» » » онлайн чтение - страница 4

Текст книги "Karalienes nerrs"


  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:43

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

Автор книги: Ella Čeisa


Жанр: Исторические любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 4 (всего у книги 25 страниц) [доступный отрывок для чтения: 17 страниц]

Шрифт:
- 100% +

Karalienei aizrāvās elpa, un viņas sejas izteiksme atsauca man atmiņā māsu dienā, kad nažu asinātāja zellis piedāvāja viņai kaķēnu.

– Cik dāsns ir Bakingems! – karalis iesaucās. – Patenciniet Viņa Gaišību, sieva.

Anrieta Marija manāmi atvēsa. – Jūsu Majestāte, lūdzu, pasakiet Viņa Gaišībai, ka es priecājos par šo dāvanu.

Valdnieks saknieba lūpas. – Tā nav pareizi uzrunāt mūsu patiesāko draugu!

Es jutu, ka ap galdu savelkas dusmu mākoņi. Apjautis, ka jāatgūst diženo uzmanība, es sakustināju kātu, noplivinot karogu. Tas skāra karalienes svārkus. Es atrāvu karogu, nobijies, ka esmu spēris soli par tālu, bet karaliene palūkojās uz mani.

– Vai tev ir vārds, mazuli? – viņa franciski jautāja. Viņas izruna bija tikpat melodiska kā instrumenti, kas mani apbūra. Es apķēros un neatbildēju, gaidot sera Tobija tulkojumu.

– Mani kristīja kā Džefriju Hadsonu, Jūsu Majestāte, – es sacīju.

– Džefrijs. – Viņa uztvēra manu vārdu starp pārējiem, pirms sers Tobijs visu pārtulkoja franciski, un viegli pieskārās manai matu cirtai. Es iztēlojos karalieni kapelā laižam rožukroņa krelles starp pirkstiem.

– Uzmanieties, lai kāds nesamin jūsu jauno rotaļlietu, – karalis franciski ieminējās. – Uzticiet viņu savam milzim.

– Džefrijs varētu ierīkot gultu Villa Evansa kurpē, – Bakingems jokoja. – Cerēsim, ka Evanss nekļūs greizsirdīgs un neuzaus apavus, neizpurinot Džefriju.

Kas gan tik garam vīrietim zināms par bailēm, ko viņš manī uzjundīja? Es visu mūžu baidījos, ka mani saspiedīs, un biju pietiekami bieži no tā izvairījies, lai nojaustu, kā tas ir. No pūļa atskanēja smiekli, kas šķita pārsteidzoši pazīstami, un karalis pagriezās pret trokšņa avotu.

– Jūsu joks ir kādu sasmīdinājis, Bakingem, – Viņa Majestāte ieminējās.

– Tā ir asprātīgā Kārlailas grāfiene, ja nemaldos, – hercogs attrauca. – Lūdzu, kundze, nāciet tuvāk un atklājiet savas jautrības iemeslu karalim.

Bakingems pamāja, un no dāmu pulciņa iznāca apbrīnojama skaistule, ledaini baltā tērpā. Karalienes sejā pavīdēja vāji slēpta nepatika, un es secināju, ka dāma ir angliete.

Tomēr ne valdnieces dusmas, ne Bakingemas hercogienes saspringtie pleci nemazināja sievietes līksmi, kad viņa tuvojās karalienes franču galminiekiem. Es atcerējos, kur esmu redzējis viņu iepriekš – paslēpušos zem maskas hercoga muižā.

Viņa noslīga reveransā karalienes priekšā. – Es tikai prātoju, ka labprāt redzētu iznākumu, kad ievietosiet Džefriju būrī pie saviem pārējiem mīluļiem, Jūsu Majestāte. – Sieviete runāja nevainojamā franču valodā, kas jāprot visiem angļu galminiekiem; vismaz tā apgalvoja Vērs.

Izrādes laikā vecāki ieslēdza mani feju būrī. Es neticēju, ka valdniece tur savus īpatņus ieslodzītus visu laiku.

– Suņi uzbrūk sīkākajam kucēnam no metiena, – dāma turpināja angliski, pieskārusies manam zīda karogam. – Būris Džefrijam būtu drošākā vieta.

Es iekodu lūpā, tik tikko saklausīdams sera Tobija kluso tulkojumu. Kādi citi dīvaiņi varētu būt karalienes kolekcijā? Vai bīstami? Protams, kaut kur viņai jāizmitina savi “īpatņi”.

– Man jūsu joks nešķiet uzjautrinošs, kundze. – Karalienes acīs uzdzirkstīja dusmas.

– Lūdzu piedošanu. Džefrijs manu joku saprot. Viņš audzināts kopā ar tēva suņiem un mūsu pirmajā tikšanās reizē oda pēc tiem. – Sieviete viszinīgi pasmaidīja, un viņas vaigā ievilkās bedrīte.

– Viņš nekad vairs nekritīs tik zemu! Džefrijam piederēs viss labākais. – Karaliene sasita plaukstas. – Es tā izklaidēšos, pasūtot sīciņus krēslus un mazus galdiņus!

Hercogs iesmējās. – Pat viņa naktspodam jābūt mazam, lai viņš neiekristu iekšā.

Karaļa viesi atgriezās savās vietās un paņēma mani līdzi. Kamēr hercogiene sarunājās ar savu saīgušo vīramāti un viesi lauza gabaliņus no cukura pilīm, Bakingems un karaliene apsprieda lomas, ko es varētu spēlēt, – velnēnus, ķerubus un pigmeju karaļus. Šķita, ka viņi rotaļājas ar lupatu lelli.

Es piespiezdamies noriju kaulu smadzeņu pīrāga kumosus, ko man deva karaliene. Pamanījusi manu izbrīnu, viņa stomīdamās angliski izskaidroja ēdiena neparastās garšas cēloni. Dāmas, kas prata angļu valodu labāk, un druknais vīrs palīdzēja karalienei aprakstīt dažādās kārtas – artišokus un dateles, batātes un jūrmalas zilpodžu saknes, kā arī kaulu smadzenes, kas saldinātas ar cukuru. Pēc tam pasniedza citus ēdienus: ceptus un spalvu rotā ietērptus gulbjus, jūras radības, ko valdniece dēvēja par cūkdelfīniem, bet jūrnieki reiz uzskatījuši par nārām, un arī stores, kuru gaļa tik tikko turējās pie smalkajām asakām.

Mani pārņēma šausmas, kad redzēju, ka viesi sūta pilnus šķīvjus atpakaļ uz virtuvi. Ja es būtu tuvāk mājām, tad izveidotu maisiņu no sava karoga un slepus aiznestu gardumus uz skārņiem, lai ģimene varētu izbaudīt mana mielasta atliekas.

Stundām aizritot, mani plakstiņi slīga zemāk un sejas muskuļi sāpēja no nemitīgās smaidīšanas.

Bija jau gandrīz trīs naktī, kad hercogs pamāja, un atkal noskanēja fanfaras. Sejas izteiksmei paužot atklātu sirsnību, viņš vērsās pie karalienes: – Majestāte, es vēlos jums dāvināt vēl kaut ko. Uzvedumu jums par godu.

No muzikantu stūra plūda brīnišķīga melodija, un es jutos pārliecināts, ka to nespēj radīt neviens cilvēks. Fonā es saklausīju zobratu griešanos un virvju švīkstoņu. Kā šie nelgas uzdrošinās pārtraukt burvīgo mūziku? Mākoņi pie uzgleznotajām debesīm sakustējās, un šoreiz es visu vēroju kopā ar viesiem.

Mākoņi noslīga līdz grīdai un pašķīrās, atklājot dažādās pozās sastingušas statujas. Karaliskos stāvus ieskāva sermuļādas apmetņi, un tēliem uz galvas mirdzēja kroņi. Viss bija izšūts ar leopardiem un heraldiskajām lilijām.

Es nezināju, ko šīs statujas atveido, bet karaliene klusi iesaucās, un viņas acīs iemirdzējās asaras. – Mans tēvs! Mana māte! Tik dzīvi, it kā grasītos tūlīt runāt!

Un statujas sakustējās, gluži kā burvestības atdzīvinātas; tie bija dejotāji, ieģērbti atbilstoši savai lomai. Pārējie viesi sajūsmināti runāja franciski un angliski, un Bakingema vārdi apslāpa mūzikas un balsu troksnī.

– Kad nomira jūsu tēvs, jūs vēl bijāt bērns, tāpēc neiepazināt tēva mīlestību. Es cienu šo saikni, jo pats esmu tēvs. – Hercogs smaidīja. – Un nepacietīgi gaidu mirkli, kad šajā lomā būs arī mans labākais draugs un viņa karaļvalsts.

Anrieta Marija nosarka. – Es dedzīgi ceru dāvāt mantinieku.

Bakingems turpināja vēl klusāk: – Nav viegli ieņemt bērnu, ja vīram ceļu uz sievas gultu aizšķērso priesteri pie durvīm.

Karaļa seja apmācās, bet viņš lūkojās uz karalieni, nevis hercogu, kurš runāja tik atklāti.

No šāda karaļa skatiena Anrieta Marija vairījās, un kaut kas viņas sejā atgādināja man Enu, kad māsa centās aizbēgt no rūgta tonika dzeršanas. – Pat karaliene nevar apiet svētās dienas. Es neaizmirstu, ka mans lielākais pienākums ir kļūt par prinča māti.

– Un piedzimis viņš būs ticīgs protestants. – Bakingems salika pirkstus kopā. – Princis, kurš alks karot ar Romu. – Un Franciju? Jautājums neuzdots kavējās gaisā. – Karš ir zināms jau kopš Zālamana laikiem, – Bakingems sacīja. – Liktenis uzspiež cilvēkiem pienākumu izvēlēties, kurā pusē nostāties. Mums jāsakauj ienaidnieks vai pašiem jācieš sakāve.

Es palūkojos uz trijotni sev apkārt – karali, karalieni un hercogu. Vēl pirms brīža manas krūšu bruņas bija sakarsušas. Tagad mani pārņēma drebuļi.

4. nodaļa

– Četri naktī… – karalis sacīja. Kaut gan dejas bija beigušās, krāsainie kamzoļi un tērpi vēl joprojām virpuļoja man acu priekšā un vajāja cits citu manās atmiņās. Sēžot uz karalienes krēsla paroceņa, es skatījos, kā hercogs un hercogiene atvadās no valdnieku pāra.

Pateicībā es pacēlu skatienu pret debesīm. Man sāpēja gūžas muskuļi, it kā paroceņa kokā iegrebtais grifs grauztos miesā līdz kaulam. Krūšu bruņas bija sašķiebušās un spiedās padusē. Es nezināju, kā aizsniegt sprādzes un ādas sloksnes, kas to sastiprināja. Vai nāksies gulēt bruņās? Es atcerējos karaļa ierosinājumu par manu gultu un prātoju, vai bruņas ietilps milža kurpē.

– Vēlā stunda ir apliecinājums jūsu namatēva mākslai, Bakingem. Mums ar Viņas Majestāti ir laiks doties prom. – Karalis nožāvājās, apslēpdams muti ar smalko plaukstu. Es nospriedu, ka viņš nav pieradis līksmoties līdz rītausmai.

Bakingemas hercogiene tuvojās karalienei. Es manīju, ka Anrietai Marijai viņa nepatīk, tomēr nesapratu iemeslu. – Jums vajadzēs ilgi braukt līdz savām gultām, Jūsu Majestātes. Vai pagodināsiet mūs, pavadot nakti šeit?

– Nē, tas nav iespējams.

Hercogiene sastinga, un karaliene acīmredzami atskārta, ka viņas steidzīgā atbilde ir gandrīz nepieklājīga. Viņa palūkojās uz karali.

– Vai mūsu mītne nav jums pa prātam, Jūsu Majestāte? – Bakingems smaidīja, bet viņas acu skatiens bija salts. – Mēs esam izdarījuši visu iespējamo, lai jums izpatiktu.

– Jums tas izdevies pārāk veiksmīgi, Jūsu Gaišība. – Karaliene centās mazināt apvainojumu, neupurējot savu lepnumu. – Es nespēju sagaidīt, kad varēšu iekārtot Džefriju menažērijā un apspriesties ar Džounsa kungu, lai izmantotu Džefriju jaunajā uzvedumā.

– Viss galms šo notikumu nepacietīgi gaidīs, – Bakingems sacīja. – Varbūt Džounsa kungs atradīs kādu lomu arī manai sievai.

– Es apbrīnoju Jūsu Majestāti, – hercogiene noteica. – Jūs man daudz varētu iemācīt.

– Visas lomas jau piešķirtas manām dāmām.

– Franču dāmām, – Bakingems izlaboja.

Viena no tām gluži kā saukta tuvojās karalienei un pieliecās reveransā. – Jūsu Majestāte, jūs esat bāla. Vai sākušās galvassāpes?

– Jā, Meimija. Tu par mani lieliski rūpējies. – Karaliene pamāja seram Tobijam, lai tas pārtulko vārdus, un pievērsās man. – Džefrij, Senžorža kundze ir manas guvernantes Monglā kundzes meita. Mēs augām kopā Senžermēnanlē pilī.

– Ja saprotu pareizi, tur bija daudz bērnu. – Bakingems nepiespiesti pārgāja uz franču valodu. – Un vairāki tādi, kuru dzimšana baznīcai nepatiktu.

Karaliene atmeta galvu. – Mans tēvs dievināja savus bērnus. Mums paveicās, ka bijām kopā… visi mani brāļi un māsas. – Viņa palūkojās uz vīru. – Jūsu Majestāte, es lūdzu atļauju doties uz Dānijas namu.

Valdnieks brīdi vilcinājās, pārmaiņus lūkodamies uz Bakingemu un karalieni. Bet stāvokli glāba hercogiene.

– Majestāte, sievietes nelīdzinās vīriešiem, kas labprāt metas izpētīt jaunas vietas. Mēs ilgojamies pēc savas ligzdas.

Karaļa sejā pavīdēja pateicība, jo hercogiene iejaucoties ļāva viņam izbēgt no izvēles starp Bakingema un karalienes gribu. – Jūs esat nenovērtējama pērle, kundze. Jums noteikti jāpievienojas karalienes saimei un jādāvā viņai sava sievietes gudrība.

Franču dāmas draudīgi rauca pieri, un šķita, ka valdniece tūlīt piecirtīs kāju. Hercogiene izlikās to nemanām. – Es justos pagodināta, ja varētu kalpot karalienei mums abām piemērotā laikā. – Bakingems saniknots uzlūkoja sievu, bet viņa turpināja: – Pagaidām man jāpaliek savā ligzdā un jārūpējas par bērniem. Molla mantojusi sava tēva valdzinājumu, un aukle diemžēl viņai piešķir vairāk brīvības nekā ieteicams.

– Kāpēc gan? – Karaļa skatienā parādījās sirsnība. – Es nekad neesmu sastapis tik apburošu meitēnu.

– Viņa pārāk labi apzinās Jūsu Majestātes labvēlību. Nesen viņa piedraudēja nabaga Linlijas kundzei, ka jūs viņu šovakar ieslodzīsiet Tauerā.

– Par kādu nodarījumu?

– Viņa neļāva Mollai valkāt tērpu, ko viņai uzdāvinājāt.

– Tā ir saprotama vēlme.

– Mana meita gribēja to vilkt pirms gulētiešanas. – Karalis iesmējās, un hercogiene turpināja: – Vai izdabāsiet senam draugam, Jūsu Majestāte, un ļausiet man palikt pie bērniem līdz izdevīgākam mirklim?

– Viss notiks, kā gribēsiet. – Karalis noskūpstīja hercogienes roku.

Es jutu, ka valdnieka sievas dusmas iekvēlojas vēl košāk. – Senžorža kundze! – karaliene uzsauca. – Sakiet Grigorijam, lai paziņo manas baržas airētājiem, ka mēs brauksim uz Dānijas namu.

Bija acīmredzams, ka neviena no abām francūzietēm nejūtas pateicīga Bakingemas hercogienei par iejaukšanos. Senžorža kundze, tērpa satīnam noplīvojot, piegāja pie sulaiņa, kurš tik stingi pētīja mani, ka nedzirdēja saucienu. Beidzot sadzirdējis jau otro aso pavēli, viņš klupdams steidzās pie durvīm un saniknots palūkojās uz mani tik dusmīgi, it kā es būtu vainojams.

Pārējie karalienes galminieki gatavojās doties prom. Gluži kā pēc burvju mājiena parādījās samta apmetņi, spalvu pušķiem greznotas cepures un mīkstas kapuces. Es iedomājos par lādi, ko Uriēls Vērs atvēlēja manam braucienam uz Londonu. Vai kāds atcerēsies to sūtīt man līdzi? Karaliene gribēja mani apģērbt; vai viņa vēlēsies atbrīvoties no visām liecībām par to, ka es kādreiz piederēju Bakingemam?

Vērs stāvēja patālāk no pūļa, salicis rokas aiz muguras, un centās pārliecināties, ka neviens nevar nolasīt viņa domas. Es nespēju sagaidīt mirkli, kad atbrīvošos no šī cilvēka. Tomēr, ja pajautāšu par savu lādi, varēšu izvilināt no viņa atzīšanos, ka esmu uzstājies labi.

Izlauzies cauri pūlim, es nostājos Vēram blakus. – Pīrāga varonis, – viņš noteica. – Spriežot pēc skatītāju atsaucības, tu pašrocīgi iznīcināji visu franču armiju.

– Karaliene šķiet apmierināta.

– Viņa tevis dēļ iztērēs veselu bagātību, naudu, ko mantnīca nevar atļauties. Bet karalis to visiem iespējamiem līdzekļiem izraus no savu pavalstnieku rokām.

Man gribējās apsūdzēt Vēru neuzticībā kronim, bet arī Okemā ļaudis žēlojās par karalisko ģimeni, kas izspiež nabagu maciņus sausus un apmaksā savas pārmērības. Pirms kalpošanas pie Bakingema es nebiju apjautis, cik patiesi ir šie vārdi.

– Vai tev patika dzīvā glezna ar karalienes ģimeni? – Vērs jautāja. – Netika parādīta daļa, kurā viņas brālis karalis atņēma savai mātei Marijai de Mediči reģentes vietu un nolūkojās pa logu, kamēr sargi slepkavoja tās padomdevēju itālieti. Tāda drāma lieliski atdzīvina rātnu ģimenes ainavu.

Es atcerējos, cik kaismīgi karaliene vēroja izrādi. Viņas tēvs bija nogalināts, māte zaudējusi varu asiņainā apvērsumā. Tātad karalienes pasaule divas reizes sabirzusi pīšļos viņai pie kājām. Tagad, ja piepildīsies Bakingema iecere, tas notiks vēlreiz.

– Vai ir kāds iemesls, kā dēļ mani uzmeklēji? Varbūt vēlējies tikai palīksmot par savu uzvaru?

– Gribu, lai nosūtāt manu lādi uz pili, – es sacīju.

– Nedomāju, ka tev to vajadzēs. Bet man vismaz būs iegansts tevi pirmo reizi apciemot Dānijas namā.

– Man šķita, ka jūs alkstat atgriezties pie kuģiem.

Vēra acīs uzplaiksnīja bezspēka pilnas dusmas, ko viņš nepaguva noslēpt. – Es vēlos pamest galmu tikpat dedzīgi, kā tu gribi no manis atbrīvoties. Izskatās, ka mums abiem vēl brīdi nāksies vienam otru pieciest. Tevi priecēs vēsts, ka mēs esam kļuvuši par tuviem draugiem, Džefrij. Mūsu kopējās pūles hercogu tā sajūsminājušas, ka man uzdots tevi apciemot, kad būšu Londonā darīšanās. – Es acīmredzot nespēju noslēpt nepatiku, un Vērs pasmīnēja. – Mani šis noteikums priecē tikpat maz kā tevi. Bet es iesaku tev iemācīties, kā nomākt savas izjūtas galmā. Pretējā gadījumā tu tikpat labi varētu pastiept kaklu pretī vilkiem. Starp citu, Senžorža kundze tevi meklē. Paej nedaudz tālāk, lai viņa neredz mūs abus kopā.

Apmetis dažus līkločus, es atgriezos pie karalienes galminiekiem. Mēs izgājām nakts tumsā. Sargi devās pa priekšu, turot rokā āvas, un mēs lāpu gaismā šķērsojām Bakingema slaveno dārzu līdz Jorkas nama ūdens vārtiem. Ziedu smarža atkāpās, un tās vietā parādījās zivju un noteku smārds no ūdens, kas skalojās ap piestātni. Pilsēta šķita tikpat draudīga kā lauvas, kas iegrebti vārtu mūrī. Visi godīgie ļaudis jau bija pametuši ielas un kanālus. Tumsas aizsegā slapstās tikai ļaundari.

– Es vēlos pabūt viena, – karaliene paziņoja. – Man līdzās paliks tikai Senžorža kundze. – Pārliecināts, ka Anrieta Marija sūta prom arī mani, es skatījos, kā Grigorijs palīdz viņai iekāpt greznajā karaliskajā baržā. Senžorža kundze turēja valdnieces tērpa svārkus.

Ceļš līdz pakāpienam man sagādāja vairāk sarežģījumu. Man sāpēja kājas pēc ilgās gulēšanas pīrāgā, bet es uzrāpos uz klāja, pūlēdamies saglabāt līdzsvaru. No upes pūta salts vējš. Neviens nebija iedomājies sagādāt man apmetni šim ceļojumam. Es cerēju, ka Dānijas nams atrodas netālu, citādi es to sasniegtu nožēlojamā stāvoklī.

Es atsitos pret bortu, un dobjais troksnis piesaistīja karalienes uzmanību.

– Kāpēc Džefrijam nav apmetņa? – viņa vērsās pie savas dāmas. – Pajautā!

Sieviete stomīgi atkārtoja jautājumu angliski.

Es jau gribēju atbildēt franciski, tomēr jutos pārāk noguris, lai sāktu ilgus skaidrojumus, tāpēc angliski sacīju: – Kundze, es neuzdrošinājos lūgt atļauju, lai paņemtu apmetni.

Karaliene pieskārās man pie vaiga. Kaut gan viņas roku sedza cimds, tā bija silta. – Grigorij, nekavējoties pasniedz Džefrijam savu apmetni!

Sulainis ciešāk satvēra audumu sev pie kakla, it kā gribētu atteikties, tomēr beigu beigās noņēma smago apģērba gabalu un aplika man apkārt. Tas ieskāva mani un nogūlās uz zemes, it kā es būtu gara auguma vīrs ar izkusušām kājām. Es neizrādīju, ka jūtos daudz ērtāk. Ja turpināšu tēlot salšanu, karaliene varētu mani pieaicināt pie ogļu pannas, kur sildīja kājas kopā ar Senžorža kundzi.

Laikam es izskatījos nožēlojams, vismaz tā jutos. Karaliene pasauca mani tuvāk, pati iedama pie sava sēdekļa.

– Majestāte, vai nebūtu prātīgāk sūtīt mazo vīriņu uz laivas priekšgalu kopā ar pārējiem?

– Viņš ir tik noguris, ka iemigs, iekams mēs kaut nedaudz attālināsimies no Bakingema piestātnes. Liec viņu mierā, Meimija.

Karaliene uzsita pa damasta spilvenu, kas atradās blakus viņas sēdeklim. Es uztrausos uz slidenās virsmas. Veltījusi man vēl vienu piesardzīgu skatienu, Meimija Senžorža iekārtojās mums līdzās, un sulaiņi aizgaiņāja visus pārējos uz baržas priekšgalu, it kā aizverot durvis aiz mums.

Zēni iesprauda lāpas dzelzs turekļos, apgaismojot mums ceļu, un pacēla enkuru. Bungām sitot ritmu, airi iegrima ūdenī.

Senžorža kundze ierunājās, tiklīdz pārējās sievietes vairs nevarēja viņu sadzirdēt. Viņas vārdi, teikti franču valodā, bija asāki par vēju. – Cik iedomīgs ir šis Bakingems, cenšoties uztiept jums savu sievu! – Senžorža kundze nicīgi nošņācās, pilnīgi pārliecināta, ka es neko nesaprotu. – Un Viņa Majestāte rīkojās tikpat nicināmi, liekot viņai mācīt jums, kā jāuzvedas labai sievai!

Es gaidīju dusmu uzliesmojumu, bet karaliene iegrima pārdomās. – Diemžēl Bakingemam varētu būt taisnība. Es neesmu īpaši laba sieva.

– Hercogs diezin vai ir cienīgs jums dot padomus! Tas neģēlis nolaupīja Ketrinu Menersu, kad viņas tēvs atteicās pieļaut savas mīļotās meitas laulību ar šādu zelta mednieku. Izpostījis viņas labo slavu, Bakingems piespieda viņas tēvu lūgties, lai viņš apprecas ar mazo muļķīti. Vai spējat iedomāties? Vienu no Anglijas bagātākajām mantiniecēm atdeva tādam vīrietim!

– Tomēr hercogiene savu vīru dievina.

– Viņa ir pelnījusi visu, ko saņem. Bakingems ielaižas dēkā ar jebkuru sievieti, kas spēj viņam sagādāt varu, bagātību vai gluži vienkārši izklaidi. Runā, ka hercogs un tā viltīgā ragana Lūsija Heja esot kā cimds ar roku, un Kārlailas grāfs savu sievu uzmundrinot, lai gūtu labumu no Bakingema ietekmes.

– Nav grūti saprast, kāpēc Kārlailas grāfiene tā interesē vīriešus, – karaliene sacīja. – Viņa noteikti nebaidās no netīkamās laulības gultas, lai cik apkaunojošs, sāpīgs un neveikls būtu tajā notiekošais. Es dzirdēju daudz diženu mīlas stāstu un domāju, ka gultā viss būs citādi. Varbūt, ja es mācītos no viņas, tad izpelnītos karaļa mīlestību.

– No viņas jūs iemācītos tikai palaistuvju viltības! Viņa Majestāte jūs mīl. Ja Bakingems vairs neiejauktos, karaļa jūtas būtu vēl spēcīgākas! Kāpēc gan kāds pakalpīgs slepkava nevar iegrūst viņam krūtīs dunci?

– Meimija! – karaliene iesaucās, viņu apklusinādama. Es domāju, ka viņa atgādinās Senžorža kundzei par manu saistību ar hercogu. Bet karalienes acīs es biju tikpat nesaprātīgs kā spilvens, uz kā viņa sēdēja. – Es nespēju vēlēt Bakingemam ļaunu. Šāds zaudējums satriektu karali. Turklāt es neciešu runas par šādu noziedzību pēc tā, kas notika ar manu tēvu.

– Jūsu dzīve būtu vienkāršāka, ja hercogs jūs nemocītu, – Meimija neatlaidās.

– Un viņam būtu vieglāk dzīvot bez manis. Lai izpildītu viņa vēlmi un atbrīvotu hugenotu augstmaņus Larošelā, vajadzētu karot ar manu brāli, un Roma tikmēr cer izmantot franču armiju, lai piespiestu Angliju atgriezties pie īstenās ticības. No Francijas ieradusies katoliete, kuras klēpis ir tukšs, nenāk par labu nevienai pusei.

– Mana māte apgalvo, ka satraukuma dēļ sievietes klēpis sarūgst un nespēj uzturēt bērnu. Ja karalis Čārlzs vēlas dēlu, viņam jāpanāk, lai Bakingems un pārējie jūs vairs nemoka. Un, runājot par Anglijas katoļiem, jūs esat darījusi visu iespējamo, lai atvieglotu viņu nastu. Jūs pārvērtāt Dānijas namu par patvērumu, kur viņi var celebrēt misi un sūdzēt grēkus. Kapela, ko ceļ Inigo Džonss, būs brīnišķīga.

Karaliene skumji sarauca pieri. – Cik no maniem pavalstniekiem varēs tur meklēt mierinājumu? Tikai daži, kam pietiek naudas un varas? Un kas notiks ar nabadzīgajiem, kuri izkliedēti pa visiem šīs salas nostūriem? Pat tie nedaudzie, kuri izmanto manu kapelu… kas notiek, tiklīdz viņi iziet pa manām durvīm? Naids un aizdomas pret katoļiem pieņemas spēkā. Es saņemu neskaitāmas vēstules no Francijas ar jautājumiem, kāpēc neesmu paveikusi uzdoto.

– Tas iedomīgais Bakingems nevarēs mēroties spēkiem ar Francijas meitu, – Senžorža kundze apgalvoja. – Esiet līksma, panāciet, lai vaigos atkal uzplaukst rozes, smejieties un dejojiet! Beigu beigās jūs iegūsiet karaļa mīlestību. Neviens nespēj jums pretoties, kad esat tāda.

– Ja man nebūtu tevis un menažērijas, es mirtu no vientulības. Nedomāju, ka mana dzīve izvērtīsies šādi. Čārlzs taču izjāja man pretī, pārāk nepacietīgs, lai ievērotu pieklājības noteikumus. Pirmajā tikšanās reizē viņš likās tik priecīgs, ka es cerēju… Tagad tam vairs nav nozīmes. Mēs ar karali strīdamies pat par to, vai līst lietus. – Anrieta Marija skumīga iesmējās. – Vai es biju muļķe, ja cerēju uz mīlestību? Maniem vecākiem tās nebija. Nezinu nevienu, kam būtu karaliskas asinis un kurš iepazinis mīlestību ar savu vīru vai sievu. Bet pirmajā reizē, kad ieraudzīju karaļa attēlu, es jutu, ka viņš ir ieslodzīts aiz saltuma maskas, par ko visi runā, un es varētu viņu atbrīvot.

Senžorža kundze apskāva karalieni, pārkāpdama visus uzvedības nosacījumus, ko man bija iemācījis Vērs. Bet valdniece tik nopūtās un atbalstījās pret draudzeni. Meimija noskūpstīja viņu uz galvvidus. – Mana mīļā Anrieta, jūs vienmēr ilgojāties pēc sirds siltuma! Jūs bijāt visu mīlule mūsu nelielajā petit troupeau Senžermēnā. Protams, šeit jums ir vientuļi. Aizveriet acis un domājiet par ziediem, saules gaismu un saviem brāļiem un māsām, kas spēlē aklās vistiņas!

– Bakingems gribēja, lai es par viņiem kaunētos. Viņš labprāt nosauktu viņus par bastardiem un aizdzītu no pils. Šim cilvēkam sirds ir pārāk skopa, toties mana tēva sirds… Man ļoti žēl, ka viņu nepazinu, Meimija. Ir tikai atmiņas, ko man atklāji tu un pārējie Senžermēnā. Es tik bieži izlūdzos stāstus par tēvu, ka tie gandrīz šķita kā manējie.

Es atliecos, lai redzētu skumjas, kas jautās ēnās ap karalienes lūpām, un atcerējos hercoga brīdinājumu, ka nedrīkstu ļauties viņas valdzinājumam. Bakingems apgalvoja, ka valdniecei piemīt zināma pievilcība. Es atspiedos ar pēdām pret klāju un centos atvirzīties no viņas tālāk.

Senžorža kundze noglāstīja karalienes matus. – Aizveriet acis, mon ame, – viņa klusi teica. – Rīt viss atkal rādīsies košākās krāsās. Mēs dārzā rotaļāsimies ar kucēniem un vērosim jūsu šausmīgā mērkaķa stiķus. Un mēs apģērbsim jūsu jauno punduri. Padomājiet vien, cik mums būs jautri!

Airu ritmiskie šļaksti ūdenī ieaijāja mani miegā. Es vēl dzirdēju karalienes balsi: – Šeit ir ļoti auksti, Meimija. Man bail, ka es nekad vairs nejutīšu siltumu.

Virs ūdens atkal uzbrāzmoja vējš, un es nodrebēju, tomēr ne jau aukstuma, bet iekšējās vientulības dēļ. Manī bija tukšums vietā, kur mani varētu sildīt kāda mīlestība.

Страницы книги >> Предыдущая | 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации