151 500 произведений, 34 900 авторов Отзывы на книги Бестселлеры недели


» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Randiņš tējnīcā"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 29 августа 2016, 18:01


Автор книги: Millija Džonsone


Жанр: Зарубежные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +16

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 29 страниц) [доступный отрывок для чтения: 20 страниц]

Millija Džonsone
Randiņš tējnīcā. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

Millija Džonsone ir joku plēsēja, apsveikuma kartīšu sacerētāja, avīžu sleju rakstītāja, runu teicēja, dzejniece, konkursa “Vakariņas ar mani” uzvarētāja, viena no Sunday Times labākajām autorēm un RRA “Romantiskās komēdijas balvas” ieguvēja 2014. gadā.

Viņa ir pa pusei jorkšīriete, pa pusei glāzgoviete un lepojas ar patroneses statusu divos labdarības projektos: www.yorkshirecatrescue.org un thewellatthecore.co.uk, kas ir papildu terapijas centrs vēža slimniekiem.

Viņai patīk doties kruīzos ar lieliem kuģiem, garšo Sciolti šokolāde un Peller’s Cuvee Ice Wine vīns. Viņai negaršo ne marcipāns, ne jērgaļas karbonādes.

Viņa laimīgi dzīvo Bārnslijā kopā ar abiem dūšīgajiem puikām, suni Tediju un diviem ļoti izlutinātiem kaķiem. Viņas māte un tēvs dzīvo blakus ielā.

“Randiņš tējnīcā” ir viņas desmitā grāmata.

Uzziniet vairāk mājaslapā www.millyjohnson.co.uk vai arī sekojiet Millijai tviterī @millyjohnson.

Šī grāmata ir veltīta burvīgajai Mollijai Klemitai, kura mira 2014. gada 15. martā. Novēlu viņai debesīs atrast daudz grāmatu, draudzīgu kaķu un tējnīcu. Skūpstu

VIENMĒR KĻŪST TIKAI LABĀK. GALU GALĀ, KAD JŪS NONĀKAT PAŠĀ APAKŠĀ, NEATLIEK CITS CEĻŠ KĀ VIEN AUGŠUP.

Anonīms autors


PIRMĀ NODAĻA

– C-cilvēkam, k-kurš dzimis no sievietes klēpja, at–fēlēts vien īss dzīves laiks, un tas ir p-pārbaudījumu pilns. Viņš uzplauks-st un tiek nop-pļauts kā zieds, viņš bēg-g kā ēna un ir mūžam nepas–stāvīgs. – Mācītājs Dakvorts izbaudīja sava monologa dramatiskāko mirkli, izpeldinot pirmajā rindā stāvošos bēriniekus siekalu dušā.

Stāvēdama aiz Karlas, viņas astoņdesmit trīs gadus vecā kaimiņiene Meivisa Mārpla klusi nomurmināja blakussēdētājam: – Viņš runā gluži kā dejotājs Luijs Spenss.

Diskrētums nebija Meivisas Mārplas stiprā puse. Tomēr viņai patika kārtīgas bēres un kāzas. Viņa būtu piedalījusies jebkurās cerībā, ka tiks uzaicināta uz tām sekojošo mielastu.

– Pirmajā rindā viņiem vajadzētu izsniegt lietussargus.

– Kuš, – kāds cits mēģināja čukstēt, taču niknais uzšņāciens atbalsojās baznīcā tikpat skaļi.

– Viņam tas labi padodas, – Meivisa turpināja. – Visas tās skaņas ar spļaudīšanos.

– K-kungs, Tu zini visus mūs-su lielākos nos-slēpumus, – mācītājs Dakvorts turpināja, paceldams kreiso roku pret debesīm plašā žestā. Savā iztēlē viņš bija Lorenss Olivjē, kas pacēlis augšup Jorika galvaskausu.

Tomēr šie vārdi bija tikai tukša skaņa Karlai, kuras skumjās brūnās acis bija pievērstas zārkam, kas atradās mācītājam aiz muguras. Karla nespēja noticēt, ka Mārtins, viņas vīrs, ar kuru viņa bija precējusies veselus desmit gadus, atrodas tur. Platā koka kastē. Karlu pārņēma neprātīga vēlme pieskriet tam klāt un atraut vaļā zārka vāku, lai viņu vēlreiz ieraudzītu, tikai šo pēdējo reizi, pieskartos viņa sejai un pateiktu, ka viņa to mīl. Mārtins bija atrauts no viņas pārāk ātri. Vienā brīdī viņš ēda cūkgaļas sacepumu ar maltās gaļas mērci virtuvē, bet nākamajā jau gulēja beigts uz garāžas grīdas. Karla gribēja redzēt vīra acīs, ka viņš zina, cik ļoti sieva to mīlējusi un cik lielu tukšumu viņš atstājis tās sirdī.

– P-pelni par p-pelniem un p-pīšļi par p-pīšļiem.

– Vai viņš nupat teica “pūšļi pie pūšļiem”? – Meivisa Mārpla apjautājās, nevēršoties ne pie viena konkrēti, un izraisīja nevilšu smieklu uzviļņošanos. Tomēr Karla nedusmojās. Bēres bija īsta pulvermuca. Ja viņa to visu vērotu televīzijā kādā situāciju komēdijā, tad arī varbūt pasmietos. Viņa nebija palaidusi garām pantomīmas efektu: vecais mācītājs Dakvorts ar savu pamatīgo brūno parūku, kurš, sekojot Nacionālā teātra aktiermākslas tradīcijām, darīja visu, lai skaidri izrunātu visas izvairīgās “s” skaņas. Taču šī nebija situāciju komēdija, tā bija patiesā dzīve. Vēl pirms nedēļas šajā laikā viņa bija Mārtina mīlošā sieva, mazgāja viņa zeķes un gaidīja viņu pārnākam mājās piektdienas vakarā pēc smaga nedēļas darba, kas saistījās ar izbraukumiem pa visu valsti, bet nu viņa bija kļuvusi par atraitni ar lielu rozi rokā, kuru gatavojās novietot uz vīra zārka, ko drīz vien bija paredzēts sadedzināt milzu krāsnī.

Kāda vēders skaļi iekurkstējās: skaņa atgādināja ūdens notecēšanu izlietnē.

– Piedošanu, – noteica vēdera īpašnieks.

Baznīcas dziļumā milzīgās smagās durvis nočīkstēja atveroties un atkal aizcirtās ar tādu skaņu, kas labi iederētos šausmu filmā. Sekoja uzsvērta papēžu klikšķēšana. Karla sajuta, kā cilvēki sagrozās, lai pagrieztos un palūkotos, kas ir ieradies, taču viņa nesekoja to piemēram. Tur nevarēja nākt neviens svarīgs cilvēks. Te vispār nebija neviena, kurš būtu Mārtinam daudz ko nozīmējis. Bija daži kaimiņi, tostarp Meivisa Mārpla, kura varbūt uzvedās nepiedienīgi skaļi, taču tajā pašā laikā bija krietna sieviete un pats laipnības iemiesojums. Bija ieradies Mārtina brālēns Endrū no Bridlingtonas, ar kuru viņi nebija tikušies kopš kāzu dienas, vairāki cilvēki, kurus Karla nepazina: daži no tiem varēja būt vīrieši no vietējā kluba, kurā Mārtins laiku pa laikam spēlēja šautriņas, un kāds, kurš aizdomīgi atgādināja klaidoni, kas ienācis siltumā sasildīties. Mārtinam nebija draugu, un te nebija neviena no viņa darbavietas, un Karlas vilšanās šajā jautājumā robežojās ar nepatiku. Viņas vīrs bija nostrādājis Sugsa biroja aprīkojuma firmā daudzus gadus, un tomēr, kad Karla bija viņiem piezvanījusi, lai pavēstītu par Mārtina nāvi, sieviete no centrāles pat neatpazina viņa vārdu. Viņa bija teikusi, ka nosūtīšot elektroniskā pasta vēstuli kādam no pārdošanas nodaļas, un pierakstīja Karlas telefona numuru, taču neviens netika zvanījis.

Karla iedomājās par savu draudzeni Terēzi. Ak, kaut tu būtu te. Terēze atradās Jaunzēlandē kopā ar vīru Džontiju, un viņi apciemoja savu dēlu. Vai gan Karla varēja zvanīt viņiem ar savu ļauno ziņu un sabojāt draudzenei brīvdienas? Lai arī viena viņas būtības daļa vēlējās tās sabojāt, vēlējās sagraut viņu brīvdienas kā ar āmuru, jo Karlai bija aizdomas, ka abi varētu būt devušies izlūkošanas braucienā, lai noskaidrotu, vai varētu tur dzīvot. Viņu vedekla bija stāvoklī ar pirmo bērnu un dzīvoja tajā valsts daļā, kur visu gadu spīdēja saule, tāpēc – ko gan viņiem varēja pārmest? Lai arī tas bija egoistiski, Karla būtu vēlējusies teleportēt draudzeni šurp, lai līdzās sēdētu viņa, nevis Endrū ar savām sasvīdušajām pēdām, kas briesmīgi oda.

Četrdesmit astoņi gadi nebija nekāds mirstamais vecums. Karlai un Mārtinam bija atņemti daudzi laimīgi kopdzīves gadi. Karla bija krājusi naudu, lai aizvestu vīru kruīzā par godu viņa piecdesmitajai dzimšanas dienai, vismaz līdz brīdim, kad pagājušajā mēnesī viņa tika atlaista no darba štatu samazināšanas dēļ. Tas bija tik negodīgi. Mārtins bija smagi nostrādājies – visa tā ikdienas braukāšana, pastāvīgais stress, lai pārdotu pietiekoši daudz preču un sasniegtu mērķus – nebija brīnums, ka viņu bija ķērusi sirdstrieka. Karla noslaucīja asaras ar melnajiem cimdiem. Tonālais krēms notraipīja audumu. Viņa par to neraizējās. Viņa neraizējās par čukstiem, kas auga augumā turpat aiz muguras kā paisuma vilnis. Šobrīd viņa neraizējās ne par ko. Mārtins bija devies uz garāžu, sveiks un vesels, lai ienestu iekšā tualetes galdiņu, kuru Karla bija apgleznojusi. Pagaidi, tas ir pārāk smags, Karla bija viņam uzsaukusi. Pagaidi, kad būšu tikusi galā ar vistu. Tomēr viņš nebija gaidījis. Viņš bija pats to pacēlis, tad sabrucis un nomiris uz līdzenas vietas. Viņu laulība apdzisa gluži kā svece dzimšanas dienas tortē.

– Lai Tas-s Kungs-s s-svētī Mārtinu Praidu, p–pievērš viņam s–savu vaigu un ļauj viņam dus-sēt mierā. Āmen.

Klātesošie atkārtoja pēdējo “āmen”.

– Tagad es aicinu Karlu kā p-pirmo atvadīties no Mārtina, pirms-s viņš mūs pamet, lai dotos-s dus-sēt mūžīgā mierā, – sacīja mācītājs Dakvorts, pasniegdams Karlai roku, lai viņa pieietu tuvāk.

Karla uzmanīgi piecēlās no sola. Viņa bija sanervozējusies un jutās divreiz vecāka par saviem trīsdesmit četriem gadiem. Viņa turējās pie savas garkātainās rozes, it kā tā būtu vienīgā, kas spētu palīdzēt Karlai saglabāt līdzsvaru. Viņa lēnām piegāja pie zārka un piesardzīgi uzlika rozi uz tā.

– Ardievu, Mārtin. Ardievu, mana mīla.

Pēc tam viss notika ļoti ātri. Neviens cits nepaguva piecelties, kad gara, drūma sieviete melnā mētelī un sarkanās augstpapēžu kurpēs metās uz priekšu, paķēra Karlas rozi, nometa to uz grīdas un uzlika uz zārka savējo. Rozes galviņa bija futbola bumbas lielumā. Sanākušie noelsās vien, kad Karla pagriezās pret svešinieci pārsteiguma pilnā samulsumā, un abas sievietes saskatījās.

– Ko jūs iedomājaties? Kas jūs tāda esat? – Karla jautāja.

– Es esmu Mārtina sieva, – sieviete sarkanajās kurpēs atbildēja. – Pareizāk sakot, tagad jau atraitne.

OTRĀ NODAĻA

– Viljamsas kundze, es lūdzu, uz ceļiem krizdams. Vēl tikai vienu nedēļu. Es jūs ļoti lūdzu.

Vils Lintons patiešām stāvēja uz ceļiem, sarunājoties ar Sesīliju Viljamsu no Rietumjorkšīras bankas. Viņš izmisīgi centās novilcināt laiku, lai arī nojauta, ka viena lieka nedēļa neko nedos. Viņš bija izmēģinājis visas iespējas, kas varētu glābt viņa uzņēmumu no bankrota un viņa padotos no bezdarbnieku pabalsta. Patiesībā banka bija izturējusies vairāk nekā iecietīgi. Viņi bija piešķīruši divus termiņa pagarinājumus, taču glābjošais brīnums nebija noticis, lai kā Vils to gaidīja un lūdzās. Grāmatvedis bija Vilu brīdinājis, ka viņi neklausīsies un ka pienācis laiks padoties, taču Vils juta pienākumu izmēģināt pilnīgi visu.

– Man ļoti žēl, Lintona kungs, – sacīja Viljamsas kundze, kuras tonis bija apņēmīgs, taču ne nelaipns. – Mēs nevaram. Droši vien viņa bija krietna sieviete, kura labi izturējās pret dzīvniekiem, māte, sieva, sirsnīga mājasmāte, taču darbā viņas pienākums bija zināt, kad jāsaka: – Nē. Tās ir beigas.

Vils atvēra muti, lai protestētu, taču zināja, ka spēle ir zaudēta. Viņam likās, ka fonā atskan Saimona un Garfunkela dziesmas vārdi: “Sesīlij, tu salauz manu sirdi.” Šī Sesīlija bija salauzusi ne tikai sirdi vien. Tomēr Vils viņu nevainoja – tā bija tikai un vienīgi viņa paša vaina.

Lielā “Filipsa un dēla attīstības grupa” bija bankrotējusi un aizrāvusi sev līdzi “Jorkšīras mūra mājas”, kas, savukārt, bija pazudinājusi “Lintonu jumta segumus”, kuras direktors bija izrādījies pietiekoši liels muļķis, lai saliktu visas savas olas “Jorkšīras mūra māju” groziņā. Uzņēmumu ķēde bija sagāzusies kā domino kauliņi, taču tā nebija nekāda nevainīgā bērnu spēle. Vīriem draudēja darba zaudēšana – un tie bija krietni vīri ar ģimenēm un hipotekārajiem kredītiem. Viņš pats bija iecerējis pensionēties, augstākais, pēc desmit gadiem, sasniedzot četrdesmit astoņu gadu vecumu. Paļaušanās uz “Jorkšīras mūra mājām” būtu varējusi nodrošināt Vilu uz visu mūžu. Nebija ne domas par to, ka varētu viņiem neuzticēties – uzņēmums bija stiprs kā klints un ļoti ienesīgs vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Ak, kāda ironija.

– Pateicos jums, Viljamsas kundze, par visu, ko esat darījusi. Es to novērtēju, – viņš noteica, un viņa kakls bija tikpat izkaltis kā cementa maiss būvlaukumā.

– Man ļoti žēl, – viņa atkārtoja, un izklausījās, ka tas nāk no sirds. – Nosūtīšu jums vēstuli ar mūsu sarunas apstiprinājumu un ieteikumu par nākamajiem soļiem.

Vils vairs neko neteica un nolika klausuli vietā. Viņš nezināja, kādi būs šie nākamie soļi. Šobrīd viņš nespēja par to pat padomāt. Viņam galvā bija parādījusies liela siena, kas atvairīja jautājumus, bailes, samulsumu, kaunu. Tā varēja sabrukt kuru katru brīdi, bet līdz tam laikam viņš gatavojās izbaudīt tukšumu.

Viņš dzirdēja ārdurvis atveramies un aizveramies, un sajuta sievas Nikolas smaržu, vēl pirms bija ieraudzījis, kā viņa iznirst no sava parfīma viļņa: tas bija kaut kas nelabumu uzdzenošs un salds, un atgādināja īrisa konfektes, turklāt Nikola ar to aplaistījās tik bagātīgi, it kā dezinficētu veselu labības lauku. Vils ienīda šo smaržu, lai gan nekad nebija sievai to teicis.

Protams, viņai rokās bija iepirkumu maisiņi. Vils varētu viņu neatpazīt bez iepirkumu maisiņiem rokās. Un uz visiem maisiņiem bija zīmolu nosaukumi: Biba, Karen Millen, Chanel. Patiesībā Vils kādu brīdi viņu nepazina – iepriekšējā tikšanās reizē Nikolai bija īsi gaiši mati, bet tagad viņa izskatījās pēc noasiņojušas Rapunceles.

– Ko viņi teica? – Nikola apvaicājās. Viņas balss neskanēja laipni. – Spriežot pēc tā, ka tu esi nometies ceļos uz grīdas, pieņemu, ka tās nav nekādas labās ziņas.

Tagad Nikola bija nometusi maisiņus un stāvēja, rokas sakrustojusi, cenzdamās sakniebt savas mākslīgi uzpumpētās lūpas.

– Tās ir beigas, – Vils noteica, pagriezdamies uz viņas pusi. Viņam gribējās, lai sieva pienāk klāt, apskauj viņu, pavēsta, ka tas nekas un ka viņi to izturēs. Taču viņa noteica:

– Sūdu būšana. – Un izskatījās nikna.

– Mēs esam visu zaudējuši, mīļā. – Vils paraustīja plecus un bez kāda prieka sausi iesmējās.

Nikolas galva nodrebēja. – Beidz saukt mani par mīļo.

Viņa bija pieaudzējusi matus un pavadījusi frizētavā visu dienu. Viena matu mazgāšana izmaksāja divsimt mārciņas pie “Korleones kunga” Šefīldā – turklāt Nikola allaž pierakstījās pie galvenā friziera, paša dona – un cik šī matu pieaudzēšana bija izmaksājusi, ņemot vērā šo faktu? Un dievs vien zina, cik viņa bija iztērējusi iepērkoties. No otras puses, tētis katru mēnesi samaksāja meitas kredītkartes tēriņus. Viņa bija precēta trīsdesmit divus gadus veca sieviete, un tomēr tētis vēl aizvien deva viņai kabatas naudu, lai arī Nikola nezināja, ka Vils par to ir informēts.

– Es to atgūšu. Visu, – sacīja Vils. – Varbūt tagad esmu to zaudējis, taču es atgriezīšos stiprāks nekā jebkad. Ja ļaušu viņiem paņemt visu – māju, mašīnu, firmu, noslēgt rēķinus, tad varu izvairīties no bankrota un atkal sākt visu no sākuma.

Nikola neko neatbildēja. Viņa tikai pārmeta pieaudzētos matus pār plecu. Vilam ienāca prātā, ka šodien vismaz kādam ir laimējies tikt pie pagarinājuma.

– Nākamgad ap šo laiku tu dzīvosi savrupmājā, – viņš sacīja, cenzdamies izvilināt Nikolas lūpās smaidu. – Salīdzinājumā ar to šis mājoklis atgādinās cūku kūti.

Nikolas sejas izteiksme nemainījās.

– “Lintona jumta segumi” ir bankrotējuši. Es tur neko nevaru padarīt.

– Nekļūsti smieklīgs. Kaut kādai izejai ir jābūt.

Smieklīgs? Nikola nezināja, ko šis vārds nozīmē. Vils nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad ir kārtīgi izgulējies, nepamostoties panikas lēkmē. Vai apēdis kaut ko, ko nevēlējās atkal izvemt. Viņa nervozitātes līmenis bija pārmērīgs: viņš bija zaudējis divus stounus svara, viņam reiba galva, uzkāpjot augstāk par piekto kāpņu pakāpienu, un tomēr viņa dārgā laulene allaž sēdēja frizētavā zem matu žāvētāja, iepirkās zīmolu veikalos un apgādājās ar liekajiem nagiem vai arī ietinās jūraszālēs, itin kā viņai nekas nerūpētu. Tas bija smieklīgi.

– Es esmu izmēģinājis itin visu, mīļā, – Vils noteica, un tas bija mazliet melots, jo bija viens līdzeklis, kuru viņš nebija izmēģinājis, un tas bija lūgums Nikolas tēvam pēc aizdevuma. Tomēr viņa lepnums šajā gadījumā tika saudzēts, jo Vils labi zināja, ka Bārnabijs Vitlovs drīzāk sadedzinātu visu savu naudu līdz pēdējai banknotei ugunskurā, nekā aizdotu to tādam vulgāram jaunbagātniekam kā viņa znots.

– Es visu atgūšu, mīļā, es apsolu, – viņš atkārtoja.

Nikola viņu nepagodināja ar atbildi. Viņa tikai paķēra savus maisiņus un uz augstajiem Christian Louboutins papēžiem aizgrīļojās uz otro stāvu, kur atradās viņas ģērbistaba.

TREŠĀ NODAĻA

Mācītājs Dakvorts aizvēra aiz sevis sakristejas durvis, atstājot abas sievietes tur, un pats atgriezās baznīcā, lai lūgtu draudzei paciesties. Savas četrdesmit gadus ilgās mācītāja karjeras laikā viņš bija saskāries ar šādiem tādiem kurioziem, bet kas tāds bija pārsteigums pat viņam. Savureiz bijušas draudzenes bija iejaukušās kāzu ceremonijā, lai atriebtos, bijušie draugi pat skandalējušies kristībās, apstrīdot bērna paternitāti, taču vēl nekad bērēs nebija uzradušās divas atraitnes.

Sakristejā Karlas vienīgā doma bija: “Cilvēki gaidīs mielastu.” Viņas prāts nespēja tikt galā ar šo problēmu. Tas nespēja tikt galā ar sievieti, kas stāvēja viņas priekšā, ģērbusies melnā, platā, līdz kaklam aizpogātā mētelī un uzlikusi galvā cepuri ar milzīgi platām malām. Viņa sprieda, ka sieviete ir apmēram desmit gadus vecāka par Karlu, un viņas drēbes izmaksātu Karlai vismaz sešu mēnešu algu, taču tās nespēja noslēpt nekaunību, kas bija manāma svešinieces skarbajā sejā un no smēķēšanas piesmakušajā balsī.

– Cik noprotu, tu neko par mani neesi zinājusi, – sieviete ierunājās, novilkdama savus melnos, spīdīgos cimdus pa vienam pirkstam vien dāmas cienīgā smalkā žestā, kas nesaderējās ar viņas agresīvo stāju.

Karla atvēra muti, lai atbildētu, ka nē, viņai nebija ne jausmas, taču pār lūpām nenāca ne skaņa. Viņai gribējās raudāt, taču acis bija tikpat sausas kā rīkle un asaras sasalušas aiz pārsteiguma.

– Nu tad ļauj man stādīties priekšā. Es esmu Džūlija. Džūlija Praida. Un tā mani sauc jau trīsdesmit gadus. Pareizāk sakot, Mārtina Praida kundze.

Karlas kājas sāka trīcēt, itin kā viņas parasti tik stingros locekļus kāds būtu nomainījis ar jaundzimuša Bembija kājelēm. Viņa atļāvās iekrist krēslā līdzās lielam, stūrainam galdam, kas atradās istabas centrā. Vai šī diena varētu izvērsties vēl groteskāka? Vai atraitne Tvonkija grasījās te ierasties kuru katru brīdi un pievienoties divām atraitnēm Praidām?

– Es neko nesaprotu, – Karla sacīja. Viņa bija ne tikai pārsteigta, bet gluži satriekta. – Jūs nevarat būt precējusies ar Mārtinu. Es to būtu zinājusi. Esmu precējusies ar viņu… – viņa uz brīdi apklusa, atsaucot atmiņā baznīcas ceremoniju, kad bija apprecējusies ar Mārtinu baltā kleitā šī paša altāra priekšā, pie kura tagad stāvēja viņa zārks. Tā bija likumīga ceremonija ar visu, kas pie tās piederas: parakstiem reģistrā, zvērestu došanu, šķēršļu noliegšanu… Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – …precējusies ar viņu desmit gadus.

– Nē, neesi vis, – nošņāca Džūlija, sarotīdama cimdus un iebāzdama tos stīvajā melnajā rokassomiņā, ko turēja rokā. Tās priekšpusē rotājās Chanel logotips ar diviem C burtiem. – Tu tikai tā domā, ka esi. Mēs pašķīrāmies drīz vien pēc kāzām, taču tā arī neizšķīrāmies. Tolaik mums nebija naudas, un pēc tam mēs par to vienkārši aizmirsām.

Aizmirsām? Karla brīnījās. Var aizmirst iemest vēstuli pastkastē, var aizmirst nopirkt veikalā pienu, bet nevar aizmirst izšķirties.

– Zinu, ko tu tagad domā, – Džūlija nošņaukājās, aizcirzdama somiņas slēdzi. – Aizmirst par šķiršanos ir dīvaini. Godīgi sakot, nedomāju, ka to kādam no mums var īpaši pārmest. Biju par viņu aizmirsusi, līdz ieraudzīju pirms kāda gada Līdsā. Es gandrīz nogāzos no kātiem. Tas bija kā zibens, kas ķēra mūs abus no augšas. Par tādām lietām raksta sieviešu žurnālos, taču neviens netic, ka tas var notikt ar tevi. Taču tā notika. Mēs aizgājām iedzert kafiju un konstatējām, ka vecā liesma atkal iedegas. Kas to būtu domājis? – Un sieviete klusībā pasmējās, it kā šīs atmiņas viņu kutinātu.

Karla papurināja galvu. Vai viņa bija labi sadzirdējusi? Viņas vīrs bija sameties kopā ar citu sievieti… viņa īsto sievu… veselu gadu viņai aiz muguras? Kad gan Mārtins tam bija atradis laiku? Un iespējas? Viņš pūta un elsa, kad vajadzēja izņemt pienu no ledusskapja.

– Es nesaprotu, – sacīja Karla. Viņas prātu nodarbināja pārāk daudzi jautājumi, kas kuru katru brīdi draudēja izsprāgt no bungādiņām, pārlidot pāri istabai un izdauzīt mozaīku, kurā Jēzum tika mazgātas kājas. – Kad viņš ar jums satikās?

– Skaidrs, ka viņš pavadīja ar mani katru nedēļas dienu, – sacīja Džūlija, pieglauzdama savus lakas appūstos dzeltenos matus. – Patiesību sakot, es priecājos, ka dabūju atpūsties nedēļas nogalēs.

– Atpūsties? – No seksa. – No seksa?

Nu Karla bija galīgi apjukusi. Viņas taču nevarēja runāt par vienu un to pašu vīrieti. Mārtins allaž bija pārāk noguris. Viņa varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, atņemot īkšķi, tās reizes, kad viņiem ar Mārtinu bijis sekss pēdējā gada laikā.

– Es neesmu nekāda muļķe, – sacīja Džūlija, pētīdama savus koši sarkanos prostitūtas nagus. – Viņš man apsolīja, ka negulēs ar tevi pēc tam, kad mēs atkal kļuvām par pāri, bet es jau zinu, kāds viņš bija. Šajā ziņā viņam piemita ļoti veselīga apetīte, tāpēc es nosolījos sev, ka nepārdzīvošu par to. Galu galā viņš bija puisis ar savām vajadzībām. – Viņa savilka lūpas grimasē, atklājot zobus, un Karla redzēja, cik tie ir balti un nevainojami. Tūkstošiem mārciņu vērts zobārstniecības brīnums, ar kuru lepotos ikviens no Osmondiem.

– Vai jūs esat pārliecināta, ka runājat par īsto Mārtinu Praidu? – Karla iejautājās. – Es nepazīstu to vīrieti, par kuru jūs runājat.

– Mārtins Ronalds Praids. Dzimis trīspadsmitajā janvārī.

– Strādā par tirdzniecības pārstāvi firmā…

– Viņš nestrādāja, – Džūlija pārtrauca. – Vismaz nedarīja to pēc vinnesta loterijā.

Karlas smadzenes pārstāja darboties. – K-ko?

Džūlijas melni tetovētās uzacis saraucās augšup, un viņas lūpās lēni parādījās smīns. – Ak tā, viņš tev nepateica arī par to?

Karla saķēra galvu rokās. Viņa jutās pārsteigta, ka galva vēl ir palikusi savā vietā, jo tā varēja uzsprāgt kuru katru brīdi.

– Mēs ar Mārtinu vinnējām teju miljonu loterijā pirms deviņiem mēnešiem, – Džūlija noteica ar acīmredzamu apmierinājumu. – Viņš paziņoja darba devējam, lai šie iebāž savu darbu vienā vietā, tajā pašā dienā. – Viņa piemiedza acis. – Tikai neko nesadomājies. Tas viss ir uz mana vārda.

Karla strauji pacēla galvu.

– Bet viņš katru pirmdienu gāja uz darbu un katru vakaru zvanīja no viesnīcas.

Džūlija iesmējās. – Viņš gan atstāja tevi katru pirmdienu, sirsniņ, taču pilnīgi noteikti nezvanīja tev ne no kādas viesnīcas.

Karla aizklāja acis ar plaukstām, lai neielaistu tajās gaismu, izslēgtu visu visapkārt, kamēr pati centās aptvert dzirdēto. Mārtins nebija tāds divkosis. Tāda dubulta dzīve prasītu izdomu un gudrību, kura Mārtinam nepiemita: viņš bija pārāk vienkāršs cilvēks. Katru pirmdienas rītu Mārtins bija devies projām ar savu koferi ar izmazgātām un izgludinātām drēbēm veselai nedēļai. Katru vakaru viņš zvanīja no Ekseteras vai Aberdīnas, vai kādas citas vietas, kurp uzņēmums viņu bija aizsūtījis pārdot papīru. Katru vakaru viņš sacīja, ka viesnīca esot ciešama, nekā īpaša, bet viņš sameklēšot ko ēdamu un tad likšoties pie miera. Karla nekad nebija to apšaubījusi: ne reizi neradās pamatojums. Un katru piektdienu, atgriežoties mājās, Mārtins bija izsniedzis sievai pieticīgu naudas summu mājsaimniecības izdevumiem. Algu palielināšana bija iesaldēta, viņš bija sacījis. Un visu šo laiku viņam bija piederējusi puse no miljona mārciņu?

Nē. Viņa nespēja tam noticēt. Mārtins būtu aizgājis un nopircis sev jaunu viedtālruni, ja viņam būtu nauda – to viņa zināja skaidri. Karla bija atradusi vīra mobilo telefonu viņa kabatā pēc nāves, un tas bija pirkts lielveikalā par desmit mārciņām. Tur bija tikai nedaudzi ieraksti, kad Karla bija tajā ieskatījusies: “Domino pica”, līdznešanai domāto ķīniešu ēdienu veikals, Endrū, darbs, viņa pati, bet ne miņas no Džūlijas, tāpat kā nekādu īsziņu.

– Protams, es tev došu laiku, lai tu varētu sakravāt mantas pirms izvākšanās no mājas. Tu vari paturēt mēbeles, – sacīja Džūlija. – Vai ar mēnesi tev pietiks?

– Ko? – Karla iejautājās.

– Māja. Skaidrs, ka tā tagad pieder man.

– Mana māja pieder jums? – Nu bija pienākusi Karlas kārta smieties, taču Džūlija nesmaidīja. Viņas granītcietie vaibsti bija sastinguši visai nopietnā izteiksmē.

– Mārtina māja. Cik zinu, tā reģistrēta uz viņa vārda. Uz mana vīra vārda.

Mārtina māja patiešām bija reģistrēta tikai uz viņa vārda. Viņš to bija mantojis no savas mātes togad, kad Karla ar viņu iepazinās, un viņi nekad nebija papūlējušies mainīt īpašumtiesību reģistrāciju vai uzrakstīt testamentu. Galu galā viņiem nebija bērnu, un tas, kas piederēja Mārtinam, piederēja Karlai, jo viņi bija precēts pāris… tikai nu izrādījās, ka tā nemaz nebija.

Tad Džūlija izrunāja teikumu, kas lika Karlas sirdij sažņaugties.

– Māja ir mūsu dēla likumīgais mantojums.

Dēls. Mūsu dēls.

– Vai jums ir bērns? – Karla izstostīja. – Abiem ar Mārtinu?

– Par ko tad tu viņu uzskati, par aizcietējumu, vai? – noteica Džūlija, atpogādama divas mēteļa pogas un atklādama pārsteidzoši apaļu vēderu. – Esmu jau sestajā mēnesī. Un jā, tas ir Mārtina bērns. Un viņi nekad viens otru neredzēs tevis un tava sasodītā tualetes galdiņa dēļ.

Karlas Mārtins bija teicis, ka nevēlas bērnus. Karla viņu mīlēja un bija upurējusi savu vēlmi kļūt par māti, pakļaudamās vīra vēlmei to nedarīt.

Caur asarām Karla redzēja, kā Džūlija izbauda šo pēdējo iznīcinošo triecienu. Tas bija perverss, nežēlīgs.

– Jūs tagad priecājaties par to, ja? Kā jums nav kauna? Es neko par to nezināju.

Džūlijas mazās, asās ačteles saspringa.

– Tāpēc, ka viņam vajadzēja nomirt pie manis, nevis pie tevis. Tāpēc, ka tad, ja viņš nebūtu cēlis tavas bezgaumīgās mēbeles, tad nebūtu dabūjis to sasodīto sirdstrieku un atstājis mani. Tāpēc, ka tu noorganizēji viņam bēres, un nevis es. Tāpēc, ka man nācās uzzināt par sava vīra nāvi vienā sasodītā vakardienas avīzē. – Viņa atkal atvēra somiņu, izņēma lapu, kas bija izplēsta no “Dienas bazūnes”, un ķērās pie lasīšanas.

– “Papīra tirgotājs mirst pēkšņā nāvē, pārnesot sievas apgleznotās mēbeles no garāžas mājā.” Vai nav vienreizējs virsraksts?

Karla noelsās. – Es nemaz nezināju, ka tas ir publicēts avīzē.

– Viņi bija publicējuši nepareizo bēru laiku un nepareizo baznīcu. Un viņi apgalvoja, ka Mārtinam esot septiņdesmit četri gadi. Un ka sērojošo atraitni saucot Kārena. Es apzvanīju neskaitāmas baznīcas un apbedīšanas kantorus šajā rītā, mēģinot noskaidrot, kas īsti notiek.

Viņa notrauca asaru, kas bija parādījusies kreisās acs kaktiņā, un par spīti visam Karla sajuta sevī mostamies līdzjūtību pret šo sievieti. Ja viņas teiktais bija patiesība, tad viņa arī bija pārdzīvojusi briesmīgu šoku.

– Džūlija…

Džūlija sabozās, izdzirdējusi līdzcietību viņas balsī, un norādīja uz Karlu ar pirkstu. Viņas mirklīgais savaldīšanās zudums bija garām. – Neuzdrošinies mani žēlot. Un nedomā, ka tu varēsi paturēt viņa pelnus. Tie pieder man. Viņš bija mans vīrs, un es gribu tos dabūt. Ikvienu kripatiņu.

Un, to pateikusi, Džūlija Praida ar savu grezno melno somiņu, plato mēteli un uzkrītošajām sarkanajām kurpēm izgāja no sakristejas un drosmīgi devās uz priekšu pa eju. Karla klausījās, kā papēžu klaudzoņa kļūst klusāka, izdzirdēja smagās baznīca durvis aizcērtamies un tad saprata, ka viņas ķermenim nav ne jausmas, kā reaģēt.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 3 Оценок: 1
Популярные книги за неделю

Рекомендации