» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Bīstamie sakari"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:20

Автор книги: Džefrijs Ārčers


Жанр: Современные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 25 страниц) [доступный отрывок для чтения: 17 страниц]

Džefrijs Ārčers
Bīstamie sakari. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Jundze

Kliftona hronikas


ŠEBNEMAI UN ALEKSANDRAM

PAR NENOVĒRTĒJAMIEM PADOMIEM UN PALĪDZĪBU PĒTĪJUMU VEIKŠANĀ ES PATEICOS ŠĀDIEM CILVĒKIEM:

SAIMONAM BEINBRIDŽAM, ROBERTAM BOUMENAM, ELEANORAI DRAIDENAI, ELISONEI PRINSAI, MARĪ ROBERTSAI UN SŪZANAI VOTAI.

Prologs

Lielais Bens nodimdināja četras reizes.

Lordkanclers bija pārguris, šķita, ka vakara un nakts notikumi viņā atstājuši vienīgi tukšumu, tomēr viņa vēnās joprojām kūsāja tik daudz adrenalīna, ka iemigt nebija iespējams. Viņš bija apsolījis lordiem, ka pasludinās spriedumu lietā “Kliftons pret Beringtonu”, tādējādi nosakot, kurš no abiem jaunajiem vīriešiem mantos seno titulu un dzimtas apjomīgos īpašumus.

Lordkanclers kārtējo reizi apsvēra viņam zināmos faktus, jo bija cieši pārliecināts, ka fakti, tikai un vienīgi fakti būs tie, kam jānosaka viņa lēmums.

Apgūt tieslietas viņš bija sācis pirms krietniem četrdesmit gadiem, un toreiz pasniedzējs bija devis padomu – iztiesājot kādu prāvu vai runājot ar klientu, pilnībā aizmirst par visām personiskajām jūtām, sentimentiem un aizspriedumiem. Viņš bija uzsvēris arī to, ka likumu joma nav domāta ne mīkstsirdīgajiem, ne romantiķiem. Un šo mantru lordkanclers bija turējis prātā visas šīs desmitgades, taču tagad viņam nācās atzīt, ka līdz šim vēl nekad nav saskāries ar tik smalki niansētu lietu, kurā argumenti par labu abām pusēm ir tik izteiktā līdzsvarā. Viņš vēlējās, kaut vēl būtu dzīvs Frederiks Edvins Smits un būtu iespējams palūgt padomu.

No vienas puses… ak, cik ļoti viņš ienīda šos klišejiskos vārdus! No vienas puses – Harijs Kliftons bija piedzimis trīs nedēļas agrāk par savu tuvāko draugu Džailsu Beringtonu. Fakts. No otras puses – Džailss Beringtons neapstrīdami bija sera Hugo Beringtona un viņa likumīgās sievas Elizabetes dēls. Fakts. Tomēr tas nepadarīja viņu par sera Hugo pirmdzimto, bet tieši tāds nosacījums bija iestrādāts testamentā. No vienas puses – Meizija Tenkoka atzina, ka viņai ir bijis seksuāls sakars ar seru Hugo Beringtonu kopīga izbrauciena laikā uz Vestonsjūpermēru, un devītā mēneša divdesmit astotajā dienā pēc šā atgadījuma viņa dzemdēja Hariju. Fakts. No otras puses – laikā, kad piedzima Harijs, Meizija Tenkoka bija Artura Kliftona likumīga sieva, un dēla dzimšanas apliecībā nepārprotami ir ierakstīts, ka tieši Arturs Kliftons ir zēna tēvs. Fakts.

No vienas puses – lordkanclera domas atgriezās pie brīža, kad Lordu palātas locekļi beidzot bija sadalījušies divās nometnēs un balsojot pauda savu viedokli par to, vai tituls un īpašumi pienākas Harijam Kliftonam vai Džailsam Beringtonam. Viņš atcerējās, kā atbildīgais pārstāvis bija paziņojis: “Divsimt septiņdesmit trīs nobalsojuši “par” un divsimt septiņdesmit trīs nobalsojuši “pret”.”

Sarkano solu pusē bija sacēlusies kņada. Lordkancleram bija skaidrs, ka tik līdzsvarots balsojums nozīmē tikai vienu – viņam neizbēgami nāksies izšķirt, kuram tad piederēs Beringtonu dzimtas tituls, atjaunotā kuģniecība, īpašumi, zemes un vērtslietas. Viņš vēlējās, kaut no šī viņa lēmuma nebūtu atkarīga visa šo abu jauno cilvēku nākotne. “Vai man būtu jāietekmējas no fakta, ka Džailss Beringtons alkst mantot titulu un visu, kas ar to saistās, savukārt Harijs Kliftons – ne? Lordkancleru tas nedrīkstētu ietekmēt. Kā jau lords Prestons – pretējās puses pārstāvis – savā runā bija pārliecinoši paskaidrojis, tas radītu precedentu pat tad, ja būtu atbilstīgi.”

No otras puses, ja viņš izlemtu par labu Harijam Kliftonam… Lordkancleru beidzot pievārēja nogurums. Viņa miegu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm viņam neierasti vēlā rīta stundā. Pulkstenis dimdināja septiņas reizes. Lordkanclers novaidējās un, joprojām neatvēris plakstus, skaitīja līdzi Lielajam Benam. Pēc trim stundām viņam nāksies paziņot savu lēmumu, taču viņš joprojām vēl nebija izlēmis.

Lordkanclers novaidējās atkārtoti, tad uzāva čības un devās uz vannas istabu. Pat sēdēdams vannā, viņš turpināja lauzīt prātu par lietas pareizu risinājumu.

Fakts. Harijam Kliftonam un Džailsam Beringtonam abiem piemīt krāsu aklums. Gluži tāpat kā seram Hugo. Fakts. Daltonismu iespējams pārmantot tikai pa sieviešu līniju, tātad tas uzskatāms tikai un vienīgi par sagadīšanos un kā tāda nav ņemama vērā.

Viņš izkāpa no vannas, noslaucījās un uzvilka rītasvārkus, pēc tam izgāja no guļamistabas un pa gaiteni, kura grīdu sedza biezs paklājs, devās uz savu kabinetu. Tur lordkanclers paņēma pildspalvu un papīra lapas augšpusē uzrakstīja vārdus “Beringtons” un “Kliftons”. Zem tiem viņš sāka uzskaitīt visus “par” un “pret”, kas saistījās ar izskatāmo lietu. Kad viņš savā kaligrāfiskajā rokrakstā bija aizpildījis jau trīs lapas, Lielais Bens vēstīja astoto rīta stundu. Viņš nejutās ne par mata tiesu gudrāks.

Negribīgi nolicis pildspalvu, viņš devās paraudzīt kaut ko brokastīm.

Lordkanclers ieturējās viens pats un pilnīgā klusumā. Viņš neieskatījās pat rīta laikrakstos, kuri rūpīgi bija izlikti galda otrā galā. Viņš neieslēdza arī radio. Viņš nevēlējās, lai kāds nepareizi informēts komentētājs nejauši ietekmētu viņa spriedumu. Sīkās avīželes uzsvēra to, ka, atbilstīgi mantošanas principiem, lordkancleram nāktos lemt par labu Harijam Kliftonam, toties lielos laikrakstus, kā likās, vairāk interesēja vienīgi tas, vai Emma Beringtone beidzot varēs apprecēties ar mīļoto vīrieti.

Kad lordkanclers devās uz vannas istabu, lai iztīrītu zobus, svaru kausi vēl joprojām nebija nosvērušies par labu kādam no lietā iesaistītajiem.

Tiklīdz Lielais Bens bija noskandējis deviņas reizes, lordkanclers atgriezās kabinetā un atkal pārskatīja savas piezīmes, cerēdams, ka tas palīdzēs beidzot nostāties vienā vai otrā pusē. Diemžēl svaru kausi joprojām palika ideālā līdzsvarā. Viņš atkal pārlasīja piezīmes, bet tad klauvējiens pie durvīm atgādināja, ka pat tik varenam vīram kā viņš nav pa spēkam apturēt laika ritumu. Lordkanclers dziļi nopūtās, izplēsa trīs aprakstītās lapas no bloknota, piecēlās un, turpinādams lasīt, izgāja no kabineta gaitenī un aizsoļoja uz guļamistabu. Viņa sulainis Īsts jau gaidīja gultas galā, lai veiktu ikrīta rituālu.

Īsts veikli palīdzēja saimniekam atbrīvoties no zīda rītasvārkiem un uzģērbt baltu kreklu, kurš vēl glabāja gludekļa siltumu. Tad pienāca kārta iestīvinātai apkaklītei un smalku mežģīņu kaklautam. Lordkanclers uzvilka melnas bikses garumā līdz ceļgaliem un kārtējo reizi atcerējās, ka ir pieņēmies svarā par dažām mārciņām. Īsts palīdzēja viņam ietērpties garajā, melnajā, ar zeltu izšūtajā amata tērpā, bet pēc tam pievērsa uzmanību saimnieka galvai un kājām. Vispirms tika uzlikta parūka, tad vajadzēja apaut kurpes ar sprādzēm. Kad beidzot tika uzlikta zelta amata ķēde, ko pirms tam bija nēsājuši trīsdesmit deviņi priekšgājēji, viņš pilnā mērā atkal bija kļuvis par valsts augstāko likumīgās varas paudēju. Vēl skatiens spogulī, un lordkanclers jutās gatavs kāpt uz skatuves, lai nospēlētu savu lomu aktuālajā drāmā. Žēl tikai, ka viņš joprojām nezināja savu tekstu…

Precizitāte, ar kādu lordkanclers iegāja un izgāja no Vestminsteras pils ziemeļu torņa, būtu iepriecinājusi pat visstingrāko armijas virsnieku. Tieši deviņos četrdesmit septiņās minūtēs pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Deivids Bārtolomjū – lordkanclera sekretārs – iegāja kabinetā.

– Labrīt, milord! – viņš sveicināja.

– Labrīt, Bārtolomjū kungs, – lordkanclers atņēma sveicienu.

– Man patiešām žēl, bet nākas jums vēstīt, – sacīja Bārtolomjū, – ka lords Hārvijs pagājušajā naktī, pa ceļam uz slimnīcu, ir aizmidzis mūža miegā.

Abi vīrieši zināja, ka šie vārdi nav patiesi. Lords Hārvijs – Džailsa un Emmas Beringtonu vecaistēvs – bija sabrucis jau sēdes laikā, tikai īsu brīdi pirms tam, kad noskanēja zvans, kas vēstīja par tās pārtraukšanu. Un tomēr viņi zināja gadsimtiem seno paražu – ja sēdes laikā mirst kāds no lordiem, viņa nāves apstākļi ir rūpīgi jāizmeklē. Lai izvairītos no šī nepatīkamā un arī gluži bezjēdzīgā pasākuma, vārdi “miris pa ceļam uz slimnīcu” bija vislabākais risinājums šādā situācijā. Paraža bija cēlusies vēl Olivera Kromvela laikos, kad visiem Lordu palātas locekļiem bija ļauts ierasties uz sēdēm, līdzi ņemot zobenus, tāpēc nāves gadījumi varēja būt arī tīši izraisīti.

Lordkancleru skumdināja lorda Hārvija aiziešana. Viņš bija patīkams un apbrīnas vērts kolēģis. Lordkanclers vēlējās, kaut viņa sekretārs nebūtu atgādinājis vienu faktu, kas arī bija pieminēts viņa piezīmēs ailē zem vārda “Džailss Beringtons”. Tur bija rakstīts, ka lords Hārvijs vairs nespēja piedalīties balsošanā. Ja viņš to būtu paguvis izdarīt, tad balsu pārsvars būtu Džailsa Beringtona pusē. Tad šis sarežģītais jautājums reizi par visām reizēm būtu atrisināts un lordkanclers nakti būtu aizvadījis mierīgā miegā. Tagad tika gaidīts, lai viņš atrisina problēmu. Lai reiz ievieš skaidrību.

Zem Harija Kliftona vārda viņš bija pierakstījis vēl kādu faktu. Apelācijas tiesas lordu balsojumā pirms sešiem mēnešiem rezultāts bija četri pret trīs Harija Kliftona labā, tātad, viņuprāt, Kliftonam jāmanto gan tituls gan, citējot testamentu, “viss pārējais, kas tur piederas”.

Pie durvīm atkal pieklaudzināja. Bija ieradies ceremoniju tērpā ģērbies mantijas nesējs, un tas liecināja, ka ir laiks ķerties pie darba.

– Labrīt, milord!

– Labrīt, Dankana kungs!

Tiklīdz mantijas nesējs pacēla lordkanclera garā melnā tērpa apakšējo malu, Deivids Bārtolomjū pagāja uz priekšu un atvēra divvērtņu durvis, lai augstā amatpersona varētu uzsākt septiņas minūtes ilgo ceļu uz Lordu palātu.

Pamanījuši lordkancleru nākam, ierēdņi un palīgpersonāls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, ātri pakāpās malā, lai viņa ceļā nebūtu nekādu kavēkļu. Kad lordkanclers gāja viņiem garām, visi zemu paklanījās. Šis žests gan vairāk bija veltīts nevis viņam personiski, bet viņa pārstāvētajai augstākajai varai. Pa garo gaiteni, ko sedza sarkans paklājs, lordkanclers soļoja tādā pašā gaitā, kā bija to darījis katru dienu, jau visus iepriekšējos sešus gadus – tieši tā, lai zālē nonāktu mirklī, kad Lielais Bens vēstīs par desmito priekšpusdienas stundu.

Parastā dienā – un šī nebija parasta diena – kad lordkanclers iegāja zālē, uz sarkanajiem soliem sēdošie biedri pieklājīgi piecēlās kājās, paklanījās viņam un palika stāvam, kamēr bīskaps vadīja rīta lūgšanu. Tikai pēc tam varēja sākties dienas darbi.

Šajā dienā tā nenotiks. Vēl nesasniedzis sēžu zāli, lordkanclers jau saklausīja balsu murdoņu. Ieejot Lordu palātā, pat lordkanclers bija pārsteigts. Sarkanās solu rindas bija tik ļoti pārpildītas, ka daži pat bija iekārtojušies uz kāpnītēm pie paaugstinājuma, daži stāvēja kājās, nespēdami atrast sēdvietu. Lordkanclers atcerējās vēl tikai vienu gadījumu, kad šī zāle bija tik pilna. Todien Viņa Majestāte sacīja Karaļa runu, kurā informēja abu palātu locekļus par valdības ieteiktajiem likumu grozījumiem, kas būtu skatāmi nākamajā parlamenta sesijā.

Kad lordkanclers iegāja telpā, klātesošie nekavējoties pārstāja sarunāties, visi kā viens piecēlās kājās un paklanījās, kad viņš nostājās pie vilnas maisa.

Augstā amatpersona lēnām pārlūkoja zāli. Viņā vērās tūkstošiem acu pāru, kas pauda nepacietību. Skatiens apstājās pie trim jauniem cilvēkiem, kuri atradās palātas tālākajā galā tieši virs viņa – īpašo viesu galerijā. Džailss Beringtons, viņa māsa Emma Beringtone un Harijs Kliftons bija ģērbušies melnās sēru drānās, lai izrādītu godu tikko nomirušajam lordam Hārvijam, mīļotajam vectētiņam un Harija gadījumā – padomdevējam un tuvam draugam. Lordkanclers zināja, ka viņa pieņemtais lēmums neatgriezeniski ietekmēs visu šo trīs cilvēku dzīvi. Viņš lūdza Dievu, lai viss notiktu uz labu.

Kad Bristoles bīskaps Pīters Votss – lordkancleram ienāca prātā, ka tas ir ārkārtīgi atbilstīgi, – atvēra lūgšanu grāmatu, lordi nolieca galvas un tās nepacēla tik ilgi, kamēr izskanēja vārdi: “Dieva Dēla, Dieva Tēva un Dieva Svētā Gara vārdā.”

Pēc tam visi steidzās ieņemt savas vietas. Stāvot palika vien lordkanclers. Lordi bija apsēdušies un gaidīja, kāds spriedums tiks pasludināts.

– Mani kungi, – lordkanclers iesāka, – es neizlikšos, ka manis pieņemtais lēmums, kurš jums būs jāuzklausa, bija viegls. Gluži pretēji. Man jāatzīstas, ka šis bija grūtākais lēmums, kādu man nācies pieņemt manas ilgās karjeras laikā. Tomēr… lai atceramies Tomasu Moru, kurš atgādināja, ka, valkājot šos amata tērpus, jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kuri ne visiem liksies iepriecinoši. Un patiesi, mani kungi, trijos šādos gadījumos lordkancleram, kurš bija pieņēmis lēmumu, vēlāk tajā pašā dienā tika nocirsta galva.

Atskanēja smiekli un līdz ar tiem mazliet gaisa sasprindzinājums, kas nomācoši valdīja telpā.

– Lai kā arī būtu, mans pienākums ir atgādināt, – viņš piebilda, kad smiekli bija pieklusuši, – ka mans tiesnesis ir tikai Visaugstais Dievs. Tātad, mani kungi, lietā “Beringtons pret Kliftonu”, izspriežot, kurš būs likumīgais mantinieks un iegūs sera Hugo Beringtona titulu, kā arī “visu, kas pie tā piederas”…

Lordkanclers atkal paraudzījās uz galeriju un mirkli svārstījās. Viņa acis bija pievērstas trim jaunajiem cilvēkiem, kuri cieši raudzījās uz viņu un ne pie kā nebija vainīgi. Lordkanclers prātā izlūdzās sev Zālamana gudrību un tad piebilda: – Es esmu apsvēris visus man zināmos faktus un nosliecos par labu… Džailsam Beringtonam.

Spēji uzvilnīja balsu troksnis. Žurnālisti steigšus aiztraucās projām no preses pārstāvjiem ierādītajām vietām galerijā, lai informētu nepacietīgi gaidošos redaktorus, ka mantošanas principi paliek nemainīgi un Harijam Kliftonam tagad ir iespēja likumīgi apprecēties ar Emmu Beringtoni. Galerijā sēdošie pārliecās pār margām, lai labāk saskatītu, kā lordi reaģēs uz šādu paziņojumu. Tomēr šis nebija futbola mačs un viņš nebija šķīrējtiesnesis. Nebija nekādas vajadzības skaļi svilpt, jo katrs Lordu palātas loceklis zina, ka jāpieņem un jāpaklausa lordkanclera lēmumam bez šķelšanās vai pretēju nometņu veidošanas. Gaidīdams, lai kņada norimst, lordkanclers atkal paraudzījās uz trijotni, kuru šis lēmums ietekmējis vistiešāk. Kāda gan būs viņu reakcija? Harijs, Emma un Džailss joprojām neizteiksmīgi vērās lejup uz lordkancleru. Likās, tikko pasludinātā lēmuma nozīmīgumu viņi vēl nav paguvuši aptvert.

Pēc mēnešiem ilgušās nedrošības Džailss jutās atvieglots, lai gan mīļotā vectēva nāve bija aizēnojusi visu uzvaras prieku.

Harijs cieši satvēra Emmas roku. Viņam prātā bija tikai viena vienīga doma. Tagad viņš drīkst apprecēt sievieti, kuru mīl.

Emma nespēja īsti aprakstīt savas izjūtas. Lordkanclera lēmums viņiem bija radījis virkni jaunu problēmu, kuru risināšanā viņam vairs nebūs jāiesaistās.

Lordkanclers ieskatījās dienaskārtībā. Nākamais jautājums – debates par nacionālās veselības aprūpes jautājumiem. Vairāki lordi aizlavījās projām no zāles. Viss pamazām atgriezās ierastajās sliedēs.

Pat vistuvākajām uzticības personām lordkanclers nebūtu gatavs atzīties, ka domas ir mainījis pašā pēdējā brīdī.

Harijs Kliftons un Emma Beringtone
1945 – 1951

Pirmā nodaļa

“Ja kādam ir zināmi iemesli, kālab šie divi cilvēki nedrīkstētu tikt vienoti svētajām laulības saitēm, lai saka to tagad, vai pēc tam klusē mūžīgi.”

Harijs Kliftons nekad neaizmirsīs pirmo reizi, kad klausījās šajos vārdos – tikai pēc dažiem mirkļiem visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Vecais Džeks, kurš gluži tāpat kā Džordžs Vašingtons nekad nemeloja, sakristejā bija sarīkojis ārkārtas apspriedi un paskaidrojis, ka Emma Beringtone – Harija iemīļotā un dievinātā topošā sieva – varētu būt viņa pusmāsa.

Elles vārti Harija priekšā atvērās, kad viņa māte publiski atzina, ka patiešām vienu reizi ir stājusies seksuālās attiecībās ar Emmas tēvu Hugo Beringtonu. Tādējādi patiešām pastāvēja iespēja, ka Harijs un Emma ir viena tēva pēcnācēji.

Bet vienlaikus Harija māte satikās arī ar Arturu Kliftonu – ostas krāvēju, kurš strādāja Beringtonu kuģniecībā. Par spīti faktam, ka Meizija drīz pēc tam apprecējās ar jau minēto Arturu Kliftonu, mācītājs atteicās turpināt laulību ceremoniju, jo uzskatīja, ka tas būtu pretrunā ar gadsimtus seniem baznīcas likumiem asinsradniecības jautājumā.

Pēc īsa mirkļa Emmas tēvs Hugo Beringtons izlavījās no baznīcas pa dienesta izeju gluži kā gļēvulis, kas aizbēg no kaujas lauka. Emma kopā ar māti aizbrauca uz Skotiju, bet

Harijs, pagalam sagrauts, palika koledžā Oksfordā. Viņš nezināja, ko iesākt. Un viņa vietā visu izlēma Ādolfs Hitlers.

Jau pēc dažām dienām Harijs savu studenta ietērpu nomainīja pret vienkāršu jūrnieka formu, tomēr jūrnieka gaitas turpinājās nepilnas divas nedēļas. Vācu raidīta torpēda nogremdēja viņu kuģi, un Harija Kliftona vārds iekļuva bojāgājušo sarakstā.

“Vai tu ņem šo sievieti par likumīgi laulātu sievu un apsolies viņu godāt un mīlēt, līdz nāve jūs šķirs?” – “Jā.”

Tikai pašās kara beigās, ievainots atgriezies dzimtenē, Harijs uzzināja, ka Emma dzemdējusi viņam dēlu – Sebastjanu Arturu Kliftonu. Tikai tad, kad Harijs bija pilnībā atlabis, viņam pavēstīja, ka Hugo Beringtons ir nonāvēts visai briesmīgos apstākļos. Ģimenei tas nozīmēja atkal jaunu problēmu, kas Harijam bija ne mazāk postoša kā aizliegums precēt mīļoto sievieti.

Harijs nekad nebija pievērsis īpašu uzmanību tam, ka ir dažas nedēļas vecāks par savu labāko draugu Džailsu Beringtonu, Emmas brāli, taču tad uzzināja, ka tieši viņš – Harijs – varētu būt tiešākais titula un īpašuma mantinieks. Harijs nekavējoties pavēstīja, ka nav ieinteresēts mantot Beringtonu titulu un mantu, tādējādi atsakoties par labu Džailsam Beringtonam. Likās, ka Heraldikas palātas vadītājs varētu apmierināt šo prasību un viss būtu izvērties labi, ja vien neiejauktos liktenis Leiboristu partijas pārstāvja lorda Prestona personā, kurš, pat nekonsultējies ar pašu Hariju, nolieca svaru kausus par labu viņam.

– Tas ir principa jautājums, – lords Prestons paskaidroja laikrakstu korespondentiem, kuri viņu iztaujāja.

“Vai tu ņem šo vīrieti par savu likumīgu laulātu vīru, lai dzīvotu kopā ar viņu, kā Dievs noteicis, svētajā laulības institūcijā?” – “Jā.”

Visu šo laiku Harijs un Džailss palika nešķirami draugi, par spīti tam, ka pilnīgi oficiāli bija pretnostatīti viens otram gan Valsts Augstākajā tiesā, gan nacionālo preses izdevumu pirmajās lappusēs.

Par lordkanclera lēmumu Harijs un Džailss būtu līksmojuši, ja Emmas un Džailsa vecaistēvs lords Hārvijs joprojām atrastos savā vietā pirmajā solu rindā, lai kopā ar visiem noklausītos pasludināto spriedumu. Diemžēl viņam tā arī nebija lemts izbaudīt šo triumfa mirkli. Nācija palika sašķelta divās nometnēs, bet divām ģimenēm bija jāsavienojas.

Lordkanclera lēmumam bija vēl kādas sekas, kurām žurnālisti ātri vien pievērsa savu alkatīgo lasītāju uzmanību. Valsts Augstākās tiesas lēmums noteica arī to, ka Harijs un Emma nav asinsradinieki. Bet tas nozīmēja, ka viņš drīkst lūgt, lai Emma kļūtu par viņa likumīgu sievu.

“Es dāvāju tev šo gredzenu un apliecinu…”

Un tomēr gan Harijs, gan Emma zināja, ka lordkanclera pieņemtais lēmums nenozīmē arī pierādījumu, ka Hugo Beringtons nav Harija tēvs. Abi jaunie cilvēki bija kristieši un raizējās, ka varētu pārkāpt Dieva noliktos baušļus.

Visas pārciestās nedienas nebija mazinājušas viņu savstarpējo mīlestību. Gluži pretēji, tā bija kļuvusi tikai stiprāka. Savas mātes Elizabetes un Harija mātes Meizijas svētības iedrošināta, Emma pieņēma Harija bildinājumu. Viņu skumdināja vien tas, ka abu viņas vecmāmiņu dzīves ceļš bija aprāvies ātrāk un viņām nebija iespējams piedalīties mazmeitas laulību ceremonijā.

Tā nenotika Oksfordā, kā bija paredzēts iepriekš, un tādējādi izpalika ar to saistītā greznība, kā arī nenovēršamā skaļā publicitāte. Ceremonija notika reģistrācijas birojā Bristolē, kurā piedalījās vien tuvākie ģimenes piederīgie un daži senākie draugi.

Iespējams, abu laulāto skumjākais lēmums bija tāds, ka Sebastjans Arturs Kliftons būs viņu vienīgais bērns.

Otrā nodaļa

Harijs un Emma aizbrauca uz Skotiju, lai medusmēnesi pavadītu Malgelrijas pilī, Emmas vecvecāku lorda un lēdijas Hārviju senču namā. Mazais Sebastjans tika atstāts Elizabetes uzticamajās rokās.

Pils atsauca atmiņā daudzos laimīgos brīžus, ko viņi tur bija pavadījuši brīvdienās pirms Harija došanās uz Oksfordu. Viņi devās garās pastaigās kalnos un parasti atgriezās pilī vien tad, kad saule bija pazudusi aiz augstākās virsotnes. Paēduši vakariņas un uzklausījuši pavāra atmiņas par to, ka Kliftona kungam pirmajā apciemojuma reizē ļoti gājusi pie sirds kalniešu gaumē gatavotā vira un viņš notiesājis pat trīs porcijas citu pēc citas, viņi sēdēja pie kamīna, kurā rūcošas uguns liesmas glāstīja lielas malkas pagales, un lasīja Īvlina Vo, Greiema Grīna un Harija iemīļotākā rakstnieka Pelema Grenvila Vudhausa darbus.

Pēc divām nedēļām, kuru laikā viņiem vairāk gadījās sastapties ar govīm, vēršiem un aitām, kas ganījās leknajā zālē, nekā ieraudzīt kādu cilvēku, abi visai negribīgi posās atpakaļ garajā ceļā uz Bristoli. Viņi atgriezās Menorhausā un cerēja tur vadīt mājas miera pārpilnas dienas. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.

Elizabete atzinās, ka ar nepacietību gaidījusi brīdi, kad varēs Sebastjanu atkal atdot vecāku gādībā. Zēns esot pārāk bieži niķojies pirms gulētiešanas, un viņai bijis grūti apklusināt raudāšanu. Viņas kaķene, siāmiete Kleopatra, ielēca saimniecei klēpī un tūdaļ aizmiga. – Godīgi sakot, jūs ieradāties tieši laikā, – Emmas māte piebilda. – Šo divu nedēļu garumā es pat neesmu paguvusi aizpildīt The Times krustvārdu mīklu.

Harijs pateicās sievasmātei par sapratni, pēc tam abi paņēma savu pārmēru aktīvo piecgadīgo dēlu un devās uz Beringtonholu.

Vēl pirms Harija un Emmas kāzām Džailss uzstāja, ka viņiem Beringtonhola jāuzskata par savām mājām, jo pats viņš vairāk laika pavadīja Londonā, kā jau Leiboristu partijas pārstāvim parlamentā tas piedien.

Desmit tūkstošu vienību liela bibliotēka, plašs parks un ietilpīgi staļļi – tā bija ideāla vieta viņiem. Harijs mierīgi varēja rakstīt detektīvromānus par Viljamu Voriku, bet Emma katru dienu devās izjādēs, toties Sebastjans rotaļājās plašajā teritorijā un regulāri veda mājās dažādus dzīvniekus, lai tie pievienotos viņam tējas dzeršanā.

Džailss uz Bristoli parasti brauca piektdienas vakarā, un viņi kopīgi baudīja maltīti. Sestdienu rītos viņš mēdza tikties ar saviem vēlētājiem, bet pēc tam devās uz ostas strādnieku klubu, lai iemalkotu pāris pinšu kopā ar savu aģentu Grifu Haskinsu. Pēcpusdienā viņš kopā ar Grifu pievienojās desmit tūkstošiem savu vēlētāju Īstvilas stadionā, lai noraudzītos, kā Bristol Rovers komanda zaudē daudz vairāk reižu, nekā svin uzvaru. Džailss nebūtu atzinies pat savam aģentam, ka daudz labprātāk sestdienas pēcpusdienā skatītos, kā Bristoles komanda spēlē regbiju. Tiesa, ja viņš tā darītu, Grifs viņam atgādinātu, ka skatītāju skaits Piemiņas sporta laukumā reti pārsniedza divus tūkstošus, turklāt vairums no viņiem balsoja par Konservatīvo partiju.

Svētdienu rītos Džailsu varēja redzēt uz ceļiem nometušos Svētās Marijas Redklifas baznīcā, un turpat viņam blakus bija arī Harijs un Emma. Harijs gan uzskatīja, ka Džailsam šī ir tikai kārtējā iespēja izrādīties saviem vēlētājiem, jo skolas laikā draugs bija vienmēr izmantojis katru iemeslu, lai izvairītos no baznīcas apmeklējuma. Un patiešām, nebija noliedzams, ka Džailss ātri vien iegūst apzinīga un strādīga parlamenta locekļa slavu.

Un tad, gluži negaidot, Džailsa braucieni nedēļas nogalēs kļuva aizvien retāki un neregulārāki. Kad vien Emma brālim vaicāja par to, viņš kaut ko neskaidri atrunājās par pienākumiem parlamentā. Hariju tas nepārliecināja, un viņš cerēja, ka šāda nevērība pret vēlētājiem sievas brālim sāpīgi neatspēlēsies nākamajās vēlēšanās.

Un tad kādā piektdienas vakarā viņi uzzināja iemeslu ne pārāk biežajiem apmeklējumiem.

Viņš piezvanīja Emmai un brīdināja, ka nedēļas beigās ieradīsies Bristolē un pievienosies viņiem piektdienas vakariņās. Tiesa, viņš nepateica, ka nebūs viens.

Parasti Emmai patika brāļa draudzenes. Viņas gandrīz vienmēr bija glītas vaigā, bieži vien arī ne pārāk gudras, turklāt visas kā viena dievināja Džailsu, lai gan šīs attiecības nekad neturpinājās tik ilgi, lai viņas varētu iepazīt labāk. Taču šajā reizē bija citādi.

Kad piektdienas vakarā Džailss iepazīstināja Virdžīniju ar Emmu, bija grūti saprast, ko gan brālis šajā sievietē tādu saskatījis. Skaista un labi veidota – to Emma nebūtu noliegusi, tomēr… Viņi vēl nebija paguvuši apsēsties pie galda, bet Virdžīnija jau paspēja pavēstīt visiem vairāk nekā vienu reizi, ka tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtajā ir bijusi “Gada debitante”, un trīs reizes uzsvēra, ka viņa ir Fenvikas grāfa meita.

Emma būtu to visu uzskatījusi par nervozitātes izpausmi, ja maltītes laikā Virdžīnija nebūtu uzsvērti dzenājusi ēdienu pa šķīvi un čukstējusi ausī Džailsam – tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, – cik grūti Glosteršīrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu Džailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo, bet Virdžīnija piepeši paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.

Kad viešņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī Džailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.

– Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Virdžīniju.

Harijs pasmaidīja. – Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Virdžīnija nenoturēsies ilgāk par citām Džailsa draudzenēm.

– Es par to vis nebūtu tik pārliecināta, – iebilda Emma. – Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs Džailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?

Kad svētdienas vakarā Džailss un Virdžīnija devās projām, Emma ātri vien aizmirsa par Fenvikas grāfa meitu, jo bija radusies problēma, ko steigšus vajadzēja risināt. Kārtējā auklīte iesniedza atlūgumu un paziņoja, ka pēdējais piliens bijis ezis viņas gultā. Harijam nabaga sievietes bija pat mazliet žēl.

– Nav labi, ka Sebastjans ir vienīgais bērns ģimenē, – Emma sacīja vakarā, kad bija nolikusi dēlu gulēt. – Rotaļāties vienam pašam nevarētu būt visai jautri.

– Man tas nekad neradīja raizes, – noteica Harijs, nepaceldams acis no grāmatas.

– Tava māte raksturoja tevi kā īstu sodību laikā pirms mācībām Svētā Bedas skolā. Un toreiz, kad tev bija tik gadu, cik tagad mūsu dēlam, tu vairāk laika pavadīji dokos, nevis mājās.

– Vairs jau nav ilgi jāgaida, līdz arī viņš uzsāks mācības Svētā Bedas skolā.

– Un tikmēr? Ko tu iesaki man darīt? Ik rītu aizvest viņu uz dokiem?

– Nemaz nav tik slikta doma.

– Kļūsti taču nopietns, dārgais! Ja nebijis Vecā Džeka, tu vēl joprojām uzturētos dokos.

– Taisnība, – piekrita Harijs un pacēla glāzi, pieminot lielisko cilvēku. – Bet… ko gan mēs varam iesākt?

Emma atbildēja tikai pēc krietna laika, un Harijam pat šķita, ka viņa ir iemigusi. – Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenē ienākt vēl kādam bērnam.

Hariju šāds paziņojums pārsteidza tik ļoti, ka viņš aizvēra savu grāmatu un cieši palūkojās uz sievu, jo nebija pārliecināts, ka dzirdējis pareizi. – Man likās, ka mēs vienojāmies…

– Jā, mēs vienojāmies. Es neesmu mainījusi savas domas, taču nav ne mazākā iemesla, kālab mēs nevarētu apsvērt adopcijas iespēju.

– Kur tev radušās tādas domas, mīļā?

– Man neizdodas aizgainīt no prāta to mazo meitenīti, kuru mana tēva kabinetā atrada tajā naktī, kad viņš nomira, – Emma nespēja piespiest sevi un izrunāt vārdus “tika noslepkavots”, – un iespēju, ka viņa ir mana tēva bērns.

– Tam taču nav nekādu pierādījumu. Turklāt es nespēju ne iedomāties, kā tu varēsi viņu sameklēt. Ir pagājis tik ilgs laiks.

– Man ienāca prātā, ka es varētu konsultēties ar plaši pazīstamo detektīvromānu rakstnieku un palūgt padomu viņam.

Harijs apdomājās un sacīja: – Viljams Voriks droši vien ieteiktu uzmeklēt Dereka Mičela pēdas.

– Tu taču noteikti atceries, ka Mičels reiz strādāja mana tēva uzdevumā, un diezin vai viņa intereses sakrīt ar mūsējām.

– Taisnība, – piekrita Harijs. – Un tieši tāpēc es lūgtu viņa padomu. Galu galā viņam zināmi daudzi noslēpumi.

Viņi vienojās par tikšanos viesnīcā Grand Hotel. Emma ieradās dažas minūtes agrāk par norunāto laiku un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī, lai neviens nevarētu noklausīties viņu sarunu. Viņa gaidīja un prātā pārcilāja visus jautājumus, kurus grasījās uzdot.

Tieši pulksten četros zālē ienāca Mičels. Lai gan viņš izrādījās mazliet pieņēmies svarā un nosirmojis, labi pamanāmā klibošana bija kā viņa firmas zīme. Vispirms Emma iedomājās, ka viņš daudz vairāk līdzinās bankas menedžerim, nevis privātdetektīvam. Bija skaidri redzams, ka viņš Emmu ir pazinis, jo devās taisnā ceļā pie viņas.

– Priecājos jūs atkal satikt, Kliftones kundze, – viņš sacīja.

– Lūdzu, apsēdieties! – Emma aicināja. “Nez, vai arī viņš ir tikpat satraukts, kā es pati?” viņa nodomāja. Viņa nolēma uzreiz runāt par galveno. – Mičela kungs, es vēlējos jūs satikt, jo man ir nepieciešami privātdetektīva pakalpojumi. – Mičels sagrozījās savā krēslā. Bija redzams, ka viņš jūtas neērti, bet Emma turpināja: – Kad iepriekšējo reizi tikāmies, es apsolīju, ka nokārtošu sava tēva parādu. – Tāds bija Harija ierosinājums. Viņš teica, ka tas Mičelam dos pārliecību, ka viņas nodoms nolīgt privātdetektīvu ir uztverams pavisam nopietni. Emma atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aploksni un pasniedza Mičelam.

– Paldies! – Mičels pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts. – Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tikšanās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, – Emma sacīja. – Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kurš izmeklēja šo lietu. Viņš manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.

– Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz šādu bērnu.

– Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, taču viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pašreizējo atrašanās vietu.

– Tā droši vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem žurnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.

– Priecājos to dzirdēt. – Emma brīdi vilcinājās. – Taču, pirms mēs turpinām darboties šajā virzienā, es vēlētos būt droša, ka šī mazā meitenīte bija mana tēva meita.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации