Электронная библиотека » Kārena Vaita » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Pārmaiņu vējš"


  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:41


Автор книги: Kārena Vaita


Жанр: Зарубежные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 28 страниц) [доступный отрывок для чтения: 10 страниц]

Шрифт:
- 100% +

Kārena Vaita
Pārmaiņu vējš

Manai dārgajai Meganai.

Es ļoti lepojos ar to, ka esmu tava māte.



PATEICĪBA

Par spīti ilgajām stundām, kas pavadītas, vienai pašai sēžot krēslā ar klēpjdatoru, rakstīšana nekad nav pilnīgi vientuļa nodarbe. Ikviena manis uzrakstītā grāmata lielā mērā bijusi atkarīga no to cilvēku augstsirdības, kas vēlējušies dalīties ar mani savās zināšanās, un “Pārmaiņu vējš” nav nekāds izņēmums.

Mana bezgalīgā pateicība Diānai Vaizai, labai draudzenei un lieliskam informācijas avotam visos jautājumos, kas saistās ar grūtniecību un dzemdībām. Šī ir jau trešā grāmata, kurā viņas zināšanas man izrādījušās nenovērtējamas – lūdzu, nekad nedodies pensijā!

Paldies jaukajiem Sentsaimonsas salas iedzīvotājiem par allaž silto sagaidīšanu, jo īpaši Mērijai Džeinai Rīdai no lieliskās neatkarīgās GJ Ford Bookshop grāmatnīcas, Tomijai Baksterei Kašinai un Sūzanai Kinamonai-Brokai, kura laimīgā kārtā piekrita pārlasīt manuskriptu pirms publicēšanas.

Kā allaž es pateicos parastajiem aizdomās turamajiem – Vendijai Vaksai, Sūzanai Krendelai, Timam, Meganai un Konoram. Paldies par jūsu pacietību un mīlestību un par to, ka jūs vienmēr zināt, kad mani ir nepieciešams steigšus atgriezt realitātē.

Pat gadalaiki apmet lielu pārmaiņu loku un vienmēr atgriežas, kur bijuši. Cilvēka dzīve ir loks no bērnības līdz bērnībai, un tā tas ir it visā, kam piemīt enerģija.

MELNAIS ALNIS, OGLALAS SIU CILTS SVĒTAIS


PROLOGS

Pamela
Sentsaimonsas sala Džordžijā
1804. gada septembris

Vētras ienes citu cilvēku dzīves fragmentus mūsējās, atgādinot par to, ka mēs neesam vientuļi, un to, cik galīgi nenozīmīgi esam. Neredzēti viļņi bija izpostījuši krastu, izmetot salauzītus koka gabalus, neskartu porcelāna tasīti un vīriešu pulksteni vēl aizvien ar visu vāku un ķēdi manā mīļajā liedagā, un visi šie priekšmeti mierīgi atdusējās smiltīs gluži kā veikala īpašnieka vitrīnā rūpīgi izliktas preces. Paberžot ar īkšķi porcelāna tasītes gludo malu, es iedomājos, kā cita cilvēka zaudējums ir kļuvis par manu ieguvumu, par to, kā viļņi atkal skalojas pāri smiltīm, it kā nekas nebūtu noticis, un kā dažreiz šķirtne starp beigām un sākumu ir tik neliela, ka abi šķiet vienoti gluži kā okeāna viļņi.

Koka dēļi, mājas vai kuģa atliekas, sarāvušās čokurā kā nobijies bērns, šūpoja kaut ko metālisku savās koka plaukstās. Es pavilcinājos tikai brīdi, pirms iebāzt roku spraugā starp diviem dēļiem, kur mani pirksti pieskārās kam cietam, mazam un aukstam. Pacēlu savu atradumu pret nespodro sauli un ieraudzīju platu zelta laulības gredzenu, kura malas bija nodilušas no valkāšanas, bet iekšā iegravētais uzraksts gandrīz izzudis. Piemiedzu acis, lai saskatītu labāk, grozot gredzenu starp pirkstu spilventiņiem, taču man izdevās atšifrēt tikai vienu vārdu. Mūžam.

Cieši sažņaudzu gredzenu savā plaukstā, prātojot, kam tas piederējis un kāds ceļojums to atvedis pie manis. Tā bija zīme, es domāju, jo līdz manām kāzām bija atlikušas vien trīs dienas, ja vien Džofrijs spēs atrast laiku, glābjot vētras pasaudzēto kokvilnas ražas daļu. Es nebiju viņa pirmā izvēle, taču nu viņš bija mans, un es sajutos saistīta ar nezināmo gredzena īpašnieku šī vienīgā vārda dēļ. Mūžam.

Palūkojos augšup uz sauli un tās drosmīgajiem mēģinājumiem pašķirt mākoņus. Es zināju, ka tā uzvarēs: visspožākās dienas allaž nāca pēc visbriesmīgākajām vētrām. Šī bija izrādījusies pietiekoši briesmīga, lai pārņemtu Brotonas salu un nogalinātu ikvienu dzīvu dvēseli, ieskaitot mazo Mārgaretu, kurai es biju palīdzējusi ierasties šajā pasaulē vien pirms nedēļas. Prātoju, kāpēc viņai bijis ļauts ienākt pasaulē uz tik īsu laiku? Vai tik īsa esamība attaisnoja viņas mātes pārciestās dzemdību sāpes? Un vai ir iespējams apgūt kādu mācību īsajā septiņu dienu laikā? Es nesapratu. Būdama vecmāte, es to pieņēmu, taču nespēju saprast.

Divi melni putni traucās lejup no pienainajām debesīm tik tuvu viļņiem, ka šķita – tie nonāks zem ūdens, meklējot vakariņas. Putni bija atgriezušies. Tie allaž atgriezās pēc vētras, taču pirmās klusās dienas allaž lika aizdomāties. Gluži kā paisums tie atgriezās vietā, no kuras bija nākuši, kalpojot par pastāvīgu lielumu tiem no mums, kas bija atlikuši.

Pavēroju abus mazliet ilgāk, kamēr tie traucās lejup un meta lokus, ķērcieniem skaļi atbalsojoties tukšajā pludmalē. Tad devos atpakaļ pa izpostītajām un atlūzu piemētātajām smiltīm uz māju, kurā mitu kopā ar savu tēvu un jaunāko māsu. Iedama es cieši sažņaudzu gredzenu plaukstā: cieto zeltu, kas bija pārtapis aplī, formas nebeidzamajām līnijām atgādinot par sākumu un beigām un to, cik neiespējami dažkārt ir tos abus atšķirt.

Pirmā nodaļa

Ava
Entioka Džordžijā
2011. gada aprīlis

Stāvēju pie vecāku mājas, cauri savām ādas kurpēm sajuzdama no melnā asfalta nākošo karstumu. Manas mātes balzamīnes kuploja māla kastēs, kas atradās abpus ārdurvīm rančo stila ēkā, ko es saucu par mājām lielāko daļu no sava trīsdesmit četrus gadus ilgā mūža. Pat karstums neuzdrošinājās izaicināt manu māti, liekot viņas puķēm novīst: Glorija Vālena valdīja pār dārzu tāpat kā pār saviem pieciem bērniem, un nepaklausība bija tāds pats retums kā janvārī uzsnidzis sniegs Džordžijā.

Sviedru tērcīte plūda lejup starp manām lāpstiņām, karstumam neganti uzbrūkot man un manam jaunajam vīram tā, it kā būtu jau jūlija vidus, nevis tikai pavasaris. Centos paskaidrot Metjū, ka Džordžijas rietumos vasaras tādas mēdz būt: tik pēkšņas, ka pavasaris atgādināja vēsu vakaru, kas iespiests starp ziemu un vasaras vidu. Metjū bija no piekrastes, tāpēc jādomā, ka viņš jau šo to zināja par karstumu un mitrumu.

Metjū turēja manu roku, kamēr es nolūkojos uz savu tēvu un četriem brāļiem, kuru vecums svārstījās no piecdesmit pieciem līdz četrdesmit pieciem gadiem un kuri bija sapulcējušies gluži kā uz atvadu ballīti vai kā izrādot savu spēku svešiniekam, ko es biju izvēlējusies apprecēt. Pat tagad, šajā priekšpilsētas ainavā, viņi izskatījās pēc apbedīšanas biroja vadītājiem, kas viņi arī bija. “Vālens un dēli” bija mana tēva ģimenes uzņēmums triju paaudžu garumā, un visu piecu nopietnās sejas izteiksmes bija drīzāk iedzimtas, nekā apgūtas.

Viņu dažādās sievas un brāļu bērni bija palikuši iekšpusē saskaņā ar kādu vārdos neizteiktu vienošanos, varbūt līdzjūtībā sastājušies pie manas mātes guļamistabas durvīm, kuras viņa bija atteikusies atvērt kopš manas ierašanās brīža šajā rītā. Es biju piezvanījusi iepriekšējā dienā, savā kāzu dienā, lai dotu viņai laiku atgūties. Pat Fils Otrijs, mans līgavainis četru gadu garumā, šķiet, uzņēma šo ziņu labāk nekā māte.

Palaidu vaļā Metjū roku un apskāvu tēvu. Viņš uz brīdi piespieda mani sev cieši klāt, tad atlaida, lai paturētu izstieptas rokas attālumā. Es biju pieradusi pie tā. Par spīti tam, ka biju jaunākais bērns un vienīgā meitene, un man centās iestāstīt, ka es esot bijusi tā, uz ko mani vecāki cerējuši un izlūgušies, viņi allaž likās pārāk nobažījušies par savu veiksmi, lai cieši mani apskautu. It kā pēc cieša apskāviena Fortūnas untums, kas bija viņiem dāvājis meitu, varētu to pamanīt un mani atņemt.

– Vai varu mēģināt aprunāties ar mammu? – Patiesībā es to nemaz nevēlējos. Man negribējās aizbraukt bez izrunāšanās, taču negribējās arī likt viņai domāt, ka esmu izmisīgi centusies panākt akceptu. Biju pāraugusi šo vajadzību līdz ar pusaudžu pumpām un zobu platītēm.

Tēvs papurināja galvu.

– Dod viņai laiku, Ava. Gan viņa samierināsies. Tas tikai bija pārsteigums. Mums visiem. – Viņš apklusa un uzlūkoja mani ar bargu skatienu. – Tu zini, ka Glorijai nepatīk pārsteigumi. Gan viņa samierināsies.

Cerēju, ka mana sejas izteiksme pauž šaubas par viņa vārdu patiesumu. Māte bija viegli vīlusies, kad es viņai pateicu, ka esmu apprecējusies. Lai arī viņa to neatzina, es zināju, ka viņa allaž bija cerējusi uz lielām kāzām ģimenes dārzā ar visu to greznību, kas pienācās vienīgajai meitai. Tikai tad, kad es pateicu par pārcelšanos un Sentsaimonsu, māte salūza. Viņai bija četras vedeklas, kuras dzīvoja pastieptas rokas attālumā, visas vairāk nekā gatavas parūpēties un izturēties pret viņu kā pret ģimenes māti, kāda viņa bija radusi būt. Es biju izaugusi, lūkodamās ārā pa guļamistabas logu, pa kuru varēja redzēt visu brāļu mājas, tās visas bija vienādas, ja neskaita dažādas krāsas durvis, ar glītiem zālājiem un vienādiem melniem sedaniem piebraucamajā ceļā. Allaž biju prātojusi, kura māja šajā ielā kādudien kļūs par manējo. Šī doma uzdzina nelabumu – pat vēl lielāku nekā toreiz, kad vecākais brālis Stīvens mani aizveda uz balzamēšanas telpu. Tā nebija nāves aukstā realitāte, kas mani izbiedēja, bet gan doma par to, ka es varētu nedzīvot savu dzīvi.

Pievērsos brāļiem, kuri bija sastājušies pēc vecuma, no jaunākā līdz vecākajam, kā viņi to parasti darīja – Deivids, Džošua, Marks un Stīvens, un apskāvu visus pēc kārtas. Metjū man sekoja, paspiezdams ikvienam roku un tad pievērsdamies tēvam.

– Es rūpēšos par viņu, kā nākas, ser.

– Dari tā. Viņa mums ir ļoti dārga. – Tēvs nokremšļojās, juzdamies neērti tāpat kā katru reizi, kad no viņa tika sagaidītas sirsnības izpausmes.

Manās acīs sariesās asaras, atkal palūkojoties uz brāļu rindu, ikvienai sejai paužot to pašu līdzjūtību. Vēl nekad nebiju jutusies tik ļoti nošķirta no viņiem kā tobrīd: vienīgā pienene saulespuķu dārzā. Piepeši nesapratu, kas man liek aizbraukt, un vai tas, ko jutu pret Metjū, bija tikai pagaidu balzams pret pastāvīgo nemieru, kas mani mocīja kopš brīža, kad biju kļuvusi pietiekoši liela, lai spriestu par pasauli sev apkārt.

Atkal pievērsos tēvam.

– Pasaki mammai, ka es viņu mīlu un piezvanīšu, kad būšu iekārtojusies. – Es sāku vāvuļot kā vienmēr, kad emocijas draudēja plūst pāri malām. – Mana istabas biedrene aizbrauks pēc visām manām mantām un tās atsūtīs, un es viņai ļāvu paturēt visas mēbeles, un kāds atvedīs manu mašīnu. Metjū ir pārliecināts, ka man nebūs grūti atrast darbu, ņemot vērā pieredzi un izglītību. Tāpēc nav iemeslu uztraukumam, vai ne? – Nebiju īsti pārliecināta, kāpēc te maļu to, ko mēs jau bijām izrunājuši. Varbūt gribējās, lai viņš salūztu un pateiktu, kāpēc ir tik nepieciešams mani turēt izstieptas rokas attālumā. Vai varbūt es nositu laiku, gaidot, kad māte izskries ārā no mājas un apskaus mani, un paskaidros, kāpēc, pēc visiem šiem gadiem, kad viņa bija mani barojusi, ģērbusi un mācījusi atšķirt labu no ļauna, tagad ļāva man aizbraukt neatvadoties.

Metjū pieskārās manam delmam.

– Ceļš ir tāls. Jābrauc, ja gribam nonākt galā pirms tumsas iestāšanās.

Kad pagriezāmies uz mašīnas pusi, es izdzirdēju kādu saucam mani vārdā. Pagriezos un ieraudzīju mātesmāti Mimī tuvojamies maksimāli iespējamā ātrumā, ņemot vērā viņas deviņdesmit vienu gadu un nemainīgo ieradumu valkāt kurpes ar papēžiem – lai arī zemiem. Viņa kaut ko turēja rokā. Tiku atvadījusies no viņas pirmīt, kad Mimī stāvēja pie meitas aizvērtajām guļamistabas durvīm, un cerīgi ieprātojos, vai viņa nenes kādu samierniecisku vēsti no mātes.

– Ava! – Mimī iesaucās vēlreiz, pārliecinādamās, ka ir pievērsusi manu uzmanību. Viņa apstājās mūsu priekšā, gaišajiem matiem – kas tādi bija, pateicoties Claroil krāsai, it kā mēs nenojaustu, ka viņas īstajiem matiem jābūt pilnīgi sirmiem, – krītot uz sejas. Mēs gaidījām, kamēr viņa atgūs elpu, un es palūkojos uz dārgumu viņas rokās.

– Tu negribēsi aizmirst šo, – viņa noteica, pastiepdama rokas. Mimī plaukstās atradās četrstūraina koka mūzikas kastīte: vecmodīgais variants, kuru atverot iekšā varēja redzēt darbojošos mehānismu zem stikla pārsega. Vāks bija ierobots un klāts ar ūdens atstātām zīmēm, un tomēr, lai arī nebiju redzējusi kastīti vairākus gadus, jutos pārliecināta, ka mehānisms vēl aizvien darbojas. To atjaunoja mans brālis Stīvens, kad es to atradu pirms gandrīz divdesmit septiņiem gadiem.

Brīdi pavilcinājusies, pasniedzu roku, ļaujot Mimī vieglītēm ielikt mūzikas kastīti manā plaukstā. Prātoju, kāpēc no visa tā, ko te atstāju, šī izrādījās tā lieta, kuru viņa nevēlējās ļaut man aizmirst.

– Lai tev atgādinātu, – viņa noteica, noglāstīdama manus pirkstus, kad satvēru kastītes virsmu.

– Par ko?

Viņai acīs pazibēja savādais mirdzums, kas man allaž atgādināja, ka viņa ir pa pusei čeroki indiāniete, kas uzaugusi Tenesijas kalnos bez īpašas izglītības, un tomēr bija gudrākais cilvēks, kādu pazinu.

– Ka reizēm beigas patiesībā ir sākums. Ja tu neatceries neko no tā, ko esmu tev mēģinājusi iemācīt, atceries šo.

Viņa mani cieši apskāva, un es saodu mierinošo talka pūdera un Aqua Net smaržu.

– Es atcerēšos.

Mimī paraudzījās augšup uz Metjū, un vienu brīdi viņas sejas izteiksme kļuva apsūdzoša. Taču, kad atkal pavēros vecmāmiņas sejā, tā bija nozudusi.

Mēs atvadījāmies, un, uzmetusi pēdējo skatienu mājai, es iesēdos sudrabainā sedana pasažiera sēdeklī un ļāvu Metjū aizcirst durvis. Neatskatījos uz Mimī, uz tēvu vai brāļiem, kuri bija vienādi slaidi un gari, ar vienādi tumšbrūniem matiem, tonāli saderīgiem ar nopietni melnajām biksēm.

Neskatījos atpakaļ tāpēc, ka reiz, pirms daudziem gadiem, Mimī man bija teikusi, ka tas nesot neveiksmi, ka atskatīšanās nozīmējot – tu nekad neatgriezīsies. Nevarētu teikt, ka šī māja man bija tik nozīmīga: vienmēr biju zinājusi, ka aizbraukšu, lai arī nezināju, kurp tieši. Jādomā, tas bija viens no iemesliem, kāpēc nepiekritu noteikt kāzu datumu ar Filu: vienmēr biju jutusi zem savas dzīves virskārtas nerimtīgu nemiera straumi. Sajūtu, ka kaut kur citur mani gaida kas vairāk. Iepazīstoties ar Metjū, uzreiz sajutu, ka beidzot esmu atradusi meklēto.

Apsēdos, vēl aizvien sažņaugusi rokā mazo mūzikas kastīti, līdz Metjū saņēma manu plaukstu un turēja savējā, braucot uz pavalsts otru malu, uz salu, kas atradās lielajā Atlantijas okeānā un kur mans jaunais vīrs un viņa ģimene dzīvoja jau kopš Amerikas revolūcijas laikiem.

Metjū īkšķis paberzēja viegli izcilno dzimumzīmi pie kreisās rokas īkšķa pamatnes, kas drīzāk atgādināja rētu. Māte bija teikusi, ka tā man esot kopš dzimšanas, taču man allaž labpatikās domāt, ka tā ir rēta no kādas drosmīgas cīņas, kuru biju pārcietusi agrā bērnībā un vairs pat neatceros. Bija brīži, kad vēlējos, kaut visas dzīves rētas būtu tādas: izdzīvošanas medaļas par sāpēm, kas jau aizmirstas.

Metjū īkšķis uztaustīja zelta laulības gredzenu uz manas kreisās rokas zeltneša un apstājās.

– Tu neesi uzlikusi saderināšanās gredzenu. – Tā nebija apsūdzība, drīzāk gan fakta konstatācija.

Paraudzījos lejup uz savu plaukstu. Nebiju gribējusi atstāt skaisto briljanta gredzenu dārglietu kārbiņā. Biju to valkājusi trīs dienas, jo tas bija laiks starp brīdi, kad mēs nolēmām apprecēties, un pašu ceremoniju. Man patika šis gredzens, senatnīgais ietvars un zili baltais apaļais dārgakmens. Taču, kad Metjū uzmauca man pirkstā zelta laulības riņķi, likās nepareizi valkāt to kopā ar kādu citu gredzenu. Es nespēju to izskaidrot, nespēju izdomāt, kā lai pasaka Metjū, ka divu gredzenu valkāšana liek man sajusties tā, it kā es būtu iegājusi savā mājā un konstatējusi, ka visas mēbeles tikušas pārvietotas.

– Piedod, – sacīju. – Es visu laiku to aizmirstu. Taču zinu, ka pieradīšu valkāt tos abus. Apsolu.

Viņš pamāja, koncentrēdamies uz kravas furgona apdzīšanu. Es atzvilu sēdeklī un paraudzījos ārā pa logu, iztēlodamās mūsu automašīnu uz kartes, traucoties uz austrumiem pretī okeānam. Nekad nebiju ciemojusies piekrastē. Mana ģimene, kas lielākoties jau bija pieaugusi laikā, kad es viņiem pievienojos, bija pārāk aizņemta, lai dotos ģimenes brīvdienās pie jūras. Lai arī draugi atgriezās ar vasaras iedegumu un gliemežvāku kolekcijām, es klusībā par to priecājos. Okeānam piemita kas satraucošs ar tā nebeidzamo apvārsni, kas sniedzās līdz zemes malai. Metjū runāja par to, ka vedīs mani izbraucienos ar jahtu un ar kajaku pa salas daudzajiem purvājiem, taču es spēju vien nevērīgi pamāt. Biju iemīlējusies un centos nelikt Metjū vilties, un arī cerēju, ka viņš man palīdzēs iemīlēt ūdeni tikpat stipri, kā to mīlēja pats.

Vēlās pēcpusdienas saule iespīdēja mašīnā, kad mēs sasniedzām Savannu, un siltums ieaijāja mani mierīgā snaudā. Pa pusei pamodos no pazīstamas smaržas, pusmiegā apjauzdama, ka Metjū droši vien atvēris logus, jo vēsmiņa, kuru sajutu uz sejas, bija silta un atnesa sev līdzi aromātu, kas likās pazīstami reibinošs un tajā pašā laikā satraucošs.

Vēl aizvien tikai pa pusei pamodusies, centos pagriezt galvu uz smaržas pusi un atbalstīt pēdas pret mašīnu, lai izslietos. Taču biju paralizēta: mani turēja kāds neredzams spēks, kamēr centos atbrīvoties no šaurās bezizejas starp miegu un nomodu. Dzirdēju radio un Metjū kluso dungošanu, taču sadzirdēju arī ko citu, kādu skaņu, kas atgādināja ūdens skalošanos pār smiltīm. Vecais murgs nesasniedzams pavīdēja apziņas perifērijā, draudot to pārņemt un aizraut mani uz vietu, kurp nevēlējos doties.

Mūzikas kastīte izkrita no klēpja un novēlās uz grīdas, jo manas rokas bija pārāk stingas, lai to satvertu. Centos atvērt acis, lai ieraudzītu to, ko saodu, ko jutu sev tuvojamies, taču nespēju. Mūzikas kastītes vāks atvērās, un sāka skanēt pazīstama dziesma, tās melodijai negaidīti ievibrējoties vēja šalkās. Pievērsos tai, sajūtai, ko sniedza kastītes piespiešanās pie manas paralizētās kājas, un ieklausījos žēlabainajā skaņā, kas pakāpeniski kļuva skaļāka, liekot manām acīm atvērties īstajā brīdī, lai saprastu, ka skaņu rada kāda cilvēka kliedziens. Un šis kliedzošais cilvēks biju es.

Otrā nodaļa

Tas sākās tovasar, kad man apritēja septiņi gadi: viesuļvētru un sirēnu gaudošanas vasarā, kad bieži nācās gulēt mūsu pagrabā. Vai varbūt tas viss sākās ilgi pirms tam, kad es sapratu, ka laiks rit nebeidzamās spirālēs, savijot stundas zirnekļa tīklā, līdz pagātne, tagadne un nākotne vairs nav atsevišķas un nošķiramas vienības.

Nākamajā dienā pēc manas dzimšanas dienas es stāvēju mājas priekšā un vēroju, kā citu cilvēku dzīves sakrīt mūsu pagalmā. Vairums no tā bija atkritumi – papīri, sabojātas fotogrāfijas, koka atlūzas, kas varbūt bija mēbeles vai mājas gabali, taču tik mazi, ka to nebija iespējams noteikt. Tomēr tur bija arī daži dārgumi. Instamatic fotoaparāts ar visu filmiņu iekšā bija iekritis manas mātes rožu dārzā. Un krūmājos pie manas guļamistabas loga, it kā tā būtu man domāta dāvana, bija iekritusi mūzikas kastīte: slapja un saskrāpēta, bet citādi neskarta.

Satvērusi kastīti, es ieskrēju iekšā, lai parādītu to mātei un nospēlētu melodiju, kuru pazinu, taču nespēju atcerēties. Viņa sāka dziedāt vārdus, kurus, kā pati apgalvoja, esot man dziedājusi bērnībā. Tā bija sena šūpļa dziesma, kuru viņa bija dziedājusi visiem saviem bērniem. Taču mātes skaidrojumā kaut kas nebija pareizi. Varbūt viņas apgalvojums, ka es meklēju jēgu tur, kur tās nav. Vai varbūt dziedātie vārdi man likās nepareizi, it kā es spētu atcerēties citus dziesmas vārdus, ja vien kārtīgi piedomātu – vārdus, kas nedevās rokās vēl tagad.

Ar to pašu bija sākušies murgi, kuros kāds mani vajāja un es zaudēju elpu, kad mani apņēma ūdens un ierāva iekšā, bet gaiss no plaušām cēlās augšup maziem burbulīšiem, kā mazas zivtiņas uzpeldot līdz ūdens virsmai, kamēr es pati gulēju smilšainajā dibenā. Bērnībā tie negadījās bieži un gandrīz beidzās, kad man apritēja divdesmit gadu. Līdz pat šim brīdim.

Piespiedu galvu Metjū pie krūtīm, cenzdamās saklausīt viņa vārdus. Viņš bija nobraucis mašīnu ceļa malā, kur zem riepām nočirkstēja smiltis, un piekļāva mani sev klāt, kamēr abi pūlējāmies saprast, kas man kait. Un kāpēc divu īso mēnešu laikā, kamēr bijām pazīstami, es nebiju pieminējusi savus sapņus. Pat tad, kad nolēmām apprecēties un dzīvot Sentsaimonsas salā, es viņam nestāstīju par savām bailēm no ūdens. Varbūt bija pārāk daudz kā cita, ko gribējām apspriest mūsu īsās cerēšanās laikā. Vai varbūt es cerēju, ka sapņus un bailes esmu atstājusi pagātnē līdz ar vēlmi izpatikt vecākiem.

– Man nekas nekaiš, – sacīju, pielikdama pie lūpām ūdens pudeli, kuru viņš bija iespiedis manās trīcošajās rokās. – Es tikai… nezināju, kur atrodos. Un nespēju pakustēties, un logi bija vaļā, un… – Aprāvos, vēl nespēdama izskaidrot, kas mani bija tā izbiedējis.

Viņa krūtis cilājās zem manas auss runājot.

– Droši vien tā ir papīra ražotnes smarža Brunsvikā. Kopš Vides aizsardzības aģentūra mainīja atsevišķus noteikumus, tā ir mazinājusies, taču daži cilvēki to labi nepanes. Esmu pārliecināts, ka tu pieradīsi.

Pamāju, cerēdama, ka viņam izrādīsies taisnība.

– Piedod, – sacīju. Ielūkojos Metjū raižpilnajās acīs, gribēdama viņu pārliecināt. – Es tikai gribu nonākt mājās. Sākt mūsu kopīgo dzīvi.

Viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja. Mēs vēl tik daudz ko nezinājām viens par otru, taču saikne, kuru ar viņu sajutu, kad viņš mani skūpstīja vai pieskārās, izdzēsa jebkādas šaubas. Tā tas bija jau kopš iepazīšanās brīža. Pirms uzzināju Metjū vārdu, es viņu pazinu, tāpat kā jaundzimušais pazīst savu māti.

Metjū iedarbināja motoru un izbrauca uz koku ieskautā ceļa.

– Mēs esam uz Dīmeras ceļa, – viņš teica, – un, kad mēs nonāksim pie mazā lidlauka, tad iebrauksim aplī un nogriezīsimies pa kreisi Frederikas ceļā. Abi šie ceļi un vēl Jūrsalas ceļš ir trīs galvenās artērijas, kas ved uz Sentsaimonsu. Tiklīdz tu saproti, kur atrodies, vairs nevari apmaldīties.

Pamāju un mēģināju pasmaidīt, taču mans žoklis bija stīvs. Logi vēl aizvien bija atvērti, ļaujot mašīnā ieplūst salas smaržām, kas bija savāds sāls un augu valsts sajaukums. Smarža bija jauna, tomēr savādi pazīstama tāpat kā bērnībā, kad sajutu svaigi vaskoto grīdu aromātu pirmajā skolas dienā. Salas smarža bija ieķērusies manā atmiņā kā spītīgs fragments, kas atteicās atdalīties, lai cik stipri es to raustīju. Centos ievērot nedaudzos Metjū izdarītos pagriezienus, lai atcerētos, kā atrast māju patstāvīgi, taču nespēju. Lielie, skaistie koki ar sūnu šallēm un pat salauzītās gliemežvāku čaumalas uz ceļa man bija jaunums, un tomēr, tāpat kā gaisā valdošā smarža, man tā vien likās, ka esmu to gaidījusi, esmu sagatavojusies to ieraudzīt un izdzirdēt gliemežvāku čirkstēšanu zem riepām. Zināju, kāds būs sūklim līdzīgo zaļo sūnu pieskāriens maniem pirkstiem un kā saule izskatīsies koku zaros saulrietā.

– Tev lieliski izdevās, – es noteicu, pasniegdamās pēc Metjū rokas un savīdama savus pirkstus ar viņējiem.

– Kas?

– Pastāstīt man par šo vietu. Jūtos tā, it kā to jau pazītu.

It kā būtu te nodzīvojusi visu savu mūžu.

Viņš saspieda manu plaukstu.

– Es mīlu Sentsaimonsu un ceru, ka arī tu iemīlēsi. Un uzskatīsi to par savām mājām.

Pasmaidīju un tad pagriezu galvu, lai palūkotos ārā pa logu cerībā, ka Metjū nesaskatīs apjukumu, pirmīt izjustās šausmu sajūtas atblāzmu. Vai pastāvīgo nemieru, kuru biju uzskatījusi par pazudušu brīdī, kad teicu jāvārdu, bet kas bija man pieķēries kā spītīgs zirnekļa tīkls.

Ainavu ceļa labajā pusē piepildīja zeltaina un zaļa zāle, tā viegli viļņojās kā jūra, itin kā pa to staigātu kāda neredzama būtne. Atkal nodrebinājos un aizvēru acis, zinot, kāda ir sajūta, iekāpjot purva zālē, izdzirdot meldru čaukstoņu, tiem saliecoties kā dejā. Sajūtot savādo pūstošas zāles smaržu, kas bija ieplūdusi automašīnā – to pašu smaržu, kas tagad man lika iedomāties vienīgi par atgriešanos mājās.

Metjū samazināja ātrumu, nogriežoties starp diviem cementa stabiem ar akmens ananasiem galā. Ceļš neizskatījās pēc tāda, kas reiz bijis bruģēts. Tas bija baltu putekļu un saberztu gliemežvāku okeāns zem zaļu zaru debesīm, kas liecās lejup pietiekoši zemu, lai čukstētu, ar biezajām lapām aizkavējot vēlīnās pēcpusdienas sauli.

Mēs nobraucām nelielu gabaliņu, līdz koki sāka kļūt retāki un pārvērtās nelielos krūmājos, itin kā atdodot godu mājai piebraucamā ceļa galā. Zināju, ka tā ir viena no nedaudzajām atlikušajām deviņpadsmitā gadsimta ēkām uz salas, un tomēr tās senatnīgums mani iztrūcināja, tāpat kā savādā sajūta, ka es to visu pazīstu: to noteikti bija izraisījuši Metjū krāsainie apraksti un stāsti par bērnību – viņš bija uzaudzis vecajā mājā kā vienīgais bērns.

Mēs izkāpām no mašīnas un stāvējām līdzās, taču nepieskārāmies viens otram, simtiem cikāžu dziedāja apkārtējos kokos. Irdenā zeme zem kurpēm šķita pagaistam, it kā tā atrastos ūdenī, un es pasniedzos pēc Metjū plaukstas, sajuzdama nepieciešamību pietauvoties.

Tā bija vienkārša divstāvu lauku māja ar paaugstinātiem pamatiem, verandu, ko noturēja četri pīlāri, un diviem ķieģeļu dūmeņiem abās mājas pusēs. Trīs mansarda logi bija iekārtojušies jumta daļā kā izvalbītas acis. No citām manis redzētām tā paša laikmeta mājām šī atšķīrās ar vietējo celtniecības materiālu, kas vienādās daļās sastāvēja no kaļķiem, ūdens, smiltīm, gliemežvākiem un pelniem. Metjū bija tik labi to aprakstījis, ka es gandrīz zināju, ko sajutīšu, tai pieskaroties, pat bez pieskaršanās.

Nekoptas puķu dobes rēgojās mājas priekšā un sānos, kamēr tālāk, kur sākās mežs, es saskatīju kaut ko līdzīgu miniatūrai mājiņai. Tā bija celta no tāda paša materiāla, lepojās ar vienu vienīgu dūmeni un atradās zināmā attālumā no lielās mājas meža malā, bet tās ieejas durvis aizstāja sanagloti dēļi bez durvju kliņķa.

Apņēmusies izpētīt teritoriju vēlāk, atkal pievērsos mājai. Līdzās smilšainajam piebraucamajam ceļam mājas sienu pelēcīgā nokrāsa izskatījās kā ozolu mesta ēna. Tā vien likās, ka māja slēpjas no laika, priecādamās, ka gadi met tai līkumu un ļauj palikt neskartai, tāpat kā vējiņš, kas sakustina zāli un ļauj tai pēc tam atkal izslieties.

Dziļi ievilku elpu, cenzdamās piepildīt savas tukšās plaušas ar gaisu.

– Tu to tik labi aprakstīji, ka man šķiet, it kā būtu redzējusi mājas fotoattēlu. Es tikai nezināju, ka tā izrādīsies tik…

– Veca? – Metjū iesmējās un pievilka mani tuvāk. – Taču tā ir ļoti ērta, vari man ticēt. Pirms trim gadiem es ierīkoju virtuvi un vannu arī apakšstāvā, un piebūvēju klāt lielajai guļamistabai vannas istabu un skapi. Tā nav nekāda pils, taču domāju, ka tu tur būsi laimīga. – Viņš pagriezās pret mani, satverdams seju savās plaukstās. – Es zinu, ka tu te būsi laimīga.

Viņa balss viegli pārmainījās, itin kā pārliecinot, taču es īsti nezināju, kuru no mums viņš cenšas pārliecināt.

Pacēlos pirkstgalos un noskūpstīju viņu.

– Es būšu. Mēs būsim.

Par atbildi Metjū saķēra mani un, tā kā es tik maz svēru, uznesa augšā pa pakāpieniem. Pēc noņemšanās ar atslēgu un durvju atvēršanas viņš ienesa mani iekšā un uzmanīgi nolika uz kājām. Gluži kā mazs puika Metjū vēroja manu seju, kamēr es aplūkoju savas jaunās mājas, un viņa smaids bija nedrošs. Es atrados nelielā priekšnamā ar augstiem griestiem un platiem priežkoka grīdas dēļiem, kas bija nospodrināti līdz dzeltenīgam mirdzumam. Mums pretī rēgojās šauras kāpnes ar tumšām koka margām, kuru balstu bija nobružājušas simtiem roku vairāk nekā divu gadsimtu gaitā. Paspēru soli uz priekšu, lai uzliktu uz tā roku, un sajutu gludo, vēso apdari, vēl pirms tai bija pieskārusies plauksta. Atkal ievilku plaušās gaisu, prātojot, vai tā cilvēks jūtas, ieraugot rēgu.

Pelni. Par spīti gaisa kondicionētāja dūkoņai, es saodu pelnus no kamīniem, kas, kā es zināju, bija saglabājušies katrā istabā. Samulsumā uzlūkoju Metjū un tad ar pūlēm pasmaidīju, ieraugot, ka viņa skatienā atgriežas raizes.

– Tā ir skaista, – es sacīju, aplūkojot oficiālo dzīvojamo istabu ar čipendeila stila dīvāniem un greznajām tapetēm, pirms ieiet blakus istabā. Sienas bija tumši zilas, paklāji un audumi rakstaini, mēbeles un citi piederumi senatnīgi un tomēr pārsteidzoši ērti. Skaists gladiolu un zilo hortenziju kārtojums kristāla vāzē atradās galda vidū, lai arī smarža nespēja īsti noslēpt kamīna pelnu smaku.

Paiedama garām kreisās puses durvīm, aiz kurām atradās sulaiņa pieliekamais un kaut kas līdzīgs virtuvei, es izgāju pa durvīm, kas veda no ēdamistabas, šķiet, vēlāk izbūvētā omulīgā kabinetā ar lielu platekrāna televizoru, kas izskatījās neiederīgs iebūvētajā grāmatplauktā. Telpa bija gaumīgi iekārtota, lai arī vīrišķīgā stilā, tomēr es nespēju nedomāt par to, ka tā ir lieka, un iztēlojos, ka varētu pavadīt daudz laika sākotnējā viesistabā.

– Tātad šī ir tava vecpuiša ala, – noteicu, prātodama, kāpēc Metjū izlēmis dzīvot šeit viens, nevis pastāvīgi apmesties uz dzīvi savas klīnikas tuvumā Savannā, kur viņš strādāja par bērnu psihologu. Viņam tur bija dzīvoklis, kurā Metjū pavadīja naktis trīsreiz nedēļā, kamēr tur strādāja, taču vienmēr atgriezās mājās Sentsaimonsā. Savā mājā.

– Tās ir mājas, – viņš atbildēja gandrīz vai par daudz aprauti. Metjū paspēra soli tuvāk. – Es tev parādīšu mājas pārējo daļu pēc brīža, taču tagad gribu parādīt guļamistabu.

Iesmējos, redzot mirdzumu viņa acīs, un saspringums, kas bija mani sasaistījis kopš brīža, kad pieskāros kāpņu margām, piepeši atlaidās.

Piespiedu degunu viņam pie kakla.

– Ja vien tu man apsoli, ka mēs esam vieni paši. – Es to teicu ķircinādamās, taču Metjū atrāvās, un viņa tumšās acis bija kļuvušas nopietnas.

– Ko tu ar to gribi teikt? Mans smaids sašķobījās.

– Es tikai prātoju, vai mājā nedzīvo spoki. Vai tādiem nav jābūt visās vecās mājās?

Viņa acis aizklāja ēna, un uz mirkli es nepazinu vīrieti, ar kuru biju apprecējusies.

– Hallo?

Mēs abi iztrūkāmies, atskanot sievietes balsij un spēcīgiem klauvējieniem pie durvīm. Miniatūra sieviete vecumā ap piecdesmit pieciem gadiem ar īsiem, viļņainiem, brūniem matiem stāvēja tur un uzsmaidīja mums. Viņa bija ģērbusies sandalēs, kapri biksēs un bezpiedurkņu blūzē – tas esot salas standarta formastērps – un plati smaidīja. Rokās viņa turēja saulespuķu pušķi, kuru kāti bija ietīti sārtā, mirdzošā papīrā.

– Durvis bija plati atvērtas, – sieviete paskaidroja, taču man radās sajūta, ka aizvērtas durvis nekad nav viņu atturējušas. Viņa pastiepa uz priekšu ziedus. – Un es atnesu ziedus no “Mūžīgās neļķes”, lai apsveiktu jaunlaulātos.

– Vai tā sauc vietējo ziedu veikalu?

Viņa pasmaidīja.

– Jā – pašā ciemata centrā.

– Ziedi ir burvīgi, – noteicu. – Paldies. – Paspēru soli uz priekšu un pastiepu roku, lai paspiestu viņas plaukstu. – Es esmu Ava Vālena. Tas ir, Freizere. – Es pietvīku. – Vēl neesmu pieradusi pie jaunā uzvārda.

Metjū paņēma ziedus un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga.

– Paldies, Tiša. – Viņš pagriezās pret mani. – Tā ir Tiša Raiena. Viņa vada ne tikai sev piederošo “Mūžīgo neļķi”, bet atbild arī par šīs mājas uzturēšanu un to, lai es nenomirtu bada nāvē.

Sieviete man uzsmaidīja, brūnajām acīm iedzirkstoties.

– Lai arī esmu pārliecināta, ka mēs runāsim par jaunu kārtību tagad, kad te esi tu, Ava. Es pazinu Metjū vecākus un jūtos atbildīga par viņu. Un tu jau zini, kādi ir vīrieši – gluži vai pazuduši, ja kāds nenoliek viņiem priekšā ēdamo un tīru veļu atvilktnēs.


Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 | Следующая

Правообладателям!

Данное произведение размещено по согласованию с ООО "ЛитРес" (20% исходного текста). Если размещение книги нарушает чьи-либо права, то сообщите об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации