» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Drošais patvērums"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 29 августа 2016, 17:40


Автор книги: Nikolass Spārks


Жанр: Зарубежные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +16

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 21 страниц) [доступный отрывок для чтения: 14 страниц]

Шрифт:
- 100% +

Nikolass Spārks
Drošais patvērums. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

POLA UN ADRIĒNAS KOTU PIEMIŅAI.

MANA BRĪNIŠĶĪGĀ ĢIMENE – JAU TAGAD SKUMSTU PĒC JUMS ABIEM.



Pateicības

Pabeidzot katru jauno romānu, es vienmēr iedomājos par tiem cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši tā tapšanā. Kā allaž, sarakstu atklāj mana sieva Ketija, kurai ne tikai jāiztur radošie untumi, kas dažkārt nomoka mani kā rakstnieku; piedevām viņa ir piedzīvojusi pārbaudījumu pilnu gadu, kura laikā nācies zaudēt abus savus vecākus. Es mīlu tevi un nožēloju, ka nespēju darīt neko, lai mazinātu tavas zaudējuma sāpes. Mana sirds jūt tev līdzi.

Vēl es vēlētos pateikties saviem bērniem Mailsam, Raienam, Landonam, Leksijai un Savannai. Mailss ir uzsācis mācības koledžā, mana jaunākā meita mācās trešajā klasē, un, skatoties, kā viņi aug, es allaž izjūtu lielu prieku.

Mana aģente Terēze Pārka allaž ir pelnījusi pateicību par visu to, ko viņa dara, lai palīdzētu man uzrakstīt pēc iespējas labāku romānu. Man paveicies, ka varu sadarboties ar tevi.

Tas pats attiecas uz manu redaktori Džeimiju Rābu. Viņa man ir iemācījusi daudz par rakstīšanu, un es jūtos pateicīgs par viņas klātbūtni manā dzīvē.

Denīze Dinovi, mana Holivudas draudzene un vairāku manu filmu producente, gadu gaitā ir bijusi prieka un draudzības avots. Paldies par visu, ko esi darījusi manā labā.

Deivids Jangs, Hatchette Book Group vadītājs, ir reizē gudrs un vienreizējs. Paldies par samierināšanos ar to, ka es allaž kavēju manuskriptu iesniegšanas termiņus.

Hovija Sandersa un Keja Hajeišana, manas kino aģentes, ir sadarbojušās ar mani gadiem ilgi, un krietna daļa no maniem panākumiem ir viņu smagā darba rezultāts.

Dženifera Romanello, mana reklāmas aģente Grand Central Publishing izdevniecībā, ir strādājusi ar visiem manis sarakstītajiem romāniem, un es uzskatu sevi par laimes lutekli, pateicoties visam tam, ko viņa ir paveikusi.

Edna Fārlija, mana otrā reklāmas aģente, ir profesionāla un uzcītīga un fantastiski prot parūpēties par to, lai manas turnejas noritētu gludi. Paldies par to.

Skots Švimers, mans izklaides nozares advokāts ir ne tikai draugs, bet arī izcili prot vienoties par visiem sīkumiem manos līgumos. Jūtos pagodināts par iespēju sadarboties ar tevi.

Ebija Kūnsa un Emīlija Svīta, divas Park Literary Group darbinieces, ir pelnījušas manu pateicību par visu to, ko dara manu ārvalstu izdevēju, manas mājaslapas un man piedāvāto līgumu sakarībā. Jūs esat vislabākās.

Mārtijs Bovens un Viks Gudfrijs, kuri fantastiski pastrādāja, producējot “Dārgo Džonu”, ir pelnījuši manu pateicību par savu darbu. Es novērtēju rūpību, kādu viņi tam veltījuši.

Tāpat bija ārkārtīgi patīkami sadarboties ar Eidamu Šenkmanu un Dženiferu Gibgotu, “Pēdējās dziesmas” producentiem. Paldies par visu, ko jūs izdarījāt.

Korteno Valenti, Raiens Kavano, Takers Tūlijs, Marks Džonsons, Linna Harisa un Lorenco di Bonaventura izrādīja lielu aizrautību, pārveidojot manus romānus filmās, un gribu jums visiem pateikties par to, ko esat darījuši.

Paldies arī Šēronai Krasneijai, Flegai, redaktoru un korektoru komandai, kuriem nācās strādāt vēlos vakaros, lai šo romānu varētu publicēt.

Džefs Van Vī, “Pēdējās dziesmas” scenārija līdzautors, ir pelnījis pateicību par savu aizrautību un pūlēm, veidojot ekranizācijas, kā arī par draudzību.

Pirmā nodaļa

Keitija apstaigāja galdiņus, juzdama, kā Atlantijas okeāna brīze sabužina matus. Viņa nesa pa trim šķīvjiem kreisajā rokā un vēl vienu labajā un bija ģērbusies džinsos un sporta kreklā ar uzrakstu “Aivana restorāns: nogaršojiet mūsu ātes”. Keitija aiznesa šķīvjus četriem vīriešiem polo kreklos; tas, kurš atradās viņai vistuvāk, notvēra meitenes skatienu un pasmaidīja. Lai arī vīrietis centās izturēties draudzīgi, Keitija zināja, ka viņš to vēro aizejot. Melodija bija minējusi, ka šie vīrieši esot atbraukuši no Vilmingtonas un meklējot vietas filmas uzņemšanai.

Paņēmusi karafi ar saldo tēju, Keitija no jauna piepildīja viesu glāzes, lai pēc tam atgrieztos savā vietā. Viņa pameta skatienu apkārt. Bija aprīļa beigas, gandrīz ideāla temperatūra, un zilās debesis sniedzās līdz pat apvārsnim. Viņai aiz muguras kuģu ceļš izskatījās mierīgs par spīti vējam un šķita atspoguļojam debesu krāsu. Kāds ducis kaiju uzmetās uz margām, gaidīdamas, kad varēs pasprukt zem galdiņiem, ja kāds nometīs ko ēdamu.

Aivans Smits, restorāna īpašnieks, tās necieta. Viņš tās dēvēja par spārnotajām žurkām un jau divas reizes bija nostaigājis gar margām ar poda beržamo, cenzdamies tās aizbiedēt. Melodija bija pieliekusies Keitijai pie auss un atzinusies, ka viņu vairāk satrauc tas, kur beržamais ir pabijis, nekā trokšņainie putni. Keitija neko neatbildēja.

Viņa ielēja karafē nākamo saldās tējas porciju un sāka sakopt darbavietu. Pēc brīža viņa juta, ka pie pleca kāds pieskaras. Keitija pagriezās un ieraudzīja Aivana meitu Ailīnu; glītā, deviņpadsmit gadus vecā meitene ar zirgasti strādāja uz pusslodzi par vietu ierādītāju restorānā.

– Keitij, vai vari paņemt vēl vienu galdiņu?

Keitija pārskatīja savus galdiņus, domās apsvērdama darba kārtību. – Protams, – viņa pamāja.

Ailīna devās lejā pa kāpnēm. No tuvējiem galdiņiem Keitija sadzirdēja sarunu drumslas – cilvēki sarunājās par draugiem vai ģimeni, par laika apstākļiem vai makšķerēšanu. Pie stūra galdiņa divi cilvēki aizvēra ēdienkartes. Keitija steidzās turp un pieņēma pasūtījumu, taču nepakavējās pie galdiņa, mēģinot uzsākt saviesīgu sarunu, kā to darīja Melodija. Keitijai īsti nepadevās saviesīgās sarunas, taču viņa bija ātra un pieklājīga, un izskatījās, ka klientiem nav iebildumu. Viņa strādāja restorānā kopš marta sākuma. Aivans bija viņu nolīdzis vēsā, saulainā pēcpusdienā, kad debesis bija sarkankrūtīša olu krāsā. Kad viņš pateica, ka Keitija var sākt strādāt nākamajā pirmdienā, viņai nācās pamatīgi saņemties, lai neapraudātos restorāna īpašnieka priekšā. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad varēja doties atpakaļ uz mājām, lai sabruktu. Tobrīd viņa bija palikusi bez naudas un nebija ēdusi divas dienas.

Keitija no jauna piepildīja glāzes ar ūdeni un saldo tēju un devās uz virtuvi. Rikijs, viens no pavāriem, pamirkšķināja viņai kā vienmēr. Pirms divām dienām viņš bija aicinājis Keitiju uz satikšanos, taču viņa bija atbildējusi, ka nevēlas satikties ar kādu no restorāna. Keitija nojauta, ka viņš varētu mēģināt vēlreiz, un cerēja, ka būs kļūdījusies.

– Neizskatās, ka šodien cilvēku varētu kļūt mazāk, – Rikijs piezīmēja. Viņš bija gaišmatains un lunkans, varbūt kādu gadu vai divus jaunāks par Keitiju, un vēl aizvien dzīvoja kopā ar vecākiem. – Katru reizi, kad mums šķiet, ka cauri būs, atkal kāds uzrodas.

– Diena ir skaista.

– Bet kāpēc cilvēki ir te? Tādā dienā kā šī viņiem vajadzētu atrasties pludmalē vai makšķerēt. Tieši to es darīšu, kad būšu ticis galā ar darbu.

– Izklausās labi.

– Vai varu vēlāk aizvest tevi mājās?

Rikijs piedāvāja viņu aizvest mājās vismaz pāris reižu nedēļā.

– Paldies, nē. Nedzīvoju nemaz tik tālu.

– Tas nekas, – viņš neatlaidās. – Darīšu to labprāt.

– Pastaigas nāk man par labu.

Keitija pasniedza viņam lapiņu, ko Rikijs piesprauda pie dēļa. Tad viņš atdeva Keitijai vienu no pasūtījumiem, un viņa aiznesa to atpakaļ līdz savai darba vietai un novietoja uz galda.

Aivana restorāns bija vietējo iecienīta vieta, kas darbojās teju trīsdesmit gadu. Šeit nostrādātajā laikā Keitija jau bija iepazinusies ar pastāvīgajiem klientiem, un, šķērsojot restorānu, viņas skatiens pārslīdēja tiem pāri, lai pievērstos agrāk neredzētiem cilvēkiem. Daži pārīši flirtēja, citi izlikās neredzam viens otru. Ģimenes. Neviens neizskatījās nevietā, un neviens nebija ieradies, lai apjautātos par viņu, taču tik un tā bija reizes, kad Keitijas rokas sāka drebēt, un pat tagad viņa gulēja, neizslēdzot gaismu.

Viņas īsie mati bija kastaņbrūni – viņa tos krāsoja mazās, īrētās kotedžas virtuves izlietnē. Keitija nelietoja kosmētiku un zināja, ka viņas seja drīz iedegs, varbūt par daudz. Viņa bija apņēmusies nopirkt pretiedeguma krēmu, taču pēc kotedžas īres un komunālo izdevumu segšanas greznībai nekas daudz pāri nepalika. Pat pretiedeguma krēms bija luksuss. Darbs restorānā bija labs, un Keitija priecājās par to, taču ēdiens nebija dārgs, kas nozīmēja, ka klientu atstātās dzeramnaudas ar lielumu neizcēlās. Ievērodama pastāvīgu rīsu un pupiņu, makaronu un auzu pārslu diētu, pēdējo četru mēnešu laikā viņa bija nokritusies svarā. Keitija sajuta savas ribas zem blūzes, un vēl pirms dažām nedēļām viņai bija tumši loki zem acīm, kas, kā toreiz šķita, nekad nenozudīs.

– Man šķiet, ka tie skatās uz tevi, – Melodija noteica, pamādama uz galdiņu ar četriem vīriešiem no kinostudijas.

– It īpaši tas ar brūnajiem matiem. Tas glītais.

– Ak, – Keitija noteica. Viņa sāka gatavot kārtējo kafijas kannu. Viss, ko viņa pateica Melodijai, pēc tam tika atstāstīts citiem, tāpēc Keitija parasti ar viņu daudz nerunāja.

– Ko? Tu nedomā, ka viņš ir pievilcīgs?

– Īsti neievēroju.

– Kā tu vari neievērot izskatīgu puisi? – Melodija neticīgi pablenza uz viņu.

– Nezinu, – Keitija atbildēja.

Tāpat kā Rikijs, Melodija bija pāris gadu jaunāka par Keitiju; viņai varēja būt aptuveni divdesmit pieci. Viltniece ar gaiši brūnajiem matiem un zaļajām acīm satikās ar puisi, vārdā Stīvs, kurš strādāja par pasūtījumu izvadātāju mājas preču veikalā pilsētas otrā malā. Tāpat kā visi pārējie restorāna darbinieki, viņa bija uzaugusi Sautportā, ko raksturoja kā paradīzi bērniem, ģimenēm un veciem cilvēkiem, bet visneciešamāko vietu zemes virsū vientuļniekiem. Vismaz reizi nedēļā Melodija pavēstīja Keitijai, ka grasās pārcelties uz Vilmingtonu, kur bija bāri un klubi, un daudz vairāk veikalu. Izskatījās, ka viņa zina visu par visiem. Dažkārt Keitija domāja, ka Melodijas īstā nodarbošanās ir tenkošana.

– Dzirdēju, ka Rikijs aicinājis tevi uz randiņu, – kolēģe noteica, mainīdama tematu, – bet tu esot atteikusies.

– Man nepatīk satikties ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem kopā es strādāju. – Keitija izlikās, ka ir ļoti aizņemta ar ēdamrīku atvilktņu kārtošanu.

– Mēs varētu sarīkot dubultrandiņu. Rikijs ar Stīvu kopā iet makšķerēt.

Keitija ieprātojās, vai to viņai ieteicis Rikijs, vai arī tā ir pašas Melodijas iedoma. Varbūt abi. Vakaros, kad restorāns tika slēgts, gandrīz visi darbinieki kādu brīdi vēl pakavējās pie alus kausa. Atskaitot Keitiju, visi pārējie strādāja pie Aivana jau gadiem ilgi.

– Nez vai tā ir laba doma, – Keitija iebilda.

– Kāpēc ne?

– Man reiz bija nepatīkama pieredze, – Keitija atteica. – Proti, es satikos ar puisi no darba. Kopš tā laika esmu noņēmusies to vairs nedarīt.

Melodija izbolīja acis un aizsteidzās pie viena no saviem galdiņiem. Keitija aiznesa divus rēķinus un novāca tukšos šķīvjus. Viņa darbojās tāpat kā vienmēr, cenzdamās būt noderīga un neredzama, turēja galvu nodurtu un pielūkoja, lai viņas darba vieta būtu nevainojami tīra. Tas ļāva dienai paiet ātrāk. Keitija neflirtēja ar puisi no kinostudijas un, kad viņš aizgāja, pat neatskatījās.

Keitija strādāja pusdienu un vakariņu maiņā. Kad diena pārvērtās naktī, viņai patika vērot, kā debesis no zilām pārtop pelēkās un no oranžām dzeltenās pasaules rietumu malā. Saulrietā ūdens uzmirdzēja, un buru laivas izmantoja vēja sacelšanos. Priežu adatas šķita mirdzam. Tiklīdz saule noslīga aiz apvāršņa, Aivans ieslēdza gāzes sildītājus, un ogles sāka mirguļot gluži kā ķirbju gaismekļi. Keitijas seja bija mazliet apdegusi saulē, un karstums lika ādai iesūrstēties.

Ebija un Lielais Deivs nomainīja Melodiju un Rikiju vakarā. Ebija bija vidusskolniece, kura daudz smējās, bet Lielais Deivs bija nostrādājis pie Aivana teju divdesmit gadu. Viņš bija precējies un divu bērnu tēvs, un bija uztetovējis uz labās rokas bicepsa skorpionu. Lielais Deivs svēra gandrīz trīssimt mārciņu, un virtuvē viņa seja allaž spīdēja. Viņš bija izdomājis iesaukas ikvienam un saukāja Keitiju par Ketu.

Vakariņu sastrēgums ilga līdz deviņiem. Kad cilvēki sāka izklīst, Keitija notīrīja un slēdza savu darba vietu. Viņa palīdzēja virtuves strādniekiem salikt šķīvjus trauku mazgājamajā mašīnā, kamēr cilvēki atbrīvoja pēdējos galdiņus. Pie viena sēdēja jauns pāris, un Keitija bija redzējusi viņiem pirkstos gredzenus, kad abi sadevās rokās pāri galdam. Abi bija pievilcīgi un laimīgi, un Keitiju pārņēma sajūta, ka tas jau ir bijis. Agrāk arī viņa bija tiem līdzinājusies, pirms ilga laika un uz īsu brīdi. Vai vismaz viņa tā domāja, jo bija sapratusi, ka mirklis ir tikai ilūzija. Keitija novērsās no svētlaimīgā pārīša, nožēlodama, ka nespēj izdzēst savas atmiņas uz visiem laikiem un nekad vairs neko tādu nejust.

Otrā nodaļa

Nākamajā rītā Keitija izgāja uz lieveņa ar kafijas krūzi rokās, dēļiem nočīkstot zem basajām kājām, un atbalstījās pret margām. Lilijas spraucās ārā starp nezālēm agrākajā puķu dobē, un Keitija pacēla krūzi augšup, lai izbaudītu aromātu, pirms iedzert malku.

Viņai te patika. Sautporta atšķīrās no Bostonas vai Filadelfijas, vai Atlantiksitijas ar šo pilsētu nebeidzamo satiksmes plūsmu un smakām, un cilvēkiem, kas steidzās uz priekšu pa ietvēm. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņai bija vieta, ko saukt par savu. Kotedža nebija nekāda lielā, taču tā bija viņas mājvieta un atradās nost no ceļa, un ar to pietika. Tā bija viena no divām identiskajām ēkām, kas atradās grantēta ceļa galā. Bijušais mednieku namiņš ar koka sienām bija patvēries ozolu un priežu birztalā līdzās mežam, kas sniedzās līdz pat okeāna krastam. Dzīvojamā istaba un virtuve bija maza, un guļamistabā nebija skapja, taču kotedža bija mēbelēta, ieskaitot šūpuļkrēslus uz verandas, un īres maksa bija īsta dāvana. Mājiņa nebruka kopā, taču bija noputējusi pēc gadiem ilgas pamestības, un saimnieks piedāvāja iepirkt visu vajadzīgo, ja Keitija vēlētos to atsvaidzināt. Kopš ievākšanās viņa pavadīja daudz laika četrrāpus vai stāvot uz krēsliem, lai darītu tieši to. Viņa izberza vannas istabu, līdz tā sāka spīdēt, nomazgāja griestus ar mitru lupatu. Tad nospodrināja logus ar etiķi un stundām ilgi rāpoja pa grīdu, lai noberztu rūsu un netīrumus no linoleja pārklājuma virtuvē. Keitija bija aizpildījusi caurumus sienā ar špakteli un tad to pulējusi ar smilšpapīru, līdz siena kļuva gluda. Viņa bija nokrāsojusi virtuves sienas koši dzeltenā krāsā un pārklājusi skapīšus ar spoži baltu krāsas slāni. Viņas guļamistaba bija kļuvusi gaiši zila, dzīvojamā istaba smilšu krāsā, un pagājušajā nedēļā Keitija bija nomainījusi pārsegu dīvānam; nu tas izskatījās gluži kā jauns.

Tagad, kad lielākā darba daļa jau bija padarīta, viņai pēcpusdienās patika apsēsties uz verandas un palasīt bibliotēkā paņemtās grāmatas. Ja neskaita kafiju, lasīšana bija Keitijas vienīgais prieks. Viņai nebija ne televizora, ne radio, ne mobilā telefona, ne mikroviļņu krāsns un pat ne automašīnas, un viņa varēja salikt visu savu iedzīvi vienā maisiņā. Keitija bija divdesmit septiņus gadus veca izbijusi blondīne, kurai nebija neviena īsta drauga. Meitene bija pārcēlusies šurp bez nekā, un pēc vairākiem mēnešiem viņai vēl aizvien nebija tikpat kā nekā. Viņa pataupīja pusi no savām dzeramnaudām un katru nakti ielika to kafijas kārbā, kuru turēja paslēptu zem verandas. Tas bija Keitijas krājums ārkārtas gadījumam, un viņa drīzāk bija gatava palikt neēdusi nekā tam pieskarties. Apziņa, ka nauda tur ir, ļāva meitenei uzelpot, jo pagātne visu laiku bija viņas tuvumā un varēja atgriezties kuru katru brīdi. Tā klīda pa pasauli, meklējot viņu, un Keitija zināja, ka tā kļūst aizvien niknāka ar katru aizejošo dienu.

– Labrīt, – uzsauca kāda balss, iztraucēdama viņas pārdomas. – Jūs laikam būsiet Keitija.

Keitija pagriezās. Uz blakus kotedžas ielīkušās verandas viņa ieraudzīja mājam sievieti ar gariem, izspūrušiem, brūniem matiem. Sievietei varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņa bija ģērbusies džinsos un pogājamā blūzē, kuras piedurknes bija atrotījusi līdz elkoņiem. Sajauktajās cirtās bija paslēpušās saulesbrilles. Viņa turēja rokā nelielu paklājiņu un, šķiet, prātoja, vai to izpurināt vai ne, līdz beidzot nometa to un devās uz Keitijas pusi. Sieviete kustējās ar tāda cilvēka enerģiju un vieglumu, kas regulāri trenējas.

– Ērvs Bensons man pateica, ka mēs būsim kaimiņienes.

Saimnieks, Keitija nodomāja. – Nezināju, ka šajā mājā kāds gatavojas ievākties.

– Nez vai viņš pats to zināja. Viņš gandrīz novēlās no krēsla, kad es pateicu, ka ņemšu šo māju. – Nu jau viņa bija tikusi līdz Keitijas lievenim un pastiepa roku. – Draugi sauc mani par Džo, – viņa sacīja.

– Sveiki, – Keitija noteica sarokodamās.

– Vienreizējs laiks, vai ne? Neticami fantastisks!

– Rīts ir skaists, – Keitija piekrita, mīņādamās no vienas kājas uz otru. – Kad jūs ievācāties?

– Vakar pēcpusdienā. Un tad pavadīju gandrīz visu nakti šķaudot. Man šķiet, ka Bensons ir sakrājis pēc iespējas vairāk putekļu un noglabājis tos manā mājā. Neticami, kas tur darās.

Keitija pamāja uz durvju pusi. – Mana māja izskatījās tāpat.

– Tagad tā neliekas. Piedošanu, nespēju noturēties, nepametusi skatu pa jūsu logu, stāvēdama savā virtuvē. Jūsu māja ir koša un uzmundrinoša. Turpretī es esmu noīrējusi putekļainu ūķi, kas ir pilns ar zirnekļiem.

– Bensona kungs ļāva man visu nokrāsot.

– Kā tad. Ja vien tas nebūs jādara Bensona kungam, varu derēt, ka viņš ļaus krāsot arī man. Viņš tiks pie glītas, tīras mājas, bet es tikšu pie darba. – Viņa šķībi pasmaidīja. – Cik ilgi jūs te dzīvojat?

Keitija sakrustoja rokas, sajuzdama, kā rīta saule sāk sildīt seju. – Gandrīz divus mēnešus.

– Neesmu pārliecināta, ka izturēšu tik ilgi. Ja turpināšu šķaudīt tāpat kā pagājušajā naktī, līdz tam laikam mana galva droši vien būs nokritusi. – Sieviete nocēla saulesbrilles un sāka slaucīt stiklus blūzes stērbelē. – Kā jums patīk Sautporta? Gluži cita pasaule, vai jums tā nešķiet?

– Ko jūs ar to gribat teikt?

– Neizklausās, ka jūs būtu no šīs apkaimes. Jādomā, ka no ziemeļiem?

Pēc brīža Keitija pamāja.

– Tā jau es domāju, – Džo turpināja. – Un ir vajadzīgs kāds laiks, lai pierastu pie Sautportas. Tas ir, man tā vienmēr ir patikusi, taču es esmu pieķērusies mazpilsētiņām.

– Jūs esat vietējā?

– Esmu te uzaugusi, tad aizbraucu un nu atkal atgriežos. Vistīrākā klasika, vai ne? Turklāt tik putekļainas mājas kā te visur nemaz nav atrodamas.

Keitija pasmaidīja, un kādu brīdi abas klusēja. Likās, ka Džo jūtas pietiekoši ērti, stāvēdama viņas priekšā un gaidīdama, kad Keitija spers nākamo soli. Viņa iedzēra kafijas malku, nolūkodamās uz mežu, un tad atminējās par pieklājību.

– Vai jūs gribētu tasi kafijas? Nupat uzvārīju veselu kannu.

Džo uzlika saulesbrilles atpakaļ, iesprauzdama tās matos. – Zināt, es cerēju, ka jūs to teiksiet. Es labprāt iedzertu tasi kafijas. Visi mani virtuves piederumi vēl aizvien ir salikti kastēs, un mana automašīna atrodas remontdarbnīcā. Vai jums ir kāda nojausma par to, kāds varētu būt dienas sākums bez kofeīna?

– Man ir nojausma.

– Nu, jūsu zināšanai, es esmu visīstākā kafijmīle. It īpaši tādās dienās, kad mani gaida mantu izkravāšana. Vai es pieminēju, ka neciešu mantu kravāšanu?

– Nedomāju vis.

– Tā ir visnožēlojamākā nodarbe, kādu vien var iztēloties. Jācenšas izdomāt, kur visu nolikt, un jānobrāž ceļgali, spraucoties garām visām tām mantu kaudzēm. Neraizējieties, es nepiederu pie tām kaimiņienēm, kas lūdz tāda veida palīdzību. Turpretī kafija…

– Nāciet tālāk. – Keitija pamāja, lai viņa ienāk. – Tikai ņemiet vērā, ka lielākā daļa mēbeļu te jau bija.

Šķērsojusi virtuvi, Keitija izņēma krūzi no skapīša un piepildīja to līdz malām. Viņa to pasniedza Džo. – Piedodiet, man nav ne krējuma, ne cukura.

– Tas nav nepieciešams, – Džo atbildēja, paņemdama krūzi. Viņa papūta, pirms iedzert malku. – Labi, nu tas kļuvis nopietni, – viņa noteica. – Kopš šī brīža tu esi mana labākā draudzene visā pasaulē. Tā ir tiiiiik laba.

– Man prieks, – Keitija atbildēja.

– Bensons teica, ka tu strādājot Aivana restorānā?

– Esmu viesmīle.

– Vai Lielais Deivs vēl aizvien strādā turpat? – Kad Keitija pamāja, Džo turpināja: – Viņš tur sāka strādāt jau tad, kad es mācījos vidusskolā. Vai viņš vēl joprojām izdomā visiem iesaukas?

– Jā, – Keitija atbildēja.

– Un Melodija? Tāpat vēl runā par to, cik izskatīgi ir klienti?

– Katrā maiņā.

– Un Rikijs? Vai viņš vēl aizvien piecērt jaunajām viesmīlēm?

Kad Keitija atkal pamāja, Džo iesmējās. – Tas krogs nav mainījies.

– Vai jūs tur strādājāt?

– Nē, taču pilsēta ir maza, un Aivana restorāns ir nopietns iestādījums. Turklāt, jo ilgāk cilvēks te dzīvo, jo labāk saprot, ka neko nav iespējams paturēt noslēpumā. Visi zina visu par visiem, un daži cilvēki, tādi kā, teiksim… Melodija… ir pacēluši tenkošanu mākslas augstumos. Agrāk tas mani padarīja vai traku. Bez šaubām, puse Sautportas iedzīvotāju ir tādi paši. Te nav daudz izklaižu, atskaitot tenkošanu.

– Tomēr jūs atgriezāties.

Džo paraustīja plecus. – Nujā. Ko lai es saku? Varbūt man patīk šis neprāts. – Viņa iedzēra vēl vienu kafijas malku un pamāja uz loga pusi. – Zini, dzīvodama Sautportā, es pat nezināju, ka šīs divas mājas te atrodas.

– Saimnieks teica, ka tie esot mednieku namiņi. Tie piederējuši pie plantācijas, pirms viņš tos sāka izīrēt.

Džo papurināja galvu. – Neticami, ka tu esi pārcēlusies uz šejieni.

– Jūs izdarījāt to pašu, – Keitija piezīmēja.

– Jā, taču vienīgais iemesls, kāpēc es to apsvēru, bija tāds, ka zināju: es nebūšu vienīgā sieviete grantētā ceļa galā tukšā vietā. Te ir visai vientulīgi.

Tieši tāpēc es tik labprāt to noīrēju, Keitija klusībā nodomāja. – Tas nav tik ļauni. Nu jau esmu pie tā pieradusi.

– Ceru, ka es arī pie tā pieradīšu, – Džo atteica. Viņa papūta kafiju, cenzdamās to atvēsināt. – Tad kādi vēji tevi atnesuši uz Sautportu? Esmu pārliecināta, ka tās nebija izcilās karjeras iespējas Aivana restorānā. Vai tev tuvumā dzīvo kādi radinieki? Vecāki? Māsas vai brāļi?

– Nē, – Keitija sacīja. – Esmu viena pati.

– Atbrauci līdzi draudziņam?

– Nē.

– Tātad tu… vienkārši pārcēlies uz šejieni?

– Jā.

– Dieva dēļ, kas tev lika to darīt?

Keitija neatbildēja. Šos jautājumus bija uzdevuši arī Aivans un Melodija, un Rikijs. Viņa apjauta, ka aiz šiem jautājumiem neslēpjas nekāds tālredzīgs nolūks, tā bija tikai dabiska ziņkāre, taču Keitija nekad īsti nezināja, ko teikt, atskaitot patiesību.

– Gribēju atrast kādu vietu, kur varētu sākt visu no sākuma.

Džo iedzēra vēl vienu kafijas malku, šķietami apdomādama Keitijas atbildi, taču gluži pārsteidzošā kārtā viņa neuzdeva nekādus precizējošus jautājumus, bet tikai pamāja.

– To es varu saprast. Dažkārt sākt no sākuma ir tieši tas, kas cilvēkam vajadzīgs. Un man tas šķiet apbrīnojami. Daudzi cilvēki nespēj saņemt drosmi, lai kaut ko tādu paveiktu.

– Jūs tā domājat?

– Es zinu, – viņa noteica. – Tad kādi ir tavi plāni šodienai? Kamēr es čīkstēšu un kravāšu mantas, un tīrīšu, līdz noberzīšu rokas jēlas.

– Vēlāk man jāiet uz darbu. Taču, atskaitot to, nekādu īpašu plānu nav. Man ir jāaizskrien līdz veikalam un šis tas jānopērk.

– Tu iesi uz Fišera veikalu vai uz pilsētu?

– Iešu tepat līdz Fišera veikalam, – Keitija atbildēja.

– Vai esi satikusi īpašnieku? To puisi ar sirmajiem matiem?

Keitija pamāja. – Vienu vai divas reizes.

Džo izdzēra kafiju un nopūzdamās ielika krūzi izlietnē. – Labi, – viņa noteica, neizklausīdamās visai optimistiski noskaņota. – Pietiks vilkt garumā. Ja nesākšu tagad, es nemūžam netikšu līdz galam. Novēli man veiksmi.

– Lai veicas.

Džo viegli pamāja. – Priecājos ar tevi iepazīties, Keitij.

Pa virtuves logu Keitija redzēja, kā Džo sāk purināt pirmīt malā nolikto paklājiņu. Viņa likās pietiekoši draudzīga, taču Keitija nejutās droša, vai ir gatava samierināties ar kaimiņieni. Lai arī varētu būt patīkami pie kāda reizi pa reizei paciemoties, Keitija bija pieradusi pie vienatnes.

No otras puses, viņa zināja – dzīve mazpilsētā nozīmē, ka pašas uztieptā izolācija nevar ilgt mūžīgi. Viņai vajadzēja iet uz darbu un iepirkties, un rādīties pilsētā; daži no restorāna klientiem viņu jau tagad pazina. Turklāt Keitijai nācās atzīt, ka viņai bija paticis papļāpāt ar Džo. Nez kāda iemesla dēļ viņa sajuta, ka Džo slēpjas vairāk par to, kas bija saskatāms no ārpuses, kaut kas… uzticams, lai arī Keitija nespēja to izskaidrot. Viņa arī bija vientuļa sieviete, un tas neapšaubāmi bija pluss. Keitija negribēja iztēloties savu reakciju, ja kaimiņos būtu ievācies vīrietis, un iedomājās, kāpēc nekad nav pat apsvērusi šādu iespējamību.

Pie izlietnes viņa nomazgāja kafijas krūzes un tad nolika tās atpakaļ skapītī. Kustības bija tik pazīstamas – nolikt divas krūzītes pēc kafijas dzeršanas no rīta. Uz mirkli viņu apņēma atmiņas par dzīvi, kas bija palikusi pagātnē. Keitijas rokas sāka drebēt, un, sakrampējusi tās kopā, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, līdz tās beidzot nomierinājās. Pirms diviem mēnešiem viņa nebūtu spējusi to panākt; pat pirms divām nedēļām viņa nespēja izdarīt gandrīz neko, lai to izbeigtu. Keitija priecājās, ka šie satraukuma uzplūdi vairs nebija tik mokoši kā agrāk, taču reizē tas nozīmēja, ka viņa ir sākusi šeit iejusties, un tas likās biedējoši. Tāpēc ka iejušanās nozīmēja, ka viņa varētu kļūt neuzmanīga, un to nu nevarēja pieļaut.

Tik un tā Keitija jutās pateicīga par to, ka ir nonākusi Sautportā. Tā bija neliela vēsturiska pilsētiņa ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju un atradās Keipfēras upes deltā, tieši tur, kur upe saplūda ar kuģu ceļu. Pilsētiņā bija trotuāri un koki, kas sniedza ēnu, un ziedi, kas uzplauka smilšainajā augsnē. Luiziānas sūnas nokarājās no koku zariem, bet efejas apvija grubuļainos stumbrus. Keitija bija noskatījusies, kā bērni brauc ar divriteņiem un spēlē bumbu ielās, un apbrīnojusi daudzās baznīcas, pa vienai teju uz katra stūra. Cikāžu un varžu koris bija dzirdams vakaros, un Keitija kārtējo reizi nosprieda, ka šī vieta šķiet ideāla. Tā likās droša, it kā būtu viņu aicinājusi pie sevis no paša sākuma, solot patvērumu.

Keitija uzāva savas vienīgās kurpes – nobružātas Converse kedas. Kumode bija gandrīz tukša, un virtuvē nebija tikpat kā nekā ēdama, taču, izejot ārā no mājas saulē un dodoties uz veikalu, viņa klusībā nodomāja: te ir mājas. Ievilkusi nāsīs hiacinšu un svaigi pļautas zāles smaržu, Keitija apzinājās, ka nav jutusies tik laimīga jau gadiem ilgi.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации