» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Ko Alise aizmirsa"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 5 июля 2016, 14:43

Автор книги: Laiena Moriartija


Жанр: Зарубежные любовные романы, Любовные романы


Возрастные ограничения: +18

сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 29 страниц) [доступный отрывок для чтения: 20 страниц]

Laiena Moriartija
Ko Alise aizmirsa. No angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa

Edamam



Dzīve ir tikai atmiņas, izņemot to vienīgo pašreizējo brīdi, kas paiet tik ātri, ka to gandrīz nevar pamanīt.

TENESIJS VILJAMSS


Laulība ir smags pārbaudījums.

DŽOZEFS KEMPBELS


PIRMĀ NODAĻA

Viņa gulēja ūdenī, iepletusi rokas, viļņu apskalota, elpodama vasarīgo sāls un kokosriekstu smaržu. Viņas mutē bija palikusi patīkami apmierinoša brokastu garša: cepts šķiņķis, kafija un, iespējams, radziņi. Viņa paslēja zodu augstāk, un rīta saule ūdens virsmā atspīdēja tik spoži, ka nācās samiegt acis, lai caur gaismas vizuļiem sev priekšā ieraudzītu savas kājas. Viņas kāju nagi bija nolakoti katrs savā krāsā. Sarkanā. Zeltainā. Purpursarkanā. Jocīgi. Nagu laka bija uzklāta nemākulīgi. Tā bija nelīdzeni uzķēpāta. Kāds peldēja ūdenī tieši viņai blakus. Šis cilvēks viņai ļoti patika, tas prata viņu sasmīdināt, un arī viņa kāju nagi bija nolakoti tieši tāpat. Šis otrs cilvēks draudzīgi sakustināja kāju pirkstus uz viņas pusi, un viņu pārņēma gurds apmierinājums. Kaut kur tālumā vīrieša balss uzsauca: “Marko?”, un bērnu balsu koris atsaucās: “Polo!” Vīrietis sauca vēlreiz: “Marko, Marko, Marko?”, un balsis atbildēja: “Polo, Polo, Polo!” Iesmējās kāds bērns; tā bija ilga, burbuļojoša ķiķināšana, kas līdzinājās ziepju putu straumei. Kāda balss viņai pie auss klusi un uzstājīgi sacīja:

– Alise?

Viņa atgāza galvu un ļāva vēsajam ūdenim klusi slīdēt pār viņas seju.

Viņas acu priekšā dejoja sīki gaismas punktiņi.

– Es nezinu! – kāda izbiedēta balss iesaucās. – Es neredzēju, kā tas notika!

Tāpēc jau nevajag tā uztraukties.

Sapnis, atmiņa – vai kas nu tas bija – pamazām izšķīda un izgaisa kā atspulgs ūdenī, un cauri viņas prātam sāka peldēt domu drumslas, it kā viņa vēlu svētdienas rītā lēnām mostos no ilga, dziļa miega.

Vai krējumsiers ir uzskatāms par mīksto sieru?

Tas nav ciets siers.

Tas itin nemaz…

…nav ciets.

Tātad būtu loģiski uzskatīt…

…kaut ko.

Kaut kas loģisks.

Lavandas ir skaistas.

Loģiski skaistas.

Noteikti jāapgriež lavandas!

Es jūtu lavandu smaržu.

Nē, es nevaru.

Jā, es varu.

Un tad viņa pirmo reizi ievēroja galvassāpes. Galva sāpēja vienā pusē, stipri, it kā viņai kāds būtu pamatīgi iebelzis ar āmuru.

Viņas domas kļuva asākas. Kas tās vispār bija par galvassāpēm? Neviens viņu nebija brīdinājis par tādām galvassāpēm. Viņa bija sagatavojusies veselai virknei dīvainu simptomu – kuņģa grēmām, alumīnija folijai līdzīgai garšai mutē, reibonim, milzīgam nogurumam –, bet par dimdošām sāpēm vienā galvas pusē nebija ne runas. Par tām kādam tiešām būtu vajadzējis ieminēties, jo tas bija ļoti sāpīgi. Protams, ja viņa nespēja paciest parastas galvassāpes, nu, tad…

Šķita, ka lavandu smarža joprojām turpina plūst, gluži kā maigs vējiņš.

Viņa atkal ļāvās straumei.

Vislabāk būtu no jauna iemigt un atgriezties tajā burvīgajā sapnī par ūdeni un daudzkrāsainajiem kāju nagiem.

Varbūt patiesībā kāds tomēr bija ieminējies par galvassāpēm un viņa to bija piemirsusi? Jā, nudien! Galvassāpes, dieva dēļ! Patiešām stipras. Pasakaini.

Tik daudz ko vajadzēja paturēt prātā. Nekādu mīksto sieru, kūpināta laša vai suši, jo pastāvēja risks dabūt slimību, par kuru viņa nekad pat nebija nojautusi. Listērijas. Tām bija kaut kāds sakars ar baktērijām. Tās kaitē bērnam. Tāpēc nedrīkstēja ēst maltītes pārpalikumus. Viens vienīgs pārpalikuša vistas stilba kumoss varēja nogalināt bērnu. Vecāku nežēlīgie pienākumi.

Pagaidām viņa vienkārši gulēs tālāk. Tā būs vislabāk.

Listērijas.

Glicīnijas.

Glicīnijas pie sētmales žoga izskatīsies satriecoši, ja vispār tiks līdz ziedēšanai.

Listērijas, glicīnijas.

Ha. Smieklīgi vārdi.

Viņa pasmaidīja, taču viņai patiešām ļoti sāpēja galva. Viņa pūlējās saņemt drosmi.

– Alise? Vai tu mani dzirdi?

Lavandu smarža atkal pieņēmās spēkā. Tā bija mazliet šķebinoši salda.

Krējumsiers ir ziežams siers. Ne pārāk mīksts, ne pārāk ciets, tieši tāds, kā vajag. Gluži kā mazā lācēna gultiņa.

– Viņai dreb plakstiņi. It kā viņa sapņotu.

Nejēdzīgi. Viņa vairs nespēja iemigt, lai gan jutās tik pārgurusi, ka varētu nogulēt līdz pat mūža beigām. Vai visām grūtniecēm tik ļoti sāpēja galva? Vai tas bija iecerēts, lai viņas varētu sagatavoties dzemdību sāpēm? Piecēlusies viņa par to palasīs kādā no grāmatām par zīdaiņiem.

Viņa allaž piemirsa, ka sāpes bija tik nomācošas. Nežēlīgas. Aizvainojošas. Atlika vienīgi vēlēties, kaut tās mitētos, lūdzu, tūlīt pat. Epidurālā anestēzija bija tieši tas, kas vajadzīgs. Man, lūdzu, vienu epidurālo anestēziju pret galvassāpēm. Paldies.

– Alise, pamēģini atvērt acis.

Vai krējumsiers vispār bija siers? Krējumsiera pikuci taču nevarēja uzlikt uz siera plates. Varbūt siers krējumsiera kontekstā nemaz nenozīmēja sieru. Viņa nejautās par to ārstam, lai neizrādītos, ka tā ir apkaunojoša “ak, Alise” kļūda.

Viņa nekādi nespēja iekārtoties pietiekami ērti. Šķita, ka matracis ir kā no auksta betona. Pavirzoties šķērsām, viņa varētu ar kāju pabikstīt Niku, kamēr viņš miegaini pagrieztos uz otriem sāniem un lielā, siltā lāča apskāvienā pievilktu viņu sev klāt. Viņas dzīvais termofors.

Kur tad Niks bija palicis? Vai viņš jau bija piecēlies? Varbūt viņš patlaban vārīja viņai tēju.

– Nemēģini kustēties, Alise. Guli mierīgi un atver acis, mīļā.

Elizabete noteikti zinātu par to krējumsieru. Viņa nicīgi nosprauslotos, kā jau lielā māsa, un visu precīzi izskaidrotu. Mammai par to nebūtu ne jausmas. Viņa būtu satriekta. Viņa sacītu: “Ak vai, ak nē! Varu derēt, ka, gaidīdama jūs, meitenes, es ēdu mīkstos sierus. Tolaik par tādām lietām neviens neko nezināja.” Viņa nespētu vien beigt runāt un raizēties, vai tikai Alise nav pārkāpusi kādu noteikumu. Mamma uzskatīja, ka noteikumi ir jāievēro. Patiesībā arī Alise domāja tāpat.

Frenija gan neko nezinātu, toties visu lepni sameklētu savā jaunajā datorā, gluži tāpat, kā savulaik bija palīdzējusi Alisei un Elizabetei uzmeklēt skolas uzdevumiem vajadzīgo informāciju savā Encyclopaedia Britannica.

Viņai patiešām ļoti sāpēja galva.

Droši vien šīs sāpes bija tikai visniecīgākā daļiņa no īstajām dzemdību sāpēm, tāpēc labi vien bija.

Viņa gan nespēja atcerēties, vai patiešām bija ēdusi krējumsieru.

– Alise? Alise!

Krējumsiers viņai patiesībā pat nemaz negaršoja.

– Vai kāds ir izsaucis ātro palīdzību?

Atkal tā lavandu smarža.

Reiz, atsprādzējot drošības jostas, Niks bija uzlicis roku uz automašīnas durvju roktura un pateicis (par atbildi uz kaut ko tādu, ko viņa nupat bija sacījusi, cerēdama izpelnīties kādu komplimentu): “Nerunā muļķības, zostiņ. Tu taču zini, ka esmu tevī sasodīti ieķēries.”

Atverot automašīnas durvis, viņas kājas apņēma saules siltums, un viņa sajuta līdzās mājas durvīm iestādīto lavandu smaržu.

Sasodīti ieķēries.

Pēc iepirkšanās brauciena tas bija pēc lavandas smaržojošs svētlaimes mirklis.

– Tūlīt būs klāt! Es piezvanīju uz 000! Es pirmo reizi mūžā zvanu uz 000! Es gandrīz piezvanīju uz 911 – kā tāds amerikānis. Es patiešām nospiedu devītnieku. Skaidri redzams, ka es pārāk daudz skatos televizoru.

– Cerams, ka tas nav nekas nopietns. Paklau, mani taču nevarētu iesūdzēt tiesā vai tamlīdzīgi, ko? Vai tiešām mana horeogrāfija bija tik sarežģīta?

– Man patiešām šķiet, ka tā pēdējā piruete ar apgriešanos bija mazliet par traku, ja pirms tam jau reiba galva no pretējā pagrieziena pēc divkāršā spēriena.

– Šī ir augstākā līmeņa nodarbība! Ja tā ir par vienkāršu, cilvēki sūdzas. Es piedāvāju iespējas. Es pasniedzu slāņos. Ak dievs, lai ko es arī darītu, vienmēr kādam nav labi.

Vai tas, ko viņa dzirdēja, bija radio sarunu šovs? Radio sarunu šovi bija neciešami. Zvanītāji bija tik kašķīgi un runāja caur degunu. Viņi vienmēr par kaut ko šausminājās. Alise reiz bija sacījusi, ka nekad nav ne par ko šausminājusies. Elizabete bija teikusi, ka par to varot vienīgi šausmināties.

Turēdama acis ciet, viņa skaļi ievaicājās:

– Vai tu esi ieslēdzis radio, Nik? Jo man liekas, ka man sāp galva. – Tas izklausījās neiecietīgi, un viņa parasti nemēdza tā runāt, tomēr viņa galu galā bija stāvoklī, viņai sāpēja galva, bija auksti, un viņa nejutās īsti… labi.

Varbūt tas bija rīta nelabums?

Vai vispār bija rīts?

Ak, Alise.

– Alise, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi, Alise?

Rozīne, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi, Rozīne?

Ik vakaru pirms gulētiešanas Niks sarunājās ar bērnu, piespiedis Alisei pie vēdera izlietota tualetes papīra rullīti. Šo ideju viņš bija noklausījies kādā radio pārraidē, kurā tika apgalvots, ka šādi bērns iemācīsies pazīt ne vien mātes, bet arī tēva balsi.

– Ahoi! – Niks sauca. – Vai tu mani dzirdi, Rozīne? Te runā tavs tēvs!

Viņi bija izlasījuši, ka tagad bērns ir izaudzis tik liels kā rozīne. Un tāpēc viņi sauca bērnu par Rozīni. Protams, tikai tad, kad bija palikuši divatā; viņi taču bija tik stilīgi topošie vecāki. Nekādas muļķošanās citu acu priekšā.

Rozīne atteica: viss kārtībā, tēti, paldies, dažreiz ir drusku garlaicīgi, bet vispār nav ne vainas. Cik varēja noprast, Rozīne vēlējās, lai mamma izbeidz ēst visus tos garlaicīgos, zaļos mēslus un pārmaiņas pēc notiesā kādu picu.

– Man tā trušu barība ir apnikusi! – Rozīne paziņoja.

Izskatījās, ka Rozīne, visticamāk, varētu būt puika. Gluži vienkārši šķita, ka viņam ir vīrišķīgs raksturs. Mazais nerātnis. Viņi abi par to bija vienisprātis.

Alise mēdza atlaisties gultā un skatīties uz Nika galvvidu. Tur bija daži sudrabaini spīdīgi mati. Viņai nebija ne jausmas, vai Niks par tiem zina, un tāpēc viņa nekad nebilda ne vārda. Nikam bija trīsdesmit divi gadi. Sudrabainie mati izplūda viņas acu priekšā. Tas viss bija to trako grūtniecības hormonu dēļ.

Alise nekad nemēdza skaļi sarunāties ar bērnu. Viņa to kautrīgi uzrunāja tikai domās, gulēdama vannā (ne pārāk karstā – tik daudz visādu noteikumu). “Sveiks, mazais,” viņa klusībā nodomāja un tad, šī brīnuma pārņemta, ar plaukstām uzšļakstināja ūdeni kā bērns, kurš sapņo par Ziemassvētkiem. Drīz bija gaidāma viņas trīsdesmitā dzimšanas diena, viņai bija baiss mājokļa kredīts, vīrs un gaidāms bērns, tomēr viņa jutās gandrīz tāpat kā piecpadsmit gadu vecumā.

Ar to atšķirību, ka piecpadsmit gadu vecumā pēc iepirkšanās viņa nebija izjutusi nevienu svētlaimes mirkli. Tolaik viņa vēl nebija iepazinusies ar Niku. Viņas sirdij vēl vajadzēja vairākas reizes tikt salauztai, lai pēc tam varētu uzrasties Niks un ar vārdu “ieķēries” salipināt to kopā kā ar superlīmi.

– Alise? Vai ar tevi viss ir kārtībā? Lūdzu, atver acis.

Tā bija sievietes balss. Pārāk skaļa un griezīga, lai to varētu izlikties nedzirdam. Šī balss uzvilka viņu atpakaļ pie apziņas un vairs nelaida vaļā.

Šī balss atmodināja Alisē pazīstamu, kaitinošu, uzmācīgu sajūtu, gluži kā pārāk ciešas zeķes.

Šī persona neiederējās viņas guļamistabā.

Alise pagrieza galvu uz vienu pusi.

– Au!

Viņa atvēra acis.

Svešādas, izplūdušas krāsas un apveidi. Viņa nespēja saskatīt pat naktsskapīti, lai pasniegtos pēc brillēm. Viņas redze noteikti atkal bija pasliktinājusies.

Viņa samirkšķināja acis, vēl un vēlreiz, un tad viss atkal kļuva skaidri saskatāms, it kā kāds būtu noregulējis teleskopa asumu. Viņas acu priekšā bija ceļgali. Cik jocīgi.

Kaulaini, balti ceļgali.

Viņa gandrīz nemanāmi pacēla galvu.

– Nu tad beidzot!

Nudien, tā taču bija Džeina Tērnere, viņas kolēģe, nometusies ceļos viņai līdzās. Džeina bija pietvīkusi, un viņai pie pieres bija salipušas sasvīdušu matu šķipsnas. Viņas acis bija noguruma pilnas. Līdz šim Alise vēl nekad nebija pamanījusi, ka viņai ir mīksts, tukls kakls. Viņai mugurā bija sporta krekls ar milzīgiem sviedru traipiem un sporta bikses, un viņas tievās, baltās rokas klāja tumši vasarraibumi. Alise vēl nekad nebija redzējusi tik lielu daļu Džeinas ķermeņa. Tas bija mulsinoši. Nabaga vecā Džeina.

– Listērijas, glicīnijas, – Alise sacīja, mēģinādama pajokot.

– Tu murgo, – Džeina paziņoja. – Nemēģini celties augšā. – Hmmph, – Alise novilka. – Es nemaz negribu celties augšā. – Viņa juta, ka neatrodas gultā; šķiet, viņa gulēja uz vēsas lamināta grīdas. Vai viņa bija piedzērusies? Vai viņa bija aizmirsusi, ka ir stāvoklī, un neprātīgi piedzērusies?

Viņas ginekologs bija izmeklēti pieklājīgs vīrietis ar apaļu seju, kurš nēsāja tauriņu. Viņš izskatījās mulsinoši līdzīgs vienam no Alises izbijušajiem puišiem. Viņš apgalvoja, ka itin nemaz neiebilstot pret “teiksim, aperitīvu, kam seko viena vīna glāze pie vakariņām”. Alise nosprieda, ka aperitīvs noteikti ir kāda īpaša dzēriena marka. (“Ak, Alise,” Elizabete noteica.) Niks paskaidroja, ka aperitīvs ir dzēriens, ko iemalko pirms vakariņām. Arī Nika ģimene mēdza dzert aperitīvus. Alises ģimenei bija viena noputējusi liķiera Baileys pudele, kas cerīgi gaidīja pieliekamā tālākajā stūrī aiz makaronu skārdenēm. Par spīti ginekologa vārdiem, viņa kopš grūtniecības testa veikšanas bija izdzērusi tikai vienu pusglāzi šampanieša un tāpēc jutās vainīga, lai gan visi nemitīgi apgalvoja, ka tas jau neesot nekas slikts.

– Kur es esmu? – Alise noprasīja, briesmīgi baidīdamās no atbildes. Vai viņa atradās kādā noplukušā naktsklubā? Kā gan viņa varēs paskaidrot Nikam, ka bija aizmirsusi par savu grūtniecību?

– Tu esi sporta zālē, – Džeina paskaidroja. – Tu nokriti, sasities un zaudēji samaņu. Es gandrīz dabūju sirdstrieku, lai gan savā ziņā pat nopriecājos, ka man bija radies iemesls beigt vingrot.

Sporta zālē? Alise nekad negāja uz sporta zāli. Vai viņa bija pamodusies sporta zālē un piedzērusies?

– Tu zaudēji līdzsvaru, – iejaucās kāda asa, moža balss. – Tas tik bija kritiens! Tu mūs visus pārbiedēji, muļķadesa tāda! Mēs jau izsaucām ātro palīdzību, tāpēc neuztraucies – profesionāla palīdzība ir jau ceļā!

Līdzās Džeinai bija notupusies tieva, kafijas brūnumā iedegusi meitene ar gaišiem, izbalinātiem, zirgastē saņemtiem matiem, spīdīgām elastīga auduma sporta biksēm un īsu, sarkanu krekliņu, uz kura ar lieliem burtiem bija rakstīts STEPA TRAKULE. Alisei šī meitene uzreiz neiepatikās. Viņai nepatika, ja kāds viņu sauca par muļķadesu. Tas bija aizvainojoši. Alises māsa Elizabete apgalvoja, ka viens no viņas trūkumiem esot nosliece uztvert sevi pārāk nopietni.

– Vai es noģību? – Alise cerīgi apvaicājās. Grūtnieces taču mēdza ģībt. Viņa nekad mūžā nebija ģībusi, lai gan, mācoties ceturtajā klasē, viņa gandrīz visu laiku bija mēģinājusi to izdarīt, cerēdama, ka varēs kļūt par vienu no tām veiksminiecēm, kuras baznīcā vienmēr ģība un tika iznestas ārā uz sporta skolotāja Gilespija kunga spēcīgajām rokām.

– Tas tāpēc, ka es esmu stāvoklī, – Alise sacīja. Nu viņa dabūs redzēt, ko ir nosaukusi par muļķadesu.

Džeina iepleta muti.

– Jēziņ, Alise, tu neesi stāvoklī!

Stepa Trakule saknieba lūpas, it kā būtu pieķērusi Alisi kādā nerātnībā.

– Ak vai, mīļā, es pirms nodarbības sākuma visām pajautāju, vai kāda no jums nav stāvoklī. Tev nevajadzēja tā kautrēties. Es būtu ieteikusi citādus vingrinājumus.

Alises galva dunēja. Visi runāja kaut ko nesaprotamu.

– Stāvoklī, – Džeina noteica – Šādā brīdī. Īsta katastrofa. – Nav vis. – Alise aizsargādamās uzlika plaukstu uz vēdera, lai Rozīne neko nesadzirdētu un neapvainotos. Viņu naudas problēmas nebija Džeinas darīšana. Izdzirdot par grūtniecību, citiem vajadzēja būt priecīgiem.

– Paklau, ko tad tu tagad darīsi? – Džeina noprasīja.

Dieva dēļ!

– Darīšu? Ko nozīmē – ko es tagad darīšu? Man būs bērns. – Viņa nošņaukājās. – Tu smaržo pēc lavandas. Man jau likās, ka es sajūtu lavandas smaržu. – Grūtniecības dēļ viņa visu spēja saost daudz labāk.

– Tas ir mans dezodorants. – Džeina patiešām izskatījās savāda. Ar viņas acīm kaut kas nebija kārtībā. To varēja skaidri redzēt. Varbūt viņai vajadzēja sākt lietot kādu acu krēmu.

– Vai tev nekas nekaiš, Džeina?

Džeina nosprauslojās.

– Ar mani viss ir kārtībā. Labāk raizējies pati par sevi, sieviete. Tu taču esi tā grūtniece, kura zaudējusi samaņu.

Bērns! Viņa bija savtīgi domājusi par savu sāpošo galvu, lai gan patiesībā viņai būtu vajadzējis uztraukties par nabaga mazo Rozīni. Kas gan viņa būs par māti?

Alise ieteicās:

– Cerams, ka es krītot nenodarīju bērnam pāri.

– Nē, bērni ir ļoti izturīgi. Es tavā vietā par to neuztrauktos.

Tā bija citas sievietes balss. Alise pirmo reizi paskatījās augšup un ieraudzīja, ka viņu bija ielenkušas vairākas sasarkušas pusmūža sievietes sporta tērpos. Dažas no viņām bija paliekušās uz priekšu un cieši raudzījās uz Alisi ar tik dedzīgu interesi, it kā viņa būtu cietusi autoavārijā, bet citas bija iespiedušas rokas sānos un tērzēja, it kā būtu ieradušās uz viesībām. Izskatījās, ka viņas atradās garā, ar dienasgaismas spuldzēm izgaismotā telpā. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt mūzikas ierakstu, metāla žvadzēšanu un pēkšņus, skaļus vīriešu smieklus.

– Kaut gan grūtniecības laikā patiesībā nevajadzētu nodarboties ar tik spēcīgiem vingrojumiem, – kāda cita sieviete aizrādīja.

– Bet es taču nekad nemēdzu vingrot, – Alise iebilda. – Man vajadzētu vairāk nodarboties ar sportu.

– Nodarboties ar sportu vairāk, nekā to dari tu, meitēn, vispār nav iespējams, – Džeina piezīmēja.

– Es nesaprotu, par ko tu runā, – Alise paskatījās visapkārt uz viņu ielenkušajām svešajām sejām. Tas viss bija tik… muļķīgi. – Es nesaprotu, kur atrodos.

– Viņai droši vien ir smadzeņu satricinājums, – kāds satraukti ieteicās. – Smadzeņu satricinājuma gadījumā ir novērojama neilga prāta aptumšošanās un dezorientācija.

– O, paklausieties, viņa jau runā kā īsta ārste!

– Es skolas laikā beidzu pirmās palīdzības kursus. Man prātā ir palicis tieši šis teikums. Neilga prāta aptumšošanās un dezorientācija. No smadzeņu traumām ir jāuzmanās. Tās ir ļoti bīstamas.

Stepa Trakule, izskatīdamās izbijusies, noglāstīja Alisei roku.

– Ak vai, mīļā, VARBŪT TEV IR PAVISAM NELIELS SMADZEŅU SATRICINĀJUMS.

– Jā, bet diez vai tāpēc viņa būs kļuvusi kurla, – Džeina strupi aizrādīja. Tad viņa paliecās Alisei tuvāk un ierunājās klusāk. – Viss ir kārtībā. Tu atrodies sporta zālē. Tu biji atnākusi uz piektdienas stepa nodarbību, uz to pašu, uz kuru tu jau veselu mūžību gribēji mani aizvilkt, vai atceries? Patiesībā es īsti nesaprotu, kas te tik labs. Lai nu kā, tu iespaidīgi nogāzies un sasiti galvu, tas arī ir viss. Gan jau atkal būs labi. Daudz svarīgāks ir jautājums par to, kāpēc tu man nepateici, ka esi stāvoklī.

– Kas tā par piektdienas stepa nodarbību? – Alise nesaprata.

– Paklau, tas nu gan ir traki, – Džeina satraukti noteica.

– Ātrā palīdzība ir klāt! – kāds paziņoja.

Stepa Trakule no atvieglojuma sāka uzvesties muļķīgi. Viņa pielēca kājās un sāka gaiņāt dāmas gluži kā sparīga mājsaimniece ar slotu rokās.

– Labs ir, banda, atbrīvosim viņiem vietu, norunāts?

Džeina joprojām tupēja uz grīdas blakus Alisei, izklaidīgi un viegli pliķēdama viņai pa plecu. Tad viņa aprāvās.

– Oho! Kāpēc tu vienmēr tiec pie visas jautrības?

Alise neveikli pagrieza galvu un ieraudzīja, ka viņām tuvojas divi izskatīgi vīrieši zilos uzsvārčos. Viņiem rokās bija pirmās palīdzības aprīkojums. Samulsusi viņa ar pūlēm mēģināja uzslieties sēdus.

– Necelies, mīļā, – uzsauca garākais vīrietis.

– Viņš izskatās uz mata kā Džordžs Klūnijs, – Džeina klusi iečukstēja Alisei ausī. Tā bija taisnība. Alise negribot kļuva možāka. Sajūta bija tāda, it kā viņa būtu atmodusies un nokļuvusi seriālā “Ātrā palīdzība”.

– Nu, sveika. – Džordžs Klūnijs notupās viņām līdzās, nolaidis spēcīgās rokas sev starp ceļgaliem. – Kā tevi sauc?

– Džeina, – Džeina atteica. – Ak, pareizi, viņu sauc Alise. – Vai tu vari nosaukt savu vārdu un uzvārdu, Alise? – Džordžs saudzīgi saņēma viņas roku un ar diviem pirkstiem sataustīja pulsu.

– Alise Mērija Lova.

– Vai tu drusku pakriti, Alise?

– Cik var noprast, jā. Es neko neatceros. – Alisei uznāca raudiens. Viņa jutās īpaša. Tā tas notika gandrīz vienmēr, kad viņa runāja ar kādu veselības aprūpes jomas speciālistu, kaut vai tikai ar aptiekāru. Pie visa noteikti bija vainīga Alises māte, kura bērnībā slimošanas laikā bija viņu pārāk aptekalējusi. Gan Alise, gan Elizabete bija briesmīgas iedomu slimnieces.

– Vai tu zini, kur pašlaik atrodies? – Džordžs gribēja zināt.

– Ne gluži, – Alise atteica. – Cik var noprast, esmu sporta zālē.

– Viņa nokrita stepa nodarbības laikā. – Džeina sakārtoja krūštura lencīti zem sava sporta krekla. – Es redzēju, kā tas notika. Viņa iespaidīgi apmeta kūleni atmuguriski un ar galvu ietriecās grīdā. Viņa bija bez samaņas apmēram desmit minūtes.

No jauna uzradās Stepa Trakule, šūpodama zirgasti, un Alise vērīgi nopētīja viņas gludās, garās kājas un stingro, plakano vēderu. Tas neizskatījās pēc īsta vēdera.

– Manuprāt, viņa uz mirkli pārstāja koncentrēties, – Stepa Trakule uzrunāja Džordžu Klūniju tik sazvērnieciski kā profesionāle, kas vēršas pie cita profesionāļa. – Es patiešām neiesaku šo nodarbību grūtniecēm. Es pajautāju, vai kāda no viņām nav stāvoklī.

– Kurā grūtniecības nedēļā tu esi, Alise? – Džordžs gribēja zināt.

Alise jau grasījās atbildēt un tad pārsteigta atklāja, ka viņas prātā uzradies tukšums.

– Divpadsmitajā, – viņa pēc mirkļa sacīja. – Divpadsmitajā nedēļā. – Pirms pāris dienām viņi bija gājuši uz divpadsmitajā grūtniecības nedēļā paredzēto ultrasonogrāfijas pārbaudi. Rozīne bija viegli, dīvaini palēkusies, gluži kā disko dejotājs, kam kāds iebikstījis mugurā, un vēlāk, runājot ar citiem, Niks un Alise bija mēģinājuši šo kustību atdarināt.

Visi bija pieklājīgi atzinuši, ka tas esot iespaidīgi.

Nu viņa vēlreiz piekļāva plaukstu pie vēdera un pirmo reizi pamanīja, kas viņai bija mugurā. Sporta apavi un baltas zeķes. Melnas, īsas sporta bikses un dzeltens krekliņš bez piedurknēm, kuram priekšpusē bija spīdīga, zeltaina folijas uzlīme. Šķiet, tas bija dinozaurs, kuram no mutes nāca ārā burbulis ar uzrakstu “RULLĒ”. Rullē?

– No kurienes ir uzradušās šīs drēbes? – viņa apsūdzoši noprasīja Džeinai. – Tās taču nav manas.

Džeina daudznozīmīgi savilka uzaci un uzlūkoja Džordžu.

– Man pie krekla ir pielipis dinozaurs, – Alise godbijīgi secināja.

– Kāda šodien ir diena, Alise? – Džordžs vaicāja.

– Piektdiena, – Alise atbildēja. Viņa blēdījās, jo Džeina bija pateikusi, ka viņas bija atnākušas uz “piektdienas stepa nodarbību”, lai kas tā arī būtu.

– Vai tu atceries, ko šorīt ēdi brokastīs? – Džordžs runādams saudzīgi aplūkoja Alises galvu. Otrs feldšeris tikmēr uzlika viņai asinsspiediena mērāmo aproci un sāka to piesūknēt ar gaisu.

– Grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu?

Tās bija viņas ierastās brokastis. Šāds minējums šķita drošs.

– Viņš nezina, ko tu ēdi brokastīs, – Džeina iejaucās. – Viņš cenšas noskaidrot, vai tu atceries, ko esi ēdusi brokastīs.

Asinsspiediena mērītāja aproce cieši saspieda Alises roku.

Džordžs izslējās un paziņoja:

– Alise, sagādā man to prieku un pasaki, kā sauc mūsu izcilo premjerministru.

– Džons Hovards, – Alise paklausīgi atbildēja, cerēdama, ka vairāk nekādu jautājumu par politiku nebūs. Tā nebija viņas stiprā puse. Viņa nespēja vien beigt par to šausmināties. Džeina izgrūda savādu, nicinājuma un uzjautrinājuma pilnu skaņu.

– Ak tā. Jā. Bet viņš taču vēl aizvien ir premjerministrs, vai ne? – Alisi pārņēma pazemojums. Tagad viņu par to ķircinās vēl gadiem ilgi. Ak, Alise, tu nezini, kas ir premjerministrs! Vai viņa bija palaidusi garām vēlēšanas? – Bet es taču pavisam noteikti zinu, ka viņš ir premjerministrs.

– Un kāds tagad ir gads? – Neizskatījās, ka Džordžam tas īpaši rūpētu.

– Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais, – Alise nekavējoties atbildēja. Par to nu viņa bija pilnīgi droša. Bērnam vajadzēja nākt pasaulē nākamgad, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā.

Džeina aizspieda sev muti. Džordžs grasījās kaut ko teikt, taču tad iejaucās Džeina. Viņa uzlika plaukstu Alisei uz pleca un cieši ieskatījās viņai sejā. Džeinas acis satraukumā bija plati ieplestas. Skropstu galos šūpojās sīciņi tušas pikucīši. Viņas dezodoranta lavandas aromāta un pēc ķiplokiem smaržojošās elpas iespaids bija visnotaļ nomācošs.

– Cik tev gadu, Alise?

– Man ir divdesmit deviņi gadi, Džeina. – Džeinas teatrālais tonis Alisi aizkaitināja. Ko viņa īsti gribēja sacīt? – Tikpat, cik tev.

Džeina izslējās un uzvaroši uzlūkoja Džordžu Klūniju.

Viņa paziņoja:

– Es pavisam nesen tiku uzaicināta uz viņas četrdesmito dzimšanas dienu.

Tā bija diena, kad Alise Mērija Lova aizgāja uz sporta zāli un nevērīgi pazaudēja desmit sava mūža gadus.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации