» » » онлайн чтение - страница 10

Текст книги "Karalienes nerrs"


  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:43

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

Автор книги: Ella Čeisa


Жанр: Исторические любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 10 (всего у книги 25 страниц) [доступный отрывок для чтения: 17 страниц]

Шрифт:
- 100% +

13. nodaļa

Nākamajā rītā, kad pamodos, man sāpēja kājas. Es pateicos Dievam un Villam Evansam, ka nevajadzēja visu ceļu iet līdzi karalienei, un jau gribēju nosūtīt viņai vēsti, ka nejūtos labi. Tad es varētu pārvilkt segu pār galvu un visu dienu kaitināt Grigoriju, liekot nest karstas kompreses stīvuma mazināšanai. Bet es nespēju uzturēties istabā, tāpat kā nespēju sēdēt karietē, kamēr karaliene neglābjami virzījās pretī iznīcībai.

Savilcis seju galma āksta smaidā, es devos uz karalienes atpūtas istabu, lai stātos pretī paša izraisītajām šausmām. Telpa neatgādināja nelaimes vietu. Karalienes dāmas staigāja apkārt košos tērpos un sarunājās par ķecerīgajiem angļiem mesto izaicinājumu. Tēvs Filips noliecies lasīja dokumentus, un viņa stājā jautās līdz šim neredzēts mērķtiecīgums. Viņš acīmredzami bija kritis par upuri lepnības grēkam.

Anrieta Marija sēdēja pie loga kopā ar spanielu. Viņas dzīvīgajā sejā drudžaini sadzīvoja uzvaras prieks un šausmas. Itin visi bija pārāk aizņemti ar pašslavinājumiem, lai pamanītu, ka valdniece ir vientuļa.

Es šķērsoju istabu un dzirdēju, kā viņa sarunājas ar sunīti. Vārdi bija nesaprotami, tomēr man sažņaudzās sirds. – Mums vairs nav jāsatraucas. Tu izskaties tik izbijusies! Laikam jau sen bažījies, ka viņa paņems tevi atpakaļ.

– Majestāte, – es ierunājos, prātodams, kas varētu būt šī baismīgā “viņa”.

– Džefrij! – karaliene iesaucās un pagriezās. – Kā es priecājos, ka esi šeit!

– Negribēju jūs iztraucēt. Lūdzu, pasakiet Mitijai, ka es nevienam neļaušu jūs abas šķirt. Tikai parādiet man ļaundari, un es viņu izaicināšu uz divkauju.

– Nav iespējams duelēties ar Francijas karalieni atraitni.

– Jūs runājāt par savu māti?

– Viņa man uzdāvināja Mitiju, pirms aizkuģoju uz Angliju. Mitija bija man rokās, kad… Nu, tam vairs nav nozīmes. Beidzot es esmu spērusi soli, lai aizstāvētu savus pavalstniekus katoļus. Neviens vairs nevar apgalvot, ka esmu viņus aizmirsusi.

– Jūs bijāt izcili drosmīga, – es atzinu.

– Vai redzēji cilvēkus ceļa malā? Seržants Evanss ļoti satraucās.

– Viņš sargā jūs no visiem saskatāmajiem draudiem. – Diemžēl viņš nezināja, ka es vērpju Bakingema tīklus ap karalienes kājām.

– Seržants Evanss nespēja saprast, kāpēc man jārīkojas tik pārgalvīgi. Bet tagad, kad svētceļojums beidzies, trīs karaļvalstu smagums novēlies man no krūtīm.

Es cerēju, ka viņa izbaudīs šo mirkli, jo drīz pār viņas galvu gāzīsies karaļa dusmas.

– Vai zināji, ka pāvests man atsūtīja zelta rozi, pirms pametu Franciju? Viņš izvēlējās mani kā Eiropas karaļnamu pārstāvi, kas vislabāk iemieso katoļu garu.

– Dāsns žests, ņemot vērā to, ka viņš grasījās jūs iemest lauvu bedrē, – es norūcu.

– Lauvu bedrē?

– Viņa Svētība nupat bija atļāvis sūtīt jūs uz zemi, kurā dzīvo ķeceri, un salaulāt ar protestantu karali. – Es jutu iekvēlojamies dusmas. Pāvests, karaliene atraitne, Francijas karalis, Bakingems un Rišeljē, pat karalis Čārlzs iegrūda piecpadsmit gadus vecu princesi savu reliģisko cīņu krustcelēs. Uz ko viņi cerēja? Vai domāja, ka šī trauslā, jaunā sieviete atšķetinās mezglu, ko sasēja Mārtins Luters, pienaglojot savas tēzes pie baznīcas durvīm?

– Roze apliecina pāvesta tēvišķo pieķeršanos, – karaliene sacīja. Es sapratu, kāpēc viņa tā pieķērusies šai sirsnības zīmei. Anrietas Marijas tēvs nomira, nepaguvis sagādāt meitai atmiņas, un atstāja tikai skarbu māti, kas izslāpusi pēc sazvērestībām.

Dāmas, ko Viņas Majestāte atveda no Francijas, manā klātbūtnē bija runājušas par karalienes māti, kura bieži lika sist savu dēlu, kad viņš jau bija karalis. Kādas rētas Marija de Mediči sagādājusi savai jaunākajai meitai, šai dzīvīgajai jaunajai karalienei, kas tā alka mīlestības?

Es atcerējos skatienu, ko reizēm man veltīja māte; tajā jautās šausmas un slimīga aizrautība. Semjuels apgalvoja, ka viņas acīs redzama arī mīlestība. Bet – kas ir mīlestība, ja to aizklāj plāna baiļu kārtiņa?

– Jūsu māte noteikti lepojās ar tik nevainojamu meitu.

– Pirms devos ceļā, viņa vēl piedraudēja mani nolādēt, ja sašķobīsies mana ticība. Vai ir kas sliktāks par bailēm, ka miesīga māte nolādēs tavas dzimšanas dienu?

– Jā. – Es aizvēru acis, piepeši atgriezies Okemas namiņā. – Apziņa, ka viņa to jau izdarījusi.

Anrieta Marija tik tikko jūtami saspieda manu roku.

1626. gada 31. jūlijs

Trīs nedēļas pēc karalienes svētceļojuma uz Taibērnu es jutos kā pulksteņa dzeguze, kas uzvilkta pārāk cieši. Domas virpuļoja galvā līdz nelabumam strauji. Mēs nesaņēmām vēstis no karaļa; Viņa Majestāte vēl joprojām bija kopā ar Bakingemu. Es pavadīju ilgas stundas atpūtas istabā, spīdzinot sevi ar iztēles ainām par indi, ko hercogs pilina karalim ausī.

Pienāca jūlija trīsdesmit pirmā diena, kam sekos augusta sākums. Es mocījos bailēs par notikumiem karaļa galmā. Vai tuvākie padomnieki mudina viņu atteikties no sievas? Varbūt pat cenšas apsūdzēt karalieni valsts nodevībā? Ienaidnieki izmantos viņas gājienu uz Taibērnu kā zobenu, bet – kur trāpīs cirtiens? Kad?

Es knibināju ādu ap nagiem, līdz tā asiņoja, un vēroju atpūtas istabu, kas arvien vairāk līdzinājās cietumam. Tā atkal bija koša kā dārgakmeņu lādīte, un nekur vairs nemanīja raupjo, melno audeklu. Flažolets spēlēja paslēpes ar lautas melodiju, skaņas vijās kā lentes ap maija stabu, karalienes dāmas un jaunās meitenes dejoja laukumā, ko sulaiņi un pāži atstājuši brīvu istabas vidū, paklausot Senžorža kundzes norādījumiem.

Ārčijs reiz mieloja mūs ar stāstiem, ko dzirdējis no prinča Henrija. Viņš atkārtoja sera Voltera Rolija vārdus par sarkanādainiem Jaunās pasaules mežoņiem, kas pēc uzvaras kaujā metas neprātīgā dejā un vicina kara vāles. Kaut gan šo istabu pildīja smaržas un mežģīnes, Senžorža kundzes ierosinātā rotaļa šķita ļoti līdzīga.

Franču galms bija devis triecienu angļiem, pierādot, ka viņu princese nepakļausies tirānijai. Anrieta Marija negrasījās saspiest savu ticību līdz mazajai cellei, kurā viņu vēlējās ieslodzīt protestantu augstmaņi, negrasījās celebrēt misi aiz slēgtām durvīm, steidzināt prom priesterus un ļaut karalim aizmirst laulību līguma nosacījumus, ne mirkli neiebilstot. Es to uztvēru kā jaunības dumpinieciskuma soli. Bet viņa pierādīja saviem mocītājiem, ka neapklusīs. Protams, dāmas vēlējās līksmot par savas kundzes uzvaru. Tomēr, kad vēroju viņas un dzirdēju aplausus, man gribējās aizspiest ausis.

Senžorža kundze graciozi palēcās, kurpītēm pazibot zem koši dzeltenajiem svārkiem. Ak, kā man gribējās pielikt kāju viņai priekšā! It īpaši tad, kad palūkojos uz sagumušo stāvu man blakus samta krēslā. Skrandainā svētceļnieku valdniece bija pazudusi, un Anrieta Marija ģērbās un posās tikpat skaisti kā vienmēr. Bet viņas ieņemtā poza liecināja par drūmām domām, un plakstiņi bija apsārtuši.

Karaliene atbalstīja zodu kreisajā plaukstā, un gaisma no loga apmirdzēja laulības gredzenu. Viņa aizbildinājās ar zobu sāpēm, lai nevajadzētu piedalīties dejā. Pat iemīļotais spaniels sajuta kaut ko nelāgu. Mitija noskumusi saritinājās karalienei klēpī, pat nelaizīdama saimniecei roku un negrozīdamās kā parasti. Suns tikai lūkojās uz karalieni – šis skatiens bija tikpat raižpilns kā Villam Evansam, kad no rīta viņu sastapu.

Evanss notupās, lai man pateiktu: – Karaļa svīta manīta jājam šurp. Kalpotāji no visas pils mums ziņos par Viņa Majestātes noskaņojumu. Es ceru brīdināt karalieni pirms valdnieka ierašanās, lai viņa varētu sagatavoties.

– Vai karalis grasās ar viņu runāt?

– Tā šķiet, bet neesmu pārliecināts.

Es trīs stundas gaidīju Villa smagos soļus, bet tagad bažījos, ka velnišķīgā mūzika apslāpēs pat Evansa milzīgo zābaku būkšķus.

“Vai labāk ir zināt, kad kritīs bendes cirvis?” Man ausīs skanēja Ārčija dzēlīgā balss. “Vai arī dzīvot svētlaimes neziņā, līdz galva jau ripo pa ešafotu?”

Kāda no meitenēm iespurdzās, un karaliene saviebās. – Majestāte, – es ieminējos. – Vai dāmām vajadzētu dejot citur? Kad es jūtos nelāgi, man negribas uzturēties blakus līksmajiem.

Karaliene paberzēja uztūkumu uz žokļa kreisajā pusē. – Diemžēl es esmu nepiedodami izmežģījusi šo locītavu. Kad pamodos, es griezu zobus. – Brīdi klusējusi, viņa iejautājās:

– Džefrij, vai tevi moka murgi?

Nerrs manī gribēja pajokot, ka murgi mani vairs neuztrauc, jo es jau dzīvoju tajos.

Bet šāda atbilde nederētu. – Vai jums bija nemierīga nakts, Majestāte?

– Jau kopš Taibērnas. – Viņa pieliecās tuvāk, lai neviens mūs nedzirdētu, kaut gan dāmām acīmredzami nerūpēja kundzes ciešanas. – Es sapņoju, ka esmu uz moku rata. Centos savaldīties, nenodot citus katoļus, bet sāpes… Es nemitīgi domāju, ka tūlīt runāšu… tūlīt. Iztēlojos viņu sejas… pazīstamus cilvēkus, Meimiju, un sakodu zobus, lai neizkliegtu viņu vārdus.

Karaliene nodrebēja. Kaut man pietiktu drosmes paveikt neiedomājamo! Satvert viņas plaukstu, tik maigu kā bērnam; ādu nekad nebija klājušas darba tulznas. Bet es sacīju: – Tas bija tikai sapnis, Majestāte.

– Ne jau tiem mocekļiem, kas mira Taibērnā. Viņi pārdzīvoja šausminošas mokas, zinot, ka tur savās rokās neskaitāmas dzīvības un ciešanām tiks pakļauti daudzi, ja bendem izdosies salauzt pretestību. Vai spēj iedomāties?

Es gribēju apliecināt karalienei, ka nav jābaidās, bet nebiju tik prasmīgs melis.

– Tikai muļķis nebaidītos no šāda likteņa. Bet jums nedraud moku rats, Majestāte. Anglijā aristokrātus nespīdzina, it īpaši karalienes.

– Ir daudzi spīdzināšanas veidi, Džefrij. Justies svešai tālu no mājām. Zināt, ka cilvēki lolo aizdomas, pat ienīst mani par to, ko mainīt es nevaru. Par to, ko zināja, pirms vispār satika mani.

– Jūs neesat vienīgā, kas šādi jūtas, Majestāte. Mēs visi jūsu menažērijā esam to piedzīvojuši.

– Man neienāca prātā, ka šos vārdus varētu veltīt arī tev. Apbrīnojami, cik līdzīgi mēs esam! Varbūt tāpēc man mierinājumu dāvā tava klātbūtne. Tu noslīpē šīs valsts, pils un galminieku robainās šķautnes.

– Esmu gatavs jums pakalpot, kā vien spēju. – Cik vien man ļautu Bakingems.

– Es vēlētos…

– Jā, Jūsu Majestāte?

– Es gribētu runāt ar savu vīru tāpat kā ar tevi. Bez viņa padomdevējiem, kas mani plosa kā maitu lijas, cenšoties uzspiest savu gribu. Pat tad, kad karalis viesojas manā guļamistabā… – Viņa iešņukstējās. – Nē, par to es nedrīkstu runāt ne ar vienu vīrieti.

Viņai prātā noteikti skanēja visu mūžu dzirdētie pārmetumi mātes, Bakingema, Senžorža kundzes un visu priesteru vai padomdevēju balsīs.

– Kas notiks, ja mana laulība ir mirusi, Džefrij? Vai man ļaus aizlidot?

– Majestāte, es nezinu…

Piepeši atskanēja soļi, un durvis plaši atvērās. Pie mums piesteidzās Vills Evanss, manāmi nobažījies.

– Karalis tuvojas, Jūsu Majestāte, – viņš sacīja. – Un līdzi nāk sardzes vīri.

Anrieta Marija spēji nobālēja.

Flažolets nokrita uz grīdas, dobji nograbējis. Lautas stīgas nostrinkšķēja un apklusa. Meitenes pārtrauca deju un sapulcējās blakus vecākajām dāmām kā jēri, kas saoduši vilku. Pat jaunākās kalpotājas zināja, ko nozīmē šo džentlmeņu tuvošanās.

Tie bija karaļa bruņotie vīri – Anglijas augstmaņi. Kāpēc karalis tos ņēmis līdzi pie savas sievas? Iemesls varēja būt tikai viens – viņš gribēja arestēt Anrietu Mariju.

Karaliene izslējās krēslā. Viņa satvēra manu plaukstu un noslēpa mūsu savītos pirkstus zem svārku ieloces.

Durvīs parādījās košās livrejās tērpti vīri, rokā turot āvas. Viņu sejas līdzinājās bezkaislīgai maskai, bet acīs vīdēja ļaunais prieks, kas mēdza ataust mana tēva sejā, kad viņš zināja, ka suns tūlīt notrieks pretinieku zemē.

– Viņa Majestāte karalis! – Villa Evansa dārdošajā balsī nebija dzirdams, ka viņš no šī mirkļa baidījies jau kopš karalienes pieņemtā lēmuma iet uz Taibērnu. Karaliene piecēlās kājās un notrīsēja. Valdnieka melnais ģērbs ar baltiem diegu izšuvumiem izcēlās blakus Bakingema tumši sarkanajam un zeltītajam galma tērpam. Hercogs bija garāks par savu kungu, un izskatījās, ka valdnieks ir tikai varenā Bakingema ēna.

Es jutu nelabumu kāpjam rīklē. Bakingems palūkojās uz mani un novērsās, bet viņa lūpās pavīdēja tik tikko jaušams uzvaras prieka smaids. Vai kāds no karalienes kalpotājiem varētu uzminēt, ka tas domāts man? Es kvēloju dusmās, alkstot aizsargāt karalieni.

Bruņotie vīri iesoļoja istabā un aizšķērsoja ceļu uz durvīm. Franču galminieki mīņājās kā zvēri, kas iedzīti stūrī. Karaliene bija noķerta lamatās, sadusmotā Čārlza skatiena stindzināta.

– Kundze, šķiet, ka jums šodien nav labākas nodarbes kā vien dejot. Vai jums apnika kurināt sacelšanos mūsu pavalstnieku vidū?

– Kā redzat, es nedejoju.

– Vai tiešām jūs vēl pēc trim nedēļām esat nogurusi no iešanas pa dubļiem, godinot nodevējus, kas centās noslepkavot manu ģimeni?

Karaliene manāmi norija siekalas. – Es tikai vēlējos pierādīt saviem ticības brāļiem katoļiem, ka neesmu aizmirsusi solījumus, kas iekļauti mūsu laulības līgumā.

– Es jau teicu gan jums, gan jūsu brālim, ka neko tādu neesmu solījis! Vai mana sieva uzdrošinās apsūdzēt mani melos?

Anrietai Marijai netrūka drosmes, tomēr viņa nedaudz atkāpās. – Nē, Jūsu Majestāte. Bet bija pašsaprotams…

Iejaucās Bakingems: – Varbūt Viņa Majestāte varētu sekot priekšzīmei, ko parādījāt jūs, ejot uz Taibērnu. Viņš atbalstītu Larošelas protestantus, ko jūsu brālis ielencis. Vai arī man sarīkot gājienu ielās par godu neprātim, kurš nogalināja jūsu tēvu?

Anrieta Marija spēji ievilka elpu. – Kā jūs uzdrošināties pieminēt tādas šausmas? – Viņa pievērsās karalim. – Jūs ļaujat hercogam ļauni priecāties par mana tēva slepkavību?

– Tā nebūt neatšķiras no jūsu uzvedības visas Anglijas priekšā, – Čārlzs atcirta. – Neprāša nazis vismaz ir tīrs. Tas trāpa tikai vienam cilvēkam. Šaujampulvera mucām, ko gribēja aizdedzināt jūsu “mocekļi”, ir daudz plašāka iedarbība. Tās nogalinātu visus, kas neveiksmīgas sagadīšanās dēļ atrastos tuvumā. Man bija četri gadi, kad atklāja šo sazvērestību, bet es neskaitāmas reizes esmu iztēlojies savu ģimeni saraustītu gabalos.

Karaliene manāmi sarāvās. – Nebiju to iedomājusies, – viņa atzina.

– Krietns katolis laikam nesatraucas par dažu lieku cilvēku slepkavību. Vispār, kundze, atgādiniet man, pie kādas ticības piederēja jūsu tēva slepkava.

– Viņš bija katolis, – Anrieta Marija trīsošā balsī atbildēja.

– Kāpēc katolim vajadzētu nogalināt katoļu karali? Ak jā, atceros! Anrī nebija pietiekami dedzīgs, vajājot hugenotus. Acīmredzot katoļi ķeras pie slepkavošanas neatkarīgi no tā, kurā pusē ir mērķis. Sakiet, sieva, kurš izdomāja doties uz Taibērnu? Jūsu priesteri? Franču dāmas? Vai viņas pamudināja jūs uz tik plašu žestu?

Vai karaliene parādīs vīram Taibērnas medaļu un pastāstīs par lomu, kāda bijusi man lēmuma pieņemšanā? Es viņas vietā tā rīkotos un darītu visu, lai novērstu vainu no sevis.

Pat karaļa stomīšanās nespēja mazināt viņa vārdu saltumu. – Jūs lūdzāt Dievam drosmi mirt nāvē, kādu pārcieta šie nodevēji. Vai tiešām to vēlaties? Kļūt par mocekli? Vai tas iepriecinās jūsu brāli? Jūsu priesteru pulku? Tos jezuītus, kas līdz ar katru paisumu iebrūk manas zemes krastos un sēj nemierus šajā valstī? Vai Senžorža kundze, kas tik labprāt liedz man ceļu uz jūsu gultu svētajās dienās, būs apmierināta, kad jūs ieslodzīs cellē?

– Jūs nesaprotat, ko jūt katolis, kam liegti sakramenti. Es tikai…

– Varbūt, ja jūs runātu angliski, es labāk saprastu vismaz jūsu vārdus. Ja jūs pieņemtu savā galmā Bakingemas hercogieni, kā jums ieteicu, viņa novērstu šo neprātu, nevis atbalstītu katru muļķīgo domu.

– Laulības līgumā man atļauts pielūgt Dievu atbilstoši savai ticībai, un mans brālis uzstāj, lai man būtu pašai savs franču galms.

– Jūsu brāļa uzskatiem nav nekādas nozīmes, jo viņš pretēji solītajam nav palīdzējis Anglijai cīņā pret Spāniju. Acīmredzot mums abiem ar Viņa Augstību ir lemts vilties. Kundze, nāciet man līdzi uz klusāku istabu!

– Majestāte, ļaujiet man pavadīt… – Senžorža kundze iesāka.

Bet karalis ar plaukstas malu šķēla gaisu, viņu apklusinot. – Šī ir pēdējā reize, kad jūs raisījāt nesaprašanos starp mani un sievu! – Viņš satvēra karalieni aiz rokas un iegrūda guļamistabā.

Mitija centās sekot saimniecei, bet Bakingems ar kāju atstūma spanielu malā. Iepriekš tas rūca, tikai spēlējoties, bet tagad patiesi rēja un mēģināja mesties durvīs. Kādu brīdi es cerēju, ka labestīgais suns iecirtīs zobus hercogam potītē. Kāds būtu sods par iekošanu Bakingemam? Man negribējās to uzzināt, un es satvēru spanielu.

Bakingems nostājās pie durvīm, aizsegdams tās ar platajiem pleciem, un uzlūkoja franču galminiekus. Tā izskatītos atriebes eņģelis, kurš vēro kaujas lauku pēc armagedona. – Kungi, vediet prom šos katoļu suņus! Tie vairs nedrīkst spert kāju pilī.

– Jums nav tiesību sūtīt mūs prom no Viņas Majestātes istabām! – Senžorža kundze savilka plaukstas dūrēs. Es zināju, ka viņa labprāt iesistu Bakingemam pa seju un izgaisinātu smīnu. – Mēs kalpojam karalienei un neklanāmies lišķīgām niecībām!

Aiz durvīm skanēja apslāpētas balsis; karalis runāja skarbi, viņa sievas vārdos jautās satraukums. Senžorža kundze steidzās pie durvīm, bet hercogs satvēra viņas plaukstu locītavas.

– Varat pateikties Dievam, ka jūsu augstā stāvokļa dēļ Viņa Majestāte nesūtīs jūs uz Taueru.

– Man jārunā ar karali!

– Ja vēlreiz mēģināsiet iedēstīt Viņu Majestātēm galvā savas katoļu muļķības, karalis jūs visus tiesās par spiegošanu. Tiklīdz būs gatavi kuģi, jūs izsūtīs uz Franciju.

– Mēs ar karalieni mīlam viena otru kopš bērnības!

– Viņas Majestāte vairs nav bērns. Beidzot viņai tas jāsaprot. – Bakingems pamāja bruņotajiem vīriem, un tie mudināja frančus pamest istabu.

– Es neiešu! – Senžorža kundzei ietrīcējās zods. – Neiešu!

– Seržant Evans! – Hercogs pamāja Villam. – Kundze ir zaudējusi varu pār savām kājām. Aiznesiet viņu līdz ratiem, kas sagatavoti, lai aizvestu šos nemiera cēlājus frančus.

Vills acīmredzami negribēja paklausīt, tomēr nebija tādas iespējas. Viņam vajadzēja pildīt karaļa vēlmes. Milzis tuvojās francūzietei. – Es nevēlos jūs pazemot, bet būšu spiests īstenot Viņa Gaišības pavēli, ja nepakļausieties karaļa norādījumiem.

– Vai tu nemīli karalieni? – dāma spalgi jautāja. – Vai tev nav ne kripatas uzticības?

Milža acīs pavīdēja skumjas, tomēr viņš pacēla lielās rokas un saudzīgi satvēra sievieti aiz pleciem. Viņa spiegdama bārstīja franču lāstus un vicināja dūres, velti cenzdamās aizsniegt milzi. Attālums bija pārāk liels. Viņš virzīja Senžorža kundzi uz durvju pusi, un citi sargi veda pārējās dāmas.

Es pieskrēju pie loga un ieraudzīju, ka ārā gaida rati. Arī karaliene tos ieraudzīja un kliedza arvien izmisīgāk, kamēr viņas dāmas un sargi iznāca dārzā.

Man aiz muguras klusi ierunājās Bakingems: – Tu esi lieliski pastrādājis, Džefrij. Paredzu, ka valdnieces jaunie galminieki daudz vairāk atbalstīs angļu intereses. Mana Keita, mana māte, māsa, Denbi grāfiene un Kārlailas grāfiene.

Viņš gatavojās uzrīdīt karalienei savu māti? Lai Dievs palīdz Anrietai Marijai! Un savu mīļāko Kārlailas grāfieni? Man riebās doma, ka šī nežēlīgā sieviete kalpos karalienei.

– Tava sejas izteiksme liecina, ka esmu sagādājis tev vielu pārdomām. Lūsija Heja būs lieliska mīļākā mūsu valdniekam, vai ne?

Biju dzirdējis, ka Henrijs Astotais izvēlējies mīļākās no savu sievu galma dāmu vidus, bet šoreiz es nezināju, ko žēlot vairāk – karalieni vai Bakingemas hercogieni.

Aiz durvīm kaut kas skaļi nobūkšķēja, un Mitija pārbijusies ierējās. Es vairs nespēju izturēt un, paskrējis garām hercogam, metos pie neapsargātajām durvīm. Atgrūdis tās, es iegāju istabā. Laulātie mani nepamanīja.

Karaliene bija nometusies ceļos pie apgāzta galda un zemojās vīra priekšā, bet viņš stāvēja salts kā akmens. – Lūdzu, lūdzu, Majestāte, nesūtiet viņus prom! – Karaliene šņukstēja. – Es uzvedīšos labi. Es klausīšu!

Āda karaļa acs kaktiņā noraustījās, bet tā bija vienīgā zīme, ka šie kliedzieni viņam sagādā ciešanas. Viņš satvēra karalienes kuplo piedurkni, liekot viņai piecelties. – Savaldieties! Jūs esat Anglijas karaliene.

– Angļi mani ienīst! Jūs visi mani ienīstat! – Viņa izrāvās no tvēriena; audums saplīsa un atklāja skatienam viņas kailo plecu. Anrieta Marija skrēja pie loga. – Meimija! Svētā Jaunava, neļauj viņiem aizvest Meimiju! – Karaliene sita ar dūrēm pa stiklu kā putns, kas cenšas izlauzties brīvībā.

Pār manām lūpām izlauzās šausmu kliedziens; stikls sašķīda, un karalienes plauksta ienira zvaigžņveidīgā caurumā. Lauskas nošķindēja uz grīdas kā baisa atbalss pēc deju melodijas, ko pirms veselas mūžības spēlēja blakus istabā. Mani caurstrāvoja bailes, ka viņa metīsies ārā pa logu un lauzīs kaklu.

Es pieskrēju karalienei klāt un ieķēros viņas svārkos, kaut gan zināju, ka nevarēšu viņu apturēt. Karalis apķēra viņu ap vidukli un parāva atpakaļ. Istabā izplatījās metālisks smārds; tāds pats vējoja ap manu tēvu skārņos.

– Majestāte, karaliene ir ievainota! – es iesaucos. Viņa sabruka sava vīra tvērienā, cīņassparam aizplūstot tikpat strauji, kā asinis tecēja uz svārkiem.

Karalis satrūkās, mani ieraugot, bet viņa sašutumu mazināja šausmas – par karalienes brūci vai neapvaldītajām izjūtām? Atbildi es nezināju. Viņš bezpalīdzīgs uzlūkoja mani, un es sapratu. Neviens nebija uzdrošinājies šādi pretoties karalim, klaigāt un vicināt dūres, kad blakus nav sargu. Čārlzs visu mūžu bija pavadījis kalpotāju ielenkumā un pat atviegloties nevarēja vienatnē. No viņa es varēju gaidīt tikpat daudz palīdzības kā no spaniela, kas smilkstēdams meta lokus mums apkārt.

– Locītavā ir daudz asinsvadu, – es ieminējos, atcerējies miesnieku mācības. – Mums jāaptur asiņošana, lai viņa nenomirtu.

Karalis satriekts nolaida sievu uz grīdas. Es norāvu savu balto apkakli, lai to aptītu ap savainojumu. Tomēr izrādījās, ka asinis netek no plaukstas locītavas. Gara, naža asmenim līdzīga lauska bija ieurbusies mīkstajā spilventiņā pie īkšķa. Es izvilku stiklu, sagriezdams pirkstu, un nosviedu asiņaino lausku uz grīdas. Gandrīz nejūtot sāpes, es piespiedu savu saritināto apkakli pie karalienes brūces, un viņa aizžņaugti iekliedzās.

– Džefrij! – Anrieta Marija raudāja, beidzot ieraudzījusi mani, kaut gan skatienu aizsedza atrisušas matu cirtas. Viņas acis uzkurināja manu vainas apziņu; tumšajās dzīlēs pletās skumjas un izmisums. – Visas ir aizsūtītas prom. Viņš atņēma man Meimiju.

Man kaklā iespriedās kamols. – Majestāte, man ļoti žēl, ka jūs sāpināju. Ļoti žēl, – es vairākas reizes atkārtoju.

– Tagad tu esi mans vienīgais draugs.

Es palūkojos uz Čārlzu Stjuartu, tikpat nekustīgu kā koka lelles Okemas gadatirgū. Durvīs aiz viņa stāvēja Bakingemas hercogs – leļļu meistars, kurš turēja visas aukliņas savās rokās.

Страницы книги >> Предыдущая | 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации