151 500 произведений, 34 900 авторов Отзывы на книги Бестселлеры недели


» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Zilās Medūzas noslēpums"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 15:01

Автор книги: Amanda Kvika


Жанр: Современные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 19 страниц) [доступный отрывок для чтения: 13 страниц]

Amanda Kvika
Zilās Medūzas noslēpums. No angļu valodas tulkojusi Anda Smilga

Veltīts Ketrīnai Džonsai: draudzība ir brīnišķīga.

Kā arī veltīts Railijam un Ferdam – abi ir miruši, bet nav aizmirsti –, un visiem pārējiem lieliem un maziem radījumiem, kuri piešķir mūsu dzīvēm papildu dimensiju, kamēr ir kopā ar mums.

Pateicības

Patiesa pateicība Ketrīnai Džonsai, Britu muzeja romiešu–britu kolekciju pārzinei, par sniegto informāciju par Britāniju Romas impērijas laikā un senajām dārglietām. Ketrīnas personīgie, profesionālie padomi, kā arī viņas daudzajās publikācijās, tostarp “Dārglietas Britānijā Romas impērijas laikā, ķeltu un klasiskās tradīcijas”, norādītā informācija ir nenovērtējama. Esmu vēl jo vairāk pateicīga par draudzību, ko mēs izveidojām, kamēr es rakstīju šo grāmatu.

Gribu pateikties Ketrīnai arī par to, ka viņa mani iepazīstināja ar Semjuela Laisonsa – viena no Lielbritānijas arheoloģijas aizsācējiem – darbiem. Mūsdienu profesionālie arheologi joprojām apbrīno Laisonsa uzstādītos izrakumu standartus un astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā rakstītos krāšņi ilustrētos ziņojumus.

Protams, par jebkādām kļūdām esmu atbildīga tikai es.

Un, kā vienmēr, paldies Frenkam, par kura atbalstu un sapratni vērtīgāka ir tikai viņa noderīgā spēja paglābt mani no datora kļūmēm un samaņas zaudējumiem. Es tevi mīlu, dārgais.

Prologs

Uzraugs nolika sveci malā un atvēra seno, ādas vākos iesieto grāmatu. Viņš piesardzīgi šķīra vecās lapas, līdz atrada meklēto nodaļu.

“Runā, ka viņi slepus satiekas nakts melnumā, lai veiktu savas neparastās ceremonijas. Baumo, ka jaunuzņemtie pielūdz Gorgonu, kurai matu vietā ir čūskas. Citi apgalvo, ka viņi sapulcējas pēc sava pavēlnieka gribas, kuram piemīt Medūzas spēja pārvērst cilvēkus akmenī.

Runā, ka pavēlnieks prot veikt savādas, šaušalīgas burvestības. Viņš noved savus upurus dziļa transa stāvoklī un tad dod viņiem pavēles. Kad transa stāvoklis beidzas, tie bez ierunām izpilda prasīto.

Savādi, bet tie, pret kuriem pavēlnieks liek lietā burvja spējas, neatceras transā saņemtos norādījumus.

Pastāv uzskats, ka pavēlnieka spējas ievērojami palielina viņa valkātā, neparastā dārgakmeņa spēks. Akmenī ir izgrebti bailes iedvesošās Medūzas apveidi. Zem radījuma nocirstās galvas ir izgrebts zizlis. Runā, ka šis priekšmets ataino burvju zizli, ar kura palīdzību kulta pavēlnieks noved savus upurus transā.

Izgrebtais dārgakmens līdzinās oniksam, tomēr ir nevis melnbalts, bet gan laistās retos un neparastos zilās krāsas toņos. Tumšā ārējā apvalka nokrāsa ir tik intensīva, ka līdzinās melnajai krāsai. Tas ietver Medūzas attēlu, kas izgrebts gaišākajā akmens slānī. Otrais slānis ir tādā zilās krāsas tonī, kas līdzinās plāna, bāla safīra gabalam.

Zelta rokassprādze, kurā akmens iestrādāts, ir veidota no nelieliem posmiem, kuri rada savijušos čūsku iespaidu.

No pavēlnieka šajā apvidū ļoti baidās. Kulta ceremoniju laikā viņa seju vienmēr sedz apmetņa kapuce. Viņa vārdu neviens nezina, bet dārgakmens, kurā izgrebta Gorgonas galva un attēlots zizlis, ir viņa simbols un zīmogs. Runā, ka tieši akmenī ir noslēpta pavēlnieka vara.

Esmu dzirdējis, ka dārgakmeni dēvē par “Zilo Medūzu.”

Pirmā nodaļa

Tobiass skatījās, kā Lavinija kāpj pa kāpnēm pie Klērmontleinas septītā nama, un uzreiz saprata, ka noticis kaut kas slikts. Zem modernās cepures platās malas sievietes sejā, kas Tobiasu allaž valdzināja, vīdēja neparasta nomāktības un spriedzes izteiksme.

Neilgajā laikā, kopš abi bija pazīstami, Laviniju reti nomāca kāda problēma vai šķērslis. Viņai bija raksturīgi rīkoties spēji. Pēc Tobiasa domām, šī tieksme viņai bija pārāk izteikta. Varētu pat sacīt, ka viņa bija neapdomīga un impulsīva.

Tobiass vēroja sievieti no omulīgās, nelielās viesistabas, un visi viņa auguma muskuļi saspringa cīņas gatavībā. Viņam pietrūka pacietības, lai ņemtu vērā priekšnojautas un tamlīdzīgas ezotēriskas muļķības, tomēr viņš uzticējās savai intuīcijai, sevišķi saistībā ar savu jauno partneri un mīļoto. Lavinija izskatījās satraukta. Tobiass labi zināja, ka viņu ir grūti izsist no līdzsvara.

– Leika kundze ir mājās, – viņš ierunājās, pāri plecam palūkojies uz apkopēju.

– Sen jau bija laiks. – Čiltona kundze milzīgā atvieglojumā nolika uz galda paplāti ar tējas traukiem un devās uz durvju pusi. – Es baidījos, ka viņa nepārradīsies. Iešu palīdzēt kundzei novilkt mēteli un cimdus. Protams, viņa gribēs pasniegt viesiem tēju un droši vien kādu tasi vēlēsies arī pati.

Redzēdams Lavinijas seju cepures malas ēnā, Tobiass juta, ka viņai noderētu krietns malks šerija, ko viņa glabāja darbistabā. Tomēr medicīniskās alkohola devas uzņemšana būs jāatliek uz vēlāku laiku.

Vispirms jātiek galā ar viesiem, kuri gaidīja Laviniju viesistabā.

Viņa apstājās pie ieejas durvīm un meklēja atslēgu lielajā rokassomā. Tagad Tobiass skaidri redzēja sievietes skatienā spriedzi.

“Pie velna, kas noticis?”

Izmeklējot “vaska slepkavības” pirms vairākām nedēļām, Tobiass, pēc paša domām, labi iepazina Laviniju. Viņa reti uztraucās, samulsa vai nobijās. Pats Tobiass savā nereti bīstamajā izmeklētāja darbā sastapa tikai dažus abu dzimumu cilvēkus, kuri draudīgos apstākļos spēja saglabāt mieru tik labi kā Lavinija Leika.

Lai viņas skatienu padarītu tik nomāktu, bija jānotiek kaut kam ļoti nopietnam. Tobiasu pārņēma nepatīkams nemiers, kas iedragāja tobrīd jau tā trauslo pacietību un mieru. Viņš noskaidros iemeslus, līdzko varēs pabūt ar Laviniju divatā.

Diemžēl tuvākajā laikā tas nenotiks. Viņas viesi šķita gatavi ilgām sarunām. Tobiasam viņi bija vienaldzīgi. Gara auguma, eleganti slaidais, modernā apģērbā tērpies kungs, doktors Hovards Hadsons, paziņoja, ka ir sens ģimenes draugs.

Viņa sieva Seleste bija no tām neparasti pievilcīgajām sievietēm, kuras labi apzinās sevis atstāto iespaidu uz vīriešu dzimuma pārstāvjiem un ne mazākajā mērā nevilcinās likt savas dotības lietā, lai ar viņiem manipulētu. Viņas mirdzošie, gaišie mati bija sakārtoti augstā frizūrā, un viņas acis bija vasaras debesu krāsā. Viņa bija tērpusies plāna muslīna kleitā, rotātā ar sārtu rozīšu rakstu un lentēm sārtā un zaļā krāsā. Pie sievietes rokassomas bija piestiprināts neliels vēdeklis. Tobiass sprieda, ka kleitas izgriezums ir nepiemērots vēsai agra pavasara dienai, tomēr bija gandrīz pārliecināts, ka Seleste apzināti izvēlējusies tik atklātu tērpu.

Pēc divdesmit kopā ar viesu pāri pavadītām minūtēm Tobiass nonāca pie diviem nelokāmiem secinājumiem. Pirmkārt, doktors Hovards Hadsons bija šarlatāns. Otrkārt, Seleste bija piedzīvojumu meklētāja. Tomēr Tobiass nojauta, ka labāk šo viedokli klaji nepaust – Lavinijai tas visdrīzāk nepatiktu.

– Es nevaru vien sagaidīt, kad mēs ar Laviniju atkal tiksimies, – Hadsons teica, līgani atlaidies krēslā. – Kopš mūsu pēdējās tikšanās pagājuši vairāki gadi. Gribu viņu iepazīstināt ar manu dārgo Selesti.

Hadsonam bija zema, skanīga, aktiera cienīga balss. Tā līdzinājās labi noskaņota mūzikas instrumenta radītajām skaņām un kairināja Tobiasa nervus, tomēr viņš bija spiests atzīt, ka šāda balss piesaista uzmanību teju vai pārdabiskā veidā.

Hadsons bija tērpies modernā, nevainojami pašūtā mētelī tumši zilā krāsā, svītrainā vestē un biksēs ar ielocēm pie jostasvietas. Viņa kaklauts bija sasiets rūpīgā un neparastā mezglā, kas noteikti patiktu Tobiasa svainim Entonijam. Divdesmit vienu gadu vecais Entonijs pievērsa šādām lietām daudz uzmanības. Viņam noteikti patiktu arī Hadsona pulksteņa savdabīgā zelta apdare.

Tobiass prātā aprēķināja, ka Hadsonam varētu būt ap četrdesmit. Viņam piemita savdabīgi, gleznaini sejas vaibsti, kas piesaistīja sieviešu uzmanību jebkurā vecumā. Vīrieša tumši brūnajos matos jautās pievilcīgs sirmums, un viņš nēsāja savu apģērbu tik cēli un pašpārliecināti kā pats Brummels laikā, kad viņam bija vislielākā ietekme uz sabiedrību.

– Hovard! – Kad Lavinija ienāca viesistabā, spriedze viņas zaļo acu skatienā izgaisa. Viņa izstiepa plaukstas nepārprotamā, aicinošā žestā. – Atvaino, ka nokavēju. Es aizrāvos ar iepirkšanos un nepareizi novērtēju laiku, ko nācās pavadīt veikalā un satiksmē.

Tobiasu izbrīnīja izmaiņas Lavinijas uzvedībā dažu minūšu laikā. Ja viņš nebūtu redzējis sievietes sejas izteiksmi brīdī, kad viņa kāpa pa kāpnēm, viņš nenojaustu, ka noticis kaut kas slikts.

Bija nepatīkami redzēt, ka doktora Hovarda Hadsona klātbūtne spēj tik strauji uzlabot Lavinijas garastāvokli.

– Mana dārgā Lavinija! – Hovards piecēlās un satvēra Lavinijas plaukstas rūpīgi koptos pirkstos. – Es nespēju izteikt vārdos to, cik ļoti priecājos tevi satikt pēc ilga laika.

Tobiasu pārņēma kārtējais neizskaidrojamas nepatikas vilnis. Visiespaidīgākā Hadsona personības daļa, izņemot izteiksmīgo balsi, bija viņa acis. Neparastais brūnās un zelta krāsas sajaukums bija iespaidīgs.

Gan balss, gan skatiens noteikti noderēja Hadsona profesijā. Viņš nodarbojās ar tā saucamo mesmerisma zinātni.

– Tava zīmīte vakar mani ļoti iepriecināja, – Lavinija turpināja. – Es nezināju, ka esi Londonā.

Hadsons pasmaidīja.

– Es priecājos, kad uzzināju par tavu ierašanos pilsētā. Vai vari iztēloties manu izbrīnu, dārgā? Nesenākā manā rīcībā nonākusī informācija liecināja, ka tu kopā ar brāļa meitu devies uz Itāliju kā Andervuda kundzes pavadone.

– Mūsu plāni negaidot mainījās, – Lavinija mierīgi paskaidroja. – Apstākļu dēļ mums ar Emelīnu nācās atgriezties Anglijā agrāk, nekā plānots.

Tobiass izbrīnā sarauca pieri, jo Lavinija daudz ko noklusēja, tomēr viņš neteica ne vārda.

– Nu, man tas nāk tikai par labu. – Hovards vēlreiz draudzīgi paspieda sievietes rokas un palaida tās vaļā. – Lūdzu, iepazīsties ar manu sievu, Selesti!

– Labdien, Leika kundze, – Seleste ierunājās liegā balsī. – Hovards man par jums ir daudz stāstījis.

Tobiasu viņas izturēšanās uzjautrināja. Gandrīz teatrālais žests – graciozi pieliektā galva – neslēpa sievietes glīto acu vērtējošo skatienu. Viņš redzēja, kā Seleste novērtē Laviniju un izdara secinājumus. Bija skaidri redzams, ka viņa ierindojusi Laviniju kategorijā “nekaitīga”.

Pirmo reizi pēcpusdienas laikā Tobiass bija uzjautrināts. Laviniju nekad nedrīkstēja uzskatīt par nekaitīgu.

– Priecājos iepazīties. – Lavinija apsēdās dīvānā, sakārtoja savas plūmju krāsas kleitas svārku daļu un paņēma tējkannu. – Es nenojautu, ka Hovards ir apprecējies, bet priecājos par to. Viņš pārāk ilgi bijis viens.

– Man nebija izvēles, – Hovards piekrita, – pirms gada es ieraudzīju Selesti, un mans liktenis bija izlemts. Viņa ir ne tikai burvīga sieva un partnere, bet arī prasmīgi palīdz ar maniem darījumiem un darba grafiku. Es nezinu, kā bez viņas tiktu galā.

– Jūs man glaimojat, ser. – Seleste nolaida skropstas un uzsmaidīja Lavinijai. – Hovards mēģināja man nodot savas zināšanas mesmerismā, bet diemžēl man nepiemīt talants šajā zinātnes jomā. – Viņa paņēma tējas tasi un apakštasi. – Es zinu, ka mans vīrs bija labs jūsu vecāku draugs.

– Tieši tā. – Lavinijas sejas izteiksme kļuva sapņaina. – Viņš agrāk bieži viesojās mūsu mājās. Hovards maniem vecākiem ļoti patika, un viņi bija vieni no lielākajiem Hovarda talanta pielūdzējiem. Tēvs man vairākas reizes teica, ka uzskata Hovardu par visspējīgāko mesmerisma piekopēju no visiem satiktajiem.

– Es to uztveru kā ļoti lielu komplimentu, – Hovards pieticīgi atbildēja. – Tavi vecāki paši bija prasmīgi mesmerisma praktiķi. Man patika skatīties, kā viņi strādā. Viņi darbojās dažādi, bet abi sasniedza lieliskus rezultātus.

– Mans vīrs apgalvo, ka jūsu vecāki pazuda jūrā gandrīz pirms desmit gadiem, – Seleste nomurmināja. – Un tajā pašā gadā jūs zaudējāt vīru. Tas noteikti bija ļoti grūts laiks.

– Jā. – Lavinija salēja tēju vēl divās tasītēs. – Tomēr pirms sešiem gadiem pie manis uz dzīvi pārcēlās mana brāļa meita Emelīna, un mums kopā ir ļoti labi. Žēl, ka viņa nevar šopēcpusdien jūs satikt. Viņa kopā ar draugiem klausās lekciju par Romas pieminekļiem un strūklakām.

Selestei izdevās pieklājīgi izrādīt līdzjūtību.

– Jūs ar brāļa meitu esat vienas šajā pasaulē?

– Es nejūtos vientuļa, – Lavinija vēsi atbildēja. – Mēs esam viena otrai.

– Tomēr jūs esat divas vien. Divas vientuļas sievietes. – Seleste uzmeta Tobiasam noslēpumainu skatienu. – Mana pieredze liecina, ka sievietei vienmēr ir grūti un smagi būt vienai, bez vīrieša padoma un uzticamā pleca.

Tobiass gandrīz nometa tasi un apakštasi, ko Lavinija pirms mirkļa iegrūda viņam rokās. Selestes kļūdainie spriedumi par Lavinijas un Emelīnas resursiem un spējām viņu satrauca mazāk nekā fakts, ka īsu brīdi šī sieviete pavisam noteikti koķetēja ar viņu.

– Mēs ar Emelīnu ļoti labi tiekam ar visu galā, paldies, – Lavinija atbildēja, un viņas balsī negaidīti ieskanējās spriedze. – Tobias, esi uzmanīgāks, citādi izliesi tēju!

Tobiass palūkojās uz Laviniju un saprata, ka zem viesmīlības maskas slēpjas aizkaitinājums. Viņš nezināja, ko šoreiz izdarījis nepareizi. Tobiasa novērojumi liecināja, ka abu attiecības strauji svārstījās no ērkšķainām līdz kaislīgām bez vidusceļa. Ne Tobiass, ne Lavinija nebija pieradusi pie kaisles, kas uzplauka abu starpā. Tomēr viens bija skaidrs: abu romāns nekad nekļuva garlaicīgs.

Tas Tobiasu neiepriecināja. Reizēm viņš bija gatavs atdot daudz, lai piedzīvotu mierīgus brīžus kopā ar Laviniju un atvilktu elpu.

– Atvaino, Lavinija, – Hovards ierunājās kā cilvēks, kurš grasās skart nepatīkamu tematu, – es ievēroju, ka tu nestrādā savā profesijā. Vai tu nesniedz mesmerisma pakalpojumus, jo Londonā pēc tiem nav pieprasījuma? Es zinu, ka ir grūti piesaistīt turīgus klientus bez sakariem augstākajā sabiedrībā.

Laviniju šis jautājums negaidīti izbrīnīja. Sieviete gandrīz nemanāmi sarāvās, un tējas tase viņas rokā drebēja. Tomēr viņa ātri atguvās.

– Es esmu pievērsusies citam darbam vairāku iemeslu dēļ, – Lavinija vēsi atbildēja. – Pieprasījums pēc mesmerisma terapijas ir ļoti liels, tomēr šajā jomā ir sīva konkurence. Kā jau tu norādīji, nav viegli piesaistīt ekskluzīvus klientus, ja mesmerisma veicējam trūkst sakaru un atsauksmju augstākajā sabiedrībā.

– Saprotu. – Hovards drūmi palocīja galvu. – Tādā gadījumā mums ar Selesti neklāsies viegli. Būs grūti šeit izveidot jaunu prakses vietu.

– Kur jūs praktizējāt līdz šim? – Tobiass jautāja.

– Es aizvadīju vairākus gadus Amerikā, kur ceļoju un sniedzu lekcijas par mesmerisma zinātni. Tomēr pirms mazliet vairāk nekā gada es sailgojos pēc mājām un atgriezos Anglijā.

Seleste dzirkstošā balsī piebilda:

– Es pērn satiku Hovardu Bātā. Viņš tur izveidoja ienesīgu prakses vietu, bet juta, ka pienācis laiks doties uz Londonu.

– Es ceru, ka šeit būs vairāk interesantu un neparastu lietu, – Hovards paskaidroja ļoti nopietnā tonī. – Bātā, tāpat kā Amerikā, lielākā daļa manu klientu vēlējās atbrīvoties no ikdienišķām kaitēm: reimatisma, sieviešu histērijas, miega traucējumiem un tamlīdzīgi. Manus pacientus tas viss, protams, nomāca, tomēr mani garlaikoja.

– Hovards vēlas veikt izpēti un eksperimentus mesmerisma jomā. – Seleste apveltīja vīru ar apbrīnas pilnu skatienu. – Viņš ir apņēmies atklāt visus zinātnes pielietojumus. Viņš grib sarakstīt par to grāmatu.

– Lai to paveiktu veiksmīgi, man ir nepieciešami klienti ar eksotiskākām nervu kaitēm nekā tās, ar ko visbiežāk nākas saskarties, – Hovards paskaidroja.

Lavinijas skatienā iegailējās entuziasms.

– Tas ir ļoti aizraujošs un apbrīnojams mērķis. Mesmerisma zinātne jau sen ir pelnījusi lielāku cieņu. – Viņa uzmeta Tobiasam zīmīgu skatienu. – Daudzi nepareizi informēti cilvēki joprojām uzskata, ka visi mesmeristi ir jukuši šarlatāni.

Tobiass nelikās ne zinis par piezīmi un norija tējas malku.

Hadsons izgrūda smagu nopūtu un drūmi pašūpoja galvu.

– Diemžēl jāatzīst, ka mūsu profesijā ir sastopami pārāk daudzi krāpnieki.

– Viņus apturēs tikai zinātnes attīstība, – Lavinija paziņoja. – Ir nepieciešama izpēte un eksperimenti.

Seleste uzmeta viņai jautājošu skatienu.

– Mani interesē jūsu pašreizējā nodarbošanās, Leika kundze. Sievietēm ir maz karjeras iespēju.

– Es saņemu naudu no personām, kuras vēlas privāta izmeklētāja pakalpojumus. – Viņa nolika tasi uz apakštases. – Kaut kur šeit ir manas vizītkartes. – Lavinija pasniedzās pāri dīvāna roku balstam un atvēra nelielu galda atvilktni. – Jā, lūk!

Viņa no atvilktnes izņēma divas mazas, baltas vizītkartes un pasniedza tās Hovardam un Selestei.

Tobiass zināja, kas ir rakstīts uz mazajiem, baltajiem taisnstūriem.

PRIVĀTA IZMEKLĒŠANA SLEPENĪBA GARANTĒTA.

– Cik neparasti! – Seleste ierunājās, izskatīdamās izbrīnīta.

– Fantastiski! – Hovards ielika vizītkarti kabatā un savilka pieri rūpju pilnā izteiksmē. – Tomēr man ir žēl, ka tu vairs nenodarbojies ar mesmerismu, dārgā. Tavs lēmums mainīt profesiju ir zaudējums visai zinātnei.

Seleste vērtējoši aplūkoja Laviniju.

– Vai jūs šo lēmumu pieņēmāt tikai tādēļ, ka baidījāties no konkurences?

Ja Tobiass nevērotu Laviniju, viņš nepamanītu satraukto skatienu, kas parādījās un acumirklī pazuda. Viņš neievērotu arī to, kā saspringa sievietes kakla muskuļi. Šķita, ka viņa norija siekalas un tikai pēc tam atbildēja uz jautājumu.

– Notika… nepatīkams atgadījums ar klientu, – Lavinija paskaidroja lietišķā tonī. – Un mana nodarbošanās nenesa kārotos ienākumus. Kā jau jums zināms, lauku iedzīvotājiem nav viegli maksāt lielas naudas summas. Turklāt man bija jārēķinās ar Emelīnas nākotni. Viņa vairs nemācījās skolā, un es nospriedu, ka meitenei ir sevi jāizkopj. Es uzskatu, ka eleganci un gaumi vislabāk var izkopt ceļojot. Un tā, līdzko Andervuda kundze piedāvāja pavadīt laiku Romā, es nospriedu, ka tā būs īstā iespēja.

– Skaidrs. – Hovards nenovērsa skatienu no Lavinijas prom pavērstās sejas. – Jāatzīst, ka es dzirdēju baumas par nepatīkamo starpgadījumu mazajā ziemeļu ciematā. Es ceru, ka tu neļāvi notikušajam atstāt uz tevi iespaidu.

– Nē, nē, protams, ka nē, – Lavinija attrauca aizdomīgi ātri. – Laikā, kad mēs ar Emelīnu atgriezāmies no Itālijas, man radās iedvesma izmēģināt jauno profesiju, un man tā ir ļoti iepatikusies.

– Ir neierasti redzēt sievieti tādā amatā. – Seleste uzmeta Tobiasam domīgu skatienu. – Ser, es pieļauju, ka jūs neiebilstat pret Leika kundzes jauno profesiju.

– Es mēdzu piedzīvot nopietnu šaubu mirkļus, – Tobiass neizteiksmīgā balsī atbildēja, – kā arī negulētas naktis.

– Mārča kungs jūs ķircina. – Lavinija uzglūnēja Tobiasam. – Viņam nav tiesību iebilst pret manu darbu. Turklāt reizēm viņš ir mans palīgs.

– Jūsu palīgs? – Seleste iepleta acis neviltotā izbrīnā. – Vai tas nozīmē, ka jūs esat viņa darba devēja?

– Ne gluži, – Tobiass mierīgā balsī paskaidroja. – Es esmu drīzāk Lavinijas partneris.

Ne Seleste, ne Hovards nedzirdēja šo labojumu. Viņi abi izbrīnīti vērās Tobiasā.

Hovards samirkšķināja acis.

– Palīgs?

– Partneris, – Tobiass uzsvērti atkārtoja.

– Es atsevišķās lietās izmantoju Tobiasa pakalpojumus, – Lavinija izvairīgi žestikulēja. – Es to daru ikreiz, kad man nepieciešamas viņa zināšanas. – Viņa Tobiasam mīļi uzsmaidīja. – Domāju, ka viņam arī patīk papildu ienākumi. Vai taisnība, ser?

Tobiasam šī saruna jau bija apnikusi. Pienācis laiks Lavinijai atgādināt, ka arī viņš nav uz mutes kritis.

– Mūsu partnerība mani saista ne tikai naudas dēļ, – Tobiass paskaidroja. – Jāatzīst, tai piemīt vairāki ļoti patīkami aspekti.

Lavinija pieklājīgi piesarka, tomēr, kā jau bija paredzams, neatkāpās. Viņa atkal pievērsās viesiem un laipni pasmaidīja.

– Mūsu vienošanās ļauj Mārča kungam likt lietā savu loģiku un deduktīvās spriestspējas prasmes. Viņu mana palīga amats intelektuāli uzbudina. Vai taisnība, ser?

– Tieši tā, – Tobiass piekrita. – Mūsu sadarbība ir sniegusi ļoti daudz uzbudinājuma, Leika kundze.

Lavinija brīdinoši samiedza acis. Tobiass gandarīti pasmaidīja un apēda smalkmaizīti ar ogu ievārījumu, ko Čiltona kundze bija salikusi uz tējas dzeršanas piederumu paplātes. Čiltona kundze no ogām prata pagatavot brīnumus.

– Tas ir aizraujoši. – Seleste aplūkoja Tobiasu pār tējas tases malu. – Kādas ir jūsu prasmes, Mārča kungs?

– Mārča kungs ļoti labi prot iegūt informāciju no avotiem, kas nav man uzreiz pieejami, – Lavinija atbildēja, pirms to paguva Tobiass. – Vīrietis drīkst veikt iztaujāšanu tādās vietās, kur sieviete nav gaidīta, ja saprotat, ko gribu teikt.

Hovarda sejā parādījās saprotoša izteiksme.

– Cik neparasta vienošanās! Lavinija, es pieņemu, ka tava tagadējā profesija ir ienesīgāka nekā iepriekšējā?

– Tā var būt ļoti ienesīga. – Lavinija piesardzīgi apklusa. – Reizēm. Jāatzīst, ka ienākumi mēdz būt neparedzami.

– Skaidrs. – Hovards atkal izskatījās noraizējies.

– Pietiks runāt par manu jauno karjeru, – viņa spēji iesaucās. – Hovard, kad tu plāno sākt terapiju savā jaunajā darba vietā?

– Lai prakses vietu izmēbelētu, būs nepieciešams vismaz mēnesis vai vēl vairāk laika, – Hovards atbildēja. – Turklāt man ir jāizziņo gatavība pieņemt klientus un mana interese par neparastām nervu kaitēm. Ja nebūšu piesardzīgs, mani apsēdīs lēdijas, kuras cieš no sieviešu histērijas. Kā jau teicu, es negribu tērēt laiku ikdienišķām kaitēm.

– Skaidrs. – Lavinija piekala viņam neparasti ieinteresētu skatienu. – Vai tu ievietosi sludinājumus laikrakstos? Es pati apsveru šādu iespēju.

Tobiass aprāvās un nolika atlikušo smalkmaizīti.

– Ko? Tu man neko tamlīdzīgu neteici.

– Lai paliek, – Lavinija viņu atvairīja ar īsu žestu. – Es visu sīkāk paskaidrošu vēlāk. Tā ir iespēja, par ko pēdējā laikā domāju.

– Domā par kaut ko citu, – Tobiass ierosināja un ielika atlikušo smalkmaizītes gabalu mutē.

Lavinija viņu apveltīja ar dusmīgu skatienu.

Tobiass izlikās, ka to neredz.

Hovards noklepojās.

– Patiesību sakot, es negribu ievietot sludinājumus laikrakstos. Baidos, ka tie piesaistīs vienīgi parastos klientus ar parastām nervu kaitēm.

– Jā, tāds risks pastāv. – Lavinija izskatījās domīga. – Tomēr darbs paliek darbs.

Saruna turpinājās par mesmerisma noslēpumiem un tehniskajiem aspektiem. Tobiass aizklīda pie loga un klausījās enerģisko diskusiju, tomēr tajā nepiedalījās.

Viņam bija nopietni aizspriedumi pret mesmerismu. Patiesībā pirms iepazīšanās ar Laviniju Tobiass bija pārliecināts, ka francūži pēc mesmerisma izpētes nonāca pie pareiziem secinājumiem. Izmeklēšanu veica augstu cienīti zinātnieki, tostarp doktors Franklins un Lavuazjē. Viņu secinājumi bija vienkārši un skaidri: dzīvnieku magnētisms neeksistē, tāpēc mesmerismam nav zinātniska pamatojuma. Mesmerisma prakse bija tikpat kā krāpšana.

Tobiass nekavējoties piekrita pieņēmumam, ka spēja ievest cilvēkus dziļā transā bija šarlatānu triks, kas noder vienīgi naivu klientu izklaidei. Viņš pieļāva, ka prasmīgs mesmerists spētu iespaidot atsevišķas viegli ietekmējamas personas, bet tas padarīja šo nodarbošanos vēl aizdomīgāku.

Tomēr sabiedrības interese par mesmerismu bija nopietna un noturīga, par spīti daudzu mediķu un nopietnu zinātnieku paustajiem uzskatiem. Reizēm Tobiass jutās neomulīgi, apzinoties, ka Lavinija ir apguvusi mesmerismu.

Hadsoni devās projām pēc pusstundas. Lavinija viņus pavadīja līdz ieejas durvīm. Tobiass palika stāvam pie loga un skatījās, kā Hovards palīdzēja sievai iekāpt karietē.

Lavinija nogaidīja, līdz kariete aizbrauca, un tikai tad aizvēra durvis. Kad sieviete pēc mirkļa atgriezās viesistabā, viņa izskatījās mierīgāka nekā brīdī, kad pārradās mājās. Bija redzams, ka sena ģimenes drauga viesošanās daļēji atbrīvoja Laviniju no spriedzes. Tobiasam nepatika Hadsona spēja ietekmēt viņas garastāvokli.

– Vai gribēsi vēl tēju, Tobias? – Lavinija atkal apsēdās dīvānā un paņēma tējkannu. – Es iedzeršu vēl vienu tasi.

– Nē, paldies. – Viņš salika rokas aiz muguras un palūkojās uz Laviniju. – Kas, pie velna, notika pēcpusdienā?

Viņa sarāvās, un uz galda izlija tēja.

– Žēlīgā debess, paskaties, ko tevis dēļ izdarīju! – Lavinija paņēma nelielu kabatas lakatu un uzslaucīja dzēriena lāses. – Kāpēc tu domā, ka pēcpusdienā kaut kas notika?

– Tu zināji, ka ieradīsies viesi. Tu viņus pati uzaicināji.

Lavinija veltīja visu uzmanību tējas uzslaucīšanai.

– Kā jau teicu, es zaudēju laika izjūtu un aizkavējos satiksmē.

– Lavinija, tu zini, ka es neesmu idiots.

– Pietiek, ser! – Viņa pameta kabatas lakatu malā un uzmeta Tobiasam dusmīgu skatienu. – Man nav noskaņojuma iztaujāšanai. Tev nav tiesību tirdīt mani par privātām darīšanām. Goda vārds, pēdējā laikā tu uzvedies gluži kā vīrs!

Iestājās nepatīkams klusums. Gaisā karājās vārds “vīrs”.

– Kaut gan, – Tobiass pēc mirkļa ierunājās mierīgā balsī, – es esmu tikai tavs darba partneris un reizēm mīļākais. Kas tev par to sakāms?

Lavinijas vaigi piesārta.

– Atvainojiet, ser, es nezinu, kas man uznāca. Tas bija nepareizi darīts. Mans vienīgais attaisnojums ir sliktais noskaņojums.

– To es redzu. Tā kā esmu norūpējies darba partneris, es gribu jautāt: kāpēc?

Lavinija saknieba lūpas.

– Viņa ar tevi koķetēja.

– Kā, lūdzu?

– Seleste. Viņa ar tevi koķetēja. Nenoliedz to, es visu redzēju. Turklāt viņa necentās to slēpt, vai ne?

Tobiass bija tik izbrīnīts, ka aptvēra viņas teikto tikai pēc krietna brīža.

– Seleste Hadsona? – viņš atkārtoja. Lavinijas apsūdzība mulsināja. – Jā, es ievēroju Selestes nesteidzīgos centienus, bet…

Lavinija saspringti iztaisnoja muguru.

– Tas bija atbaidošs skats.

Vai viņa bija greizsirdīga? Šī brīnišķīgā iespēja Tobiasu saviļņoja.

Viņš riskēja un pasmaidīja.

– Selestes koķetērija bija mehāniska un tāpēc ne sevišķi glaimojoša, tomēr es to nesauktu par atbaidošu.

– Es gan sauktu. Seleste ir precēta sieviete. Viņai nav tiesību plivināt skropstas tavā virzienā.

– Mana pieredze liecina, ka sievietes, kurām piemīt tieksme koķetēt, to dara neatkarīgi no ģimenes stāvokļa. Manuprāt, tas ir iedzimts impulss.

– Nabaga Hovards noteikti jutās neērti. Ja Seleste tā izturas pret visiem vīriešiem, viņš noteikti lielāko daļu laika jūtas pazemots un nelaimīgs.

– Es par to šaubos.

– Kāpēc?

– Man ir aizdomas, ka nabaga Hovards uzskata sievas koķetērijas prasmi par ļoti noderīgu. – Tobiass pastiepa roku un paņēma vēl vienu smalkmaizīti. – Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka viņš apprecēja Selesti tieši šī talanta dēļ.

– Tobias, nudien!

– Es runāju nopietni. Viņa pavisam noteikti piesaistīja daudzus vīriešu dzimuma klientus Hovarda praksē Bātā.

Laviniju šis novērojums satrieca.

– Tas man nebija ienācis prātā. Vai tu domā, ka Seleste gribēja tev piedāvāt terapiju?

– Manuprāt, varam droši uzskatīt, ka Hadsona kundzes koķetērija kalpo kā vīra mesmerisma terapijas reklāma.

– Hmm…

– Ja reiz esam nokārtojuši šo lietu, – Tobiass turpināja, – atgriezīsimies pie iztaujāšanas. Kas, pie velna, notika, kamēr tu iepirkies?

Lavinija vilcinājās un izgrūda īsu nopūtu.

– Nekas sevišķs. Man šķita, ka uz ielas redzēju kādu pazīstamu personu. – Viņa apklusa un iedzēra tējas malku. – Kādu, kuru necerēju ieraudzīt Londonā.

– Kuru personu?

Lavinija sarauca degunu.

– Goda vārds, nekad neesmu sastapusi cilvēku, kurš atkārtoti vēlas cilāt acīm redzami nepatīkamu tematu.

– Tas ir viens no maniem daudzajiem talantiem un, bez šaubām, viens no iemesliem, kāpēc tu reizēm izmanto manus pakalpojumus.

Viņa neatbildēja, un ne jau ietiepības vai stūrgalvības dēļ. Viņa jutās ļoti neveikli un, iespējams, nezināja, ar ko sākt.

Tobiass piecēlās kājās.

– Nāc, dārgā. Uzvilksim mēteļus un cimdus, un pastaigāsim pa parku.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации