenei. Nozagts manam mirušajam brālim. Viņas mirušajam vīram.
   Sieviete noelšas. Eibels Barets domīgi košļā cigāra galu un tad iejautājas:
   – Kāds tam visam sakars ar Metjū Sīvordu?
   – Viņi ir uz vienu roku. Viņš to slēpa.
   Barets krata galvu.
   – Nē, tas nevar būt. Metjū Sīvords ir tik kluss kā pelīte. Nekad mūžā nav izdarījis neko sliktu.
   – Manam vīram pieder divriču noma veikala pagalmā, – sieviete dramatiski nosaka. – Sīvords ir rezervējis divričus šovakar. Teica, ka viņam jābrauc uz Mulūlas piestātni un atpakaļ. Viņam jāatnāk tiem pakaļ desmitos, ja gribat pagaidīt.
   Persijs sastingst.
   – Mulūlas piestātne?
   – No turienes iet kuģi uz Sidneju, – viņa saka, acīmredzami priecādamās par iespēju spēlēt savu lomu tik dramatiskā notikumā.
   Un no Sidnejas… uz visu pasauli.
   – Jā, es pagaidīšu, – Persijs saka. Viņi atgriezīsies. Viņiem ir jātiek projām, un viņi atgriezīsies pēc divričiem – un tad viņš izdarīs savu gājienu.
   Gravā Izabella apguļas uz muguras, ļaujot galvai noslīgt un acīm aizvērties. Viņas seja ir bāla un nogurusi, un Metjū sirds sažņaudzas. Viņš bija aizmirsis, vismaz skrējiena laikā, ka viņa nēsā bērnu. Viņa bērnu. Visi viņas locekļi šķiet kā ar svinu pielieti. Viņš vairs nespēj izturēt attālumu. Metjū ir vienalga, cik grūtas tas darīs atvadas: viņš apskauj Izabellu un skūpsta viņas seju, viņas ausis, viņas matus.
   – Es mīlu tevi, es mīlu tevi. Tu esi drošībā, – viņš saka atkal un atkal.
   Izabella piekļaujas viņam klāt un raud.
   – Kuš, kuš, – viņš saka. – Viss būs kārtībā.
   – Kā lai būtu? Mēs nevaram atgriezties ciemā, viņš vēl aizvien var būt tur. Mēs nevaram iet pēc divričiem un nevaram aiziet līdz Mulūlai kājām: tās ir četrdesmit jūdzes.
   – Mēs varam aiziet līdz Tevantinai. Šovakar tvaikonis dodas uz Brisbenu. No turienes tu vari nokļūt līdz Sidnejai vai Melburnai un tālāk līdz Ņujorkai, kur Viktorija tevi gaida. Es zinu, ka tev ir bail, taču, tiklīdz būsi tikusi prom no Austrālijas, tu būsi drošībā. Un kādu dienu, kas nemaz nav tik tāla, tu būsi laimīga. Es apsolu.
   Izabella uzlūko Metjū ar lielām, plaši ieplestām acīm. Vēlme viņu pasargāt ir stingrs muskulis, kas sakļaujas Metjū pakrūtē.
   – Brauc man līdzi, – viņa šņukst. – Tev ir jābrauc ar mani līdz pat Ņujorkai. Mēs tagad esam ģimene. Neliec man to darīt vienai.
   Mēs tagad esam ģimene. Tā vien šķiet, ka Metjū iekšā ir iedegusies gaisma. Kāpēc viņš to nebija sapratis līdz šim brīdim? Ģimene. Viņa ausis sāk viegli zvanīt, to apdomājot. Ļaut Izabellai un viņa bērnam ceļot pāri jūrai vieniem pašiem nozīmētu, ka viņš ir patiesi ļauns cilvēks. Viņam arī ir jābrauc. Viņam ir jāpasargā tie abi. Viņa atbildība bākas, telegrāfa, valdības priekšā, kas viņam maksājusi algu pēdējos divdesmit gadus, nav nekas salīdzinājumā ar atbildību pret Izabellu un viņas bērnu. Viņa bērnu. Metjū sirdī atdzīvojas kāda izjūta. Tās ir bailes sajaukumā ar izbrīnu. Tā ir godbijība. Visas šaubas par tik nenozīmīgiem jautājumiem kā sociālais stāvoklis tiek aizskalotas lielajā izjūtu straumē, kas raksturīga vīrietim, kuram jākļūst par tēvu.
   – Jā, manu skaisto putniņ, – viņš saka, glāstīdams Izabellas matus. – Jā, es braukšu.

Trīsdesmitā nodaļa

   Izabella klumburo cauri krūmājam aiz Metjū. Viņa ar šausmām atceras savu pēdējo garo gājienu pa naidīgo Austrālijas zemi. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un tomēr viņai vēl aizvien ir bail. Viņi iet, atstājot okeānu kreisajā pusē, ļaujot tā šalkoņai vest sevi uz dienvidiem. Pēc dažām stundām viņiem jānonāk pie upes, un viņi tai sekos dziļāk iekšzemē līdz piestātnei. Izabella jau tagad ir nogurusi, taču turpina soļot. Nākamajā reizē, nonākot pie strauta, viņa uzstās, ka viņiem ir jāapstājas un jāpadzeras. Gaisa mitrums viņu spiež pie zemes. Cikāžu apdullinošā sisināšana uzdzen galvassāpes. Sviedri sakrājas uz pieres un zem krūtīm.
   – Vai tev nekas nekaiš? – Metjū uzsauc pāri plecam. Viņš iet uz priekšu, lauzdams zarus un atbīdīdams lapotni, lai pašķirtu ceļu.
   – Es esmu nogurusi.
   – Atlikušas vēl tikai dažas stundas.
   – Ir tik karsti.
   – Iesim mazliet tuvāk okeānam. – Metjū mazliet maina virzienu, un Izabella seko. Viņš neiziet laukā no krūmāja sniegtā patvēruma, taču okeāna bangu saceltais troksnis kļūst skaļāks, un jūras brīze nosusina sviedrus uz ādas.
   – Priekšā ir redzams strauts, – Metjū uzsauc. – Mēs tur apstāsimies, lai atpūstos.
   Izabella pateicīgi noslīgst zemē ūdens malā un tver vēso šķidrumu. Tas garšo pēc dubļiem un zāles, taču viņa tik un tā to dzer.
   Metjū apsēžas viņai līdzās un arī padzeras. Tad viņš palūkojas uz Izabellu.
   – Vai vari turpināt ceļu?
   – Vēl ne.
   – Es jutīšos drošāk, tiklīdz būsim tikuši līdz Tevantinai. Varbūt tvaikonis jau būs piestātnē. Mēs varēsim uzkāpt uz tā un taisnā ceļā doties uz kojām, lai atpūstos un paslēptos.
   – Lūdzu, ļauj man atvilkt elpu, – viņa saka. – Mazais liek man justies nogurušai.
   Metjū piekrītoši pamāj, un Izabella apsēžas zālē un dziļi ieelpo. Metjū staigā viņai apkārt, acīmredzami vēlēdamies turpināt ceļu. Izabella aizver acis un cenšas to neievērot.
   – Vai tu ilgosies pēc okeāna, Metjū? – viņa tam jautā.
   Viņš kādu brīdi klusē, tad saka:
   – Jādomā, ka ilgošos. Nebiju par to domājis. – Izabella dzird, ka viņš ir apstājies un beidzot vairs nesoļo. – Esmu licies gulēt, klausoties tajā, katru nakti divdesmit gadu laikā. Kad mēs bijām Brisbenā, pasaule likās dīvaini pieklusināta. Jādomā, ka es pie tā pieradīšu.
   Izabella atver acis. Metjū stāv tā, ka saule ir viņam aiz muguras, tāpēc saskatāms ir tikai viņa siluets. Viņš ir aizgriezies projām un lūkojas uz okeāna pusi.
   – Piedod, ka vedu tevi prom no šejienes, – viņa saka.
   Metjū pagriežas un uzsmaida viņai.
   – Tu ved mani uz vietu, kur es pat neesmu sapņojis nokļūt. Dzīvē kopā ar mīlošu sievu, ar bērniem. Uz jaunu pilsētu. Jaunu pasauli… – Viņš apklust, pārdzīvojumiem aizžņaudzot balsi.
   Izabella pieceļas un pieiet klāt, apvīdama rokas viņam ap vidu.
   – Redzi? Tev ir izdevies mani atkal piecelt kājās. Doties pretī šai laimīgajai jaunajai pasaulei.
   Metjū paņem lādi, un viņi šķērso strautu – abu kurpes jau ir tā piemirkušas, ka nav nozīmes, vai tās netiks samitrinātas vēlreiz, un dodas tālāk uz dienvidiem.
   Tuvojas dienas vidus, un saule sāk karsēt. Izabella tveras ēnā, kur vien var, taču apzinās, ka āda deg. Viņai ir cepure, ar ko aizsargāt seju, taču piedurknes ir uzrotītas, lai sajustu vēju, un viņa redz, ka plaukstas un delmi kļūst sārti. Viņas vēders rūc, un Izabella savāc ogas un augus, ko apēst. Viņi plūc ēdamo pa ceļam, uz kādu laiku palēninādami tempu, un Izabella stāsta Metjū par savu gājienu pa liedagu no kuģa katastrofas vietas. Tas šķiet noticis pirms veselas mūžības: trauma, ko piedzīvojusi kāda cita. Taču to nav piedzīvojusi kāda cita, to piedzīvojusi viņa. Un, ja viņa spēja to pārdzīvot, tad šis īsais gājiens būs vienkāršs. Tas Izabellai dod spēkus un pārliecību, kas vajadzīga, lai pieliktu soli. Viņi ātri pievārē attālumu līdz Nūsas upei.
   Nākamajā reizē viņi apstājas tāpēc, ka Metjū ir jāatpūšas. Viņa zābakā ir iekļuvis akmens. Viņš apsēžas zemē un novelk abus apavus, lai tos pamatīgi izpurinātu, un tad kādu minūti sēž, lai atgūtu elpu. Izabella paliek stāvam, apvēdinādamās ar tagad vairs nevajadzīgo biļeti no Mulūlas piestātnes līdz Sidnejai. Nu vairs viņi nav tālu no galamērķa. Pirms stundas viņi ir devušies gar upi uz iekšzemes pusi, kur augu valsts mainījusies: veģetācija ir bieza un tumši zaļa, visapkārt pilns ar papardēm un kodīgi smaržojošajiem eikaliptiem. Pretējais krasts, kas ir izcirsts lauksaimniecības nolūkā, atrodas saules svelmē. Jādomā, ka drīz varēs saskatīt ostu. Izabella jūtas viegla un priecīga, gandrīz vai gatava visu atlikušo ceļu noskriet.
   Metjū pieceļas un izstaipās, pasniedzas, lai viņu apskautu, un tad palecas, aiz sāpēm iekliegdamies.
   – Kas noticis? – viņa jautā, karstām bailēm izšaujoties cauri ķermenim.
   Metjū nokrīt zemē, saķerdams kāju.
   – Čūska, – viņš izdveš.
   Izabella nokrīt ceļos viņam līdzās un ierauga tumšu rāpuli aizlokāmies krūmājā.
   – Ko lai mēs darām? Vai tā ir indīga?
   – Es nezinu. Es… – Viņa seja ir bailēs nobālusi.
   – Ļauj man palūkoties.
   Metjū atvelk rokas, un Izabella ierauga divas skaidri saskatāmas dūrienu pēdas viņa potītē, tieši virs kaula.
   – Ak dievs, Metjū. Ko lai mēs iesākam? Ko lai mēs iesākam?
   – Sameklē vīteņus vai garu zāli. Mums tas ir jānosien.
   Izabella pielec kājās un dodas uz priekšu gar upi ar trīcošām kājām, norauj divus zaļus vīteņus no koka un atgriežas. Metjū ir sameklējis kabatā nazīti un iegriezis ādā virs koduma vietas. Izšļācas asinis. Klausot Metjū norādījumiem, Izabella apsien vienu no vīteņiem cieši zem ceļgala un otru virs.
   – Ciešāk, – viņš saka caur sakostiem zobiem.
   Izabella savelk vīteni ciešāk. Metjū ceļgals kļūst tumši sarkans.
   – Izabella, – viņš saka, maigi, bet apņēmīgi uzlicis plaukstu uz viņas pakauša, – tev vajadzēs izsūkt indi.
   – Izsūkt in…? Kā?
   – Ar muti. Es nevaru pielikt potīti tik tuvu savām lūpām. Tev nāksies to izdarīt. Un labi ātri.
   Izabellas sirds strauji pukst. Viņa ir pārliecināta, ka izdarīs kaut ko nepareizi, nespēs izglābt Metjū. Viņa notupstas tam blakus un piespiež lūpas pie koduma. Metjū āda garšo pēc sāls un dubļiem, taču noteicošā ir metāliska asiņu garša. Viņa ar lūpām izveido gredzenu un sūc, cik stipri vien varēdama. Viņas mute piepildās ar Metjū asinīm, viņas kuņģis notrīc.
   – Spļauj to laukā, – Metjū mudina. – Nenorij to.
   Viņa spļauj, tad atkal pieliek lūpas pie brūces un sūc vēl, tad atkal izspļauj. Izabella nezina, kas notiks tālāk, tāpēc turpina sūkt un spļaut, līdz Metjū viegli pieskaras viņas galvai un saka:
   – Tagad pietiks.
   – Vai tu vari paiet?
   – Tas nav tālu. Sasodīts. Man bākā palika aptieciņa ar zālēm pret čūskas kodumu. Kāpēc es neiedomājos to paņemt?
   – Tāpēc ka tu nezināji, ka mēs metīsimies bēgt cauri mežam. – Izabella nokar galvu, un asaras plūst viņai pār vaigiem. – Tā ir mana vaina.
   Viņš saķer Izabellas rokas locītavu ar aukstiem pirkstiem.
   – Nekas no tā visa nav tava vaina.
   Izabellas acis pieplūst ar asarām.
   – Vai tu nomirsi?
   Metjū papurina galvu.
   – Es atsakos mirt. – Viņš pasmaida, taču viņa seja ir saspringta. – Taču es droši vien saslimšu.
   – Vai tu vēl vari paiet?
   Metjū skatiens aizslīd sāņus.
   – Nē. Es neredzēju, kas tā bija par čūsku. Šajā apvidū dzīvo vairākas čūsku sugas, un dažas ir indīgākas par citām, taču man ir jāpaliek mierā. Tev nāksies doties uz Tevantinu vienai un sameklēt kādu palīgu. Karbolskābe. Man ar to jāapstrādā brūce.
   Doma par to, ka vajadzēs atstāt Metjū šeit, vienu un ievainotu, satriec Izabellu. Nākamā doma par tvaikoņa nokavēšanu vai nepieciešamību braukt bez viņa ir vēl ļaunāka.
   – Es iešu, – viņa saka. – Karbolskābe.
   – Apjautājies Karaliskā pasta viesnīcā. Apjautājies ikvienam. Tam nav jābūt ārstam. Gandrīz visiem šajā apkaimē ir pretindes čūsku kodumiem.
   Izabella pieceļas kājās.
   – Es drīz atgriezīšos, mīļais, – viņa saka un metas skriešus.
   Beidzot upes tuvumā ir ēnaināks. Izabella mazliet paskrien, mazliet paiet, pamīšus. Viņas sirds ir palikusi gravā kopā ar Metjū, bet prāts paliek skaidrs un mērķtiecīgs. Aiz līkuma viņa sadzird balsis. Divi vīrieši, ģērbušies īspiedurkņu kreklos, sēž seklā zvejnieku laivā.
   – Hei! Hei! – Izabella sauc, mādama tiem. Viņa izmisīgi pieliek soli un metas uz priekšu pa upes malu. – Hei! – viņa sauc atkal, un šoreiz tie pagriežas pret viņu. – Man vajadzīga jūsu palīdzība! Manu draugu sakoda čūska!
   Airētājs tūlīt pat griež laivu apkārt un airē uz viņas pusi.
   – Paldies, – viņa saka, kad abi ir pieairējušies tuvāk. Izabella redz, ka tie abi ir ķīnieši, iespējams, no tuvējām zelta raktuvēm. – Vai varat aizvest mani uz pilsētu? Man ir jāsadabū pretinde. Lūdzu!
   – Nav nekādas vajadzības, – nosaka pirmais vīrs, kurš tin kopā savas makšķeres. – Mēs palīdzēsim. Parādiet mums ceļu pie sava drauga. – Viņš pastiepj roku, un Izabella to stingri satver, lai iekāptu laivā.
   – Uz turieni, – viņa saka, norādīdama pa straumei. – Tas nav tālu.
   Vīrieši sarunājas savā starpā savā svešajā, nazālajā valodā, un Izabella uzmanīgi pēta krastu, lai nepalaistu garām koku, no kura viņa noplēsusi vīteņus. Pēc dažām minūtēm viņa to pamana.
   – Tur! – viņa sauc, un vīrieši sāk irties uz krastu.
   Kamēr viņi izvelk laivu krastā, Izabella, cik ātri vien spēdama, steidzas augšup pa gravu pie Metjū. Viņa acis ir aizvērtas, taču viņš tās atver, izdzirdis Izabellas soļus.
   – Izabella? Tik ātri?
   – Es atradu palīgus, – viņa izdveš, un tad parādās arī ķīnieši. Viens ir pārmetis pār plecu nelielu audekla somu, otrs nes zupas trauku.
   – Karbolskābe? – Metjū viņiem jautā ar lūdzošu skatienu.
   Garākais vīrietis papurina galvu, noliek savu somu un pasaka ķīniešu vārdu.
   Metjū cenšas piecelties sēdus.
   – Nē, nē. Man ir vajadzīga karbolskābe. Man vajag…
   Otrais vīrietis uzliek roku Metjū uz pleca.
   – Tās ir senas ķīniešu zāles. Mēs tās atvedām sev līdzi uz Austrāliju. Uzticieties mums.
   Izabella lūkojas no vīriešiem uz Metjū, un viņas sirdī iezogas šaubas. Vai viņa ir rīkojusies nepareizi? Tagad jau ir par vēlu. Viņi ir te. Viņi iekurina uguni un pakarina virs tās savu zupas trauku, vārīdami ūdeni un pievienodami tam kaltētas zālītes, kamēr Metjū guļ, nolicis galvu Izabellai klēpī un aizvēris acis.
   – Uz kurieni jūs dodamies? – jautā garākais vīrietis, norādīdams uz lādi.
   – Mums šovakar jātiek uz tvaikoni. Vai jutīsies pietiekoši labi, lai ceļotu?
   – Nē.
   – Mums ir jābrauc ar tvaikoni. Mums jātiek projām jau šodien.
   – Tādā gadījumā jā. Tikai neļaujiet viņam kustēties. Viņš būs slims vēl dažas dienas.
   Otrais vīrietis, kurš maisa virumu traukā, iejaucas sarunā.
   – Mēs aizvedīsim jūs uz Tevantinu. Vairs nevajadzēs iet ar kājām. Rāmi un mierīgi.
   Izabella pamāj. Rāmi un mierīgi. Verdošo zālīšu smarža ir kodīga un atgādina muskusu. Metjū ir ļoti bāls. Izabella glāsta viņa matus.
   Visbeidzot zāles tiek ielietas krūzē, tad kādu laiciņu atdzesētas un piedāvātas Metjū, lai viņš tās izdzertu. Viņš pieceļas sēdus un lēnām tās malko.
   – Izdzeriet visu, – saka mazākais vīrietis. – Tad mēs vedīsim jūs uz piestātni.
   Metjū aizdomīgi uzlūko viņus abus, tad dziļi ievelk elpu un visu izdzer. Viņi piepilda krūzi vēlreiz, un Metjū izdzer arī to. Viņa seja sašķobās, jūtot garšu.
   – Aiziet. Augšā, – saka garākais vīrietis, paceldams Izabellas lādi.
   Izabella balsta Metjū, kurš pieslienas kājās. Viņa sajūt viņa svaru un augumu. Tad Metjū grīļīgi notur līdzsvaru un seko vīriešiem uz laivu.
   Upe ir mierīga un gluda, tā slīd zem viņiem, kamēr vīrieši airē. Kas būs tālāk, Izabella domā. Kas būs tālāk?
   Persijs gaida. Viņš nav paņēmis savu kabatas pulksteni, taču pieņem, ka ir jau pāri desmitiem. Viņš apsēžas uz baļķa, kas padarīts par solu, un knosās, izrādīdams savu neapmierinātību ar karstumu un gaidīšanu.
   Vīrs, kurš ir sagatavojis divričus, aizkaitināti lūkojas apkārt.
   – Kavēšanās neizskatās pēc Sīvorda.
   Persijs sāk saprast, ka viņi neieradīsies. Viņi nojauš, ka viņš tos gaida, un turpina slēpties tajā ārprātīgajā mežā. Pie joda.
   Persijs pagriežas pret vīru un saka:
   – Cik tālu atrodas Mulūla?
   – Aptuveni četrdesmit jūdzes.
   – Vai ir kāda cita iespēja, kā viņš tur var nokļūt?
   – Nē, ser. Ja vien viņš neies kājām.
   Un vai viņi varētu noiet kājām četrdesmit jūdzes, lai noķertu kuģi uz Sidneju? Persijam ir aizdomas, ka varētu. Pēc viņa aprēķiniem, Izabella ir nogājusi piecdesmit, lai nonāktu šeit pēc kuģa katastrofas.
   – Gan viņš drīz būs klāt, ser, es esmu pārliecināts.
   Jo ilgāk viņš gaida, jo tālāk viņi var tikt. Taču, ja viņš tagad aizies, varēs viņus apsteigt jebkurā gadījumā. Viņš varēs paziņot par tiem.
   Persijs pieceļas un sāk soļot. Viņa acis sāp aiz noguruma. Visbeidzot viņš pagriežas pret vīru.
   – Es ņemšu pats savu karieti. Sagaidiet viņus te. Neko nesakiet Sīvordam. Ne vārda.
   – Es neteikšu, ser.
   Persijs brīdinoši paceļ pirkstu, tad apgriežas un metas atpakaļ pie savas gaidošās karietes.
   Kučieris apstājas, lai padzirdinātu zirgus kādu gabalu tālāk uz dienvidiem. Persijs izkāpj, lai izstaipītu kājas, nolūkodamies uz zemes ceļu un plakano, dzelteni zaļo ainavu. Viņam nav ēdamā, taču viņš neriskē pa ceļam iegriezties viesnīcā, lai Sīvords un Izabella neapsteigtu viņu savos divričos.
   – Vai tev ir kas ēdams? – viņš noprasa kučierim.
   Kučieris papurina galvu.
   – Tas nekas, – Persijs nomurmina. – Ēdīšu, kad būsim galā.
   – Gribat kādu satikt piestātnē? – kučieris apjautājas. Viņš ir pavadījis Persiju jau no Brisbenas un nekādi nespēj izprast pastāvīgo virziena maiņu.
   – Ceru, ka kādu tur satikšu. Viņi dodas uz turieni kājām.
   Kučieris iesmejas.
   – No Bākas līča? Maz ticams, ser.
   – Izmisuma pārņemti cilvēki, – Persijs saka. – Viņi grib izvairīties no manis. Vai tas nebūs pārsteigums? – Viņš pasmaida, un kučieris gandrīz nemanāmi nodrebinās.
   – Bākas līcim tuvākā osta ir Tevantina, ser. Neviens saprātīgs cilvēks neietu uz Mulūlu kājām. Tvaikonis atiet no Tevantinas uz Brisbenu šovakar.
   Elektriskā strāva izšaujas cauri Persija dzīslām. Kāds muļķis gan viņš ir bijis. Šī valsts sastāv no piekrastes pilsētiņu tīkla, ko savieno ostas un telegrāfa stacijas un kas robežojas ar lielu tuksnesi. Skaidrs, ka viņi dosies uz tuvāko ostu. Ja vien viņš būtu agrāk iedomājies pajautāt, kur tas varētu būt.
   – Un cik tālu atrodas Tevantina? Vai mēs esam tās tuvumā?
   – Pabraucām garām pagriezienam pirms stundas.
   Persijs iesper pa karietes riteni, iekliegdamies aiz niknuma un sāpēm, kad atsitiens ķer paša kāju.
   – Labi, labi. Nezaudēsim laiku. Brauc atpakaļ uz Tevantinas ceļu. Uz ostu. Un cik ātri vien var.
   – Kā teiksiet, – kučieris saka.
   Persijs iekāpj atpakaļ karietē, juzdams, kā pakrūtē skraida skudriņas. Pirmo reizi viņš sāk baiļoties, ka var pazaudēt Izabellas pēdas.
   Tvaikonis vēl negaida piestātnē, tāpēc Izabella un Metjū sēž uz grebta koka sola vecas, balti krāsotas kokzāģētavas ēnā ar lādi pie kājām. Metjū nejūtas labi, taču viņam nekļūst sliktāk, un Izabella ļauj sev cerēt, ka viņš izveseļosies. Ja vien pienāktu tvaikonis. Viņa ir iegādājusies divas pēdējās salona biļetes no biroja pilsētā un groza tās pirkstos atkal un atkal, lai liktu laikam ritēt straujāk. Viņa spēlē spēli ar sevi pašu: ja viņa novērsīsies uz divām minūtēm, tad, paskatoties atkal, tālumā ieraudzīs upē tvaikoni. Taču spēle neizdodas, jo viņa nespēj pārtraukt skatīties uz apvārsni.
   Izabella pieceļas un sāk soļot. Pāri raupji tēstajiem dēļiem līdz ūdens malai. Atpakaļ līdz viņu sēdeklim. Viņa skaita soļus. Pēc katriem simts soļiem Izabella apstājas, lai uz brīdi palūkotos uz upi. Soļo atkal. Saceļas spēcīgs vējš, sakustinādams koku augšējos zarus aiz piestātnes. Vārnas un kaijas satrūkušās aizlido.
   Metjū viņu vēro, salīcis un bāls, un viņa lūpās rotājas viegls smaids.
   – Neraizējies. Ja čūska nespēja mūs apturēt, tad nekas cits arī nevarēs.
   – Es tikai justos labāk, ja mēs jau būtu ceļā.
   – Zinu. – Metjū sakustas, lai pieceltos kājās, taču Izabella piesteidzas viņam klāt, lai nosēdinātu atpakaļ.
   – Rāmi un mierīgi, – viņa saka.
   Izabella atkal dodas uz piestātnes centru. Viņiem ir pievienojušies vēl trīs cilvēki: tie visi ir vīrieši ar klāja biļetēm. Izabella jūtas mazliet drošāk, ja apkārt ir vairāk cilvēku. Viņa pagriežas, palūkojas pāri piestātnei uz ceļu.
   Un sastingst.
   Pēc mirkļa viņa ir paķērusi rokā lādi, uzrauj Metjū kājās no sēdekļa un velk viņu sev līdzi uz piestātni.
   – Kas ir? – viņš noelšas.
   – Persijs, – viņa atbild. Viņi patveras starp divām koka ēkām. Viena ir kokzāģētava, kura tagad ir pamesta, tā ka tās durvis karājas eņģēs. Izabella paver durvis un ievelk Metjū iekšā. Tur ir vēss un tumšs, un smaržo pēc zāģu skaidām un eļļas. Baloži ligzdo sijās līdzās augstiem, netīriem logiem.
   – Tu esi pārliecināta? – Metjū jautā.
   – Ieraudzīju viņu kāpjam ārā no karietes uz ceļa. Viņš mani neredzēja. Ak dievs, kā viņš mūs atrada? – Viņas sirds strauji pukst.
   Metjū purina galvu un nostājas pie durvīm, lai tās sargātu.
   – Jādomā, ka ar loģikas palīdzību. Tā ir tuvākā osta. Tā bija visvairāk iespējamā vieta, kurp mēs dotos.
   – Tad kāpēc mēs devāmies šurp? – Izabella noslīgst ceļos, saķērusi galvu ar rokām. – Un tagad viņš tur gaidīs, cerēdams mūs ieraudzīt. Un viņš mūs ieraudzīs, ja mēģināsim uzkāpt uz tvaikoņa klāja.
   – Pagaidīsim un palūkosimies, – Metjū saka. – Tvaikonis aties vēl pēc divām stundām.
   Izabella pārlaiž skatienu telpai. To piepilda putekļainas un uz visiem laikiem apturētas iekārtas. Riteņi ar siksnām, sūkņi, virves un ķēdes. Viņas skatienu piesaista liela platforma, un viņa uzmanīgi ved Metjū pie tās, lai nosēdinātu viņu uz kāpņu apakšējā pakāpiena. Izabella uzkāpj uz platformas, kur var saskatīt dienas gaismu cauri spraugai starp dēļiem.
   Izabella notupstas uz ceļiem un piespiež kreiso aci pie spraugas. Tas ļauj viņai saskatīt piestātni. Viņa aiztur elpu. Persijs paiet garām. Pēc kāda brīža viņš nāk atpakaļ. Viņš soļo pa piestātni.
   Izabella atgriežas, lai apsēstos līdzās Metjū.
   – Viņš pilnīgi noteikti gaida mūs.
   – Ļauj man padomāt.
   Viņa atgriežas pie spraugas dēļos un vēro. Tur jau viņš ir, savā dzeltenajā vestē, parādās un nozūd lēnā ritmā. Piestātnē sāk pulcēties aizvien vairāk pasažieru. Izabella zina, ka Persijs nopētīs ikviena seju, meklēdams viņējo. Un tad…
   – Ko viņš ar tevi izdarīs? – Metjū jautā, itin kā nolasīdams viņas domas. Viņa ķermenis kā aizstāvot saliecas uz priekšu.
   Izabella pieceļas un pienāk viņam klāt, lai apsēstos uz pakāpiena.
   – Viņš nodos mani policijai.
   Metjū pamāj.
   – Tad kāpēc viņš nav izsaucis policiju? Kāpēc viņš nav atnācis kopā ar to?
   – Tāpēc ka vispirms viņš grib tikt man klāt aci pret aci. – Bezpalīdzīgs izmisums pārslīd pāri Metjū sejai. Izabella nokar galvu, un viņas vaigi iekvēlojas, atceroties vaļības, kādas Persijs atļāvās viņas pašas mājā. – Vai mani pakārs par zižļa nozagšanu? – viņa jautā. Tā ir pirmā reize, kad Izabella atzīst, ka tā bijusi zagšana. Līdz šim, līdz šim pārdomu brīdim viņa to uzskatīja par pazuduša priekšmeta paturēšanu – tāda priekšmeta, kuru neviens vairs nav cerējis ieraudzīt.
   Metjū neatbild, un Izabella prāto, vai viņš nezina, vai arī negrib to teikt.
   Tad no attāluma viņi sadzird tvaikoņa svilpi.
   – Tvaikonis pienāk, – Izabella nopūšas.
   Metjū atbalsta elkoņus pret ceļgaliem un iespiež galvu rokās. Viņi gaida klusajā kokzāģētavā, kamēr tvaikonis tuvojas. Izabella atgriežas novērošanas punktā un noskatās, kā tvaikonis pietauvojas, noskatās, kā pasažieri izkāpj ārā, noskatās, kā bagāža tiek pārvietota no kuģa un uz tā. Pūlis mazliet izretinās: daudzi no sanākušajiem ir gaidījuši draugus. Tvaikoņa piekraušana ilgst mūžīgi, un Persijs vēl aizvien staigā apkārt, pievērsis acis ceļam, gaidīdams viņus.
   Kad pēcpusdienā sāk kļūt vēsāks un ēnas iztiepjas garākas, Persijs sāk šaubīties par savu lēmumu. Viņš ir nogaidījis vairākas stundas. Stundu pēc stundas. Viņš jau būtu varējis atrasties tālāk, ceļā uz Mulūlu. Vai tur viņi ir? Vai arī viņi vēl aizvien slēpjas kaut kur mežā? Varbūt viņi ir gājuši bojā no vietējo mežoņu rokas vai savvaļas suņu zobos. Šī doma nesniedz Persijam nekādu gandarījumu. Viņš grib saplosīt Izabellu gabalos ar savām paša rokām. Klusa nāve biezoknī nav nekāda atriebība. Un Persijs grib atgūt zizli. Ja tas ir pazaudēts kaut kur mežā, tas varētu būt zudis uz visiem laikiem.
   Viņam sāk sāpēt galva. Persijs vēl nekad nav juties tik nedrošs, un tas viņu sanikno. Kāpēc Arturam vajadzēja nomirt? Viņš turpina soļot, sažņaugdams un atbrīvodams dūres, skatīdamies, vai kaut kur nepazibēs gaiši mati, kas varētu piederēt Izabellai.
   Pasažieri sāk kāpt uz kuģa brīdī, kad pār piestātni pārlaižas krēsla. Vispirms salona klase: lielākoties kungi labi šūtos uzvalkos, taču arī pa kādai sievai vai meitai platmalē un drēbnieka šūtā mētelī. Tagad Izabella soļo pa telpu, kamēr Metjū sēž – kluss un mierīgs, un ļoti bāls, uz sava pakāpiena.
   – Mums vairs nav laika, – viņa saka.
   – Kad atiet nākamais tvaikonis uz Brisbenu?
   – Pēc septiņām dienām.
   Metjū pieceļas kājās.
   – Ko tu dari? – Izabella jautā.
   – Es gatavojos to izbeigt. Izabellas kājas saļodzās.
   – Metjū? Ko tu ar to gribi teikt?
   Atskan svilpe. Bocmanis nostaigā šurp un turp pa piestātni, šķindinādams zvaniņu.
   – Visi uz klāja!
   – Visam beigas, – Izabella nosaka, un viņu pārņem panika. – Tas ir pēdējais aicinājums.
   Metjū pieiet pie lādes un paceļ to. Izabella noskrien lejā pa kāpnītēm.
   – Ko tu dari? Tu neiesi ārā no šejienes.
   Metjū pasniedz viņai lādi.
   – Nē. Tu iesi.
   – Ko?
   – Kāp uz tvaikoņa. Es mēģināšu tev pievienoties, taču negaidi mani. Ej iekšā, dodies pie savas kojas un gādā, lai tu un mūsu bērns būtu drošībā. – Viņš ar grūtībām norij siekalas. – Es novērsīšu Persija uzmanību pietiekoši ilgu laiku.
   Izabellai liekas, ka viņas sirds tūlīt pārplīsīs.
   – Lūdzu, Metjū, nevajag. Neiegrūd sevi briesmās.
   – Es vēl ceru tev pievienoties, – viņš saka.
   – Bet kā?
   Metjū uzmanīgi satver viņas zodu, un viņa pirkstu pieskāriens ir stingrs un silts.
   – Lai ko tu dzirdi, kāp uz kuģa. Vai saproti? Lai ko tu dzirdi.
   Izabella nespēj atraut skatienu no viņa. Viņas lūpas trīc. Viņa vienreiz iešņukstas.
   – Vai saproti? – viņš iejautājas vēlreiz.
   – Jā, – viņa saka. – Jā, Metjū.
   Viņš maigi noskūpsta Izabellu un tad norāda uz durvīm, pa kurām viņi ir ienākuši, un vienu reizi pamāj. Tad Metjū pagriežas un dodas uz kokzāģētavas sētas durvīm. Tās ir aizvērtas un aizslēgtas, tāpēc Metjū paceļ no grīdas metāla gabalu un atspiež tās vaļā. Durvis padodas.
   Metjū pagriežas un atkal norāda uz durvīm. Izabella vēl mirkli stāv, iegaumēdama viņa seju, tad pagriežas un dodas uz ārdurvīm.
   Viņa apstājas pie ēkas stūra, tumšajā šķērsielā starp kokzāģētavu un blakus esošo noliktavu. Gāzes lampas ostas teritorijā tagad ir iedegtas. Tikai viens vai divi cilvēki steidzas uz trapa pusi. Persijs savā dzeltenajā vestē stāv tieši pie tā, un viņa skatiens ir pievērsts ceļam.
   Tad Izabella sadzird savu vārdu.
   – Izabella! Izabella, nāc! Tvaikonis tūlīt aties!
   Sākumā viņa ir nesaprašanā, jo tas ir Metjū, kas viņu sauc. Taču viņš sauc no ceļa puses, uzgriezis muguru, it kā viņa būtu tur. Izabellai uz mirkli iešaujas prātā doma, ka čūskas inde ir ietekmējusi viņa smadzenes, taču tad viņa redz, kā Persijs noraustās, sāk skriet uz ceļa pusi, un nu viņa zina, ko darīt.
   Viņa vienu reizi pieskaras savam vēderam.
   – Nāc, mazais. – Tad Izabella metas uz trapu, vicinādama biļeti.
   – Lejā uz salonu, kundze, – bocmanis saka.
   – Būs vēl viens vīrietis. Vīrietis ar bārdu. Pie manis ir viņa biļete. – Izabella to uzrāda. – Viņš būs klāt. Es zinu… – Viņa apklust, bezpalīdzībai aizžņaudzot rīkli.
   – Es pielūkošu, kundze. Iekārtojieties ērti lejā.
   Izabella nevar palikt te un gaidīt Metjū, jo Persijs var viņu ieraudzīt. Izabella paķer ceļasomu un dodas lejā pa kāpnēm, taisnā ceļā pie kojām. Viņa noglabā savu ceļasomu vienā pusē, tad ierāpjas gultā un gaida ar atvērtām acīm, cerēdama uz labāko, taču baidīdamās no ļaunākā.
   Laiks rit lēni, kā sīrups. Izabella dzird savus sirdspukstus. Tuk, tuk, tuk. Guļvietā valda klusums. Tvaikoņa saceltās skaņas, balsis no salona – tās visas apslāpē gultasveļa un aizkari.
   Tuk, tuk, tuk.
   Vai viņam ir izdevies? Ja viņam būtu izdevies, viņš jau būtu šeit.
   Tuk, tuk, tuk.
   Viņas klēpī skan citi sirdspuksti. Metjū bērna sirdspuksti. Izabella audzinās bērnu tā, lai viņš zinātu visu par savu tēvu. Viņa ieaudzinās viņā visu to vērtīgo, kas piemita Metjū: uzticību, pacietību, gudrību. Acīs sariešas asaras, taču Izabella tās aizslauka. Viņa vienmēr ir zinājusi, ka zaudēs Metjū.
   Ar rāvienu tvaikonis sāk kustēties. Izabella aiztur elpu un aizver acis. Viņa ir ceļā. No Brisbenas līdz Sidnejai. No Sidnejas līdz Ņujorkai. Ilgas, garas jūdzes. Viena pati.
   Tad viņa sadzird soļus. Ikviens muskulis Izabellas ķermenī saspringst. Metjū? Persijs? Viņa ieraujas kojas stūrī.
   Tad atskan klusa balss:
   – Izabella?
   Viņa apsēžas, sasizdama galvu pret kojas augšu.
   – Metjū? – Izabella atrauj vaļā aizkaru, un tur jau viņš ir: klibs, taču īsts un dzīvs.
   Izabella pasniedz rokas viņam pretī un cieši apskauj.
   – Man ir jāapguļas, – viņš nočukst.
   – Protams, protams. Te ir tava koja.
   Metjū apguļas, kamēr Izabella rosās viņam apkārt, juzdama, kā atvieglojums ir padarījis locekļus slābanus. Metjū apguļas un aizver acis.
   – Kas notika? – Izabella jautā.
   – Man izdevās viņu nogāzt zemē. Aiz kokzāģētavas bija baļķu kaudze. Viņš gulēja ar seju uz leju aiz vienas noliktavas, kad es metos uz klāja. – Metjū viegli ievaidas. – Man ir jāatpūšas. Brūce sāp.
   – Es pasaukšu kuģa ārstu, – Izabella saka atraudamās.
   Taču Metjū viegli satver viņas roku un pavelk atpakaļ.
   – Ne tagad. Drīz. Paliec ar mani kādu brīdi.
   Tā nu Izabella pārliecas viņam pāri, piekļaujas viņam un piekļauj galvu Metjū pie krūtīm. Viņa dzird tā sirdspukstus.
   Viņa sirdspuksti. Viņas sirdspuksti. Un pavisam klusi, viegli sirdspuksti, kas saistīs viņus kopā līdz pat nāves stundiņai.
   Upe plūst kaut kur zem viņiem, nesdama abus pretī nākotnei.
   Kad Persijs beidzot pieceļas kājās, viņam sāp galva. Ļoti sāp. Ir tāda sajūta, it kā smadzenēm galvaskausā būtu par maz vietas. Vai viņi ir uz kuģa? Vai arī viņi ir aizbēguši uz pilsētu? Persijs cenšas saskatīt tvaikoni, taču acu priekšā viss izplūst un dubultojas. Viņš nespēj domāt sakarīgi. Sāpes liesmo ikvienā smadzeņu rievā. Viņam ir jāatguļas, lai varētu pārdomāt savu nākamo gājienu. Persijs izgrīļojas ārā no piestātnes, saķēris galvu, un viņa galvu nospiež visas pastardienas sāpes un sods.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

//-- 2011. GADS --//
   Libija vēl aizvien nebija parakstījusi līgumu. Jurists bija apgalvojis, ka viss esot kārtībā, taču viņa vēl aizvien nebija pieskārusies papīram ar pildspalvu, pati īsti nezinādama, kāpēc. Domās viņa jau bija iztērējusi visu naudu. Viņa bija gatava, pilnīgi gatava pamest Bākas līci un nokārtot savu dzīvi. Tomēr Libija vēl aizvien nebija parakstījusi līgumu.
   – Kantorī man teica, ka nosūtījuši to jau pirms nedēļas, – Tristans sacīja, abiem sēžot nelielajā bruģētajā laukumiņā aiz Libijas mājas, ļaujoties maigajam gaisam pēc saulrieta. Viņa ieelpoja kārdinošo jērgaļas cepeša aromātu, kas nāca no krāsns, un sajuta uz savas mēles saldi dedzinošo brendija garšu.
   – Un man likās, ka tev nav nekādas saistības ar darījumu? – viņa smaidot atcirta.
   – Nujā, nav. Taču Ians par to ieminējās, un es noklausījos. Vai viss ir kārtībā?
   – Jā, viss ir kārtībā. Es tikai gaidu, kad jurists man atbildēs. Viņš ir aizņemts.
   – Mazpilsētas jurists. Varu tev iedot labas juridiskās firmas telefonu Brisbenā.
   – Nevajag. Neraizējies. Es neesmu norūpējusies. – Viņa tam veltīja īsu, mazliet aizkaitinātu smaidu. – Mainīsim tematu, lūdzu.
   Tristans atzvila krēslā, izstiepdams kājas.
   – Vai tu esi izlēmusi, ko darīsi, kad būsi izvākusies?
   – Apdomāju pārcelšanos atpakaļ uz Parīzi. – Libija pameta skatienu uz viņu, lai novērtētu reakciju.
   – Uz visiem laikiem?
   – Nezinu. Tad jau redzēs. – Un no kā tas ir atkarīgs?
   – No daudz kā. – Šoreiz Libija paraudzījās uz viņu tieši, saraukdama pieri.
   Tristans par atbildi lēnām pasmaidīja.
   – Nu, ja vien tu izlemsi palikt, es gribētu turpināt ar tevi satikties. – Viņš pasniedzās un satvēra viņas plaukstu, viegli paberzēdams pirkstus. – Tu jau zini, ka es uzskatu tevi par skaistu.
   Viņi tā nosēdēja vēl kādu laiku. Libija malkoja savu dzērienu, mēģinādama atslābināt saspringuma mezglus ķermenī. Brošūras uzmetums bija pabeigts un aizsūtīts. Viņai vairs nevajadzēja domāt par darbu. Šis bija starpposms: laiks starp pirms un pēc. Libija centās to izbaudīt, taču neomulīga sajūta bija ieperinājusies viņai pakrūtē, un viņa bija pietiekoši noreibusi, lai kaut ko teiktu. Tristans bija pavadījis dienu kopā ar viņu, tāpat kā iepriekšējo nakti, un viņi nebija pieminējuši viņa “dzīvokļa biedreni”. Tāpēc Libija ierunājās, izlikdamās nevērīgāka, nekā patiesībā bija:
   – Un kā klājas tavai dzīvokļa biedrenei?
   Tristans ieskatījās Libijai acīs. Viņš tā skatījās ilgāku laiku, un Libija zināja, ka viņš cenšas atšifrēt tās sejas izteiksmi, cenšoties izsvērt, ko viņa nojauš un kā jutīsies.
   – Tas nekas, – Libija sacīja. – Es zinu, ka viņa nav dzīvokļa biedrene. Es tev nekad neesmu stāstījusi par Marku, vai ne? Mēs bijām kopā divpadsmit gadus. Visu šo laiku viņš bija precējies ar kādu citu.
   Tristans vienreiz pamāja.
   – Es nemeloju, sakot, ka neesmu precējies. Neesmu jau arī. Taču mēs ar viņu dzīvojam kopā jau četrus gadus. No tā nekas nesanāk. Mēs guļam katrs savā gultā. Viņai nākas grūti samierināties ar neveiksmi. Visās nozīmēs viņa ir dzīvokļa biedrene. Es viņai palīdzu saskatīt, ka ir jāatrod kāda cita dzīvesvieta.
   Mēs guļam katrs savā gultā. Tas bija viens no Marka tekstiem. Varbūt tāds bija katra krāpnieka krājumā.
   – Un kur, pēc viņas domām, tu tagad esi? Kur tu, viņasprāt, biji pagājušajā naktī?
   – Pērtā, – viņš atzinās.
   Un Libija atcerējās, kā Tristans bija stāstījis viņai par savu komandējumu uz Pērtu, kur viņš nemaz neatradās. Vai Pērta bija eifēmisms, kas apzīmēja citu sievieti?
   – Vai tu tagad mani ienīsti? – viņš jautāja, izklausīdamies pēc maza puikas.
   – Nē, – Libija sacīja. – Es nevaru nosodīt tevi, nenosodot pati sevi. Ja tu saki, ka viss ir beidzies…
   – Pilnīgi noteikti. Domāju, ka līdz nākamā mēneša beigām viņa būs izvākusies.
   Libija apdomājās. Viņai nebija lielas vēlēšanās būt mīļākajai vēl divpadsmit gadus, taču viņa varēja dot Tristanam iespēju līdz nākamā mēneša beigām. Un tad, ja viņš turpinās meklēt attaisnojumus, viņa rezervēs sev biļeti uz Parīzi. Taču tad viņa jau būs bagāta sieviete. Šī doma lika Libijai pasmaidīt.
   – Tu esi laba meitene, Libij, – Tristans sacīja, iztukšodams savu glāzi. – Dažas sievietes… Viņas piebāž sev galvu ar visādiem ideāliem, un tas sarežģī dzīvi. Attiecības ir tik komplicētas. Tik juceklīgas un nepavisam ne ideālas. Taču man ir labi kopā ar tevi.
   – Jā, man arī ir labi kopā ar tevi. – Viņa pielēca kājās. – Labāk iešu paskatīties, kas notiek ar cepeti.
   Libija iegāja iekšā virtuvē. Pa logu viņa redzēja Tristana rokas, kas bija saliktas aiz pakauša, viņa platos plecus dārgā apģērbā. Tristans viņai derēja daudzējādā ziņā: viņš bija gudrs, stabils, ietekmīgs, izskatīgs. Taču viņš bija tai melojis. Netieši, noliedzot, ka ir precējies, un nepaskaidrojot sīkāk. Un tieši, nodēvēdams savu draudzeni par dzīvokļa biedreni. Viņš sargāja sevi. Libija to saprata. Ikvienam piemita pašaizsardzības instinkts vai vēlēšanās parādīt sevi labākā gaismā, vai parūpēties pašam par savām interesēm.
   Taču viņš bija melojis. Bez aizķeršanās. Nepamirkšķinot ne acu.
   Libija atcerējās savu pirmo sarunu ar viņu. Viņa plānus saistībā ar ekoloģisko viesnīcu, viņa apgalvojumus, ka Bākas līcī nekas nemainīsies. Un pirmo reizi viņas sirdī iezagās šaubas. Jo, ja jau Tristans bija viņai melojis par savām attiecībām, kāpēc lai viņš nemelotu arī par visu citu?
   Telefons iezvanījās četros no rīta. Libijai vajadzēja kādu brīdi, lai pamostos. Tristans gulēja viņai līdzās uz vēdera, tā ka viņa gludā, muskuļotā mugura bija atklāta.
   Viņš sakustējās un nomurmināja:
   – Vai tas ir telefons?
   – Mhm, – Libija klusi noteica. – Guli vien tālāk. – Viņa nometa segas un devās uz dzīvojamo istabu. Tur Libija paķēra telefonu. – Hallo?
   – Ak kungs, – otrā galā atskanēja izteiksmīga sievietes balss. – Esmu sajaukusi laikus, vai ne?
   – Emīlij?
   – Jā. Piedošanu, es jūs pamodināju.
   Libija apsēdās savā biroja krēslā un pasniedzās, lai ieslēgtu lampu.
   – Tas nekas, – viņa mierīgi noteica. – Man šā vai tā drīz vajadzēja celties. – Tā nebija patiesība. Viņi ar Tristanu bija aizmiguši tikai pēc vieniem. Libija nokremšļojās, cenzdamās runāt lietišķi. – Pieņemu, ka jums bija laiks apskatīt brošūru?
   – Man tā patīk, Libij, – Emīlija sacīja. – Nevaru ne izteikt, cik ļoti man tā patīk. Es mazliet šaubījos. Domāju, ka varbūt jūs man nepiekritīsiet jautājumā par jauno virzienu, jo tik ilgi esat gatavojusi katalogu tradicionālajā veidā. Taču nu es redzu, ka jūs ne tikai esat man piekritusi, bet arī pilnībā sapratusi manis teikto. Jūs patiešām esat sapratusi manas izjūtas.
   Libija pasmaidīja.
   – Neapšaubāmi, – viņa sacīja.
   – Zināt, Markam tas nebūtu paticis.
   – Es zinu.
   Emīlija sāka runāt zemā balsī, trāpīgi atdarinādama Marka intonāciju.
   – Vinterborni paļaujas uz tradīcijām. Tradīcija ir tas, ko vēlas mūsu klienti, un tieši to viņi grib redzēt. – Tad viņa iesmējās, atkal pāriedama uz savu balsi. – Ak kungs, viņš dažkārt bija tāds īgņa.
   Libija pievienojās viņas smiekliem.
   – Es saprotu, ko jūs gribat teikt, – viņa sacīja un uzreiz iedomājās, vai nav aizgājusi par tālu, vai Emīlija nepiefiksēs viņas sirsnīgo toni, viņas nevērīgo situācijas pārzināšanu.
   – Starp citu, – Emīlija sacīja. – Es apjautājos dažiem cilvēkiem par “Auroru”.
   – Jā?
   – Jā. Šķiet, ka Arturs Vinterborns pats vedis zizli, viņš paniski baidījās no zagļiem. Gribēja būt tam klāt. Bija zināmas šaubas, vai firmai tiks samaksāts par darbu. Kad zizlis pazuda, neviens īsti nezināja, vai tas ir Vinterbornu, karalienes vai Austrālijas parlamenta īpašums. Ja tas tiktu atrasts, tas varētu būt visai mulsinoši.
   – Saprotu.
   – Otrs jautājums, ko es noskaidroju, bija tāds, ka Arturs bija paņēmis līdzi savu sievu Izabellu.
   – Izabellu? – Noslēpumainā “I”.
   – Jā, nabadzīte. Viņa bija divreiz jaunāka par Arturu. Viņiem bija bērns, taču tas nomira vēl pavisam mazs. Ģimenes vēsturē par viņu saglabājies ļoti maz ziņu. Tas faktiski ir viss, ko es varēju atrast. Jādomā, ka viņa aizgāja bojā kopā ar vīru.
   Libijas sirds nodrebēja. Nē, neaizgāja vis bojā kopā ar vīru. Viņa jau atvēra muti, lai pavēstītu to Emīlijai, taču tad pārdomāja. Šajā brīdī tie bija tikai pieņēmumi.
   – Paldies par to pašu, – viņa noteica. – Tas piešķir papildu nianses vietējai leģendai.
   – Interesanti, vai Marks kādreiz ir bijis tur, lai apskatītu vraku, – viņa prātoja.
   – Viņš man teica, ka esot.
   – Ak tā? Man viņš nav par to ieminējies. Taču jādomā, ka viņš man visu nestāstīja. Par saviem komandējumiem.
   – Jādomā, viņš man pateica tāpēc, ka esmu uzaugusi netālu no tās vietas.
   – Jā, jādomā gan. Ir patīkami aprunāties ar jums par viņu, – Emīlija sacīja. – Šķiet, jūs esat viņu labi pazinusi.
   Nu Libija kļuva piesardzīga.
   – Man patika strādāt kopā ar viņu.
   – Es bieži prātoju… – Emīlija apklusa. Klusums starp Austrāliju un Londonu stiepās garumā. Libija dzirdēja pati savu pulsu. – Libij, nepārprotiet mani, bet Marks par jums runāja ar lielu sirsnību. Viņa balss vienmēr atmaiga, pieminot jūsu vārdu. Es bieži prātoju, vai jūs abi… nesatiekaties.
   Te nu bija viņas izdevība. Atzīties. Izstāstīt visu. Libija vēl vakar bija dusmojusies par Tristana meliem. Kāpēc vienkārši nepateikt to? Jā. Mēs bijām iemīlējušies. Es mīlēju Marku. Es mīlēju jūsu vīru. Libijas sirds strauji sitās. Doma par to, ka Marka balss atmaiga, izrunājot viņas vārdu. Ak, tas uzbangoja viņas jūtas. Viņa vēl nebija tikusi tam pāri. Varbūt nekad netiks tam pāri. Taču Marks nekad nebija piederējis viņai, lai tiktu tam pāri.
   Libija atcerējās Demjena padomu. Aizmirsti par to, ko esi izdarījusi pagātnē. Domā par to, ko vari izdarīt šeit, tagad, tagadnē. Tristans bija melojis, lai pasargātu sevi. Libijai vajadzēja pasargāt Emīliju.
   – Es jūs aizvainoju, vai ne? – Emīlija jautāja, kad klusums bija ieildzis.
   – Jūs mani neaizvainojāt, – Libija sacīja. – Es tikai domāju, kā lai atbild. Mēs ar Marku bijām ļoti labi draugi. Viņš bieži apciemoja mani Parīzē. Taču viņa sirds pilnībā piederēja jums, Emīlij. – To sakot, Libija apzinājās, ka tā ir patiesība. Viņš bija palicis kopā ar Emīliju. Viņš bija to saudzējis. – Viņš jūs ļoti mīlēja. Nemokiet sevi ar bailēm par to, ka viņš ir mīlējis kādu citu. Viņš nemūžam nebūtu jūs pametis. – Nemūžam.
   Libija dzirdēja, ka Emīlija klusi raud klausulē. Tad viņa aprāvās un izšņauca degunu.
   – Jūs esat brīnišķīga. Un man ir tik ļoti patīkami sadarboties ar jums. Noteikti došu jums arī citus darbus. Paldies jums, Libij. Liels paldies!
   – Es patiešām priecājos, ka varu palīdzēt.
   Libija atgriezās guļamistabā. Tristans atkal bija aizmidzis. Viņa apgūlās tam līdzās un vieglītēm pārbrauca ar pirkstiem pāri vīrieša mugurai. Viņš sakustējās, taču nepamodās. Viņa tam pateiks pēc saules lēkta.
   Libija bija mainījusi domas. Par visu.
   Kad Džuljeta nāca ārā no dušas, viņa sadzirdēja durvju zvanu.
   – Nāku! – viņa uzsauca slaucīdamās un uzraudama mugurā sarkanu kokvilnas kleitu. Vēlās pēcpusdienas saule ieplūda pa rietumpuses logiem. Vai tas būs Demjens? Bija pagājusi nedēļa kopš viņa aizbraukšanas, un katru dienu Džuljeta cerēja saņemt no viņa kādu ziņu. Viņai pilnīgi noteikti noderētu uzmundrinājums pēc šīsdienas darbiem. Bija pienācis negaidīts nodokļu rēķins, un Čerila bija uzteikusi darbu: viņa bija iemīlējusies un gatavojās pārcelties uz Jaunzēlandi.
   Taču tas nebija gaidītais Demjens, kas stāvēja aiz durvīm. Tā bija pavisam negaidītā māsa.
   – Vai drīkstu ienākt?
   Džuljeta, ne vārda neteikdama, pakāpās sānis, ļaudama Libijai ienākt, un aizvēra aiz viņas durvis.
   Libija bija pasitusi padusē lielu aploksni. Viņa to uzmanīgi novietoja uz kafijas galdiņa un apsēdās.
   – Mums ir jāaprunājas, – viņa sacīja.
   – Vai tiešām?
   Un Libija ņēma un pasmaidīja. Platu, skaistu, patiesu smaidu. Džuljeta atcerējās Libiju tā uzsmaidām viņai bērnībā. Tad, kad viņas spēlēja pili pansijā vai lasīja gliemežvākus liedagā, vai vienkārši gulēja gultā vēlu vakaros un runāja par puišiem. Džuljetas sirds mazliet atmaiga.
   Džuljeta apsēdās.
   – Kas notiek? – viņa apjautājās jau pielaidīgākā balsī.
   Libija pabungoja pa aploksni.
   – Paskaties.
   Džuljeta izņēma no aploksnes papīrus. Viņa ieraudzīja vārdus “Līgums starp Ashley-Harris Holdings un Elizabeti Lī Sleiteri” un iebāza dokumentus atpakaļ aploksnē.
   – Es negribu zināt.
   Libija paņēma aploksni un izkratīja saturu, sameklēdama pareizo lappusi.
   – Neraizējies, Džuljeta. Šim stāstam ir laimīgas beigas. Es par to parūpēšos. Skaties. – Viņa turēja lapu Džuljetas acu priekšā, norādīdama uz ciparu ar rādītājpirksta koši sarkano nagu. Tas bija skaitlis ar daudzām nullēm.
   Džuljetai sametās nelabi.
   – Es viņiem atteicu, – Libija sacīja.
   Izbrīns aizsita Džuljetai elpu.
   – Tu atteici… ?
   – Jā, noraidīju divarpus miljonus dolāru. Viņi teica, ka vēloties celt ekoloģisku kompleksu, bet… es nezinu. Izklausās mazliet aizdomīgi. Tristans Katervuds nespētu runāt taisnību pat tad, ja no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Tāpēc es viņiem atteicu. Es nepārdošu.
   Džuljetas pasaulē atgriezās gaisma un gaiss.
   – Tu varēji kļūt bagāta.
   – Es jau esmu bagāta. Man pieder tā māja. Tā atrodas tieši liedagā vienā no skaistākajām pasaules vietām. Nu labi, man vēl nav īsta darba, taču gan es iztikšu. – Libija paliecās uz priekšu un uzlika plaukstu uz Džuljetas delma. – Es atvainojos. Atvainojos par visu. Es tiešām tevi mīlu, Džuljeta. Zinu, ka tu man netici, taču tā ir.
   Atvieglojums bija padarījis Džuljetu neaizsargātu. Tagad šie izjustie vārdi lika viņai apraudāties. Sākumā tās bija tikai mēmas asaras, taču tad viņa sāka šņukstēt, un Libija notupās viņas priekšā un apskāva māsu. Džuljeta iespieda seju Libijas plecā un šņukstēja, un šņukstēja. Visbeidzot viņa atlaidās, slaucīdama asaras kleitas stērbelē.
   – Piedod, – viņa sacīja. – Es šodien jūtos viegli satraukta.
   Es arī tevi mīlu, Libij. Ceru, ka mēs spēsim visu nokārtot.
   – Sāksim ar līguma sadedzināšanu rituāla ugunskurā.
   Viņas izgāja no pansijas un devās pa smilšaino taciņu uz liedaga pusi. Džuljeta nometa kurpes. Smiltis bija vēsas un mīkstas. Viņas gāja gar zālēm apaugušajām kāpām, lasīdamas mazus, sausus žagariņus iekuram, un sanesa tos aizvēja pusē. Lielais okeāns dunēja, bet debesis kļuva gaišas un sārtas. Viņas kopā izveidoja ugunskuru un to aizdedzināja, pārliekušās tam pāri un smiedamās, un viņu balsis aiznesa vējš.
   – Ja Skots Leisijs mūs ieraudzīs, viņš mūs sodīs, – Džuljeta sacīja. Vējš iepūta matus viņai mutē, un viņa atbrīvoja šķipsnu pēc šķipsnas.
   – Viņš sodīs mani. Viņš mani ienīst.
   – Nē, neienīst vis. Patiesībā man šķiet, ka tu viņam patīc.
   Libija iesmējās.
   – Nu, ceru, ka beigu beigās mani te pieņems. Gan Skots Leisijs, gan visi citi. Taču galvenokārt jau tu.
   – Skaidrs, ka es. Skaidrs.
   – Es… man ļoti žēl, ka tā notika ar Endiju, Džuljeta. Tā bija mana vaina.
   Džuljeta uz brīdi nespēja parunāt. Viņa īsti nezināja, kā atbildēt. Jā, tā bija Libijas vaina. Taču tas bija nelaimes gadījums. Un pēc divdesmit gadiem Džuljetu bija nogurdinājusi apņemšanās perināt šo aizvainojumu vēl divdesmit gadus.
   – Es tev piedodu, Libij. – Viņa nodrebinājās. – Endijs tev būtu piedevis jau pirms ilga laika.
   Libija centās pasmaidīt, pasniedzot Džuljetai aploksni.
   – Vai veiksi ceremoniju?
   – Domāju, ka tas jādara tev.
   Libija pamāja. Uguns sildīja viņas ādu. Viņa paturēja līgumu virs uguns, tā ka liesmas aizķēra tā stūri. Tās palēcās tik ātri, ka Libija izlaida no rokām aploksni ar īsu spiedzienu, un viņas abas ķiķinādamas noskatījās, kā aploksne nomelnē, sačokurojas un pārvēršas pelnos. Uguns izdega, un viņas sēdēja liedagā, nometušas kurpes, ierakušās ar basajām pēdām smiltīs, kādu laiku izbaudīdamas patīkamo klusumu.
   Tad Libija ierunājās:
   – Man jābūt pret tevi pavisam godīgai. Sākumā es piekritu. Tāpēc jau man bija līgums, ko sadedzināt.
   Džuljetas sirds ietrīcējās, taču tad viņa atcerējās, ka līgums ir pārvērties pelnos.
   – Kas tev lika mainīt domas?
   – Demjens Olbraits mainīja manas domas. Viņš ir visai gudrs tik jaunam puikam.
   Puikam. Džuljeta cieši saknieba lūpas, sajuzdama savu vecumu, to, ka kļuvusi neiekārojama.
   – Demjens ir lielisks, – viņa izmocīja.
   Tad Libija iesmējās. – Tu arī? Ak tu tētīt.
   – Ko tu ar to gribi teikt? – Džuljeta nopētīja māsu gaistošajā ugunskura gaismā, vieglajam vakara vējam rušinoties pelnos.
   – Demjenam bija tieši tāda pati sejas izteiksme, runājot par tevi.
   Džuljetas sirdī iekvēlojās cerība. Viņa gaidīja, lai Libija paskaidro.
   – Paklau, viņš man lika neko neteikt, taču man ir četrdesmit, nevis piecpadsmit gadi. Noslēpumi domāti pusaudžiem. Viņš ir tevī ieķēries, Džūlīt.
   – Tiešām?
   – Pilnīgi noteikti.
   – Tu nedomā, ka tas ir pārāk dīvaini? Vecuma starpības dēļ?
   – Mans pēdējais partneris bija astoņpadsmit gadus vecāks par mani, un viss ilga divpadsmit gadus. Mums bija savas problēmas, taču tās neradās vecuma starpības dēļ.
   Libija vēl nekad nebija pieminējusi partneri. Viņas balss bija kļuvusi melanholiska.
   – Un kas ar jums abiem notika? – Džuljeta ievaicājās.
   – Viņš nomira. Viņš man atstāja kotedžu.
   – Ak tā. Marks Vinterborns.
   – Viņš bija precējies ar citu. Visu šo laiku. – Libija rūgti pasmaidīja. – Man patiešām ir jāiepazīstina tevi ar savu tumšo pagātni. Kā tu domā, vai tad tu vēl spēsi mani mīlēt?
   Džuljeta saspieda Libijas plaukstu.
   – Es par to nešaubos.
   Nedēļas nogale atnesa piepešu siltumu. Visi apgalvoja, ka tās esot pēdējās siltās dienas pirms ziemas iestāšanās, tāpēc Libija devās uz okeānu, lai pēdējo reizi izpeldētos. Ūdens bija pavēss, taču drīz viņa ar to aprada un pārpeldēja pāri dažiem lieliem viļņiem, tad iepeldēja dziļāk un mazliet pagulēja uz ūdens. Debesis bija ļoti zilas. Skaisti. Mājas.
   Libija devās atpakaļ uz kotedžu, ietinusies dvielī, tad noskaloja kājas ārā zem šļūtenes. Viņa paraudzījās uz bāku un ieraudzīja, ka no tās iznāk Demjens.
   – Demjen! – Libija uzsauca, novicinādama abas rokas.
   Viņš to ieraudzīja un nāca šurp.
   – Es klauvēju. Tevis nebija mājās.
   – Es biju peldēties. Vai zini ko? Esmu nolēmusi palikt Bākas līcī. – Libija pati jutās pārsteigta, cik laimīgu viņu darīja šie vārdi.
   – Nezināju, ka tu domā par aizbraukšanu.
   – Nu, agrāk es domāju. Un tagad vairs nedomāju.
   – Tās ir lieliskas ziņas. Vai gribi dzirdēt vēl dažas lieliskas ziņas? – Viņš novicināja gaisā dokumentu mapi. – Metjū Sīvorda žurnāla kopijas. Tās atradās kastēs mājās.
   – Tai skaitā arī par iztrūkstošo laika posmu?
   Viņš pamāja.
   – Libij, tev tas patiks.
   – Un tev patiks, lūk, kas: man šķiet, es zinu, kas viņa bija. Artura Vinterborna sieva Izabella. Viņa atradās uz “Auroras” klāja, kad kuģis nogrima.
   Demjens pasmaidīja.
   – Ak, noslēpumainā pagātne atklājas. Iesim iekšā.
   Libija ielaida viņu mājā un lika pagaidīt dzīvojamajā istabā, kamēr pati uzvilks drēbes. Viņai ienākot istabā, Demjens jau bija izklājis kopiju lapas uz galdiņa.
   – Pieņemu, ka tev izdevās pārliecināt Reičelu ielaist tevi atpakaļ mājā?
   – Un atbrīvot manus bankas kontus, jā. Viņa sāk nomierināties. Tas nebūs viegli, taču domāju, ka varēsim šķirties godīgi. – Demjens pabungoja pa dokumentiem. – kastēs bija visu žurnālu kopijas. Vectēvs bija pagatavojis vēl vienu komplektu pirms savas nāves. Libij, tur ir apslēpti dārgumi.
   – Ko?
   Demjens atrada vajadzīgo lapu un sāka lasīt.
   – “Šorīt mēs aprakām I. dārgumus. Tie atrodas simts soļu attālumā no bākas ārdurvīm, un es tos uzmanīšu pēc tam, kad viņa būs aizbraukusi.”
   – Simts soļu attālumā no… Tas ir tieši tur, kur mana māja.
   – Es zinu.
   – Greiems Bīrss…
   – Iespējams, viņam ir oriģināls. Tāpēc žurnāli atradās tādā nekārtībā bākā, kad es tur ierados. Viņš bija tos izrakņājis.
   Libijai atausa gaisma.
   – Bez šaubām. Viņš acīmredzot bija kaut ko izlasījis Persija Vinterborna papīros un sapratis, ka zizlis atrodas bākā. Viņš ieradās te, sameklēja to dienasgrāmatas daļu, kurā bija pieminēti apraktie dārgumi…
   – Un kopš tā laika regulāri te atgriežas, tos meklējot.
   – Apslēptie dārgumi, – Libija nomurmināja, apdomājot šo iespēju. – Tieši zem manām kājām. Kā tu domā, kas tas varētu būt?
   Demjens pasmaidīja un pamāja.
   – Es domāju, ka tas ir zizlis.
   Libija strauji ievilka elpu.
   – Kad mēs sāksim rakt?
   Viņš pacēla augšup plaukstas.
   – Lēnāk pār tiltu. Simts soļi kurā virzienā? Tāpēc jau Greiems bakstās apkārt, bet nav neko izracis. Viņš cenšas aprēķināt pareizo vietu. Tā varētu atrasties arī zem mājas.
   – Bet mēs vismaz iziesim ārā un palūkosimies?
   – Noteikti.
   Pēc dažām minūtēm Libija un Demjens jau atradās ārā, mērīdami simts soļus no bākas dažādos virzienos. Ja viņi devās uz priekšu tieši no bākas durvīm, tad nonāca precīzi tajā pašā vietā, kur Greiems un viņa dēls bija kaut ko meklējuši.
   – Ko nu? – Libija jautāja.
   – Tieši to pašu acīmredzot domāja Greiems Bīrss.
   – Krūmi, akmeņi. Nav nevienas lielas norādes, kas iezīmētu vajadzīgo vietu.
   Demjens nolūkojās zemē ar dziļi koncentrētu sejas izteiksmi.
   – Vai varbūt ir.
   Libija pavērsa skatienu tajā virzienā, kurp skatījās viņš.
   – Tas ir akmens. Te visapkārt ir daudz akmeņu.
   – Nāc un nostājies manā vietā.
   Libija paklausīja.
   – Vai tev bērnībā izdevās saskatīt mākoņos priekšmetu aprises? – Demjens jautāja.
   – Nē. Džuljetai gan.
   – Es biju čempions šajā ziņā. Ko tev atgādina tas akmens?
   Libija piemiedza acis un tad pasmaidīja.
   – Putnu.
   – “Manu skaisto putniņ”. Greiems to nesaprata, jo viņa rīcībā bija tikai dažas žurnāla lapas. Atšķirībā no mums viņš nepievērsa uzmanību mīlas stāstam.
   – Tu domā, ka Metjū Sīvords iezīmēja dārgumu atrašanās vietu ar šo akmeni?
   – Vai tev ir lāpsta?
   Pēc stundas viņi uzdūrās koka lādei. Atbrīvojuši ceļu ar roku palīdzību, viņi ieraudzīja uz tās vāka misiņa logotipu: Vinterbornu ģerboni. Libija iedomājās par Marku un ar grūtībām norija siekalas.
   – Neticami, – viņa sacīja. – Zizlis visu laiku atradies šeit. Kam tas pieder? Vinterborniem? Vai Austrālijas valdībai? – Piepeši viņai prātā iešāvās kāda doma. – Tas taču nepieder man, vai ne?
   – Man nav ne jausmas, – Demjens atbildēja. – Mums vajadzēs virvi vai kaut ko tamlīdzīgu, lai to izceltu laukā. Viņš to ir apracis pārāk dziļi.
   Libija iegāja mājā un piesēja zilas virves galu ap drēbju pakaramo, kuru viņi iemeta bedrē un aizķēra aiz lādes roktura. Lēnām viņi to izcēla laukā no zemes. Lāde nebija pietiekoši smaga, lai varētu nodomāt, ka tajā atrodas dārgumi.
   Demjens uzsmaidīja Libijai pāri izraktajai bedrei.
   – Ko mēs atradīsim?
   – Briljantus?
   – Palūkosimies. – Viņi atvēra lādi. Tā bija tukša.
   Demjens iesmējās, atliekdams muguru.
   – Nekādu dārgumu. Varbūt kāds te pabijis pirms mums? Greiems Bīrss?
   – Tad kāpēc lai viņš pūlētos lādi atkal aprakt? – Libija iebāza roku iekšā un aptaustīja lādi. Viņas pirksti uzdūrās mazam, cietam izcilnim, un viņa izņēma ārā mazītiņu aproci. Tas nebija dārgums: krellītes bija no koraļļiem, un aizdare bija no sudraba, kas laika gaitā bija nomelnējis. Libija to nopētīja pēcpusdienas saules gaismā. – Tā ir maza bērna aproce.
   – Kāpēc Sīvords to nodēvēja par dārgumu?
   Libija atcerējās Emīlijas teikto: Izabella Vinterborna bija zaudējusi bērnu.
   – Lietām nav jābūt dārgām, lai tās par tādām uzskatītu. – Viņa uzmanīgi pavirpināja krellītes.
   Libiju pārņēma sajūta, ka pagātne pārmāc tagadni. Viņas sirds ietrīcējās, un viņa vairs nespēja savaldīties. Acīs piepeši parādījās asaras, un viņai nācās samulsumā novērsties no Demjena.
   – Jā, – Demjens klusi sacīja. – Es arī to jūtu.
   Pagāja kāds brīdis, līdz pagātne atkal atgriezās vēsturē, un Libija noteica:
   – Paskaties tikai uz mums. Mēs esam nomūrējušies. Vai gribi ienākt iekšā un ieiet dušā?
   Demjens papurināja galvu.
   – Tagad iešu atpakaļ uz Džuljetas pansiju. Ceru, ka viņa labprāt ļaus man palikt vēl kādu laiciņu, ja turpināšu remontēt viņas virtuvi.
   – Ak, viņa to darīs labprāt, – Libija noteica, šķelmīgi pamirkšķinādama.
   Demjens izskatījās samulsis un iepriecināts.
   – Vai tu esi runājusi ar viņu par mani?
   – Aiziet, – Libija sacīja. – Viņa tevi gaida.
   Libija noskatījās, kā viņš aiziet, un tad atgriezās mājās. Žurnālu kopijas vēl aizvien atradās uz viņas galda, un viņa tās paņēma, lai domādama apvēdinātos ar lapām. Tad viņa tās rūpīgi ielika aploksnē un apsēdās, lai ieslēgtu datoru.
   Dārgo Emīlij, viņa sāka rakstīt, domāju, ka būšu atrisinājusi Vinterbornu ģimenes noslēpumu…
   Džuljeta nokopa galdiņus verandā, kad piepeši sajuta, ka kāds viņu vēro. Lūdzu, kaut tas nebūtu kārtējais klients. Viņa bija nostrādājusi ilgas stundas kopš Čerilas aiziešanas, vēl aizvien nespēdama sameklēt labu aizvietotāju. Melodija palīdzēja, cik spēdama, taču smagāk strādāt nācās Džuljetai. Viņa jau bija sākusi prātot, vai nevarētu palūgt Libijai palīdzību, taču šaubījās, vai māsa prastu pagatavot brokastis un labi izturēties pret klientiem.
   Džuljeta pagriezās. Tas bija Demjens. Viņas sirds ievibrējās.
   – Tu esi nosmērējies, – viņa sacīja.
   – Es raku dārgumus, – viņš iesmējās.
   Džuljeta iesmējās, nevarēdama saprast, vai viņš joko, vai runā nopietni.
   – Un kā tev veicās?
   – Tas bija visai nomierinoši. Paklau, Džuljeta, tu droši vien esi aizņemta, bet…
   Džuljeta nometa savu trauku lupatu, pagājās divus soļus viņam pretī un apskāva Demjenu. Viņam aizrāvās elpa, un tad Demjens cieši pievilka Džuljetu sev klāt. Viņa dzirdēja, cik strauji pukst puiša sirds. Viņš uzmanīgi saņēma Džuljetas zodu savos pirkstos, pavērsa viņas seju augšup un pieskārās ar savām lūpām viņējām. Divdesmit gadi: viņa nebija ne ar vienu skūpstījusies divdesmit gadus. Sākumā Džuljeta raizējās, vai nebūs aizmirsusi, kā tas darāms, taču Demjena lūpas bija siltas un maigas, un saplūda ar viņējām tā, ka Džuljetai pār ādu pārskrēja skudriņas.
   – Es neesmu aizņemta, – viņa nomurmināja atraudamās. – Es paņemšu brīvu pēcpusdienu.

Trīsdesmit otrā nodaļa

//-- 2012. GADS --//
   Libija priecājās par to, ka Džuljeta atkal ir pārcēlusies uz savu agrāko dzīvokli: viņa bija pelnījusi skatu uz jūru no savas dzīvojamās istabas.
   Viņa iegāja iekšā, izmantojot savu atslēgu. Džuljetas parasti tik tīrā istaba bija pilna ar nesalocītu veļu un tukšām tējas tasēm. Viss bija kluss, un Libija negribēja traucēt, taču tad dzīvoklī atskanēja Džuljetas balss:
   – Vai tas esi tu, Demjen?
   – Nē, te Libija. Atnesu tavus iepirkumus. – Viņa novietoja maisiņus uz virtuves sola.
   Džuljeta iznāca no guļamistabas, vēl aizvien ģērbusies pidžamā pulksten vienpadsmitos no rīta, ar izspūrušiem matiem, taču ar nenozūdošu smaidu sejā.
   – Tu esi burvīga. Viņa guļ.
   – Vai drīkstu palūkoties uz viņu? Būšu pavisam klusiņa.
   Džuljeta pamāja. Libija iegāja guļamistabā un ar apbrīnas pilnu skatienu, kā jau lepna tante, pārliecās pāri šūpulim. – Viņa ir tik skaista. Viņa ir izaugusi, kopš jūs atgriezāties mājās no slimnīcas.
   – Es zinu. Pagājušas tikai divas dienas.
   – Trīs.
   – Man jūk skaits.
   Libija parakņājās savā somiņā.
   – Man tev kaut kas ir.
   – Vai tā ir diennakts aukle? Ja nē, tas mani neinteresē.
   Libija iesmējās.
   – Paskaties pati. – Viņa izņēma juvelierizstrādājumu kārbiņu un pasniedza to Džuljetai, kura ziņkāri to uzlūkoja un tad atvēra.
   – Ak! – viņa noelsās.
   – Es liku to notīrīt un salabot. Vai nav skaista?
   Džuljetas acīs sariesās asaras. Taču šobrīd tas nebija nekas neparasts. Kopš meitas piedzimšanas viņa, šķiet, pavadīja laiku vai nu ar smaidu sejā, vai raudot no laimes. Viņa pārliecās pāri šūpulim, saņēma mazuļa mazo, smalko rociņu un aplika ap to aproci. Bērns sakustējās, taču nepamodās.
   – Tā ir mazliet par lielu, – Libija sacīja.
   – Gan viņa līdz tai izaugs, – Džuljeta atbildēja. – Liels tev paldies. Vai tu esi pārliecināta, ka gribi to atdot?
   – Pilnīgi pārliecināta. Patiesībā tas bija Demjens, kurš to atrada. – Libija pieskārās māsas plecam.
   – Viņam tas patiks.
   – Lai vai kā, es jūs atstāšu. Jāiet gatavoties pusdienu maiņai.
   – Interesanti, vai Skots Leisijs atkal atnāks, – Džuljeta ķircinādamās noteica.
   – Viņš var aicināt, cik vien tīk. Es ar viņu nesatikšos.
   – Gan tu mainīsi savas domas. Esmu redzējusi, kā jūs abi skatāties viens uz otru.
   Libija apskāva Džuljetu.
   – Es tevi mīlu, māšuk.
   – Es tevi tāpat.

Trīsdesmit trešā nodaļa

//-- 1902. GADS --//
   Izabella un Metjū stāv saules staros piestātnē, kamēr Izabella nolūkojas pūlī, gribēdama ieraudzīt māsu. Pilsēta plešas viņiem apkārt, skaļa un daudzsološa.
   – Kur viņa ir? – Izabella jautā.
   – Nesatraucies, manu skaisto putniņ. Ja arī viņa nav saņēmusi telegrammu, mēs mierīgi paši aizkļūsim līdz turienei.
   Izabella pagriežas pret viņu un pasmaida. Viņas vēders ir piebriedis un vaigi piesarkuši. Metjū uzsmaida viņai, savai jaunajai sievai. Kapteinis viņus ir salaulājis tieši pie Havaju salām, un Izabella ir ar prieku pieņēmusi savu jauno vārdu, aizrautīgi parakstīdamās kā Izabella Sīvorda kuģa reģistrā.
   – Tu lieliski proti nomierināt, mīļais.
   – Mums nav no kā baidīties, manu skaisto putniņ. Nu jau vairs ne.
   Tad Izabella ierauga Viktoriju, kura spraucas cauri pūlim jakā ar zvanveida piedurknēm un zilos svārkos.
   – Izabella! – viņa sauc, brūnajiem matiem iemirdzoties ziemas saulē. – Izabella!
   Izabella metas uz priekšu, cauri cilvēku pūlim. Viņas sirds ir gatava izkāpt pa muti laukā. Par spīti vēsajam gaisam, viņas seja un ķermenis aiz prieka iesilst.
   – Viktorija! – viņa sauc, un pūlis pašķiras, gluži kā apsveicot šo laimīgo atkalsatikšanos.
   Un tad jau viņa ir māsas apskāvienos un raud no laimes.

Kimberlija Frīmena Vinterbornu dārgumi. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule