» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Karalienes nerrs"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:43

Автор книги: Ella Čeisa


Жанр: Исторические любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 25 страниц) [доступный отрывок для чтения: 17 страниц]

Шрифт:
- 100% +

Ella Mārča Čeisa
Karalienes nerrs

Ouenam Mjūram Baučam, tam skaistajam, labestīgajam dabas bērnam, kurš padarīja pavasari daudz košāku. Es vienmēr atcerēšos Tevi dienu pēc Tavas pirmās dzimšanas dienas, kad sēdēji mātes mugursomā, plati ieplestām acīm lūkodamies uz mamutkokiem un sniegdamies pēc kizila ziediem, kad pastaigājāmies pa saules pielietām takām. Ceru, ka atradīsi mieru, skaistumu un daudz brīnišķīgu piedzīvojumu mežā, kas bija tuvs Tavam vārdabrālim. Es ļoti priecājos, ka esi manā dzīvē.

Mīlas pilnā piemiņā manam tēvam Vorenam Ostromam, kurš jūsmoja par mežonīgo dabu. Viņš nekad nepadevās.

Pateicības

Talantīgs redaktors ir Dieva dāvana. Man ir paveicies, un Džefrija ceļojumā piedalījās veseli trīs. Kerinas Markusas izdoma palīdzēja iedvest dzīvību tēlos, kas atveidoti slavenajā van Deika gleznā ar Džefriju Hadsonu un karalieni Anrietu Mariju. Kerina jūsmoja par Džefrija stāstu un ticēja, ka es spēšu to pavēstīt, tādējādi sniedzot man izdevību kļūt par labāku rakstnieci, un es vienmēr būšu pateicīga par to. Bez viņas man klātos daudz grūtāk. Kad Kerina saņēma piedāvājumu turpināt karjeru citur, Mārgarita Smita aizrautīgi metās Džefrija pasaulē. Grāmata kļuva par viņas mazuli, un viņa izvadīja Džefriju cauri dažādiem labojumiem, noslīpējot stāstu līdz mirdzumam. Kad parādījās iespēja ļauties piedzīvojumiem, Mārgarita to izmantoja gluži kā romāna varone. Viņa apkopoja visas piezīmes un plānus, nodeva Džefriju spējīgajās Enas Bensones Brūeres rokās un sāka jaunu dzīvi Kanādā. Šarmanto rojālistu laikmets ir slavens ar saviem varoņiem, kas pēdējā mirklī ierodas un paveic kaut ko šķietami neiespējamu. Ena ietraucās Džefrija pasaulē nedēļu pirms grāmatas prezentācijas un visus apžilbināja, kaismīgi slavinot šo romānu. Viņa ne vien izlasīja manuskriptu un sagatavoja runu, bet arī atsūtīja man savus ieteikumus, uzlabojot grāmatu vēl vairāk. Mēs ar Džefriju esam tev neizsakāmi pateicīgi.

Man ir veicies, metoties šajā piedzīvojumā ar brīnišķīgiem aģentiem – Andreu Kirillo un Kristīnu Hodžerbu, kā arī pārējiem talantīgajiem darbiniekiem Džeinas Rotrosenas literārajā aģentūrā. Jūsu aizrautība un palīdzība grāmatas tapšanā ir nenovērtējama dāvana.

Mana brīnišķīgā meita Keita, viņas jaukais vīrs Kevins un abi nenovaldāmie zēni Sems un Ouens dāvā man prieku, smieklus un mīlestību. Pateicos, ka iemācījāt man atkal rotaļāties.

Paldies Deividam, ar kuru man ir kopīgas gan labās, gan sliktās atmiņas. Tu apvaldīji haosu, kad vajadzēja pārcelt tēti no mūsu bērnības mājām uz dzīvokli un pēc tam arī uz pēdējo atdusas vietu blakus mūsu mātei. Sarežģītās situācijās tu izturējies krietni un cienīgi, un es lepojos, ka esi mans brālis. Es mīlu tevi vairāk nekā jebkad.

Vēl es pateicos kritiķu grupas dalībniecēm – talantīgajām rakstniecēm Leslijai Lengtrijai, Džanīnai Mērfijai un, kā vienmēr, Sūzanai Kerolai (sievietei, ar kuru man ir “kopīgas smadzenes” jau gandrīz trīsdesmit gadus). Mēs ar Džefriju paceļam neskaitāmas ļoti stipras kafijas krūzes par godu jums.

Protams, es pateicos labajām draudzenēm Morīnai Ditmarai, Ailīnai Dreierei, Elizabetei Greisonei un Temijai Hogai. Jūs vienmēr atsaucāties uz maniem zvaniem.

Un liels paldies Bobam Bredlijam, talantīgajam, labsirdīgajam vīram, kurš arī aizraujas ar rakstīšanu, lasīšanu, vēsturi un nervozu kolliju, vārdā Olivers. Paldies par kafiju no rīta, par to, ka spēlēji Semam “vilcienu dziesmas” telefonā un atgādināji man paēst, kad steidzos pabeigt grāmatu. Pateicos par mūziku, kas ikvienu dienu padara maģisku, un par nesavtīgajām rūpēm, ko veltīji manam mirstošajam tēvam, lai es tiktu uz Ouena pirmo dzimšanas dienu. Pateicos par sarunām, kas silda manu sirdi, un par tavu dzejnieka domāšanu, kas piešķir skaistumu katrai kritušajai lapai. Pateicos, ka mani saproti. Pateicos, ka mani mīli.

Prologs

Džefrijs Hadsons, karalienes nerrs

17 gadus vecs

1629. gada marts

Griničas pils

Nav grūti nogalināt karalieni. Ietriekt miesā dunci kādas balles laikā, izšaut ar pistoli, kad viņa iet uz kapelu, vai noziest viņas spaniela kaklasiksnu ar kādu nezināmu indi. Karaliene Anrieta Marija mēdz iespiest degunu mīļotā sunīša vilnā. Kāds viltīgs slepkava varētu izmantot nāvējošu eliksīru, un karaliene savārgtu un mirtu no kādas slimības.

Šādas slepkavības reiz notika viņas dzimtajā Francijā – tas ir viņas Mediči senču mantojums.

Jebkurš no mums karalienes “Dīvaiņu un dabas kļūdu menažērijā” varētu daudzas reizes iedot viņai indi vai izdomāt citu slepkavības veidu.

Tomēr mani visvairāk biedēja pūlis ap viņu. Karalienei ļaunu vēlēja vairāk cilvēku, nekā es spēju saskaitīt, pārāk daudz, lai no tiem aizsargātos vai varētu viņus apvaldīt. Pat Dievs nevarētu paturēt viņus visus acīs.

Turklāt ir daudz veidu, kā nogalināt. Patiesībā nepieciešams tikai naids… vai mīlestība. Es nezināju, kuras no šīm jūtām pret mani lolo karaliene. Vai gan tam bija kāda nozīme? Es ciešāk piespiedos krēslam, ko galdnieki pēc karalienes pavēles bija izgatavojuši manam sīkajam augumam, un gremdējos pārdomās. Man pretī pletās kambaris, ko galminieki dēvēja par “savādnieku mītni” un kas bija pilns ar mūsu amata piederumiem, patvērums, kur gaidījām karalienes pavēles. Pārējie mākslinieki jau tuvojās durvīm, lai ietu uz Lielo zāli. Man krūtīs dega kvēlas dusmas.

Karaliskās menažērijas biedri mani pameta. Es jutu, kā viņi garāmejot slepus vēro mani, tikpat aizgrābti un šausmu pārņemti kā tie, kas redz mēra krustu uz kaimiņa durvīm. Viņi baidījās, ka ļaunā acs, kuras dēļ karaliene mani izraidījusi, varētu pievērsties arī viņiem. Vēl pirms gada es izmantotu šo ačgārnību – izstumtie tiesā vienu no savējiem – kādam sulīgam jokam un mestu šo bēgšanu viņiem kroplīgajā sejā. Bet es vairs nespēju iesaistīties asprātību cīņā. Kāda gan jēga no mana dzēlīguma, ja karaliene neļauj to izmantot viņas aizstāvībai? Es saraucu pieri, pētīdams uzvelkamu putnu, ko grasījos izmantot kādā priekšnesumā, un centos atvairīt domas par vakarā paredzēto uzvedumu.

Ainas no mītiem un leģendām sajūsminās karalienes favorītus; kostīmos saģērbtie galminieki dejos, un visus laimīgos, kam paveiksies to redzēt, apburs dekorāciju “maģiskie” inženierijas sasniegumi. Šīvakara sniegums bija pēdējais nebeidzamajā galma izklaižu straumē, kas priecēja karalieni. Tomēr šīs grēcīgās baudas šausmināja puritāņus, kuri mokoši vilka savu vienmuļo dzīvi ārpus šīs pils sienām. Citas karalienes dejoja uzvedumos un neizraisīja tādu sašutumu. Bet viņas lomās nekad nerunāja tekstu kā parastas aktrises. Karalienei Anrietai Marijai ļoti patika teikt runas. Viņas piedalīšanās izrādēs dāvāja vēl vienu iespēju karalienes ienaidniekiem panākt, lai viņa izmet kaut ko pārdrošu un, iespējams, samaksā par to ar dzīvību. Anglija neizturas labvēlīgi pret pamestām karalienēm. Man vajadzēja to atcerēties, kad ierados galmā.

Atvairījis domas par to, ko nevarēju mainīt, es pievērsos mākslinieku trupai, ar ko dzīvoju kopā vairāk nekā trīs gadus. Viņi gatavojās uzvedumam.

Mūsu ilūziju meistars Boku klusi skandēja angļu vārdus, kas mijās ar viņa eksotisko dzimto valodu; viņš meklēja uzsvarus, lai teksts kļūtu izteiksmīgāks. Turbāns ap viņa galvu izskatījās kā sarkans dārgakmens uz melnās, samtainās ādas fona.

Otrs punduris, vārdā Robins Labestīgais, savāca smalkiem rakstiem rotātas bumbiņas, ko viņam atnesa spanieli. Suņu kaklasiksnas bija nosētas ar safīriem. Punduris raidīja bumbas pietiekami augstu gaisā, lai Saimons Kaulukambaris nevarētu tās aizsniegt, un mūsu zvēru dresētājs pārspīlēti lēkāja un smējās, kad Kaulukambaris bumbiņu nenoķēra.

Viena no tām atripoja pie manis. Senāk es pamestu bumbiņu atpakaļ un pajokotu. Tagad es domāju, ka neviens to nepieņemtu, ja bumbiņai būtu pieskārusies mana roka.

Izkāmējušais akrobāts paķēra bumbu, novērsies no manis. Es redzēju plato smaidu sastingstam, kamēr Saimons atkāpās drošā attālumā. Tad viņš turpināja sarunu ar Labestīgo.

Spriedzi likās nejūtam tikai Debora Mārtina, virves dejotāja, ko mūsu milzis bija pārdēvējis par Dulsineju, kad dzirdēja galminiekus runājam par Servantesa “Donu Kihotu”. Viņa it kā lidinājās virs mūsu pasaules, liega kā tauriņš, un viņas augumu ietērpa caurspīdīgs audums Valensijas apelsīnu krāsā. Ieslīpo acu skatiens bija pievērsts kaut kam tādam, ko neviens cits neredzēja.

Man likās nežēlīgi, ka pundurītei Mazajai Sārai jāiet aiz tādas skaistules. Viņas tamburīns griezīgi šķindēja, kamēr viņa centās sakārtot galvassegu; pirksti bija pārāk lieli, lai kustētos veikli.

Ģimene, kuras ielokā es reiz smējos, strīdējos un uz kuru paļāvos, turpināja trokšņot, bet es tikmēr klusēju un centos samierināties ar sajūtu, ka esmu pamests.

Pirms gada es būtu šīs līksmības karalis, un visi Anglijas vīrieši, sievietes un bērni dedzīgi alktu redzēt mani – Džefriju Hadsonu, lordu Minimusu, savādnieku, kurš sniedzas tikai līdz pieauguša vīra augšstilbam un ir karalienes Anrietas Marijas apbrīnojamais punduris. Tiek apgalvots, ka mana eņģeliskā seja un augums varētu sacensties ar smalkāko ķerubu uz Griničas pils sienām.

Mani pārņēma ļaunas nojausmas, un es vairs nespēju pretoties vēlmei sekot pārējiem menažērijas cilvēkiem. Es zināju, cik neaizsargāta būs karaliene uzvedumā, kad ienaidnieks var paslēpties neīstas miglas vālos, ielavīties pa aktieru durvīm, uzkāpt pa sastatnēm aiz dekorācijām vai glabāt ieroci zem kupla kostīma maskētu aktieru ielenkumā.

Es jau grasījos piecelties, bet uz manas rokas uzgūla milzīga ķetna, liekot atgriezties vietā. To varēja izdarīt vienīgi Vills, mans pāraugušais draugs. Septiņas pēdas un sešas collas garais sardzes seržants bija vienīgais šajā menažērijā, kurš vēl bija gatavs uzturēties man blakus – un izraisīt karalienes dusmas. No lāčādas, kas pārveidoja viņu par ļaundari gaidāmajā uzvedumā, plūda sasmacis aromāts. Es centos apvaldīt aizkaitinājumu, ko raisīja viņa labsirdība. Tas nebija viegli, ja ņem vērā to, ka viņš tūlīt izbaudīs visus šīs dzīves jaukumus, kas man bija tuvi.

– Neatmet cerību, Džefrij, – viņš nodārdināja. Cik bieži pēdējo mēnešu laikā viņš man teicis šos mierinājuma vārdus? – Viņas Majestāte atcerēsies, ko jūs viens otram nozīmējāt. Viņa tev piedos.

– Nedomāju, ka tas notiks. – Es atcerējos, kā viņas vaibsti sašķobās naidā un viņa liedz man turpmāk uzturēties viņas tuvumā. “Tavs gars ir tikpat nedabisks kā miesa, gluži kā apgalvo ārsti! Tu esi briesmonis, kas nespēj mīlēt un dāvāt uzticību pat tiem, kas bijuši labi pret tevi!”

Cik reižu pēdējo gadu laikā es bažījos, ka tā ir taisnība?

Vills izrāva mani no drūmajām domām. – Nezinu, kas noticis ar tevi un karalieni, bet laiks to sadziedēs. Jā, tu atsakies paskaidrot, kā esi viņu aizvainojis, bet es esmu pārliecināts, ka negribēji neko sliktu. Tu vienmēr esi viņu uzticīgi atbalstījis. Viņa nevar aizmirst, ka tu biji viņas pirmais patiesais draugs Anglijas galmā.

Es atkāpos no mierinājuma, ko piedāvāja Villa roka, un vēlējos, kaut spētu tik vienkārši atbrīvoties no grēkiem. – Ja es tev pateiktu, kas karalieni sadusmojis, kļūtu vēl sliktāk. Bet, ja tu zinātu, ko es izdarīju, Vill… Karaliene Elizabete ieslodzītu mani Tauerā, karalis Henrijs pavēlētu nocirst galvu. Ja tu redzētu karalienes Anrietas Marijas šausmas, pat tu mani nespīdzinātu ar savām runām par cerībām.

– Lai kas būtu noticis, tu tomēr esi viņas uzticamākais aizstāvis. Es esmu ar mieru likt uz spēles savu dvēseli. – Bija skaidrs, ka viņš gaida, lai es izsūdzu grēkus un noveļu sava noslēpuma nastu uz viņa pleciem. – Dieva dēļ, Džefrij, – Vills neatlaidās, – ja karaliene zinātu, ko esi ziedojis viņas dēļ…

– Nerunā par to. – Es drūmi iesmējos un teicu, balsij aizlūstot: – Man negribas, lai par mani smejas, Vill. Ne jau viņas priekšā. – Krietnais Vills! Viņš neatgādināja, ka mans darbs ir tēlot nerru Viņas Majestātes klātbūtnē. Es kļuvu par apsmieklu jau brīdī, kad uzrados viņas priekšā, ģērbies samazinātās bruņās, un vicināju virs galvas karogu zilā un zelta krāsā. Mirklis bija iekalts manā atmiņā; viņas tumšās, skumju pilnās acis plati iepletās, zem biezo skropstu vēdekļiem iedegās uguns. Kā viņa sasita plaukstas un pārsteigta dobji iesmējās!

– Tu varētu iegūt godpilnu vietu jebkurā no vairāku simtu augstmaņu namiem, – Vills turpināja. – Ja uzskati, ka valdniece nekad vairs tevi neaicinās uzstāties, kāpēc nelūdz Viņas Majestātei brīvību un nemeklē darbu citur?

– Tāpēc, ka viņai visapkārt ir tie, kas viņu iznīcinās, ja vien spēs. Pat šobrīd es bažījos, ka viņu kāds grasās nogalināt. Atgadījums ar suņiem Hemptonkortā… – Es apklusu un izgrūdu lāstu. – Vill, es zinu, ko tu domā. Suņi uzbrūk cilvēkiem ik dienu, bieži vien tikai tāpēc, lai nozagtu kādu gaļas gabalu. – Vills piesarka, un es sapratu, ka esmu uzminējis pareizi. – Visi uzskata, ka es esmu sarīkojis šo briesmīgo notikumu, lai atgūtu karalienes labvēlību. Pat tu par mani šaubies, Vill.

– Es nešaubos, ka, tavuprāt, briesmas ir īstas. Tu pavadi daudz laika vienatnē, tāpēc nav jābrīnās, ka tava iztēle saskata draudus katrā ēnā. Bet karalieni apsargā valdnieka spēcīgākie, staltākie vīri. – Vills nolaida skatienu, lai neievainotu manu lepnumu. Es lieliski zināju, ka nespētu palīdzēt karalienei pat tad, ja viņa man to ļautu.

– Man jāiet, pirms Robins sāk nostiprināt Dulsinejas virvi, – Vills ieminējās. Robins Labestīgais ar saviem lielajiem pirkstiem gleznoja tik īstas ainavas, ka es reiz redzēju mazu meiteni raudam, kad viņa nevarēja iekosties audekla granātābolā. Bet viņš nekad nespēja sasiet mezglus pietiekami cieši, un Villam nepatika punduri aizvainot, nostiprinot auklas pārējo mākslinieku priekšā. Nokļuvis pie durvīm, Vills apstājās. – Es darīšu visu iespējamo, lai aizbilstu par tevi karalienei. – Milža sejā, ko kropļoja punainā piere un šķībais zods, pavīdēja neizturams maigums. – Džefrij, Viņas Majestātei ir paveicies, ka viņai ir tik uzticams padotais.

Es klausījos, kā attālinās un pagaist viņa zābaku klaudzoņa uz marmora grīdas. Klusums ieslēdza mani dzelzs būrī. Tas bija mans pastāvīgais pavadonis šo gurduma pilno mēnešu gaitā, bet šoreiz tas vēstīja ļaunu. Vills netīšām pamodināja citas atmiņas. Ko viņš teiktu, ja zinātu, ka valdnieces ienaidnieki izmantojuši mani briesmu uzkurināšanai? Es pamudināju karalieni spert izaicinājuma soli, kas raisīja daudzu pavalstnieku naidu.

Galu galā es nebiju labāks par dresēto mērkaķi Strupdeguni. Es biju mīlulis, kas vienmēr iet pa naža asmeni, gatavojoties saņemt kārumu vai saimnieka dūres sitienu. Šo baismīgo lamatās iedzītā zvēra sajūtu es iepazinu pirms trim gadiem, kad sastapu savu turpmāko labvēli. Tikai vēlāk dzīve galmā man iemācīja, ka vārdi spēj ievainot tikpat dziļi kā zobens un pat tik niecīgs cilvēks kā es var gāzt varenos. Tikai vēlāk es sadzirdēju zaglīgos slepkavas soļus gaitenī aiz sevis un sapratu, ka Anrieta Marija mirs, ja es neatklāšu viņas vajātāju.

1. nodaļa

1626. gada aprīlis

Pirms trim gadiem

Okema, Ratlenda

Es biju pārliecināts, ka nespēšu aizmigt savā pēdējā naktī, ko pavadīju skārnī. Visu mūžu es biju nodzīvojis starp miesnieku veikaliem šaurajā ieliņā. Kad dzīvnieki redzēja savus biedrus mirstam, tie izgrūda savādi cilvēciskus kliedzienus, kas kļuva par manu šūpuļdziesmu. Bet baisais klusums pēc tam, kad vīri nolika nažus, bija biedējošu iespējamību piesātināts. Tas bija īpaši jūtams šajā vakarā, kad es par savu nākotni zināju tikpat maz kā lopi savos aizgaldos.

Es ietinos izdilušajā segā, ko mēs ar jaunāko brāli Semjuelu izmantojām kopš brīža, kad varējām uzkāpt bēniņos. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņa sarunas ar Dievu vienmēr ieilgst, ja man pašam nepieciešams ar Semjuelu apspriesties. Pārējie Hadsoni uztvēra lūgšanas tāpat kā sejas mazgāšanu ziemā; mēs paveicām šo piespiedu darbu tik ātri, cik vien iespējams, jaucot kopā aizliegto katoļu latīņu valodu un likumīgo angļu mēli. Es uzsitu pa salmu maisu sev blakus vietā, kur parasti gulēja Semjuels un ko es gribēju izlīdzināt. To darot, es īgni ņurdēju pietiekami skaļi, lai brālis dzirdētu. Tomēr es necerēju, ka mans aizkaitinājums kaut ko mainīs; tas nekad vēl nebija līdzējis.

Bet tonakt vajadzētu būt citādi. No rīta, kad izlīdīsim no šīs segas apakšas, viss mainīsies. Nākamreiz es atgriezīšos mājā kā viesis. Es nezināšu visus sīkumus, kas notikuši Semjuela dzīvē. Viņš neko nezinās par manējiem.

Es jutu vēderu sažņaudzamies un prātoju, vai manu vecāko brāli Džonu nomocījušas tikpat nelāgas bažas, kad viņš pirms trim gadiem pameta mājas un kļuva par mācekli. Bija dīvaini domāt par viņu kā par pieaugušu vīrieti ar miesnieka nazi rokā; viņš kalpoja savam saimniekam piecus veikalus tālāk. Es atcerējos, kā māte raudāja, šujot viņam kreklu no savas kāzu kleitas apakšsvārkiem. Tēva sejā rotājās plats smaids, kad viņš atnesa zābakus no lietoto mantu tirgotāja. Džons tos apāva un pastaigājās, ar katru izstīdzējušā ķermeņa šķiedru apņēmies pierādīt, ka patiesi ir vīrietis.

Mūsu māsa Ena sasēja Džona mantu saini – divus pārus salāpītu zeķu, ādas priekšautu un trīs apsvilušus cepumus, ko Semjuels saņēma par to, ka izslaucīja maiznieka krāsni. Manai aiziešanai neviens tā negatavojās.

– Es pārliecināju Viņa Gaišību pieņemt Džefu tikai ar to, kas viņam mugurā, – tēvs lepni paziņoja vakarā, kad pastāstīja, ka atdos mani hercogam. – Man izdevās viņu nobiedēt ar slimībām, kas varētu aizceļot no skārņiem līdz viņa namam kalnā.

Gribējās atgādināt tēvam, ka viņš katru dienu staigā no skārņiem līdz hercoga īpašumam, kur apmāca augstmaņa suņus cīņām ar vēršiem. Tomēr – kāpēc gan pūlēties? Pat tad, ja hercogs man ļautu ņemt līdzi mantu vezumu, manas atvadas nepavisam nelīdzinātos atvadām no Džona. Semjuels vienīgais skums par manu aiziešanu.

Uz mirkli es aizvēru acis – ne jau tāpēc, ka tās piepeši svila, bet gan atpūtai līdz brīdim, kad Semjuels pabeigs lūgties. Laikam biju iesnaudies, jo piepeši uztrūkos no miega, kad nesajutu Semjuela siltumu sev blakus.

Pa caurumu jumtā, ko tēvs nebija papūlējies salabot, ieplūda mēnessgaisma. Sudrabotajā mirdzumā parādījās balts rēgs; Semjuels sēdēja gaismā, sakrustojis kājas, un viņam blakus bija mātes šuvekļa groziņš.

– Ko tu dari? – es jautāju.

– Domāju, – Semjuels atbildēja. – Kad Džons pameta mājas, es sevi mierināju, iztēlodamies viņa guļvietu pie miesnieka pavarda. Bet tagad, kaut gan cenšos, es nespēju iedomāties tavu dzīvi pēc aiziešanas no Okemas.

– Es vēl joprojām pētīšu ceļgalus, tikai to cilvēku zeķēs nebūs tik daudz caurumu.

Semjuels pat nepapūlējās pasmaidīt. Es izkāpu no gultas un devos apskatīt drānas, ko māte nolika iepriekšējā vakarā un kas pārvērta mani par feju karali. Izrādījās, ka tērps novietots citur un zaļais audums vienā pusē vairāk saburzīts, nekā palicis man atmiņā.

Šo ģērbu es biju valkājis neskaitāmas reizes, kad dejoju un izlūdzos penijus gadatirgos. Es prātoju, vai tāpēc diženie par mani uzzinājuši, un nogludināju kroku audumā.

– Necenties jokot, Džef. Tikai ne šonakt. – Semjuela sejas izteiksme apmācās. Es nespētu izturēt viņa asaras.

– Labi, nejokošu, ja apsolīsi neļauties skumjām. Galu galā ir iespējams, ka es jau nākamajā vakarā atkal vilkšu tev nost segu. Varbūt hercogs mani ieraudzīs un nospriedīs, ka neesmu viņa uzmanības cienīgs. – Es gribēju nomierināt Semjuelu, bet viņš tikai satrūkās.

– Nerunā tā!

– Vai tu tomēr vēlies no manis atbrīvoties?

– Tu zini, ka tā nav. Bet tēvs jau izlielījās krogā, un es baidos no viņa dusmām. Hercogs mani biedē vēl vairāk. Cilvēki daudz runā par viņa briesmīgo dabu. Vai tu nebaidies?

Es zināju, ka nav jēgas melot Semjuelam. Viņš vienmēr pratis saskatīt patiesību. – Mazliet.

– Jā, es arī. Tāpēc es gribēju tevi aizsargāt.

Es palūkojos uz savu trauslo brāli, viņa izspūrušajām, zeltainajām matu cirtām un acīm, kas bija pārāk maigas dzīvei skārņos, un es iedomājos, kā Džons smietos, ja dzirdētu viņa vārdus.

– Aizsargāt? – es atkārtoju. – Kādā veidā?

– Kamēr pārējie gulēja, es iešuvu tavā tunikā Svēto Dievmāti.

Svētā medaļa bija Semjuela dārgākais īpašums, dāvana no pustrakās vecās sievietes, kas glabāja Jaunavas Marijas statueti zem grīdas dēļiem. Kaut gan brāļa dāsnums mani aizkustināja, es arī izbijos. Svētās relikvijas Anglijā bija pasludinātas par nelikumīgām līdz ar katoļticību. Kopš brīža, kad Henrijs Astotais pārcirta saikni ar Romu, tronī bija sēdējuši pieci valdnieki, un par Anglijas nemirstīgo dvēseli vēl joprojām cīnījās visi – anglikāņi, puritāņi, katoļi un pārējie, kas laiku pa laikam uzradās.

Džons saņem cepumus; man uzdāvina skārda gabalu, kura dēļ mani var iemest cietumā. Tomēr es iekodu mēlē un pateicu: – Semjuel, nevajadzēja atdot man savu medaļu.

– Bet es nevarēju iedomāties citu atgādinājumu, – Semjuels iebilda.

– Par ko?

– Ka tas, ko cilvēki runā, nav taisnība. Tevi nav radījusi ļauna burvestība. Tu esi labs. Debesu dāvana. – Es papurināju galvu un novērsos. Semjuels uzlika roku man uz pleca. – Tiklīdz sāksi par sevi šaubīties, pieskaries medaļai un atceries, ka Svētā Dievmāte tevi mīl, Džefrij. Un es arī.

Man gribējās raudāt. Es piebikstīju brālim ar elkoni, slēpjot asaras. – Ja tu man būtu iedevis cepumus, es dalītos ar tevi.

Semjuels iegrūda elkoni man sānos, un es sapratu, ka viņš zina, ko es neuzdrošinos pateikt. Es allaž biju ar brāli dalījies it visā… līdz šim brīdim.

Mēs iekāpām gultā un lūkojāmies griestos, kamēr nakts aizritēja un sākās rosīgais rīts. Nekad es vēl nebiju tik dedzīgi mazgāts, ķemmēts, apkopts un spodrināts, nekad nebiju uzklausījis tik daudz norādījumu par uzvedību hercoga klātbūtnē. Ar mazgāšanu nodarbojās sievietes; tēvs apbēra mani ar pavēlēm. Bet es redzēju Semjuelu stāvam ārpus šī neprāta loka. Viņš uzturējās tuvumā un vēroja mani, līdz pienāca atvadu mirklis.

Šķita, ka esmu paguvis vienīgi samirkšķināt acis un jau stāvu sava jaunā saimnieka viesistabā un man apkārt plešas pasaule, ko nekad nebiju pazinis.

Zem manas lapu zaļās tunikas tecēja sviedri, un noberztā āda iesmeldzās. Tēvs uzcēla mani uz rakstāmgalda, kas aizņēma gandrīz visu Bakingemas hercoga istabu, un rupjais audums nobrāza ribas. Džordžs Viljerss no šīs telpas valdīja pār manu ciematu un lielāko daļu Anglijas. Okemas skārņu vīri gan mēdza ņurdēt, ka viņš valda slikti. Bakingems nupat bija atgriezies mājās, velti izniekojis lielāko floti, kādu Anglija jebkad sūtījusi jūrā. Viņa nodoms bija atkārtot slaveno Dreika uzbrukumu Kadisai, kas piederēja Spānijai.

Viss liecināja, ka hercogs savas neveiksmes dēļ nav zaudējis ne kripatu karaļa mīlestības. Čārlzs Stjuarts mīļuprāt pieņēma Bakingemu atpakaļ. Pārējie Anglijā nīda hercogu kvēlāk nekā jebkad.

Es stāvēju pretī valsts ietekmīgākajam augstmanim un centos neuzkāpt uz aprakstītajām lapām, kas bija izmētātas pa galdu, kā arī nesabojāt mīksto vasku uz vēstules zīmoga. Svece, ko viņš bija izmantojis vaska izkausēšanai, dega tik tuvu man, ka es jutu saplokam mātes ieveidotās matu cirtas. Es atcerējos apdeguma tulznas uz viņas plaukstām, kad viņa apvija manas zeltaini brūnās šķipsnas ap sakarsētu stieni, un prātoju, vai augstmaņa labvēlība nodrošinātu man mātes mīlestību.

Bakingems sakrustoja rokas virs dārgakmeņiem rotātā kamzoļa, un es apvaldīju vēlmi paberzēt acis. Visas virsmas tajā istabā mirdzēja, vēlīnās pēcpusdienas saules apspīdētas, un pat gobelēni pie sienām bija izšūti ar zelta diegu. Es atcerējos, ko tēvs stāstīja, kamēr gājām no viņa skārņa uz hercoga muižu.

– Džordžs Viljerss bija tikai nenozīmīga bruņinieka dēls, turklāt jaunākais. Dzimta bija nabadzīga, bet puika likās neticami glīts. Viņš atdarināja augstmaņus un izmantoja skaisto seju, lai iegūtu divu karaļu mīlestību, un kļuva par slienainā Džeimsa favorītu. Kad vecais karalis saslima, Bakingems visu savu valdzinājumu vērsa pret Džeimsa stostekli dēlu, mūsu jauno karali Čārlzu.

Nebija grūti saprast, kāpēc karaļi sapinušies Bakingema tīklā. Es jau kopš neatminamiem laikiem izklaidējos, iztēlojoties sevi citu cilvēku ādā – spēru garus soļus gluži kā sulainis vai kā stalts vīrietis lauzos cauri pūlim, kas varētu mani samīt. Bet, kad lūkojos uz hercogu, ar iztēli nepietika.

Es nekad nebiju redzējis tik nevainojami veidotu cilvēku. Baltās šosēs tērptās kājas bija glītākas nekā jebkuram citam – un es taču visu mūžu biju pavadījis starp dažādām kājām. Mirdzoši, sermuļa kažokam līdzīgi mati slīga garās cirtās līdz platiem pleciem, ko sedza koši zils samts. Bakingems tuvojās, un es jutu sirdi iepukstamies straujāk.

– Tu būsi jauka rotaļlieta, Džefrij Hadson, – viņš noteica. – Es pat nespēju noticēt dzirdētajām runām par tavu izskatu. Eksemplārs reti attaisno cerības, kas uz to liktas.

Eksemplārs. Izklausījās, ka es pat neesmu cilvēks. – Patencini, Džefrij! – tēvs pavēlēja.

Man nebija ne jausmas, par ko vajadzētu pateikties. – Jūtos pagodināts… – Bakingems pavēcināja roku, liekot man apklust, un apgāja galdam apkārt, lai varētu mani aplūkot no visām pusēm. Man iekņudējās āda vietās, kur to apsvilināja viņa skatiens.

– Es gribu saprast, kādas viltības tu izmantoji, lai iegūtu šādu izskatu. – Bakingems satvēra un paspaidīja manu augšstilbu. Es apņēmos nekustēties, kaut gan man sāpēja. Hercogs vispirms nopētīja vienu kāju, pēc tam otru, tad pacēla manu tuniku, un es jutu vaigus iekvēlojamies. Auksts gaiss skāra manu kailo vēderu, un Bakingems vērsās pie mana tēva: – Grūti noticēt, ka neesi piebāzis viņa drēbes ar zāģskaidām, lai izveidotu šīs nevainojamās līnijas.

Man gribējās pateikt, ka vecāki nav mani piebāzuši. Bet viņi vēl joprojām vīstītu mani ciešos apsējos, lai aizkavētu augšanu, ja es nebūtu iemācījies saliekties neiespējamos līkumos un atraisīt mezglus ar zobiem.

– Šādu manu dēlu radīja Dievs, – tēvs sacīja. – Vēl kādu, kurš līdzinātos Džefrijam, jūs diezin vai sastapsiet.

Kad hercogs pašķīra manas lūpas un nopētīja zobus, es centos nesarauties.

Tēvs satvēra mani aiz matiem virs skausta un parāva galvu, līdz mana mute pavērās. Viņš pagrieza mani pret sveces liesmu, lai apgaismotu tālākos zobus. – Džefrija prāts ir ass kā mans nazis. Viņš apguva franču valodu, kad mums blakus ievācās hugenoti.

– Miesnieka dēls runā franciski? Tas viņam noderēs, jo karaliene nepūlas mācīties angļu mēli.

– Ja mans puika ir kaut ko dzirdējis, tad atcerēsies to mūžīgi.

– Tādu prasmi es varēšu izmantot galmā. – Bakingems pielika pirkstu pie vaiga. Es aizgrābts vēroju viņa seju. Bārda bija rūpīgi kopta un smaila, ūsas auga kuplas uz abām pusēm. Kastaņbrūnās spalviņas piesaistīja skatienu mutei; augšlūpa bija nedaudz pilnīgāka nekā apakšējā, un abas šķita veidotas nedaudz sievišķīgi. Es nekad nebiju redzējis tik tīru cilvēku.

– Džefrij, es tevi padarīšu par karali galma nerru vidū, – Bakingems solīja. – Pretī es pieprasu pilnīgu uzticību. Labākais veids, kā atbrīvoties no pretinieka galmā, ir izdomāta apsūdzība nodevībā. Tās mēdz būt ļoti sarežģītas. Ja es kritīšu, mani kalpotāji, arī tu, varētu nokļūt uz ešafota kopā ar mani. Bet mēs vairs nerunāsim par tik drūmām izredzēm. Tu atšķetināsi manu ienaidnieku viltības. Neviens neturēs tevi aizdomās pat pēc tam, kad atklāsies viņu ļaundarība. Tu izskaties nevainīgs kā eņģelis, kaut gan esi dabas kļūda.

Dzirdot šo vārdu, es nesarāvos. Četrpadsmit gadu vecumā biju pie tā pieradis. Tas mani vairs nesaraudināja. – Ienaidnieki, Jūsu Gaišība? – es jautāju.

– Vai esi dzirdējis par nelielajām nepatikšanām Kadisā?

Atgriešanās ar trešdaļu no visiem kuģiem man nešķita “nelielas nepatikšanas”.

– Galms ir pilns ar ļaudīm, kas apņēmušies izmantot šo neveiksmi, lai mani iznīcinātu. Viņi melo karalim par mani. To pašu viņi darīja ar Viņas Majestātes tēvu, kurš mani mīlēja. Ienaidnieki bija pārliecināti, ka es zaudēšu labvēlību, kad tronī kāps Čārlzs, bet es kļuvu par viņa labāko draugu, pat brāli visā, izņemot asinis. Tagad šie ienaidnieki uzskata, ka man ir pārāk liela ietekme pār Viņa Majestāti. Daži pat novēl man nāvi.

Es centos iztēloties, kā hercogu ķer šāds likteņa trieciens. Viņš likās paceļamies pāri tādiem miesas ierobežojumiem. Kas notiktu ar ģimenēm viņa īpašumos, ja šie cilvēki piesavinātos hercoga zemi?

Bakingems salti pasmaidīja. – Arī karaliene priecātos, ja es pazustu. Bet viņai vēl nav pat septiņpadsmit gadu. Viņa ir pārāk nepieredzējusi, lai saprastu, ka manu vietu ieņems kāds cits. Un šis cilvēks varētu izmantot karaļa labvēlību sliktākiem mērķiem nekā es. Mūsu pienākums ir glābt karalieni no viņas pašas.

– Labi, Jūsu Gaišība, – es atbildēju.

– Tātad viss ir nokārtots. Es aizvedīšu tevi uz galmu. Karalienes iecienītā izklaide ir krāt tādus retumus kā tu. Viņa izturas kā izlutināts bērns, rotaļājas ar saviem īpašajiem draugiem un izmanto šos neparastos cilvēkus savos uzvedumos, vienlaikus atraidot tos, kas vēlas pievērst viņas uzmanību nepatīkamiem jautājumiem. Ja labi paveiksi savu darbu, Viņas Majestāte labprāt pieņems tevi kā savu mīluli. Es neesmu redzējis nevienu, kas tik dedzīgi dāvā savu pieķeršanos. Tu uzmanīgi klausīsies un visu dzirdēto atkārtosi man.

Es centos izprast savas sajūtas attiecībā pret sievieti, kas vāc cilvēkus kā mīļdzīvniekus. Bakingems pieskārās manām matu šķipsnām.

– Viņas Majestāte ir valdzinoša sieviete, Džefrij. Ne gluži skaista, bet tik dzīvespriecīga, ka pārējam nav nozīmes. – Hercogs sarauca pieri. – Neļaujies apmānam. Viņa ir Francijas karaļa acis, pāvesta ierocis. Ja viss notiktu pēc viņas gribas, Anglija pakļautos katoļiem. Vai saproti, cik bīstami ir kalpot diviem saimniekiem?

– Jā. – Man pār skaustu pārskrēja skudriņas, un es atcerējos tunikā iešūto medaļu.

Bakingems samiedza acis. – Nekad neaizmirsti, ka esi mans suns, Džefrij. Vai esi redzējis, ko tavs tēvs dara ar suņiem, kas necīnās, ja iemesti vēršu bedrē?

– Atbildi Viņa Gaišībai, Džefrij, – tēvs pavēlēja.

– Tēvs pasviež šos suņus pārējiem, kuri tos saplosa, Jūsu Gaišība. – Es biju to redzējis.

– Tas ir nepatīkami, bet nepieciešami. Nepakļāvīgie jāiznīcina, – Bakingems skaidroja. – Vai saproti?

Viņa balsī skanēja tik labestīga nožēla, ka es nevilšus viņam piekritu. – Protams, Jūsu Gaišība.

– Ceru, ka tev nevajadzēs apgūt šo mācību. Tev jāuzzina daudz kas cits. Vai jebkad esi jutis zīda skūpstu uz ādas?

Viņš saprata, ka esmu ieradies savā labākajā tērpā. – Nekad, Jūsu Gaišība.

– Tev nepieciešamas jaunas drēbes. – Hercogs uz mirkli pieskārās manai piedurknei un tad paberzēja pirkstus kopā, it kā saspiestu blusu. – Tiklīdz būs gatavs pirmais apģērbs, tu iemetīsi šo lupatu ugunī.

Es domāju par medaļu. – Manas drēbes man ir svarīgas.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации