» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Kaisle zem Tasmānijas debesīm"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:43

Автор книги: Kimberley Freeman


Жанр: Зарубежные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 27 страниц) [доступный отрывок для чтения: 18 страниц]

KIMBERLIJA FRĪMENA
Kaisle zem Tasmânijas debesîm

Prologs

Sidneja, 1989. gads

Meitene dejoja.

Labā kāja, pas de chat. Labā kāja, petit jeté.

– Emma, vecmāmiņa tev uzdeva jautājumu.

– Hmm? – Kreisā kāja, pas de chat. Kreisā kāja, petit jeté. Vēl un vēlreiz pāri parketa grīdai, no viena saulstara līdz otram. Viņai patika vecmāmiņas māja, it īpaši mūzikas istaba, kur cauri vieglajiem aizkariem iespīdēja saule un kur bija pietiekoši daudz vietas, lai dejotu un dejotu.

– Emma, es teicu…

– Lai nu paliek, mīļā, – vecmāmiņa atbildēja savā klusajā, melodiskajā balsī. – Man patīk vērot, kā viņa dejo.

Labā kāja, pas de chat…

– Ja viņa trenētu pieklājību tikpat cītīgi kā dejošanu, viņa nebūtu izmesta jau no divām skolām.

Labâ kâja, petit jeté…

Vecmāmiņa iesmējās.

– Viņai ir tikai vienpadsmit gadu. Pietiekoši daudz laika apgūt labu uzvedību, kad viņa būs lielāka. Un tu visu laiku gribi iedabūt viņu tajās smalkajās skolās.

Kreisā kāja, pas de chat…

– Nē, nē, nē! – Emma piecirta kāju. Dziļa ieelpa. Sâc no sâkuma. Kreisā kāja, pas de chat. Kreisā kāja, petit jeté… Viņa sajuta telpā valdošo klusumu un pacēla galvu, domādama, ka būs palikusi viena. Taču vecmāmiņa vēl aizvien bija tepat, dziļajā dīvānā līdzās lielajām klavierēm, un vēroja viņu. Emma nopurinājās, izslēja muguru ļoti taisni un palūkojās pretī. Virs vecmāmiņas galvas karājās liela glezna, kurā bija redzams eikalipts saulrietā: vecmāmiņas mīļākā glezna. Emma īsti nesaprata, kā cilvēku var tā interesēt koks, taču viņai glezna patika tāpēc, ka tā patika vecmāmiņai.

– Man likās, ka tu būsi aizgājusi, – Emma beidzot noteica.

– Nē, es tevi vēroju. Tava māte aizgāja pirms desmit minūtēm. Domāju, ka viņa ir kopā ar vectētiņu dārzā. – Vecmāmiņa pasmaidīja. – Tev pilnīgi noteikti patīk dejot, vai ne? Emma spēja vienīgi pamāt. Viņa vēl nebija apguvusi vārdu, kas spētu izteikt to, ko viņa juta pret dejošanu. Tā nebija mīlestība: tas bija kas lielāks un nozīmīgāks.

Vecmāmiņa uzplāja pa dīvānu sev līdzās.

– Apsēdies uz mazu brītiņu. Pat primabalerīnai ir jāatpūšas.

Emmai nācās atzīt, ka viņai smeldz kāju muskuļi, taču tam nebija nozīmes. Viņa ilgojās pēc smeldzošiem muskuļiem un asiņainiem pirkstgaliem. Tie liecināja, ka viņa uzlabo savu sniegumu. Vecmāmiņa bija izturējusies ļoti laipni, visu šo laiku vērodama, tāpēc Emma šķērsoja istabu un apsēdās. Kaut kur mājas dziļumā skanēja mūzika: veca bigbenda dziesma, kas patika vectētiņam. Emmai nesalīdzināmi labāk patika vecmāmiņa nekā vectētiņš. Vectētiņš visu laiku runāja, it īpaši par savu dārzu. Emma zināja, ka viņas vecvecāki ir svarīgi cilvēki, kam pieder kaudzēm naudas, taču viņa tikpat kā neinteresējās par to, ko viņi darīja vai ir darījuši. Ar vecmāmiņu bija jautri, bet vectētiņš bija garlaicīgs, un tur vairs nebija, ko piebilst.

– Pastāsti man par savu dejošanu, – sacīja vecmāmiņa, saņemdama Emmas mazo rociņu savā mīkstajā plaukstā. – Vai tu kļūsi par balerīnu?

Emma pamāja.

– Mamma teica, ka tikpat kā neviena meitene nekļūstot par balerīnu un ka man vajadzētu darīt kaut ko citu katram gadījumam. Taču tad man neatliktu pietiekoši daudz laika dejošanai.

– Nu, es pazīstu tavu mammu visu mūžu. – Vecmāmiņa pasmaidīja, un viņas zilo acu kaktiņos parādījās krunciņas.

– Un ne vienmēr viņai ir taisnība.

Emma iesmējās, sajuzdamās patīkami nebēdnīga.

– Tomēr tev vajadzēs daudz strādāt, – vecmāmiņa piebilda.

Emma kļuva nopietna un izslēja zodu.

– Es jau to daru.

– Jā, jā, katrā ziņā dejošanai tu esi pievērsusies tik nopietni, ka tev tikpat kā neatliek laika nekam citam. Tai skaitā draugiem. – Vecmāmiņas sejā parādījās izteiksme, kuru Emma nespēja atšifrēt. Vai tās bija raizes? Vai kas cits? Kādu brīdi viņas sēdēja klusēdamas. Ārpusē rudens saule apspīdēja vēja pluinītos zarus. Taču iekšpusē bija ļoti mierīgi un silti.

– Vai zini, – vecmāmiņa sacīja, sakustēdamās uz dīvāna un saspiezdama ciešāk Emmas plaukstu, pirms to atlaist, – es gribētu tev kaut ko apsolīt.

– Ko tieši?

– Tas būs neliels stimuls.

Emma gaidīja, īsti nezinādama, ko šis vārds nozīmē.

– Ja tu kļūsi par balerīnu, es tev pasniegšu dāvanu. Ļoti vērtīgu dāvanu.

Emmai negribējās izturēties rupji, taču viņa nespēja izlikties sajūsmināta. Viņa pieklājīgi pasmaidīja un pateicās, kā to būtu vēlējusies māte.

Tas lika vecmāmiņai izplūst smieklos.

– Ak, mīļā, tas tevi nepavisam nesajūsmina, ko?

Emma papurināja galvu.

– Redzi, vecmāmiņ, ja es kļūšu par balerīnu, tad man jau būs viss, ko es vēlos.

Vecmāmiņa pamāja.

– Piepildījies sapnis.

– Jā.

– Tik un tā es turēšu savu solījumu, – vecmāmiņa sacīja.

– Tāpēc ka tev būs vajadzīgs kaut kas vēlākam laikam. Balerīnas nevar dejot mūžīgi.

Taču Emma jau bija aiztraukusies. Doma par sapņa piepildīšanos bija iesvēlusi viņas nervos un muskuļos izmisīgu enerģiju: viņai vajadzēja kustēties. Pas de chat. Petit jeté.

– Emma, – vecmāmiņa klusi noteica, – mēģini atcerēties, ka panākumi vēl nenozīmē visu. – Viņa izklausījās skumja, tāpēc Emma pat nepalūkojās apkārt.

Viņa tikai turpināja dejot.

Pirmā nodaļa

Bῑtija: Glāzgova, 1929. gads

Bītijai Blakslendai bija sapņi. Lieli sapņi.

Tie nebija saraustītie un mulsinošie sapņi, kas pazib miegā. Nē, ar šiem sapņiem viņa sevi mierināja pirms gulētiešanas saliekamajā gultā vecāku vēsajā īres dzīvoklī. Spoži, ilgpilni sapņi. Dzīve starp modi un audumiem, un, bez šaubām, bagātībā. Dzīve, kurā nejaukā patiesība par viņas nejauko ģimeni izbalēs, sarausies un izgaisīs. Tas, par ko Bītija nekad netika sapņojusi, bija situācija, kurā viņa izrādītos stāvoklī no precētā mīļākā īsi pirms savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas.

Visu februāri viņa izmisīgi skaitīja un pārskaitīja nedēļas, domās atgriezdamās pagātnē un cenzdamās salīdzināt datumus. Viņas kuņģis sarāvās no ēdiena smaržas, krūtis kļuva jutīgas, un, pienākot martam, Bītija beidzot bija sapratusi, ka viņā aug bērns – Henrija Makonela bērns.

Tovakar viņa ieradās klubā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Smējās par Tedija Vaildera jokiem, ļāva Henrijam aplikt sev roku ap vidukli, visu laiku apvaldīdama vēlēšanos sākt rīstīties no cigāru dūmu smakas. Pirmais džina kokteiļa malks likās sīvs un skābs. Un tomēr viņa turpināja smaidīt. Viņa bija pieradusi tikt galā ar atšķirībām starp savām sajūtām un izturēšanos.

Tedijs divreiz apņēmīgi sasita plaukstas, un dūmi pārvietojās līdzi vīriešiem un viņu brendija glāzēm pie apaļā kāršu galda, kas atradās telpas centrā. Tedijs un viņa brālis Billijs vadīja šo ne gluži legālo azartspēļu zāli virs sava tēva absolūti legālā restorāna Dalhouzijleinā. Šajā pašā restorānā Bītija bija ar viņiem iepazinusies. Viņa strādāja par viesmīli, un vecāki uzskatīja, ka viņa to dara vēl aizvien. Tedijs un Billijs viņu iepazīstināja ar Henriju, un drīz pēc tam tie viņu iepazīstināja arī ar klubu: ar tumši zvīļojošo Glāzgovas pagrīdi, kur nevienam nerūpēja, kas viņa tāda ir, ja vien viņa pamanījās izskatīties skaista. Pusi nakts viņa strādāja, pasniegdama dzērienus, un otrajā pusē kavēja laiku Tedija draudzenei Korai.

Kora uzplikšķināja pa dīvānu, aicinādama Bītiju apsēsties. Pārējās sievietes sapulcējās ap kamīnu; Kora ar savām īsajām cirtām, kas bija pieplacinātas ausīm ar sārtu atlasa lenti, bija vispāratzīta telpas karaliene. Lai arī pārējām šī doma nepatika, viņas uzmanījās, lai nenostātos tai pārāk tuvu, aiz bailēm no neizdevīga salīdzinājuma. Iespējams, ka Bītija būtu darījusi to pašu, ja vien Kora neizlemtu, ka viņām jābūt labākajām draudzenēm.

Kora saķēra Bītijas plaukstu savējā un to saspieda: tas bija viņas ierastais sveiciens. Bītija juta pret Koru reizē svētsvinīgu bijību un briesmīgu skaudību viņas krāsoto tumšo acu un platīnblondo matu, nepiespiestā valdzinājuma un neizsīkstošo muslīna un krepdešīna kleitu dēļ. Bītija patiešām centās turēt līdzi. Viņa pati pirka audumus un šuva drēbes, un neviens nevarētu pateikt, ka tās nav radītas un šūtas Parīzē. Viņa bija apgriezusi savus tumšos matus moderni īsus, taču uzskatīja, ka viņas atklātā seja un lielās, zilās acis laupa katru iespēju izskatīties noslēpumainai un kārdinošai. Taču, bez šaubām, Kora bija piedzimusi ar savu pašapzinīgo spožumu, kamēr Bītijai nācās pēc tā tiekties.

Kora izpūta gaisā cigarešu dūmu strūkliņu un tad apjautājās:

– Tad kurā mēnesī tu jau esi?

Bītijas sirds salēcās, un viņa asi uzlūkoja Koru. Draudzene skatījās tieši sev priekšā, ar sarkanajām lūpām aptvērusi cigaretes iemuti. Uz mirkli Bītijai pat likās, ka viņa ir tikai iztēlojusies šo jautājumu: jādomā, ka viņas apkaunojošais noslēpums nespēja izlauzties no tumsas, lai iznirtu šajā spoži apgaismotajā klubā.

Taču tad Kora pagriezās, savilkusi tievās uzacis virs dzēlīgajām acīm, un pasmaidīja. – Bītij, tu esi kļuvusi praktiski zaļa no dūmiem, un tu pat nepieskaries savai vīna glāzei. Pagājušajā nedēļā es domāju, ka tu varbūt esi saslimusi, bet šonedēļ… man ir taisnība, vai ne?

– Henrijs nezina. – Vārdi paspruka, izmisuma dzīti.

Kora atmaiga un noglāstīja viņas roku.

– Es neteikšu ne vārda, apsolu. Atvelc elpu, mīļā. Tu izskaties pārbijusies.

Bītija paklausīja Koras padomam, likdama locekļiem atslābt tajā gurdajā nevērībā, kura no viņas tika gaidīta. Viņa pieņēma no Koras cigareti, lai arī tā lika kuņģim savilkties nelabumā. Bītija nedrīkstēja pieļaut, lai vēl kāds to pamanītu vai uzdotu jautājumus. Piemēram, Billijs Vailders ar saviem sārtajiem vaigiem un nežēlīgajiem smiekliem: ak, viņam tas liktos uzjautrinoši. Tomēr Bītija apzinājās, ka nespēs to noslēpt mūžīgi.

– Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Kurā mēnesī? – Kora jautāja tik nevērīgā tonī, it kā viņa jautātu, ko Bītija ir šodien ēdusi pusdienās.

– Man nav bijušas mēnešreizes kādas septiņas vai astoņas nedēļas, – Bītija nomurmināja. Viņa sajutās neciešami viegli ievainojama, itin kā viņai būtu nolobīta āda. Bītija negribēja par to runāt vai domāt. Viņa nejutās gatava kļūt par māti: šī doma vien lika sirdij sažņaugties.

– Pietiekoši agri. – Kora izņēma no somiņas kompakto pūderi un atvēra kārbiņu. No kāršu galda atskanēja skaļi smiekli. – Vēl pastāv iespēja, ka tas neaizķersies.

Uz mirkli nomācošās bailes pagaisa.

– Vai tā? Es neko nezinu. Zinu, ka esmu muļķe, bet… – Bītija ticēja Henrija apgalvojumam, ka tad, ja viņš atrāvās pareizajā brīdī, tas nemūžam nevarēja notikt. Viņš bija atteicies veikt vēl kādus pasākumus. – Franču prezervatīvi ir domāti frančiem, – viņš bija sacījis. – Es zinu, ko daru. – Viņam bija trīsdesmit gadu, viņš bija piedalījies karā: Bītija viņam uzticējās.

– Tagad klausies, – Kora noteica, pieklusinādama balsi.

– Ir šis tas, ko tu varētu darīt, dārgā. Katru dienu ej karstā vannā, dzer zivju eļļu, skraidi apkārt un nogurdini sevi. – Viņa aizcirta pūdernīcu, balsij atgriežoties pie parastā nevērīgā toņa. – Vēl ir tikai pats sākums. Manas māsīcas draudzene bija tikusi līdz ceturtajam mēnesim, kad viņai uznāca asiņošana un viss beidzās pats no sevis. Viņa satvēra to rokās, un tas nebija lielāks par peli. Tomēr viņa jutās satriekta. Ilgojās pēc bērna. Protams, precējusies.

Precējusies. Bītija nebija precējusies, bet Henrijs gan bija. Ar Molliju, īru vilkusuni, kā viņam patika to dēvēt. Henrijs apgalvoja Bītijai, ka tā esot laulība bez mīlestības, kas noslēgta starp diviem cilvēkiem, kuriem šķita, ka viņi viens otru labi pazīst, bet kuri lēnām kļuva par svešiniekiem. Lai vai kā, Mollija vēl aizvien bija viņa sieva. Un Bītija tāda nebija. Viņa bez kādas elegances izsmēķēja pusi cigaretes un tad devās projām, lai sāktu strādāt. Staigādama apkārt ar dzērienu paplāti, Bītija domāja par Henrija kantaino zodu un rudi zeltainajiem matiem, ilgodamās viņam pieskarties, taču neriskēdama novērst vīrieša uzmanību. Bītija vēl neuzdrošinājās viņam neko teikt par bērnu: ja Korai izrādīsies taisnība un Bītija varēs izraisīt spontāno abortu, tad kāpēc radīt problēmas? No tā nekas nevarēja iznākt. Varbūt tas būs beidzies rīt vai nākamnedēļ. Viss būs garām. Dažas ilgākas peldes karstā vannā; bez šaubām, bija grūti pavadīt pārāk ilgu laiku viņu kopīgajā īres nama stāva vannas istabā, bet, ja viņa no rīta pietiekoši agri pieceltos…

Henrijs pacēla skatienu no kārtīm un ieraudzīja, ka Bītija viņu uzlūko. Viņš tai pamāja: tas bija Henrijs, nekādu plašu žestu, muļķīgas māšanas vai miegšanas ar aci. Tikai mierīgs pelēku acu skatiens. Bītijai nācās novērsties, Henrijs atkal pievērsās kārtīm, un viņa atgriezās ar paplāti pie mazā bāra telpas stūrī un izkārtoja džina un brendija pudeles gar spoguļplauktiem. Viņai patika Henrija blāvās acis, kas bija neparasti gaišas. Pateicoties tām, Bītija spēja viņu saprast bez runāšanas, un Henrijs runāja reti. Reiz, pašā attiecību sākumā, viņa bija vērojusi Henriju spēlējam pokeru un pamanījusi, cik spēcīgi viņa acu zīlītes kontrastē ar varavīksneni. Patiesībā Bītija spēja nolasīt viņa kārtis no acīm: ja viņš uzņēma labu kārti, zīlītes iepletās, kamēr slikta kārts lika tām sarauties. Gandrīz nemanāmi: to spēja ievērot vienīgi sieviete, kura nebeidzami lūkojās šajās acīs.

Bez šaubām, pēc tam viņa sāka vērot pārējos pie galda sēdošos vīriešus, lai mēģinātu atšifrēt viņu kārtis. Ne vienmēr tas izdevās viegli, it īpaši ar Billiju Vailderu, kura acis bija gandrīz melnas. Taču tad, ja uz kārts bija liktas lielas summas, kad vīrieši visvairāk centās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi, Bītija gandrīz vienmēr spēja noteikt, kad viņi blefo. Henrijs tās uzskatīja par blēņām. Bītija bija mēģinājusi viņam paskaidrot savu domu gājienu, taču viņš bija to izlaidis no klēpja un aizsūtījis prom no kāršu galda. Viņš bija zaudējis spēli, neieklausīdamies Bītijas padomā, un vairākas dienas nostaigājis neomā. Tāpēc pagaidām viņa neuzbāzās.

Tas nebija tik svarīgi.

Kora viņai pamāja, aicinot atgriezties: viņa vēlējās padalīties baumās.

– Vai tu spēj iedomāties, ko valkā Aivija O’Hāra?

Bītija pievērsa uzmanību Aivijai. Viņa bija uzvilkusi spīguļiem nobārstītu tīklotu kleitu virs zīda krekliņa, papildinot ansambli ar zīda puķi ap kaklu un augstpapēžu kurpēm. Mirdzošā kleita izrādījās par daudz pieguļoša viņas platajiem gurniem: jaunākā mode bija nesaudzīga pret gurniem. Tā nebija Aivijas vaina. Labs piegriezējs varētu saskaņot šos audumus tā, lai viņa izskatītos dievišķīga, slaida, kā īsta dieviete.

– Ak kungs, – Kora noteica, – viņa izskatās pēc govs.

– To panāk kleita.

Kora izbolīja acis. Tomēr šovakar Bītijai nebija noskaņojuma uzklausīt Koras skarbo analīzi par citu sieviešu trūkumiem. Kādu brīdi viņa neieinteresēti klausījās un tad atgriezās pie bāra.

Vakars turpinājās – glāžu šķindoņa un vīriešu smiekli, skaļa džeza mūzika gramofonā un visuresošie dūmi – un Bītija sajutās nogurusi un ilgojās pēc gultas. Viņa gan nedrīkstēja to atzīt: Tedijam Vailderam patika viņu dēvēt par “rītausmas Bītiju”, un daudzas reizes viņa bija ieradusies darbā Kamillas apģērbu veikalā tikai pēc stundu vai divas ilga snaudiena. Tomēr šonakt Bītija jutās nošķirta no trokšņa un jautrības savā nožēlojamo baiļu kokonā.

Beidzot Henrijs piecēlās no galda un savāca nekārtīgu piecu mārciņu banknošu čupiņu. Viņam bija veicies, un atšķirībā no pārējiem viņš zināja, kad apstāties. Viņu pavadīja pa pusei jokojoties izmesti apvainojumi. Henrijs apstājās pie bāra, šķietami neievērodams draugu teikto. Pat nepasmaidot, viņš pasniedza Bītijai roku. Henrijs izstaroja mēmu autoritāti, kurai neviens nepretojās. Bītijai tas patika: pārējie vīrieši salīdzinājumā atgādināja trokšņainus stulbeņus. Ar vienu pašu skatienu uz viņa spēcīgo plaukstu ar tīrajiem kvadrātveida nagiem pietika, lai meitene atcerētos, kāpēc viņa vispār atrodas šajā kļūmīgajā situācijā. Bītijas āda sasila, tikai nolūkojoties vien uz viņu.

Henrijs pievilka meiteni sev klāt, uzlicis plaukstu uz viņas gurna, un Bītija saprata, ko viņš vēlas. Mazā dibenistaba gaidīja ar tās mīksto gultu tukšu kastu un mucu krāvumu ielenkumā. Kā allaž, Bītija nodrebinājās, iznākot no piesildītā kluba, un Henrijs pasmējās par viņu, pūzdams ausī siltu elpu un pieņemdams, ka viņas drebēšanu izraisa iekāre. Taču šajā brīdī Bītija sajuta, kā viņas gudrības trūkums nospiež sirdi un pārvērš visu iekāri putekļos.

Ja arī Henrijs manīja meitenes nevēlēšanos, viņš to neizrādīja. Pēdējais gaismas stariņš nozuda, kad viņš aizvēra durvis un apskāva Bītiju.

Viņa drēbju raupjais siltums, saraustītā elpa, sirds pukstēšana. Bītija atbalstījās pret Henriju, juzdama, kā kauli gluži vai izkūst aiz mīlestības pret viņu. Prom no draugu acīm viņš bija tik maigs.

– Mana mīļā, – viņš iečukstēja tai ausī. – Tu zini, ka es tevi mīlu.

– Es arī tevi mīlu. – Bītijai gribējās to atkārtot vēl un vēlreiz, lielākos un košākos vārdos.

Henrijs uzmanīgi noguldīja meiteni gultā un sāka vilkt augšup viņas svārku malu. Bītija sastinga: viņš piespiedās klāt spēcīgāk, un viņa saprata, ka ir muļķīgi pretoties. Tagad jau bija par vēlu. Kāda jēga aizvērt vārtiņus pēc tam, kad zirgs jau aizbēdzis, kā mēdza teikt viņas tēvs.

Viņas tēvs. Kārtējais kauna un vainas apziņas vilnis.

– Bītij? – Henrijs noteica maigā balsī, lai arī viņa rokas bija sagrābušas meitenes ceļgalus dzelzs spīlēs.

– Jā, jā, – viņa nočukstēja. – Protams.

Bītijas āda bija piesārtusi pēc karstās vannas, ģērbjoties mitrajā vannas istabā. Bija pagājusi nedēļa, un karstās vannas nebija devušas neko citu, kā vien dīvainus skatienus no kaimiņienes Pītersas kundzes puses. Bītija atgriezās dzīvoklī un atrada tēvu pie virtuves galda darbojamies ap rakstāmmašīnu. Par spīti vēsajam gaisam viņam uz deguna bija izspiedušās sviedru pilītes. Bītija nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz redzējusi tēvu atslābinājušos. Ar katru aizejošo dienu viņš kļuva aizvien sīkāks un sakritās aizvien vairāk, gluži kā zirneklis, kurš ierauj kājas, lai nomirtu. Veļa karājās uz šņores, kas bija novilkta gar virtuves griestiem. Mamma vēl aizvien gulēja aiz priekškara, kas nodalīja dzīvojamo zonu no guļamās zonas.

– Agrs rīts? – Bītija apjautājās.

Tēvs pacēla galvu un viegli pasmaidīja.

– To pašu es varētu teikt par tevi, – viņš noteica savā klabošajā angļu izrunā. Mammas skotu izruna bija biezāka par Glāzgovas miglu, bet Bītijas akcents atradās kaut kur pa vidu starp tiem abiem. – Tu atgriezies vēlu no restorāna, bet tagad esi piecēlusies un atkal gatava doties uz darbu.

Bītija strādāja Kamillas veikaliņā Sošiehalstrītā. Vismaz bija tur nostrādājusi pēdējās trīs nedēļas. Pirms tam viņa strādāja apģērbu nodaļā Polī universālveikalā, kur klienti bija mazāk prasīgi un apģērbi mazāk skaisti. Visas pēdējās kontinenta modes nonāca pie Kamillas, un tur iepirkās visas bagātākās Glāzgovas sievietes: kuģniecības magnātu un dzelzceļa investoru sievas un meitas. Bītija regulāri noskatījās, kā viņas iztērē piecdesmit vai vairāk mārciņas par kleitu, ne aci nepamirkšķinādamas, kamēr viņa pārnesa mājās četrus šiliņus nedēļā.

– Drīz tev vairs nevajadzēs strādāt divos darbos, – tēvs noteica, pieliekdams galvu un sakārtodams brilles. – Esmu pārliecināts, ka drīz pabeigšu.

– Tas nekas. – Bītiju pārņēma vainas apziņa. Tēvs justos sašutis, uzzinot, ka viņa strādā klubā un paļaujas uz dzeramnaudām no vīriešiem, kuri uzskatīja viņu par skaistu, vai uz to, ka Henrijs viņai ieslidinās kabatā pāris mārciņas, ja būs vinnējis pie kāršu galda. Tēvs uzskatīja viņu par atbildīgu meiteni, kuras nevainība vēl aizvien ir neskarta.

Viņš atgriezās pie darba. Klik, klik, klik… Redzot tēva bažīgi saraukto pieri, Bītija sajuta, kā viņai iesmeldzas sirds. Vēl pirms gada viss bija gluži citādi. Tēvs bija dabaszinātņu profesors Bekhemas koledžā Londonā. Viņi nebija pārtikuši, taču pietiekoši laimīgi un dzīvoja glītā koledžas dzīvoklītī, kura logos pēcpusdienās iespīdēja saule. Dzīve Londonā likās aizraujoša Bītijai, kura bija uzaugusi nelielā pierobežas pilsētiņā Bervikā pie Tvīdas ar mazo dārziņu, kuru māte tik rūpīgi apkopa. Taču tēvs bija pārliecināts ateists – lai arī mamma, būdama skotu protestante, pret to iebilda, – un ātri vien bija kritis jaunā dekāna, pārliecināta katoļa, nežēlastībā. Divu mēnešu laikā viņš bija zaudējis savu darbu un arī dzīvokli.

Kad Bītija grasījās doties aiz priekškara, lai saritinātu savu guļvietu un sameklētu kurpes, tēvs noteica:

– Esi uzmanīga, Bītij, mana dārgā.

Viņa apstājās. Tēvs nekad nebija izrādījis patiesas jūtas, un šī mazā drupača – mana dārgā – nespēja atstāt viņu vienaldzīgu. Viņa atgriezās pie galda un apsēdās tēvam pretī, noskatīdamās, kā viņš drukā uz rakstāmmašīnas. Bītija bija mantojusi viņa tumšos matus un zilās acis, taču laimīgā kārtā izvairījusies no viņa izteiktā deguna un plānajām lūpām. Šajā brīdī viņš tai likās tāds pats kā vienmēr: svešinieks turpat līdzās, kāds, kuru viņa labi zina, taču patiesībā nemaz nepazīst. Naudas trūkums bija viņus attriecis no Londonas uz Glāzgovu, kur Bītijas vecmāmiņa no mātes puses apžēlojās par viņiem. Vēl neviens nebija piedāvājis tēvam pasniedzēja darbu, un viņš atteicās lūkoties pēc kā cita. Viņš tvērās pie domas, ka viņa intelekts triumfēs. Tā nu tēvs turpināja rakstīt grāmatu, būdams pārliecināts, ka pēc tās pabeigšanas to nopirks izdevējs un ka viņam tiks piedāvāts darbs universitātē kaut kur pasaulē. Vecmāmiņa uzskatīja, ka tās ir muļķības. Ja mamma tam piekrita, viņa to neizrādīja.

Tēvs sajuta Bītijas skatienu un izbrīnīts pacēla galvu.

– Bītij?

– Vai tu mani mīli, tēt? – No kurienes nāca šie vārdi? Viņa nebija gribējusi tos izteikt.

– Nu… es… – Tēvs pietvīcis noņēma brilles un enerģiski paberzēja stiklus gar kreklu. – Jā, Bītij.

– Lai ko es izdarītu? Tu vienmēr mani mīlēsi? – Viņas sirds nodrebēja primitīvajās bailēs, ka tēvs varētu nolasīt viņas domas.

– Tāds ir mans tēva pienākums.

Bītija piecēlās, gribēdama viegli pieskarties tēva rokas locītavai, taču tad pārdomāja.

– Es neesmu nogurusi, – viņa meloja. – Viss kārtībā.

Viņš nepacēla skatienu.

– Laba meitene. Man jāturpina darbs. Šī grāmata pati neuzrakstīsies.

Rakstāmmašīnas klabēšana pavadīja viņu guļamistabā, kur Bītija sameklēja savas kurpes un tās aizšņorēja. Mamma klusītēm krāca, un Bītija sajutās mazliet možāka, redzot, ka viņas seja izskatās tik mierīga. Ilgu laiku viņa bija redzējusi mammu izskatāmies vienīgi nogurušu un raižpilnu. Pie sienas bija piesprausta kleitas piegrieztne, ap kuru Bītija pašlaik noņēmās. Brūnais papīrs bija sačokurojies ap piespraudēm, kas to saturēja: viņa nebija turpinājusi darbu kopš atklājuma, ka ir stāvoklī. Kāda jēga šūt kleitu, kas drīz vien vairs nederēs?

Bītija apsēdās uz gultas malas un piespieda roku pie vēdera. Kādi brīnumi tur notika? Kāda dīvaina dzīvība tur kustējās un auga? Šī doma iesvēla viņā bailes. Bītija sarauca uzacis, cerēdama, ka klēpis atbrīvosies no sava satura. Taču nekas nenotika – nekad nekas nenotika.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации