Народное творчество
Raganas jāj mēnesi maitāt

PAR BURVJIEM

BURVIS NOBUR BURVI

Puisim ar meitu tā kā rītu bijušas kāzas. Bet brūtgāns vienam burvim bij aizdevis dusmas – tas solījies atriebties. Tādēļ – neko darīt – ieaicinājis brūtgāns kāzās citu burvi, lai viņu no sadusmotā burvja aizsargātu. Tā arī tad noticis: tiklīdz braukuši no baznīcas mājā, sadusmotais burvis izbāzis ceļa malā vienās mājās galvu pa logu ārā – sācis jauno pāri burt. Bet brūtgāna burvis bijis stiprāks: tas, kāzu ratos sēdēdams, būris pretim un piebūris būrējam ragus pierē – tik lielus, ka galvu vairs nevarējis pa logu dabūt atpakaļ istabā: ragi sprūduši, ķērušies. Ilgi tur tad neģēlis samocījies, kamēr beidzot pats sevi nomocījis.

DEVIŅAS GAIĻU GALVAS

Kāds bagāts sīkstulis vecuma galā ielicis krūzā 999 dālderus, 9 ortes, 9 pimberus, 9 zeserus, 9 mārkas, 9 vērdinbus, 9 grašus un aiznesis miglainā veļu laikā ozola dobumā aprakt. Bet kāds puisis, to nomanīdams, jau iepriekš uzlīdis ozolā un paslēpies zaros. Sīkstulis aprušinājis naudu un nobūris tā: lai tikai tas iespētu naudu dabūt, kas nolicis krūzas vietā 9 cilvēku galvas. Bet līdz šis tos burvja vārdus izteicis – puisis ozola virsūnē iesaucies: “Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”

   “Nē, dieviņi, nē, – jāliek 9 cilvēku galvas!”
   “Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
   “Nē, dieviņi, nē, – jāliek 9 cilvēku galvas!”
   “Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
   “Nu, ja tu, dieviņ, saki, lai tad ar pietiek!” sīkstulis beidzot atteicis un pārgājis mājā; bet no dieviņa tā bijis pārbijies, ka otrā dienā nomiris.
   Nu puisis domājis: “Blēņas! Tur vēl nesīšu gaiļu galvas, izņemšu tāpat naudu.”
   Labi, – izracis. Bet, kas ir: tiklīdz krūzu aizskāris – pašam galva apgriezusies riņķī. Lielām mokām tikai paspējis vēl krūzu atpakaļ atlikt un aprušināt. Līdz to padarījis – galva atkal atgriezusies vietā.
   Bet naudu dabūt tomēr tam kārojies; tādēļ nokāvis 9 gaiļus, aiznesis galvas un tad iemantojis krūzu bez jebkādas kaites.

BURVJU ĶĒNIŅŠ

Kāda saimniece ar savu meitu bijušas lielas burvenes. Reiz tanīs mājās skrodelis šuvis un katru vakaru mēdzis vēlu jo vēlu strādāt. Bet vienu vakaru saimnieces meita atrunājusi skrodeli, lai šovakar tik vēlu nešujot; tomēr skrodelis tīši kavējies labi ilgi. Beidzot meita izlēkusi no gultas un plijusies kā rūgta nāve: lai taču eimot gulēt! Skrodelis gājis arī, bet gultā domājis: “Tur taču sava lieta ir, kad man tik nepieciešami jāiet gulēt? Pag, pag, – gulēšu gan, bet aizmigt tīšām neaizmigšos, redzēs, kas šij pa nakti darāms.”

Pa brītiņam skrodelis izlikdamies pāris reizes jau iekrācies. To dzirdēdama, meita modinājusi māti: “Memm, memm, celies, nu viņš šņāc!” Māte uzcēlusies, bet drošības labad vēl dedzinājusi papēdi: vai tikai patiesi aizmidzis? Skrodelis, nabadziņš, cieties, zobus sakodis un nocieties arī. Nu saimniece paņēmusi tādu podiņu aizkrāsnī, iemērkusi tanī pirkstus, aptraipījusi paduses un tūliņ palikusi par žagatu; meita darījusi pakaļ un arī palikusi par žagatu. Abas aizlaidušās pa logu prom. Skrodelis domājis: “Vai tad es atkal nevaru tai mērcē pamērcēt pirkstus?” Labi, – pamērcējis pirkstus un aptraipījis paduses. Tūliņ palicis arī par žagatu un aizlaidies tām pakaļ. Laidies, laidies, – piepeši tāļā, svešā vietā nokritis zemē un palicis par cilvēku. Bet tur brīnum apakš zemes rūcis, un necik tāļu ieraudzījis vēl arī tādu caurumu. Līdis iekšā skatīties un atradis veselu māju. Tanī mājā burvene ar meitu bij atlaidušās. Meita paskatījusies pa logu un teikusi: “Memm, āre kur skrodelis lai atskrējis!” Māte iztecējusi pretim, paslēpusi skrodeli pabeņķī un pieteikusi: “Te ienāks tāds: vidū adatas tievumā, abi gali baļķa resnumā, bet tad tu nebrīnies, citādi viņš pārlūzīs!” Jā – necik ilgi – lien viens pa durvīm: vidū tik tievs kā adata, bet abi gali baļķa resnumā. Skrodelis, tādu ieraudzījis, nevarējis nociesties – tūliņ iesaucies: “Ak tu, tievais spoks, kā tu nepārlūzti!” Līdz to izteicis, tievais pārlūzis pa vidu. (Tas bijis burvju ķēniņš.) Nu saskrējuši citi burvji un gribējuši skrodeli nožņaugt, bet saimniece ātri izrāvusi skrodeli laukā, iesmērējusi viņam vēl paduses, uzsēdinājusi baļķim mugurā un tad ieteikusies: “Tiešām projām, nekur klāt!” Baļķis tūliņ pacēlies gaisā ar visu skrodeli, ar saimnieci un viņas meitu. Ceļā saimniece pamācījusi skrodeli: “Ja labi augstu lidosim, tad tu nesaki: ūja! kur nu augsti ejam!” Bet drīz pēc tam gadījusies upe un teitan baļķis uz reizi ļoti augsti pacēlies gaisā. Skrodelis iesaucies: “Ūja! kur nu augstu lidojam!” Līdz to bij teicis – baļķis gāzies kā vējš upē un noslīcinājis abas burvenes, tikai skrodelis, labs peldētājs, izglābies malā.

VIESULIS

   “Re, re, bērniņi, saturat cepurītes, ka Rīgas kungi neaiznes!”
   “Vecā māmiņa, kur tad ir tie Rīgas kungi?”
   “Jā, nu, bērniņi, kā tad nu neredziet – rau, kur tas, riņķī griezdamies, skrien.”
   “Nu lai – tas jau ir vējš, vai viesulis.”
   “Ir gan vējš, bet ar to senāk Rīgas kungi skrēja apskatīties, kā uz zemēm lini aug. Ja jūs negribiet ticēt – es jums pastāstīšu, kā senāk vienam saimniekam šitāds vējš aiznesis tutinu (dunci) uz Rīgu – tad jūs man arī, varbūt ticēsiet.
   Senāk reiz viens saimnieks ēdis dienišķas pļavā ar saviem strādniekiem. Tā viņam ēdot šitāds pat vējš, – kā tas, kur, eku, aizskrien – skrējis taisni virsū un citiem norāvis cepures. Cepures gan saķēruši, bet vienu tutinu kā ķēris, tā ir aiznesis.

   Nu, un rudenī saimnieks aizbraucis uz Rīgu ar liniem. Kad linus pārdevis, tad namnieks devis kāpostus ieēst un – ko domājiet! kāpostus ēzdams, ierauga savu tutinu uz namnieka galda – to, kuru vasarā viesulis bij aiznesis. Nu, redziet, vai tad viesulis tutinu uzlika uz galda?”
   “Nu viņam vajadzēja prasīt namniekam, lai to tutinu atdod – ka tas ir mans tutins.”
   “Redziet, bērniņi, kādi jūs esiet! – vai tad tu nu vari no kunga tutinu prasīt? Ko tad mužiks kungam padarīs? Tu iesāci nieka tutina dēļ – ar galu vairāk ir mājās netiktu.”

MANTAS REDZĒTĀJS

   Viņos laikos kādam vīram bij podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau tālumā saredz, kur paslēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagaram parunāt vīrus un zirgus, ka lielo kaudzi sagodīt. Bet vagars iekārojis vīra atradumu. Līdz sakrāvuši pirmo desmit vezumu – tūliņ iesaucies: “Tos man, tos man!” un licis vīriem muižā aizvest. Krāvuši tālāk. Bet līdz tie atkal pilni, tā: “Tos man, tos man!” Beidzot iekrāvuši atlikumus. Mantas redzētājs cerējis: “Tos taču man atstās?” Bet nekā: vagars atkal iesaucies: “Tos man, tos man!”
   Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagars atkal: “Klausies, kas tev tai podiņā?”
   Tā un tā – šis izstāstījis.
   “Ai, tad ietraipi man ar kreisajā acī!”
   “Jā, jā – kur tu vagaram atturēsies – traipa arī. Bet vagaram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!
   “To nedarīšu – citādi klāsies nelabi.”
   “Tā! negribēsi man novēlēt? tūliņ traipi man tai acī arī!” vagars uzsaucis. Labi. Bet, kā ietrāpīja labajā acī – uz pēdām palika akls.
   Vēlāk vagaru vadāja par nabagu apkārt un, ja kāds ieprasījās: “Kas acīm kaiš?” tad pats atbildēja: “Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā.”

IEŠĶAVAS ĶĒNIŅŠ

   Kādai mātei ir trīs meitas. Reiz meitas strādā uz lauka. Piepeši saceļas briesmīgs viesulis un aiznes visas trīs diezin kur. Gan nu taujā, gan meklē, bet nekur atrast. Pēc kāda laika Dievs dāvina mātei dēlu. Kad dēls liels izaudzis, tad prasa: “Māmiņ, vai man nevienas māsas nav bijušas?”
   “Bij gan, dēliņ, trīs gabalas, bet viesulis viņas aiznesa.”
   “Māmiņ, es iešu māsiņas meklēt.”
   “Kur nu, dēliņ, zini iet, aiznesīs ir tevi vēl projām, un tad man nebūs neviena, kas vecuma dienās apgādās.”
   Dēls tomēr neapmierinās. Viņš apsedlo kumeliņu un aizjāj. Caur mežu jādams, viņš izdzird divus strīdamies.
   “Kādēļ tā strīdieties?”
   “Jā, te mums tēvs iedeva: vienu tupeli, svārkus un cepuri. Ja tupelē iekāpj, tad var aiztikt 150 jūdžu vienā acumirklī, bet ja svārkus uzvelk un cepuri uzliek, tad paliek par neredzamu. Kuram no mums nu viņi pieder?”
   “Pagaidiet, tūlīt izspriedīšu taisnību. Es iešaušu savu bultu mežā, kurš bultu atron, tam trīs lietas pieder.”
   Abi strīdētājies meklē, nevar atrast; iet pats šāvējs meklēt un atron.
   “Tā, nu, redziet, jūsu trīs lietas pieder man!” šāvējs izspriež un aizjāj. Gabalu pajājis, tas nokāpj no zirga, iekāpj tupelē un saka: “Es vēlos tai pilsētā notikt, kur manas māsas.” Acumirklī pilsētai klāt. Bet pilsēta apsēsta no nešķīsta gara. Viņš pieiet pie vienām durvīm un klaudzina ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauza!”

   “Esmu tavs brālis, laid iekšā!”
   “Man neviena brāļa nepalika, kad mani viesulis aiznesa!”
   “Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!”
   Māsa nu atdara durvis un pazīst mātes gredzenu. Viņa līksma apkampj brāli un raud prieka un arī bēdu asaras sacīdama: “Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs – lācis – nāks mājās, tas tevi saplosīs gabalos.”
   “Lai, lai, māsiņ, vīriņš nekā nedarīs!” Tā runājot, lācis jau nāk rūkdams. Brālis nu knaši velkad svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lācis ienāk un prasa: “Kas te par svešu smaku?”
   “Nekas, vīriņ, šūdama iegriezu pirkstā, tā tā smaka.”
   Kad lācis apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: “Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: mans brālis atnācis sērst.”
   “Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu vienreiz savu sievas brāli redzēt.”
   Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek redzams. Māsas vīrs to mīlīgi uzņem, bet arī piesaka, lai no rīta pulksten piecos, kad viņa stunda pienākusi, projām iet, citādi varot viņu saplosīt. No rīta pirms pieciem visi mierīgi paēd brokastu. Bet piecos brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Jā, līdz pieci pagalam, māsas vīrs atkal paliek par lāci un rūc un trako kā pats nelabais. Kad lācis aizgājis, tad brālis iet otru māsu apraudzīt un klauvē pie durvīm ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās!”
   “Esmu tavs brālis, laid iekšā!”
   “Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa!”

   “Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu; laid tik iekšā!”
   Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa līksma apkampj brāli un raud prieka, bet arī bēdu asaras sacīdama: “Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs – lauva – nāks mājā, tas tevi saplosīs gabalos.”
   “Lai, lai, māsiņ, vīrs nekā nedarīs!” Tā runājot, lauva nāk rūkdams. Brālis nu knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lauva nāk iekšā un prasa: “Kas te par smaku?”
   “Nekas, vīriņ, pārgriezu pirkstu, smaka no tam.”
   Kad lauva apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: “Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: mans brālis atnācis sērst.”
   “Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu savas sievas brāli redzēt.”
   Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek par redzamu. Māsas vīrs to uzņem mīlīgi jo mīlīgi, bet arī piesaka, lai no rīta pulksten četros, kad viņa stunda projām iet pienākuse, atrīdējas no kājām nost; citādi varot viņu saplosīt un apēst. No rīta pirms četriem visi mierīgi paēd brokastu. Bet četros brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Ak žēlīgs Dievs! līdz četri pagalam, māsas vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakodams gāž pasauli apkārt; pat māsa briesmās rauga kur paslēpties.
   Kad lauva aizgājis, tad brālis iet trešo māsu apmeklēt un klauvē atkal pie durvīm ilgi jo ilgi. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās!”
   “Esmu tavs brālis, laid iekšā!”
   “Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa.”
   “Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!”
   Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa gan līksma apkampj brāli, bet lūdzas, lai no Dieva puses iekšā nenākot. Viņas vīrs – Iešķavas ķēniņš – esot briesmīgāks par deviņiem velniem. Brālis gan saka, ka spējot par neredzamu pārvērsties, bet māsa izskaidro, ka viņas vīrs spējot tāpat. Brālis paliek ārpusē un nogaida Iešķavas ķēniņu pārnākam. Drīzi arī pilsētā nejauki norūc un Iešķavas ķēniņš pārnāk.
   “Kas te par svešu smaku pie durvīm?”
   “Nekas, vīriņ, pārgriezu divus pirkstus un smaka no tam.”
   Māsa tagad apguldina, apmierina Iešķavas ķēniņu un izviļ no viņa daudz gudrību, daudz noslēpumu. Kad Iešķavas ķēniņš aizmidzis, tad māsa pamāca brāli šitā: “Pašā pilsētas vidū ir liels akmens, un apakš tā akmens liela ola. Ja uzliksi kāju uz akmens, tad ola izskries; to tu – līdz skrien – raugi sašaut. Kāju tik lieci uz paša akmens vidus; ja kāja netrāpītu vidu, tad atkal nekas.”
   Brālis tā izdara un sašauj olu lupatās. Līdz ko ola lupatās, te visa pilsēta no nešķīstā gara vaļā; arī lauva, lācis un Iešķavas ķēniņš – visi, visi par cilvēkiem. Pilsētas ļaudis tūkstošiem sapulcējas ap izglābēju un nezin kā pateikties. Iešķavas ķēniņš vienu pili atdod izglābējam un lūdz arī viņa sievas vecākus atvest. Izglābējs ielec tupelē un acumirklī vecāki klāt. Nu dzīvo visi vienos priekos ilgi ilgi un varbūt vēl šodien, ja nav miruši.

PAR PŪĶIEM

PAR PŪĶI

//-- I --//
   Latviešu pūķis ir mazs, neievērojams priekšmets, pat ne ikreiz kustoņa veidā. Teikas min viņu arī gan čūskas izskatā gar debesīm lokāmies, tomēr tik vien kā kādu gaisa parādīšanos. Latviešu pūķis parādās spēkā liels, miesā neko daudz ievērojams. Labības pūķim bija maza putniņa izskats; zirgu pūķa izskats bija vai nu zirga pinekls, vai lociņš. Daudz no turīgākiem saimniekiem slavēja ar pūķiem biedrībā esošus. Brauca kāds labus zirgus, – jā, tam jau pūķis; stāvēja kādam aizpērnajā maize apcirknī, – tam jau pūķis; ja kādam bija kāda sauja balto Poļu petaku (sudraba rubļu) kaut kur jumtā vai zem durvju sliekšņa noslēpta, ko bij aiztaupījis, – nu tam jau pūķis mājā. Vēl tagad mēdz izsaukties par tādu, kas ar naudu liels izrādās: “Vai ta pūtējs tam tās naudas piepūtis.” Pūķis bija latviešiem bagātības veicinātājs. Bet viņš bija arī briesmīgs atriebējs, ja viņam uzdrošinājās tīšā prātā pāri darīt. Tādēļ ikkatrs, kam bija pūķis, turēja par savu pienākumu savu pūķi godināt ar upuriem zinamās dienās, īpaši rudenī pie dievainām.
//-- II --//
   Deviņus gadus vecs gailis dējot mazu oliņu. Šī oliņa saimniekam jāturot 3 nedēļas kreisā padusē, tad izperinoties pūķis. Pūķis pienesot savam saimniekam no citiem nāburgiem (kaimiņiem) daudz labības un svētības. Kad pūķis ejot pa gaisu, tad tam galva sarkana kā uguns, aste zila un mugurā liela liela nasta.
   Reiz viena vīramāte iedevusi vedeklai mazu vācelīti rudzu: – lai rīta agrumā gaiļos – sākot malt un lai maļot, kamēr samalts! Vedekla domājusi: kas nu no tik mazas vācelītes ko malt – vēl netikšot pus acī (dzirnavu acī – ieberamā caurumā) ko iebērt un, ja reizes trīs apgriezīšot, vairāk nevajadzēšot; bet nekā: piecēlusies gaiļos, malusi, malusi – jau liela gaisma, jau dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns – bet vācelītē kā rudzi bijuši, tā vēl ir.
   “Nu nekas!” domājusi, “tā savāda svētība!” un sākusi dziedāt:

     “Maļu, maļu tebeciņ —
     Pūķīts milna galiņā.”

   To dziedādama, vedekla nejauši pacēlusi acis uz dzirnavu milla (milna) jeb puļķa galu un ieraudzījusi mazu putniņu tur sēžam. Ņēmusi nosist putniņu. Bet kā nositusi – vācele drīzi jo drīzi tukša – maļamais samalts. Ienāk vīramāte – tā sauc vaimanas un meklē savu putniņu – pūķi – pa kaktu kaktiem; bet nav putniņa vairs ne te, ne tur. No tā laika bagātais saimnieks palicis tukšs un nabags.
//-- III --//
   Pa vecam bij iespējams Rīgā pūķus nopirkt. Tā reiz arī viens zemnieks nobraucis Rīgā un gājis pie pūķu pārdevēja vienu pirkt. Labi. Bet pārdevējs vaicājis: “Kāds pūķis tev vajadzīgs?” Saimnieks atteicis: “Man vajadzīgs tāda pūķa, kas vīžu nes.” (Viņš gribējis izteikt: tādu, kas visu nes.) Pārdevējs domājis: – saimniekam vajadzīgs tāda pūķa, kas viņam vīžu nestu, un iedevis arī tādu.
   Saimnieks pārbraucis mājā, un viņa pūķis sāk strādāt: nes un nes no malu malām vīzes vien, vīzes vien un krauj kaudzē. Drīzumā ar vīzēm visu sētas vidu pienesa. Ko nu darīt? Brauca atkal uz Rīgu teikt pārdevējam, ka viņa pūķis tā un tā strādā. Un nu tikai abi atjēdzās, ka pārpratums izcēlies.
//-- IV --//
   Dzīvojuši reiz divi pušelnieki. Tam vienam bijis pūķis, tam otram nebijis. Reiz tas, kam nebijis, vētījis savā piedarbā zirņus. Edzk (redez, kur) ienāk viņas sētas gailis. “Tiš! vai te man gan zirņus ēst! es tev gan!” Paņēmis spriguli un tik sist zemē. Kā sit, – ne gaiļa, nekā… tik zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam. Kas nu gaili devis, – bijis pušelnieka pūķis.

//-- V --//
Viens vīrs vētījis klonā labību. Iegājis rijā uzsmēķēt un aizmirsis gubai krustiņu uzdurt. Smēķējis, smēķējis – ieraudzījis pa durvju šķirbu pūķi atskrienam. Pūķis grābis labību un mērodams skaitījis: “Simtu lastu pūrā!..”

   Nu rāvis durvis vaļā – krāvis pūķim ar liekšķeri. Pūķis ātri aizskrējis, aizmirsdams vēl savu pūru (par pūru viņam cūkas nags bijis) līdzi paņemt.
   Vīrs paņēmis pūķa pūru (cūkas nagu), grābis ar to labību un teicis tos pašu vārdus ko pūķis: “Simtu lastu pūrā, simtu lastu pūrā!” Cik cūkas nagu iegrābis, tik pūru labības izbiris. Nu šis nēsājis vienmēr pūķa pūru klāt un trīs gadu laikā palicis par bagātu vīru. Tad vienreiz aizgājis uz pirti un mazgādamies nolicis pūķa pūru turpat pirts lodziņā; bet pūķis piemanījies – nozadzis savu pūru atpakaļ.
//-- VI --//
   Reiz sievas grābušas sienu. Te piepēži, kur gadījies, kur ne, pūķis laidies viņām taisni gar galvām. Bet tai pašā brīdī nabagam aste pārplīsuse, un viss nesamais – zelta nauda – izbiruse turpat pļavā.
   Citā reizē atkal vīri metuši labības stirpu. Te paskatās: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām. Pūķim galva izskatījusies melna, pats vidus bijis tievs, bet brūnā aste bijuse kupla, un tā sprēgājuse vēl tīri kā egles malka.

MIĶELIS

Dzīvojis nabags saimnieks tādās pussakritušās mājās, ka bailes bij vidū iet: jumti sazvēlušies, noplīsuši, lietus pa griestiem plikšķēdams tecējis istabā – tik traki. Zirgi vīram gan bijuši – divi gabali bijuši – bet tikai jau nu arī tukšus ratus jaudājuši pavilkt. Un govis – cik jaunu bijis – tās pašas kauli un āda; stumjamas, ceļamas. Bērni atkal – to bijis Dieva svētība – tekājuši puspliki ir vēlākā rudenī, krimzdami sakaltušo garoziņu. Pienākuse ziema – malkas mājā ne pagales – gājis uz mežu ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis kulīti nokaltušā zarā un sācis cirst. Izcirtis visu cēlienu, skatījies pēc uzkožamā – nava vairs. Ko nu? – ēst gribējies aplam – sācis skumt. Te piepeši ieraudzījis smalku kungu – tas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kundziņš vaicājis: kamdēļ šis skumstot? Tā un tā – maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un bažījies: kad tikai viņa paša puiši nebūšot tie paņēmēji? Un – skaļi nosvelpies, tūliņ saucis: “Juri, Ješki, Brenči, Miķeļi! – kur jūs esiet?” Nu saskrējuši gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis: “Vai visi še esiet?” Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies, un patlaban arī Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem. “Vai tu nepaņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti?” “Paņēmu gan!” “Nu, tad par sodu tev tūliņ jāstājas šā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jānokalpo!” To teicis, velna kungs ar citiem puišiem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis cirst, ka viss mežs atklimst – saimnieks lai tik eimot uz māju! Cirtis – nogāzis līdz vakaram veselu meža gabalu. Rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds šim tas nātna zirģelis bijis – tādu iedevis. Bet nu velna kalps – Miķelis – mežā nokrāvis tādu vezumu, ka rati tik tik nelūzuši – uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan rāvis zirdziņš stiepdamies – kur nu pavilksi! – ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā – šis uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā. Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi – pats vien visu malku – pusmežu – pārrāvis mājā un visas malu malas pieblīvējis. Pēc tam vēl Miķelis veselu lielu cirtumu baļķu savācis, uzcēlis visas māju ēkas gluži par jaunu un tad ievaicājies saimniekam: vai naudas nemaz nevajagot? Atteicis: “Kā nu nevajadzētu, bet kas tad dos?”
“Labi!” velna Miķelis pavīpsnājis, “brauksim uz mežu!” Aizbraukuši – sākuši sūnas plēst: vienā vezumā plēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas, purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus – braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur – nu sūna izskatījusies pēc vilnas – pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: – “Ūja, kas par teicamu vilnu! Cik maksājot mārciņā?” – Tik un tik. Tūliņ devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši, un izpirkuši abus vezumus – purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām – milzumis naudu sagrābuši. Tas nu tas. Bet nu velna puisim taču beidzot pa mājām darba aptrūcis – teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī – domājis: ko tāds vīrelis taču nolīdīs? un atvēlējis. Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un nebijis ne apskatījies – viss mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri par galvu; un lielkungam tik žēl: – viņš nevarot atdot tādus miežus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: “Kad nu nē, nē!” Bet vienu nastu taču par iekopumu, apsējumu lai neliedzot. Jā, jā – to labprāt! Bet ko mans puisis – tas tikai plēš lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu miežu pļāvumu vienā nastā, saņēmis ar muguru un pārstiepis savam saimniekam noteikdams: “Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika!” Nu izkūlis miežus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: “Ēd nu kūlumu ar sātu – es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies.” Un tā viņš aizgājis – uz kurieni? to lai Dievs zina.

NABAGĀ BRĀĻA DZIRNAVIŅAS

   Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgam aptrūcis maizes – gribējis pirkt, bet ar ko tad pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: “Ko nāci! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudu.”
   Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājis balts vīriņš:
   “Ko tu raudi?”
   “Jā, brālis sūta mani uz elli šo pleciņu pārdot, bet kur tad tur pārdošu? – nezinu ne ceļa uz turieni.”
   “Ej, ko nu par niekiem tik daudz bažīties, – blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti cik kāri, un ceļu atrast, – tas tas mazākais, redzi: kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas.”

   Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet iet – nemaz elle tik tuvu, īsti ko kāpt. Beidzot jā: būs gan elle; bet iekšā nevar tikt: lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: – ko gribot?
   “Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.”
   “Kas?! cūkas pleciņš! tā laba lieta! – cik gribi?”
   “Nu, ko tur daudz prasīšu – atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā nosviestas – pietiks.”
   “Nē, nē, nē! – to nē! prasi citu ko.”
   “Man cita nekā nevajagas: ja tā ir, tad – līkop!”
   “Nē, nē, nē! – to nē!” trijgalvis vēl pretojās; bet brālis – labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa – nepalaižas ne par ko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi – abi izšķiras: velna kalps ar cūkas pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.
   “Nu, kas ir? – dabūji gan?”
   “Dabūju, dabūju; bet ko ar viņām iesākšu, to nezinu: man jau nav ko malt.”
   “Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos – ieteicies tikai, lai maļ, tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī, un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no Dieva puses, nevienam cilvēkam.”
   Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms un tad pazuda.
   Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt. Bagātais brālis ierauga tādu zelta pili, skaidri ārprātā atskrien un nezin ko darījis.
   “Apžēlojies! kur tu to sagrābi? kā tad man nav tādas pils? Tu nu esi gan mans brālis; kā es tevi mīlu, nemaz izteikt. Bet saki, kur tu to dabūji?”
   Tā un tā – šis stāsta.
   “Ak tad šīs dzirnaviņas varēja to! ko, vai patiesi? Vadzi, brālīti, pārdod man savas dzirnaviņas; no Dieva puses pārdod! – neeimu ātrāk projām.”
   “Jā, jā – labprāt! Man jau tagad mantas tā diezgan – raus tu nu atkal.”
   To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams, pūzdams uz mājām. Pārskrien: nevar ne atņemties – trīc no priekiem. Sieva brīnās: diezin, kas vīram par nelaimi, tā skriedams; bet šis tikai elš un rāda un teic un teic.

   No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib mājā palikt, brokastā biezputru vārīt; bet šis nē: lai nākot tik līdz uz pļavu, gan brokasta laikā pats pārskriešot un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samalšot. Labi – aiziet. Nāk brokasta laiks – saimnieks nosviež izkapti un poš mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ – visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ kā maļ. Gan sauc: “Diezgan! diezgan!” bet nelīdz: maļ ka maļ. Jau visa istaba biezputras pilna, bet vēl maļ kā maļ. Jau biezputra spiežās sētsvidū ārā, bet vēl maļ ka maļ. Nu – tīri pārbijies – rauj dzirnaviņas aiz vārtiem; bet nelīdz: biezputra krājas un krājas – drīzi visas mājas pilnas. Ko nu, vai tie nav nagi? Beidzot kamps trakās dzirnavas un nesīs brālim atdot, lai liek kur grib. Bet brālis tikai pasmejas par biezputras nelaimi; viņš klusītiņām pasaka apturamos vārdus: biezputras ne redzēt vairs.
   Tā nu paliek. Te vienu reizi jūrnieki gaišā saules dienā ieraudzījuši kaut ko spīdam. Brīnumi! – kas tas? Izkāpj no kuģiem un ies tīšām raudzīt. Aiziet: zelta pils – viscaur ar jumtu, ar visu no skaidra zelta. Kam tā piederot?
   “Man pieder! – kam tad citam,” brālis atbild.
   Kur to esot ņēmis?
   Tā un tā, – no dzirnaviņām – šis izstāsta.
   “Ak tā! tad no šīm nieka dzirnaviņām?” tā jūrnieki tur brīnas un apskatās. Bet pirmie blēži: otrā naktī ņemas brālim nozagt dzirnaviņas. No rīta brālis meklē, traks palikdams: nav un nav. Bet šie tamēr sen jau prom uz jūras un nu savā laimē paši nezin, ko likuši dzirnavām pa priekšu malt. Bet kamēr citi tur izspriežas, viens – tāds joku gailis – iesauksies:
   “Papriekšu sāls jāmaļ, sāls! esam sāli aizmirsuši mājā, ko tad ēdīsim!”
   Nu labi, lai tad maļot to pašu sāli papriekšu. Maļ, maļ – jau tāda bļodele pilna – nu būtu diezgan, gribētu apturēt; bet nekā: neapstājas ne trakas.
   “Kas tad tas?” šie salec apkārt un raudzīs par visiem ar rokām noturēt, bet velti. Un nelīdzēja un nelīdzēja nekas! Īsā brīdī kuģis bij pilns ar sāli un nogrima ar visiem jūrniekiem, ar visām dzirnaviņām. Bet dzirnaviņas jūras dibenā vēl mala un maļ vēl šodien. Un re, tādēļ arī jūrās ūdens tik aplam sāļš palicis.

KĀ BRĀLIS PŪĶI PĀRVAR UN MĀSAS IZGLĀBJ

   Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu – atraikni – un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gardāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: “Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pati Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.”
   Dēls to apņēmās un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepēži bij nospriedis citādi: viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams – nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā un prasa: kā nekur, tā nekur. Un kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešām vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.
   “Tomēr, lai kas,” pats atkal apmierinas, “mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!”
   Drīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Zaķīti-lempīti, neskrien vis, esmu brīnum izsalcis, es tevi apēdīšu!”
   “Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Vilciņ-jērzaglīti – neskrien vis, esmu gaužām izsalcis, es tevi apēdīšu.”
   “Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: “Dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas – nelaižaties vis pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu!”
   “Puisīti-brālīti – neēd vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum!”
   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: “Vanadziņ-līknadzīti – nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
   “Puisīti-brālīti – neēd vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”
   Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi. Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: “Vēzīti-krabiķi – nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”
   “Puisīti-brālīti – neēd vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu!”
   Labi. Puisītis-brālītis, zaķītis-lempītis, vilciņš-jērzaglītis, lapsenes-dūcējas, dunduri-sūcēji, vanadziņš-līknadzītis, vēzītis-krabiķis nu gāja taisni mežā iekšā. Otrajā dienā tie atron tādu māju dziļā mežā, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri nu saiet iekšā un atron tur vecu veceni. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu!” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas.
   Vecene saka: “Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet kad tu noiesi pie manas otras māsas, tad tā varbūt gan to pateiks.”
   Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu.” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas. Vecene saka: “Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet kad tu noiesi pie manas trešās māsas, tad tā gan pateiks.”

   Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta tev izteikšu.” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atronas. Vecene saka: “Pateikšu gan, tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet, iekams tu tur notiksi, tev jāiet pie raganas izkalpot jājamo zirgu. Pēc trīs dienu gājuma raganas mitekli sasniegsi.”
   Ceļavīri nu taisās raganas mitekli meklēt. Pēc trim dienām atron arī, un brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja varēšot trīs dienas no vietas raganai divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no raganas ķēvēm. No rīta brālis izdzen divpadsmit raganas ķēves ganos; kumeļi, visi divpadsmit, paliek stallī. Brāļa ceļabiedri arī iziet ganos līdz un apguļas viņam blakus; tik zaķītis-lempītis neguļ, tas par visiem šoreiz tas gudrākais. Viņš saka tā: “Guli puisīti-brālīti – guliet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runā.” Zaķītis-lempītis aiztek tiku deku pie ķēvēm un nu sadzird šādus brīnumus: viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo ragana esot pieteikusi cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot. To dzirdot, brālim noiet švīks! pār kauliem. Bet dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas tik saka: “Ko bēdāties! jo ķēves klīdīs, jo mēs dzenāsim. Nu redzēs gan, vai nepārtrieksim mājā.”
   Un tā arī bija: vakarā ķēves klīst kā pinekli. Bet līdz ko dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas sāk ādu ecēt – ķēves pāriet kā tauriņi. Ragana lād ķēves, bet šīs atbild: “Ej, ej, pati ej, tad redzēsi gan, ko tu iesāksi!”
   Otrā dienā tāpat. Trešā dienā zaķītis-lempītis noklausījies atnāk ar tādām ziņām: ragana esot pieteikusi ķēvēm, lai šovakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet mežā, biezumos, tur kodēji nevarēšot nekā padarīt. To dzirdot, brālim noiet švīks! pār kauliem, bet vilciņš-jēruzaglītis saka: “Ak tavu brīnumu! vai tad tik vien nu kodēju pasaulē kā dunduri, lapsenes, es jau arī vēl amatu protu. Un biezumos man zobi īsti kā radīti – tam.” Un tā arī bija: vakarā dundurisūcēji, lapsenes-dūcējas klūp gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja: vilciņa zobi izdzina; dunduru, lapseņu dūrieni pārdzina. Nu ragana pēc tam, kad ķēves labi izganītas, saka brālim tā: “Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies, ka tieci reiz projām no manis!”

   Brālis, to dzirdējis, aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis-lempītis noklausās, ko ragana kumeļiem piesaka. Viņa saka: “Jūs vienpadsmit paliekat tādi kā bijuši, bet tu, divpadsmitais – mans visuvarenākais, palien citu rītu zem siles un izliecies par slimu vai pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums, divpadsmitiem, izlasīties, kāds pašam patīk, tā pie līguma apsolījos. Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems.”
   Zaķītis-lempītis tādas valodas noklausās un tūlīt – itin siltas – aiznes brālim. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, ka nekur dēties; divpadsmitais guļ garšļaukus zem siles un pūšās slimāki par kalēja plēšām. Tos vienpadsmit ragana uzteic, debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgā: “Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!” Bet brālis neliekas to ne dzirdot: viņš ņemšot to slimo labāk: tie citi esot ļoti tramīgi. Šī negrib dot, bet ko tu darīsi – līgums jāpilda.
   Brālis nu paņem savu kumeļu un aiziet no raganas mitekļa. Ceļā kumeļš saka: “Ja tu mani paganīsi baltā ābulā trīs dienas, tad būšu tāds kā mana māte pie raganas; ja tu mani ganīsi baltā ābulā sešas dienas, tad dabūšu trijus spārnus un būšu tāds kā vētra; bet ja ganīsi mani baltā abulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds kā viesulis.”
   Tā notiek. Devītā dienā sešspārnu kumeļš pamāca brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši; bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ieņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties viņam astē, tad būšot visus trīs aiznest pie pirmās māsas. Zaķītis-lempītis, vilciņš-jēruzaglītis ielec krūmos, dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas ielaižas dobumos, bet vēzītis-krabiķis ieķeras sešspārnim astē, un vanadziņš-līknadzītis nolaižas uz sešspārņa muguras, iesēzdamies brālītim klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm, un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdakas mājas klāt. Tagad sešspārnu kumeļš saka: “Kāp, puisīti-brālīti nu zemē un ieej pie līdakas, savas māsas vīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.
   Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst; bet līdakas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apgulda brāli un tad vēro, vai vīrs drīzi nerastos. Pret vakaru līdaka pārnāk; bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījusi, pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”
   “Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
   “Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”
   Līdaka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļo: drīzi tas iedomājas savu bargo likteni un tad itin bēdīgi nopūšas sacīdams: “Kaut, brāli, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava viduvējā māsa un lācim pate vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku.”
   No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otrā māsas vīra – ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas ērgļa mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājuse, apguldījuse gaida savu vīru mājā. Ap vakaru ērglis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”
   “Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
   “Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”
   Ērglis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu mani no pūķa nagiem atpestītu, cik tad būtu laimīgs. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa – lāča, tas tev palīdzēs, es esmu par vāju tam darbam. Citurīt, saulītei lēcot, man atkal jāpaliek par ērgli.”
   No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešās māsas vīra – lāča. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas lāča mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājusi, apguldījusi gaida savu vīru mājā. Ap vakaru lācis pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūlīt uzprasa: “Sieviņ, te jau laikam pūķis maisījies? Kas tās par pēdām?”
   “Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”
   Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespētu viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci, un tad pie darba.”
   No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nošvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis; bet brālis viņu mierina: “Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie ir mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.”
   “Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni.”
   Viens, divi – visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties, bet lācis saka: “Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā: sešspārnim spēks, man izmaņa. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem varētu viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu; nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt galā, iekams saulīte nav nogājuse.”
   Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās: pašas klintis nodrebēja, un nu sešspārnis ar lāci ņēmās skaļi: drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brakšķēja; drīzi bij dzirdami rūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāj pūķa mitekli: darbs nu bij pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta agri jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli sacīdams: “Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu ej caur sagāztajām klints durvīm taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neej, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis: tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs; turpretim pa labo roku ej droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļa meiča. Viņa ir ķēniņa meita; pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdz šai meičai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis.”

Tā notika: brālis klusu ielīda pie meičas, un meiča tūliņ bez runas – devās pie pūķa. Pūķis gan taujā, taujā, kur šī tādas ziņas likšot, bet beidzot apdomājies saka: “Varu arī tev teikt, jo tu manu beznāves spēku tikpat nespēj rokā dabūt. Redzi, simts jūdžu tālumā ir otrs tāds pats klints kalns kā šis. Tanī klintī ir pils, pilī ir briesmīgs vērsis. Šis vērsis ir mans beznāves spēks.
Tomēr, ja vērsi arī nonāvētu, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu: nonāvētais vērsis pārvērstos par pīli gaisā. Un, ja tu pīli spētu noķert un nonāvēt, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu: nonāvētā pīle pārvērstos par olu un iekristu jūras dziļumos.”

   Tā, nu bij meičai ziņas rokā; tā pastāsta puisītim-brālītim, brālītis sešspārnim; sešspārnis lācim. Visi nu dodas uz mājām, lai varētu atpūsties un sataisīties uz rītdienas darbiem. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sešspārni, vanagu, vēzi un saka tā: “Ceļaties, laiks pie darba doties, jo šodien mums visiem pietiks, ko strādāt.”
   Neviens arī nekavējās – visi dodas uz klints kalnu. Bij gan, ko ņemties; tomēr pusvakarē klintis bija izplēstas un briesmīgais vērsis nonāvēts. Bet, tikko vērsis pagalam, te švikt! pīle no vērša ārā un gaisā augšā. Kā šī gaisā, tā vanags pakaļ un noplēš uz rāviena. Bet, tikko pīle pagalam, te pļunkt! ola no pīles ārā un pašos jūras dziļumos iekšā. Nu bij vēzim laiks: tas olai pakaļ un velk atspēries no dziļumiem ārā. Līdzko ola sausumā, tā sešspārnis šļakt! sasper olu lupu lupās. Un tai pašā acumirklī saistītais pūķis simts jūdžu tālumā izpūš dzīvību. Un tai pašā acumirklī, kur gadījies, kur ne, ērglis atlaižas pa gaisu, līdaka izlec no ūdens. Visi trīs: lācis, ērglis, līdaka nokrīt brālim pie kājām un, pārvērzdamies par cilvēkiem, saka tā: “Paldies, ka nāci ar savu sešspārni, ar saviem biedriem mūs no pūķa nagiem atpestīt. Tagad būsim arvienu cilvēki; nu esam laimīgi, un līdz ar mums arī tavas māsas, mūsu sievas, laimīgas: viņas tagad ir ķēniņienes, un mēs tie paši ķēniņi, kas senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāpasteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdājušies un diezgan ilgi gaidījuši.”
   “Steigties, steigties!” brālītis atbild, “gan jau to panāksiet, bet pēc manām domām būtu šā darāms: iesim visi papriekšu pie manām māsām, paņemsim tās un tad dosimies uz nonāvētā pūķa pili, kur daiļā meiča palika. Mums jau jāredz, kur tā paliek; nedrīkstam aizmirst, ka tā bij mūsu lielākā izpalīdzētāja.”
   Tā notiek. Visi aizsteidzās uz pūķa pili, meiču apraudzīt. Ak tu, manu dieniņu, kur tā bij priecīga! asaras raudādama, puisītim-brālītim tūlīt ap kaklu. Šņukstēdama, elsdama meiča saka tā: “Paldies, puisīt, ka mani no pūķa nagiem izglābi. Man pieder liela valsts, ko no sava tēva mantoju, bet ķēniņa šai valstī vēl nav. Esi tādēļ tu mans ķēniņš, es būšu tava ķēniņiene. Sešspārnim turpretim, kā vislielākajam varonim, vajadzētu atkal palikt šinī uzvarētā pūķa pilī dzīvot.”
   Un nu visi šķīrās: sešspārnis paliek pūķa pilī, vanags aizlaižas, vēzis ielec ūdenī, brālis apņem savu ķēniņieni un aiziet uz savu valsti, visas trīs māsas ar saviem ķēniņiem atkal aizsteidzās uz savām valstīm. Visi bij priecīgi un laimīgi.

PAR VILKAČIEM

   Vecos laikos daži cilvēki varējuši par vilkačiem pārvērsties – it īpaši raganas. Vilkači ķēruši aitas tāpat kā īsti vilki un aprējuši citus māju lopus. Par vilkačiem varējuši pārvērsties, ja izlīduši caur tādu koku, kam virsūne (galotne) pie zemes noliekusies. (Daži jauni bērzi biezumos, lukni augdami, mēdz tā noliekties.) Vislabāki vēl bijis, ja virsūne, zemē ieplakdama, vēl saknes laiduse.
   Tāds koks tad bijis vilkačiem kā radīts. Bet viena lieta tikai: ja vilkači atkal gribējuši par cilvēkiem palikt, tad visnotaļ bijis jāizlien caur tādu pašu koku atpakaļ.
   Reiz kāda ragana aizvilkusies uz mežu, kur šitāds koks audzis. Kaimiņš tūdaļ nopratis, ko šī nodomājuse: tas paķēris cirvi un aizsteidzies nopakaļu. Līdz ko nu ragana par vilkaci – kaimiņš nocirtis koku un sadedzinājis. Pret vakaru vilkace atskrējuse atpakaļ un ošņājuse un meklējuse līko koku, bet velti. Nu saskraidījuse pa mežu divi gadi, koku meklēdama. Trešā gadā uzgājuse beidzot citu tādu koku un tad tikuse atkal par cilvēku. Bet kāda nu pārnākuse: pavisam nonīkuse, izkaltuse.
   Vilkači labprāt uzturējušies arī vilku pulkā, bet tad viņi nedrīkstējuši stāvēt vēja pusē – bijis jāmanās arvien pavējas pusē, lai vilki pēc smakas nepazītu, citādi saplosījuši.

SUDRABA ĀBOLS

   Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs raida vecāko dēlu mežmalā avis ganīt. Šis gana, gana, bet kamēr domā apsēsties – vilks klāt un noņem pašu labāko auneli. Vakarā tēvs prasa: “Vai noganīji labi?”
   “Kur nu noganīju, – vienu vilks apēda.”
   No rīta tēvs raida viduvējo dēlu ganos. Šis gana, gana, bet kamēr domā apsēsties – vilks klāt un noņem pašu labāko auneli. Vakarā tēvs prasa: “Vai noganīji labi?”
   “Kur nu noganīju, – vienu vilks apēda.”
   No rīta tēvs raida muļķīti ganos. Šis notaisa kadiķa irbuli un gaida. Pēc laba brīža vilks klāt un pabāž galvu iz krūma. Čuks! muļķītis izdur vienu aci, čuks! izdur otru aci. Vilks ieiet kaukdams mežā, muļķītis pakaļ. Beidzot jēra zaglis ielien kādā lielā čakārņa caurumā. Muļķītis grib ir tur pakaļ līst, bet tai pašā acumirklī izlien no čakārņa jauna meiča un saka: “Tu esi izdūris vilkacim acis. Tas labi – še tev par to sudraba ābols, jo caur tevi tiku no vilkača nagiem vaļā.”

Vakarā muļķītis pārdzen avis un atdod tēvam visas. Tēvs uzteic muļķīti. Gulēt iedams, muļķītis paliek sudraba ābolu pagalvī, un re, no rīta sudraba ābols palicis par sudraba pili.
Muļķītis nu apprec to meiču, kas sudraba ābolu iedeva, un dzīvo savā pilī kā ķēniņš.

JĒRGAĻ A KĀĻIEM LAB SMEĶ!

//-- (Dundadznieku izloksnē) --//
Reiz kāds sainiks a sov puiš ar laukē. Us vienreiz sainiks pazūd un peic ilg laik atsrodes akal. Viš dome: “Kur elē viš iet un paliek tik ilg nost? – ko viš mežē tik ilg var dart? Bet nu neko; kas sainikam var prast, kur viš iet, kur ne? Viš jau pats zina sovs daršens. Diensvidē, kad vis sanāk pe lounag, sain ir isvāres kunkeļs ar priš gaļ. Tāds lounags visem lab smeķe – vis poēd, ka tik sten vien, un tad iet diensvid gult. Peic kādām vienam, kad sainiks a puiš pļouj sien pļavē, us vienreiz sainiks pazūd akal. Peic liele laik viš atnāk akal. Kād brīsniņ tie vel papļouj un tad iet akal pe diensvid. Loungē ir akal rāciņ a priš gaļ. “Kur elē sainc jem to priš gaļ, es viņs neredz nevien jēr koujam? Bet nu tas puiss to sainik vairāk uspase. Peic kād nedeļ laik, kad viņ a sainik ab div taise apkārt louk žog, puiss redz, ka tas sainiks noliek cir pie ven celam zemē un iet projnes mežē iekšē. “Pa pa!” puis dome, “es toks grib redzt, kur tu iet un ko tu tur meže dar?” Viš noliek sov cir ē un iet notālens sainikam pakļe, bet tā ka tas viņ neredz. Lab gabal tā pa tād lielē mež ģajš, sainiks āziet tāde lielē, nejouke purmale. Tur izlūdz tād liel, vec krebaļ egel ar liel lukiņ, tam tas vienlede saken tā sasloces, tas vid pasceles tā uz ougš, ka pa to līkam apakš vīrs var izslīst caoures. Sainiks pe to liele lukiņ apstājes. Puiss ās vien krūm slepen apstājes, stāv un skates, ko sainiks tur nu dārs? Tas sainiks papriekš apskates it ciet visapkārt, u tik kāds kur nav, kas us viņ skates. Ka neko neredz, tad viš sāk pe to lukiņ gūņtes: krīt gar zem, metes augšpēd, pa gāl pāres un vel kā nekā. Tā diezgan izgūņes un izmētes, viš līž cour to saken apakšcour kāds reizs trīs. Puiss tik nu skates un rauges, kas tur nu izjuks? Kad nu sainiks trešoreiz islīž cour to saken apakš cour, tad puiss rauges: – sainiks vairs nav nekāds – taī viete iznāk lieles vilks. Tas nospurnes, isstaipes un sāk skriet pa mež projnes. Puiss tā pārsbijies, ka tirpkeļ iziet cour visem kauliem, un viš nebūt nezin, ko nu le dart. Bet kanērt viš tur vel stāv un dome, viš iesklouses, ka turpat netāļ az to mež pļave gan sāk nežēlig ourt; “Ou, ou, ou! Britan, Lāč, cui, cui, cui! – rok u lieles, negantes zvērs ajēs (aitās), cui, cui, cui! – ou, ou, ou! voi mans Šēss! manam labam jēram mugre un a viss jātnisk vien pa žog pāre un meže iekš! Ak tu viens nol… (nolāpāms) pa man labe jēr! Vei, mans Šēss, vei, mans Š… ko es, nabags, nu dārs! mans labes jērs pagalam!” Tā tas gan siev vel doudz izoures un izbreices, rīdan tos sūņs, tie gan skrēj meže iekše, rej: “Ķiuks, ķouks, ķiuks, ķouks!” bet nekas – peic paliek vis klus. Peic tād brīsniņ viš netīs ieskates, tas lieles vilks atskrējs az to lukiņ, sviež to jēr zeme – tas ju i pagalam. Vilks nu līž cour to sakenapkš trīsreiz cournes; puiss rouges – nu vairs vilks nav nekāds, un viņ sainiks iet tam jēram klāt, sviež to pa kameš un iet pa mēž projnes uz mājam. Puiss nu skrēj, ko vien kājs nes, le tapt sainikam priekše pe to žog. Tikko top klāt pe žog, paķer sov cir un cērt, ko nāg nes, le sainiks redz, ka viš dzīve (strādā). Tas nenāk nu vis pe puiš, bet iet ar sov jēr pa mugar proj uz mājām, iedod jēr saince, le vār lounge gaļ ar kāļiem, un pats iet pe puiš āz louk žog taist. Sainiks nesliekes neko zinam, jem sov cir un sāk akal cirst miets un cits žog koks. Bet puiss cērt un taise, bet avien uz to sainik tā šķielisk paskates. Kad laiks – tie iet pe diensvīd un pe lounag. Puiss nu zina, kas tas i pa gāļ, ko ēd, bet cit nezin neko. Jērgaļ a kāļiem lāb smeķe – vis eid, nāgs laizdem.

EZĪTIS

   Vienam tēvam un mātei nebij neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runā: “Kaut jele Dievs mums mazākais tādu bērniņu dotu kā ezīti!”
   Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsnes un saka: “Es esmu jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti un izaudzina.
   Kad ezītis bija pieaudzis, tad māte saka tā: “Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas; bet tik maziņu cūkas nomīs, un ko tad?”
   “Ko bēdāties, gan jau izganīšu!”
   “Vai tad tev bail nebūs – dēliņ?”
   “Man no cūkām bail! tā tīri kauna lieta! Dodiet tik šurpu, gan izganīšu.”
   Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus, bez kā mājās pārdzītu. Cūku pulks pieaudzis pa tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar; tomēr ezītis tev nogana uz mata.
   Bet nu gadījies, ka tās zemes valdnieks bij izgājis taī mežā medīt, pie kam apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā.

   “Vai te kāds gans ar pie tām cūkām?” valdinieks skaļi sauc.
   “Ače! te jau esmu!” ezītis cērpā atbild.
   “Kur tu esi?”
   “Vāverīšu cērpā esmu.”
   “Nāc šurp pie manis – izrunāsimies.”
   “Kālab ne!” ezītis atbild un izlien laukā.
   “Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt?”
   “Kā tu tāds liels vari apmaldīties?”
   “Izved mani ārā no šī meža.”
   “Kālab ne; dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt.”
   “To nu gan ne! es tev tādam mazam krupim došu meitu!”
   “Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”
   Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.
   “Kur tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast – nāc, izved mani ārā.”
   “Kālab ne; dod tik man savu jaunāko meitu, – tūlīt.”
   “Ej, ko nu muldi, to jau nevaru!”
   “Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”
   Maldītājies apjāj tādu riņķi: necik ilgi, klāt atkal.
   “Nu, kas ir: izved mani laukā.”
   “Kālab ne; dod tik man savu jaunāko meitu – tūlīt.”
   “Ko ar tevi iesākt: ņem vesels.”
   “Tad tu apsoli man savu meitu?”
   “Apsolu!”
   “Labi. Tagad jāj man pa šo teku pakaļ; bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.”
   Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas pirms kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas; griezies kur gribi, – visur rukst.

   Trešajā dienā agri, agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karītei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas. Valdnieks nesagaida vis šo plikām rokām; tas pavēl karavīriem ar akmiņiem mest, lai tāšu karīte sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! ķir! ķir! palec uz augšu – akmens pa apakšu cauri. Un nu tā vien, kamēr karīte apstājās pie pils durvīm, un gaiļi abi nodzied: “Ķiķerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!” Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas; bet jaunākā tik atbild: “Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!” No rīta līgava atkal ieceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbāž uz ķepīti, un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu zīda priekšautā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pārīti, bet jaunā sieva tik atbild: “Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”
   Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalā. Sieva, to redzēdama, domā: “Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemigs – kažociņu vajaga sadedzināt!” Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika: līdz ko kažociņš sadedzis – vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās; ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: “Sieviņ mīļā, zinu jau zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķēries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kaut kādām sāpēm; tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies.”
   Grūti ezītim gāja – tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet līdz ko saulīte norietēja, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīs reiz deguntiņu un acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievas tēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.

KAZIŅA

   Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņš ar savu sieviņu. Abi bijuši no liela vecuma akli un tādēļ nevarējuši ne nu vairs ēst paraudzīt, ne siltuma piegādāt, ne gultiņas uztaisīt, ne istabiņas izslaucīt. Savās nedienās vecīši dienu mūžu guģējušies: “Kaut jele mums bērniņš būtu, kas aptecētu un apgādātu!”
   Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņš teicis: “Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlīt aiztecētu uz avotiņu!”
   Līdz ko vecais tos vārdus izteicis, tā ienākuse balta kaziņa sacīdama: “Es esmu jūsu meitiņa: atnesīšu ūdeni, paraudzīšu kuramos, salasīšu sēnītes, odziņas, uztaisīšu gultiņu, izslaucīšu istabiņu!”

   To dzirdēdami, vecīši no prieka raudājuši. Bet kaziņas abus klusinājuse: “Kuš! kuš! kā nu tukšā dūšā raudāt! Tūliņ atnesīšu ūdentiņu, paraudzīšu žagariņus, izvārīšu putriņu.”
   Kaziņa uzbāzusi slaucenīti uz radziņiem, atnesusi ūdentiņu, sakūrusi uguntiņu, izvārījusi gārdu gārdu putriņu un nolikusi vecīšiem priekšā. Vecīši paēduši, kaziņai tencinādami, un tad gulējuši tai naktī tik maigi kā debesīs.
   Tā tas gājis ilgu laiku. Te kādā dienā citas meitas norunājušas iet ogot. Kaziņa uzbāzuse ir savu vācelīti uz radziņiem un aizgājusi līdz. Līdz pusdienai citām ogotājām vācelītes bijušas tik pusē – bet kaziņai jau pilna.
   Kaziņa nolobuse alkšņa turzu; necik ilgi – turza arī pilna. Patlaban tā gribējuse otru turzu lobt, bet tai pašā brīdī laidusēs spoža karīte garām un apstājusies pie kaziņas. No karītes izkāpis smalks kungs un prasījis: “Kas tu par kaziņu, ka tik daudz ogu salasi?” “Esmu pirtnieku meitiņa, ogas lasu tētiņam un māmiņai.”
   Kungs nu paņēmis kaziņu, aizbraucis uz pirti pie vecajiem un solījis lielu naudu par kaziņu. Bet vecie atteikuši: “Kaziņas nepārdodam ne par kādu naudu!”
   Beidzot, kad kungs apņēmies vecīšus savā pilī uzturēt, tad vecīši pielaidušies un aizbraukuši līdz uz pili ar visu kaziņu.
   Pilī vecajiem sviežas brangi: kā jau pilī.
   Bet nu gadījās, kungam reiz uz veselu nedēļu jāaizbrauc. Viņš lūdz savas trīs māsas, lai kura katra par to laiku pieņemtu kaziņu pie sevis. Abas vecākās māsas no tam negrib ne dzirdēt; jaunākai māsai cita sirds: tā pieņem labprāt un vēl guldina uz zīda spilventiņa. Otrā nedēļā kungs pārbrauc un pasaka māsām, ka tai un tai muižā lieliskas dzīras – lai tik nu taisoties. Dzīru dienā vecākās māsas jau itin agri papēžus vien min;
   bet jaunākā atsaka brālim: “Brauci, brauc tu ar māsām, es palikšu mājā pie kaziņas!”
   Šie trīs aizbrauc. Vakarā, tumsai metoties, kaziņa saka: “Māsiņ, vai nebrauksim mēs lai uz dzīrām?”
   To dzirdēdama, jaunākā māsa saraujas, jo tai nebij ne prātā nācis, ka kaziņa ir runāt māk.
   “Vai, kaziņa, kā man tas nebij ne prātā, – no tevis valodiņu dzirdēt.”
   “Lai, lai, māsiņ, tik nesaki to savām māsām; tavs brālis gan to zina, bet tas cieši apņēmies to nevienam neteikt. Tavām māsām cieta sirds, ar tām man netīk ielaisties. Bet saki, vai brauksim?”
   “Brauktu gan: kā lai aiztiek?”
   “Nekas – pagaidi!”
   Kaziņa nu iztek laukā un iebrēcas. Tā tūlīt sudraba karīte klāt, četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem. Sulaiņi ienes abām sudraba drānas; kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk sudraba drānas un pārvēršas par daiļu meiču. Kučieri nu tik noplikšķina pātagas un – viens divi – karīte dzīrās klāt. Ieiet iekšā: visi kungi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un domā pats pie sevis: “Ja varētu šo daiļo meiču dabūt, tad tūlīt precētu!” Viņš sāk apprasīties, bet šī neteic ne pagalam, no kurienes tāda. Nu, kad neteic, tad kungam cits padoms pie rokas: viņš klusu pavēl diviem jātniekiem gataviem būt un pēc dzīrām sudraba karītei pakaļ dzīties, lai izzinātu, kur karīte paliek. Bet ir tas neizdodas, jo sudraba karīte acumirklī nozūd, ka nedabū ne apskatīties.
   Šīs divas jau sen mājā, sen pārģērbušās, sen izgulējušās; turpretim kungs ar savām māsām tik otrā rītā pārronas.
   Vecākās māsas vēl nebij ne pār slieksni pārkāpušas, kad tūlīt pirmais vārds: “Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tur atbrauca sudrabota karīte, sudrabotām princesēm; gribējām gan izzināt, no kurienes tās tādas, bet nevarējām un nevarējām: aizgāja kā viesulis. Vai, māsiņ, kas tev to deva redzēt!”
   “Lai, lai – kas tad no lielas redzēšanas atkal nu ir!”
   Pēc kāda laika cits kungs atkal tur lielas dzīras; pats ķēniņa dēls arī tur ielūgts. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: “Brauc, brauc ar māsām, es palikšu pie kaziņas.”
   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa iztek laukā, iebrēcas un te tūlīt zelta karīte četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem klāt. Sulaiņi ienes zelta drānas; kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk zelta drānas un pārvēršas par staltu meiču. Kučieri nu tik nopļiukšķina pātagas un – viens divi – karīte dzīrās klāt. Ieiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju, un ķēniņa dēls kaziņas kunga jaunāko māsu. Dejo abi, tā kaziņas kungs, kā ķēniņa dēls – domā: “Kaut varētu tādu skaistuli reiz par sievu dabūt.”
   Ķēniņa dēlam patīk kaziņas kunga māsa, kaziņas kungam tā, kura jau viņreiz patika. Tomēr, ko tas viss palīdz: šīs nesakās un nesakās, no kurienes tādas. Nospriež atkal jātniekus pakaļ laist; bet velti: karīte pazūd kā miglā!

   Otrā dienā vecākās māsas pārbrauc un stāsta: “Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tagad atbrauca zelta karīte, ar zelta princesēm; bet, kur viņas palika, to nezinām. Gan gribēja pats ķēniņa dēls izzināt – nelīdzēja. Kas tev to deva redzēt?”
   “Lai, lai, kas tad nu no lielas redzēšanas atlec!”
   Pēc kāda laika ķēniņa dēls pats taisa dzīras un salūdz visuvisādus. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min; bet jaunākā māsa atsaka brālim: “Brauci, brauci tu viens pats ar māsām: es palikšu pie kaziņas!”
   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa saka uz jaunāko māsu: “Vai zini, māsiņ, šovakar mans laiks nobeidzas par kaziņu būt. Tagad dimanta drēbes apvilkšu un tad arī viņas valkāšu; tu tāpat. Kaziņas kažociņu ietīšu lakatiņā, iedošu sulainim un, kamēr mēs uz dzīrām būsim – lai sulainis kažociņu sadedzina.” Kaziņa nu iztek laukā, iebrēcas, un tā tūlīt dimanta karīte četriem dimanta zirgiem, diviem kučieriem, trijiem sulaiņiem, klāt. Tam vienam sulainim kaziņa iedod drānu kušķīti un nosaka tā: “Šo kušķīti tu sadedzini, kamēr mēs abas uz dzīrām esam. Bet neskaties, kas tur ietīts; citādi tu nelaimīgs uz visu mūžu!”
   To sakot, abas dimanta drēbēs iekāpj karītē un – viens divi – nolaiž ķēniņa dēla pilī. Ieiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas gadījušās. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un iečukst ausī: “Kaut varētu tevi par sievu dabūt!”
   Ķēniņa dēls paņēmis kaziņas kunga jaunāko māsu uz deju un iečukst arī tai ausī: “Kaut varētu tevi par sievu dabūt!”
   Bet līdz ko abi šos vārdus izteikuši, te kaziņa pietek jaunākai māsai klāt un iečukst: “Brauksim tūlīt mājā, jo mana kaziņas āda rūk rūkumā!” Acumirklī šīs pazūd, ka nedabū ne apskatīties.
   No rīta kungs pārbrauc pie beigām nobēdājies. Jaunākā māsa iztek dimanta drēbēs brālim pretim un prasa: “Brālīt, vai nu gribi savu kaziņu redzēt?”
   “Gribu, gribu, bet saki man, kur tu tādās drēbēs ietiki? Vai nebiji tā, kura vakar ķēniņa dēlam nozuda?”
   “Lai nu kā, bet vai gribi, lai tagad tavu kaziņu parādu!”
   Kamēr šie tā runā, kaziņa iznāk un parādās kungam. Kungs, to redzēdams, priekos noģībst. Jaunākā māsa nu ņemas visu izstāstīt. Visi priecājās; tik vecākajām māsām nebij labi ap dūšu: viņas knaibīja pirkstus un nožēloja, ka pret kaziņu tādas bijušas.
   Otrā dienā ķēniņa dēls, no tam dzirdēt dabūjis, kunga pilī klāt un tūlīt sarunā kāzas taisīt. Tās tik bija kāzas: ķēniņa dēls ar jaunāko kunga māsu sēdēja vienā galda galā, kungs ar savu senāko kaziņu otrā galā.
   Abi vecīši, senākie pirtnieki, arī bija kāzās. Kungs diezgan nevarēja vecīšiem patencināt, ka toreiz neliegušies ar savu kaziņu uz pili nākt.

PAR VADĀTĀJIEM

//-- I --//
Vadātāji parādoties cilvēkiem vai nu redzamā, vai neredzamā veidā. Vadātāji gājējus apmulsina šādi. Kāds gājis svētdienas vakarā no ciema uz mājām. Lai ātrāki mājas sasniegtu, tas devies taisni pār pļavu, pa kurieni ejot visu ceļa gabalu var noiet piecpadsmit minūtēs. Bet brīnumi! Iet un iet – māju nevar sasniegt. Tas apstājas, apskatās un apdomājas, kur atrodas. Vieta būtu pazīstama, bet, uz kuru pusi būtu jāiet, lai mājas atsniegtu – nezina. Uz laimi sāk iet atkal, bet māju atrast nav iespējams. Gājējs piekusis, saskaities uzmeklē kādu cinīti un noliekas turpat gulēt. Kad gulētājs atmostas, ir liela gaisma – un tas ierauga, ka atrodas uz māju tuvumā esoša kalna – pašā kalna virsotnē, uz līdzenas vietas, bet nevis uz cinītes. Tā kā tanī naktī bijuse liela rasa, tad no nosliedētās zāles redzējis, ka visu nakti gājis kalnam riņķī apkārt – beigās uzskatījis paprāvo kalnu par cinīti, uzkāpis uz tā un apgulies.
//-- II --//
Vīrs gājis pa mežu un ieraudzījis piepēži pie kājām lapsiņu. Gribējis saķert, bet lapsiņa pirkstus nobūrusi: tvēris, ķēris, nevarējis noķert. Tā ķerdams, viņš arvienu skrējis lapsiņai pakaļ un saskraidījis visu nakti – noķert tomēr nevarējis. Gaismiņai austot, lapsiņa izputējusi, un nu vīrs atradies otrā pusē mežam…

DZIĻPRĀTĪTIS

   Kāds jauneklis gribējis tik gudrs palikt, lai varētu pat zināt, ko skudra ar skudru runā. Tas gājis gudrību mācīties. Pārbridis pār upi, iegājis eglājā, no eglājas priedājā un no priedājas tādā birzē, kur debeszili koki. Šinīs jaukajos kokos dziedājuši divi putniņi: viens no labklāšanās, otrs no žēlastības. Putniņu dziedāšana bijuse tik sirsnīga, tik jauka, ka jauneklis nemaz nemanījis laiku aiztekam. Uz reizi tas it kā apķēries: “Pag, pag, nu jāiet mājās, citādi var man vakars uzbrukt!”
   Pāriet mājās: ne tēva, ne mātes, ne tās mājas, ne tie cilvēki. Tik kāda veca veca māmiņa zin pateikt: “Mana mātes-mātesmāte teica, ka te reiz jauneklis pazudis; bet tas tagad trīssimts gadu atpakaļ!”
   Jauneklis nu nogājis pie mācītāja un izteicis tam. Mācītājs ņēmies apsvētīt veco jaunekli; bet līdzko apsvētījis, tā jauneklis palicis par pelnu čupiņu.

PAR PUTNIŅU, KAS BAGĀTNIEKU UPĒ VILINĀJIS

   Vienreiz dzīvojis bagāts vīrs: viņam visās pilsētās bijuši piederumi, un viņš nereti vien lielījies: “Es nekad vairs nevaru par nabagu tikt; ja arī vienā pilsētā, varbūt, manta izputētu, otrā, trešā paliks.”
   Bet, kas ir – vienu dienu pie viņa atlaižoties skaists, skaists putniņš. Šis ielabina putniņu istabā, un nu tā patīkot, tā patīkot. Bet par nelaimi vienu dienu putniņš izsprūkot laukā – šis pakaļ ķert cieti. Tvarsta, tvarsta – nevar noķert: ik būtu izstiepis roku, ik putniņš palecot vienu soli tālāk – tā vien. Beidzot gadoties upe; bet putniņš pa ūdeni tāpat un ķērājs – drēbes novilcis – peldēs pakaļ. Tomēr – kā tur nu gadījies, kā ne – putniņš pa ūdeni aizpeldējis – pazudis, un šim bijis jāpeld atpakaļ. Iznākot malā – gribot ģērbties – skatoties, skatoties – drēbju nav vairs – nozagtas. Ko nu? kā lai pliks mājā tiek? Neko darīt – gājis gar upes malu uz nabagu māju un sadabūjis šādas, tādas skrandas mugurā.
   Pāreimot mājā – lupatas vien kustot, un sulaiņi ne par ko istabā laist: aizdzen nekaunīgo nabagu, lai iet, kur nācis. Nu sākot šis bēdāties: kur iet, kur neiet? – sadomājot: iešot pie vecākā dēla otrā pilsētā. (Bagātniekam bijuši divi dēli, viena meita.) Aiziemot: tur arī nelaižot iekšā. Aiziemot pie otra dēla: tur arī nelaižot – tas pats negals. Ko nu? Vēl uz labu laimi iešot pie meitas uz trešo pilsētu. Aiziemot: tur jau citi nabagi priekšā: lai tik nākot iekšā – tā un tā bagātnieka meitai esot šodien kāzas, un tad jau nabagiem izdzīve laba. Labi. Ieeimot – visus nabagus sasēdinot gar garu, garu galdu, bet šo, bagāto nabagu, nosēdinot galda galā un ceļot otrtik labākus ēdienus, dzērienus priekšā. Citi nabagi ēdot un dzerot līksmi, bet bagātais nabags raudot vien, raudot vien. Šie gan brīnoties: par ko viņš raudot? Vai jaunie sudraba trauki, karotes esot par sliktiem? lai tad padodot vecus sudraba šķīvjus, karotes. Bet kā nekā, tā nekā: – nabags paskatoties savā vecā sudraba šķīvī, kur viņa vārds iegriezts, un raudot vēl diktāki.
   Bet uz reizi iznākot pats brūtgāns pie raudātāja sacīdams: vai nu šis atzīstot, ka varot gan – vai cik bagāts – par nabagu tikt? Jā, atzīstot gan! – šis atteicis.
   Nu, tad viss labi – viņš tiekot atkal pie savas vecās mantas.
   (Brūtgāns bijis tas putniņš, kas todien upē vilinājis.)

KO ĶĒNIŅA DĒLS PIEREDZĒJIS

Kāda ķēniņa dēls brauc pa jūru un apmaldās. Vēji, vētras trenkā kuģi ilgu laiku šurpu turpu; nekur malas ieraudzīt, nekur jūras kāpu saredzēt. Tā paiet mēneši. Te kādā baltā dienā ķēniņa dēls paceļ acis un ierauga tālumā it kā jūras salu. Prieka pilns tas tūlīt pavēl kuģi uz to pusi griezt. Bet tavus brīnumus: jo vairāk salai tuvojas, jo skaidrāk savāds, jauks troksnis sadzirdams. Piebrauc salai klāt: jaukais troksnis apklus, un pašai salai nekā klātu tikt, jo mūri augstum augstie visapkārt. Neko darīt – brauc tālāk. Brauc, brauc; bet – kas par nelaimi – braucēji visi tagad tā apmulsuši, ka nejēdz ne no salas projām tikt, ne arī pa vecām pēdām kuģi atpakaļ griezt. Tā tie mulšinas ilgu laiku, kamēr tad beidzot lielām mokām aizkuļas kaut cik salai garām. Tomēr otrpus salai atkal citi brīnumi: augsts tilts, augstāks par pašiem mūriem, stiepjas no šīs salas līdz otrai attālākai salai. Tiltu ieraugot, kuģiniekiem nokrīt kā zvīņas no acīm: tie saprot, ko tie dara, tie zina arī, kurp braukt, kurp nebraukt. Tomēr, kurp gan citur braukt – jābrauc gar tiltu vien līdz otrai salai. Nobrauc tur: tilts nobeidzas jaukas pils priekšā. Ķēniņa dēls pavēl visiem kuģi atstāt un pilī doties, bet līdz ko kājas piedūrās pie pils sliekšņa, te no pirmās salas puses tas pats jaukais troksnis sadzirdams. Ķēniņa dēls vienu daļu no saviem ļaudīm noliek pie pils ārdurvīm, otru daļu pie iekšdurvīm, un pats ieiet pilī. Ieiet vienā istabā: nekas – tukša; ieiet otrā: tā pilna aitām, un pašā vidū liela aita; ieiet trešā – gandrīz visa istaba pilna no vienas pašas zivs: aste vienā pusē durvīm, galva otrā pusē, – pats viducis istabai visapkārt, un acis tik lielas kā sietiņš. Ķēniņa dēls knaši izrauj savu zobinu un izdur zivij acis. Zivs acumirklī paliek par briesmīgu dzelzs milzi un grābstas ķēniņa dēlu noķert; bet ķēniņa dēls iesprūk aitās. Lielā aita mīlīgi pieņem bēdzēju un klusi iečukst: “Paslēpies man apakš vēdera, tad dzelzs milzis tevi nenotvers! Mēs visas bijām reiz cilvēki, bet tur otrā salā palikām par aitām.” Milzis, nevarēdams tā ķēniņa dēlu rokā dabūt, izplēš durvīm tik lielu caurumu, ka tikai aita var izlīst un tad laiž aitas pa vienai vien laukā. Beidzot arī lielajai aitai jāiet; tā nevar izlīst; caurums par mazu. Milzis izplēš caurumu otrtik lielu un tad izlaiž aitu, nemaz nejēgdams, ka ķēniņa dēls aitai apakš vēdera. Ķēniņa dēls, līdz ko laukā ticis, tūlīt ar saviem ļaudīm uz kuģi un projām. Milzis izgrābsta aitu istabu: neatron nekā; izgrābsta vēlreiz savu istabu: neatron nekā; izgrābsta priekšistabu; neatron nekā; izskrien laukā: tik sadzird, ka šie uz kuģa vaikstās. Dusmās tas grābj akmens gabalus un drāž tāpat uz labu laimi kuģim pakaļ. Kurš akmens uz kuģa nokrīt, tas paliek par zelta gabalu; bet kurš no ļaudīm domā zelta akmeni rokā ņemt, tas paliek mēms.

   Tā tie nu brauc gar tiltu vien līdz mūra salai. Nobrauc tur: jaukais troksnis tūlīt nobeidzas.
   “Kad tu izčibētu!” ķēniņa dēls iesaucas, “lai viens uzrāpjas uz augstā mūra paskatīties, kas par troksni!”
   Lielām mokām viens uzrāpjas arī, bet līdzko augšā, tas tūlīt priecīgi saplaukstina rokas, skaļi iekliedzas un nolēc otrā pusē zemē. Nu sūta otru, bet tas tāpat saplaukstina rokas, bezgalīgi priecīgs iekliedzas un nolēc kā tauriņš zemē. Trešo tā vairs nelaiž, to iesien virvē un tad lai kāpj. Tas uzkāpj, grib lēkt zemē, bet citi atrauj atpakaļ uz kuģa. Nu visi apkārt: ko laba otrā pusē redzējis; bet nekā pateikt – šis mēms no priekiem palicis. Tagad ķēniņa dēls pavēl tālāk braukt; bet brauc un brauc: kā tilta vairs neredz, tā visi atkal paliek kā apmulsināti. Nabadziņi samocas trīs dieniņas, trīs naksniņas – nekur tikt, nekur pabūt. Un kad nu vēl, ar visām klizmām kaujoties, beidzot pat bads sāk durvju priekšā rēgoties, tad ķēniņa dēls cita nekā vairāk nezin darīt, ka savu dārgāko mantu, savu zobinu jūrai ziedot un palīdzības lūgties. Viņš iemet zobinu jūrā. Tūlīt izšaujas no jūras dziļumiem cienīgs sirmgalvis ar dimanta zobinu rokā un saka: “Še šis zobins, svied viņu gaisā!” Ķēniņa dēls paņem zobinu un drāž gaisā. Acumirklī ap zobinu un kuģi saronas biezum biezas jūras miglas un ietin kuģi kā mākonī; jūras viļņi sāk pacelties un nu kuģis iet pa gaisu gaisiem, kamēr saplok pie tēva pils durvīm.

BALTIE VĪRIŅI UN MELNIE VĪRIŅI

   Kāds vīrs, caur mežu iedams, uzkūlies uz nepareizām pēdām un apmaldījies. Maldītājs aizvilinājis viņu uz svešu apgabalu. Neko darīt – jāpaliek turpat mežā pa nakti. Mīkstajās sūnās branga guļa; tas drīz iemieg. Bet, klau, gaismiņai svīstot, koki sāk savā starpā sarunāties un uzmodina gulētāju. Viņš papleš acis un noklausās visu. Egle saka: “Es zinu viņa tīreļa kaktā lielu alu. Ja tik kāds spētu smagās durvis uzcelt, tad tādam laimes papilnam.”
   Priede saka: “Bet es zinu, kā durvis atdarās un pašas no alas cauruma noveļas, tik jāzin tie vārdi, kurus lielais putns zina. Šis lielais putns alā mājo no sendienām. Katru rītu, saulītei lecot, tas aizlaižas un katru vakaru, saulītei rietot, pārlaižas. Alas priekšā putns runā dažus vārdus: durvis tūlīt noveļas no cauruma, un putns ieiet alā. Iekšā tas atkal saka tos pašus vārdus: durvis acumirkli aizveras. Ja kāds šos vārdus paturētu, tad iekšā tikt tīri nieka lieta.”
   Ozols saka: “Bet es zinu vēl to labāko. Tur alā ir viena čupa sudraba, viena čupa zelta, viena čupa dimanta un pašā beidzamajā kaktā vecs lākturis. Ja lākturi mazuliet paberzē, tad tūlīt deviņi mazi balti vīriņi, tīri balti no galvas līdz kājām, klāt un izdara visu, ko tik vēlas; bet ja no zelta, sudraba vai dimanta čupas tik mazu nieciņu ņem, tad no alas izkāpt velti.”
   Vīrs vakarā aiziet pie alas, paslēpjas un slepus noklausās putna vārdus. Lai nepiemirstu, tas daudzina šos vārdus cauru nakti un no rīta, putnam aizlaižoties, vīrs viegli jo viegli alā iekšā. Jā – itin pareizi: vienā kaktā sudrabs, vienā zelts, vienā dimants un vienā vecs, vecs lākturis. Viņš paņem lākturi un neskatās dimantam ne virsū, lai jau tik tos neiekārotu. Bet kas tev to dos: līdz ko domā dimanta čupai garām iet, te, dari, ko zinādams, jāņem un jāņem. Domātu, tīri kā vilkšus kāds tur pievilktu. Nu, paņems arī; bet ne daudz, tikai trīs mazus gabaliņus. Aiziet pie cauruma, grib ārā līst, bet nekā; smags kā traks, velk atpakaļ. Nomet vienu gabalu – jau vieglāki; nomet otru gabalu – var jau parāpties. Nu, kad tik tāļu, tad lai rāpjas kā rāpdamies, trešo tik sviest ne. Rāpjas, rāpjas – izrāpjas arī. Nu, ko tu padarīsi – taču mazākais viens dimanta gabals.
   Labi, tas ir tas. Bet nu vīram prātā tik lākturis. Viņš paņem lākturi, paberzē un tūlīt deviņi balti vīriņi klāt: lai dodot darbu.
   “Kādu darbu lai jums dodu? – Gādājat, ka tieku pie sievas mājā.”
   Labi – viens, divi – mājā; vīriņi pazūd. Vīrs noliek lākturi uz krāsns augšas un aiziet klētī gulēt. Kamēr vīrs guļ, sieva ierauga lākturi un domā: “Sazin tevi, kur vecas grabažas vēl nemētājas. Tīri noputējis, nopelējis; mazākais taču jānoslauka; tādā skalus dedzināt skaidri kauns.”
   Sieva paņem rīkdrānu, mazuliet paberž vienā vietā – neiet nost, paberž otrā vietā – neiet nost; beidzot berzīs labi stipri – te deviņi balti vīriņi sadeguši klāt: ko gribot, kad tā uz reizi viņus tik steidzoši saucot. Sieva atpleš muti un nesajēdz, kas ir, kas nav. Bailēs tā aizskrien uz klēti pie vīra un stāsta tam. Vīrs pasmejas sacīdams: “Ko nu, sieviņ, lai baltie vīriņi tik nāk uz klēti, gan jau zināšu, kas man vajadzīgs.”

   Atnāk vīriņi uz klēti; lai dodot darbu. Vīrs liek uztaisīt zelta pili. Viens divi – pils gatava: lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt gārdus ēdienus. Viens divi – ēdieni klāt: lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt labus dzērienus. Viens divi – dzērieni klāt: lai dodot atkal darba. Acumirklī neviena darba neesot: lai aizejot atpūsties. Viens divi – vīriņi pazūd. Tā nu vīrs savā zelta pilī dzīvo dažu gadu laimīgi: ja kas vajadzīgs, baltie vīriņi visu apgādā. Savu lākturi tas glabāja cieši: nakti turēja pie gultas, pa dienu uz krāsns augšas. Tik dimanta gabals stāvēja klētī tīnī, kā toreiz nolikts. Viņš iedomājās arī šo labāk pilī uzglabāt. Aiziet uz klēti, atver tīni, un – brīnumi: dimanta gabals pārvērties par dimanta gredzenu. Labi, kā tā vēl, varu taču pirkstā uzbāzt. Kam jau reiz laime smaida, tam viss par labu izvēršas.
   Tomēr lielais putns, kamēr lākturis tam pazudis, nebij īsti laimīgs: lākturis bij vienīgais ierocis, ar kuru viņš kautcik bij atgaiņājies pret savu kakla kungu – nelabo garu. Un tagad viņam trūka lāktura, trūka balto vīriņu. Putns izmeklējās vispār pasauli; nevar atrast. Te kādu dienu, kamēr vīra nav mājā, putnam gadās pār zelta pili laisties. Viņš ieskatās pilī un ierauga tur savu lākturi. Nu, ko tad vēl gan gaidīt: sagrābj nagos un nes to uz savu alu. Bet, līdzko lākturis no pils laukā, te zelta pils pazūd kā ūdenī. Vīrs pārnāk mājā, skatās, meklē; bet kā nav, tā nav: pils tutū! Beidzot savās bēdās tas vairāk nezin, ka tik rokas lauzīt. Un, re – atkal brīnumi: tā rokas lauzot, knaibot, dimanta gredzens dabū paberzties, un no tam tūlīt deviņi melni vīriņi klāt: lai dodot darbu. (Šie melnie vīriņi par baltajiem vīriņiem drusku mazāki un labu tiesu nestiprāki).
   “Uztaisat man zelta pili, atdodat man veco lākturi. Vairāk no jums nekā negribu,” tā vīrs vaimanā. Bet melnie vīriņi atbild: “Ne mēs to varam, ne arī drīkstam. Un ja to darītum, tad ļaunais gars mūs apēstu. Bet klausies, tavs lākturis ir tagad taī pašā alā, kur lielais putns mājo. Šis putns nav nemaz tik briesmīgs, kā tu varbūt domā: viņš ir tāds pats cilvēks kā tu; ļaunais gars viņu tik par putnu nobūris. Ja tu putnam priekš saules lēkšanas no muguras puses klusu pielīstu un vienu spalvu izrautu, tad putns paliktu par ezi; un ja tu ezim ar zobiņu kaklu nocirstu, tad ezis paliktu par cilvēku. Mēs nedrīkstam tev tur palīdzēt, jo citādi nelabais gars mūs apēstu; ceļu līdz putna mājoklim gan labprāt parādīsim.”
   Labi – kā tikdaudz. Melnie vīriņi nu vada vīru ilgu, ilgu laiku pa purvu purviem, kamēr tad reiz parāda notāļu alu. Vīrs nogaida mazu gaismiņu, klusi pielien putnam no muguras puses, izrauj vienu spalvu un gaida, kas nu notiks. Un re, putns pārvēršas par ezi, ezim tas nocērt kaklu, un nu tai vietā atgadās cilvēks, kurš savam glābējam nokrīt pie kājām sacīdams: “Es esmu ķēniņa dēls; bet mani nobūra par šo putnu. Tu mani izglābi: lai puse no manas valsts notiek tev, otra puse man.” To sakot, ala sagrūst, un šie abi pateic Dievam, ka aiztiek veselu ādu projām.

PUISIS UN ĶĒNIŅA MEITA

   Reiz kādam puisim mežā nojukušas pēdas; viņš samaldījies trīs dienas un naktis, kamēr tad itin nejauši ceturtajā dienā saticis vecīgu vīru. Šis ieved puisi jaukā pilī, dod paēst, nodzerties un tad saka tā: “Paliec, puisīt, pie manis vienu gadu. Pēc gada laika došu tev mīklas minēt; ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs, ja ne, tad nu gan tā būs, kā būs. Ēst un dzert tev netrūks: dabūsi tādus ēdienus, dzērienus, ko vēl savā mūžā neesi baudījis. Vai esi tā mierā?”
   “Nemaz nezinu!” puisis atbild.
   “Nu, ja nezini, tad varu tev pateikt tik to, ka mājā netiksi un ceļa neatradīsi. Apdomā nu pats, kas labāki: vai mūžīgi maldīties, vai pie manis palikt.”
   Neko darīt, jāpaliek. Pirmā dienā puisim gāja labi, otrā arī nekas nekaitēja, bet trešajā dienā nabadziņu ieslēdz pagrabā, lai smok, kamēr vecais mīklas uzdos.
   Gads drīzi gāja uz beigām; puisis vēl vārgst pagrabā. Tata piķis! Un ej nu vēl sazini, kā ar mīklu minēšanu izdodas! Puisim tīri galva reibst. Bet ko tu taisnam padarīsi! Kamēr šis tā sūrojās, bēdājās, te palīdzība klāt. Kurmis, melns noracies, izlien no zemes un saka tā: “Nebēdājies, lien tik nu ārā. Tu redzi, kādu lielu caurumu esmu izracis. Veselu gadu gandrīz ņēmos, kamēr tādu izraku. Grūti gan gāja, sviedri pilēja; bet ko darīt: tava Laimiņa pavēlēja rakt – jārok. Steidzies ārā līst, kamēr dienas gaisma neaust, un vecais nemanītu. Tad vēl: aiz pils ir liels dobs ozols. Ielieni dobumā, paslēpies un atdari ausis. Vakarā tumsā steidzies atpakaļ savā pagrabā. Es tad aizbēršu caurumu, un viss būs labi.”
   Puisis izlien no pagraba, paslēpjas dobumā un klausās abām ausīm. Līdz pusdienai viss klusu. Bet dienasvidū uz ozola atlaižas spīdoši melns krauklis, nopurinās un tad sāk pats pie sevis runāt: Tā, tā – rītu būs gads pagalam! Kādas mīklas lai uzdodu? Uzdošu tā: lai viņš pasaka, no kā šī zirga ādas galdadrāna taisīta. Jāapmāna tik acis, lai zirga āda izskatītos pēc trinītes, tad neuzminēs; tad lai pasaka, no kā šis zirga galvas pods taisīts. Jāapmāna tik acis, lai zirga galva izskatītos pēc māla trauka, tad jau neuzminēs; tad lai pasaka, no kā šī zirga kājas karote taisīta. Jāapmāna tik acis, lai zirga kāja izskatītos pēc koka, tad jau neuzminēs.”
   Krauklis aizlaidās – puisim pietika. Vakarā tas ielien savā pagrabā un neliekas ne zinot. No rīta gads pagalam. Vecais atslēdz pagraba durvis un sauc ārā, lai mīklas minētu; no kurmja tam ne jausmas.
   “Saki man, no kā šī galdadrāna taisīta?”
   “No zirga ādas!” puisis atbild.
   “Ak tu rezgalis – uzminēja. Par uzminējumu ņem šo maku, kurā nekad naudas netrūkst. Bet saki man, no kā šis pods taisīts?”
   “No zirga galvas”, puisis atbild.
   “Ak tu rezgali – uzminēji. Par otru uzminējumu ņem šos svārkus, kuri, mugurā uzvilkti, padara katru par neredzamu.
   Bet saki beidzot, no kā šī karote taisīta?”
   “No zirga kājas!” puisis atbild.
   “Ak tu rezgalis – uzminēja. Par trešo uzminējumu ņem šo tauri. Ja vienā galā papūtīsi, tad sanāks liels karaspēks, ja otrā galā, tad karaspēks pazudīs.”
   Vecais atdod savas trīs lietas, labi nospļaujas un tad uzbļauj, lai puisis steidzoties projām no viņa acīm. Puisis aiziet smiedamies. Otrā, trešā dienā tas sasniedz ķēniņa pili un salīgst tur kalpot. Bet drīzā laikā ķēniņa meita uzoduse, ka puisim trīs tik dārgas lietas: naudas maciņš, svārki, taurīte. Viņa pagādā zagļus un liek puiša mantas sev nozagt. No rīta puisis nomana gan, kas tas vainīgais; bet ko tu paša ķēniņa meitai padarīsi.
   Kādas dienas vēlāk puisim iegadās mežā darbs. Te, itin nevilšus, tas uziet ābeli saldiem āboliem. Viņš norauj vienu ābolu un apēd. Bet, līdzko apēdis, te brīnumi lielie: tam gadās pierē tik liels rags, ka ne domāt no biezumiem ārā tikt. Neko darīt, jālien četrrāpus. Nu lien, nu kūņojas, kamēr lielām mokām aizvelkas līdz mazam apariņam, kurš sarkanām ogām kā nosēts. Puisis sāk ogas ēst. Un nu atkal brīnumi: no ogām ragi nozuduši, ka ne redzēt. Labi, tagad puisim amats rokā. Viņš saplūc ogas, sarauj ābolus un steidzas uz pili. Ķēniņa meita to satiek durvīs.
   “Kur, puisīt, tādus ābolus ņēmi?”
   “Kur ņēmu – mežā ņēmu!”
   “Dod man arī.”
   “Kādēļ ne, še, ēd vesela.”
   Meita paņem ābolus, ieiet savā istabā un sāk ēst. Te, acumirkli pierē tāds rags līdz griestiem. Ķēniņš sasauc visvisādus dakterus, lai ragu noņemtu. Bet nelīdz: kā ragu nogriež, tā desmit ragu tai vietā. Nu pilna galva ragiem. To redzēdams, ķēniņš savās bēdās nezin vairs, ko darīt. Viņš apsola tam savu meitu par sievu dot, kas ragus noņems. Nu sanāk pasauls dakteru; nevar neviens. Beidzot ies puisis. Viņš izdzen visus no ķēnina meitas istabas ārā un tad noprasa ragainītei īsi: “Vai zagi manas trīs lietas?”
   “Pati gan nezagu, bet liku nozagt!”
   “Tā tā. Tie nu ir tie ragi par taviem nedarbiem. Vai vēl tā darīsi?”
   “Tici droši, puisīt, ne mūžam vairs ne.”
   “Nu, tad varu tevi precēt. Tūlīt noņemšu tev ragus un tad turēsim kāzas. Še, apēd tās ogas – būs labi.”
   Ķēniņa meita apēda ogas – ragi acumirklī nozūd. Puisis nu apprecē ķēniņa meitu un manto pēc sievas tēva nāves valdību.

MALKAS CIRTĒJS

   Reiz malkas cirtējs mežā cērt malku un ierauga – cauna skrien. Tā tūliņ ar visu cirvi pakaļ. Bet – kur nu muļķis – izskraidījās muļķis palikdams – tikpat nenoķēra un vēl apmaldījās – to dabūja. Maldījās, maldījās – sāka aptumst, un nu gribot negribot bij jāuzlien kokā – tādā kuplā kokā – un jāpaliek pa nakti (are, zemē nedrīkstēja gulēt – gandrīz kāds nokož.) Bet – tas varēja būt tā īsi priekš gaismas – šis dzird: apakšā nejauki ķildojas. Kad tevi jupis! kas tad tos tur ēd? Paskatās: ače, lauva, kurts, kaķis, ērglis, skudra, gailis, zvirbulis un muša nodabūjusi kritušu briedi, un viens par otru diktāki:
   “Es apdziedāšu viņu!” “Nē – es apdziedāšu viņu!” Nu visi tādi radi briedim, ka tur jāpabrīnās: – muša cauru mūžu esot stāvējusi nelaiķim aiz auss, kurts šad tad esot gājis skrieties, skudra ar ērgli esot dzīvojuši tuvu kaimiņos, kaķim atkal sieva ar briedeni bijusi laba paziņa un gailis – tas tikai brīnās un sauc pa pulku: “Lai radi, kur radi, bet man tā labākā balss!”
   Malkas cirtējs egles galā klausās, klausās, kas tur labs izjuks – te, vai viens, vai otrs, kas tur ieraudzījis – sauks šo zemē: “Nāc – iztiesā mūs! kas lai dzied un kas lai nedzied.”
   Malkas cirtējs nolien, apdomā tādu brīdi – uz vienu reizi: “Ko es jums tur varu teikt – man pašam jādzied, citādi jau briedi nepaglabāsim.”
   “Tas ir pareizi! tas ir kā likts!” šie tūliņ visi vienā mutē. Un par tik gudru spriedumu katrs vēl ņemsies šim labi samaksāt: viņi atdošot katrs no sava spēka; tiklīdz viņam kas ievajagas, lai tikai pieminot vienu vai otru – tūdaļ spēšot palikt, vai nu par lauvu vai par mušu, vai arī par kurtu vai gaili.
   Labi, – malkascirtējsapdziedājabriedi, kavissmežsnoklimstēja un tad, palikdams par lauvu, ātri vien izkūlās no meža. Bet meža malā satiek cūkganu – tas, nabadziņš, raud un raud.
   “Kas tev, puisīti?”
   Jā, ko viņš būšot iesākt, ko neiesākt: – velns vai drīzumā visas cūkas apēdīšot.
   “Ače, Dieviņ! kā tad viņš tevi tā apcēlis?”
   “Jā, tur es neesmu vainīgs – tur pats ķēniņš vainīgs: – viņš bij – priekš kādām dienām – apmaldījies te mežā – nezinājis nekā laukā izkļūt.
   Te – kur gadījies, kur ne – esot piestājies svešs jaunskungs un ātrāk nevedis no meža ārā, kamēr apsolījies katru dienu vienu cūku dot un – kad cūku aptrūkšot – tad ķēniņa meitu – pats savu bērnu. Āre – nu viņš apēdīs cūkas un tad vēl paliks par znotu. Bet ķēniņš jau gan tādu velnu negribot ne acu galā par znotu; esot solījies kuram katram atdot meitu par sievu, kas tikai negantnieku nokaušot.”

   “Tā, tā! tad jau skaidri būs jārauga man tas cūku ēdējs rokā dabūt; es jau atkal par ķēniņa znotu, jāsaka, kā radīts – tur nav ne bēdas.”
   Aiziet pie ķēniņa – izsaka; ķēniņš: ja, ja! lai tad ganot zēna vietā tās cūkas.
   Labi, – gana pirmo dienu – nāks pret vakaru – velns klāt, paņem vienu cūku un mežā iekšā. Tā mans malkas cirtējs ātri, ātri pārurrina [1 - Cūkas mājā dzenot sauc gari: urr.] citas cūkas mājā, paliek par kurtu un poš ar līkumu velnam pretīm. Satiekas – velns: “Labvakar, kurtiņ! ta tad man smags nesamais!”
   “Vai smags, vai nesmags – par to nav vaļas runāt; bet aiz septiņiem mežiem, astotajā, patlaban viens vagars grib kārties un nevar pakārties – trūkst dūšas, skrej labāk to kampt, ko tu te ar nieka cūkām nodauzies.”
   “Ko, kurtiņ, vai patiesi? Vai, brālīti, tad man jāsteidz; še paturi to cūku drusku – tūliņ būšu atpakaļ. Un, ja man labi izdosies – tu dabūsi pusi no cūkas.”
   Velns aizskrēja. Bet kurts palika par malkas cirtēju un pārveda savu cūku veselu mājā.
   Otrā dienā pret vakaru velns itin saīdzis atskrien un pakampj atkal cūku. Bet malkas cirtējs paliek par ērgli, aizsteidzas ar līkumu šim pretim un brīnās: “Kā jūs, jaunskungs, šodien cūku gaļu ēdiet?”
   “Ko darīt, ko darīt, ērgļu papiņ! dažreiz badā mēs pat pinekļus kodaļājam un krampjus rijam.”
   “Ej, muļķi, ej: otrā pasaulē patlaban kāds slepkava grib slīcināties – skrej tad labāk to rīt.”
   “Ko? vai patiesi?”
   Un tā velns ātri, ātri pārplēsa ozolu vidū pušu, iegrūda tur cūku kā spīlēs un prom uz otru pasauli aizelsies. Bet malkas cirtējs izņēma cūku no ozola un pārgāja smiedamies.
   Trešā dienā malkas cirtējs gana, gana – velns nerādās, un vakars jau laukā. Pārdzen cūkas kūtenī – viņš domā: “Kad tikai nebēdnis nenāk nakti? man jāpaliek par gaili laktā un jāgaida.”
   Un patiesi – it kā viens teicis būtu: pusnaktī velns, badā izmiris, klāt un grabināsies gar kūtenes durvīm. Bet te mans gailis laiž dziesmu vaļā, un velns – ne iesaukties nedabūjis – prom.
   Tomēr – vai tev tāds negantnieks gan skraidīs tukšā? – nekā: kā skrējis ar ķēniņa pili, tā izrāvis ķēniņa meitu taisni no gultas, un nu bij vēl lielāka skāde.
   “Ak tu izčibējis!” ķēniņš rītā spļaudās; bet malkas cirtējs mierina: “Nekas, nekas, papiņ – atļaujiet tik man.”
   Un tā malkas cirtējs aiziet kalnā (tur velns bij ieskrējis ar meitu), atron mazu mazu caurumu, paliek par skudru, uzsēžas vienam smilšu graudiņam jāteniski virsū un brauc lejā kā bezdibenī.Nonākapakšā – lielsklajums.Nekodarīt – paliekparmušu un laižas taisnu ceļu uz viņu malu. Aizlaižas – ierauga glāžu pili un zagto ķēniņa meitu logā raudam. Šis paliek par malkas cirtēju un dodas pazīstams; bet meita baiļojas: “Vai dieniņ, vai dieniņ! kur tu esi ienācis – pārnāks mans kungs, tas tevi saplēsīs!”
   Un patiesi – drīz arī nāk pats velns. Bet malkas cirtējs paliek par lauvu un velnam virsū. Uja! kā viņi abi nu kāvās: lauva apēda velnu kā nabagu.
   Nu ķēniņa meita bij priecīga, un malkas cirtējs, zināms, arī; tikai tās bažas vēl atlika: kā augšzemē uzkļūt? Domāja, domāja – te ķēniņa meitai iešausies prātā: viņa esot atradusi, pa velna grāmatām šķirstīdama, ka taī un taī kokā esot dimanta oliņa; ja to uznestu augšzemē, tad visa šī glāžu pils paceltos kalnā.
   Labi, – tā mans malkas cirtējs tūliņ paliek par zvirbuli, uzlaižas kokā, izņem no ligzdas dimanta olu un nones zemē. Atkal labi. Bet kā nu ar olu no bezdibina izkļūt?
   “Pag!” meita atkal atminas, “te velnam ir durvju sargs, un tas šinī pasaulē kaķus nevar ieredzēt: kuru pamana, to izsviež augšzemē; raugi tā!”
   Labi, – malkas cirtējs paliek par kaķi, ieņem olu mutē un lien durvju sargam pa kājām. Durvju sargs nav labi ieraudzījis – tūliņ: “Skic, maita! skic, maita!” un – sagrābis aiz astes – nes pa lielām, garām trepēm uz augšu. Nes, nes ilgu laiku – gadās vara vārti, lieli lieli vārti, un tā, atslēdzis vārtus, iesper vēl kaķim ar kāju un izsviež laukā – taisni tai pašā kalnā, kur šis, labi aizvakar, par skudru ielīdis.
   Tas nu tas. Bet, līdz kaķis palicis par malkas cirtēju un olu nolicis zemē – tā glāžu pils ar visu ķēniņa meitu ceļas augšā un iznāk kalna galā.
   Nu malkas cirtējs apņem ķēniņa meitu un nodzīvo savā glāžu pilī laimīgas dienas.

PAR VEĻIEM

KŪLĒJI

Reiz darbinieki gulējuši rijā un sapļāpājuši līdz pusnaktij. Tagad norunājuši valodas nobeigt, lai iemigtu; bet ne domas gulēt: klonā sāk kaķi ņaudēt, skaidri uz postu. Visi pieceļas, sadedzina ugunis un iet raudzīt; nekā ieraudzīt. Pasmejas un liekas atkal pie miera. Necik ilgi – ņaud atkal. Nu izmeklē visas malu maliņas; kā nekā, tā nekā. Tagad visi apņemas nemaz neklausīties uz trokšņotājiem, un ja arī desmit reiz ņaudētu. Apņēmās gan, bet taču neizdarīja: jo domā aizmigt, jo miegs ne prātā. Beidzot kāds vecīgs vīrs apķer: “Skatīsimies caur durvju šķirbu, varbūt, ka tad piedarbā ko ieraugām!”

Jā, paskatās – piedarba durvis vaļā, un seši runči mēnesnīcā tik vienādā rakstā kuļ, ka šiem īsti ko paskatīties. Un spriguļu sitieni citādi neklaukšķ, kā: ņau, ņau, ņau! Tīri brīnumi, ko nu darīt? Beidzot darbinieki norunā vērt durvis uz rāvienu vaļā un tad raudzīt kūlējus noķert. Bet, kas to dos – kā ver, tā visi nozūd ne čiku, ne grabu.

LINS

Kādā vēlā rudens vakarā gāja vīrs pa dižceļu. Nonācis pie tuvākajām mājām, tas gribēja iet iekšā un naktsmāju lūgties, bet apdomājies, ka visi guļ, viņš gāja taisni uz rijām. Par laimi rijas bija vaļā un vēl siltas, kā tikko izkurinātas. Rijās bija lini iesērti; viņš uzlikās uz sera un gulēja drīz saldā miegā. Te – kur gadījies, kur nē – neilgi ap pusnakti bij velns klāt un prasīja gulētājam: “Kas tu tāds esi?” Gulētājs atbildēja: “Lins!” Velns prasīja tālāk: “Vai var pāri kāpt?” – “Ja vari,” gulētājs atbildēja, “to ciest, kas linam jācieš, tad vari pāri kāpt.” – “Nu, kas tad linam jācieš?” velns prasīja. Gulētājs nu sāka stāstīt: “Es augu ar tūkstošiem kopā; zeme – mūsu māte – sniedza mums uzturu bez kādiem pūliņiem, un mēs bijām līgsmi un līgojāmies zem zilām debesīm spožā saulītē. Te uzbruka mums nespārnoti divkāji, atrāva mūs no mūsu mātes, nocirta mums galvas, slīcināja mūs dīķos, tad veda mūs uz lauku un izklāja uz rugājiem. Tur nu mums bija jāsalst aukstā laikā zem plikām debesīm nedēļas sešas. Pēc tam, kad bijām iztīlāti, mūs ielika rijās. Tad mīstīs un lauzīs mūsu kaulus mīstiklās, liks mūs uz kulstavu, sitīs ar braukli, sukās uz spicām, smeilām adatām, vērps, audīs, šūs mūs, novalkās un noplēsīs, ka tikai lupatas vien atliks, tās tad atkal salasīs, izmiekšķēs un putrā sasitīs.”
Tikko gulētājs apstājās, velns atkal prasīja: “Kas tu tāds?” Gulētājs atbildēja: “Lins!” – “Vai varu pāri kāpt?” velns prasīja. “Ja vari to ciest, kas linam jācieš, tad jā.” To sacījis, tas atkārtoja visas linu mokas par jaunu. Un vīrs tik ilgi stāstīja, kamēr velns apnika klausīties un gailis iedziedājās.

NEPAKLAUSĪGAIS DĒLS

   Kādiem vecākiem bijis ļoti nepaklausīgs dēls. Tēvam tas visur darījis pretim un māti kaitinājis dienu mūžu. Reiz nepaklausīgais grūti saslimis un ilgi, ilgi dabūjis uz gultas savārgt. Beidzot kādu dienu, kad māte nebijusi mājā, slimība saņēmusi vārguli tik stipri, ka pats paredzējis mūža galu klāt esam. Nu saucis tēvu, nu aicinājis māti pie gultas un lūdzies, lai piedodot viņa nedarbus. Tēvs piedevis; bet tā kā māte nebijusi mājā, tad, zināms, nevarējusi piedot. Gaidījis gan, gaidījis, bet nebijis vairs laika sagaidīt: bijis jānomirst, mātei nepiedevušai.
   Dēlu paglabājuši. Tomēr mieru tas kapā neatradis: katru nakti vajadzējis apkārt vazāties citiem par biedēkli. Ļaudis redzējuši viņu drīzi šur – drīzi tur.
   Reiz kāds ceļavīrs domājis vēlu braukt gar kapiem. Citi ļaudis pamācījuši, lai tik vēlu gar tiem kapiem nebraucot, jo kādam nepaklausīgam dēlam esot nolikts tur katru nakti spokoties. Bet ceļavīrs atbildējis, ka viņam neesot no spokiem bail. Viņš braucis. Pie kapiem tas ieraudzījis baltu vīru. Ceļa vīrs droši uzsaucis: “Ja esi labs gars, tad nāc šurp un runā; ja esi ļauns, tad ej pie deviņiem!”
   “Neesmu ļauns gars; man tik kapā nav miera: jāmaldas tik ilgi, kamēr māte būs piedevusi. Esi, mīļo ceļavīr, tik labs un izgādā, ka man māte piedotu. Tik nesaki viņai, ka es esmu sūtījis, citādi tā man nepiedos, jo esmu par daudz kaitinājis savu māti.”
   Ceļavīrs to apņēmies. No rīta tas nogājis pie dēla mātes un sacījis: “Piedodi! piedodi!”
   “Kam tad lai piedodu?” māte prasījusi.
   “Piedodi visiem!” ceļa vīrs atbildējis.
   “Labi, – piedodu visiem!” māte teikusi.
   “Nu labi! tad esi piedevusi ir savam dēlam; to tik gribēju.”
   Otrā naktī ceļavīrs piegājis pie kapiem. Dēls tūlīt iznācis pretim un teicis: “Paldies, labo ceļavīr, ka to darīji. Tagad man kapā miers.”
   Un no tā laika dēls vairs nerādījies.

KĀ MUĻĶĪTIS VELNUS PĀRVAR

Vienam tēvam trīs dēli: – divi gudri, trešais muļķis. Tam pašam tēvam bija zelta ābele ar zelta āboliem; bet ābolus katru nakti zaga. Tad vecākais dēls gāja sargāt. Sargāja gan – nenieka nenoķēra; tāpat arī vidējam dēlam. Nu gāja muļķītis sargāt, un tas paslēpās ābeles zaros. Pienāca pusnakts – muļķītis dzird nākam kādu. Paskatās – ierauga divi pēdi garu cilvēku ar misiņa bārdiņu ābelē kāpjam. Viņš saķer Misiņbārdiņu aiz bārdas un nelaiž ātrāki vaļā, kamēr nebūšot atdevis visus zagtos ābolus. Misiņbārdiņš atdeva ābolus, iedāvināja muļķītim pulka zelta naudas un tad aiziedams sacīja: “Ja tev, muļķīti, kādreiz palīga vajaga, tad tikai saki: “Kaut jele Misiņbārdiņš būtu!” – tūliņ būšu klāt.”
Un otrā rītā muļķītis – tēvam zelta ābolus atdevis – devās ceļā: – gribēja pasauli apskatīties. Gāja, jāja – nonāca lielā pilsētā un tur dabūja zināt, ka visiem pavalstniekiem lielas bēdas uzbrukušas: tur netālu no pilsētas esot liels, augsts kalns, pie kalna dziļš ezers, ezerā mītot pats nelabais, nelabajam katru gadu jāziedojot viens cilvēks, un šogad taisni kārta esot ķēniņa meitai – tā rītu vedama kalnā.

   Muļķītis, to padzirdējis, neteica nekā – klusītiņām nogāja pie kalēja, nokala piecpadsmit birkavi smagu nūju un aizgāja kalnā jau priekšlaiku, ķēniņa meitu gaidīdams. Atveda ķēniņa meitu, atstāja vienu – velns ar trim galvām no ezera ārā: kur tik ilgi esot kavējusies? un taisās jau grābt. Bet nu muļķītis metās starpā: – krāva velnam tā ar nūju, ka līdz jostai iecirta zemē, bet kā nu muļķītis cirta otrreiz ar nūju, tā velns līdz kaklam zemē iekšā un galvas nost.
   Tas nu tai dienā. Bet otrā dienā ķēniņa meita jāved vēl otrreiz velniem. Atveda kalnā, velns ar deviņām galvām iznāca no ezera un uzkliedza meitai jau notālēm: “Kur tik ilgi biji?” Bet muļķītis ar nūju stājās velnam pretim. Tad velns sašuta un arī muļķītim uzkliedza: “Ak tu esi tas drošais, kas vakar manu brāli kāvis! pag, pag, putniņ, nu es tev rādīšu!” Abi iesāka spēkoties; bet muļķītis šo tāpat nobeidza kā vakarējo…
   Trešā dienā vēl ķēniņa meita bij jāved kalnā, un nu no ezera iznāca velns ar divpadsmit galvām, brēkdams, kliegdams, ka zeme nodimdēja: “Pag, pag, putniņ, nu es tev rādīšu! tu man divi dēlus nokausi, tu mani postīsi!” Un nu abi sāka cīnīties, lai Dievs pasargā. Cīnījās, cīnījās – pēdīgi muļķītis ietrieca velnu līdz kaklam zemē, un pats bij iegrimis līdz pleciem; bet tad arī – nūju sagrābis – sāka velnam galvas kā pogas zemē sist. Tomēr, cik galvu nosita, tik atkal – kamēr citas trauca – vietā atauga. Nu muļķītis bij piķī. Te – par laimi – atminējās labu palīgu un tūdaļ iesaucās: “Ai, kaut tagad mans Misiņbārdiņš būtu!” Un līdz tos vārdus bij ieminējies, – Misiņbārdiņš klāt, sagrābj muļķīša nūju un vienā cirtienā notrauc velnam visas, itin visas galvas.
   Nu ķēniņa meita bij glābta pilnīgi, un ķēniņš atdeva viņu muļķītim par sievu.

SPĀRNOTĀS MEITAS

   Vienam ķēniņam pie pils bijusi liela pļava, kurā augusi ļoti branga zāle; bet ik naktis pļava tikusi nobradāta. Ķēniņš gauži brīnījies: “Kas tas tāds varētu būt, kas pļavu tik stipri nobradā?”
   Nu, kā nu citādi dabūs zināt – licis vecākajam dēlam sargāt. Vecākais ķēniņa dēls vakarā aizgājis pļavas malā, nosēdies un sācis sargāt. Bet naktī uznācis miegs – šis aizmidzis, un rītā pļava atkal bijusi nobradāta.
   Otrā naktī ķēniņš sūtījis vidējo dēlu. Šis apsēdies ežmalā. Bet naktī atkūlies melns vērsis, sācis šo badīt, un tā arī nenosargājis pļavu.
   Trešā naktī aizgājis jaunākais dēls un paslēpies aiz zedeņiem, ka nevar neviens pats šo ieraudzīt. Nu gaidījis, gaidījis pļavas bradātājus – kas ir – ap pusnakti sagaidījis trīs spārnotas meitas. Tās nolikušas ežmalā spārnus un sākušas pa pļavu dancot. Bet pa to laiku ķēniņa dēls klusiņām paņēmis tai jaunākai spārnus un nosēdies atkal aiz zedeņiem. Labi izdancojušās, šīs gribējušas projām doties un gājušas pēc spārniem; bet jaunākai spārnu nebijis vairs. Nu meklējušas, meklējušas; te – itin neviļot – ķēniņa dēls cēlies augšā un gājis meitām klāt. Meitas stipri sabījušās. Bet, kad jaunākā ieraudzījusi savus spārnus šim rokā, tad lūgusies, lai atdodot. Tomēr ķēniņa dēls ātrāk nedevis – lai izstāstot, no kurienes tāda esot, tad jā. Šī, nabadzīte, negribējusi, negribējusi teikt, bet, kad ieraudzījusi savas abas draudzenes jau aizlaižamies, tad stāstījusi arī – viņa dzīvojot no mēneša devītā zemē un kalpojot velnam.
   Nu ķēniņa dēls atdevis jaunākai meitai spārnus un paņēmis taī vietā viņas vilnaini, lai būtu zīme tēvam parādīt, ka pļavu nosargājis.

Rītā parādījis tēvam ķīlas – meitas vilnaini – tēvs priecīgs bez gala, ka nu vienreiz zinot, kas tie tādi, kas pa pļavu bradā. Bet ķēniņa jaunākais dēls stipri gribējis vel reiz redzēt to meitu un tādēļ apņēmies iet uz devīto zemi. Tikai viena ķibele: – kas pateiks, kur šī zeme ir? Neko darīt – gājis vaicāt vienai raganai. Tā bijusi valdiniece par visiem zvēriem. Ragana sasaukusi visus zvērus; bet tie arī nezinājuši devīto zemi no mēneša. Nu ragana devusi padomu griezties pie šās māsas; tā esot valdiniece par visām zivīm un laikam zināšot pateikt. Aizgājis uz šo – tā sasaukusi visas zivis: bet neviena nezin nekā. Nu tā ragana atkal devusi padomu griezties pie šās trešās māsas; tā esot valdiniece par visiem putniem un droši vien zināšot pateikt. Aizgājis uz šo raganu – tā sasaukusi visus putnus un jautājusi pēc devītās aizmēneša zemes; bet putni visi cietuši klusu. Te – pēc brīža – viens vecs krauklis atsaucies, ka šis zinot gan tādu zemi – priekš trim gadiem esot tur bijis.

   Nu ķēniņa jaunākais dēls palicis priecīgs un sasolījis vecenei (raganai) labu maksu, lai liekot krauklim viņu aiznest uz minēto zemi. Labi – vecene mierā. Ķēniņa dēls sēdies kraukļam mugurā; krauklis pacēlies gaisā un skrējis ar nesamo uz devīto aizmēneša zemi. Trīs gadi saskrējis, un tad tikai sasnieguši tālo zemi.
   Ķēniņa dēls nu iegājis velna dzīvoklī un saticis savu meklējamo. Šī gauži lūgusies, lai atstājot pili, jo še dzīvojot velns un kā tas nākšot, tā šo tūliņ saplosīšot. Bet šis atbildējis – lai tikai nākot, gan saraušot velnu gabalos! Un tur velna istabā bijuši divi akmins trauki: vienā bijis stipruma ūdens, otrā nestipruma. Ķēniņa dēls sadzēries stipruma ūdens un ielējis nestipruma ūdeni tai vietā. Te pēc brīža atnācis velns savā istabā un sacījis: istabā esot kristīta cilvēka smaka. To sacījis, velns klupis pie stipruma trauka klāt un sadzēries, lai dūša tiek; bet iedzēris ielieto nestipruma ūdeni un palicis gauži nestiprs. Ķēniņa dēls, kas par visu to laiku bija paslēpies – nu izvilcis zobiņu un nocirtis velnam galvu.
   Meita vareni priecājusies, ieraudzīdama velna galvu ķēniņa dēlam rokā. Bet ķēniņa dēls ņēmis skaistuli līdz, sēdinājis kraukļam mugurā un devies mājā, kur tad apprecējis pārvesto un sadzīvojis laimīgu mūžu.

MISIŅBĀRDIS

Kāds saimnieks dzīvo ar velnu uz vienu roku. Kalpiem tas dod milzīgu loni, bet ko līdz: neviens nespēj loni nopelnīt. Ja kāds kalps trīs dienas izcieta, tad jau bija ilgi. Nu Dievs sadusmojas uz saimnieku un sūta savu eņģeli par kalpu. Eņģelis paliek par cilvēku un salīgst par trim mucām naudas kalpot. No rīta saimnieks saka: “Ej uz riju gaļu sargāt.” Kalps apsēžas uz rijas mūrīša un gaida. Te viens ar misiņa bārdu un ragiem pie gaļas klāt. Kalps sagrābj Misiņbārdi aiz ragiem, aiznes to uz istabu un saka: “Saimniek, ače kur gaļas zaglis, ko nočiepu!”

Saimnieks pavēl Misiņbārdi tumšā kambarī ielikt un labi apkopt. Otrā dienā kalpam jāpārved no auzu lauka divi lāči. Kalps aiziet, paņem katru lāci pie auss, pārved un saka: “Saimniek, ače, kur auzu zagļi mājā!” Saimnieks liek lāčus kūtī ielikt un labi apkopt. Trešā dienā kalpam jāpārved deviņi baļķi un jātaisa rati. Kad rati gatavi, tad saimnieks iedod 25 mārciņas linu un liek pātagu novīt. No rīta saimnieks itin agri pie kalpa un pavēl: “Iejūdz lāčus ratos, ka vari savu lonu – trīs mucas zelta – pārvest; Misiņbārdis arī grib pavizināties.”
Kalps tūdaļ izved lāčus aiz ausīm, iejūdz ratos, noliek grožus un pātagu uz buku un tad uzsauc Misiņbārdim: “Taisies, ka tiec uz buku!” Misiņbārdis nu laiž, ka skaidri briesmas, un baļķu rati tik dikti rīb, ka, gar pilsētu braucot, namiem visas rūtis izbirst un paši nami tik tā, tā noturas. Ķēniņš par tādu braucēju sadusmojas un sūta kara spēku, lai Misiņbārdi saķertu un sodītu. Bet Misiņbārdis pliukšķina ar pātagu, un pātagas troksnis nogāž visu karaspēku gar zemi. Beidzot abi nobrauc pie naudas mucām. Tās tik bij mucas! Izveļas desmit vīri, nevar ratos iedabūt; izveļas divdesmit vīri, nevar; vēl trīsdesmit vīri – tad tikai. Kad mucas bij mājā pārvestas, tad kalps saaicina visus senākos saimnieka kalpus, aizmaksā, cik katram no saimnieka nākas un pazūd. Saimnieks domā, ka mucās vēl nauda paliks, bet visas mucas tukšas.

VELNA GRĀMATAS

   Kādam tēvam ir viens vienīgs dēls, kuru tas sūta pasaulē darbu meklēt. Ejot puisis satiek resnu kungu, kurš uzsauc:
   “Puiš, kurp tu eji?”
   “Ejmu darbu meklēt!” puisis atbild.
   “Nāc pie manis!” resnais to uzaicina pie sevis mājā – pilī. Pilī ir daudz istabu; bet viena istaba tikai ar grāmatām pilna. Kungs paņem kādu grāmatu, uzšķir pirmo lapas pusi un rāda puisim ar pirkstu: “Vai pazīsti, kas te rakstīts? Kas tas ir?”
   “Tas nav nekas!” puisis izlikdamies atbild. Kungs nu paņem atkal citu grāmatu ar zeltaburtiem un prasa: “Nu, kas tad tas ir, šis līkumainais?”
   “Es tādas lietas nepazīstu,” puisis it nopietni atbild.
   “Tad esi man derīgs. Cik tad nu lones gribēsi par gadu. Vairāk nekā nelieku tev darīt, kā tikai šīs grāmatas sargāt.”
   “Pūru dukātu!” puisis atbild. Labi. Otrā, trešā dienā resnais kungs aiziet; puisim jāpaliek mājā un jāsargā grāmatas. Puisis šķirsta vienu grāmatu, otru, kamēr atron tādu, kur pamācīts, kādā vīzē iespējams pārvērsties par ko tik vien grib. Viņš sāk mēģināties: jā, izdodas. Bet nu nabadziņam atkal bail, ka kungs nevilšus neuznāk virsū. Te par laimi kādā citā plauktā atkal grāmata, kur pamācīts, kā izzināt, kad tas un tas pārnāks. Gada laikā puisis izmācās visu, kas tik grāmatās vien mācīts. Pēc gada kungs izmaksā pūru dukātu un puisis pāriet pie tēva svilpodams. Bet nauda bija ļoti nesātīga, jo viena gada laikā tā izšķīst šā tā bez visas svētības. Kad nu, naudai nobeidzoties, tēvam un dēlam nav ko ēst, tad vecais sūta dēlu, lai sapelna citu naudu. Bet dēls atbild: “Ko niekus vairs pa pasauli blandīties, toreiz, pasaulē būdams, daudz ko iemācījos, raudzīšu tepat mājā maizi pelnīt. No rīta vediet savu bēro uz tirgu un pārdodiet par piecsimti rubļiem; tikai, no Dieva puses, iemauktus nepārdodiet, lai sola, cik solīdami.”
   Tēvs no rīta ieiet stallī un atron savu bēro tik smuidru un treknu, ka piecsimti rubļi ne runas. Viņš pabrīnas un aizved to uz tirgu. Tur gadās kāds resns kungs, kurš tūlīt par bēro piecsimts rubļus nomaksā un otrus piecsimti par iemauktiem sadod; bet tos šis ne par kādu naudu nepārdod. Otrā rītā tēvs ieiet stallī un atron atkal citu, vēl skaistāku zirgu bērajā vietā. Viņš pabrīnas un ved ir to pārdot. Te resnais kungs atkal klāt un sola tūkstošu rubļu par zirgu un divi tūkstoši par iemauktiem: jāpārdod. Tēvs it priecīgs pārnāk, lai pastāstītu par saviem trīs tūkstoš rubļiem dēlam, bet dēla vairs nav. Nu vecajam gan iešaujas prātā par iemauktiem, tomēr, kas par vēlu, tas par vēlu.
   Resnais kungs savu dārgo zirgu ar dārgajiem iemauktiem jāj uz mājām un tik zolē ar dzelzs pātagu, lai āda atlec.
   “Še tev: tas nav nekas! Še tev: es tādas lietas nepazīstu! Kāpēc toreiz neteici, ka māki lasīt. Še tev!”
   Zirgs, tādu mizošanu ilgi nevarēdams izturēt, paliek par balodi. Bet, kā zirgs par balodi, tā resnais kungs par vanagu. Tā nu vanags ar balodi dzenājas līdz kādai ķēniņa pilij, kur jauna princese, pie atvērta loga sēdēdama, par balodi apžēlojas un pie sevis ielaiž; vanags paliek ārpusē. Nu balodis saka uz princesi: “Paldies par glābšanu; bet es nu palikšos par gredzenu uz tava pirksta. Ja kāds resns kungs nāktu un gribētu to gredzenu pirkt, tad pārdod par miljonu rubļiem un pavēli naudu turpat kaktā nobērt. Skaitīt tu naudu neskaiti, bet paņem tūlīt nazi un uzcērt uz naudas čupas trīs krustus. Kad viss padarīts, tad nedod, no Dieva puses, gredzenu resnajam rokās, bet nosvied taisni zemē.”

Otrā dienā ielien resns kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu. Princese atbild, ka esot gan, bet maksājot miljonu rubļu. Resnais kungs tūdaļ naudu bez kavēšanās nober tai kaktā, kur princese pavēl, un tad taisās gredzenu ņemt. Bet princese papriekš uzcērt ar nazi uz naudas čupas trīs krustus un tad nosviež gredzenu uz grīdas. Tai pašā acumirklī gredzens paliek par miežu čupu un resnais kungs par gaili. Gailis kampieniem vien ēd miežus. Bet līdz ko miežu čupa pie beigām, te čupa paliek par lapsu un nokož gailim kaklu. Lapsa tomēr nepaliek mūžam par lapsu, bet pārvēršas par skaistu puisi. Princesei puisis patīk, un viņa to apprec.

VELNA BIKSES

Kāds saimnieks bijis rijā un redzējis, ka velns, nosēdies rijas krāsns bedrē – lāpījis bikses, drīzi teikdams: “Šujam, lāpām lielām adatām, rupem diegem!” drīzi, uz uguni paskatīdamies, atkal: “Dedz, dedz, skrej gaisā, dedz, dedz, skrej gaisā!” Kā izteicis – dzirksteles tā vien gājušas uz griestiem. Nu saimnieks paķēris metamo, aizmetis krustu priekšā: “Dievs, Tēvs, stāvi man klāt!” un tad, ielekdams ar metamo bedrē, devis velnam, ko tikai māk. Velns aizsprucis, atstādams visu turpat. No velna biksēm saimnieks pašuvis pieci maisi, no adatas izkalis trīs pāri lemešu, un no diega iznācis nezin cik striķu… Velns vēlāk esot staigājis gar rijām lūgdamies: “Vīrs vīram var’t gan biks’s atdot, bet kas dos! Vīrs vīram var’t gan biks’s atdot, bet kas dos!..”

PATS DARĪJA

   Reiz rijkuris, muižas rijas krāsni kurinādams, lējis alvu un nevilšus krietni sadedzinājis pirkstus. Pirkstus glāstot, sūkājot, viņš tāpat pie sevis īgni iesaucies: “Kad tevi velns!”
   Te velns acumirklī klāt un jautā: “Nu, ko laba dari?”
   “Ko daru – leju jaunas acis.”
   Velns, to dzirdēdams, lūdzas, lai ir viņam jaunas acis ielejot. “Ieliešu gan, bet papriekšu tad tevīm jāļaujas pie šā sola piesieties, jo nepiesietam nemēdzu nekad acis liet.”
   “Labi, labi; bet kā tad tev, acu lējēj, īsti vārds?”
   “Mans vārds ir Pats.”
   Velns tagad ļāvies piesieties. Rijkuris sakausējis alvu labi šķidru un tad gāzis velnam acīs, ka nočurkstējis vien. Velns sāpēs aizgājis ar visu solu un bļāvis ka traks: “Pats izplucināja acis, Pats izplucināja acis!”

Citi velni, to dzirdēdami, smējušies: “Pats tīšām izplucināja un tad vēl bļaustas!”
Bezacis gan raudzījis izskaidrot, ka viņš neesot izplucinājis, bet Pats izplucinājis; tomēr šie netiek ne gudri, ne muļķi no bezača vaimanām.

“PĒTERI! ATDARI DEBESU VĀRTUS!”

//-- Velna āmurs --//
Vīrs vij auklu, zirgus ganīdams netālu no purva. Velns – kur bijis, kur ne – izskrej no purva un uzsauc: “Ē, ko tu te dari? Kam tu viji auklu?”

“Viju, ko purvu saraukt,” vīrs droši atteic. Velns izbīstas. “Mīļo vīriņ,” viņš saka, “došu tev pilnu maisu naudas, tikai nerauc manu purvu, kur mani tēvu tēvi dzīvojuši.” Vīrs mierā. Velns ber dukātus maisā kā žvadz vien. Vēlāk velnam naudas žēl. Viņš iet pie vīra un saka: “Redzi, tur ēd tavs lielākais zirgs. Ja tu viņu apnesīsi trīs reizes ap purvu, tad tev došu vēl otrtik naudas; bet, ja tu to neiespēsi un es zirgu apnesīšu, tad tev jāatdod visa tā nauda, ko tu dabūji pirmo reizi.” Sacīts – darīts. Velns ņem zirgu un apnes stenēdams trīs reizes ap purvu. “Tagad tava reize!” velns saka. Vīrs uzlec zirgam un aplaiž trīs reizes ap purvu. “Kas tu par nespējnieku!” vīrs saka nolēkdams, “es, zirgu kājās iespiedis, purvu it viegli apskrēju, bet tu, elzdams, pūzdams, viņu uz muguras uzlicis, tik ko varēji apnest.” Velns atkal dod naudu. “Bet viņam neatstāšu naudas!” domā velns. Viņš griežas pie gana un saka: “Došu tev āmuru, ja to pacelsi, tad dabūsi trīsreiz vairāk naudas, bet, ja nē, tad atdosi man visu savu naudu.” Labi. Velns iznes no purva āmuru.
Vīrs nevar gandrīz apķert āmura kātu ar abām rokām. “Pēteri, atdari debesu vārtus!” vīrs sauc – uz debesīm skatīdamies – pilnā galvā, ka purvā atskan. Velns aiz bailēm gar zemi. “Došu tev visu naudu!” velns lūdzas, pie vīra pievilcies, “apžēlojies par mani un nesvied āmuru debesīs. Ar ko tad lai uzlaužu cilvēku sirdis?” Vīrs atkāpjas no āmura. Velns – priecīgs, ka atdabūjis āmuru – nostreijā (nokaisa) visu purvmalu ar dukātiem, ka zirgu gans nespēj ne salasīt.

DIVI LINU KULSTĪTĀJI

Divi linu kulstītāji ienāca vienās mājās un lūdzās naktsmājas. Saimnieks teica, ka vēlētu gan, bet tikai rijās esot rūmes un tur briesmīgi spokojoties. “Lai, lai!” kulstītāji atteica, nogrieza pīlādža rungas un gāja uz rijām. Paņēmuši maisu un dibenu atārdījuši vāļā, tie ielīda abi maisā, tā ka kājas un rumpis bija iekšā, un abas galvas galos ārā. Pusnaktī sanāk rijās daudz velnu un sāk dancot. Viens, ieraudzījis maisu ar kulstītājiem, sasit rokas aiz brīnumiem, piesauc citus klāt, un nu visi gulētājus apbrīno. “Būs jāiet pakaļ tēva tēvam!” teic viens no velniem, “tas zinās pateikt, kas tas tāds par ķēmu.” Nu citi velni aizskrien projām, un drīzi vien ir atstiepts uz rijas režģa vecs velns. Jauns velnēns paņem dakšas no piedarba kakta, uzceļ ar tām vecajam tēva tēvam acu plakstiņus un rāda viņam maisā gulētājus. “Piķis un zēvele!” iekliedzās vecais velns, “mīļie bērniņi, nu nebūs labi! Esmu dažu labu zvēru redzējis, tomēr arvienu ar divi gali: galvas un astes jeb kāju galu, bet šim zvēram ir galvas abos galos – nudien! tas vai visus mūs aprīs!” Velni muka pa kaklu, pa galvu laukā un atstāja veco tēva tēvu vienu pašu, kas, nevarēdams paiet, visus velnus un elli nolādēja. Nu kulstītājiem laiks. Tie ņem savas pīlādžu rungas un velēja veco, ka tikai put vien, līdz beidzot to kā vecu pelumaisu izputināja.

KARAŠU ZAGLIS

   Divi zēni bij lieli karašu ēdāji. Reiz abi sētas vidū sarunājās par gardajām karašām. Viens teica: “Vadzi, būtu jāiet šonakt kaimiņos karašas zagt. Klētī viņas ir – es zinu. Un tumšs arī drīz metīsies – kas mūs redzēs.”
   “Ej, ej – es gan neiešu!” otrs atbildējis.
   “Ja man nāktu kāds biedros līdz – tūliņ, bet viens pats gan neiešu.” To teicot, piestājies velns sacīdams: “Vadzi, kā redzu, tu esi naģīgs puika; nāc tik šurp – es iešu tev biedros karašas zagt.”
   Zēns ar velnu aizgājuši. Līdz ko palicis tumšs, velns pacēlis klētij vienu pakšķi un pa apakšu ielaidis zēnu pie nedarbiem, nosmiedamies: “Ēd nu karašas, cik patīkas!” To sacījis, velns palaidis pakšķi atpakaļ un pazudis.
   Zēns vairs nevarējis no klēts ārā tikt. Ko nu? Bailēs tam pārgājuši visi prieki uz karašām: viņš ietinies pakulu būkšķī un paslēpies kā nu zinājis.
   Otrā rītā saimniece ienākusi ar saimnieku klētī pēc karašām. Saimnieks turpat sācis savu sapni stāstīt, ko izgājušo nakti redzējis.
   “Vai tu zini ko, sieviņ?” viņš iesācis, “es šorīt sapņoju, ka velns nākošo nakti došot savu zirgu diviem zagļiem, lai tie pārvestu viņam visus mūsu bišu stropus. Ko domā? – pārvedīsim šodien visus tos stropus, kuros bites un medus, te mājā un paslēpsim; bet tukšos stropus pametīsim bišu dārzā. Aiztaisīsim vēl tukšajiem stropiem gātis priekšā, lai izskatītos it kā pilni, un piekrāpsim velna zagļus.”

   “Tā pareizi!” sieva iesaukusēs un aizsteigusēs ar saimnieku pie norunātā darba. Bet klēts durvis palikušas vaļām.
   Zēns nu izlīdis no pakulām, pavēris mazuliet durvis un skatījies, vai kāds viņu neredz. Bet kur nu redzēs: visi mājenieki bijuši patlaban bišu dārzā. Ko nu gaidīt: tūliņ izlēcis no klēts un paslēpies spaļos, jo dienas laikā mājā iet tas neuzdrošinājies, citādi gandrīz vai pieķertu.
   Drīzi bijuši pilnie stropi paslēpti un tukšie bišu dārzā atstāti tā kā norunāts.
   Bet zēns spaļu kaudzē gudrojis: “Pag, velna gabals, kad tu mani piekrāpi, tad nebūs grēks arī tevi piekrāpt.”
   Ko viņš nu sadomājis: tumsai metoties, aizlīdis uz bišu dārzu, iespraudies vienā tukšā stropā, aizvilcis no iekšpuses gātis priekšā un gaidījis zagļus.
   Drīzi bijuši velna zagļi klāt. Tie runājuši: “Aizkustināsim, kurš rūks, tas ir pilns, tas būs labs, to ņemsim.”
   Aizkustinājuši vienu, otru – neviens nerūcis. Atnākuši pie tā, kurā zēns tupējis un piesituši.
   “Ur! ur!” stropā ierūcies.
   “Tas labs, tas labs – to ņemsim!” zagļi saukuši un vēluši to ratos.
   Uz ceļa zēns atkal ierūcies: “Ur, ur!”
   Zagļi teikuši: “Paskaties tik, kas viņam par stiprām bitēm – urkšķ kā sivēni.”
   To dzirdēdams, zēns uz reizi izspēris ar pieri vienu gāti un uzsaucis: “Kas par sivēniem! Bites par sivēniem lamāt – to tūliņ redzēsim: kur mana dzeloņu vācele?”
   Zagļi, tādu lielu biti ar cilvēka galvu ieraudzījuši, pārbijušies un laiduši ļekas vaļām. Viņi domājuši, ka tas pats bišu vecais bijis.
   Bet zēns pasmiedamies iebraucis zagļu zirgu kaimiņu sētā un izstāstījis, ko izdarījis. Un, lai kaimiņš neļaunotos, ka nācis viņa klētī karašas zagt – tas atdevis viņam zirgu par vienu karašu.
   Kaimiņš patencinājis par zirgu un pieņēmis zēnu dēla vietā. Nu tam netrūcis nekad karašas – un zagt tas vairs savu mūžu negājis, tādēļ ka baidījies otrreiz velna nagos ieklupt.

RIJNIEKS

   Viens rijnieks aizgāja birzē slotas siet un sastapa glītu kungu ar garu degunu – tas bijis pats velns. Rijnieks neko – kas viņam ar svešniekiem vai jātērzē, vai jākavējas; bet velns nevar nociesties – uzrunā pirmais: lai rijnieks pasakot viņam savu vārdu!
   “Manu vārdu! mans vārds ir Pats.”
   „Ak Pats! Pats! – tā tā. Bet ko tad tu te birzē darīsi?”
   “Ko darīšu! vaicā kā bērns – jāsien slotas. Apdomā, tik liela muiža, kas tur slotu vajaga, kamēr apkuļ.”
   “Jā, jā, – vajaga, vajaga! Bet kā būtu, ja tu man divi mārciņas šņaucamās tabakas dotu – es tev sasietu slotu vai cik?”
   “Divi mārciņas! Tas nav daudz, tad varam līgt gan. Pagaidi tepat, aiziešu tūliņ pakaļ.”
   Rijnieks pāriet mājā – slotas jau priekšā: pilns piedarbs. Nu aiznes velnam tabaku – velns pieliek tabaku garajam degunam, iešņauc abas mārciņas uz reizi un nemaz vēl nenošķaudās. Tas nu tai reizē.
   Otrā dienā rijniekam jāiet birzē grābekļi taisīt. Satiek atkal velnu.
   “Vai dzirdi, Pats – ko tu te birzē darīsi?” “Ko darīšu! – Jātaisa rijas grābekļi; tik liela muiža, kas tur grābekļu vajaga, kamēr apkuļ.”
   “Jā, jā – vajaga, vajaga! Bet vai nevari vēl man divi mārciņas šņaucamās tabakas dot? Es tev grābekļus sataisītu.”
   “Divi mārciņas! Tas nav daudz. Pagaidi tepat, aiziešu tūliņ pakaļ.”
   Rijnieks pāriet tūliņ mājā – grābekļi jau priekšā: pilns piedarbs. Nu aiznes tabaku – velns pieliek abas mārciņas degunam, iešņauc uz reizi un nemaz nenošķaudās.
   Trešā dienā rijniekam jāiet birzē spriguļi taisīt. Satiek atkal velnu.
   “Vai dzirdi, Pats – ko tu te birzē darīsi?”
   “Ko darīšu! – Jātaisa spriguļi; tik liela muiža, kas tur spriguļu vajaga, kamēr apkuļ.”
   “Jā, jā – vajaga, vajaga! Bet vai nevari vēl man divi mārciņas šņaucamās tabakas dot? – Es tev spriguļus sataisītu.”
   “Divi mārciņas! Tas nav daudz. Pagaidi tepat, aiziešu tūliņ pakaļ.”
   Rijnieks pāriet mājā – spriguļi jau priekšā: pilns piedarbs.
   Nu aiznes tabaku – velns pieliek abas mārciņas degunam, iešņauc uz reizi un nemaz nenošķaudās.
   Tā nu paliek. Bet kas ir: velns, tabaku iedabūjies, otrā nedēļā atnāk pie rijnieka pašā rijā: lai dodot vēl divi mārciņas!
   Rijnieks domā: “Nu esmu aplaidies gan ar labu sērgu! Kā tad nu kļūšu vaļā no tā pagāna?”
   Bet tai pašā brīdī viņam iesitas labs padoms prātā.
   “Klausies, velns, ko tu te pa drusciņām šņauksi – atdošu labāk visu tabakas dozi, tad tu varēsi šņaukt. Bet man tabaka visa vēl nav samalta, apsēdies tepat rijā, pagaidi, kamēr piedarbā samalšu.”
   Vai! viņš arī iešot palīgā malt.
   “Nē, nē, nē – nenāc, nenāc, ja tabaku maļ, tad jāšķauda nejauki, un kas to nav radis – var pāršķaudīties, ko tad?”
   Velns domā: “Lai tad paliek arī!”
   Bet rijnieks izgāja piedarbā un sāka resnam ozola bluķim ķīli galā dzīt – spraigu ieplēst. Velns, cirvja klaudzienus izdzirdējis, domā: “Laime, ka negāju līdz, klau, cik dikti viņam jāšķauda!”
   Ieplēstā spraigā rijnieks vēl iebēra tabaku un tad sauca velnu: “Nāc nu nāc paost, vai būs diezgan smalki samalta.” Velns ienāk: “Vai tā ir tava tabakas doze?”
   “Tā ir; od tikai!”
   Velns ielika garo degunu spraigā un oda; bet tai pašā acumirklī rijnieks deva pa ķīli: ķīlis izsprāga no spraigas, un velna deguns palika bluķī. Kā traks tas aizskrēja ar visu bluķi bļaudams, lai visā pasaulē atklimst.
   Velna kalpi, tādu bļāvienu izdzirduši, vaicāja: “Kas iežņaudza, kas iežņaudza tavu degunu?”
   “Pats, Pats!”
   “Āre, pats žņaudz tīšām un tad vēl bļaut!” kalpi atteica un nelikās ne zinot. Tā palika.
   Te otrā gadā rijniekam iegadās ar ganuzēnu sienā braukt un – tik spītīgi: ceļā jāsastop pērnais velns. Ko nu? – velns tūliņ aizstājas zirgam priekšā: nu viņš atmaksāšot savu degunu! Bet rijniekam uz ātru roku atkal labs padoms prātā: viņš sagrāba ganazēnu pie abām kājām, izslēja zēna kājas ačgarniski gaisā un sauca pilnā kaklā: “Nāc tikai man pa griezienu, es šitenās spīlēs iespīlēšu vēl to atlikušo deguna galu, tad tu varēsi bez šņaucamā vazāties.”

Velns, tādas briesmas padzirdējis, aizbēga klupdams krizdams, ka nedabūja ne apskatīties.

VAGARS UN VELNS

   Vagars gājis no savām mājām uz muižu un ceļā saticis velnu. Gājuši reizē sarunādamies un ieraudzījuši puisēnu ceļa malā cūkas ganām. Puisēnam lielais vepris bijis iegājis kartupeļu gabalā un, kā nu pamanījis vagaru – skrējis veprim pakaļ kliegdams: Kaut tevi velns parautu, tādu negantu vepri!” Vagars, to dzirdēdams, piebikstījis velnam: “Klausies, tev sola vepri un tu neņem; es viņu tūliņ paņemtu.”
   Velns atsacījis: “Lai stāv vepris! Ganiņš ir bārenis; ja es paņemšu vepri, saimnieks puiku gaužām pērs un dauzīs, un viņam nav neviena, kas aizstāv; bez tam puisēns jau to nerunāja no visas sirds.”
   Vagars palicis klusu. Gājuši tālāk – dzirdējuši bērniņu gauži raudam. Māte pļāvusi rudzus – nebijis vaļas mierināt, tādēļ dusmās izsprucis tas vārds: “Kaut tevi velns parautu! Rudzi birst ārā, tēvs kalpo muižā – nava, kas rudzus pļauj, un tu mani neliec mierā pļaut.”
   Vagars, to dzirdēdams, piebikstījis velnam: “Klausies, tev sola bērnu un tu neņem; es viņu tūliņ paņemtu.”
   Velns atbildējis: “Tik mātei ir, kā tā vienīgā meitiņa, un es vēl to pašu atņemšu; bez tam viņa šos vārdus nemaz nerunāja no tiesas, no visas sirds.”
   Vagars palicis klusu. Gājuši tālāk – muižas laukos darbinieki strādājuši un tiklīdz vagaru pamanījuši, tūliņ lādējuši, spļaudami: “Vagars klāt atkal – kaut velns viņu parautu, to cilvēku bendi! Nu jau būs atkal kādam ar koku pa muguru!”

   Velns, to dzirdējis, vaicājis vagaram: “Klausies jele! – tie runā nu vienreiz no visas sirds – vai dzirdēji?”
   “Ko tie!” vagars īgdams atteicis, “tā jau ir suņu tauta – ne viņi klausa, ne viņi strādā!”
   “Lai viņi šāda tauta, tāda tauta, bet patiesību viņi runā, no visas sirds runā, un tādēļ tu piederi man!”
   To teicis, velns sagrābis vagaru, apgriezis galvu uz otru pusi, saspiedis čukurā, iegrūdis savā ādas somā un – sagriezies lielā viesulī – aizskrējis ar visu vagaru taisni uz elli.

PAR LIETUVĒNU

KALPS PLŪCAS AR LIETUVĒNU

Viens kalps rudens naktī bijis pieguļā – pie zirgiem un naktī nācis uz māju kult. Te ceļā tam aizgājis tāds balts priekšā un nelaidis garām. Kalps domājis: “Nu tas mūsu Kārlis – puisis agrāk piecēlies par mani – iznācis mani biedēt!” tādēļ teicis: “Ej tu nost! Ko tu te niekojies!” Bet baltais neiet vis nost – grib lauzties ar kalpu. Tad kalps krīt baltajam matos un nu plūcas un laužas. Bet baltais tiek virsū – spiež kalpu vai nost pavisam. Nu kalps iesauksies: “Dievs tevi sodīs, Kārli, ja nelaidīsi mani vaļā!” Kā to izteicis – baltais izputējis. Tas esot bijis velns.

LIETUVĒNS

   Reiz kāds saimnieks braucis ar savu puisi no pilsētas mājā. Bijis tai dienā karsts laiks: dienasvidus laikā braukt nebijis iespējams, kā svilinājis.
   “Ko tur degt!” saimnieks iesaucies, “nojūgsim meža ēnā zirgus un paši pakritīsim dienasvidū, kamēr lielais karstums kautcik pārgājis.”
   Labi. Bet braucēji vēl nedabū ne iemigt, te zirgi, ausis sacēluši, sāk krākt. Saimnieks domā: zirgi izslāpuši; viņš pasaka puisim, lai aizved pie upītes padzirdināt. Bet līdz ko puisis aizgājis, te kautkas smags sāk tik saimniekam uz krūtīm velties. Viņš gan grūž nost, tomēr nevar un nevar. Beidzot tas ierauga uz vēdera mazu sarkanu vīriņu.
   “Kas tu tāds esi?” saimnieks prasa.
   “Esmu lietuvēns!”
   “Ko tu gribi – laid jel mani vaļā?”
   “Nelaidīšu tevi, saimniek, kamēr apsolies mani nokristīt. Nomiru nekristīts un tādēļ man nav miera. Esmu jau dažus mocījis, lai mani nokristītu; bet neviens to nedara.”
   “Labi, tad es to darīšu. Puisis tūlīt atnesīs ūdeni.”
   Saimnieks nokrista sarkano vīriņu. Tas tūlīt pazūd, un nu abi braucēji liekas no jauna dienasvidū.

Bet pēc dienasvidus atkal citi brīnumi: tai vietā, kur vīriņš kristīts, liels katls zelta naudas. Ko nu gaidīt: jāceļ tik ratos un jāved uz mājām.

PĒRKONS SASPER JODU

Reiz pats Jods gribējis Daugavā visus laiviniekus izpostīt: – viņš apsēdies Daugavā uz viena akmeņa, un kurš laivinieks nu garām būtu braucis, to būtu izputinājis. Tad Pērkons melnā mākonī sadomājis Jodam uzbrukt; bet šis – tiklīdz Pērkonu pamanījis – pie laika pazudis viļņos. Tā tas vairāk reižu atkārtojies. Te vienu dienu Pērkons sagudrojis citādi neģēlim piekļūt: viņš nogājis pie viena Daugavas laivinieka un pierunājis to, lai novestu viņu līdz tam un tam akmenim. Laivinieks mierā. Abi nu iesēdušies laivā un braukuši. Piebraukuši Joda akmenim tuvāk – te Pērkons piepeši spēris ar milnu Jodam tā, ka šis kaukdams novēlies no akmeņa un iekritis Daugavas dziļumos. Krītot Jodam vēl bij palicis uz akmeņa zelta gredzens. Šo gredzenu Pērkons atdevis laiviniekam par atmaksu, ka viņu vizinājis.

JODS PIRTĪ

Pērkonam bijis ienaidnieks Jods. Jods no viņa baidījies un tā visur slapstījies – gan ēkās, gan kokos, ūdeņos un citur, ka Pērkonam bijis grūti viņu atrast un sodu nodot. Reiz vecs vīriņš kurinājis pirti. Te, kur gadījies, kur ne, no krūmiem iznācis liels, melns vīrs ar garu bārzdu un spīdīgām acīm. Lielais vīrs lūdzis pirtskuri, lai laižot viņu pirtī sasildīties un pārgulēt, pie kam noteicis, ka labi viņam iešot, kad viņš to modināšot, pirms negaiss tuvošoties.

“Sildies, sildies, kamēr Māra pērsies!” pirtskuris atteicis. Acumirkli sacēlies biezs, melns mākonis padebešos. Mākonī tupējis mazs, vecs vīriņš ar sirmu bārzdiņu un ugunīgām acīm. Rokās tas turējis un berzējis lielu, ugunīgu milnu. Pirtskuris, to redzēdams, sācis baiļoties un gribējis iet lielo vīru modināt. Pērkons saucis: “Ko tu dari?” – “Kurinu pirti, lai vakarā Māra peras!” pirtskuris atteicis bailīgi. Tiklīdz pirtskuris izsaucis Māras vārdu, te it nejauši izšāvies lielais vīrs pa pirts lodziņu ārā. Acumirklī nozvēlies garš zibins – rūcis briesmīgi un ugunīgā milna trāpījusi lielo vīru. Te arī mazais vīriņš stāvējis pirtskurim blakus un sacījis: “Labi, ka man pateici, ka še Māra peras, citādi es viņu būtu saārdījis lupu lupās – esmu Pērkons un meklēju savu ienaidnieku – Jodu veselus trīs gadus un nu taču pēdīgi viņu atradu. Uzgriez pirts lodziņam krustu, tad Jods neies iekšā, un es arī šo Māras svētumu sargāšu.” To sacījis, Pērkons rūkdams pacēlies mākonī.

DIEVS PIEKAĻ VELNU PIE KLINTS

Kad cilvēks piedzimst, tad Dievs aizdedzina mazu uguntiņu un piesprauž to pie debesīm, kas no pasaules izskatās kā maza zvaigznīte. Cilvēkam mirstot, šī zvaigznīte nokrīt un izdziest. Pie debesīm spīd arī dažas lielākas uguntiņas. Šīs ir eņģeļu zvaigznes. Senos laikos bija daudz vairāk zvaigžņu pie debesīm, un nakts no zvaigžņu spožuma bij tikpat gaiša kā diena. Bet, kad daži eņģeļi apgrēkojās, tad viņu zvaigznes palika tumšas un līdz ar viņiem nokrita zemē. Līdz tam laikam cilvēki pasaulē naida un ķildu nepazina, bet ļaunie eņģeļi šos un citus grēkus ieveda līdz un izplatīja viscaur pasauli. Redzēdami tādu postu, cilvēki agrākos debesu iemītniekus apsūdzēja pašam Dievam. Dievs, cilvēkus žēlodams, ļaunos eņģeļus ieslodzīja zemes dziļumos mūžīgā tumsā. Bet pašu lielāko nemieru cēlāju – Velnu – piekala milzīgām važām jūras dibenā pie klints un sacīja: “Cilvēku laimi tu apriji, debesīs tu netiec, tādēļ paliec jūrā un pārtiec no tam, ko jūra tev dod.” Velns nu tur guļ jūras dibenā tūkstošu tūkstošiem gadiem. Kad viņš izsalcis, tad sāk jūras dibenā raustīties un spārdīties. Jūra tad sāk trakot, un vētra celties un nerimst, līdz kāda cilvēka dzīvība kritusi par upuri. Kad cilvēki pasaulē dara labus darbus, tad velna važas paliek resnākas, bet pie ikkatra ļauna – tās dilst. Ja nu pasaulē būs ļaunu cilvēku vairāk nekā labu, tad velna važas pārdils un viņš līdz ar citiem saviem eņģeļiem nāks pasaulē. Tad atkal celsies tautu starpā naids, tad plosīsies kari un mēri, un tad drīzi būs pasaules gals.

STIPRINIEKS

   Vecos laikos Rozgavas silā dzīvoja vareni stiprs vīrs, kas daudz reizes bija cīnījies ar pūķiem un purvju velniem un tos pārvarējis. Par to viņš palika lepns un dažu reizi lielījās, ka spējot uzvarēt pašu Dievu.
   Reiz vēlu vakarā stiprinieka būdā ienāca vecs vīriņš, gluži noguris, un lūdzās naktsmājas. Stiprinieks to atvēlēja. Bet, vecītim noplīsušās drānas novelkot, stiprinieks ieraudzīja pirkstā gredzenu, kas tik spoži spīdēja kā saules stari. Stipriniekam uznāca kārība dabūt gredzenu savā varā. Kad vecītis apgulās, tad viņš to nosita un gredzenu novilka no pirksta. Līķi aiznesa uz Mellupi – iesvieda Čubinieka atvarā. Gredzenu pirkstā uzmaucis, stiprinieks gribēja projām iet. Bet piepeši kokos sāka vētra kaukt. Pērkons tik briesmīgi rībēja un zibeņus meta, ka stiprinieks iztrūcies apstājās. Briesmīga balss viņam uzsauca: “Nelaimīgais, ko tu esi padarījis!?” Stiprinieks uzmeta acis uz gredzenu un ar bailēm redzēja, ka no tā izauga milzīgas vara važas (ķēdes). Stiprinieks visā spēkā mēģināja no važām atkratīties un bēgt, bet nevarēja. Vara pinekļi žņaudzās ap viņu arvienu ciešāki un ciešāki. Neredzami gari to novilka atvarā, kur stiprinieku piekala dzelmes dibenā pie akmens. Nokautais vecis tam parādījās un sacīja: “Gredzena dēļ tu mani nokāvi, tad paliec tagad mūžīgi gredzenam par sargu, līdz kāds atgadīsies, kas gredzenu no tevis pretim ņems!”
   Tā stiprinieks daudz cilvēku mūžu guļ atvarā un gaida atsvabināšanu. Ik pa simtu gadu reiz viņš no dzelmes iznāk un parādās cilvēkiem. Bet līdz šim vēl neviens nav gadījies, kas no saslēgtā gredzenu būtu pretim ņēmis.

Pēdējo reiz stiprinieku redzējusi jauna meitiņa, kas upmalā ganījusi govis. Atvarā uzreiz ūdens sācis kustēties, un no turienes iznācis liels, liels vīrs spožās drēbēs, vara važām gar kaklu. Viņš, žēli lūgdamies, izstiepis rokas un meitenei gredzenu piedāvājis, bet šī no bailēm noģībusi. Pa brītiņu tā dzirdējusi tikai važas noskanam un ūdeni noplunkšķam. Bet, kad paskatījusies uz to pusi, tad vairs neviena neredzējusi.
Tai vietā, kur stiprinieks pieķēdēts, ūdens pastāvīgi griežas mutulī un rauj katru bezdibenī, kas šai vietai tuvojas. Tā apgabala ļaudis, kam teika labi pazīstama, atvarā nekad nemazgājas, un mātes bērniem bieži piekodina atvara tuvumā neiet.

PAR RAGANĀM

“KREJU, KREJU, BET NE VISU!”

Puisis Jāņa rītu aizveda zirgus labi agri uz ganībām. Tos sapinis un palaidis, lai ēd, tas pārlika apaušus pār pleciem un gāja uz mājām. Arī govju gans lopus jau bija izdzinis. Te ierauga puisis, ka pa govju pēdām tupus, rāpus lien veca, līka sieva. Apskatās labi, – redz: vecene ir ragana un bur saimnieka govis: vienā rokā tur ragana slauceni un ar otru glauda govju pēdas teikdama: “Kreju, kreju, bet ne visu!” Puisis grābj apaušus, dod ar tiem raganai pa muguru, ko nagi nes un teic: – “Kreju, kreju, bet visu! kreju, kreju, bet visu!” Ragana, nevarēdama panest puiša kreimošanu, laiž ļekas vaļā. Puisis tikai nosmejas. Mājās pārnācis, puisis pakāra apaušus vadzī un pats likās gulēt, jo bija vēl agrs laiks. Pēc brīža saimniece viņu modina un prasa, kur šis apaušus tā samērcējis, ka kreims no tiem pilot. Puisis nu izstāsta visus tos jokus ar raganu. Saimniece nomazgāja apaušus un deva izdzert samazgas govīm. To gadu bija saimniecei sviesta, kreima un piena bez gala, ka saime nespēja ne apēst.

RAGANAS JĀJ MĒNESI MAITĀT

Reiz kādās mājās dzīvojusi ragana ar trim meitām. Vienu vakaru ragana sūtījusi savu vecāko meitu laukā skatīties, vai citas raganas jau nejājot mēnesi maitāt. Meita ienākusi teikdama: “Vēl nejāj!” Pa brītiņu sūtījusi vidējo meitu skatīties. Meita ienāk: “Nē, vēl nejāj!” Pa brītiņam sūtījusi jaunāko meitu. Tā ienākusi: “Nu sāk jāt!” Un tā tūliņ visas četras griezušās ap slotām un murminājušas dažus vārdus; beidzot kāpušas jāteniski slotām mugurā un aizjājušas pa gaisu. Bet māju puisis gulēdams bij noklausījies no šīm raganu vārdus un tūliņ sācis ķēmoties: paķēris turpat piestu, apgriezies dažas reizes riņķī ap piestu, nomurminājis raganu vārdus, uzlēcis piestai jāteniski mugurā un aizjājis kā viz vien pirmais mēnesī. Patlaban arī raganas salasījušās kopā mēnesi maitāt. Bet puisis nostājies mēnesī labi stipri, saķēris piestu abām rokām un nu tikai vicojies: kura ragana pie mēneša atlaidusies, tai ar piestu pa galvu, ka kūleņu kūleņiem aizvēlusies lejup. Tā sacīnījies līdz pusnaktij, kamēr tad zemes virsū gaiļi iedziedājušies, un raganām bijis jādodas mierā, nedabūjušas mēnesi maitāt. Puisis nu, zināms, steigšus vien atkal lēcis savai piestai mugurā un acumirkli bijis gultā. Pārradušās raganas – māte teikusi: “Vai ziniet, meitas, ko? tas, kas neļāva mēnesi maitāt, tīri izskatījās pēc mūsu puiša.” – “Mem’, ko nu muldi, – viņš jau aizmidzis krāc.” – “Krāc gan; bet, ja es skaidri zinātu – sveiks viņš nepaliktu.”

KĀ DĒLS PAR ĶĒNIŅU IZMĀCĪJĀS

Mātes citi dēli izmācās visādus amatus, tikai jaunākais negrib no amata nekā ne dzirdēt: “Kad es nevaru izmācīties par ķēniņu, tad es labāk eju ganīt aitas!” Māte ar viņu nekā nevar izdarīt un raida to aitas ganīt. Turpat ķēniņam ir skaista, jauna meita – skuķe kā rožu pumpurs. Viņa katru dienu ap pusdienas laiku pazūd; neviens ne zin, ne redz, ne arī mana, kur viņa palikusi. Ķēniņš apsola tam savu vienīgo meitu, kā arī visu valsti, kas viņam varētu pateikt, kur viņa meita katru pusdienu paliek. Gan pieteicas visvisādi apsargāt un uzskatīties ķēniņa meitu, bet nevienam neizdodas izzināt, kur viņa paliek: tikko pusdiena klāt, tad viņa turpat acu priekšā pazūd un vēlāki atkal turpat ierodas. Kādu dienu aitu gans gana atkal savas aitas un stabulē, ka plīst vien, kad pie viņa atnāk vecs vīriņš un saka: “Aizej pret pusdienu kalna galā pie rožu krūma – tur ir liels akmens – skaties vienmēr uz to, tad tu ko redzēsi!”

Vecais vīriņš aiziet atkal projām. Aitu gans sadzen aitas vienkopus un poš augšā, pašā kalna galā. Kā jau viņam teikts – viņš tur atrod rožu krūmu un akmeni. Ganelis aizlien aiz rožu krūma un itin cieši skatās uz akmeni. Pret pusdienu viņš redz, ka pie akmens atgadās jauna, skaista meiča, paceļ akmeni un palien tur apakšā. Pēc varbūt stundas laika akmens atkal paceļas, meiča iznāk ārā, noliek akmeni atkal kā bijis un pazūd. Ganelis izskatās, izdomājas: “Diezin, kas tā varētu būt?” un iet atkal pie savām aitām. Otrā dienā pret pusdienu viņš iet atkal kalna galā un paslēpjas rožu krūmā. Ap pusdienu ierodas atkal pie akmens skaista sieviete, paceļ akmeni un zem tā pazūd. Gans brītiņu nogaida un tad dodas pakaļ. Akmeni viņš tāpat uzveļ kā bijis un tad iet pa jauku celiņu uz priekšu. Celiņa katrā pusē aug ļoti skaisti koki sudraba, zelta, dimanta lapām. Aitu gans tikai iet arvienu, gar malām slapstīdamies, skaistai sievietei pakaļ, kamēr viņa nonāk pie lielas pļavas, kur ziedēja tik spožas puķītes kā pie debesīm zvaigznes. Aitu gans noslēpjas turpat pļavmalā starp sudraba kokiem un gaida, ko šī tur darīs? Tikko skaistā meiča ieiet pļavā, nāk no otras puses vairāk tādas pat skaistas meičas viņai pretī un dod labdienu: “Labdien, ķēniņa meita! vai tikai tev kāds nesekoja?” Skaistā meiča – kura bija ķēniņa meita – atskatās atpakaļ un tad drošina: “Nebīstaties vis, māsiņas, mēs vēl ilgi dzīvosim kopā. Lai gan tēvs apsolījis mani tam atdot par sievu, kas viņam pateiks, kur es katru pusdienu palieku, tomēr no visa pulka mani neviens nevar novaktēt.”

   “Piesargies, ja gribi palikt mūsu sadraudzībā!” Visas saķērušās aiziet pļavas vidū un pin no zvaigžņu puķēm vaiņagus. Ko viņas tur runāja – sudraba krūmos paslēpies – gans nevarēja sadzirdēt. Pēc brīža visas atkal piecēlās; citas ar vaiņagiem aizgāja pār pļavu projām, princese viena pati gāja pa celiņu līdz akmenim, pacēla to, izlīda ārā un pazuda. Aitu gans nogaidīja, kamēr viss apklusa, tad nolauza no katra koka pa zariņam – no sudraba, zelta, dimanta kokiem – un gāja pa akmens caurumu ārā. Vakarā viņš pārdzina aitas mājā un stāstīja, ka nu vis vairs aitas neganīšot, esot izmācījies par ķēniņu, Visi viņam smējās, domāja, ka viņš muļķa prātā. Bet otrā rītā šis tikai agri, agri prom pie ķēniņa: “Vai jūs dosiet man savu princesi par sievu, kad es jums pateikšu, kur viņa katru pusdienu paliek?” aitu gans prasa ķēniņam.
   “Ko solīju, to izpildīšu!” ķēniņš viņam atteica, “bet kad tu tikai patiesi zini?” Atsauc princesi. Aitu gans viņai prasa: “Vai tu pusdienā mani arī neņemsi līdzi uz kalna pļavu?” Princese nosarkst: “Uz kādu kalna pļavu?”
   “Uz to kalna pļavu, kur aug skaistās zvaigžņu puķītes, no kurām daiļās jaunavas pin vaiņagus, kur gar ceļmalu aug dimanta, zelta, sudraba koki.” Aitu gans izvelk no kabatas nolauztos zariņus un tura tos viņai priekš acīm. Princese sāk raudāt, aitu gans ir atklājis viņas noslēpumu – nu viņa vairs nevar tikt atpakaļ pie savām kalna pļavas māsām. Princesei bija jāaiziet pie aitu gana.

JŪRASMEITAS – NĀRAS

Senāk Jūrasmātei jūrmalas ganības patikušas. Tā laidusi turp savas jūrasmeitas ganīt lopus. Tas noticis allaž rītos agri vai arī pa pusdienas laiku, kad jūrmalā nav cilvēku. Tā reiz kādu rītu, saulei lecot, kāda sieviete gājusi gar jūrmalu – lieljūras pusē uz Kolku. Tikko gājēja uznākusi uz pļavas, ieraudzījusi tur ganāmies lielu baru treknu, lielu, zilu govju. Tuvojoties ganāmam pulkam, gājēja dzirdējusi dziedam lēnā, ļoti jaukā balsī ganudziesmu nesaprotamā valodā. Ieraudzījusi arī pašu ganumeitu – dziedātāju – zem ozola sēžam un no ozola zariņiem vaiņagu vijam. Šī ganumeita bija ģērbusies baltā, paīsā lindraciņā (brunčos), sarkanos kamzoļos, skaistu jo skaistu seju, pliku galvu, kupliem, baltiem matiem, kas vaļēji, lēna vējiņa kustināti, nokārušies pār muguru, un – basām kājām. Ganumeita arī drīz pamanījusi gājēju, uzlēkusi kājās un saukusi stiprā balsī: “Grieta, Grieta, dzen govis jūrā!” Te gājēja arī pamanījusi, ka Kolkas pusē pie ganāmā pulka vēl otra tāda pati ganumeita. Abas ganumeitas sasitušas trīs reizes roku plaukstas un uzsaukušas govīm kādus svešus vārdus. Šīs pacēlušas galvu un devušās jūrā iekšā. Tikai viena govs kā negājusi, tā negājusi jūrā – tā iemukuši mežā un pazudusi biezienā. Gājēja nu arī sapratusi, ka tās ir jūras govis un ka ganumeitas ir nāras. Viņa uzrunājusi vienu nāru sacīdama, lai taču govis ganoties un lai pašas nemaz nebaidoties. Bet nāra atbildējusi nesaprotamā valodā sērā, žēlā balsī: “Gau i mara ramora, ramora, gamara!” Un asarām acīs nāra devusies ganāmam pulkam pakaļ – ūdenī. Govis drīz nozudušas ūdenī, bet nāras ilgi, ilgi bijušas redzamas – tās devušās projām stāvus līdz krūtīm ūdenī – brīžam augstāku, no ūdens izceldamās, brīžam zemāku, ūdenī nogrimdamas – tāļu jūrā iekšā, arvien vēl pagriezdamās pret skatītāju – sveicinājušas ar galvu, pamājušas ar roku, svešus nesaprotamus vārdus žēlā balsī izsaukdamas. Beidzot vēl abas nāras labi augstu pacēlušās ūdenī, rādījušas uz mežu un tad pazudušas jūrā – ūdenī. Pēc tam nebijis nekas redzams, nekas dzirdams. Gājēja arī devusies uz mājām, caur mežu uz ciemu aiziedama. Netālu no jūrmalas – mežā – tā uzgājusi to govi, kas no ganamā pulka bija atšķīrusies. Labi zinādama, ka tā jūras govs – domājusi: nav vērts to mājā dzīt. “Bet var jau arī mēģināt, kas zin, vai Jūrasmāte nebūs sūtījusi man to par dāvanu?” Un it kā tai būtu pavēlēts – tūliņ gājusi govij klāt. Govs nemaz nebēgusi, ļāvusies, lai glauda un kasa. Sieva raudzījusi dzīt un tiešām pārdzinusi govi mājās. No šīs govs tad cēlusies visa tā zilā govju suga, jo priekš tam zilas govis neesot bijušas. Vēl tagad veci ļaudis sauc šo sugu par “jūras govīm”.

LŪSIŅA

Vienai mātei ir trīs meitas: divas īstas un viena pameita. Viņa pameitu nemaz nemīl; bet īstās turpretim izlutina uz beidzamo postu. Kādu dienu pameitai jāiet ganos. Pamāte tai iedod ganos ratiņu līdz un pavēl podu dzijas savērpt.

Viņa vērpj un raud. Te pienāk vecs vīriņš un saka: “Neraudi vis; dod tik pakulas raibaliņai apēst, tad raibaliņai nāks dzija pa nāsīm ārā un tīsies gar ragiem!” Pameita paklausa vīriņa padomam un – itin pareizi: dzija bez pūlēm gatava. Vakarā pamāte brīnās par tik knašu vērpēju. Otrā dienā viņa iedod vēl vairāk pakulu un sūta īsto meitu skatīties, piekodinādama, lai raugot pameitu ar galvas ieskāšanu iemidzināt, īstā meita plijās ganiņam virsū, lai ļaujot galvu paieskāt. Šī atļauj; bet ieskājot nabadzītei uznāk salds miegs. Viņa tomēr nomana, ko īstā meita grib, un tādēļ, miegu nodzenājot, dzied: “Migu, migu, vienactiņa, gan tā otra aizmigsies!” Caur tādu dziedāšanu ieskātāja pati aizmiegas. Ganiņš nu iedod atkal govij pakulas apēst, un vakarā dzija gatava. Nu pamāte sūta otru īsto meitu galvu ieskāt, bet šai tāpat iziet. Trešo reizi pamāte vairs nelaiž savas meitas, bet iedod ganiņam trīs podus pakulu, no kurām lai izvērpjot zīdu, un tad pati iet pameitu iemidzināt. Pameita atkal dzied: “Migu, migu, vienactiņa, gan tā otra aizmigsies!” Divas acis tūdaļ aizmiegas, bet pamātei vēl trešā acs pakausī. Šī acs paliek vaļā un redz, kā dzija top vērpta. Pamāte vakarā nokauj Raibaliņu. Bet vecais vīriņš atnāk pie pameitas un saka: “Paņem no nokautās govs divus pakaļas kulkšņus un iestādi dārzā, bet resno desu aptin gar vārtiem.” No rīta tai vietā, kur kulkšņi iestādīti, bij izaugusi zelta ābele ar zelta āboliem un turpat pie vārtiem vīna aka. Zelta āboli un vīns tik pameitai dabūjami; citiem viņi pazūd priekš acīm.

   Reiz brauc ķēniņš gar pamātes mājiņu un prasa, lai dodot zelta ābolus uzkost un akas vīnu nodzerties. Māte tūdaļ sūta īstās meitas, vienu pēc āboliem, otru pēc vīna; bet tās nedabū ne ābolus, ne vīnu; kā ķeras ābelei klāt, tā zari saskrāpē acis. Ķēniņš, to redzēdams, uzspiež mātei pameitu sūtīt. Šī atnes ābolus, atnes ir vīnu. Ķēniņš ļoti priecājas par tik čaklu, skaistu meitiņu un apprec viņu. Pēc gada ķēniņienei piedzimst dēls. Ķēniņš taisa pirmajam dēlam lielas kristības un no priekiem ielūdz arī ķēniņienes pamāti ar pamāsām. Pamāte atnāk un domā atriebties. Viņa ievilina ķēniņieni īpašā istabā un liekas ar to kautko runājam. Uz reizi tā atver logu un saka: “Skaties, meitiņ, kādi jauki sunīši laukā!” Ķēniņiene skatās; bet tai pašā acumirklī pamāte uzmet ķēniņienei lūša ādu, izsviež pa logu un saka: “Ej mežā pie lūšiem!” Ķēniņiene paliek par lūsiņu un aiztek mežā. Pamāte, to redzēdama, knaši apģērbj vienai īstai meitai ķēniņienes drēbes un ieguldina ķēniņienes gultā. Kad ķēniņš vēlāk prasa, kur viņa sieva, tad pamāte izskaidro, ka tā slima palikusi un apgulusies; gan viņa to ar laiku izdziedēšot, lai atļaujot tikai vaļu. Ķēniņš paliek tā ar mieru. Naktī bērniņš grib zīst. Ko nu? Bet pamātei padoms pie rokas. Viņa aiznes bērniņu uz mežu un sauc: “Te, lūsiņ, te, lūsiņ! tavs bērniņš gauži raud.” Lūsiņa tūdaļ attek un pazīdina bērniņu. Tā tas iet labu laiciņu, kamēr ķēniņa sulainis reiz pamātes darbus taču noskatās un visu ķēniņam pastāsta. Ķēniņš klusu liek sulainim aizjūgt karitē zirgus, paņem bērniņu, aizbrauc uz mežu un sauc, kā sulainis mācījis: “Te, lūsiņ, te, lūsiņ! tavs bērniņš gauži raud!” Lūsiņa tālu, dziļā mežā bēdīgi atsaucas: “Niedres manas kājas baksta, rasa manus vaigus šaust!” Beidzot tā attek un sāk bērniņu zīdināt; bet ķēniņš, kamēr šī zīdina, slepeni norauj lūša ādu. Lūsiņa tūliņ paliek par ķēniņieni, apkampj savu vīru, skūpsta savu bērniņu un raud no prieka gaužas, gaužas asaras. Mājā braucot, tā nu izstāsta visu, kā noticis. Ķēniņš, pārbraucis, pieiet pie slimās meitas un saka: “Man nozuda atslēga; tūdaļ liku jaunu kalt. Bet tagad veco atslēgu atradu; kur nu jauno likšu?”
   “Pakar!” slimā atteic.
   “Nu tad labi! karatavas jau gatavas: tu esi tā atslēga un tava māte tas kalējs. Abas tūdaļ pie karatavām!”
   Tās nu pakar, un ķēniņš dzīvo ar savu īsto sievu Dieva mierā.

SĒRDIENĪTE UN MĀTESMEITA

   Kādam vīram nomirusi sieva, atstādama mazu meitiņu. Pēc kāda laika vīrs apņēmis raganu par sievu. Tā maz, loti maz mīlējusi pabērnu. Bet vēlāk, kad pašai piedzimusi īstā meita, ragana nevarējusi pabērnu ne acu galā ieredzēt.
   Reiz ragana sadomājusi sērdienīti nobendēt. Viņa ielējusi podiņā taukus, apsējusi to ar baltu drānu un noteikusi: “Nes podiņu tēvam uz lauku; bet to tev saku: ja viena tauku pilīte būs piegājusi pie drāniņas, tad kakls tev nost!”
   Sērdienīte gan nesusi rāmi, gan nesusi, bet neko darīt: drāniņa tomēr nošļacinājusies. Sērdienīte gauži raudājusi. Tēvs prasījis: “Kādēļ, bērniņ, raudi?”
   Tā un tā – šī izstāstījusi. “Vakarā vairs nebūšu dzīvotāja – pamāte solīja man kaklu noraut.”
   “Nu, nu, tik traki jau nebūs! Mājā iedama, izmazgā drāniņu.”
   Sērdienīte gan mazgājusi, bet tik tīra drāniņa tomēr vairs nebijusi. Nu sākusi atkal gauži raudāt. Uz reizi izlīdusi čūska un sacījusi: “Ko nu raudi; nopin man labāk vainadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas!”
   Viņa salasījusi puķītes un ātri ātri nopinusi vainadziņu. Pēc kāda brītiņa izlīdusi otra čūska sacīdama: “Ko nu raudi; nopin man labāk vainadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas.”
   Nu sērdienīte salasījusi tās jaukākās puķītes, ko vien atradusi, un nopinusi jauku, jauku vainadziņu. Līdz ko vainadziņu čūskai – brūtei pasniegusi, tā uz reizi iegadījušās visas trīs čūskas ar vainadziņiem galvā un prasījušas: “Māsiņ, kādu laimi par to labumu lai tevim vēlam?”
   “Citas laimes negribu, ka tik mana taukainā drāniņa paliktu balta.”
   Tā viena čūska sacīja: “Lai tava drāniņa paliek otrtik balta, nekā viņa bija!” Tā otra čūska sacīja: “Paliec pati tik daiļa kā saule!” Tā trešā čūska sacīja: “Kad tu raudāsi, tad tev pērles no acīm birs, un kad tu runāsi, tad tava balss tik jauki skanēs kā kokle!”
   Sērdienīte pārnesusi no savām asarām pilnu podiņu ar pērlēm un atdevusi drāniņu tik baltu kā sniegu.
   Ragana brīnījusies, kur meitene tik baltu drāniņu dabūjusi, kur tik daudz pērļu rāvusi, kur tādu daiļumu, kur tik mīlīgu valodu ņēmusi. Nu otrā dienā tīšu sūtījusi ar tauku podiņu savu īsto meitu uz lauku. īstā meita labi sašļacinājusi drāniņu ar taukiem. Tēvs sacījis: “Vai, meitiņ, vai tev nu māte nerāsies, ka drāniņa tik taukaina?”

   “Kur tad nu rāsies; kad tik es zinātu, kurā vietā sērdienīte vakar izmazgājusi drāniņu tik baltu, tad nebēdātu nekā.”
   “Ai, meitiņ, viņa būs ar asarām izmazgājusi; tu nezini, cik tā gauži raudāja.”
   To dzirdēdama, īstā meita, uz mājām iedama, tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras, lai varētu tik daudz podiņā izspiest, ka drāniņu izmazgāt. Uz reizi izlīdusi čūska un sacījusi: “Ko nu raudi; nopin man labāk vainadziņu, jo rītu manai māsai kāzas.”
   Bet īstā meita aizspērusi čūsku ar kāju projām un gājusi tālāk. Pēc brītiņa iznākusi otra čūska sacīdama: “Ko nu raudi; nopin man labāk vainadziņu, jo rītu manai māsai kāzas.”
   Bet īstā meita aizspērusi čūsku ar kāju projām un gājusi tālāk. Pēc brītiņa iznākusi trešā čūska sacīdama: “Ko nu, māsiņ, raudi; es esmu brūte, rītu man kāzas – nopin man vainadziņu.”
   Bet īstā meita aizspērusi čūsku ar kāju projām un patlaban gribējusi tālāk iet; bet tai pašā acumirklī iegadījušās visas trīs čūskas un sacījušas: “Nu, kādu laimi lai tev vēlam? Mēs tevim vēlam, lai tava drāniņa būtu tik melna kā darva, lai raudot tev no acīm kristu rupuči ārā, lai tavs vaigs taptu tik nejauks kā nakts un lai tava valoda būtu līdzīga zvēru rējienam.”
   Mājā ragana brīnījusies un pārbrīnījusies, kur meita tik melnu drāniņu dabūjusi, kur podā tikdaudz rupuču sagadījušies, kur tādu briesmīgu vaigu un briesmīgu valodu ņēmusi.

   To dzirdēdama un redzēdama, ragana vēl vairāk sadusmojusies uz sērdienīti; viņa nedevusi tai nemaz vairs ēst. Bet jo nedevusi ēst, jo sērdienīte daiļumā pieņēmusies.
   Dažas nedēļas vēlāk gadījies kādam ķēniņa dēlam gar raganas māju braukt. Garām braucot, tas izdzirdējis tik jauku valodu, it kā kokles skaņas. Viņš apturējis zirgus un prasījis, kam tik jauka valoda šinī mājā. Ragana tūlīt izskrējusi pretim sacīdama: “Manai meitai, manai meitai! pag, pag, tūlīt izvedīšu!” Ragana nu paslēpusi sērdienīti apakš kubla un noteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvētu kā sasalusi un ne pušplēsta vārdiņa neiepīkstētos. To padarījusi, tā steigšus vien rāvusi īsto meitu laukā pie ķēniņa dēla. Bet kas nu noticis? No meitas tumšā vaiga ķēniņa dēls nobijies un no meitas valodas rējiena ķēniņa dēla zirgi sākuši trakot. Viņš atsūtījis īsto meitu atpakaļ un prasījis pēc tās ar jauko valodu. Bet, kad ragana atteikusi, ka citas nevienas neesot, tad ķēniņa dēls sācis visas malu maliņas pārmeklēt, kamēr atradis sērdienīti apakš kubla.
   Nu aizvedis sērdienīti uz savu pili un to apprecējis.

VĒRPĒJA, TINĒJA, AUDĒJA

   Vecos laikos kādai mātei bijusi tāda meita bez mūža pavedieniem plaukstās. Ērmoti arī tas bijis, ka meita nevarējusi neviena darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries. Citi ļaudis turējuši viņu par slinku, bet patiesībā tā nemaz nebijis.
   Reiz māte, nezin kā sadusmojusies, ceļmalā kūlusi meitu. Braucis svešs kungs garām. Tas prasījis: “Māmiņ, kādēļ kul savu bērnu?”
   Māte negribējusi pavisam savu meitu apkaunot un tādēļ teikusi: “Jā, kā nekulšu, viņa man visus salmus sāk par zīdu savērpt un saaust.”

   Kungs, to sadzirdējis, kā rūgta nāve virsū, lai dodot meitu viņam līdz; viņš būšot to apņemt par sievu.
   Māte to atdevusi. Kungs pārvedis meitu pie sevis. Bet mājā tas apdomājies: “Kas zin, vai viņa patiesi māk no salmiem zīdu vērpt un aust? Pag, pag, likšu puišiem labu kaudzi nokraut; ja tā salmu kaudzi savērps, saaudīs, tad precēšu, ja nē – vedīšu atpakaļ.”
   Pret vakaru salmu kaudze bijusi nokrauta. Nokrēslā meitai bijis jāsāk vērpt. Nabadzīte nogājusi pie kaudzes un raudājusi un raudājusi.
   Te pienākušas trīs māmiņas: Vērpēja, Tinēja, Audēja, prasīdamas: “Meitiņ, kādēļ raudi?”
   “Jā, kā neraudāšu – vai tas kādam iespējams: man šī salmu kaudze jāsavērpj par zīda pavedieniem un jānoauž audekls.”
   “Nekas, meitiņ, mēs tev palīdzēsim.”
   Un tūdaļ Vērpēja vērpa no salmiem zīda pavedienus; Tinēja tina pavedienus gar meitas rokām un darināja kamolu; Audēja atkal auda no kamola zīda audeklu.
   Gaismiņai svīstot, salmu kaudze bij nozudusi un tai vietā gadījies garš, plats zīda audekls. Meita nezināja, kā patencināt, kā atmaksāt māmiņām. Bet tās no atmaksas ne dzirdēt; tik iesaucās aiziedamas: “Parītu tev ar kungu kāzas; ja tev laba sirds, tad ieaicini arī mūs kāzās.”
   Labi. No rīta kungs ļoti priecājas par zīda audeklu un darbīgo meitu. Viņš tūliņ rīkojis lieliskas kāzas un saaicinājis pasauls viesu. Arī meita – līgava sākusi naigi posties. Un nu – par brīnumiem – tā manījusi, ka darbi citādāki izdevušies nekā senāk: ko iesākusi, to arī drīzi pabeigusi; pat mūža pavedieni plaukstās bijuši gadījušies.
   Kāzu rītā viesi sanākuši; tik tās trīs māmiņas vēl trūkušas. Līgava piegājusi savam kungam klāt un sacījusi: “Tu nezini, es ielūdzu mūsu kāzās arī trīs māmiņas; brīnums, ka viņas neatnāk.”
   Bet, līdzko izteikusi tos vārdus, te durvis atvērušās un Vērpēja, Tinēja, Audēja ienākušas istabā. Vērpējai no pavedienu laizīšanas bijušas tādas biezas lūpas kā kausiņi; Tinējai no tīšanas bijuši tādi pirksti kā tapas; Audējai no aušanas bijušas tādas kājas kā dēlīši. Kungs, to redzēdams, prasījis, kamdēļ māmiņām tādi pirksti, tādas lūpas, tādas kājas esot. Māmiņas atteikušas: “No strādāšanas dienu un nakti. Tādēļ, ja savu sievu mīli, tad piešķir tai vieglas dienas, tad tai negadīsies tādas lūpas, tādi pirksti, tādas kājas.”
   Kungs to apņēmies. Viņš dzīvojis ar savu sievu laimīgu mūžu.

GARĀ PUPA

   Vienai mātei bij divas meitas: īstā meita un pameita. Savu īsto meitu māte ļoti izlutināja, bet pameitu spieda pie grūtiem darbiem. Reiz pameitai bija jālasa no pelniem pupas ārā. Viņa cauru dienu dzīvoja raudādama, kamēr tās no pelniem izdabūja, bet viena pupa tomēr bij aizmirsusies. Pa nakti šī pupa pelnos bij izaugusi līdz pašām debesīm. No rīta pameita bija pirmā kājās; viņa priecājās par garo pupu un uzlīda pa zariem debesīs. Augšā tā ieraudzīja mazas mājiņas ar pussakritušu istabiņu. Istabiņā bija slims vecītis un, tikko pameitu ieraudzījis, tas sirsnīgi lūdzās, lai izkurinot pirti. (Slimais vecītis bijis Dievs.)
   “Jā, jā – tētiņ; tik pasaki man, kur malka?”
   “Malkas te, meitiņ, tuvumā nav; ej aiz kūtīm, tur atradīsi maitas kaulus – kurini ar tiem pašiem.”
   Bet pameita domāja: “Kā ar kauliem lai pirti kurina, labāk tecēšu uz mežu pēc malkas un pārnesīšu to uz muguras mājā.”

   Drīzi malka bija pārnesta – pirts izkurināta. Viņa iegāja pie vecīša sacīdama: “Tētiņ, pirts nu gatava, bet kur ņemšu ūdeni?”
   “Tuvumā, meitiņ, ūdens nekur nav; ej aiz kūtīm, iesmel vircu un ņem to par ūdeni.”
   Bet pameita domāja: “Kā ar vircu mazgāties, labāk tecēšu uz mežu, uzmeklēšu avotiņu un pārnesīšu to labāko ūdeni.”
   Kad ūdens bij sasildīts, tā iegāja pie vecīša sacīdama: “Tētiņ, ūdens nu sasildīts, bet kur ņemšu pirts slotu?”
   “Tuvumā, meitiņ, pirts slotas nekur nedabūsi, ej aiz kūtīm, tur dabūsi veca zirga asti.”
   Bet pameita domāja: “Kā ar asti pērties, labāk tecēšu uz mežu pēc bērza zariem.”
   Kad pirts slota bij apgādāta, tā iegāja pie vecīša sacīdama: “Tētiņ, nu viss apgādāts, nāc uz pirti!”
   Bet vecītis sacīja: “Labprāt ietu, bet nevaru paiet – ņem mani aiz kājām un velc uz pirti!”
   To dzirdēdama, pameita paņēma vecīti pār pleciem un aiznesa to nešus uz pirti. Kad vecītis bij balts, tad tā to aiznesa atkal tāpat atpakaļ gultiņā.
   “Klausies, meitiņ, tagad gribu par tavu labo sirsniņu aizmaksāt. Ej uz klēti un ņem no šķirstiņa zīda drāniņu; tik neņem no tā šķirsta, kur sarkanais kaķis virsū.””
   Pameita paņēma zīda drāniņu, nokāpa pa pupu zemē un paglabāja drāniņu savā klētī. Otrā dienā, uz klēti iedama, tā atrada, ka klēts bija pilna ar dārgām mantām.
   Nu pamāte bija gaisā par to, ka pameita bagātāka par īsto meitu. Beidzot tā sagudroja īsto meitu sūtīt arī pa pupu uz debesīm pēc mantām.
   Īstā meita uzlīda debesīs un atrada to pašu vecīti vecajā istabiņā. Vecītis lūdzās, lai izkurinot pirti.
   “Jā, jā, kurinātu gan, bet tev jau nav malkas.”
   “Tuvumā malkas nav; ej aiz kūtīm, tur atradīsi maitas kaulus, ko kurināt.”
   Īsta meita paņēma maitas kaulus un izkurināja pirti. Nu tā iegāja ūdeni prasīt.
   “Tuvumā ūdens nav; ej aiz kūtīm, tur atradīsi vircu.”
   Īstā meita iesmēla vircu un tad iegāja istabā pirts slotu prasīt.
   “Tuvumā pirts slotas nebūs; ej aiz kūtīm, tur atradīsi veca zirga asti.”
   Īstā meita nolika zirga asti par pirts slotu un tad gāja vecīti uz pirti aicināt.
   Bet vecītis sacīja: “Labprāt ietu, bet nevaru paiet – ņem mani aiz kājām un velc uz pirti.”
   Īstā meita paņēma vecīti aiz kājām un aizvilka to uz pirti; kad vecītis bija balts, tad tā atkal paņēma to aiz kājām un atvilka gultā atpakaļ. Nu vecītis arī viņai sacīja, lai ejot uz klēti un paņemot no šķirstiņa zīda drāniņu; tik lai neņemot to, kur sarkanais kaķis virsū guļot.
   Bet klētī īstā meita paņēma to drāniņu, kur kaķis virsū tupēja, jo tā bij daudz jaukāka par to otru.
   Tagad tā steidzās pa pupu zemē un nolika zīda drāniņu klētī. No rīta īstā meita pirmo reizi savā mūžā pacēlās agri jo agri un steidzās uz klēti dārgās mantas skatīties. Bet līdz ko klēts durvis atdarīja, tad uguns versme izšāvās pretim un aprija visu ēku.

RAGANAS ŠĶILTAVAS UN KARAVĪRS

   Kāds karavīrs iet uz mājām; trīs markas tam kabatā. Mežā pie viņa piestājas ragana, riebīga vecene un jautā: “Vai tev naudas nevajaga?”
   “Kā nu nevajaga, trīs markas tik kabatā, bet kas tad ies dot.”
   “Iznes no šī ozola stumpja manas šķiltavas, tad nauda būs.”
   “Bet kā stumpī ielīst?”
   “Nekas, es tevi iesiešu virvē – ielaidīšu. Stumpja dibenā tu ieraudzīsi trijas durvis; pa pirmajām durvīm ieejot, atradīsi naudas tīni ar vara naudu. Uz tīņa sēdēs liels suns un ar tādām acīm kā stops; bet nebaidies, še mans priekšauts, paklāj to, nocel suni tur virsū un grāb, cik patīkas. Kad vara naudu esi sagrābies, tad ej pa otrām durvīm iekšā. Tur būs tīnis ar sudraba naudu, un uz tīņa tāds suns, kam acis lielākas par dzirnu akmeņiem; bet nebaidies, paklāj priekšautu, nocel suni un grāb, cik patīkas. Kad sudraba naudu esi sagrābies, tad ej pa trešām durvīm iekšā. Tur būs tīnis ar zelta naudu un uz tīņa suns, kam acis kā baznīcas tornis; bet nebaidies, paklāj priekšautu, nocel suni, sagrābies naudu un paņem arī manas šķiltavas, kuras zelta naudas tīnī atradīsies.
   Karavīrs tā izdara: iznes naudu, iznes šķiltavas un taisās iet prom. Vecene, to redzēdama, šim pakaļ, lai atdodot šķiltavas. Karavīrs dod arī, bet lai tik pasakot, kur tādas šķiltavas vecenei vajagot. Vecene neteic. Nu, kad neteic, tad došanas nav. Vecene šim čuprā. Kā šī čuprā, tā karavīrs zvels ar zobiņu. Vecene nokrīt – karavīrs aiziet.

   Tomēr raganas naudai nekādas svētības nebija: izputēja šā, tā; tik trīs markas atliek. Ko nu ar zieda naudu iesākt – sāks strādāt, pinekļus vīt. Vijot nabadziņam iegribas ēst. Viņš paņem šķiltavas un domā uguni kurt, lai putru izvārītu; bet kā šķiļ – tā viens raganas suns no vara naudas tīņa klāt un prasa, ko gribot.
   “Ko gribu – naudu gribu!”
   Acumirklī nauda klāt. Nu šķils vēl otrreiz, trešureiz, visi trīs raganas suņi klāt – ko gribot.
   “Gribu ķēniņa meitu redzēt. Atnesiet man viņu te, lai apskatos, vai derēs man precēt jeb nē!”
   Acumirklī ķēniņa meita klāt. Šis apskatās: laba. Suņi atnes meitu atpakaļ; bet meita pieiet pie tēva un stāsta tā: “Tēt, gulēju tagadiņ dienasvidu un sapņoju: lieli, melni suņi mani aiznesa uz vecu būdiņu pie kāda karavīra, kurš, labi apskatījies, cieši nosolījās mani par sievu ņemt.”
   To dzirdot, ķēniņam iešaujas prātā, ko kāda māmiņa, meitai dzimstot, bij nosacījusi: šo meitiņu kādreiz karavīrs apprecēšot. Ķēniņam tas nepatīk. Viņš noliek savu kalponi meitai par sargu.
   Otrā dienā karavīrs atkal pašķiļ un pavēl ķēniņa meitu atnest. Tā notiek; bet nu kalpone laiž suņiem pakaļ, iezīmē karavīra būdiņu un parāda ķēniņam. Ķēniņš iemet brūtgānu cietumā un pavēl rītu kārt.
   Karavīrs sēž cietumā un nožēlo, ka šķiltavas piemirsis līdz paņemt. Te uz reizi nāk svešs puisis cietumam garām.
   “Puis, klausies, aizteci uz manu būdiņu, tur tu atradīsi apakš čubmaišeļa vecas šķiltavas – atnes man tās, tad pilnu cepuri naudas dabūsi!”
   Patlaban jāiet pie karatavām; puiša vēl nav. Aiziet pie karātavām – puisis tek elzdams un iedod karavīram šķiltavas. Ķēniņš grib zināt, ko šis ar šķiltavām iesāks; bet karavīrs tūlīt parāda, ko iesāks: šķiļ – trīs suņi klāt. Suņi nu šķaida, suņi nu plēš, bet ķēniņš liek suņus apsaukt un atdod savu meitu karavīram par sievu.

ĶĒNIŅA DĒLA SAPNIS

Kādam ķēniņam trīs bērni: divi dēli un viena meita. Visiem trijiem katru rītu jāstāsta tēvam, ko izgājušā naktī sapņojuši. Jaunākais dēls stāsta arvienu pirmais; bet vienā rītā tas negrib un negrib stāstīt. Kad beidzot tēvs ar varu uzstāj, tad nabadziņš stāsta ar’, un proti: tēvs, ķēniņš, būšot viņu – savu dēlu – kādreiz apkalpot, ienezdams sudraba bļodā acu ūdeni un zelta kausā dzērienu. Ķēniņš, tādu sapni dzirdēdams, sadusmojas un domā: viņš, liels izaudzis, atņems man valdību un iecels mani – vecu vīru – par savu sulaini. Likšu labāk to pie laika aizvest tālā, lielā mežā un palaist tur, lai ne mūžam manu pili neatrastu.”

Kā domājis, tā darījis. Ķēniņa dēls nu neēdis maldās ilgi jo ilgi pa mežu. Lai varētu pārtikas sadabūt, tas nolauž lielu rungu, ar kuru laimējas stirnu nosist. Bet, stirnu ēdot, tam pierodas biedris – lācis. Šis, cepeti saozdams, čāpo pa ceriem klāt. Ķēniņa dēls atdod pusstirnas lācim, un lācis aiz pateicības parāda tam būdiņu, kurā divi akli veči dzīvo. Veči pieņem viņu bērna vietā un liek bucīšus ganīt, cieši pieteikdami, lai tikai bucīšus nekad nedzenot tur uz viņu kalnu. Bet puika neklausīja. Otrā dienā bucīši visu dienu ganās aizliegtā kalnā. Zēns pie tam mierīgi nodarbojas ar stabulīšu maukšanu. Te ap vakaru – kur gadījusies, kur nē – liela, stipra ragana ar nazi rokā grib zēnu noķert. Bet zēns izvairās un sāk savu stabuli pūst. No tam raganai gribot negribot jālec, kamēr apreibst. Tikko ragana apreibusi nokrīt, puika paņem viņas pašas nazi un to nokauj.

   Lācis visu to noskatās un izlien no krūmiem. Viņš lūdz, lai raganu viņam atdotu, pie kam pasaka, ka kociņš, no kura stabulīte maukta, esot viņa audzināts.
   Trešā dienā iznāk tāda pati ragana; bet tai tāpat iziet. Ceturtajā dienā iznāk vēl jo briesmīgāka ragana un draud: “Manas māsas tu nokāvi, bet no manis nekādā ziņā neizbēgsi!” Puika uz viņas pļurkšķēšanu nemaz neklausās un pūš tikai savu stabulīti, lai ragana dabūtu lēkt. Tomēr šī nelec vis riņķī, kā abas pirmējās, bet tikai uz vienas kājas, uz otras kājas. Puika pūš, pūš, kamēr nogurst, bet tā nekrīt un nekrīt. Te lācis no meža ārā un pasviež zēnam lielāku stabulīti, kuru pūšot raganai jākrīt gar zemi. Puika tūdaļ grib raganu nokaut, bet šī lūdzas un apsolās visu ko darīt, palīdzēt, ja tikai dzīvu atstāšot.
   “Labi, bet tad saki man, kur palika abu vecīšu acis?”
   “Pirtī uz palodas,” ragana atteic.
   “Nu, kā tad lai viņas atkal ielieku?”
   “Izkurini pirti, nosēdini vecos uz lāvas, iespied vienu aci, paper ar pirts slotu, iespied otru aci, paper atkal ar slotu.”
   “Nu, kā lai tieku pie sava īsta tēva?”
   “Zem pirts grīdas ir pagrabs, kurā zelta zirgs. Uzlec tam mugurā, tad pārtiksi.”
   Tā nu ragana izmāca zēnu un pati paliek pie dzīvības. Ķēniņa dēls izdara visu, ko no raganas izdabūjis: vecīši paliek redzīgi, un zelta zirgs arī atrasts. Viņš šķiras no vecīšiem, kā arī no lāča un pārjāj pie tēva viens – divi. Tēvs, ieraudzīdams zelta zirgu, domā, diezin kāds augsts, bagāts ķēniņa dēls nāk pie viņa ciemoties. Viņa sulaiņi tam izliekas daudz par zemiem apkalpošanai. Nekā darīt, jānes pašam no rīta sudraba bļodā acu ūdens un zelta kausā dzēriens. Dēls nomazgājies, paēdis, padzēris, dodas tēvam pazīstams, un nu abi atminas, kas toreiz nosapņots. Vecais tagad atzīst, ka toreiz velti baiļojies un dēlam nepatiesi pāri darījis.

Народное творчество Raganas jāj mēnesi maitāt

PAR BURVJIEM

BURVIS NOBUR BURVI

DEVIŅAS GAIĻU GALVAS

BURVJU ĶĒNIŅŠ

VIESULIS

MANTAS REDZĒTĀJS

IEŠĶAVAS ĶĒNIŅŠ

PAR PŪĶIEM

PAR PŪĶI

MIĶELIS

NABAGĀ BRĀĻA DZIRNAVIŅAS

KĀ BRĀLIS PŪĶI PĀRVAR UN MĀSAS IZGLĀBJ

PAR VILKAČIEM

PAR VILKAČIEM

SUDRABA ĀBOLS

JĒRGAĻ A KĀĻIEM LAB SMEĶ!

EZĪTIS

KAZIŅA

PAR VADĀTĀJIEM

PAR VADĀTĀJIEM

DZIĻPRĀTĪTIS

PAR PUTNIŅU, KAS BAGĀTNIEKU UPĒ VILINĀJIS

KO ĶĒNIŅA DĒLS PIEREDZĒJIS

BALTIE VĪRIŅI UN MELNIE VĪRIŅI

PUISIS UN ĶĒNIŅA MEITA

MALKAS CIRTĒJS

PAR VEĻIEM

KŪLĒJI

LINS

NEPAKLAUSĪGAIS DĒLS

KĀ MUĻĶĪTIS VELNUS PĀRVAR

SPĀRNOTĀS MEITAS

MISIŅBĀRDIS

VELNA GRĀMATAS

VELNA BIKSES

PATS DARĪJA

“PĒTERI! ATDARI DEBESU VĀRTUS!”

DIVI LINU KULSTĪTĀJI

KARAŠU ZAGLIS

RIJNIEKS

VAGARS UN VELNS

PAR LIETUVĒNU

KALPS PLŪCAS AR LIETUVĒNU

LIETUVĒNS

PĒRKONS SASPER JODU

JODS PIRTĪ

DIEVS PIEKAĻ VELNU PIE KLINTS

STIPRINIEKS

PAR RAGANĀM

“KREJU, KREJU, BET NE VISU!”

RAGANAS JĀJ MĒNESI MAITĀT

KĀ DĒLS PAR ĶĒNIŅU IZMĀCĪJĀS

JŪRASMEITAS – NĀRAS

LŪSIŅA

SĒRDIENĪTE UN MĀTESMEITA

VĒRPĒJA, TINĒJA, AUDĒJA

GARĀ PUPA

RAGANAS ŠĶILTAVAS UN KARAVĪRS

ĶĒNIŅA DĒLA SAPNIS

Народное творчество
Raganas jāj mēnesi maitāt