» » » онлайн чтение - страница 1

Текст книги "Mēnessgaisma atvarā"

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?

  • Текст добавлен: 25 января 2017, 16:50


Автор книги: Nora Robertsa


Жанр: Современные детективы, Детективы


сообщить о неприемлемом содержимом

Текущая страница: 1 (всего у книги 31 страниц) [доступный отрывок для чтения: 21 страниц]

Nora Robertsa
Mēnessgaismas atvarā

Eleinai, Dženetai, Džoenai, Ketai, Laurai, Mērijai, Mērijai Kejai, Nikolai, Petai, Sārai.

Un vienai pasakainai nedēļai gadā, kurā mēs visas esam kopā.



”MĒS TAGAD REDZAM NESKAIDRI, KĀ RAUDZĪDAMIES ATSPULGĀ…”

Pāvila 1. vēstule korintiešiem 13:12


Pirmā nodaļa

1998. gada 29. augusts

Viņa nezināja, kas tieši iztraucējis viņu no miega. Un neatkarīgi no tā, cik reižu atmiņās atkal vajadzēja izdzīvot šo nakti, neatkarīgi no tā, kādi murgi viņu vajāja, viņa to nekad arī neuzzinās.

Vasaras gaiss līdzinājās karstam, garojošam virumam, kas oda pēc sviedriem un satvīkuša zaļuma. Uz naktsgaldiņa novietotais ventilators šo maisījumu sajauca pēc sava prāta, taču atrašanās šajā telpā līdzinājās gulēšanai ar tvaikiem pilnā traukā.

Tomēr viņa jau bija pieradusi – pieradusi gulēt nežēlīgā vasaras tveicē uz mitriem palagiem, istabā ar plaši atvērtiem logiem, aiz kuriem skanēja nerimstošais cikāžu koris, klusībā lolojot trauslo cerību, ka tomēr svelmei cauri izlauzīsies kaut niecīgākā vējpūsma, atnesot līdzi vismaz kādu drusciņu svaiguma.

Ne jau tveice bija viņu pamodinājusi. Ne arī tālīnie pērkona dārdi. Bija nepieciešams vien īss mirklis, lai Neiomijas miegs pārtaptu nomodā. Gandrīz likās, ka viņu kāds būtu sapurinājis aiz pleca vai iekliedzis ausī pašas vārdu.

Viņa sēdēja gultā un, tumsas ieskauta, mirkšķināja acis. Citas skaņas viņa nedzirdēja, tikai ventilatora vienmērīgo zumēšanu, cikāžu metālisko dziesmu un laisko pūces ūjināšanu, kas atkārtojās ik pa laikam. Šīs skaņas viņa pazina tikpat labi kā savu balsi. Nebija nekā tāda, kam vajadzētu radīt šo savādo sajūtu viņai kaklā.

Tagad, nomodā, Neiomija sajuta, kā tveice līdzīgi ūdenī samirkušai marlei kļāvās pie katras auguma collas. Viņai gribējās, lai būtu jau pienācis rīts, tad, neviena nemanīta, viņa varētu aizlavīties līdz strautam un atveldzēties.

Vispirms bija paveicami mājas darbi. Tāds bija noteikums. Taču karstums bija sabiezējis, un likās, ka viņa to varētu pavērt gluži kā aizkarus, ja vien paspertu soli uz priekšu.

Turklāt bija sestdiena, un sestdienās mamma reizēm kļuva mazliet pielaidīgāka attiecībā uz noteikumiem… Ja vien tētis bija labā garastāvoklī.

Tad viņa saklausīja pērkona dunošo balsi, priecīgi izrausās no gultas un piesteidzās pie loga. Neiomija mīlēja negaisu. Viņai patika tas, kā brāzmas izvijās caur kokiem, tos izlokot, kā debesīs mākoņi veidoja spokainas ainas, ko izgaismoja un brīžiem uzšķērda zibens šautras.

Un varbūt šis negaiss atnesīs lietu, vēju un vēsāku gaisu. Varbūt…

Viņa nometās ceļos uz grīdas, rokas uzlika uz palodzes un pievērsa skatienu nelielajai mēness daļai, kas bija redzama cauri tveices sabiezinātajiem mākoņiem.

Varbūt…

Neiomija iedomājās vēlēšanos. Meitene, kurai tikai pēc divām dienām tiks svinēta divpadsmitā dzimšanas diena, meitene, kura joprojām ticēja, ka šādas vēlēšanās piepildās. ”Milzīgs negaiss,” viņa domāja. ”Zibeņi līdzināsies siena dakšām, un pērkona dārdi skanēs kā lielgabala šāvieni.”

Un daudz, daudz lietus.

Viņa aizvēra acis, pacēla seju augšup un mēģināja izsmaržot gaisu. Pēc tam, ģērbusies naktskreklā ar pusaugu raganas Sabrīnas attēlu, viņa uzlika galvu uz rokām un sāka pētīt ēnās grimstošo apkārtni.

Jau atkal Neiomija vēlējās, lai ātrāk pienāktu rīts. Tā kā šādas vēlēšanās drīkstēja izteikt pilnīgi par baltu velti, viņa alka, lai tas būtu viņas dzimšanas dienas rīts. Viņa ļoti alka pēc jauna divriteņa, turklāt bija devusi jau neskaitāmi daudzus mājienus par to.

Meitene augumā bija gara un pagaidām mazliet neveikla, un viņai – par spīti tam, ka ik dienu tika pārbaudītas, – vēl neauga krūtis. Tveice matus bija pielipinājusi pie kakla. Tas kaitināja, un viņa matus pārlika pāri plecam. Viņa vēlējās tos nogriezt pavisam īsus. Gluži tādus pašus, kādi bija laumiņai tajā grāmatā, kuru vecvecāki viņai uzdāvināja pirms tam, kad viņai vairs netika ļauts ieskatīties nevienā citā.

Taču tētis sacīja, ka meiteņu matiem ir jābūt gariem, savukārt zēniem tie jāapgriež īsi.

Tā nu viņas mazajam brālim Vika frizētavā matus apcirpa gandrīz līdz ādai, turpretī viņai tika atvēlēta vien iespēja saņemt savus laikam jau blondos matus zirgastē.

Bet vispār jau, pēc viņas domām, Meisons bija pārmēru izlutināts tikai tāpēc, ka bija zēns.

Viņam uz dzimšanas dienu tika uzdāvināts basketbola grozs, turklāt ar vairogu, un vēl arī īsta Wilson firmas basketbola bumba. Un viņš spēlēja arī beisbolu Mazajā līgā (šis punkts tēta noteikumos bija paredzēts vienīgi zēniem, un Meisons to māsai neatļāva aizmirst). Tā kā Meisons bija divdesmit trīs mēnešus jaunāks par Neiomiju (un to savukārt, brālim neļāva aizmirst viņa), zēnam bija jāveic arī mazāk darbu mājās.

Tas nepavisam nebija godīgi, taču ieminēšanās par to nozīmētu vēl vairāk veicamo pienākumu un risku zaudēt privilēģiju skatīties televīziju.

Turklāt Neiomija tas viss liktos gaužām mazsvarīgi, ja vien viņa dabūtu jaunu divriteni.

Meitene pamanīja neskaidru gaismas atblāzmu – īsu zibens šautras uzplaiksnījumu – kaut kur pavisam zemu debesīs. ”Tas nāks,” Neiomija pati sev teica. Viņa ļoti vēlējās, lai atnāktu negaiss, sev līdzi atnesot vēsumu un lietu. Ja tas turpinātos, turpinātos, turpinātos un turpinātos, viņai nenāktos ravēt dārzu.

Šāda iespēja meiteni sajūsmināja tik ļoti, ka viņa gandrīz vai nepamanīja nākamo uzplaiksnījumu. Bet šajā reizē tā bija nevis zibens šautra, bet gan gaismas stars no lukturīša.

Vispirms Neiomija ienāca prātā, ka tumsā kāds slapstās apkārt mājai, varbūt pat plāno ielauzties. Meitene jau slējās kājās, lai skrietu brīdināt tēvu, un tad pamanīja, ka staigātājs ir pats tēvs. Viņš soļoja projām no mājas uz koku audzes pusi. Tēva gaita bija ātra un pārliecināta, ceļu izgaismoja lukturītis.

”Varbūt viņš dodas uz strautu, lai atveldzētos? Ja turp dotos arī es, cik ļoti tēvs sadusmotos? Ja viņš būtu laba omā, tad tikai pasmietos.”

Meitene ilgi nedomāja, bet paķēra savas sandales, ielika sev kabatā mazītiņo lukturīti un steidzās ārā no istabas, cenzdamās izturēties klusi kā pelīte.

Viņa zināja, kuri pakāpieni čīkst, – to zināja visi šās mājas iemītnieki – un prasmīgi izvairījās no tiem. Tētim ļoti nepatika, ja viņa vai Meisons laikā, kad jau vajadzēja būt gultā, lavījās lejup pa kāpnēm, lai padzertos.

Līdz brīdim, kamēr nebija sasniegusi sētas puses durvis, meitene neapāva kājas, bet, to izdarījusi, vieglītēm pavēra durvis – arī tās varēja iečīkstēties – un izspraucās ārā pa nelielo spraugu.

Kādu mirkli Neiomijai likās, ka viņa ir pazaudējusi naktī spīdošo lukturīša gaismas staru, bet tad meitene atkal to pamanīja un traucās nopakaļ. Viņa bija nolēmusi ieturēt distanci, līdz būs nopratusi, kāds ir tēva garastāvoklis šajā brīdī.

Tomēr tēvs nogriezās uz citu pusi un devās projām no seklās strauta lentes, virzīdamies dziļāk koku audzē, kas atradās šās nelielās zemes strēles malā.

Kurp gan viņš varētu doties? Meiteni dzina uz priekšu ziņkārība un gandrīz vai reibinoša sajūsma par šādu lavīšanos pa mežu nakts melnumā. Tālīnā pērkona duna un zibens uzplaiksnījumi debesīs šo piedzīvojumu padarīja vien spilgtāku un neaizmirstamāku.

Neiomija nejuta bailes, lai gan tik dziļi šajā mežā nekad vēl nebija kāju spērusi – tas viņai bija uz visstingrāko aizliegts. Pieķertai šādā pārkāpumā, meitenei no mammas draudēja pēriens, tāpēc viņa nolēma parūpēties par to, lai netiktu pamanīta.

Tēvs soļoja ātri un pārliecināti, bija noprotams, ka viņš skaidri zina sava gājiena mērķi. Varēja labi saklausīt, kā tēva apavi čaukstina uz šaurās taciņas sabirušās sakaltušās lapas, un Neiomija turējās tālāk iepakaļ. Tēvam nebija jādzird, ka viņam kāds seko.

Piepeši kāds spalgi iekliedzās, un tas meiteni iztrūcināja tik ļoti, ka viņa pat mazliet salēcās. Un tad viņai nācās aizlikt mutei priekšā plaukstu, lai neiesmietos. Trokšņotāja bija tikai veca pūce, kas devusies medībās.

Mākoņi slīdēja pār debesīm un aizklāja mēnesi. Neiomija gandrīz paklupa, atsitusi kailās kājas pirkstu pret akmeni. Jau atkal viņa aizlika plaukstu priekšā mutei, šoreiz tāpēc, lai apslāpētu vaidu.

Tēvs apstājās, un Neiomijas sirds uzņēma vēl straujāku ritmu. Viņa stāvēja nekustīgi kā statuja, tik tikko uzdrīkstēdamās elpot. Un tikai tad meitene pirmo reizi iedomājās par to, kas notiktu, ja tēvs pagrieztos un dotos taisni viņas virzienā. Ko gan viņa iesāktu? ”Skriet es nevarēšu,” viņa sprieda. ”Jo tad viņš mani noteikti sadzirdētu. Varbūt es varētu aizrāpot nost no takas un paslēpties krūmos.” Atlika vienīgi cerēt, ka tur nemājo čūskas.

Pēc mirkļa tēvs atsāka ceļu, bet meitene turpināja stāvēt un sacīja sev, ka varbūt tomēr ir pienācis laiks doties atpakaļ, kamēr viņa vēl nav iekļuvusi patiešām lielās nepatikšanās. Tomēr tēva lukturīša gaisma viņu pievilka gluži kā magnēts un mudināja sekot.

Uz mirkli gaismas stariņš sašūpojās un sasvērās. Meitene izdzirdēja, kā viņai priekšā kaut kas iegrabējās un iečerkstējās, šī skaņa mazliet līdzinājās viņu mājas pagalma puses durvju radītajai čīkstoņai.

Un tad gaismas stars pazuda pavisam.

Meitene stāvēja tumša meža dzīlēs, sekli elpodama, un pār viņas augumu jau zagās auksti drebuļi, par spīti tam, ka valdīja netīkams karstums un gaiss bija tveices smaguma pievildzis. Viņa paspēra vienu soli atpakaļ. Tad jau divus… Viņu bija pārņēmusi vēlēšanās traukties projām.

Likās, ka viņai kaklā iespiedies kamols; tas bija tik ass, ka traucēja elpot. Un tumsa… Šķita, ka tā apņem viņu no visām pusēm, ieskaujot aizvien ciešāk, iesūcot sevī… pārāk cieši.

”Skrien uz mājām! Skrien! Ierāpies atpakaļ gultā un aizver acis.” Šī balss pašas prātā līdzinājās cikāžu metāliskajai dziesmai.

– Zaķpastala, – viņa nočukstēja un drošinot apskāva pati sevi. – Neesi nu tāda zaķpastala.

Neiomija zagās uz priekšu. Viņa īsti neredzēja ceļu, drīzāk to sajuta. Jau atkal mākoņi bija pavirzījušies citādi, un skopajā mēnessgaismā viņa ieraudzīja kādas sagruvušas ēkas siluetu.

”Izskatās pēc kaut kādas vecas būdas,” viņa nodomāja. ”Liekas, tā ir nodegusi, palikuši vien pamati un skurstenis.”

Netīkamā baiļu sajūta pagaisa. Kā apburta meitene skatījās uz mēnesstaru spēli šajos apkvēpušajos ķieģeļos un pārogļotajās koka daļu paliekās.

Neiomija vēlējās, kaut ātrāk ataustu rīts, lai viņa te visu varētu kārtīgi izpētīt. ”Ja izdotos šurp atlavīties dienas gaismā, tad šī kļūtu par manu vietu. Es varētu šurp atnest savas grāmatas un netraucēti lasīt, izvairoties no ķircinātāja brāļa. Te es varētu arī zīmēt. Vai vienkārši tāpat pasēdēt un pasapņot.”

Reiz kāds te bija dzīvojis, un tātad te varētu mitināties arī spoki. Šāda iespēja likās ļoti aizraujoša. Viņa būtu pat ļoti priecīga, ja varētu sastapties ar kādu spoku.

Bet… kur gan palicis tēvs?

Jau atkal Neiomija iedomājās par čīkstošo skrapstoņu. ”Varbūt no šejienes varēja nokļūt kādā citā dimensijā? Varbūt viņš gluži vienkārši atvēra durvis un devās uz turieni?”

Tēvam bija savi noslēpumi. Neiomija bija sapratusi, ka tādi ir katram pieaugušajam. Noslēpumi, kurus viņi sargāja no visiem pārējiem. Noslēpumi, kuru dēļ viņu skatieni kļuva skarbi, ja bērni uzdeva aplamus jautājumus. Varbūt tēvs bija pētnieks, kurš pa burvju durvīm spēj nokļūt citā pasaulē.

Viņam nepatiktu, ja meita tā domātu, jo citas pasaules, gluži tāpat kā spoki un pusaugu raganas, nav aprakstītas Bībelē. Bet varbūt viņš nevēlējās, lai meita tā domātu, jo tā bija patiesība.

Neiomija riskēja un paspēra vēl dažus soļus uz priekšu, rūpīgi ieklausīdamās, vai kaut kur neatskanēs kāds troksnis. Viņa dzirdēja vienīgi negaisa balsi; tas virzījās aizvien tuvāk.

Atkal sasitusi pirkstu pret kādu akmeni, viņa sāka lēkāt uz vienas kājas, līdz asā sāpe izzuda. Šajā reizē pār lūpām izlauzās īss kliedziens. ”Stulbais akmens!” viņa nodomāja un paskatījās lejup.

Vārajā mēnessgaismā Neiomija pamanīja, ka tas nav nekāds akmens. Tās bija durvis. Durvis zemē! Durvis, kuras iečīkstēdamās attaisās. Varbūt kādas burvestības apvītas durvis.

Meitene nometās četrrāpus un pārslidināja rokas pāri vērtnei. Tas bija satraucoši, tomēr viņa ierāva pirkstā skabargu. Burvju durvīm nav nekādu skabargu! Vilšanās mazināja labo omu, viņa sūkāja sāpošo vietu un sprieda, ka viss tomēr nebūt nav tik ļauni. Durvis taču joprojām palika tādas pašas. Tās atradās zemē, meža biezoknī, blakus vecai, nodegušai ēkai.

Un tēvs bija devies iekšā pa tām.

Divritenis! Varbūt viņš paslēpis meitai domāto divriteni lejā un šajā brīdī to steidz samontēt. Apzinādamās, ka varētu ieraut vēl kādu skabargu, Neiomija tomēr pielika vaigu pie vecajām koka durvīm un ieklausījās, cieši aizvērusi acis, it kā tas varētu palīdzēt kaut ko labāk samanīt.

Viņai likās, ka dzird, kā tēvs iekšā staigā. Un vēl viņa saklausīja tādu kā ņurdēšanu. Meitene iztēlojās, kā tēvs skrūvē kopā velosipēda detaļas. Tik jaunas un spožas! Un sarkanas. Lielās rokas izvēlas nepieciešamos darbarīkus, un viņš caur sakostiem zobiem svilpo, kā to parasti mēdza darīt, kad bija aizņemts ar līdzīgiem darbiem.

”Tētis patlaban dara kaut ko tieši savas meitas labā. Es visu nākamo mēnesi nežēlošos,” Neiomija iedomājās, ”par uzliktajiem mājas darbiem.”

Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai saliktu kopā divriteni? ”Man vajadzētu ātri steigties uz mājām, lai tēvs nepamanītu, ka es esmu viņam sekojusi.” Taču viņa patiešām, patiešām, patiešām vēlējās redzēt to divriteni. Kaut vai uzmest tam tikai vienu skatienu.

Neiomija atvirzījās no durvīm, pārlīda pāri nodegušās ēkas pamatu paliekām un aizslēpās aiz skursteņa. Tēvam diezin vai būs vajadzīgs ilgs laiks. Viņš taču ļoti labi prata apieties ar darbarīkiem. Ja vien vēlētos, viņš varētu atvērt pats savu darbnīcu, jo Morgantaunas kabeļu operatora kompānijā viņš strādāja vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu ģimenei materiālo stabilitāti.

Vismaz viņš nemitējās tā apgalvot.

Neiomija pavērās uz zibens strēli debesīs. Tai sekojošais pērkons jau vairāk līdzinājās īstam dārdam, nevis tālīnai dunēšanai. Būtu vajadzējis doties uz mājām, tā nudien bija, taču tagad viņa gluži vienkārši nespēja griezties atpakaļ. ”Nu jau kuru katru brīdi tēvs nāks ārā un varētu mani notvert.” Tas bija pavisam droši. ”Ja viņš mani pieķertu tagad, tad mirdzošo, spožo un skaisti sarkano divriteni man neredzēt kā savas ausis. Ja sāksies negaiss, tas mani vienīgi samērcēs, vairāk neko. Tas dāvās kāroto vēsumu.”

Meitene iegalvoja sev, ka tēvs tur uzkavēsies vēl kādas piecas minūtes. Kad tās aizritēja, viņa pievienoja vēl nākamās piecas. Un tad viņai sagribējās pačurāt. Viņa pūlējās apslāpēt šo vēlēšanos, neņemt to vērā, tomēr galu galā nācās padoties. Meitene aizlavījās dažus soļus atpakaļ, kokos.

Viņa novilka īsbikses un pietupās, plati papletusi kājas, lai nesamērcētu tās. Brīdī, kad viņa jau grasījās atkal uzvilkt bikses kājās, durvis iečīkstējās atkal.

Īsbiksēm kļaujoties pie ceļgaliem, bet kailajam dibenam atduroties pret zemi, Neiomija sastinga. Viņa bija cieši sakļāvusi lūpas, uz mirkli aizturēdama elpu.

Kad nākamā zibens šautra izgaismoja apkārtni, viņa ieraudzīja tēvu. Likās, ka viņš izskatās kaut kā mežonīgi. Mati, kas bija nocirpti teju līdz ādai, zibens spožumā izskatījās gandrīz pavisam balti, bet acis tik ļoti tumšas… un mute bija atiezta netīkamā smīnā, kas atsedza zobus.

Raugoties uz tēvu un gandrīz vai sagaidot, ka viņš tūdaļ atmetīs galvu un iegaudosies kā vilks, meitene juta savu sirdi sitamies biedējoši ātri un manīja, kā augumu pārņem pirmās patiesās izbailes viņas mūžā.

Kad tēvs pakasīja sev… tur lejā… viņas vaigi kļuva dedzinoši karsti. Pēc tam viņš ātri aizcirta durvis, un apkārtni pieskandēja atbalss. Viņš aizdarīja durvju aizbīdni, radot asu, nepatīkamu troksni, kas pār meitenes augumu sūtīja biedējoši aukstus drebuļus. Viņas kājas trīcēja no tupēšanas gaužām neērtajā pozā, kamēr tēvs pārklāja durvis ar sausu lapu kārtu.

Viņš tur pastāvēja vēl kādu mirkli – un atkal jau uzmirdzēja zibens –, pēc tam ar lukturīti paspīdināja uz paslēptajām durvīm. Gaismas un tumsas kontrasti ļāva meitenei saskatīt tēva sejas asās kontūras, un gaišie, tuvu ādai nogrieztie mati gandrīz nebija manāmi, likās, ka galvaskauss ir pilnīgi kails, bet acis – vien tumši dobuļi bez dvēseles.

Tiklīdz viņš paraudzījās apkārt, vienu biedējošu mirkli meitenei šķita, ka tēvs lūkojas tieši viņai virsū. Šis cilvēks – un to viņa zināja pavisam skaidri – noteikti nodarītu viņai sāpes. Viņš sistu ar dūrēm – tā, kā nemūžam nedarītu tēvs, kurš rūpējas par ģimenes drošību.

Meitenei kaklā bija iestrēdzis bezpalīdzīgs vaids, un viņa nodomāja: ”Lūdzu, tēti! Lūdzu!”

Pagriezies viņš gariem, drošiem un platiem soļiem devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis.

Muskuļi trīcēja, taču Neiomija nekustējās tik ilgi, kamēr bija saklausāma vienīgi nakts dziesma un sajūtamas pirmās vēja brāzmas. Negaiss jau bija tepat, bet viņas tēvs bija aizgājis.

Neiomija uzvilka īsbikses, izslējās taisni un no kājām notīrīja pielipušās skujas.

Mēness bija pilnībā nozudis, piedzīvojumu garu nomāca melnas šausmas.

Tomēr acis jau bija pietiekami pieradušas pie tumsas, lai aizvestu meiteni atpakaļ līdz lapu segas klātajām durvīm. Viņa tās redzēja vienīgi tāpēc, ka zināja – tās atrodas tur.

Tagad viņa varēja saklausīt pati savu elpu, tā bija vien sīka pūsmiņa salīdzinājumā ar apkārt svilpojošajiem vējiem. Gaiss bija vēss, taču tagad viņai jau gribējās siltumu. Likās, ka aukstums stindzina līdz pat kauliem, gluži kā ziemas salā. Viņa pietupās, lai notraustu no durvīm lapu pārklāju, un rokas drebēja.

Neiomija skatījās uz bultu. Tā bija smaga un sarūsējusi un uzticami sargāja vecās koka durvis. Pirksti pārslīdēja tai pāri, taču pagaidām viņa vēl negribēja to kustināt. Viņa gribēja būt mājās, savā gultā, drošībā… Viņa nealka atcerēties to, kāds izskatījās tēvs. Tik mežonīgs…

Tomēr pirksti nu jau sniedzās pēc bultas, ar abām rokām viņa to centās izkustināt, bet tā tik viegli nepadevās. Meitene sakoda zobus, taču neatlaidās, līdz bulta beidzot izkustējās no vietas.

”Tur būs mans divritenis,” viņa sacīja pati sev, lai gan krūtīs milza biedējošs smagums. ”Mans spožais, sarkanais divritenis, ko es saņemšu dzimšanas dienā. Un to es atradīšu aiz šīm durvīm.”

Neiomija lēnām pacēla durvis un ieskatījās bezdibenīgi dziļajā tumsā.

Smagi norijusi siekalas, viņa no kabatas izņēma savu mazo lukturīti un, izmantojot tā nelielo staru, izgaismoja sev ceļu lejup pa kāpnēm.

Piepeši meiteni pārņēma bailes, viņai likās, ka ieraudzīs sava tēva seju turpat pretī. To mežonīgo un biedējoši baiso skatienu viņa sejā… Un durvis varēja aizcirsties ciet, ieslēdzot viņu pazemē… Meitene jau gandrīz grasījās pagriezties atpakaļ, bet tad izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās smilkstam.

Viņa sastinga uz kāpnēm.

Lejā atradās kāds dzīvnieks. ”Kāpēc tētim vajadzētu pazemē turēt dzīvnieku? Kucēntiņš? Vai tas domāts kā pārsteigums man dzimšanas dienā?” Neiomija vienmēr bija vēlējusies sev kucēntiņu, taču viņai tas netika atļauts. Pat Meisons nespēja izlūgties viņiem sunīti.

Acīs dzēla asaras, kad kājas pieskārās zemei pie apakšējā pakāpiena. ”Būs jāizlūdzas piedošana par to, ka tik briesmīgi esmu domājusi par savu tēvu, jo galu galā domas ir tikpat liels grēks kā rīcība.”

Meitene paspīdināja lukturīša staru apkārt; sirdi pārpildīja gaidas un prieks. Viņa bija gatava ieraudzīt būrī iesprostotu smilkstošu kucēnu, taču izrādījās, ka tur atrodas sieviete. Viņas acis bija plaši atvērtas un glāžaini spīdēja no asarām, kas nemitējās plūst pār vaigiem. Sieviete centās kaut ko izdvest, taču tas bija grūti, jo mutei pāri klājās līmlente. Seju un kaklu izraibināja svaigi skrāpējumi un dziļāki ievainojumi.

Mugurā sievietei nebija drānu, viņa bija pilnīgi kaila, tomēr necentās aizsegties.

Viņa nespēja, gluži vienkārši nespēja nekādi aizsegties. Rokas viņai bija sasietas ar resnu virvi, kas bija iekrāsojusies sarkana no asiņojošajām rētām pie delnu pamatnēm un bija piestiprināta metāla stienim turpat pie veca matrača, uz kura viņa gulēja. Sievietes kājas bija plati paplestas un pie potītēm arī sasietas ar tādu pašu resnu virvi.

Sieviete joprojām pūlējās kaut ko pateikt, un šīs baisās, sirdi stindzinošās skaņas triecās meitenei ausīs, likdamas vēderā savilkties smagam kamolam.

Gluži kā sapnī Neiomija pagāja uz priekšu. Nu jau ausīs skanēja īsta dārdoņa, it kā viņa pārāk ilgi būtu palikusi zem ūdens un vairs nespētu iznirt virspusē. Mute bija pavisam izkaltusi, vārdi netīkami ķērās kaklā.

– Nekliedz. Tu nedrīksti kliegt. Viņš var sadzirdēt un atgriezties. Ja?

Svešā pamāja ar galvu, un viņas aiztūkušajās acīs bija lasāms lūgums.

Neiomija trīcošiem pirkstiem knibināja līmlentes stūri.

– Tev jāizturas klusi, – viņa čukstus brīdināja. – Lūdzu, tikai izturies klusi! – Viņai izdevās noraut līmlenti.

Švirksts bija briesmīgs, un uz sievietes sejas palika jēla, sarkana zīme, taču viņa nekliedza.

– Lūdzu. – Viņas balss skanēja līdzīgi sarūsējušu eņģu čerkstoņai. – Lūdzu, palīdzi man. Lūdzu, neatstāj mani šeit.

– Tev jātiek projām. Tev jābēg. – Neiomija atskatījās uz pagraba durvīm. ”Ja nu viņš atgriežas? Mīļais Dievs, ja nu tas mežonīgais vīrietis, kurš izskatījās līdzīgs manam tēvam, atgriežas?”

Meitene pūlējās atsiet virvi, taču mezgli bija pārmēru cieši savilkti. No izmisīgajiem pūliņiem pirksti jau bija kļuvuši jēli. Viņa pagriezās uz otru pusi un paspīdināja lukturīti.

Neiomija ieraudzīja alkoholiska dzēriena pudeli – mājās tēvs bija stingri noliedzis kaut ko tādu turēt. Un bija vēl virve, ritulī satīta, kas gaidīja savu kārtu. Veca sega, lukturis. Žurnāli, uz kuru vākiem bija redzamas kailas sievietes, fotoaparāts un… Ak nē, nē, nē, nē, nē… Fotogrāfijas ar kailām sievietēm, kas piesietas pie sienas. Tās līdzinājās šai sievietei. Kailas, sasietas, asiņojošas un neizsakāmu baiļu pārņemtas.

Un sieviete, kura lūkojās pretī ar mirušu skatienu.

Turpat bija vecs krēsls, pie sienas pienaglots plaukts, uz tā saliktas dažādas skārdenes un burkas. Kaudze ar kaut kādām asiņainām lupatām – nē, tās bija drēbes, saplēstas drēbes.

Asinis varēja pat saost.

Un tur bija arī naži. Ļoti daudz nažu.

Pūlēdamās izslēgt no apziņas visu pārējo, Neiomija paķēra vienu nazi un mēģināja pārgriezt ciešos mezglus.

– Tev tikai jāizturas klusi. Pavisam klusi.

Meitene nejauši aizķēra arī sievietes miesu, taču viņa neiekliedzās.

– Pasteidzies, lūdzu, pasteidzies! Lūdzu, lūdzu… – Viņa apspieda vaidu, kad rokas beidzot bija brīvas. Kad viņa pūlējās rokas nolaist uz leju, tās ļoti trīcēja. – Sāp. Mīļais Dievs, tas ir sāpīgi.

– Nedomā par to, tu tikai nedomā par to. Ja domāsi, sāpēs vairāk. – Jā, domas spēja sagādāt sāpes. Nedrīkstēja domāt par asinīm, fotogrāfijām, par saplēsto briesmīgo drēbju kaudzi.

Neiomija sāka griezt virvi, kas bija apvīta ap vienu sievietes potīti. – Kā tevi sauc?

– Es… Ešlija. Es esmu Ešlija. Kas viņš ir? Kur viņš ir?

Viņa nespēja to pateikt, nebūtu sacījusi un nevēlējās par to domāt. – Tagad viņš ir mājās. Negaiss ir tuvu. Vai dzirdi?

”Un arī es pati esmu mājās,” Neiomija sacīja sev, griezdama otru virvi. ”Mājās, savā gultā. Un viss šis ir tikai ļauns murgs. Nav nekāda veca pagraba, kurā ož pēc muskusa, urīna un vēl daudz kā ļaunāka. Nav sievietes. Un nav mežonīgā vīrieša. Es pamodīšos pati savā gultā, un negaiss būs atnesis valgmi. Kad es pamodīšos, viss būs tīrs un vēss.”

– Tev jāpieceļas un jātiek ārā. Tev jāskrien.

”Skrien, skrien, skrien, skrien melnajā tumsā, bēdz projām. Un tad radīsies iespaids, it kā nekas no šā visa nekad nebūtu noticis.”

Pār sievietes sasisto seju lāsoja sviedri. Ešlija pūlējās piecelties, taču kājas neklausīja, tās nespēja viņu noturēt. Viņa nokrita uz netīrās grīdas, sēcoši elpojot. – Es vēl nevaru paiet… manas kājas. Piedod, piedod. Tev būs jāpalīdz. Lūdzu, palīdzi man izkļūt ārā no šejienes!

– Tavas kājas ir vienkārši aizmigušas, tas arī viss. – Neiomija paķēra segu un uzklāja to Ešlijas pleciem. – Tev ir jāpamēģina piecelties. – Ar Neiomijas atbalstu Ešlijai izdevās beidzot pieslieties kājās. – Atbalsties pret mani. Es grasos tevi stumt augšup pa kāpnēm, taču tev jāpūlas rāpties arī pašai. Vismaz jāmēģina.

– To es varu. To es varu.

Kāpiens bija lēns, un viņas abas nosvīda. Lietus jau lija, un šā īsā gājiena laikā Ešlija gandrīz paslīdēja. Neiomijai muskuļi sāpēja no piepūles, stumjot un balstot Ešliju, kura svēra krietni vairāk par mazo meiteni. Vēl viens šņuksts un vaids, un nu jau Ešlija izrausās ārā. Viņa nokrita uz zemes un palika tur guļam.

– Tev jābēg projām.

– Es pat nezinu, kur atrodos. Piedod. Es nezinu, cik ilgi esmu bijusi ieslēgta tajā pazemē. Vienu dienu vai varbūt divas. Es neesmu ne ēdusi, ne dzērusi, kopš… Un es esmu savainota.

Pār Ešlijas seju straumēm ritēja asaras, viņa nešņukstēja, tikai raudzījās uz Neiomiju. – Viņš… viņš izvaroja mani un žņaudza mani, graizīja manu miesu un sita mani. Potīte… tai kaut kas ir noticis. Es nevaru balstīties uz tās, nevaru paskriet. Vai tu varētu mani dabūt projām no šejienes? Aizvest uz policiju?

Lietus šaustīja viņu augumus, un zibens izgaismoja apkārtni tik spilgti, ka likās – jau iestājies rīts.

Tikai Neiomija nekādi nespēja pamosties no murga.

– Pagaidi mirkli.

– Neej tur atpakaļ!

– Vienkārši pagaidi. – Viņa atgriezās atpakaļ tajā baisajā vietā un paņēma nazi. Uz tā bija arī asinis, kas nebija radušās no nejaušajiem iegriezumiem pūliņos atbrīvot Ešliju.

Lai gan Neiomiju bija pārņēmis nelabums, viņa parakņājās baisajā drānu kaudzē un atrada saplēstas īsbikses un skrandainu kreklu.

Viņa tos iznesa ārā. Ešlija, ieraudzījusi drēbes, pamāja ar galvu.

– Labi. Tu esi gudra.

– Apavus es neredzēju. Taču ar īsbiksēm un kreklu mugurā tev būs vieglāk. Drēbes gan ir saplēstas, tomēr…

– Tas nav svarīgi, – Ešlija smagi atspiedās pret meiteni, kad uzvilka īsbikses un kreklu.

Neiomija pamanīja, ka no kustības ir atvērušās iegriezuma rētas uz Ešlijas auguma un pa tām sūcas asinis.

”Vienkārši dari to,” viņa sev sacīja. ”Nedomā, bet vienkārši izdari, kas vajadzīgs.”

– Tev ir jāiet, par spīti sāpēm. Mēs sameklēsim labu, resnu nūju, lai tu varētu atbalstīties. Nezinu, cik tagad ir pulkstenis, taču no rīta viņi sāks mani meklēt. Mums tagad jātiek uz ceļa. No šejienes līdz pilsētai būs jāpieveic vairāk nekā jūdze. Tev nāksies iet.

– Ja vajadzēs, es kaut vai rāpošu.

Vispirms Ešlija uzslējās ceļos un ar Neiomijas palīdzību – kājās. Viss notika ļoti lēni. Ešlija smagi elpoja, un Neiomija secināja, ka kustības viņai sagādā sāpes. Meitene sameklēja kādu nokritušu zaru, un tas kaut nedaudz atviegloja iešanu, taču tikai mazliet, jo taka negaisa dēļ bija kļuvusi pavisam dubļaina.

Viņas šķērsoja strautu – lietus tā tecējumu bija padarījis daudz straujāku – un turpināja virzīties uz priekšu.

– Piedod, piedod, es pat nepajautāju tavu vārdu.

– Neiomija.

– Tas ir skaists vārds. Neiomij, man tagad uz brīdi jāapstājas.

– Labi, taču tikai uz minūti.

Ešlija, smagi elpodama, atbalstījās pret koka stumbru, cieši turēdama savu nūju. Pār seju tecēja sviedru straumītes, kas jaucās ar lietus lāsēm. – Vai tas bija suns? Es dzirdēju suņa rejas.

– Tas droši vien ir Karalis. Hārdija māja ir tur.

– Vai mēs varam doties turp? Mēs varētu piezvanīt policijai, saņemt palīdzību.

– Tas ir pārāk tuvu. – Misters Hārdijs bija baznīcas diakons kopā ar Neiomijas tēvu un vispirms piezvanītu viņas tēvam un tikai pēc tam policijai.

– Pārāk tuvu? Man ir tāda sajūta, ka mēs esam nogājušas jau neskaitāmas jūdzes.

– Neesam pieveikušas pat vienu.

– Labi. – Ešlija uz mirkli aizvēra plakstus un iekoda sev lūpā. – Labi. Vai tu pazīsti to vīrieti? To, kurš mani sagūstīja un mocīja mani?

– Jā.

– Un tu zini, kā viņu sauc. Zini, kā viņi varēs to vīrieti sameklēt.

– Jā. Un tagad mums jāturpina ceļš. Mums jāiet uz priekšu. – Pasaki man viņa vārdu. – Saviebusies no sāpēm, Ešlija atgrūdās no koka un klibojot devās uz priekšu. – Ja es to zināšu, man būs vieglāk paiet.

– Viņu sauc Tomass Bouss. Tomass Deivids Bouss.

– Tomass Deivids Bouss. Un cik tev ir gadu?

– Vienpadsmit. Pirmdien man paliks divpadsmit.

– Daudz laimes dzimšanas dienā. Tu patiešām esi gudra, stipra un drosmīga. Tu izglābi man dzīvību, Neiomij. Tu izglābi man dzīvību pirms savas divpadsmitās dzimšanas dienas. Nekad to neaizmirsti.

– Tas nenotiks. Es neaizmirsīšu. Negaiss mazinās.

Neiomija turējās mežā. Tas prasīja ilgāku laiku nekā iešana pa ceļu. Tomēr tagad meitene bija iepazinusi īstas bailes un turējās glābjošajā meža tumsā, līdz abas bija nonākušas pie nelielās pilsētiņas Painmedousas robežas.

Neiomija šajā pilsētiņā gāja uz skolu un baznīcu, bet viņas mamma iepirkās tirgū. Meitene gan nekad vēl nebija apmeklējusi šerifa biroju, bet zināja, kur tas atrodas.

Rītausma bija padarījusi mazliet gaišāku debesu pamali austrumu pusē, un pirmie saules stari atmirdzēja lietus atstātajās peļķēs. Meitene veda Ešliju garām baznīcai un pāri šaurajam tiltam, kas savienoja nelielās upītes krastus. Sandales, viņai sperot soļus, šļakstēja. Ešlija kliboja, atbalstījusies uz nūjas, un ieelsās pie katra sāpīgā soļa.

– Kas šī ir par pilsētu?

– Painmedousa.

– Kas? Nē, es biju Morgantaunā. Es mācos Rietumvirdžīnijas universitātes koledžā.

– Morgantauna ir apmēram divdesmit jūdžu attālumā no šejienes.

– Es trenējos. Skrēju. Tici vai ne, bet es esmu garo distanču skrējēja. Un es katru rītu trenējos. Arī tajā rītā. Viņš bija novietojis mašīnu ielas malā, galvā viņam bija kapuce, likās, ka viņš vienkārši atpūšas. Man nācās mazliet palēnināt gaitu, un viņš mani sagrāba. Viņš man iesita ar kaut ko. Un tad es pamodos tajā vietā. Man tagad atkal vajadzēs apstāties.

”Nē, nē, nē. Nedrīkst apstāties. Nedrīkst domāt. Tikai jāiet uz priekšu.”

– Mēs esam gandrīz klāt. Vai redzi? Tur, ielas galā? Tā baltā ēka. Un uzraksts virs ieejas durvīm. Redzi?

– Painmedousas šerifa birojs. Ak, paldies Dievam! Paldies Dievam! – Un tad Ešlija ieraudājās. Elsas satricināja abu augumus, jo Neiomija bija ciešāk apņēmusi viņu ap vidukli, lai turpinātu šā nogurdinošā gājiena pēdējo posmu.

– Tagad mēs esam drošībā. Drošībā. Mums vairs nedraud briesmas.

Ešlija bezspēkā saguma uz šaurā lieveņa, Neiomija ciešāk apņēma segu ap viņas pleciem un tad skaļi pieklaudzināja pie durvīm.

– Vai kādam te vajadzētu būt? Diezin vai. Ir taču ļoti agrs.

– Es nezinu, – atbildēja Neiomija, tomēr turpināja klaudzināšanu.

Kad durvis atvērās, tajās parādījās cilvēks ar ļoti izspūrušiem matiem, un viņa seja Neiomijai likās attāli pazīstama.

– Ko tas viss nozīmē? – viņš ievaicājās, bet tad viņa miegainais skatiens, kas bija pievērsts Neiomijai, aizslīdēja pie Ešlijas. – Nu jā… Jēziņ.

Страницы книги >> 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 | Следующая

Правообладателям!

Представленный фрагмент произведения размещен по согласованию с распространителем легального контента ООО "ЛитРес" (не более 20% исходного текста). Если вы считаете, что размещение материала нарушает чьи-либо права, то сообщите нам об этом.

Читателям!

Оплатили, но не знаете что делать дальше?


  • 0 Оценок: 0
Популярные книги за неделю

Рекомендации